Kur meklēt taisnību? Arvīds Ulme

Kur meklēt taisnību?
Saruna ar 8.Saeimas ZZS frakcijas deputātu Arvīdu Ulmi
Vairāku mēnešu garumā ik pa brīdim izskan paziņojumi par 8. Saeimas Zaļo un zemnieku frakcijas deputāta Arvīda Ulmes sadarbību ar VDK. Pats Ulme šo faktu noliedz, bet pēc prokuratūras paziņojuma par lietas izbeigšanu sakarā ar to, ka ir atklāts sadarbošanās fakts, grasās prokuratūru iesūdzēt tiesā par goda un cieņas aizskaršanu. Lai saprastu, kas notiek patiesībā, uz sarunu aicinājām pašu deputātu.– Ziņas par sadarbību ar VDK man ir sekojušas jau kopš laika, kad Gaujienas bērnu namā mācību daļas pārzine atrada manis rakstītu dzejoli “Latviju latviešiem”. Tai laikā es mācījos 6.klasē un pirmo reizi “tikos” ar VDK.

 

Nākamās reizes bija pēc kratīšanām manā dzīvoklī laikā, kad mācījos poligrāfijas skolā par iespiedēju. Es tur “pa kluso” zagu no tipogrāfijas burtus un starplikas, lai drukātu skrejlapas. Režīma laikos burts bija ierocis, tāpat kā tagad. Tad sekoja tikšanās ar drošībniekiem pēc piedalīšanās dažādās akcijās kā svecīšu vakari pie Čakstes pieminekļa, Cēsīs baznīcas atjaunošana un citas. Visintensīvākās un biežākās “tikšanās” ar VDK bija 1978.gadā, kad es uzrakstīju dziesmu ciklu par Atmodu. Tai laikā neviens pat vēl šo vārdu nezināja. VDK sekoja visam, un, kolīdz viņiem radās sajūta, ka vajag kādu patirdīt viņi to arī darīja.

Laiks bija ļoti saspringts. Mums nebija nekādas “aizmugures” pat ne no inteliģences. Mēs gājām kā pa mīnu lauku. Ikvienu no mums jebkuru brīdi varēja savākt.

Manā rīcībā ir konkrēti fakti un cilvēki, kuri var apliecināt, kā mēs toreiz, 80–to gadu beigās, uz prokuratūru gājām ar diktofonu kabatā. Ja to atklātu VDK, tad diez vai šis cilvēks atgrieztos atpakaļ. Bet mēs pēc tam kopīgi apspriedām tos jautājumus, ko mums prasīja, jo pēc tiem varēja apmēram noteikt, kas VDK rūp un kāda informācija ir viņu rīcībā. Tā taču bija nevis sadarbība, bet pretdarbība!

Skumjākais visai šai stāstā ir tas, ka tie paši cilvēki, kas strādāja pirms 20 gadiem, arī prokurors Sausiņš, tagad ļoti cītīgi, pat ne pratina, bet pilnīgi vajā Atmodas cilvēkus! Manus bijušos līdzgaitniekus izsauc no dažādiem Latvijas nostūriem un pilsētām darba dienās, darba laikā! Bet tajā pat laikā tie fakti un materiāli, kurus es iesniedzu prokuratūrai, kas pierāda manu pretpadomju darbību, viņi neņem vērā!

No Satversmes Aizsardzības biroja ir pienācis dokuments, kurā apliecināts, ka es VDK analīzes daļā esmu reģistrēts kā trīskārtīgs pretpadomju elements, ka mana rīcība tai laikā ir atzīta par antikonstitucionālu un antisociālistisku. Tur bija uzskaitīti arī mani “nodarījumi” režīmam. Būtībā tai laikā es biju politiskais līķis. Bet tagad, neatkarības laikos man stāsta, ka es esmu ar viņiem sadarbojies! Tikai tāpēc vien, ka VDK nāca un pratināja cilvēkus kad vien ienāca prātā?! No tā taču neviens nevarēja izvairīties. Tas ir absurds! Un tā šodien skaidro likumus! Tas ir vairāk kā skumji.

Iedomājieties, 10 gadus prokuratūra nevar uzaicināt ne ekspertus no SAB, ne vēl dzīvos VDK ģenerāļus, ne tos, kas tai laikā bija Ministru Kabineta locekļi, lai izstāstītu, kādā veidā Maskava savāca savus arhīvus. Reālais aģentu skaitlis bija vismaz 3–4 reizes lielāks, nekā palikušās tais maisos kartiņas. Visiem taču ir skaidrs, ka tāda iestāde kā VDK neatstāj savas aģentūras tīklu mētājamies kaut kādos maisos. Valsts Drošības komiteja netika ieņemta ne negaidīti, ne pēkšņi. Viss, kas bija patiesi nozīmīgs un slepens tika vienkārši aizvests.

