Linardu Muciņu par KGB arhīvu intervē Ukrinform – Oļegs Kudrins (Олег Кудрин) 01.08.2017

(Varu būt viens no 3.Atmodas ierindas aculieciniekiem, jo biju klāt Vides aizsardzības kluba pasākumos kopš sanāksmēm Latvijas Universitātē; kluba biedra kartes visiem izgatavoja cilvēks, kurš vēlāk atzinās kā čekas aģents. Vēlāk iestājos LNNK un tur biju klāt atvērtajās valdes sēdēs un kongresos, līdz vienā kongresā pamanīju bariem neredzētu cilvēku, kuri pa kaktiem tirgojās ar balsīm – es par tevi, tu par mani.

Pats būdams skorpioniski aizdomīgs, biju tehnikuma gados gandrīz pietaisījis bikses pēc uzbļāviena pratināšanā kara komisariātā par it kā pretvalstisku darbību, gan pretēji – pats ar muguras spalvām īsti sāpīgi sajutis apkārtējo aizdomīgumu pret sevi. Jaunībā biju ar grūtībām mācījies melot un dzīvot dalīto apziņas stāvokli, pat mēģinot pašsaglabāšanās labad sev aizmālēt ļaunprātīgo komunismu ar tā kristīgas vērtības viltojošo glazūru. Klubā uz savu roku darbojos informācijas cauruma aizlāpīšanā, visu algu tērējot fotomateriālos un naktis pavadot sarkanajā fotolaboratorijas gaismā – lai mītiņos izdāļātu iedrošinošas tautas kustības bildes. Tāpat kā vidējais latvietis, es ar cerībām skatījos “labo komunistu” mutēs, sagaidot mājienus par atļautajām robežām. Pāris reizes uzstājos publiski fabulu valodā, pārbijies kā kaķis. Aizdomīgums mani nav pametis ne brīdi un diemžēl tam ir pamats arī šodien.

Gan klubā gan LNNK sanāksmēs un kongresos brīnījos, gan sašutu par ākstiem – gaisa jaucējiem, kuri tiešām sekmīgi pildīja savu melno, kā atklāj Muciņš, čekas darbu. Atceros kā kādā lielā sanākšanā stāvovācijās vai biksēs čurājām sajūsmā klausoties kāda iesūtītā, manuprāt, čekista pretvalstiska varoņdarba leģendu. Nešaubos, ka bija un joprojām ir un būs aizmuguriski apmelojumi. Lai vai kā, esmu dziļi pateicīgs mākslinieku dienām, Arvīdam Ulmem, Valdim Turinam, īpaši helsinkiešiem un Eduardam Berklavam. Vai bija kādi labāki?

Tomēr apzinos arī genocīda iedzītās dzīvnieciskās bailes mūsos tolaik un vidējā nekolaboranta latvieša, tostarp, savu pilnīgo administratīvo iemaņu trūkumu. Šaubos, vai bez pilnīgā PSRS saimnieciskā sabrukuma un, paradoksāli, bet čekistu labākās informētības un viņu gatavošanās mežonīgajam kapitālismam tauta būtu iedrošinājusies kustēties.

Nu boļševismu nomainījis ļaunprātīgs anarholiberālisms, PSRS imperiālismu Krievijas imperiālisms; tauta atkal piemērojas zemiskiem apstākļiem, pareizāk, sitas cauri dzīvei kā mācēdama. Vai ir, kas apjēdz un gatavojas šoreiz īstākām pārmaiņām uz patiesības varu? Ivars Līdaka)

Pašlaik Ukrainā visai bieži runā par problēmām, kādas radījušas un turpina radīt manipulācijas ar Ukrainas PSR KGB arhīviem. Visai bieži šajā sakarā mēdz pieminēt iespējamu neatklātu “ietekmes aģentu” ietekmi uz stāvokli valstī.

Latvijā šajā ziņā ir vienkāršāk. Tā ir vienīgā pēcpadomju valsts, kurā izdevās dabūt kgbešņiku kartotēkas kopā ar “atslēgu”, kas tās precīzi un viennozīmīgi atšifrē. Par to ekskluzīvā intervijā Ukrinformam pastāstīja 1991.gada notikumu rosīgs dalībnieks Latvijas jurists Linards Muciņš. Viņš ir bijis parlamenta deputāts divos sasaukumos, bet pašlaik – Latvijas PSR KGB zinātniskas izpētes valdības komisijas pie Latvijas Universitātes Vēstures institūta loceklis.

