“Nodevīgi, bez kara pieteikuma…” 2017. gada 12. maijs. V.Feģko, V.Sidorenkovs. Vācijas kara pieteikuma nota 1941.g.21.06

(Par gadu desmitiem Krievijas puses noliegto Vācijas kara pieteikumu. Ja gribat zināt, “kā to sūdu maisa”, noteikti nežēlojiet laiku izlasīšanai, īpaši ar sarkanu izceltajai notai. Nota satur tiešām izsmeļošu informāciju Vācijas puses skatījumā uz kara sākumu.

No grāmatas Гитлер: Информация к размышлению (Даты. События. Мнения. 1889—2000)‘. Beigās ir notas pilns teksts oriģinālā. I.L.)

 

– Berlīne, 21.jūnijs

Liecina Valentins Berežkovs, padomju diplomāts:

“… dienā pirms iebrukuma Staļins joprojām cerēja, ka viņam izdosies Hitleru iesaistīt sarunās. Tajā sestdienā mūsu vēstniecībā Berlīnē pienāca telegramma, kas uzdeva vēstniekam nekavējoties tikties ar Ribentropu (Ribbentrop), paziņojot viņam par padomju valdības gatavību stāties pārrunās ar Reiha augstāko vadību un “uzklausīt Vācijas iespējamās pretenzijas”. Īstenībā tas bija mājiens, ka padomju puse vācu prasības ne vien uzklausīs, bet arī apmierinās.

Bet Hitleru jau vairs nekas apturēt nevarēja”.

**

“Viņš (Staļins – aut.-sastādītājs) bija gatavs uz lielu piekāpšanos: vācu karaspēka tranzītu caur mūsu teritoriju uz Afganistānu, Irānu, daļas no bijušās Polijas zemēm nodošanu.

Vēstnieks man uzdeva sazvanīties ar Hitlera galveno mītni un to visu pavēstīt. Bet mani apsteidza telefona zvans: mūsu vēstnieku lūdza ierasties Ribentropa rezidencē”.

**

PSRS Sovnarkoma (СНК СССР) priekšsēdētājs Vjačeslavs Mihaila dēls Molotovs (1890—1986) pārrunās ar Vācijas Reihskancleru Ādolfu Hitleru valsts kancelejas ēkā Berlīnē. Attēla vidū – PSRS Vēstniecības Berlīnē darbinieks tulks Valentins Mihaila dēls Berežkovs (1916—1998).

 

21.jūnijs vēlu vakarā

Vācijas ārlietu ministrija

… no Berlīnes uz Maskavu … tika pa radio nosūtīts garš šifrēts Ribentropa norādījums, datēts ar 1941.gada 21.jūniju, ar atzīmi “pilnīgi slepeni, valsts noslēpums, personīgi vēstniekam”:

“Saņemot šo telegrammu, visi materiāli par šifrēšanu ir jāiznīcina. Rācija ir jāsabojā.

Lūdzu, nekavējoties informējiet Molotova kungu, ka jums ir steidzams paziņojums viņam … Pēc tam, lūdzu, nododiet viņam šādu paziņojumu …

Lūdzu, neielaidieties nekādā šā paziņojuma apspriešanā …”

**

Ārpolitikas mēnešraksta par 1941.gada jūniju 551. lappusē ir “Vācijas ĀM 1941.gada jūnija nota padomju valdībai”.

VĀCIJAS ĀRLIETU MINISTRIJAS 1941.GADA 21.JŪNIJA NOTA PADOMJU VALDĪBAI.

MEMORANDS

I

Kad Reiha valdība, vadoties no vēlmes nonākt pie Vācijas un PSRS interešu līdzsvara, 1939.gada vasarā vērsās pie padomju valdības, tā apzinājās, ka savstarpēja saprašanās ar valsti, kas no vienas puses rāda savu piederību nacionālu valstu kopumam ar visām no tā izrietošām tiesībām un pienākumiem, bet no otras – ir tādas partijas vadīta, kas kā KOMINTERNES sekcija tiecas izvērst pasaules mēroga revolūciju, tas ir, iznīcināt šīs nacionālās valstis, diez vai būs viegls uzdevums. Apspiežot sevī nopietnas šaubas, ko izraisa šī principiālā atšķirība Vācijas un Padomju Krievijas politiskajā ievirzē un augstākā mērā asā pretruna starp diametrāli pretējiem NACIONĀLSOCIĀLISMA UN BOĻŠEVISMA pasaules uzskatiem, Vācijas valdība tomēr tādu mēģinājumu izdarīja. Vienlaikus tā vadījās no apsvēruma, ka nosacīta savstarpēja saprašanās starp Vāciju un Krieviju, kara iespējamības atcelšana un tādā veidā abu izsenis par draudzīgām uzskatītu tautu jaunu vitālu vajadzību apmierināšanas sasniegums būs vislabākā aizsardzība pret starptautiskā žīdisma (Judentum) komunistisko doktrīnu izplatīšanu Eiropā. Šo domu pastiprināja tas, ka noteikti notikumi pašā Krievijā un daži krievu valdības pasākumi starptautiskajā arēnā, mazākais, ļāva uzskatīt, ka atkāpšanās no šīm doktrīnām un līdzšinējiem tautu demoralizācijas paņēmieniem ir iespējama. Maskavas reakcija uz šo Vācijas valdības priekšlikumu un PSRS gatavība noslēgt draudzības paktu ar Vāciju tāda pagrieziena iespēju pilnībā apstiprināja.

Tādējādi 1939.gada 23.augustā tika parakstīts Pakts par neuzbrukšanu, bet 1939.gada 28.septembrī – Līgums par draudzību un robežām starp abām valstīm.

Šo līgumu būtība bija šāda:

1) valstu abpusēja uzņemšanās neuzbrukt viena otrai un pastāvēt labās kaimiņattiecībās;

2) interešu sfēru nodalīšana, Vācijas Reiham atsakoties no jebkādām interesēm Somijā, Latvijā, Igaunijā un Besarābijā, vienlaikus bijušās Polijas valsts teritorijai līdz līnijai Nareva – Buga – Sana (Narew-Bug-San) pēc Padomju Krievijas vēlmes paliekot tās ziņā.

Reiha valdība, noslēgusi ar Krieviju paktu par neuzbrukšanu, tiešām būtiski mainīja savu politiku attiecībā uz PSRS un kopš tās dienas ieņēma draudzīgu nostāju pret Padomju Savienību. Tā stingri turējās pie ar Padomju Savienību parakstīto līgumu burta un gara. Vēl vairāk, tā savaldīja Poliju, bet tas nozīmē, ka par vācu asiņu cenu veicināja Padomju Savienības lielāko ārpolitisko panākumu sasniegšanu tās pastāvēšanas laikā. Tas kļuva iespējams tikai pateicoties Vācijas labvēlīgajai politikai pret Krieviju un spožajām vērmahta uzvarām.

Tāpēc Reiha valdība pamatoti uzskatīja, ka tā var rēķināties ar atbilstošu Padomju Savienības attieksmi pret Reihu, īpaši Reiha ārlietu ministra fon Ribentropa pārrunu laikā Maskavā. Arī citos gadījumos Padomju valdība atkārtoti atzīmēja, ka šie līgumi ir pamats ilgstošam Vācijas un Padomju Krievijas interešu līdzsvarojumam, un ka abas tautas, cienot katras puses valsts iekārtu un nejaucoties partnera iekšējās lietās, nonāks līdz ilgstošām kaimiņattiecībām. Diemžēl ļoti drīz noskaidrojās, ka Reiha valdība savos pieņēmumos ir stipri kļūdījusies.

 

II

 

Un tiešām, tūlīt pēc vācu-krievu līgumu noslēgšanas Kominterne aktivizēja savu darbību visās jomās.

Tas attiecas ne vien uz Vāciju, bet arī uz tai draudzīgām vai neitrālām Eiropas valstīm un teritorijām, kuras ieņēmis vācu karaspēks. Lai līgumus nepārkāptu klaji, tika nomainīti vien paņēmieni, rūpīgāk un rafinētāk tika veikta maskēšanās. Nemitīgi atmaskojot tā saukto «Vācijas imperiālistisko karu», Maskavā, domājams, cerēja kompensēt pakta ar nacionālsociālistisko Vāciju noslēgšanu. Policijas veikto efektīvo pretpasākumu dēļ Kominterne bija spiesta savu graujošo un izlūkošanas darbību pret Vāciju veikt aplinkus ceļā caur saviem centriem Vācijas kaimiņvalstīs. Šim nolūkam izmantoja bijušo vācu komunistisko darboņu pakalpojumus, kuriem bija Vācijā jāveic GRAUJOŠA DARBĪBA un jāgatavo sabotāžas akcijas. Galvenās Politpārvaldes (Главное политическое управление (ГлавПУ, ГПУ) komisārs Krilovs nemitīgi nodarbojās ar kadru apmācību un sagatavošanu šajā ziņā. Līdztekus tika veikta graujoša darbība Vācijas ieņemtajās teritorijās, īpaši protektorātā un ieņemtajā Francijā, kā arī pret Norvēģiju, Holandi, Beļģiju utt.

Efektīvu palīdzību šajā ziņā veica Padomju Krievijas pārstāvniecības, īpaši ģenerālkonsulāts Prāgā. Izmantojot radiotehniskos uztveršanas un pārraides līdzekļus, centīgi tika veikta izlūkošana, kas ir neapstrīdams Kominternes pret Reihu vērstas darbības pierādījums. Par visu pārējo Kominternes graujošo un izlūkošanas darbību ir plašs dokumentālais liecinieku liecību un rakstiskais materiāls. Bez tam tika veidotas diversiju grupas ar savām laboratorijām, kurās ražoja dedzināšanas un spridzināšanas ierīces diversiju veikšanai. Tādas diversijas tika veiktas, piemēram, vismaz pret 16 vācu kuģiem.

Līdztekus šai graujošajai darbībai notika spiegošana. Piemēram, vāciešu pārcelšanās no Padomju Savienības tika izmantota, lai visnetīrākākajā veidā šos vācu cilvēkus piedabūtu darboties GPU (ГПУ) labā. Ne vien vīriešus, bet arī sievietes visnekaunīgākajā veidā spieda piekrist sadarboties ar GPU. Pat Padomju Krievijas vēstniecība Berlīnē ar vēstniecības padomnieku Kozlovu priekšgalā nekaunējās bez liekām ceremonijām spiegošanas nolūkos izmantot eksteritorialitātes tiesības. Pēc tam Krievijas konsulāta Prāgā darbinieks Mohovs organizēja krievu spiegu tīkla centru, kas aptvēra visu protektorātu. Citi gadījumi, kuros policijai izdevās iejaukties savlaicīgi, sniedz skaidru un viennozīmīgu ainu par plašajām Padomju Krievijas intrigām. Kopējā aina liecina, ka Padomju Krievija ir plaši izvēsusi pret Vāciju nelegālu graujošu darbību, diversijas, teroru un uz kara gatavošanu vērstu politisku, militāru un ekonomisku spiegošanu.

Kas attiecas uz Padomju Krievijas graujošo darbību Eiropā ārpus Vācijas robežām, tā ir izvērsusies gandrīz visās Vācijai draudzīgajās vai tās ieņemtajās Eiropas valstīs. Piemēram, Rumānijā ar mērķi radīt pretvācisku noskaņojumu, komunistiskā propaganda no Krievijas piegādātās skrejlapās apsūdzēja Vāciju visās grūtībās. Kopš 1940.gada vasaras tas pats ir skaidri izpaudies Dienvidslāvijā. Tur lapiņas aicināja protestēt pret pakta noslēgšanu starp Cvetkoviča režīmu un imperiālistiskām valdībām Berlīnē un Romā. Komunistisko darboņu sapulcē Agramā visi Eiropas dienvidaustrumi tika apzīmēti par krievu protektorātu – gadījumam, kā viņi cerēja, kad Vācija novājinātos militārā ziņā. Padomju misijā Belgradā vācu karaspēka rokās nokļuva dokumentāls pierādījums tam, ka šī propaganda nākusi no Padomju Krievijas. Kamēr Dienvidslāvijā komunistiskā propaganda izmantoja nacionālistiskus lozungus, Ungārijā tā tika darbināta pirmkārt rusīnu (ruthenische Bevölkerung) vidū, kurus tā valdzināja ar cerībām tikt Padomju Krievijas atbrīvotiem. Īpaši aktīva bija pretvāciskā vajāšana Slovākijā, kur klaji tika aģitēts par pievienošanos Padomju Krievijai.

Somijā darbojās bēdīgi slavenā «Apvienība par mieru un draudzību ar Padomju Savienību» (Объединение за мир и дружбу с Советским Союзом), kas sadarbībā ar radiostaciju Petroskoi (Петроской) centās šo valsti demoralizēt un darbojās Vācijai galēji naidīgā garā.

