Tanīs drūmajās dienās. Kurzemes Vārds, 20.06.42. 1940.g. dziesmu svētki Daugavpilī, krievi ienāk Latvijā. Arī dziesmas mums atņēma. Nacionālā Zemgale, Nr.30. 02.08.41

Kad 1940.gada jūnijā boļševiki iebruka mūsu zemē, tanīs dienās Daugavpilī notika mūsu lielie dziesmu svētki, kuros piedalījās arī liels skaits liepājnieku un kurzemnieku. Tiem uz mūžu paliks atmiņā boļševiku iebrukuma ainas. Šos pārdzīvojumus tagad (1942) spilgti attēlo laikraksts “Daugavas Vēstnesis” rakstā “Karoga pazaudēšana”.

Zied latviešu zeme vasaras krāšņumā, un dziesmu pilnas ir visas malas. Latgale gatavojas dziesmu svētkiem. Prieka satraukums pārņēmis Māras zemi, un tās dziesmotiem pulkiem tikai viens ceļš – uz Daugavpili. Un ne tikai Daugavpils dziedātāji vien, to dara arī kurzemnieki, to dara zemgalieši, un viņiem iepakaļ nepaliek arī vidzemnieki. Dziesmotie vilcieni nāk un nāk, un visi tie Daugavpils stacijā izsēdina simtiem un tūkstošiem jautru un bezbēdīgu dziesmu draugu. Atbraucējus vieno viena doma, vieno viena vēlēšanās – dziedāt par godu tautai un par mūžīgu slavu tēvzemei.

Pienāk dziesmu svētku priekšvakars. Tas ir 15.jūnijs, kad Daugavpils ielas vairs nevar pazīt… Ir viena vienīga parāde, kad skaistie tautas tērpi tūkstošu krāsās mirgo un laistās, neaizmirstams skats. Skan Stropu priedes, un pāri Daugavas zilajiem ūdeņiem skrien dziesmu viļņi, paužot tēvzemei ziņu – Latgale dzied. Teodors Reiters diriģē kopkori, kurā ir 11 120 dziedātāju. Tas ir tikai ģenerālmēģinājums, bet izskaņa jau vēstī, ka rīt skanēs vēl labāk…

Kad saule iegrimst mežu galos, līdzi dziesmu svētku priekam no Rīgas puses atskrien kāda klusa, bet baiga ziņa. Kaut kas nav kārtībā. “Daugavas Vēstneša” red. sabraukušie Rīgas žurnālisti zvana uz savām redakcijām. Jā, nav patīkamas ziņas… Incidents pie austrumu robežām, nodedzināta mūsu robežsargu mītne, bet Lietuvai iesniegts padomju valdības ultimāts. Šo vēsti pagaidām zina tikai žurnālisti, bet dziedātāji vēl par to nemaz nenojauž.

16.jūnija rīts uzaust gaiši mirdzošs. Karogi, karogi, tautu tērpi un līksmas sejas – viss stāsta, ka šodien Latgale dziedās tā kā vēl nekad. Kad Stropu priedēs ir 98 500 klausītāju, tālu pāri visai Daugavpilij un tālu pāri visai latviešu zemei aizlīst valsts himna – Dievs, svētī Latviju. Vēstis no Rīgas sasniegušas dziesmoto saimi, un tā klusa satraukuma gaidās dzied ar sirdi un dvēseli. Trīs reizes skan tautas lūgšana. Vienoti, stipri un neaizmirstami. Dzied klausītāji, dzied kopkoris, dzied debesis – viss skan un līgo… Un tomēr sirds jautā – vai tā nav atvadīšanās?

Spēkā un vienotībā izskan visa plašā programma. Nav nevienas kļūmes, nav pārpratumu. Ir viena sirds, ir viena dvēsele, kas lūdz, lai viena būtu arī zeme abos Daugavas krastos.

Un tomēr likteņupe nes sēru ziņu – Lietuvā iesoļojusi sarkanā armija. Ultimāts iesniegts arī Latvijas valdībai. Skumji paliek visiem, bet šīs skumjas īsti sākas tikai tad, kad Stropu priedēs jau beigušas skanēt dziesmu atbalsis, un ļaudis steigā pamet dziesmu vietu, lai trauktu mājup.

Klusi, sevī sadrūmuši aizbrauc nakts tumsā dziesmu pulki, un pāri Daugavai kāpj pelēka jūnija migla. Ko nesīs rītdiena, ko nesīs nākotne?

17.jūnija rīts. Izklīst migla, un palsi atmirdz saule. Pēdējie dziesmu draugi pamet Daugavpili un dodas mājup. Galvenās Daugavpils ielas pilnas žīdiem un to līdzskrējējiem. Bariem šie latviešu tautas izsūcēji stāv un kaut ko gaida. Viņi aizslēguši veikalus un sagatavojušies svētkiem, svētkiem, kurus tie visus šos gadus, liekas, gaidījuši izsūkdami latviešu tautu līdz pēdējai iespējai. Klusi ielās klīst kārtības sargi, un to gaitas pavada apslēpti un ņirdzīgi smiekli. Daugavpils žīdi gaida sarkanās armijas priekšpulkus, kuri jau pārgājuši Latvijas robežu un nāk pilsētas virzienā.

