Krievu un žīdu nacisms; trīs raksturīgi dokumenti. Par Vaiņodes slaktiņu, Harkovas Katiņu. H.Cukura vēstule LR sūtnim.

(Kurš nezin vācu nacionālsociālistisko nacismu. Tā tirdīšanā diez vai ir vēl kas palicis neskarts, lai neteiktu vairāk. Krievu boļševistiskais nacisms dzīvo neaiztikts, jo ir “uzvarētāju” alianses dalībnieks. Žīdu cionistiskais nacisms ir caur naudu aizliegta tēma, jo ir galu galā īstais uzvarētājs ir vilks jēra ādā. Nevienu tautu nav iespējams iesaistīt terorā bez “principā” pareizas idejas. Vācieši alka atkopties pēc pārmērīgā soda par 1.Pasaules karu, bija jāattīra pasaule no pašnāvnieciskā boļševisma un Vāciju postošā spekulatīvā žīdisma, balstoties uz savas tautas īpašo raksturu. Itāļiem bija jāatjauno tautas nesalaužamas saliedētības (fašinas) gars, ne bez nostaļģijas pēc Romas impērijas. Krieviem bija (un ir) jāārstē sava mazvērtīguma sajūta, paplašinot krievu impērijas teritorijas, balstoties uz “svētīgu un atbrīvojošu” pārējo tautu pārkrievošanu. Žīdiem bija (un ir) jāīsteno pašpiešķirtās izredzētās tautas tiesības uz pasaules pārvaldīšanu, pašiem pie tam maldīgi pagrimstot naudas ticībā un pārējās tautas jeb gojus pārkausējot iespējami viegli vadāmā mankurtizētu ekonorobotu barā. Vai krieviem trūkst izcilu cilvēku, kas ir paraugs pasaulei – netrūkst. Vai žīdiem trūkst – nē, galīgi nē. Bet krieviem pasaule būs mierā, tad, kad tā būs pārkrievota, žīdiem – kad tiem, mūžīgajiem nabadziņiem, piederēs pasaules kase – attīstot marksismu par kultūrmarksismu.Arī islāma viltusreliģiskā nacisma teroristiem varbūt ir ideja – izkurtējušo eiropiešu kalpīguma un melīguma (vai tam nav pamats?) sodīšana noēdot viņu sociālos labumus un kādiem varbūt ar vienu lēcienu tiekot paradīzē.Uzskatiet apmēram šādu tekstu par mūsu reģiona politikas reizrēķinu, kam būtu jābūt uz katras darba burtnīcas vāka.Kā tautām atrast sevī spēku ĪSTI uzņemties varu savās valstīs un atbildību, izvairoties no iejaukšanās citu lietās – tāds ir jautājums. Būt tik skaidrām un cietām kā briljants?

Te ir trīs raksturīgi dokumenti – liecība par Vaiņodes slaktiņu 1941.g., izpildīga NKVD darbinieka, poļu slaktiņa dalībnieka, pratināšanas protokols Jeļcina atmodas laikā un leģendārā lidotāja Herberta Cukura palīdzības sauciena vēstule okupētās Latvijas Republikas sūtnim emigrācijā Kārlim Reinholdam Zariņam. Herberts Cukurs ir sniedzis latviešu atpazīstamības pienesumu, un tas, šķiet, ir bijis iemesls viņa vajāšanai un iznīcināšanai. Saglabāju Cukura īpatno rakstības veidu.)

Vaiņode – Aizvīķi

Četras dienas čekisti slepkavojuši latviešu virsniekus pie Vaiņodes. Aprakti dzīvi cilvēki. Patrioti dedzināti ar nokaitētu dzelzi. Daļa ir “Kurzemes vārda” rakstā 1941.gada 19.jūnija numurā http://data.lnb.lv/nba01/KurzemesVards/1941/KurzemesVards1941-016.pdf

Aizvien garāks kļūst sarkano bandītu šausmu darbu saraksts. Sākoties tīrīšanas akcijai, kurā (īss aizkrāsots pussalasāms vārds, domājams, krievi) ar saviem rokaspuišiem gribēja iznīcināt latviešu tautu, daudz ciest dabūja arī latviešu virsnieki. Civiliedzīvotājus čekisti preču vagonos izsūtīja uz Krieviju, bet daudzi apcietinātie virsnieki nošauti. 14.jūlija oficiālā izziņā noskaidrots, ka daudzi latviešu virsnieki noslepkavoti arī Aizviķu pagastā, netālu no Vaiņodes. Zemgales artilērijas pulka virsnieka vietnieks Jānis Aziāns izziņā stāsta par virsnieku slepkavošanu Vaiņodē. Pasaules vēsturē nepiedzīvoto asinsdarbu bez v.v.Aziāna vēl redzējuši 3.Daugavpils kājnieku pulka virs.v. Baķis un virsn.v. Lapiņš, Latgales artilērijas pulka seržants Aldersons un kareivis Griņevičs. Slepkavošanu vēl redzējuši Latvijas, Igaunijas un Lietuvas kareivji un instruktori, kas bijuši sodīti ar iedalīšanu disciplīnārā bataljonā.

V.V. Aziāns pēc sarkano ienākšanas Latvijā iedalīts 623.artilērijas pulkā. Latviešu karavīru noskaņojums bijis pretlieliniecisks. Aziāna dežūras laikā latviešu karavīri izvākuši tā saucamo Ļeņina istabu. Aziāns par to nodots tribunālam un viņam piespriests viens gads disciplīnārā bataljonā. Sodu Aziāns sākumā izcietis Litenē, bet sākot ar 14.maiju, Vaiņodes tuvumā Aizviķu pagastā, kur pie aerodroma izbūves strādājis 17.disciplinārais bataljons.

“Slēgtās automašīnās,” stāsta Aziāns, “18.jūnija rītā mūsu nometnē atveda virsniekus. Katrā mašīnā bija 6-10 virsnieki. Saskaitīju, ka 18.jūnijā atbrauca 18 mašīnas. Starp atvestiem virsniekiem redzēju gan latviešu, gan igauņu un lietuviešu virsniekus. Automašīnas pavadīja apbruņoti čekisti un arī bruņoti automobīļi.

Pēc pusdienas bataljona komandieris mums paziņoja, ka izpildīs sodu “padomju tautas nodevējiem un grāvējiem”. Tiem karavīriem, kas sodu izcieta disciplīnārā bataljonā, pavēlēja noskatīties virsnieku sodīšanā. Mūs, apmēram 130 cilvēkus, nostādīja ierindā un aizveda uz soda izpildīšanas vietu, kur redzējām, ka bedre ir jau izrakta. Pēc maza brīža atveda virsniekus, 115 cilvēku. Virsnieki bija izģērbti kaili, atstātas tikai apakšbikses. Čekisti pie bedres pieveda pa 3-4 virsniekiem, bet pārējiem vajadzēja dažu soļu atstatumā skatīties šaušanā. Tos, kas bija tiktāl samocīti, ka nevarēja paiet, žīdu čekisti spārdīja kājām un sita ar nagāniem. Redzēju, ka

dažiem virsniekiem ir nomaukti

nagi un no mugurām un krūtīm

noplēstas lielas ādas strēmeles.

Brūces bija sarepējušas, dažiem

vēl asiņoja.

Redzējām, ka vairākiem virsniekiem ar nokaitētu dzelzi bija izdedzinātas ugunskrusta zīmes, noplēsti no galvas mati ar visu ādu. Visi virsnieki pirms nošaušanas bija necilvēcīgi spīdzināti.

Pēc visu atvesto noslepkavošanas mums pavēlēja bedres aizbērt. Pie aizbēršanas daži nošautie vēl vaidēja, bet mēs nekā nevarējām līdzēt. Čekisti ar nagāniem rokā stāvēja aizmugurē, sekojot aizbēršanai. Pēc drausmu darba mūs aizveda pie aerodroma izbūves darbiem.

Nākošā dienā, 19.jūlijā (iespiedkļūda; jūnijā), atkārtojās

viss tas pats. Nošāva apm.

100-200. Arī 20. un 21.

jūnijā turpinājās virsnieku slepkavošanas.”

