Piedodiet, krietnie žīdi, ar kuriem ir sastapies katrs, bet te ir ar sirds asinīm rakstīta apsūdzība krievžīdu masīvam teroram Baigajā gadā.

(Būsit pamanījuši, ka arī šodien problēma pastāv, tikai izsmalcinātākā un it kā demokrātiskākā veidā, ar svešām rokām. Pazīmes ir, piemēram, jēdzienu ‘tautu tiesības’, izņemot žīdu un krievu, aizķellēšana ar ‘cilvēktiesībām’, jēdzienu ‘taisnīgums’ un ‘godīgums’ aizķellēšana ar ‘tiesiskums’, garīguma aizķellēšana ar kailu materiālismu+māņticību; darbaspēka maiga deportācija, nacionālisma, izņemot žīdu un krievu, demonizācija. Un vietvalžu rūpes par reemigrāciju ir salīdzināmas ar Viļa Lāča rūpēm par bērnu atgriešanu no Sibīrijas. Arī saimnieciskās sekas ir acīmredzamas, īpaši banku jomā. I.L.)

Čekas gūstekņi.

Tēvija, Nr.55, 02.09.41; Nr.56, 03.09.41; Nr.57, 04.09.41; Nr.58, 05.09.41; Nr.59, 06.09.41; Nr.60, 08.09.41; Nr.61, 09.09.41; Nr.62, 10.09.41; Nr.63, 11.09.41; Nr.64, 12.09.41.

Ar šodienu sākam iespiest kāda bij. latviešu karavīra — lāčplēša (Lāčplēša Kara ordeņa kavaliera) stāstu par pieredzējumiem Rīgas čekā un centrālcietumā, no kura viņš laimīgi izkļuva tikai ar Lielvācijas varonīgās armijas ienākšanu Rīgā. Lasot šo nemāksloto stāstījumu, sapratīsim, no kādām briesmām latviešus paglāba mūsu atbrīvotāji, jo šodien nevienam nevar būt šaubu par to, kādu likteni piedzīvotu mūsu tauta, ja boļševiku režīms še būtu pastāvējis ilgāk. Līdz ar autoru, savās sirdīs ieslēgsim to tautiešu piemiņu, kas pārcietuši čekas inkvizīciju.

1. Čekas nams Stabu ielā
Ārkārtējo komisiju (črezvičainaja kommisija) cīņai ar kontrrevolūciju boļševiki nodibināja 1917.g. 20.decembrī Pēterpilī, un šīs komisijas orgāni ar vislielāko nežēlību, kas tālu pārspēj kādreiz viduslaikos daudzināto inkvizīciju, likvidēja boļševiku varas īstos un iedomātos pretiniekus, tas ir, krievu inteliģences labāko daļu. Šo šausmu iestādi parasti mēdza saukt par čeku, pēc tās krieviskā nosaukuma pirmo divu vārdu burtiem (Č.K. – Črezvičainaja Komissija). Boļševiku varas pastāvēšanas dažādos etapos arī čeka mainīja nosaukumus, vispirms nosaukdamās par GPU (Galv. polītiskā pārvalde), un beidzot no tās izauga NKVD (iekšlietu tautas komisariāts), vēlāk arī valsts iekšējās drošības tautas komisariāts, taču tā palika tā pati vecā čeka, kuras uzdevums bija nevis tiesāt pēc taisnības, bet iznīcināt veselas tautas masas. To nācās piedzīvot arī latviešiem “Staļina viengades” laikā. Un ja boļševiki visur lielījās ar saviem lieliem panākumiem civilizācijā un kultūrā, tad čekas ziņā nebūtu taisnīgi viņiem šo “godu” liegt. Čekas
“civilizācijai” laikam gan nekur līdzīgas nebūs.

Pēc 1940.g. 17.jūnija toreiz jaunā režīma kalpi liekulīgi apgalvoja, ka tikai tagad latviešu tauta saņemšot īsto brīvību, 1919.gada kļūdas vairs neatkārtošoties, visas vecās lietas nodotas aizmirstībai, visiem nodrošināta mantas un personas neaizskaramība un t.t. To visu garantējot Staļina konstitūcija, vienīgā tāda visā pasaulē. Dzīve kļūšot priecīgāka un labāka. Kamēr oficiālo varasvīru runās un laikrakstu slejās daudzināja šo gaidāmo prieku un laimi, pa to laiku Rīgas namu pagrabos trieciena tempā ierīkoja cietumus ar moderniem moku pagrabiem un inkvizīcijas telpām. Šie moku kambari bija pirmie boļševiku āziatiskās “kultūras” liecinieki Rīgā.

Par pašiem varasvīriem čekisti izteicās diezgan vaļsirdīgi un bez glaimiem. Zinu no personīgiem piedzīvojumiem un vairāku apcietināto izteicieniem, ka čekisti Kirhenšteinu sauca par “starij durak” (veco muļķi). Visa vara bija čekas rokās, un tā strādāja pēc iepriekš izstrādāta plāna, pavēlēm un instrukcijām, ko saņēma no Maskavas.

Tagad par čekas namu Stabu ielā.
Bij. Iekšlietu un sabiedrisko lietu ministrijas apvienotos namos novietojās Vissavienības čekas nodaļa, saukdamās par Iekšlietu tautas komisariātu (NKVD). Vēlāk to pārdēvēja par valsts drošības komisariātu un, kā jau tas pienācās, Maskavas galvenās čekas priekšnieks žīds Berija par Rīgas nodaļas priekšnieku iecēla žīdu Šustinu.

Lielajā namā visos sešos stāvos bija iekārtotas pāri par 650 istabas — kabineti. Šajos kabinetos nepārtraukti norisa drudžains darbs, galvenā kārtā naktīs. Pa kāpnēm un gaiteņiem noveda un uzveda no pagraba cietumiem arestētos. Pēc paša personīgiem piedzīvojumiem un apcietināto nostāstiem varu secināt, ka šajās 650 istabās strādāja vairāk kā 1000 no Maskavas atsūtītie čekisti. Mūsu “republikas” ļaudis, cik varēju vērot, atbildīgos posteņus čekā neieņēma; tie bija gan tulki un kancelejas darbinieki. Vietējo komunistu pienākums bija spiegot čekas labā, tai par visu ziņot un piegādāt materiālus.

Mums, čekas pagrabos ieslodzītiem, reizēm uznāca pārdomas: kādēļ tik mazā republikā, kur. spriežot pēc pašu boļševiku publicētiem datiem, visi nepiespiesti un ar sajūsmu nodevuši 99proc. savu balsu par saviem “labākajiem dēliem un meitām”, kādēļ še valsts drošībai vajadzīgs tik daudz sargu, tik daudz cietumu?… Ar ko izpelnījies nāves sodu jauneklis, kas piedzimis pēc 1918.gada, nav soli spēris lielajā padomju zemē, nav nodarbojies ar politiku, mierīgi dzīvojis savā zemē, audzis kā savas tautas dēls un pildījis visus likumus un pienākumus, ko no viņa prasīja valsts?

Drīz vien mēs sapratām, ka ir sācies masu terors. Pēc Maskavā izstrādāta plāna “valstisku apsvērumu” vārdā “no apgrozības izņēma” tūkstošus.

Kā jau minēju, viss šis milzīgais čekas aparāts darbojās nepārtraukti dienā un naktī. “Specotģels” (spec. daļa) un izmeklēšanas daļa darbojās no pl.10—17 un no plkst.22 līdz pl.6 no rīta otrā dienā. Naktīs arī notika visi svarīgākie arestēšanas gadījumi. Apcietinātos novietoja pagaidu bunkuros un “sobačņikos” (par tiem vēlāk). Bija vairākas naktis, kad dzirdējām kliedzienus un palīgā saucienus, kas nāca no augšas. Kādreiz sirdi satriecošā balsī kliedza sieviete, sauca pēc palīdzības, bet mēs savai tautietei nespējām palīdzēt.. Otrā rītā pēc šī gadījuma mūsu nervi bija tā saspīlēti, ka brokasta laikā neviens nepieskārās savai arestanta porcijai.

Visa šī lielā nama darbība noritēja lielā slepenībā. Mums likās, ka viss darbs čekā un “biedriskums” arī dibinājās uz neuzticības. Visas arestēto lietas glabājās ugunsdrošos skapjos pie daļas priekšnieka. Pēc svarīguma atsevišķas lietas vai noraksta daļas uz zināmu laiku tika nodotas vecākiem (augstākiem) izmeklēšanas tiesnešiem, kuri savukārt tās ieslēdza ugunsdrošos skapjos. Izmeklēšanas tiesneši katrā atsevišķā gadījumā saņēma izziņu no vecākā ar jau konkrēti uzdotiem jautājumiem, pēc kuriem izmeklēšanas tiesnesim bija jāpanāk vēlamais paskaidrojums vai atzīšanās. Pēc nopratināšanas (protokolā vienmēr atzīmēta stunda un minūte) izmeklēšanas tiesnesis tūdaļ nesa izziņu atpakaļ vecākam. Svarīgākos nopratināšanas gadījumos piedalījās arī čekisti.

Dažreiz kādu lietu nodeva vairākiem izmeklēšanas tiesnešiem. No tā spriedām, ka čekas augstākā vadība, vadoties no pieredzes, baidījās, ka pratināmais varētu sakūdīt pratinātāju ar ķecerīgām sarunām. Dažiem bija gadījies būt divatā ar izmeklēšanas tiesnesi, un tad sarunas novirzījušās uz blakus lietām un noritējušas gluži pieklājīgā garā. Bet tikko durvīs parādījies kāds čekists, laipnais izmeklēšanas tiesnesis uzreiz kļuvis ļauns un sācis neganti lamāties.

Pirmajās desmit dienās pēc ievietošanas čekas cietumā (to oficiāli sauca par iekšējo cietumu), notika pirmā “ģenerālpratināšana”. Šajā laikā bija jāparaksta lēmums par ieskaitīšanu prokurora rīcībā un tika pasludināts slavenais 58.pants.

Piedzīvojumi rādīja, ka prokuroram arestēto lietās nebija nekāda teikšana. Viņa pienākumos ietilpa lietas oficiālā noformēšana, un tai bija tikai kancelejisks raksturs. Prokurors un likums bija tikai formas pēc.


Iekšējais cietums, t.i. čekas pagrabi, bija viena no svarīgākām šīs iestādes sastāvdaļām. Lai gan pēc iekšējās kārtības un režīma cietums bija pakļauts šī cietuma priekšniekam, tomēr visas pavēles un rīkojumus deva čeka. Sardzes dienestu veica GPU karaspēka izlase. Šos burtus paši krievi iztulko šādi: “Gospoģi, pomogi ubratsja” (Kungs, palīdzi vaļā tikt). Pēc tautībām čekas ļaužu sastāvs bija visai raibs: vairums gan āziātu un žīdu. Sardzes dienestu pa lielākai daļai veica šķībacaini āziāti, bija arī divi latvieši un divi žīdi. Kas zīmējās uz abiem latviešiem, tie savos dienesta pienākumos bija stingri, bet pret arestētiem izturējās cilvēcīgi, ko gan nevaru teikt par žīdiem.

Visi čekas nama logi, kas iziet uz ielām un sētu, bija no iekšpuses neuzkrītoši aizrestoti ar gaiša metāla stienīšiem. Pirms šo logu aizrestošanas čekā notika pašnāvības gadījumi, kad pratināmie bija metušies uz ielas un sētā. Čekas pieredze to bija novērsusi. Tāpat ar stiepuļu pinumiem bija iežogotas trepes, kuras veda no čekas cietuma pagrabiem uz visiem nama stāviem. Pa šīm trepēm tika vesti dienām un naktīm apcietinātie pratināšanai. Nekad nevienam, ne arī kādam no pārējiem kameras biedriem neiznāca sastapties trepēs vai daudzajos nama gaiteņos ar kādu citu arestēto.

