(Nodevējs) MUNTERS. Tēvija. Nr.61, 09.09.1941

Daudzi latvieši vēl nepareizi domā, ka lielinieku valdīšanas šausmu gads bija likteņa nenovēršamība. Tāpat daudzi latvieši vēl nesaprot, ka Maskavai radās iespēja ķerties pie latviešu tautas iznīcināšanas darba tikai pateicoties bij. Latvijas valstsvīru aplamai angliski-žīdiskai politikai un pat atsevišķu valstsvīru nodevībai.
Gaišu liecību par to sniedz arī ‘Deutsche Zeitung im Ostland’ aizvakardienas numurā ievietotais ‘Werner Bormann’a raksts, kuru šeit pārdrukājam, par to, kā Ulmaņa uzticības vīrs bij. ārlietu ministrs brīvmūrnieks Munters pārdeva Latviju lieliniekiem, saņemot par to Jūdasa algu — fabrikas direktora un vēlāk rietumu nodaļas vadītāja posteni Padomju savienības ārlietu komisariātā.

Reiz viņš teicās esam vācietis. Tas jau ir sen, toreiz viņš vēl atradās savas vāciskās audzināšanas ietekmē. Tad, kad bija apdomājies, ka viņa dzīslās rit arī igauņu asinis, viņš kļuva par igauni. Vēlāk viņš tapa latvietis. Tagad viņš padomijā jūtas kā savās mājās.

Latvijas republikai piedzimstot, Vilis Munters, alias ‘Wilhelm Munter’, nule kā bija sasniedzis divdesmit gadu vecumu. Divi gadus vēlāk jaunais ķīmijas inženieris iestājās Latvijas ārlietu ministrijas dienestā. Latvija toreiz bija guvusi savus pirmos ievērojamos panākumus ārpolitikā, kas arīdzan bija saistīti ar kāda cilvēka vārdu, kas nebija īsts latvietis — ar pusžīda Zigfrīda Meierovica vārdu. Arī viņš savā jaunībā lāgā nezināja, kādai tautībai viņš pieder, bet tad izšķīrās par latviešu tautu, un jaunā valsts to ar panākumiem izlietoja svarīgā diplomātiskā misijā.
Meierovics ir tas, kas izceļ apdāvināto un centīgo Munteru un dod viņam iespēju sevi parādīt. Ja Latvijas pirmais ārlietu ministrs ir viltīgs spēlētājs un veikls improvizātors, kas prot tvert un izlietot acumirkļa labvēlību, tad Munters ir tas, kas sava meistara domām dod diplomātisko ietērpu, kas izlabo un papildina tās un piešķir tām tādu formu, ko daudzkārt apbrīno Rietumeiropā.

Jau toreiz Munters runā sešas valodas. Viņš ir elegants, atjautīgs un vienmēr mierīgs. Kad Meierovics brauc uz ārzemēm, Munters ir viņa pastāvīgais pavadonis un prot ar savu personību un savu kultivēto uzstāšanos visur modināt interesi par toreiz vēl maz pazīto Latviju.

1925.gadā Meierovics iet bojā nelaimes gadījumā. Nākošajos gados Latvijā bieži mainās ārlietu ministri, kuru kvalifikāciju gandrīz aizvien noteic kāda koalīcijas kaulēšanās. Munters paliek aizkulisēs, bet viņš ir tas, kas savās rokās tur visus pavedienus, un bez kura neviens Latvijas ārlietu ministrs savu amatu nespētu pildīt. Paiet tomēr ilgs laiks, kamēr viņš pats pārņem šo atbildīgo posteni.
Kad viņam Meierovica nāves gadā uztic Baltijas nodaļas vadību ārlietu ministrijā, viņš izlieto visas savas spējas, lai panāktu Baltijas valstu tuvināšanos. Tas viņam arī Latvijā sagādā daudz atzinības. Šo pūļu rezultāts tad nu ir tas, ka viņš, drīz pēc Ulmaņa izdarītās saeimas likvidēšanas, Ženēvā Latvijas vārdā var parakstīt noslēgto Baltijas ūnijas līgumu. Jau 1931.gadā viņš ka delegācijas loceklis vai vadītājs piedalās visās Ženēvas Tautu savienības plenārsēdēs.

Kad 1936.gadā Latviju uzņem Tautu savienības padomē, viņa stāvoklis paša zemē ievērojami nostiprinājies. Ar to Ulmanim ir iespēja daudziem šā vīra pretiniekiem norādīt tā acīm redzamus panākumus. Gadu vēlāk viņš vēl vairāk izvirzās Ženēvas skatuves priekšplānā: viņu ieceļ par referentu mandātu komisijā, kurai jānodarbojas ar Palestīnas sadalīšanas problēmu, un iegūst priekšsēdētāja vietu divdesmit trīs vīru komitejā, kurai uzdots nokārtot ķīniešu-japāņu konfliktu.