Francijā, Beļģijā un Holandē iedzīvotājus kūdīja pret vācu okupācijas varām. Tāda pat kūdīšana, tikai ar nacionālu un panslāvisku nokrāsu, tika veikta arī (Polijas) ģenerālpārvaldē (Generalgouvernement). Tiklīdz vācu un itāļu karaspēks ieņēma Grieķiju, Padomju Krievijas propaganda arī tur ķērās pie darba. Kopējā aina liecina par PSRS visās valstīs veiktu sistemātisku kampaņu pret Vācijas mēģinājumiem iedibināt Eiropā noturīgu kārtību. Līdztekus tam tiek darbināta tieša kontrpropaganda pret Vācijas politiku, kas cenšas tās pūles uzdot par pretkrieviskām un pārvilkt dažādas valstis Padomju Krievijas pusē, noskaņojot tās pret Vāciju. Bulgārijā tika veikta aģitācija pret iestāšanos (Berlīnes 1940.gada) Trīsvaru paktā (Dreimächtepakt, Dreierpakt) un par garantijas līgumu ar Krieviju. Rumānijā 1941.gada 23.janvārī tika sarīkots puča mēģinājums, aiz kura stāvēja boļševistiskie Maskavas aģenti, iefiltrējoties Dzelzs Gvardē un musinot tās vadību, īpaši rumāni Grozu. Reiha valdībai ir attiecīgi neapstrīdami pierādījumi.

Kas attiecas uz Dienvidslāviju, tad Reiha valdībai ir dokumenti, kas liecina par to, ka Dievidslāvijas sūtnis Georgijevičs jau 1940.gada maijā pēc sarunas ar Molotova kungu ir nonācis pie secinājuma, ka tur Vāciju uzskata par «drīzu draudīgu ienaidnieku» (mächtigen Feind von morgen). Vēl viennozīmīgāka bija Padomju Krievijas attieksme pret serbu militāristu lūgumiem piegādāt ieročus. 1940.gada novembrī Padomju Krievijas Ģenerālštāba priekšnieks Dienvidslāvijas militārajam atašejam paziņoja: «Mēs dosim visu nepieciešamo un tūlīt». Cenu un samaksas kārtības noteikšanas tiesības tika dotas Belgradas valdībai un tika uzlikts tikai viens nosacījums: turēt noslēpumā no Vācijas. Vēlāk, kad Cvetkoviča valdība pietuvinājās (Romas-Berlīnes; Achsenmächte) ass valstīm, Maskavā sāka ieroču piegādes kavēt; tas Dienvidslāvijas militārajam atašejam tika īsi un skaidri paziņots Padomju Krievijas Kara ministrijā. Belgradas puča organizācija tā gada 27.martā bija šīs serbu sazvērnieku un angļu-krievu aģentu pagrīdes darbības pret Reihu kulminācijas brīdis. Šā puča serbu organizators un «Melnās rokas» vadītājs Zimiča (Simitsch) kungs joprojām atrodas Maskavā un ir ciešā saziņā ar Padomju Krievijas propagandas iestādēm un tagad tur izvērš aktīvu darbību pret Reihu.

Nosauktie fakti ir vien maza daļa no PSRS nedzirdēti plaša mēroga propagandas darbības Eiropā pret Vāciju. Reiha valdība ir nolēmusi publicēt tās rīcībā esošos plašos materiālus, lai pasaules sabiedrības iztiesāšanai sniegtu Padomju Krievijas dienestu darbības kopainu šajā virzienā pēc Vācijas-Krievijas līgumu noslēgšanas. Kopumā Reiha valdībai nākas konstatēt:

Noslēdzot līgumus ar Vāciju, Padomju valdība atkārtoti un nepārprotami paziņoja, ka tās nolūks nav tieši vai netieši jaukties Vācijas lietās. Slēdzot draudzības līgumu, tā svinīgi paziņoja, ka sadarbosies ar Vāciju, lai atbilstoši visu tautu īstām interesēm iespējami ātri izbeigtu karu starp Vāciju no vienas puses un Angliju un Franciju no otras. Nosaukto faktu gaismā, kas īpaši izpaudušies kara tālākajā gaitā, Padomju Savienības vienošanās un paziņojumi ir izrādījušies tīšs maldinājums. Pat visas priekšrocības, kas panāktas pateicoties Vācijas draudzīgajai nostājai, nav varējušas pamudināt Padomju valdību uz lojālu attieksmi pret Vāciju.

Vēl vairāk, Reiha valdība ir nākusi pie pārliecības, ka Ļeņina tēze, kas lieku reizi izklāstīta 1939.gada septembra «Slovākijas Komunistiskās partijas Direktīvā», saskaņā ar kuru «ir iespējama līgumu slēgšana ar citām valstīm, ja tie kalpo Padomju valdības interesēm un pretinieka neitralizēšanai», ir lietota arī slēdzot 1939.gada līgumus. Tādējādi draudzības līgumu slēgšana Padomju valdībai ir bijusi tikai taktisks manevrs. Krievijas vienīgais mērķis ir bijis tai izdevīgu vienošanos noslēgšana un vienlaicīga priekšnoteikumu radīšana Padomju Savienības ietekmes tālākai pastiprināšanai. Galvenais uzdevums ir bijis neboļševistisku valstu novājināšana, lai būtu vieglāk tās demoralizēt un izdevīgā brīdī sagraut. Tas ar cietu skaidrību atspoguļojās Krievijas dokumentā, kas pēc okupācijas atrasts padomju misijā Belgradā, kur ir teikts: «PSRS reaģēs tikai noteiktā brīdī. Ass valstis ir savus bruņotos spēkus izšķērdējušas, un tāpēc PSRS Vāciju satrieks pēkšņi».

 

III

 

Ja Padomju Savienības propagandistiskā graujošā darbība Vācijā un Eiropā nekādas šaubas par tās nostāju pret Vāciju neatstāj, tad Padomju valdības ārpolitiskajai un militārajai darbībai pēc Vācijas-Krievijas līgumu noslēgšanas ir vēl spilgtāk izteikts raksturs. Maskavā ietekmes sfēru nodalīšanas gaitā Padomju Krievijas valdība paziņoja Reiha ārlietu ministram, ka tai nav nodoma ieņemt, boļševizēt vai anektēt tās ietekmes sfērā esošas valstis, izņemot sabrukuma stāvoklī esošos bijušās Polijas valsts apgabalus. Tomēr īstenībā, kā rādīja notikumu gaita, Padomju Savienības politika ir vērsta vienīgi uz: Maskavas bruņoto spēku izvirzīšanu Rietumos telpā no Ledus okeāna līdz Melnajai jūrai, visur, kur vien iespējams, un izvērst boļševizāciju tālāk Eiropas dziļumā.

Šīs politikas attīstību raksturo šādi posmi:

1. Šīs politikas attīstības sākums bija tā saukto savstarpējās palīdzības līgumu noslēgšana ar Igauniju, Latviju un Lietuvu 1939.gada oktobrī un novembrī, un kara bāzu ierīkošana šajās valstīs.

2. Nākošais Padomju Krievijas gājiens tika izdarīts attiecībā pret Somiju. Kad Padomju Krievijas prasības, kuru pieņemšana draudētu ar brīvās Somijas valsts suverenitātes zaudējumu, Somijas valdība noraidīja, Padomju valdība parūpējās par Kūsinena komunistiskās pseidovaldības izveidošanu. Un kad somu tauta no šīs valdības atteicās, Somijai tika iesniegts ultimāts, un 1939.gada novembrī Sarkanā armija iegāja Somijas teritorijā. Martā noslēgtā Somijas-Krievijas miera iznākumā Somija bija spiesta atdot daļu no savām dienvidaustrumu provincēm, kuras tūlīt tika pakļautas boļševizācijai.

3. Pēc vairākiem mēnešiem, un tieši 1940.gada jūnijā Padomju Savienība uzsāka pasākumus pret Baltijas valstīm. Saskaņā ar pirmo Maskavas līgumu, Lietuva piederējās Vācijas interešu sfērai. Miera saglabāšanas interesēs, lai gan ar smagu sirdi, otrajā līgumā Reiha valdība pēc Padomju Savienības lūguma no lielas šīs valsts teritorijas daļas atteicās, Vācijas ietekmes sfērā paturot tās daļu. Iesniegusi (Lietuvai) 15.jūnija ultimātu, Padomju Savienība, neinformējot par to Reiha valdību, ieņēma visu Lietuvu, tas ir, arī Vācijas ietekmes sfērā esošo Lietuvas daļu, tādējādi nonākot tieši līdz Austrumprūsijas robežai. Vēlāk sekoja vēršanas šajā lietā pie Vācijas un pēc smagām pārrunām, izejot vēl uz vienu draudzīgu piekāpšanos, Reiha valdība atdeva Padomju Savienībai arī šo Lietuvas daļu. Pēc tam tādā pašā veidā, pārkāpjot ar šīm valstīm noslēgtos palīdzības līgumus, tika okupēta Latvija un Igaunija. Tādējādi visa Baltija pretēji Maskavas kategoriskiem apgalvojumiem tika boļševizēta un dažas nedēļas pēc okupācijas tūlīt anektēta. Vienlaikus ar aneksiju sekoja pirmā lielā Sarkanās armijas spēku savilkšana visā Padomju Krievijas placdarmā pret Eiropu ziemeļu sektorā.

Starp citu, Padomju valdība vienpusēji lauza Vācijas ekonomiskos līgumus ar šīm valstīm, lai gan saskaņā ar Maskavas līgumiem šiem līgumiem zaudējumus izdarīt nedrīkstēja.

4. Jautājumā par ietekmes sfēru nodalīšanu bijušās Polijas valsts teritorijā Maskavas līgumos bija skaidri saskaņots, ka par ietekmes sfēru robežām netiks veikta nekāda politiska aģitācija, bet abu okupācijas varu darbība aprobežosies tikai ar mierīgas jauncelsmes lietām šajās teritorijās. Reiha valdībai ir neapstrīdami pierādījumi par to, ka neraugoties uz šīm vienošanām Padomju Savienība tūlīt pēc šīs teritorijas ieņemšanas ne vien atļāva pretvācisku aģitāciju Polijas ģenerālpārvaldībā, bet arī vienlaikus to atbalstīja ar boļševistisku propagandu. Tīlīt pēc okupācijas arī uz šīm teritorijām tika pārvietoti lieli krievu garnizoni.

5. Kamēr vācu armija Rietumos veica karadarbību pret Franciju un Angliju, notika Padomju Savienības trieciens Balkānos. Lai gan Maskavas sarunās Padomju valdība paziņoja, ka nekad vienpusēji nelems Besarābijas jautājumu, Reiha valdība 1940.gada 24.jūnijā saņēma Padomju valdības paziņojumu, ka ir pilnībā nolēmusi izlemt Besarābijas jautājumu ar spēku. Vienlaikus tika paziņots, ka padomju tīkojumi izvēršas arī uz Bukovinu, tas ir, uz teritoriju, kura bija sena Austrijas kroņa zeme (Kronland), Krievijai nekad nepiederējusi, un par kuru savā laikā Maskavā vispār nav runāts. Vācijas vēstnieks Maskavā paziņoja Padomju valdībai, ka tās lēmums Reiha valdībai ir pilnīgi negaidīts un stipri ierobežo Vācijas ekonomiskās intereses Rumānijā, kā arī novedīs pie lielas vācu kolonijas dzīves izjaukšanas un nesīs zaudējumus vācu nācijai Bukovinā. Uz to Molotova kungs atbildēja, ka tā ir ārkārtīgi steidzama lieta, un ka Padomju Savienība 24 stundu laikā gaida Reiha valdības atbildi. Un arī šoreiz [Reiha valdība] miera un draudzības ar Padomju Savienību vārdā jautājumu izlēma tās labā. Tā deva padomu Rumānijas valdībai, kas bija vērsusies pēc palīdzības pie Vācijas, iziet uz piekāpšanos un ieteica tai atdot Padomju Krievijai Besarābiju un Ziemeļbukovinu. Kopā ar piekrītošu Rumānijas valdības atbildi Vācija nodeva Padomju valdībai Rumānijas valdības lūgumu dot tai laiku iedzīvotāju evakuācijai no šīm lielajām teritorijām un vietējo iedzīvotāju dzīvības un mantas saglabāšanas nodrošinājumam. Tomēr Padomju valdība no jauna iesniedza Rumānijai ultimātu un jau pirms tā termiņa beigām – 28.jūnijā sāka Bukovinas daļas, bet pēc tam arī visas Besarābijas līdz Donavai okupāciju. Arī šīs teritorijas Padomju Savienība anektēja tūlīt, boļševizēja un ar to īstenībā izputināja.

Padomju valdības veiktā Austrumeiropas un Balkānu teritoriju, ko Reiha valdība Maskavā nodeva Padomju Savienībai kā interešu sfēru, okupācija un boļševizācija ir pilnīgā pretrunā Maskavas līgumiem. Neraugoties uz to, Reiha valdība pat tad ieņēma vairāk kā lojālu nostāju pret PSRS. Tā ievēroja pilnīgu neitralitāti Somijas karā un Baltijas jautājumā, atbalstīja Padomju valdības pozīciju attiecībā pret Rumānijas valdību un samierinājās, kaut ar smagu sirdi, ar īstenību, kāda izveidojās Padomju valdības rīcības rezultātā. Bez tam, lai jau no sākuma izslēgtu domstarpību iespēju starp abām valstīm, tā veica plašu akciju, pārvietojot uz Vāciju visus vāciešus no PSRS ieņemtajām teritorijām. Reiha valdība uzskata, ka diez vai ir bijis iespējams vēl svarīgāks pierādījums tās vēlmei uz ilgstošu izlīgumu ar PSRS.

