Lai 16.martos nemuktu no Brīvības pieminekļa – izlasiet; arī dzīves gudrāki tapsit.

Latviešu leģionāri Nirnbergas tiesu pils un cietuma apsardzē.

Varoņu svētki Morē 23.09.2017

 

GRĀVIS. Tēvija, Nr.97, 26.04.1945

Daudzi novadi ir pārstaigāti, smagu sirdi atstāti, un reti kad skats ir dabūjis pavērties dzimtās zemes mākoņu grēdās — tikai māmuļa zeme ir bijusi tā, kas visur vienādi kairinājusi nāsis ar savu valgo auglības elpu, kas savā klēpī patvērusi augumus, kas cīnās par to.
Neteiksim: — tik daudz ir veltīgi rakts! Tā mazā bedrīte, tas sīkais trijstūris, kas šķita visnevajadzīgākā vietā iezīmēts, tomēr reiz noderēja mūsu ziņnesim, kad pār viņa galvu aizspietoja kaujas bumbvežu bars ar sarkanajām zvaigznēm spārnu galos. Viena latvieša karavīra dzīvība palika neskarta un tā bija vairāk vērta par visa pagasta vienu klaušu dienu.

Saimniek, neesi lepns savā sētā, jo bez karavīra tavā raktajā grāvī šī sēta vairs nebūs tava; māmuļa — neatrauj savu saimi no ikrīta gājiena ar lāpstu, jo tās celtais valnis reiz pasargās tavu lolojumu; bēgli — nemirksti skumjās, jo bez tevis raktajām līnijām nebūs atgriešanās! Un kaut jūs desmitreiz veltīgi raktu — vai varēs būt labāka alga par darbu kā tas, ka līdz jūsu grāvim nebūs jāatiet mūsu pulkiem?
Ar bažām karavīrs atstāj savu vietu, kur kauju dienas tam patvērumu devušas. Kādreiz ir jāatstāj citu celts bunkuris, kādreiz aiz muguras paliek paša negulētu nakšu darbs. Kas būs jaunā vietā? Vai tikai atkal ienaidnieka lodes nesvilps pār galvām, līdz būs atvērts zemes klēpis? Un cik pateicības pilnas ir zēnu sejas, kad jaunais cīņu lauks aizloca garu grāvju rindu un paceļ pretim zemnīcu paugurus. Nekad mēs neaizmirsīsim Mores pagasta ļaudis, kas bija darinājuši pozīcijas Rīgas pievārtē. Tur tanks pārgāja pār bunkura jumtu, to nemaz nezinādams zem savām ķēdēm. Un arī vīri tikai vēlāk redzēja rievotās pēdas…
Pavasara ūdeņi rūc un lauž sev ceļu. Vēl nav sējas laiks — aizej, kurzemniek, līdz lauka galam un apskati, vai nevar kur novadīt grāvjos ieplūdušo slapjumu. Ūdeņi sagrauž sienas. Un vēl — atmiekšķē nagi, kā saka zēni. Pasacīt to ir vieglāk nekā izbaudīt.
Smagais Kurzemes māls ir izmircis, drūp un ļogās. Aizej, saimniek, līdz birzij un nocērt kādu kārklu ko izvīt grūstošo grāvja malu, ko appīt ložmetēja lizdai.
Ziemu māte adīja siltus cimdus — tagad tava kārta ķerties pie līdzīga rokdarba. Un par visām lietām nerunā līdzi tam saimniekam, kas man reiz sacīja — kā, vai mēs diezgan nedarām? Pagājušos svētkos sainītis, tagadējos atkal!

Sainītis silda sirdi, un viņa saturs garšo lieliski, bet no “vaņkas” lodēm tas nepasargā. Lai vienmēr paturam prātā karavīra teicienu: — jo vairāk sviedru, jo mazāk asiņu. Vai kādam tas varētu būt vienaldzīgs?
Kara ziņotājs Andrejs Spekke.

Mores kaujas pieminot. Atis Skalbergs. Brīvā Latvija, Nr.34, 04.09.1999

Ar šo rakstu pieminam latviešu karavīrus, kas uz dzīvību vai nāvi aizstāvēja Latviju Otrā pasaules karā. Vieni par šīm kaujām saka: tas ir svētākais latviešu karavīru asiņu ziedojums uz Latvijas brīvības altāra. Otri par tām vispār nevēlas runāt. Vieni ceļ pieminekļus par godu kritušajiem. Otri — tos spridzina. Vieniem Mores kaujas izraisa patriotisma jūtas, lepnumu par latviešu karavīru varonību. Otriem — vēlēšanos noklusēt, ka kaut kas tamlīdzīgs bijis, vai arī ar meliem mazināt tā nozīmi.

* * *

Atcerēties Mores kaujas nozīmē godināt mūsu latviešu karavīrus, viņu varonībā smelt spēkus savai pašapziņai. Tieši no tā baidījās komūnisti. Visus 50 okupācijas gadus tie Mores kaujas centās izsvītrot no mūsu vēstures. Bet tas neizdevās. Vietās, kur Latvijas zemei bija atdoti tās Brīvības aizstāvji, nakts aizsegā tika nolikti ziedi. Pie Roznēnu ozola bija apglabāti 33 leģionāri, pie Torbām — 24 kritušie, kādas mājas pagalmā — viens cīnītājs. Latviešu meitenes un mātes glabāja kritušo varoņu vārdus, iededza svecītes šajās atdusas vietās.
Jāņa Rebiņa māte un otrs dēls 1959.gadā uzstādīja nelielu pieminekli savam dēlam un brālim. Tajā bija iekalts teksts: “Saldu dusu dzimtenes smiltīs, dārgais dēls, mīļo brāli, Tev un Taviem cīņu biedriem.” Pēc nepilna gada šo pieminekli sarkanie okupanti nogāza un noslēpa. Kā atceras Elmārs Bremšmits, “sarkanie neģēļi nopostīja leģionāru kapu vietas, pat pārcirta Roznēnu ozola saknes, lai tas iznīktu. Bet, lai piemiņa nezustu, meliorātori — bijušie leģionāri — ar lieljaudas traktoru atvilka neizkustināmu akmeni, kas stāv vēl šodien.”

* * *

“1990.gada naktī no 4. uz 5.decembri sarkanie uzspridzināja 11.novembrī svinīgi atklāto tēlnieka Andreja Jansona pieminekli. Pēc dažām dienām tika uzstādīta pagaidu koka piemiņas zīme ar tekstu: “Šeit bija un būs kritušo latviešu leģionāru piemineklis.”
Un solījums tika izpildīts — pēc gada 28.septembri svinīgi iesvētīja Andreja Jansona atjaunoto pieminekli”.
Piemineklī iekalti vārdi:

“Es ticēju — Latvija brīva reiz būs…”

Katru gadu šajās kauju dienās tūkstošiem latviešu ir Morē pie kritušajiem varoņiem.

… boļševiku uzbrukuma smaile atdūrās pret latviešu grenadieru pulkiem, kas savā zemē sīksti pretojās. Kaujas notika, sākot no Lubānas klāniem, Barkavas, līdz Meirāniem, bija Aiviekstes kauja, Aizkujas cīņas, Cesvaine, Kārsdaba, Tirza, Kūja, Ranka, Dzērbene, Nītaure un beidzot More.
Saņēmām pavēli ieņemt aizsardzības pozicijas uz galvenās kaujas līnijas pie Mores skolas, ar ceļu uz Zavadām. Morālais gars bija augsts, kaut arī ar kaujām nemitīgi atgājām.
Uzbrukumi mūsu pozicijām sākās 26.septembra rītā, kad boļševiki izvērsa savas kaujas grupas ar artilērijas, mīnmetēju, prettanku lielgabalu un smago ložmetēju uguni. Pirmais uzbrukums Mazratniekos notika 26.septembri, bet leitnanta Zāgara vīri prettriecienā ienaidnieku izsita.
Uzbrukumi atkārtojās. Mazratnieki trīs reizes gāja no rokas rokā. Krieviem neveicās. Uzbrucēji tika pieveikti starplaukā un tuvcīņā ierakumos. Visi uzbrukumi 26.septembri tika atsisti tuvcīņā, jo mūsu artilērija klusēja, toties krievu smagie ieroči šāva nemitīgi un ar pieaugošu spēku.
27.septembri Mazratniekos gāja vissmagāk. Mazratnieki mainīja savus īpašniekus septiņas reizes. Arī šoreiz visas cīņas izturēja grenadieru tuvcīņas ieroči. Pie Mazratniekiem krievi zaudēja četrus ar prettanku dūrēm sašautus tankus T-34.
Nakti no 27. uz 28.septembri krievi sāka veidot nakts uzbrukumus. Bet arī nakts nedeva panākumus. Šajos nakts pretuzbrukumos tuvcīņā iesaistījās 2.bataljona 6.rota. Vīri prettrieciena tuvcīņā iznīcināja visu

* * *

“(..) 1944.gada septembrī bija ļoti sauss laiks. Putekļos kūpēja Vidzemes lielceļi. Tie radīja iespaidu, it kā degtu mūsu Tēvzeme,” atceras šo kauju dalībnieks Aleksandrs Pauniņš. “leradāmies Mores pagastā, kur uzzināju pavēli, ka divīzijai jānoturas vismaz piecas dienas, lai bēgļi pagūtu pārcelties pāri Daugavai un 18.vācu armija spētu atkāpties no Igaunijas, lai tūkstoši Vidzemes un Latgales bēgļu varētu rast patvērumu Rietumos.”
Atceras 44.pulka 1.rotas komandieris leitnants Rolands Kovtuņenko.

“Boļševiku karaspēks jau Lubānas klānu pusē sāka koncentrēt un veidot uzbrukuma smaili virzienā — Rīgas jūras līcis. Mērķis bija sašķelt vācu ziemeļu grupējuma karaspēka daļas, kas tajā laikā atradās Dienvidigaunijā (18.armija), kā arī sašķelt 16.armiju.
Vienlaicīgi no Lietuvas uzbrukuma smaile virzījās uz Rīgas jūras līci rietumos no Rīgas. Paskatoties uz karti, var skaidri noprast boļševiku karaspēka augstākās pavēlniecības stratēģisko mērķi — sašķelt ziemeļu grupējumu trijās daļās. Tad nebūtu Kurzemes cietokšņa. Daudzi iedzīvotāji būtu palikuši boļševiku jūgā un jau 1944.gada rudenī tiktu deportēti uz Sibīriju. Kā mēs šodien zinām, deportācijā cilvēku zaudējumi bija lielāki nekā kara laukā.
19.latviešu grenadieru divīzija stājās pretim šai uzbrukuma smailei tieši pie Lubānas ezera. Cīņas sākās Barkavā, Lubānas klānos. Ienaidnieka pārspēks bija desmitkārtīgs un pat piecpadsmitkārtīgs. Karš gāja pāri visai Vidzemei, un vienmēr kas kust. Ierakumi pie Mazratniekiem bija pilni ar kritušajiem.
28.septembrī mūsu artilērija strādāja ar pilnu jaudu, bet krievi uzbrukumus turpināja arī 29.septembrī.
30.septembri uzbrukums jau bija vājš.
Visu šo kaujas laiku medicīnas darbinieki strādāja vaiga sviedros. Pajūga vīri veda prom ievainotos. Atpakaļbraucienā piegādāja municiju mūsu kaulzāģiem, nakti — arī uzturu. Šī darbība notika nepārtraukti.
Tā bija kauja, kuras liktenis izšķīrās galvenokārt ar strēlnieku ieročiem. Visā Latviešu leģiona vēsturē More bija lielākā, sīkstākā tuvcīņas arēna. Neviens uzbrukums vai pretuzbrukums nenotika bez tuvcīņas, jo smago ieroču palīdzības nebija. Veidojot uzbrukumu Lubānas pusē, ienaidnieka dzīvais pārspēks bija pat piecpadsmitkārtīgs. Tomēr latviešu grenadieri nevienu kauju nav zaudējuši.

Atiešanas iemesls bija vācu karavīru vājā pretestība. Noskaņojums vācu vienībās bija panisks, kaujas gars krities uz nulli, katrs glāba dzīvību, kā mācēja: “Uz māju, uz dzimteni, lai piķis parauj karu!”
Mums nebija kur iet. Dzimtene bija šeit zem kājām. Šeit mēs aizstāvējām Rīgu. Visā Mores kara darbības laikā no vecajiem karavīriem savu pozīciju neviens neatstāja patvaļīgi, bez pavēles.
Krievu karavīrs uzvedās droši un pat izaicinoši, kad bija lielā barā, bet kā atsevišķi karavīri viņi bija gļēvi.
Uzbrukuma ķēde, kas sākumā veidojās pēc visiem kara likumiem, nonākot tuvākā saskarē ar pretinieku, sajuka nekontrolētā barā.
Morē krievu uzbrukuma smaile tika pilnīgi sakauta un nebija vairs spējīga kaujā iesaistīties.
No Mores atgāju 7.oktobra vakarā. Tās bija pēdējās lielākās kaujas Vidzemē. Nebūtu tās notikušas, latvieši, kuri bēga no sarkanām briesmām, nebūtu tikuši uz Kurzemi, uz Rietumiem.”
Sarkanarmieši nākuši uzbrukumā, nepārtraukti kliedzot: “Za roģinu! Za Staļina!” Leģionāri tos pielaiduši tuvāk un atklājuši uguni. Drīz šie kliedzieni rimuši. Kauju gaitā divīzijas karavīrs Mucenieks viens pats iznīcinājis septiņus pretinieka tankus.
Leģionārs Harijs Kodols savā karavīra dienasgrāmatā, kas apkopota krājumā “Par Latviju”, skarbos teikumos raksta:
“Esmu tanku iznīcinātājs. Es uzņemos šo šefti, iznīcinot vienu tanku. Uzreiz piecus “biedrus” var aizsūtīt pie Ļeņina.

Mūsu pozīcijas ir stipras. Apbrīnojami daudz šeit strādāts pie pozīciju un bunkuru izbūves. To droši vien veikuši rīdzinieki. Naktī pilns gaiss ar ‘kukuruzņikiem’, tā ir zīme, ka šeit vaņkas gatavo kaut ko lielāku. Mums grāvjus rok šucmaņi — šā kara zaķapastalas. Trīs huņņi nekad vairs nebļaus “Za Staļina”. Mūsu rota atkal sedzējos. Lielākā daļa manas dzimtenes atrodas ienaidnieka rokās.
Tur mūsu raženai zemei bija pārmests nāves šķidrauts. Mēs, dzīvie, klusībā zvēram šiem svētajiem trūdiem, ka latvju zemei atkal jābūt brīvai un atkal no jauna celsies brīva, neatkarīga latviešu Latvija.”

* * *

Mores kaujas savos dzejoļos vairākkārt attēlojis dzejnieks un publicists Alberts Eglītis (Grenadieru grāmata; skat. tālāk Deviņpadsmitā — neaizmirstamajā Kurzemē. Alberta Eglīša impresijas. Daugavas Vanagi, 1990.gada maijs, jūnijs nr.251). Viņš pats ir šo kauju dalībnieks, dzīvo Vācijā, Firzenē, un viņa rakstus daudzreiz esam iepazinuši žurnālā Treji Vārti. Alberta Eglīša dzejoļu krājumā ’40 gadi pēc tam’ ievietots dzejolis ‘Piecas dienas Morē’. Dzejnieks izzīmē skarbu kara ainu.

Tuvcīņās cilvēks aizbrien cilvēkam pāri,
aizdegušies tīrumi tinas plīvojošos dūmos,
izkūst dzeltenās liesmās cukurbiešu lauki.
Piecas dienas mirst un paiet nāves viļņos,
kad grenadieri pusnakts melnumā
elpo — mirdzošos pelnos…

KAUJU GADS. Tēvija, Nr.55, 04.03.1945

Par izciliem sniegumiem pulka vadībā un par daudzās kaujās parādītu drošsirdību un personīgu izšķiršanos kritiskās situācijās Lielvācijas Vadonis piešķīris kāda latviešu 19.divīzijas pulka komandierim oštub. Kociņam Vācu krustu zeltā.
Kurš vīrs gan pulkā nepazīst savu komandieri, savu pulkvedi, kas allaž ir klāt tur, kur kas notiek, kur vajadzīgs viņa padoms, viņa ātrs, strauji pieņemts lēmums, pārlikta izšķiršanās. Vienalga, vai tas jau sens karotājs, krievzemi kopā ar pirmajām mūsu policijas vienībām izstaigājis, vai no pulka dibināšanas dienas uz Latvijas robežām stāvējis, vai visbeidzot vēlākās dienās bijis par ieroču liecinieku mūsu divīzijas gaitām — katram pulkvedis Kociņš ir sacījis kādu vārdu īstā reizē un gadījumā, un katrs ir allaž zinājis savu īsto mājas vietu pulkā, pie biedriem, par Latviju.

Atkāpšanās kaujā no 11.—25.septembrim pulka komandieris personīgi vada pēdējās atejošās vienības, kas sedz galveno spēku atraušanos. Nāk lielā kauja pie Mores, pēdējā Rīgas pievārtē. Trijos uzbrukuma viļņos pret Kociņa pulku sabrūk visi pārraušanas un ieslēgšanas mēģinājumi un noasiņo deviņi ienaidnieka bataljoni, neieguvuši ne pēdu zemes.
“Mūsu pulkā nekad nav trūcis varonības, kaujas gribas un pašuzupurēšanās mūsu mīļajai Latvijai”, teica pulkvedis. Jaunais, augstais apbalvojums, kas grezno viņa krūtis, apliecina šo vārdu patiesīgumu.

Kara ziņotājs Andrejs Spekke.

Cīņas zīme. Tēvija, Nr.60, 10.03.1945

Par sevišķu personīgu drosmi, enerģiju un ātru izšķiršanos visās situācijās lielās Kurzemes kaujās, kas notikušas Latviešu 19.divīzijas sektorā, Lielvācijas Vadonis apbalvojis kāda mūsu pulka bataljona komandieri un pašreizējo pulka komandieri štubaf. Gustavu Praudiņu ar Vācu krustu zeltā.
… No 27. līdz 29.septembrim bataljons atrodas Mores pozicijās, kuras ienaidnieks nodomājis pārraut par katru cenu, lai mūsu vienībām atgrieztu atkāpšanās ceļu caur Rīgu. Nemitīgi plosās pretinieka viesuļuguns, un uzbrukums seko uzbrukumam. Paiet diena, iestājas nakts un jācīnās ir bieži bez savas artilērijas atbalsta. Ienaidniekam izdodas kilometru plats pārrāvums, to iztīra.

Un kad kauja ir galā, tad sanāk pret viena bataljona — Praudiņa bataljona sektoru trīs atvairīti boļševiku uzbrukumi pulka stiprumā un pieci — bataljona stiprumā. Ir sašauts 1 tanks, kāds cits bojāts, iegūti 20 gūstekņi no 5 dažādiem pulkiem, 11 smagie un 26 vieglie ložmetēji un — 400 kritušu ienaidnieku. Par šo kauju, ko nemitīgi un nenogurstoši vadījis pats komandieris, hštuf. Praudiņš tiek minēts bruņoto spēku Goda sarakstā un lielo tiesu viņa nopelnu dēļ — visu latviešu 19.divīziju piemin virspavēlniecības ziņojums.

… Lielā auguma komandieris ar dobjo balsi un bargo izskatu ir vienmēr īsts draugs katram savam karavīram, jo aiz bargajiem vaibstiem slēpjas sirsnīga karavīra sirds. Acis allaž labsirdīgi smaida un raugās nākotnē ar ticību un paļāvību, kas tik nepieciešama katram, kas stāv uz pēdējā Latvijas novada sliekšņa un zina, ka reiz nāks gaišākas dienas pār mūsu zemi.
Kara ziņotājs Andrejs Spekke.

MĀCĪTĀJA KĀRĻA ZUIKAS UZRUNA MORES KAUJU PIEMIŅAI. Morē, 26.09.98 (Daugavas Vanagu Mēnešraksts, Nr.3, 01.07.2010)

Mani, leģionāru, daži sauc par nacistu … un es neesmu apvainots, jo saprotu, ka viņš ir muļķis un ir austrumu “civilizācijas” vaņģībā, pazudis cilvēks, tādēļ, ka pats nezina, ko viņš runā. Viņš nav vairāk vērts, kā tas, ko zirgi min zem pakaviem.

Mēs bijām trīs brāļi, leģionāri – virsleitnants Roberts Zuika, Kārlis Zuika, Pēteris Zuika. Iesaistījāmies Ļeņingradas frontē. Vai mēs cīnījāmies Vācijas dēļ?
Nē, leģionāri cīnījās par savu zemi, savu tautu un ne tikai – viņi aizstāvēja arī Rietumu civilizāciju.

Man šorīt bija divi piedzīvojumi, pie kā es gribu pakavēties tikai vienā teikumā.

Mani intervēja pa ceļam uz autobusu, un viņa jautāja, ko es gribētu par nākamo ministru prezidentu. Es gribēju būt diplomātisks, teicu, ka par Latvijas ministru prezidentu gribu to, kas ir Dieva patiesības un taisnības cilvēks, kam ir mīlestība sirdī priekš latviešu tautas un Latvijas valsts un kas sevi ziedo latviešu tautai un Latvijas valstij. Lūk, tādām ir jābūt ministru prezidentam!

Es šodien pirku kioskā avīzi. Acīmredzot manas baltās apkakles dēļ pārdevēja sacīja: “Kur jūs iesiet?” Es teicu: Iešu Mores cīnītājus slavēt”. Un ziniet, ko viņa sacīja? Es biju pārsteigts.

– Visiem latviešiem pasakiet, ka katram latvietim ir jābūt kā šiem Mores cīnītājiem. Tam, ko mēs solām, ko mēs sakām, tikai tad ir nozīme, ja mēs par to stāvam. Tā viņa teica.

Arī ticība bez darbiem nav nekas. “Ko tas palīdz, mani brāļi, ja kādam ir ticība un nav darbu,” to saka Dieva vārds. Mēs dzirdējām arī deputātus runājam šodien. Bet es jums gribu pateikt: “Beidziet par pilsonību ākstīties! Kopš Gorbunova ēras, cik daudz laika jūs esat iztērējis par pilsonību. Tas, kas ir jādara mūsu tautas un tēvzemes labā, to jūs neesat darījuši.” Kad mani intervētāja par ministru prezidentu prasīja, es viņai vēl sacīju, ka tie ir sātana kalpi, kas mūsu tautu ir noveduši pie pekles.

