(Nodevējs) MUNTERS. Tēvija. Nr.61, 09.09.1941

[Munters, Vilhelms (1898-1967). Sabiedrisks darbinieks, karjeras diplomāts. Latvijas Ārlietu ministrijas preses nodaļas sekretārs (1920-36), Baltijas valstu nodaļas vadītājs, administratīvi-juridiskā departamenta direktors, ģenerālsekretārs, beidzot Latvijas ārlietu ministrs (1936-40). Sagatavoja Latvijas uzņemšanu Tautu Savienības padomē (1936) un bijis šīs padomes 101. sesijas prezidents (1938). Parakstījis līgumu par militārajām bāzēm ar PSRS (1939), deportēts uz Krieviju, kur atradies politiskā izsūtījumā (1940-59). Stokholmas ložas „Den Nordiska Första” brālis pēc K.Zariņa un P. fon Reitersvērda galvojuma (1929). Andreja ložas un kapitula loceklis Stokholmā, sasniedzis 8.pakāpi (1838). Rīgas ložas „Jāņuguns” apmeklētājs.

]

Daudzi latvieši vēl nepareizi domā, ka lielinieku valdīšanas šausmu gads bija likteņa nenovēršamība. Tāpat daudzi latvieši vēl nesaprot, ka Maskavai radās iespēja ķerties pie latviešu tautas iznīcināšanas darba tikai pateicoties bij. Latvijas valstsvīru aplamai angliski-žīdiskai politikai un pat atsevišķu valstsvīru nodevībai.
Gaišu liecību par to sniedz arī ‘Deutsche Zeitung im Ostland’ aizvakardienas numurā ievietotais ‘Werner Bormann’a raksts, kuru šeit pārdrukājam, par to, kā Ulmaņa uzticības vīrs bij. ārlietu ministrs brīvmūrnieks Munters pārdeva Latviju lieliniekiem, saņemot par to Jūdasa algu — fabrikas direktora un vēlāk rietumu nodaļas vadītāja posteni Padomju savienības ārlietu komisariātā.

Reiz viņš teicās esam vācietis. Tas jau ir sen, toreiz viņš vēl atradās savas vāciskās audzināšanas ietekmē. Tad, kad bija apdomājies, ka viņa dzīslās rit arī igauņu asinis, viņš kļuva par igauni. Vēlāk viņš tapa latvietis. Tagad viņš padomijā jūtas kā savās mājās.

Latvijas republikai piedzimstot, Vilis Munters, alias ‘Wilhelm Munter’, nule kā bija sasniedzis divdesmit gadu vecumu. Divi gadus vēlāk jaunais ķīmijas inženieris iestājās Latvijas ārlietu ministrijas dienestā. Latvija toreiz bija guvusi savus pirmos ievērojamos panākumus ārpolitikā, kas arīdzan bija saistīti ar kāda cilvēka vārdu, kas nebija īsts latvietis — ar pusžīda Zigfrīda Meierovica vārdu. Arī viņš savā jaunībā lāgā nezināja, kādai tautībai viņš pieder, bet tad izšķīrās par latviešu tautu, un jaunā valsts to ar panākumiem izlietoja svarīgā diplomātiskā misijā.
Meierovics ir tas, kas izceļ apdāvināto un centīgo Munteru un dod viņam iespēju sevi parādīt. Ja Latvijas pirmais ārlietu ministrs ir viltīgs spēlētājs un veikls improvizātors, kas prot tvert un izlietot acumirkļa labvēlību, tad Munters ir tas, kas sava meistara domām dod diplomātisko ietērpu, kas izlabo un papildina tās un piešķir tām tādu formu, ko daudzkārt apbrīno Rietumeiropā.

Jau toreiz Munters runā sešas valodas. Viņš ir elegants, atjautīgs un vienmēr mierīgs. Kad Meierovics brauc uz ārzemēm, Munters ir viņa pastāvīgais pavadonis un prot ar savu personību un savu kultivēto uzstāšanos visur modināt interesi par toreiz vēl maz pazīto Latviju.