Visa šī kustība tika regulēta uz sekundi ar tādu apbrīnojamu saskaņotību, ka patiešām mēs varējām tikai brīnīties. Sastapties ar kādu no arestētiem bija iespējams tikai ceļā no čekas uz centrālcietumu, braucot lielā vai mazā “Bertā”. Tāpat katru ienācēju čekas pagrabos pārsteidza tas, ka visi gaiteņi pagrabos bija noklāti paklājiem. Vēlāk gan noskaidrojās, ka šis “komforts” bija tikai lielās pieredzes sasniegums un kalpoja ieslodzīto morāliskai inkvizīcijai, jo ieslodzītie nekad nevarēja dzirdēt sarga soļus, kad tas pienāca pie novērošanas “acs”. Tādos apstākļos ieslodzītajam arvienu likās, ka viņu novēro, un viņš nevarēja atļauties bez bailēm ne vismazāko vaļību, kaut sēdot aizklāt acis pret spilgto gaismu.
Lai aprobežotu katru nevēlamu arestētā kustību, darbību vai vārdu, bija paredzēti un ierīkoti pretlīdzekļi visu šādu varbūtību novēršanai. Piemēram, centrālcietuma II korpusa kamerā, kurā izdara apcietināto nopratināšanas, taburets kaktā, uz kura jāsēd arestētam, bija pieslēgts pie grīdas.

Čekas cietumā Stabu ielā bija vietas 300 arestētiem. Kameras pēc lieluma sadalījās: astoņniekos, sešniekos, četrniekos, divniekos un vieninieku kamerās, bija divi bunkuri (35. un 39.kamera), karcers un 6 “sobačņiki”, t.i., skapjveidīgas būdas 80x80cm platībā.
Pie šiem un centrālcietuma “sobačņikiem” es atgriezīšos vēl reizi sava apraksta beigās. Bez šīm telpām vēl bija pirts, dežūras un saimniecības telpas.
Starp 37. un 39.kameru bija durvis, kuras veda uz tā saucamo “šahtu” — pastaigāšanās laukumu.

Šahtas” nosaukumu laukums bija dabūjis tādēļ, ka no trijām pusēm to iežogoja sešstāvu nams, un vienā pusē bija celta speciāla betona siena. Lai šo laukumu nevarētu redzēt no blakus namiem, tad no betona sienas vēl bija dēļu aizsegs, tā kā debesis varēja saredzēt tikai vienā pusē, tieši virs galvas. Arī uz šo mazo debesu gabaliņu nebija brīv pastaigājoties paskatīties. Pastaigāšanās noteikumi aizliedza galvu celt augšā. Šī pastaigāšanās laukuma samēri bija 5x12m, un staigājot apkārtmērs iznāca 35 soļi. Uz pastaigāšanos veda 2—3 reizes nedēļā katru kameru atsevišķi, arī vieniniekus. Bruņotu čekistu uzraudzībā, rokām uz muguras atļāva svaigu gaisu ieelpot 10—15 minūtēs. Kad lasītājs nonāks pie mana apraksta par apstākļiem mūsu kamerās, tad viņš sapratīs, cik dārgas mums bija šīs 10minūtes un kā mēs viņas gaidījām.

Es nevaru arī nepieminēt to, kāds sakars bija šim nožēlojamam pastaigāšanās laukumam ar veco Ģertrūdes baznīcu. Gadījās, ka pastaigāšanās iekrita sestdienas vakaros vai svētdienās. Sevišķi dziļi atmiņā ir palikuši Lielās piektdienas un Lieldienas rīti. Vecās Gertrūdes baznīcas zvanu skaņas no “šahtas” augšas nonāca lejā pie mums… Tad mēs galvas arī nemēģinājām celt uz augšu, bet tās vēl zemāki slīdēja uz krūtīm. Mūsu soļi bija lēni un klusi. Katrs it kā baidījās traucēt un mazināt šī svinīgā momenta iespaidu. Bruņotie čekisti nevarēja aizliegt zvanu skaņām nolaisties pie mums. Šajos brīžos, kad mēs ar noliektām uz zemi galvām, nāves ēnā, bruņotas varas apsardzībā raidījām savas lūgšanas Dievam, varbūt arī mūsu piederīgie, kuri mums bija mīļi un dārgi, varbūt arī tie tajā brīdi lūdza par mums…

Vēl ievērību pelna Stabu ielas nama daudziem pazīstamā komandantūra (ieeja no Brīvības ielas). Simti piederīgo gāja komandantūrā, vaicāja par nozudušiem. Neskatoties uz to, ka tajā pašā laikā šie piederīgie atradās turpat apakšā pagrabos, viņiem tika paskaidrots, ka neko nezina. Visiem neatlaidīgiem tika norādīts uz lielu kasti istabas stūrī, un uz šīs kastes daudzapsološi stāvēja uzrakstīts: “Sūdzību un lūgumu iesniegšanai”. Tika aizrādīts, lai iesniedz rakstisku lūgumu, tad saņems paziņojumus. Ar šaubām un cerību cilvēki rakstīja un svieda savus lūgumus šajā lielajā kastē. Cik bija to, kas saņēma šos paziņojumus? Šī kaste galvenam kārtām kalpoja pavisam citiem uzdevumiem. Šis iestādījums bija arī viens no čekas bagātās pieredzes sasniegumiem un proti: šajā kastē tika iemesti anonīmi ziņojumi sakaru uzturēšanai ar ziņotājiem un aģentu maskēšanai… Tā saucamai tautai šī kaste bija acu apmānīšanai.

Kas attiecās uz spīdzināšanas centrāli, tad par to jau ir rakstīts TēvijasNr.2 (skat. tālāk rakstu ‘Baismu nams‘), un man nav ar ko papildināt šo rakstu. Tie visi ir bagātās pieredzes un boļševiku kultūras sasniegumi!

2. Čekas cietuma režīms.

Ar čekas cietuma režīmu dabūja iepazīties katrs apcietinātais, tiklīdz viņš nonāca sētas namā, dežūrējošā čekista istabā. Katrs jaunatvestais pārdzīvoja iekšķīgu uztraukumu, un viņu mocīja nezināšana par savu likteni. Maz starp latviešiem bija tādu, kuri jau nebūtu dzirdējuši vai lasījuši par čekas zvēriskām metodēm un slepkavībām. Pēc ievešanas dežuranta istabā nostādīja tūdaļ ar seju pret sienu. Tad pavēlēja: “Izģērbties kailam!” Kad izģērbās, atkal nostādīja pret sienu, uz muguras sakrustotām rokām. Tā stāvot arestētie redzēja, ka pa durvīm ienāk viens vai divi čekisti baltos virsvalkos, nažiem rokās.
Daudziem šie bija baigi brīži, galvenais — nezināšana. Prātā iešāvās doma, ka tiem šķībacainiem vīriem baltos ķiteļos, ar puļķīšiem virs cepurēm (augšā puļķītis, apakšā muļķītis — mīkla), nav labi nodomi. Sak’, ja zinātu, ka nāks un griezīs, mestos atpakaļ un kaut vai kailām rokām nožņaugtu kādu. Bet ja negriež! Ar tādu izlēcienu būs atkal ķezā. Prāts apmierinās tikai tad, kad čekisti ar nažiem sāk apstrādāt garderobi. Tika ārdīts, bakstīts un taustīts. Metāla pogas, āķi, bikšu un vestes atsējas, — viss tika nogriezts. Atņemtas tika arī visas liekās mantas, atstājot tikai kabatas lakatiņu. Pa to laiku dežurants ir saņēmis rīkojumu par to, kādā kamerā jāievieto, Seko komanda: apģērbties! un sākas vešana uz kameru.

Pēc reglamenta, vedot atkal jātur rokas uz muguras, bet bieži vajadzēja šo reglamenta punktu mīkstināt, turot tikai vienu roku uz muguras, jo bieži atkārtojās gadījumi, kad pēc visu pogu un āķu izgriešanas arestantam nokrita bikses, un gājiens apstājās. Vecie cietuma iemītnieki šādus gadījumus vienmēr paredzēja un jaunajam ienācējam palīdzēja sakārtot garderobi ar speciāliem, turpat kamerā izgatavotiem, līdzekļiem.
Gandrīz ikviens kamerās atvestais pirmajās dienās atgādināja meža zvēru, kas tikko ielikts krātiņā. Visi centās staigāt, nervozēja, visu uzlūkoja ar neuzticību, baidījās no citiem, tādiem pašiem nelaimīgiem. Baidījās arī atbildēt uz jautājumiem par dzīvi ārpusē un nevarēja pierast pie režīma.

Tāds lampu drudzis mocīja līdz pirmai nopratināšanai. Galvenā kļūda bija tā, ka visi domāja loģiski, savu arestēšanu centās mērot ar vecām, līdzšinējā dzīvē parastām mērauklām, likumību, jēdzieniem par vainīgumu u.t.t. Tādas mērauklas čekā nekur nederēja. Čekā viss noritēja šabloniski, pēc plāna; ilgo pratināšanu mērķis bija panākt atzīšanos un, katru lietu sīki izšķetinot, iepīt vēl citas personas lietā. Daudzi, loģiski domājot, sevis attaisnošanas labā minēja liecinieku vārdus, bet čekai bija savs viedoklis un savs “likumības” jēdziens, un uzdotie liecinieki arī nereti tika arestēti.

Tikai pamazām “noslīpējoties”, daudzi apcietinātie nāca pie prāta un saprata savas kļūdas, bet daudzreiz bija jau par vēlu. Čeka pēc bagātīgās pieredzes tādēļ saprata, ka galvenais “uzbrukums” jāizdara pašā sākumā, lietojot visas metodes, pratinot dienu un nakti, izolējot, ņemot palīgā karceri, garīgo un fizisko inkvizīciju u.t.t.
Čekas cietumā ieslodzīto dienas kārtība kamerās sākās ar komandu: celties! Jāceļas bija pl.7 rītā. No 7—8 veda uz ateju, kameras dežurants (dežūrējām pēc kārtas) rūpējās par tīrību, “paraškas” iznešanu, grīdas mazgāšanu u.t.t. Mazgāšanās notika turpat atejā. Plkst.9 izsniedza rupju maizi 400gr. un kafiju. No pl.13—14 pusdienas, pl.20 vakariņas un pl.23 — gulēt. Kā redzat, dienas kārtība neko daudz neatšķiras no kaut kāda internāta dienas kārtības. Jūs teiksit, kas tad šiem tur nekaitēja!