Atsevišķa komisija izdarījusi upuru uzmeklēšanu un identificēšanu Ostrovas nometnes (pie Ostroviešu mājām 10km no Litenes? I.L.) tuvumā. Izmeklējot apkārtni, atrastas 14 noslepkavotas militāras personas, 13 karavīri vispirms nosisti ar šautenes laidnes sitieniem un pēc tam vēl sadurstīti ar durkļiem. Noslepkavotiem visiem arī ložu caurumi galvās. Pēc identificēšanas un dokumentu pārmeklēšanas uzzināti sekojoši noslepkavotie: kar. K.Boriss, Staņislavs Izards, Vold.Dūdiņš, Heinr.Baums. A.Pudans, Herb.Siliņš, Zanders, kapt. Paulis Ozols, ltn. Ēriks Lucis, nezināms artilērijas pulka kareivis, nezināms kājnieku pulka kareivis, nezināms kājnieku pulka seržants, nezināms sakaru bataljona kareivis un nezināms leitenants. – Visus noslepkavotos paglabāja kopīgos brāļu kapos Krievkalnā.

1941.gada 5.augusta “Kurzemes Vārdā” ir ziņa par nesekmīgu šo brāļu kapu meklēšanu.

Vaiņode meklē noslepkavoto virsnieku kapenes.

   Lai konstatētu žīdu čekistu noslepkavoto 500 latviešu, igauņu un lietuviešu virsnieku kapenes, vācu drošības policijas uzdevumā svētdien Vaiņodē ieradās izmeklēšanas tiesnesis A.Grantskalns ar bij. armijas štāba virsniekiem. Kapenes pirms tam bija meklējuši arī vietējā pašaizsardzības dienesta darbinieki. Vairāku dienu pūles bija veltas – kapenes vaiņodnieki neatrada.Tādas pašas sekas bija arī Rīgas komisijai. Meklēšanu atkal atjaunos, kad radīsies personas, kas varētu dot norādījumus par kapeņu atrašanās vietu. Ja kāds ko zinātu par latviešu virsnieku slepkavošanu Vaiņodē, aicināti ierasties “Kurzemes Vārda” redakcijā.

(Šis aicinājums, šķiet, ir joprojām spēkā. Jāmeklē droši vien no Aizviķu nometnes, jo “skatītāji” no soda bataljona vesti, šķiet, kājām, tomēr nav izslēgts, ka tomēr tālāk, ar automašīnām, jo līdzīga skaita nošaujamo aizvešanai mašīnas turpat bija (starp nošaujamajiem bija arī nāvei nomocīti, kuri paiet nevarēja).)

==================================

==================================

No Andra Štrāla materiāliem:

———————

Norādījumi par komūnistu noslepkavoto pilsoņu kapeņu uzrādīšanu (Tēvija, 15.08.1941)

Lielvācijas drošības policijas pilnvarotā komisija komūnistu noslepkavoto pilsoņu atrašanai un identificēšanai saņēma noteiktas ziņas, ka no š.g. 18-21.jūnijam Aizvīķu pagastā komūnisti noslepkavojuši ap 400 latviešu, igauņu un lietuvju virsniekus, kas turpat aprakti. 3.augustā uz notikuma vietu izbrauca īpaša komisija, kurai slepkavošanas aculiecinieki uzrādīja Aizvīķu aerodroma teritorijā 4 bedres, kurās nogalinātie tikuši aprakti. Šajās bedrēs līķus tomēr neatrada. Komisija darbojās Aizvīķos 5 dienas un kopā ar vietējiem iedzīvotājiem rūpīgi pārmeklēja visu aerodromu un bij. disciplinārā bataljona apmešanās vietu, tāpat arī apkārtējos mežus, bet neatrada noteiktus pierādījumus, kur palikuši nogalināto līķi. Pielaižams, ka tie vēlāk izrakti vai nogādāti citā vietā [vai – skat. zemāk par Harkovas slaktiņu: “Poļu līķus krāva lielās bedrēs, tās bija divas vai trīs. Līķus apbārstīja ar baltu pulveri. Kādam nolūkam pulveris bija vajadzīgs, es nezinu, tajā laikā mūsu vidū gāja dažādas runas, it kā šis pulveris paātrinot līķu sadalīšanos.” I.L.]. Meklēšanu turpina vietējie pašaizsardzības darbinieki.

Komisija aicina turpmāk par noslepkavoto pilsoņu varbūtējām kapenēm sniegt tikai drošas ziņas un tādas sniegt tieši komisijas vadītājam prokuroram O.Zutim Rīgas Apgabaltiesas namā, 35.istabā.

——————–

http://tautastribunals.eu/?p=17714

Vispirms, sveicieni [Grantiņam] no Kuldīgas šajos pelēkajos Ziemassvētkos tiešā  un  pārnestā nozīmē, vēlu izturību ari turpmāk cik tas iespējams šajā kampēju laikmetā!

Bēdīgi, ka tā noticis ar Induli [Roni].

Personīgi pazīstams un esmu pateicīgs par sarunā šovasar sniegto atbalstu man pie 1941 g. noslepkavoto baltiešu virsnieku traģēdijas Aizvīķos. Pagājuši tik daudz gadu,

bet to piemiņai pat krusta tur nav. Tas ir pie bijušā aerodroma! Lasu cik iespējams TT. PALDIES par to, tas man šodien kā toreiz ”Amerikas Balss” u.c. Esmu jau gados, Lūdzu, ja vari, pa saviem kanāliem iekustini ko lietas labā, vai kas zināms, esam kurzemnieki, Vaiņodes apvidus nav svešs.

Piedod, rakstu ar kļūdām !

Paldies par  sapratni, lai veicas visiem labas  gribas cilvēkiem , kas man ar padomu palīdzējuši kā I.Ronis, A.Kavacis u.c.

Andris  Kuldiga!

———————

СВОИМИ ИМЕНАМИ

Накануне войны. Выдвижение войск второго эшелона

Зап. Особ. воен. окр. НКО за № 503859 / СС / ОВ

Наличие в РККА пятой колонны нетерпимо, но НКВД довольно сильно затянул с окончательной её ликвидацией. Только 14.VI 1941 в экстренном порядке началась решительная чистка этих соединений от ненадежного элемента, сопровождалась перестрелками, убытие обеих сторон. “Чистку” полностью не успели ни в армии ни среди населений Прибалтики НКВД.

Г.Н.СПАСЬКОВ

ЦАМО РФ, Ф. 1146

ОП.1, Д.2 п.1

——————————

No I.Ziedoņa, R.Ziedoņa grāmatas Leišmalīte, 120.lpp.

… Kamēr mūsu kompartijas līderi piekopa “bezziepju līšanas” politiku, tikmēr lietuviešu vadoņi bezbailīgi sargāja savu nacionālo lepnumu. Pārkrievošanas sekas līdz mielēm baudām tagad un vēl ilgi to jutīsim.

Mēs sapņos redzējām citu Latviju – skaistu, nacionālu un bagātu. Sapņojām par karavīru formām ar uzlēcošas saules kokardēm pie cepures, par maršiem tauru skaņās, par drosmi, gaismu, izglītību, par vējā plīvojošiem sarkanbaktsarkaniem karogiem, kas nodrošinās mums brīvību un panākumus dzīvē.”

Ceļmalniekos dzīvojot Vilmārs Aļeckis, kurš toreiz, 1941.gada novembrī – Oktobra revolūcijas gadadienā, uzdrošinājās izlīmēt pretpadomju lapiņas. Neviļus šie gaišie zēnu sapņi par mirdzošām akselbantēm aizved atpakaļ uz jau minēto priežu jaunaudzīti bijušā Aizvīķu lidlauka teritorijā, kur pirmajos krievu okupācijas gados zvērīgi nogalināti Latvijas armijas karavīri.

Nesen vēl ņipra esot bijusi tantīte, kura, govis ganot, pati redzējusi visas tās šausmas. Slēgtā smagajā mašīnā atvesti karavīri, Latvijas armijas karavīri. Tiem sarkanarmieši likuši, ārā kāpjot, apsēsties uz mašīnas pakaļējās malas un pār to nolaist kājas. Tad ar dzelzs stangām pārsituši viņiem stilbu kaulus. Laikam jau, lai sakropļotie nevarētu izklīst. Tad māšina pabraukusi uz priekšu, dzīvu cilvēku kaudze aplieta ar kaut kādu šķidrumu no kannām un aizdedzināta.

