Par Leonīdu Breikšu, Svēto mantojumu un dzejnieka nomocīšanu. No laikrakstiem

Jānis Norvilis. V.Janelsiņas zīmējums.

Vakarjunda

Leonīds Breikšs. Tēvija, nr.133, 11.06.1942

Iedomājoties Leonīdu Breikšu, nāk prātā vidēja auguma, smalki ģērbies cilvēks ar vaigu bārdu, garu cigarešu iemuti zobos un skaļiem eksplosīviem
smiekliem, kas spēj aizraut pat drūmos un uzmundrināt pagurušos ļaudis.
Viņš mīl pa jautram jokam, bet vispār jūt lielu bijību pret tradīcijām, kaut arī dažkārt to slēpj. Cieņa pret nodibinātajiem, dzejas likumiem redzama arī
Breikša lirikā, kur viņš nav jauninātājs, bet skaidrā formā pauž patriotiskas jūtas, kā arī dabas un mīlestības motīvus. Sevišķu ievērību guvuši viņa
patriotiskie dzejoļi, kurus raksturo liela noteiktība izteiksmē un spēcīgs kāpinājums.

Breikša «Svēts mantojums», Jāņa Norviļa komponēts, kļuvis par mūsu otru himnu. Breikša mīlestības lirikā ieaužas viegls sentiments, vispār, tās noskaņa ir romantiska, dažkārt smeldzes caurstrāvota, un mēs tur redzam atklātību un neviltotas jūtas.
Breikša dzejoļi sakopoti divos krājumos «Skanošie ūdeņi» un «Mana sapņu zeme». Pēc dabas Breikšs ir liriķis, un tamdēļ šīs dzejoļu grāmatas uzskatāmas par viņa literārā darba labāko daļu. Bez tam viņš sacerējis arī romānu «Maldugunis». Šis romāns sākts rakstīt lielā iedvesmes brīdī, un Breikšs pats par to kādreiz teica: «Es sēdēju pie galda un rakstīju, kamēr kļuva tumšs, pēc tam gaišs un atkal tumšs, un galā redzēju, ka kaut kas tomēr iznāk. » Breikšs daudz darbojies arī publicistikā, un tāda veida jautājumiem veltīta viņa grāmata «Mūsu ģimene.»

Boļševiku laikā viņš strādāja vienkāršu fizisku darbu, nezaudēdams ticību savas tautas labākai nākotnei. Bet arī šī malā aiziešana Breikšu neglāba —
boļševiki viņu apcietināja un izsūtīja. Šonedēļ atceroties aizvestos patriotus, mūsu gara acu priekšā nostāsies ari Leonīds Breikšs, un, pieminot viņu,
varēsim lasīt atstāto dzejoļu krājumu «Dziesmas debesīm un zemei», kas iznāks šais dienās.

A. J.

Dzejnieks Leonīds Breikšs. (Māsa) Tamāra Breikša – Čaure, Londonas Avīze, 14.10.1977
Dzejnieka Leonīda Breikša klātiene izstaroja siltumu un tīru dzīves prieku, kad viņa zaļganās acis laipni meklēja otra skatus, un viņa smiekli, eksplozīvi un izjusti, noskanēja itin bieži. Platā, augstā piere, izteikti vaigu kauli, atklāts acu skats un pilnīgi veidotas lūpas — tāda bija Leonīda seja. Viss tur liecināja par vaļsirdību, draudzību, sirsnību un drosmi.
Viņam nebija to sauso, sakniebto lūpu, no kurām vārdi nāca skopi, pārdomāti un sausi. Viņa runa bija kā čalojošs strauts pavasari — dzirkstīga un gaiša. Šādam runas veidam piederējās draudzīgs smaids, kas bija Leonīda uzticīgais pavadonis. Smīnu neviens netika redzējis uz Leonīda lūpām.

Tāpat kā viņa valoda, kas bija plūstoša un izšķērdīga, bija arī viņa daba un dzeja. Izjūtas un domas ātri dzima viņa dvēselē, un rokas tās veikli novadīja ar rakstāmmašīnu uz baltām lapām. Tur nebija daudz ko labot vai svītrot — dzeja bija nogatavojusies kā ābols rudenī pie ābeles zariem. Tomēr viņš gluži pārliecināts nebija par šī gara augļa vērtību, ja viņa māte to nepārlasīja un nenodeva savu kritiku. Leonīds šādās reizēs neviltoti
teica mātei: “Tā dzeja, kuru tu neesi lasījusi, māt, man ir kā nekristīts bērns.”

Kad Leonīds nebija aizņemts ar kādiem sabiedriskiem pienākumiem vai jaunu darbu saceri, viņš labprāt apmeklēja operas un Nacionālā teātra izrādes. Bet ne tikvien operas un teātri saistīja Leonīda interesi. Visa laicīgās dzīves virmošana to laiku Rīgā, lai cik skaista un spoža tā bija, nespēja piepildīt Leonīda sirdi ar paliekošu spēku. Savu garīgo maizi viņš atrada Jaunā derībā, ko kabatas formāta lielumā nēsāja sev līdz.
Ne jau gluži visu, ko Leonīds vēlējās, arī ieguva vai sasniedza ko gribēja. Ne jau vienmēr visas lūpas pavērās smaidam uz viņu. Tad smeldze un rezignācija darīja Leonīda balsi klusu un viņš jutās bezgala vientuļš:

Lūk — zars ar zaru vējā tiekas,
Lūk — saule smaida pasaulei,
Lūk—nestāv viens pat akmens laukā,
Kam, mana sirds, tu viena ej?

Drīz pēc komūnistu varas iebrukšanas mūsu zemē 1940. gadā no darba atlaida manu tēvu un vecāko brāli Leonīdu, kas strādāja Sabiedrisko lietu ministrijā kā ideoloģisko rakstu redaktors. Leonīdam ar jauna darba sagādi veicās ļoti grūti. Tāpēc nolēmām īrēt lielu dzīvokli, lai arī viņš ar savu sievu dzīvotu pie mums. Tas bija 1941. gada 16. aprīļa vakarā, kad es pavēru Leonīda darba istabas durvis, lai pateiktu viņam, ka aizeju uz viesībām un tajā vakarā nebūšu mājās. Viņš sēdēja aiz sava lielā ozolkoka rakstāmgalda un rakstīja, kā vienmēr, uz savas rakstāmmašīnas.
Šis darbs laikam bija kāds tulkojums, jo komūnistu varas laiks nebija labvēlīgs jaunradei. Leonīds šinī laikā nejutās īsti vesels, jo nesen bija pārpūlējies, strādājot nakts maiņā, kādā fabrikā kūdru vedot. Viņš tai vakarā izskatījās neparasti nopietns un aizņemts. Redzot viņu rakstām, negribēju ilgi aizkavēt un, tāpat durvīs stāvot, teicu: “Nu tad laimīgi!” Viņš pacēla acis no sava darba un nopietni, it kā caur pieri skatīdamies, atbildēja: “Laimīgi.” Tāds bija mūsu ģimenes paradums — izejot no mājām ar šo īso atvadīšanos novēlēt otram visu labu. Es pat nepiegāju viņam tuvāk, jo man šī reize likās tāda pati kā visas citas, un nekādu ļaunu nojautu par nākotni nebija. Es pagriezos steidzīgai projām iešanai un aizvēru Leonīda istabas durvis aiz sevis.

Tai pašā naktī neilgi pēc pusnakts — 17.aprīlī durvju zvana spalgā balss uzmodināja visu ģimeni. Vienā mirklī mūs pārņēma baiga nojauta, ka šis brīdis būs kādam no mums liktenīgs. Leonīda tēvs atvēra durvis, pa kurām tūlīt iebruka desmit bruņoti čekisti. Tie prasīja pēc Leonīda Breikša, ieskrēja viņa guļamistabā, izrāva no gultas un, atšķirdami Leonīdu ar sievu atsevišķi, pavēlēja viņam ātri ģērbties. Katrs drēbes gabals gāja cauri čekistu kontrolei. Leonīds esot izturējies savādi mierīgi, nepretojies un drīz saģērbies, šai traģiskajā, liktenīgajā brīdī viņa tuvumā bija vienīgi viņa sieva, kas pati tikko paspēja atvadīties no sava vīra. Nākošajā mirklī čekisti jau bija izveduši Leonīdu laukā pa durvīm dziļā nakts tumsā. (acīmredzami nepareizs ir vēstījums “1942. g. Krievijā miris dzejn. Leonīds Breikšs, kuru 1941. g. aprīlī apcietināja Rīgas stacijā, kur dzejnieks strādāja pie malkas izkraušanas.” Latvju Ziņas, 13.09.47)

Leonīds neredzēja piedzimstam savu vienīgo dēlu Pēteri Leonīdu, kas nāca pasaulē tai pašā gadā, 1941.gada 24.novembrī.
Pēc daudziem neziņas gadiem saņemam skumjo un sāpīgo ziņu, ka mans brālis dzejnieks Leonīds Breikšs slēdzis acis uz mūžu jau 34 gadu vecumā — 1942.gada jūlijā Astrahaņas cietumā, Kirgīzijā (drīzāk, Kazahijā vai Kalmikijā, vēlāk Krievijas apgabals – I.L.).

LEONĪDS BREIKŠS. Elga Dāboliņa. Daugavas Vanagu Mēnešraksts, nr.1, 01.01.1998
Kad gatavojāmies 18. novembra dievkalpojumam, mūsu draudzes kora diriģente iedeva Jāņa Cīruļa komponēto “Dziesma dzimtenei”, ar Leonīda
Breikša tekstu, domāju, ka būs kāda sveša nepazīstama dziesma, kas no jauna jāmācās. Vārdus tālāk palasot, redzēju, ka tā ir visiem labi pazīstamā
Himna – Svēts mantojums… Un kurš vecākās paaudzes latvietis to neprot? Bet tālāk atkal pārsteigums – 3.panta pēdējā rindā: “un alkšņi šalcot veras
debesīs”, tāpat kā 4.panta pēdējā rindā: ”Mums šajā zemē galva jānoliek”. Tautā ir iegājies dziedāt: “un liepas šalcot veras debesīs”, kā arī: “par zemi šo mums galva jānoliek”. Domāju, jāpārbauda grāmatās, kāds ir oriģinālais teksts? Reizē ar to sāku dziļāk ieskatīties Leonīda Breikša biogrāfijā, kura ir ļoti saistoša un parāda viņa dzīvi pilnu grūtībām un sarežģījumiem.