1925.gadā Meierovics iet bojā nelaimes gadījumā. Nākošajos gados Latvijā bieži mainās ārlietu ministri, kuru kvalifikāciju gandrīz aizvien noteic kāda koalīcijas kaulēšanās. Munters paliek aizkulisēs, bet viņš ir tas, kas savās rokās tur visus pavedienus, un bez kura neviens Latvijas ārlietu ministrs savu amatu nespētu pildīt. Paiet tomēr ilgs laiks, kamēr viņš pats pārņem šo atbildīgo posteni.
Kad viņam Meierovica nāves gadā uztic Baltijas nodaļas vadību ārlietu ministrijā, viņš izlieto visas savas spējas, lai panāktu Baltijas valstu tuvināšanos. Tas viņam arī Latvijā sagādā daudz atzinības. Šo pūļu rezultāts tad nu ir tas, ka viņš, drīz pēc Ulmaņa izdarītās saeimas likvidēšanas, Ženēvā Latvijas vārdā var parakstīt noslēgto Baltijas ūnijas līgumu. Jau 1931.gadā viņš ka delegācijas loceklis vai vadītājs piedalās visās Ženēvas Tautu savienības plenārsēdēs.

Kad 1936.gadā Latviju uzņem Tautu savienības padomē, viņa stāvoklis paša zemē ievērojami nostiprinājies. Ar to Ulmanim ir iespēja daudziem šā vīra pretiniekiem norādīt tā acīm redzamus panākumus. Gadu vēlāk viņš vēl vairāk izvirzās Ženēvas skatuves priekšplānā: viņu ieceļ par referentu mandātu komisijā, kurai jānodarbojas ar Palestīnas sadalīšanas problēmu, un iegūst priekšsēdētāja vietu divdesmit trīs vīru komitejā, kurai uzdots nokārtot ķīniešu-japāņu konfliktu.

Viņa izcilais stāvoklis kādā brīvmūrnieku ložā viņam pie tam vislabāk noder. Toreiz kādas lielvalsts pārstāvis izteicās: “Šim vīram Ženēvas Tautu savienība būs spiesta vēl bieži nākotnē uzticēt atbildīgus uzdevumus.” Neilgi pēc tam kāds cits izteicies: “Man liekas, ka Latvija varētu justies droša, ja šis vīrs būtu ārlietu ministrs.”

Ulmanis ir tas, kas savam ilggadīgajam piekritējam un trabantam (pavadonim) uztic šo amatu. Būdams autoritāras valsts vadītājs, viņš nav spiests rēķināties ar noskaņojumu plašākajās aprindās, kaut gan Munters, šis renegāts, gandrīz nekur nebauda nedalītu uzticību. Pat viņa latviešu valoda nav gluži nevainojama, un to viņam daudzi nevar piedot.
Bet viņu gluži vienkārši nevar apiet, jo vienīgi viņš kā Latvijas pārstāvis prot Ženēvas forumā iegūt vispārēju cieņu un simpātijas. 1936.gada jūlijā viņš kļūst par ārlietu ministru un paliek par tādu līdz pat tai dienai, kad viņš, pēc padomju varmācības akta Baltijas zemēs, pēkšņi bez ziņas un miņas pazūd.

Pēc dažām nedēļām kremlim vairs nevajag slēpt, ka Vilis Munters padomju ārlietu komisariātā pārņēmis Rietumu nodaļas vadību!

Daudzi pārsteigti, bet nav maz arī tādu, kas šajā atrisinājumā redz tikai konsekvenci tādam raksturam, kuru aizvien noteikusi godkāre, bet kurš nekad nav smēlis spēku no piederības kādai noteiktai tautai un tautībai. Jau toreiz, kad Munters 1939.gada oktobrī ar ģenerālpilnvarām kabatā brauc uz Maskavu, lai ar padomiju noslēgtu liktenīgo “savstarpējās palīdzības paktu”, tālredzīgi vīri brīdina no tā, ka ļauj braukt tieši viņam. Bet Ulmanis atsaucas uz to, ka Munteram piederot viņa pilnīga uzticība, un Staļins to jau reiz esot pieņēmis garākai “auglīgai” sarunai.

Ulmanis zina, ka Munters jau sen vairs nevar lepoties ar visu savu darba biedru uzticību, bet viņš nespēj no šā vīra šķirties, jo domā, ka viņa uzticība jau sen esot pierādīta. Viņam gan aizrāda, ka Munters nav latvietis, un ka šajā izšķirīgajā brīdi atbildību pret tautu un valsti var uzņemties vienīgi nacionāli gluži nevainojams vīrs. Ulmanis neļaujas pārliecināties.