Tagad tajā vietā Aizvīķu-Gramzdas ceļmalas mežā, kur bijis Latvijas armijas lidlauks, aug padomju gados stādīta sēklas priežu audzīte – čiekuru ieguvei. No Aizvīķu puses braucot, ceļa labajā pusē gar mežmalu vēl samanāms tāds kā zemes uzbērums, nu jau apaudzis ar mežu. Iespējams, kāda lidlauka robežvaļņa atliekas. …

————————

Latvijas Avīze, 1989.gada 31.marts

… Lasītāja L.Leja no Aizputes vaicā, vai kāds zina, kas noticis 1941.gada vasarā Aizvīķu aerodromā (Liepājas rajonā, netālu no robežas ar Lietuvu). Atbildi sniedz Vilma Štelmane: “1941.gada 18.jūnijā, trešdienā, uz Aizvīķu aerodromu atbrauca 18 slēgtas automašīnas ar restotiem logiem sānos. Man toreiz bija 13 gadi un todien es lielceļa malā ganīju lopus. Mašīnas brauca lēni, un aiz katra restotā loga varēju saskatīt pelnu pelēkas sejas, gludi noskūtas galvas. Tā kā pie mana saimnieka dzīvoja kāds kapteinis, kurš strādāja aerodromā, tad no viņa uzzinājām, ka atvestie bijuši Latvijas armijas virsnieki. Tajā pašā dienā viņus visus likvidēja. Ceturtdienas vakarā visa mežmala kūpēja un oda pēc ceptas gaļas. Piektdien traktors stūma un līdzināja zemi, bet svētdien sargi aerodromā uzspridzināja divas munīcijas noliktavas un paši aizbrauca.”

————————

AIZVĪĶU TRAĢĒDIJA. Andris Štrāls

[kvadrātiekavās mani iestarpinājumi]

Traģiskie notikumi Latvijas teritorijā 1941.gada 18-21.jūnija dienās pēc savas nežēlības un nošauto upuru koncentrācijas vienā vietā – domājams, ka konkrētā vietā to skaitliskais daudzums pārspēj visu tā saucamā Baigā gada (1940.g.17.jūnijs – 1941.gada 1.jūlijs) NKVD NKGB PSRS represīvo orgānu izdarīto noziegumu apmērus pirmskara periodā! Īpašā specifika ir tā, ka tas viss tika veikts it kā “valsts drošības labā” pret juridiski jau pieskaitāmiem [pie] PSRS pilsoņiem, bijušiem Latvijas, Lietuvas, Igaunijas valstu iedzīvotājiem, vienalga, militārpersonām vai civiliedzīvotājiem; jautājums par internētām noslepkavotām poļu tautības militārpersonām; bet tas rupji pārkāpa tomēr tā laika starptautiskā kara vešanas un apiešanās ar karagūstekņiem Hāgas 1907.g. konvenciju. Atbildība pilnībā gulstas uz tā laika PSRS un PSKP un to drošības struktūru vadības pleciem, un Krievijai kā PSRS mantiniecei pilnībā jāapzinās šā nozieguma pret cilvēci starptautiskā atbildība un jāiesaistās to dienu notikumu upuru un iespējamo izziņas līdzekļu caur arhīviem un pieejamu vēstures materiālu apzināšanā, lai arī kāds būtu to saturs un iespējamais pētniecības laiks un rezultāti.

Pieņemot to dienu īpašo specifiku jauniegūto teritoriju ģeopolitiskajā ziņā, kad burtiski pirms nedēļas tika veiktas jau vietējo civiliedzīvotāju – padomju varai kaitīgo elementu izvešanas, tajā skaitā arī militārpersonu un to ģimenes locekļu, šī akcija bija kas vairāk kā deportācija, ar specifiku likvidēt uz vietas kaitīgos pretvalstiskos elementus, attaisnojot ar laika trūkumu – arestam, izmeklēšanai, izsūtīšanai uz Iekškrieviju nometinājumā nāves nometnēs vai iespēja[ma]i aizstāvībai un pat atbrīvošanai, to sociālo bīstamību un kā spriedumu jau pēc kara laika likumiem – nošaujot kā vācu diversantus, parašutistus, meža bandītus, konttrevolucionārus, baltgvardus u.t.t., vēl faktiski pirms 22.jūnija plkst. trijiem esot draudzīgās attiecībās ar sabiedroto Vāciju pēc visiem likumiem un izturēšanās faktiem!

———————-

Andra Štrāla pierakstīti atmiņu stāsti.

Pēc Salmiņu mājās dzīvojošās Ritas Šēnfeldes teiktā, pie aerodroma darbiem piesaistīts viņas tēvs; lai nebūtu jābrauc uz Vaiņodes aerodromu vergot, tad viņš pie sagādes darbiem ticis nozīmēts Aizvīķos. Viņu mājās izvietotas [krievu] virsnieku ģimenes, kuri pie gūstekņu apsardzes skaitījās. Mājiniekiem bija virsnieku veļa jāmazgā, telpas jādod; tur viņu sievas bija; viņa kā toreiz maza meitene atceras – reiz virsnieka sieva, iesaukta par Madi, it kā no Latgales, ieskrējusi istabā saraudātām acīm, iekritusi gultā un iekliegusies – viņš atkal aizgāja šaut! Vēlāk viņa pēc 22.VI [1941.] – kad vācieši ienākuši – esot redzēta pašā Vaiņodē sagūstīto kolonā, kuri visi dzīti tālāk, tā nekas vairāk nav zināms!

Šāvienu troksnis no mājām ir dzirdams, jo tas turpat no otrpus ceļa nācis. Apcietināti, pusbadā, turēti sliktos apstākļos, 3-stāvu barakās, rakstījuši sūdzību Kirhenšteinam, protams, neviens nekur nesūtīja pastu prom, pēc saspridzināšanas nometnes vietā tās [vēstules] mētājušās visu vasaru, brālis dažas uzlasījis, pārnesis mājās. Visu 1941.gada vasaru nelaba pūstoša smaka nākusi, lielas zilas mušas ap teritoriju (domājams, ap bedrēm, no kuru puses vējiem uzpūšot liela smirdoša [smirdēšana?] jūtama …). Pēc stāstītā tie (nogalinātie, nošautie) bijuši vienkārši samesti tranšejā, apbērti ar zemi, koku zariem, un jaunas eglītes saliktas augšanas secībā! Tas viss pavirši un steigā, nepaspēja apglabāt … Vēlāk vietējā pienotavā kara laikā lazarete, mirušos netālu apraka, ēka nav vairs. Viņiem tika pabeigta jauna māja 1940.gadā, bet kad spridzināja, tad šausmīgs troksnis, triecienvilnis, visi šausmās, ka jaunos logu stiklus neizsit. Ņemti salmi no mājām un vesti uz nometni, domājuši – kam? Vēlāk, izrādās, ka barakās priekš apcietinātiem strādniekiem (17.soda bataljons) guļvietām!

Krievi mazām grupiņām, baidoties no vācu lidmašīnām, aizmuka Vaiņodes virzienā, vācu kājnieki, daži stipri pieklibojot, ātri cauri Aizvīķiem tālāk, nekāda kara darbība šeit nebija.

Edgads Gutāns šeit dzīvo kopš 1931.gada, ap 1-1,5km no toreiz jaunceļamā aerodroma, stāsta, ka lielākā rosība šeit tieši no 1941.gada agra pavasara līdz kara sākumam, otrpus ceļam liels dēļu žogs apkārt stingri apsargātai teritorijai. Tur viss tā noslēpumains, nedrīkstējuši tuvumā iet. Jā, somi, arī somi ??? šeit bijuši, jo krievi ar somiem taču karoja?! Ātri viss tas beidzās, pēc krievu aizbēgšanas te vēl tā lielā bedre saspridzinātā – viņš rāda sētā uz saimniecības ēku – tik dziļa viņa bijusi – tā vēl tur atr[adusies līdz?] pusceļam līdz pat 1980-to gadu sākumam tā pamesta meža malā uz Diždāmas (pilskalna) pusi; tad lielās meliorācijas laikā aizbērta, un viss tur lauks nolīdzināts.

