Kultūrmarksisma saknes Baigajā gadā. No 1941.gada laikrakstiem

(Sākuma ainai ieliku Paula Lejiņa visai caur puķēm veidoto runu pēc iecelšanas ministra amatā. Tajā profesors caur puķēm mēģinājis vedināt uz latviešu kultūras saglabāšanas mērķi. Tālākie raksti jau skaidri rāda kraso pagriezienu uz pārkrievošanu. Lai dievs mūs paglābj, bet patreizējā Sorosa-Junkera politika spiež iet pa Baigajā gadā iesākto ceļu. I.L.)

(Krievu īslaicīgi ieceltā) izglītības ministra prof. Dr. P. Lejiņa runa Rīgas skolotāju sanāksmē š. g. 10. jūlijā. Valdības Vēstnesis, 1940.g.11.jūlijā

Sveicinu jūs Izglītības ministrijas vārdā, pirmo reizi pulcējoties mūsu atbrīvotajā demokrātiskajā Latvijā. Nesu jums labākos novēlējumus, lai jūsu darbs šodien un arī turpmāk būtu veltīts un nestu svētību visām mūsu tautas šķirām un visām mūsu zemi apdzīvojošām tautām.
Skolotāja uzdevums ir smags, augsts un cēls. Skolotājam ir jāmāca, jāaudzina jaunatne. Svarīgākais ir audzināšanas uzdevums. Audzināšana neizbeidzas ar zināmu laikmetu, piem., vidusskolu, bet no bērnu dārza un pamatskolas turpinās cauri vidusskolai, augstskolai un visai dzīvei.
Audzināšanā var būt divi gadījumi: kad tā iet nepārtraukti uz priekšu, vai arī kad tajā notiek strauji pagriezieni.
Mēs še varam atrast salīdzinājumu dabas parādībās, vērojot dabas ietekmi uz atsevišķu īpatni. Ja augs vai dzīvnieks aug vienmērīgā vidē, tad tas attīstās normāli, bet ja to pārvieto no vienas vides uz otru, tad jānotiek aklimatizācijai. Jo straujāka ir šī pāreja, jo aklimatizācijas sekas var būt bīstamākas. Sevišķi nopietns šis jautājums ir jaunatnes audzināšanā, kur mums jārunā nevien par fizisko, bet arī garīgo attīstību. Pārāk strauji pagriezieni te dažreiz ne tikai sabojā, bet pat var iznīcināt vērtīgu indivīdu.

Bet no otras puses jāņem vērā, ka mēs pārdzīvojam tik lielu pārvērtību laikmetu, kur mums tomēr jārēķinās ar straujiem pagriezieniem, jo dzīve šādos brīžos necieš evolūcijas ceļu. Tādēļ mums jādara viss iespējamais, lai šajā straujajā pagriezienā neciestu mūsu jaunatne, lai netiktu bojāts viņas iekšējais “es”, lai neciestu viņas gars un uzticība audzinātājam.
Skolotājam ar sevišķu taktu jāpiegriežas audzināšanas lietām. Pedagoģisko jautājumu atrisināšanā un dažādu uzskatu aizstāvēšanā, izvirzīšanā un izkopšanā vispirmā kārtā es lūgšu jūs visus aizmirst savu personīgo,”es”. Ir aizmirstamas arī visas pārciestās pārestības tās ir augstsirdīgi jāsaprot kā izaugušas no bijušo laiku apstākļiem.
No otras puses, mums tagad nekavējoties un pamatīgi jācenšas it visiem piesavināties, iedziļināties un izstudēt tos jautājumus, tās parādības pedagoģiskā un arī sociālā dzīvē, kas līdz šim mums bija svešas, no kurām mēs bijām noslēgti nost un uz kurām mēs skatījāmies ar lieliem aizspriedumiem. Mums tagad jācenšas izprast mūsu lielā kaimiņa Padomju Savienības skolu dzīve un visa valsts sociālā iekārta. Mums jāiepazīstas
ar viņas darba paņēmieniem un panākumiem. Tad mēs redzēsim ir labās puses, ir trūkumus bet katrā ziņā mūsu horizonts taps daudz plašāks, un mēs
varēsim daudz mācīties no mūsu lielā kaimiņa piedzīvojumiem.
Ko mēs ņemsim par pamatu audzināšanai? Par visām lietām, mūsos pašos un visā mūsu sabiedrībā jācenšas ierobežot tās ļaunās tieksmes, kas mīt katrā cilvēkā un lielākā vai mazākā mērā dzen cilvēku uz ļaunu. Es minēšu trīs galvenās no šīm tieksmēm: mantkārība, šaursirdīga godkāre un šaursirdīga varas kāre. Šīs tieksmes tieši beidzamos gados apdraud un posta visu Eiropas kultūru.
Mums tās katrā ziņā jācenšas apslāpēt, samazināt un neļaut tām attīstīties. (Aplausi.)
Tālāk es gribu izcelt pāris svarīgas lietas, kuras mums jāstiprina un jākultivē. Vispirms: pienākuma sajūta pret tautu un tēvzemi, pret visiem tautas slāņiem. Kādā rakstā pirms 10 gadiem es teicu: “Neviena šķira, neviens tautas slānis lai neiedomājas, ka viņam būs ilgstoša labklājība, ja viņš nebūs rūpējies arī par citu slāņu labklājību.” (Aplausi.)