Čeka nebūtu čeka, ja, piemērojot šo režīmu kontrrevolūcionāriem, viss nebūtu pēc plāna un trūktu inkvizīcijas. Par uzturu rakstīšu atsevišķi, šeit pieminēšu tikai gulētiešanu plkst.23. Kā iepriekš minēju, no pl.22 naktī sākās pratināšanas, kuras vilkās cauru nakti līdz pl.6 no rīta. Ejot gulēt neviens nevarēja zināt — kuru sauks. Tikko cilvēki aizmiguši pirmā miegā, uzrauj augšā, pratina līdz rītam! Otrā dienā jānīkst karstumā un spilgtā spuldzes gaismā (dienā nedrīkstēja ne tikai gulēt, pat snaust nē), tad otru nakti pl.23 pavēle — gulēt, bet pēc divām stundām atkal — apģērbties, sekot!
Gultas rītos uzceļ un pieāķē pie sienas. Dienu atļauts tikai sēdēt, staigāt (klusi), cik nu kamerā tās telpas. Mūsu sešnieks bija 2,5x5m tilpuma. Snaust, skaļi sarunāties, atspiesties pret sienām, kaut ko uzklāt uz soliņa, lai mīkstāka sēdēšana, — viss tas bija noliegts. Lai tādas vaļības nenotiktu, uz katrām 4—5 kamerām dežūrēja viens sargs, kurš, nepārtraukti staigādams no durvīm pie durvīm, caur novērojamo “aci” uzraudzīja, lai viss būtu “kulturāli” un pēc reglamenta.
Katru dienu cietuma vecākais dežurants izdarīja pārbaudi visās kamerās. Šīs pārbaudes laikā varēja arī uzdot jautājumus un prasīt pēc sāls, veļas u.t.t. Dežurantam bija rokā zīmulis un bloks; pierakstīja vārdu, uzvārdu, un ar to pietika līdz nākamai reizai. Mums kamerā bija vecāks vīrs, kas slimoja ar bruku. Kratīšanā viņam atņēma bandāžu, bez kuras tas nevarēja iztikt. Kad lūdza dežurantu izsniegt bandāžu, tas atbildēja, ka bez ārsta atļaujas nevar; ārsts savukārt paskaidroja, ka nevar bez priekšnieka atļaujas. Galu galā trīs mēnešus šis nelaimīgais lūdza savu bandāžu. Viņam to apsolīja katrreiz, bet nekad viņš to nesaņēma. Tāpat tas bija ar citām lietām un vajadzībām. Negaidot, vairākas reizes naktī, pēkšņi tika izdarītas kratīšanas kamerās. Tādās reizās atkal visas mantiņas un drēbes, gultas un viss kamerā esošais tika sīki un pamatīgi izkratīts. Salmu maisi tika ārdīti un pārmeklēti. Ja atrada kaut mazāko papīra gabaliņu, diedziņu, aukliņu, kādu uzrakstu uz alumīnija bļodiņas vai krūzītes, karcers neizbēgams vainīgajam vai represijas visai kamerai.
Lielāko vērību pievērsa vismazākam papīra gabaliņam. No rītiem ejot uz ateju, izsniedza katram atsevišķi mazu papīrīti zināmai vajadzībai, bet ja neizlietoja, tad bija jāatdod atpakaļ.

Ja kāda kamera krita nežēlastībā, tad noliedza pastaigāšanos, atņēma domino vai dambreta spēles un atstāja bez izraksta. Ko nozīmē ieslodzītiem izraksts, to laikam visā pilnībā sapratīs tie, kuriem pienācās šo izrakstu gaidīt. Cilvēki, kuri pilnīgi izolēti no ārpasaules, padoti čekas spīdzināšanas metodēm, dienām, nedēļām un mēnešiem ap sevi redz tikai krātiņa mūra sienas, neko vairāk nedzird kā atslēgu un dzelžu bultu žvadzēšanu, lamas, kliedzienus pēc palīga, arī uztura ziņā ir novārdzināti, Tā pusbadā dzīvojot šie ļaudis, nezinādami savu likteni un kas ar viņiem notiks nākošās stundās, gaidīja izrakstu kā lielu laimi lielā nelaimē. Divas reizes mēnesī tie apcietinātie, kuriem bija nauda atņemta pie kratīšanas, vai arī iesūtīta (čekas pagrabos gan retos gadījumos kādam izdevās paziņot saviem piederīgiem), tie varēja izrakstīt produktus un papirosus par 25 rubļiem.

Tabaku, smēķējamo papīru un pīpi neatļāva lietot, tikai papirosus. Ar ko izskaidrot smēķēšanas kāri, to atstāju šī netikuma nosodītāju un pētītāju ziņā.
Čekas pagrabos pīpoja pat tādi, kas līdz tam nebija pīpojuši. Mums bija tradīcija: ja kādu “augšā” pratināja, zinot pārdzīvojamo momentu svarīgumu, mēs pārējie apakšā savu biedru gaidot atsacījāmies no savas “dūma” porcijas, lai tam, kuru novedīs lejā, varētu iedot kādu lieku papirosu.

Kas attiecās uz uzturu vispārīgi, tad visi arestētie, kam pienācās sēdēt čekas iekšējā un pēc tam centrālcietumā, atzina, ka uzturs čekā bija labāks un dažādāks, nekā centrālcietumā. Saprotams, cietums paliek cietums, sālītās reņģītes (4 gab.) ar nemizotiem kartupeļiem mums garšoja daudz labāki, nekā dažam lasis ārpusē, bet tomēr bija starpība. Ja, piemēram, čekas cietumā šķidro putru deva ļoti bieži un to dēvēja par “parasto”, tad centrālcietumā šo šķidro putru jau sauca par “neizbēgamo”. Čekā šinī virā varēja atrast putras nosaukuma pamatu — putraimus, bet centrālcietumā kādreiz bija grūti uzminēt, kādu nosaukumu dot ēdienam. Tādēļ centrālcietumā radās, kaut arī tas atgādina karātavu humoru, sekoši “ēdienu kartes” apzīmējumi: “Havajas puķe” un “Melnā neļķe”. Par Havajas puķi apzīmēja viru, kas pagatavota no neizpētāmiem produktiem, bet virs šķidruma parasti peldēja divas vai trīs dzeltenas burkānu ripiņas. Melnās neļķes nosaukumu ieguva melns lēcu un zirņu virums. Bez tam kādreiz pasniedza kaut ko līdzīgu zirņu un kartupeļu biezenim, aplietu ar miltu javu mērces vietā, un šis ēdiens drīz vien ieguva nosaukumu “(Viļa) Lāča pudiņš ar (Žaņa) Spūres mērci”.

Par šo starpību ēdiena ziņā mums cietumniekiem bija pašiem savs izskaidrojums un proti: čekā zaga mazāk, bet centrālē vairāk. Šo slēdzienu mēs dibinājām uz novērojumu pamata.
Visiem politiskiem ieslodzītiem dienas rācijas summa bija vienāda.

Tikai čekas sardze un cietuma personāls, kā uzticības personas, tika labāk atalgotas, piem., sargs čekā saņēma 840rbļ. algas, apģērbu un uzturu (čekas šoferi pat 1200 rbļ.) mēnesī, kurpretim centrālcietuma daudzie sargi tikai 240rbļ. mēnesī. Čekas sargi saņēma uzlabotu uzturu no valsts un mēs bieži redzējām koridoros staigājam čekistus ar desu vienā un baltmaizi otrā rokā (uz šīm mantām čekistiem bija sevišķa vājība), tā tad arestantu porcijas viņus interesēja mazāk.

Centrālcietumā turpretim uz arestēto rēķina mitinājās visa lielā žīdu un kriminālistu banda.
Ka Maskavā nav desu un baltmaizes, mēs zinājām no tā, ka čekai šinī ziņā nebija pieredzes. Citādi būtu sen jau novērstas tādas lietas, ka mēs atejas vietās atradām laikrakstu gabalus, no kuriem izkratot desu ādas, varējām lasīt par ārpolitiku. Dažreiz gadījās, ka iesaiņojamais papīrs bija tīri svaigi eksemplāri.

Ja čekas cietumā bija kas labs, tad tā bija tīrība. Divas reizes mēnesī veda turpat apakšā pagrabā ierīkotā pirtī un tajās dienās mainīja arī gultas un apakšveļu. Kā jau minēju, kamerās par tīrību rūpējās paši arestētie. Centrālcietumā turpretim sanitārie apstākļi bija šausmīgi.
Bez tam mums bija īpatnēji dzīves apstākļi, kas pavedināja uz dažādām pārdomām. Grūti bija ticēt, ka 100 sveču gaismas lampa, kas nepārtraukti nakti un dienu dega virs arestēto galvām, bija domāta cietumnieku labklājībai. Tāpat bija grūti ticēt, ka 25—30gr. temperatūra būtu domāta apcietināto labsajūtai. Šīm labierīcībām gan bija citi uzdevumi, un tie piederēja pie pasīvās inkvizīcijas, bagātās pieredzes ieguvums. Lai kā, bet grūti mums bija ar šīm “labierīcībām” cīnīties. Gaisma un siltums ir labas lietas, sevišķi ziemas mēnešos. Pirmajās dienās es arī nekādus traucējumus nesajutu un brīnījos, ka vecākie kameras biedri stipri cieš no gaismas un karstuma. Tad pamazām arī es sāku nogurt. Svīdu, sāka sāpēt acis, apņēma īgnums, kas pārgāja nervozumā un beigās nonācu gandrīz pilnīgā nervu sabrukuma stadijā.
Lai spuldzi nesadauzītu, tā bija stiepuļu pinuma aizsargāta. Ja visam tam pievieno stingrā režīma noteikumu, ka naktī guļot nedrīkstēja galvu apsegt, dienu sēdot nebija brīv rokas aizlikt priekš acīm, telpas netika vēdinātas, un “paraškas” izgarojumi padarīja gaisu vēl neciešamāku, tad lēnām, bet noteikti pārņēma izmisums.

Tādus izsutušus un nervozus, piepeši naktī no miega uzrauj augšā un ved pratināt. Vairāki pratinātāji krustus ugunīs uzdod dažādus jautājumus: te jāatbild, ko darījis un kur bijis 20 gadus atpakaļ, te pēkšņi atkal pārnes jautājumus tagadnē. Birst draudi, solījumi, lamas vārdi. Man ir pamats domāt, ka maz būs to, kas palikuši dzīvi pēc iepazīšanās ar spīdzināšanas centrāli. Tie pa lielākai daļai bija jau nāvei nolemtie un uz moku sola no viņiem izspieda tikai materiālus turpmākiem arestiem.
Kā vēlāk, varbūt, noskaidrosies, daudzi, izbaudot šo pasīvo inkvizīcijas metodu paņēmienus, nonākuši garīgā sabrukumā un apātijā, parakstījās zem protokoliem par visu, lai tikai ātrāki visam tam pienāktu gals, lai kāds…

3. 58.pants
Memento mori (atceries par nāvi).
Padomju savienības Sodu likumā ir plaši pazīstamais 58.pants, ar kuru dabūja iepazīties desmiti tūkstoši latviešu. Ar šo pantu tūkstoši klīst ziemeļu tundrās, tūkstoši smok vēl Krievijas cietumos un ar 58.pantu uz krūtīm, varbūt, tūkstoši dus aprakti drēgnās smiltīs …
Šim 58.pantam ir ap divdesmit punktu, kas tik elastīgi, ka, cietumnieku žargonā izsakoties, lietu “piešūt” iespējams pat zīdainim par to, ka viņa tēvs nav piedalījies — Napoleona bērēs. Sodu ziņā arī 58.pants nav sīkumains. Atsevišķi punkti paredz brīvības atņemšanu no 6 mēnešiem līdz 25gadiem, paredzot arī nāves sodu.

Galvenais ir tas, ka visi punkti izstiepti līdz nāves sodam, un ar šo lielo starpību (no 6mēn. līdz nāves sodam) tad (ar to) pie pratināšanas arī operē čekisti, tā mulsinot nopratināmo. Ja atzīsies, dabūsi 6 mēnešus, neatzīsies — nāves sods! Visā apcietinājumā pavadītā laikā man gan nenācās dzirdēt, ka kādam politiskam būtu piespriests mazāk par 7 gadiem. Bija gan nedaudzi gadījumi, kad, pēc 3—6 mēnešu noturēšanas apcietinājumā, aiz pārpratuma apcietinātas vai citādi čekai nevajadzīgas personas atbrīvo, iepriekš to saistot ar parakstiem par neizpaušanu.

Nāves sodus piesprieda plašos apmēros. Lai gan cietumos bija grūti sazināties, tomēr krājot pa dažādiem ceļiem iegūtās ziņas, mums, apcietinātiem, bija zināms, ka daudzos gadījumos piespriestos nāves sodus visus neizpildīja. Kāpēc gan tik plašos apmēros piesprieda nāves sodus, bet visus neizpildīja? Par šo jautājumu mēs, cietuma iemītnieki, daudz interesējāmies.

