Raganas kauja. Pirmie partizāni

TAS BIJA PRIEKŠ GADA. Kaujā pie Raganas kritušo partizānu piemiņai. Maksis Cālītis. Tēvija, 18.07.1942
“…Šodien pl.2 boļševiku vienība 2 smagajās automašīnās ar 3 ložmetējiem, tuvojoties no Straupes, uzbruka pie Raganas mūsu aizsargu vienībai (apm. 30 aizsargu un karavīru). Zem pārspēka spiediena aizsargu vienība izklīdināta, daudz ievainotu un kritušu. Siguldā esošās boļševiku vienības ar tankiem paliek arvien aktīvākas. Apkārtnes mežos atrodas vairākas lielākas (20—50 cilv.) boļševiku karavīru bandas, kas apdraud civilos iedzīvotājus un uzbrūk mūsu posteņiem…”

Tā sākās ziņojums par stāvokli Inčukalna partizānu aizstāvētā kaujas iecirknī, kad Rīga jau bija atbrīvota no boļševiku terora. Šis ziņojums, kas dramatiskos kaujas apstākļos palicis nenosūtīts, runā par to laiku, kad latviešu tauta cēlās, lai nokratītu no saviem pleciem ienīsto un negribēto boļševisma jūgu. Visā latviešu zemē pulcējās vīri un jaunekļi no mežu paslēptuvēm ar saglabātiem vai ienaidniekam atņemtiem ieročiem, lai bēgošajām boļševiku bandām dotu pēdējo nāvīgo triecienu.

Pēc Rīgas atbrīvošanas Inčukalna un apkārtnes partizāniem nācās vairākas dienas un naktis būt pastāvīgā kaujas saskarē ar klejotājām boļševiku laupītāju bandām, kā arī ar regulārā karaspēka vienībām Siguldā, kur bija izbūvētas artilērijas un kājnieku pozīcijas. Turpat bija novietots lielāks
skaits tanku un smago auto kājnieku pārvadāšanai. Bēgošās karaspēka daļas aizsargāja arī kāds bruņotais vilciens, kas gan jau atkāpšanās pirmajās
dienās bija paguvis aizmukt līdz Līgatnei. Bet kad dažas dienas pēc Rīgas ieņemšanas boļševikiem uz pēdām nesekoja vācu trieciengrupas, poļitruki
un vietējie boļševiki iedrošināja bēgošos tiktāl, ka vairākas vienības pārtrauca panisko atkāpšanos un sāka domāt par atgriešanos vēl pilnīgi neizlaupītajos Latvijas novados.

To liecināja rosība, ko parādīja krievu vienības Siguldas—Inčukalna, tāpat Straupes—Raganas virzienā. No saņemtiem gūstekņiem uzzinājām, ka
pret mūsu partizānu grupu gatavojas uzbrukumam lielāks skaits krievu tanku. Šā uzbrukuma sagatavošanā un aizsardzībā piedalījās arī bruņotais
vilciens, ar kura komandieri mums iznāca telefoniska saruna…

Stāvoklis bija diezgan nopietns arī tādēļ, ka mūsu vienības kaimiņos — Sējas un Krimuldas partizāni bija atsituši vairākus boļševiku uzbrukumus ar
zaudējumiem uzbrucēju pusē. Noteikti bija gaidāms lielāks uzbrukums, jo ienaidnieku pusē bija vairāki vietējie boļševiki, kas nevien labi pazina apkārtni, bet zināja arī to, ka mūsu pusē nav lielu spēku un automātisko ieroču.
Nemitīgos uzbrukumus atvairot, neziņā pienāca 3.jūlija diena. Gan mūsu cīnītāju vidū netrūka drošinieku, kas nešaubīgi ticēja sāktās cīņas laimīgam
nobeigumam, bet to pašu nevarēja sacīt par daudziem apkārtnes iedzīvotājiem, kas boļševiku terora un laupītāju iebiedēti, atradās diezgan nospiestā
gara stāvokli. To vēl jo drūmāku padarīja tās sāpīgās neveiksmes, ko piedzīvojām mēs — nelielais aizstāvju pulciņš.