Tādēļ centīsimies ieaudzināt mūsu jaunatnē jo stipru šo atziņu. Otrkārt, mums jāaudzina un jāstiprina mūsu jaunatnē nacionālā pašapziņa. (Aplausi.) Es gribētu teikt: pašcieņa nav tukša un skaļa lepnība, bet sava pienākuma un spēka apziņa. Tā mēs viņu arī izkopsim, jo cilvēks bez pašcieņas nav ne bīstams ienaidniekam, ne arī ir vērtīgs sabiedrotam. (Aplausi.)
Ja mēs esam draudzības līguma attiecībās ar mūsu lielo kaimiņu, tad šī līguma patiesi cienīga un godīga izpildīšana prasa, lai mēs stādītu ko līdzvērtīgu pretim savam kaimiņam. Skaita ziņā mūs nevar salīdzināt. Tādēļ mums jābūt stipriem un lieliem garā, un to var sasniegt tikai tad, ja mēs tādā garā ieaudzināsim arī jaunatni, lai arī mūsu lielais kaimiņš redzētu, ka mums ir kaut kas gan mazs, bet vērtīgs! (Aplausi.)

Noslēgumā es vēlreiz jūs aicināšu censties izprast lielo pārdzīvojamo laikmetu, censties iedziļināties tanī un būt šī laika cienīgiem jaunatnes un sabiedrības audzinātājiem. LTA.

Latvijas tautskola boļševiku laikā. Tēvija, Nr.13, 15.07.41

Vesels mācības gads norisa boļševiku vadībā, un tagad varam brīvi dot tā novērtējumu.
Iesākās šis gads ar īsti “boļševistisku kārtību” agrāk nekā parasti, bet pilnīgi nesagatavots, bez grāmatām un pat bez mācības programmām, kaut gan izglītības komisāra vietnieks dažas nedēļas agrāk notikušajā skolotāju kongresā svinīgi apsolīja mācības grāmatas laikā.
Šādos apstākļos mācības darba sekmes viegli iedomājamas. Sakarā ar izdarīto pārkrievošanu bija jāmāca intensīvi krievu valoda. Sveša valoda bija jāmāca pilnīgi bez grāmatas. Jāpiezīmē, ka oficiāli krievu valoda nemaz neskaitījās svešvaloda.