Pēc noliktavas uzspridzināšanas ap noliktavu liela postaža, papīri mētājās, makaronu pakas, dēļi un visādi gruži. Cilvēki zinājuši, ka kas vairāk bijis, naktīs mašīnas braukušas, baumoja, ka šāvieni, bet toreiz visi iebaidīti, ne tik droši kā šodien! Sargi apkārtējās mājās izvietoti, pie viņiem ne. Zemnieki ar zirgiem sadzīti no visām malām, sveši pārsvarā! Vācu laikā lejā pļavās arī vācu lidmašīnas labā laikā nosēdušās, tur līdzens, plašs apvidus, viņš rāda – aiz mājas lejā pļavu virzienā. Pēc tam bail bija tur iet, bet krievi pazuda vecā Vaiņodes ceļa virzienā, domājams, tas ceļš, ko tagad atjauno, kas izved uz Vaiņodi – grantēts stipri līkumots ceļš. Par apbedījumiem maz kas zināms, pēc kara nekas nav ticis ne izrakts, ne pārapbedīts, ne kas dzirdēts; bija vienīgi krievu militārpersona vietējos kapos apbedīta; kādā lielākā pakāpē kā zaldāts?! Kādreiz tur stiga, vienkārši iebraukta vieta bijusi, kur tagad tas uzbērtais ceļš izved uz Salmiņa mājām, tālāk uz veciem kapiem un veco Vaiņodes ceļu, ko pašlaik remontējot, atjaunojot.

Andra Štrāla zīmēta karte:


 

 

==============================================================================


Par Harkovas slaktiņu

Izraksts no pratināšanas protokola. Liecības sniegtas 1990.gada 20.jūnijā justīcijas pulkvedim Jeršinam V.J. (Ершику В.Я.)) No 1939. līdz 1941. gadam M.V.Siromjatņikovs (Сыромятников М.В.) ieņēma korpusa vecākā amatu Harkovas apgabala NKVD pārvaldes iekšējā cietumā.”…Atceros, kad nogādāju arestētos pagrabā, man nācās redzēt, ka telpā, kurā veda arestētos, iegāja komendants Zeļonijs (Зеленый) ar revolveri rokā. Pēc kāda laika mēs no tās telpas izvācām līķus. Tagad nevaru atcerēties, tieši kad notika nošaušanas un aprakšanas žīdu kapos. Tomēr tās notika ne katru dienu, bet acīmredzot atkarībā no izmeklēšanā esošo, kam piespriests augstākais soda mērs, uzkrāšanās. Aprakšanas žīdu kapsētā notika apmēram līdz 1938.gada marta vidum.
Pēc tam tika izveidota jauna aprakšanas vieta, kas atradās Meža parkā, pa Belgorodas šoseju uz kalnu pusi mežā, apmēram 1,5km no Pjaķihatku (Пятихатки) ciemata, apmēram 200m pa labi no ceļa. No UNKVD darbiniekiem, kuri bija tieši iesaistīti masveida nošaušanās, es atcerējos Vasiliju Kašinu, Rudenko, Rusu (Кашина Василия, Руденко, Руся), citas ziņas neatceros. Atceros, ka apmēram 1939.gadā viņi tika notiesāti par sociālistiskās likumības pārkāpšanu. Es viņus atkārtoti redzēju pagrabā, zinu, ka konkrētas detaļas, viņu veiktas darbības man nav zināmas.Minētajās akcijās piedalījos ne bieži, bet laiku pa laikam pēc komendanta Zeļonija rīkojuma.Kā jau liecināju, aprakšanas žīdu kapsētā izbeidzās apmēram 1938.gada vidū. Kopš tā laika aprakšanas notika manis uzrādītajā vietā Meža parkā pa Belgorodas šoseju. Kādas divas reizes man nācās naktī turp izvest nošautu padomju pilsoņu līķus. Tomēr ilgā pagājušā laika dēļ sīkāk liecināt tagad nevaru, jo vairs neatceros.Apmēram 1940.gada maijā NKVD iekšējā cietumā sāka ievest lielas poļu karavīru grupas. Tie bija poļu armijas virsnieki un žandarmi. Kā mums tad skaidroja, šie poļi ir nokļuvuši Sarkanarmijas gūstā, kad 1939.gadā atbrīvoti Ukrainas un Baltkrievijas rietumu apgabali. No kurienes viņi nonākuši Harkovā, es nezinu. Uz Harkovu viņus nogādāja pa dzelzceļu īpašos vagonos. No UNKVD izbrauca mašīnas, ar kurām poļus veda uz UNKVD ēku. Tajā laikā biju iekšējā cietuma korpusa vecākais, un man nācās poļus pieņemt un izvietot kamerās. Cietumā viņi bija īsu laiku: pēc vienas-divām dienām, bet dažkārt dažām stundām viņus nogādāja NKVD pagrabā un nošāva. Vai viņus nošāva pēc spriedumiem vai norādījumiem tiesas spriedumiem, man nav zināms. Man nācās vairākas reizes viņus pavadīt uz pagrabu, un redzēju, ka uz pagraba telpām viņus veda grupās. Pagrabā bija prokurors, tieši kas, vairs neatceros, un komendants Kuprijs (Куприй), citas ziņas par viņu arī neatceros, <tajā laikā viņš bija UNKVD komendants>, un vairāki cilvēki no komendantūras. Tieši kas poļus šāva, nezinu. Pēc nošaušanām poļu līķi tika krauti kravas automobilī un vesti uz meža parku manis uzrādītajā aprakšanas vietā. Poļu nošaušanas notika atbilstoši viņu ievešanai. Cik viņu tika piegādāts Harkovas apgabala UNKVD, es nezinu, arī apmēram pateikt nevaru, jo saslimu un nokļuvu hospitālī, kur atrados 2 mēnešus; manas saslimšanas brīdī poļi UNKVD vēl turpināja pienākt. Vairākas reizes man nācās kraut poļu līķus un vest uz aprakšanas vietu. Kā jau teicu, aprakšanas vieta bija apmēram 200 metrus no Belgorodas šosejas. Tās teritorija bija apžogota un apsargāta. Tālāk sākās dziļa grava. Poļu līķus krāva lielās bedrēs, tās bija divas vai trīs. Līķus apbārstīja ar baltu pulveri. Kādam nolūkam pulveris bija vajadzīgs, es nezinu, tajā laikā mūsu vidū gāja dažādas runas, it kā šis pulveris paātrinot līķu sadalīšanos. Jāteic, ka visu poļu apšaušanas un aprakšanas darbību kontrolēja NKVD Maskavas pārstāvji. Pēc poļu šaušanām turpat tika aprakti arī nošautie padomju pilsoņi, kuriem piespriests augstākais soda mērs. Tomēr konkrētas ziņas par to es nezinu. Zinu, ka pēc Harkovas pilsētas atbrīvošanas tajā vietā tika aprakti uz nošaušanu notiesātie Dzimtenes nodevēji, soģi, policisti un citi noziedznieki, tomēr sīkāk par to liecināt nevaru, jo šo akciju aculiecinieks nebiju. Pēc kara beigām izplatījās ziņas, ka norādītajā vietā Meža parkā vācieši esot apglabājuši savus tīfa slimniekus, tomēr to atceros no citu darbinieku stāstiem. Pēckara laikā šī aprakšanas vieta bija slēgta, un es par to neko vairāk nezinu.Vēlos savu liecību papildināt ar to, ka ne es, ne citi komendantūras darbinieki nezināja, kas un par ko tika arestēti un turēti NKVD cietumā; mums teica, ka arestētie ir mūsu sabiedrības, mūsu tautas ienaidnieki. Tagad no masu informācijas līdzekļiem esmu uzzinājis, ka februārī ir bijušas nepamatotas represijas, un vēlos, lai manas liecības palīdz atjaunot taisnīgumu un iemūžināt represiju upuru aprakšanas vietas…”

