Krievu un žīdu nacisms; raksturīgi dokumenti. Par Vaiņodes slaktiņu, Liteni, Harkovas Katiņu, Baltkrievijas Kurapatiem. H.Cukura vēstule LR sūtnim.

(Kurš nezin vācu nacionālsociālistisko nacismu. Tā tirdīšanā diez vai ir vēl kas palicis neskarts, lai neteiktu vairāk. Krievu boļševistiskais nacisms dzīvo neaiztikts, jo ir “uzvarētāju” alianses dalībnieks. Žīdu cionistiskais nacisms ir caur naudu aizliegta tēma, jo ir galu galā īstais uzvarētājs ir vilks jēra ādā. Nevienu tautu nav iespējams iesaistīt terorā bez “principā” pareizas idejas. Vācieši alka atkopties pēc pārmērīgā soda par 1.Pasaules karu, bija jāattīra pasaule no pašnāvnieciskā boļševisma un Vāciju postošā spekulatīvā žīdisma, balstoties uz savas tautas īpašo raksturu. Itāļiem bija jāatjauno tautas nesalaužamas saliedētības (fašinas) gars, ne bez nostaļģijas pēc Romas impērijas. Krieviem bija (un ir) jāārstē sava mazvērtīguma sajūta, paplašinot krievu impērijas teritorijas, balstoties uz “svētīgu un atbrīvojošu” pārējo tautu pārkrievošanu. Žīdiem bija (un ir) jāīsteno pašpiešķirtās izredzētās tautas tiesības uz pasaules pārvaldīšanu, pašiem pie tam maldīgi pagrimstot naudas ticībā un pārējās tautas jeb gojus pārkausējot iespējami viegli vadāmā mankurtizētu ekonorobotu barā. Vai krieviem trūkst izcilu cilvēku, kas ir paraugs pasaulei – netrūkst. Vai žīdiem trūkst – nē, galīgi nē. Bet krieviem pasaule būs mierā, tad, kad tā būs pārkrievota, žīdiem – kad tiem, mūžīgajiem nabadziņiem, piederēs pasaules kase – attīstot marksismu par kultūrmarksismu.Arī islāma viltusreliģiskā nacisma teroristiem varbūt ir ideja – izkurtējušo eiropiešu kalpīguma un melīguma (vai tam nav pamats?) sodīšana noēdot viņu sociālos labumus un kādiem varbūt ar vienu lēcienu tiekot paradīzē.Uzskatiet apmēram šādu tekstu par mūsu reģiona politikas reizrēķinu, kam būtu jābūt uz katras darba burtnīcas vāka.Kā tautām atrast sevī spēku ĪSTI uzņemties varu savās valstīs un atbildību, izvairoties no iejaukšanās citu lietās – tāds ir jautājums. Būt tik skaidrām un cietām kā briljants?

Te ir raksturīgi dokumenti – liecība par Vaiņodes slaktiņu 1941.g., raksts par Litenes un Aizvīķu slaktiņiem, izpildīga NKVD darbinieka, poļu slaktiņa Harkovā dalībnieka, pratināšanas protokols Jeļcina atmodas laikā, aculiecinieku liecības par NKVD veiktiem masu skaktiņiem Baltkrievijā, Kurapatos un leģendārā lidotāja Herberta Cukura palīdzības sauciena vēstule okupētās Latvijas Republikas sūtnim emigrācijā Kārlim Reinholdam Zariņam. Herberts Cukurs ir sniedzis latviešu atpazīstamības pienesumu, un tas, šķiet, ir bijis iemesls viņa vajāšanai un iznīcināšanai. Saglabāju Cukura īpatno rakstības veidu.

Konteksta piemērs:

)

Vaiņode – Aizvīķi

Četras dienas čekisti slepkavojuši latviešu virsniekus pie Vaiņodes. Aprakti dzīvi cilvēki. Patrioti dedzināti ar nokaitētu dzelzi. 1941.gada ‘Tēvija’, Nr. 14, 16.07.41; daļa ir ‘Kurzemes vārda’ rakstā 1941.gada 19.jūnija numurā http://data.lnb.lv/nba01/KurzemesVards/1941/KurzemesVards1941-016.pdf

Aizvien garāks kļūst sarkano bandītu šausmu darbu saraksts. Sākoties tīrīšanas akcijai, kurā (īss aizkrāsots pussalasāms vārds, domājams, krievi) ar saviem rokaspuišiem gribēja iznīcināt latviešu tautu, daudz ciest dabūja arī latviešu virsnieki. Civiliedzīvotājus čekisti preču vagonos izsūtīja uz Krieviju, bet daudzi apcietinātie virsnieki nošauti. 14.jūlija oficiālā izziņā noskaidrots, ka daudzi latviešu virsnieki noslepkavoti arī Aizviķu pagastā, netālu no Vaiņodes. Zemgales artilērijas pulka virsnieka vietnieks Jānis Aziāns (Aizāns?) izziņā stāsta par virsnieku slepkavošanu Vaiņodē. Pasaules vēsturē nepiedzīvoto asinsdarbu bez v.v.Aziāna vēl redzējuši 3.Daugavpils kājnieku pulka virs.v. Baķis un virsn.v. Lapiņš, Latgales artilērijas pulka seržants Aldersons un kareivis Griņevičs. Slepkavošanu vēl redzējuši Latvijas, Igaunijas un Lietuvas kareivji un instruktori, kas bijuši sodīti ar iedalīšanu disciplīnārā bataljonā.

V.V. Aziāns pēc sarkano ienākšanas Latvijā iedalīts 623.artilērijas pulkā. Latviešu karavīru noskaņojums bijis pretlieliniecisks. Aziāna dežūras laikā latviešu karavīri izvākuši tā saucamo Ļeņina istabu. Aziāns par to nodots tribunālam un viņam piespriests viens gads disciplīnārā bataljonā. Sodu Aziāns sākumā izcietis Litenē, bet sākot ar 14.maiju, Vaiņodes tuvumā Aizviķu pagastā, kur pie aerodroma izbūves strādājis 17.disciplinārais bataljons (ar krievu komisāru atnākšanu sākās latviešu trimdas laiks. Par katru mazāko pārkāpumu sodīja ar nodošanu pārmācības bataljonā. Z.Upenājs. Latvijas armijas iznīcināšana. Nacionālā Zemgale, Nr.21).

“Slēgtās automašīnās,” stāsta Aziāns, “18.jūnija rītā mūsu nometnē atveda virsniekus. Katrā mašīnā bija 6-10 virsnieki. Saskaitīju, ka 18.jūnijā atbrauca 18 mašīnas. Starp atvestiem virsniekiem redzēju gan latviešu, gan igauņu un lietuviešu virsniekus. Automašīnas pavadīja apbruņoti čekisti un arī bruņoti automobīļi.

Pēc pusdienas bataljona komandieris mums paziņoja, ka izpildīs sodu “padomju tautas nodevējiem un grāvējiem”. Tiem karavīriem, kas sodu izcieta disciplīnārā bataljonā, pavēlēja noskatīties virsnieku sodīšanā. Mūs, apmēram 130 cilvēkus, nostādīja ierindā un aizveda uz soda izpildīšanas vietu, kur redzējām, ka bedre ir jau izrakta. Pēc maza brīža atveda virsniekus, 115 cilvēku. Virsnieki bija izģērbti kaili, atstātas tikai apakšbikses. Čekisti pie bedres pieveda pa 3-4 virsniekiem, bet pārējiem vajadzēja dažu soļu atstatumā skatīties šaušanā. Tos, kas bija tiktāl samocīti, ka nevarēja paiet, žīdu čekisti spārdīja kājām un sita ar nagāniem. Redzēju, ka

dažiem virsniekiem ir nomaukti

nagi un no mugurām un krūtīm

noplēstas lielas ādas strēmeles.

Brūces bija sarepējušas, dažiem

vēl asiņoja.

Redzējām, ka vairākiem virsniekiem ar nokaitētu dzelzi bija izdedzinātas ugunskrusta zīmes, noplēsti no galvas mati ar visu ādu. Visi virsnieki pirms nošaušanas bija necilvēcīgi spīdzināti.

Pēc visu atvesto noslepkavošanas mums pavēlēja bedres aizbērt. Pie aizbēršanas daži nošautie vēl vaidēja, bet mēs nekā nevarējām līdzēt. Čekisti ar nagāniem rokā stāvēja aizmugurē, sekojot aizbēršanai. Pēc drausmu darba mūs aizveda pie aerodroma izbūves darbiem.

Nākošā dienā, 19.jūlijā (iespiedkļūda; jūnijā), atkārtojās

viss tas pats. Nošāva apm.

100-200. Arī 20. un 21.

jūnijā turpinājās virsnieku slepkavošanas.”

Atsevišķa komisija izdarījusi upuru uzmeklēšanu un identificēšanu Ostrovas nometnes (pie Ostroviešu mājām 10km no Litenes? I.L.) tuvumā. Izmeklējot apkārtni, atrastas 14 noslepkavotas militāras personas, 13 karavīri vispirms nosisti ar šautenes laidnes sitieniem un pēc tam vēl sadurstīti ar durkļiem. Noslepkavotiem visiem arī ložu caurumi galvās. Pēc identificēšanas un dokumentu pārmeklēšanas uzzināti sekojoši noslepkavotie: kar. K.Boriss, Staņislavs Izards, Vold.Dūdiņš, Heinr.Baums. A.Pudans, Herb.Siliņš, Zanders, kapt. Paulis Ozols, ltn. Ēriks Lucis, nezināms artilērijas pulka kareivis, nezināms kājnieku pulka kareivis, nezināms kājnieku pulka seržants, nezināms sakaru bataljona kareivis un nezināms leitenants. – Visus noslepkavotos paglabāja kopīgos brāļu kapos Krievkalnā.

Atraks ap 500 zvēriski noslepkavoto latviešu, igauņu un lietuviešu virsnieku kapenes. Tēvija, Nr.29, 02.08.1941

Rīt uz Vaiņodi vācu drošības policijas uzdevumā izbrauc īpaša komisija izmeklēšanas tiesneša A. Grantskalna vadībā, lai atraktu žīdu čekistu noslepkavoto latviešu, igauņu un lietuviešu virsnieku kapenes. Līdzi brauc arī 3 bij. armijas štāba virsnieki, latvieši, lai komisijai palīdzētu uzzīmēt noslepkavotos patriotus.
Oficiālā izziņā noskaidrots, ka virsnieku slepkavošana notikusi sākot ar 14. jūniju Aizviķu pag. netālu no Vaiņodes. Pie noslepkavošanas bijuši klāt Latvijas, Igaunijas un Lietuvas kareivji un instruktori, kas (krievu) sodīti ar iedalīšanu disciplinārā bataljonā. Viņu liecības oficiāli protokolētas. Par komisijas darbības rezultātiem turpmāk sniegsim tuvākas ziņas.

 5.augusta “Kurzemes Vārdā” ir ziņa par nesekmīgu šo brāļu kapu meklēšanu. Vaiņode meklē noslepkavoto virsnieku kapenes.

   Lai konstatētu žīdu čekistu noslepkavoto 500 latviešu, igauņu un lietuviešu virsnieku kapenes, vācu drošības policijas uzdevumā svētdien Vaiņodē ieradās izmeklēšanas tiesnesis A.Grantskalns ar bij. armijas štāba virsniekiem. Kapenes pirms tam bija meklējuši arī vietējā pašaizsardzības dienesta darbinieki. Vairāku dienu pūles bija veltas – kapenes vaiņodnieki neatrada.Tādas pašas sekas bija arī Rīgas komisijai. Meklēšanu atkal atjaunos, kad radīsies personas, kas varētu dot norādījumus par kapeņu atrašanās vietu. Ja kāds ko zinātu par latviešu virsnieku slepkavošanu Vaiņodē, aicināti ierasties “Kurzemes Vārda” redakcijā.

Norādījumi par komūnistu noslepkavoto pilsoņu kapeņu uzrādīšanu (Tēvija, 15.08.1941)

Lielvācijas drošības policijas pilnvarotā komisija komūnistu noslepkavoto pilsoņu atrašanai un identificēšanai saņēma noteiktas ziņas, ka no š.g. 18-21.jūnijam Aizvīķu pagastā komūnisti noslepkavojuši ap 400 latviešu, igauņu un lietuvju virsniekus, kas turpat aprakti. 3.augustā uz notikuma vietu izbrauca īpaša komisija, kurai slepkavošanas aculiecinieki uzrādīja Aizvīķu aerodroma teritorijā 4 bedres, kurās nogalinātie tikuši aprakti. Šajās bedrēs līķus tomēr neatrada. Komisija darbojās Aizvīķos 5 dienas un kopā ar vietējiem iedzīvotājiem rūpīgi pārmeklēja visu aerodromu un bij. disciplinārā bataljona apmešanās vietu, tāpat arī apkārtējos mežus, bet neatrada noteiktus pierādījumus, kur palikuši nogalināto līķi. Pielaižams, ka tie vēlāk izrakti vai nogādāti citā vietā [vai – skat. zemāk par Harkovas slaktiņu: “Poļu līķus krāva lielās bedrēs, tās bija divas vai trīs. Līķus apbārstīja ar baltu pulveri. Kādam nolūkam pulveris bija vajadzīgs, es nezinu, tajā laikā mūsu vidū gāja dažādas runas, it kā šis pulveris paātrinot līķu sadalīšanos.” un par Kuropatu slaktiņu. Teksti par Harkovu un Kurapatiem uzrāda “NKVD slaktiņu skolas” iezīmes; domāju, ka tāpat viņi rīkojušies arī Aizvīķos Vaiņodē, ja ne pat tās pašas jau trenētās vienības. Īpaši papētiet tālāk par līķu izrakšanu Kurapatos un slēpšanu pēc kara, arī bedru dziļumu – 2,8m, kur visus līķus līdz dibenam nav izvākuši. – I.L.]. Meklēšanu turpina vietējie pašaizsardzības darbinieki.

Komisija aicina turpmāk par noslepkavoto pilsoņu varbūtējām kapenēm sniegt tikai drošas ziņas un tādas sniegt tieši komisijas vadītājam prokuroram O.Zutim Rīgas Apgabaltiesas namā, 35.istabā.