 

KGB ARHĪVU VISPĒRĒJĀ UZBŪVE

Ir gadījies lasīt, ka PSRS sabrukuma laikā Latvijā ir izdevies iegūt un saglabāt pilnīgāko KGB arhīvu. Tā ir?

-Nu, pavisam pilnīgi vietējā KGB arhīvi – arī pie mums tie nav saglabāti. Bet svarīgais un vērtīgais – mums ir arhīvu “atslēga”. Kas tas ir, un kāpēc vajadzīgs? Pieņemsim, ņemam operatīvo lietu, un tur rakstīts: Aģents “Ērglis” (Орёл) ziņo. Pēc konteksta, protams, minēt var, kurš tieši aiz šā pseidonīma slēpjas. Bet ja ir “atslēga”, tad tu jau droši zini, kurš tas ir. To sauc par KGB aģentūras uzvārdu kartotēku.

Pastāstiet, lūdzu, par kgbešņiku kartotēkas uzbūvi.

-Agrāk tā bija trijos eksemplāros. Viens – alfabētiskais segvārdu saraksts. Otrs – darbojošos aģentu alfabētiskais saraksts. Uz katras aģenta kartiņas ir numurs, kā arī ir īpašs žurnāls, kurā ierakstīti aģenta dati (tikai segvārds, bez uzvārda, un dažādi dati, tostarp – kurš savervējis, kad). Trešā ir tā saucamā “statistiskā kartotēka”, kas sakārtota iestāžu un nodaļu secībā. Katru mēnesi, bet dažreiz pat biežāk kuratori atskaitījās, cik aģenti savervēti, par cik skaits ir dažādu iemeslu dēļ samazinājies, cik ir “sastučīts” utt. Ar laiku viena no kartotēkām – segvārdu – pēc centrālas pavēles no Maskavas ir likvidēta. Palikušas divas kartotēkas. Un mums izdevās tās abas iegūt. Lai gan daži izsaka šaubas, sak, kaut kas varēja izbirt, kaut ko varēja izzagt. Bet tā nav – inventarizācijas laikā visas kartiņas ir bijušas vietā… Tātad, par katru aģentu bija divas lietas. Personīgā lieta – viss materiāls par vervēšanu, dati par aģentu: kas viņš ir, kur dzīvo. Otra – “darba lieta”, kurā sakopoti viņa aģentūras ziņojumi; šajā lietā uzrādīts tikai darba segvārds, bez uzvārda. Starp citu, svarīgākie aģentūras ziņojumi ir ielikti arī personīgajā lietā. Te, starp citu, ir ļoti svarīgs aspekts.

Kāds?

-Noteikti publiski cilvēki, zinātnieki, rakstnieki, mākslinieki, kas bijuši KGB aģenti, bieži mēģina to apstrīdēt. Viņi saka: “Es tikai rakstīju atskaiti par notikumu – Zinātņu Akadēmijas vai Ministru padomes vai pilsētas-rajona padomes “pirmajai daļai”. Bet tad viņi nebūtu parakstījušies “Ērglis”, bet rakstījuši savu īsto uzvārdu, teiksim, Ivaņenko Ivans Ivanovičs. Īstenībā tādu ziņojumu no pazīstamiem cilvēkiem, kas parakstīti tieši ar segvārdu, ir daudz. Tie parasti gatavoti kopā ar kuratoru, KGB virsnieku, pēc tam izsūtīti pa dažādām nodaļām. Kopijas ir palikušas darba un personīgajās lietās.

KARTOTĒKA-ATSLĒGA IR KGB “SIRDS”

Kā attīstījās notikumi perestroikas laikā?

-1988.gadā centrālā vara Maskavā saprata, ka zaudē mūsu Baltijas valstis jeb Pribaļķiku, kā to tur impēriski sauca un, starp citu, turpina saukt. Viņi visas aģentu darba un personiskās lietas izveda uz Maskavu. Tomēr operatīvās darbības nepieciešamība saglabājās, tāpēc aģentu kartiņas un viņu ziņojumu kopijas palika arī pie mums. Tika aizvestas arī krimināllietas, īpaši pirmskara un pēckara, partizānu lietas. Tomēr vēlāk mums izdevās to lielāko daļu dabūt atpakaļ. Vedām ar lidmašīnu, kad vēl bija demokrātiskā Krievija.

