KRIEVU UN PĀRKRIEVOŠANAS BŪTĪBA – Voldemārs Busse un Zigmunds Skujiņš

KRIEVI VAI KOMUNISTI? Voldemārs Busse. Austrālijas latvietis, 21.02.1986

Voldemāra Busses pārdomas par to, kas apdraud Latviju visvairāk.

Kā ik gadus pēdējo 15 gadu laikā, arī šogad gada sākumā pienāca sainītis no Latvijas ar sienas kalendāru. Zināju, ka kalendārs ietvers skaistas, neaizmirstamas dzimtenes ainavas ar mēnešu un dienu nosaukumiem latviešu valodā – sveiciens no dzimtenes veselam gadam!
Priecīgi satraukts taisīju sainīti vaļā, izņēmu Kalendāru un – mans prieks pēkšņi pārvērtās nevarīgās dusmās: blakus katram latviešu vārdam man pretī rēgojās krievu paralēlformas. Iemetu kalendāru papīru grozā, lai to kopā ar citiem atkritumiem vēlāk sadedzinātu. Šī krievu uzbāzīgā bezkaunība man joprojām, mēnešus vēlāk, nedod mieru.


Līdzīga lieta gadījās jau pirms dažiem gadiem, kad liku sūtītājam saprast, ka divvalodība man nav pieņemama, ka kalendārs man vēlams vai nu latviešu valodā, jeb nemaz. Sūtītājs bija sapratis, un turpmākajos gados ievēroja manu lūgumu.
Kāpēc tad šogad pēkšņi atkal divvalodība? Jāpieņem, ka vai nu citādi kalendāri grūtāk iegādājami, jeb sūtītājs aiztecējušo gadu gaitā tā apradis ar Latvijas piesārņošanu ar “lielās krievu tautas” valodu, ka divvalodība tam vairs neduras acīs, un manu lūgumu tas aizmirsis. Kā pirmā, tā otrā varbūtība jeb abu varbūtību kombinācija demonstrē neatlaidīgās rusifikācijas panākumus okupētajā Latvijā.

Nesenais gadījums tad arī deva man lieku ierosinājumu iztirzāt šajā rakstā jautājumu, kas mani nodarbina jau kopš Latvijas okupācijas: vai mūsu
tautas nāvīgais ienaidnieks ir komunisms jeb krievu šovinisms – imperiālisms? Ka starp abiem – komunismu un krievu šovinismu – pastāv savstarpēja
iedarbība, to laikam neviens domātājs cilvēks nevarēs noliegt.

Jau agrāk AL slejās esmu izteicies, ka sakarā ar manu izcelsmi un ar to saistīto izglītību un gadu desmitu ciešu saskari ar dažādu politisku nokrāsu krievu sabiedrību varu pamatoti apgalvot, ka krievu psīholoģiju pazīstu intīmi. Atkārtoti pasvītroju, ka individuāli krievu starpā man iznācis sadurties ar vissirsnīgākiem humānistiem, īstām kultūras pērlēm. Taču kolektīvi visdažādāko politisko pārliecību krievu raksturu dominē viena kopēja īpašība: viņu kvēlošais patriotisms, kurš savos pārspīlējumos ir sinonīms ar šovinismu. Nesadalāmā impērija māte Krievija ir viņu polītiskās filozofijas centrā. Šai kontekstā krievi uzskata nekrievu tautu rusifikāciju par nepieciešamu impērijas saglabāšanai un – savas izredzētās tautas
mesiāniskās misijas ietvaros – tās tālākai attīstībai.