Pilsonība mums jādod bērniem? Krievi taču nekad nebūs mierā, ka ar viņiem runās latviski. Viņu mērķis ir Latvijas valsts iznīcināšana. Cik daudz laika ir iztērēts, un dažiem vēl šodien nav skaidrs. Es biju radio un teicu, lai man ļauj radio runāt, pateikt vienu teikumu: “Mūžīgā, latviskā Latvija nav iedomājama bez latviešu valodas. Tāpēc es balsošu par pilsonības likuma grozījumu atcelšanu.” Viņi man to neļāva, jo tas esot polītiski. Un es viņiem sacīju:

“Jūs nezināt evaņģēliju. Tur nav nekā no politikas, ja es gribu savu tautu glābt, tas ir mans svēts pienākums. Kā jūs varat teikt, ka tā ir polītika.”

Ko jūs, deputāti, darāt? Lai Dievs pasarga mūsu tautu no tādiem cilvēkiem, kas nerūpējas par savu tautu.

Man sacīja, ka man jāsaka pāris vārdi arī par pieminekli. Bet vai jūs zināt, ka pieminekļi ir celti arī slepkavām? Un tāds ir mums Pārdaugavā. Vai tie, kas valdībā strādā, nesaprot, ka šis piemineklis ir celts par godu latviešu tautas iznīcināšanai?

Es atceros, kā krievi ienāca Latvijā, viņi nodēvēja armiju, aizsargus, visu latviešu tautu par fašistiem, armiju iznīcināja, aizsargus iznīcināja un tautu izveda, un tam par godu uzcēla pieminekli. Bet neviens no Saeimas nesaka, ka šim piemineklim jāpazūd no Latvijas zemes. Tas ir kauna stabs, un to, ko nedara valdība, to gribēja darīt šie jaunie cilvēki – uzspridzināt šo “pieminekli”, tagad viņi sēž cietumā. Deputāti, Jūsu pienākums ir dabūt viņus ārā, lai viņi var turpināt iesākto.

Arī Kārlis Skalbe bija karavīrs. 1916.gadā no astoņiem bataljoniem izveidoja astoņus zvaigžņu pulkus. Tajos bija Grīns, Skalbe, Akuraters u.c. Šie zvaigžņu pulki nebija lielība. Ienaidnieks, vācu augstākā militārā vadība, tos nosauca par zvaigžņu pulkiem – par viņu varonību, par viņu ziedošanos savai tautai, tēvzemei.

Šajā brīdī Dieva vārdā pasludināt 15. un 19.divīziju arī par zvaigžņu pulkiem un lai Dievs iededzina debesīs divas zvaigznes! Turpmāk leģionāri skaitīsies – 15. un 19.divīzija – arī par zvaigžņu pulkiem.

Tas ir svēts pienākums, un, kas grib leģionāru vārdu izteikt, tas lai ņem to mutē kā svētu vārdu. Vai mēs būtu tajā brīdī cīnījušies, un vai mēs būtu šodien, ja nebūtu Mores kaujas? Dievs taču redzēja, par ko latviešu leģionāri cīnās, un iedeva brīvību. Nekad mēs Dievu nedrīkstam atstāt ārā no mūsu ikdienas, no mūsu mērķiem un mūsu cīņām. Lai šos vārdus arī deputāti dzird – Dievam ir jābūt, un, kad Saeimā reizēm dzied “Dievs, svētī Latviju”, tad puse nedzied.

Šī ir svēta zeme, tāpat kā Brāļu kapi un visur tur, kur atdusas mūsu cīnītāji, karotāji. Dzīvība taču ir dārgākā cilvēkam, un
nolikt savu dzīvību, – viegli ir pateikt – bet iet un nolikt dzīvību, ko tas nozīmē?

Visi viņi bija jauni cilvēki, – kā Morē, tā Kurzemes cietoksnī – cīnījās par latviešu tautu, par latviešu zemi, šo skaisto zemi, par šiem laukiem, šīm birzīm. Tur, viņā pusē, bija krievi, un Mores kaujinieki te stāvēja, lai sargātu Latviju.

K. Skalbe saka:

“No tumšā trūdu kapa es gribu izaugt vēl,
Man spožās saules un zilās debess ir tik žēl.”

Kāpēc viņš tā saka? Izaugt vēl pie savas tautas. Pie savas tautas viņš stāv ar saviem darbiem, un katrs vārds ir domāts latviešu tautas garīgās dvēseles kopšanai, garīgai dzīvei, līdzīgi kā evaņģēlijs. Kā izaug arī no kapiem Mores kaujinieki, tā izaug brīvības cīnītāji, bet mums viņi ir jāsaņem, jāuzklausa viņu balsis, lai mēs varētu iet tālāk dzīvē, kā pats Dievs piešķīris no savas žēlastības.

Dievu mēs nedrīkstam izmest no savas dzīves, un es noslēgšu ar lūgšanu, kas izskanēs dziesmā.
Lūgsim Dievu!

“Dievs, sargi mūsu tēvu zemi, ka viņa ziedoša un stipra top,
Pats viņai saules mūžu lemi un to ar tēva uzticību kop,
Ka taisnība un miers še sastopas un augļu pilnas druvas līgojas,
Dievs, mūsu dārgo tautu svētī un vienprātībā uzturi,
Ar mantām pildi viņas klēti, kas nezūd viesulī, nedz uguni.
Tad tikumiskie spēki pastāvēs un visās cīņās viņa uzvarēs.
Lai Dieva svētais gars tos pilda, kam tautas labklājība rūpēt rūp,
Lai mīlestība sirdis silda, ka ienaida un melu ēkas drūp,
Tad būsim viena sirds un dvēsele un gaiši staros mūsu nākotne.”

Tautas vienība ir noteicošā, un, ja mums tā būs, nekas mūs neuzvarēs.

Dievs lai mūs svētī un lai mūs pasargā. Tas kungs lai apgaismo savu vaigu pār
mums un lai ir mums žēlīgs, tas kungs, lai paceļ savu vaigu pret mums un dod
mums savu mieru. Āmen.

Latviešu pašpārvalde bija finanču ministra (Alfrēda) Valdmaņa vadībā, kas visu vācu okupācijas laiku cīnījās par savas valsts atjaunošanas tiesībām un tādēļ iesākumā atteicās veidot leģionus, pirms vācieši nebūs atzinuši latviešu tiesības uz savu valsti. Galu galā tas tika apsolīts un īsi pirms kara beigām arī apstiprināts oficiāli – ar vācu augstākās vadības apliecinājumu. Latviešu leģioni karā piedalījās ar Latvijas (nevis Vācijas) zīmotnēm, un viņi tiešām cīnījās par Latviju, kā to K.Zuika dziļi un patiesi attēlo. Tieši Tēvzemes mīlestība bija viņu sirdīs, un nekas cits, nekāda nacistu ideoloģija. Un, tā ir pilnīga taisnība, ka sabiedrotie neuzskatīja latviešu leģionu par nacistisku armijas daļu, un šo atziņu oficiāli apliecināja, starp citu, uzticot arī Nirnbergas procesa tiesas zāles apsardzību.

Kurelieši Kurzemē, Branta pārdomas. A.Siņķis. (Par Kurzemes partizāniem, kureliešiem, rubeniešiem, Sarkano bultu). Daugavas Vanagu Mēnešraksts, 04.01.1970 (Kureliešu tēma ir joprojām strīdīga. Viņus sauc gan par dezertieriem, mīkstpēdiņiem, viņu skaits un viņu sajaukšanās ar krievu iesūtītajiem Sarkanās bultas partizāniem, tas viss droši vien ir taisnība. Traģironiski, “reālistiem” kureliešiem pašlaik ļoti līdzīga ir 4.maija Latvija. Skat. arī tālāk Gustava Celmiņa un citu analīzi: ‘LATVIEŠU TAUTAS PRETESTĪBAS IZPAUSMES PRET OKUPĀCIJAS VARU 1940-1945′.)
“Suņu būšana, velna milti un vairāk it nekā! Es jums saku, Lāča ķepa, mēs, visi tie kurelieši, esam dimbā!” Brants atkārto.
“Bet kā tad jums tas tā iznācis?!” es saku, pa pusei vaicādams jaunajam cīņas draugam, pa pusei sev.
“Redziet, — tā ideja jau bija lieliska un vilinoša, bet vīri par truliem, lai to visu reālizētu.” Brants iesāk, “1944. gada vasarā, jūlija pirmajā nedēļā, kad sarkanās ordas kā neapturama lavīna vēlās pāri Latvijas robežai, Ogres, Lielvārdes un Jumpravas rajonā veidojās jaunas latviešu vienības. Formāli ņemot, tās bija domātas Daugavas un Rīgas aizstāvēšanai. Sākums, kā jau katrā jaunā organizēšanā, bija pietiekami atturīgs, pat pasīvs, vēža gaitā vīri nāca, vīrs pēc vīra, bet kad boļševiku eskadriļas nemitīgi bombardēja Rēzekni, Daugavpili un Jēkabpili, un smagie milzeņi, nepārtraukti dārdēdami, kā milzu pērkona negaiss, draudēja samalt un sašķaidīt savās kara dzirnās Latgali un daļu Vidzemes, tad arī vīri nāca dzīvāk, un daudz bija jaunekļu, kas vēl savā laikā nebija bijuši aizsargos.
Skrīveru pagasta Robežos 1944.g. 28.jūlijā radās ģenerāļa Kureļa štābs. Lāčplēša Kara ordeņa kavalieris (LKOK) kapteinis Krišs Upelnieks bija štāba priekšnieks. Viņš bija arī kādreizējā Imantas pulka virsnieks un Rīgas policijas iecirkņa priekšnieks — karsts patriots, bet tai pašā laikā aizrautīgs fantasts, kas ticēja, ka pēc vācu sakāves sāksies rietumu demokrātiju karš pret Padomju savienību, un šai situācijā zināmā mērā atkārtosies 1919.gada stāvoklis, kad izdevās atbrīvot Latviju no abiem okupantiem.

Pēc viņa pārliecības Kurzemē varēs nodibināt Latvijas pagaidu valdību, vai vismaz pēdējā brīdī proklamēt Latvijas republikas atjaunošanu, un Kurzemes cietokšņa krišanas gadījumā būs iespēja no Ventspils pāri jūrai atkāpties uz Zviedriju. Upelnieks bija stājies sakaros ar Latvijas centrālo padomi un bija kara nodaļas vadītājs. Imantieši bija arī ģen. Kurelis, pltn. J.Graudiņš un ltn. Rubenis, kamēr plkv. Liepiņš un vltn. Gregors bija piedalījušies Krievijas pilsoņu karā. Arī Rīgā pulcējās šādas pašas vienības, ar lielumties jaunāko gadu vīriem.
Bet sirdīs, Lāča ķepa, — sirdīs mums bija lielāko tiesu atriebšanās naids!”

“Tā bija! Ar komūnismu mums karš līdz nāvei!” Grinbergs apliecināja, bet Brants runāja tālāk. — “Ap augusta vidu mūsu slēgtās vienības skaitā bija seši simti vīru, pasīvā grupā. Pa dažādiem pagastiem to skaits bija apmēram 800 —1200vīru, kas dzīvoja savās mājās un skaitījās policijas rīcībā.
Septembra vidū, kad boļševiki ar masveida vienībām uzbruka Bauskai un desmitkārtīgā pārspēka priekšā vācu vienības sīvās cīņās beidzot strauji atkāpās, 16.septembra naktī krita Iecava, bet pēc nedēļas smagi no gaisa sadragāja Pļaviņu un Kokneses pozīcijas. Vācu vienības strauji atkāpās ir dienvidos no Bauskas, ir austrumos pie Cēsīm, Dzērbenes un Ērgļiem.
Vēl pēc nedēļas, ap 28.septembri, mūsējos klīda jau baumas — it kā Rīgu atdos ienaidniekam, līdzko izvesti vērtīgākie mantu kalni un izvesta varonīgā 19.divīzija, kas pašaizliedzīgi cīnījās Siguldas pēdējās līnijās More-Nītaure, kā arī armija no Igaunijas, jo tai laikā ne visai patīkams stāvoklis bija Kurzemē. Rīgā ļaudis ar ķeršanu ķēra ielās un sūtīja uz Vāciju, lielus lopu pulkus dzina no Vidzemes caur Rīgu, gar Daugavu, Doles tiltu pretī Rammas muižai, uz Kurzemi. Viss tas likās kā uz posta dienu vien, un mūsējos radās vēl lielāks spīts un naids pret vācu patvarīgo rīcību mūsu zemē.
Kurelieši Kurzemē par savu pirmo vietu un mājokli izraudzīja Strazdes muižu, bet oktobra pēdējās dienās pārcēlās uz Annahites stikla fabriku, apmēram kādus 12kilometrus no Usmas stacijas. Tad vēl bija otrs prāvs pulcēšanās centrs dažās lauku mājās ziemeļos no Usmas ezera, Luziku māju kaimiņos, kur arī rosīgi formēja jaunas vienības, jo garajā ceļā un steigā daudz kas bija mainījies, izklīdis un pazudis. Šīs grupas pārstāvis bija dedzīgs, ļoti veikls un spējīgs organizētājs leitnants Rubenis.

(1944.g.18.novembrī vienīgais no Kureļa grupas,kas atteicās padoties, Rubeņa bataljons atsita vāciešu uzbrukumu pie Pērkoņi-Mežzīles-Slujas ezera netālu no Lielrendas. Smagi ievainots tika arī bataljona komandieris leitnants Rubenis, kurš no ievainojumiem vēlāk mira. 1944.g.8. decembrī notika bataljona pēdējā sadursme ar vāciešiem.Cīņās ar kureliešiem un Rubeņa bataljonu kopumā tika sagūstīti 1360 latviešu karavīri, 24 krituši. 70-90 Rubeņa bataljona vīru vēlāk pievienojās partizāniem. 1945.janvārī neatkarīgi darbojās ap 50 kureliešu

Rubnja_bataljons_DO5o-4DX4AAEXhl

)

 

Strazdes muižu un ģen. Kureļa vienības sasniedza tikai ap 275vīru, pārējie bija noklīduši garajā ceļā. Vēl nedaudz cilvēku bija ltn. Rubeņa rotā. Bet tieši šai Strazdes – Stiklu periodā Kureļa vienības spēki atkal neiedomājami strauji auga. Iesāka aktīvu darbību, daudz plašāku nekā viņpus Daugavas. Uzņēma sakarus ar latviešu amatpersonām Zviedrijā un Anglijā, arī ar karaspēka daļām. Atjaunojām sadarbību ar 212.izlūkošanas nodaļu. Nodaļas vadītājs ltn. Haselmanis deva rīkojumu noorganizēt partizānu grupas. Kurzemes mežainajam apvidum grupu organizēšana notika šā: ieradās no dažādām vietām izraudzīti grupu vadītāji un ziņoja, cik uzticamu cilvēku katrs savā rajonā var savākt. Parastais grupu lielums no 10 — 40 vīriem. Šādu grupu bija apmēram 17 — 18. Kureliešu vienības pēc iespējas centās cilvēku sastāvu pārbaudīt, izvēloties visvairāk aizsargus un policistus, bet viss, tā sakot, bija tikai “uz papīra”.
Vēlāk izrādījās, ka sākušas darboties arī nelegālas grupas, uzdodamās par kureliešiem (piem. Sarkanā bulta; arī bijusī LKP un LPSR TKP Atsevišķā latviešu partizānu vienība (komandieris Vilis Samsons), kas pārsaukta par Latviešu partizānu brigādi (LPB) un uzdevusies par pretvācu partizāniem). Šai sakarā prasījām 212.izlūkošanas nodaļas priekšniekam — ko darīt? Pēdējais kpt. Upelniekam it kā izteicies, ka cilvēki, kas negrib atstāt tēvzemi, ir krietni. Kpt. Upelnieks pats pārliecinājies, ka 212.izlūkošanas nodaļa tādus cilvēkus sekmīgi izmantojusi savā labā. Un šai sakarā arī Kureļa slēgtajās vienībās vēl vairāk ieplūda dezertieri no frontes vienībām. Jāpiezīmē, ka vīri, kas nāca no leģiona vienībām, nebija labākie no labākajiem, bet drīzāk otrādi, jo tai laikā neiedomājami niknas kaujas risinājās ap Džūksti, Pienavu un Bērzupes stacijas rajonā. Tieši tādēļ arī visi memmes dēliņi un UK-kartnieki bēga pie kureliešiem.
Strazdes – Stiklu periodā Kureļa vienības spēki strauji vairojās. Bija iegūtas 5 smagās, 4 vieglās mašīnas un 3 motocikli. Būtu vēl daudz vairāk iegūts, bet kāda augstāka komandiera pārāk personiskā izrīkošanās un savtīga tirgošanās ar Strazdes spirta dedzinātavas spirtu sacēla “baigu” troksni, tālākajā veidošanā un apgādē iestājās jūtams apsīkums. Šā iznākumā Strazdes muižā radās pirmā asākā domu dalīšanās štāba virsnieku starpā par vienības turpmākās darbības likteni. Uzliesmoja un izdzisa vairāki ierosinājumi: mēģināt organizēti nokļūt Zviedrijā, vai ari iekļauties latviešu 19.di
vīzijā, kas tai laikā jau bija plaši pazīstama Kurzemē un ar apbrīnojamu drošsirdību cīnījās visos savos kaujas sektoros. Nesaskaņu dēļ kā pirmais no kureliešu vadītāju saimes izstājās ieroču virsnieks ltn. M. un civilā (apģērbā) aizbēga uz Ventspili, lai kopā ar kādu paziņu ģimeni meklētu ceļu pāri ūdeņiem. Šai periodā Annahites stiklu fabrikā mūsu apbruņojums bija ļoti labs, tā ka pat daļu automātisko ieroču oficiāli vajadzēja slēpt, jo “vagu ņēmēji” no regulārām kara spēka vienībām pārbēga ne tikvien ar savu ieroci, bet pat ar veselu kaujas “trosu” (der Tross – uzturs un munīcija). Bez tam kureliešu vienībā atzīstamu darbu veica ieroču darbnīca, kuru vadīja kāds bijušais ieroču mantzinis, kas teicās bijis leģionārs, ar 3 palīgiem strādājis no tumsas līdz tumsai, nevairoties vissarežģītāko uzdevumu, blakus veicot dažādus citus darbus, kā karbīda (acetilena) spuldžu gatavošanu u.t.t. Taču sprausto mērķu īstenošana nesekmējās, kaut arī kureliešu idejiskā un patriotiskā degsme bija visai liela.
Kurzemē no mums, kureliešiem, veidojās pavisam jauna un pavisam citāda situācija. Vēl ģenerāļa Kureļa štābs atradās Strazdes muižā, kad leitnants Rubenis rosīgi un plašā veidā sāka veidot un pieņemt jaunus cīnītājus savai vienībai; kas tie bija un no kurienes nāca, nebija svarīgi, uz to Rubenis skatījās “caur pirkstiem.”
Protams, nāca daudz karavīru, kuru vienības sūtīja uz Vāciju, bet zēni ar visu sirdi un prātu bija pieķērušies savai dzimtenei, tādēļ labāk izvēlējās iet pie kureliešiem. Ieradās arī vēl bijušie aizsargi no Rīgas laikiem, bet netrūka arī pārnācēju no 19.divīzijas, tieši no grāvjiem. Bija arī atsevišķas grupas, kas savvaļā klaiņoja pa Dundagas purviem un mežiem.
Novembra pirmajās dienās Rubeņa bataljons un štābs ar vienu saimniecības vadu, kas stāvēja Ugāles pagasta Ilziķos, bija pilns. Pārējās rotas, skaitā četras līdz ar vienu smago rotu, atradās tuvākās un tālākās saimniecībās. Bataljons bija puslīdz labi apbruņots, par pārtiku nevarējām sūdzēties: bijām pietiekami paēduši, netrūka arī nepieciešamo medikamentu.
Bijām tuvu pie pieci simti vīriem. Vīri tolaik bikli līda kā sēnes pēc lietus no sūnām ārā, jo atklīdušie un dezertieri mēģināja no jauna pieslieties kādai citai jaunai, slēgtai vienībai.
Ģen. Kureļa virspavēlniecībā 1944.g. oktobra un novembra sākumā bija ap 3000 vīru, neskaitot daudzos Sarkanās bultas (Vladimirs Semjonovs, Lielākā daļa tās kaujinieku bija krievu karagūstekņi un evakuētie krievi (63,7%)) meža brāļus, kas slēpās zem Kureļa vārda, sadarbojās ar boļševiku izpletņu lēcējiem, partizāniem un kādu ne visai lielu izbēgušu žīdu grupu.
Sarkanās bultas piederīgie aplaupīja un nodedzināja dažas saimniecības, pastrādāja varas darbus pie sievietēm, daudzos gadījumos nogalināja, aplaupīja un izģērba kailus vācu karavīrus un virsniekus, kā arī aplaupīja transporta kolonnas, kas piegādāja uzturu, ieročus un munīciju piefrontes joslā un tieši frontes līnijās.
Arī dažas kureliešu mazākās grupas izmantoja reto izdevību nelikumīgi rekvizēt mājlopus uzturam. Daudzi dienām un naktīm nodarbojās ar kandžas tecināšanu un desu kūpināšanu, bet daļa palaidās mūžīgā dzeršanā, izpriecās un citos netiklos darbos, lai kā ģen. Kurelis ar virsniekiem un grupas vecākajiem centās tos atturēt ar bargiem sodiem.
Vīri palaidās, dzīvodami savvaļā mežos bez stingras pašdisciplīnas. Beidzot visam savu zīmogu uzspieda Sarkanās bultas, izmantojot stāvokli savā labā, un drīz vien minētie notikumi saistījās ar kureliešu vārdu, kaut gan slēgtās vienības atturējās un izvairījās no ikvienas nelikumīgas rīcības.
Sevišķi Dundagas un Ārlavas pagastā stāvoklis pasliktinājās. Vācieši izdeva rīkojumu atstāt mājas. Drīz pēc tam “dzeltenie fazāni” jau saimniekoja, vai atkal, mājas tuvāk mežam, kuras šiem kungiem nevēlamas, steigā nojauca un materiālus izlietoja citām vajadzībām vai vienkārši sadedzināja.
“Dzeltenie velni!” Sermulim pasprūk lāsts, un viņš, uztrūcies stāvus, labajā rokā izcēlis sažņaugtu rokas granātu, it kā draudēdams.
“Valdemārpils tuvumā mazā bānīša stacijā Cīruļi nejauši satiku dižkareivi Dzirvinski, vīru, kas izstaigājis lielus klajumus, Krievijas mežus, Ļeņingradas asiņainos kaujas laukus, Volchovas staignos purvus, Opočkas mitros, mālainos pakalnus, Lubānas un Cesvaines sīvās kaujas un beidzot
Kurzemē, pie Pūcēm, 43.pulka pirmajā bataljonā bijis sanitārs. Bet ārsts, kas strādāja ar tēva mīlestību un piesardzību, izvairoties ievainotajiem nodarīt pārāk daudz sāpju, saucās Jānis Kārkliņš. — tikko kā pabeidzis medicīnas fakultāti un paaugstināts par leitnantu. Dzirvinskis, kam šūpulis kārts Talsu Ārlavas pagasta Kapteiņos, dabūjis dažas dienas veselības atvaļinājuma, dodas uz dzimto pusi. Līdz Tukumam, 30km pāri
pusceļam, viņš iegriezies kādās lauku mājās lūgt naktsmājas, kas arī neesot liegtas. Tomēr iedzīvotāju nostāja pret latviešu karavīriem bijusi diezgan nelaipna. Nez vai tādēļ, ka viņiem kuru katru dienu varētu nākties atstāt savas mājas, jo atrodas piefrontes joslā, vai arī cita iemesla dēļ.