Kad tas bija?

-1991.gadā pēc puča izgāšanās, rudenī.

Vai varat nedaudz sīkāk atcerēties 1991.gada augusta notikumus? (Drīz būs jau to notikumu 26.gadadiena). Tieši tad taču izšķīrās Latvijas KGB arhīva liktenis.

-Par puču uzzināju būdams Liepājā, piejūras pilsētā. Mēs tur operatīvi drukājām avīzi saistībā ar puču. To mēģināja sagrābt tieši tipogrāfijā, vajadzēja veikt pretdarbību. Uz Rīgu aizbraucu puča trešajā dienā. Pie mums parlamentā (toreiz Latvijas Augstākajā padomē – red.) pūlējās pieņemt lēmumu attiecībā uz specdienestiem. Bet kaut kas nesanāca. Ar to nodarbojās Juris Bojārs, bijušais KGB virsnieks, un viņam ne visai uzticējās. Es atbraucu un pa nakti visu pārrakstīju – uzrakstīju jaunu likumu par KGB, pareizāk – par tā likvidāciju. To pieņēma tajā pašā dienā. Pēc tam mēs cieši nodarbojāmies ar savu Latvijas KGB. Atslēdzām viņiem elektrību, ūdeni un devāmies pie viņiem. Bet arī viņi rīkojās gudri, sardzē nolika uzticamākos cilvēkus – robežsargus. Robežsargi spēlītes nespēlēja, tikai pildīja pavēli: ja sargāt, tad sargāt.

Ap 28.augustu mums deva padomu – svarīgākais ir dabūt KGB “sirdi”, kartotēku-atslēgu. Tāpat vērsa uzmanību uz to, ka ir vēl “objektu” kartotēka (sistematizētas novēroto lietas), kura arī ir jādabū. Ieskaitot arhīva daļu (vecās 40-o gadu lietas – partizānu, leģionāru), šī kartotēka bija ļoti liela. (Rudenī mēs to izvedām ar kravas mašīnu, kopā ar mēbelēm).

Vai bija aktīva pretestība no KGB vadības Rīgā puses?

-Tā laika valsts drošības priekšnieks Johansons (pēdējais Latvijas PSR KGB priekšsēdētājs – red.) pavēlēja arhīva priekšniekam pievākt kabinetā pašu svarīgāko daļu, kartotēku-atslēgu. Statistiskā kartotēka bija salikta divās kastēs, kas vienmēr bija gatavībā, ja vajadzēs steidzīgi pārcelties. Bet uzvārdu kartotēku sabēra divos maisos. Vēlāk mums stāstīja, ka puča laikā arhīvā nākuši KGB virsnieki, piemēram, no 1.nodaļas, teikuši, ka kādi aģenti jānoņem no uzskaites dēļ aizbraukšanas dažādu iemeslu dēļ – it kā pārcelšanās uz citu “savienības republiku”, pārcelšana uz karaspēka daļām utt. Bet tas bija jau grūti izdarāms, jo kartiņas bija sabērtas maisos – 4000 lietu. Bet Latvijas KGB 1.nodaļa bija pakļauta KGB Pirmajai galvenajai pārvaldei Maskavā, kas atbildēja par ārējo izlūkošanu (1991.gadā PGP (ПГУ) tika pārveidota par Krievijas Ārējo izlūkdienestu, ĀID (СВР) – red.)

DIVVALDĪBA VALSTS DOŠĪBAS BIROJA “STŪRA MĀJĀ”

Kāpēc izlūku nodaļa tajās dienās nāca ar lūgumu veikt izmaiņas kartotēkā?

-Acīmredzot, viņiem vajadzēja izņemt no kopējā saraksta aģentus. Tā notika gadījumos, kad aģenti strādāja uz vairākām KGB nodaļām, izņemot pirmo – uz otro (iekšējā drošība un pretizlūkošana – red.), trešo (nodarbojās ar miliciju, ugunsdzēsējiem, DOSAAF – red.), piekto (“Пятка”, cīņa ar ideoloģiskām diversijām, pretpadomju un reliģiski-sektantiskiem elementiem – red.). Bija dažādi. Dažas kartiņas bija aptītas ar gumijas saiti un piestiprinātu uzrakstu “Iznīcināt” (Уничтожить). Pēc padomju likumiem pēc nonākšanas “nomenklatūrā” (augstākstāvošu institūciju apstiprinātos personālsastāvos) šos cilvēkus vairs kā aģentūru izmantot nevarēja.