Leonīds Breikšs ir dzimis 1908.gada 8.aprīlī Krievijā, Maskavas guberņā Jeļizārovas muižā, kur tēvs ir muižas pārvaldnieks. Leonīds ir otrais bērns 5 bērnu ģimenē. Sākas nemieri Krievijā, muiža jāatstāj. Tēvs meklē darbu citur. Māte ar bērniem atgriežas Latvijā 1913.gada vasarā uz Leonīda vectēva, Jāņa Breikša, mājām Vecpiebalgas Vītiņiem, gar kuru laukiem tek Ogres upe. Šis dzīves posms Latvijā ir ļoti īss, tikai dažus mēnešus, jo 1913.gada rudenī pienāk no Leonīda tēva vēstule ar klāt pieliktu dzelzceļa biļeti uz Serpuhovu, Maskavas guberņā, kur tēvs ir atradis darbu kādā tekstilfabrikā kā saimniecības vadītājs. Līdz ar to sākas otrais, 7 gadu garais, Krievijas posms Breikšu ģimenei. Te sagaida jaunas rūpes. Ir izplatījusies šarlaka epidēmija. Smagi saslimst visi trīs bērni. Mirst mazā Tamāra-Aina, ģimenes pirmais bērns.

Kad 1914.gadā sākas 1.Pasaules karš, ģimene pārceļas uz Maskavu, kur bērni uzsāk skolas gaitas Reformātu baznīcas skolā. Tur viņi apgūst arī vācu
valodu. Maskavā piedzimst vēl viena meitiņa Tamāra Anna. Pienāk 1917.gada revolūcija, un Breikšu ģimene pārceļas uz kādu sovhozu Tulas guberņā. Pirms tam gan Leonīda māte, Amālija, ir saslimusi ar izsitumu tīfu un veselu mēnesi cīnījusies starp dzīvību un nāvi.

Pienāk ziņas par Latvijas valsts proklamēšanu un tās iztīrīšanu no ienaidniekiem. Arī Breikši pieteicas uz ešelonu 1920.gada 3.oktobrī, lai atgrieztos Rīgā. Bet ģimeni ķer vēl viens sitiens – saslimst un nomirst mazā Adele. Ar sāpēm sirdī vecāki un 3 atlikušie bērni dodas atpakaļ uz Latviju, lai
uzsāktu jaunu dzīvi. Breikšu ģimene apmetas Rīgā, kur sameklē pagaidu dzīvokli kādās tukšās veikaliņa telpās Bruņinieku (Aizsargu) ielā, bet drīz vien pārceļas uz Brīvības ielu 100. Ģimene par savu draudzi izvēlas Jaunās Ģertrūdes draudzi, kur kalpo māc. A.Bīlemanis. Vēlāk šai baznīcā, 1928.gada 27.maijā svētkos, Leonīds tiek iesvētīts.

Neilgi pēc atgriešanās Latvijā Leonīda tēvs atrod darbu Satiksmes ministrijā. Dzīve pamazām nostabilizējas. Leonīdam dažreiz ir grūtības ar latviešu valodas rakstību, pa reizei ieskrien kāds krievu burts, vai pat vārds, tāpat izskan arī kāds krievu izteiciens. Bet ar laiku tas izzūd, un Leonīds uz
skolu iet ar prieku un mācās centīgi. Viņš ir ļoti nopietns zēns, bez parastās zēnu draiskulības un bezrūpības. Viņu neinteresē arī sports, kuru tik ļoti mīl viņa brālis Pauls. Leonīds labprāt kaut ko izgudro un izveido, izgriež no koka.

Kad skolas darbi ir pabeigti, Leonīds vēl kavējas pie sava galda un raksta. No sākuma šos rakstus viņš slēpj no citiem, bet vēlāk tos atklāj mātei,
dzejniecei Amālijai Breikšai, kurai dēla dzejolīši patīk. Tiem cauri skan skumjas gan par māsiņām, kas atdusas Krievijas kapsētās, gan par putniem, kas meklē vecās ligzdas, bet tās neatrod. Ziemas tiek pavadītas skolā, bet vasaras uz laukiem Vecpiebalgā jeb pie radiem Rīgas jūrmalā. Kad Leonīds ir sarakstījis jau vairākus desmitus dzejoļu, māte tos aiznes prof. V.Maldonim. Profesors, pārlasījis dzejoļus, saka: “Jūsu dēls ir dzimis dzejnieks, atbalstiet viņu”, kā arī izteic citas pamācības uz ko griezt zēna vērību. Tā jau 14 gadu vecumā pirmie dzejoļi tiek iespiesti bērnu žurnālā “Cīrulītis”, kura izsludinātā sacensībā iegūst pirmo godalgu. Dzejoli “Ziemsvētku vakarā” nodrukā provinces laikraksts “Kurzemnieks”.

Pēc pamatskolas beigšanas Leonīds iestājas Rīgas 1.ģimnāzijā, kur literātūras skolotājs ir Vilis Plūdons. Tagad Leonīds jūtas kā īsts latvietis sirdī,
un arī viņa latviešu valodas zināšanas ir stipri uzlabojušās. Viņa dzejoļi tiek iespiesti žurnālā “Latvju jaunatne”. Leonīds ir iemīlējis Vecpiebalgu, kur kopā ar brāli Paulu pavada vasaras, un uzskata to par savu dzimteni. Viņš dzejo par Vecpiebalgu un Ogri, kas ir viņa mīļākā upe.

1927.gadā Leonīds sekmīgi beidz Rīgas 1.ģimnāziju un iestājas Latvijas universitātes juridiskā fakultātē. Drīz pēc tam viņš iestājas korporācijā
“Fraternitas Lataviensis”. Viņa pasaule tagad ir daudz plašāka, viņš iepazīstas ar sabiedrību un studējošo jaunatni, kas nav viengabalaina savos uzskatos, te viņa dzīvē ienāk polītika. Leonīds uzsāk rakstīt ideoloģiskus rakstus periodikā. Šai laikā Breikšu ģimenei ir sava saimniecība Kurzemē, Zvārdes pagastā. Tā bija piešķirta Leonīda tēvam no Ķērkliņu muižas zemes un augļu dārza, kas pirms tam piederēja fon Kleistam. Vecāki šo māju ir iecerējuši izveidot par mītni vecumdienām. Bērni palīdz to īstenot. Te visu ģimeni iepriecina skaistā daba, jo daļa no mājas robežas pieiet Ķērkliņu ezera krastam. Krasts ir stāvs un apaudzis kokiem, bagāts putniem un meža dzīvniekiem. Daba jaunajam dzejniekam ir tuva. 1931.gadā iznāk Leonīda Breikša pirmā dzejoļu grāmata – Skanošie ūdeņi.

Pirmā darba vieta Leonīdam ir Latvijas Galvenais pasts, kur atalgojums ir mazs. Bet darbs un studijas augstskolā ir grūti savienojamas, un bez tam, viņš nespēj arī atteikties no rakstniecības. Otrā darba vieta laikraksta “Latvis” redakcijā. Šai periodā Breikšs uzraksta savu romānu Maldugunis, kuru
nodrukāja “Latvis”. Tas ir autobiogrāfisks romāns, kurā atspoguļotas viņa filozofiskās sarunas ar māti.

Krievijā pieredzētie domnieku savstarpējie strīdi un gļēvā valdības rīcība, kas noveda Krieviju briesmīgajā polītiskajā situācijā, lika Leonīdam sekot
Latvijas valdības un Saeimas rīcībai. Viņš bija apņēmies stingri stāvēt par Latvijas brīvību un uzstājās ar patriotiskām runām dažādās pilsētās, rakstīja
uzmundrinošus un patriotiskus rakstus un dzejas. Šai laikā rodas “Svēts mantojums” … Šī dziļi patriotiskā dzeja izpelnījās godalgu. Jānis Norvilis to
komponēja un vēlāk karavīri to izvēlējās par savu vakara jundu. Leonīds Breikšs ir uzrakstījis vairākus stāstus un sarakstījis tekstus dažādiem uzvedumiem. 1935.gadā iznāk viņa pamācošais ideoloģiskais darbs „Mūsu ģimene” kas domāts lai audzinātu garīgi un fiziski veselīgu tautu.
Kad domstarpības Saeimā radīja bažas par tās spējām darboties, un tautā izskanēja vēlēšanās pēc vadonības, kāds asāks un kritiskāks Leonīda
Breikša raksts korporāciju žurnālā “Universitas”, kura redaktors bija Ādolfs Šilde, noveda viņus abus tiesas priekša. Amālija Breikša bēdājās, redzot savu dēlu sēžot uz apsūdzēto sola, kur pirms tam bija sēdējuši noziedznieki. Tiesas spriedums L. Breikšam un A. Šildem bija: abi apsūdzētie attaisnoti. Pēc tam Breikšs bija uzmanīgāks savos rakstos, bet viņā arvien vairāk nobrieda doma ka vienvadība var veikt daudz vairāk un labāk kā parlamentārisms. Šādu domu biedrus viņš atrada Pērkoņkrusta organizācijas dalībniekos, kuru patriotiskās runas lika ticēt viņu tēvzemes mīlestībai. Bet pēc kāda laika, redzot viņu ārējās izdarības, viņš šo organizāciju atstāja. Viņam bija vairāk laika rakstniecībai.

Lai atbrīvotos no pilsētas burzmas un uzkrātā rūgtuma, viņš atgriezās laukos. Zinādams lauku darbu grūtības, viņš ar atzinību noraugās katrā darba
darītājā un arī atzīst savus lauku darba mākas trūkumus… “Vēl arkls man nepierasts un manās rokās svaidās”. Un te no dzejas “Vecā ravētāja”.

Starp sirmām ābelēm ar virzas nastām smagām
Kā skudra tekā tā pa izravētām vagām,
Un šķiet – viss garais mūžs, ko Dievs tai licis dot,
Tā aiztecējis ir – starp vagām – ravējot.

Kad pienāca 1934.gada 15.maijs, un Kārlis Ulmanis saņēma vadību savās rokās un atlaida Saeimu, Breikšu ģimene bija priecīga par šo notikumu un
gatava palīdzēt saglabāt mieru un kārtību. Tēvs un abi dēli pieteicās par palīgiem tiltu un citu svarīgu vietu apsargāšanai. Tai pašā dienā Leonīds
apsveica Kārli Ulmani ar augsto un atbildīgo posteni, novēlot Dieva svētību un panākumus viņa turpmākās gaitās. Leonīds Breikšs bija pārliecināts, ka tagad valsti vadīs īstais vīrs. Ticība gaišai nākotnei un uzticība vadonim radīja Leonīdam vēl lielāku darba prieku. Kādu brīdi Leonīds Breikšs pievērsās dievturiem, atsakoties no kristīgās ticības, tā ļoti apbēdinot viņa dievticīgo māti, un viņš lūdz Dievu, lai tas viņam palīdz un izkaļ no jauna kā zvanu. Te no dzeju krājuma Dziesmas zemei un debesīm ir “Lūgšana”.