Dažos priekšmetos programmas druskas iespieda kādā laikrakstā, dažos ilgu laiku nekādu pieturas punktu nebija (piem. latviešu valodā) , bet dažos atsevišķos priekšmetos boļševiki vesela gada laikā nemaz nespēja kādu programmu sniegt.
Toties daudz laika bija jātērē dažādām sienas avīzēm (pat jau pirmskolā) un dažādu boļševiku dienu atzīmēšanai.
Ļoti bieži dezorganizāciju skolas darbā radīja pionieru nodaļas savu neizglītoto un nemākulīgo vadītāju vadīb
ā. Radās nesaskaņas skolēnu starpā politiskos jautājumos. Smagi cieta patriotiskie skolēni.
Famoza
(varena) bija skolu pārveidošana mācības gada vidū, kas izpaudās vienkārši 6-kl. p.-skolu pārdēvēšanā par nepilnām vidusskolām. Viena
un tā pati skola, ar vienu un to pašu paidagoģisko personālu uzreiz bija kļuvusi par nepilno vidusskolu, pārzinis — par direktoru un skolēni — par vidusskolniekiem. Pēc boļševiku domām tā bija liela skolas celšana, bet faktiski — tikai smieklīga izkārtnes apmaiņa.
“Sociālā taisnība” laikam izpaudās tai apstāklī, ka par vienādu darbu skolotāji saņēma pavisam nevienādu atlīdzību: pie vienāda stundu skaita algas attieksme skolotājiem dažkārt bija kā 1:2, jo atlīdzība par dažādiem priekšmetiem bija dažāda.
Skolas darbam par sliktu nāca arī dažos mēnešos “sagatavotu” skolotāju, boļševiku uzticības personu, pielaišana skolas darbā un labāko skolotāju atlaišana.
Izsūtīšana savu robu cirtuši arī skolotāju saimē.

Pirmā un, paldies Dievam, beidzamā padomju skolas gada rezultāti īsumā ir šādi: mūsu tautskolas dezorganizācija, mazāks zināšanu daudzums skolēniem, skolotāju un vispār skolas cieņas pazemināšana.
Patriotiskais latviešu skolotājs, kas cietis un pazemots ārkārtīgā mērā boļševiku laikā, tagad atbrīvots varēs jaunajā mācības gadā just atkal īsto prieku skolas darbā un ziedot visus savus spēkus mūsu skolas celšanai.

Skolotājs.

Izlaupīšanas un pārtautošanas gads. Tēvija, Nr.7, 08.07.41

Kops 1919.gada vasaras, kad latvieši kopā ar vāciešiem padzina krievus no Rīgas, bijām šo lielo, gļēvo anarhisma tendenču pilno kaimiņu tautu stipri vien piemirsuši. Bet no 1940.g. 17.jūnija līdz šā gada 1.jūlijam atkal to iepazinām — ar viņas īpašībām un tieksmēm. Krievi vēl vairāk tagad sajaukušies ar mongoļiem, ar žīdiem, visai viņu tautai uzmaukts galvā komunisma mācības maiss, lielā mērā krievi ir sarkanā mesiānisma pārņemti: viņi grib pasaulei nest priecas mācību un gaismu, lai gan patiesībā ir stipri atpalikuši visās nozarēs.
Bet galvenā kārtā, pag. gadā viņos redzējām vecu vecos paziņas — izlaupītājus un pārtautotājus.

Latviešu, igauņu, lietuvju zeme pie Baltijas jūras ir gadu simteņiem krievu kārota — viskailākā imperiālisma veidā. Pēc mūsu zemes, mūsu ostām ir stiepuši savus pirkstus jau Jaroslavs Gudrais, Jānis Bargais, Aleksejs Mihailovičs, Pēteris Lielais. Pa lielākai daļai viņu kara gājieni bija nesekmīgi, taču pietiek palasīties Baltazara Rusova chroniku, lai redzētu, kā Jāņa Bargā pulki postījuši un laupījuši mūsu zemi. Pēc Livonijas kara Latvijas baznīcu zvanos izlieti vārdi: “Sargi, Dievs, no mēra un moskovītiem”.