“Grūti šai juku laikā sadzīvot privātiem ar karavīriem, nevar viens otru lāgā izprast, un pārmet, ka mēs, karavīri, esot vainīgi, ka viņiem jāatstāj dzimtās sētas uguns un iznīcības varā.”
Bet to, lūk, privātais negrib vai nevar saprast, ka karavīrs liek savu vienīgo dzīvību ķīlā, lai arī viņš varētu dzīvot. Mājās bijuši arī daži bēgļi, kas no tā paša bēgļu mazumiņa devuši ar īstu tautiešu mīlestību, cienājuši ar medu un teikušies esam no Vidzemes. Zēns otrā rītā turpinājis ceļu un saticis bārdainu vīriņu ar līku muguru. Apstājies un sācis šo tā labi vērot no galvas līdz kājām, — gluži kā redzēts, šķiet, vēl no paša puses — Fricis Ģermānis. “Vecais, kādēļ tik spalvains esi?” Dzirvinskis jautājis.
“Muļķi, vai tu neredzi, tā jau tagad mana maska, lai ģīmis nespīd”. Abi sarokojušies un apsēdušies uz grāvja malas. Frontinieks pacienājis draugu ar
cigareti, un šis izstāstījis, ka dzīvojot pa Ārlavas pagasta mežiem, bet pēdējā laikā ari tur nekāda gaisa neesot, vācieši ķemmējot visas maliņas un visur pilns ar pelēksvārčiem. Pie labākās gribas vairs nevarot izturēt, domājot iet atkal uz grāvjiem un turpināt vecās karavīra gaitas, ko pēc Opočkas cīņām izbeidzis.
Tukumu sasniedzot, zēns domājis mazliet pabumbulēt, bet kur tu Dievs, tikko vēl laikā pamanījis, ka gar pretējās mājas stūri puļķīši (sarkanie) jau sariktējušies uz labu medījumu. Mūsējais nav bijis pliku roku ņemams, notēlojis “vienaldzīgo”: vienā angļu mierā apstājies pie pretējā nama parādes durvīm, izlasījis vizītkarti “sarkanās armijas ēdienu veikals”, devies iekšā, bet pa nākošām durvīm otrtik ātrā tempā ārā, pāri sētai, dārzam un prom pa kaklu pa galvu. Tā sveikā ticis cauri ar veselu ādu. Tukums tolaik bijis divi daļās — pirmo no Rīgas puses pārvaldījuši krievi, bet no Kurzemes gala 2.staciju pārvaldījuši vācieši.
Tā atkal zēnam uzsmaidījusi “cūkas laime”. Stendes stacijā izkāpis un sagaidījis nākošo vilcienu, šoreiz mazo bānīti, un tā laimīgi sasniedzis savu gala staciju Cīruļus. Bijusi jau nakts, kad zēns izkāpis no vilciena un devies 7 km ceļā līdz tēva mājām Tobijiem. Nakts dzestra un tumša kā grāpja dibens. Ejot cauri Silmuižas varenajām priedēm, kāds vācu postenis no krietna attāluma prasījis paroli. To mūsējais, protams, nezinājis, draudējis arests un sods, bet vācietis sapratis frontes vīru, kas izstāstījis, ka nācis no stacijas, un — redzot zēnu formas tērpā ar dažām goda zīmēm pie krūtīm, — atļāvis turpināt ceļu, kaut šai rajonā izsludināts nakts aizliegums, un vācieši jau ilgāku laiku ķersta meža brāļus. Savējo nezināms, zēns ieiet pagalmā. Piepeši viss rādās sapņaini mīļš un patīkams, un prāts kavē kājas iet istabā, kaut nakts dzestra un piķa melnumā. Taču zēnam gribas apskatīt ikvienu vietiņu un taciņu, kur tik daudz steigā skraidīts, tekāts un strādāts, staigājot pa sētu šurp un turp. Klausoties kailo ošu, kļavu un liepu drūmajās šalkās, viņš neviļus iet pa uzbraucamo tiltu uz kūts augšas, kur pretim nāk sabijies un nokaunējies vecais suns Krancis, kas viņu tūlīt pazīst, bet ir kaunīgs, asti nolaidis, it kā vairs nebūtu īstais mājas sargs. Ar priecīgu, bet reizē sāpīgu sirdi zēns iet kopā ar suni un ver vaļā savu vecāku māju durvis.

Iekšā dzird savādu steigu un troksni, izbrīna un jautājumu pilnas ir vāciešu sejas, kas sēž apbruņoti pie telefona un radistu stacijām, jo viņi redz, ka ienācējs ir apbruņots. Pēc dažu jautājumu noskaidrošanas vācieši rāda, lai ejot pa otrām durvīm, jo šai galā pagaidām apmeties viņu saimniecības štābs.
Beidzot zēns nokļuvis pie vecākiem un māsas. Tie uztraukušies par viņa pēkšņo ierašanos, domādami, ka atbēdzis no frontes, bet šis nenocieties, izrāvis savus dokumentus un izklājis tēvam priekšā uz galda, teikdams, lai neuztraucas, viss ir labākā kārtībā. Māte tūdaļ steigusies pastāstīt: “Mīļais
dēls, visā apkārtnē valda dziļš un nepatīkams uztraukums. Vācieši steigā izdara lielu meža ķemmēšanu un māju kontroli, liela daļa ģen. Kureļa vīru, kuriem no vāciešu puses oficiāli ļauts dzīvot, likvidēti. Viņi vēl no vāciešiem saņēmuši cementu ēku un bunkuru celšanai mežā, bet tas viss bijis
tikai maska un kādā dienā likvidēts. Viņus apcietina, nošauj, vai vislabākā gadījumā nosūta uz fronti.”
Māte neveikliem, drebošiem pirkstiem noglauž dēla, frontinieka, bālo vaigu un matus. Tad viņa saņemas, pārvelk ar plaukstu pār seju, noslaucīdama skropstās spožas, drebošas asaras.

Pēkšņi novembra beigās iznāk jauns rīkojums atstāt Dundagas un daļu Ārlavas pagasta, jo vajagot starpjoslu, kur izmēģināt jaunos raķešu ieročus. Pagāja diena pēc dienas un nedēļa, bet vēl arvien nekādus jaunus ieročus neizmēģināja. Tas viss radīja dziļu plaisu vāciešu, vietējo iedzīvotāju un mājīpašnieku starpā. Tā arī Dundagas mežos un purvos “meža brāļu” skaits dubultojās.
Sarkanās bultas piederīgie sacēla Dundagas mežos lielus un ērtus bunkurus, ievietoja tajos raidstacijas un apmīnēja apkārtni, ieskaitot sīkākos kājceliņus. Iekļūšana bunkuros tumšās naktīs pat pašu piederīgiem sagādāja lielas galvassāpes. Bez tam bunkuri bija rūpīgi apsargāti, lai neviens nelūgts viesis tajos neiekļūtu nelaikā. Par katru cenu tie mēģināja pēc iespējas vairāk ievilināt pie sevis kureliešus, kas bija apmetušies sīkākās vienībās šo bunkuru tuvumā. Sākumā, protams, to mēģināja panākt ar labu vai viltu, solot lielas naudas summas un dzīvības galvojumus, piedevām labas vietas, uzturu un apgādi, bet kad “cēlajam mērķim un idejai” atsaucība palika pasīva, sekoja iesaistīšana piespiedu kārtā, un tā daudzos gadījumos kurelieši sīvi un neatlaidīgi cīnījās ar Sarkanās bultas partizāniem.
Ar laiku to, protams, lielākā vai mazākā mērā uzzināja vācu militārās iestādes. Iejaucās augstākais SS un policijas vadītājs Jekelns, kas bija atbildīgs par aizmugures drošību.
Pamazām pār kureliešiem sāka biezēt draudīgi mākoņi. Sevišķi oktobra beigās un novembra sākumā mūsu vadītāji vēl joprojām kopš šķelšanās Strazdes muižā nespēja panākt vienotu vadlīniju sekmīgai darbības attīstīšanai. No tā cieta ne tikai vienības respekts toreizējās vadības acīs, bet vienības vīros stipri pazeminājās disciplīna, un mazinājās autoritāte pār padotajiem.

Šai pašā laikā Kurzemes frontes sasprindzinātajā gaisotnē vācu virsvadībā, it kā ar paša Himlera svētību, bija radusies jauna, daudz ekspansīvāka partizānu vienība “Wildkatze” (Meža Kaķi, Lūši; tajos, lai izvairītos no iesaukuma, bijuši arī Valgales Dekšņu māju, kurās tajās dienās esmu kara bēgļos dzimis, saimnieku Dēnavu dēli. Paldies viņiem tāpat kā latviešu leģionāriem. Dekšņas krievi pēc kara uzspridzinājuši – I.L.), ko no latviešu puses vadīja ltn. J. bet no vācu — majors Pechauss. Tās rindās bija jau pāri par 1000 īpaši apmācītu vīru. Arī no aizfrontes beidzot bija dažas ziņas, ka Vidzemē, Alūksnes pusē, darbojas ienaidniekam bīstama latviešu mežinieku grupa. Šādā stāvoklī, kuru vēl pastiprināja kāda štāba locekļa ziņojums par nekārtībām Kureļa vienībā, atausa 1944.gada 2.novembris, visās debess malās smags un pelēks kā piemircis purvs. Jekelna dienesta vietā Talsos 2.novembrī plkst. 15 notika apspriede, kurā piedalījās ģen. Kurelis, kpt. Upelnieks, ģen. Jekelns, SD oberfīrers Fiss un Jekelna štāba priekšnieks. Sākumā sarunas bijušas asas, Jekelns pārmetis Kurelim slēgtas vienības radīšanu blakus vācu armijas un policijas vienībām, kā arī leģionam. Uz to atbildēts, ka vienība radusies kā aizsargu organizācijas sastāvdaļa, un kā tāda arī organizēta uz militāriem pamatiem. Aizsargi tomēr nedrīkstot veidot slēgtu vienību, uzsvēris Jekelns, bet Kurelis piezīmējis, ka bijuši jau līdzīgi precedenti — Bauskas aizsargu bataljons u.t.t.
Tālākās pārrunās plaši iztirzāta kureliešu vienības izcelšanās un līdzšinējā darbība, par ko Jekelns bijis ļoti apmierināts; viņš apjautājies vēl par apbruņojumu, apgādi, kļuvis jūtami laipnāks un pieprasījis ziņas par vienību sastāvu. Kpt. Upelnieks teicis, ka esot 500 vīru, kaut patiesībā kureliešos bija daudz vairāki. Beigās Jekelns devis apmēram šādu rakstveida pavēli:

1) ģen. Kureļa grupai 3.novembrī pāriet Jekelna tiešajā padotībā;

2) ģen. Kurelim uzdots noorganizēt un apmācīt sevišķi izraudzītus karavīrus darbībai ienaidnieka aizmugurē, aktīvi piedalīties bandu apkarošanā un Kurzemes iztīrīšanā no dezertieriem, kurus nedrīkst pieņemt savā vienībā;

3) visdrīzākā laikā iesniegt ziņas par grupas sastāvu un apbruņojumu, kā arī karavīru sarakstu 2 eksemplāros.

Nobeigumā Jekelns uzaicinājis ģen. Kureli izdot uzsaukumu dezertieriem un mežos klīstošajiem latviešu karavīriem pieteikties attiecīgās iestādēs. Uzsaukumā varot rakstīt, ka pēc kara būs atkal brīva Latvijas valsts. Kurelis uz to atbildējis, ka viņš savā un savu vīru vārdā jūtas iepriecināts un izsaka pateicību, bet lūdzis tos vispirms publicēt, apsoloties pēc tam nekavējoties parakstīt. Uz to Jekelns nekā noteikta neatbildējis, bet atkārtojis pirmos 3 punktus.
Steidzīgi ievadīja sarunas abu štābu starpā, it kā kureliešus pārskaitot Jekelna padotībā; protams, bija jāiesniedz vārdu saraksti, bet tos iesniedza tikai par atsevišķām lielākām slēgtām vienībām, jo tiešais skaits bija piecas vai pat vēl vairāk reižu lielāks, kaut īsto skaitu tai laikā nebija iespējams zināt.
Nerespektējot abu štābu ievadītās sarunas, ap 14. un 15.novembri vācu policijas vienības slepeni un negaidīti ielenca kureliešu galveno novietojumu Annahites fabrikā (Stiklos) un tai pašā reizē atbruņoja tur mītošos karavīrus. Aptuveni 500 nelaimīgo nosūtīja uz Vāciju un ievietoja koncentrācijas nometnē. Arī ģen. Kurelis daļēji gāja to pašu ceļu; viņu nodeva leģiona ģenerālinspektora rīcībā, bet viņa štāba virsniekus un līdzstrādniekus lauku kara tiesai.
Tiesas process bija īss, tā sakot, tikai formas pēc, un jau pašā sākumā varēja paredzēt iznākumu; par to visspilgtāk liecināja apsargu ciniskā izturēšanās.
Apsūdzētie gan mēģināja protestēt pret tiesas sastāvu, bet tas nelīdzējis. Pasludināts tiesas spriedums: “Sakarā ar drošām un neapšaubāmām ziņām jūs esat uzturējuši sakarus ar boļševiku partizāniem un aizjūras zemēm — mūsu ienaidnieku, kā arī apzināti iesaistījuši savās vienībās dezertierus no kaujas līnijām un slepenībā gatavojušies izdarīt apvērsumu. Mani kungi, sakarā ar kara kritisko stāvokli Ādolfa Hitlera vārdā mēs jūs sodām ar visaugstāko soda mēru — nāvi”.

Īsi pēc tam prokurors vēlreiz mēģinājis nelaimīgos latviešus pārliecināt par to, cik gan neapzinīga, noziedzīga un tai pašā laikā nevēlama šai grūtajā un saspīlētajā laikā bijusi kureliešu rīcība.
Nošāva septiņus virsniekus, to starpā kpt. Upelnieku un virsleitnantu Gregoru.
Kaut galvenās grupas saņemšana un atbruņošana notika bez kāda šāviena, smagas un sīvas kaujas notika ar ltn. Rubeņa vienību, jo Rubenis lauza iepriekšējo lēmumu. Īsi pēc tam, kad atbruņoja ģen. Kureļa vienību Annahites fabrikā, arī pie Rubeņa vienības ieradās vācu virsnieki ar augstāka
priekšnieka rakstu, kurā nepārprotami un draudīgi prasīts, lai vienība nekavējoties noliek ieročus. Rubenis, lai iegūtu dārgo laiku šai kritiskajā brīdī, ātri sasauca savus vienības komandierus un grupas vecākos. Spriedums bija vāciešiem pieņemams un labvēlīgs.
Protams, šie arī noticēja teiktajam, jo Šulcs, kas perfekti pārvaldīja vācu valodu, iedeva vāciešiem “arābi” (poti).
„Velna zeļļi tie Rubeņa virsnieki!” skarbi saka Grīnbergs, “Kaut paši nogājuši no īstā ceļa, tomēr dūša liela.”
“Protams, bet buku jau viņš nošāva ar visu to!” sarunā iejaucas ilgi klusējušais Urpēns. “Lai tikai neiedomājas, virsnieks būdams, ar pieri mūri gāzt! Kareivim tas vēl piedodams, jo tam arvien nepieciešams vairāk dot no sirds nekā no prāta, bet virsniekam, kas riskē ar savu padoto karavīru dzīvību, it sevišķi šai laikmetā — karā, nenoliedzami vairāk nepieciešams aukstasinīgs un reāls prāts nekā kaila sirds.”

Ārā dzird dobju motoru dūkšanu no Rīgas puses. Viss masīvais bunkurs trīc un dreb, it kā pats nelabais drāztos tam pāri. Es izmetos laukā, lai pārliecinātos, vai tik tepat vien nesāks dziedāt un sanēt gaiss, bet Brants vēl arvien nav beidzis “izkratīt”, kas uz sirds.
Kādā lauku šķūnī, vājas un trūcīgas uguns gaismā, otrās rotas komandieris Druviņš mēģina īsi un kodolīgi informēt par pašreizējo nepatīkamo stāvokli un, īsu brīdi nogaidījis, aptaujājas: “Vīri, ko tagad iesāksim?”
Visumā atbildes ir vienprātīgas: Dot vāciešiem pa degunu!

Līdzīga bija arī citu rotu nostāja. Tad drīz vien viss lauku šķūnis un apkārtne sāka kustēties kā skudru pūznis, jo ikviens mēģināja saņemt sev izdevīgāku un iedarbīgāku munīciju tuvcīņai. Vecie Volchovas frontes vilki centās pēc iespējas vairāk piesavināt “ručeņu”. Vairums atkal metās uz
šauteņu granātām un spridzekļiem. Arī uzturs bija jāsadala vienlīdzīgi. Visu šo darbu mēs veicām tikpat kā pa tumsu. Atlikušo municiju un pārtiku steigā sakrāvām dažos pajūgos.

14.novembra vakarā viss bataljons sāka locīties kā milzu raiba čūska pa tumšo mežu.
Druviņš joko, sola krustus, bet zēni, liekas, domā arī par saviem krustiem. Krusts nav slikta lieta, atjoko Lācis, kas tos jau ieguvis Volchovas un Ostrovas cīņu laukos, bet tādā suņa laikā nevienam negribas labprāt līst no pajumtes ārā.
Vienības komandieris atgādina: “Zēni, tomēr jāiet, ja negribam dzīvi vāciem nagos krist”. “Taisni tā, leitnanta kungs!” kaprālis Kamols sauc, saslejas kā briedis, apgriežas, ceļ roku pa paradumam gaisā, bet tad apķeras, ka tā nav pareizi, norūcas un sāk soļot ar savu vadu līdzi kolonnai.
“Velna zellis,” Rubenis smejas, “tikai aušīgs un joku pilns, bet gan jau ar laiku tas izbirs, būs rāms un, kas zin, varbūt drošsirdīgs zēns.”
Ejam, ejam visu nakti gar Usmas ezera austrumu piekrasti un biezās tumsas dēļ vairs lāgā nezinām, kur atrodamies. Mēģinām saskatīt ceļu pēc retajām zvaigznēm, bet ikvienā nākamajā meža līkumā, tā vien liekas, ka uz elli vien iet viss šis zosu gājiens.
Slapjdraņķis tāds, ka sāk drebēt locekļi un klab zobi kā rakstāmmašīna. Esam izmirkuši līdz ādai, bet ceļam gala nav un nav. Līdz ko sper kāju, zābaki murd vien.
Ejam vēl krietnu strēķi, sāk mesties tā kā gaišāks: tumsa pamazām attālinās, nakts kļuvusi pavisam auksta, kūst tikai tās sniega pārslas, kas, vēja dzītas, pielīp vīru karstajām sejām. Ceļa malā paegļi atgādina Ziemas svētku vīriņus ar lielām, garām bārdām. Balti jūtami kļūst arī priežu un egļu cekuli, un svaigais sniegs patīkami gurkst zem mūsu naglotajiem zābakiem. Ceļa labajā pusē iznirst varen plašs, līdzens klajums ar kroplām priedītēm un bērziņiem, kuru zari sačokurojušies kamolos.
Pēkšņi mūsu gājiens apstājas, un visi nemierīgi un neapmierināti skatāmies ir uz purvu, ir tumšo meža biezokni. Vai tiešām te būs jāpaliek? Vai priekšā ir manīti vācieši? Raugāmies, ka vai acis griežas ārā no pieres, — nekā nevar saprast. Jo vairāk skatāmies un domājam, jo šķebīgāk kļūst.
Vairums vīru sasēžas steidzīgi grāvmalu svaigi sasnigušajā sniegā, un pēc brīža dzird jau spēcīgu krākšanu.
Piepeši Druviņš iesvelpjas un izsaucas: “Veči, pa kokiem!” Vīri trūkstas augšā un skrien uz meža pusi ko kājas nes. Dažs skrienot aizkrīt aiz priedes vai egles stumbra, lai ieņemtu izdevīgāku pozīciju, bet daudzi cilā dūres, paši nezinādami, kam. Virsnieka vietnieks Šulcs nāk kā briedis pa pašu vidu ceļam, un, piebrienot mums klāt, tapis sarkans kā ķieģelis. Pūš un saka: “Puikas, te ir kluss un mierīgs meža stūris, šodien atpūtīsimies.”
Vīri sametas zem kuplām egļu pazarēm, lai kājas nepaliktu slapjumā, bet mudīgākie šķin sausos paegļu un egļu zarus un mēģina iekurt uguni, jo siltums pašreiz ir vienīgais, kas spēj locekļiem atdot zaudēto vingrumu. Snieg lielām, vaļīgām pūkām, un purvs viņpus ceļam izskatās gluži raibs.
Drīz šur tur redz varenas liesmu mēles, kas laiza priežu un egļu sausos zarus, un ap tiem cieši satupušies zēni priecīgi sapīpo izdotās cigaretes. Vēl tālāk pie nākošā ugunskura, kur sēž kaprālis Kamols, dzird no vīru mutēm divdomīgus anekdotus.
Visu dienu pavadām kā vilki meža biezoknī ap ugunskuriem, postenī paliek tikai pa retam vīram, cik nepieciešams pašu apsardzībai. Vakarā ejam gluži tāpat kā iepriekšējā naktī, un dienai austot, apmetāmies kāda pusaizsaluša purva biezoknī, jo vācieši laikam mana, ka esam kaut kur tuvumā. Pār mežu galotnēm bieži mana pārlaižamies lidmašīnas. Uguns kurināšana uz visstingrāko aizliegta.