Augstais un mūžīgais Dievs –
Mani gaišu un saulainu dari:
Vienīgais Tu to vari.
Liec, lai mana dvēsele klusi
Izplaukst kā zieds –
Izplaukst uz Tavu pusi.
Es zinu: Tu vari visu, mans Dievs –
Tāpēc paņemi dvēseli manu
Savās rokās un – izlej to,
Izlej par jaunu – kā zvanu.

Leonīds izgāja kara klausības dienestu. Viņš ticēja, ka tauta ir tiesīga brīvi dzīvot savā zemē, kurā to Dievs ir nolicis ar pienākumu savu zemi aizstāvēt.

1940.gada 25.maijā Rīgā, Jāņa baznīcā, mācītājs Mitulis salaulāja Leonīdu ar Annu Bilderi, bet tā paša gada jūnijā krievu tanki ar apbruņotiem
karavīriem ielauzās Latvijā un pārņēma varu savās rokās. Drīz vien Leonīdu atlaida no darba, tāpat arī viņa tēvu. Leonīds centīgi meklēja darbu pa
iestādēm, fabrikām, darbnīcām, bet nekur viņu nepieņēma. Beidzot viņš dabūja darbu pie grāvju rakšanas. Šo darbu viņš darīja nekurnēdams un
turējās līdzi vai pat pārspēja citus strādniekus, kā pats teica, lai nesauktu viņu par baltroci. Šai laikā rodas mums tik pazīstams dzejolis – “Latvieša ticība”, kas daudziem devis spēku un stiprinājumu izturēt dažādus grūtumus.

Daudz vētru mums reiz pāri gājis
Un ja vēl daudz mums viņu būs –
Dievs aicinās kā aicinājis
Arvienu atkal saulē mūs.

Ziemā grāvjus rokot, Leonīds saslimst. Pēc atveseļošanās sameklē citu darbu pie Hirša bijušā zīda rūpnīcā “Rīgas audums”. Tur viņa darbs ir kūdras
piedzīšana no attālākām vietām apkurei. Kādā reizē, mēģinot tačku noturēt, lai no šaurās laipas neiegāztos grāvī, Leonīds sastiepj muguras muskuļus. Ir jāpaliek uz gultas un jāārstējas un šis darbs jāpārtrauc. Kāds paziņa viņam sagādā darbu – tulkot grāmatas no krievu valodas.

Bija baiļu pilnā 1941.gada ziema, kad daudzi naktīs pazuda un sākās mocības čekas pagrabos. Arī Amālija Breikša baiļojās par saviem dēliem un
mudināja tos bēgt uz Vāciju. Abi dēli atteicās. 1941.gada 17.aprīļa naktī Breikšu dzīvoklī ielauzās čekisti, no gultas izrāva un apcietināja Leonīdu.
Kad vēlāk vecāki sāk dēlu meklēt, visur ir atbilde: pie mums viņa nav un mēs nekā par to nezinām. 14.jūnijā apcietina arī Leonīda brāli Paulu. Pēc kara sākšanās un vāciešu ienākšanas Rīgā piederīgie devās uz Centrālcietumu meklēt savus tuviniekus. Tur cietuma sētā atklājās šausmu pilnais skats ar masu upuriem. Starp sētā gulošiem Leonīda nebija, tā viņa liktenis palika nezināms.

1941.gada 24.novembrī Leonīda sievai piedzima dēls, kuru kristīja mācītājs Mitulis, dodot vārdu Pēteris Leonīds. Mazais Pēteris auga savas
mātes un viņas vecāku Bilderu ģimenē. Nāk 1944.gada rudenis, kad kara darbība risinās Latvijā, un liela tautas daļa dodas bēgļu gaitās. Leonīda vecāki aizbrauc uz Vācijas ziemeļiem, bet sieva ar dēliņu uz dienvidiem.

1947.gadā pienāk ziņa, ka Leonīds miris 1942.gadā Krievijā. Nāves cēlonis bijis asinssērga. Vieta minēta dažāda: Kotlasas spaidu darbu nometne Pečoras apgabalā Ziemeļkrievijā un Astrahaņas guberņas dienvidos. Arī vēlāk, kad sākās plašāka sarakste ar Latviju, viņa kapa vieta paliek nezināma.
Leonīda tēvs depresijas un slimības nomākts mirst 1949.gada 28.septembrī Libekā, Vācijā.
1956.gadā māte Amalīja Breikša aizraksta vēstuli Ņikitam Hruščovam, lai uzzinātu par Leonīda likteni. Atbilde nav saņemta. Tad viņa ar meitu Tamāru 1959.gadā izceļo uz ASV, kur 1963.gadā mirst.
1947.gadā, drīz pēc vīra nāves ziņas saņemšanas, Anna Breikša ar dēlu Pēteri dodas uz Kanādu.

Ir pagājusi 90 gadi kopš Leonīda Breikša dzimšanas un 56 gadi kopš viņa nāves, bet patriotisms, tēvzemes mīlestība un lielā ticība un paļāvība uz
Dievu būs paraugs vēl daudzām audzēm nākotnē. Savā samērā īsajā mūžā Leonīds Breikšs ir ļoti daudz devis latviešu tautai, tās garīguma un tēvzemes mīlestības veidošanai. Kaut mums vairāk būtu šādu iedvesmojošu rakstnieku!

Leonīda Breikša piemiņai. Aina Namatēva. Daugavas Vanagu Mēnešraksts, nr.2, 01.03.1978
Dzejnieks Leonīds Breikšs pieder tai laimīgajai latviešu tautas paaudzei, kas savas skolas gaitas beidza un jaunību pavadīja brīvās Latvijas ziedu gados. Šīs paaudzes karoga nesējs un viņas domu paudējs vārdos un vārsmās ir dzejnieks Leonīds Breikšs, jo viņš ir šī dinamiskā laika cilvēks, un viņa dzeja ir Latvijas brīvības gadu simbols. Leonīds Breikšs ir patiesi dedzīgs patriots, arvien jaunu ierosmju pilns, bet, par visām lietām, dziļi, dziļi reliģiozs cilvēks.

Literārajā darbā dzejnieka vislielākais atbalsts ir māte, kurai viņš rādījis ikvienu jaunu dzejoli, un kura paliek viņa vislabākais draugs visu mūžu.
Skolas laikā literāram darbam Leonīdu Breikšu rosina prof.Maldonis, prof.Dauge un dzejnieks Plūdons. Vilis Plūdons ir Breikša literātūras skolotājs Rīgas pilsētas 1.ģimnāzijā. Kā skolotājs Plūdons stingrs un prasīgs, bet saskata Leonīda talantu un uzdod pārtulkot Bairona “Šijonas gūsteknis” (1816.g.), ko iespiež skolas žurnālā. Breikša dzejoļi parādās arī citos jaunatnes izdevumos. Jaunatnes žurnāls Cīrulītis piešķir viņam par kādu dzejoli pirmo godalgu. Vēlāk Breikšs kļūst pastāvīgs līdzstrādnieks Aleksandra Dauges vadītā Sarkanā Krusta žurnālā Latvju jaunatne.

Dzejnieks beidz ģimnāziju 1828.g. un iestājas Latvijas Universitātes juridiskajā fakultātē. Meklēdams draudzību un nacionālo vidi, viņš iestājas korporācijā Fraternitas Lataviensis, kurā kļūst pazīstams ar dedzīgām runām un stingru stāju nacionālos jautājumos, kuras rezultātā vēlāk kļūst sabiedrisko lietu ministrijas ideoloģisko rakstu redaktors. Šo posteni viņš ieņem līdz pat krievu okupācijai 1940.gadā.

Kā cilvēku Leonīdu Breikšu vislabāk raksturo viņa māsa Tamāra Breikša-Čaure Latviešu rakstnieku apvienības izdevumā LARAS-LAPA (to skat. arī Londonas Avīze, 14.10.1977).


Leonīds Breikšs izrauts no mūsu vidus gados jauns, savas literārās gaitas pirmajā cēlienā. 1931.g. iznāk viņa pirmā dzejoļu grāmata “Skanošie ūdeņi”, 1933.g. autobiogrāfisks romāns “Maldugunis”, 1935.g. dzejoļu krājums “Manu sapņu zeme” un ideoloģisks darbs “Mūsu ģimene”. Pēdējais dzejoļu krājums (vēl paša sakārtots) – “Dziesmas zemei un debesīm” publicēts divos izdevumos 1942. un 1943.gadā. Leonīds Breikšs sarakstījis vairākus stāstus, ir arī daudzu ideoloģisku rakstu autors. Sarakstījis tekstu uzvedumiem darba svētkiem Koknesē un Jelgavā, kā arī patriotisku
uzvedumu 1937.g. 18.novembra izrādei Nacionālajā operā.

Leonīda Breikša dzejā atspoguļojas jauna latvieša patriotisms, drosme un lielais ticības spēks. To apliecina rindas:

“Man drosmi dod šī ticība arvienu, bailīgums ir visu vergu zīme un nedrošība ir visu vergu karogs”.

Viņa dzejolis “Svēts mantojums” īsā laikā pāriet tautā. Tas kļūst par otru tautas himnu. Dzejolim Norvilis komponēja mūziku, un to katru pusdienas laiku dzirdēja atskaņojam radiofonā visā Latvijā, kad pie Brīvības pieminekļa mainījās goda sardze.

Breikšs ir patiess brīvības dzejnieks. Viņam tā nav tukša frāze, bet gan ticības un pārliecības apliecinājums:

Mēs varam iet caur visām mokām,
Mēs varam ciest vēl briesmīgāk,
Jo pacels Dievs uz savām rokām
Mūs tad, kad mūsu diena nāks.

Vislabāk Breikša dzeju raksturo Valda Mōra: „Leonīda Breikša dzejas lokā ieejot, šķiet, ka Latvijas brīvības gadi tikai vakar beigušies un rītu tiem jāsākas no jauna. Latvijas neatkarībās laiku rakstnieks nosaucis par ziedošām dienām, piemēram:

Šodien mirdz tik gaišs,
Draugi — redziet —
Mūsu Tēvu zemē
Pavasaris
Nācis mūžīgais.