Pusdienas laikā Daugavpils ielās atskan suniska kaukšana. Tūkstošiem žīdu metas Zemgales tilta virzienā. Viņi rēc, gavilē un nes klēpjiem sarkanas rozes. Un tur jau ir arī viņu gaviļu iemesls: pāri Daugavai pārdun pirmie krievu tanki. Grabēdami un žvadzēdami viņi kā netīri rāpuļi nāk viens pēc otra, lai samītu latviešu karogu un iznīcinātu brīvās tautas sapņus un nākotnes cerības. Latvieši stāv ceļmalā, un to krūtis žņaudz asaru sīvums…

Žīdu prieki nav aprakstāmi. Puikas, jaunas skuķes un veci vīri lec uz mašīnām, sviež sejā sarkanarmiešiem rozes un rēc vienā rēkšanā. Tā nav apsveikšana šī vārda patiesā nozīmē, bet tā ir priecāšanās, kādu varbūt pazīst tikai pekles iemītnieki. Sarkani karogi plīvo, sarkani mutauti zvēro, un zvēro naidā arī žīdu un atmodušos boļševiku acis. Viņi redz pienākušu atmaksas stundu. Viens otrs kārtības sargs metas uz sarkano karogu pusi, bet velti…, viņus sāk sist un beidzot tiem jāpiekāpjas.

Žīdu prieki un kaukšana nerimstas ilgi. Tā skan pāri visai pilsētai, ienesot latviešu sirdīs skumjas un sāpes. Raud vīri, raud sievas, raud visa latviešu tauta, redzēdama, ka ir pazaudēts gadiem glabātais un mīlētais sarkanbaltsarkanais karogs.

================================

Arī dziesmas mums atņēma. Nacionālā Zemgale, Nr.30. 02.08.41

Brīvi un vareni skan atkal latviešu dziesmas. Vārdi, kurus agrāk tikai klusās lūgšanas drīkstēja izteikt, lepni un neapspiesti tagad izskan dziesmā pāri visai mūsu tēvu zemei.
Smags bija pagājušais gads, kad sarkanie iebrucēji latviešu tautai atņēma visu, kas vērtīgs. Nepietika ar materiālo vērtību un tautas dzīvā spēka iznīcināšanu, mums atņēma arī dziesmas, šo tautas izturības un vienotības izteiksmes veidu.
Dziesmu prieka atņemšanu vissmagāk sajuta latviešu karavīri. Sāpīgs bija jau pats pirmais sitiens, kad mierīgi nolaistiem ieročiem latvietim bija jānolūkojas, ka mūsu brīvajā zemē ieplūda sveši, nekulturāli karapulki. Ikviens alka cīņu, visi labākie tautas dēli līdz pēdējam brīdim gaidīja kaujas pavēli, lai steigtos uz austrumu robežām, kur katrs kaujā gūtais cirtiens nebūtu tomēr tik nikni sāpējis kā sāpēja kaujas pavēles nesaņemšana, un “draudzīgā atsvabinātāja” ielaišana mūsu tēvu zemē.
Tas bija noticis. Dienas gāja, un aizvien smagāk iebrucēju varu sajuta ikviens latvietis un sevišķi Latvijas armijas karavīrs. Vakaros mēs gan dziedājām savas tautas lūgšanu, un ticības pilna izskanēja — Dievs Kungs ir mūsu stiprā pils, bet drīz vien sarkanie bezdievji aizliedza dziedāt šo kristīgo lūgšanu.