IZRAKSTS NO

liecinieka papildus pratināšanas

PROTOKOLA
1992.gada 6.martā
Harkovas apgabala Čugujevas (Чугуев) pilsētā
Galvenās kara prokuratūras uzraudzības pārvaldes nodaļas vadītājs vecākais kara prokurors justīcijas pulkvedis Treķeckis (Третецкий) ievērojot Ukrainas Kriminālā-procesuālā kodeksa (УПК) 85., 167. un 170. pantu prasības, ir papildus nopratinājis liecinieku Siromjatņikovu Mitrofanu Vasilija dēlu, izmantojot videoieraksta aparatūru <pārējie anketas dati ir Siromjatņikova M.V. lietā>atbilstoši Ukrainas Kriminālā-procesuālā kodeksa 4.daļas 167.pantam Siromjatņikovam M.V. ir paskaidroti liecinieka pienākumi, kurus paredz Ukrainas Kriminālā-procesuālā kodeksa 179.pants par atteikšanos vai izvairīšanos sniegt liecības, kā arī Ukrainas Kriminālā kodeksa 178. pants par tīšu melīgu liecību sniegšanu. Vienlaikus viņam ir paskaidrots, ka pratināšanas laikā tiks veikts videoieraksts.Atbilstoši spēkā esošai Ukrainas krimināli-procesuālajai likumdošanai speciālistam Marinčenko A.I (Маринченко А. И.) ir paskaidrotas viņa tiesības un pienākumi.Siromjatņikova M.V. pratināšana sākta 11:15.Uz prokurora jautājumu, vai liecinieks Siromjatņikovs M.V. apstiprina viņa agrāk, tostarp 1991.gada 30.jūnijā, sniegtās liecības, pēdējais apstiprināja, ka apstiprina visas savas agrāk sniegtās liecības un, ja nepieciešams, var tās papildināt.Siromjatņikova M.V. pratināšana notika viņa dzīvoklī.Jautājums: Jums tiek uzrādīta PSRS Iekšlietu tautas komisāra 1940.gada 26.oktobra pavēle par NKVD darbinieku apbalvošanu par sekmīgu īpašo uzdevumu izpildi <tostarp PSRS centrālā aparāta, Ukrainas Kaļiņinas, Smoļenskas un Harkovas apgabalu NKVD> un tiek nosaukti visi šajā pavēlē uzrādītie uzvārdi; kurus Jūs varat nosaukt? Piemēram, vecākais valsts drošības leitnants Kuprijs (Куприй)?Siromjatņikovs M.V. Kuprijs — Tas ir komendants. Pēc Zeļonija atsūtīja Kupriju. Viņš bija komendants Harkovas pārvaldē. Tas bija viņš, kurš pildīja visus darbus, kurus uzdeva Pārvaldes priekšnieka “norādījumi”. Tad bija viņš.

Jautājums: iepriekšējā iztaujāšanā 1991.gada 30.jūlijā Jūs liecinājāt, ka Kuprijs ir nodarbojies ar poļu kara gūstekņu nošaušanām. Vai viņš ir tas pats T.F. (Т.Ф.)?

Siromjatņikovs M.V. Pareizi, tas ir viņš. Kara laikā viņu tiesāja un vēl divus, esmu aizmirsis, kurus. Nosūtīja viņus uz soda bataljonu. Bet viņi padevās (дались). Bet pēc tam, kad viņš atbrauca, karš, šķiet, beidzās, nosūtīja uz Poltavu uz tauku kombinātu strādāt par direktoru. Un viņš man teica, braucam kopā; es atbildēju, ka es strādāju un mani neviens nesagrābs. Viņš teica, ka pacentīsies, lai atlaiž, bet es negribēju.

Jautājums: Precizējiet, kad poļus atveda?

Siromjatņikovs M.V. Nu 1940.gada sākumā, pavasarī. Veda viņus no Vorošilovgradas apgabala, tur ir lāģeris. Atveda viņus uz Harkovu. Es nezinu, cik viņu bija. To man teica Smikalovs (Смыкалов), ka viņš pēc tiem braucis. Viņus atveda uz komendantūru, uz Pārvaldes iekšējo cietumu. Cik viņus atveda? 2-3 mašīnas. Uz Černiševska ielas, turpat arī Sovnarkoma iela, bet no otras puses Dzeržinska iela, ap visu Pārvaldi bija ielas. Bet es biju staršina pēc amata. Biju komendantūras dienestā. Biju korpusa vecākais.

Jautājums: Vai pats poļu virsniekus šāvāt?

Siromjatņikovs M.V. Tas jau bija uzdots komendantam Kuprijam, un kopā ar viņu bija uzraugs Goļicins (Голицын), viņš strādāja pie Kuprija.

Jautājums: Kāda līdzdalība šajā lietā bija viņam, izveda vai darīja ko citu?

Siromjatņikovs M.V. Viņš tur darbojās, nezinu. Viņš bija tajā grupā, kas poļus atveda un šāva. Viņš tos saveda kārtībā, aizveda turp. Līdz prokuroram un Kuprijam veda Ģevjaķilovs (Девятилов), tas ir skaidrs. Goļicins, viņa šoferis, viņš tikai veda. Viņš taču vadāja ar kravas mašīnu.

Jautājums: Nākošais ir Šopka (Шопка). Kā piedalījās viņš?

Siromjatņikovs M.V. Nezinu. Viņš, šķiet, bija milicijā. Teikšu Jums atklāti, 800 rubļu es nesaņēmu nekad. Es saņēmu, izsauca uz pārvaldi, nu kā “operatīvo” sauca to naudu. To vienmēr uz svētkiem, pa 100 rubļiem deva, es parakstījos. Bet lai 800 rubļus, dievs pasarg.

Jautājums: Bet kāpēc šajā pavēlē skaitāties kā stimulēts ar summu 800 rubļi?

Siromjatņikovs M.V. Nu tad lai Kuprijs atbild, viņš naudu saņēma, kabatā pievāca, bet mūs visus ielika sarakstā.

Jautājums: Bet Goļicins, Ģevjaķilovs, Meļņiks (Голицын, Девятилов, Мельник) un citi – vai viņi Jums teica, ka saņēmuši naudu?

Siromjatņikovs M.V. Neteica. Un neteiks. Jo šī ir tāda lieta, varbūt viņš viņiem pavēlēja nevienam neteikt, ka saņem, varbūt tā. Varbūt viņi pat nesaņēma.

Jautājums: Bet par to, ka aizvedāt, atvedāt poļus, rakāt bedres, kad gatavojāt vietu poļiem meža parkā, Jūs stimulēja?

Siromjatņikovs M.V. Kas stimulēja? Viņus veda turp, kur ir robežsargu skola. Tālāk. Uz meža parka zonu, pēc tam to iežogoja. Raka. Skaidroja, ka kursanti mācoties kā aizsardzības pozīcijas taisīt, kādus ierakumus rakt. Mēs rakām, rakām. Mums par rīt nedeva. Teica, jums atvedīs Kapglapovs (Капглапов). Viņš bija noliktavas pārzinis pie Kuprija. Viņa rīcībā bija pārtika, bet viņš to pievāca. Mūs barot – nebaroja gan, bet rakt lika, davai davai.

Jautājums: Bet bedre bija dziļa?

Siromjatņikovs M.V. Nu, kā parasti prettanku ierakumus rakām.

Jautājums: Bet esat teicis, ka viena bedre bija tāda, ka tajā iebrauca mašīna?

Siromjatņikovs M.V. Mašīna iebrauca. Tā ir tāda bedre, kādā ievietojas tanks.

Jautājums: Cik apmēram mašīnā krāva līķus?

Siromjatņikovs M.V. Kā noteikts divdesmit piecus. Pārklāja ar viņu pašu lietām. Sametām un aiziet.

Jautājums: Tur izkrāva un salika vai vienkārši sameta, vai grēdā?

Siromjatņikovs M.V. Nu, ziniet. Pie mums ne tā kā pie vāciešiem, aizved uz Babij Jar (Бабий Яр – Sievu Grava), visus noliek ar bērniem un apšauj, mums ir noteikts, tā teikt pēc nolikuma. Risinājums ir tāds. Lai kāds atbildīgais viņš bijis, bet savu sodu saņēma. Bet noliek kā noteikts. Tā kā nolaiž, teiksim, zārku bedrē.

Jautājums: Bet viņus bez zārkiem taču?

Siromjatņikovs M.V. Bez zārkiem. Bet viņu jau tā kā tā nebūs.

Jautājums: Cik dienas Jūs tur strādājāt, lūdzu atgādiniet?

Siromjatņikovs M.V. Manuprāt, 6 dienas, pēc tam saslimu. Sešus braucienus iztaisījām. Bija pa vienai mašīnai, vēlāk pa divām. Tā man teica.

Jautājums: Bet par iekšējo cietumu, kur Kuprijs šāva, kur viņus nesa?

Siromjatņikovs M.V. Esmu jau liecinājis. Ir skaidri pateikts. Tās telpas vairs nav, pirmo stāvu Kuprijs uzspridzināja, kad vācieši bija jau pie Aukstā Kalna (Холодной Горе)…”

С.Заворотнов “Харьковская Катынь”
http://allin777.livejournal.com/361699.html

Komentāri

well_p

2017-04-20 06:46 pm (UTC)

Nu un kur tad bedres? Ko tad puiši no Kijevas nevarēja tās atrast? Sakautrējās?

allin777

2017-04-20 06:50 pm (UTC)

Puiši no Kijevas? Vispār ekshumācijas darbus jau 1991.gadā veica Galvenā Kara prokuratūra.

well_p

2017-04-20 06:55 pm (UTC)

Nu un cik atrada?

allin777

2017-04-20 07:03 pm (UTC)

Poļu bedrēs 167.