Latviešu zeme nav ne sevišķi auglīga, nedz bagāta no dabas, — viss, kas mums bijis un ir, ir čakla darba, rūpības un gādības sagādāts. Nav aprēķināts (laikam tas nebūtu arī iespējams), kādas vērtības, sevišķi mašīnu un mājlopu ziņā, aizveda uz Krieviju 1914.-15.gados, evakuējot Rīgu un vispār Latviju. Lielum lielo daļu atpakaļ nedabūja. Jau nerēķinot to, ka vispār krievi cara valstī dzīvoja uz citu, apspiesto nomaļtautu rēķina, tāda vienreizēja iedzīvošanās viņiem bija stipri pa zobam. Bet pēc 1940.g. jūnija okupācijas krievi uzkrita mūsu nelielajai zemei kā siseņu bars.
Viņi veda projām, ko vien varēja — Rīgas mašīnas, mūsu armijas apgādes krājumus, mājlopus u.t.t. Kādos apmēros izveda sugas lopus uz Krieviju, to mēs vēl nezinām, bet kolhozācijas sabaidītie zemnieki labprāt lopus pārdeva arī par mazvērtīgajām krievu naudas zīmēm. — Ko krievi veda projām pēdējās dienās no Rīgas, tam daudzi lasītāji būs bijuši aculiecinieki — veda mēbeles, pat visvienkāršākās taburetes nesmādējot, bet sevišķi iecienītas
šķita šujammašīnas un velosipēdi, jo tie rēgojās uz visiem krievu “kara kungu” privātmantu vezumiem. Pie izlaupītā, ko krievi saņēma noliktavās un veikalos, kā arī rekvizētos dzīvokļos, var pieskaitīt arī to, ko viņi izpirka par savām “ļeņinkām” mūsu veikalos. Ar pilnu tiesību 1940.-41.gadu var nosaukt par Latvijas izlaupīšanas gadu, kurā izbadējušies un izkāmējušies krievi nesmādēja neko. Vai kādreiz varēs nolaupīto sasummēt, par to jāšaubās.

Tā tad latviešu zeme, tāpat kā daudzkārt agrāk, atkal reizi bija krievu laupītāju nagos.

Bet krievi laupa ne tikai mantu, — viņi laupa labprāt arī cilvēkus pašus. Jāņa Bargā un Pētera Lielā laikos no Latvijas aizveda daudz pieaugušu un bērnu — vienkārši nometināšanai un pārkrievošanai.
Bet kas vissvarīgākais — krievi izstiepa savus netīros pirkstus pēc mūsu tautas gara visumā, — viņi visādi izmēģinājās latviešu pārkrievošanā arī šai pagājušā murgu gadā. Staļina pārkrievotāja zābaks bija daudz smagāks un bīstamāks pār Aleksandra III slaveno zābaku. Lai arī tas bija aptīts ar komunisma sarkano pārvalku, tam cauri spiedās tas pats prastais trāns.
Latviešu literatūru aizmeta projām kā nevajadzīgu un lieku, paturot pāris klasiķu (Raini, Blaumani). Latviešiem vajadzēja pieņemt, ko viņiem latviski raksta žīdiņi, kā Krupņikovi, Etingeri, Levitāni un c. Tāpat, bez kādas šķirošanas aizmeta projām visas latviešu skolas grāmatas un to vieta lika tulkot it visos priekšmetos nesalīdzināmi sliktākas mācības grāmatas, pat ļoti rupju kļūdu pilnas, no krievu valodas. Latviešu skolas uzdeva pārvaldīt pusinteliģentiem nezināmiem subjektiem, kas latviski nerunāja, vai runāja apm. kā muižkungi Alunāna lugās (Bergmanis, Grašmanis). Izdeva žurnālu ‘Padomju Latvijas skola’, kur 3 /4 rakstu bija tulkojumi no krievu valodas, kur citēja tādas famozas grāmatas, kā ‘Veļikaja didaktika magna’. Visu latviešu grāmatniecību pārplūdināja ar vismazvērtīgākiem tulkojumiem — gandrīz tikai no krievu valodas.