Tomēr pēc 1990.gada 4.maija (Latvijas neatkarības pasludināšanas – red.) mūsu republikas nomenklatūra jau tika uzskatīta par padomju varas ienaidniekiem. Un sanāca sarežģīta situācija. No vienas puses instrukcija lika tādu lietu noņemt no uzskaites un iznīcināt, bet no otras – visādam gadījumam gribējās paturēt kompromatu nākotnei – par naidīgas nomenklatūras pārstāvjiem. Tāpēc savlaicīgi kartiņas iznīcinātas nebija. Tā bija ar mūsu toreizējā premjerministra Godmaņa lietu.

Viņš bija novērojamais objekts?

-Nē, viņš bija aģents. Iestājās Tautas frontē, bet pēc tam kļuva par Latvijas Ministru padomes priekšsēdētāju. Tajā laikā tas bija plaši izplatīts gadījums. Arī Lietuvas premjerministre Kazimira Prunskiene bija aģents. Kgbešņiki daudzus savējos ievadīja spēlē. Tāpat bija arī pie jums Ruhā (Рух; Ukrainas Tautas partija). Bija milzums iesūtītu personu, lai varētu kaut kādā mērā manipulēt ar kustību, ar tās sapulcēm, kongresiem. No malas daudzi no tādiem cilvēkiem šķita dīvaini, nenormāli. Bet viņi tā uzvedās ar nolūku – lai dezorganizētu. Jeb tādus piemeklēja. Viņus vadīja kgbešņiku kuratori.

Ļoti interesanta tēma.

-Jā, pēc puča īpaši interesanti bija lasīt KGB pavēles par aģentu no dažādām savienības republikām darbības koordināciju dažādu starprepublikānisku, PSRS demokrātisko spēku kongresu laikā. Tas taču ir ļoti sarežģīti – kā tādos apstākļos kopīgi vadīt aģentus, pieņemsim no Latvijas, Ukrainas un Igaunijas? Sarežģīts uzdevums.

Jā, bet atgriezīsimies pie notikumiem ap KGB kartotēku 1991.gada augustā.

-Toreiz mēs arhīva priekšnieka kabinetā apskatījām tur glabāto kartotēku. Mūsu konsultants no KGB apgalvoja, ka ir arī pati svarīgākā kartotēka – ar aģentu uzvārdiem. Mēs šo seifu aizzīmogojām, aizvērām. Es paņēmu atslēgas sev. Atzīšos, tā toreiz bija spontāna rīcība. Bet ļoti labi ka tā. Mēz aizzīmogojām seifu un maisus ar saviem zīmogiem, kgbešņiki ar saviem. Tomēr noņemt zīmogus un atvērt – tā ir nieka lieta. Tāpēc mēs tur nolikām savu apsardzi, viņi savu. Pēc tam ieviest kaut kādas izmaiņas aizzīmogotās kartotēkās un vienlaikus žurnālos jau bija neiespējami. Bet līdz tam brīdim toreizējais arhīva priekšnieks principā būtu varējis iznest visu šo kartotēku no sava kabineta.

SLEPENA PĀRCELŠANA UZ PARLAMENTU

Kādā veidā iznest?

-Par tādu iespēju uzzinājām vēlāk. Izrādās, no KGB ēkas varēja iziet uz diviem dzīvokļiem blakus ēkā, bet tur bija jau izeja uz blakus ēkas kāpņu telpu – uz pavisam citu pagalmu, citu iebrauktuvi. Pieņemu, ka tas bija pēc 1956.gada mācības Budapeštā. Lai galējā situācijā varētu aizbēgt paši… Bet mēs visu savācām līdz tam, kad tika mēģināts kaut ko iznest. Tādējādi, mūsu valstī esošā kartotēka izrādījās pilnīga. Mēs, piemēram, zinām par aģentūras pārreģistrāciju 1953.gadā. Tas tika izdarīts, kad novāca Beriju.

Kāpēc?

-Pēckara laikā aģentūras bija pārlieku daudz. Pārmērīgs apjoms, kas deva maz rezultāta. Viņi aģentūru pārreģistrēja, samazināja skaitu. Un kopš tā laika, kopš 1953.gada sākās jauna nepārtraukta uzskaite līdz 1991.gadam. Latvijā caur aģentūras žurnāliem izgāja apmēram 25 000 aģentu (visā 34 gadu laika posmā – red.).