No Siguldas partizāniem, tāpat Sējas aizstāvjiem daži pārdrošnieki mēģināja vieglā automašīnā nokļūt Rīgā, lai vietējās aizsardzības iestādes, kas tajā laikā jau bija nodibinātas un darbojās, tāpat vācu armijas vienību štābus informētu par kritisko stāvokli, kādā atradāmies nevien mēs, partizāni, bet arī plašākas apkārtnes iedzīvotāji. Šo ziņnešu uzdevums tajā pašā laikā bija lūgt arī iespējamo palīdzību, lai kopīgiem spēkiem varētu jo ātrāk sakaut ienaidnieku.

Tomēr šim pārdrošajam pasākumam nebija lemts izdoties… Tajā laikā Vangažu—Ropažu rajonā atradās apm. 500 cilvēku liela boļševiku vienība, kas
sastapa mūsu partizānu auto, ko netālu aiz Griķu kroga ar ložmetējiem sašāva. Smagi ievainotos partizānus boļševiku bandīti vēl nežēlīgi apstrādāja šauteņu rezgaļiem un durkļiem, līdz varonīgie latvieši beidza pildīt savus pienākumus tēvzemes labā …
Tikai vienam no braucējiem laimējās palikt dzīvam. Kaut smagi ievainots, tas tomēr vēl paguva nokļūt līdz tuvākajām mājām, kur pa tālruni ziņoja
par notikušo un lūdza mums iespējamo palīdzību. Tā bija baiga vests. Ko darīt? — Gaidīt boļševiku tanku uzbrukumu? .. Mums vēl draudēja arī viņu bruņotā vilciena lielgabalu stobri…

Ik stundas stāvoklis kļuva smagāks. Nosūtīju uz Rīgu ziņnešus ar rakstveida ziņojumu par mūsu stāvokli un lūgumu pēc papildspēkiem un ieročiem. Tuvojās vakars. Gūstekņi zināja stāstīt, ka lielāka boļševiku kājnieku vienība sasēdušies automašīnās, lai brauktu mūs iznīcināt. Mūsu apbruņojums bija vairāk kā bēdīgs. Kaut munīcijas netrūka, toties šautenes bija gadījušās gandrīz nelietojamas. Ar šo trūcīgo apbruņojumu mums būtu jāstājas pretī lielākai un labi apbruņotai vienībai.
Mūsu rindas gan bija jau ievērojami papildinātas, jo daudzi no Gulbenes un Litenes nometnēm izbēgušie latviešu karavīri palika pie mums, lai cīnītos pret latviešu karavīru goda grāvējiem — poļitrukiem un viņu “neuzvaramo” armiju.
Apstākļus apsvēruši, vienojāmies, ka nav izdevīgi gaidīt krievu uzbrukumus, bet mums jāmēģina pašiem izkūpināt šo lapseņu pūznis Siguldā, no kurienes arī nāca laupītāju un slepkavu bandas uzbrukt mierīgiem iedzīvotajiem. Izstrādājām kopēju uzbrukuma plānu Siguldai, ko vajadzēja ieņemt kopā ar Siguldas partizāniem 4.jūlija agrā rītā.
Mūsu rīcībā bija vairāki smagie auto. Vienu aizsūtīju pēc pārtikas, jo pēdējās dienās nebijām lāga ēduši. Pēc norunas pl.20 vajadzēja ierasties arī daļai Allažu partizānu, ar kuriem mums bija kopējas gaitas jau iepriekšējās dienās.