Jāpiebilst, ka, salīdzinot ar vācu brutālo šovinismu, tā krievu pasuga nereti izpaužas dīvainā, šķietamā sirsnībā: pārkrievināšana, krievi ar neviltotu sajūsmu apgalvo, ir nekrievu tautu interesēs; ar to šīm tautām paveras ceļš uz krievu tautas vienreizējo garīgo bagātību, uz tās skaisto Dieva (jeb komūnisma!) svētīto nākotni.
Līdz ar to krievu šovinisms ir daudz bīstamāks, kā to tik uzskatāmi rāda lielais latviešu (un citu nekrievu) rusofilu skaits pat vēl mūsu dienās. Krievi laikam ir vienīgā tauta pasaulē, kurai izdevies savervēt tik daudzus sveštautiešu kvislingus aktīvai viņu pašu tautu iznīcināšanai.
Nekrievu rusofili negrib saprast, ka sagaidīt no krieviem kā tautas jebkādu izpratni, pretimnākšanu un simpātiju viņu nacionāliem centieniem, ir
p o l ī t i s k s ārprāts. Ir diemžēl daudz cilvēku, kuriem krievu psīholoģija ir sveša, kas izšķir krievu tautu no komūnisma pārliecības, ka krievu tauta mums atdotu brīvību tad, ja tai izdotos atbrīvoties no komūnisma jūga. Šiem cilvēkiem derētu padomāt, kāpēc krievu emigrācija nav Apspiesto nāciju organizācijas sastāvā. Kad šādu jautājumu uzdevu maniem krievu draugiem un paziņām, tad atbilde skanēja: iestājoties Apspiesto nāciju organizācijā, krieviem būtu jāpiekrīt šīs organizācijas ideāliem, ar to atbalstot baltiešu, ukraiņu un citu nekrievu tautu brīvības centienus, kas būtu pielīdzināms
krievu impērijas likvidēšanai. Tieši šo pašu iemeslu dēļ krievi (ar nedaudziem individuāliem izņēmumiem) nekad nepiedalās organizētās pretpadomju demonstrācijās, neorganizē akcijas savu disidentu atbalstam Krievijā – tik krasā atšķirībā no žīdiem.

Krievu emigranti nekad un nekur nav nosodījuši Pad. savienības ģeopolitiskos ieguvumus 2.pasaules kara rezultātā (Baltijas valstu okupāciju, Somijas teritorijas daļēju aneksiju, kā ari Polijas, Vācijas, Rumānijas, Čehoslovākijas un Japānas teritoriju piesavināšanos). Ja arī ne atklātībā, tad privātās sarunās krievi attaisno asiņaino Ungārijas sacelšanās apspiešanu (ungāri (it kā) allaž apspieduši slāvus), iebrukumu 1968. gadā Čehoslovākijā un Afganistānas okupāciju. Viņi pieslējās Krievijas stājai sakarā ar Korejas lidmašīnas notriekšanu un noraidīja Maskavas olimpisko spēļu boikotu. Man viss tas ir personīgi zināms no neskaitāmām sarunām ar dažādu politisku novirzienu krievu emigrantiem.

KRIEVU PATRIOTISMS UN PADOMJU PATRIOTISMS IR SINONĪMI
Neatlaidīgi pieaug krievu emigrantu skaits no visām šķirām un visiem gada gājumiem, kuru uztverē krievu patriotisms ir sinonīms ar padomju patriotismu, resp. šovinismu, un nešaubīgi var teikt, ka šādi cilvēki krievu emigrācijā tagad ir lielā vairākumā. Apzināti vai neapzināti viņi lepojas ar tēvijas t.i. Padomju Krievijas nepieredzēto politisko un militāro varu, ar sasniegumiem padomju tehnoloģijā, ar faktu, ka valstī valda kārtība («law and order»), ka tur nav narkotisko vielu lietošanas problēmu. Šie paši cilvēki vairās runāt un domāt par režīma ēnas pusēm – par teroru, par necilvēcību, par disidentu ieslodzīšanu psīhiatriskajas slimnīcās, par vispārējās brīvības trūkumu, par desmitiem miljoniem upuru, akceptējot to kā kaut ko nepieciešamu, neizbēgamu Krievijas vēsturiskās tradīcijas skatījumā (ļes rubiš, ščepki letjat – mežu cērtot, skaidas lido). Citos gadījumos viņi to noraida kā Krievijas ienaidnieku pārspīlējumus. Tas ir cilvēcīgi un psīholoģiski saprotams, bet tas tai pašā laikā pasvītro, ka mums ir darīšana ar mūsu d a b ī g i e m, vēsturiski nežēlīgiem ienaidniekiem, kuru mērķis abpus dzelzs aizkara ir pilnīga mūsu tautiskās identitātes iznīcināšana.

Kas attiecas uz komunismu, tad tas, mazākais kā monolīts, jau sen neeksistē.
Kur tas mūsu laikos ir? Vai Krievijā? Vai Ķīnā? Vai Dienvidslāvijā? Albānijā? «Eirokomunisma» ideoloģijā? – Stāvokļa ironija ir vēl tā, ka, atceroties dogmu: mana ienaidnieka ienaidnieks ir mans draugs, sarkanā Ķīna vēsturiskā perspektīvā varbūt ir vienīgais mūsu glābiņš. Ka nacionālo pretešķību rezultātā sadursme starp abiem “komūnistu” milžiem ir neizbēgama, par to šaubīties nedrīkstētu.
Krievijas sagrāve tādā gadījumā vēsturiskās evolūcijas ietvaros ir patiesa varbūtība.