Salst visas malas. Aukstums lien cauri virsdrēbēm līdz pašai miesai, un cauri ķermenim strāvo saltas drebuļu tirpas. Jo sevišķi salst kājas, kas slapjas visu nakti. Daudzi klabina zobus, bet daži saķērušies lec pulkā, citi sit stepu vai dejo sniega dejas.

Tad ap 17.novembri starp Rendas un Mežzīles dzirnavām un tuvējo māju robežās sargposteņi uz ceļa pārsteidz un aiztur vācu vieglo mašīnu. Bez šofera tajā ērti sēž kāds SS žandarmērijas kapteinis. Abi jūtami izbijušies. Vienības komandieris, ātrs un drošsirdīgs vīrs, liek nelūgtajam viesim saprast, ka viņš un viņa vienība gatavi uz visu, kas būs nepieciešams, un lai vācu vienības būtu pieklājīgas pret tuvējo māju iedzīvotājiem. Rubenis labprātāk redzētu viņus ejam nekā nākam. Augstais viesis jūtas tā pārsteigts un satriekts, ka lāgā nevar atrast atbildes un attaisnojuma šai rīcībai, bet tad, kaut cik nomierinājies, sūcot cigareti pēc cigaretes, saka, ka augstākais komandieris SS ģen. Jekelns latviešiem labprāt palīdzot un vēlot tikai labu, un varonīgajiem kaujiniekiem nelikšot nekādus šķēršļus. To viņš varot galvot un pat šodien atvedīšot vienībai oficiālu rakstu no ģenerāļa. Rubenis sevī ironiski nosmīn, atbildēdams: “Tieši to es vēlos redzēt.” Tai pašā acumirklī mašīna ar strauju rūkoņu un grūdienu reizē iegaudojas un strauji uzsāk turpināt ceļu. Aiz mašīnas virpuļos paceļas sabrauktais sniegs un lielceļa grants. Liekas, kāds nelabais dzen to prom no šīs pasaules.
Saules zeltītie stari krāso sarkanu visu rietumu pamali. Tāds iespaids, it kā tur plosītos milzu ugunsgrēks. Tuvojas vakars, bet žandarmērijas kapteinis ar ģenerāļa Jekelna rakstu vēl arvien nav atgriezies. Naktī sakuram atkal ugunskurus mežā, jo daudziem kaujiniekiem nav siltu mēteļu un ziemas apakšveļas, kas tos pasargātu no negantā sala.
Uzreiz sākam ausīties, liekas aiz tumšajām egļu galotnēm ierūktos draudīgs motors. Uguns steigā jāizdzēš, jo jau nākamajās minūtēs turpat pāri mūsu galvām starkšķ vācu vienmuļo “stārku” metala ducināšana, ik pa brīdim krietnu līkumu gaisā apmezdamās; kā nikni suņi ierejas ložmetēji.
“Velns un elle, veči, mēs esam uzieti!” varen strupi Druviņam blakus nošņācās Nees, nēvelietis. Druviņš nekavējoties aizsteidzas sameklēt vienības komandieri, ap kuru steigā jau pulcējas padotie. Uzreiz dzirdu meža galos niknu kaucienu, un jau nākamā sekundē nodreb zeme, ievaidas gaiss un pajūk smiltis; uguns un kodīgi dūmi smacē rīkli, bet bumbas krāteris tik liels, ka tajā var iebērt divdesmit pūru kartupeļu.
„Laimīgi,” saka Kamols, „—cietušo nav”.

Viss atkal ir kluss. Nākošās dienas priekšpusdienā, labi maskējies, mūsu postenis paegļu krūmā atkal aiztur vācu vieglo automašīnu, bet tanī šoreiz sēž vācu SS pulkvedis, kas steigā brauc it kā ar ģen. Jekelna personīgu pavēli tieši Rubenim. Uzaicinājums steidzīgi doties līdz pie Jekelna dažādu jautājumu noskaidrošanai. Cik varēja spriest, vācu SS pulkvedis bija puslīdz mierīgs un laipns, kā arī deva virsnieka goda vārdu, ka ltn. Rubenim nedraud nekā ļauna. Drīz atvedīšot to sveiku un veselu atpakaļ. Vada komandieris virsn. vietn. Šulcs, kas teicami pārvalda vācu valodu, uzņemas tulka pienākumus.
Mašīna steidzīgi apgriežas un aizbrauc, bet daži mūsējie rauj šautenes no pleca, paši salēkdami grāvī. Tuvumā paliela grava, egļu un priežu stumbri abpus ceļam. Drīz no vieglās automašīnas nav ne vēsts.

Saule jau krietni noslīdējusi lejup, zeltītie stari kā šķēpi asi un žilbinot duras acīs. Pati sarkana kā kvēli pārkarsēta bumba.
Pēkšņi es dzirdu, ka ceļa virzienā atkal iegaudojas motors; vienā stiepienā esmu paegļu krūmā pie ceļa, un sagatavoju rokas granātas metienam. Mašīna apstājas, izkāpj abi mūsu virsnieki. Mēģinu saskatīt smaidu viņu cietajās sejās, bet tāda šoreiz nav, tās ir drūmas, asas un stingas. Vienības komandieris klusē, vērodams apkārtni un mūs. Asi skaidras kļuvušas viņa acis, kurās mirdz velnišķas uguntiņas. “Tā, mani zēni!” viņš beidzot saka, vēl arvien raudzīdamies uz mežu un gravu gar izcirtumu, kas aizstiepjas uz Pērkoņu pusi tuvu Abavas krastam.
Rubenis ziņo vienībai, ka Jekelns steidzīgi pieprasījis visiem kā vienam padoties, vai arī vācieši mūs izkvēpināšot kā lapsenes no pūžņa dažu stundu laikā. Viņš savukārt tikpat noteikti un ciniski licis saprast, ka vienība ieročus nenoliks līdz pēdējam vīram. Stāvoklis nopietns, bet nav bez cerībām, taču jācer, ka vēl beigsies labi. Atceļā braucot novērojis, ka vācieši neuzkrītot ielenc mūs no trim pusēm.
Šī vēsts, protams, mūs nepārsteidza, jo to stāstīja arī daži slēpņi un posteņi, kas novietoti attālākās meža takās, stigās un gravās.
“Vīri, jums tagad ātri ikvienam jāizšķiras, jo jau pēc stundas še runās ieroči,” piebilst Rubenis.
Klusums.
Kaujinieki visi kā viens īgni nošņāc, un, kā atbalsta meklēdami, sažņaudz ciešāk savas šautenes, zagšus raugoties uz vienības komandieri, kas stalts un nesatricināms kā lauku vanags, izslējis galvu, veras savos vīros. No viņa acīm līst naids kā karsts piķis, raugoties pāri piesārtušajām egļu un priežu
galotnēm, kur tikko sadzirdama lidmašīnas rūkoņa. Rubenis asi ieklepojas un raugās rietumu pamales asins sarkanumā, no kura iznirst vairāki tumši krusti, kas jūtami aug augumā, un top dzidrāk sadzirdama motoru rūkoņa. Acis viņš vēl aizvien nenovērš no izcirtuma gravas un Abavas puses. Jaunais virsnieks slaidās rokas cieši sažņaudzis dūrēs un stingrais profils, caur grimstošajiem saules šķēpiem viņā skatoties, man liekas kā draudīgs granīta veidojums. “Aci pret aci, zobu pret zobu — tā, zēni, mūsu senči teica,” viņš saka pacilātā balsi, un acīs, kurās zaigo saules pēdējie stari, gail draudīgs naids, kam vairs nav un, šķiet, nekad nebūs gala, tāpat kā zvaigžņu mirdzēšanai un diennakts mijai.

Nezaudējot ne mirkli dārgā laika, mēs visi ātri gatavojamies kaujai turpat izcirtuma malā, gravas ielejā un jaunaudzes ziemeļvakaru galā. Nav ilgi jāgaida, kad vācieši klāt. Atkal kā pirmie slaidus lokus gaisā ap met “stārki”, kas uz labu laimi kā elektrības zāģis izber skaudras ložu kārtas, drīz
atkal bikli ienirdami iesarkanos mākoņu kalnos pie apvāršņa. Pirmais iespaids ir it kā vācieši sāktu uz brukumu pret Pērkoņu mājām, netālu no Abavas krasta, kur arī vislabāk pārredzams, bet par to jau iepriekš domāts, tur novietojot divi smagos ložmetējus, kā arī rokas granātām un šautenēm labi apbruņotus vīrus.
Aizmugurē pie mīnu metēja darbojas sirmais Ziemeļvidzemes kaprālis Jukums, kas jau izcīnījis astoņpadsmit tuvcīņu Lieldienu kaujās pie Ostrovas, frontē pie baznīcas kalna, kur arī 20.aprīlī smagi ievainots, zaudējot trīs kreisās un divus labās rokas pirkstus, bet pēc izveseļošanās no dienesta
nav atbrīvots. Mājas viņš atradis nodedzinātas līdz pamatiem. Sirdssāpes bijušas tik lielas, ka nespējis pār sevi valdīt un iegājis mežā.
Pēkšņi dzirdami rūpīgi maskēto posteņu saucieni: “Friči aizmugurē!”
Ar priekšniecības ātru rīcību un dziļu pašaizliedzību mūsu zēni pirmie atklāj brāzmainu uguni, un tā ir tik iedarbīga, ka pilnīgi pārsteidz vāciešus, kas cerējuši pārsteigt mūs, bet šoreiz, smagi vīlušies, mēģina nedaudz atkāpties aiz masīvajiem priežu un egļu stumbriem, atstājot labu skaitu kritušo un smagi ievainoto.
“Brant, vai tev nav kāds dūms?”
“Nav,” es ātri atbildu, atvilkdams pirkstu no patšautenes tērauda mēlītes un sākdams klausīties meža biezokņa čabēšanā, kas dzirdama mūsu ķēdes priekšā un ātri tuvojas. Kamols lielām, platām acīm seko manam pret izcirtuma malu pavērstajam skatienam. Pārsiedams kreisās rokas dilbu, ko skārusi “stārku” mestās bumbas šķemba, triekdamās biezokņa sūnās, viņš saka: “Tur jau nāk vācieši uzbrukumā.”
“Lai tikai nāk,” talsinieks Kļava izspiež caur sakostiem zobiem, un sārto vaigu tukļums viņam zudis, tos tagad dara cietus pēkšņais dusmu vilnis.
Tad es dzirdu egles zaros augšā dobju rūcienu un tai pašā mirklī iestenas gaiss. Pajūk zili zaļas ugunis un gaisā lido sūnas, zari un bezveida apģērba gabali ar asiņainām miesas atliekām, un kad tas norimst, mūsu Kļava ir pazudis ar visu šauteni. Šur tur uz apkvēpušajām sūnām redz iesarkanus tumšus plankumus, vēl tālāk pie egles stumbra zemē gul pussamalts galvaskauss. Tas viss, kas no viņa palicis pāri.
Tad vācu ķēde nāk atkal uzbrukumā pa otram lāgam, bet šoreiz jau daudz koncentrētāk, un dažā labā vietā mūsu rindas sāk kust kā pavasara sniegs. Spiežu patšauteni atkal plecā un ātras, precīzas ložu kārtas sit vācu uzbrūkošos stāvus zemē. Mūs nespēj satriekt ne tuvcīņas, ne vācu pārspēks, tā vietā radusies sen pabālējusi izjūta kā kādreiz ierakumos, kad ķermenis šķita sakūstam ar uzārdīto zemi, ar asi izsisto gaisu, kas zēniem jāieelpo kā zivij, izmestai krastā, ar šausmīgi garo klusumu, kas nejēdzīgāks par nāvi.
Spēcīga abpusēja automātisko ieroču uguns un tuvcīņa atsevišķos biezokņa puduros ieilgst ap divi stundu.
Vakaram iestājoties, vācu automātisko ieroču uguns sāk jūtami atslābt un drīz pavisam aprimst kā sabangota jūra pēc vētras. Dzirdams tikai pa retam atsevišķam šauteņu plīkšķim, kas tagad mežā atskan ar trīskāršu troksni. Drīz arī šī gausā ieroču riešana izbeidzas un pamirst.
Daži mūsu vīri piesardzīgi virzās uz vācu kaujas vietu, un drīz izcirtuma smalcē atrod vairākus kritušos, kas tā saskrotēti, ka grūti dažu labu pazīt — vai tas cilvēks vai asiņains gaļas klucis. Pavisam tādu ir ap trīsdesmit, domājams, tikai tie, ko steigā nav paspējuši paķert līdz.
“Vācieši dabūjuši krietni pa ādu,” saka Kamols.
Klusums.
Pēkšņi mūs aplido vēsts, ka arī mums pašiem ir neaizstājams zaudējums: vienības komandieris Rubenis smagi ievainots vēderā, un pirmā vada komandieris ltn. Filipsons pazudis bez vēsts. Smagi ievainots galvā Ozols, pazīstams sportists, un vēl ap piecpadsmit citu kureliešu.
Rubenis drīz mirst, savu vienību nododot v.v. Druviņam, teikdams: “Druviņ, paliec manā vietā!” Viņš vēl ko mēģina teikt ļoti klusi, bet vārdi sastingst uz lūpām un acīs iezogas stiklains mirdzums kā savainotam lauku vanagam.
Daži klātesošie apgalvo, ka viņi dzirdējuši, vai pareizāk, nolasījuši no viņa lūpām vārdus — Cīnaities, zēni, lai dzīvo Latvija! —
Drīz pēc tam mūs visus atkal sapulcina vienkopus. Cik vien klusi varam, mēģinām virzīties uz Zlēku pagasta pusi, cerēdami pēc iespējas ātrāk izkļūt no vācu ciešā ielenkuma, kas draud mūs iespiest maisā. Drīz vien priekšējās grupas nokļūst spēcīgā vācu automātisko ieroču ugunī. Vienība uz īsu brīdi atraujas aizsegā un sagatavojas izšķīrējam triecienam. Lai nezaudētu dārgo laiku, tā ceļas un kā smaga dūre dodas triecienā, neskatoties ne pa labi, ne kreisi. Pēc īsas un sīvas tuvcīņas izdodas pārraut vācu pozīcijas. Šai triecienā lauvas tiesu gūst virsniekvietnieks Šulcs, kas ar saviem drošsirdīgajiem vīriem veido trieciena kodolu, kā arī smagās rotas precīzā mīnmetēju uguns, kas nosprosto vācu aizmuguri mežsarga mājās, kurās neapšaubāmi vajadzētu atrasties ienaidnieka rezerves spēkiem.
Pēkšņi izskan komanda triecienā ieņemt mežsarga mājas, kurās nemitīgi un līdz izmisumam nikni tarkšķ vācu automātiskie ieroči. Dodamies jaunā triecienā kā saniknoti zvēri. Jau pēc mūsu pirmajiem nedabiski riebīgiem rēcieniem, ienaidnieks atšaudīdamies atkāpjas tuvējā mežā. Sviežu patšauteni plecā, bet Kamols aizsteidzies man priekšā, un daži vācieši atsēžas pilnā stiepienā. Dodu citiem virsū, bet tai pašā mirklī jūtu — viens kā ar bomi iezveļ pa labās rokas dilbu, un es palieku ar asiņainu roku guļam pie patšautenes.
Kā trofejas iegūstam raidstaciju, ar kuru ienaidnieks sazinājies ar lidotājiem, divas patšautenes, otrtik mašīnpistoles, vairākas šautenes un rokas granātu kastes, kā arī labu tiesu šo ieroču munīcijas.
Vācu uguns kļūst jūtami vājāka, tad puslīdz apklust, un savu šāviņu fosforizētajā atspīdumā redzam tuvu zemei pielikušus stāvus, kas slepeni zogas projām gar mežmalu. Zēni šauj tiem pakaļ, bet sniegs krīt lielām pikām, vakars krēslains, un vācieši pazūd viens pēc otra tumsā. Velns zin, no kurienes turpat blakus sprāgst smagās mīnas granāta; jaunie ierāvuši galvas plecos kā cāļi, bet citādi turas dūšīgi. Nāk pavēle steidzīgi izveidot pusloku ap mežsarga mājām un meža stūri uz Zlēku pusi. Te, kur gadījušās, kur ne, negaidīti no gaisa mūs sāk nikni apšaudīt vācu lidmašīnas kā milzu ērgļi, ar klaja ieročiem un mazām šķēpeļu bumbām. Dažus smagi ievaino, bet netrūkst arī tādu, kam vieglāk trāpīts pa spārniem. Pēdējos pēc pārsiešanas aizved uz Zlēkām. Es, kuru vieglāk trāpījusi lode rokas muskulī, palieku ierindā. Visu nākamo dienu pavadām mežā puslīdz ielenktā dumbrājā. Dienā mūs arī šad tad apciemo vācu “stārki”, bet citādi ir miers un varam puslīdz atgūt zaudēto atpūtu, kaut arī zem kailām debesīm. Tur tad arī, ar vienas dienas nokavējumu, atzīmējam 18.novembri, kaut arī mežā, purvā un salā, un laimīgs, kam vēl kāda maizes garoziņa aizķērušies frenča kabatā vai maizes somā, — tas to dala ar saviem cīņas biedriem.
Vienības vadību pārņēmušais komandieris virsniekvietnieks Druviņš, kas baiļu ne pazīst, saka īsu un kodolīgu uzrunu saviem kaujiniekiem, cildinot varonīgo Rubeni, kas kritis par dzimteni. Viņš apsveic mūs par možo, nesalaužamo kaujas sparu.
Beigās nodziedam valsts himnu.
Vakarā ar krēslas iestāšanos atkal sagatavojamies pārgājienam. Man jāsakož mēle zobos, jo iepriekšējās dienas kaujā izgrieztā kāja potītē nežēlīgi sāp, varu lēkt tikai uz vienas kājas. Arī roka sāk jūtami smelgt, it kā kāds dedzinātu ar karstu sveci. Par mani apžēlojas priekšniecība un “ieceļ” par kučieri uz munīcijas vezuma.
Braucam, braucam pa līkloču meža ceļiem, un no rīta esam tuvu Dižķiru māju robežām Abavas krastā. Viena daļa apmetas turpat mājās, otra tuvējā mežā. Daudziem vīriem kājas tulznainas un paši saaukstējušies. Tiem priekšroka mājas kūts augšā un gubeņos. Arī es esmu laimīgo starpā.
Pirmajās dienās jūtamies mazliet nedroši, un saspīlētiem nerviem gaidām, ko nesīs nākamā diena. Tā gaidās un ilgās paiet divas nedēļas, bet mūsu uzbudinājums izrādās veltīgs. Dažs labs jau ir pārliecībā, ka vācieši likušies mierā, krietni pa ādu dabūjuši. Tas tomēr tā nav, kaut ikviens no mums
to vēlētos no visas sirds.

Kad vadzis pilns, tas piepeši lūst, tā notiek 5.decembrī. Pēkšņi vācieši mūs ielenc, un nu sākas šīs ugunskristības pēdējais posms, ar vēl daudz velnišķīgākiem triecieniem nekā līdz šim. Vācieši mūs ielenc no divām pusēm, cik var just, arī pārspēka ziņā viņu ir krietni vairāk, tamdēļ pēc kaujas nolemjam atkāpties tuvējā mežā pie pārējiem, lai galīgi nepaliktu atšķirti no cīņas biedriem. Spēcīgā vācu automātisko un šauteņu ugunī triecienā dodamies uz meža malu, kur vads mūsējo ar ložmetēju sedz atkāpšanos. Skrienam ko kājas nes, dažs skrējienā satver krūtis, apsviežas uz mutes un
paliek. Cits apmet kūleni uz galvas un paliek bez vaida guļot, bet daži nesteigdamies rāpo gar vācu ložmetēju un šauteņu stobru galiem uz mūsu mežmalas pusi. Aiz viņiem sniegs top plankumains. Egļu meža dziļumos visapkārt mana tikko jaušamu kņadu — dzird lūztam nokritušos sausos zarus zem daudziem naglotiem zābakiem. Zaru brīkšķēšana jūtami tuvojas, bet velti acis pūlas saredzēt ienaidnieku. Šur tur ceļas mūsējo galvas no celmiem un gāzto egļu stumbriem, un, sažņauguši rokās šautenes, pacietīgi vērojam un gaidām, cik tuvu pienākušas vācu ķēdes. Jau mana žiglus, zaļpelēkus augumus ar spožām kaskām un šautenes ar uzspraustiem durkļiem kā nažiem. Daudziem nevarīgi sažņaugtās rokās klusē mašīnpistoles, gaidīdamas nāves pļauju. Viss nepatīkamais durkļu mežs virzās soli pa solim šurp, slēpdamies aiz apsūnojušiem egļu stumbriem, kas labi saplūst ar uzbrūkošajiem iezaļgani pelēkajiem stāviem.
Pēkšņi ievaidas viss mežs. Kā paša nelabā dzīts un plēsts, uz mūsu pusi sāk līt mīnmetēju lietus, tarkšķ patšautenes un mašīnpistoles, sprāgst rokas granātas, un mežs dreb, brīkšķ un brakšķ.
Abpusējās sīvās kaujās paiet visa diena. Ir daži kritušie, to starpā arī Kamols, kas izgājis eļļu elles. Daudzi ievainoti jau otru un trešo reizi.