Nepacietīgi gaidījām norunāto stundu, kad varētu doties ceļā. Inčukalna ceļu krustojumu apsardzībai bija norīkota sevišķa sardzes grupa un viss sagatavots izbraukšanai.
Te ieskanējās tālrunis. Sējas partizāni ziņoja, ka nakti gaidāms lielāks boļševiku uzbrukums un lūdza palīdzību — dažus desmitus cilvēku un kādu ložmetēju. Neko darīt, — bija jāatsakās no nodomātā pasākuma, un vienīgā mūsu patšautene jādod līdzi virsleitn. M., kas vadīja pieprasīto palīggrupu.
Tajā brīvprātīgi pieteicās leitn. Visvaldis Bruniņš un citi drosmīgi viri, kas vairākas diennaktis nebija izlaiduši šautenes no rokām. Krēsla jau klāja Gaujas krastus, kad pāri tai devās neliela karotāju grupa un līdzi tai zēns, vecāku vienīgais dēls, kas tikko 17 vasaras nodzīvojis. Arī viņš gribēja būt tur, kur vīri iet pretī uzvarai vai nāvei.
Īsā vasaras nakts tomēr pietiekami gara, lai ierīkotu sev izdevīgas pozīcijas, kurās sagaidīt uzbrucējus. Tie arī nav ilgi jāgaida. Tikko austrumos sāk aust jauna diena, uz ceļa no Straupes puses samanāmas vairākas ienaidnieka mašīnas. Tās pilnas boļševiku karotāju, bet pāri auto malām raugās ložmetēju stobri, gatavi ik brīdi sākt savu nāves sēju.

Jaunāko partizānu pirksti nervozās gaidās ciešāk spiež šauteņu spalus. Un kad šķiet pienācis īstais brīdis, partizānu šautenes sāk runāt asu un nepielūdzamu valodu, bet viņu patšautene lej nāvi apjukušo ienaidnieku vidū. Cauri šauteņu skaļajām balsīm dobji izskan pāris rokasgranātu sprādzienu — viss, kas bijis latviešu partizānu rīcībā.

Uz šosejas paliek platas melnas sliedes … Tur milzīgā ātrumā aizjoņo ienaidnieka mašīnas, aizraudamas sev līdzi kritušos un ievainotos, kuru vaidi sadzirdami cauri kaujas troksnim. Izkļuvuši no ugunsjoslas, boļševiki atstāj mašīnas un, durkļus uzsprauduši, dodas uzbrukumā pret nelielo partizānu pulciņu. Uzbrucēju ķēdei pa priekšu nāk smagie ložmetēji, kas sacenšas nāves pļaujā ar mūsu vienīgo patšauteni. Pārspēka priekšā ložu caururbtām pierēm vai krūtīm jau apklust dažs latviešu vīrs, un partizānu uguns kļūst retāka. Bet leitn. Bruniņa vadītā patšautene vēl nemitas atbildēt boļševikiem. Pāri ienaidnieku ķēdēm viņš saskata divas gaišas bērnu galviņas, kas gaida tēti pārnākam. Bruniņam blakus guļ serž. O., kas kopā ar 27 karavīriem atstājuši Gulbenes nometni un pa ceļam līdz Raganai jau izcīnījuši dažu labu kauju…
Aizvien retāk un retāk partizānu šautenes atbild sarkano kaujas kliedzieniem.

“Zēni, turaties!” sauc seržants saviem kaujas biedriem, bet daudzi vairs nedzird viņa balsi. Vairāku ložu krūtīs trāpīts apklust leitn. Bruniņš un viņa patšautene, kurai vairs nav nevienas patronas. Līdz pēdējai iespējai tie pildījuši savu pienākumu, un viņu uzupurēšanas nav veltīga…
Sarkana lec 4.jūlijā saule, un sarkanas uzziedējušas puķes Raganas kaujas laukā. Ienaidnieku ložu caururbti tur paliek guļam astoņu vīru un jaunekļu augumi. Bet tēvzemē jau ieskanējušies brīvības zvani, un austrumu varmāku bandas paniski bēg…
No šīs dienas jau pagājis gads.
Daudzi no viņu dienu cīņu talciniekiem minuši tālāk kara tekas Padomijā, savai tautai labākas dienas un nākotni vēlēdami. Bet šodien kopā pulcējas kaujas draugi, kam lemts nebija mirt, atkal nostaigādami kopējo cīņu laukos, lai pieminētu tos, kam nebija lemts kopā ar mums turpināt cīņu un kopā baudīt izcīnītās brīvības augļus. Šī diena ir mūsu svēta solījuma diena, ko esam devuši savai tautai — mūžīgās nākotnes labad. Un šodien kā vienmēr jūs, kritušie kauju biedri, esat mūsu vidū, kā vienmēr, kad pieminam vīrus un varoņus.

Maksis Cālītis, Inčukalna partizānu grupas vadītājs.