Munters negaidīti ilgi paliek projām. Nemiers aug. Sāk jau čukstēt par nodevību un norādīt uz to, ka ārlietu ministra dzīves biedrenei — to var pierādīt, — ir sakari ar padomju aprindām Rīgā. Bet arī tas neko nelīdz, Ulmanis neticīgi purina galvu. Kad Munters atgriežas, daudzi kolēgas viņu sagaida vēsi, lai gan neviens nevar dot padomu, kā šajos spiedīgajos apstākļos būtu bijis iespējams citādi rīkoties.

Munters šķiet drošs un mierīgs kā aizvien. Anonīmām un atklātām draudu vēstulēm viņš atļaujas atbildēt ar niansētu bezrūpību — iemetot tās papīrkurvī. Kāds no vadošiem latviešiem viņu uzrunā krieviski un domā, ka Muntera kungs taču atrodoties austrumu kaimiņa dienestā un tāpēc viņš atļāvies… Munters paliek mierīgs, bet nedrošs kļūst Ulmanis un atvainodamies saka, ka viņš nevarot atlaist cilvēku, kas viņam palicis uzticīgs — sevišķi tagad nē.
Nostāja, pret ārlietu ministru kļūst nepārprotamāka dienu no dienas. Dienas gaismā velk vecas lietas, atceras viņa tautiskās pārvērtības un zina stāstīt, ka viņš jau divi reizes vēl pamatīgāk mēģinājis latviskot savu vārdu un nopūlējies šim nolūkam pierādīt savu latvisko izcelšanos, kaut gan tas būtu bijis panākams tikai ar patiesības viltošanu.
Šodien daudzās vietās vairs nešaubās par to, ka Munters 1939.gada oktobrī pārdevis nevien Latviju, bet arī pats sevi turklāt. Ja viņš arī uz kādu laiku tiek nodarbināts kā inženieris kādā padomju fabrikā, tad tas, domājams, noticis tikai acu apmānīšanas nolūkā. Fakts, ka viņš ieņem atbildīgu amatu Padomju savienības ārlietu tautas komisariātā, izteic visu. Vai nu viņam šodien kā “biedram” atļauts tēlot elegantu vīrieti, nav nozīmīgi. Bet tas, ka Eiropas brīvības cīņās viņš stāv pretējā pusē, pierādījis, ka taisnība bija tiem, kas viņam neuzticējās.

Skat. arī https://www.books.ru/books/munters-vilgelm-3529292/

=============================================================

Vilhelms Munters un PSRS čeka. Dr. habil. hist. Indulis Ronis, 1998.g.

Īsas biogrāfiskas ziņas

Vilhelms Munters (1898 — 1967) — ķīmiķis, diplomāts, tulkotājs, sabiedrisks darbinieks. Jaunībā V.Munters atzina sevi par vācieti, bet vēlāk — par latvieti. Čekas pratināšanu laikā V.Munters palika uzticīgs savas biogrāfijas latviskajai versijai: tēvs — tirgotājs Nikolajs Munters (miris 1930.g.) cēlies no Svētes pagasta zemniekiem — latviešiem; māte — vāciete vai arī ar jauktām vācu — latviešu asinīm. Ģimenes valoda bijusi vācu, tādēļ Munters ar zelta medaļu beidza vācu Rīgas biržas komercskolu. Viņa māte un māsa 1939.gadā kā vācietes repatriējās uz Vāciju.

No 1915. līdz 1917.gadam Munters studēja uz Maskavu evakuētā Rīgas Politehniskā institūta Ķīmijas fakultātē. 1925.gadā beidza Latvijas Universitātes Ķīmijas fakultāti ar inženiera ķīmiķa (ing. chem.) grādu.

1917.gada 22.maijā mobilizēts Krievijas armijā — vispirms dienēja 1. sagatavošanas mācību bataljonā Ņižņijnovgorodā, pēc tam Vladimira karaskolā Petrogradā. Kopā ar citiem Vladimira karaskolas junkuriem cīnījās pret boļševiku 1917.gada oktobra puču. Par to ieslodzīts Pētera un Pāvila cietoksnī. Pazīšanās dēļ atbrīvots, viņš sāka strādāt Petrogradas fabrikā “Treugoļņik” par kurinātāju, eļļotāju, mašīnistu. 1918.gada pavasarī atgriezās Rīgā. Sarkano karaspēka atkāpšanās 1919.gadā viņu pārsteidza pārtikas meklējumos Ziemeļvidzemē. Munters izrādījās atgriezts no Rīgas. Igauņu Valmieras komandantūrā viņam piedāvāja izvēli starp vācu koncentrācijas nometni ar vēlāku nosūtīšanu uz Rīgu un iestāšanos Igaunijas armijā. Munters izvēlējās pēdējo: izkalpoja praporščika dienesta pakāpi un saņēma Igaunijas kara ordeni “Brīvības krusts”. Viņš piedalījās Igaunijas brīvības cīņās pret landesvēru un vēlāk Krievijas frontē pie Pleskavas un Narvas. Pēc Igaunijas un Padomju Krievijas miera līguma noslēgšanas (1920.gada 2.februārī Tartu) vairākus mēnešus bija Vīlandes garnizona adjutants. Pēc demobilizēšanās no Igaunijas armijas (1920. gada 17.oktobrī) atgriezās Latvijā.