Noteica, ka visās latviešu skolās, sakot ar 2. klasi, jāmācās krievu valoda. Jāatceras, ka cara laikos krievu valodu sāka mācīties vēlāk. Visus skolu tipus, programmas, mācības plānus pārkārtoja pēc Maskavas paraugiem, kuri ir daudzējādā ziņā aplamību un nejēdzību pilni. Skolotājus, bērnu
dārznieces u.c. gatavoja 6 mēnešu un pat 3 mēnešu kursos. Faktiski drīzumā viscaur būtu tikai 4 klašu skolas ar ļoti vāju pedagogu sastāvu, — izglītībai bija ļoti ātri jāslīd lejup, jo citādi mēs “nepanāktu pārējās padomju republikas”.

Latviešu teātros bija jāspēlē tikai krievu lugas, sākot ar veco Ostrovski. Krievu vājo glezniecību mums nostādīja par paraugu, viņu “Klusās Donas” u.c. operas un baleti būtu uz priekšu viss mūsu repertuārs. Tāds krieviskā uzspiedums laikam gan vēl nekad nebija nekur piedzīvots. Ja, varbūt, burjato – mongoļiem tas nozīmēja kādus kāpienus uz augšu, tad latviešiem gan noteikti — uz leju.
Latvieši, sevišķi Latvijas austrumdaļā, ir vēl viegli pieejami visam krieviskam. Tās ir vēl neizdzīvotās verdzības atliekas, atmiņas par laikiem, kad uz Krievzemi varēja iet labā peļņā. Daudzi tur vēl labi prot krievu valodu, kādā sarunājas ar Latgales krieviem, ar žīdiem. Tāpēc ārkārtīgi enerģiski uzsāktā, sarkanā komunisma miglā ietīstītā pārkrievošanas politika mums bija ļoti bīstama. Latviešu komunisti drusku apslēpti sludināja, ka “tautībām vispirms jāsaplūstot nācijās” (lasi: latviešiem jāieplūst krievos) , pēc kam 4—5 lielās nācijas sakusīšot cilvēcē. Latviešu galīgā pārtautošana bija aprēķināta pāris nākamās paaudzēs. Latviešiem vajadzēja ieplūst “slāvu jūrā” kopā ar bašķiriem un kamčadaliem.
Pats liktenis mūs izglāba no krievu izlaupītājiem un pārtautotājiem, lai latviešu tauta dzīvotu mierīgi un pati baudītu sava darba augļus.

Žīdu plāni par Latvijas saskaldīšanu. Tēvija, Nr.7, 08.07.41

Kā komunisti perināja “Latgales autonomiju”.

Latgale jau no poļu laikiem bijusi padota stipram žīdu iespaidam, un žīdu demoralizējošais gars te stipri pazeminājis tautas kultūras līmeni. Gandrīz puse Latvijas žīdu dzīvo Latgalē, saimnieciskā dzīve arvien tur atradusies šo izsūcēju rokās.
Sākot ar komunistu varu pag. gadā žīdu pozīcijas Latgalē nostiprinājušās vēl vairāk: viņi sagrāba arī administratīvo varu un novadu garīgo vadību, kaldināja marksisma-ļeņinisma ideoloģiju. Pašvaldībās un skolās ieveda krievu valodu, krievisko skolu skaitu tūlīt dubultoja, latviešu skolas slēdza. Pat ceļu rādītājus latviešu valodā apmainīja ar krieviskiem. Latgales žīdi kultivēja Maskavas krievu imperiālismu visādiem līdzekļiem un varēja teikt, ka pie komunistiem Latgale pārcieta stiprāku pārkrievošanu nekā Aleksandra III un Pobedonosceva laikā.

Viss latviskais bija dadzis komunistu un žīdu acīs, sevišķi nacionālās vienības apziņa bija jānosmacē. Izgudroja pat, ka latgalieši nemaz neesot latvieši, bet cita tauta, pārejas stadija uz baltkrieviem. Latvijā pārāk izpaužoties Vakareiropas un sevišķi vācu kultūras gars, bet Latgale sveroties vairāk uz austrumiem. Žīdiem esot īpaši nopelni, ka tie pratuši Latgalē it kā vairāk iepotēt komunisma un pat kolhozu idejas, kas Vidzemē un Kurzemē esot vēl svešas. Ja Latgalei dotu autonomiju, tad tur izveidotos ideāla komunisma zeme krieviski – žīdiskā novirzienā.