Mums bija izdevība sarunāties ar arestētām personām — Pad. savienības pilsoņiem, un no viņu izteicieniem mēs dabūjām zināt, ka Krievijā vēl pēc 25 gadiem boļševiki cīnās ar kontrrevolūciju tāpat, kā pie mums — Latvijā. Visu apsverot, mēs nācām pie slēdziena, ka tiesas process ir čekas metodu turpinājums pēc plāna. Pamatā, tāpat kā no pirmās pratināšanas dienas, tiek liktas — bailes no nāves. Tribunāls nav atsevišķu cilvēku vainīguma konstatēšanai un to sodīšanai pēc likuma par noziedzīgiem nodarījumiem pret valsti, sabiedrību vai citiem kādiem likumos paredzētiem pārkāpumiem. Padomju tiesa, pēc plāna izpildot partijas (žīdu) rīkojumus, izņem masveidīgi no “apgrozības” cilvēkus, vai nu tos iznīcinot, vai novietojot pie spaidu darbiem darbu nometnēs, šahtās u.t.t., tādā kārtā iegūstot darba spēku par velti (vergus). Šādu sodu izciešanas veidu Pad. savienības likumi nosauc par progresīvu. Darba nometnēs čekas uzraudzība turpinoties, un tur ar visādiem paņēmieniem spaidu un represiju ceļā salaužot katra ieslodzītā pēdējās pretošanās un domāšanas spējas. To visu saucot par “pāraudzināšanu” . “Sijājot” kontrrevolūcionārus, aiz kādiem citiem motīviem un slepeniem rīkojumiem no Maskavas, tad arī čeka daudzos latviešos saskatīja labus vergus. Lai cilvēki pirms nonākšanas “pāraudzināšanas” iestādēs justos no juridiskās puses vainīgi un no “audzināšanas” viedokļa pateicīgi padomju varai par apžēlošanu, — bija vajadzīgi daudzie nāves sodi.

Piemēram minēšu šādu gadījumu. Apcietināja robežsargu N. Izmeklēšanā nepierādījās nekādas vainas, ko varētu kvalificēt un piemērot kādam 58.p. punktam. Robežsargs N. kalpojis robežsargu brigādē Latvijas republikā, un šo republiku atzinusi pati Pad. savienība jau 1920.gadā. Tad čeka kvalificē robežsargu brigādi kā “balto armiju”, kuras darbība vērsta pret Pad. savienību, un brigādes uzdevumos ietilpstot arī komunistu vajāšana un spiegošana. Tādēļ robežsargam N. pēc 58.p. piemēro 2., 6. un 13.punktu. Robežsargs, apzinādamies, ka viņš nav neko tādu noziedzies, protams, sevi izmeklēšanas laikā par vainīgu neatzīst, bet gan atzīstas, ka no tāda līdz tādam laikam bijis dienestā un izpildījis visus priekšniecības uzliktos dienesta pienākumus. Tribunāla spriedums — nāve.

Otrs piemērs. Apcietina lauksaimnieku. Čeka izmeklēšanas laikā pārliecinājusies, ka šis cilvēks ir nacionālists, bet juridiski nevar piemērot attiecīgus punktus. Beidzot čeka atrod, ka šis zemnieks ir bijis politiskā partijā (zemn. sav-bā) . Ar 58.p. 4.pk. palīdzību šī partija tiek kvalificēta kā fašistiski kontrrevolūcionāra. Partija piekopusi pretkomūnistisku aģitāciju u.t.t., un par šādiem nodarījumiem draud nāves sods. Apvainotais pratināšanas laikā sevi par vainīgu neatzīst, jo apzinās, ka nekad un nekur nav uzstājies ne ar kādu aģitācijas runu, ne arī rīkojis citus kādus padomju varai graujošus aktus. Lieta nonāk tribunālā, un tas, ņemot vērā, ka ar paša apcietinātā atzīšanos ir pierādīts, ka viņš bijis kontrrevolūcionāra organizācijā, bet liedzās atmaskot šīs organizācijas locekļu kaitīgo darbību, kā nelabojamam piespriež nāves sodu.
Vēl varu piezīmēt, ka gandrīz pie katras lietas ir arī pievienotas komunistu partijas rajonu komiteju atsauksmes par katru apcietināto.

Pēc nāves sprieduma pasludināšanas turpat tiesā paziņo šiem nelaimīgajiem, ka divu stundu laikā viņi var iesniegt tiesai lūgumu uz PSRS augstākās padomes vārda — dēļ apžēlošanas.
Kad cilvēki morāliski un fiziski satriekti cietuma režīma apstākļos, kad ilgajās pratināšanās, morāliski un fiziski spīdzinot, šie cilvēki zaudējuši katru jēdzienu par likumību un taisnību, kad nav vairs loģisku domu, sakiet, ko šajās divās stundās šie cilvēki pārdzīvoja un izjuta! Dzīvotgriba, cerība un ticība kādam brīnumam bija tas, kas viņus pamudināja, un viņi rakstīja…

Bija arī tādi, kas nerakstīja, piemēram sirmais ģenerālis Gopers, kurš tribunālam bija teicis, ka viņš neatzīstot tādu ķēmošanos, ja atzīst par nederīgu — lai šaujot nost!

Šajās divās stundās nav daudz kas jāraksta; ja vēlas, var vēlāk papildināt. Pietiek, ja uzraksta, ka atzīstas par vainīgu, rūgti visu to nožēlo, apsolās laboties, un tādēļ lūdz apžēlot. Tā tad, ja ne čekā, tad tiesā čekas bagātā pieredze panāca atzīšanos, un ar savu parakstu šie nelaimīgie nodeva savu dzīvību čekas rīcībā. Kā vainīgiem tad arī augstākā padome dažiem “augstsirdīgi” dāvāja dzīvību, pārvēršot nāves sodu spaidu darbos uz 10—25 gadiem…
Visus tā saucamos „nāviniekus”, kuri iesniedza apžēlošanas lūgumus, ievietoja centrālcietuma 2.korpusa „būros” stingrā uzraudzībā. Tur šie nelaimīgie gaidīja Maskavas atbildi 60—72 dienas.
Ko pārdzīvoja šie cilvēki tais dienās, grūti pat saprast, bet var iedomāties. Man šķiet, ka daudziem tajā laikā ārpus cietuma mūriem būtu vajadzējis nosarkt par to, ka, pārvarot kādas sīkas likstas vai neveiksmi dzīvē, paciešot kādu materiālas dabas zaudējumu vai ģimenes nesaskaņas, viņi žēlojušies par saviem nerviem… Tādi lai atceras latvju tautas mocekļus no 2.korpusa.

4. Sobačņiki
Vairākas reizes jau esmu pieminējis savā stāstā „sobačņikus”. Lai lasītājs gūtu skaidrāku jēdzienu par šo čekas “labierīcību”, pastāstīšu, kā latvju patrioti jutās šajos skapjos. Bez izņēmuma gandrīz katram apcietinātam nācās “sobačņikos” pavadīt zināmu laiku vai nu čekā, vai centrālcietumā. Viss etaps no cietuma uz cietumu, pratināšanas uz čeku un atpakaļ, uz tiesu un no tiesas gāja caur “sobačņikiem”.
Šo “daiļskanīgo” nosaukumu šīs telpas ieguva tādēļ, ka tajā laikā sardzes dienestu etapa telpās izpildīja GPU čekisti, kuri latviešus lamāja par “buržuju suņiem”. “Sobačņiki” savu apmēru dēļ atgādināja suņu būdas, kas krievu tulkojumā būtu “sobačņiki”. Lai krievi saprastu šā vārda nozīmi, tad nosaukums bija jādod krievisks.

Esmu jau iepriekš pastāstījis par kratīšanām un izģērbšanos čekas cietumā pie ievietošanas un pa atrašanās laiku kamerās. Tas pats, bet vēl pamatīgāki atkārtojās, kad pārveda no čekas cietuma uz centrālcietumu. No kameras vispirms ieveda pie dežuranta, lika izģērbties, bija jāpaceļ rokas, tad izpēta paduses, jāatver mute, “izskata zobus” (pārmeklē), jānotupjas sēdus, lai izpētītu arī zemāk esošās miesas daļas… Apģērba gabali atkal tika bakstīti un ārdīti. Man personīgi, skatoties, kā cietumā novazātie apģērba gabali tiek apstrādāti vai simto reizi, kļuva to žēl: sak, ko no jums, nabadziņiem, grib, arī jums jācieš manis dēļ. Pēc kratīšanas novieto čekas “sobačņikā”, tad pēc dažu stundu pavadīšanas tajā, iesēdina “Bertā”, noved uz centrāli. Tur atkal tāda pati kratīšana un atkal “sobačņikā”. Tikai pēc tam tiek paziņota kamera, kurā ievieto.
Čekas “sobačņiki” atšķīrās no centrālcietuma būdām ar to, ka cietumā šīs būdas ir no dēļiem, bet čekā sienas apmestas un izbalsinātas. Čekas “sobačņikos” katru rītu ar kaļķu javu tiek notriepti pa dienu uz sienām izdarītie uzraksti vai ieskrāpējumi, turpretim centrālcietuma “sobačņiku” dēļu sienas ir aprakstītas. Domāju, ka katrs šo “sobačņiku” dēlis, kas aprakstīts ar ieslodzīto autogramām, tagad būtu novietojams muzejā. Uz šiem dēļiem viens otrs atrastu savu piederīgo vārdus un varētu skatīt, varbūt, viņa pēdējo parakstu.
Šie uzraksti bija izdarīti vai nu ar nagu vai ar pogu iespiežot, bet bija arī uzraksti ar zīmuli vai kādu labi apslēptu grafīta gabaliņu. Cik varu atcerēties, šajos “sobačņikos” lasīju šādus uzrakstus: “Jānis Josts — nāves sods”; “Ezernieks 24.III.”; “Ezerietis 17.V.”; “Lāsts žīdiem!”; “A. Upītis — uz čeku — IV.”; “J. Žīgurs”; “Lūdziet Dievu!”, “Nost Staļinu!”; “Lai dzīvo Latvija!” un daudz citu.

Cik daudz pārdzīvojumu un sirdssāpju cilvēki pārcieta šinīs būdās! Neviens še ievietotais nezināja, kur viņu liks, kas ar viņu notiks, kas ir čekai padomā, kādas jaunas mocības un, varbūt, — nāve. Tie, kurus veda uz tribunālu, loloja sevī vēl kādu cerības stariņu, bet kas atgriezās ar smagām soda nastām, šeit atvadījās garā no saviem tuviniekiem. Ko pārdzīvoja šeit ievietotie “nāvinieki”, nav vārdos pasakāms, ne iedomājams. Tādā stāvoklī pavadot stundas neziņā starp četrām dēļu sienām, bija tāda sajūta kā zārkā. Vienīgais, ko tad izmisumā cilvēki vēl darīja — šīm dēļu sienam uzticēja savus, varbūt, pēdējos pieskārienus, lūgšanas un lāstus …

5. “Sarkanais stūrītis”
To, ka latvieši, ejot savu Golgātas ceļu, nezaudēja nekad humoru, lasītājs varēs saprast no maniem turpmākiem nostāstiem par kameras biedriem; bet kas attiecas uz “sarkano stūrīti”, tad man jāatzīst, ka šinī ziņā centrālcietuma N kameras ieslodzītie kontrrevolūcionāri bijuši sevišķi asprātīgi.
Ja nu daba cilvēku ir tādu radījusi, ka viņš pat cietumā nevar iztikt bez ēšanas, dzeršanas un citām dabas prasībām, tad tur arī čeka neko citu nav varējusi izdomāt, kā mūsu kameras stūrī novietot diezgan augstu iegarenu, apm. 60l tilpuma skārda trauku. Kamēr cietumi pastāv, visās kopējās kamerās vienmēr bijušas šīs “paraškas”, bet laikam gan tik laikmetīgā krāsā nekad nebija gadījies šīs “paraškas” nokrāsot un, proti, mūsu lielais skārda trauks bija nokrāsots sarkanā krāsā. Man ir neveikli aprakstīt, ceru ka katrs pats spēs iedomāties, cik neērtību šis trauks mums sagādāja un kā bojāja gaisu. Piecdesmit cilvēkiem nakti un dienu nācās katram pat vairākas reizes lietot šo trauku. Bija cilvēki, kuri sākumā pārdzīvoja kautrības “drudzi” un cieta, daudzi sūdzējās par “aromātu” u.t.t., vārdu sakot, šis stūrī novietotais trauks palīdzēja bendēt mūsu garastāvokli, viņš tika lādēts, bet bez viņa arī nevarēja iztikt.