Brants, kas sažņaudzis savu kūpošo jūrnieka pīpi, nobeidz teikto, bet tūlīt turpina stāstu par kureliešu gaitām.
Bunkurī iestājas kapa klusums. Dzird tikai vīru drudžainos elpas vilcienus. Katrs maļ savu domu.
Dzīvi palikušie drīz pa atsevišķām sīkām grupiņām izklīst visos četros vējos. Mežos, protams, apmetušies boļševiku partizāni, kas sevi dēvē par Sarkano bultu. Mūsu sīvas cīņas pret vāciešiem drīz šiem ir zināmas. Drīz pēc kaujas ar vāciešiem Sarkanās bultas pārstāvji vilinot aicina mūsu vienības vecākos, lai visi meža brāļi apvienotos kopīgā cīņā pret vācu fašistiem. Dažos punktos mūsu priekšniecība panāk vienošanos, resp. cīņai pret vāciešiem, bet ir arī daudz vīru mūsu vidū, kas nepievienojas priekšlikumam. Tiem nu jāizšķiras katram par sevi un jālauž pašiem ceļš meža purvā
un salā. Tādu ir daudz.
Esam vēl kopā ap divi simti, bet pēc 5.decembra vācu vienības naktī nepārtraukti uzbrūk vairākas reizes pēc kārtas, šoreiz arī Sarkanās bultas partizāniem. Kaut gan mēs mēģinām ieturēt robežu starp sevi un “bultas” piederīgajiem, taču ar laiku nav iespējams būt diviem saimniekiem vienā mājā.
7. decembrī krīt virsniekvietnieks Šulcs, kas varonīgi atsita 3 vācu uzbrukumus un 5 tuvcīņas. Viņš bija tas, kas spēja ieturēt zināmu līniju abu vienību starpā. —
Dzirdam, ka Sarkanā bulta naktīs izliekot savus posteņus uz aizmugures ceļiem un aplaupot transporta mašīnas, nogalinot atsevišķus motociklistus un virsniekus, tos iepriekš pamatīgi iztirdījot un “apskalpējot”.
Pēc tam noģērbjot tos kailus un ar īpašiem aģentiem, kas šim uzdevumam jau iepriekš sagatavoti, nosūtot uz aizmuguri un piefronti, paši pārģērbdamies vācu karavīru un virsnieku uniformās. Šo izdarību vairums neatzīst, un daudzi ceļas, mēmu skatu raugoties apkārt, ņem šauteni un iet savu ceļu.
Ir 8.decembra rīts, vācieši lielā pārspēkā nāk uzbrukumā. Šī cīņa ir kopīga ar Sarkano bultu, kaut arī daļēji pret mūsu sirdsapziņu, bet — pašlaik citas izejas nav…
Ievaino virsniekvietnieku Druviņu, kas arī ir pēdējais no mūsu priekšniecības. Nav vairs neviena no mūsu vidus, kas spētu uzņemties vadību. Nolemjam, ka vēl ir viens ceļš — pēc iespējas drīzāk izklīst mežā.
Vienības komandierim Druviņam sameklē privātās drēbes un attiecīgus dokumentus, lai pats mēģina atrast slimnīcu. Dzirdēju, ka viņš slimnīcu sasniedzis.
Es un vēl daži gājām uz savu roku, bet, kad atskatījāmies, no mājām Abavas krastos bija palikušas vairs tikai gruzdošu pelnu kaudzes, kuru plēnes vējš nesaudzīgi dzenāja un izkaisīja upes līčos. Protams, arī privātie nekur netika, jo tos vācieši uzskatīja par komūnistu un bandītu atbalstītājiem.
Brants nobeidz savu stāstu un ļauj tabakas dūmiem vienmuļi virpuļos celties jau tā zili piepīpotajā bunkurā.
Ilgi klusējam… Nesakām ne pušplēsta vārda. Brants mēmu un pētīgu skatienu raugās mūsos, un var nemaldīgi redzēt, ka viņš iekšēji cīnās pats ar sevi…
“Mīlīši,” Grinbergs īgni ieminas, “bet kāpēc tad kureliešu reālpolītiķiem vajadzēja saieties un brāļoties ar Sarkano bultu? Ja Sarkanās bultas nebūtu, meža brāļi varbūt drīzāk atjēgtos, apķertos, ka labs sapņojums tas nav. Bet šitā – ”
“Nezin vis, vai tā būtu,” Urpēns mēģina iebilst. “Karjeristi un idejas perinātāji viņi visi bija lieli, nepabaidies.”
“Arī veikli tirgoņi un vispusīgi tautsaimnieki uz citu rēķina, aiz mūsu, grāvju vīru, līkajām mugurām. Trīs gadus mēs kāvāmies sniegā un salā par savu zemi. Kāvāmies tikmēr, kamēr sākām pagurt un noasiņot. Kādēļ tad nenāca un neradās neviens ģēnijs, kas gudrāks par mums?! Un tagad no nez
kurienes izniruši kurelieši — Latvijas glābēji un jaunās idejas nesēji.”
Brants neveikli paceļ vīna trauku pie mutes un pētīgi paraugās Sermulī, kas runā pārliecināts, dedzīgi un asi, mēģinādams atšifrēt kureliešu vājās un naivās īpašības. Brants mazliet saraujas, atslīgst pusguļus pret bunkura mitro smilšu sienu un aizdedzina apdzisušo pīpi. Nevarīgs un īgnuma pilns, ko nevar vairs noliegt, nedz atspēkot, viņš sevī valda dusmas, un uzmanīgi, ne acu nenolaidis, seko blakus sēdošo biedru sarunai, pats nervozi un steidzīgi sūkdams zilos tabakas dūmus.
“Draugi, jūs laikam še grāvjos visi domājat, ka kureliešu organizēšana un kustība bijusi tikai plānprātiņu murgu un sapņu tilts?” viņš nenociešas nepiebildis.
“Tieši tā!” Sermulis teikto apstiprina, ledaini smīnēdams.
“Tu, draugs, esi pārāk bargs un skarbs tiesātājs,” Brants apkaunējies pagriežas un paņem mašīnpistoli. Mēmu, pētīgu skatienu aplaizdams bunkura pelēkajām sienām, viņš sāk to rūpīgi izjaukt un pārtīrīt, vairs neiebāzdams ne pušplēsta vārda.

“Ļoti skaisti. Es pieņemu, ka šo meža brāļu vidū bija vīri, kas ticēja savai iedomai un nevairījās vissīvākās kaujas, bet kur tad palika pīlāri, kam viss jānostabilizē un jānotur? Kur tie bija? Vai vienību komandieriem bija īstas un drošas garantijas, nepārprotami droši un skaidri norādījumi, pieņemsim, kaut vai no lētticīgajiem zviedriem vai arī ar lēno aizdedzi domājošajiem angļiem? Cik redzams, pašlaik ne, visur ir tikai slēpies gļēvs murgu, sapņu un fantāzijas tilts.”

“Pagaidi, vecais!” Brants varen aizvainots, vīra augumā paceļ mašīnpistoles stobru. “Tā nesaki, vecais. Vēl nav teikts, kuros kapos glabās!”
“Jā, jā-jā…” varen gari novelk Sermulis, pārbaudīdams rokas granātu saišķi šārīta brokastu tiesai boļševiku bunkuram.
“Ei, veči, kas tad vēl nebūs!” Grinberga skarbā balss nodārd kā pērkona grāviens skaidrās debesīs.
“Nu kad jau nē — ne, kaprāļa kungs!” Brants saka, pa pusei nomierinājies.
“Kas tad vēl nebūs, vai gribēsit viens otram acis izskrāpēt, vai?”
“Nebūt nē, kaprāļa kungs!” Brants taisnojas. “Mēs tikai izmēģinām, cik kurš var turēt, karavīra zupu strebjot.”
“Kuš, karakalpi, tagad es runāšu!” Grinbergs saka asi un skarbi. “Pateicoties mums, tiem “nolādētiem vācu karakalpiem”, un ģenerālinspektora (Bangerska) ātrajai, aktīvajai rīcībai, bet jo sevišķi plkv. Silgailim, jūs, bēdubrāļi – kurelieši, izrīdāt ārā no drošas nāves.”

Sermulis atkal jaucas starpā: “Jā, tiesa gan: kā zilonis caur adatas aci.”
“Nemaisies, kur vīri runā,: Grinbergs atcērt, un Sermulis mierinot nosaka: “Ka ne, ne, brauc viens.”
“Redziet, karakalpi, — ar plkv. Silgaiļa pašaizliedzīgajām pūlēm beidzot izdevās pārliecināt augstāko SS un policijas šefu Dundagā, Kacmanu, ka jūs, lētticīgie un reizē nožēlojamie karavīri, neesat slepkavas, nedz dezertieri vārda īstajā nozīmē, bet daļēji gan iekšēji satraukti un izmisuši atstājuši savas iepriekšējās vienības, jo negribējāt pamest savu tēvzemi uguns un iznīcības varā. Tomēr, par spīti visiem mūsu augstākās priekšniecības paskaidrojumiem, dažādiem aizbildinājumiem, kas apliecina un apgaismo tikai vislabākās kureliešu gaitas, Kacmans savas drošības labā it kā tomēr vēl pieprasījis individuālu ciešu un precīzu izmeklēšanu. Tādas ziņas dzirdēju no augstiem vīriem. Šo lielo un daļēji mistisko darbu uzdeva kārtot leģiona ģenerālinspektoram ar štābu.”

————

Deviņpadsmitā — neaizmirstamajā Kurzemē. Alberta Eglīša impresijas. Daugavas Vanagi, 1990.gada maijs, jūnijs nr.251

Katrs pagasts, katrs novads mirdzēja savā gaismā. Ūdens dzidrumā spoguļojās saule, spēlējās mākoņi un spīdēja naktis. Mēnesnīcā varēja piedzīvot sapni, redzēt blāzmas, un kā teiksmas šūpojās zvaigžņu staros. Cīruļu trallināšana, strautu čalošana, ošu čukstēšanās ar bērziem bija tēvzemes skanēšanas brīnums.
Smaržošana sākās ievu ziedēšanas laikā, sajaucās ar mežu šalkām, ar tīrumu kūpēšanu, ar purva siekstu tvaikošanu.

Tā sākas pasaka, bet tā nebija pasaka — bija īstenība, kuru, mums nejautājot, nelūdzot, negaidot citi sajauca, sabrida, pārskrēja. Pasaule aptumšojās. Mūsu pasaka noslīka aizdedzinātas zemes kvēpos. Vētras pārsteigtie aizstāvējās, turējās, un traukdamies no kaujas uz kauju nebija nobijušies, vienīgi reizēm jutās noguruši. Mātes lūgšanas, sievu asaras, līgavu drebošās sirdis kavējās pie dēliem, pie vīriem ugunsgrēkā. Tautas bēdās upju straumes izskatījās krēslainas, un karavīru asinīs mirka zāles saknes.
Tā tas bija toreiz, kad, apbiruši Vidzemes pelniem, no Mores 1944.gada oktobra sākumā kopā ar vācu divīzijām Kurzemē ieradās deviņpadsmitā (Latviešu leģiona divīzija), un jau 12.oktobrī vajadzēja ieņemt aizstāvēšanās pozīcijas starp Rasām, Eglītēm, Gardenes staciju. Džūkstes dienvidos, cik vien tālu varēja skatīties, zilganā dūmakā kvēloja lapu zelts. Sasniegtais ceļa gals neatklāja malu līdz apvārsnim. Šur, tur rēgojās pamestas viensētas. Sētmalās rūsēja arkli, pagalmos apgāztas malkas grēdas un izmētāti spaiņi. Akās sakritušas lapas, karājās zirnekļu tīkli. Šķūņos pelēja neizkultie kvieši. Sapūdami vagās smirdēja kartupeļi. Nenovāktie cukurbiešu lauki atgādināja sarūsējušus plankumus. Nekur nevarēja vairs satikt zemnieku. Varētu gandrīz klausīties skumjo lauku vientulībā. Taču reālitāte tanī brīdī ir pavisam citāda. Tuvojoties jaunajiem bunkuriem, grāvjiem pāri aizkauc retas ienaidnieka granātas, un kaut kur krūmos pretī glūn noslēpušies sarkanarmieši. Nabadziņu, Miekuļu (māju) ābelēs vēl sārti, sarkani āboli, bet tikko sašauto Straģu dūmi mutuļo stenēdami melnā, pelēkā grīstē. Birzēs nedzird putnus, trūdi smaržo gaisā.
Atceroties pirmo kauju, kas laumaniešiem ilga 6 dienas (15-20.) 1944.g. oktobrī, kad sprādzienu vidū skanēja grenadieru dusmas par Kurzemes māliem, sevišķi ātri ierokoties, lai brīdi glābtos no šķembām un ložu spieta, tad — vīrus pieminot tanīs dienās — jāsaka tā:

Cēlušies sāpēs skrējienam,
naktī pārvērtušies mīlestībā,
brienot caur tēvzemes ciešanām—
izgāž vārošu katlu pāri velniem
un saceļ pauguros bailes, vaimanas…

Jeb atkal atceroties 3., 4. novembra kauju Bērzupes silā — pazib toreiz piedzīvots epizods:

Aizrīdāmās drūma kauja sākas,
kliedz gārdzot karstas elles rīkles,
bāla nāve pārlido kareivjus silā…
Gruzd ogulāji, kūp saplēsti bērzi —
Jāņos ziedējušas papardes sadeg,
kad Ildzenieku puisis Pāvils
kurš Morē kaudamies ar diviem—
bija abiem iešāvis zobos lodi,
Apšenieku laukos saņem sarkanarmieti,
savas sievas tēvu — Debesnieku, gūstā.

Bet Džūkstes pusē 1944.g. Ziemsvētku bardzību raksturo:

Pāri Pienavai,
nāves dirnēšanas
saviļņotais gaiss
rāva zvaigznes lejā.
Sniegs kusa asinīs,
dienas pagāja krēslā,
jūru sasniedza
granātu karstums —
un tūkstoš gadus
to dzīvie pieminēs,
kā Kristus svētkos
vainagā ziedēja:
Galdiņa,
Kociņa,
Oša pulki,
kopā ar
dusmīgajām
Laumaņa rotām
aizsprostojot ceļu
krievam un velnam —
Kurzemē.

Ellē un viņsaulē iestigušie piedzīvoja Pienavu liesmās. Izdegušās vietās pārvēršas zemnieku sētas. Naktis bieži kļūst melnas, gaudojošas sienas. Cietokšņa iekšienē aiz grenadieru mugurām saplūst cilvēku masa. Zinādami, ka pirmajās līnijās blakus vāciešiem — deviņpadsmit(aj)ā, ikviens, kas negribēja palikt važās tur, jutās drošāk un loloja cerības — varbūt tomēr laimēsies… Starp sabēgušajiem netrūka, kas prātoja kā tikai tikt ātrāk prom, netrūka brīnumu gaidītāju, bailīgo un arī gudro, starp kuriem mēģina iejaukties visvisādi dezertieri un organizēti padomju impērijas aģenti. Piemēram, sarkanie bultieši krievu uzdevumā pildīdami latviešu deldēšanas programmu: 1945.g. janvārī Padures Vindolēs pēc necilvēcīgas spīdzināšanas nobendēja leģendāro, liepājniekiem neaizmirstamo pulkvedi Krišu Ķūķi, kura kaps Ventas krastā līdz šai dienai nav zināms.

Traģēdija milzt. Granātu vaimanāšana biedē. Smaržo pulvera dūmi. Deviņpadsmitnieki, dimdēdami kā āmuri, savās robežās turpina sargāt zemi un bargā nepielūdzamībā pļauj sarkanarmiešus, pļauj platās vāļās līdz katras aizstāvēšanās kaujas galam:

Kristus spožumu sargājot,
šaujot degošas bultas,
sviežot zibošas milnas,
un brienot pa pelniem,
kvēlodami svētās liesmās:
Daļģos, Kārzdabas silos,
Morē, Pienavas pauguros
aizsprostojot nelaimes pulkiem
baltos lielceļus uz jūru —
daudzās Vidzemes, Kurzemes upēs,
straumēs — sārts ūdens plūst…

Un paši nemaz nepamana, ka ir iesviesti tādā liktenī, atrodas tādā vietā, kurā viņi savai tautai nolādētā laikā pat bojā aiziedami kļūst nemirstīgi. Februārī aizdun piektā, martā, šķīdonī sākas pēdējā — sestā lielkauja. Un divīzijas baterijas, pulki, bataljoni, rotas bez atelpas atrodas nepārtraukti cīņās.
Dilst pašu skaits, daudz ievainoto. Runā par jaunām pozīcijām Viesātes krastos. Starp grenadieriem un jūru paliek vienmēr šaurāka telpa. Taču vietēja rakstura pasākumi neapsīkst. Aprīlī Melngrāvu tuvumā apvidus izlūkošanā pamanīta lielāka sarkanarmiešu vienība, kuru mežā aiz sliedēm sagaida Riekstiņš un Riekstiņa bārdainie vīri. Ienaidnieka izlūki piespiesti apstāties un krustugunīs zaudē atiešanas iespēju. Aprīlī vēl notiek leitnanta klaiņojumi krievu aizmugurē, kas bieži ilgst divdesmitčetras stundas, dažreiz arī ilgāk. Oliņās tad palikušie klusē, klausās, gaida kamēr viņš ir klāt, lai tūlīt steigtos tālāk pie bataljona komandiera. Citā gadījumā atkal Vēžos (aiz krievu pozīcijām), kuros mitinās kāda sarkano gvardu rota, vējainā, lietainā pusnaktī kā vilki ielec grenadieru komanda. Var redzēt, nav gaidījuši tik vēlus ciemiņus. Pārsteigtajos daudz iereibušo, arī rotas virsnieki
piedzērušies. Viss brāziens ilgst apmēram divdesmit minūtes. Kurzemē tie laikam bija pēdējie sarkanarmieši, kas vēl nonāca dažas dienas gūstā.
Maijā 1990.gadā atceroties 45 gadus dūmos palikušo Kurzemi un Latviju 50 gadu okupācijā, jākonstatē: Otrā pasaules kara noslēgumā — 1945.g. 8.maijā Kurzemes cietoksnī palikušās deviņpadsmitās divīzijas apmēram 14 000 vīri vairākumā tanī dienā nepulcējās zem padošanās karoga, bet aizgāja purvos, mežos turpināt cīņu. Jo katrai paaudzei tautas dzīvē nolemta sava sūtība, piešķirts savs liktenis. Vēsturiskajai grenadieru audzei tas nebija laimīgs, vienīgi bezgalīgi dramatisks, traģisks. Tāpēc dzīvi palikušajiem, par to domājot, ir šogad pienākums pulcēties, lai atkal stiprinātos brīvībai, Latvijas ticībā un neaizmirstu Kurzemi.
Vispār, latviešu karavīrs pagājušā karā, kalpodams nelaimē ierautas tautas gribai, ieguvis starojumu un par savām kaujām, par savu uzdrīkstēšanos, sitot ienaidnieku, reiz tiks ierakstīts tautas vēstures zelta lapaspusēs. Te jāpiezīmē: divdesmitā gadsimteņa pēdējā desmitā piedzīvojot komūnisma bankrotu un padomju varas impērijas drebēšanu no iekšējiem konfliktiem, mūsu nāvīgākais ienaidnieks vēl vienmēr nav likvidēts un nav rimies mums draudēt, demonstrēt savu muskuļu brutālo biedīgumu. Taču ar visu savu drūmumu, nežēlīgumu nav spējis nekad apklusināt pastāvēšanas centienus un izdzēst posta laika pārdzīvošanas sīkstumu. To sarkanie iebrucēji piedzīvoja Latvijas valsts tapšanas cīņās, to līdz kauliem izjuta Otrā pasaules karā Austrumu frontē visur, kur Volchovā, Ostrovā, Kudaveros, Kārzdabas, Cesvaines pusē, Mores laukos un Kurzemē tiem pretī atradās Leģiona artilēristi, Leģiona grenadieri. Sevišķi krievu ģenerāļiem, maršaliem un sarkanarmiešiem neaizmirsīsies spītīgā deviņpadsmitā, kuras vīri
ienaidnieka uzbrukumus neapturēja ar sidraba lodēm, bet ar savu garu un uzupurēšanos. Sešās lielkaujās sarkanarmijas triecieni no gaisa, ar tankiem un kājnieku masām mēģināja divīziju saspridzināt, samalt, iznīcināt. Taču no aizstāvētajām pozīcijām reizēm ieguva tikai dažus nenozīmīgus kilometrus, vai arī nekā. Sešās lielkaujās piedzīvojot sāpīgas rētas, paiet septiņi mēneši, aizstāvot katru pēdu Pienavas nogāzēs, granātu sagrautās māju paliekās, silā līkumaino Bērzes krastu, Anneniekus, Lesteni, Bērzupes staciju, Brūnmuižas birzis, paugurainos tīrumus, garām Bikstiem, Jostai, Zebres ezeram, Upesmuižai caur purvainu mežu līdz Blīdenei, Oliņiem, Lāčiem, it kā viss dažreiz 30km platais aizstāvēšanas posms būtu Dieva valstībai pēdējais stūris virs zemes latviešu tēvzemē.