Prokurors Sausiņš jau tajā laikā nodarbojās ar tādu kā manis vajāšanu, bet tagad viņš tikai turpina režīma prokuratūrā reiz iesākto. Runājot par čekas maisiem, neapšaubāmi ir vajadzīga piesardzība attiecībā pret konspiratīvo dzīvokļu turētājiem, drošības dienesta darbinieku palīgiem, kam tiešām bija apliecības, kas arī reāli darbojās. Tādi ir jāpieskata. Es domāju par to, ka, ja arī tiešām kādu iemeslu dēļ VDK atstāja maisos liecības par aģentiem, tad pavisam kas cits ir, tie virsnieki, kas saņem naudu un pensijas no Krievijas. Vienīgie, kas var liecināt, ka ir ar mani satikušies tie ir paši bijušie VDK virsnieki. Bet, ja es būtu čekists, vai specdienesta virsnieki var izdot savus aģentus un vēl dzīvot vairāk par 24 stundām?! Tas nav iespējams, sevišķi, ja šis dienests ir VDK.

Pilnīgi skaidrs, ka visi šie apvainojumi ir “pupu mizas”, lai tikai varētu turpināt vajāt Atmodas aktīvistus. Pilnīgi nožēlojami…

– Kāpēc vispār tika ierosināta izmeklēšana?

– Principā man visa šī lieta nav saprotama. Es neesmu pārkāpis nevienu likumu, lai pret mani vestu tiesvedību.

– Vai, šī lieta neizskatās pēc politiskā pasūtījuma? Jūs esat atklāti paudis atbalstu LNF par Latvijas dekolonizācijas ideju iedzīvināšanu. Tāpat jūs esat iesaistījies arī citās valdošai elitei netīkamās akcijās kā pretdarbība celulozes rūpnīcai, Rīgas naftas terminālam utt.

– Runājot par deokupāciju, dekolonizāciju, es pats personiski 1989.gadā un 1990.gada februārī esmu rakstījis un sniedzis paziņojumus par nepieciešamību dekolonizēt un deokupēt Latviju, pieprasīju VDK darbības aizliegšanu un Nirnbergas procesu arī komunistiem. Pie kompartijas Centrālās Komitejas ēkas mēs, zaļie, prasījām par kompartijas aizliegšanu, nodošanu tiesā par viņu pastrādātajiem noziegumiem. Un mēs, Vides aizsardzības klubs (VAK), zaļie tur bijām viens neliels pulciņš, kaut tajā laikā jau darbojās Tautas fronte un LNNK. Neviens no viņiem mums nenāca palīgā! Tāpat kā Pretimigrācijas mītiņā Daugavas stadionā, kura pamatideja bija dekolonizācijas pieprasījums, pieprasījums, lai visi migranti brauc prom. Ironiski,– par šo akciju šobrīd ir skatāmas fotogrāfijas Tautas frontes izstādē. Pret šo mītiņu bija ne tikai visa valdošā vadība, bet arī Tautas fronte, kas pa radio aicināja cilvēkus nenākt uz šo VAK mītiņu. Viņi baidījās, ka tikšot saasināta starpnacionālā situācija, baidījās no asinsizliešanas, mums teica to pašu, ko tagad saka jums, Latvijas Nacionālajai frontei.

Deokupācija ir ļoti aktuāla tēma. Mēs arī to cēlām, darījām to ļoti riskantā brīdī. Par Dekolonizāciju politiķi cenšas aizmirst, tagad vienīgi Latvijas Nacionālā fronte to cilā. Mani uzskati nav mainījušies pa šiem gadiem. Šī tēma ir jāuztur, jāveido kustība, lai ietekmētu politisko situāciju valstī. Jāveido cilvēku izpratne, daudz ar viņiem jārunā. Vārds ir ierocis.

Bet ja jau riez jūs man jautājat par politisko pasūtījumu – visa šī izmeklēšana, kas vērsta pret mani jau pati par sevi pierāda, ka te nav vēlme noskaidrot, kas tie vispār ir par aģentu maisiem, vai tie cilvēki ir sadarbojušies vai pretdarbojušies padomju varai. Viss tiek jaukts! Attiecībā pret mani – ik pa brīdim tiek nākts klajā ar paziņojumiem. Kā stāsta par rītdienas laiku, tā arī ziņo, ka Ulme ir čekists. Tas sistemātiski notiek jau pusgadu. Ja vēl no sākuma es domāju, ka tā ir nejaušība, vai prokuratūrai kas misējies, tad šis pēdējais paziņojums piektdienas vakarā (10.10.03.) mani pilnīgi pārliecināja, ka prokuratūrai ir kāda īpaša interese, vai politisks pasūtījums mani nomelnot. Nezinu, varbūt tā ir vēršanās vispār pret “zaļajiem” un VAKu.

Vairs nebrīnos, ka, ieejot Tautas Frontes jubilejas izstādē, atklāju, ka, lai arī VAKs bija visas šīs kustības aizsācējs un attēlotas ir arī manis organizētās akcijas, nekur neparādos ne es, ne VAKs, pat nevienā bildē, nevienā virsrakstiņā.