Tātad, aizzīmogotas kartotēkas, apsardze. Kas notika tālāk?

-Šo visā Rīgā slaveno “stūra māju” savām vajadzībām sāka pārņemt Latvijas Iekšlietu ministrija. Un mūsu komisija lēma pārcelt arhīvu uz parlamentu. Lai nebūtu nepatīkamu pārsteigumu, par to zināja tikai šaurs cilvēku loks. Ātri visu savācām un pārvedām. Kad par to paziņojām Gorbunovam (Latvijas Augstākās padomes priekšsēdētājs 1989-1993.gados – red.), viņš teica: “Johansons jau par to zvanīja”. Atbildēju: “Jā jā, te ir mūsu komisijas lēmums par kartotēkas pārvešanu. Viss ir likumīgi…”. Tā notika ar Rīgas centrālo arhīvu. Un atsevišķs stāsts ir citu KGB apakšvienību arhīvi, tostarp rajonu arhīvi.

Vai tur arī bija kādas būtiskas lietas?

-Jā. Izlūkošanas arhīvā atradām mirušā Latvijas armijas ģenerāļa Roberta Kļaviņa (1885-1941-red.) lietu. Viņš jau pirms kara bijis krievu (padomju – red.) izlūkošanas savervēts. 1940.gadā viņš padarīts par “tautas” saeimas (mēs to saucam par “leļļu saeimu”), kas pieņēma lēmumu par iekļaušanos PSRS, deputātu. Tagad labi zinām, ka šīs “saeimas”, kas pieņēma lēmumu par iestāšanos PSRS, komisijās bija vieni vienīgi aģenti. (Tā ka runāt par “tautas gribas izpausmi 1940.gadā ir vienkārši smieklīgi). Vēlāk viņu iecēla par Sarkanarmijas 24.strēlnieku korpusa priekšnieku, kura sastāvā iekļāva bijušās Latvijas armijas pārformētās divīzijas. Bet neilgi pirms vācu iebrukuma 1941.gada jūnijā Kļaviņu kopā ar citiem Latvijas virsniekiem izsauca “uz kursiem” Maskavā, it kā mācīties. Tur viņus gandrīz visus arestēja un pēc dažiem mēnešiem nošāva. (Daļa Baltijas artilēristu augstāko virsnieku tika aizvesti uz nometni pie Lamas ezera Taimirā, kur gandrīz visi 1942.gadā nomira; domājiet paši, kāpēc. Skat. foto http://tencinubildes.wordpress.lv/2008/11/01/atbrivosanas-mb/#jp-carousel-164 – I.L.)

Perestroikas laikā cīnoties par neatkarības atjaunošanu starp trim Baltijas valstīm bija cieša saikne, koordinācija. Vai zināt, kas notika ar KGB arhīviem kaimiņos?

-Lietuvā un Igaunijā viss bija ļoti līdzīgi. Bet tur diemžēl neizdevās savākt kartotēku-atslēgu. Tur aģentu uzvārdus nākas restaurēt pēc netiešiem datiem. Un tas var novest pie juridiskām grūtībām, kad bijušais aģents no visa atsakās. Lai gan arī pie mums, pat ar atslēgu, mēdz būt grūtības, arī visādi farsi. Saka: tas rakstīts aiz manas muguras, manā vietā, lai mani nomelnotu. Bet es neko nezināju… Ir bijuši arī pretēji gadījumi. Kaut kur deviņdesmito gadu vidū Krievijā sāka gatavot viltotas kartiņas uz mūsu tagadējiem politiķiem – it kā arī tie bijuši savervēti. Bet Latvijas KGB apakšpulkvedis, kurš veda kartotēku-atslēgu, tajā laikā bija miris. Bija nācies viņa rokrakstu viltot. Un tas palīdzēja šādus viltojumus atmaskot.

KĀ ATKLĀJA KGB-VALSTS PLĀNA SKAITĻOŠANAS CENTRU

Kāda ir datu par sevi prasījuma procedūra arhīvā?

-Pie mums (tāpat kā Lietuvā, Igaunijā) var doties uz Totalitāro noziegumu komisiju ar prasījumu par sevi: pirmkārt, vai neesi skaitījies KGB kā aģents; otrkārt, vai neesi bijis cietušais, novērošanas objekts? Un komisijai atbilde tev ir jāsniedz… Jā, starp citu, ir kāda svarīga detaļa. Mēs Rīgā vēl savācām valsts drošības “skaitļošanas centru”.