Kurzeme pirms 45 gadiem bija visu cerību sala. Krietnām vāciešu divīzijām blakus cīnījās latvieši, kuriem netrūka gandrīz fantastisku sapņu… Deviņpadsmitnieki visbīstamākās situācijās nezaudēja iniciatīvu un apņēmīgi izpildīja katru militāro uzdevumu, nedomādami par viņsauli, ne elli, jo viņus līdz visu kauju galam spārnoja tikai viens mērķis, tāds pats, kāds bija tautai. Karavīru pašaizliedzība, ticība vēršas neaizmirstamā paraugā. Un, kaut liktenīgu apstākļu dēļ ir svešā armijā, ietērpti svešās drēbēs, tomēr būtībā un pamatā cīnās tikai kā latvieši par skaidru latviešu lietu un rāda izcilu piemēru nākošām paaudzēm, kurām pašām būs jāstāv sardzē pie sarkanbaltsarkanā karoga, būs jābūt modrībā par mūsu tautas dabīgās dzīves telpas — Latvijas drošību demokrātiskā brīvībā.
Tādēļ, jaunajiem Gaismas pils cēlājiem kaldinot nākotnei vērtīgu saturu, vajadzētu palot neatlaidībā, degt, cenšoties pēc panākumiem, un kvēlot, arī
zaudējumos, stipri ticot, ka viss vienmēr netiks zaudēts.
Kurzemē 1945.g. 8.maijā, liekas, toreiz arī bija sestdienas pēcpusdiena, virs bunkuriem plandījās baltas, ilgi nemazgātas skrandas. Divīzijas, ar kurām kopā bija izcīnītas vissmagākās kaujas — padevās. Kaudzē mesti klaudzēja viņu ieroči. Sarkanarmieši, ieraudzījuši savu pretinieku sejā, izskatījās vairāk nobijušies nekā tie, kuriem vajadzēja pēc pavēles pacelt rokas. Bet grenadiers no tā, ko redzēja, nesaprata nekā, vairs neticēja nekam. Debesīs tāda dūmaka, kurai tikko varēja manīt cauri sarkanīgas saules sārtu spīdumu. Vīru ziedošanās noslīka melnā tukšumā. Leģenda nosmaka dubļos. Tās pašas dienas vēlā vakarā, kaut kur aiz Rendas, steigdamies Ventspils virzienā, septiņi — ticēdami rītam, kurā atkal Dievzemīte dzīvos, nometušies ceļos paklanījās Mūsu Tēvam zvaigžņu klajumā — un iegāja satumsušā mežā…

1990.g. 15. aprīlī trimdā, Rietumvācijā.

==========================================================

LATVIEŠU TAUTAS PRETESTĪBAS IZPAUSMES PRET OKUPĀCIJAS VARU 1940-1945.

Brīvā Latvija (pretestības grupa)

… raksts ir ņemts no Romas ‘Brīvās Latvijas’, Nr. 20.-24., 1947.g. (Skat. http://www.historia.lv/biblioteka/skirklis/briva-latvija-latvju-raksti-gustava-celmina-izdots-nelegals-izdevums . Nejauksim ar agrāku Jelgavas vidusskolnieku nacionālās pretestības kustību, skat. https://lv.wikipedia.org/wiki/Brīvā Latvija (pretestības grupa) ) Raksts ir kolektīvs sacerējums. Tā galvenais autors ir Celmiņš bet atsevišķo nodaļu sacerētāji, kas attiecās uz kaŗa pēdējiem gadiem, kad Celmiņš jau bija apcietinājumā, ir citi pretestības kustības dalībnieki ar tiešāku pieredzi.

Pēckaŗa debates par „nacionālo” pretestību Latvijā nozarojās divās daļās: tie, kas uzsvēra, ka vadošā loma piederēja LCK ar K.Čaksti priekšgalā, un tie, kas runāja par studentu, virsnieku un „ielas” pretestību, pagrīdes izdevumu iespiedējiem un lapiņu izdalītājiem.

Šeit pārspiestais raksts turpina un papildina Ērika Pārupa JG iesāktas debates [JG156-160, 162, 165]. Informācijas un arī koncepcijas ziņā šinī rakstā ir daudz jauna un aizmirsta par nacionālo pretestību. Šī Celmiņa rediģētā sērija dod atbildi tiem vēsturniekiem un publicistiem, kas šo latviešu pretnacisko, pretvācisko pretestību ir vai nu pilnīgi nolieguši vai nostādījuši savā ideoloģiskā iztulkojumā, laupot latviešus no varonīgas, arī traģiskas, epizodes mūsu nesenā vēsturē.” A.Ezergailis

————————–

Vairāk kā divi gadi ir pagājuši, kopš visa Latvija ir nokļuvusi zem trešās okupācijas pēdējo septiņu gadu laikā. Šai laikā ir bijis iespējams savākt, pārbaudīt un izsijāt materiālus par latviešu tautas pretošanos krievu un vācu okupācijas varām un daļu no tiem tagad atrodam par iespējamu nodot atklātībai.

Darām to divu iemeslu dēļ. Pirmkārt, lai lietiski un objektīvi tiktu atzīmēti fakti un izdarības, kam ir sakars ar latviešu pretestības izpausmēm šajos gados, lai vēlākiem vēsturnieku pētījumiem par šo cīņas posmu tiktu saglabāti nepieciešamie pieturas punkti, otrkārt, lai reiz par visām reizēm tiktu izklīdināts tas melu un demagoģijas savārstījums, kādā savtīgie vecie polītiķi ir mēģinājuši latviešu pretestības kustības ietīt, lai paši gūtu kādu labumu no tām. …

No trim pamata nosacījumiem, kas pretestības kustību vispār dara iespējamu un sekmīgu − vadība un apgāde no ārienes, piemēroti dabas apstākļi un tautas noskaņojums − Latvijā īstenībā pastāvēja tikai viens − latviešu naidīgā nostāja, jo, atkrītot vadībai un piegādei no ārienes, labvēlīgiem dabas apstākļiem nevarēja būt nekāda nozīme.

Ja neraugoties uz to, tikpat sarkano, kā vācu okupācijas posmos, latviešu tautas pretestības griba nekādiem līdzekļiem nebija apspiežama, tas izskaidrojams ar pašas tautas un it sevišķi jaunās paaudzes bezkompromisa naidīgo nostāju pret abām svešajām varām. Šī nostāja atraisīja gan atsevišķus spēcīgus pretestības impulsus, savā starpā nesakarīgus, kaut nereti pārdrošas akcijas, viņu izvedējiem arī bija noteikta vēlēšanās ar radniecīgām grupām sadarboties un apvienoties, bet praktiski līdz tam nekad nenonāca, jo ārējie noteikumi attīstījās negaidīti strauji.

Labākas pārskatāmības dēļ latviešu tautas pretošanos svešvarām aplūkosim pēc laika posmiem, un proti:

1. Pretošanās pirmai krievu okupācijai 1940./41. gados.

2. Pretestības strāvas un organizācijas pret vācu okupāciju 1941.-44. gados.

3. Organizētā pretestības kustība pret otro krievu okupāciju laikā no 1944. g. jūlija līdz Rīgas krišanai.

4. Pretestības izpausme Kurzemes un krievu okupētajā Latvijas daļā līdz Kurzemes kapitulācijai.

Technisku iemeslu dēļ, kā arī lai sagaidītu vēl dažas papildus ziņas, pārskatu par pirmiem diviem posmiem sniegsim vēlāk. Šoreiz dodam vārdu vienam no viskompetentākiem līdzcīnītājiem krievu otrreizējā iebrukuma laikā un pēc tam.

Partizānu kustības rašanās.

1944. g. jūlija beigās sāka organizēties nacionālie partizāni. Vajadzība pēc šāda cīņas veida radās sekojošo iemeslu dēļ:

1. Sarkanarmija tikko kā bija ielauzusies Latvijas teritorijā. Ja līdz šim latvietis cīnījās leģionā jeb policijas vienībās pret savu tēvzemes nāvīgāko ienaidnieku atrazdamies ārpus tās, tad tagad radās izdevīgi apstākļi uzsākt cīņu savā zemē, tādējādi neatstājot ne pēdu no tās šim pretiniekam.

2. Latviešu kaŗavīri slēgtajās vienībās pēdējās nedēļās bija cietuši tik asiņainus zaudējumus, ka vienu brīdi pat likās: nebūs vairs iespējams šīs vienības atjaunot. Atraušanās kustībā vācieši izmantoja latviešus kā savas bēgšanas sedzējus, atstājot tos vienmēr arjergardā. Kļuva skaidrs, ka vāciešu solījumu neatstāt Baltijas telpu ir tikai propagandas fraze. Ja līdz šim latviešu kaŗavīrs, zobus sakodis cīnījās kopā ar vienu savu vēsturisko ienaidnieku, lai pasargātu savu dzimteni no otra aziātisko ordu iebrukuma, tad tagad, ik pavēlē saskatot vācu nodevīgo rīcību, tas sāka lielā skaitā dezertēt, neklausīt šīm pavēlēm, pat saceļoties ar ieročiem rokā pret nīsto vācu vadību. Radās lielākas latviešu grupas, kas sāka patstāvīgu kaujas darbību, atšķiroties no vācu „plānveidīgās” atraušanās kustībā esošās armijas masas, piem. Latgalē.

3. Līdzšinējā cīņu norisē latvieši, līdzīgi igauņiem un somiem, bija izcēlušies kā teicami savrupcīnītāji. Latviešu ziemeļnieciskais individuālisms šeit parādījās no savas labākās puses. Likās, ka partizānu cīņas veidā tas varēs izpausties vēl pārliecinošāk, neprasot smagos un bieži veltīgos asins upurus.

4. Vēl joprojām liela daļa cīnītspējīgo latviešu izvairījās no „brīvprātīgās” mobilizācijas vācu bruņotos spēkos. Vieniem tā bija principa lieta nesastāvēt vācu dienestā, citiem nepietiekams cīņas jēgas pamatojums, jo vēl vienmēr bija skaidrs tikai pret ko cīnīties, ne par ko šī cīņa vedama. Tagad, Sarkanarmijai iebrūkot Latvijā, šāda jēga radās: nu vajadzēja cīnīties par katru pēdu savas tēvzemes. Pie tam šī cīņa bija vedama uz divi pusēm: pret iebrūkošo krievu masām un pret vācu cenšanos atstāt aiz sevis „degošu zemi”, resp. drupas un pelnus. Lai šādu cīņu uzņemtos, tad nevarējām vairs atrasties vācu vienībās vai būt pakļauti to vadībai. Vajadzēja radīt patstāvīgas vienības pašu latviešu vadībā.

5. Dzelžainā vācu okupācijas vara sāka šķobīties. Ja vēl nesen katra latviešu cenšanās radīt tīri nacionālas pretestības organizācijas atdūrās uz nepārprotamu gestapo aktivitāti, kuŗas mērķis bija vietējā nacionālā elementa iznīcināšana jeb ieslodzīšana koncentrācijas nometnēs, lai senais vācu Drang nach Osten varētu netraucēti realizēties „Ostlandes”, t.i. triju Baltijas valstu un Baltkrievijas kolonizācija, tad tagad stāvoklis krasi mainījās. Latviešu nacionālismam ļāva pilnu vaļu, to pat pabalstīja, jo tagad Baltijas tautas vāciešus vairs neinteresēja kā lēts un labs darba spēks „kungu rasei”, bet gan kā fanātiski cīnītāji, kas ļautu vāciešiem ar iespējami maziem zaudējumiem atvilkties savā Vācijas cietoksnī. Bija gadījumi, kad augstāki vācu SD virsnieki uzmeklēja tikko vēl vajātos un gestapo pagrabos spīdzinātos latviešu nacionālās pagrīdes darbiniekus, lai tiem piedāvātu „godīgas sadarbības” iespējas kopējā cīņā pret bolševismu. Tāds piedāvājums liecināja, ka no šī okupanta vairs daudz nebija ko bīties.

6. Visbeidzot jāizceļ tā ticība, kas vijas cauri traģiskajām latviešu brīvības cīņām, otra pasaules kaŗa beigu posmā, kas dzīvo vēl šodien un dod nepieciešamo morālisko spēku turpināt šo šķietami veltīgo upurēšanos uz tēvzemes un brīvības altāŗa, bez jebkāda pabalsta no ārpasaules. Tā ir ticība, ka agri vai vēlu jānāk Rietumu demokratiju − pie kuŗām Baltijas valstis sevi neapstrīdami varēja pieskaitīt kopš to valstiskās piedzimšanas pēc pirmā pasaules kaŗa − izšķirošai sadursmei ar Austrumu totalitārismu. Tādai ticībai pamatā ir loģiskā konsekvence, ka totalitārisms un terrors nevar būt izdeldēts no pasaules, ja brūno krāsu ir nomainījusi sarkanā. Diemžēl šī konsekvence pārāk ilgi pēc Otrā pasaules kaŗa bija sveša demokratiskās pasaules sabiedriskai domai, un tāpēc trīs Baltijas tautas un poļi − vienīgie abu totalitārismu upuri − joprojām dalās šīs ticības asiņainajās mocekļu gaitās. Šis ir sarkanais pavediens, kas iet cauri citādi neizprotamajām latviešu nacionālo partizānu cīņām, piešķirdams tām cittautu vērotāju acīs dziļāku jēgu kā vienīgi fantastisku cīņu par savu zaudēto neatkarību.

Šādā situācijā nāca krievu negaidītais iebrukums Jelgavā 1944. g. 28 jūlijā. Krievu ķīlis, neatduroties ne uz vismazāko vācu pretestību, sekojošās dienās ieņēma Tukumu un aizvirzījās līdz Rīgas jūras līcim, tā sašķeļot Latviju divās daļās. Vācu paniskais noskaņojums, jebkādas mērķtiecīgas rīcības trūkums no vienas puses, bet latviešu tautas aktīvākās daļas nepārprotamā vēlēšanās aizstāvēt savu tēviju līdz pēdējam no otras puse, rādīja, ka nu ir pienācis laiks rīkoties latviešiem pašiem.

Neliela latviešu studentu-iniciatoru grupa Rīgā šai sakarībā griezās pie tikko atjaunotās aizsargu organizācijas vadības ar priekšlikumu izveidot nacionālu partizānu štābu, kas vadītu šo kustību visā Latvijā, izmantojot šim nolūkam jau esošās aizsargu nodaļas (tādas bija ik pagastā un pilsētā). Aizsargu vadība šim projektam principā piekrita, bet norādīja, ka šādas kustības centrālizēšana pie aizsargu organizācijas, reizē ar to ietilpināšanu, būtu nevēlama. Partizānu vienības atsevišķos gadījumos nevarēšot palikt neitrālas iepretīm atejošā vācu kaŗaspēka postīšanas tieksmei, neizbēgami radīsies sadursmes nacionālo partizānu un vācu kaŗavīru starpā, kas tādā gadījumā novedīs pie tikko pieļautās aizsargu organizācijas likvidācijas un tās locekļu vajāšanas no vācu puses. Sarunu iznākumā panāk vienošanos, ka pie aizsargu organizācijas nodibināma sevišķu uzdevumu grupu, kas neoficiāli darbojas kā nacionālo partizānu štābs, un saņem no aizsargiem visu iespējamo atbalstu.

Līdz ar to ir likts pamats visu Latvijas aptverošai partizānu kustībai, kas savā vadībā ir pilnīgi nacionāla un nav vairs pakļauta vācu okupācijas varai.

Periods līdz Rīgas krišanai 1944. g. 13. okt.

Sākās drudžains sagatavošanās darba posms. Svarīgākais te bija iespējami pilnīga sakaru tīkla noorganizēšana piefrontes rajonā un Sarkanarmijas jau okupētajās Latvijas daļās. Vācu armija šajā laikā atkāpās caurmērā 20 km diennaktī, resp. dienu vāci atgāja, bet nakti krievi pievirzījās klāt (kā to gluži atklāti pateica kāds vācu virsnieks Vidzemes jūrmalas frontē). Palika pat iespaids, ka te, izņemot dažus frontes rajonus, kur cīņa plosījās ar neaprakstāmu sīvumu, jo tur krieviem stāvēja pretīm latviešu leģionāri vai policijas pulki − lieta grozās ap kādu slepenu vācu-krievu norunu (baigā atmiņā latviešiem vēl bija viņiem tik liktenīgā Ribentropa-Molotova vienošanās 1939. g. rudenī). Steigā vajadzēja apgādāt ar raidītājiem un radiotelegrafistiem tās partizānu grupas, kas atradās ziemeļaustrumu Latvijā, tāpat atjaunot sakarus ar nogriezto Kurzemi.

Nacionālo partizānu štāba darbinieki, atgriezdamies pie savas vadības Rīgā, ziņoja, ka šī kustība visur atradusi visdzīvāko atbalsi. Parasti stāvoklis bija tāds, ka bezkompromisa cīņai gatavi vīri nebija jāmeklē: tie vairāk vai mazāk organizēti atradās jau priekšā, tā ka tos atlika tikai pieslēgt NP štābam. Pienāca arī ziņojumi no atšķeltās Kurzemes, kas liecināja par partizānu kustības panākumiem arī plašāk noorganizētā jeb lokālā veidā. Tā trīs Kurzemes pagasta aizsargi, krievu ķīlim ielaužoties līdz Rīgas līcim, paši uz savu iniciatīvu bija izveidojuši un noturējuši vairākus desmit kilometrus gaŗu aizsardzības līniju, tā neļaujot šim ķīlim izplesties uz rietumiem un pārpludināt Kurzemi, kur vācu aizmugures vienībās valdīja panika. Liepājas-Kaŗalauču šoseja šajās dienās bija ietīta milzu putekļu mākonī, tur Baltijas kolonizatori, galvenokārt t.s. goldfazāni resp. partijas vīri bēga, lai glābtu savu kailo dzīvību.

Līdzīgi panākumi bija arī Tukuma un Talsu apriņķa aizsargiem, kas spēja noturēt sarkanarmijas ķīļa izplešanos gar Rīgas jūras līci. Tas viss vēlāk ievērojami atvieglināja vāciešiem šo ķīli likvidēt un izlauzt koridoru, caur kuŗu netraucēti atvilkās visa vācu armijas ziemeļu grupa, t.s. Heeresgruppe Nord. Raksturīgs šai vietējo aizsargu rīcībai ir tas, ka tā bija tautas cīņas gribas spontāna izpausme, jo šeit vairs nebija runas par vācu spaidiem vai rīkojumiem gluži vienkārši tamdēļ, ka vācieši vairs nebija: tie aizbēga, pametot latviešus savam liktenim. Tas reizē ir spilgts piemērs tam, ka spaidu kārtā mobilizētie latviešu leģionāri nebija nekādi Hitlera kaŗa algotņi vai fašistiski noskaņota tautas daļa: kad tēvzeme bija briesmās, tad savu dzimteni − pagastu vai pilsētu gāja aizstāvēt ikviens latviešu zemnieks, strādnieks vai intelliģents, lai ar ieroci rokās atturētu sarkanās briesmas, kaut tas arī nāktu par labu nīstajai vācu okupācijas varai.

Abos iepriekš minētos gadījumos latviešu aizsargi uzsāka savas partizānu gaitas apbruņoti vienīgi ar šautenēm, kas visiem nepietika (labāku apbruņojumu vācieši baidījās tiem dot). Panikā bēgošie vācieši atstāja tiem tomēr pietiekami daudz ieroču un munīcijas, lai ar to varētu izdarīt sekmīgus uzbrukumus krievu priekšgrupām, tādējādi radot pēdējām iespaidu, ka šeit atdūrušās uz nopietnu pretestību, resp. frontes līniju. Pārdrošos nakts uzbrukumos šis latviešu partizānu vienības ieguva arī smagākus krievu ieročus. Vispār, šādā veidā ieroču un munīcijas jautājums atrisinājās, viscaur veicinot labi apbruņotu partizānu vienību rašanos. Ar vācu pamesto ieroču palīdzību tika pie krievu apbruņojuma, kam munīcijas nekad netrūka, vajadzēja to tikai paņemt. NP štābam nevajadzēja galvu lauzīt par šo jautājumu, atlika vienīgi sadalīt iegūto apbruņojumu pēc iespējas vienlīdzīgi grupu starpā, kā arī norādīt vietas, kur vācieši pametuši lielus ieroču un munīcijas krājumus.

Šai laikā NP štāba darbinieki savos komandējumu braucienos (starp citu parastākais un drošākais satiksmes līdzeklis šiem braucieniem bija velosipēds, tas nepievērsa nevajadzīgu uzmanību un to neapturēja daudzas vācu patruļas un posteņi) novēroja zīmīgu parādību: bez NP štāba Latvijā darbojās vēl citas grupas ar līdzīgu raksturu. Cik vēlāk izdevās noskaidrot, tās bija galvenokārt vāciešu radītas un izveidotas, nebija tik plašas un stingri norobežojās viena no otras. Tādas bija radītas

gan pie vācu armijas pretizlūkošanas nodaļām, piem. ģen. Kureļa grupa (par kuŗas traģisko likteni būs teikts tālāk),

gan pie SD, piem. Unternehmung Zeppelin, kas bez latviešiem sagatavoja cīņai krievu aizmugurē vēl igauņus, lietuviešus, baltkrievus, krievus, ukraiņus u.c., plašā apmērā nometot šādi sagatavotus cīnītājus no lidmašīnām ar izpletņiem krievu aizmugurē.

Šai virzienā darbojās arī atsevišķi vācu augstāki civīlpārvaldes darbinieki, piem. ģenerālkomisariāta nodaļas vadītājs Dr. Kapp, kā arī SD virsnieki Krauss un Dr. Pechau, kas katrs mēģināja izveidot savu partizānu grupu, vervējot uz iepriekš minētās „godīgas sadarbības” principa apņēmīgus aizmugures cīnītājus latviešus. Tā kā katra šāda grupa sava uzdevuma dēļ ievēroja lielu slepenību un centās savu darbību izplest pēc iespējas plašāku, tad NP štābam nācās sākumā sīvi cīnīties par savām vadītājas pozīcijām.

Tomēr vienmēr uzsveŗot tīri nacionālo domu: vācieši mums vēl jāpiecieš, jo to dienas tikpat jau skaitītas, bet jāgatavojas, izmantojot vāciešu vājumu un pretimnākšanu, ilgai un sīkstai cīņai pret boļševismu šai virzienā izdevās daudz ko panākt.

Radīdami vairākus patstāvīgus partizānu kustības centrus, vācieši piekopa savu vecveco polītiku Baltijā: skaldi un valdi. Šādā kārtā viņi gan pieļāva un atbalstīja latviešu nacionālo partizānu kustību kā tādu, kas iepludināja grūstošās vācu frontes aizmugurē jaunus fanātiskus cīnītājus, bet neļāva izveidoties vienai, visu Latviju aptverošai organizācijai pašu latviešu vadībā, jo baidījās no „dunča dūriena mugurā”.