Partizāni pie apklusināta ienaidnieka tanka Inčukalnā. Foto I.Krūskops.

Krimuldiešu godinājums kritušiem. Tēvija, 09.08.41
Palīdzēdama atbrīvot dzimteni no lieliniekiem, Krimuldas pag. pašaizsardzības grupa kaujās pie Raganas zaudēja 8 kritušos, ko apglabāja Inčukalna
brāļu kapos. Rīt viņiem iesvētīs krimuldiešu uzstādīto piemiņas plāksni.

Cīnītāju piemiņas brīdis. Tēvija, 16.07.42
Pagājušā gada 4.jūlija agrā rīta stundā pie Raganas starp nelielu partizānu grupu un skaitliski lielāku boļševiku un miliču vienību notika kauja, kur krita partizāni ltn. Visvaldis Bruniņš, serž. Jānis Tomašūns, kar. Jānis Minkevics, Kārlis Gansons, Jānis Kurpnieks, Juris Ķelmeris, Pēteris Proškevičs un Vilis Vīburgs. Kritušie varoņi apglabāti kopējā Brāļu kapā Inčukalnā, kur svētdien, 19. jūlijā, notiks plašāks piemiņas svētbrīdis.
Kritušos varoņus pieminēt ieradīsies Inčukalna, Sējas, Krimuldas un Siguldas partizānu pārstāvji, sabiedrisko organizāciju pārstāvji un vietējo biedrību kori, kas atskaņos vairākas dziesmas.
Kaujā pie Raganas krievu sagūstīts un vēlāk nošauts arī 17 g. v. Poriets, kas pievienojās Inčukalna partizānu grupai un devās līdzi vīriem palīdzēt izcīnīt tautas brīvību.
Kritušo varoņu kapu apkopšanu uzņēmušies Inčukalna piederīgie, kas rūpējas arī par līdzekļu sagādi kapu apkopšanas vajadzībām.

PA VAROŅU CEĻU. Kaujā pie Raganas kritušo partizānu piemiņai (1941.gada partizāni). Līdums, nr.19, 02.07.44
Austrumu vējš gar svētās latviešu zemes robežām dzenā smagus draudu mākoņus. No austrumiem kara pērkona dārdi līdzi nes asaru un asins smaku, kas jaucas ar degošo ciemu un pilsētu dūmiem. Tie veļas gar mūsu zemes robežām, un sarkanā neprāta vadīti pulki atkal kārus skatus raida uz šo zemi, kas trīs gadus atpakaļ tik daudziem te deva … kapu vietu ceļa malās un mežu biezokņos.

Man priekšā uz galda vēstule, ko raksta serž. O., kas Raganas kaujas rītā gulēja blakus kritušam rez.ltn. V. Bruniņam. No pirmās partizānu zalves līdz beidzamai patšautenes patronai viņi atradās uz latviešu vīru un jaunekļu siržu asinīm slacītā lauka pie Raganas. Tas bija 1941.g. 3.jūlija agrā rīta stundā, kad beidza pukstēt astoņu vīru sirdis un tām līdzi vēl devītā — sagūstītā un pie Stalbes muižas zvēriski nošautā 17 gadus vecā partizāna — zēna dzīvība.
Serž. O. raksta:

“… Braucot prom, gribu lūgt Jūs, lai Jūs neaizmirstu manu kritušo draugu brāļu kapu. Viņu piederīgiem es jau darīju zināmu visu un ieteicu griezties pie Jums šo kritušo karavīru lietā. Tagad es dodos prom. Man vēl jāatriebj 24 karavīru dzīvības, jo kad mēs izgājām, mēs bijām 27 vīri. Ceļā daudzi krita, bet pēdējie — pie Raganas 4.jūlija nakti. Kā toreiz es paliku dzīvs, to vēl tagad nesaprotu.”