Latgales komunistu organizācijām jau agrāk bija izdevies Maskavā panākt, ka latviešus un latgaliešus sāka skaitīt par divām atsevišķām tautām. Tādu lēmumu taisījusi pat Maskavas komunistu zinātņu akadēmija. Tās pašas idejas sāka sludināt Daugavpilī žīdu vadītie komunistu laikraksti ‘Latgaļskaja Pravda’ un ‘Taisneiba’. — Pēdējā pat nekautrējās teikt, ka latviešu valodai un arī “latgaliešu valodai” varot būt tikai pagaidu nozīme, kamēr visa tauta vēl neesot iemācījusies krieviski. Lielajā komunisma valstī turpmāk esot domājama tikai viena kopēja valoda — krievu. Tas ar laiku nākšot pats no sevis.

Tā jau pirmajā komunisma gadā sāka sadrupt Staļina solījumi Padomju Latvijai par nacionālu kultūru un vienību. Ap 1941.gadu Latgales komunistu organizācijas jau bija izstrādājušas Latgales autonomijas projektu, iepriekš sazinoties ar Maskavu. Projekts nonācis Rīgas komunistu centrālkomitejā
un atradis tur siltu atbalstu pie Kalnbērziņa, Spures un citiem biedriem, jo visa viņu galvenā politiskā gudrība bija — akli izpildīt žīdu – komunistu lielkungu slepenās direktīvas. Maskavas komunistiem bija svarīgi rādīt, ka paši latvieši Rīgā nolēmuši dot Latgalei autonomiju, ka tā vēlas pati Latvija. Sevišķi sparīgi autonomistus aizstāvējis Žanis Spure. Bijusi jau sastādīta arī jaunā “Latgales valdība” ar kādu Daugavpils žīdu priekšgalā, jo žīdi Latgalē ieskaitīti par vietēju tautas grupu ar vēsturiskām tradīcijām. Rīgas komunistu valdībā bijis grūti žīdus oficiāli ievest, jo tas būtu radījis sliktu iespaidu latviešu tautā; Rīgā žīdi rīkojās galvenā kārtā aizkulisēs, saprotams, tāpat pilnīgi noteicoši.
Latgales autonomijas projekts jau bijis pilnīgi gatavs un to paredzēts publicēt jau jūlijā. Tas būtu arī noticis, ja tagad Lielvācijas armija Latviju nebūtu atbrīvojusi no komunistu un žīdu jūga. Latvijai draudēja saskaldīšana un daļēja iznīcināšana, kas būtu bijis atkal viens etaps nacionālās Latvijas beigu traģēdijā. Raksturīgi, ka pieprasīta ari mūsu prof. Endzelīna atsauksme par Latgales vēsturiskām tiesībām un latgaliešu valodu. Prof.Endzelīns gan stingri zinātniski pierādījis, ka ir tikai izloksne, ka visi latvieši runā vienu valodu. Par to mūsu ievērojamo zinātnieku gribējuši izsūtīt. Cik nezinātniski un iekšēji pretrunīgi komunisti piegājuši pie “Latgales autonomijas” lietas, rāda ari tas, ka tie Latgali projektējuši konfesionālās robežās, izdalot tikai katoļticīgos apriņķus.
Kā zināms, to pašu augšējo izloksni runā arī daļa Vidzemes un visa Augšzemgale — līdz pat Taurkalnes mežiem.
Augšējais projekts ir tikai viens piemērs no žīdu – komunistu politikas, kuras mērķis — sagraut atsevišķo tautību nacionālo apziņu, lai uz tautību drupām celtu savu internacionālās žīdu diktatūras ēku.
Šoreiz žīdu nodoms neizdevās — kāda daudz daudz stiprāka un idejiski cildena vara pārvilka tam visam pāri strīpu.

Advertisements

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s