Latviešu pretvāciskais noskaņojums viņiem bija pārāk labi zināms, un posts, ko vācu armija nodarīja latviešu zemei un tautai, atkāpjoties uz savu „faterlandi”, šo naidu padziļināja no dienas dienā. Tāpēc arī NP štābam vajadzēja rīkoties ļoti uzmanīgi, reizē pārliecinot latviešu vīrus par savu tīro nacionālo mērķi, un reizē šo mērķi maskējot iebaidītajiem vāciešiem. Sakarā ar to NP štābs necentās visas iepriekšminētās grupas apvienot un pakļaut savai vadībai, šai sagatavošanās stadijā vācu okupācijas pēdējās dienās, bet gan paredzēja visu šo grupu apvienošanos nenovēršamajā krievu okupācijas laikā. Šai nolūkā tika norunātas kopējas paroles, pulcēšanās vietas un „pastkastītes”, t.i. zīmīgas vietas apvidū, kur grupa grupai var atstāt ziņu.

Šai laikā bija arī grupas, kas principā negribēja izmantot vāciešu palīdzību, resp. uzskatīja tos jau par saviem atklātiem ienaidniekiem. Tā piem. 1944.g. septembŗa beigās Rīgā ieradās t.s. Lubānas grupas delegāts, lai apspriestos ar NP štābu par sadarbības iespējām. Šī grupa bija radusies iepriekšējā nodaļā minēto apstākļu dēļ, proti, tās kodols bija latviešu leģionāri, kas bija atšķīrušies no bēgošās vācu armijas masas un uzsāka patstāvīgu kaujas darbību krievu aizmugurē. Delegāts ziņoja, ka Lubānas grupā ir tuvu pie 1000 vīru, tie uzskatot sevi par jaunas latviešu nacionālās armijas kodolu, kas pulcinās ap sevi latviešu vīrus, lai izcīnītu brīvību un neatkarīgu Latviju.

Šai cīņā pret krievu iebrucējiem palīdzība prasāma un pieņemama tikai no Rietumu lielvalstīm, ne no Vācijas, kas tāpat ir mūsu ienaidnieks. Lubāniešiem esot arī raidītāji ar tiešu sakaru iespējām ar Zviedriju un Angliju. Pēc viņu informācijas Vācijas sabrukums esot tikai nedēļu, augstākais dažu mēnešu jautājums. Šis laiks latviešiem jāiztur, jo Vācijas kapitulācijai nenovēršami sekos anglosakšu kaŗa gājiens pret bolševismu, kas dos iespēju arī Baltijas tautām atgūt savu neatkarību.

NP štāba pārstāvji uzsvēra, ka tās vadība nav padota vāciešiem, bet tīri materiālu apsvērumu dēļ uzskata par gudrāku paturēt kontaktu ar vācu armiju, ka pēdējās kaŗa potenciāls vēl nav izsmelts, kā arī to, ka ilgstošā cīņā pret abām okupācijas varām latvieši nespēs izturēt. Uzsākot atklātu cīņu pret vāciešiem, latvieši pakalpos krieviem, tāpēc vēl joprojām pret vācu okupāciju vedama klusa cīņa ar viltību un nevis ar ieročiem rokā. Tās bija dažādas uztveres pie kam notikumu tālākā attīstība rādīja, ka NP štāba uztvere bijusi pareizākā, tāpēc vienošanos nepanāca. Lubānietim nebija uz to arī pilnvaru. Viņš solījās, atgriezies pie savas vadības krievu aizmugurē, informēt to par NP štāba nostāju. Tika norunāta nākošā apspriede Rīgā, kas izjuka, vāciešiem negaidīti ātri atstājot Daugavas līniju. Pirms minētās apspriedes lubāniešu delegāts bija griezies pie NP štāba ar lūgumu nekavējoties pārsūtīt viņiem uz krievu aizmuguri kādu ārstu un medikamentus, jo lubānieši bija atradušies sīvās cīņās ar Sarkanarmiju un ievainoto stāvoklis, bez jebkādas medicīniskas palīdzības, esot katastrofāls. Tāpēc NP štābs jau pirms šīs apspriedes bija griezies pie attiecīgiem vācu virsniekiem ar prasību, ļaut izmantot šīs grupas apgādei vācu kaŗa lidmašīnas, kam pēdējie arī piekrita. Lubānietis tomēr šāda veida palīdzību, kas nāktu caur vāciešiem, kategoriski noraidīja.

Arī starp NP štāba uzstādītām grupām bija tādas, kas teicās „šaut uz abām pusēm”. Tā piem. kādas grupas vīri Vidzemes vidienē ieročiem rokās nosargāja savas dzimtas mājas no vācu dedzinātāju un spridzinātāju komandām pa dienu, kamēr naktīs tie izbūvēja meža bunkurus, kuŗos varēja paslēpties ar visām ģimenēm, ieskaitot sievas un bērnus. Pat mājlopu novietošanai bija izbūvēti atsevišķi bunkuri, protams tālu nost no pārējiem.

Septembŗa beigās Rīgā atklīda ziņa, ka vāciešiem atstājot Tallinu varu tur savās rokās, pēc īsas cīņas ar bēgošiem vāciešiem, pārņēmuši igauņu leģionāri, kas pirms krievu ienākšanas pilsētā vēl paguvuši proklamēt Igaunijas neatkarību.

Šo ziņu ietekmē Rīgā notika slepenas apspriedes par Latvijas neatkarības atjaunošanas aktu. Bija sastādīta arī jauna valdība, pat nolikta proklamēšanas diena: 28.septembris. Tiešais izvedums bija paredzēts, kad latviešu leģiona 19.divīziju gaidīja šai laikā pārceļamies no Vidzemes cauri Rīgai uz Kurzemes fronti. Saziņā ar leģiona latviešu virsniekiem, tās caurejošās daļas 28.septembrī apstātos Rīgas pasta un raidītāja apkārtnē, noslēgtu pieeju tai, pēc kam Rīgas radiofonā notiktu Latvijas neatkarības proklamācija, kas radio ceļā kļūtu zināma visā pasaulē. Valdīja uzskats, ka vācieši nekādus pretsoļus nespers, lai varētu netraucēti cauri Rīgai atvilkt savu Heersgruppe Nord.

NP štābs par šo projektu bija informēts un tā uzdevumos ietilpa:

1.  informēt savlaicīgi visas sev pakļautās grupas par gaidāmo proklamāciju,

2.  pēc notikušā proklamēšanas akta uzturēt nepārtrauktu kontaktu ar jauno Latvijas valdību radiotelegrāfiskā ceļā, arī pēc krievu ienākšanas,

3.  noorganizēt jaunās valdības pārcelšanos uz ārzemēm, tikko vācieši to mēģinātu likvidēt, bet katrā ziņā pirms krievu ienākšanas.

No ieceres tomēr nekas neiznāca. Vāciešiem nodoms bija vai nu kļuvis zināms, jeb arī viņi vadījās no Tallinas piemēra: dažus no projektētās valdības spaidu kārtā izsūtīja uz Vāciju, bet latviešu leģionārus izlaida cauri Rīgai naktī, neļaujot tiem pat apstāties pilsētā.

Šis nacionālo partizānu kustības sagatavošanās posms noslēdzās ar Rīgas krišanu krievu rokās 1944.g. 13.oktobrī.

Kurzemes periods līdz kapitulācijai 1945. gada 8. maijā.

Pēc Rīgas krišanas Nacionālo partizānu štābs pārvietojās uz kādu no Kurzemes pilsētām, lai turpinātu savu darbību Sarkanarmijas vēl neieņemtajā daļā. Šai laikā, līdz kapitulācijai, partizānu kustības attīstībā var izšķirt divas fāzes, kas stipri norobežojas viena no otras un stāv ciešā sakarā ar vācu militāro stāvokli Kurzemes frontē.

Pirmā fāze raksturojama ar to, ka vācieši joprojām neizrādīja nekādu pretestību Sarkanarmijas spiedienam uz rietumiem. Viena pēc otras tika pamestas Daugavas un Lielupes līnijas, kas bija vienīgie dabas šķēršļi šai Latvijas daļā jaunās frontes līnijas radīšanai. Latviešu kaŗavīru aiziešana no leģiona uz citām vienībām tāpēc pieņēma masveidīgu raksturu. Jo visvairāk viņus uz to pamudināja tas, ka vācieši lielu daļu latviešu bija nodomājuši pārvest kuģos uz Vāciju, kur viņus, kā tas vēlāk izrādījās, nodarbināja ierakumu rakšanas darbos. Tāds liktenis bija piem. tikko saformētam policijas pulkam „Kurzeme”, no kuŗa latviešu vīri aizgāja veselām vienībām, līdzko uzzināja, ka viņus pārvedīs uz Vāciju. Viņus neatbaidīja no šī soļa pat tas, ka viņiem par to draudēja nāves sods jeb, labākā gadījumā, koncentrācijas nometne. Ka šie vīri nedezertēja aiz gļēvulības, to pierāda viņu tālākās gaitas.

Šeit jāatgriežas pie iepriekšējā nodaļā minētās ģenerāļa Kureļa partizānu grupas, kuŗas liktenis vislabāk raksturo šo latviešu cīņas posmu. Kamēr Vidzemes periodā tā bija nenozīmīga vienība ar šauru uzdevumu, tikmēr Kurzemē tā izvērtās par spontānu, visu tur esošo nacionālistu kustību un tās rindās skaitījās pāri 10 000 vīriem. Faktiski vienu laiku stāvoklis bija pat tāds, ka visi Kurzemes latvieši līdz ar neskaitāmiem bēgļiem no citiem Latvijas apgabaliem, lielākā vai mazākā mērā bija iesaistīti šai kustībā, izņemot tos latviešu kaŗavīrus, kas atradās frontē un kam nebija nedz laika nedz iespējas kauju sīvumā vērot to, kas notiek frontes aizmugurē.

Lielajam cīnītāju pieplūdumam t.s. kureliešos un visu latviešu netiešai līdzdalībai šajā kustībā bija vairāki iemesli. Kā pirmais minams jau augstāk aprādītā vācu nespēja radīt jaunu frontes līniju. Līdz ar to katram latvietim likās skaidrs, ka tālākā cīņa pret boļševikiem ir kļuvusi tikai pašu latviešu lieta. Ja šai cīņā latvietis līdz šim jutās zināmā mērā saistīts ar vācu kaŗavīru kā savu cīņas biedri, tad vācu armijai bēgot un pametot Latvijas teritoriju krievam, latvietis šīs saistības vairs nejuta. Ģen. Kureļa grupa šai laikā bija atstājusi tai norādīto operācijas rajonu Vidzemē, un tās vācu priekšniecība uz laiku bija zaudējusi atraušanās kustībā ar to ciešākus sakarus, tā kā Kurzemē šī grupa sāka rīkoties visai patstāvīgi, uzsverot, ka viņi cīnās un cīnīsies tikai par latviešu nacionālu lietu, ka viņas vadībā resp. štābā ir tikai latviešu virsnieki un ka viņa nedomā pamest dzimteni kopā ar vāciešiem, bet uzņemsies partizānu cīņu pret krievu iebrucēju.

Blakus vācu militāram vājumam latviešu nacionālisms bija otrs iemesls šis kustības plašumam. Kureliešu štābs, līdzīgi Lubānas grupai, uzskatīja sevi par jaunas latviešu nacionālas armijas veidotāju. Izskanēja domas, ka visiem latviešu cīnītājiem jāpulcējas ap ģen. Kureli, jāatvelkas uz Kurzemes ziemeļu stūri, biezajos Dundagas mežos. Līdz ar to latviešu vīriem, pirmkārt, nedraudētu briesmas tikt aizrautiem līdzi uz Vāciju, tie būtu tālu nost no abām maģistrālēm, pa kuŗām vācieši virzīja savu atkāpšanos (satiksmes līnijas uz Liepāju un Ventspili). Otrkārt, šeit Kurzemes ziemeļu stūrī varētu radīt priekštilta pozicijas Rietumu lielvalstu desantam, un no šejienes tad sāktos Latvijas atbrīvošanas gājiens.

Lai cik naiva un nepamatota šāda doma vēlāk arī izrādījās, dotajā bezcerību situācijā latvieši tai pieķērās kā slīcējs salmiņam. Cirkulēja baumas, ka kureliešu štābam ir radio sakari ar Rietumu lielvalstīm. Runāja arī, ka zviedri būs tie, kas nāks pāri jūrai ar savām divīzijām. Pēdējo runu ietekmē vācu propagandas vīri pat izlaida speciālu afišu, kuŗā izzoboja šo latviešu ticību brīnumam.

Bet tās nebija tikai baumas vien, kas gāja no mutes mutē: visai spilgti kureliešu vadības domas un rīcību apgaismo kāda saruna starp ģen. Kureļa štāba sakaru virsnieku un NP štāba darbinieku oktobŗa mēneša beigās. Šai sarunā sakaru virsnieks minēja, ka viņa štābam ir pilnīgi neapšaubāma informācija par gaidāmu latviešiem draudzīgas valsts kaŗaspēka desantu nākamā, t.i. 1945.gada sākumā, bet vēlākais līdz martam, ja vācu armija līdz tam vēl nebūs atstājusi Kurzemi.

Šī kureliešu ticība brīnumam no vienas puses un kureliešu kustības plašums no otras puses bija tie iemesli, kas atturēja NP štābu no tuvākas sadarbības vai apvienošanās ar šo organizāciju, paturot tikai nepieciešamo kontaktu, jo cīņas mērķis un veids bija abiem viens. NP štābs tomēr atzina, ka sagatavošanās darbs, kāds tas joprojām vēl bija šai laikā Kurzemē, ir veicams pēc iespējas klusi, ka pareizāk ir rūpīgi sagatavot nelielu skaitu izlases cīnītāju katrā pagastā, nevis censties pēc grūti izsijājamā daudzuma.

Tāpat NP štāba pamatdoma bija, ka jārēķinās vienmēr ar ļaunāko, proti, ka nacionāliem partizāniem nāksies ilgi cīnīties vieniem ar austrumu iebrucēju, līdz varēs sagaidīt kādu palīdzību no rietumiem. Ka arī NP štābs tādu gaidīja, izriet no tās deklarācijas:

Latviešu NP štābs nodos sevi jebkuras varas rīcībā, kas garantēs Latvijas neatkarības atjaunošanu.”

Šī pati ticība un kustības plašums bija par iemeslu arī tam, ka kureliešu vadība laikā neparedzēja neizbēgamās konsekvences, kādas bija radušās, pārejot Kurzemes perioda otrā posmā. Šīs īsredzības sekas bija tas, ka latviešu brīvības cīņu vēsturē būs jāieraksta traģisma pilnas lapas.

Otrā fāze radās tādējādi, ka nostabilizējās Kurzemes frontes līnija, kas ar nenozīmīgiem pārgrozījumiem tāda arī palika līdz Otra pasaules kaŗa pēdējām dienām. Šis fakts ir tikpat grūti izskaidrojams kā vācu neapturamā, reizē arī netraucētā bēgšana pirmajā fāzē. Jaunā frontes līnija stiepās Zemgales-Kurzemes līdzenumā, nebalstoties ne uz kādām apvidus priekšrocībām. Tā pēkšņi sastinga un salūza tikai kapitulācijas dienās, veselu pusgadu spītēdama boļševiku armiju daudzkārtīgam pārsvaram un saniknotā Staļina pavēlēm Kurzemi par katru cenu ieņemt.

Tas patiešām bija viens no aizvadītā kaŗa brīnumiem, ko var izskaidrot vienīgi ar latviešu leģionāru, šo frontes ugunsdzēsēju leģendāro varonību. Ne par velti latviešu leģiona 19.divīzija vācu bruņoto spēku virspavēlniecības ziņojumos bija, pašiem vāciešiem par īgnumu, jāpiemin daudz vairāk nekā tas bija ar vācu armijas slavenajām divīzijām.

Līdz ar frontes nostabilizēšanos vāciešiem vairs nebija vienaldzīgs arī tas, kas notika frontes aizmugurē. No priekštilta pozicijas Kurzeme tika pārdēvēta par cietoksni un tajā stājās spēkā attiecīgais režīms. Pacēla savu galvu Gestapo, no malu malām saradās partijas biedri, kas steidzīgi sasēdās visādos posteņos ar vienu domu labi pieēsties un izbaudīt citus aizmugures jaukumus, raugoties, lai latvieši nepaslēptu ne kumosa no viņu badīgajām acīm un nepiepildāmām rīklēm.

Šādā situācijā viņu acīs tūdaļ dūrās kurelieši. Tie bija visur, kur vien pagriezās, nedeva vāciešiem ceļu, bet rīkojās kā savas zemes saimnieki, atraudami labāko kumosu laupīt ieradušiem vācu SD un partijas vīriem. Tauta kureliešus atbalstīja kur vien varēdama, un tas tagad bija bīstami vācu Kurzemes frontei, vēl vairāk vācu aizmugures žurkām, jo traucēja laupīt un postīt latviešu zemnieku sētas, kas šeit bija palikušas vēl kaŗa neskartas.

Jaunradošos stāvokli ļoti veikli izmantoja krievu partizāni, kas šai laikā jau operēja Kurzemes mežos, nomesti ar izpletņiem aiz vācu frontes līnijas. Tie bija teicami organizēti, labi apgādāti ar raidītājiem, sabotāžas līdzekļiem un saucās „Sarkanā Bulta”. Viņu tiešais uzdevums bija vājināt vācu frontes aizmuguri, izdarot sabotāžas aktus, sniegt ziņas par vācu armijas kustībām un tml. Bet viņi ļoti pareizi arī uztvēra, ka kureliešu kustība ir kā radīta, lai to izmantotu saviem mērķiem, un prata tādējādi nosist divas mušas ar vienu cirtienu − sacelt nemierus vācu frontes aizmugurē un izjaukt latviešu nacionālistu organizēšanos partizānu cīņai pret boļševikiem. Viņi iepludināja savus aģentus kureliešu masā, izmantoja latviešu kāpināto nacionālo izjūtu, musinot tos uz atklātu sacelšanos pret vāciešiem, un ar savu rīcību panāca to, ka drīz arī paši kureliešu štāba virsnieki vairs nezināja, cik tālu šī komunistiskā infiltrācija gājusi, un skaitīja par uzticamām vairs tikai štāba vienības.

Jāpiezīmē, ka kureliešu masa savā vairumā bija ar ļoti vāju disciplīnu, jo nebija ne kazarmju, ne ierakumu, ne cīņas darbības, kas viņus saturētu kopā. Tie dzīvoja izklaidus pa lauku mājām, kur dažkārt „gāja kā pa kāzām”, jo rītu jau varēja sākties briesmu pilna meža dzīve.

Īsi sakot šī kustība bija pāraugusi tās vadību tālu pāri galvai. Vēl tomēr bija vairākas izejas no šī kļūmīgā stāvokļa, gan tikai tad, ja ieskatījās šīs otrās fāzes realitātēs.

Kurelieši varēja šai laikā gan pievienoties latviešu leģionāriem frontē, gan arī kā atsevišķa vienība iztīrīt Kurzemes frontes aizmuguri no sarkanajiem partizāniem, kas dedzināja un izlaupīja latviešu zemnieku sētas, aizveda mežā un noslepkavoja mierīgus civiliedzīvotājus, tos mežonīgi sakropļodami. Pēdējā izeja arī būtu reizē tieša apmācība partizānu cīņas metodēs, jau sagatavošanās stadijā iepazīstoties ar savu nākamo pretinieku. Kā viena, tā otra izeja prasīja pakļauties Kurzemes cietokšņa likumiem, resp. atzīt atkal vācu faktisko varu. Kureliešu vadība to nedarīja, nelokāmi gribēdama paturēt savas pirmās fāzes neatkarību. Tā neņēma arī vērā NP štāba labi domātos brīdinājumus par drīzumā gaidāmo ģen. Kureļa grupas likvidāciju no vācu puses, juzdamās pietiekami stipra un droša savā lielā skaita dēļ, un tāpēc neuzskatīdama par nopietni ņemamiem vācu atklātos draudus.

Tālākie notikumi risinājās ļoti strauji. Novembŗa sākumā vācieši negaidīti aplenca ģen. Kureļa štābu, kas bija novietojies kādā ciemā Dundagas mežos. Štāba ēku pārlidoja vācu lidmašīnas, vācieši laida darbā pat mīnumetējus, un pēc īsa brīža vācu spēki bija ieņēmuši bez jebkādas pretestības no latviešu puses štāba ēku, pie kam ģen. Kurelis ar saviem štāba virsniekiem un šeit stacionētām vienībām krita vācu gūstā. Ģen. Kureli, kas īstenībā bija šīs grupas „izkārtne”, jo bija par vecu, lai vadītu militārās operācijas, vācieši izsūtīja trimdā uz Vāciju, bet 8 viņa štāba virsniekus aizveda uz Liepāju un tur nošāva.

Kureliešus pašus, ko vācieši šai akcijā saņēma gūstā, skaitā ap 1500 vīrus, caur Ventspils ostu aizsūtīja uz Rīta Prūsiju, kur tos ievietoja baigajā Štuthofas koncentrācijas nometnē. Te noslēdzās šo latviešu nacionālistu un brīvības cīnītāju traģiskās gaitas.

Tomēr minētajā akcijā vāciešiem neizdevās likvidēt visas kureliešu vienības, kas bija izkaisītas plašā apkārtnē. Daļa izklīda, pievienojās latviešu leģionam frontē vai vācu aizmugures vienībām, bet daļa turpināja cīnīties pret vāciešiem.

Tāds bija ltn. Rubeņa bataljons, kas bija priekšzīmīgi disciplinēts un skaidrāk par savu štābu apzinājās tuvojošās briesmas. Kaut arī ltn. Rubenim nebija tiešu sakaru ar savu štābu, un par vācu nodevīgo uzbrukumu viņam ilgi nebija ziņu, viņa vīri bija pietiekami modri un laikus pamanīja vācu ķēžu tuvošanos. Piecu minūšu laikā viss bataljons, kas bija novietots 3 lauku mājās, kopskaitā ap 600 vīru, bija ieņēmis kaujas pozīcijas, kas tālredzīgi bija izbūvētas šo māju apkārtnē. Vāciešus uzaicināja apstāties, bet kad viņi tam neuzklausīja un tomēr virzījās uz priekšu, lnt. Rubeņa vīri atklāja uguni.