Pievēršoties specifiski Krievijai, tur, ņemot vērā visus mums zināmos faktus, ir radusies situācija, kuru par komunistisku (vispār par marksistisku) diezin vai varētu apzīmēt. Ekonomiski Krievijā valda valsts kapitālisms ar nepieredzētu strādājošo ekspluatāciju, bet polītiskā ziņā iedzīvotāju masa pakļauta absolūtai mazākuma diktātūrai. Ne viens, ne otrs no šiem apstākļiem klasiskajā marksisma teorijā neiederas.

Kad Staļins 1925. gada decembrī («Vissavienības» komunistiskās partijas 14. kongresā) pasludināja savu slaveno tēzi – «sociālisms vienā zemē», tas oficiāli nozīmēja internacionālisma galu Krievijā, formālu nacionālā komunisma (mūsdienu komunistu žargonā – «titoisma») sākuma atzīšanu. Jau pirms tam, Ļeņina dzīves beidzamajā nevarības posma, sākās komunisma ideju uzsūkšanas process krievu nacionālismā, ti. šovinismā. Interesanti, ka Ļeņins to paredzēja un 1922. gada 30. decembrī savās piezīmēs rakstīja: “Nav nekādu šaubu, ka mūsu nedaudzie internacionālisti noslīks šovinistisko lielkrievu jūrā kā mušas pienā.”

Mūslaiku Krievija izmanto komūnismu kā ārkārtīgi efektīgu ieroci, savu n a c i o n ā l i – i m p e r i ā l i s t i s k o mērķu īstenošanai. Miljoni
simpatizētāju komunisma idejai to nav aptvēruši: viņu uztverē Krievija ir komunisma māte, tā aizstāve, tā ideju veicinātāja un īstenotāja. Krievija ir šo cilvēku garīgā tēvzeme. Šie miljoni ir Krievijas piektā kolonna, kas darbojas katrā pasaules stūrī izņemot (zīmīgi!) t.s. sociālistiskās zemes, kuru iedzīvotājiem krievu īstenā seja no pašu pieredzes labi zināma.
Tāpēc arī, uzbrūkot krieviem tikai no pretkomūnisma pozīcijām vien, mēs bieži spēlējam krievu rokās un pasaules ts. progresīvo acis kļūstam par “reakcionāriem fašistiem”. Nav jāaizmirst, ka daudzi no šiem “progresīvajiem” (sorosītiem – I.L.) ieņem vadītājus posteņus pasaules ziņu dienestā (presē, radiofonā, televzijā), kas tiem dod iespēju ietekmēt sabiedrisko domu viņiem vēlamā virzienā.

Blakus mūsu tīri nacionālajam izejas punktam, mums būtu jāatmasko krievi, uzbrūkot viņiem no marksisma pozīcijām: zem sociālisma plīvura slēpjas sociālisma nodevēji, fašistiski imperiālisti, pasaules pēdējā koloniālā vara, kam visam dzinējspēks ir agresīvais krievu šovinisms.
Katrs ārpolitiskais un iekšpolitiskais solis, ko Krievija sper, ir Krievijas nacionālajās, nevis marksisma internacionālajās interesēs.
Taktiski mums, protams, jāpiemērojas specifiskiem apstākļiem, uzsverot pretkomūnisma un marksisma nodevības līniju pēc vajadzības. Taču, ņemot vērā komunisma utopisko ideju pievilcību plašajās brīvās pasaules cilvēces masās, domāju, ka marksisma nodevības tēmai vajadzētu būt dominētajai.
———————————————————————-
RUNĀSIM ATKLĀTI. Zigmunds Skujiņš. Daugavas Vanagu Mēnešraksts, nr.1; 01.01.1998

Dienas gaismā atkal jautājums par latviešu valodas aizsardzību.
Apdraudēta valsts valoda, kas ir unikāls gadījums pasaulē (varbūt vēl Peru), taču atskan apātijas, izbīļa, naida izsaucieni – „nevajag! nevajag!” Es gribu izsacīt savas domas šajā lietā, bet sākt nedaudz no citas puses. Laikraksts „Diena” 16. oktobrī ziņo, ka Pasaules veselības organizācijas anonīms pētījums 11, 13, 15 gadus veco jauniešu vidū liecina, ka Latvijā 32% skolēnu nejūtas laimīgi. 15 gadīgo meiteņu grupā pat 55% nelaimīgo.
Pētījumi izdarīti 24 valstīs, esot pamats sacīt, ka citās valstīs pusaudži nejūtoties tik nelaimīgi kā Latvijā.