– Šādu izstādes ievirzi pamanījām arī mēs. LNF priekšsēdētājs Aivars Garda bija pirmajās rindās daudzās Atmodas akcijās. Piemēram, fotogrāfijās no Doma baznīcas, kad notika Tautas Frontes un Nikolaja Rēriha Miera karoga iesvētīšana, tikai zinātājs var saprast, ka līdzās Dainim Īvānam un Sandrai Kalnietei, kas tur Latvijas karogu, Miera karogu tur Aivars Garda un Anatolijs Makarovs, tāpat arī 1989.gada 25.marta gājienā viņš gāja pirmajā rindā, nesdams uz maiņām ar Eduardu Berklavu un citiem Atmodas aktīvistiem Rēriha Miera karogu! Nekur netiek runāts par to, ka, Jūsu pieminētajā Pretimigrācijas mītiņā Daugavas stadionā, tieši Aivars Garda bija sarunājis krievu sievieti, kura uzstājās ar runu, lai aicinātu krievus atgriezties mājās. Arī viņš visur ir “izņemts”, bet vienlaicīgi uzdod šos aizdomas kurinošos jautājumus: ko Aivars Garda darīja Atmodas laikā?

– Jā, arī mēs, zaļie esam kļuvuši tādas kā aizliegtās personas! Iznāk, ka no visām pusēm esam nevēlami. Nepatīkam celulozes kombinātam, nepatīkam naftas terminālistiem, nepatīkam tiem, kas būvējās jūras un Baltezera krastā. Dabīgi, ka viņi sanāk kopā un nolemj Ulmi kaut kādīgi izsmērēt. Tā es to uztveru. Citu loģisku pamatojumu es šai ažiotāžai neredzu! Prokuratūra, lai arī neesmu pārkāpis nevienu likumu, taisa par mani 500 lapaspušu ziņojumu! Es pieprasu, lai prokuratūra pierāda caur tiesu savu apgalvojumus.

– Kāda būs Jūsu tālākā rīcība?

– Pirmkārt, pieprasīšu no prokuratūras lietas izskatīšanu tiesā. Es vairs ar šo prokuratūru nesadarbošos nekādā viņu izpratnē. Es tai vairs neticu, izsaku pilnīgu neuzticību un vienīgais, ko es gribu, lai notiktu tiesa!

– LNT ziņās izskanēja prokurora izteikums, ka nav svarīgi, vai jūs esat aicināts kā nopratināmais, vai kā aģents, būtiski, ka ir bijis kontakts.

– Iesniegums, kuru rakstīju, bija pamatots ar SAB ziņojumu, ka VDK analīzes datu bāzē es esmu kvalificēts kā pretpadomju antisociālistiks elements. Norādīju, ka visas manas tikšanās ar VDK bija sakarā ar manu pretpadomju darbību.

– Tas bija atspoguļots iesniegumā, bet prokuratūra tik un tā to neņēma vērā?

– Jā! Un pretpadomju darbība viņus pat neinteresēja. Viņus interesēja tikai tas, ka ir notikušas tikšanās. Un viņi savā likuma izpratnē sniedza paziņojumu, kas sabiedrības izpratnē nozīmē, ka es gandrīz vai esmu sūtījis uz Sibīriju cilvēkus! Kaut kas nenormāls! Pēc viņu teiktā iznāk, ka esmu nodevējs un slepenais aģents!..

Es apzinu juristus par iespēju sūdzēt tiesā prokuratūru par goda un cieņas aizskārumu. Man nav ko slēpt, lai viņi izmeklē manu pagātni, bet prokuratūra vienkārši smērē mani pa visu sabiedrību, saucot par aģentu.

– Lieta it kā ir izbeigta.

– Viņi sāka mani izsmērēt jau janvārī. Viņi nav iesnieguši lietu tiesā, bet jau ziņo, ka viņiem ir savākti pierādījumi. Man protams, nav nekādu pierādījumu, ka prokuratūrai ir samaksāta kāda nauda, lai mani nomelnotu, taču es domāju, ka viņi neveic objektīvu izmeklēšanu.

Turklāt, es no šī ieraksta ar iesnieguma palīdzību varēju atbrīvoties jau Augstākās Padomes laikā. Es balsoju par neatkarības atgūšanu – tas jau vien bija pierādījums, ka es neesmu ar VDK uz vienu roku. Tad arī vēsture vēl nebija tik šausmīgi safalsificēta, mana darbība vēl visiem bija kā uz delnas, dzīvā atmiņā. Tur nevienam nebūtu bijušas nekādas domstarpības.

Pats biju klāt, kad tos maisus savāca! Kartītes mētājās pat uz kāpnēm. Redz, kā tie laiki paiet… Man pat nebija nekāda interese, par to, lai manu kartīti ņemtu ārā. Tikai tagad, kad es redzu, ka mani domubiedri un draugi tiek pratināti un nievāti kā tajos vecajos laikos, tad es sāku saprast, ka kaut kas te nav vairs kārtībā. Skaidrs ir viens,– ka visa tā maisu būšana ir piespēlēta tieši tāpēc, lai turpinātu savu darbu tieši pretlatvijas elementi. Tas ir pret valsts interesēm. Ar šādiem paziņojumiem prokuratūra diskreditē ne tikai mani, bet arī Saeimu un pati sevi.

Vides Vēstis

http://lpra.vip.lv/arvids.htm

 

Advertisements

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s