Tā raksta karavīrs un cīnītājs, kas nevar meklēt miera aizmugurē, kas par negodu uzskata izvairīšanos no sava latvieša pienākuma atrasties tur, kur gar mūsu zemes robežām no jauna savelkas draudīgi mākoņi.
Šodien, kad atkal mūsu zemes tuvumā savelkas draudu mākoņi, jo vairāk mums pienākums atcerēties tos cīnītājus, kas, pārspēka nebīdamies, droši izgāja nevienādā cīņā, lai ienaidniekam, paša asinīs brienot, pierādītu savas tiesības, kas vienīgi latvietim var būt šajā zemē. Tāpat kā toreiz — priekš trim gadiem, ienaidnieks aiz sevis atstāj sagrautas pilsētas un nodedzinātas mājas, asinis un asaras … Tikai toreiz tas, pānikas pārņemts, meklēja tuvāko ceļu uz “plašās dzimtenes” pusi, uz kurieni to trenca vācu armijas tēraudainās vienības un latviešu partizānu ložu asums. Šo ceļu tajās dienās tik daudziem bēgošiem sarkaniem krustoja partizānu pārdrošība. Pēc kādas sadursmes ar komisāru izlūku mašīnu pie Inčukalna “Krustiņiem”,
Siguldā un apkārtnē apstājušās krievu karaspēka daļas uzskatīja vietējos partizānus par vācu izplētņu lēcējiem. Vienīgi sarkaniem līdz aizbēgušie vietējie varas vīri iedrošināja pānikas pārņemtos sarkanos griezties atpakaļ. Arī čekistu vienības, kas Rīgu atstāja pēdējās, kopā ar poļitrukiem stāstīja par sevišķiem sarkano panākumiem un tā iedrošināja sakāpt mašīnās un griezties pa to pašu ceļu atpakaļ, pa kuru tie tik lielā steigā bija devušies tālāk no Rīgas un Berlīnes …

Sarkano poļitruku sakūdīti, komisāru pistoļu dzīti un vietējo komūnistu iedrošināti, tad 3.jūlija agrā rīta stundā vairākās smagās automašīnās iedrošinājās atgriezties no Straupes vairāki simti boļševiku karavīru. Starp tiem bija arī bēgošie (padomju) varas vīri, miliči un gvardisti. Boļševiki sastapa partizānu šauteņu uguni.
Vairākiem smagiem ložmetējiem apbruņotās sarkano ķēdes drīzi vien nomāca mūsu nelielo cīnītāju pulciņu. Partizānu rindās gan atradās bezbailīgi cīnītāji un virsnieki, bet ari tādi, kas šautenes tvēruši tikai šajā atbrīvošanas karā. Kad sarkano ķēdes, savu pārspēku apzinādamās, ar uzspraustiem durkļiem devās triecienā, tad mūsu vienīgā patšautene jau bija apklususi, pēdējo patronu izšāvusi, bet viņas vadītājs rez.ltn. V. Bruniņš, ienaidnieku ložu cauršautu pieri un krūtīm, gulēja blakus savam ierocim …

Kaut mūsu cīnītāju ložu šaltis bija cirtušas asiņainus robus uzbrucēju rindās, tomēr viņu skaitliskais un ieroču pārsvars panāca savu. Soli pa solim mūsu cīnītājiem nācās atvilkties no asinīm slacītā kaujas lauka. Sakostiem zobiem latviešu karavīrs rāpās pa rasoto lauku, kas tik daudz dārgu asiņu bija dzēris šorīt. Sakostiem zobiem un naidā degošām sirdīm dzīvi palikušie meklēja aizsegu pie savas zemes, kas, ienaidnieku ložu rīkstēm šausta, vaidēja un drebēja rokas granātu sprādzienos.

Kaujas laukā guļot palika astoņi drošsirdīgi vīri, ko karavīra godpilna nāve bija pārsteigusi pašā saullēkta stundā, kad mūsu zemē brīvi atraisījies plīvoja sarkanbalti sarkanais karogs. Dzīvi palikušiem vīriem nācās klausīties sagūstītā jaunekļa palīgā saucienus, ko čekistu asiņainās rokas bija sagrābušas tur, kur vīri izcīnīja savu dzīvības un nāves kauju. Neviens tomēr nevarēja palīdzēt sagūstītam, jo ienaidnieka ložu sadragāta bija bez patronām palikusī mūsu vienīgā patšautene.