Esmu pārliecināts, ja līdzīgi aptaujātu latviešus no 20 gadiem un vecākus, aina būtu vēl drūmāka. Tieši mēs izrādītos ar lielāko smagumu sirdī. Kāpēc?
Tāpēc, ka beztiesības sajūta, kas mūsu apziņu plosījusi 700 gadus un tikai dažus brīžus – no 1918. – 1940. g. un 1991. gadā, formāli atgūstot neatkarību – it kā atkāpās, atgriezusies un žņaudz vēl bezcerīgāk nekā agrāk. Mūsu neatkarīgā valsts, izrādās, patlaban ir aizstatnis, aiz kura ērti un
nesodīti tautu var apzagt, muļķot, mānīt un apkaunot. No visām pusēm skan apvainojumi nacionālā neiecietībā, demokrātiskas tolerances trūkumā utt. Taču kāpēc nepublicē un – esmu pārliecināts – arī nepublicēs fundamentālu pētījumu, kas Latvijā ir bagātie un kas nabagie? Kam pieder bankas,
apdrošināšanas sabiedrības, lielie uzņēmumi? Trīsdesmitajos gados Latvijā uzcēla Ķegumu un ar to lepojās, jo zināja – gan laucinieki, gan pilsētnieki
iegūs lētāku elektrību. Tagad mums visu atkal atņem. Ar privatizāciju un citiem viltīgiem gājieniem pamatvērtības tieši un aplinkus aizslīd svešinieku īpašumā.
Un pirmais, ko pēc tam dzird: elektrība kļūs dārgāka, graudus nepirks, par gaļu un pienu lauciniekiem maksās mazāk.

Tāpēc loģisks ir nākamais solis. Tie, kam pēc vieniem datiem pieder 70%, pēc citiem 80% Latvijas aktīvo vērtību, pāriet uzbrukumā garīgajā jomā,
cenšoties panākt stāvokli, lai ar latviešu valodu nav jārēķinās vispār, arī formāli ne. Citēju laikrakstu „Diena”. 16. oktobra numurā J.Cunskis jautā: „Kas aizstāvēs latviešu valodu?” „…Strādāju uzņēmumā, kas apkalpo pāri par 300 firmām no Rīgas un citām Latvijas pilsētām, kuru darbinieki 80-90% gadījumos nepārvalda valsts valodu… Ar gados jaunākajiem mēģinu runāt latviski, atbilde skan krieviski. Attieksme pret valsts valodu ir nievājoša, lai neteiktu vairāk. …Mūsu deputātiem un valdībai ir pārāk lokana mugura.”

Man personīgi radusies pārliecība, ka cilvēktiesību aizsardzība Latvijā patlaban pārvērtusies par kaut ko līdzīgu antilatvietiskumam. Atkal laikraksts
„Diena”. 15. oktobra numurā sludinājums: „Valsts cilvēktiesību birojs izsludina konkursu uz Informācijas un izglītības daļas vadītāja vietu. Prasības
pretendentam: labas angļu un krievu valodas zināšanas.” Punkts, un viss!
Sludinājumu ievietojusi v a l s t s – es atkārtoju – valsts iestāde postenim, kas pārzinās tik svarīgas nozares kā informācija un izglītība. Ne vārda, ka šim cilvēkam nepieciešama perfekta latviešu valodas prasme!

Ikvienā gadījumā, kad, pildot pienākumus, sastopu karavīrus Latvijas armijas formā, ieklausos, kādā valodā viņi runā. Bieži tā ir krievu valoda. Gadu
no gada dzirdam, ka apmēram 30% iesaukto neprot latviešu valodu. Atceros, uz manevriem ASV aizbrauca kāda Latvijas armijas vienība. Amerikas latvieši bija piedāvājušies par tulkiem. Ar neizpratni viņi pēc tam, šķiet, tajā pašā „Dienā” jautāja, kāpēc Latvijas grupas vadība pieprasījusi krievu tulku. Attaisnojumam atrunājās – pārpratums, sagadīšanās. Bet patiesība ir tāda, kāda tā ir. Armijā dien latviešu valodas nepratēji. Tepat Latvijā auguši, skolā gājuši. Valsts maksājusi algas skolotājiem par latviešu valodas mācīšanu. Vai Izglītības vai Aizsardzības ministrija ir papūlējusies noskaidrot, no kurām skolām nāk šie nezinīši? Vai šo skolu direktoriem ir prasīta atbildība par tik nesekmīgu darbu? Tas būtu vienkāršāk par vienkāršu.