Tā nu iznāca, ka “paraška” atradās tajā stūri pie durvīm. Vecākie kameras iemītnieki pastāvīgi, ja kāds atstāja kameru augšgalā, virzījās uz augšu, bet jaunpienācējam bija jāapmierinājas ar vietu uz klona zemē, tuvāk “sarkanajam stūrītim”. Tādā kārtā ikvienam jaunienācējam kādu laiku vajadzēja paciest šīs neērtības. Starp arestētiem tad gadījās, ka daži bez kurnēšanas pacieta šīs neērtības, bet gadījās arī tādi, kuri mēģināja “bēgt” no šī “stūrīša”. Vai nu ar taisnības vai netaisnības iemesliem tie vakaros meklēja vietu sev citur — tālāk. Tad tādiem vecākie iemītnieki, kuri tam visam jau bija gājuši “cauri”, pasniedza “polītiskās audzināšanas” stundu. Tika aizrādīts, ka sarkanie stūrīši ierīkoti visā valstī un bez sarkaniem stūrīšiem tauta nevar justies laimīga brīvajā plašajā dzimtenē. Vai gan šis iedomājoties, ka visā Latvijā vienam otram sarkanie stūrīši mazāk “smirdot”, bet esot vien jāpacieš. Šis “sarkanais stūrītis” N. kamerā esot latviešiem vispaciešamākais, jo lai gan viņš arī tāpat neganti smirdot, tomēr neesot vismaz pie sienas Staļina bildes …

6. Lielā un mazā “Berta”
Kurš gan Rīgā nebija ievērojis joņojam straujā tempā pa ielām šos apcietināto pārvadāšanai domātos zilos auto. Tie braukāja bieži un dažādos virzienos. Cik daudz reizes gājēji, kuri asarām apmiglotām acīm devās ceļā, lai no dažādām iestādēm iegūtu kādas ziņas par savu tuvinieku, varbūt nemaz nezināja, ka turpat garām šajās mašīnās aizved meklējamo. Aizved varbūt turp, no kurienes neatgriežas.
Šīs mašīnas bija speciāli būvētas, pilnīgi segtas. Iekšā dega elektriska spuldze. Mazajā “Bertā”, tā sauktā limuzīnā, bija vietas 4 personām. Pakaļējā galā bija nodalījums apsardzei. Šos četrus arestētos pavadīja tikpat daudz sargu — divi auto pakaļējā galā, viens priekšējā un pats uzticamības vīrs — bruņotais šoferis. Lielajā “Bertā” bija vietas 16 personām. Starp čeku un centrālcietumu vairāk apgrozībā gāja mazā “Berta”. Bez tam vēl bija citas smagās mašīnas, pārklātas brezentiem.
Uz provinci pēc arestējamām personām atsevišķos gadījumos brauca parastie čekas limuzīni, kuri vairākos gadījumos bija apzīmēti ar sarkanā krusta zīmi.

Šie auto, resp., abas “Bertas” bija mums, cietumniekiem, vienīgā vieta, kur mēs guvām izdevību sastapties ar pārējiem arestētiem — no citām kamerām. Šos īsos mirkļus brauciena laikā mēs izmantojām informācijas apmaiņai. Atceros, ka man gadījās savos braucienos sastapties ar bij. sūtni Hugo Celmiņu un plkv. Malcenieku maija mēnesī.

9. Mani kameras biedri

Lielas bēdas cilvēkus tuvina, mazas šķir — tāds ir sakāmvārds. Es rakstu ar nolūku: mani kameras biedri. Tāpat kā vārds karabiedrs ir svēts vārds, tāpat man mani kameras biedri paliks mūža atmiņā. Nāves ēnā iegūtie biedri ir man daudzreiz mīļāki nekā tie draugi, kas iegūti ārpus cietuma mūriem.

Te (ārā) valda vēl vecie dzīves netikumi — savtīgums, godkāre un skaudība Vēl vairāk, man liekas, ka daudzi, pat ļoti daudzi ir šinī pārdzīvojumu pilnā laikā iestiguši savās ikdienas sīkumainībās un mantkārībā. Šie cilvēki ir pret citiem neiecietīgi, viņi nav guvuši nekādu mācību no pagājušā, viņiem, tā sakot, sarkanais ārprāta gads aizgājis secen.

Rakstīdams par saviem kameras biedriem čekas pagrabos un centrālcietumā, aprakstīšu arī mūsu dzīvi šajos cietumos. Lai raksturotu čekas dažādās metodes pie nopratināšanas katrā atsevišķā gadījumā un citus piedzīvojumus, apstāšos pie katra sava cietuma biedra atsevišķi. Ceru, ka mani kameras biedri, kuri ir dzīvi un kuri atgriezīsies no “plašās dzimtenes”, neļaunosies par to, ko es pastāstīšu par mūsu kopīgi pavadītām dienām čekas gūstā.

Ceru arī saprasties ar lasītājiem tai ziņā, ka vēl nav pienācis īstais laiks saukt vārdā manus cietumnieka dienu biedrus, jo daudzu liktenis mums vēl nav zināms. Man jāpaskaidro, ka visu, ko še rakstu, pamatoju uz paša piedzīvojumiem un kameras biedru izteicieniem.
Sabiedrisks darbinieks N. Viņu apcietināja 1941.g. sākumā un ievietoja vispirms centrālcietuma izolācijā. Pēc vairākkārtējas pratināšanas viņu atveda pie mums čekas pagrabos. N. visu laiku apcietinājumā izturējās nosvērti un vīrišķīgi, panesa visus režīma žņaugus un ar vārdiem stiprināja tos, kam sāka zust pacietība. Tas apstāklis, ka N. savā laikā bijis ass vārdos un darbos pret dažām personām, kas kādreiz sadarbojušās ar komunistiem, bija N. aresta iemesls. Čeka viņu apvainoja par padomju līdzstrādnieku (sotrudņiku) apvainošanu un spiegošanu, jo kā gan citādi N. varējis iegūt ziņas par šiem “sotrudņikiem”?

N. lietas izmeklēšanā ievērību pelna svarīgs apstāklis. Varbūt daudziem tas nav vēl šodien zināms, ka čekas rīcībā bija kāda 40cm gara un apm. 12cm plata diezgan bieza grāmatiņa, no plānām zīda papīra lapiņām. Uz šīm lapiņām alfabētiskā kārtībā bija uzrakstīti to personu vārdi, kuri bija nolemti apcietināšanai jau pirms 1940.gada 17.jūnija (pirms pirmās okupācijas). Tā tad sarkanā armija nav ienākusi “atbrīvot” mūs tikai no “bada”, bet čeka gadiem krājusi materiālus, lai ienākot varētu uzsākt savu tīrīšanas akciju. N. arī bijis šinī grāmatiņā ievests. No daudziem pēc tam man nācās dzirdēt par šo grāmatiņu (kas, bez šaubām, bija vairākos eksemplāros), un visi brīnījās, kādi sīki biogrāfiski dati bijuši sakopoti par atsevišķām personām.
N. vairākas naktis un dienas pavadīja “augšā” (tā mēs saucām nama stāvus, kur atradās pratināšanas kameras) pie izmeklēšanas tiesneša, kur viņš pašrocīgi rakstīja savus paskaidrojumus. Kādreiz N. pratināšanā piedalījies pats čekas priekšnieks. Visi pratināšanas materiāli stenografēti. Kad iztaujājām N. par iespaidiem šinī svarīgajā pratināšanas laikā, viņš atbildēja visai lakoniski. Pēc viņa domām čekas priekšnieks esot liels dabas mīļotājs, jo viņš bieži lūkojies uz daiļās stenografistes krūtīm, pie kurām bijusi piesprausta sarkana roze.
Bij. karavīrs – lāčplēsis X., apcietināts 1940.gadā. Arī viņa vārds bijis ierakstīts jau minētajā čekas grāmatiņā. X. lieta spilgti raksturo tos melus, kādus boļševiku rokas puiši pauda 1940.g. vasarā par veco lietu nodošanu aizmirstībai. Šiem meliem bija noticējusi nevien tauta, bet, par nožēlošanu, arī valdība…
X tomēr bija mēģinājis pazust, dodoties ārpus Rīgas lauku darbos, cerēdams, ka tur viņu neizspiegos un varbūt tā izdosies sagaidīt atbrīvošanas brīdi. Izrādījās, ka arī tās bijušas veltīgas pūles, un kādā vakarā, kad viņš noguris atgriezies no darba mežā, ieradušies čekisti un limuzīnā klusi noveduši Rīgā. “Atveda kā teļu uz kaušanu,“ — stāstīja vecais karavīrs.
Lieta, kādā X sauca pie atbildības, attiecas uz notikumiem priekš vairāk nekā 20 gadiem kaut kur Krievijas dienvidos revolūcijas laikā. Šie notikumi tagad jau pieder vēsturei, un tagadnē tiem vairs nav nekādas nozīmes. Uz šo apstākli X pie nopratināšanas aizrādījis čekistiem, bet viņam strupi paskaidrots, ka Padomju savienības likumi nepazīst noilgumu. Tāpat neesot svarīgi, kādā valstī vai pasaules daļā kāds darbojies pret komunistiem šādā vai tādā veidā, kas runā pret 58.pantu. Ja tāda persona nonākot čekas rokās, tā tiekot sodīta. Domāju, ka šos vārdus derētu iegaumēt tiem, kas, varbūt, aiz robežām vēl savā aklumā nav saskatījuši padomju varas būtību. Vēl varu piezīmēt, ka arī cilvēka vecumam nav nekādas nozīmes.
Man ir zināms gadījums, kad 84g. vecam sirmgalvim piesprieda 15 gadus spaidu darbos par to, ka viņš atbalstījis baltgvardus (1919.g. partizānus Latgalē) . Vecītis tikai noteicis, ka tas esot par maz; vajadzējis visus 25 gadus — apaļu skaitli.
Arī X “augšā” dienām un naktīm rakstīja savus “memuārus”. Ilgajās nopratināšanas stundās viņam bija izdevība sarunāties arī par politiku, protams, tikai vienatnē. — To kļūdu, ko izdarīja Pēteris Lielais, atstādams še latviešus, boļševiki tagad izlabos. Mēs šeit nevaram būt droši, kamēr te būs kaut viens latvietis! — teicis kāds no vecākiem izmeklēšanas tiesnešiem X-am. Tad runājuši par balto armiju cīņām 1917—1920.g., un tas pats izmeklēšanas tiesnesis teicis: — Visiem balto armiju ģenerāļiem bija lielas priekšrocības sakaut boļševikus, bet viņi karu pazaudēja tikai tādēļ, ka neprata karot. Karot prot tikai boļševiki, — viņš lielīgi uzsvēris.
Kādreiz X atkal “augšā” rakstījis savus “memuārus”, bet izmeklēšanas tiesnesis pie galda kārtojis savus papīrus. Pēkšņi kabinetā ienāk kāds čekists, kuram X nepievērš nekādu vērību un turpina rakstīt. — Piecelties, kad ienāk biedrs priekšnieks! — pēkšņi uzbļāvis izmeklēšanas tiesnesis. X arī piecēlies. Ienācējs bijis militārā formā — kapteiņa dienesta pakāpē. — Kas šis par bandītu? — priekšnieks vaicājis.
Te nu jāpaskaidro, ka X, kā no darba mežā paņemts, bija noplīsušās drēbēs un apaudzis ar bārdu un matiem. Pēc šī jautājuma X-am sakāpušas asinis galvā un, nebēdājot par sekām un neprasot atļauju runāt, viņš pateicis: “Es neesmu nekāds bandīts, bet tāds pat virsnieks kā jūs! Ja es pēc bandīta izskatos, tad man par to jāpateicas jums.” ? Čekists noklausījies, noskatījies un tad prasījis, vai tad X-am esot arī citas bikses. Esot gan, bet mājās. Pēc šīs sarunas otrā dienā pie mums kamerā ieradās čekists ar matu griežamo mašīnu. Pēc kāda laika X saņēma no mājām arī bikses un veļu. Kādreiz kamerā kāds X-am vaicāja — kādēļ viņam metoties plika galva. Uz to vaicātais atbildēja: “Tas nav no kara un no revolūcijas briesmām. Tur ir vainīga sievasmāte, bet kad nebūs pašas galvas, tad tā būs čekas vaina.”