Kad sarkanarmiešu mašīnas aizdūca atpakaļ no apklusušā kaujas lauka, savus kritušos un ievainotos līdzi paņemot, tikai tad pārējie cīņas draugi varēja baigo vēsti paziņot otrpus Gaujas palikušiem partizāniem. Šī smagā vēsts neticami ātri aplidoja Sējas, Krimuldas un Inčukalna partizānu vienības. Tā radīja arī vēlāk nepatīkamu pārpratumu to vīru vidū, kas bija atsteigušies palīgā ar ieročiem no Rīgas. Kapteinis Kociņš (tagad kāda leģiona pulka komandieris Austrumu frontē), kas pirms kaujas pie Raganas aizbrauca uz Rīgu pēc smagiem ieročiem, atceļā uz Inčukalnu pie Ropažiem sastapis kādus riteņbraucējus, kas teikuši, ka Cālītis ar savu grupu pie Raganas iznīcināts …

Tajās dienās visapkārt bija tik daudz neskaidrības un ik stunda prasīja jaunus pienākumus, kādēļ nevienam nebija laika šo ziņu pārbaudīt.

Kapt.Kociņš savu mašīnu griezis atpakaļ un mums domātie ložmetēji un patšautenes nesasniedza mērķi. Divas dienas vēlāk no asiņainās kaujas rīta saule bagātīgi apmirdzēja šo skumjo gājienu, kas kā teiksmains veļu — karā kauto dvēseļu gājiens lēni šūpojās no viņa Gaujas krasta šajā. Vienīgi nodedzinātā tilta balsta galā vējā lēni plandījās milzīgs sarkanbalti sarkans karogs, ko tur bija uzvilkuši partizāni, kauju dienām sākoties.
Trīs gadi aizritējuši no viņām kauju dienām, bet ne aizvadītās cīņu dienas austrumos, ne cits kas spējis likt aizmirst draugus, kas savas jaunās dzīvības tik agri likuši tēvu zemes brīvības, savas tautas nākotnes ķīlai. Par gadskārtu, kad bijušie partizāni, dzīvi palikušie un no austrumu kauju laukiem atgriezušies karotāji tiekas Raganas kaujās piemiņas dienā pie savu kritušo cīnītāju kapu vietas, tad svētā jundā līdzās dzīvajiem blakus stāv kritušie: rez.ltn. Bruniņš, Visvaldis, serž. Tomašuns, Jānis, kar. Gansons, Kārlis, Kurpnieks, Jānis, Ķelmeris, Juris un partizāni Praškevics, Pēteris un Vīburgs, Vilis. Tāpat līdzas kritušiem svinīgā jundā līdzi atsaucas arī 17 gadus vecais jauneklis Porietis, Kārlis.

Nekad ienaidnieks nedrīkst pārstaigāt šo zemi, kas pilna karavīru un arāju kapenēm. Nekad vairs svešas kājas nedrīkst mīdīt šos kapu kalnus un līdz ar to visu, kas mums kā tautai svēts. Inčukalna partizānu kapa pieminekļa atklāšanas diena lai ir arī latviešu spēka un izturības apliecinājuma diena. Ja ar tādu apņemšanos sirdī stāsimies pie Raganas kaujā kritušo kapu kopas, tad patiesi varēsim teikt, ka kaujā kritušo asinis nav velti lijušas par tautu, kas cienīga savu varoņu.

Maksis Cālītis
bij. Inčukalna partizānu vadītājs

(Ar runu uzstājas … bijušais Inčukalna partizānu vadītājs Maksis Cālītis. Viņš ir pazīstamā padomju laika disidenta un trīs reizes politieslodzītā, tagad Triju Zvaigžņu ordeņa kavaliera Inta Cālīša tēvs. Trīspadsmitgadīgais Ints bijis aculiecinieks 1944.gada svētbrīdim Inčukalna kapos. Viņš un tāpat viņa nelaiķe radiniece, bijusī Murjāņu sporta skolas keramikas pulciņa vadītāja Tabita Cālīte sarunās ar mani pauduši savu viedokli, ka skulptūras autors tiešām esot Zaļkalns. Brīvā Latvija 05.01.2002)

16. jūlijā Inčukalna brāļu kapos atklāja pieminekli kaujā pie Raganas 1941.g. jūlijā

Svinībās ieradās Rīgas apr. pr-ks J. Veide, kas ģen.Dankera vārdā pie pieminekļa nolika krāšņu vainagu. No Brāļu kapu centrālās komitejas vainagu nolika plkv.Kreišmanis, bij. Inčukalna partizāniem — M.Cālītis, bez tam — Inčukalna, Sējas, Krimuldai un Allažu pag- pašvaldības.