Vaina par gauso naturalizācijas gaitu, par ko tik daudzi uztraucas, lielā mērā jāuzņemas skolām ar krievu mācību valodu. Vai tās lojāli un ieinteresēti
gatavo audzēkņus naturalizācijai? Manā rīcībā ir fakti, ka liela daļa šīs skolas starp krievu jauniešiem un Latviju būvē psīholoģisku mūri. Māca no Maskavā drukātām grāmatām, iekaļot galvās, piemēram, ka cars Pēteris, iekarodams Baltiju, veicis svētīgu darbu, ka īstenie naudas rēķini notiek nevis latos, bet rubļos utt.
Saeimas deputāts Jānis Urbanovičs piedēvē (š.g. 14. okt. „Diena”) latviešiem vergu sindromu, kas, ieguvuši brīvību, tagad gribot asimilēt krievus.
Verga psīholoģija man sveša, iespējams, Urbanoviča kungam tā labāk pazīstama. Taču apgalvojums par vēlmi asimilēt krievus ir kārtējie, pret
latviešiem vērstie meli. Runa ir par integrēšanos – lojālu iekļaušanos valsts dzīvē, saglabājot savu nacionālitāti. Tas prasītu tādu demokrātisku nieku –
apzinīgu pastāvošo likumu un pienākumu pildīšanu. Bet tieši tas nenotiek. To pierādīja provokācija vēlēšanu likuma sakarā Daugavpilī, nepārtrauktie
valodas likuma pārkāpumi, sevišķi lielajās rūpnīcās utt. Es gribētu lūgt mani aizvest kaut uz vienu skolu ar krievu mācību valodu, kur Latvijas
proklamēšanas dienā skolēni dziedātu valsts himnu. Roku uz sirds, kā to dara ASV, viņi varētu arī nelikt.

Pretestība jaunajam valodas likumam ir epizode no cīniņa par varu. Mūs pamāca – valodas likumu nevajagot aizskart, cittautiešos varot rasties
nedrošības sajūta. Bet jauns valodas likums ir vajadzīgs. Un latviešu valodas nicināšana strauji aug. Pirms 2 gadiem latviešu un krievu valodas pielietojuma proporcija bija 60:30. Tagad stāvoklis pasliktinājies, proporcija nokrīt jau zem 50:50. Latvietis savā tēvzemē kļuvis par neaizsargātu, traucējošu aborigēnu. Ar tipiskām sekām – augstu pašnāvību procentu, laulību samazināšanos, graujošu dzimstības sarukumu.

Bet atgriezīsimies pie armijas. Jā, 20. un 30. gados Latvijas armijā dienēja gan krievi, gan poļi, gan vācieši, gan ebrēji. Taču tā bija Latvijas armija. Vai
patlaban par savu armiju to varam sacīt? Par armiju, ko vada ministrija, kuras durvis sešus gadus pēc neatkarības atgūšanas vēl rotā padomju zvaigznes!
Diemžēl latviešu valodu nopietni nevērtē arī Latvijas valsts augstskolas, īpaši Tehniskā universitāte. Ja cilvēks, skolodamies vidusskolā un universitātē, vēl nav iemācījies tās valsts valodu, kurā dzīvo, tad, manuprāt, viņš ir vai nu idiots vai Latvijas valsts tīšs ignorētājs. Ne vienam, ne otram diploms nepienākas.

“Minoritāte” ir starptautiski atzīts juridisks statuss, kas uz lielu daļu Latvijas sveštautiešu vispār nav attiecināms. Runa varētu būt par iebraucējiem, ja vien šo vārdu var piešķirt okupācijas armijas demobilizētam virsniekam, vai represīvo orgānu bijušajam darbiniekam. Savā laikā es personīgi van der
Stūla kungam rādīju diagramu: Latvijā diennaktī radio un tālrāde 55 stundas raidīja latviski un 300 stundas krieviski. Likās, viņš saprata stāvokli. Taču saprast un noturēties polītikā ir pavisam kas cits. Toreiz, 1995. gadā izdevās valodu attiecības ēterā līdzsvarot – 1:1. Par pašreizējo katastrofālo stāvokli nav jāstāsta, paklejojiet vakarā pa radio un tālrāžu skalām!