1920.gadā no 1. līdz 20.decembrim dienēja 6. Rīgas kājnieku pulkā. No 1920.gada 20.decembra līdz 1921.gada 30.septembrim Ārlietu ministrijas Politiski ekonomiskā departamenta Informācijas nodaļas 3. sekretārs, no 1921.gada 1.oktobra līdz 1922.gada 31.jūlijam — 2. sekretārs, no 1922.gada 1.augusta līdz 1923.gada 31.martam — 1. sekretārs šajā nodaļā. No 1923.gada 1.aprīļa līdz 1924.gada 31.martam — Rietumu nodaļas 1. sekretārs, no 1924.gada 1.aprīļa līdz 1925.gada 15.februārim — Preses nodaļas 1.sekretārs, no 1925.gada 16.februāra līdz 1930.gada 31.decembrim — Politiski ekonomiskā departamenta Baltijas valstu nodaļas vadītājs, no 1931.gada 1.janvāra līdz 1933.gada 16.jūlijam Administratīvi juridiskā departamenta direktors, no 1933.gada 17.jūlija līdz 1936.gada 15.jūlijam Ārlietu ministrijas ģenerālsekretārs. Ministru kabineta 1936.gada 14.jūlija sēdē iecelts par ārlietu ministru (pārņēmis ārlietu resoru 16.jūlijā) un atradies šajā amatā līdz 1940.gada 21.jūnijam. Iecelts diplomātiski konsulārā dienesta III pakāpē (no 1926.gada 1.septembra), II pakāpē (no 1931.gada 5.novembra) un I pakāpē (no 1935.gada 18.novembra).

Papildus tiešajiem amata pienākumiem bijis vairāku komisiju loceklis. Piedalījies svarīgāko saimniecisko un politisko līgumu sagatavošanā ar ārvalstīm, pārstāvējis Latviju Tautu Savienībā, bijis Tautu Savienības Padomes un vairāku komisiju loceklis, tās 101. sesijas prezidents.

Pēc Latvijas varmācīgās okupācijas 1940.gada 17.jūnijā, lai glābtu sevi un savu ģimeni, uzsāka sadarbību ar PSRS represīvajām struktūrām, rakstot plašus ziņojumus par Latvijas un Eiropas diplomātijas vēsturi. Neraugoties uz to, 1940.gada jūlijā NKVD deportēja Munteru ar ģimeni uz Voroņežu, kur viņš strādāja par pasniedzēju Svešvalodu skolotāju institūtā. 1941.gada 26.jūnijā arestēts, apcietināts kopā ar sievu Natāliju Munteri un apsūdzēts naidīgā darbībā pret PSRS un palīdzībā starptautiskajai buržuāzijai. No 1942.gada augusta internēts uz kara laiku un turēts dažādos cietumos kopā ar sievu. Bērni gāja bojā uzlidojuma laikā bērnu namā. Saziņā ar V.Munteru Natālijai Munterei 1947.gada pavasarī uz vairākām dienām izdevās izbēgt no Ivanovas cietuma, kur atvieglotā režīmā atradās visi ieslodzītie vadošie Baltijas valstu valstsvīri (atskaitot K.Petsu, kurš bija ievietots psihiatriskajā slimnīcā) ar saviem ģimenes locekļiem. N.Munteri atkal arestēja Maskavā, kad viņa meklēja ceļu uz ASV vēstniecību. 1952.gada februārī Vilhelmu un Natāliju Munterus apsūdzēja no jauna un notiesāja uz 25 gadiem ieslodzījumā (V.Munteru “par aktīvu cīņu pret revolucionāro strādnieku kustību un naidīgu darbību pret PSRS”).