Kas tas ir?

-Ēkā, kurā tagad atrodas Latvijas Uzņēmumu reģistrs, kādreiz bija Latvijas PSR Valsts plāna Ekonomikas institūts. Viņiem bija nopirkti tā brīža jaunākie Rietumvācijas kompjūteri. Bet visam tam slepeni bija pievienoti papildus elementi. Un ēkas pagrabā atradās KGB kompjūters (iespējams, arī kgbešņiki pa naktīm ir izmantojuši Valsts plāna Ekonomikas institūta augšējo mašīnu iespējas).

Kāpēc tas ir darīts?

-Viņiem bija izstrādāts īpašs klasifikators – pēc kura bija viegli sameklēt vajadzīgo informāciju dažādās lietās un ziņojumos pēc noteiktiem atslēgas vārdiem. Piemēram, pēc uzvārda… Tolaik kompjūteri darbojās ar lielām lentēm. Aizejot gebisti domāja, ka ir tās atmagnetizējuši. Tur bija tādi īpaši lieli magnēti, līdzīgi elektriskām plītiņām. Bet mēs tagad esam gudri, zinām, ka no tādām “atmagnetizētām” spolēm īstenībā var nolasīt visu informāciju. Tā mēs restaurējām lielu daudzumu aģentūras ziņojumu trešdaļas lapas apjomā katru. Ar apmēram tādu saturu : “Aģents “Ērglis” ziņo. Trīs studenti pēc “PSKP vēstures” eksāmena nokārtošanas iedzēruši. Studenti Ivanovs, Petrovs, Sidorovs dzērumā sadedzinājuši PSKP vēstures mācību grāmatu”. Vai: “Es biju aizbraucis ekskursijā uz Budapeštu. Un no turienes piezvanīju uz Stokholmu latviešu emigrantam tādam un tādam”. Ar “atslēgas” palīdzību visi šie ziņojumi ir pilnībā atšifrējami. Ja atslēgas nebūtu, aģenta vārdu nāktos noskaidrot pēc citām detaļām. Otrajā gadījumā viss ir skaidrs: emigrantam no Budapeštas zvanīja viens cilvēks, viņš arī tas aģents. Bet pirmajā gadījumā saprast, kurš tieši ir stukačs, ir daudz sarežģītāk. Kāds no trijotnes “Ivanovs, Petrovs, Sidorovs”? Jeb viņus ir vērojis vēl kāds no malas?

Kā juridiski tiek noteikts, cik sīku informāciju par sevi var saņemt bijušā KGB arhīvos?

-Lūk, šajā ziņā pie mums un, cik zinu, arī pie jums Ukrainā ir domstarpības. Cilvēkam ir jāsniedz tikai informācija, ko un kā tieši par viņu ir stučījis aģents “Ērglis”. Vai vēl jāatklāj arī šā “Ērgļa” uzvārds? Pie mums Latvijā notiek cīņa ar Satversmes aizsardzības biroja priekšnieku. Viņi argumentējot ar “Eiropas prasībām” par personas datu aizsardzību grib slēpt iespējami vairāk ziņu. Un tas ir saprotams. Viņi paši sēd uz šīs informācijas. Bet informācija – tā ir vara… Lai gan kaut kādu svarīgu darbu veic arī viņi. Nesen parlaments piešķīra 30 000 eiro datu pārrakstīšanai no vecām filmām, lai nekas nezustu… Starp citu, es nesen braucu uz Ukrainu. Atvedu no turienes grāmatu, kurā aprakstīti tādi paši strīdi par to pašu tēmu: cik tālu varam iet informācijas atslepenošanā, bet kādi personu dati tomēr ir jāpatur. Tas ir ļoti svarīgs jautājums katrai valstij.

Rīga.

https://www.ukrinform.ru/rubric-society/2276944-linard-mucins-latvijskij-urist-eksdeputat-parlamenta.html

Advertisements

One comment on “Linardu Muciņu par KGB arhīvu intervē Ukrinform – Oļegs Kudrins (Олег Кудрин) 01.08.2017

  1. […] Viss raksts: https://tencinusarunas.wordpress.com/2017/08/07/linardu-mucinu-par-kgb-arhivu-interve-ukrinform-oleg… […]

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s