“…Krievijas grupas darbu kūrēja galvenā kara prokurora vietnieks ģenerālmajors Vjačeslavs Frolovs (Вячеслав Фролов), bet formālais ekshumācijas vadītājs bija prokurors pulkvedis Aleksandrs Treķeckis (Александр Третецкий). Novērotāji bija KGB virsnieki no Harkovas. Krievijas valdība ekshumācijai Pjaķihatkā (Пятихатках) atvēlēja tikai divas nedēļas (25.jūlijs-7.augusts). Pētījumi tika veikti Harkovas apgabala KGB izdalītā nogabalā 1,3 hektāru platībā, kas bija apvilkts ar metāla sieta žogu. Nogabalu klāja lapu koku mežs ar vairākus gadu desmitus veciem kokiem, kuru celmus nācās izlauzt…”

well_p

2017-04-20 07:05 pm (UTC)

Un tas apstākļos, kad pēc oficiālās statistikas Ukrainā tajā laikā nošāva pat 100 000 cilvēkus. Pierakstījumi tie ir 37.gadā, pierakstījumi.

allin777

2017-04-20 07:07 pm (UTC)

Jūs runājat par kaut ko savu? ) Te puiši no Kijevas, te 100.000 nošauti.

art_of_arts

2017-04-20 11:36 pm (UTC)

Tas ir Olgas (ольгинский) trollis, allin, velti ar viņu runājat, viņiem maksā pēc padarītā – pēc komentāru skaita – maksā kā kādreiz viņu vectēviem-cietumsargiem maksāja par galvu.

wiz_aut

2017-04-21 02:23 am (UTC)

Bet kā jūs zināt, kā viņiem maksā? Un kā jūs zināt, ka šis tips ir viens no “troļļiem”. Pats neesat trollis? – Ne no faktiem seciniet?

well_p

2017-04-21 09:46 am (UTC)

Pirmkārt, ne Olgas, bet Moņas (монино). Un otrkārt mums ir cietā alga – 5 tūkst. dolāru mēnesī.

—————————————————————————————————————————————–

Herberta Cukura vēstule

“Pilnvarotam Ministram un Latvijas Ārkārtējam Sūtnim Anglijā, Augsti godātam K. Zariņa kungam.

Augsti godātais Sūtņa kungs! Sen jau gribēju Jums ziņot par bēdām, kas tik pēkšņi un drausmīgā veidā man uzbrukušas. Lieta sekoša: Pirms četr ar pus gadiem iebraucu Brasilijā kā politisks emigrants kopā ar ģimeni, kas sastāvēja no…

…mans sievas, dēla Gunara – 14 gadu, meitas Antineas 11 gadu, dēla Herberta 4 gadi, sievas mātes un kādas pieņemtas žīdietes Mirjamas Kaizneres, kura bija paslēpta vairāk ka 4 gadi manā lauku īpašumā manas meitas istabiņā.

Mans vecākais dēls Ilgvars – 22 gadi palika līdz pēdējam Kurzemē cīnoties 19 div. sastāvā. Par viņu man ziņu nav. Cauri Vācijas amerikāņu zonai ar attiecīgo iestāžu atļauju 17.V.1945 iebraucu Francijā, kur uzturējos 7 mēnešus.

Brasilijas valdība uz manu lūgumu, telegrāfiski deva rīkojumu Marseļas konsulam izsniegt izceļošanas vīzu man, manai ģimenei un arī izglābtajai žīdietei, kura negribēja no mums šķirties, jo tās piederīgie visi bija gājuši bojā Latvijā. Ierodoties Brasilijā mēs žīdieti nodevām žīdu sabiedrībai, kurā tūlīt sākas liels „gvaltes” sakarā ar manu – viena nacista ierašanos. Tika tūlīt sūtītas telegrammas uz visām pusēm, minētai žīdiedei bija noliegts ar mums satikties.

Nejauši satiekoties ar manu sievu uz ielas tā stāstīja, ka viņa dabujuse zvērēt nesatikties ar mums un pati tiekot apvainota ka esot bijuse Gestapo spiedze un izglābta tikai tāpēc, ka esot bijuse mana mīļākā. Tagad mums nav ziņas par viņu jau 4 gadi.

Kad Brasilijā ieradās Padomju Savienības sūtnis Zūrīts, kas ir Latvijas žīds no Daugavpils, tad vietējie žīdi bija kā spārnos un griezās pie tā, lai tas panāktu manu izdošanu Padomju Latvijai. Tagad no laikrakstiem zinu, ka bijuse ieradusies ari žīdu delegācija no S. Paulo. Zūrits atteicies kaut ko darīt manā lietā un ieteicis žīdiem aizmirst veco naidu. Tamdēļ arī visus šos gadus žīdi lika mani mierā un es varēju izcīnīt smago cīņu dēļ eksistences, kas vainagojas ar panākumiem.

Es ieguvu draugus visdažādākās aprindās, pat valdības, prese atzīmēja daudzās reportažās mūsu uzņēmību un mēs bijām paraugs kādus panākumus var sasniegt ar godīgumu čaklumu un darba mīlestību. Kad š. g. Jūnija beigās lielākais Brasilijas un ari visas Dienvidamerikas žurnāls ”O CRIZEIRO” deva lielu reportažu par mums, žīdi nolēma ka nu atriebības brīdis ir pienācis un nāca atklātībā apvainojot mani visdrausmīgākajos briesmu darbos Latvijā, ka ari noķengājot mūsu dzīvi šeit Brasilijā.

Es tiku apvainots:
1. Ka esmu Nirnbergas Tribunala kara noziedznieku sarakstā pazīmēts ar Nr. 17.
2. Ka esmu bijis okupācijas spēku virspavēlnieks un tieši atbildīgs par Rīgas gheto 30.000 žīdu noslepkavošanu naktīs uz 29. nov. un 7. decembri 1941 gadā.
3. Ka esmu žīdu kapsētas apgānījis 2. jūlijā 41. gadā.
4. Ka esmu nodedzinājis Gogoļa ielas sinagogu lidz ar 300 lietuvas žīdiem 4. jūlijā 41. gadā.
5. Julija un augusta mēnešos esmu Bauskā sterilizējis 300 žīdus un tos vēlāk nogalinājis.
6. Tai paša laikā esmu Kuldīgā noslīcinājis žīdus 1200 žīdus.
7. Pašrocīgi vēl 500 žīdus nogalinājis kaut kur.
8. 300 žīdiem un žīdenēm kailiem licis kopoties.
9. Bijis pērkonkrusta organizācijas priekšnieks un pērkonkrusta mītnē Valdemāra ielā nogalinājis vēl 200 žīdus.
10. Mana meita Antinea, kas nacionalzocialistiskas jaunatnes grupas priekšniece, arī ņēmuse aktīvu dalību Rīgas gheto iznīcināšanā (tai laikā Antineai bija tikai 7 gadi).

Avīzes bija pilnas katru dienu ar manu šausmu darbu atreferējumiem un varēja sagaidīt, ka Brasilijas straujā temperamentīgā tauta sacelsies tā pat, ka kara laikā pret vāciešiem un iznīcinās manu uzņēmumu to izdemolējot.

Mans uznemums sastāvēja no laivu būvētavas Niterejā un speciālu laivinu un motorlaivu flotiles – 34 vienības un 2 jūras lidmašīnām uz skaista ezera piekrastes Rio, de Janeiro pilsētas malā.

Bet žīdi rūgti vīlās. Brasiliešu tauta, kura redzēja mūsu dzīvi noritam savu acu priekšā un pazina tās grūtības, ar kurām mēs cīnījāmies pirmajos gados, saprata, ka te nav kaut kas kārtībā, jo redzēja nekaunīgos melus jav par mūsu dzīvi šeit un tamdēļ nevis nosodīja mūs, bet nāca bariem no visvisādiem slāņiem izteikt savu sašutumu par nekaunīgo samaksāto no žīdiem preses kampaņu, izteica līdzjūtību, stiprināja mūs morāli un ka pretdemonstrāciju žīdu uzsaukumam boikotēt mūs, brauca tā ka mūsu ienākumi vairāk kā dubultojās. Man bija tas gods kādu dienu uzņemt savā dzīvoklītī vienā laikā 3 generāļus un 2 pulkvežus nemaz jav nerunājot par atseviški mūs apmeklēt nākošam pilnīgi svešam un nepazistamam personām. Personīgi es ar pirmajam avīžu reportažam nekavējoties ierados politiskā policijā un saciju ka esmu vinas rīcībā. Politiskā policijas apsolijas ievadīt izziņu un mani atlaida.