 

IV

 

Krievijas izplešanās Balkānos izraisīja šajā rajonā teritoriālas problēmas. Pēc tam, kad augusta beigās šo angļu aģentu iekvēlināto domstarpību dēļ izraisījās asa krīze, 1940.gada vasarā Rumānija un Ungārija vērsās pie Vācijas ar mērķi noregulēt to strīdīgos teritoriālos jautājumus. Rumānija un Ungārija atradās uz savstarpēja kara robežas. Vācija, kuras starpniecību šajā strīdā Ungārija un Rumānija lūdza vairākas reizes, lai Balkānos saglabātu mieru, kopā ar Itāliju uzaicināja abas valstis uz konferenci Vīnē, un pēc to lūguma 1940.gada 30.augustā tika pieņemts Vīnes arbitrāžas (Wiener Schiedsspruch) lēmums. Iznākumā tika noteikta jauna Ungārijas-Rumānijas robeža, bet Vācija un Itālija, tiecoties palīdzēt Rumānijas valdībai paskaidrot savai tautai teritoriālo zaudējumu cēloņus un novērst turpmāk jebkādas sadursmes, uzņēmās Rumānijas valsts garantu saistības tās tagadējās robežās. Tā kā krievu tīkojumi šajā rajonā bija apmierināti, šīs garantijas nekādi nevarēja būt vērstas pret Krieviju. Neraugoties uz to Padomju Savienība šo lēmumu pārsūdzēja un pretēji saviem iepriekšējiem paziņojumiem par to, ka ar Besarābijas un Ziemeļbukovinas pievienošanu tās pretenzijas Balkānos ir apmierinātas, paziņoja par savām tālākām interesēm Balkānos, pagaidām tās konkrēti nenosaucot.

Kopš šā brīža Padomju Krievijas pret Vāciju vērstā politika iezīmējās arvien skaidrāk. Reiha valdība saņem arvien konkrētākas ziņas par to, ka Anglijas vēstnieka Kripsa (Cripps) sarunas Maskavā, kas vilkušās jau ļoti ilgi, attīstās labvēlīgā atmosfērā. Vienlaikus Reiha valdība ieguva dokumentus, kas liecina par spraigu Padomju Savienības militāru gatavošanos visos apgabalos. Šos dokumentus apstiprina arī nesen Belgradā atrastā Dievidslāvijas militārā atašeja Maskavā 1940.gada 17.decembra atskaite, kurā starp citu ir vārds pa vārdam teikts: «Saskaņā ar datiem, kas saņemti no padomju aprindām, pilnā gaitā notiek Gaisa karaspēka, Tanku karaspēka pārapbruņošana, ņemot vērā mūsdienu kara pieredzi, un tā pamatā būs pabeigta uz 1941.gada augustu. Šis termiņš, domājams, ir arī galējā (laika) robeža, līdz kurai nav sagaidāmas manāmas pārmaiņas padomju ārpolitikā».

Neraugoties uz Padomju Savienības nedraudzīgo nostāju Balkānu jautājumā, Vācija pieliek jaunus pūliņus savstarpējās saprašanās ar PSRS labā, un Reiha ārlietu ministrs vēstulē Staļina kungam sniedz plašu Reiha valdības politikas izklāstu pēc Maskavas sarunām. Vēstulē īpaši uzsvērts ir sekojošais: noslēdzot Trīsvaru paktu, Vācija, Itālija un Japāna ir vienprātīgi pamatojušās uz to, ka šis pakts nekādā veidā nav vērsts pret Padomju Savienību, un šo triju valstu draudzīgās attiecības un to līgumi ar PSRS ar šo vienošanos vispār netiek skartas. Berlīnē parakstītajā Trīsvaru paktā tas ir nostiprināts arī dokumentāli. Vienlaikus vēstulē ir izteikta Trīsvaru pakta valstu vēlme un cerība uz tālāku draudzīgu attiecību uzlabošanos ar Padomju Savienību un noteiktas formas piešķiršanu tām. Ar mērķi šos jautājumus apspriest tālāk Reiha ārlietu ministrs uzaicina Molotova kungu uz Berlīni.

Molotova kunga vizītes laikā Berlīnē Reiha valdībai nācās konstatēt, ka Krievija draudzīgai sadarbībai ar Trīsvaru pakta valstīm un īpaši ar Vāciju ir gatava tikai tādā gadījumā, ja Vācija ir gatava pildīt Padomju Savienības uzliktos noteikumus. Šie noteikumi ir tālāka Padomju Savienības iespiešanās Eiropas Ziemeļos un Dienvidaustrumos. Berlīnē un sekojošās diplomātiskās pārrunās ar Vācijas vēstnieku Maskavā Molotova kungs izvirzīja šādas prasības:

1. Padomju Savienība grib piešķirt garantijas Bulgārijai, pie kam noslēgt ar šo valsti savstarpējas palīdzības līgumu kā ar savstarpējas palīdzības līgumiem Baltijā, tas ir, ar kara bāzēm, un Molotova kungs paziņo, ka tas neskars iekšējo režīmu Bulgārijā. Ar šo mērķi krievu komisārs Soboļevs tajā laikā ieradās Sofijā.

2. Padomju Savienība prasa līguma noslēgšanu ar Turciju ar mērķi ierīkot kara bāzi Bosforā un Dardaneļos sauszemes un jūras karaspēkam uz ilgtermiņa nomas pamata. Ja Turcija tam nepiekristu, Vācijai un Itālijai ir jāpievienojas krievu diplomātiskiem pasākumiem, lai piespiestu to šīs prasības izpildīt. Šīs prasības ved uz PSRS kundzību Balkānos.

3. Padomju Savienība paziņo, ka tā atkal jūt draudus no Somijas puses un tāpēc prasa Vācijas pilnīgu atteikšanos no Somijas, kas praktiski nozīmē šīs valsts okupāciju un somu tautas iznīcināšanu.

Dabiski, Vācija šīs krievu prasības, kuru izpildīšanu Padomju valdība uzskatīja par priekšnoteikumu, lai pievienotos Trīsvaru pakta valstīm, pieņemt nevarēja. Ar to Trīsvaru pakta valstu pūliņi sasniegt savstarpēju saprašanos ar Padomju Savienību cieta neveiksmi. Šīs Vācijas nostājas rezultātā Krivija jau klajāk pastiprināja pret Vāciju vērsto politiku, bet tās arvien ciešākā sadarbība ar Angliju kļuva acīmredzama. 1941.gada janvārī šī Krievijas noraidošā nostāja pirmoreiz izpaudās diplomātiskajā jomā. Kad tajā mēnesī Vācija veica Bulgārijā apsteidzošus pretpasākumus britu karaspēka izsēdināšanai Grieķijā, Krievijas vēstnieks Berlīnē oficiālā pretrīcībā (Demarche) norādīja uz to, ka Padomju Savienība Bulgārijas teritoriju un abu jūras šaurumu zonu uzskata par PSRS drošības zonu un ka tā nevar vienaldzīgi attiekties pret tās drošību apdraudošiem notikumiem šajos rajonos. Tāpēc Padomju valdība brīdina no Vācijas karaspēka parādīšanās Bulgārijas teritorijā un abu jūras šaurumu zonā.

Uz to atbildot Reiha valdība sniedza Padomju valdībai izsmeļošus Vācijas militāro pasākumu Balkānos iemeslu un mērķu izskaidrojumus. Tā norādīja uz to, ka Vācija ar visu spēku un līdzekļiem traucēs Anglijas nostiprināšanos Grieķijā, bet nedomā aizņemt šaurumus, cienot Turcijas suverenitāti. Vācijas karaspēka iziešanu caur Bulgārijas teritoriju nevar uzskatīt par kaitēšanu Padomju Savienības drošības interesēm, pretēji, Reiha valdība uzskata, ka šīs operācijas kalpo arī padomju interesēm. Pēc Balkānu operāciju paveikšanas Vācija no turienes savu karaspēku izvedīs.

Neraugoties uz Reiha valdības paziņojumu, Padomju valdība savukārt tūlīt pēc Vācijas karaspēka ievešanas publicēja uz Bulgāriju vērstu skaidri pretvāciska rakstura paziņojumu, kura jēga bija, ka Vācijas karaspēka klātbūtne Bulgārijā kalpo ne mieram Balkānos, bet kara interesēm. Šo nostāju Reiha valdībai izskaidroja tajā laikā arvien biežākie paziņojumi par arvien ciešāku sadarbību starp Padomju Krieviju un Angliju. Neraugoties arī uz to, Vācija arī šoreiz nereaģēja. Pie šīs kategorijas piederas arī Padomju Savienības 1941.gada martā Turcijai solītais piesegs no aizmugures, ja tā iestāsies Balkānu karā. Tas, kā kļuva zināms Reiha valdībai, bija angļu-krievu sarunu rezultāts britu ārlietu ministra vizītes laikā Ankarā, kura pūliņi bija vērsti uz to, lai tā Krieviju ievilktu dziļāk Anglijas spēlē.

 

V

 

Ar Balkānu krīzes izraisīšanos šā gada aprīļa sākumā Padomju valdības politikas agresivitātes pastiprināšanās attiecībā uz Vācijas Reihu un joprojām zināmā mērā aizplīvurotā sadarbība starp Padomju Savienību un Angliju kļūst acīmredzama visai pasaulei. Tagad ir nepārprotami konstatēts, ka iecerēto puču Belgradā pēc Dienvidslāvijas pievienošanās Trijvaru paktam ir rīkojusi Anglija ar Padomju Krievijas piekrišanu. Jau sen, un tieši no 1940.gada 14.novembra, Krievija ir slepus apbruņojusi Dienvidslāviju pret ass valstīm. Neapstrīdams tā pierādījums ir dokumenti, kas nonākuši Reiha valdības rokās pēc Belgradas ieņemšanas, kas atmasko katru šo krievu ieroču piegādes Dienvidslāvijai fāzi. Pēc puča izdošanās Krievija 5.aprīlī noslēdz ar nelikumīgo serbu Simonoviča valdību draudzības paktu, kam vajadzēja nostiprināt pučistu pozīcijas un palīdzēt ar savu svaru kopējas angļu-dienvidslāvu-grieķu frontes saliedēšanā. 1941.gada 6.aprīlī Amerikas valsts sekretāra palīgs Samners Velsa (Sumner Welles) kungs, kurš līdz tam ne reizi vien ir ticies ar padomju vēstnieku Vašingtonā, šajā sakarā manāmi apmierināts konstatē: «Noteiktos apstākļos Krievijas-Dienvidslāvijas paktam var būt milzu nozīme, tas skar daudzpusīgas intereses, un ir pamats pieņemt, ka tas ir kaut kas vairāk kā vien pakts par draudzību un neuzbrukšanu».

Un tā laikā, kad Vācu karaspēks bija sakoncentrēts Rumānijas un Bulgārijas teritorijā pret masīvu angļu karaspēka izcelšanos Grieķijā, Padomju Savienība, tagad jau klajā norunā ar Angliju, cenšas izdarīt Vācijas triecienu mugurā, un tieši:

1) klaji atbalsta Dienvidslāviju politiski un slepeni palīdz tai militāri;

2) apliecinot Turcijai atbalstu mēģina to kūdīt ieņemt agresīvu pozīciju pret Bulgāriju un Rumāniju un ievest turku karaspēku Trāķijā visai nelabvēlīgos kara apstākļos;

3) pati ir sakopojusi lielu karaspēku pie Rumānijas robežas, Besarābijā un pie Moldovas;

4) pēkšņi aprīļa sākumā ārlietu tautas komisāra vietnieks Višinskis (PSRS ģenerālprokurors (1935—1939) Lielā terora laikā. Viens no galvenajiem Latvijas okupācijas ideoloģiskajiem vadītājiem 1940. gadā – I.L.) pārrunās Maskavā ar Rumānijas sūtni Gafesku (Gafencu) mēģina uzsākt ātras tuvināšanās ar Rumāniju politiku ar mērķi mudināt to uz attālināšanos no Vācijas. Angļu diplomātija ar amerikāņu starpniecību Bukarestē pieliek pūles tajā pašā virzienā.

Saskaņā ar angļu-krievu plānu attiecībā uz Vācijas karaspēku Rumānijā un Bulgārijā tika plānots trieciens no trim pusēm, un tieši: no Besarābijas, Trāķijas un Serbijas-Grieķijas. Šis angļu-krievu plāns tika izjaukts tikai pateicoties ģenerāļa Antonesku (Antonescu) lojalitātei, Turcijas valdības reālistiskajai nostājai un pirmkārt ar Vācijas operatīvo iejaukšanos un vācu armijas izšķirīgajām uzvarām. Kā no ziņojumiem ir kļuvis zināms Reiha valdībai, gandrīz 200 dienvidslāvu lidmašīnas ar padomju krievu un angļu aģentiem, kā arī ar serbu pučistiem Zimina kunga vadībā ir nosūtītas daļa uz Krieviju, kur šie virsnieki tagad dien Krievijas armijā, un daļa uz Ēģipti. Jau šis viens fakts parāda Anglijas un Krievijas ciešo sadarbību ar Dienvidslāviju īpašā gaismā.

