Krāpšana kā sistēma. Daugavpils Latviešu Avīze, Nr.57, 18.09.41

Krāpšana kā sistēma. Daugavpils Latviešu Avīze, Nr.57, 18.09.41

(Protams, katram uzreiz nāks prātā doma par vācu Reiha mēģinājumu apmuļķot latviešus krievu apvērsumiem pretējā virzienā. Lai gan šodienas apstākļos šādam apsvērumam pamats ir un kā vēl ir, gan vairāk attiecībā uz globālo aizkulišu varu, tomēr pasveriet argumentus un atradīsit, ka tie nav aiz matiem pievilkti. Personīgi es aicinātu latviešus Višegradas klubā. Tieši ar viņiem mūsu senči ir nākuši gar Dņepru un Donavu. I.L.)

‘Deutsche Zeitung im Ostland’ š.g. 9.septembra 36.nr. ievietojusi Dr. ‘Hans von Rimsch’a rakstu, kuru visā pilnībā pārdrukājam.

Kopš tā laika, kad daļa Baltijas zemju Pētera Lielā laikā un daļa šo zemju pēc Polijas dalīšanām tika pievienota lielkrievu valstij,
dienas kārtībā nāca jautājums ne tikai par pavalstnieku, bet arī vispārpolītisku, strukturālu un īpaši kulturālu Baltijas zemju ieslēgšanu krievu sfērā. Tika pacelts jautājums par šī apgabala atdalīšanu no eiropeiskā aploka.

Vācu pārvaldības orgāni toreiz prata, nodrošinot savas tā sauktās privilēģijas, aizkavēt šo atdalīšanu, un tādā kārtā neskatoties uz Baltijas zemju valsts tiesisko piederību pie Krievijas, paglābt šīs zemes eiropeiskai kultūras kopībai un saglabāt šo zemju eiropeisko, no krieviski-eirāziskā ļoti atšķirīgo raksturu.

Tomēr arī Baltijas zemju vissenāko iedzīvotāju starpā pastāvēja šinī laikā tā sauktā krieviskā orientācija. No Baltijas tautu aprindām priekšplānā izvirzījās vīri, kuri ar krieviski orientētu polītiku un austrumniecisko pievienošanos un asimilācijas tieksmju atbalstīšanu cerēja veicināt Baltijas tautu pašu nacionālās intereses.

Par šo aplamo slēdzienu minētām tautām bija dārgi jāsamaksā, un aiz katras māņu cerības un teorijas stāvošā reālā īstenība tiem
devusi nežēlīgu pamācību, ka austrumos no viņu dzīves telpas neatrodas vis viņu iedomātais sabiedrotais, bet visniknākais un
visnežēlīgākais ienaidnieks ne tikai viņu nacionāliem centieniem, bet pat viņu tautiskai pastāvēšanai vispār.

Baltijas tautu liktenīgā nelaime bija, ka to nacionālās atmodas laikā likās būt iespējama viņu nacionālo tieksmju un mērķu sekmēšana no krievu puses. Tā šīs tautas krita par upuri krievu nodevībai, kura nebūt netika izdarīta tikai no boļševikiem vien, bet šīs nodevības pirmsākumi meklējami daudz agrākos laikos.

Vispirms krievu liberālisms 10.gadsimta otrā pusē Baltijas tautu nacionālo centienu drauga maskā sāka sekmēt šo tautu krievisko
orientāciju. Daudzi Baltijas jauno tautu vadoņi diemžēl uzticīgi noticēja krievu liberāliem nacionālistiem. Caur to tie pazaudēja gaišo skatu uz faktisko lietu stāvokli un savām pašu nacionālām vajadzībām. Jo pēc tam caur gadsimtiem dabīgā sabiedrībā ar Baltijas zemēs ieaugušo vācietību un tās vadībā bija cēlusi savu zemi vispārīgi eiropeiskā attīstībā ar fronti pret austrumiem un tā šo zemi bija padarījuši tādu, kāda tā bija, tagad tiem centās iestāstīt, ka nevis mūsu zemei svešie krievi, bet gan tās sensenie iedzīvotāji vācieši, esot to īstie ienaidnieki.