(Šis aicinājums, šķiet, ir joprojām spēkā. Jāmeklē droši vien no Aizvīķu nometnes, jo “skatītāji” no soda bataljona vesti, šķiet, kājām, tomēr nav izslēgts, ka tomēr tālāk, ar automašīnām, jo līdzīga skaita nošaujamo aizvešanai mašīnas turpat bija (starp nošaujamajiem bija arī nāvei nomocīti, kuri paiet nevarēja).)

Boļševiku kareivji Vaiņodē mēģinājuši nolinčot politisko vadītāju. Tēvija, Nr.11, 12.07.1941

“Kurzemes Vārds” apraksta arī, kā “neuzvaramā” armija bēgusi no Vaiņodes. Jau pirmajā kara dienā (vietējie iedzīvotāji pat vēl nezināja par kara sākšanos) vācu lidaparāti bombardēja Vaiņodes aerodromu. Liela daļa “neuzvaramo” tūlīt panikā metās bēgt. Lielceļu grāvjos palikušas bruņu cepures, apģērba gabali, munīcija. Jāņu dienas pēcpusdienā atlikušie sarkanarmieši, iepriekš nevienu nebrīdinot, uzspridzinājuši aerodromu un pazemes munīcijas noliktavas. Sagruvušas daudzas tuvējās ēkas. Tās pašas dienas vakarā parādījušās pirmās vācu riteņbraucēju izlūku grupas, bet vēlāk cauri Vaiņodei devušies no Liepājas bēgošie žīdi un boļševiki. “Polītruki” Vaiņodes sanatorijā meklējuši ievainotos, bet 14 ievainoti krievu karavīri atteikušies tiem sekot. Strauji uzbrūkošām vācu daļām izdevies Vaiņodē saņemt lielāku skaitu gūstekņu. Kad pie tiem novietots kāds polītruks, kareivji mēģinājuši to nolinčot. Krievu kareivji stāstījuši, ka kaujās atradušies starp divām ugunīm — pretinieka uguni un no mugurpuses šautām polītruku lodēm.====================================================================No Andra Štrāla materiāliem:

http://tautastribunals.eu/?p=17714

Vispirms, sveicieni [Grantiņam] no Kuldīgas šajos pelēkajos Ziemassvētkos tiešā  un  pārnestā nozīmē, vēlu izturību ari turpmāk cik tas iespējams šajā kampēju laikmetā!

Bēdīgi, ka tā noticis ar Induli [Roni].

Personīgi pazīstams un esmu pateicīgs par sarunā šovasar sniegto atbalstu man pie 1941 g. noslepkavoto baltiešu virsnieku traģēdijas Aizvīķos. Pagājuši tik daudz gadu,

bet to piemiņai pat krusta tur nav. Tas ir pie bijušā aerodroma! Lasu cik iespējams TT. PALDIES par to, tas man šodien kā toreiz ”Amerikas Balss” u.c. Esmu jau gados, Lūdzu, ja vari, pa saviem kanāliem iekustini ko lietas labā, vai kas zināms, esam kurzemnieki, Vaiņodes apvidus nav svešs.

Piedod, rakstu ar kļūdām !

Paldies par  sapratni, lai veicas visiem labas  gribas cilvēkiem , kas man ar padomu palīdzējuši kā I.Ronis, A.Kavacis u.c.

Andris  Kuldiga!

———————

СВОИМИ ИМЕНАМИ

Накануне войны. Выдвижение войск второго эшелона

Зап. Особ. воен. окр. НКО за № 503859 / СС / ОВ

Наличие в РККА пятой колонны нетерпимо, но НКВД довольно сильно затянул с окончательной её ликвидацией. Только 14.VI 1941 в экстренном порядке началась решительная чистка этих соединений от ненадежного элемента, сопровождалась перестрелками, убытие обеих сторон. “Чистку” полностью не успели ни в армии ни среди населений Прибалтики НКВД.

Г.Н.СПАСЬКОВ

ЦАМО РФ, Ф. 1146

ОП.1, Д.2 п.1

——————————

No I.Ziedoņa, R.Ziedoņa grāmatas Leišmalīte, 120.lpp.

… Kamēr mūsu kompartijas līderi piekopa “bezziepju līšanas” politiku, tikmēr lietuviešu vadoņi bezbailīgi sargāja savu nacionālo lepnumu. Pārkrievošanas sekas līdz mielēm baudām tagad un vēl ilgi to jutīsim.

Mēs sapņos redzējām citu Latviju – skaistu, nacionālu un bagātu. Sapņojām par karavīru formām ar uzlēcošas saules kokardēm pie cepures, par maršiem tauru skaņās, par drosmi, gaismu, izglītību, par vējā plīvojošiem sarkanbaktsarkaniem karogiem, kas nodrošinās mums brīvību un panākumus dzīvē.”

Ceļmalniekos dzīvojot Vilmārs Aļeckis, kurš toreiz, 1941.gada novembrī – Oktobra revolūcijas gadadienā, uzdrošinājās izlīmēt pretpadomju lapiņas. Neviļus šie gaišie zēnu sapņi par mirdzošām akselbantēm aizved atpakaļ uz jau minēto priežu jaunaudzīti bijušā Aizvīķu lidlauka teritorijā, kur pirmajos krievu okupācijas gados zvērīgi nogalināti Latvijas armijas karavīri.

Nesen vēl ņipra esot bijusi tantīte, kura, govis ganot, pati redzējusi visas tās šausmas. Slēgtā smagajā mašīnā atvesti karavīri, Latvijas armijas karavīri. Tiem sarkanarmieši likuši, ārā kāpjot, apsēsties uz mašīnas pakaļējās malas un pār to nolaist kājas. Tad ar dzelzs stangām pārsituši viņiem stilbu kaulus. Laikam jau, lai sakropļotie nevarētu izklīst. Tad māšina pabraukusi uz priekšu, dzīvu cilvēku kaudze aplieta ar kaut kādu šķidrumu no kannām un aizdedzināta.

Tagad tajā vietā Aizvīķu-Gramzdas ceļmalas mežā, kur bijis Latvijas armijas lidlauks, aug padomju gados stādīta sēklas priežu audzīte – čiekuru ieguvei. No Aizvīķu puses braucot, ceļa labajā pusē gar mežmalu vēl samanāms tāds kā zemes uzbērums, nu jau apaudzis ar mežu. Iespējams, kāda lidlauka robežvaļņa atliekas. …

————————

Latvijas Avīze, 1989.gada 31.marts

… Lasītāja L.Leja no Aizputes vaicā, vai kāds zina, kas noticis 1941.gada vasarā Aizvīķu aerodromā (Liepājas rajonā, netālu no robežas ar Lietuvu). Atbildi sniedz Vilma Štelmane: “1941.gada 18.jūnijā, trešdienā, uz Aizvīķu aerodromu atbrauca 18 slēgtas automašīnas ar restotiem logiem sānos. Man toreiz bija 13 gadi un todien es lielceļa malā ganīju lopus. Mašīnas brauca lēni, un aiz katra restotā loga varēju saskatīt pelnu pelēkas sejas, gludi noskūtas galvas. Tā kā pie mana saimnieka dzīvoja kāds kapteinis, kurš strādāja aerodromā, tad no viņa uzzinājām, ka atvestie bijuši Latvijas armijas virsnieki. Tajā pašā dienā viņus visus likvidēja. Ceturtdienas vakarā visa mežmala kūpēja un oda pēc ceptas gaļas. Piektdien traktors stūma un līdzināja zemi, bet svētdien sargi aerodromā uzspridzināja divas munīcijas noliktavas un paši aizbrauca.”

————————

AIZVĪĶU TRAĢĒDIJA. Andris Štrāls

[kvadrātiekavās mani iestarpinājumi]

Traģiskie notikumi Latvijas teritorijā 1941.gada 18-21.jūnija dienās pēc savas nežēlības un nošauto upuru koncentrācijas vienā vietā – domājams, ka konkrētā vietā to skaitliskais daudzums pārspēj visu tā saucamā Baigā gada (1940.g.17.jūnijs – 1941.gada 1.jūlijs) NKVD NKGB PSRS represīvo orgānu izdarīto noziegumu apmērus pirmskara periodā! Īpašā specifika ir tā, ka tas viss tika veikts it kā “valsts drošības labā” pret juridiski jau pieskaitāmiem [pie] PSRS pilsoņiem, bijušiem Latvijas, Lietuvas, Igaunijas valstu iedzīvotājiem, vienalga, militārpersonām vai civiliedzīvotājiem; jautājums par internētām noslepkavotām poļu tautības militārpersonām; bet tas rupji pārkāpa tomēr tā laika starptautiskā kara vešanas un apiešanās ar karagūstekņiem Hāgas 1907.g. konvenciju. Atbildība pilnībā gulstas uz tā laika PSRS un PSKP un to drošības struktūru vadības pleciem, un Krievijai kā PSRS mantiniecei pilnībā jāapzinās šā nozieguma pret cilvēci starptautiskā atbildība un jāiesaistās to dienu notikumu upuru un iespējamo izziņas līdzekļu caur arhīviem un pieejamu vēstures materiālu apzināšanā, lai arī kāds būtu to saturs un iespējamais pētniecības laiks un rezultāti.

Pieņemot to dienu īpašo specifiku jauniegūto teritoriju ģeopolitiskajā ziņā, kad burtiski pirms nedēļas tika veiktas jau vietējo civiliedzīvotāju – padomju varai kaitīgo elementu izvešanas, tajā skaitā arī militārpersonu un to ģimenes locekļu, šī akcija bija kas vairāk kā deportācija, ar specifiku likvidēt uz vietas kaitīgos pretvalstiskos elementus, attaisnojot ar laika trūkumu – arestam, izmeklēšanai, izsūtīšanai uz Iekškrieviju nometinājumā nāves nometnēs vai iespēja[ma]i aizstāvībai un pat atbrīvošanai, to sociālo bīstamību un kā spriedumu jau pēc kara laika likumiem – nošaujot kā vācu diversantus, parašutistus, meža bandītus, konttrevolucionārus, baltgvardus u.t.t., vēl faktiski pirms 22.jūnija plkst. trijiem esot draudzīgās attiecībās ar sabiedroto Vāciju pēc visiem likumiem un izturēšanās faktiem!

———————-

Andra Štrāla pierakstīti atmiņu stāsti.

Pēc Salmiņu mājās dzīvojošās Ritas Šēnfeldes teiktā, pie aerodroma darbiem piesaistīts viņas tēvs; lai nebūtu jābrauc uz Vaiņodes aerodromu vergot, tad viņš pie sagādes darbiem ticis nozīmēts Aizvīķos. Viņu mājās izvietotas [krievu] virsnieku ģimenes, kuri pie gūstekņu apsardzes skaitījās. Mājiniekiem bija virsnieku veļa jāmazgā, telpas jādod; tur viņu sievas bija; viņa kā toreiz maza meitene atceras – reiz virsnieka sieva, iesaukta par Madi, it kā no Latgales, ieskrējusi istabā saraudātām acīm, iekritusi gultā un iekliegusies – viņš atkal aizgāja šaut! Vēlāk viņa pēc 22.VI [1941.] – kad vācieši ienākuši – esot redzēta pašā Vaiņodē sagūstīto kolonā, kuri visi dzīti tālāk, tā nekas vairāk nav zināms!

Šāvienu troksnis no mājām ir dzirdams, jo tas turpat no otrpus ceļa nācis. Apcietināti, pusbadā, turēti sliktos apstākļos, 3-stāvu barakās, rakstījuši sūdzību Kirhenšteinam, protams, neviens nekur nesūtīja pastu prom, pēc saspridzināšanas nometnes vietā tās [vēstules] mētājušās visu vasaru, brālis dažas uzlasījis, pārnesis mājās. Visu 1941.gada vasaru nelaba pūstoša smaka nākusi, lielas zilas mušas ap teritoriju (domājams, ap bedrēm, no kuru puses vējiem uzpūšot liela smirdoša [smirdēšana?] jūtama …). Pēc stāstītā tie (nogalinātie, nošautie) bijuši vienkārši samesti tranšejā, apbērti ar zemi, koku zariem, un jaunas eglītes saliktas augšanas secībā! Tas viss pavirši un steigā, nepaspēja apglabāt … Vēlāk vietējā pienotavā kara laikā lazarete, mirušos netālu apraka, ēka nav vairs. Viņiem tika pabeigta jauna māja 1940.gadā, bet kad spridzināja, tad šausmīgs troksnis, triecienvilnis, visi šausmās, ka jaunos logu stiklus neizsit. Ņemti salmi no mājām un vesti uz nometni, domājuši – kam? Vēlāk, izrādās, ka barakās priekš apcietinātiem strādniekiem (17.soda bataljons) guļvietām!

Krievi mazām grupiņām, baidoties no vācu lidmašīnām, aizmuka Vaiņodes virzienā, vācu kājnieki, daži stipri pieklibojot, ātri cauri Aizvīķiem tālāk, nekāda kara darbība šeit nebija.

Edgads Gutāns šeit dzīvo kopš 1931.gada, ap 1-1,5km no toreiz jaunceļamā aerodroma, stāsta, ka lielākā rosība šeit tieši no 1941.gada agra pavasara līdz kara sākumam, otrpus ceļam liels dēļu žogs apkārt stingri apsargātai teritorijai. Tur viss tā noslēpumains, nedrīkstējuši tuvumā iet. Jā, somi, arī somi ??? šeit bijuši, jo krievi ar somiem taču karoja?! Ātri viss tas beidzās, pēc krievu aizbēgšanas te vēl tā lielā bedre saspridzinātā – viņš rāda sētā uz saimniecības ēku – tik dziļa viņa bijusi – tā vēl tur atr[adusies līdz?] pusceļam līdz pat 1980-to gadu sākumam tā pamesta meža malā uz Diždāmas (pilskalna) pusi; tad lielās meliorācijas laikā aizbērta, un viss tur lauks nolīdzināts.