Padomju valdība ir veltīgi mēģināja visādi nomaskēt savas politikas īstos mērķus. Padomju valdība, uzturot pēdējā laikā ekonomiskus sakarus ar Vāciju un veicot virkni atsevišķu pasākumu, gribēja visai pasaulei demonstrēt it kā normālas vai pat draudzīgas attiecības ar Vāciju. Te jāpieskaita norvēģu, beļģu, grieķu un dienvidslāvu sūtņu izraidīšana pirms dažām nedēļām, britu preses klusēšana par vācu-krievu attiecībām, ko saskaņā ar Padomju valdību organizēja britu vēstnieks Kripss, un, beidzot, nesen publicētais TASS atspēkojums, kas attiecības starp Vāciju un Padomju Krieviju attēlo kā pavisam korektas. Šie uzmanības novēršanas manevri, kas ir kliedzošā pretrunā ar Padomju valdības īsto politiku, nav spējuši Reiha valdību maldināt.

Vācijai naidīgo Padomju valdības politiku militārajā jomā pavadīja visu Krievijas rīcībā esošo bruņoto spēku nemitīgi pieaugošā koncentrācija plašā frontē no Baltijas līdz Melnajai jūrai. Jau tajā laikā, kad Vācija galveno uzmanību pievērsa Francijas kampaņai Rietumos, un kad Austrumos atradās vien niecīgs Vācijas karaspēka apjoms, Krievijas augstākā pavēlniecība sāka sistemātisku lielu karaspēka kontingentu pārcelšanu uz Reiha austrumu robežu, pie kam galveno spēku koncentrācija tika konstatēta pie Austrumprūsijas un (Polijas) ģenerālpārvaldes robežas, kā arī pie robežas ar Rumāniju Besarābijā un Bukovinā. Nemitīgi tika pastiprināti arī krievu garnizoni pie robežas ar Somiju. Tālāki pasākumi šajā ziņā bija arvien jaunu krievu divīziju pārcelšana no Austrumāzijas un Kaukāza uz Krievijas Eiropas daļas teritoriju. Pēc tam, kad padomju valdība bija ne reizi vien sludinājusi, ka, piemēram, Baltijā tā ievedīs tikai nelielu karaspēka apjomu, tikai šajā rajonā vien pēc okupācijas tā sava karaspēka koncentrāciju pastāvīgi palielināja, tagad sasniedzot 22 divīziju apjomu. Tā veidojas iespaids, ka krievu karaspēks ir arvien vairāk pietuvinājies Vācijas robežai, lai gan no Vācijas puses nav bijuši nekādi militāri pasākumi, kas varētu tādas krievu darbības motivēt. Un tikai šīs krievu darbības ir spiedušas Vācijas bruņotos spēkus veikt pretpasākumus. Bez tam atsevišķas krievu sauszemes un gaisa karaspēku daļas ir izvirzītas uz priekšu, bet aerodromos gar Vācijas robežu ir koncentrētas lielas Gaisa karaspēka daļas. Jāatzīmē arī atkārtoti robežas pārkāpumi aprīļa sākumā un arvien biežāki krievu lidmašīnu pārlidojumi Vācijas Reiha teritorijā. Kā ziņo Rumānijas valdība, tādi paši gadījumi ir bijuši arī Rumānijas pierobežas Bukovinas, Moldovas un Donavas rajonos.

Vērmahta augstākā virspavēlniecība kopš gada sākuma ir atkārtoti norādījusi Reiha ārpolitiskajai vadībai uz pieaugošiem draudiem Reiha teritorijai no krievu karaspēka puses, pie kam uzsvērusi, ka šīs stratēģiskās spēku sakopošanas un izvēršanas iemesls var būt vienīgi agresīvi plāni. Šie Vērmahta augstākās virspavēlniecības paziņojumi visos sīkumos tiks izplatīti sabiedrībai.

Ja arī ir bijušas kaut mazākās šaubas par krievu karaspēka stratēģiskās spēku savilkšanas agresivitāti, tad tās ir pilnīgi izgaisinājuši ziņojumi, kurus Vērmahta augstākā virspavēlniecība ir saņēmusi pēdējās dienās. Pēc vispārējas mobilizācijas Krievijā pret Vāciju ir izvērstas ne mazāk kā 160 divīzijas.

Pēdējo dienu novērošanas rezultāti liecina, ka izveidotais krievu karaspēka grupējums, īpaši motorizētās un tanku vienības, ļauj Krievijas augstākajai virspavēlniecībai jebkurā brīdī sākt agresiju dažādos Vācijas robežas iecirkņos. Ziņojumi par pieaugošu izlūkošanas darbību, kā arī katras dienas ziņojumi par notikumiem uz robežas un sadursmēm starp abu karaspēku apsardzības grupām papildina ārkārtēji saspringtas, sprādzienbīstamas militāras situācijas ainu. No Anglijas ienākoša informācija par angļu vēstnieka Kripsa pārrunām ar mērķi tālāk nostiprināt sadarbību starp Anglijas un Padomju Krievijas politisko un militāro vadību, kā arī vienmēr pretpadomiskā lorda Bīverbruka (Beaverbrook) aicinājums uz visāda veida atbalstu Krievijai gaidāmajā cīņā un aicinājums Savienotajām Valstīm darīt tāpat neapstrīdami liecina, kāds liktenis tiek gatavots vācu tautai.

KOPSAVELKOT, REIHA VALDĪBA IR SPIESTA NODOT ŠO SKAIDROJUMU:

Padomju valdība pretēji savām saistībām un skaidrā pretrunā tās svinīgiem paziņojumiem ir darbojusies pret Vāciju; tā ir:

1. savu graujošo darbību pret Vāciju un Eiropu ir nevis vienkārši turpinājusi, bet kopš kara sākuma vēl pastiprinājusi; tā ir

2. savu ārpolitiku ir veidojusi arvien naidīgāku pret Vāciju, un tā ir

3. visu savu karaspēku savilkusi pie Vācijas robežas uzbrukuma gatavībā.

TĀDĒJĀDI PADOMJU VALDĪBA IR NODEVUSI UN PĀRKĀPUSI LĪGUMUS UN VIENOŠANĀS AR VĀCIJU. BOĻŠEVISTISKĀS MASKAVAS NAIDS PRET NACIONĀLSOCIĀLISMU IR IZRĀDĪJIES SPĒCĪGĀKS PAR POLITISKO SAPRĀTU.

BOĻŠEVISMS IR NACIONĀLSOCIĀLISMA NĀVĪGS IENAIDNIEKS.

BOĻŠEVISTISKĀ MASKAVA IR GATAVA IZDARĪT TRIECIENU NACIONĀLSOCIĀLISTISKĀS VĀCIJAS, KAS CĪNĀS PAR PASTĀVĒŠANU, MUGURĀ.

VĀCIJAS VALDĪBA NEVAR VIENALDZĪGI ATTIEKTIES PRET NOPIETNIEM DRAUDIEM PIE AUSTRUMU ROBEŽAS. TĀPĒC VADONIS IR IZDEVIS PAVĒLI VĀCU BRUŅOTAJIEM SPĒKIEM PILNĀ SPĒKĀ UN AR VISIEM LĪDZEKĻIEM ŠOS DRAUDUS NOVĒRST. VĀCU TAUTA APZINĀS, KA GAIDĀMAJĀ CĪŅĀ TĀ IR AICINĀTA NE VIEN AIZSARGĀT DZIMTENI, BET ARĪ GLĀBT PASAULES CIVILIZĀCIJU NO NĀVĪGAJĀM BOĻŠEVISMA BRIESMĀM UN ATTĪRĪT CEĻU ĪSTAM UZPLAUKUMAM EIROPĀ.

Berlīnē, 1941.gada 21.jūnijā

Ribentrops un Dekanozovs (attēls no citiem notikumiem)

22.jūnijs

Vācijas Ārlietu ministrija

… divos naktī … [Dekanozovam] paziņoja, ka Ribentrops viņu pieņems četros no rīta Ārlietu ministrijā. Tur vēstnieks, kurš vienlaikus bija ārlietu komisāra vietnieks, Staļina bende un uzdevumu pildītājs (arī Lietuvas okupācijas plāna īstenotājs – I.L.), bija dzirdētā satriekts, tāpat kā Molotovs Kremlī. Doktors Šmidts, kurš bija klāt, šo ainu apraksta šādi:

“Nekad nebiju redzējis Ribentropu tik uzbudinātu kā piecas minūtes pirms Dekanozova ierašanās. Viņš satraukti staigāja šurpu turpu pa savu kabinetu kā krātiņā iedzīts zvērs … Dekanozovu ieveda kabinetā, un viņš, domājams, neko nenojaušot galīgi nevietā pastiepa Ribentropam roku. Mēs apsēdāmies un … Dekanozovs savas valdības uzdevumā sāka izklāstīt noteiktas problēmas, kas prasīja skaidrojumu. Bet, tiklīdz viņš ierunājās, Ribentrops ar sastingušu seju viņu pārtrauca: “Tagad tas nav svarīgi …”

Pēc tam augstprātīgais nacistu ministrs paskaidroja, kāda problēma ir pati svarīgākā tagad, nodeva vēstniekam memoranda, kuru Šulenbergs tajā pat laikā nolasīja Molotovam Maskavā, kopiju un paskaidroja, ka pašlaik vācu karaspēks veic “militārus pretpasākumus” uz padomju robežas. Apstulbušais padomju vēstnieks, kā teic Šmidts, “ātri saņēmās un izteica dziļu nožēlu” par tādu notikumu pavērsienu, par ko viņš visu vainu uzlika Vācijai. Pēc tam “viņš piecēlās, pavirši palocījās un izgāja no kabineta, roku nesniedzot” ”.

**

Ģenerālfeldmaršals Keitels

No ģenerālfeldmaršala Keitela nopratināšanas protokola (1945.gada 17.jūnijs):

“Es apgalvoju, ka visi sagatavošanās pasākumi, ko mēs veicām līdz 1941.gada pavasarim, bija ar aizsardzības sagatavošanas raksturu Sarkanās Armijas iespējama iebrukuma gadījumam. Tādējādi, visu karu Austrumos var zināmā mērā saukt par preventīvu (apsteidzošu) … Mēs nolēmām … apsteigt Padomju Krievijas uzbrukumu un negaidītā triecienā sagraut tās bruņotos spēkus. Uz 1941,gada pavasari man izveidojās noteikts priekšstats, ka spēcīgais krievu karaspēka sakopojums un sekojošs tā uzbrukums Vācijai var mūs stratēģiskā un ekonomiskā ziņā nostādīt ārkārtīgi kritiskā stāvoklī … Krievijas uzbrukums nostādītu Vāciju galēji neizdevīgos apstākļos jau pirmajās nedēļās. Mūsu uzbrukums bija šo draudu tiešas sekas …”.

**

22. jūnijs

No padomju diplomāta Valentina Berežkova atmiņām:

“Karš plosās. Staļina kabinetā klusums. Visi gaida sarunas ar vācu vēstnieku rezultātu. Molotovs dodas uz savu kabinetu, dod pavēli piezvanīt Šulenbergam. Tas ierasties Kremlī nesteidzas. Tiek zaudēts dārgais laiks. Beidzot vēstnieks parādās un uz Molotova jautājumu atbild:

“- Tas ir karš. Vācijas karaspēks pēc vadoņa pavēles ir šķērsojis PSRS robežu …”

– To mēs neesam pelnījuši, – tas ir viss, ko vēstniekam var atbildēt narkoms …

Molotova paziņojumu: “Tas ir karš!” Staļina kabinetā esošie uztver kā pērkonu no skaidrām debesīm”.

**

Ar to brīdi Otrais Pasaules karš pārgāja jaunā fāzē: Vācija sāka karu ar savu bijušo sabiedroto – Padomju Krieviju, bet PSRS tautām sākās (tā sauktais – I.L.) Lielais Tēvijas karš, par ko atbildību nes Josifs Staļins un Ādolfs Hitlers.

**

No V.Suvorova grāmatas “Svēta lieta”:

… Gēbelss ar paziņojumu uzstājās pa radio 1941.gada 22.jūnijā pussešos no rīta. Bet pusotru stundu iepriekš, tieši četros no rīta, impērijas ārlietu ministrs J. fon Ribentrops nodeva PSRS Ārlietu Tautas komisāra vietniekam V.G.Dekanozovam memorandu, kurā bija izklāstīti Vācijas uzbrukuma PSRS iemesli. Šā memoranda nodošana bija kara pasludināšanas akts.

Par to kā memorands tika nodots, un tieši četros no rīta, mēs tagad zinām, pateicoties vīrišķīga vēsturnieka Jurija Georgija dēla Felštinska zinātniskam varoņdarbam. Tas bija viņš, kurš sameklēja attiecīgos dokumentus un 1983.gadā publicēja krājumā ‘PSRS – Vācija. 1939-1941’.