Tad deputātu kamerā žīds H. Lafers oficiāli uzstādīja jautājumu par manim ārlietu, iekšlietu un tieslietu ministriem. Tika izdarīta plaša izmeklēšana, kura cik es zinu pašlaik ir nobeigta man ļoti labvēlīgi, jo pierādījies, ka uzbrukumi man nāk netikai no žīdiem, bet arī komunistiem un ka visas žīdu apsūdzības ir absurdas un nepamatotas.

Tomēr žīdi neliekas mierā un ABI – preses zālē sarīkoja simulētu tiesas sēdi īsta komunistiskā garā, kur nolēma panākt manu izdošanu Padomju Latvijai tiesāšanai un bez tam piesprieda augstāko soda mēru. Ar šo savu aktu tie izrādīja absolūtu necienu īstajai Brasilijas Tiesai jo nepapūlējās pat uzgaidīt tās lēmumu manā lietā. Nākošā dienā ap 200 žīdu ar plakātiem uzbruka manai laivu novietnei sadauzija 10 laivinas un bojaja manu lidmasinu. Brasilieši paši sašutumā nodeva policijai 3 aizturētos žīdus, kuri tiks tiesāti, izsvilpa tos un tauta un pat prese nosodīja žīdu nekaunīgo paštiesu un brutalitāti.

Tad žīdi panāca ka pilsētas valde iesniedza pieprasījumu prefektam par mana uzņēmuma darbību. Tā kā pagaidlīgums bija notecējis un mans lūgums vairāk kā 5 mēneši bija palicis bez atbildes, tad prefekta kungs to vienkārši pavēlēja triju dienu laikā izbeigt un novākties prom no ezera.

Tā kā tas vienkārši nebija iespējams izdarīt jo motorlaivu bāze bija vesels peldošs kuģis, kas no ūdens ārā nekādā gadījienā nebija izvelkams, tāpat ar laivu bāzes, kuras tāpat kā visi peldošie līdzekļi bija būvētas ar Jūras Ministrijas atļauju, pārbaudītas un reģistrētas tirdzniecības flotte no Ostas Valdes, kuģoja ar gadskārtēju atļauju un uzturējās no Ostas Valdes  norādītā noenkurošanās vietā, tad Prefektūra gluži vienkārši pārkāpa savas varas robežas, pievilka manu floti malā, laivas noveda uz savām noliktavām, bet peldošas bāses sadauzīja sacirta un pilnīgi iznīcināja nodarot ap 300.000,00 cruzeiru ap 15.000 dolāru lielus zaudējumus.

Tagad Jūrlietu Ministrija uzsākusi izmeklēšanu un daudzi saka, ka zaudējumi man tikšot atlīdzināti. Vakar saņēmu jaunu triecienu. Aviacijas Ministrs anulēja manu lidotaja apliecību. Iemesli nezināmi. Var būt ka tas tamdēļ, ka dažas avīzes mani apvainoja par amerikāņu spiegu un brīdināja, ka esot bīstams elements arī šai ziņā, jo fotografējot no savas lidmašīnas Brasilijas cietokšņus. Kā jau Sūtņa kungs teicu mana lieta ir jau izmeklēta. Es varu gaidīt kuru katru dienu oficiālu paziņojumu manā lietā. No avīzēm zinu, ka Tieslietministrs ir pieprasījis vēl kādu atsauksmi no Ārlietministra.

Par šo laiku avizes dažas sāk mani jau pat aizstāvēt un raksta labvēlīgāk. Raksta vēl tikai samaksātas no žīdiem. Tapat radio tupi noraidīja simulētas tiesas sēdes gravaciju, ar gariem un īsiem viļņiem visai pasaulei, kurā mani apsūdza visos augšā minētajos briesmu darbos un vēl 10.000 bērnu slepkavībā. Šinī raidījumā visas pasaules žīdu vārdā tiek izteikta pateicība Prefektam ģenerālim Mendes de Moraes kungam par viņa enerģisko rīcību mana uzņēmuma likvidēšanas xxxxxxxx lietā. Pilsētas valde atkal atkārtoti pieprasijusi manu izraidīšanu no Brasilijas kā apvainotu genocidijā. Uznākuse katastrofa ir satrīcinājusi galīgi manu finansiālo stāvokli.

Visur saņemam tautas simpātijas. Ir savākti daudzi paraksti mums par labu. Daudzas sievietes raudāja, kad mēs ar sievu mēmi noskatījāmies, ka tiek iznīcināts mūsu 4 ar pus gadu darbs. Bet viss tas neko nelīdz. Tagad ir jādomā par rītdienu par eksistenci. Neskatoties uz labajām rekomendācijām, darbu atrast pilnīgi neiespējami, jo privātas firmas baidās no žīdu represijām un viņu naudas iespaida.

Bet tas viss mazākais. Gan jav pārvarēsim arī šīs grūtības tikko būšu reabilitēts un naturalizēts. Esmu pieprasījis naturalizāciju līdz ar sievu, jo tā man nepieciešama. Pat lidmašīnas nevar būt uz mana vārda, kā ārzemnieka un tas stipri traucē visu komerciālo dzīvi un darbību. Viss būtu daudz vienkāršāki un vieglāk atrisinājies, ja mūsu sūtniecība būtu darījuse te kas viņai jādara resp. – mani aizstāvējusi. Būtu pieticis pirmajās dienās īss atsaukums un norādījums ka ghetto iznīcināšana ir vācu darbs, kur ne man nedz arī kādam citam latvietim ir bijuse darīšana.

Sūtniecībā varēja būt zināms, ka žīdu iznīcināšanu Baltijā izlēma Valstsministrs Rozenbergs un izpildīja xxxxxx ģenerals Jekelns ar speciālām vienībām, kuras jav bija žīdus likvidējušas Polijā, Baltkrievijā un Lietuvā. Daudzi brasilieši man ir prasījuši, vai tad Jūsu konsuls neko nedomā darīt?? Man nav ko atbildēt. Un par nožēlošanu daudziem paliek iespaids, ka klusēšana ir manas vainas apstiprinājums. Tā to arī uzņēma prese, kad parādījās lielākā rīta laikrakstā „Correio de Manha” 16. VII. 50 raksts „Balticos e outres”, kurā nosauca Latvijas Lietuvas un Igaunijas valdības par “ditaduras fascistas das mais violentas apoiadas na Almenaha”. Par pašiem baltiešiem izteicas, ka tie tik zinot raudāt pie Brasilijas redakciju durvīm, bet pret savu tautieti slepkavu nedarot absolūti nekā. Uzbrukumi pressā man sākās 1. VII. 50. Tā tad bija pagājušas jau vairāk ka divas nedēļas.

Nu beidzot sakustējās ari mani tautieši. Dr. Oliņa kungs bija sastādījis rakstu, kura saturā bija teikts, ka katrā tautā ir noziedznieki un ka tautas vairums nevar atbildēt par tiem, ar to tieši norādot uz manu vainīgumu un tā akceptējot absurdos apvainojumus. Šo rakstu sākumā bija gribējis parakstīt pats, bet vēlāk uzspieda parakstīt Nikolajam Ozolina kungam senioram – Latviešu biedrības Priekšniekam iekš Rio de Janeiro, īstam latvietim un goda vīram.

Tas to atteicās darīt un solijas ja tādā garā raksts tiktu no sūtniecības publicēts, ziņot to Jums Sūtņa kungs. 19. jūlijā ierados sūtniecībā pagarināt savu ārzemes pasi. Sūtniecības telpas ir neliela istabiņa, kurā novietoti arī Igaunijas un Lietuvas pārstāvji. Dr. Oliņa kungs pēc pases pagarināšanas izteica vēlēšanos ar mani parunāties, un sāka mani nopratināt klātesošo kaimiņtautu pārstāvju, viņu apmeklētāju, dažu man pazīstamu latviešu klātbūtnē, pie vaļējām durvīm uz koridoru, kurā staigāja un pulcējās nenoteiktas tautības un izskata pilsoņi. Lietu, kurā nopratinot virsnieku vajadzēja ievērot diskreciju Dr. Oliņa kungs centās padarīt publisku bez mazākās smalkjūtības pazīmēm.