Pēc noliktavas uzspridzināšanas ap noliktavu liela postaža, papīri mētājās, makaronu pakas, dēļi un visādi gruži. Cilvēki zinājuši, ka kas vairāk bijis, naktīs mašīnas braukušas, baumoja, ka šāvieni, bet toreiz visi iebaidīti, ne tik droši kā šodien! Sargi apkārtējās mājās izvietoti, pie viņiem ne. Zemnieki ar zirgiem sadzīti no visām malām, sveši pārsvarā! Vācu laikā lejā pļavās arī vācu lidmašīnas labā laikā nosēdušās, tur līdzens, plašs apvidus, viņš rāda – aiz mājas lejā pļavu virzienā. Pēc tam bail bija tur iet, bet krievi pazuda vecā Vaiņodes ceļa virzienā, domājams, tas ceļš, ko tagad atjauno, kas izved uz Vaiņodi – grantēts stipri līkumots ceļš. Par apbedījumiem maz kas zināms, pēc kara nekas nav ticis ne izrakts, ne pārapbedīts, ne kas dzirdēts; bija vienīgi krievu militārpersona vietējos kapos apbedīta; kādā lielākā pakāpē kā zaldāts?! Kādreiz tur stiga, vienkārši iebraukta vieta bijusi, kur tagad tas uzbērtais ceļš izved uz Salmiņa mājām, tālāk uz veciem kapiem un veco Vaiņodes ceļu, ko pašlaik remontējot, atjaunojot.

Andra Štrāla zīmēta karte:


 

 

============================================================================
Latviešu karavīri stāsta… (Daugavpils latviešu avīze, 20.07.1941)
Lai iepazīstinātu mūsu lasītājus ar asiņaino teroru, kas skāris mūsu dzimtenes daudzus labākos patriotus, sniedzam īsumā interviju no bijušiem Latvijas armijas karavīriem.Virsn.-vietnieks Kraulis stāsta:“Pēc Jātnieku pulka izformēšanas mani iedalīja 183.divīzijas 623.pulkā. Cēsīs. Maija beigās divīzija pārvietojās vasaras nometnē Litenē. Dzīvojām šeit līdz 17.jūnijam, tad saņēmām piepēžu pavēli pārvietoties uz Lilasti. Pie Lilastes pulku papildināja ar krievu rezervistiem. Mūsu maršrūta mērķis bija Carnikava. Gājām caurmērā 30-40km diennaktī. Pārgājiena laikā paziņoja, ka sācies vācu-krievu karš, bet nekādas tuvākas ziņas par frontes stāvokli neuzzinājām. Pirmo reizi politruks paskaidroja, ka esot niecīga sadursme pie rumāņu-krievu robežas. 25.jūnijā parādījās pirmās vācu lidmašīnas. Šinī dienā cietām arī pirmos zaudējumus, jo pēc vācu uzlidojuma visi sarkanarmieši sabēga mežā, atstādami zirgus un lielgabalus likteņa varā. Zirgi, velkot lielgabalus, brauca tālāk pa lielceļu pēc “plāna un grafika” un tā bez uzraudzības atstāti salauza vairākiem lielgabaliem dīsteles. Pie krievu kājniekiem pēc vācu uzlidojuma vienmēr darbs bija sanitāriem, jo lielā nekārtībā bēgot daudzi sevi ievainoja un daži pat uz durkļiem nodūrās. Pārvietošanās notika lielā steigā. Daudzi desmiti no sarkanarmiešiem, noberzto kāju dēļ, palika aizmugurē un vēlāk pievienojās divīzijai bez šautenēm, munīcijas un citiem kaujas piederumiem. Šīs svarīgās lietas sarkanarmieši vienkārši bija pametuši ceļmalā…Pēc 12 dienu pārgājiena mums zuda pacietība atkāpties. 30.jūnijā stingri noprasījām politrukam par frontes stāvokli. Politruks paskaidroja, ka tikko bijis štābā un dabūjis zināt, ka esot ieņemta Kauņa, bet ziņas esot ļoti nenoteiktas. Ja mēs, latviešu karavīri, būtu zinājuši, ka jau 26.jūnijā kritusi Daugavpils, tad ar sarkanarmiešiem būtu rēķinājušies savādāk. Tuvojoties Velēnai, latviešu karavīriem pateica, ka esot “brīvi”. Prasījām dokumentus. Politruks pateica, lai braucot uz Cēsīm, tur dokumentus saņemšot. Mēs zinājām, ka Cēsīs mums dokumentus neizsniegs un tāpēc izklīdām pa meža celiņiem un virzījāmies uz Velēnas pusi.Pie Velēnas krievu karaspēks bija nodarbojies ar laupīšanu un teroru, izlaupot veikalus, aplaupot lauksaimniekus, nodedzinot mājas un slepkavojot visus iedzīvotājus, pat sievietes un bērnus.

183.divīzija par to vēlāk saņēma pelnīto sodu, jo maz palika to sarkanarmiešu, kas sasniedza gala mērķi – Carnikavu. Lielāko daļu apšāva varonīgie vācu izpletņu lēcēji, kuri motocikletos ātrā braucienā, daudzās vietās nogrieza krieviem atkāpšanās ceļu un apšāva kilometriem garās rindas apstulbušo sarkanarmiešu. Arī pats divīzijas komandieris pulkvedis Tarajevs krita no vācu armijas lodēm, bet divīzijas komisārs iešāva pats sev lodi galvā.

Vidzemē sevišķi labi noorganizēts pašaizsardzības dienests. Rosīgi darbojas arī vietējās aizsardzes, apgādādamas bēgļus ar pārtiku.

Sarkanarmiešu mežonīgais terors nav secen pagājis arī latviešu virsniekiem un instruktoriem. Baidīdamies no bruņotas sacelšanās, sarkanie aizveduši vai nošāvuši daudzus latviešu virsniekus. Tā no savām lauku mājām aizvests daugavpiliešiem pazīstamais bij. Jātnieku pulka komandieris ģenerālis Buks, Jelgavā savā dzīvoklī arestēts pulkvedis-leitnants Puksis, bet bij. Jātnieku pulka virsn.-vietn. Džēriņš atrasts Cēsīs sakropļots ar izdurtām acīm. Litenes nometnē no 623.pulka aizveda 8 bateriju un vadu komandierus uz “taktiskām mācībām”, no kurām viņi vēl nav atgriezušies… ”

Bij. Jātnieku pulka leitnants Ljalis stāsta:

“18.jūnijā no Litenē atrodošā korpusa štāba aizbrauca uz “kursiem” ģenerālis Ūdentiņš un korpusā atrodošie pulku komandieri.

14.jūnijā pie skolas nostādīja ložmetējus un piebrauca vairākas auto mašīnas. No štāba izveda 8 latviešu virsniekus, iesēdināja automobiļos un aizveda. Minētie virsnieki turējuši rokas pie sāniem un, kā vēlāk noskaidrojās, čekisti pēc virsnieku nopratināšanas bija viņu biksēm izgriezuši pogas, lai rokas būtu saistītas pie bikšu turēšanas un nevarētu pretoties. Aizvesto latviešu virsnieku starpā atradās pulkveži: Vipulis, Liepiņš, Kaļķis, pulkv.-leitnants Tenteris, daži kapteiņi un 1 virsleitnants. Acīm redzot, sarkanarmiešu vadība baidījusies atstāt štābā kaujas pieredzēm bagātos latviešu karavīrus. 15.jūnijā krievu vadība sasauca sapulci, kurā paskaidroja iepriekšējās dienas notikumus. Aizvestajiem latviešu karavīriem esot bijuši sakari ar ārzemēm, un viņi gribējuši nodibināt iekšējo militāro varu. Vairākkārtējiem brīdinājumiem aizvestie neesot piegriezuši vērību un darbojušies iepriekšējā garā.

Apspriedāmies ar pārējiem latviešu virsniekiem un nācām pie slēdziena, ka kaut kas nav kārtībā. Blakus nometnēs atradās 183.divīzija, kurā dienēja man pazīstamais kapteinis Kārkliņš, kurš pastāstīja, ka apmēram 200 latviešu virsnieku esot aizbraukuši uz “lauku mācībām”, to starpā no Jātnieku pulka virsl. Zilaps un leitnants Strīķis.

3km no Litenes stacijas atrodas neliels mežiņš. Tuvumā dzīvojošais aizsargs redzējis, ka apkārt mežiņam krievi savilkuši bruņu mašīnas un automātiskos ieročus, bez tam mežiņu aplenkušas vairākas karavīru ķēdes. Pie šī mežiņa pievesti minētie 200 virsnieki, pēc tam čekisti tūlīt tos atbruņojuši, norāvuši zīmotnes un dažus saistījuši. Viens no latviešu virsniekiem vēl paspējis nošaut dažus politrukus, pēc tam pats uz vietas nošauts. Atbruņotos visus sasēdinājuši mašīnās un aizveduši Gulbenes virzienā. Vēlāk izrādījās, ka Vecgulbenē jau gaidījuši vagoni… No rīta divīzijā nolasīta pavēle, ka aizvestie 200 virsnieki atvaļināti no dienesta un arestēti par tautas nodevību.

Viens no disciplinārā bataljona izbēdzis virsn.-vietnieks man stāstīja, ka pie Vaiņodes 18., 19., 20., un 21.jūnijā esot nošauti apmēram 600 virsnieku un instruktoru. Disciplināram bataljonam pavēlēts noskatīties kā soda tautas nodevējus. Visiem virsniekiem bijusi kāju un roku locītavās atgriezta āda un nomaukta ar visiem nagiem. Tāpat skalpēta galva, bet mugurā un krūtīs iegriezts kāšu krusts.

Sakarā ar Jātnieku pulka likvidācijas darbiem, mēs, Litenē palikušie 5 latviešu virsnieki, dabūjuši privātās drēbes 30.jūnijā, nolēmām bēgt. Bēgšanas laikā mums izdevās noskatīties kādā steigā, nekārtībā un panikā atkāpās “neuzvaramā armija”. Redzējām arī tādu skatu, kur viens sarkanarmiešu kareivis, kuram bija gājis nejauši vaļā šāviens, soļoja ar sasietām rokām uz muguras, pie kurām vēl bija piesiets liels ķieģelis. No tā vien var spriest, cik liela “cieņa” sarkanarmiešu vadībai ir pret saviem padotiem.

Pēc vairāku dienu gājiena pa mežu ceļiem sasniedzām Annas pagastu, kur noorganizējām pašaizsardzības grupas. Šeit nostrādājām līdz tam laikam, kamēr iznāca rīkojums braukt uz dzīves vietām”.

Latviešu virsnieku mocekļu nāve Gulbenē. Tēvija, Nr.10, 11.07.41

… Latviešu leitenants Jānis Ieleja stāsta par savām gaitām “neuzvaramajā” . Kopā ar 50 latviešu karavīriem bruņotā apsardzībā viņš vests it kā uz Cēsīm. Laimīgā kārtā leitenants ievērojis, ka viņus ved uz citu pusi. Tā kā bija zināms, ka krievi atbruņotos latviešus nošauj, ltn. Ieleja izbēdzis. Cik noskaidrots, tad arī pārējiem, vismaz lielākai daļai no šīs grupas izdevies izbēgt. Ārsts Pēteris Līcītis stāsta, ka viņš atsvabināts kopā ar 8 latviešu karavīriem. Atbruņotus tos ceļā pārsteidzis kāds čekists motociklā. Viņš nostādījis latviešus ceļa malā un piedraudējis nošaut. P . Līcītim izdevies izbēgt. Cik viņam zināms, tad vairākiem arī izdevies izbēgt. Kas noticis ar pārējiem, viņš nezina. Kapt. Šēnfelds 28. jūnijā iebēdzis mežā.

Latviešu virsnieki un kareivji stāsta par drausmīgo latviešu virsnieku nāvi Gulbenē. Cik pagaidām zināms, Gulbenes aerodromā nošauti ap 120 latviešu virsnieku. Bēguļojot latviešu karavīri atraduši daudzus kapus, kuros atdusas sarkano bandītu noslepkavotie latviešu karavīri. Latvieši šauti pat ar montekristo (mazkalibra) šautenēm. Pusdzīvi tie spīdzināti un vēlāk nosisti ar mietiem. (Tēvija, Nr.10, 11.07.41)