Jeb:

Mūžam zied
Lai mūsu tēvu zeme!
Mūžam skan
Lai gaišā priekā tā!
Gaiši šalc
Tu, mūsu tēvu tauta,
Ziedu skauta
Savā krāšņumā.

Leonīds Breikšs nemeklē jaunas dzejas formas, vienā otrā darbā pamanāma neveikla rinda, nodrāztas atskaņas. Literātūras kritiķu valodā runājot, viņa darbos vēl diezgan daudz “jēlvielas”, bet dzejnieks jau stāvēja savas rakstnieka karjeras pašā sākumā. Ar dziļām saknēm viņš ieaudzis zemē, un pat mīlestības dzejoļos sirds skurbums saliedēts ar dabu.

Kādreiz pat jājautā, vai šīs rindas rakstītas cilvēkam, dabai vai abiem kopā.

Sapnis kluss no zemes izdzen ziedu,
Tikai sapņa dēļ ir bērzi plaukst.
Viņu dēļ es Tev šo dziesmu dziedu,
Kūp kad vējā tēva rudzu lauks.

Breikšs ir pozitīvists, tomēr saredz savas un citu kļūdas un vainas un gaišredzīgi nojauš draudus Latvijas valstij. Viņa skaistākie, drāmatiskākie un spēcīgākie dzejoļi ir lūgšanas par tautu. Mūsu literātūrā nav otra dzejnieka, kas tik kaisli lūgtu:

Šodien, Kungs, mēs Tevi lūdzam,
Neļauj latvjiem irt un zust,
Liec mums vienmēr Tavu sauli
Brīviem pāri galvām just,
Līdz tiem laikiem, kurus šodien
Nezin vēl nekur neviens.

Kādā citā vietā:

Dod vienprātību mums arvien.
Dod spēku stāvēt savā vietā.

Jeb:

Lai dod mums Dievs, ka mūžam varam
Mēs laikmetiem un laikiem garām
Arvienu dzīvā straumē traukt.

Breikša dzejā patriotiskais motīvs cieši savijies ar reliģisko. Apbrīnojama ir jaunā dzejnieka reliģiozitāte, viņa lielais ticības spēks. Tomēr viņš vēlas būt vēl viengabalaināks savā ticībā. Breikša dzeju un dzīvi vada divas gaismas, divas mīlestības: uz savu dzimteni un Dievu. Tikai dziļi ticīgs cilvēks bezgalīgā padevībā var rakstīt:

Tavās rokās ir sākums un beigas,
Tavās rokās ir alga un sods.
Un es mierīgs eju — bez steigas,
Jo šī ticība mieru man dod.

Mūsu modernā laika steigā, kad darbs dzen darbu, visi skrienam kā apsēsti, brīžam pat nezinādami, kurp un kādēļ, spēku un atbildi dod dzejnieks, kurš, pats būdams jauns un kūsājošas dzīvības pilns, saka: es eju savu dzīves ceļu bez steigas, un šo dziļo mieru man dod ticība Kristum. Īsts kristietis nekad nav apmierināts ar sevi, tas skaidri redz savas kļūdas un vainas un vienmēr lūdz:

Es, ceļu slavēdams, pats simtkārt
maldos klīstu,
Kaut, sauli meklējot, man augšup
ceļas skats.
Par katru prieku man reiz bēdām
jāmet ziedu,
Par katru draudzību man naids
ir jāizbrien.

Leonīdam Breikšam ticība ir tas spēks, kas tam devis dvēseli, ticība ir tā, kas rakstnieku atkal ņems pie sevis, kad viņa šīs zemes gaitas būs beigušās. Tādēļ viņš liecina, ka savā dzīvē grib klausīt tikai Dieva balsij. Ko Dievs liek celt un sargāt, to viņš aizstāv un ceļ. Ticības apskaidrots, dzejnieks paredz sava mūža traģisko noslēgumu un atrod arī mierinājumu:

Var manu miesu nokaut
netaisns ienaids,
Bet gars būs vienmēr
brīvs un neaizkārts.

Kad liktenīgajā naktī Leonīdu Breikšu apcietināja, viņš bijis apbrīnojami mierīgs, šādu mieru kritiskā brīdī var parādīt tikai cilvēks, kas ir pārliecināts, ka:

Man drosmi dod šī ticība arvienu.
No kā lai baidos es un kam lai ļauju
Par mani valdīt — mani biedējot?
Mans Tēvs man drosmi dod, kas visam pāri
Ar savu stipro roku mani ceļ.

Visas sāpes un ciešanas dzīvē jāpacieš tikai tādēļ, lai vēl spilgtāk izjustu prieku. Kā īsts kristietis dzejnieks tic, ka nav ļaunā, ir tikai neziņa un malds. Dzīvē cilvēks sastop gan naidu, gan mīlestību, bet pēdējā ir tā, kas gūst uzvaru. Kristus ir spēks, kas paceļ vājo, kavējas pie vientuļnieka.

Tu nekaunies no tiem,
Kas dubļos pakrituši,
Tu garām nepaej nevienam:
Tu katru ieraugi un katram palīgs esi
Un katram vaicā: Kas tev sāp?
Par ko tu raudi?
Un — kādēļ tevi vajā?

Dzejniekam Dievs ir liels, Viņš aptver universu. Dievs ir gaisma, kas līst pāri visiem, sevišķi nogurušiem un cietējiem. Literāra darba vērtību nenoteic tikai tas, cik pareizā un precīzā formā izteikta dzejnieka doma, Dzejā jābūt dvēselei, tai jāizsaka kaut kas tāds, kas pēc ilgiem gadiem lasītājam spēj ko dot. Īsta dzeja nekad nenoveco. Man uzšķīrās šāda vārsma no viņa dzejoļa “Himna debesīm”:

Ir lielas Dieva debesis —
Uz viņām pacel acis savas,
Kad tavai sirdij miera nava,
Kad salauzts tu un noguris, —
Tad ej un smel no viņa spēku:
Viņš tavā naktī gaismu dos,
Lai tava sirds no sava posta
Reiz viņa gaismā paceltos.

Skaists ir viņa dzejolis “Mana vakara lūgšana”, kurā raksturīgi pateikta katra ticīga cilvēka vēlēšanās:

Kungs un Dievs —
Manu lūgšanu dzirdi:
Savaldi manu neprāta sirdi,
Savu mieru man dod!
Jo lūk: atkal es jūtu,
lt kā zeme zem kājām man kust…

Kad dzejnieks stāv krustceļos, kad viņam liekas, ka ap to ir tikai tumša un dziļa nakts, viņš lūdz:

Savai gaismai pār mani nolīt liec,
Lai viņa man ceļu rāda.

Ja paši sev prasīsim, kas latvietim ir vissvarīgākais, kādu rakstura īpašību tas vērtē visaugstāk, tad — kā jau to liecina mūsu bagātās tautas dziesmas — tā ir balta dvēsele, skaidra sirds, saule sirdī. Latviešu rakstniekam lielākais pagodinājums, ko tam tauta var piešķirt, ja to dēvē par sirds un saules dzejnieku; šādu pagodinājumu esam piešķīruši Kārlim Skalbēm, bet tikpat labi par skaidras sirds un saules dzejnieku varam dēvēt arī Leonīdu Breikšu. Atkal un atkal viņš lūdz:

… lai mēs gaiši dienas skaitām,
… mani gaišu un saulainu dari.

Liec, lai dvēsele klusi izplaukst uz tavu pusi.
Jo Tavā pusē ir miers. Saule tik laipna ir tavā pusē.

Jeb:

Es ticu, ka dzīve dota,
Lai viņā ceļu spējam rast.

Kur saulains miers mums sirdi rotā,
Kā zaļu jūru rotā krasts.

Ir dzejnieki, kuru dzeju vislabāk var baudīt vienatnē. Ir tādi, kuru darbu skaistumu vislabāk saklausīt, lasot divatā. Ne tā ar Leonīda Breikša dzeju. Lielākā viņa darbu daļa, sevišķi patriotiskā dzeja, kvēlās lūgšanas par latviešu tautu un paša ticības apliecinājumi prasīt prasās pēc aktiera — dzejas skandētāja, skatuves un klausītājiem, šajos dzejoļos ir tik daudz drāmatiska kāpinājuma, tik daudz dažādu izjūtu nianšu, ka tā īsti Leonīda Breikša dzejas skaistumu var izjust, viņa dzeju skaļi lasot vai deklamējot un iepriekš rūpīgi pārdomājot katru vārdu, katru rindu. Esmu vairākas reizes dzirdējusi māksliniekus skandējot Breikša “Lūgšanu”, un jau pirmās rindas “uzsit zosādu”, katru reizi cita mākslinieka priekšnesumā tā izraisa citādu pārdzīvojumu. Tādu pašu pārdzīvojumu rada gandrīz vai baigais noslēgums Brīvības pieminekļa balādē:

Cepuri šai vietā noņem.
Kādu brīdi stāvi kluss
Klausies sirdī,
Klausies Dievā,
Vēro dzīvos akmeņus.
Akmens runu runā.
Akmens Dievu lūdz.

Leonīda Breikša dzejoļiem mūsu komponisti devuši mūzikālo ietērpu. Baznīcas dziesmu grāmatā uzņemts viņa dzejolis:

Daudz vētru mums reiz pāri gājis,
Un ja vēl daudz mums viņu būs,
Dievs aicinās, kā aicinājis,
Arvienu atkal saulē mūs.

Šī dziesma ir kā tagadējās latviešu tautas ticības un cerības apliecinājums Latvijas nākotnei. Kad liekas, ka pēc ilgiem trimdas un nebrīvības gadiem visas cerības veltas, ka nav nozīmes turpināt trimdā latvisko rosību, nav jēgas mācīt mūsu bērniem un jaunatnei latviešu valodu, stāstīt par tās vēsturi un garīgo kultūru, tad jāuzšķir Leonīda Breikša dzejolis mūsu baznīcas dziesmu grāmatā (820. dz.).

Caur laiku laikiem Viņš pa pēdām
Tik tāpēc latvju tautai nāk,
Lai pēc posta un pēc bēdām
Tā celtos spēkā varenā.

Tādēļ mēs godinām dzejnieku Leonīdu Breikšu. Viņa dzeja ir kā dzīvības ūdens pesimistiem un nogurušajiem. Viņa dziļajā ticībā rakstītās rindas stiprina mūsu ticību Dievam un dod cerību Latvijas nākotnei. Leonīda Breikša dzeja nekad nenovecos, nekad neaizmirsīsies. Tai vienmēr būs lasītāji, jo tā stāv laikam pāri. Ticība Dievam un kvēla mīlestība Latvijai to uzturēs dzīvu no paaudzes uz paaudzi.