Krītot pirmajam vācu kaŗavīram, vācieši saprata, ka te lieta grozās ap nopietnu pretestību un tūdaļ ievadīja pamiera sarunas, lai „noskaidrotu pārpratumu”, ko ltn. Rubenis arī pieņēma. Vācieši Rubenim paskaidroja, ka viņa štābs ir likvidēts un viņam līdz ar saviem vīriem jānoliek ieroči. Ltn. Rubenis uz to atbildēja, ka viņš klausīs tikai ģen. Kureļa mutiskai vai rakstiskai pavēlei. Sarunu iznākumā vienojās, ka Rubenis ar saviem vīriem nākošā dienā ieradīsies vāciešu norādītā vietā, kur viņš šādu pavēli saņems. Pēc tam vācu ķēde atvilkās.

Izmantojot nakts tumsu, ltn. Rubenis, kas vācu viltum neticēja, pārcēlās ar savu bataljonu uz citu rajonu un turpināja virzīties uz kādu purvainu vietu Usmas ezera dienvidus galā, kas bija iepriekš norunāta vieta kureliešu pulcēšanai briesmu gadījumā. Virzīšanās smagā apvidū, vedot pajūgos līdz smagos ieročus, munīciju un nepieciešamo apgādi notika tik veikli, ka pat vācu izlūklidmašīnas, kas sekojošās dienās pārlidoja apkārtējos mežus, nevarēja atklāt bataljona pārvietošanos.

Tikai pēc vairākām dienām, kad bataljons bija sasniedzis Abavas krastus, vācieši bija viņus atklājuši un loks ap bataljonu atkal noslēdzās. Sekoja neveiksmīgas sarunas starp ltn. Rubeni un vāciešiem, kas pieprasīja bez ierunām nolikt ieročus, pie kam bataljonā esošie dezertieŗi tikšot nodoti kaŗa tiesai. Ltn. Rubenis apspriedās ar saviem vīriem, kuŗu vairums iepriekš minēto apstākļu dēļ bija šādi dezertieŗi, kas vācu prasību noraidīja.

Latvijas neatkarības proklamēšanas svētku diena, 18. novembris, bija tā, kuŗā šī latviešu patriotu vienība uzņēmās bezizredžu cīņu pret daudzkārt pārāku pretinieku. Tā ir tikpat slavena, cik asiņaina lapaspuse latviešu cīņā pret vācu kakla kungiem. Vācieši cieta ļoti smagus zaudējumus, jo latviešu mīnumetēji strādāja ar apbrīnojamu precizitāti, bet pārspēks bija milzīgs. Pievakarē smagi ievainoja ltn. Rubeni, kas no ievainojumiem drīz mira. Bataljona rotas turpināja cīņu, sadaloties katra par sevi un mēģinot izlauzties no vācu aplenkuma. Kādiem pāris 100 vīriem tas arī izdevās, bet ap 40 kurelieši padevās gūstā, kuŗus vācieši visus nošāva.

Līdz ar to no vācu aplenkuma izkāvušajiem kļuva skaidrs, ka viņiem vairs nav ceļa atpakaļ un tie pievienojās „Sarkanajai Bultai”, tādējādi pārejot tā ienaidnieka pusē, pret kuŗu bija gribējuši cīnīties. Decembŗa sākumā vācieši vēl reizi mēģināja ielenkt šos kureliešus meža trijstūrī starp Ventu, Abavu un Kuldīgas-Rendas lielceļu, bet cieta vēl smagākus zaudējumus. Šajā akcijā krita arī pazīstamais Salaspils koncentrācijas nometnes komandants − bende majors Krauze. Saniknoti par saviem zaudējumiem, vācieši nodedzināja 5 saimniecības Zlēku pagastā, iepriekš apšaujot vai sadzenot degošajās ēkās to iedzīvotājus, starp tiem daudzus bēgļus. Šo akciju vadīja SS un SD ģenerālis Jekelns, kuŗu šai laikā pārkomandēja uz Vāciju un kas šai sakarībā ciniski izteicies, ka tā ir viņa „atvades izrāde” latviešiem.

Ģen. Kureļa grupas nežēlīgā likvidācija ārkārtīgi saasināja vācu-latviešu attiecības Kurzemes cietoksnī. Stāsti par to gāja no mutes mutē, un smags lietuvēns atkal uzgūlās latviešu nacionālistu krūtīm. Bija skaidrs, ka līdz ar frontes nostiprināšanos nostiprināsies arī okupācijas vara, kam loģiski sekos atkal jaunas latviešu nacionālistu vajāšanas, jo „godīgas sadarbības” iespējas vāciem nu bija liekas. Līdz ar to nacionālo partizānu sagatavošanas darbs kļuva ļoti sarežģīts, par cik tas pamatojās latviešu nacionālismā.

No vienas puses vāciešu aizdomas un neuzticība pret visu, kas nesa apzīmējumu „nacionāls”, no otras puses latviešu tautas reakcija iepretim kureliešu liktenim: drūma, bezcerīga naida radīta apātija. Ikviens mēģinājums tāpēc radīt stipru partizānu organizāciju ar pārliecinātiem cīnītājiem atdūrās uz lielām grūtībām. Parastais un pārmetošais iebildums no šādu vīru puses bija: tikko latviešu nacionālisti būs noorganizējušies, sekos jauna likvidācija no vācu puses.

Lai viss līdz šim veiktais darbs nebūtu bijis veltīgs, lai nerastos jauni, nevajadzīgi asins upuri pirms pārejas uz tiešo ciņu ar boļševiku iebrucējiem, NP stabs izšķīrās par savas ārējās formas maiņu…

Tālāk seko lietu un apstākļu attēlojumi, ko redakcija neuzskata par vēlamiem publicēšanai patreizējos apstākļos. Sniedzam tāpēc tikai dažus izvilkumus.


Šai laikā, t.i. pirms kureliešu likvidācijas, Kurzemē ieradās no Berlīnes SS Jagdverband Ost latviešu operatīvā štāba virsnieki, kas Vācijā veselu mēnesi bija skoloti šai cīņas veidā. Reizē ar to viņi bija apstrādāti arī ideoloģiski, pie kam paņēmieni bijuši visai interesanti. Vispirms latvieši paši bija gaŗi un plaši attēlojuši nebeidzamo pārestības virkni, kādas vācieši nodarījuši latviešu tautai un kādas joprojām turpinās. Vācu SS vadība to arī pacietīgi uzklausījusi, jo latvieši apgalvojuši kā viens, ka pie šādiem apstākļiem ne viņi ne vispār kāds latvietis cīnīsies pret boļševikiem kopā ar vāciešiem, ja runa iet par partizānu kustību, kas atšķirībā no kaŗaspēka vienībām ir pilnīgas brīvprātības resp. iekšējas pārliecības lieta. Tad kopīgi tāpat meklēts, kas vainīgs pie šādas latviešu-vācu attiecību „sagandēšanas”. Grēka āzi abas puses atrada baltvāciešos. (Minētās organizācijas austrumu nodaļas vadītājs baltietis von Folkersams.)

Nu vācu SS vīri svinīgi solījās latviešus no šīs sērgas atbrīvot, un sāka savukārt gausties par nodevību pašu mājās, kas novedusi līdz 1944.g. 20.jūlija atentātam un puča mēģinājumam. Arī viņiem esot jāiztīra savas mājas no nevēlamiem elementiem un tāpēc viņi ļoti labi saprot latviešus. Pārskološanas veicināšanai pats Himmlers bija apsolījis, ka latviešu SS Jagdverbanda vīri kā atalgojumu par savām nākamajām partizānu gaitām saņems brīvu neatkarīgu Latviju. (To savā laikā solīja arī min. ģen. Jekelns.)

Lielāku vāciešu divkosību grūti atrast: Berlīnē pats Himmlers vieglu prātu apsola latviešiem to, par ko viņa uzticamais kalps Jekelns dažas nedēļas vēlāk vajāja un asiņaini iznīcina kureliešus.

Lai būtu kā būdams, bet minētā latviešu grupa, kuŗus paši vācieši bija izraudzījuši kā sev pieņemamus un aizsūtīja uz Berlīni skoloties un pārskoloties, šai viltīgai vācu aģitācijai notic. (Šo cēlo dižvīru saraksts ir pilnībā zināms − visi tie pieder pie kvislingu organizācijas „Līdumnieki”. Patlaban nav vajadzīgs aplūkot viņu gaitas tuvāki. Sniedzam vienīgi faktu kā tādu.) Starp viņiem retais ir virsnieks, neviens no tiem nav Latvijas armijas virsnieks, bet Berlīnē viņi visi saņem virsnieku pakāpes, spīdīgas uniformas, plašas pilnvaras, kas dod viņiem gandrīz neierobežotas iespējas Kurzemes cietoksnī…

Nav daudzu, kas viņu propagandai tic, jo kureliešu kustība vēl nav likvidēta, un „Meža kaķiem” (latviešu Jagdverband segvārds) ir tomēr klāt stipra vācu smaka. Tie nesijāja savus vīrus, pieņem katru kas piesakās un tā arī šīs vienības rindās iekļūst daudz salašņu un nodevēju, kas viņiem bija liktenīgi dienās pēc kapitulācijas… Šīs jaunās organizācijas rašanās Kurzemes „raganu katlā” stāvokli vēl vairāk sarežģī, jo tagad tur darbojās veselas 3 latviešu partizānu vienības: ģen. Kureļa grupa, NP štābs un „Meža kaķi”…

Šeit vēl jāpiemin kāda pilnīgi nelegāla nacionālo partizānu organizācija, kas radās pēc kureliešu likvidēšanas: „Viestura strēlnieki”. Tā sastāvēja galvenokārt no bijušajiem kureliešiem, nebija skaita ziņā plaša, bet toties apvienoja sevī tiešām uzticamus un jau pārbaudītus vīrus. Tikai daļa no viņiem bija atradusi iespēju kā tikt pie daudzajām apliecībām, kādas bija vajadzīgas, lai varētu uzturēties kā civīlists vācu frontes aizmugurē. Daļa bija iesaistījusies dažādos dienestos, joprojām skaitīdamās par „Viestura Strēlniekiem”, bet vairums mita mežos, kur tos tvarstīja daudzas vācu, bet dažkārt arī latviešu vienības, kas apkaŗoja krievu partizānus un izpletņu lēcējus. „Viestura Strēlniekiem” vajadzēja uzmanīties no abiem. Pagrīdes stāvoklis un meža dzīve bija tiešām teicama skola nākamajām partizānu gaitām, kuŗās „V.S.” parādīja lielu prasmi.

Ne par velti viņu rindās bija latviešu virsnieki, kas bija cīnījušies ltn. Rubeņa bataljonā un divās kaujās nodarījuši vāciem smagus zaudējumus. NP štābam ar „V.S.” bija labs kontakts, jo nebija nekādu ideoloģisku atšķirību, tikai vieni domāja, ka sagatavošanās darbam nelegālais stāvoklis ir pārāk apgrūtinošs, bet otri, ka legālais stāvoklis neatbilst latviešu cieņai un bez tam, tādā gadījienā grūti izvairīties no nodevējiem un boļševiku aģentiem. Diemžēl arī „Viestura Strēlnieki” kapitulācijai sekojošās dienās izjuka kā vesels organisms, jo zaudēja savu galveno enerģisko un spējīgo vadītāju. Tā pēc kapitulācijas arī no šīs grupas bija palikuši tikai fragmenti, līdzīgi iepriekšējām grupām, kas grūtajās partizānu gaitās pamazām atkal sakusa par vienu veselu, organiski izaugušu un cīņai rūdītu organizāciju.

Nodaļa par partizāniem pēc kapitulācijas trūkst.

Noslēgums

Jo, ja salīdzinām to cīņu, ko latviešu tautas nesalaužamā un nevienai svešvarai nepakļaujamā daļa uz savas zemes ir veikusi laikā kopš otrās krievu okupācijas un joprojām vēl iztur Latvijas mežos un viņas pilsētu un ciematu pagrīdēs, pirmās krievu un vācu okupācijas laiku veikumi kļūst tik nenozīmīgi, pati cīņa tik saraustīti un nemākulīgi vadīta, ka nemaz neuzdrošināmies vilkt kādas paralēles starp toreizējo un dzelzī un asinīs kaldināto tagadni. Jā − aptveŗošu un lietišķu pārskatu pār atsevišķiem laika posmiem, kā tas mums bija padomā, vēl nav iespējams sniegt.

Jo izrādās, ka vācu laikā savāktie materiāli par pretestības izpausmēm pirmās krievu okupācijas laikā ir iznākuši visai savdabīgi, lai neteiktu vairāk. Kā zināms vācu uzraudzības iestādes toreiz necēla iebildumus pret to, ka kāda latviešu institūcija vāca un sistematizēja materiālus par pretkrievu aktivitāti 1940./41.gados atsevišķos pagastos un pilsētās. Tomēr, ja šiem datiem piešķirtu ticamību bez pārbaudes un kritikas un vienīgi uz tiem balstoties lūkotu sastādīt pārskatu, iznāktu, ka Latvijas teritorijā toreiz būtu darbojušies 40 000 bruņoti latviešu partizāni, kas tikpat kā visi būtu atradušies nepārtrauktās, asiņainās cīņās ar krievu okupantiem.

Bet ir zināms, ka tā gluži nebija − vienīgi atsevišķās vietās dažādos Latvijas novados toreiz notika patiesas sacelšanās, tika izcīnītas īstas kaujas, piedzīvojušu kaŗavīru vadībā, kuŗās iebrucēja bruņotiem spēkiem tika nodarīti smagi zaudējumi. Lielu lielais vēlāk pašreģistrēto „partizānu” vairums vienīgi slēpās, izturējās nogaidoši un, ja daudz, palīdzēja pievākt krievu pamestos ieročus, munīciju un citas kaŗa mantas, lai nodotu pārāk steidzīgi un pakalpīgi vāciešiem. Jo ne jau katrs, kas starp 14.jūniju un vācu ienākšanu bija pratis nolīst nomaļus meža pļavas siena šķūnī, tūliņ uzskatāms par partizānu.

Ja šādas kategorijas „cīnītājus” minētiem 40 000 atskaitām, paliktu ne vairāk kā 4 000 līdz 6 000 latviešu cīnītāju pirmajā krievu okupācijas posmā, un tas arī ir vienīgais vēsturiskais materiāls, ko par šo laiku patlaban varam teikt atklātībai. Jo ir visai raksturīgi atzīmēt, ka ievērojama daļa no šī pamata kadra, par cik tā vēlākos gados nav gājusi bojā cīņās, tvarstīšanās un ķemmēšanās, turpina cīnīties vēl šodien, kā to liecina atsevišķu kaujas grupu vadītāju vārdi tagad.

Noslēdzot pārrunas par pirmo krievu posmu vēl jāatzīmē, ka savā laikā, kad tika uzsākta ziņu vākšana un apstrādāšana, Brīvās Latvijas pretestības organizācijas vadība pret to cēla nopietnus iebildumus, norādot uz iespējamām viskļūmīgākām sekām, ja šāds kopojums, līdz ar visu dalībnieku vārdiem kristu nepiederīgās vācu vai krievu rokās. Uz to atbildīgais darbinieks, kam ziņu sistematizēšana bija uzticēta, zināja tikai atbildēt, ka „vienīgi pār viņa līķi tie piekļūšot viņa sarakstiem”. Diemžēl vēlāk noskaidrojās, ka vācu (jeb arī krievu) aģenti minētam darbiniekam bija solījuši 45 000 vācu markas par norakstu, bet vēlāk to pat ieguvuši par velti Gestapo ceļā. „Līķis”, turpretīm, vēl šodien staigā apkārt pa Vācijas rietumu zonām….

Laimīgā kārtā sekas šoreiz nevarēja būt tik ļaunas, jo vācu SD sarakstu vairs nepaspēja izmantot, un, ja tas būtu nonācis NKVD rokās, arī tiem no tā nebūtu bijis liels prieks, jo šo „partizānu” vairums, kā teikts, pa lielākai daļai sastādījās no paceltiem kūts augšu ordeņa kavalieŗiem.

Tad lai tomēr noder par mācību, cik ārkārtīgi uzmanīgiem jābūt ar visāda veida sarakstiem un atzīmēm par pasākumiem, kas vēl nav izcīnīti līdz galam. Kas veciem pagrīdes vilkiem jau ir iegājis tikpat kā asinīs, par to jauniem ir atkal un atkal jāmaksā dārga skolas nauda, kur mums jau tik daudz ir bijis jāmaksā un vēl būs jāmaksā turpmāk par daudz citām mācībām…

Aplūkojot pretestības izpausmes vācu okupācijas laikā, par tām var teikt īsi: ziedēja labi, bet līdz graudiem netika, jo ļoti daudz bija vēja ziedu. Mūsu rīcībā patlaban ir vispilnīgākie dati par atsevišķu pretestības grupu darbību minētajā laika posmā, kuŗus esam arī rūpīgi pārbaudījuši un salīdzinājuši. Un kaut arī bez aizspriedumiem esam lūkojušies viņos atrast kaut daļēju apstiprinājumu apgalvojumiem, kas parādījušies emigrācijas presē, tas mums nav izdevies: vācu okupācijas laikā latviešu pretestības grupām nav bijusi ne vienota vadība, nedz tās vispār ir saskaņoti darbojušās.

Kā jau to esam aprādījuši agrāk, bija radušās, pastāvējušas un atkal izirušas vairākas pretestības grupas Rīgā un provincēs strādnieku, studentu, laucinieku, kaŗavīru un, visbiežāk, skolu jaunatnes vidū, kas reizēm prata izraisīt īsti strauju aktivitāti, rādīt patiesu drosmi, bet vēl vairāk nevajadzīgu pārgalvību, tomēr nekad tās nebija saplūdušas jeb izaugušas līdz aptveŗošai, mērķtiecīgi vadītai kustībai….

Galvenais iemesls, kāpēc Latvijā vācu okupācijas laikā neradās apvienota pretestības kustība, kas līdzinājās tādām pat kustībām citās zemēs tajā pat laikā, bija tas, ka starptautiskā situācija vēl nebija tādai nobriedusi, un ka vācu frontes sabrukums nāca pārāk ātri un pēkšņi. Toreiz, 1942.-1944.gados, praktiski nozīmīgu palīdzību no ārienes, bez kādas pretestības kustībai grūti izvērsties, varēja sniegt vienīgi krievi. Bet tas tikai nozīmētu − ja latvieši šādu pieņemtu − ka tie vēlētos pēc iespējas ātrāk apmainīt Gestapo karātavas pret NKVD nagānu pakausī, kā arī lai mūsu brāļi leģionā un policijas vienībās frontē pēc iespējas drīzi tiktu pamesti savam liktenim un iznīcināti.

Būtu arī ļoti tālu no patiesības apgalvot, ka plašākas latviešu aprindas toreiz būtu likušas kādas nopietnas cerības, jeb vispār rēķinājušās ar vērā ņemamu atbalstu no rietumiem. T.s. rietumu orientācija, ar kuŗu dažs labs mēdz plātīties, pa lielai daļai ir uzplaukusi tikai emigrācijā, ja neskaita atsevišķus aģentus, kas bija atradušies rietumu speciālo dienestu algotos amatos. Jo Somijas un Polijas traģiskie likteņi nedeva sevišķus iemeslus lētticīgām ilūzijām.

Ja stāvokli vācu okupācijas laikā novērtējot gribam palikt objektīvi un lietišķi, mums nekas cits neatliek, cik nelabprāt to arī darām, kā nākt ar konstatējumu, ka pēc būtības Brīvās Latvijas pretestības organizācija ir bijusi visplašākā, spēcīgākā un vienīgā, kas bija tuvojusies pretestības kustības jēdzienam Rietumu Eiropas izpratnē, un par tādu būtu arī izvērtusies, ja tai būtu bijusi dota iespēja darboties kaut vēl dažus mēnešus: vienīgi viņas rīcībā bija laikraksts. Viņas labi izveidotais informācijas tīkls ļāva tai sekot visam, kas notika Latvijā un pat vācu okupācijas iestādēs, kā arī mēģinājumiem radīt radnieciskas organizācijas Rīgā un provincē. Jo simtos sniedzās gadījumi, kad ierosinātāji lūkoja iesaistīt savās rindās Br.L. ļaudis, pie tam atklājot savas kārtis ar nepiedodamu vaļsirdību. No otras puses šāds Brīvās Latvijas organizācijas izcilais stāvoklis citu līdzīgu grupu starpā tai arī dod tiesību izteikt savus uzskatus un viedokli ne tikai par līdzšinējo latviešu pretestības izpausmju faktisko nozīmi un sasniegumiem, bet arī no piedzīvojumiem un prakses secināt rīcību nākotnē. Un proti:

Astoņu nebrīvības gadu laikā latviešu tauta ir varējusi radīt tikai divus lielus veikumus, kas attaisno viņas pastāvēšanu, dod tai tiesību savai nākotnei ticēt un kas tiešā ceļā arī ved uz brīvības un neatkarīgās valsts atgūšanu, un tie ir:

1.  viņas kaŗavīru (leģionāru, policijas pulku, aizsargu vienību u.c.) sasniegumi kaujas laukos 1942./44.gados,

2.  viņas meža vīru nesatricināmā stāja un cīņa uz latviešu zemes pret otru krievu okupāciju no 1944.gada līdz galīgai uzvarai.

Šie mūsu brāļu labākie sniegumi ir tik izcili un vienreizēji, ka salīdzinot ar tiem līdzšinējos centienus un sasniegumus, piem. diplomātiskā laukā, ārzemju propaganda, pretestības izpausmes pirmās krievu un vācu okupācijas laikos, emigrācijas organizēšanas un ideoloģiskās aprūpes darbā, latviešu polītisko spēku vienošanā un saskaņošanā tie atkāpjas trešā, piektā, devītā plānā un nelga ir tas, kas to vēl lūkotu liegt.

http://jaunagaita.net/jg172/JG172-3_Gustavs-Celmins.htm

Advertisements

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s