X kamerā daudz stāstīja par savu ģimeni, ļoti skuma un ilgojās pēc sievas un bērniem. Kādu nakti pavasara pusē X izsauca “augšā”. Ap plkst.3 viņu atveda atpakaļ manāmi uztrauktu. Esmu jau pastāstījis, ka cietuma režīms neatļāva naktīs sarunāties, un novērošanas lodziņa “acs” pastāvīgi darbojās. Tādēļ neizdevās daudz sarunāties. X tikai teica, ka dienā viņš pastāstīšot daudz interesanta. Čukstot man izdevās tikai uzzināt, ka X lietas izmeklēšana noslēgusies: bijis jāparaksta kāds papīrs, ka atzīstas par vainīgu visos inkriminētos noziegumos un lūdz sevi sodīt. Tad pēkšņi ieradās čekisti un X ar visām mantām aizveda.

— “Draugi, turaties! Daudz jūsu galvas kritīs. N., paliec tu manai jaunākai atvasei par krusttēvu.” Tie bija pēdējie vārdi, kurus vēl paspēja pateikt mūsu kameras biedrs. Aizvērās durvis, noskanēja atslēgas un bultas. Vēl pa izklātiem paklājiem koridorā nodunēja vecā karavīra stingrie soļi… Šodien viņš, rīt otrs, tad trešais… Tur aizgāja vīrs, kas kaujās bija stāvējis nezaudēdams drosmi, pārcietis smagus ievainojumus un godam nesa savas rētas, pacieta likteni. Kamerā valdīja klusums, neviens tomēr negulēja…

Jānis Ulpe, Politiskas pārvaldes Zilupes punkta bij. vadītājs, tagad jau atdusas Ādažu kapos. Viņa straujā sirds ir stājusies pukstēt. To apklusināja Baltezera vasarnīcā žīdu čekistu lodes. Ulpe bija vecākais mūsu kameras iemītnieks pēc apcietinājumā pavadītā laika. Stabu ielas pagrabu cietumā čekas vadība apcietinātos parasti neturēja ilgāk kā divus mēnešus, šajos divos mēnešos vai nu panāca atzīšanos, vai lietas svarīgāko daļu noformēja, pēc kam apcietināto nosūtīja uz centrālcietumu. Turpmākās pratināšanas izdarīja vai nu turpat centrālcietumā, vai nopratināmos veda uz čeku. Kā redzams, Stabu ielas pagrabā bija vajadzīgi vienmēr jauni upuri. Svarīgākos gadījumos, kā piemēram Ulpes un citu lietās, čeka savā cietumā turēja arī ilgāk. Ulpe atradās Stabu ielā jau piekto mēnesi. Bija arī gadījumi, kur daudzi latvieši tālāk par čekas pagrabiem nemaz netika… Pret Ulpi cēla smagus apvainojumus.

Viņa lieta bija nodota kādam izmeklēšanas tiesnesim, kuru āziātiskā izskata dēļ pats Ulpe dēvēja: „mans ķirgīzs.” Uz pratināšanām J.Ulpi veda diezgan bieži, bet, pēc paša Ulpes izteicieniem, tālāk par pirmo lapas pusi nekas izziņā vairāk nav ticis uzrakstīts pa šiem pieciem mēnešiem. Tas bija savādi, jo mums pārējiem izziņas bija labi biezas: dažāda sarakstīšanās, stenogramas, nopratināšanas protokoli u.t.t., kas dažiem pārsniedza 50 lapas. Nopratināšanā Ulpem ikreiz ticis piedraudēts ar fizisku izrēķināšanos un iespaidošanu, bet tālāk par draudiem un mēģinājumiem lieta negāja, vismaz tajā laikā nē, kamēr es biju ar viņu kopā.
Es šeit nevaru uzskaitīt visus tos lamu vārdus — to treknuma dēļ, ar kādiem čekisti apbēra Ulpi. Visus spīdzināšanas mēģinājumus, kā piem., revolvera stobra bāšanu mutē, pie tam izdarot kustības, it kā nospiedīs atsperi, tad atkal galvas dauzīšanu pret sienu, turot aiz matiem un t.t., to visu Ulpe apzīmēja par “draudzīgu” laika pavadīšanu. Tas viss piederot pie lietas un pratināšanas “etiķetes”, mēdza teikt pats Ulpe. Par visu to viņš neuztraucoties, bet gan par to, ka viņam tiekot uzdoti pārspīlēti un muļķīgi jautājumi. Viņš nevarot uz šiem jautājumiem atbildēt, un tādēļ tālāk par pirmo lapas pusi netiekot.
Attiecībās ar čekas cietuma administrāciju un sargiem Ulpe nespēja apslēpt savu naidu pret tiem, un veda ar čekistiem pastāvīgu “karu”. Ulpes “karošanas” dēļ mums nācās izciest arī tā saucamās represijas. Arī mums pārējiem bija “dūša pilna”, kādēļ pašaizliedzīgi panesām represijas, tomēr nācās Ulpi vairākas reizes atturēt un mierināt. Ulpes protesta un “kara” paņēmieni bija šādi.

Kādu rītu, pēc nemierā pavadītas nakts, visiem nervi bija nekārtībā. Ēdām brokastis. To rītu dežūrēja mazais “Hodja” — ķīnietis, ko nevarējām ieredzēt, jo tas pārspīlēti bieži grieza uzraudzības “acs” ripu — ik pēc pāris minūtēm. Par katru mazāko troksnīti kamerā “Hodja” taisīja dažādas piezīmes: “ķīše!”, “ņe-razgovarivaķ!”, “čevo dremļeš!” (klusu, nerunāt, ko snaud!) un t.t. Kā jau minēju, to rītu mūsu nervi bija saspīlēti. Kad mazais ķīnietis atkal grieza ripu reizi pēc reizes, Ulpe neizturēja un iešļāca savu kafijas porciju šai “acī”. Saprotams, tam sekoja skandāls. Kā vienu no saviem protesta paņēmieniem Ulpe lietoja trokšņainu ”gāzu” nolaišanu. Šinī mākslā Ulpe bija nepārspējams. Mēnešiem sēdot karstumā un nervozējot spilgtās gaismas dēļ, Ulpe bija noguris un viņam bieži dienā uznāca snaudiens. Citreiz sēdot Ulpe vienkārši aizlika rokas acīm priekšā, lai izsargātos no uzbāzīgās gaismas. Tādās reizēs čekisti atvēra nelielo lodziņu un sākās “svētīšana’”.
Ulpe bija gara auguma. Kad lodziņš tika atvērts, viņš veikli piecēlās ar muguras pusi pret lodziņu (Ulpes sēžamā vieta bija vienā līmenī ar lodziņu) un deva tādu “zalpi”, ka čekists apjuka un, raujot galvu ārā caur nelielo spraugu, nodauzīja sev pakausi.

Kā kameras biedrs Ulpe bija pašaizliedzīgs. Gadījumos, kad apstākļu sagadīšanās dēļ sešiem pīpētājiem kādreiz bija jāiztiek 10—15 dienas bez papirosiem, vienīgi Ulpem bija rezerves, un iztikām visi seši ar 5 papirosiem dienā. No viena papirosa smēķēja visi. Ulpe, pats būdams papirosu īpašnieks, tomēr nepadevās kārdinājumam ievilkt vienu “dūmu” vairāk, un nedod Dievs tam, kas no pārējiem to iedrošinātos. Tāpat Ulpe dalījās ar katru sviesta piciņu un cukura gabaliņu. Gadījās, ka mūsu kamerā ieveda tādus apcietinātos, kas bija arestēti ārpus mājas, darbā vai ceļā. Tādiem pa lielākai daļai nebija bijusi klāt ne nauda, ne arī piemērotas drēbes un veļa. Tos visus Ulpe vārda pilnā nozīmē lamāja par muļķiem u.t.t. Pēc Ulpes domām, katram latvietim vajadzējis būt skaidrībā par to, ka viņu ja ne šodien, tad rītu arestēs. Tādēļ katram latvietim vajadzējis nēsāt klāt neaizskaramus 100 rubļus, jāvelk mugurā divi pāri veļas, kājām jābūt apautām ar labi pazolētiem zābakiem. Uz čeku vajadzējis nākt visiem latviešiem apģērbtiem smokingos, bet nevis kādām lupatām mugurā. Ar naudu kabatā kungam labāk ellē un čekā, bet nabags pat komunistiem nederot.
Pa daļai Ulpem šinī ziņā bija taisnība. Ulpe tā bija darījis, gaidot savu arestēšanu, un tādēļ viņš varēja palīdzēt daudziem, kam nebija naudas un kas čekas aizlieguma dēļ nevarēja saņemt arī pabalstu no ārienes.
Aizsargs un sabiedrisks darbinieks M. no provinces. Viņu apcietinājuši uz ļaunprātīgi iesniegtu un nepamatotu ziņu pamata. Sākot lietas izmeklēšanu, pēc viņa paša izteicieniem, čeka nekādas vainas neatradusi, lai kaut formāli pie 58.panta piekabinātu attiecīgu skaitu punktu. Pats M., tāpat arī mēs pārējie bijām tajā pārliecībā, ka pēc dažu mēnešu nosēdēšanas viņš tiks atbrīvots. Lietas izmeklēšanu nobeidza janvāra mēnesī. Sešu nedēļu laikā pēc tam M. nesauca uz pratināšanu, un varēja domāt, ka čeka viņu aizmirsusi, kad piepeši kādu nakti viņu izsauca. Izrādījās, ka pa šo laiku (februāra un marta mēnešos) vietējie “biedri” un “labvēļi” M. pastāvīgā dzīves vietā safabricējuši “materiālus”, ar kuriem pilnīgi nevainīgu sabiedrībai derīgu cilvēku izputināja un iegrūda nelaimē.
Kameras biedru vidū M. izcēlās ar savu sirds inteliģenci. Viņš nekad nezaudēja ticību un bija nelokāmi pārliecināts par to, ka Eiropas kultūra uzvarēs žīdu-āziātu ārprātu. M-am, sēdot čekas pagrabos, bija skaidrs, ka no galīgas iznīcināšanas latviešu tautu var glābt tikai karš, un karot ar šo milzi uz mālu kājām var tikai Lielvācija. Savā nesatricināmā mierā M. katru rītu pieceļoties “nolasīja kalendāru” (datumu-dienu, kam jādežūrē), un ja kāds ar savu runāšanu steidzās minēt nākotni, M. to apsauca vārdiem: “Orman, dzīvē nav kur steigties, visur panāks zārka vāks…” Kā atmiņa no M. mums palika šāds pantiņš:

Paiet diena, pienāk vakars .
Paiet vakars — nakts jau klāt.
Paiet nakts un atnāk diena.
Paiet diena — vakars klāt.
Cik vēl dienas atliek dzīvot.
Cik vēl nakšu nogulēt!
Cik vēl atļaus sirdij pukstēt.
Cik vēl sapņos aizmirsties.