Kādi manuskripti nedeg? Anita Mellupe, Astra Moora Laiks, nr.47, 06.12.2008

Pat ja Leonīds Breikšs būtu uzrakstījis tikai šo dzejoli, arī tad viņa vārds zelta burtiem tiktu ierakstīts latviešu tautas vēsturē. Šogad paiet 100 gadi kopš žurnālista, redaktora, literāta dzimšanas, grāmatapgāds Valters un Rapa gatavo izdošanai jau piekto Leonīda Breikša kopotu rakstu sējumu.
Katram literātam ir kāda vispopulārākā ģīmetne. Leonīdam Breikšam tā noteikti ir fotogrāfija, uz kuras viņš redzams ar ģimnāzista cepurīti galvā. Tā nav nejaušība, jo tieši dzejnieka skolā – Rīgas Valsts 1. ģimnāzijā – viņa vārdu sirsnīgi daudzina. Skolas telpās latviešu tautas leģendārajam dzejniekam iekārtota izstāde. To atklāja jau pavasarī, dzejnieka dzimumdienā, un ģimnāzijas Absolventu un draugu biedrība savu gadskārtējo rudens tikšanos 29.novembrī veltīja zīmīgajai Breikša jubilejai. Skolas muzeja vadītāja Aina Zumente un viņas palīgi piemiņas pēcpusdienu rīkoja ar milzu
atbildību un mīlestību.

Mārtiņš Bisters skolā viesojies arī agrāk (pārvietošanos viņam atvieglo sievas pašaizliedzīgās rūpes), viņa, 15 gadus veca zēna kaulus salauza čekas pagrabos, četrpadsmit gadu viņš pavadīja Staļina lēģeros, tur 1942.gadā viņš satika Leonīdu Breikšu.

“No apmēram 900 latviešiem, kuri bija ieslodzīti Astrahaņas cietumā, esmu pēdējais, kas palicis dzīvs. Apmēram 850 tika nogalināti vai mira no bada un slimībām pirmajā gadā, 50 pārējos pārveda uz citām ieslodzījuma vietām,” stāstīja sirmais politieslodzītais, kam ne sapņos nevarēja ienākt prātā, ka ar savu jaunības dienu elku nāksies dalīt bēdpilno likteni visnožēlojamākajā pasaules vietā. Mārtiņš Bisters ar rokas mājienu sadalīja ģimnāzijas aulu:

Kungs, kas zāles čukstus dzirdi,
Kas pat smilgai neliec ciest,
Vārdi ir, kas latvju sirdī
Deg un kvēl, un nenodziest…

un turpināja:

“Tādā saspiestībā, ciešot neiedomājamu badu, mitām cilvēku 280… un tomēr mums notika dievkalpojumi, mēs dziedājām dziesmas, tikai ļoti klusām, lai nedzird apsardze. Leonīds Breikšs lasīja savus vecos un pavisam jaunos dzejoļus, pat garas patriotiskas balādes, kuras bija dzimušas bezmiega naktīs, daudzus no dzejoļiem mēs abi vairākas reizes atkārtojām skaļi, lai es varētu tos iegaumēt. Mēs bijām sevi nosaukuši par 58.panta (padomju varas pretinieku) kristīgo draudzi un savu dziedāšanu – par vergu kori. Mēs dziedājām tik tikko dzirdami, jo bija jābaidās ne tikai no apsardzes, mēs taupījām arī spēkus… Patiesībā tā bija dzīvu cilvēku priekšlaicīga izvadīšana pēdējā ceļā… Katrus dievvārdus čukstus pabeidzām ar “Dievs, svētī Latviju!” Mani apcietināja ģimnāzijas solā, Leonīds Breikšs un daudzi citi Latvijas krietnie patrioti manu izglītošanu turpināja lēģeros.” (skat. Leonīds Breikšs. Dzīve un darbi. 1998)

Visdrūmākajās savas dzīves dienās Leonīds Breikšs tikai sapņoja, ka viņam piedzims dēls, jo par savu ģimeni neko nevarēja uzzināt. Pret Mārtiņu viņš izturējās kā pret dēlu, viņam uzticēja savu sapni par kopotu rakstu izdošanu. Leonīda Breikša kapa vieta diemžēl nav zināma. Mārtiņš Bisters neticamā kārtā izdzīvoja, latviešu tautai ne tikai atklāja stāstu par dzejnieka Golgātas ceļu, bet arī palīdzēja viņa piemiņas kopējiem mūzejniekiem, kopotu rakstu izdevējiem. Mārtiņš Bisters savas atmiņas par lēģeri uzrakstīja tūlīt pēc izsūtījuma un daudzus gadus glabāja noslēptas Madonas pusē.
Literatūrkritiķis un vēsturnieks Ilgonis Bērsons sarīkojuma apmeklētājus pārsteidza ar patīkamu ziņu: viņam laimējies atrast 24 Leonīda Breikša nepublicētus dzejoļus rokrakstā! Pāris dzejoļu literāts nolasīja skaļi, zemāk citāts no viena, Breikša jaunībā rakstīta:

Kad mani guldīs zem velēnām,
Es neiešu mierā stāties,
Es iešu pirmajā vakarā

Ar kaimiņu aprunāties,
Un otrā vakara nokrēslī
Es pār-radīšos mājās…

Ne velti saka – cilvēks dzīvo tik ilgi, cik ilgi viņu atceras. Dzejnieku pieminēt bija sanākuši skolasbiedri, tostarp ģimnāzijas 1940.gada absolvents Dainis Rudzītis no tālās Detroitas. Latvijā viņš viesojoties jau 32.reizi. Šoreiz viņš bija uzaicināts uz tēva, ilggadējā Latvijas Valsts kancelejas vadītāja, godināšanu Latvijas 90.gadadienas svinībās. Arī valsts kancelejas svinībās skanēja dzejnieka-mocekļa rakstītas rindas. Dainis Rudzītis teica: “Skolai par Breikša piemiņas saglabāšanu liela pateicība, jo Breikšs bija izcils dzejnieks un izcils vīrs. Latvijā un pasaulē viņš joprojām par maz pieminēts.”

No Leonīda Breikša Rakstu I sējuma. Golgāta

(..) 1941.gada 24.jūnija agrā rītā tos, kas vēl nebija Centrālcietumā noslepkavoti — 3150 ieslodzītos, sadzītus lopu vagonos, panikā transportēja uz Krievzemi. Viņu vidū, tobrīd viens par otru vēl neko nezinādami, bijām arī mēs — Leonīds Breikšs un es — Mārtiņš Bisters. Jau Centrālcietumā, sazinoties ar blakus kamerām (ar klaudzināšanas — morzes ābeces palīdzību) uzzinājām, ka te ievests arī tautā populārais dzejnieks Leonīds Breikšs. Toreiz nevarēju iedomāties, ka liktenis mūs savedīs kopā vēl tā paša gada rudenī Astrahaņas cietumā, ka mēs būsim viens otram “tu”, gulēsim blakus, apsegušies ar vecu, izdilušu lēveru, kas kādreiz bijusi sega.

Leonīds izturējās pret mani kā pret dēlu, bija mans draugs, mans skolotājs, man bija vienreizēja iespēja dzirdēt, pat vērtēt — kā to vēlējās pats dzejnieks — viņa nebrīvē tikko sacerētās dzejas. Mēs runājām ļoti daudz, mums bija visdažādākie sarunu temati. Viņu interesēja viss, kas notika šeit, nebrīvē, viņš krāja savā unikālajā atmiņā pieredzi, iespaidus, atziņas, lai visu to atdotu cilvēkiem savā grāmatā, kuru uzrakstīs atkal brīvs savā tēvzemē. Viņš vairākkārt runāja par grāmatas iekārtojumu, bija iecerējis to papildināt ar jauniem dzejoļiem, ar balādēm par latviešiem ieslodzījumā. Viņa radošais gars pacēlās pāri pazemojumiem, apsardzes nežēlībai, trulumam, bada mokām, visapkārt valdošajai netīrībai.

“Nāc un sakausē mūs klintī, lai neviens mūs nesalauž,” ar pavisam citādu jēgu tagad skanēja Breikša “Lūgšanas” vārdi, ko viņš bija rakstījis tad, kad Latvija vēl bija brīva. Ikvienam, kas atradās aiz šīs elles vārtiem, vajadzēja klints stiprumu, lai garīgi saglabāt sevi un dotu spēku arī citiem. Tieši tāds bija dzejnieks, patriots Leonīds Breikšs.

(..) Čekas uzraugs ar kājas spērienu iegrūda Leonīdu Breikšu boksā — koka būrī ar aizslēdzamām durvīm un aci — novērošanai. Pirms tam pamatīgi izkratīja. Būra platība, — aptuveni 70 x 70 centimetri, šaurs soliņš ar slīpumu uz durvju pusi, augstums ap 1,5 metri. Starp sienām un grīdu atstarpe ar ventilāciju — temperatūru ar ventilatora palīdzību varēja pazemināt un paaugstināt. Salšana vai svīšana nodrošināta — pēc izmeklētāja ieskatiem. Pēc tam ieveda lielā telpā ar masīviem galdiem un soliem. Te uzraugi pelēkos virsvalkos pavēlēja izģērbties, pazemojoši iztaustīja, noskuva apmatojumu, apģērbam izgrieza pogas, no apaviem izvēra auklas, atņēma kaklaisaiti, bikšturus, visu, kas bija kabatās. Ar vienu roku ļāva pieturēt bikses, otra bija jātur aiz muguras. Pēc biogrāfijas datu pārbaudes ieveda astotajā — kopkamerā.

Padevis labrītu, dzejnieks iepazinās ar kameras biedriem. Guļamvietas te bija paredzētas septiņiem līdz vienpadsmit cilvēkiem, bet to skaitu pēc vajadzības varēja papildināt. Cietumsargi sarunās neielaidās, ar kāju spērieniem neskopojās. Par nepaklausību — karceris. Izmeklētāji strādāja dienu un nakti. Pratināšana notika galvenokārt krievu valodā. Leonīdu Breikšu jau pirmajā vakarā pratināja leitnants Černigins, tam palīdzēja seržants Gorbačovs. Protokols būtībā ir izmeklētāja jautājumi un ļoti aptuvenas Leonīda atbildes, kuras faktiski nosaka protokolētāja pieraksts ar apšaubāmu ticamības pakāpi. Breikšs pratināts trīs reizes aprīlī, sešas reizes maija mēnesī.