Viņa izcilais stāvoklis kādā brīvmūrnieku ložā viņam pie tam vislabāk noder. Toreiz kādas lielvalsts pārstāvis izteicās: “Šim vīram Ženēvas Tautu savienība būs spiesta vēl bieži nākotnē uzticēt atbildīgus uzdevumus.” Neilgi pēc tam kāds cits izteicies: “Man liekas, ka Latvija varētu justies droša, ja šis vīrs būtu ārlietu ministrs.”

Ulmanis ir tas, kas savam ilggadīgajam piekritējam un trabantam (pavadonim) uztic šo amatu. Būdams autoritāras valsts vadītājs, viņš nav spiests rēķināties ar noskaņojumu plašākajās aprindās, kaut gan Munters, šis renegāts, gandrīz nekur nebauda nedalītu uzticību. Pat viņa latviešu valoda nav gluži nevainojama, un to viņam daudzi nevar piedot.
Bet viņu gluži vienkārši nevar apiet, jo vienīgi viņš kā Latvijas pārstāvis prot Ženēvas forumā iegūt vispārēju cieņu un simpātijas. 1936.gada jūlijā viņš kļūst par ārlietu ministru un paliek par tādu līdz pat tai dienai, kad viņš, pēc padomju varmācības akta Baltijas zemēs, pēkšņi bez ziņas un miņas pazūd.

Pēc dažām nedēļām kremlim vairs nevajag slēpt, ka Vilis Munters padomju ārlietu komisariātā pārņēmis Rietumu nodaļas vadību!

Daudzi pārsteigti, bet nav maz arī tādu, kas šajā atrisinājumā redz tikai konsekvenci tādam raksturam, kuru aizvien noteikusi godkāre, bet kurš nekad nav smēlis spēku no piederības kādai noteiktai tautai un tautībai. Jau toreiz, kad Munters 1939.gada oktobrī ar ģenerālpilnvarām kabatā brauc uz Maskavu, lai ar padomiju noslēgtu liktenīgo “savstarpējās palīdzības paktu”, tālredzīgi vīri brīdina no tā, ka ļauj braukt tieši viņam. Bet Ulmanis atsaucas uz to, ka Munteram piederot viņa pilnīga uzticība, un Staļins to jau reiz esot pieņēmis garākai “auglīgai” sarunai.

Ulmanis zina, ka Munters jau sen vairs nevar lepoties ar visu savu darba biedru uzticību, bet viņš nespēj no šā vīra šķirties, jo domā, ka viņa uzticība jau sen esot pierādīta. Viņam gan aizrāda, ka Munters nav latvietis, un ka šajā izšķirīgajā brīdi atbildību pret tautu un valsti var uzņemties vienīgi nacionāli gluži nevainojams vīrs. Ulmanis neļaujas pārliecināties.

Munters negaidīti ilgi paliek projām. Nemiers aug. Sāk jau čukstēt par nodevību un norādīt uz to, ka ārlietu ministra dzīves biedrenei — to var pierādīt, — ir sakari ar padomju aprindām Rīgā. Bet arī tas neko nelīdz, Ulmanis neticīgi purina galvu. Kad Munters atgriežas, daudzi kolēgas viņu sagaida vēsi, lai gan neviens nevar dot padomu, kā šajos spiedīgajos apstākļos būtu bijis iespējams citādi rīkoties.

Munters šķiet drošs un mierīgs kā aizvien. Anonīmām un atklātām draudu vēstulēm viņš atļaujas atbildēt ar niansētu bezrūpību — iemetot tās papīrkurvī. Kāds no vadošiem latviešiem viņu uzrunā krieviski un domā, ka Muntera kungs taču atrodoties austrumu kaimiņa dienestā un tāpēc viņš atļāvies… Munters paliek mierīgs, bet nedrošs kļūst Ulmanis un atvainodamies saka, ka viņš nevarot atlaist cilvēku, kas viņam palicis uzticīgs — sevišķi tagad nē.
Nostāja, pret ārlietu ministru kļūst nepārprotamāka dienu no dienas. Dienas gaismā velk vecas lietas, atceras viņa tautiskās pārvērtības un zina stāstīt, ka viņš jau divi reizes vēl pamatīgāk mēģinājis latviskot savu vārdu un nopūlējies šim nolūkam pierādīt savu latvisko izcelšanos, kaut gan tas būtu bijis panākams tikai ar patiesības viltošanu.
Šodien daudzās vietās vairs nešaubās par to, ka Munters 1939.gada oktobrī pārdevis nevien Latviju, bet arī pats sevi turklāt. Ja viņš arī uz kādu laiku tiek nodarbināts kā inženieris kādā padomju fabrikā, tad tas, domājams, noticis tikai acu apmānīšanas nolūkā. Fakts, ka viņš ieņem atbildīgu amatu Padomju savienības ārlietu tautas komisariātā, izteic visu. Vai nu viņam šodien kā “biedram” atļauts tēlot elegantu vīrieti, nav nozīmīgi. Bet tas, ka Eiropas brīvības cīņās viņš stāv pretējā pusē, pierādījis, ka taisnība bija tiem, kas viņam neuzticējās.

Advertisements

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s