M. nebija zaudējis arī humoru. Elektrisko spuldzi pie kameras griestiem, kura bendēja mūsu acu gaismu dienām un naktīm, M. dēvēja par “Staļina saulīti”.
Pratināšanas laikā M. bija aizrādījis savam izmeklēšanas tiesnesim, ka boļševiku varas vīrs P. Blaus arī esot bijis aizsargs. Uz to čekists paskaidrojis, ka čekai tas esot zināms, pienākšot arī Blau’a kārta. Būšot “čistka, ješčo čistka, a potom perečistka” (tīrīšana, vēl reiz tīrīšana un pēc tam pārtīrīšana). Visi tie, kas šos divdesmit gadus esot barojušies pie kapitālistu bļodām, neesot nekādi īsti boļševiki.
Inženieris N., vecs vīrs, “ņevozvraščeņec” (bij. Padomju savienības pilsonis, kas sūtīts komandējumā uz ārzemēm un nav atgriezies atpakaļ “plašajā dzimtenē”). N. bija arestēts 1940.g. rudenī, neilgi pēc komunistu ienākšanas Latvijā. Arī N. bija ievests lasītājam jau zināmā grāmatā un pēc arestēšanas novests čekā, kur jau visi apsūdzības materiāli bijuši priekšā un gatavi. N. lietu nobeidza janvāra mēnesī, pēc kam viņu pašu nosūtīja uz centrālcietumu. Kā vēlāk dzirdēju, šim vecajam un slimajam vīram piespriests nāves sods.

Strādnieks St. arestēts š.g. sākumā. St. bija iekritis tā saucamos “slazdos”, pret viņu bija smagi pierādījumi, pilnīgi pietiekami, lai viņu notiesātu. Tomēr St. bija jāiziet garais moku un pratināšanas ceļš, lai čeka izspiestu no viņa vairāk galvu …
Es apbrīnoju to sīksto latvieša izturību un spītību, ar kādu St. pārcieta ilgās nakts pratināšanas, kad dienā neļāva gulēt. Kādreiz pēc šādas nakts nopratināšanas St. slepus mēģināja nonāvēties. Domas par pašnāvību mocīja dažu labu apcietināto, tādēļ bijām paraduši no pratināšanām atvestos novērot. Tā tas bija arī šai gadījumā, un mēs St. nodomu aizkavējām. Parasti gan čeka tos, pret kuriem lietoja inkvizīcijas paņēmienus, kopējā kamerā neievietoja. Ar St. bija izņēmums. Ļoti iespējams, ka viņš bija saistīts ar klusēšanas parakstu, jo St. nestāstīja par spīdzināšanu. Nevajadzēja jau viņam nemaz par to stāstīt, jo ejot pirtī mēs uz St. miesas varējām skaidri lasīt to Staļina konstitūcijas daļu, kurā runāts par personas neaizskaramību. St. pratināšanā čeka lietoja tā saukto “marinēšanas” metodi, kas tāpat bija čekas lielās pieredzes produkts. Kaut gan St. bija personīga nauda, viņam neatļāva izrakstu. Izraksta dienās čekisti paskaidroja, ka kasē nauda neskaitoties, bet kad St. par to žēlojās savam izmeklēšanas tiesnesim, tas atbildējis: “Atzīsties, saņemsi visu ko vēlies!”
Pēc ilgāka laika St. lietu izbeidza, un viņu nosūtīja uz centrālcietumu. Kad mani veda uz centrālcietumu, es kādā “sobačņikā” lasīju St. uzrakstu uz sienas. Vēlāk uzzināju, ka St. aizvests atpakaļ uz čekas cietumu. Tā tad spīdzināšanas turpinājās.

Students Ts, arī viens no maniem kameras biedriem, par savu likteni pastāstīja:
— Esmu dzimis un audzis strādnieka daudzbērnu ģimenē. Ar vecāku palīdzību un pašu grūtā darbā iegūtiem līdzekļiem, mēs, trīs dēli, apmeklējām augstskolu. Cerēju drīzā laikā sasniegt savu mērķi, bet Kirhenšteins tam pārvilka svītru pāri. Domāju, ka man jāpateicas viņam par to, ka tagad sēžu čekā. Tajā dienā, kad man bija jāiztur pārbaudījums pie Kirhenšteina, un pienāca mana kārta, man lika uzgaidīt un kabinetā ielaida nākošo. Dažas minūtes pēc tam ieradās čekisti…

“Pirms arestēšanas dzīvoju Rīgā, atsevišķā dzīvoklī. Šo apstākli izmantoja mani studiju biedri, kuriem šādu vai tādu apstākļu dēļ mājās sagatavot lekcijas nebija izdevīgi, un tādēļ tie ieradās pie manis. Būdami domu biedri, dažreiz runājām arī par politiku. Joka pēc kādreiz saviem draugiem izteicos, ka būtu labi, ja mēs varētu izgudrot tādus starus, ar kuriem no Rīgas uz Maskavas kremli varētu noraidīt nāves staru vilni, varētu nonāvēt pašu Staļinu. Šos vārdus es izrunāju diezgan stiprā balsī. Turpat blakus dzīvoklī aiz sienas dzīvoja kāda komuniste, un man radās aizdomas, vai šo sarunu viņa nav noklausījusies.
Vēlāk gan sapratu, ka mūsu sarunā nebija neviens noklausījies, ne arī kāds no klātesošiem ziņojis. Mani bija arestējuši uz aizdomu pamata pavisam citā lietā, bet saruna par nāves stariem tomēr man bija liktenīga.
Pēc atvešanas čekā mani otrā dienā izsauca uz nopratināšanu. Kad uzveda sestajā stāvā 601.istabā un nosēdināja istabas stūrī, es patiešām nezināju, kādā lietā mani apvaino un ko man prasīs. Neapzinājos neko tādu izdarījis, lai mani nogādātu Stabu ielā. Par šo namu un tā pagrabiem biju jau dzirdējis šausmu lietas, un tagad, atrazdamies pats tur un redzēdams aiz galda sēžot čekistu militārā formā, biju iekšķīgi manāmi satraukts. Čekists tomēr laipnā tonī mani uzrunāja un pasniedza papirosu. Aizsmēķējām. Mierīgā balsī čekists paskaidroja, ka čekai viss esot zināms (tikai man pašam nekas nebija zināms), lai es stāstot visu patiesību, tikai vaļsirdīgi. Čeka negribot nevienu sodīt, un tos, kuri neko neslēpjot, atlaižot mājās. Viss esot atkarīgs no manis paša. Ja liegšoties, lai neaizmirstot, ka čekai tikpat viss esot zināms, un tad mani gaidot bargs sods. To izteicis, čekists piegāja pie loga, paskatījās debesīs un teica: “Kāds jauks laiks ārā, šovakar būs interesanta slidošana!” Vai es esot sportists? Pēc tam čekists apsēdās un tādā pašā draudzīgā tonī turpināja: “Izstāstiet tagad man visu sīki par savu kontrrevolūcionāro darbību pret padomju varu.”
— Nekad tādā darbībā neesmu piedalījies, — atbildēju noteikti.
— Es redzu, jūs sākat liegties jau pašā sākumā. Iegaumējiet to, ko iepriekš jums sacīju. Vai jūs saejaties ar citiem studentiem ārpus augstskolas?
— Saejos.
— Kur jūs satiekaties?
— Pie manis dzīvoklī un pa ceļam uz augstskolu.
— Par ko jūs runājāt savās nelegālās sapulcēs?
Te nu es apjuku. Iešāvās prātā dzīvoklis, runa par nāves stariem un blakus iedzīvotāja. Atcerējos izmeklēšanas tiesneša nupat teiktos vārdus, un solījumu laist mājās (kāds es biju ēzelis!). Apzinājos, ka neko citu neesmu noziedzies, ka saruna dzīvoklī bija tikai joks, to varēs pierādīt ar liecinieku izteicieniem — klātbijušo studentu liecībām. Noklusējot patiesību, varbūt varu sev kaitēt; kas to zina, ko ziņojusi blakus iedzīvotāja, un kā tā uztvērusi mūsu sarunu.
Manu klusēšanu izmeklētājs pārtrauca. — Es redzu, jūs taisāties melot! — viņš izsaucās jau bargāk.
— Nē, es teikšu visu patiesību, — man paspruka. Ceļa atpakaļ vairs nebija, un es izstāstīju visu, cenzdamies neko neaizmirst, katru sīkumu no sarunas, jo viss tas, pēc manām domām, palīdzēs man un sekmēs manu attaisnošanu.
Izmeklēšanas tiesnesis uzmanīgi visu noklausījās, šo to atzīmēja, tad piezvanīja un ienākušam sargam lika mani ievest blakus telpās. Kad pēc kādas pusstundas mani ieveda atpakaļ tanī pašā kabinetā, pie galda sēdēja tas pats izmeklēšanas tiesnesis, tad kāds žīds, ko pārējie visu laiku uzrunāja par biedri prokuroru, un vēl kāds trešais čekists. Sākās pratināšana.
— Tā tad jūs vaļsirdīgi atzīstaties, ka jūs organizētā veidā ar pārējiem savas organizācijas locekļiem esat organizējuši terora aktu, lai ar nāves stariem nonāvētu valsts galvu Staļinu? — Pēc šiem vārdiem žīds piecēlās un tuvojās man.

Dzirdot tādus briesmīgus vārdus, instinktīvi jutu, ka man draud lielas briesmas, un apjuku pavisam. Tomēr saņēmos un teicu žīdam: “Nē, manā rīcībā nekādi nāves stari nav bijuši un neko tamlīdzīgu arī neesmu atzinies, tāpat arī nekādā kontrrevolūcionārā organizācijā neesmu bijis.”
— Jūs liedzaties, — teica žīds, sagrābdams mani aiz matiem. Atbildiet — vai nav bijušas apspriedes par stariem!
— Esmu tamlīdzīgi runājis ar saviem studiju biedriem, bet tas viss bijis pa jokam.
Žīds: „Ja jūs esat par to runājuši, tad jūs tā arī esat domājuši! Atbildiet!”
— Kad runāju, tad arī domāju.
Žīds: “Ja jūs tā runājāt un domājāt, tad tajā laikā jūs to arī būtu izdarījuši! Atbildiet!”
Apzinādamies, ka neko neesmu izdarījis, atbildēju ar jā.
No šī “jā” tad arī viss iesākās. Pēc 15 stundu ilgas pratināšanas, mainoties pratinātājiem, es iemantoju pie 58.panta klāt daudz punktu. Tur nolasīja man punktu par darbību kontrrevolūcionārā organizācijā (trīs studenti un es manā dzīvoklī), par bruņota terora akta gatavošanu pret Staļinu, spiegošanu (es izstāstīju, ka biju braucis uz ārzemēm) u.t.t. Galu galā tomēr ņēma vērā, ka Staļins vēl ir dzīvs, un visu to kvalificēja kā mēģinājumu, bet pēc 58.p. arī tas ir sodāms. Domājams, ka manas vaļsirdības un muļķības dēļ iekrita arī pārējie studenti, kuri bija klāt pie tās vieglprātīgās sarunas manā dzīvoklī. Kad sākumā atteicos parakstīt protokolu, man piedraudēja ar fizisku iespaidošanu un sāka savus draudus jau pierādīt darbos. Pēc 15 stundu ilgas mocīšanas biju galīgi satriekts, mocīja slāpes un uznāca garīgs trulums. Vienaldzīgi parakstīju visu, ko man lika, lai tikai ātrāk beigtos visa šī nejēdzība.”