Krieviem šinī gadījumā bija tikai viens mērķis, proti izspēlēt vienu pret otru atsevišķās šo zemi no senlaikiem apdzīvojošās tautas, iekšēji vājināt šo zemi, kura taisni ar savu eiropeisko kultūru un kārtību pacēlās tālu pāri krievu valsts līmenim, un tā padarīt šo zemi vieglāk pieejamu pilnīgai asimilācijai. Krieviski orientētie Baltijas tautu vadoņi labprātīgi atļāva krieviem izlietot sevi kā ieročus cīņā ar vācietību tai maldīgā cerībā, ka pēc vāciešu nobīdīšanas pie malas tie paši ieņems vāciešu vietu Baltijas zemēs. Bet drīzi tie pārliecinājās, ka ir vīlušies savās cerībās un tikuši piekrāpti, jo krievu liberālisms nemaz nedomāja vāciešu “svešķermeņa” vietā atļaut stāties latviešiem vai igauņiem, un izrādījās Baltijas tautām draudzīgs tikai tik ilgi, cik ilgi tās bija ar mieru kā krievu priekšpulks cīnīties pret vācietību un tās pozīcijām.

Baltijas tautu vadoņi, meklējot рēc šīs valdīšanas jaunus ceļus, pa lielākai daļai metās marksisma apkampienos. Un tagad atkārtojās visumā pilnīgi tas pats. Jo atkal uzstājās krievu kaimiņš — šoreiz krievu marksisms asiņainā boļševisma veidā — un piedāvājās Baltijas tautām kā sabiedrotais. Atkal kopīgā cīņa bija it kā pirmā kārtā pret vāciešiem domāta. Patiesībā atkal tika izdarīts mēģinājums šīs kārtībā un pārticībā dzīvojošās zemes atdalīt no Eiropas, un atkal atradās apstulbotie, kuri kā agrāk, cerēja un gaidīja laimi un labklājību no austrumiem.

Saprotams, arī krieviski – žīdiskais boļševisms tikpat maz kā krievu liberālisms domāja sargāt vai pat sekmēt Baltijas tautu patiesās intereses. Krāpšana un nodevība atkārtojās vēl vienu reizi. Jo vēl daudz brutālāk nekā krievu liberālisms, arī boļševisms, tiklīdz tas nāca pie varas, uzsāka Baltijas tautu šoreiz ne tikai kultūrālu, bet arī fizisku iznīcināšanu. To neapgāžami pierādīja visjaunākie notikumi.

Gan pagāja divi gadu desmiti līdz tam brīdim, kad krievu moskovisms boļševisma veidā uzsāka iznīcināšanas cīņu pret Baltijas
tautām. Iemesls šim dividesmit gadu ilgam mieram nebija vis Baltijas tautu nacionālo vajadzību godīga atzīšana, bet tikai krievu vājums.

 

Tā pārejošā Baltijas tautu angliskā orientācija un viņu formālā patstāvība Ženēvas Tautu Līgas rāmjos nebija vis angļu uzvaru sekas par labu Baltijas tautām, bet tanī pašā laikā notikušā vienlaicīgā Krievijas un Vācijas sabrukuma sekas, caur ko Baltijas telpā izcēlās vakuums (tukšums), kurā Anglija mēģināja nostiprināt savu ietekmi formāli patstāvīgu valstu veidošanas ceļā. Krievu kārībai pēc Baltijas telpas toreiz trūka trieciena spēka; bet nebija arī varas, kura šo telpu un tanī dzīvojošās tautas varētu pasargāt no krievu – boļševiku kārības un iznīcināšanas tieksmēm.

Atkal atskanēja krievu vilinājumi un atrada Baltijas tautās daudzas dzirdīgas ausis. Saprātīgi un tālredzīgi šo tautu pārstāvji
vienmēr saprata no austrumiem draudošās briesmas un pieturējās pie eiropeiskās orientācijas, kura varēja realizēties tikai ar ciešu pieslēgšanos Vācijai: viņi izprata krievu nodevīgo spēli, kuri kā agrāk uzstājās Baltijas tautu draugu un labvēļu lomā un pārāk labprātīgi tiem piedāvāja savu militāro “apsardzību”. Kad nu šī apsardzība tika realizēta, un boļševiki vispirms ieņēma Baltijas ostas un lidlaukus un pēc tam pilsētas un visu zemi, tad beidzot krievu krāpšana un nodevība bija skaidra visu acu priekšā.

Jāpieņem, ka beidzamā laikā šausmīgie piedzīvojumi atvēruši acis visiem Baltijas tautu slāņiem par to, kas tiem sagaidāms no
krieviem, kad pēdējie nāk draugu un apsargātāju maskās. Austrumnieciskā orientācija ved Baltijas tautas uz nacionālu un fizisku
nāvi. Tā ir mācība, kuru pašas sev devušas Baltijas tautas.

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com logotips

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s

This site uses Akismet to reduce spam. Learn how your comment data is processed.