==============================================================================

Par Harkovas slaktiņu

Izraksts no pratināšanas protokola. Liecības sniegtas 1990.gada 20.jūnijā justīcijas pulkvedim Jeršinam V.J. (Ершику В.Я.)) No 1939. līdz 1941. gadam M.V.Siromjatņikovs (Сыромятников М.В.) ieņēma korpusa vecākā amatu Harkovas apgabala NKVD pārvaldes iekšējā cietumā.”…Atceros, kad nogādāju arestētos pagrabā, man nācās redzēt, ka telpā, kurā veda arestētos, iegāja komendants Zeļonijs (Зеленый) ar revolveri rokā. Pēc kāda laika mēs no tās telpas izvācām līķus. Tagad nevaru atcerēties, tieši kad notika nošaušanas un aprakšanas žīdu kapos. Tomēr tās notika ne katru dienu, bet acīmredzot atkarībā no izmeklēšanā esošo, kam piespriests augstākais soda mērs, uzkrāšanās. Aprakšanas žīdu kapsētā notika apmēram līdz 1938.gada marta vidum.
Pēc tam tika izveidota jauna aprakšanas vieta, kas atradās Meža parkā, pa Belgorodas šoseju uz kalnu pusi mežā, apmēram 1,5km no Pjaķihatku (Пятихатки) ciemata, apmēram 200m pa labi no ceļa. No UNKVD darbiniekiem, kuri bija tieši iesaistīti masveida nošaušanās, es atcerējos Vasiliju Kašinu, Rudenko, Rusu (Кашина Василия, Руденко, Руся), citas ziņas neatceros. Atceros, ka apmēram 1939.gadā viņi tika notiesāti par sociālistiskās likumības pārkāpšanu. Es viņus atkārtoti redzēju pagrabā, zinu, ka konkrētas detaļas, viņu veiktas darbības man nav zināmas.Minētajās akcijās piedalījos ne bieži, bet laiku pa laikam pēc komendanta Zeļonija rīkojuma.Kā jau liecināju, aprakšanas žīdu kapsētā izbeidzās apmēram 1938.gada vidū. Kopš tā laika aprakšanas notika manis uzrādītajā vietā Meža parkā pa Belgorodas šoseju. Kādas divas reizes man nācās naktī turp izvest nošautu padomju pilsoņu līķus. Tomēr ilgā pagājušā laika dēļ sīkāk liecināt tagad nevaru, jo vairs neatceros.Apmēram 1940.gada maijā NKVD iekšējā cietumā sāka ievest lielas poļu karavīru grupas. Tie bija poļu armijas virsnieki un žandarmi. Kā mums tad skaidroja, šie poļi ir nokļuvuši Sarkanarmijas gūstā, kad 1939.gadā atbrīvoti Ukrainas un Baltkrievijas rietumu apgabali. No kurienes viņi nonākuši Harkovā, es nezinu. Uz Harkovu viņus nogādāja pa dzelzceļu īpašos vagonos. No UNKVD izbrauca mašīnas, ar kurām poļus veda uz UNKVD ēku. Tajā laikā biju iekšējā cietuma korpusa vecākais, un man nācās poļus pieņemt un izvietot kamerās. Cietumā viņi bija īsu laiku: pēc vienas-divām dienām, bet dažkārt dažām stundām viņus nogādāja NKVD pagrabā un nošāva. Vai viņus nošāva pēc spriedumiem vai norādījumiem tiesas spriedumiem, man nav zināms. Man nācās vairākas reizes viņus pavadīt uz pagrabu, un redzēju, ka uz pagraba telpām viņus veda grupās. Pagrabā bija prokurors, tieši kas, vairs neatceros, un komendants Kuprijs (Куприй), citas ziņas par viņu arī neatceros, <tajā laikā viņš bija UNKVD komendants>, un vairāki cilvēki no komendantūras. Tieši kas poļus šāva, nezinu. Pēc nošaušanām poļu līķi tika krauti kravas automobilī un vesti uz meža parku manis uzrādītajā aprakšanas vietā. Poļu nošaušanas notika atbilstoši viņu ievešanai. Cik viņu tika piegādāts Harkovas apgabala UNKVD, es nezinu, arī apmēram pateikt nevaru, jo saslimu un nokļuvu hospitālī, kur atrados 2 mēnešus; manas saslimšanas brīdī poļi UNKVD vēl turpināja pienākt. Vairākas reizes man nācās kraut poļu līķus un vest uz aprakšanas vietu. Kā jau teicu, aprakšanas vieta bija apmēram 200 metrus no Belgorodas šosejas. Tās teritorija bija apžogota un apsargāta. Tālāk sākās dziļa grava. Poļu līķus krāva lielās bedrēs, tās bija divas vai trīs. Līķus apbārstīja ar baltu pulveri. Kādam nolūkam pulveris bija vajadzīgs, es nezinu, tajā laikā mūsu vidū gāja dažādas runas, it kā šis pulveris paātrinot līķu sadalīšanos. Jāteic, ka visu poļu apšaušanas un aprakšanas darbību kontrolēja NKVD Maskavas pārstāvji. Pēc poļu šaušanām turpat tika aprakti arī nošautie padomju pilsoņi, kuriem piespriests augstākais soda mērs. Tomēr konkrētas ziņas par to es nezinu. Zinu, ka pēc Harkovas pilsētas atbrīvošanas tajā vietā tika aprakti uz nošaušanu notiesātie Dzimtenes nodevēji, soģi, policisti un citi noziedznieki, tomēr sīkāk par to liecināt nevaru, jo šo akciju aculiecinieks nebiju. Pēc kara beigām izplatījās ziņas, ka norādītajā vietā Meža parkā vācieši esot apglabājuši savus tīfa slimniekus, tomēr to atceros no citu darbinieku stāstiem. Pēckara laikā šī aprakšanas vieta bija slēgta, un es par to neko vairāk nezinu.Vēlos savu liecību papildināt ar to, ka ne es, ne citi komendantūras darbinieki nezināja, kas un par ko tika arestēti un turēti NKVD cietumā; mums teica, ka arestētie ir mūsu sabiedrības, mūsu tautas ienaidnieki. Tagad no masu informācijas līdzekļiem esmu uzzinājis, ka februārī ir bijušas nepamatotas represijas, un vēlos, lai manas liecības palīdz atjaunot taisnīgumu un iemūžināt represiju upuru aprakšanas vietas…”

IZRAKSTS NO

liecinieka papildus pratināšanas

PROTOKOLA
1992.gada 6.martā
Harkovas apgabala Čugujevas (Чугуев) pilsētā
Galvenās kara prokuratūras uzraudzības pārvaldes nodaļas vadītājs vecākais kara prokurors justīcijas pulkvedis Treķeckis (Третецкий) ievērojot Ukrainas Kriminālā-procesuālā kodeksa (УПК) 85., 167. un 170. pantu prasības, ir papildus nopratinājis liecinieku Siromjatņikovu Mitrofanu Vasilija dēlu, izmantojot videoieraksta aparatūru <pārējie anketas dati ir Siromjatņikova M.V. lietā>atbilstoši Ukrainas Kriminālā-procesuālā kodeksa 4.daļas 167.pantam Siromjatņikovam M.V. ir paskaidroti liecinieka pienākumi, kurus paredz Ukrainas Kriminālā-procesuālā kodeksa 179.pants par atteikšanos vai izvairīšanos sniegt liecības, kā arī Ukrainas Kriminālā kodeksa 178. pants par tīšu melīgu liecību sniegšanu. Vienlaikus viņam ir paskaidrots, ka pratināšanas laikā tiks veikts videoieraksts.Atbilstoši spēkā esošai Ukrainas krimināli-procesuālajai likumdošanai speciālistam Marinčenko A.I (Маринченко А. И.) ir paskaidrotas viņa tiesības un pienākumi.Siromjatņikova M.V. pratināšana sākta 11:15.Uz prokurora jautājumu, vai liecinieks Siromjatņikovs M.V. apstiprina viņa agrāk, tostarp 1991.gada 30.jūnijā, sniegtās liecības, pēdējais apstiprināja, ka apstiprina visas savas agrāk sniegtās liecības un, ja nepieciešams, var tās papildināt.Siromjatņikova M.V. pratināšana notika viņa dzīvoklī.Jautājums: Jums tiek uzrādīta PSRS Iekšlietu tautas komisāra 1940.gada 26.oktobra pavēle par NKVD darbinieku apbalvošanu par sekmīgu īpašo uzdevumu izpildi <tostarp PSRS centrālā aparāta, Ukrainas Kaļiņinas, Smoļenskas un Harkovas apgabalu NKVD> un tiek nosaukti visi šajā pavēlē uzrādītie uzvārdi; kurus Jūs varat nosaukt? Piemēram, vecākais valsts drošības leitnants Kuprijs (Куприй)?Siromjatņikovs M.V. Kuprijs — Tas ir komendants. Pēc Zeļonija atsūtīja Kupriju. Viņš bija komendants Harkovas pārvaldē. Tas bija viņš, kurš pildīja visus darbus, kurus uzdeva Pārvaldes priekšnieka “norādījumi”. Tad bija viņš.

Jautājums: iepriekšējā iztaujāšanā 1991.gada 30.jūlijā Jūs liecinājāt, ka Kuprijs ir nodarbojies ar poļu kara gūstekņu nošaušanām. Vai viņš ir tas pats T.F. (Т.Ф.)?

Siromjatņikovs M.V. Pareizi, tas ir viņš. Kara laikā viņu tiesāja un vēl divus, esmu aizmirsis, kurus. Nosūtīja viņus uz soda bataljonu. Bet viņi padevās (дались). Bet pēc tam, kad viņš atbrauca, karš, šķiet, beidzās, nosūtīja uz Poltavu uz tauku kombinātu strādāt par direktoru. Un viņš man teica, braucam kopā; es atbildēju, ka es strādāju un mani neviens nesagrābs. Viņš teica, ka pacentīsies, lai atlaiž, bet es negribēju.

Jautājums: Precizējiet, kad poļus atveda?

Siromjatņikovs M.V. Nu 1940.gada sākumā, pavasarī. Veda viņus no Vorošilovgradas apgabala, tur ir lāģeris. Atveda viņus uz Harkovu. Es nezinu, cik viņu bija. To man teica Smikalovs (Смыкалов), ka viņš pēc tiem braucis. Viņus atveda uz komendantūru, uz Pārvaldes iekšējo cietumu. Cik viņus atveda? 2-3 mašīnas. Uz Černiševska ielas, turpat arī Sovnarkoma iela, bet no otras puses Dzeržinska iela, ap visu Pārvaldi bija ielas. Bet es biju staršina pēc amata. Biju komendantūras dienestā. Biju korpusa vecākais.

Jautājums: Vai pats poļu virsniekus šāvāt?

Siromjatņikovs M.V. Tas jau bija uzdots komendantam Kuprijam, un kopā ar viņu bija uzraugs Goļicins (Голицын), viņš strādāja pie Kuprija.

Jautājums: Kāda līdzdalība šajā lietā bija viņam, izveda vai darīja ko citu?

Siromjatņikovs M.V. Viņš tur darbojās, nezinu. Viņš bija tajā grupā, kas poļus atveda un šāva. Viņš tos saveda kārtībā, aizveda turp. Līdz prokuroram un Kuprijam veda Ģevjaķilovs (Девятилов), tas ir skaidrs. Goļicins, viņa šoferis, viņš tikai veda. Viņš taču vadāja ar kravas mašīnu.

Jautājums: Nākošais ir Šopka (Шопка). Kā piedalījās viņš?

Siromjatņikovs M.V. Nezinu. Viņš, šķiet, bija milicijā. Teikšu Jums atklāti, 800 rubļu es nesaņēmu nekad. Es saņēmu, izsauca uz pārvaldi, nu kā “operatīvo” sauca to naudu. To vienmēr uz svētkiem, pa 100 rubļiem deva, es parakstījos. Bet lai 800 rubļus, dievs pasarg.

Jautājums: Bet kāpēc šajā pavēlē skaitāties kā stimulēts ar summu 800 rubļi?

Siromjatņikovs M.V. Nu tad lai Kuprijs atbild, viņš naudu saņēma, kabatā pievāca, bet mūs visus ielika sarakstā.

Jautājums: Bet Goļicins, Ģevjaķilovs, Meļņiks (Голицын, Девятилов, Мельник) un citi – vai viņi Jums teica, ka saņēmuši naudu?

Siromjatņikovs M.V. Neteica. Un neteiks. Jo šī ir tāda lieta, varbūt viņš viņiem pavēlēja nevienam neteikt, ka saņem, varbūt tā. Varbūt viņi pat nesaņēma.

Jautājums: Bet par to, ka aizvedāt, atvedāt poļus, rakāt bedres, kad gatavojāt vietu poļiem meža parkā, Jūs stimulēja?

Siromjatņikovs M.V. Kas stimulēja? Viņus veda turp, kur ir robežsargu skola. Tālāk. Uz meža parka zonu, pēc tam to iežogoja. Raka. Skaidroja, ka kursanti mācoties kā aizsardzības pozīcijas taisīt, kādus ierakumus rakt. Mēs rakām, rakām. Mums par rīt nedeva. Teica, jums atvedīs Kapglapovs (Капглапов). Viņš bija noliktavas pārzinis pie Kuprija. Viņa rīcībā bija pārtika, bet viņš to pievāca. Mūs barot – nebaroja gan, bet rakt lika, davai davai.

Jautājums: Bet bedre bija dziļa?

Siromjatņikovs M.V. Nu, kā parasti prettanku ierakumus rakām.

Jautājums: Bet esat teicis, ka viena bedre bija tāda, ka tajā iebrauca mašīna?

Siromjatņikovs M.V. Mašīna iebrauca. Tā ir tāda bedre, kādā ievietojas tanks.

Jautājums: Cik apmēram mašīnā krāva līķus?

Siromjatņikovs M.V. Kā noteikts divdesmit piecus. Pārklāja ar viņu pašu lietām. Sametām un aiziet.

Jautājums: Tur izkrāva un salika vai vienkārši sameta, vai grēdā?

Siromjatņikovs M.V. Nu, ziniet. Pie mums ne tā kā pie vāciešiem, aizved uz Babij Jar (Бабий Яр – Sievu Grava), visus noliek ar bērniem un apšauj, mums ir noteikts, tā teikt pēc nolikuma. Risinājums ir tāds. Lai kāds atbildīgais viņš bijis, bet savu sodu saņēma. Bet noliek kā noteikts. Tā kā nolaiž, teiksim, zārku bedrē.

Jautājums: Bet viņus bez zārkiem taču?

Siromjatņikovs M.V. Bez zārkiem. Bet viņu jau tā kā tā nebūs.

Jautājums: Cik dienas Jūs tur strādājāt, lūdzu atgādiniet?

Siromjatņikovs M.V. Manuprāt, 6 dienas, pēc tam saslimu. Sešus braucienus iztaisījām. Bija pa vienai mašīnai, vēlāk pa divām. Tā man teica.

Jautājums: Bet par iekšējo cietumu, kur Kuprijs šāva, kur viņus nesa?

Siromjatņikovs M.V. Esmu jau liecinājis. Ir skaidri pateikts. Tās telpas vairs nav, pirmo stāvu Kuprijs uzspridzināja, kad vācieši bija jau pie Aukstā Kalna (Холодной Горе)…”

С.Заворотнов “Харьковская Катынь”
http://allin777.livejournal.com/361699.html

Komentāri

well_p

2017-04-20 06:46 pm (UTC)

Nu un kur tad bedres? Ko tad puiši no Kijevas nevarēja tās atrast? Sakautrējās?

allin777

2017-04-20 06:50 pm (UTC)

Puiši no Kijevas? Vispār ekshumācijas darbus jau 1991.gadā veica Galvenā Kara prokuratūra.

well_p

2017-04-20 06:55 pm (UTC)

Nu un cik atrada?

allin777

2017-04-20 07:03 pm (UTC)

Poļu bedrēs 167.