Vēl mums palika nācijas himna. Sajuzdami, ka arī tā drīz tiks aizliegta, katrs karavīrs vakarjundā izjuta šīs dziesmas svētumu, un neizdzēšamā atmiņā paliks tie nedaudzie vakari Driksas krastā, kad zem kuplajām liepām jundai nostādītie karavīri lūdza Dievu,
lai tas svētī Latviju, dārgo zemi, kuru sargāt pašiem, neizprotamā kārtā, mums bija ņemta izdevība.
Tanī pat laikā pilsētā skanēja katram īstam latvietim svešas un naidīgas sarkano iebrucēju dziesmas. Te, upes krastā, Dievu lūdza pulciņš latviešu karavīru, un tikpat neliels skaits privāto iedzīvotāju — patriotu, kuriem vēl svēta bija dzimtene un tautas lūgšana — bet tur, pilsētas ielās, staigāja krievu bezdievju pulki, kuriem nekas nebija svēts.
Mēs dziedājām, un tie nedaudzie latvieši, kas bija nākuši klausīties mūsu vakara jundā, zem kuplajām liepām kā Dievnamā, dziedāja mums līdzi, un Latvijas saules rieta gaismā mēs viņu acīs redzējām mirdzumu, kāds rodas tikai svētos, reti pārdzīvojamos brīžos.
Tādi bija mūsu pēdējie vakari, kad vēl savu tautas lūgšanu varējām dziedāt, bet pāri pilsētai un visai latviešu zemei bez pārtraukuma skanēja sarkano barbaru balsis un šajā mūžīgajā klaigāšanā klausoties, latviešu karavīrs pazemots, apspiests saskatīja savu un tautas posta ceļu.
Nāca pavēle, kas aizliedza dziedāt Latvijas himnu. Sāpīgi tas bija, jo nu pat vislētticīgākajam latvietim kļuva skaidris, ka mums atņems visu, kas mīļš un dārgs. Nāca cits rīkojums, vakarjundā dziedāt bēdīgo “visu zemju dziesmu” … Bēdīgi tā sākās un kapa
dziesmai līdzīgi tā nobeidzās. Neviens negribēja dziedāt un mācīties šo svešo, sarkano dziesmu. Liekas, augstākā vadība to bija sapratusi un atcēla doto rīkojumu. Vakarjundā mēs vairs nedziedājām neko, bet ilgi karavīros skanēja zobgalības par šo neizdevušos mēģinājumu uzspiest dziedāt svešo, mūsu garam naidīgo dziesmu par “pēdējo kauju…” (domājams, Internacionāli – I.L.)
Latviešu tauta ir dziesmu mīļotāja, un latviešu karavīrs brīvos brīžos tik labprāt dziedāja tautas patriotiskās dziesmas. Sākumā tas netika liegts, gluži otrādi, visiem par lielu jautrību krievu poļitruki, klausīdamies melodijā un nesaprazdami vārdus, aplaudēja
mūsu dziedātājiem. Neilgu laiku dziesmu gars saistīja latviešu karavīrus, un kaut arī tie bija iekļauti sarkano strēlnieku pulkos, tomēr gandrīz visi bija un palika īsti latvieši, kuri savu tautisko apziņu gaiši izteica dziedātajās dziesmās. Drīz tika liegts arī šis pēdīgais latviskuma un vienotības izteiksmes veids.
Pienāca drūmais 1940.gada 15.novembris, kad ar pulka pavēli Nr.27 aizliedza latviešu karavīriem dziedāt latviskās dziesmas. Aizliegto sarakstā bija uzskaitītas 24 dziesmas.
Nedrīkstējām skandināt:

Tev mūžam dzīvot Latvija,

Svēts mantojums šī zeme mūsu tautai,

Dziesmu kalnā.

Aizliegta bija arī spēka un vienotības paudēja
Mūsu zeme, kur Daugavas abas malas mūžam nesadalās.

Sarkano varas vīru nežēlastībā bija kritusi

Dzimtene, kur apdziedāti klusie Latvijas lauki un rāmā tāle,

Daugaviņa puto balti,

Lāčplēšu dziesma par Daugavas vanagu sasaukšanos.
Viss latviskais bija liegts. Nāves grēks bija sevi saukt par latvieti, tāpēc saprotams, ka arī tādas dziesmas, kur apdziedāts nācijas spēks un skaistums, bija aizliegtas. Nedrīkstējām dziedāt
Latviski lai atskan dziesmas,

Kas īstens latvietis.

Liegta bija drosmes un spēkpilnā

Pie Baltijas jūras,

Ko sirmie zvani junda.

Apspiesti, krievu iespaidam pakļauti, mēs vairs nedrīkstējām sapņot par Titānu cilti, ņemtas bija cerības izteikt savas tautas nākotnes ilgas dziesmā

Pretim gaišai dzīvei, mūsu ceļš lai iet,

Pie tēvu zemes dārgās ķeries klāt,
Sargs pie Daugavas

un Mēs gribam būt kungi mūsu dzimtajā zemē.

Aizliegta bija pat tāda dziesma kā

Dažu skaistu ziedu Gaujā kaisīju.
Smagi kļuva ikvienam karavīram pēc šīs pavēles nolasīšanas. Klusums bija tik liels, ka varēja dzirdēt tikai satraukto latviešu sirds pukstus. Apvaldītā naida un niknuma pilnā balsī kāds jautāja — Ko tad latvietis īsti drīkst dziedāt? — Bet neviens neatbildēja, neviens nespēja atbildēt. Tagad mums bija atņemts viss: ieroči, apģērbs un vispēdīgi arī dziesma — latviskā dziesma. Drūmas un tumšas pāri mums nogūlās pagājušā bezcerības rudens dienas.
Bet viss iet savu ceļu, un nāk atkal pavasaris, kas jaunā saulē iegriež zemi un tautas. Pazemotā, apspiestā, pa daļai iznīcināta fiziski un garīgi, arī latviešu tauta ir sagaidījusi savu atpestīšanas stundu. Mums ir atdots viss latviskais, un latviešu dziesmas, šis mūsu spēka un izturības avots, sit atkal augstu vilni. Lai tas nenorimst nekad.
Ražīgs, jauncelšanas darbs, latvisku dziesmu apšalkts, lai visai pasaulei atgādina latviešu tautas esamību šajā zemē.

Valdis Grieze.

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com logotips

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s

This site uses Akismet to reduce spam. Learn how your comment data is processed.