 

Raganas kaujas atcerei 70. Pēteris Korsaks. Austrālijas Latvietis.

[Juris Dobelis: “Inčukalna pieminekļa atjaunošanā ļoti aktīvs bija Pēteris Korsaks, Voldemārs Šubrovskis, Andris Grūtups, piedalījās arī Ivars Redisons.”]

12.10.2011
Divdesmit divus gadus 4.jūlijā, ir kā nerakstīts likums ka mēs, kas rīkojām pieminekļa restaurācijas akciju un to atjaunojām, tiekamies Inčukalna kapos pie Zāles pieminekļa, lai atcerētos kritušos karavīrus Raganas kaujā. Šis gads ir zīmīgs, jo kopš tiem skarbajiem notikumiem aprit 70 gadu. Par to, lai pēc Baigā gada Latvija ātrāk būtu brīva no komūnistiskā režīma, cīnījās arī Krimuldas, Sējas Inčukalna aizsargi un jauni cilvēki. Šajā nevienlīdzīgajā kaujā bojā gāja arī jaunietis, students, Raganas aptiekāra dēls Pēteris Praškevics un tika sagūstīts jaunietis Jānis Porietis, kuru čekisti noslepkavoja pie Stalbes. Vācu laikā apbedīja Straupes kapos.
Traģisks izrādījās šis laiks, kad krievi atkāpās un vācieši 1.jūlijā ieņēma Rīgu, Sējas pagasta Ziediņu māju ļaudīm. Gaidai Purgalei toreiz bija 19 gadu, tikko bija pabeigta vidusskola un iesvētīta Krimuldas baznīcā.
Vācu karavīrus Rīgā sagaidīja kā atbrīvotājus, kas vēlāk izrādījās ka vienus okupantus nomainīja otri. Latvijas radiofons atskaņoja mūsu tautas himnu Dievs, svēti Latviju. Ziediņos tolaik bija radio un dzirdot himnu tika uzvilkts sarkanbaltsarkanais karogs, nu Latvija ir atkal brīva, pie namiem plīvoja karogi. Sarkanarmija un čekistu daļas panikā atkāpās un bija nonākušas Sējas pagastā. Ziediņos arestēja Gaidas mammu un vecomammu, kuras pa ceļu vedot nošāva. Tā bija traģiska ziņa ne tikai tuviniekiem, bet visam Sējas pagastam. Tādēļ apbedīšana notika aizsargu apsardzībā, kurus pēc tam 1945.gadā arestēja, un viņi vergoja Sibīrijas koncentrācijas nometnēs, savukārt 1949.gadā to ģimenes izsūtīja. Tāda ir vēstures secība, kas būtu katram sējietim jāzin. kāda bija nacionālā karoga cena.
Es esmu gandarīts, ka Raganas kalnā triju pagastu, Krimuldas, Inčukalna un Sējas pašvaldību vadītāji atbalstīja ideju par pieminekļa uzstādīšanu, un šogad krimuldieši ir labiekārtojuši šo vietu ar soliem un tiltiņu. Tikai tā, apzinot sava novada vēsturi mēs varam celt patriotismu savos cilvēkos. Padomju sistēma tik ilgi bija slēpusi patieso vēsturi, ka pat vietējie cilvēki tika pārliecināti, ka tie bija budži un bēdīgi slavenā vēsturnieka Dzintara terminoloģijā runājot, gandrīz vai fašisti. Uz meliem, nodevību un apdzirdīšanu jau tādēļ sistēma arī nevarēja pastāvēt.

Pēteris Korsaks
Fotovēsturnieks,Triju Zvaigžņu ordeņa virsnieks

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com logotips

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s

This site uses Akismet to reduce spam. Learn how your comment data is processed.