“…Krievijas grupas darbu kūrēja galvenā kara prokurora vietnieks ģenerālmajors Vjačeslavs Frolovs (Вячеслав Фролов), bet formālais ekshumācijas vadītājs bija prokurors pulkvedis Aleksandrs Treķeckis (Александр Третецкий). Novērotāji bija KGB virsnieki no Harkovas. Krievijas valdība ekshumācijai Pjaķihatkā (Пятихатках) atvēlēja tikai divas nedēļas (25.jūlijs-7.augusts). Pētījumi tika veikti Harkovas apgabala KGB izdalītā nogabalā 1,3 hektāru platībā, kas bija apvilkts ar metāla sieta žogu. Nogabalu klāja lapu koku mežs ar vairākus gadu desmitus veciem kokiem, kuru celmus nācās izlauzt…”

well_p

2017-04-20 07:05 pm (UTC)

Un tas apstākļos, kad pēc oficiālās statistikas Ukrainā tajā laikā nošāva pat 100 000 cilvēkus. Pierakstījumi tie ir 37.gadā, pierakstījumi.

allin777

2017-04-20 07:07 pm (UTC)

Jūs runājat par kaut ko savu? ) Te puiši no Kijevas, te 100.000 nošauti.

art_of_arts

2017-04-20 11:36 pm (UTC)

Tas ir Olgas (ольгинский) trollis, allin, velti ar viņu runājat, viņiem maksā pēc padarītā – pēc komentāru skaita – maksā kā kādreiz viņu vectēviem-cietumsargiem maksāja par galvu.

wiz_aut

2017-04-21 02:23 am (UTC)

Bet kā jūs zināt, kā viņiem maksā? Un kā jūs zināt, ka šis tips ir viens no “troļļiem”. Pats neesat trollis? – Ne no faktiem seciniet?

well_p

2017-04-21 09:46 am (UTC)

Pirmkārt, ne Olgas, bet Moņas (монино). Un otrkārt mums ir cietā alga – 5 tūkst. dolāru mēnesī.


“Līķi trūdēja, zeme sēdās”. Literatura i Mastatstva, 1988.g.3.jūnija numurs, Minska (https://www.cia.gov/library/readingroom/docs/CIA-RDP92-01361R000100110030-6.pdf … PDF skat. pēc tulkotā teksta.)

…Pazņaks (Paznyak):

… 1970.gada sākumā Minskas nomalē, kreisajā pusē Logovskaja šosejai pirms trolejbusa apļa vēl bija ciemats Ziaļoni Lug (Zialony Lug). Šā ciemata vecākie iedzīvotāji mums stāstīja, ka mežā 1937-1941.gadā katru vasaru automobiļi veduši cilvēkus, kas dienām un naktīm nogalināti. Nedaudz pauguraino apvidu klājis biezs neskarts mežs. Bijis ar vairāk kā 3 metrus augstu dēļu žogu un dzeloņdrāti augšmalā iežogots 10-15 hektāru liels meža gabals. Aiz žoga bijuši sargi ar suņiem. Cilvēki vesti pa grants ceļu, kas ved no Logovskaja šosejas uz Zaslauje. Tolaik šo ceļu saukuši par “Nāves Ceļu”.

1987-1988.gadā mēs uzmeklējām dažus izpostītā Zjaļoni Lug ciema iedzīvotājus un vācām toreizējo iedzīvotāju un aculiecinieku liecības kaimiņu ciemos. Noskaidrojām dažādas detaļas un pierakstījām atbildes uz mūsu jautājumiem.

Apšaušanas sākušās 1937.gadā. Vispirms tās notikušas trīs reizes dienā: no rīta, 14:00 un vakaros. Cilvēki vesti ar vairākiem automobiļiem reizē un tūlīt nošauti. Līķi mesti iepriekš izraktās dziļās tranšejās kārtu virs kārtas. Kad tranšeja bijusi pilna, to aizbēruši ar smilšu kārtu, ne biezāku par 20-25cm. Dažkārt augšā iestādītas sīkas priedītes.

1937. gada otrajā pusē šī vieta ir tikusi iežogota, un nāvei nolemtie tika vesti pēc šāda grafika: pēcpusdienā, vakarā un visu nakti. Vesti nemitīgi, katru dienu. Mūsu ziņu sniedzēji neatcerējās, vai ir bijis pārtraukums svētdienās. Cna (Tsna) ciema iedzīvotāja Kacjarina Mikolajevna Bagaičuka (Katsiaryna Mikolayevna-Bagaychuk, dzimusi 1919.g.) teica, “Mūsu ciema vīrieši bieži sanāca kopā, kad sāka tumst, un klausījās šaušanā. Viņi mazliet klusām parunājās un gāja mājās”.

“Iežogojumā iebrauca vairāki automobiļi vienā reizē; ieslodzīto plūsma bija nepārtraukta,” teica Darita Ignatavna Tavscika (Daryta Ignatavna-Tavstsik) no Cna ciema (dzimusi 1911.g.). Mēs varējām dzirdēt vaidus, vaimanas un lāstus”.

“Viss ciems drebēja bailēs. Piecus gadus pēc tam naktīs nevarējām aizmigt to šaušanu dēļ,” teica vecs Cna iedzīvotājs Ramans Mikolajevičs Bacijans (Raman Mikllayevich Batsiyan, dzimis 1913.g.). “Drošākie puiši pat rāpās virs žoga vai urbināja caurumus, un tie redzēja daudz”. Vaicājām vai kāds no viņiem ir vēl dzīvs, un mums teica: Mikola Karpovičs (Mikola Karpovich).

Mikalajs Vasilevičs Karpovičs bija dzimis 1919.gadā. Viņš ir labi noaudzis un vēl spēcīgs vīrs. 1939.gadā viņš pievienojies armijai un daudz redzējis pasaulē, pārejot no vienas frontes uz citu. 1937-1938.g. viņš vairākas reizes bijis aculiecinieks cilvēku nogalināšanai mežā. Acīmredzot bedres bijušas izraktas priekšpusdienā, jo viņi tur bija vakara pusē un bieži pat agrā pēcpusdienā, kad jāierodas pirmajiem automobiļiem ar apcietinātajiem. M.Karpovičs teica, ka cilvēki tikuši nogalināti grupām. Viņi nostādīti rindā, mutēs iebāzti vīkšķi, kas sasieti ar skrandām, lai nevar izspļaut. Slepkavas valkājuši NKVD uniformas. Viņi šāvuši no sāniem uz pirmo cilvēku rindā, lai nošautu uzreiz divus cilvēkus ar vienu lodi. “Pēc katra šāviena,” teica Mikalajs Vasilevičs, “diviem cilvēkiem bija jāiekrīt bedrē.” Tā bija munīcijas taupīšana. Kad visa grupa bija nošauta, līķi tranšejas dibenā tika izlīdzināti, pārklāti ar smilšu kārtu un pievesta nākošā grupa. Kad tranšeja bija pilna, tā tika aizbērta ar smiltīm un zeme izlīdzināta.

“Kādu dienu,” M. Karpovičs stāstīja, “es satiku apjukušu un satrauktu sargu no Malaņaukiem (Malanyauki – ciems 4km no Cna). Viņš man teica, “Viņi jau ir spēruši pa spaini. Nāc, paskaties, tie pat nav apbērti ar smiltīm.” Mēs piegājām pie žoga, kas gāja gar ceļu, un es spraugā redzēju garu un platu bedri pilnu ar līķiem. Brālīt, viņi tur guļ kā sivēni.”

Kad vaicājām vai kāds ir izglābies, Mikolajs Karpovičs atbildēja, “Kā tas būtu iespējams, ja ir šis žogs? Katram gadījumam – es kādu vakaru gāju caur mežu ar kādu mūsu ciema puisi. Gaisotne bija kaut kāda baismīga, tikai šaušanas troksnis bija mitējies. Mēs redzējām vīru sēžam pie koka saknēm asiņainā kreklā, viņš izskatījās tik tikko dzīvs. Mēs piegājām, bet nezinājām ko iesākt. Pēkšņi sadzirdējām auto motora rūkoņu. Atlēcām nost un gājām prom. Satikām divus NKVD cilvēkus. Viņi prasīja, “Kas jūs esat?” “Mēs esam no Cna”. “Vai esat kādu redzējuši?” “Nē, bet,” mans ciema puisis trīcot teica, “tur tālāk kāds ir.” Pēc brīža tos redzējām šo cilvēku velkam aiz kājām. Viņi to iemeta mašīnā kā malkas pagali un aizbrauca. Kā viņš ir varējis izbēgt no turienes, es nespēju iedomāties.”

Un tomēr, sekmīga izbēgšana ir bijusi. Tas bija 1938.gadā. Apcietinātais ir izbēdzis pirms šaušanas. “Viņš pārkāpis žogam, un tie viņu neatrada,” apgalvoja Marja Rigoravna Pocjaršuka (Maryya Rygaravna Potsyarshuk) no Cna ciema (dzimusi 1911.gadā). Tikai šis viens cilvēks…. Varbūt viņš vēl ir kaut kur dzīvs. Varbūt viņš var izlasīt šīs rindas un sazināties ar mums.

Marja Rigoravna apstiprina, ka pirms šaušanas nolemtajiem bijušas aizsietas mutes. To ir minējis arī Vasils Jakavlevičs (Vasil Yakavlevich, dzimis 1930.g.), Drazdova-Skvarčevski (Drazdova-Skvarchevski) ciema iedzīvotājs, un citi. Pat tad daudzi no šiem aculieciniekiem ir dzirdējuši kliedzienus, gārdzienus, lūgumus apžēloties. Varbūt it pietrūcis vīkšķu? Ticamāk, bijis citādi. Cilvēki, kas pastāvīgi un ilgi nogalina citus, pamazām kļūst par sadistiem un grib upurus pirms nošaušanas mocīt.

Kad slepkavas mēģinājuši nošaut divus apcietinātos ar vienu lodi uzreiz, mērķis nav bijusi ložu ietaupīšana. Drīzāk tā ir bijusi kaut kāda dīžāšanās, šāvēju sports, profesionālisma izrādīšana. M.Karpovičs acīmredzot ir bijis liecinieks tieši tādam neparastam šaušanas paņēmienam. Mēs sīkāk izvaicājām visus lieciniekus, kuri dzirdējuši šāvienus, un visus šaušanas aculieciniekus un nonācām pie slēdziena, ka šaušanās lietotie ieroči ir bijuši galvenokārt nagani (septiņšāvienu revolveru veids) un pistoles (ko pierāda vēlāki apbedījumu izrakumi).

Mēs vaicājām Valancinai Mihajlavnai Šahanavajai (Valantsina Mikhaylavna Shakhanavay, dzimusi 1929.g.), vai šāvieni bija skaļi. “Nē,” viņa atbildēja, “tie skanēja klusināti, tā kā “putt, putt, putt”, bet tie bija dzirdami visu laiku. Bija pārtraukumi un tad atkal skanēja “putt, putt, putt” ”. Valencina Mihajlavna ir reiz bijusi šīs elles vietas (dušegubka) iekšpusē. Viņa un kaimiņu dēls ir parakušies zem žoga, lai lasītu mellenes; tolaik viņi bijuši 10-12 gadus veci. Viņi redzējuši bedres, daudzas tranšejas, dažas no tām aizpildītas. Kad viņi, nesot mellenes, līduši ārā, tad sastapušies ar zaldātu. “Stāt! Ber ārā!” viņš licis puikam. Viņš atņēmis mellenes un pēkšņi uzbrēcis, “Ārā! Ātri!”.

Šaušanas turpinājušās līdz kara sākumam. Kara laikā kaimiņu ciemu iedzīvotāji izjaukuši žogu, izmantojot dēļus saimnieciskām vajadzībām. Vecais nekoptais mežs ir izzāģēts, un kokmateriāli izzagti. Tagad tajā vietā ir pēckara mežs ar 40-45 gadus veciem kokiem.

“Vai vācieši šeit nešāva?” mēs vaicājām Valencinai Mihajlavnai. “Nē, te nebija neviens vācietis, un neviena šāviena,” viņa atbildēja. Vaicājām to pašu visiem iztaujātajiem, un visi atbildēja, ka vācieši par šo vietu nav izrādījuši nekādu interesi.

“Kā šī vieta izskatījās, kad žogs bija nojaukts?” mēs vaicājām V.Šahanavajai. “Tā izskatījās it kā uzblīdusi, ar uzblīdušām smiltīm un garu zāli un daudz sarkanām sēnēm, strīpainām uz tieviem kātiem, it kā no asinīm piepampušām.” Ļaudis teica, ka izdīgušas cilvēku asinis. Šīs sarkanās sēnes uz apbedījumiem minēja daudzi iztaujātie. Viņi domāja, ka sēnes augušas no asinsizliešanas. Domāju toreiz, ka tas ir folklorisks moceklības tēls. Vēlāk izrādījās, ka viņiem bija taisnība. Šīs sēnes ir ‘marasmius scorodonius’. Tās aug dziļi izraktās smiltīs un ož pēc ķiplokiem.

Nav viegli runāt ar vecu sievu par tiem laikiem. “Ak, manu bērniņ, cik daudz cilvēku ir nošauts!” vaimanā Kacjarina Mikolajevna Bagajčuka. “Kaut vismaz pieminekli viņiem uzceltu,” viņa raud. Nadžeja Jafimovna Homiča (Nadzheya Yafimovna Khomich, dzimusi 1922.g.) no Zjalonij Lugas teica, “Īpaši baisi ir naktī.” Pirms kara viņa bija dzīvojusi Bobruiskā, bet bieži ciemojusies pie māsas, kas dzīvojusi Zjalonij Lugā, mājās pie meža. “Tur bija nepārtraukta šaušana, suņu rejas, kliedzieni, vaimanas.” Arī viņa sāk raudāt. “Suņi bija nikni un acīmredzami izbadējušies,” piemetināja Soņa Andrejevna Kozjo (Sonya Andreyevna Kozyo, dzimusi 1925.gadā), arī no Zjalonij Lug. “Un šaušanas bija praktiski nemitīgas, īpaši naktī.” Marja Ivanovna Pacjarškuka (Maryya Ivanovna Patsiarskhuk) teica, “Tur visur bija daudz izšļakstītu asiņu. Vaidi, vaidi, vaidi. Vaidēja pat apbērtie.”