Beidzot man tika iedots izlasīt rakstu kurš bija sagatavots iesniegšanai presē. Šai rakstā Dr. Oliņa kungs cenšas Latviju xxxxxxx attaisnot fašismā un saka, ka līdz 15. aprillim 1934. gadā Latvijā pastāvējusi Saeima ar 100 locekļiem un 27 /?/ reprezentētām partijām un arī vēlāk tā esot bijuse īsti demokrātiska. Es atlāvos Dr.Olina kungam aizrādīt ka viņš tak laikam te pārstāv vienotu Latvijas tautu un tās vadītāju un ka ar šādu rakstu tas tikai izsauks uzbrukumus mūsu zemei un tautai vēl vairāk. Kā es tā arī klātesošie latvieši bijām domās, ka jav līdz šim neko nepublicēja tad tagad kaut ko publicēt ir vienkārši muļķīgi. Dr. Olina kungs palika pie savām domām. Atbilde arī nekavējas nākt, pie tam visasākā veidā.

21.VII.50. tai pašā avīzē Baltijas valstu pārstāvjus noķengāja, viņu rakstus un tā pat arī Latviešu Biedrības rakstus nemaz nenodrukāja. Tikai nedaudz vēlāku lietuvieši enerģiski uzstādamies panāca sava raksta nodrukāšanu. Līdzīgu netaktisku izturēšanos no Dr. Olina kunga piedzīvoju agrāk.

Pēc Dr. Olina atgriešanas no Argentīnas mēs satiekamies vienu otru reizi latviešu sanāksmēs. Viņš apmeklēja mūs arī uz ezera un jāsaka es un mana ģimene bijām viņam pieķērušies no sirds kā neatkarīgas Latvijas pēdējam simbolam, neskatoties uz to, ka latvieši sūdzējās, ka Olina kungs esot ļoti pasīvs latviešu labā, visus noraidot pie N. Ozoliņa kunga, pinoties ar žīdiem un Argentīnā pat daloties ar kādu žīdu viņa sievā, bez tam vienmēr esot alkohola iespaidā. Tā nebija mūsu darīšana un kā jav teicu mēs Dr. Ozoliņa kungam pieķērāmies un priecājāmies ka varam kādreiz padziedāt kopīgi latviešu dziesmas un pieminēt tālo dzimteni. Un kurš tad nu galu galā ir bez vainas.

Apmēram pusotra gada atpakaļ es ar sievu ielūdzam Dr. Ozoliņa kungu paēst ar mums kopā vakariņas pie Lukasa – nelielā vācu restorānā uz Avenīdas Atlantikas okeāna malā. Mūsu sabiedrībā bija  arī Kārlis Kārkliņš – kopējs draugs. Nelaimīgā kārtā sagadījās, ka Dr. Olina kungs nāca tieši no kāzām, kurās kāda mūsu tautiete Judīte bija apprecējusi kādu žīdu. Dr. Olina kungs bija drusku iereibis. Pēc sasveicināšanās sākās sarunas. No mums tika izteiktas domas, ka žēl, ka viena mūsu tautiete mums ir zudusi. Latviešu tautai, kas izklīdināta pa visu pasauli tas ir liels zaudējums, ja latviešu meiča tagad dzemdēs žīdus, jo mums pašreizējos apstākļos patiešam ir jāsāk bīties par latviešu iznīcību ja tas tā turpinātos.

Dr. Olina kungs atrada, ka Judīte darijuse pilnīgi pareizi, ka viņš apsveic tās izvēli, ka žīdi viņam ir tie labākie draugi un arī Zigfrīda Meierovica māte darījusi labi atteikdama kādam vācu baronam un iziedama pie žīda. Tad tas sāka mani apvainot koloborācijā ar vāciešiem, prasīja cik es esmu saņēmis par žīdenes izglābšanu, kur ņēmis Latvijā automobili un muižu, apvainoja latviešu SS leģionus, sauca „Heil Hitler”, tā ka visi restorāna apmeklētāju sāka piegriest mums vērību. Kārklina kungs aizrādīja ka šeit nebūtu īstā vieta iztirzāt šadus jautājumus un mans aizrādījums, ka esmu katrā laikā gatavs sūtniecībā vai pie viņa mājās dot viņam paskaidrojumus, neko nelīdzēja. Tas beidzot nolēma, ka mani agrāk vai vēlāk nošaus vai pakārs, jo es esot sastrādājies ar vāciešiem. Esot tad jau labāk bijis iet kopā ar krieviem. Nezinājām vairs ko domāt. Bijām spiesti atstāt restorānu. Kā mūsu viesi to aizvadījām līdz viņa mājām un Dr. Olina kungs mums bija miris.

Š.g. 21 julijā saņēmu sūtniecības rakstu ar lūgumu iesniegt Dr. Olina kungam pārskatu chronoloģiskā kārībā par manu nodarbošanos laikā no 1940. gada līdz iebraukšanai Brasilijā. Tā kā Dr. Olina kungam kā Latvijas pārstāvim vairs nevaram uzticēties, jo baidos ka viss var nākt žīdiem zināms, norakstīju viņam vēstuli, kuras norakstu klātpielieku arī Jums Sūtņa kungs, un cīņu ar visas pasaules žīdiem uzņemos viens pats  atbalstīts morāli no pašas Brasilijas tautas. Ja mēs neesam pēc visiem drausmīgajiem notikumiem sabrukuši garīgi, tad tas ir tikai pateicoties šīs zemes iedzīvotāju līdzjūtībai un apziņai, ka neviens piliens žīdu asins nav aptraipījis ne manas nedz arī šinī karā man padoto rokas. Mēs ciešam nevainīgi.

Kamdēļ Jums Sūtņa Kungs rakstu? Neesmu viens. Man ir bērni, kuru nākotne ir apdraudēta no vispasaules žīdisma, kurš izvēlējies mani par upuri lai atriebtu par saviem tautas brāļiem, kas krituši Latvijā arī no latviešu rokām. Tagad nav izslēgts ka tiek pieprasītas vēl kādas papildu ziņas arī no šejienes Latvijas pārstāvja, kurš nebauda vairs mūsu uzticību, jo vairāk vēl tagad kad pēc mūsu uzņēmuma iznīcināšanas redzam viņu kopā ar žīdiem braukajam apkārt automobilī gar ezera piekrasti un priecājamies par kādas latviešu ģimenes traģēdiju. Ģimenes, kuras galva jau četros kontinentos ir Latvijas vārdu godam paudis līdz nelaimīgajam 1. jūlijam š.g. kad ar meliem un naudu ļaunas varas grib panākt mūsu materiālu un fizisku iznīcināšanu.

Gribu lūgt Jūs Sūtņa kungs, lai Jūs aizliedzat Dr. Olina kungam iejaukties manā lietā. Gribu lūgt lai Jūs dotu rīkojumu man piesūtīt visus pretkomunistiskus materiālus, Baigo gadu, Max Kaufmana Die vernichtung der Juden Lettlands un sabiedroto kritiku par šo grāmatu. Gribu lūgt, lai visas ziņas par žīdu iznīcināšanu Latvijā Jūs sniegtu Brasilijas iestādēm, kas varētu vēl vairāk atvieglot manu stāvokli. Jūs, kas esat visā pasaulē izkaisīto latviešu augstākā legālā autoridāde, Jūs tak neatstāsiet Cukuru un viņa ģimeni vienu šinī izmisuma cīņā par mūsu godu un labo vārdu.
Augstcienībā:

Pielikumā noraksts no vēstules Dr. Olina kungam.

P.S. Nupat dabūju zināt, ka Brasilijas ārlietu ministrija pieprasijuse par mani ziņas ari no sabiedrotiem. Baidos, ka Anglijas žīdi kaut ko neizstrādā. Sūtņa kungs, ja variet un gribiet manā labā ko darīt, tad dariet to drīz.”

Autors: Herberts Cukurs, pārpublicēts no JAFFA MAGAZINE otrā izdevuma.

http://linkis.com/lomo.blogs.com/jaffa/3qgtZ

Herberts Cukurs nogalināts 1965. gada 23. februārī, atrasts kādā neapdzīvotā vasarnīcā pilsētas pievārtē. Tikai vēlāk Izraēlas izlūkdienests atzīst, ka vīri, ar ko Cukurs ticies, bijuši Mossad aģenti un to mērķis bijis viņu aizvest tiesāšanai uz Izraēlu – līdzīgi kā Ādolfu Eihmanu. Kad šis nolūks tapis zināms, Cukurs pretošanās laikā ticis nogalināts.

https://lv.wikipedia.org/wiki/Herberts_Cukurs

Advertisements

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s