(..) Viens no spīdzināšanas paņēmieniem bija tādu apstākļu radīšana, lai apcietinātajam, kuru pratināja, ilgstoši neļautu gulēt. Ja cilvēks izdzīvoja, sekas uz visu mūžu atstāja spārdīšana ar naglotiem zābakiem, dauzīšana ar ādas pletni, zobu izsišana. Ja pratināmais zaudēja samaņu, viņam bāza nāsīs ožamā spirta tamponus, laistīja ar aukstu ūdeni.

(..) Vēlāk, cietumā, kad ilgstoši bijām kopā ar Leonīdu, viņš par savu fizisko un morālo iespaidošanu sīkumos runāt negribēja — esot pārāk riebīgi uzvandīt atmiņas.

1941.gada 20.jūnijā Leonīds Breikšs tika notiesāts pēc 58.paragrāfa, un lietu nodeva Sevišķai apspriedei ieslodzījuma gadu piespriešanai. Lēmumu parakstījis Gorbačovs, Pešetronovs, bet apstiprinājis kapteinis Jānis Vēvers, 1941.gadā strādājis LPR Iekšlietu un valsts drošības tautas komisariātā, viens no staļinisma represiju organizētājiem Latvijā, uzkalpojās līdz ģenerālmajora dienesta pakāpei.

(..) 1941.gada jūlija sākumā, kad Latviju jau bija atstājusi sarkanās okupācijas vara, mēs, 24.jūnijā no Rīgas Centrālcietuma izsūtītie, atradāmies jau tālu no dzimtenes. Vasaras tveices sakarsētajos, aizrestotajos vagonos gaidījām izkraušanu nelielajā Krjažas dzelzceļa stacijā, kas atradās netālu no Kuibiševas (Samāras). Bijām saņurcīti, ar bārdu apauguši, nosvīduši, nemazgājušies, izsalkuši, pats drausmīgākais — mocīja neizsakāmas slāpes. Cilvēki, kas bija pieraduši pie tīrības, pie smalkjūtīgām attiecībām ikdienas sadzīvē, vardarbīgi bija iegrūsti lopiskos apstākļos, izdalījumu smirdoņā, saspiesti piekarsušajā vagonā.

No lielā sastāva pavēlēja izkāpt aptuveni deviņi simti latviešiem, bet vairāk nekā divi tūkstoši turpināja ceļu dziļāk Sibīrijā. Mūs izvietoja kādreizējā zirgu audzētavā, kas tagad bija pārvērsta par cietumu. Uz jūlija beigu pusi mūs sadalīja grupās pa simts cilvēkiem un dzina mūs nezināmā virzienā. Gājām pa apdzīvotu vietu netālu no Volgas. Mūs apsargāja virsnieki zirgos, zemāka ranga uzraugi — kājām. Saule nežēlīgi svilināja, ceļš putekļains, vietām dubļains. Ēst un dzert nedeva. Tiem, kas nespēkā atpalika, rīdīja virsū suņus, virsnieki neskopojās ar pātagu cirtieniem. Ciemu iedzīvotāji apsaukāja mūs par fašistiem, slepkavām. Centīgākie apmētāja ar zemes pikām, akmeņiem, lopu mēsliem. Lielum lielā daļa pirmo reizi ieraudzījām komunistu izslavēto “leiputriju”, normāla cilvēka prātam neaptveramu postu, netīrību.

Vakara krēslā sasniedzām Volgas pieteku. Mūs sadzina liellaivas kravas tilpnēs. Kuģītis “Fizik” ievilka Volgā veco liellaivu, kas čīkstēja visos stūros. Dienu un nakti mūs terorizēja žurku bari. Ar izlietajām “parašām” (atejas spaiņi – I.L.) smēla ūdeni no upes. Deva mazas sālītas zivteles — sņitkas. Maizi — ļoti skopi. Jau pirmajās dienās cilvēki saslima. Acīmredzot ar dizentēriju.

(..) Augusta sākumā piestājām Astrahaņā. Pašus slimākos un nespēcīgākos stūma ar ķerrām, citus atbalstīja stiprākie biedri. Visus atvestos latviešus ieslodzīja vecajā Astrahaņas kremļa pilī. Pils cietums bija par mazu tik daudziem izsūtītājiem — apsardze kopkamerās organizēja maiņas sēdēšanai un gulēšanai. Šis bija cietums Nr.2. Bija arī centrālais cietums — Nr.1. Ne ar Grīnu, ne ar Helmani Astrahaņā vienā kamerā nebijām. A.Grīns tika aizvests uz izmeklēšanas cietumu. Viņu notiesāja Staļingradas kara tribunāls, piespriežot nāvessodu. A.Grīnu nošāva 1941.gada 25.decembrī — Ziemassvētkos. Pulkvedi Žani Robertu Briesmu tiesāja kopā ar mani, 1941.gada 22.oktobrī, piesprieda augstāko soda mēru. Toreiz tiesāja visu nacionālo pagrīdnieku grupu. Nošautos, domājams, iemeta Volgas deltas grants un kūdras ieguves bedrēs.

1942.gada rudenī no Astrahaņā atsūtītajiem deviņiem simtiem bija atlicis ap piecdesmit ģindeņiem līdzīgu cilvēku. Pārējie bija nošauti, miruši no bada un slimībām. Vēl atlikušos dzīvos pārsūtīja uz zivju pārstrādes rūpnīcām netālu no Astrahaņas. Dažus — uz Saratovas pārsūtījuma centru un izkaisīja pa padomijas vergu nometnēm.

Visu šo moku ceļu izgāja arī Leonīds Breikšs. Kopš izsūtīšanas no Rīgas bijām blakus, bet vēl viens otru nepazīdami katrs savā vagonā, katrs savā kamerā. Cietām tās pašas slāpes, dziedājām tautas lūgšanu “Dievs, svētī Latviju”, kad smagais, garais ešelons šķērsoja dzimtenes robežu, aizvezdams tūkstoš tūkstošus nebūtībā.

Pirmā tikšanās

Ar Leonīdu Breikšu pirmo reizi satikāmies Astrahaņas hanu pils cietuma lielajā kopkamerā.

Skolā biju iepazinis Breikša patriotisko dzeju, zināju viņa biogrāfiju. Kādā sarīkojumā tēvs man bija Breikšu iztālēm parādījis. Tagad nu ieraudzīju viņu — mūsu tautā mīlēto, populāro dzejnieku. Saņurcītā apģērbā, pelēku seju, ar bārdu noaugušu. Tādi bijām visi. Grūti bija pat pazīt kādreizējo stalto, iznesīgo, eleganto dzejnieku.

Pastaigā cietuma pagalmā sagadījāmies vienā grupā. Viņš pienāca pie manis un uzrunāja vārdā. Iepazināmies. Teica, lai pienākot kamerā pie viņa. Saspiestības dēļ pārvietoties bija grūti, tomēr bieži izmantoju dzejnieka uzaicinājumu. Viņš iztaujāja mani par skolas gaitām, par darbošanos skautu organizācijā. Pastāstīju par satikšanos čekā ar ģenerāli Kārli Goperu. Leonīdam ļoti uzticējos.

Nebrīvē cilvēki tuvinās, izzūd sabiedrībā izveidojusies hierarhija, gadu starpība. Starpība bija tikai izglītībā, pieredzē, bet ar to neviens necentās izcelties. Breikšs labprāt mums ļoti daudz stāstīja par latviešu un pasaules tautu literatūru, par latviešu kultūras iestādēm, par daudziem mākslas jautājumiem. Tās bija īstas lekcijas.

Laiks, ko pavadīju lielajā kopkamerā, man deva ļoti daudz. Tieslietu ministrs Hermanis Apsītis runāja par cariskās un komunistiskās Krievijas līgumiem. Nosauca konkrētus neizpildītus un pilnīgi ignorētus līgumus. Apsītim bija fenomenāla atmiņa.

Drūmās cietumnieku domas un neveselīgo klimatu kamerā ar visdažādākā veida stāstījumiem — tās varētu nosaukt par lekcijām, — centās kliedēt mūsu gudrākie prāti. Te bija mācītājs Jānis Lapiņš, operas solists Jānis Vītiņš, dzejnieks Leonīds Breikšs, rakstnieks Aleksandrs Grīns (blakus kamerā), policijas inspektors Jānis Ķīselis, dievturis Ernests Brastiņš, grafiķis Kārlis Krauze, mākslas kritiķis Artūrs Jūrasteters, tieslietu ministrs Hermanis Apsītis, iekšlietu ministrs Vilis Gustavs Gulbis, sportists virsnieks Bruno Dekšenieks, izdevējs Jānis Benjamiņš un vēl daudzi citi — no mūsu inteliģences, kuras iznīcināšana bija viens no pirmajiem okupācijas varas mērķiem. Dedzīgie runātāji panāca to, ka neviens skaļi neapraudāja savu likteni, un tas lielā kopkamerā ir ļoti daudz.

Svētdienās mācītājs Jānis Lapiņš noturēja dievkalpojumu. Pievakarēs, kad sāka krēslot, sākās — kā bijām tos iedēvējuši — kulturāli pasākumi. Jānis Vītiņš klusu iesāka “Svēts mantojums šī zeme…”. Hanu pils zāli klusi, bet svinīgi, himniski piepildīja Norviļa — Breikša dziesma. Vēlāk Leonīds man kautrīgi atzinās, ka tie viņam bijuši gandarījuma mirkļi, aizkustinājumā sariesušās asaras, dzirdot šo dziesmu dziedam šeit nebrīvē, svešumā savu likteņbiedru vidū.

Daudz tika dziedātas: “Daugav’s abas malas”, “Pūt, vējiņi”, “Es dziedāšu par tevi, tēvu zeme”. Vecākie biedri man palīdzēja apgūt krievu valodu. Daudz runāja par Krievijas vēsturi, ģeogrāfiju, par Pirmo pasaules karu, revolūciju Krievijā, par krievu inteliģences iznīcināšanu.

Ļoti daudz ieguvu tiešās sarunās ar Leonīdu.

Man par lielām bēdām — arī citiem kameras biedriem — kādu nakti sargi lika Leonīdam Breikšam savākt mantas un aizveda viņu. Kamerā bija tāda noruna — domāju, tās autors bija Breikšs — katru gadu 1.janvārī no pulksten 12 līdz 18 satikties pie Brīvības pieminekļa ar baltu mutautiņu rokā.