Vera Fjodorovna Tovscika (Vera Fyodorovna Tovstsik, dzimusi 1933.g.) no Drazdovas atceras kā viņa, būdama septiņus gadus veca, skrējusi līdzi vecākiem bērniem, lai redzētu slaktiņus. Viņas atmiņas ir fragmentāras. Viņa atceras vienu skatu: tranšejas, klātas ar svaigām dzeltenām smiltīm, asinis zālē. “Un smiltis virs tranšejas vēl kustējās, it kā elpojot.”

Vaicāta, vai arī no Drazdovas ir kāds paņemts, viņa atbildēja, “Neatceros, jo tad biju maza. Vecāki iedzīvotāji saka, ka daži cilvēki kaimiņu ciemos tiešām ir saķerti. Naktī piebraukusi mašīna un nokliegta pavēle, “Sagatavoties!” Tā cilvēkiem pavēlēts, nezinot kurp viņi tiek paņemti, sagatavoties un ielikt somā maizi un speķi, un atvesti te un nošauti tranšejas malā. Vai kāds varētu uzcelt pieminekli šiem cieminiekiem? Cik cilvēku ir nonāvēts! Tas bija pavisam drausmīgi!”

Matruna Mikolajevna Mantasova (Matruna Mikolayevna Mantasova, dzimusi 1914.g.) no Zjalonij Lug teica, ka 1937.gadā divi vīrieši paņemti no Podbalocijas (Podbalotsiye). Kad vaicājām, kas viņi bijuši, viņa teica, ka parasti cilvēki, strādnieki. Neviens nezin, kāpēc izvēlēti viņi. “Tajos laikos neko neteica un neko neprasīja. Naktī no ciema uz ciemu brauca tā kulba, tā Melnā Berta (Chorny Voran, Melnais krauklis) kā tā tika saukta, paņēma cilvēkus un veda; kurp, nezin neviens līdz šai dienai. Varbūt viņi guļ tajās bedrēs. Viņi paņēma arī Taņas Matusevičas (Tanya Matusevich) vīru un skolotāju kaimiņos. Citu vārdus neatceros. Visi runāja par cilvēkiem, kas sagrābti ciemos. Cik daudz labu cilvēku tika nogalēts! Viņiem ir jāuzceļ piemineklis. Ak, kā cilvēki tika mocīti!”

V.Šahanava (V.Shakhanava) mūs informēja, ka viņa atceras kā saķerti trīs cilvēki no kaimiņu ciema Jakubaviči (Yakubavichi). Par ko? “Saka, ka viens nosūdzējis otru ļaunuma dēļ, un tā abi zaudējuši dzīvības. Te Cna ciemā saķēra skolotāju Arsejniju Pavlaviču Grušu (Arseyniy Pavlavich Grushu), labu cilvēku.” Valentina Mikjaļnavna teica, ka dzirdējusi kādus vecus cilvēkus runājam par aktīvistu brigādes vadītāju no Cna ciema, kurš piespiests sagādāt vajadzīgo skaitu “tautas ienaidnieku”.

Mēs vaicājām Marjai Rigoravnai Pacjaršukai, ko viņa zin par arestiem apkārtnē. “No Hmarščini (Khmarshchini, vairs neesošs ciems) paņēma trīs cilvēkus: Andreju Filipoviču (Andrey Filipovich), Stjapanu Cjarluku (Stiapan Tsiarluk) un trešo, kura vārdu neatceros; viņš bija ienācējs.” Vaicāta vai viņa ir dzirdējusi par aicinājumiem vai prasībām apsūdzēt “tautas ienaidniekus”, viņa atbildēja, “1937.gadā vietējās padomes priekšsēdētājs (tolaik mēs piederējāmies pie Papiernanskaja ciema padomes) bija Bacjans Cimafejs Vasiljevičs (Batsyan Tsimafey Vasilyevich). Tas bija viņš, kurš ir prasījis par “tādiem cilvēkiem”. Viņš nekādu atbildi nedabūja, šajā apvidū neviena nebij.”

Jautājums: Vai šajā apvidū vēl kaut kur notika nošaušanas? “Jā, Zdanovičos (Zdanovichi), pie Barvnajas (Barvnaya), pie Drazdovas, labajā pusē dzelzceļa līnijai (tagad nojauktai) un Minskā aiz Čaluskinova (Chaluskineau) Parka, tagadējās Vavilova rūpnīcas pusē.”

M.R.Pacjaršuks, D.I.Tovsciks un M.J.Pacjeršuks (ciema padomes deputāts, PSKP biedrs) ir jautājuši, ko iesākt ar šo vietu, ņemot vērā, ka tuvu ir pilsēta, un trolejbusa aplis bojā apbedījumus. Viņiem visiem atbildēts, ka jāuzceļ piemineklis.

Satikām arī cilvēkus, kuri stāstīja par šiem notikumiem gandrīz čukstus. Viņi lūdza viņu vārdus nedarīt zināmus nekur. Daži uz mūsu vaicājumiem apklusa. Piemēram, Mikalajs Vasiljevičs Ignašaus (Mikalay Vasilyevich Ignashau, dzimis 1914.g.) no Zjalonij Lug, kurš nokarojis visu karu un aizgājis līdz Berlīnei, mums teica, ka ir baidījies pieiet pat pie žoga, jo jutis, ka katrs, kas aiz tā nokļūst, nekad neatgriežas.

No otras puses, ir bijušas dažas pārdrošas dvēseles, kuri nodarbojušies ar līķu izrakšanu (īpaši tūlīt pēc kara) un atsliešanu pret kokiem ar nolūku kaitināt NKVD. V.Skvarčevskis (Skvarchevskiy) teica, “Kādu dienu kāds bija no tranšejas izracis divus līķus, atstutējis pret kokiem un ielicis to rokās avīzes. Tas izraisīja lielu satraukumu. Cilvēki gribēja zināt, kas to izdarījis. Tāda bija dzīve tajos laikos.”

Staļinisma genocīda sistēmas analīze un pašlaik publiski pieejami padarīti jauni fakti palīdz izprast, kāpēc prioritāte tikusi piešķirta inteliģences, vadošu partijas un militāro kadru un strādīgu zemnieku likvidācijai. Bet dažkārt ir grūti saprast, kāpēc slepkavoti arī neizglītoti un lasītnepratēji zemnieki. Ir grūti saprast Staļina un to, kuri bija atbildīgi viņa pakļautībā, loģiku, jo tā būtībā nav cilvēka loģika, bet nes kādas citas iezīmes. Šo noslēpumu daļēji var izskaidrot ar tā saukto plānveida sodu ekonomiku. Trīsdesmitajos gados Molotovs informējis Staļinu, ka pastāv cietumu trūkums, un kas svarīgākais, viņš žēlojies, cietumnieki “ir jābaro”.

Tajā laikā valstī bija bads. Tad plaši tika izvērsta lāģeru sistēma un līdztekus iekšējām deportācijām sāka izmantot cilvēku nogalināšanu, ar aukstumu un salu vai ar badu utt. Šajā sakarā tika izmantota plānveida “progresīvā” metode. Katra pilsēta, pilsētiņa un rajons saņēma “iedalīto plānu”. Represijas tika veiktas saskaņā ar grafiku. Auga “sacensība” represiju (“tautas ienaidnieku” atmaskošanas) plāna izpildē un pārpildē. Individuālu atmaskoto skaits tika iekļauts ziņojumos, runās un presē. Ja tomēr “plānu” nevarēja izpildīt, un plānošanas periods tuvojās beigām, bija jāsaķer jebkurš. Tad ciemus sāka apmeklēt “melnie kraukļi”. {No ‘Nacionāla traģēdija, par kuru jāzin katram’. Zenons Pozņaks, Moscow News, 1988.gada 41.numurs-

… Daži cilvēki – kolhoza priekšsēdētājs, ciema padomes priekšsēdētājs, partijas vadītājs un pāris viņu rokaspuišu – terorizēja visus iedzīvotājus. Lieta tāda, ka stukačam tūlīt tika samaksāts par katru atmaskoto “ienaidnieku” – noteikta summa skaidrā naudā no īpaša NKVD fonda (mūsdienu valūtā kādi 15 rubļi par cilvēku). Žīdi no Seļivonovkas vienmēr pēc vēl kāda sava ciema iedzīvotāja pārdošanas dzēra un bija pat sacerējuši dziesmu par saviem “darbiem”, ko viņi žūpojot dziedāja. …}

Apvidus pie Zaslavļas ceļa tika saukts par Braslu (Brod). Tās apkārtnē kādreiz pletās purvi. Un kas tā par vietu, kas vēlāk tika iežogota, tas mežs uz nelīdzenām zemes čupām? Vai tai bija arī nosaukums? Kad to vaicājām, Drazdovas iedzīvotāji atbildēja, jā, nosaukums ir Kurapati (Kurapati). Kāpēc? Tāpēc, ka pavasarī tā vieta ziedēja kā baltu puķu (kurapaty – anemones) paklājs.

Kurapati rada neparasti nomācošu iespaidu. Dienvidpusē tos sadala trolejbusa līnija, kas uzbūvēta 1957.gadā; tās būves laikā tika atklāti kauli un galvaskausi. Mēs kāpjam kalnā, ieejam mežā un tūdaļ uzduramies apbedījumiem – neskaitāmām iebrukušām ar zāli pāraugušām bedrēm. Līķi ir satrūdējuši un zeme nosēdusies.

Bedres ir dažāda lieluma: 2×3, 3×3, 4×4 metri un lielākas. To dziļums (tagad) sasniedz 70-80cm. Vidū ir zemes čupu virkne, kuras kores veido nepārtrauktu valni. Nogāzes un ieplakas izraibina daudzas iebrukušas bedres. Valnis ir gandrīz līdzens; varbūt tur bijis ceļš. Var būt arī, ka pa ceļu braukušas mašīnas, kuru priekšējie lukturi apgaismojuši šo vietu naktī. Dienvidpusē ir vieta, kur bijis žogs. Tranšeja, kas bijusi iepretim žogam, kā teica kaimiņu ciemu iedzīvotāji, bijusi skaidri redzama. Tikko manāmas bedrītes ar 4m atstarpēm rāda, kur bijuši mieti.

Bedres ir dažāda lieluma. Varētu būt, ka arī to dziļums ir dažāds, un tāpēc upuru skaitu pēc bedru skaita precīzi noteikt nevar.

1970-ajos gados Kurapati vēl bijuši pavisam laucinieciski. Tagad līdz tiem ir izpletusies Minskas Zjalonij Lug 6 piepilsēta. Apbedījumu apmeklētājs būs izmisumā, redzot, ka tagad tā ir Minskas iedzīvotāju izpriecu vieta, kur spēlējas bērni.

Pazņaks (Paznyak): šogad maija svētkos šī vieta bija pārpildīta ar cilvēkiem un līksmojoša, kā bulvāris. Atpūtnieki līksmoja veselām ģimenēm. Viņi uz apbedījumiem dedzināja ugunskurus; ēda, dzēra, cepināja šašlikus, trinkšķināja ģitāras, spēlēja kārtis, lauza zarus, cirta kokus; tranzistoru radio činkstoņā. Kāds plēsa mizu no maza bērziņa, kas auga iebrukušā bedrē – viņš gribēja nogaršot sulu. Brīnījos, ka no tā neplūst asinis. Skaidrs, ka šie ļaudis neko nezināja, viņi nezināja, ka apakšā guļ vesela paaudze.

Šimgalous (Shimgalou): kad “klusējošie pensionāri”, kas palīdzējuši radīt šo aizmirstību, iet nāvē, viņus liek zārkos un pār viņu kapiem tiek runāti slavinājumi, spēlē orķestris. Tiem, kas atdusas šeit, orķestris bija suņu rejas un naganu šāvienu skaņas. Un kā ir cietuši represēto bērni un ģimenes! Nē! Tas viss ir jāatgādina. Lai katrs saņem savu pēc nāves.

Dažu apbedījumu apskate mūsos radīja šausmīgas aizdomas. Pamanījām padziļinājumus, kas bija pārāk dziļi, ar zemes čupiņām blakām, kas norādīja uz nesenu rakšanu. Dažas no bedrītēm bija svaigi raktas līdz metra dziļumam. Kaulu gabalus nekur neredzējām. Kādā apbedījumā skolnieki bija rakuši zemnīcu, nedaudz dziļāku par metru. Dibenā ir nesen aiztikta smilts. Mūsu bažas auga, jo atcerējāmies cieminieka (kurš lūdza viņa vārdu paturēt slepenībā) stāstu par zaldātiem, kuri tur ilgi rakušies tūlīt pēc kara.

1988.gadā Baltkrievijas PSR Zinātņu akadēmijas Vēstures institūta arheologu grupa ir veikuši viena padziļinājuma izrakumus. Izrakumu šahta bedres vidū bija 1,5m dziļa. Nav atrasts nekas, izņemot smiltis.

Šis atklājums mūsu piecu cilvēku komandu satrieca tikpat skarbi kā pats masu slepkavību fakts. Nav iespējams par maz vērtēt viņu zemiskumu. Kas tie par cilvēkiem, kas tur darbojušies tūlīt pēc kara? Tad ir dzēstas pēdas, kas nozīmē, ka šie cilvēki ir zinājuši par šausmu darbiem! [Ak, jūs staļinisti!] Kur jūsu “godīgā” ticība uz savu darbu taisnīgumu, uz savu lēmumu taisnīgumu! Izrādās, ka jau tad jūs esat bijuši pārbijušies. Paveikts tāds ārkārtīgs, izvārdzinošs, Ēģiptes vergu darbs! Tik daudz līķu ir izrakts! Kur tie noslēpti? Kur tie aizvesti un aprakti? Vai sadedzināti? Kurš tas bija? Berija? Canava (Tsanava)? Maļenkovs? Kurš?