Daudzi, kas nav tikuši čekas rokās un vēl domā loģiski, šim stāstam varbūt neticēs. Sofistika ir čekas jājamais zirdziņš, un vārds loģika ir no čekas vārdnīcas svītrots. Kur jāstrādā pēc plāna un grafika, tur loģikai nav vietas.
Par Ts turpmāko likteni noteikti neko nezinu. Dzirdēju runājam, ka viņš notiesāts uz 10 gadiem. Ir arī ziņas, ka viņš nosūtīts uz Krieviju.

Sportists J. Šis sirsnīgais latviešu patriots bija kritis par upuri nodevībai. J. bija jāpārdzīvo daudzi grūti brīži. Savu likteni viņš panesa ar apbrīnojamu pacietību. Vēlāk viņu pārveda uz centrālcietumu, kur viņš bija atradies vēl 23.jūnija naktī. Par J. tālāko likteni nav nekas zināms.
Valsts ierēdnis C. bija iekritis tādā pašā kārtā kā J. Tajā laikā, kad liktenis mani saveda kopā ar C. čekas pagrabā, mūsu garastāvoklis bija nospiests. Visi vecie kameras biedri, ar kuriem bijām ilgāk kopā sēdējuši, bija aizvesti. Jaunie ienācēji atnesa no ārienes sliktas ziņas. Ar C. ienākšanu mūsu “sabiedrībā” daudz kas mainījās garastāvokļa noskaņojuma ziņā. Jāatzīstas, ka tajā vakarā, kad viņu pirmo reiz pie mums atveda, radās neparasts iespaids. Vēl nebija beigušas skanēt atslēgas un bultas, kad C. darīja savu personu mums pazīstamu, skaļā balsī pateikdams: — C., kontrrevolūcionārs un spiegs!
Pasniegdams katram roku, viņš smaidīja. Mēs, nogurušie un nonīkušie cietumnieki, šādu C. uzstāšanos uzņēmām rezervēti pētoši, pat aizdomīgi.
Parasti mēs katru atnācēju gaidījām ar sasprindzinātu interesi, lai kaut ko uzzinātu par ārpasauli. Mūsu sarunas cietumā arvien novirzījās uz jautājumiem par atbrīvošanu; kā visa latvju tauta, tā arī mēs gaidījām glābiņu no Lielvācijas.

C. sāka ar anekdotiem un tad mūs informēja par notikumiem ārējā politikā un noskaņojumu Rīgā. Pēc viņa stāsta mums uzausa jauns cerību stars… Mēs drīz vien pieradām pie C. dīvainībām un nospriedām, ka šis vīrs ir “velna pilns”, bet krietns patriots. Viņa lieta bija smaga. Ilgās pratināšanas stundās viņš čekistiem daudz stāstīja par saviem ārzemju ceļojumiem un kā tur klājas cilvēkiem vispār un arī strādniekiem. C. pats izteicās, ka tādā kārtā viņš izglītojot čekistus, jo viņi, nabadziņi, neko nezinot par pasauli un ļoti vāji zinot ģeogrāfiju. Kādreiz C. čekistiem stāstījis par Berlīnes olimpiādi. Kāds čekists iejautājies, vai C. arī tajā laikā nodarbojies ar spiegošanu? C. atbildējis, ka par to viņam esot daudz ko pastāstīt, bet lai iepriekš viņam izsniedzot 2 kg sviesta, 2 kg speķa un 200 papirosus. Vai čekists bija sapratis C. zobošanos vai nē, bet pie šī jautājuma tālāk nav pieskāries.

C. bija nelabojams optimists, un viņš fanātiski ticēja savai atbrīvošanai. Kad C. jautāja, vai tas nav vieglprātīgi, ka viņš paraksta visus protokolus, C. atbildēja: „Es neļaušu sevi spīdzināt. Tam nav nekādas nozīmes; viņi zina, kas es esmu, un es zinu, ka viņiem nebūs laika mani nošaut.”
Kaut šī lielā ticība būtu viņam palīdzējusi.

Students – mediķis V. bija viens no tiem cietumniekiem, kas nevar pierast pie cietuma apstākļiem un ļoti cieš ilgās pēc brīvības. Viņš pastāvīgi atgādināja meža zvēru, kas ielikts krātiņā un augām dienām meklē būrī spraugu, pa kuru varētu izlauzties.
Stundām ilgi viņš nostāvēja pie mūsu kameras pagraba lodziņa, kur pa kādu nelielu spraugu ieplūda gaiss un bija redzamas debesis. Viņš kāri tvēra pēc gaisa un ar paceltu galvu raudzījās mazajā debess maliņā. Saprotams, viņa lielais nemiers iespaidoja arī citus, kādēļ C. centās viņu “aklimatizēt”.
Atvaļin. karavīrs Z. pēc kara dienesta strādājis kādā rūpniecības uzņēmumā. Čeka viņu apvainoja kontrrevolūcionārā darbībā, jo viņš it kā esot piedalījies šāda rakstura organizācijā. Čeka, viņa dzīvokli izkratot, bija atradusi lielākā skaitā munīcijas piederumus. Čekisti Z. vaicājuši — kādēļ strādnieki ienīst padomju valdību?
Z. atbildējis, ka tādēļ, ka Padomju Krievijā esot bads un tur slepkavojot cilvēkus. Šādu atbildi laikam čekisti nebija gaidījuši; viņi nosaukuši šādas valodas par provokāciju un teikuši, ka Padomju Krievijā nāves soda neesot.
Čekā Z. lietas izmeklēšana noslēdzās ātri.
Vidusskolas audzēknis N. Aprīļa mēnesī kādu nakti ieradušies no Rīgas vairāki čekisti un arestējuši vienpadsmit vidusskolniekus 14—17 gadu vecumā. Visi šie skolnieki tika apvainoti kontrrevolūcijā un spiegošanā. Tam, ko čeka uzskata par spiegošanu, ir pavisam cits saturs, ne tāds, kādu mēs to iedomājāmies līdz šim. Šo vienpadsmit skolnieku lietas čekā tika izmeklētas paātrinātā gaitā, jo pēc dažām nedēļām — aprīļa un maija mēnesī — šie skolnieki bija nogādāti centrālcietumā.

Iekšējais cietums, kā oficiāli saucās čekas pagrabi, savā īsajā pastāvēšanas laikā savās “viesmīlīgajās” telpās ir uzņēmis daudzus latvju patriotus. Simti tika aizvesti no šiem pagrabiem tālāk uz citām moku vietām, pār simtiem šajos pagrabos ir pārklājies noslēpuma plīvuris, un daudzi paši padarīja sev galu, meklējot atsvabinājumu cilpā, metoties caur logiem vai pārkožot artērijas…
Kā izsmiekls mums izlikās sniega tīrītāja dziesma, kas ieskanēja pa logu mūsu kamerā. Šis cilvēks čekas pagalmā dziedāja par plašo dzimteni un ka viņš nezin uz pasaules otras tādas zemes, kur cilvēks esot tik brīvs…
Ārprāts, un vēl reiz ārprāts!

=====================================================

Baismu nams. Tēvija, Nr.2, 02.07.41

Ir nams Rīgā, kuram garām ejot, visiem latviešiem godbijībā būtu jāatsedz galvas, pieminot simtus un atkal simtus labāko latviešu tautas dēlu, kas šajā namā miruši mocekļu nāvē. Šis nams atrodas Brīvības un Stabu ielas stūrī un visā tautā pazīstams ar baismu pilno apzīmējumu — Čeka. Veselu gadu šajā namā dienu un nakti bez pārtraukuma ir skanējušas apcietināto latviešu patriotu vaimanas un lāsti sarkanajiem bendēm.
Kopš pāris dienām šo spīdzināšanas centrāli atstājuši pēdējie čekas aģenti, vēl pirms prombraukšanas nežēlīgi izrēķinoties ar pēdējiem apcietinātiem, kas atradušies pagraba vieninieku kamerās. No pagraba līdz pat jumta stāvam čekas nams ir slacīts latviešu asinīm un vēl tagad visās telpās redzamas asiņainā terora pēdas.
Ieejot nama pagalmā, vispirms redzamas neskaitāmu degvīna pudeļu kaudzes, kas liecina par „stiprināšanos”, kāda bijusi vajadzīga čekistiem nopratināšanu un spīdzināšanu laikā. Nama pirmajā stāvā vienā no lielākām telpām, pārklāts ar melnu
segu, guļ viens no pēdējiem terora upuriem. Tas ir gadus 40 vecs vīrietis cieši sakniebtām lūpām. Redzamas spīdzināšanas un mocīšanas pēdas. Upurim izlauztas abas rokas, ar gumijas rungām sadauzīta galva, seja un viss ķermenis. Šis pēdējais čekas upuris nošauts priekš pāris dienām, čekistiem bēgot no Rīgas.
Gājiens cauri čekas namam ir baismu pilns. Spīdzināšanas centrāle atradusies nama pirmā stāvā sētas pusē, kā arī pagraba telpās. Iekārtotas neskaitāmas telpas visdažādākā veida spīdzināšanas līdzekļiem, sākot ar vienkāršām telpām sišanai un beidzot ar elektriskiem moku kambariem un karstuma kamerām.
Blakus lielākai spīdzināšanas telpai atradies galvenā izmeklētāja kabinets. Uz viņa galda vēl tagad stāv tukšas degvīna un alus pudeles. Tāpat pudelēm pilnas arī galda atvilktnes. Pēc nopratināšanas apcietinātie ievadīti pirmajā spīdzināšanas istabā, kur tie sisti gumijas rungām. Šī istaba visapkārt iztapsēta ar gumijas apvalku un tajā ierīkots arī ūdensvads. Apcietinātie še sisti līdz
asinīm ar īpašiem gumijas un svina sitamiem. Pēc spīdzināšanas istaba atkal ar ūdeni izmazgāta, noskalojot asinis no gumijas sienām un grīdas.
Sekojusi nākošā apcietinātā kārta. Apcietinātiem, no kuriem čekas aģenti gribējuši dabūt kādas ziņas, nācies pārciest daudz ilgāku spīdzināšanu. Tie tika vesti no viena moku kambara otrā, no vienas spīdzināšanas uz otru — vēl briesmīgāku.
Raksturīgākās no daudzajām spīdzināšanas telpām ir elektriskās spīdzināšanas kameras un izolētās karstuma kameras. Elektrizācijas kameras viscauri apsistas ar skārdu un tajās izvilkti elektriskie vadi un iekārtoti dažādi elektriskie aparāti, no kuriem strāva pievadīta kameras sienām un grīdai. Grūti iedomāties, ko nācies izciest apcietinātiem šajās telpās.
Turpat blakus ierīkota hermētiski noslēdzama kamera, kur notikusi spīdzināšana ar temperatūras straujas maiņas palīdzību. Ziemas laikā pilnīgi neapkurinātā telpā puskails še novietots apcietinātais un tad sākusies ārkārtīgi strauja siltuma pievadīšana. Nedaudz minūšu laikā temperatūra kamerā sasniegusi 40 un vairāk grādu. Ievērojot to, ka šīs kameras kubatūra nepārsniedz
3 kub.m, var iedomāties, ka ieslodzītais tajā nav varējis ilgi izturēt.
Kad apcietinātais jau bijis pilnīgi sabrucis, temperatūra atkal pazemināta un spīdzināšana sākusies no jauna. Pusdzīvus apcietinātos novietojuši vieninieku kamerās, kur ir iespējams tikai sēdēt. Tā tad arī tur viņi nav varējuši ne mirkli atpūsties.
Tāds ir bijis sarkana terora laiks, kas tagad ir aizgājis uz neatgriešanos. Arī čekas namā pārējos stāvos redzamas spīdzināšanas pēdas. Še notikusi apcietināto pirmā nopratināšana, še arī tikuši nošauti bez taujāšanas un izmeklēšanas neskaitāmi jaunekļi un vīri.

Tagad šajās telpās palikusi tikai postaža, ko radījuši bēgošie čekisti.

Advertisements

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s