Otrā tikšanās

1941.gada septembra sākumā mani izveda no lielās kopkameras. Pie ārdurvīm gaidīja slēgta kravas mašīna. Ausa rīts. Sākās diena jaunā, nezināmā cietumā. Noņēma rokudzelžus. Tirpa asiņainās rokas. Noģērba kailu, pārmeklēja nez kuro reizi. Beidzot pēc salšanas, ilgstošas tupēšanas uz ceļiem tiku kamerā. Aptuveni 4x5m liela telpa. Nāriņas, uz tām ar kaut ko mīkstu piebāzti maisi. Uz nārām sēdēja vai gulēja cilvēku desmit. Kas zina, varbūt kriminālisti. Padevu labrītu. Visi kā viens — labrīt! Paldies Dievam — savējie! Mazā spuldzīte deva blāvu gaismu. Logi aizrestoti, no ārpuses dēļu segums. Pelēcīga rīta krēsla. Visi vēroja mani — atnācēju. Tad viens no viņiem noslīdēja no nāriņas, nāca man pretī un, roku sniedzot, uzrunāja: “Labrīt, Gopera un Nagobada skolniek Mārtiņ, vēlreiz — labrīt!”

Satvēru roku un nu tikai pazinu: tas bija Leonīds Breikšs.

Šī uzruna bija radusies tādēļ, ka vienmēr iepazīstoties teicu — esmu Latvijas skauts, 2.ģimnāzijas skolnieks. Lepojos ar šiem saviem biogrāfijas datiem.

Uz nāriņām visi gulēja stipri izklaidus. Leonīds aicināja mani sev blakus, vēl noteica — naktīs būs siltāk, guļot viņš salstot. Šī bija hanu pils mazā filiāle. Te bija iekārtots izmeklēšanas cietums. Pirts neesot, varot tikai nomazgāt rokas, protams, bez ziepēm ar aukstu ūdeni. Dvieļa sen nevienam nebija, to, kas vēl par brīnumu kādam bija, sargi nozaga. Ēdiens — puslitrs silta ūdens, šķipsniņa rupjas sāls, aptuveni 450 gramu maizes. Tās kvalitāte kļuva arvien sliktāka. Pa šo laiku abi bijām pamatīgi novājējuši. Zuda spēki.

Pa logu caur dēļu spraugām Leonīds bija ievērojis baltu ēku, tur esot slimnīca, pagalmā staigājot apsaitēti ievainotie. Labajā pusē divstāvu celtne, tur bez mitas dūca šujmašīnas — te šuva karavīriem apģērbu. Mēs visu to novērojām, laika bija gana, kaut uz brīdi mazliet aizmirsās izsalkums. Domājām abi — varbūt kādreiz, brīvībā esot, te atbrauksim un atradīsim to vietu, kur cieta un gāja bojā mūsu tautieši.

Man maize todien nepienācās. Kameras biedri nolauza pa mazam gabaliņam no savas tik dārgās maizītes. Daži teica: “Ņem, puisīt, tu esi izturīgs, atgriezīsies Latvijā, izstāsti par mums, lai tauta nekad neaizmirst šo laiku. Mums uz mūžu te būs jāpaliek. Kaut vēl zem zemes pamestu!”

Ar Leonīdu mūs saistīja tēva un dēla draudzība. Viņš bija ļoti interesants sarunu biedrs, nemanāmi un neuzbāzīgi audzināja mani. Mācīja man krievu valodu. Visvairāk viņš skāra literatūras tēmas.

Naktī, kad visi gulēja, klusām izstāstīju viņam ko man bija uzticējis Roberts Čuka par kara tribunālu. Leonīds to visu uzņēma mierīgi. Tagad, kad atradāmies izmeklēšanas cietumā, mums bija skaidrs, kādēļ no hanu pils cietuma naktīs tika aizvesti cilvēki. Bijām noskaidrojuši, ka Volgai pie ietekas Kaspijas jūrā ir ļoti plaša delta. Te bija daudz pieteku, atteku, bedru, nepārredzamu meldrāju. Te varēja iemest nošautos un mirušos — nevajadzēja pat bedres rakt.

Pret badu un netīrību vēl varējām pastāvēt ar lielu gribasspēku, taču pretoties izmeklētāju varmācībai bija bezcerīgi. Tik daudz mūs vairs netincināja, vajadzēja ātrāk tikt ar mums galā. Ne jau izmeklēšanas materiālam bija nozīme. Bija gadījumi, kad Rīgā piespriestajam mazākam soda laikam Astrahaņā kara tribunāls pielika gadus vai pat piesprieda augstāko sodamēru. Tā Ernestam Brastiņam 1941.gada 24.maijā Rīgā Sevišķā apspriede aizmuguriski piesprieda astoņus gadus, bet Astrahaņas tribunāls — nāvessodu. 1942.gada 28.janvārī Brastiņu nošāva.

Šeit, izmeklēšanas cietumā pirmo reizi dzirdēju runas par neatgriešanos un bojāeju. Leonīds, cieši saņēmis manu roku, mierināja: “Mārtiņ, un tomēr — būsim dzimtenē!”

https://www.vestnesis.lv/ta/id/48686

Tēvija, nr.11, 14_01_44

Dzejnieka Leonīda Breikša stundu
bija rīkojis Jāņa draudzes jaunatnes pulciņš, lai tuvāk iepazīstinātu jaunatni ar boļševiku apcietinātā un aizvestā dzejnieka patriotisko un reliģisko dzeju. Par to referēja Ēriks Raisters, atzīmēdams, ka Breikšs savā dzejā cīnījās par latviešu tautas vienību, varoņgara augšāmcelšanos un mūžīgumu.

Breikša sacerētais “Svētais mantojums” un lūgšanas tagad kļuvušas par tautas zvēresta un cīņas un izturības gribas apliecinājumiem. Breikša nesatricināmās ticības spēka un paļāvības apdvestās dziesmās tauta šodien redz iemiesotas savas nākotnes cerības, savu ticību, ka pēc visām ciešanām un vētrām Dievs to kā izredzētu pacels uz savām rokām.

Referātam sekoja pulciņa dalībnieku deklamētie Breikša dzejoļi un dziesmas ar dzejnieka tekstiem. Vakaru vadītājs Dr.E.Šmits nodomājis līdzīgas
dzejnieku stundas pulciņā padarīt par tradīciju. Tās notiks otrdienās pl. 18.30 Jāņa ielā 7. Nākamā stunda būs veltīta dzejniecei Veltai Tomai, par kuru referēs dzejn. Veronika Strēlerte. Sekos Andreja Eglīša, Elzas Ķezberes u.c. stundas.

Vadonis māca (Prezidenta runas pārdomājot). Leonīds Breikšs.

“Lai patiesi mūsu valstī nesatricināmi paliek tiesību un taisnības pamati, lai mēs uz šī klints cietā pamata varētu savu darbu godīgi veikt tagad un visā nākotnē”.
No Prezidenta runas, tiesu iestāžu pārstāvjiem Valsts galvas amatu pārņemot.

Par taisnības ceļu.
Mēs zinām valstis, kas par savu mērķi ir spraudušas varu un spēku: valdīt viņas grib un savu zīmogu citām valstīm un tautām uzspiest — nejautājot, vai kāds to grib, vai kāds to vēlas un prasa.
Mēs zinām valstis, kas impēriju par savu mērķi sprauž: milzīgu un varenu valsti viņas grib uzcelt — ar robežām, kurās saule nenoriet.
Bet tas, kas mūsu valsti ir uzcēlis, kas viņai pamatus ir licis un kas viņu nākotnes ceļā izvada, tas ir sacījis:
“Taisnības ideālu turēsim augstu!” (No Prezidenta runas trešajos darba svētkos).

Ne mēs citu zemi kārojam: Dievs mums pašiem ir zemi devis. No tāliem senčiem mēs viņu esam mantojuši. Tēvu tēvu artu un strādātu dēlu dēli viņu ar un strādā. Un ars un strādās nākamās audzes: tā mūsu sirds mums māca ticēt.
Ne mēs kārojam svešu mantu un svešas bagātības: ar sviedriem vaigā mēs savu ražu sējam un vācam, ar sviedriem vaigā mēs paši sev radām visu, kas ir vajadzīgs mūsu miesai un dvēselei. Ne svešie sapņi mūs sev līdz aizrauj. Ne viņu domas un mērķi mums ir tuvi.

Jo mums ir cits dārgums, ko mēs pāri pār visu gribam turēt. Mums ir cits ceļš, ko mēs vismīļāk gribam iet. Mums ir cits gars, kurā mēs gribam dzīvot un strādāt: taisnības karogu mēs gribam pāri savai dzīvei un darbam nest un turēt.
Tāpēc mūsu zemē nedrīkst būt ne apspiesto, ne to, kas apspiež — tā ir mācījis mūsu Vadonis.
“Visiem viens likums un viena taisnība”. (No Prezidenta runas trešajos darba svētkos).

Bet ja visiem viens likums un viena taisnība, tad mums ir dārgs ikviens mūsu zemē un tautā. Mums ir dārgs zemnieks un viņa taisnība: jo zeme ir visas mūsu tautas šūpulis un no zemes ir cēlies ikviens no mums. Un no laukiem ikviens no mums ir nācis — agrāk vai vēlāk. Tāpēc mums zemkopja taisnība rūp: jo viņš ir mūsu tautas dzīvības sākums, un dzīvības pamats un mūsu tautas maizes devējs.

Strādnieka taisnība mums rūp: jo viņa darba rokas rada mūsu tautai mantas, bez kurām mēs nevaram iztikt un kas mums ir vajadzīgas un nepieciešamas, lai mūsu valsts uz priekšu ietu. Un lai viņa stipra būtu un droša varētu nākamajās dienās skatīties, un citām valstīm līdz tikt un līdz ar
viņām pirmajā rindā iet. Tāpēc mums strādnieka taisnība rūp. Jo mēs zinām, ka — ja strādnieks netaisnību cietīs, tad no tā nebūs mūsu valstij svētības
un neko tas mūsu valstij labu nedos: bet gan ļaunu.

Mums ir dārga ierēdņa taisnība: jo ir bez viņa mūsu valsts nevar pastāvēt un savus uzdevumus veikt.

Tad nu katram ir sava vieta jāatrod: sava vieta un sava daļa, savas tiesības un savs pienākums, lai visiem pāri — savukārt — taisnība varētu pacelties un visus vienādi apgaismot. To mēs zinām, ka netaisnība ir nemiera cēlonis un niknāka nezāle tautas nākotnes druvā: kur viņa ieviešas, tur labais iznīkst. Kur viņa ieviešas, tur miers izzūd. Tur brālis pret brāli saceļas un brālis pret brāli ieroci asina. Mēs zinām, ka nevienam no šiem visiem nedrīkst pāri darīt, jo tad ļaužu dvēselēs nemiera viesulis sāk savus spārnus cilāt.