Bet pat tad izrādās, ka slepkavām nav izdevies pēdas iznīcināt. Pie mums pienāca puikas, kuri maija svētkos padziļinājumā būvējuši zemnīcu. Viņi mūs aizveda zemes gabala otrā pusē. Viņi nogrūda egles zarus, kas slēpa žagaru nožogojumu, un mēs ieraudzījām cilvēku galvaskausu kaudzi ar ložu caurumiem tajos. Rakdami bedri līdz 2 metru dziļumam, lai uzbūvētu savu zemnīcu, šie puikas atraduši šīs kaudzes, apbedījuma bedres apakšā.

Atcerēsimies, ka vienmēr, kad NKVD karaspēks šāva cilvēkus, viņi līķus pārklāja ar smilšu slāni un to nolīdzināja. Pēckara izrakšanas laikā zaldāti ir izņēmuši kaulus līdz 2 metru dziļumam un acīmredzot domājuši, ka dziļāk kaulu nav. Vai varbūt viņi “nohaltūrējuši”, kad uzraugi nav bijuši tuvumā. Īstais tās bedres dziļums bija 2,8 metri, un izmērs plānā 3×3 metri. Puikas ir rūpīgi izņēmuši pusi no cilvēku atlieku (23 skeletu) slāņa. Starp skeletiem viņi atraduši krūzītes no Ķīnas un zobu plombi, ādas maku ar padomju 1930-o gadu kapeikām (jaunākās no 1938.g.), zobu suku futlārī ar Vitebskas rūpnīcas zīmi, un lielu daudzumu patronu čaulīšu, kas paredzētas 7,5mm kalibra naganam, kā arī apaļus salauztus briļļu stiklus plānā metāla rāmī. Visām gumijas galošām ir padomju rūpnīcu zīmes un un datums 1937. Atrastas arī vīriešu ādas kurpes un sieviešu apavi. Ložu caurumi galvaskausos ir redzami lielākoties pakausī, parasti divi caurumi blakus. Dažos galvaskausos caurumi bija deniņu un pieres apvidū un pat galvasvirsā (kad vēl dzīvi bedrē nošauti no augšas). Visu caurumu diametrs bija 7,5mm.

Ko šie atradumi stāsta? Bedres aizpildītas 1937-38.gadā. Upuri šauti ar naganiem, bez tiesas un bez nāves sprieduma pasludināšanas. Tie ir bedrēs kopā ar savām paunām, kas paņemtas tad, kad likts “sagatavoties” – ar krūzītēm, zobu sukām un pat vara monētām. Skaidrs, ka viņi par gaidāmo nošaušanu nav zinājuši.

Kāda gara apbedījumu bedre ir pārrakta rokot gāzes vadu, kas stiepjas pa valni caur Kurapatiem. Tā ir neliela bedre, kas atrodas gabaliņu no ceļa, pa kuru vesti nolemtie. Acīmredzot, tā ir kaut kā aizmirsta vai “pazaudēta” līķu izrakšanas laikā. Strādnieki un vēlāk bērni tur ir izrakuši kaulus un 15 galvaskausus ar ložu caurumiem līdz ar 20 ādas apavu un galošu pāriem, tostarp sieviešu kurpju paliekas. Uz galošām ir padomju rūpnīcu zīmes un datums 1939. Uz vienas galošas ir Rīgas rūpnīcas zīme un uzraksts latviešu valodā. Datums -1939. Tas ir 1940.gada apbedījums, kurā citu vidū aprakts latvietis (domājams, tajos laikos galošu tirdzniecība ar Latviju nav bijusi).

Tika sagatavots protokols par šiem izrakumiem un pieteikts Baravļanskas (Baravlyanska) ciema padomei. Padomes priekšsēdētājs Siergiejs Ivanovičs Čačanecs (Siergiey Ivanovich Chachanets) par atradumiem izrādīja izpratni. Tika pat nodibināta komiteja esošo apstākļu izskaidrošanai. Kauli tika salikti īpašā zārkā.

Pašlaik pirmā darāmā lieta ir uzcelt Kurapatos pienācīgus informācijas dēļus, lai ļaudis var zināt, ka tā nav vieta piknikiem un izpriecām. Spriežot no tā, ko atklājām, domājam, ka 1940.gadā veiktā līķu aizvešana no bedrēm nav bijusi pilnīga. Šo dziļo iebrukumu apakšā droši vien guļ tūkstošiem līķu.

Nepieciešama ir arī publiska atrasto atlieku pārapbedīšana. Tālāk jāapsver pieminekļa staļinisma represiju upuriem uzcelšana šajā vietā.

Vēl viena lieta: Vai slepkavām ir jāpiedod vai tie jāsoda? Lasītāj, padomā par to. Mēs paši jūtam, ka genocīds nevar palikt nesodīts. Vainīgajiem nevar būt nekāds noilguma statuss. Kad cilvēks stāv aukstā 3 metrus dziļā kapā un izceļ gludu mazas sieviešu kurpītes zoli (34.izmērs), viņš par to nešaubās.

masu_sausanas_Kuropati_Baltkr_CIA-RDP92-01361R000100110030-6

____________________________________________________________________________________________

Herberta Cukura vēstule

“Pilnvarotam Ministram un Latvijas Ārkārtējam Sūtnim Anglijā, Augsti godātam K. Zariņa kungam.

Augsti godātais Sūtņa kungs! Sen jau gribēju Jums ziņot par bēdām, kas tik pēkšņi un drausmīgā veidā man uzbrukušas. Lieta sekoša: Pirms četr ar pus gadiem iebraucu Brasilijā kā politisks emigrants kopā ar ģimeni, kas sastāvēja no…

…mans sievas, dēla Gunara – 14 gadu, meitas Antineas 11 gadu, dēla Herberta 4 gadi, sievas mātes un kādas pieņemtas žīdietes Mirjamas Kaizneres, kura bija paslēpta vairāk ka 4 gadi manā lauku īpašumā manas meitas istabiņā.

Mans vecākais dēls Ilgvars – 22 gadi palika līdz pēdējam Kurzemē cīnoties 19 div. sastāvā. Par viņu man ziņu nav. Cauri Vācijas amerikāņu zonai ar attiecīgo iestāžu atļauju 17.V.1945 iebraucu Francijā, kur uzturējos 7 mēnešus.

Brasilijas valdība uz manu lūgumu, telegrāfiski deva rīkojumu Marseļas konsulam izsniegt izceļošanas vīzu man, manai ģimenei un arī izglābtajai žīdietei, kura negribēja no mums šķirties, jo tās piederīgie visi bija gājuši bojā Latvijā. Ierodoties Brasilijā mēs žīdieti nodevām žīdu sabiedrībai, kurā tūlīt sākas liels „gvaltes” sakarā ar manu – viena nacista ierašanos. Tika tūlīt sūtītas telegrammas uz visām pusēm, minētai žīdiedei bija noliegts ar mums satikties.

Nejauši satiekoties ar manu sievu uz ielas tā stāstīja, ka viņa dabujuse zvērēt nesatikties ar mums un pati tiekot apvainota ka esot bijuse Gestapo spiedze un izglābta tikai tāpēc, ka esot bijuse mana mīļākā. Tagad mums nav ziņas par viņu jau 4 gadi.

Kad Brasilijā ieradās Padomju Savienības sūtnis Zūrīts, kas ir Latvijas žīds no Daugavpils, tad vietējie žīdi bija kā spārnos un griezās pie tā, lai tas panāktu manu izdošanu Padomju Latvijai. Tagad no laikrakstiem zinu, ka bijuse ieradusies ari žīdu delegācija no S. Paulo. Zūrits atteicies kaut ko darīt manā lietā un ieteicis žīdiem aizmirst veco naidu. Tamdēļ arī visus šos gadus žīdi lika mani mierā un es varēju izcīnīt smago cīņu dēļ eksistences, kas vainagojas ar panākumiem.

Es ieguvu draugus visdažādākās aprindās, pat valdības, prese atzīmēja daudzās reportažās mūsu uzņēmību un mēs bijām paraugs kādus panākumus var sasniegt ar godīgumu čaklumu un darba mīlestību. Kad š. g. Jūnija beigās lielākais Brasilijas un ari visas Dienvidamerikas žurnāls ”O CRIZEIRO” deva lielu reportažu par mums, žīdi nolēma ka nu atriebības brīdis ir pienācis un nāca atklātībā apvainojot mani visdrausmīgākajos briesmu darbos Latvijā, ka ari noķengājot mūsu dzīvi šeit Brasilijā.

Es tiku apvainots:
1. Ka esmu Nirnbergas Tribunala kara noziedznieku sarakstā pazīmēts ar Nr. 17.
2. Ka esmu bijis okupācijas spēku virspavēlnieks un tieši atbildīgs par Rīgas gheto 30.000 žīdu noslepkavošanu naktīs uz 29. nov. un 7. decembri 1941 gadā.
3. Ka esmu žīdu kapsētas apgānījis 2. jūlijā 41. gadā.
4. Ka esmu nodedzinājis Gogoļa ielas sinagogu lidz ar 300 lietuvas žīdiem 4. jūlijā 41. gadā.
5. Julija un augusta mēnešos esmu Bauskā sterilizējis 300 žīdus un tos vēlāk nogalinājis.
6. Tai paša laikā esmu Kuldīgā noslīcinājis žīdus 1200 žīdus.
7. Pašrocīgi vēl 500 žīdus nogalinājis kaut kur.
8. 300 žīdiem un žīdenēm kailiem licis kopoties.
9. Bijis pērkonkrusta organizācijas priekšnieks un pērkonkrusta mītnē Valdemāra ielā nogalinājis vēl 200 žīdus.
10. Mana meita Antinea, kas nacionalzocialistiskas jaunatnes grupas priekšniece, arī ņēmuse aktīvu dalību Rīgas gheto iznīcināšanā (tai laikā Antineai bija tikai 7 gadi).

Avīzes bija pilnas katru dienu ar manu šausmu darbu atreferējumiem un varēja sagaidīt, ka Brasilijas straujā temperamentīgā tauta sacelsies tā pat, ka kara laikā pret vāciešiem un iznīcinās manu uzņēmumu to izdemolējot.

Mans uznemums sastāvēja no laivu būvētavas Niterejā un speciālu laivinu un motorlaivu flotiles – 34 vienības un 2 jūras lidmašīnām uz skaista ezera piekrastes Rio, de Janeiro pilsētas malā.

Bet žīdi rūgti vīlās. Brasiliešu tauta, kura redzēja mūsu dzīvi noritam savu acu priekšā un pazina tās grūtības, ar kurām mēs cīnījāmies pirmajos gados, saprata, ka te nav kaut kas kārtībā, jo redzēja nekaunīgos melus jav par mūsu dzīvi šeit un tamdēļ nevis nosodīja mūs, bet nāca bariem no visvisādiem slāņiem izteikt savu sašutumu par nekaunīgo samaksāto no žīdiem preses kampaņu, izteica līdzjūtību, stiprināja mūs morāli un ka pretdemonstrāciju žīdu uzsaukumam boikotēt mūs, brauca tā ka mūsu ienākumi vairāk kā dubultojās. Man bija tas gods kādu dienu uzņemt savā dzīvoklītī vienā laikā 3 generāļus un 2 pulkvežus nemaz jav nerunājot par atseviški mūs apmeklēt nākošam pilnīgi svešam un nepazistamam personām. Personīgi es ar pirmajam avīžu reportažam nekavējoties ierados politiskā policijā un saciju ka esmu vinas rīcībā. Politiskā policijas apsolijas ievadīt izziņu un mani atlaida.

Tad deputātu kamerā žīds H. Lafers oficiāli uzstādīja jautājumu par manim ārlietu, iekšlietu un tieslietu ministriem. Tika izdarīta plaša izmeklēšana, kura cik es zinu pašlaik ir nobeigta man ļoti labvēlīgi, jo pierādījies, ka uzbrukumi man nāk netikai no žīdiem, bet arī komunistiem un ka visas žīdu apsūdzības ir absurdas un nepamatotas.

Tomēr žīdi neliekas mierā un ABI – preses zālē sarīkoja simulētu tiesas sēdi īsta komunistiskā garā, kur nolēma panākt manu izdošanu Padomju Latvijai tiesāšanai un bez tam piesprieda augstāko soda mēru. Ar šo savu aktu tie izrādīja absolūtu necienu īstajai Brasilijas Tiesai jo nepapūlējās pat uzgaidīt tās lēmumu manā lietā. Nākošā dienā ap 200 žīdu ar plakātiem uzbruka manai laivu novietnei sadauzija 10 laivinas un bojaja manu lidmasinu. Brasilieši paši sašutumā nodeva policijai 3 aizturētos žīdus, kuri tiks tiesāti, izsvilpa tos un tauta un pat prese nosodīja žīdu nekaunīgo paštiesu un brutalitāti.

Tad žīdi panāca ka pilsētas valde iesniedza pieprasījumu prefektam par mana uzņēmuma darbību. Tā kā pagaidlīgums bija notecējis un mans lūgums vairāk kā 5 mēneši bija palicis bez atbildes, tad prefekta kungs to vienkārši pavēlēja triju dienu laikā izbeigt un novākties prom no ezera.

Tā kā tas vienkārši nebija iespējams izdarīt jo motorlaivu bāze bija vesels peldošs kuģis, kas no ūdens ārā nekādā gadījienā nebija izvelkams, tāpat ar laivu bāzes, kuras tāpat kā visi peldošie līdzekļi bija būvētas ar Jūras Ministrijas atļauju, pārbaudītas un reģistrētas tirdzniecības flotte no Ostas Valdes, kuģoja ar gadskārtēju atļauju un uzturējās no Ostas Valdes  norādītā noenkurošanās vietā, tad Prefektūra gluži vienkārši pārkāpa savas varas robežas, pievilka manu floti malā, laivas noveda uz savām noliktavām, bet peldošas bāses sadauzīja sacirta un pilnīgi iznīcināja nodarot ap 300.000,00 cruzeiru ap 15.000 dolāru lielus zaudējumus.