Latvija ir sveštautiešu paradīze! Vairumā viņi nemaz nevēlas iegūt Latvijas pavalstniecību. (Ja nu vienīgi, lai nopirktu Latvijas zemi.) Stāvoklis izdevīgs: maksimālas iespējas, minimāli pildot pienākumus. Kāpēc tad atskan uzstājīgas balsis, ka pat esošais valodas likums jāmīkstina? Likums, ka
lietvedībai jābūt latviešu valodā, īpašnieku slānim tomēr sagādā zināmas neērtības. Ja Saeima nobalsotu par šīs prasības svītrošanu, padomājiet, cik
latviešu varētu atbrīvot no darba! Nevis cittautiešus Latvijā apspiež, bet tieši latviešus. Lūk, tā ir patiesība! 15 pagastos Latgalē latviešu bērniem nav iespējas mācīties latviešu valodā, jo šādu skolu tur nav. Viņi spiesti mācīties krievu skolās. Latvijas armijā latvietim bieži jārunā krieviski, jo krievu valoda gandrīz legālizēta. Darbā jārunā krieviski, jo priekšnieks latviski nesaprot. Rīgas centrā plakāti lepni vēsta, ka filma tiek tulkota vienīgi krievu valodā. Policists pie Brīvības pieminekļa uz jautājumu latviešu valodā atbild – govoriķe po ruski! (Runājiet krieviski!) Darba meklējumos firmās it bieži jādzird – mi latišei ņe priņimaem (Mēs latviešus nepieņemam.). Utt. u.t.jpr.

Esmu bijis daudzās valstīs un zinu, ka ar Eiropas konvenciju un hartu pieminēšanu, kuras mūsu likumi it kā pārkāpjot, mūs vienkārši muļķo. Šajos
dokumentos attiecībā uz minoritātēm (patiesajā nozīmē) tiešu norādījumu gandrīz nav. Nodaļas un panti sākas ar „ja”, „ja iespējams”, „vēlams” utt. Mūsu rokās ir trumpji, kas ļautu pierādīt (ja gribētu), ka „nav vēlams”, ka „nav iespējams”. Diemžēl mūsu valstsvīri līdz šim to nedara. Vai arī nelasa
konvencijas un hartas. Pienācis laiks pieprasīt, lai diplomātija strādātu neatkarīgās Latvijas stiprināšanas, nevis pazudināšanas virzienā. Pašreizējā
vara lielā mērā aplipuši ar pašiznīcināšanās bacili.

Sauklis par polītiskās nācijas veidošanu (uz kādas valodas bāzes pašreizējos apstākļos?) skan tieši kā no padomju laika tribīnes. Lai atļauts
jautāt, kur tāda polītiska nācija izveidojusies un kur tās eksistence vērojama darbībā? Flāmi un valoņi dzīvo līdzās simtiem gadu, bet polītiskā nācija
neveidojas. Tas pats ar frančiem un angļiem Kanādā, ar baskiem un spāņiem Spānijā. “Polītiskā nācija” ir termins „uz papīra”. Vienīgi Padomju savienība ziņoja par “padomju tautas” rašanos. Interešu saplūšana tur notika specifiski – veselas tautas iedzina lopu vagonos un mūžīgajā sasalumā izgāza sniegā. Pēc tam visi runājuši krieviski.

Ja godprātīgi, kā pienākas civilizētā, demokrātiskā valstī būtu pildīts esošais valodas likums, šo diskusiju, asumu un alternatīvā valodas likumprojekta nebūtu. Bet pašreizējais stāvoklis prasa latviešu valodas tiesību nostiprināšanu Latvijas valstī. Jācer, ka uz jaunmodes āķiem – terminiem: „valsts nacionālisms”, “polītiskā nācija”, latviešu vairums neuzķersies. Mūsu senči šajā teritorijā dzīvojuši jau pirms četriem tūkstošiem gadu un savas svētas tiesības uz valsti un valodu neatdosim tiem, kam Eiropas karte ir riču-raču spēle. Paļauties varam vairs tikai paši uz sevi. Ne luncinoties, bet nelokāmi iestājoties par savām tiesībām.

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com logotips

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s

This site uses Akismet to reduce spam. Learn how your comment data is processed.