Mums gadu desmitiem dresēja formulu “nodevīgi bez kara pieteikšanas”, bet tagad pat KF Aizsardzības ministrija savā centrālajā (preses) orgānā ir spiesta atzīt: Vācija karu pieteica («Красная звезда», 25 ноября 1998г.). Tā pati avīze 2001.gada 23.jūnija numurā precizē: “Oficiālās apsūdzības PSRS noskanēja memorandā, ko Reiha ārlietu ministrs Ribentrops nodeva padomju vēstniekam Berlīnē 1941.gada 22.jūnijā četros no rīta”.

Tiešām interesanti: mums iekaļ par Gēbelsa izdomājumiem, bet Gēbelss taču bija, lai arī ļoti augsta ranga, tomēr vien aģitators, līdzīgi mūsu Ščerbakovam. Mūsu uzmanību novērš uz Gēbelsa propagandistisku uzstāšanos, atstājot ēnā oficiālu Ribentropa dokumentu.

Bet arī Ribentrops darbojās ne pēc savas vēlēšanās, bet pēc Vācijas valdības pavēles. Ribentropa memorands ir nevis personīga palaidnība, nevis pašdarbība, bet ārkārtīgi svarīgs valdības dokuments.

Kur tad ir svarīgums? Taču tur, ka mums pieteica karu, kādā ziņā mūs apsūdzot. Un iesniedza oficiālu dokumentu ar apsūdzībām. Vai tiešām tautai, kura šajā karā zaudējusi desmitiem miljonu, nav tiesību zināt, par ko tad viņu apvainoja, kāds ir uzbrukuma cēlonis?

Rodas arī citi jautājumi. Kāpēc mums pusgadsimtu meloja, ka karš netika pieteikts? Kāpēc nekad neatcerējās šo memorandu? Starp citu, kur tas ir tagad? Kāpēc to nerāda? Kāds ir tā saturs?

Pa internetu dokuments ceļo, Prezidenta arhīvā šis dokuments klājas putekļiem. Bet Krievijas valdība to nepublicē, nekomentē, neatmasko un par viltojumu neapsaukā.

Vācijas valdība pieteica karu Padomju Savienībai un ar desmitiem savas rīcības piemēru skaidroja kā vienīgo iespējamo tajā situācijā. Kāpēc uz to neviens nereaģē? Ar ko vispār nodarbojas Aizsardzības ministrija, Ģenerālštābs, Ārlietu ministrija, Zinātņu akadēmija, Militāro zinātņu akadēmija, Militārās vēstures institūts un citas struktūras ar tik skaļiem nosaukumiem?

Kāpēc ir klusējuši mūsu ģeniālie karavadoņi? Kāpēc Žukovs savos memuāros uz daudzām lappusēm ir izrakstījies par PSRS, Lielbritānijas un Francijas delegāciju sarunām, ar kurām viņam personīga sakara nav bijis, bet ne vārda nav bildis par to, ka vācu valdība, izdarot uzbrukumu, savu rīcību ir ar kaut ko pamatojusi? Uz kara sākumu Žukovs taču bija Ģenerālštāba priekšnieks, un viņam – kam tad vēl – vajadzēja pēc kara dot pretsparu muldoņām, ja vācu valdības memorands saturēja melus.

Arī mūsdienu krievu ģenerāļi ir noklusuši. Jūs, pilsoņi ģenerāļi, jūsu tēvi un vectēvi ir apsūdzēti noziegumā, bet jūs klusējat. Klusējat 10 gadus, 20, 30, 50, 70…

Pārsteidz vēl kaut kas: ja karš bija dižens, taisnīgs, atbrīvošanas karš, tad kāpēc būtu jāblēdās? Kāpēc kropļot patiesību, noklusēt un slēpt dokumentus? Un kāpēc dižais karš ir tīts, apvīts, iepīts melos? Kāpēc mūsu valdnieki ir kropļojuši un turpina kropļot kara vēsturi sākot ar pirmo tā acumirkli, tieši četriem 22.jūnija rītā? Kāpēc mūsu valdnieki, aprakstot kara sākumu, ir samelojušies tā, ka pārspējuši pašu Gēbelsu?

Uz visiem šiem jautājumiem var būt tikai viena atbilde: uz memorandā izliktajām vācu valdības apsūdzībām biedram Staļinam un citiem Kremļa biedriem nav bijis nekas ko iebilst ne agrajā 22.jūnija rītā, ne pēc 10 gadiem, ne 20, ne pusgadsimta …

Ja būtu ko teikt, sen būtu pateikuši.

Bet dot pretī nebija ar ko. Tāpēc iebildumu vietā biedrs Staļins paziņoja, ka Padomju Savienība nekādi nav vainīga, apsūdzības neviens nav izvirzījis, nekādu memorandu viņš no Vācijas valdības nav saņēmis. Tūdaļ tika laista apritē izmanīgā formula “nodevīgi bez pieteikšanas …”. Un gadu desmitiem atkārtots: bez pieteikšanas, bez pieteikšanas, bez pieteikšanas …

http://www.cogita.ru/a.n.-alekseev/kontekst/abverolomno-bez-obyavleniya-voiny…bb

Вероломно, без объявления войны

Die diplomatische Note des Auswärtigen Amtes des Deutschen Reiches an Sowjet-Rußland vom 21. Juni 1941:

I.
Als die Reichsregierung, bestimmt von dem Wunsche, zwischen Deutschland und der UdSSR. einen Ausgleich der Interessen zu finden, sich im Sommer 1939 an die Sowjetregierung wandte, war sie sich darüber im klaren, daß die Verständigung mit einem Staate, der einerseits seine Zugehörigkeit zu der Gesellschaft der Nationalstaaten mit den sich daraus ergebenden Rechten und Pflichten vertrat, der aber andererseits von einer Partei beherrscht wurde, die als Sektion der Komintern die Verbreitung der Weltrevolution, also die Auflösung dieser Nationalstaaten anstrebte, keine leichte Aufgabe sein würde. Unter Zurückstellung der schwerwiegenden Bedenken, die sich aus dieser grundsätzlichen Verschiedenheit in der politischen Zielsetzung Deutschlands und Sowjetrußlands und aus dem scharfen Gegensatz der sich diametral gegenüberstehenden Weltauffassungen des Nationalsozialismus und des Bolschewismus ergaben, hat die Deutsche Reichsregierung diesen Versuch unternommen. Sie ließ sich hierbei leiten von dem Gedanken, daß die durch eine Verständigung zwischen Deutschland und Rußland bedingte Ausschaltung eines Krieges und die damit zu erreichende Sicherstellung der realen Lebensbedürfnisse der beiden sich von jeher freundschaftlich gegenüberstehenden Völker die beste Gewähr gegen eine weitere Ausbreitung der kommunistischen Doktrinen des internationalen Judentums nach Europa bieten würden. Sie wurde in dieser Annahme dadurch bestärkt, daß gewisse Vorgänge in Rußland selbst und gewisse Maßnahmen der Russischen Regierung auf internationalem Gebiet eine Abkehr von diesen Doktrinen und von der bisherigen Methode der Zersetzung fremder Völker zumindest als möglich erscheinen ließen. Die Aufnahme, die der deutsche Schritt in Moskau erfuhr, und die Bereitschaft der Sowjetrussischen Regierung, einen Freundschaftspakt mit Deutschland zu schließen, schienen diesen Wandel zu bestätigen. So kam es am 23. August 1939 zum Abschluß des Nichtangriffspaktes) und am 28. September 1939 zur Unterzeichnung des Grenz- und Freundschaftsabkommens zwischen den beiden Staaten.
Der Kern dieser Verträge bestand,

  1. in der gegenseitigen Verpflichtung der beiden Staaten, sich nicht anzugreifen und in friedlicher Nachbarschaft zu leben, und
  2. in einer Abgrenzung der Interessensphären durch einen Verzicht des Deutschen Reichs auf jede Einflußnahme in Finnland, Lettland, Estland, Litauen und Bessarabien, während die Gebiete des ehemaligen polnischen Staates bis zur Linie Narew-Bug-San auf Wunsch der Sowjets Rußland eingegliedert werden sollten. 4)

Tatsächlich hat die Reichsregierung mit dem Abschluß des Nichtangriffspaktes mit Rußland auch sofort eine grundsätzliche Umstellung ihrer Politik gegenüber der UdSSR. durchgeführt und seit diesem Tage eine freundschaftliche Haltung zur Sowjetunion eingenommen.

Sie hat die mit der Sowjetunion geschlossenen Verträge sowohl dem Buchstaben als auch dem Geiste nach getreulich erfüllt. Aber auch darüber hinaus hat sie durch die Niederwerfung Polens, d. h. also durch Einsatz deutschen Blutes, der Sowjetunion zu dem seit ihrem Bestehen größten außenpolitischen Erfolge verholfen. Nur durch diese wohlwollende deutsche Politik gegenüber Rußland und durch die überwältigenden Siege der deutschen Wehrmacht ist dies möglich gewesen.
Mit Recht glaubte daher die Reichsregierung annehmen zu dürfen, daß auch die Haltung der Sowjetunion dem Deutschen Reich gegenüber eine gleiche sein würde, zumal während der Verhandlungen, die der Reichsaußenminister von Ribbentrop in Moskau führte“, und auch bei anderen Gelegenheiten von der Sowjetregierung wiederholt zum Ausdruck gebracht wurde, daß diese Verträge die Grundlage für einen dauernden Ausgleich der beiderseitigen deutsch-sowjetrussischen Interessen bilden und daß beide Völker unter Respektierung der gegenseitigen Regime und gewillt, sich nicht in die inneren Angelegenheiten des Partners einzumischen, zu einer guten, dauernden Nachbarschaft kommen würden. Daß die Reichsregierung sich in dieser Annahme gründlich getäuscht hat, sollte sich leider schnell herausstellen.

II.
Tatsächlich ist die Komintern schon bald nach Abschluß der deutsch-russischen Verträge wieder auf allen Gebieten aktiv geworden. Dies trifft nicht nur auf Deutschland allein, sondern auch auf die mit Deutschland befreundeten oder neutralen Staaten und die von den deutschen Truppen besetzten Gebiete Europas zu. Um nicht offen gegen die Verträge zu verstoßen, wurden nur die Methoden gewechselt und die Tarnung sorgfältiger und raffinierter gestaltet. Durch ständige Anprangerung des angeblichen „imperialistischen Krieges Deutschlands“ 6) glaubte man in Moskau offenbar, die Wirkung des Paktabschlusses mit dem nationalsozialistischen Deutschland ausgleichen zu müssen. Die starke und wirksame polizeiliche Abwehrtätigkeit zwang dabei die Komintern dazu, ihre zersetzende und nachrichtendienstliche Tätigkeit nach Deutschland auf Umwegen über Einsatzzentren in den Deutschland benachbarten Ländern zu versuchen. Man bediente sich dabei ehemaliger deutscher kommunistischer Funktionäre, die in Deutschland Zersetzungsarbeit und Sabotagevorbereitung zu betreiben hatten. Der GPU.-Kommissar Krylow leitete eine systematische Schulungsarbeit zu diesem Zweck7). Daneben wurde eine intensive Zersetzungsarbeit nach den von Deutschland besetzten Gebieten, insbesondere nach dem Protektorat und dem besetzten Frankreich, aber auch nach Norwegen, Holland, Belgien usw. betrieben. Die sowjetrussischen Vertretungen, so besonders das Generalkonsulat in Prag, leisteten hierbei wertvolle Hilfestellung. Mit funktechnischen Sende- und Empfangsanlagen wurde ein eifriger Nachrichtendienst unterhalten, der den vollendeten Beweis für die gegen das Deutsche Reich gerichtete Arbeit der Komintern lieferte8). Auch über die gesamte sonstige Zersetzungs- und Ausspäharbeit der Komintern liegt ein umfangreiches dokumentarisches Zeugen- und Schriftenmaterial vor. Ferner wurden Sabotagegruppen gebildet, die ihre eigenen Laboratorien unterhielten, in denen sie Brand- und Sprengbomben zur Verübung der Sabotageaktionen herstellten. Solche Anschläge wurden beispielsweise auf nicht weniger als 16 deutsche Schiffe verübt9).
Neben dieser Zersetzungs- und Sabotagearbeit stand die Spionage. So wurde die Rückführung der Deutschen aus Sowjetrußland dazu ausgenutzt, um diese deutschen Menschen mit den verwerflichsten Mitteln für die Zwecke der GPU. zu gewinnen. Nicht nur Männer, sondern auch Frauen wurden in schamloser Weise zu Verpflichtungserklärungen für den Dienst der GPU. erpreßt10). Selbst die Sowjetrussische Botschaft in Berlin mit dem Botschaftsrat Kobulow11) an der Spitze scheute nicht vor rücksichtsloser Ausbeutung der Rechte der Exterritorialität zu Spionagezwecken zurück. Des weiteren bildete das russische Konsulatsmitglied Mochow12) in Prag den Kopf eines russischen Spionagenetzes, das das ganze Protektorat überzog. Weitere Fälle, in denen der Polizei ein rechtzeitiger Zugriff gelang, lieferten ein klares und eindeutiges Bild über diese umfangreichen sowjetrussischen Machenschaften. Das Gesamtbild zeigt einwandfrei, daß von Sowjetrußland in großem Umfang gegen Deutschland illegale Zersetzung, Sabotage, Terror und kriegsvorbereitende Spionage in politischer, militärischer und wirtschaftlicher Hinsicht betrieben wurde13).