Tagad Jūrlietu Ministrija uzsākusi izmeklēšanu un daudzi saka, ka zaudējumi man tikšot atlīdzināti. Vakar saņēmu jaunu triecienu. Aviacijas Ministrs anulēja manu lidotaja apliecību. Iemesli nezināmi. Var būt ka tas tamdēļ, ka dažas avīzes mani apvainoja par amerikāņu spiegu un brīdināja, ka esot bīstams elements arī šai ziņā, jo fotografējot no savas lidmašīnas Brasilijas cietokšņus. Kā jau Sūtņa kungs teicu mana lieta ir jau izmeklēta. Es varu gaidīt kuru katru dienu oficiālu paziņojumu manā lietā. No avīzēm zinu, ka Tieslietministrs ir pieprasījis vēl kādu atsauksmi no Ārlietministra.

Par šo laiku avizes dažas sāk mani jau pat aizstāvēt un raksta labvēlīgāk. Raksta vēl tikai samaksātas no žīdiem. Tapat radio tupi noraidīja simulētas tiesas sēdes gravaciju, ar gariem un īsiem viļņiem visai pasaulei, kurā mani apsūdza visos augšā minētajos briesmu darbos un vēl 10.000 bērnu slepkavībā. Šinī raidījumā visas pasaules žīdu vārdā tiek izteikta pateicība Prefektam ģenerālim Mendes de Moraes kungam par viņa enerģisko rīcību mana uzņēmuma likvidēšanas xxxxxxxx lietā. Pilsētas valde atkal atkārtoti pieprasijusi manu izraidīšanu no Brasilijas kā apvainotu genocidijā. Uznākuse katastrofa ir satrīcinājusi galīgi manu finansiālo stāvokli.

Visur saņemam tautas simpātijas. Ir savākti daudzi paraksti mums par labu. Daudzas sievietes raudāja, kad mēs ar sievu mēmi noskatījāmies, ka tiek iznīcināts mūsu 4 ar pus gadu darbs. Bet viss tas neko nelīdz. Tagad ir jādomā par rītdienu par eksistenci. Neskatoties uz labajām rekomendācijām, darbu atrast pilnīgi neiespējami, jo privātas firmas baidās no žīdu represijām un viņu naudas iespaida.

Bet tas viss mazākais. Gan jav pārvarēsim arī šīs grūtības tikko būšu reabilitēts un naturalizēts. Esmu pieprasījis naturalizāciju līdz ar sievu, jo tā man nepieciešama. Pat lidmašīnas nevar būt uz mana vārda, kā ārzemnieka un tas stipri traucē visu komerciālo dzīvi un darbību. Viss būtu daudz vienkāršāki un vieglāk atrisinājies, ja mūsu sūtniecība būtu darījuse te kas viņai jādara resp. – mani aizstāvējusi. Būtu pieticis pirmajās dienās īss atsaukums un norādījums ka ghetto iznīcināšana ir vācu darbs, kur ne man nedz arī kādam citam latvietim ir bijuse darīšana.

Sūtniecībā varēja būt zināms, ka žīdu iznīcināšanu Baltijā izlēma Valstsministrs Rozenbergs un izpildīja xxxxxx ģenerals Jekelns ar speciālām vienībām, kuras jav bija žīdus likvidējušas Polijā, Baltkrievijā un Lietuvā. Daudzi brasilieši man ir prasījuši, vai tad Jūsu konsuls neko nedomā darīt?? Man nav ko atbildēt. Un par nožēlošanu daudziem paliek iespaids, ka klusēšana ir manas vainas apstiprinājums. Tā to arī uzņēma prese, kad parādījās lielākā rīta laikrakstā „Correio de Manha” 16. VII. 50 raksts „Balticos e outres”, kurā nosauca Latvijas Lietuvas un Igaunijas valdības par “ditaduras fascistas das mais violentas apoiadas na Almenaha”. Par pašiem baltiešiem izteicas, ka tie tik zinot raudāt pie Brasilijas redakciju durvīm, bet pret savu tautieti slepkavu nedarot absolūti nekā. Uzbrukumi pressā man sākās 1. VII. 50. Tā tad bija pagājušas jau vairāk ka divas nedēļas.

Nu beidzot sakustējās ari mani tautieši. Dr. Oliņa kungs bija sastādījis rakstu, kura saturā bija teikts, ka katrā tautā ir noziedznieki un ka tautas vairums nevar atbildēt par tiem, ar to tieši norādot uz manu vainīgumu un tā akceptējot absurdos apvainojumus. Šo rakstu sākumā bija gribējis parakstīt pats, bet vēlāk uzspieda parakstīt Nikolajam Ozolina kungam senioram – Latviešu biedrības Priekšniekam iekš Rio de Janeiro, īstam latvietim un goda vīram.

Tas to atteicās darīt un solijas ja tādā garā raksts tiktu no sūtniecības publicēts, ziņot to Jums Sūtņa kungs. 19. jūlijā ierados sūtniecībā pagarināt savu ārzemes pasi. Sūtniecības telpas ir neliela istabiņa, kurā novietoti arī Igaunijas un Lietuvas pārstāvji. Dr. Oliņa kungs pēc pases pagarināšanas izteica vēlēšanos ar mani parunāties, un sāka mani nopratināt klātesošo kaimiņtautu pārstāvju, viņu apmeklētāju, dažu man pazīstamu latviešu klātbūtnē, pie vaļējām durvīm uz koridoru, kurā staigāja un pulcējās nenoteiktas tautības un izskata pilsoņi. Lietu, kurā nopratinot virsnieku vajadzēja ievērot diskreciju Dr. Oliņa kungs centās padarīt publisku bez mazākās smalkjūtības pazīmēm.

Beidzot man tika iedots izlasīt rakstu kurš bija sagatavots iesniegšanai presē. Šai rakstā Dr. Oliņa kungs cenšas Latviju xxxxxxx attaisnot fašismā un saka, ka līdz 15. aprillim 1934. gadā Latvijā pastāvējusi Saeima ar 100 locekļiem un 27 /?/ reprezentētām partijām un arī vēlāk tā esot bijuse īsti demokrātiska. Es atlāvos Dr.Olina kungam aizrādīt ka viņš tak laikam te pārstāv vienotu Latvijas tautu un tās vadītāju un ka ar šādu rakstu tas tikai izsauks uzbrukumus mūsu zemei un tautai vēl vairāk. Kā es tā arī klātesošie latvieši bijām domās, ka jav līdz šim neko nepublicēja tad tagad kaut ko publicēt ir vienkārši muļķīgi. Dr. Olina kungs palika pie savām domām. Atbilde arī nekavējas nākt, pie tam visasākā veidā.

21.VII.50. tai pašā avīzē Baltijas valstu pārstāvjus noķengāja, viņu rakstus un tā pat arī Latviešu Biedrības rakstus nemaz nenodrukāja. Tikai nedaudz vēlāku lietuvieši enerģiski uzstādamies panāca sava raksta nodrukāšanu. Līdzīgu netaktisku izturēšanos no Dr. Olina kunga piedzīvoju agrāk.

Pēc Dr. Olina atgriešanas no Argentīnas mēs satiekamies vienu otru reizi latviešu sanāksmēs. Viņš apmeklēja mūs arī uz ezera un jāsaka es un mana ģimene bijām viņam pieķērušies no sirds kā neatkarīgas Latvijas pēdējam simbolam, neskatoties uz to, ka latvieši sūdzējās, ka Olina kungs esot ļoti pasīvs latviešu labā, visus noraidot pie N. Ozoliņa kunga, pinoties ar žīdiem un Argentīnā pat daloties ar kādu žīdu viņa sievā, bez tam vienmēr esot alkohola iespaidā. Tā nebija mūsu darīšana un kā jav teicu mēs Dr. Ozoliņa kungam pieķērāmies un priecājāmies ka varam kādreiz padziedāt kopīgi latviešu dziesmas un pieminēt tālo dzimteni. Un kurš tad nu galu galā ir bez vainas.

Apmēram pusotra gada atpakaļ es ar sievu ielūdzam Dr. Ozoliņa kungu paēst ar mums kopā vakariņas pie Lukasa – nelielā vācu restorānā uz Avenīdas Atlantikas okeāna malā. Mūsu sabiedrībā bija  arī Kārlis Kārkliņš – kopējs draugs. Nelaimīgā kārtā sagadījās, ka Dr. Olina kungs nāca tieši no kāzām, kurās kāda mūsu tautiete Judīte bija apprecējusi kādu žīdu. Dr. Olina kungs bija drusku iereibis. Pēc sasveicināšanās sākās sarunas. No mums tika izteiktas domas, ka žēl, ka viena mūsu tautiete mums ir zudusi. Latviešu tautai, kas izklīdināta pa visu pasauli tas ir liels zaudējums, ja latviešu meiča tagad dzemdēs žīdus, jo mums pašreizējos apstākļos patiešam ir jāsāk bīties par latviešu iznīcību ja tas tā turpinātos.

Dr. Olina kungs atrada, ka Judīte darijuse pilnīgi pareizi, ka viņš apsveic tās izvēli, ka žīdi viņam ir tie labākie draugi un arī Zigfrīda Meierovica māte darījusi labi atteikdama kādam vācu baronam un iziedama pie žīda. Tad tas sāka mani apvainot koloborācijā ar vāciešiem, prasīja cik es esmu saņēmis par žīdenes izglābšanu, kur ņēmis Latvijā automobili un muižu, apvainoja latviešu SS leģionus, sauca „Heil Hitler”, tā ka visi restorāna apmeklētāju sāka piegriest mums vērību. Kārklina kungs aizrādīja ka šeit nebūtu īstā vieta iztirzāt šadus jautājumus un mans aizrādījums, ka esmu katrā laikā gatavs sūtniecībā vai pie viņa mājās dot viņam paskaidrojumus, neko nelīdzēja. Tas beidzot nolēma, ka mani agrāk vai vēlāk nošaus vai pakārs, jo es esot sastrādājies ar vāciešiem. Esot tad jau labāk bijis iet kopā ar krieviem. Nezinājām vairs ko domāt. Bijām spiesti atstāt restorānu. Kā mūsu viesi to aizvadījām līdz viņa mājām un Dr. Olina kungs mums bija miris.

Š.g. 21 julijā saņēmu sūtniecības rakstu ar lūgumu iesniegt Dr. Olina kungam pārskatu chronoloģiskā kārībā par manu nodarbošanos laikā no 1940. gada līdz iebraukšanai Brasilijā. Tā kā Dr. Olina kungam kā Latvijas pārstāvim vairs nevaram uzticēties, jo baidos ka viss var nākt žīdiem zināms, norakstīju viņam vēstuli, kuras norakstu klātpielieku arī Jums Sūtņa kungs, un cīņu ar visas pasaules žīdiem uzņemos viens pats  atbalstīts morāli no pašas Brasilijas tautas. Ja mēs neesam pēc visiem drausmīgajiem notikumiem sabrukuši garīgi, tad tas ir tikai pateicoties šīs zemes iedzīvotāju līdzjūtībai un apziņai, ka neviens piliens žīdu asins nav aptraipījis ne manas nedz arī šinī karā man padoto rokas. Mēs ciešam nevainīgi.

Kamdēļ Jums Sūtņa Kungs rakstu? Neesmu viens. Man ir bērni, kuru nākotne ir apdraudēta no vispasaules žīdisma, kurš izvēlējies mani par upuri lai atriebtu par saviem tautas brāļiem, kas krituši Latvijā arī no latviešu rokām. Tagad nav izslēgts ka tiek pieprasītas vēl kādas papildu ziņas arī no šejienes Latvijas pārstāvja, kurš nebauda vairs mūsu uzticību, jo vairāk vēl tagad kad pēc mūsu uzņēmuma iznīcināšanas redzam viņu kopā ar žīdiem braukajam apkārt automobilī gar ezera piekrasti un priecājamies par kādas latviešu ģimenes traģēdiju. Ģimenes, kuras galva jau četros kontinentos ir Latvijas vārdu godam paudis līdz nelaimīgajam 1. jūlijam š.g. kad ar meliem un naudu ļaunas varas grib panākt mūsu materiālu un fizisku iznīcināšanu.

Gribu lūgt Jūs Sūtņa kungs, lai Jūs aizliedzat Dr. Olina kungam iejaukties manā lietā. Gribu lūgt lai Jūs dotu rīkojumu man piesūtīt visus pretkomunistiskus materiālus, Baigo gadu, Max Kaufmana Die vernichtung der Juden Lettlands un sabiedroto kritiku par šo grāmatu. Gribu lūgt, lai visas ziņas par žīdu iznīcināšanu Latvijā Jūs sniegtu Brasilijas iestādēm, kas varētu vēl vairāk atvieglot manu stāvokli. Jūs, kas esat visā pasaulē izkaisīto latviešu augstākā legālā autoridāde, Jūs tak neatstāsiet Cukuru un viņa ģimeni vienu šinī izmisuma cīņā par mūsu godu un labo vārdu.
Augstcienībā:

Pielikumā noraksts no vēstules Dr. Olina kungam.

P.S. Nupat dabūju zināt, ka Brasilijas ārlietu ministrija pieprasijuse par mani ziņas ari no sabiedrotiem. Baidos, ka Anglijas žīdi kaut ko neizstrādā. Sūtņa kungs, ja variet un gribiet manā labā ko darīt, tad dariet to drīz.”

Autors: Herberts Cukurs, pārpublicēts no JAFFA MAGAZINE otrā izdevuma.

http://linkis.com/lomo.blogs.com/jaffa/3qgtZ

Herberts Cukurs nogalināts 1965. gada 23. februārī, atrasts kādā neapdzīvotā vasarnīcā pilsētas pievārtē. Tikai vēlāk Izraēlas izlūkdienests atzīst, ka vīri, ar ko Cukurs ticies, bijuši Mossad aģenti un to mērķis bijis viņu aizvest tiesāšanai uz Izraēlu – līdzīgi kā Ādolfu Eihmanu. Kad šis nolūks tapis zināms, Cukurs pretošanās laikā ticis nogalināts.

https://lv.wikipedia.org/wiki/Herberts_Cukurs

Advertisements

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s