Bet tas jau ir redzēts, kas paliek tur, kur nemiera viesuļi un brāļu naids un brāļu apkarošanās ir pāri gājusi savām kara un posta pēdām. Tās ir drupas un drupu valstība.

Tāpēc Vadonis ir mācījis taisnību mīlēt: jo no taisnības svētība nāk.
Visur viņa ir svēta: taisnība. Svēta viņa ir mājās un dzimtās: starp brāļiem un māsām, bērniem un vecākiem. Svēta viņa ir darbā: starp tiem, kas strādā un tiem, kas darbus vada un darbus pārzin. Svēta viņa ir tēvijas sargu pulkā — starp tiem, kas pavēl un pavēles izpilda. Svēta viņa ir visā tautā: starp
tiem, kas tautas priekšgalā iet un tiem, kas tautas vadītājiem seko. Paša Dieva sūtne viņa ir. Un viņai ir jāļauj tiesāt, lai zemē un valstī netaisnība liela neizaugta un nesāktu savu netaisnības tiesu spriest.

Jo kur netaisnība savu tiesu spriež, tur visbiežāk asinis līst un cilvēka viens otru nokauj. Jo netaisnība neprasa, vai tā ir pareizi un vai tā ir brīv un vai tā cilvēks drīkst.

Tā ir miera mācība: mācība par taisnību. Un tā ir svētības mācība. Jo tā cilts un tā tauta ir svētīta, kur starp brāļiem un māsām taisnība valda.

Mūsu prezidents māca. Leonīds Breikšs. Latvija, Buenos Aires, nr.37, 1940.gada jūlijs

“Bet atmatas, diemžēl, nav sameklējamas tikai uz zemes vien. Tās atmatas dažreiz, liekas, atrodas arī pie pašiem cilvēkiem, pie mums pašiem.
Ja mēs cenšamies zemes atmatu platību sašaurināt, šīs zemes atmatas izdaiļot un padarīt auglīgas un ienesīgas, tad padomāsim to, ka mums pašiem sevī jāstrādā un tās atmatas, kuras ir pašos cilvēkos un arī pie mums, arī tās raudzīsim sašaurināt un uzkopt, izdaiļot un padarīt auglīgākas un ienesīgākas”. (Prez. Dr. K. Ulmanis).

Līdzībām piemīt dīvaina īpašība: runādamas par divām dažādām lietām, viņas it kā pārmet neredzamu tiltu starp viņām abām, lai mūsu domas, staigādamas pa šo tiltu uz vienu un otru pusi, pēkšņi ieraudzītu pasauli no pavisam jauna viedokļa.
Šādus tiltus un laipas mezdamas, līdzības mums atdara acis uz lietām un parādībām, kuras mēs agrāk neredzējām un nemācējām īsti vārdos pasacīt. Bet lūk — kad nu kāda jauna līdzība ir piedzimusi, tad pasaulē ir it kā kāds jauns jēdziens dzimis, kāda jauna ābele pēkšņi iestādīta mūsu domu ābeļdārzā, un šī ābele nes jaunus atzinu augļus, ko mēs agrāk nebijām baudījuši.

Tad nu jauna līdzība dzimusi no Prezidenta sirds un mutes. Jauna līdzība par atmatām pašos cilvēkos.
Nē — tādu cilvēku nav daudz, kas zinātu daudz un daudz būtu domājuši par šīm atmatām. Un tādu cilvēku nav daudz, kas strādājuši tajās atmatās, kas atrodamas cilvēkos pašos. Jo arvien bijis un vēl šodien maz tādu. kas mīl skatīties nevien uz ārpusi, uz cilvēkiem, kokiem, zemi, debesīm un visu pasauli, bet kas mīl skatīties arī paši sevī. Vēl šodien nav daudz tādu, kas prot paši sevī ieskatīties, savas dvēseles atmatas nevien ieraudzīt, bet arī
ko vairāk: šīs atmatas padarīt auglīgas.

Kur sākas darbs savas dvēseles atmatās, tur sākas cīņa pašam ar sevi. Lielākā no visām pasaules cīņām, ko cilvēki jebkad ir izcīnījuši un izcīnīs. Jo pašam sevi pārvarēt, pašam sevi savaldīt, pašam sevi vadīt, pašam sevi tiesāt un labot, pašam sevi audzināt, tā ir grūtākā no visām mākslām.
Bet tā ir arī svētīgākā no visām mākslām. Jo šī māksla vairāk nekā visas citas ved dīkus uz to pilnību, par kuru tik daudzi runā, bet kurai pretī tik nedaudzi māk iet.
Miesīgi cilvēks piedzimst tajā dienā, kad viņš no mātes klēpja pasaulē nāk. Bet garīgi cilvēks piedzimst tajā dienā, kad viņš atzīdams pats savas nepilnības un ieraudzīdams pats savas dvēseles atmatas, sāk šajās atmatās strādāt, lai viņas skaistas un auglīgas darītu.

Jo kāmēr cilvēks pats sevī trūkumus un nepilnības neredz, tikmēr par tādu var sacīt: šis cilvēks ar aklumu sists. Un tas ir briesmīgākais aklums no visiem aklumiem.
Jo, ja kādam acis aklas, tad tas kokiem un akmeņiem virsū skrien un nodauzās. Bet ja kādam dvēsele ir akla, tad tas miesīgi redzīgs būdams, cilvēkiem virsū skrien gaišā dienas laikā. Tāds visiem pa piedauzības akmeni un pats sev par nastu. Jo viņš nemāk dzīvē un darbos savu ceļu un savu vietu atrast.
Tāds cilvēks nemāk savā garā un savā darbā un savā dvēselē lielāks augt. Tāds nemāk citus cilvēkus saprast un ar citiem cilvēkiem sadzīvot. Tāds nemāk citiem piedot un nemāk citos redzēt cilvēkus, bet redz gan ļaundarus vai ienaidniekus katrā solī.
Kas savas dvēseles atmatas neredz, tam nav iekšēja dziļuma un nav miera: tāds ir kā klaidonis bez savas mājas un pajumtes.
Tāds ir kā mūžīgs algādzis, kas strādā to, ko viņam liek svešā zemē un svešos laukos. Bet pats sevī viņš nemāk ieiet. Pats savos dārzos viņš nemāk strādāt. Pats savas atmatas tas nemāk par auglīgiem un ražīgiem laukiem iekopt. Pats savu domu un savu atziņu ražu viņš nemāk ievākt un mūžu pārtiek no citu domu druskām un citu gudrības pabirām.

Jaunajiem latviešiem nākamās Latvijas cēlējiem jāmāk pašiem sevī skatīties un pašiem sevi svērt un vērtēt. Viņiem jāprot savas dvēseles druvās un līdumos strādāt.
Viņiem jāprot savas nepilnības atzīt un savus trūkumus pamanīt: vai tie būtu trūkumi zināšanās, kas viņiem svētīgas un nepieciešamas; vai tie būtu trūkumi viņu rakstūrā un viņu dabā: arī ar tiem jāiet cīņā jaunajiem latviešiem. Un tie viņiem jāuzvar. Un par tiem viņiem jāvalda. Jo viņiem jābūt tai paaudzei, kas paši sevi spēj rokās turēt, kas paši sevi spēj valdīt un vadīt.
Šādi ļaudis dod valstij milzīgu spēku.

Tēvu zemes svētība. Leonīds Breikšs Jelgavas Ziņotājs, nr.204, 24.12.89
Pāri katram darbam lai mūsu prātā stāv šis vārds: mūsu valsts, mūsu Tēvu zeme! Zvaigznes naktī ir tās, kas tālu gaitu gājējiem ceļu rāda. Bet Tēvu zemes svētība lai ikvienam ir tā, kas viņam dzīvē viņa ceļu rāda. Un Tēvu zemes svētība aug visur tur, kur godīgu darbu dara, kur vairo Tēvu zemes labumu – mantisko un, vēl vairāk, garīgo. Visur tur, kur ļaudis droši, skaidri un taisnīgi savā raksturā izaug, mācēdami un godam spēdami atbildēt par katru savu darbu un vārdu.

Tēvu zemes svētība aug visur tur, kur kāds savas iedomas, savu lepnību, savu seklo un tukšo godkāri aizliedz, lai ap sevi gaišu un draudzīgu garu sētu. Tēvu zemes svētība aug visur tur, kur kāds mūsu tautas brāļu draudzībai un saticībai kalpo, ar skaidru un laipnu sirdi ravēdams pats no savu domu tīrumiem un no citu sirdīm skaudību un nesaticību, ienaidu un ķildas viņu vietā ieaudzēdams gaišu, laipnu un saticīgu garu.

Kas tad ir mūsu visu laime un svētība? Vai tā nav siržu saskaņa? Vai tas nav sirds siltums, kurā patveras nosalušie, kurā iepriecinās atstumtie, kurā tie, kas jutušies it kā apspiesti, ierauga, ka viņi ir visur ar prieku saņemti un ar labvēlību pavadīti? Vai Tēvu zemes svētība nav miera un saskaņas svētība?

Mūžīgā Latvija. Leonīds Breikšs. Tukuma Vēstis, 1944.gada 16.marts

Ir jābūt drosmei cīnīties un krist. Jābūt drosmei – no nāves nebīties. Pāri nāves briesmām, cauri kauju viesuļiem, cauri dvēseļu putenim – mūsu tauta izkaros sev vietu zem saules.

Cīņas ir auklējušas šo zemi. Cīņās tā ir dzimusi, cīņās tā pastāvēs. Tikai paturiet sevī cīņas garu; tam jūs neļaujiet apdzist savās krūtīs. Cīņu ceļš ir ērkšķains, bet tas ir vienīgais, kas mums ejams, lai mēs varētu pastāvēt šodien un nākamajos laikos.

Celiet cietokšņus savās dvēselēs, jo tie ir visstiprākie cietokšņi, kas tautas sirdī un prātā un domās uzcelti. Savās sirdīs celiet ticības un drosmes cietokšņus un lieciet sīkstu gribu šo cietokšņu pamatos.

Mums ir viena ticība, mums ir viens mērķis, mums ir viens svētums – Mūžīgā Latvija.

Advertisements

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s

This site uses Akismet to reduce spam. Learn how your comment data is processed.