Was die außerhalb Deutschlands in Europa betriebene Zersetzungsarbeit Sowjetrußlands betrifft, so erstreckte sich diese auf fast alle mit Deutschland befreundeten oder von ihm besetzten Staaten Europas14). So wurde beispielsweise in Rumänien von der kommunistischen Propaganda durch aus Rußland kommende Flugblätter Deutschland als für alle Schwierigkeiten verantwortlich hingestellt, um so eine antideutsche Stimmung wachzurufen. Das gleiche tritt seit dem Sommer 1940 in Jugoslawien deutlich in Erscheinung. Die Flugblätter riefen dort zum Protest auf gegen das Paktieren des Regimes Zwetkowitsch15) mit den imperialistischen Regierungen von Berlin und Rom. Auf einer Versammlung von kommunistischen Parteifunktionären in Agram wurde der ganze Südosten Europas von der Slowakei bis nach Bulgarien als russisches Protektorat bezeichnet, das nach der von ihnen erhofften militärischen Schwächung Deutschlands kommen werde16). In der Belgrader17) Sowjetgesandtschaft ist den deutschen Truppen der dokumentarische Nachweis für den sowjetrussischen Ursprung dieser Propaganda in die Hand gefallen. Während die kommunistische Propaganda in Jugoslawien sich nationalsozialistischer Parolen zu bedienen suchte, wirkte sie in Ungarn vor allem unter der ruthenischen Bevölkerung, der sie die kommende Befreiung durch Sowjetrußland vorspiegelte. Besonders lebhaft war die antideutsche Hetze in der Slowakei, wo offen für eine Angliederung an Sowjetrußland geworben wurde.

In Finnland betätigte sich die berüchtigte „Vereinigung für Frieden und Freundschaft mit der Sowjetunion“, die im Zusammenwirken mit dem Sender Petroskoi18) dieses Land zu zersetzen suchte und dabei in durchaus deutschfeindlichem Sinne arbeitete. In Frankreich, Belgien und Holland wurde gegen die deutsche Besatzungsmacht gehetzt. In nationaler und panslawistischer Verbrämung wurde die gleiche Hetze im Generalgouvernement betrieben. Kaum war Griechenland von den deutschen und italienischen Truppen besetzt worden19), so machte sich auch dort die sowjetrussische Propaganda ans Werk. Das Gesamtbild zeigt eine in allen Ländern systematisch betriebene Kampagne der UdSSR. gegen den Versuch Deutschlands, eine stabile Ordnung in Europa aufzurichten.
Nebenher geht die direkte propagandistische Gegenaktion gegen die Maßnahmen der deutschen Politik, die diese Maßnahmen als antirussisch zu denunzieren und die verschiedenen Länder für Sowjetrußland gegen Deutschland zu gewinnen sucht. In Bulgarien wurde gegen den Beitritt zum Dreierpakt20) und für einen Garantiepakt mit Rußland21) agitiert, in Rumänien durch Infiltration in die Eiserne Garde und Mißbrauch ihrer Führer, u. a. des Rumänen Groza, der Putschversuch vom 23. Januar 1941²²) inszeniert, hinter dem als Drahtzieher die bolschewistischen Agenten Moskaus standen. Einwandfreie Beweise liegen der Reichsregierung hierüber vor.

Was Jugoslawien23) anbetrifft, so ist die Reichsregierung in den Besitz von Unterlagen24) gelangt, wonach der jugoslawische Delegierte Georgiewitsch schon im Mai 1940 in Moskau aus einer Unterredung mit Herrn Molotow die Überzeugung gewann, daß man dort Deutschland als den „mächtigen Feind von morgen“ ansah. Noch eindeutiger war das Verhalten Sowjetrußlands zu den von den serbischen Militärs vorgebrachten Waffenwünschen. Im November 1940 erklärte der sowjetrussische Generalstabschef dem jugoslawischen Militärattache´26): „Wir geben alles Angeforderte, und zwar sofort“. Preise und Zahlungsweise wurden der Belgrader Regierung freigestellt, und nur eine Bedingung wurde gestellt: Geheimhaltung gegenüber Deutschland27). Als die Regierung Zwetkowitsch später sich den Achsenmächten näherte28) begann man in Moskau die Waffenlieferungen zu verschleppen; kurz und bündig wurde dies im sowjetrussischen Kriegsministerium dem jugoslawischen Militärattaché erklärt. Die Inszenierung des Belgrader Putsches29) vom 27. März des Jahres bildete den Höhepunkt dieser konspirativen Tätigkeit serbischer Verschwörer und englisch-russischer Agenten gegen das Reich. Der serbische Leiter dieses Putsches und Führer der „Schwarzen Hand“ 30) Herr Simitsch befindet sich noch heute in Moskau und entfaltet dort auch jetzt in engster Verbindung mit den sowjetrussischen Propagandastellen eine aktive Tätigkeit gegen das Reich. Die obigen Feststellungen sind nur ein kleiner Ausschnitt aus der ungeheuer umfangreichen Propagandatätigkeit der UdSSR. in Europa gegen Deutschland. Um daher der Außenwelt einen Gesamtüberblick über die Tätigkeit der sowjetrussischen Stellen in dieser Richtung seit Abschluß der deutsch-russischen Verträge zu geben und ihr ein Urteil zu ermöglichen, wird die Reichsregierung das ihr zur Verfügung stehende umfangreiche Material der Öffentlichkeit unterbreiten31). Insgesamt muß die Reichsregierung feststellen:

Die Sowjetregierung hatte bei Abschluß der Verträge mit Deutschland wiederholt die unmißverständliche Erklärung abgegeben, daß sie nicht die Absicht habe, sich direkt oder indirekt in deutsche Angelegenheiten zu mischen. Sie hatte beim Abschluß des Freundschaftsvertrages in feierlicher Form zum Ausdruck gebracht, daß sie mit Deutschland zusammenarbeiten werde, um den wahren Interessen aller Völker entsprechend dem zwischen Deutschland einerseits und England und Frankreich andererseits bestehenden Kriegszustand ein Ende zu machen und dieses Ziel so bald als möglich zu erreichen31). Diese sowjetrussischen Abmachungen und Erklärungen haben sich, im Lichte der oben erwähnten, im weiteren Verlaufe des Krieges immer klarer zutage getretenen Tatsachen gesehen, als eine bewußte Irreführung und Täuschung herausgestellt. Auch alle nur infolge der deutschen freundschaftlichen Haltung erreichten Vorteile haben es nicht vermocht, die Sowjetregierung zu einer loyalen Haltung gegenüber Deutschland zu veranlassen. Die Reichsregierung hat sich vielmehr davon überzeugen müssen, daß die These Lenins, wie sie in den „Richtlinien für die Kommunistische Partei in der Slowakei“ vom Oktober 1939 ausdrücklich nochmals niedergelegt wurde und wonach „mit einigen anderen Ländern Pakte abgeschlossen werden können, wenn sie den Interessen der Sowjetregierung und der Unschädlichmachung des Gegners dienen“, auch beim Abschluß der Verträge vom Jahre 1939 Pate gestanden hat. Der Abschluß dieser Verträge der Freundschaft war somit für die Sowjetregierung nur ein taktisches Manöver. Das eigentliche Ziel bestand darin, für Rußland vorteilhafte Abmachungen zu erreichen und damit gleichzeitig ein weiteres Machtmäßiges Vorgehen der Sowjetunion vorzubereiten. Der Leitgedanke blieb die Schwächung der nicht-bolschewistischen Staaten, um sie leichter zersetzen und zur gegebenen Zeit niederschlagen zu können. Mit brutaler Deutlichkeit wird dies in einem nach der Besetzung Belgrads 33) in der dortigen Sowjetgesandtschaft aufgefundenen russischen Schriftstück34) mit folgenden Worten zum Ausdruck gebracht:
„Die UdSSR. wird erst im gegebenen Moment reagieren. Die Achsenmächte haben ihre Streitkräfte weiter verzettelt, und deshalb wird die UdSSR plötzlich gegen Deutschland losschlagen“.
Die Sowjetregierung in Moskau ist der Stimme des russischen Volkes, das mit dem deutschen Volke ehrlich in Frieden und Freundschaft leben wollte, nicht gefolgt, sondern hat die alte bolschewistische Politik des Zweierlei-Gesichts fortgesetzt und damit eine schwere Verantwortung auf sich geladen.

III.
Wenn schon die propagandistische Zersetzungsarbeit der Sowjetunion in Deutschland und im übrigen Europa keinen Zweifel an ihrer Einstellung gegenüber Deutschland aufkommen lassen kann, so spricht die Haltung der Sowjetregierung gegenüber Deutschland auf außenpolitischem und militärischem Gebiet seit Abschluß der deutsch-russischen Verträge eine noch deutlichere Sprache. In Moskau hatte bei Abgrenzung der Interessensphäre35) die Sowjetrussische Regierung dem Reichsminister des Auswärtigen36) erklärt, daß sie mit Ausnahme der sich damals in einem Zustand der Zersetzung befindlichen Gebiete des ehemaligen polnischen Staates nicht die Absicht habe, die in ihrer Interessensphäre liegenden Staaten zu besetzen, zu bolschewisieren oder zu annektieren. In Wahrheit ist aber, wie der Verlauf der Ereignisse gezeigt hat, die Politik der Sowjetunion in dieser Zeit ausschließlich auf ein Ziel gerichtet gewesen, nämlich darauf, die militärische Macht Moskaus in dem Raum zwischen Eismeer und Schwarzem Meer überall, wo es ihr möglich erschien, nach Westen vorzuschieben und die Bolschewisierung weiter nach Europa hineinzutragen. Die Entwicklung dieser Politik ist durch folgende Etappen gekennzeichnet:

  1. Eingeleitet wurde die Entwicklung durch den Abschluß der sogenannten Hilfeleistungspakte mit Estland37), Lettland38) und Litauen39) im Oktober und November 1939 und durch Errichtung militärischer Stützpunkte in diesen Ländern.
  2. Der nächste sowjetrussische Schachzug galt Finnland. Als die sowjetrussischen Forderungen, deren Annahme die Souveränität eines freien finnischen Staates beseitigt hätte, von der Finnischen Regierung abgelehnt wurden, veranlaßte die Sowjetregierung die Bildung der kommunistischen Pseudoregierung Kuusinen, und als das finnische Volk jede Verbindung mit dieser Regierung zurückwies, kam es zu dem Ultimatum an Finnland40) und Ende November 1939 zum Einmarsch der Roten Armee. In dem im März41) abgeschlossenen finnisch-russischen Frieden mußte Finnland einen Teil seiner südöstlichen Provinzen abtreten, die sofort der Bolschewisierung anheimfielen.
  3. Wenige Monate später, d. h. im Juni 1940, ging die Sowjetunion gegen die baltischen Staaten vor. Litauen hatte nach dem ersten Moskauer Vertrag42) zur deutschen Interessensphäre gehört. Auf Wunsch der Sowjetunion verzichtete die Reichsregierung im zweiten Vertrag43) auf ihre Interessen in dem überwiegenden Teil dieses Landes, wenn auch schweren Herzens, um des lieben Friedens wegen zugunsten der Sowjetunion, während ein Streifen des Gebietes noch in der deutschen Interessensphäre verblieb. Nach einem Ultimatum vom 15. Juni wurde das gesamte Litauen, d. h. also auch der in der deutschen Interessensphäre verbliebene Teil Litauens ohne jede Benachrichtigung der Reichsregierung von der Sowjetunion besetzt, so daß nunmehr die UdSSR. sich unmittelbar an die ganze östliche Grenze Ostpreußens heranschob44). Als dann später an Deutschland dieser halb herangetreten wurde, überließ die Reichsregierung nach schwierigen Verhandlungen und um für eine freundschaftliche Regelung ein weiteres zu tun, auch diesen Teil Litauens der Sowjetunion. Kurze Zeit darauf wurden in gleicher Weise unter Mißbrauch der mit diesen Staaten abgeschlossenen Beistandspakte auch Lettland und Estland militärisch besetzt45)). Das ganze Baltikum wurde nunmehr entgegen den ausdrücklichen Moskauer Zusicherungen bolschewisiert und wenige Wochen nach der Besetzung kurzerhand von der Sowjetregierung annektiert46)). Gleichzeitig mit der Annexion erfolgten auf dem ganzen nördlichen Sektor der sowjetrussischen Machtposition gegen Europa die ersten starken Massierungen der Roten Armee).
    Daß die wirtschaftlichen Abmachungen Deutschlands mit diesen Staaten, die nach den Moskauer Vereinbarungen nicht beeinträchtigt werden sollten, von der Sowjetregierung einseitig aufgehoben wurden, sei hier nur nebenbei erwähnt.
  4. In den Verträgen von Moskau wurde bei der Interessenabgrenzung im ehemaligen polnischen Staatsgebiet ausdrücklich vereinbart, daß keinerlei politische Agitation über diese Interessengrenzen erfolgen, sondern die Tätigkeit der beiderseitigen Okkupationsbehörden sich ausschließlich auf den friedlichen Aufbau dieser Gebiete beschränken sollte. Die Reichsregierung hat die unwiderleglichen Beweise dafür, daß trotz dieser Abmachungen die Sowjetunion schon bald nach der Besetzung dieses Gebietes eine deutschfeindliche Agitation nach dem Generalgouvernement Polen nicht nur gestattete, sondern sie gleichlaufend mit einer bolschewistischen Propaganda nach dem Generalgouvernement unterstützte. Auch in diese Gebiete wurden unmittelbar nach der Besetzung starke russische Garnisonen verlegt.
  5. Noch während die deutsche Armee im Westen im Kampf gegen Frankreich und England stand, erfolgte der Vorstoß der Sowjetunion gegen den Balkan. Während die Sowjetregierung bei den Moskauer Verhandlungen erklärt hatte, daß sie ihrerseits niemals den Anstoß zur Lösung der bessarabischen Frage von sich aus geben würde, erhielt die Reichsregierung am 24. Juni 1940 von der Sowjetregierung die Mitteilung, diese sei nunmehr entschlossen, die bessarabische Frage mit Gewalt zu lösen. Gleichzeitig wurde mitgeteilt, daß der Sowjetanspruch sich auch auf die Bukowina erstrecke, also auf ein Gebiet, das altes österreichisches Kronland war, niemals zu Rußland gehört hatte und über das in Moskau seinerzeit überhaupt nicht gesprochen worden war. Der deutsche Botschafter in Moskau48) erklärte der Sowjetregierung, daß ihr Entschluß der Reichsregierung völlig unerwartet komme und zu einer schweren Beeinträchtigung der deutschen Wirtschaftsinteressen in Rumänien sowie zu einer Störung des Lebens der dortigen starken deutschen Siedlung sowie des Deutschtums in der Bukowina führen müsse. Herr Molotow erwiderte dagegen, daß die Angelegenheit außerordentlich dränge und daß die Sowjetunion eine Stellungnahme der Reichsregierung zu dieser Frage innerhalb 24 Stunden erwarte. Trotz dieses brüsken Vorgehens gegen Rumänien hat die Reichsregierung auch dieses Mal wieder zur Erhaltung des Friedens und ihrer Freundschaft mit der Sowjetunion zu deren Gunsten eingegriffen. Sie hat der rumänischen Regierung49), die sich um Hilfe an Deutschland gewandt hatte, zum Nachgeben geraten und ihr die Überlassung Bessarabiens und der Nordbukowina an Sowjetrußland empfohlen. Mit der zustimmenden Antwort der rumänischen Regierung50) wurde der Sowjetregierung von Deutschland die Bitte der rumänischen Regierung übermittelt, ihr genügend Zeit zur Evakuierung dieser großen Gebiete und zur Sicherstellung von Leben und von Hab und Gut der dortigen Einwohner zu lassen. Wiederum jedoch stellte die Sowjetregierung Rumänien ein Ultimatum51) und begann bereits vor Ablauf desselben am 28. Juni mit der Besetzung von Teilen der Bukowina und anschließend des gesamten Bessarabiens bis an die Donau. Auch diese Gebiete wurden von der Sowjetunion sofort annektiert52), bolschewisiert und damit tatsächlich ruiniert. Mit der Besetzung und Bolschewisierung der gesamten der UdSSR. von der Reichsregierung in Moskau überlassenen Interessensphäre in Osteuropa und auf dem Balkan hat die Sowjetregierung klar und eindeutig entgegen den Moskauer Vereinbarungen gehandelt. Trotzdem hat die Reichsregierung der UdSSR. gegenüber auch dann noch eine mehr als loyale Haltung eingenommen. Sie hat sich im finnischen Kriege53) und in der baltischen Frage völlig zurückgehalten, sie hat in der bessarabischen Frage den Standpunkt der Sowjetregierung der rumänischen Regierung gegenüber unterstützt und hat sich mit den von der Sowjetregierung geschaffenen Tatsachen, wenn auch schweren Herzens, abgefunden. Darüber hinaus aber hat sie, um Divergenzen zwischen den beiden Staaten von vornherein möglichst auszuschalten, eine großzügige Umsiedlungsaktion unternommen, durch die sie sämtliche Deutschen aus den von der UdSSR. besetzten Gebieten nach Deutschland zurückführte54). Die Reichsregierung ist der Auffassung, daß ein besserer Beweis für ihren Wunsch, zu einer dauernden Befriedung mit der UdSSR. zu kommen, wohl kaum erbracht werden konnte.

IV.
Durch das Vordringen Rußlands nach dem Balkan kamen die territorialen Probleme in diesem Raum ins Rollen. Rumänien und Ungarn wandten sich im Sommer 1940 an Deutschland, um einen Ausgleich ihrer territorialen Streitfragen herbeizuführen, nachdem durch diese Divergenzen, geschürt durch englische Agenten, Ende August eine scharfe Krise entstanden war. Ein unmittelbarer Kriegsausbruch zwischen Rumänien und Ungarn stand bevor. Deutschland, das von Ungarn und Rumänien wiederholt um Vermittlung in ihrem Streit gebeten worden war, rief in dem Wunsch, den Frieden auf dem Balkan zu erhalten, gemeinsam mit Italien die beiden Staaten zu einer Konferenz nach Wien und fällte dort auf deren Bitten am 30. August 1940 den Wiener Schiedsspruch55). Die neue ungarisch – rumänische Grenze wurde dadurch festgelegt und, um der rumänischen Regierung zu ermöglichen, die von ihr gebrachten territorialen Opfer gegenüber ihrem Volke zu vertreten und jeden Streit in diesem Raum für die Zukunft auszuschließen, übernahmen Deutschland und Italien die Garantie des noch verbleibenden rumänischen Staates56). Da die russischen Aspirationen in diesem Raum befriedigt waren, konnte sich diese Garantie in keiner Weise gegen Rußland richten. Trotzdem erhob die Sowjetunion Beschwerde und erklärte entgegen ihren früheren Erklärungen, wonach mit der Gewinnung Bessarabiens und der Nordbukowina ihre Aspirationen auf dem Balkan befriedigt waren, ihr weiteres Interesse an den Fragen des Balkans, die zunächst nicht näher definiert wurden.

Von diesem Zeitpunkt an zeichnet sich die gegen Deutschland gerichtete Politik Sowjetrußlands immer deutlicher ab. Die Reichsregierung erhält nunmehr immer konkretere Nachrichten, wonach die bereits seit langer Zeit schwebenden Verhandlungen des englischen Botschafters Cripps in Moskau56) sich in günstiger Weise entwickeln. Gleichzeitig gelangt die Reichsregierung in den Besitz von Unterlagen über intensive militärische Vorbereitungen der Sowjetunion auf allen Gebieten. Diese Unterlagen werden unter anderem bestätigt durch einen neuerdings in Belgrad aufgefundenen Bericht des jugoslawischen Militärattachés in Moskau57) vom 17. Dezember 1940, in dem es u. a. wörtlich heißt:
„Nach Angaben aus Sowjetkreisen ist die Aufrüstung der Luftwaffe, der Panzerwaffe und der Artillerie auf Grund der Erfahrungen des gegenwärtigen Krieges in vollem Gange und wird in der Hauptsache bis zum August 1941 abgeschlossen sein. Dies ist wahrscheinlich auch die äußerste (zeitliche) Grenze, bis zu der man keine fühlbaren Veränderungen in der sowjetischen Außenpolitik zu erwarten braucht.“
Trotz der unfreundlichen Haltung der Sowjetunion in der Balkanfrage macht Deutschland nunmehr eine erneute Anstrengung zur Verständigung mit der UdSSR., indem der Reichsaußenminister in einem Brief an Herrn Stalin eine umfassende Darstellung der Politik der Reichsregierung seit den Moskauer Verhandlungen gibt. In dem Brief wird besonders auf folgendes hingewiesen:
„Bei dem Abschluß des Dreimächtepaktes59) von Deutschland, Italien und Japan sei übereinstimmend die Auffassung vertreten worden, daß dieser Pakt sich in keiner Weise gegen die Sowjetunion richte, sondern daß die freundschaftlichen Beziehungen der drei Mächte und ihre Verträge mit der UdSSR. durch diese Vereinbarung völlig unberührt bleiben sollten. Im Dreimächtepakt von Berlin sei dies auch dokumentarisch zum Ausdruck gebracht worden60). Gleichzeitig wird in dem Brief der Wunsch und die Hoffnung ausgedrückt, daß es gelingen möge, das von den Dreierpaktmächten gewünschte freundschaftliche Verhältnis zur Sowjetunion gemeinsam weiter zu klären und in eine konkrete Form zu bringen. Um diese Fragen weiter zu behandeln, lädt der Reichsaußenminister Herrn Molotow nach Berlin ein.“

Während des Besuchs von Herrn Molotow in Berlin61) muß die Reichsregierung feststellen, daß Rußland zu einer wirklichen freundschaftlichen Zusammenarbeit mit den Dreierpaktmächten und mit Deutschland im besonderen nur gewillt ist, wenn dieses bereit ist, den hierfür von der Sowjetunion geforderten Preis zu zahlen. Dieser Preis besteht in einem weiteren Vordringen der Sowjetunion im Norden und Südosten Europas. Folgende Forderungen wurden von Herrn Molotow in Berlin und in den anschließenden diplomatischen Besprechungen mit dem Deutschen Botschafter in Moskau gestellt62):

  1. Die Sowjetunion wünscht, Bulgarien eine Garantie zu geben und darüber hinaus mit diesem Staat einen Beistandspakt nach dem Muster der Beistandspakte im Baltikum63), d. h. also mit militärischen Stützpunkten, abzuschließen, während Herr Molotow erklärt, an dem inneren Regime Bulgariens nicht rühren zu wollen. Auch der Besuch des russischen Kommissars Sobolew64) in Sofia in dieser Zeit galt der Verwirklichung dieses Zieles.
  2. Die Sowjetunion verlangt eine vertragliche Abmachung mit der Türkei zum Zweck der Schaffung einer Basis für Land- und Seestreitkräfte der UdSSR. am Bosporus und den Dardanellen auf der Grundlage einer langfristigen Pacht65). Für den Fall, daß die Türkei sich hiermit nicht einverstanden erklären sollte, sollen Deutschland und Italien sich den russischen diplomatischen Maßnahmen zur Erzwingung dieser Forderung anschließen. Diese Forderungen laufen auf eine Beherrschung des Balkans durch die UdSSR. Hinaus.
  3. Die Sowjetunion erklärt, sich abermals66) von Finnland bedroht zu fühlen, und fordert deshalb die völlige Preisgabe Finnlands durch Deutschland, was praktisch die Besetzung dieses Staates und Ausrottung des finnischen Volkes bedeutet.
  4. Deutschland konnte diese russischen Forderungen, die von der Sowjetregierung als Vorbedingung für den Zusammenschluß mit den Dreierpaktmächten bezeichnet wurden, selbstverständlich nicht annehmen. Damit waren die Bemühungen der Dreierpaktmächte um eine Verständigung mit der Sowjetunion gescheitert. Die Folge dieser deutschen Haltung war, daß Rußland seine nun bereits immer offener gegen Deutschland gerichtete Politik intensivierte und daß seine immer engere Zusammenarbeit mit England67) klar zutage trat. Im Januar 1941 kam diese ablehnende russische Haltung zum ersten Male auch auf dem diplomatischen Gebiet zum Durchbruch. Als nämlich Deutschland in diesem Monat in Bulgarien gewisse Sicherungsmaßnahmen gegen die Landung britischer Truppen in Griechenland traf, hat der russische Botschafter in Berlin68) in einer offiziellen Demarche darauf hingewiesen, daß die Sowjetunion das Territorium Bulgariens und der beiden Meerengen als Sicherheitszone der UdSSR. ansehe und daß sie den Ereignissen in diesen Gebieten, die die Interessen dieser Sicherheit bedrohten, nicht teilnahmslos gegenüberstehen könne. Aus diesem Grunde warne die Sowjetregierung vor dem Erscheinen deutscher Truppen in dem Territorium Bulgariens und der beiden Meerengen.

.
Die Reichsregierung hat daraufhin der Sowjetregierung erschöpfend Aufschluß über die Gründe und Ziele ihrer militärischen Maßnahmen auf dem Balkan gegeben. Sie hat darauf hingewiesen, daß Deutschland jeden Versuch Englands, in Griechenland Fuß zu fassen, mit allen Mitteln verhindern werde, daß es aber nicht die Absicht habe, die Meerengen zu besetzen, sondern daß es das türkische Hoheitsgebiet respektieren werde. Der Durchmarsch deutscher Truppen durch Bulgarien könne nicht als eine Verletzung der Sicherheitsinteressen der Sowjetunion angesehen werden, die Reichsregierung glaube vielmehr, mit diesen Operationen auch den sowjetischen Interessen zu dienen. Nach Durchführung der Operationen auf dem Balkan werde Deutschland seine Truppen von dort wieder zurückziehen.
.
Trotz dieser Erklärung der Reichsregierung hat die Sowjetregierung ihrerseits unmittelbar nach dem Einmarsch deutscher Truppen69) an die bulgarische Adresse eine Erklärung veröffentlicht, die einen direkt feindseligen Charakter gegen das Deutsche Reich hatte und die darauf hinauslief, daß die Anwesenheit deutscher Truppen in Bulgarien nicht dem Frieden auf dem Balkan, sondern dem Kriege diene. Die Erklärung für diese Haltung gaben der Reichsregierung die sich zu dieser Zeit verdichtenden Nachrichten über eine immer enger werdende Zusammenarbeit zwischen Sowjetrußland und England. Trotzdem hat Deutschland auch hierzu geschwiegen.
.
Auf derselben Linie liegt die im März 1941 von der Sowjetregierung der Türkei gegebene Rückendeckung für den Fall, daß diese in den Krieg auf dem Balkan eintreten würde70). Dies war, wie der Reichsregierung bekannt, das Ergebnis englisch-russischer Verhandlungen während des Besuches des britischen Außenministers71) in Ankara72), dessen Berlin, den 21. Juni 1941.Bemühungen darauf gerichtet waren, auf diesem Wege Rußland immer enger in die englische Kombination einzubeziehen.
.
V.
Die sich seit dieser Zeit immer steigernde aggressive Politik der Sowjetregierung gegenüber dem Deutschen Reich und die bisher noch einigermaßen verschleiert durchgeführte politische Zusammenarbeit zwischen der Sowjetunion und England wird aber mit dem Ausbruch der Balkankrise Anfang April dieses Jahres vor aller Welt offenbar. Es steht heute einwandfrei fest, daß der nach dem Beitritt Jugoslawiens zum Dreierpakt73) in Belgrad angestiftete Putsch74) von England im Einvernehmen mit Sowjetrußland inszeniert wurde. Schon seit langem, nämlich seit dem 14. November 1940, hatte Rußland im geheimen die Aufrüstung Jugoslawiens gegen die Achsenmächte betrieben. Dokumente, die der Reichsregierung nach der Besetzung Belgrads75) in die Hände gefallen sind und die über jede Phase dieser russischen Waffenlieferung an Jugoslawien76) Aufschluß geben, beweisen dies eindeutig. Als dann der Belgrader Putsch gelungen war, schließt Rußland am 5. April mit der illegalen serbischen Regierung Simowitsch einen Freundschaftspakt77), der den Putschisten den Rücken stärken und dessen Gewicht der gemeinsamen englisch-jugoslawisch-griechischen Front zugute kommen sollte. Mit sichtbarer Genugtuung stellt hierzu der amerikanische Unterstaatssekretär, Herr Sumner Welles, nachdem er vorher mehrere Besprechungen mit dem Sowjetbotschafter in Washington78) gehabt hatte, am 6. April 1941 fest:
Der russisch-jugoslawische Pakt könne unter Umständen von größter Bedeutung sein, er stoße auf vielseitiges Interesse, und es lägen Gründe für die Annahme vor, daß er mehr als lediglich ein Freundschafts- und Nichtangriffspakt sei.
.
Zur selben Zeit also, in der deutsche Truppen gegen die sich massierenden englischen Landungen in Griechenland auf rumänischem und bulgarischem Gebiet zusammengezogen wurden79), versucht die Sowjetunion, nun schon im klaren Einvernehmen mit England, Deutschland in den Rücken zu fallen, indem es

  1. Jugoslawien politisch offen und militärisch im geheimen unterstützt,
  2. versucht, die Türkei durch die Zusicherung der Rückendeckung zu einer aggressiven Haltung gegen Bulgarien und Deutschland zu bewegen und zu einem Aufmarsch der türkischen Armeen in sehr ungünstiger militärischer Position in Thrazien zu veranlassen,
  3. selbst eine starke Truppenmacht an der rumänischen Grenze in Bessarabien und an der Moldau konzentriert80) und
  4. indem plötzlich Anfang April der Stellvertretende Volkskommissar im Außenkommissariat81) Wyschinski den Versuch unternimmt, in Gesprächen mit dem rumänischen Gesandten Gafencu in Moskau eine Politik der schnellen Annäherung an Rumänien einzuleiten, um dieses Land zum Abfall von Deutschland zu veranlassen.
  5. Die englische Diplomatie macht durch die Vermittlung der Amerikaner in Bukarest82) Anstrengungen in gleicher Richtung.

Die aufmarschierten deutschen Truppen in Rumänien und Bulgarien sollten also nach dem englisch-russischen Plan hier von drei Seiten, nämlich aus Bessarabien, aus Thrazien und aus Serbien-Griechenland angegriffen werden. Nur der Loyalität des Generals Antonescu, der realistischen Einstellung der Türkischen Regierung und vor allem dem schnellen deutschen Zupacken und den entscheidenden Siegen der deutschen Armee83) ist es zuzuschreiben, daß dieser englisch-russische Plan vereitelt wurde. Wie der Reichsregierung aus Meldungen bekannt geworden ist, sind fast 200 jugoslawische Flugzeuge, besetzt mit sowjetrussischen und englischen Agenten sowie serbischen Putschisten, unter Anführung des Herrn Simitsch84) teils nach Rußland, wo diese Offiziere heute in der russischen Armee Dienst tun, teils nach Ägypten geflogen. Schon diese Einzelheit wirft ein besonders charakteristisches Licht auf die enge Zusammenarbeit Englands und Rußlands mit Jugoslawien.
Vergeblich hat die Sowjetregierung verschiedentlich versucht, die wirklichen Absichten ihrer Politik zu verschleiern. Ebenso wie sie noch in der letzten Periode den Wirtschaftsverkehr mit Deutschland aufrecht erhielt, so hat sie auch eine Reihe von Einzelaktionen gemacht, um der Welt ein normales oder gar freundschaftliches Verhältnis zu Deutschland vorzutäuschen. Dahin gehört z.B. die von ihr vor einigen Wochen85) vorgenommene Abschiebung des norwegischen, belgischen, griechischen und jugoslawischen Gesandten, das durch den britischen Botschafter Cripps im Einvernehmen mit ihr veranlaßte Stillschweigen der britischen Presse über das deutsch-russische Verhältnis und endlich auch das vor kurzem erschienene Tass-Dementi86), das die Beziehungen zwischen Deutschland und Sowjetrußland als völlig korrekt hinzustellen suchte. Diese Tarnungsmanöver, die in so krassem Gegensatz zu der wirklichen Politik der Sowjetregierung stehen, haben selbstverständlich die Reichsregierung nicht irreführen können.
.
VI.
Die deutschfeindliche Politik der Sowjetregierung wurde auf militärischem Gebiete begleitet von einer ständig zunehmenden Konzentrierung der gesamten verfügbaren russischen Streitkräfte auf einer langen Front von der Ostsee bis zum Schwarzen Meer87). Schon zu einer Zeit, als Deutschland im Westen im französischen Feldzug stark engagiert war und als sich im Osten nur ganz geringe deutsche Truppenteile befanden, begann das russische Oberkommando mit der systematischen Verlegung größerer Truppenkontingente an die östliche Reichsgrenze, wobei besondere Massierungen gegenüber Ostpreußen und dem Generalgouvernement, ferner in der Bukowina und in Bessarabien gegenüber Rumänien festgestellt wurden.
.
Auch gegenüber Finnland wurden die russischen Garnisonen ständig verstärkt. Die Verschiebung von immer neuen russischen Divisionen aus Ostasien und dem Kaukasus nach dem europäischen Rußland waren weitere Maßnahmen auf diesem Gebiete. Nachdem die Sowjetregierung seinerzeit erklärt hatte, daß z.B. das Baltikum mit nur ganz geringen Truppen belegt werden würde, erfolgte allein in diesem Raume nach Durchführung der Besetzungsaktion eine sich immer steigernde Konzentration von russischen Truppenmassen, die heute auf 22 Divisionen geschätzt werden. Es ergibt sich somit das Bild, daß die russischen Truppen sich immer näher an die deutsche Grenze heranschoben, obwohl von deutscher Seite keine militärischen Maßnahmen getroffen wurden, mit denen eine solche russische Aktion hätte begründet werden können. Erst dieses russische Verhalten hat die deutsche Wehrmacht zu Gegenmaßnahmen gezwungen. Ferner haben sich die einzelnen Verbände des russischen Heeres und der Luftwaffe nach vorn aufgeschlossen, und die Flugplätze entlang der deutschen Grenze sind mit starken Verbänden der Luftwaffe belegt. Seit Anfang April sind ebenfalls vermehrte Grenzverletzungen und sich immer steigernde Überfliegungen des deutschen Reichsgebietes durch russische Flugzeuge festzustellen88). Dasselbe trifft laut Mitteilungen der rumänischen Regierung auch für das rumänische Grenzgebiet der Bukowina, der Moldau und der Donau zu. Das Oberkommando der Wehrmacht hat die außenpolitische Leitung des Reiches seit Anfang d. J. wiederholt auf diese immer zunehmende Bedrohung des Reichsgebietes durch die russische Armee hingewiesen und dabei betont, daß diesem Aufmarsch nur aggressive Absichten zugrunde liegen könnten. Diese Mitteilungen des Oberkommandos der Wehrmacht werden mit allen darin enthaltenen Einzelheiten der Öffentlichkeit bekanntgegeben werden89).
.
Wenn aber noch die geringsten Zweifel über die Aggressivität des russischen Aufmarsches bestehen konnten, so sind diese durch die Nachrichten, die dem Oberkommando der Wehrmacht in den letzten Tagen zugegangen sind, restlos beseitigt. Nach Durchführung der russischen Generalmobilmachung sind heute nicht weniger als 160 Divisionen gegen Deutschland aufmarschiert. Die Beobachtungsergebnisse der letzten Tage zeigen, daß die Gruppierung der russischen Truppen und insbesondere der motorisierten und Panzerverbände in einer Weise erfolgt ist, daß das russische Oberkommando zu einem aggressiven Vorgehen gegen die deutsche Grenze an verschiedenen Stellen jederzeit in der Lage ist. Die Meldungen über vermehrte Aufklärungs- und Patrouillentätigkeit sowie täglich eingehende Meldungen über Zwischenfälle an der Grenze und Vorpostengefechte zwischen den beiden Armeen vervollständigen das Bild einer aufs äußerste gespannten militärischen Lage, die jederzeit zur Entladung kommen kann.
Die heute aus England kommenden Nachrichten über die Verhandlungen des englischen Botschafters Cripps über eine noch engere Zusammenarbeit zwischen der politischen und militärischen Leitung Englands und Sowjetrußlands sowie der Aufruf des früher immer sowjetfeindlich eingestellten Lord Beaverbrook90) zur Unterstützung Rußlands mit allen zur Verfügung stehenden Kräften in seinem kommenden Kampf und die Aufforderung an die Vereinigten Staaten, ein gleiches zu tun, beweist eindeutig, welches Schicksal man dem deutschen Volk bereiten möchte.
.
Zusammenfassend hat die Reichsregierung daher folgende Erklärung abzugeben:
Entgegen allen von ihr übernommenen Verpflichtungen und in krassem Widerspruch zu ihren feierlichen Erklärungen hat die Sowjetregierung sich gegen Deutschland gewandt:
Sie hat:

  1. ihre gegen Deutschland und Europa gerichteten Zersetzungsversuche nicht nur fortgesetzt, sondern seit Kriegsausbruch noch verstärkt; sie hat
  2. in sich immer steigerndem Maße ihre Außenpolitik gegen Deutschland feindlich eingestellt, und sie ist
  3. mit ihren gesamten Streitkräften an der deutschen Grenze sprungbereit aufmarschiert.

Damit hat die Sowjetregierung die Verträge und Vereinbarungen mit Deutschland verraten und gebrochen. Der Haß des bolschewistischen Moskau gegen den Nationalsozialismus war stärker als die politische Vernunft. In Todfeindschaft steht der Bolschewismus dem Nationalsozialismus gegenüber. Das bolschewistische Moskau ist im Begriff, dem nationalsozialistischen Deutschland in seinem Existenzkampf in den Rücken zu fallen. Deutschland ist nicht gewillt, dieser ernsten Bedrohung seiner Ostgrenze tatenlos zuzusehen. Der Führer hat daher nunmehr der deutschen Wehrmacht den Befehl erteilt, dieser Bedrohung mit allen zur Verfügung stehenden Machtmitteln entgegenzutreten. In dem kommenden Kampf ist sich das deutsche Volk bewußt, daß es nicht nur zum Schutz der Heimat antritt, sondern daß es dazu berufen ist, die gesamte Kulturwelt vor den tödlichen Gefahren des Bolschewismus zu retten und den Weg für einen wahren sozialen Aufstieg in Europa frei zu machen.

Berlin, den 21. Juni 1941.

https://morbusignorantia.wordpress.com/2014/03/31/die-verschollene-note-des-auswartigen-amtes-an-die-sowjetregierung-vom-21-juni-1941/

Advertisements

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s