1954.gada 16.augustā V.Munters atbrīvots no ieslodzījuma, bez tiesībām atgriezties Baltijā. Strādāja Vladimiras traktoru rūpnīcā. Kad 1959.gadā represētajiem Baltijas valstvīriem atļāva atgriezties dzimtenē — strādāja izdevuma “Latvijas PSR Zinātņu Akadēmijas Vēstis” redakcijā. 1964.gadā iecelts par locekli Latvijas komitejā kultūras sakariem ar tautiešiem ārzemēs. Visu V.Muntera pēckara publisko darbību, t.sk. memuāru izdošanu, publicistiku, saraksti ar ārzemēm utt. inspirēja un vadīja PSRS specdienesti.

Dokumentu iegūšanas apstākļi

Dokumentu kserokopijas izdevās iegūt bijušās PSRS VDK Centrālajā arhīvā Maskavā. Kā Latvijas Augstākās padomes Prezidija izveidotās Kārļa Ulmaņa dzīves pēdējā posma noskaidrošanas komisijas priekšsēdētājam publikācijas sagatavotājam 1991.gada oktobrī izdevās nokļūt audiencē pie pēdējā PSRS VDK šefa Vadima Bakatina. Apliecinot darbos Krievijas Federācijas toreizējo izvēli par labu demokrātiskajam attīstības ceļam, V.Bakatins atļāva pētīt K.Ulmaņa un citu Latvijas valsts un sabiedrisko darbinieku represēšanas lietas. Tika izsniegtas dokumentu kserokopijas Pēc 1993.gada oktobra puča publikācijas sagatavotājam iespēja izmantot bijušās VDK arhīvu Maskavā tika liegta. Tāpēc nav bijis iespējams salīdzināt kopijās grūti salasāmās vietas ar oriģināliem. Dokumentu iegūšanas apstākļi sīkāk ir aprakstīti grāmatas “Kārlis Ulmanis trimdā un cietumā” (Latvijas Vēstures institūta apgāds, Rīga, 1994) ievada esejā.

Dokumentu raksturojums

Publicētie dokumenti ņemti no Vilhelma Muntera divsējumu represēšanas lietas (krimināllietas) 1.sējuma (bij. PSRS VDK Centrālais arhīvs, N — 2113, 1. sēj., 202. — 291.lpp.). Tekstā kvadrātiekavās ir uzrādīti represēšanas lietas lapu numuri.

Lietā ir hronoloģiski trīs posmu dokumenti.

Pirmkārt, VDK izmeklētāji lietai ir pievienojuši daļu no V.Muntera 1940. gada ziņojumiem, viņa ziņojumu NKVD šefam L.Berijam, kas pašlaik tiek publicēti. Tie ir rakstīti kā atbildes uz uzdotajiem jautājumiem.

Otru dokumentu grupu veido V.Muntera “pašrocīgās liecības” 1941. gada apcietinājuma laikā, kas vēlāk ir pārrakstītas ar rakstāmmašīnu un noformētas kā nopratināšanas protokoli. Saturiski šī dokumentu grupa daļēji atkārto, kaut būtiski papildinātā veidā, 1940.gada ziņojumos izklāstīto.

Trešā dokumentu grupa ir 1952.gada nopratināšanas dokumenti, kam ir formāls raksturs.

Lietā ir arī Īpašās apspriedes lēmums un citi represēšanas dokumenti, tāpat vairāki V.Muntera lūgumi PSRS vadītājiem, konfiscēto mantu saraksti utt. Visi dokumenti ir krievu valodā.

V.Muntera represēšanas lietas dokumenti ļauj padziļināti pētīt arī NKVD struktūru un darbības metodes. Apvienojot gan PSRS policejiskās (milicijas u.c. Iekšlietu ministrijas struktūras), gan slepenpolicejiskās (čeka) funkcijas, NKVD bija kļuvusi par reālo varas mehānismu staļiniskajā Krievijas padomju impērijā (pēc Gorbačova valdīšanas remontu laikā Kremlī, Staļina dienesta kabinetā, pat atrada pazemes ejas, noslēpumu, kas vēl tikai gaida savu atrisinājumu). Līdzīga represīvo iestāžu sistēma pastāvēja tikai Vācijas trešajā reihā — nacionālsociālistu impērijā, kur tā bija apvienota SS reihsfīrera Heinriha Himlera, L.Berijas vācu analoga, vadībā. Abu totalitāro impēriju represīvās struktūras veica līdz tam nepieredzētus noziegumus pret cilvēci — arī pret Vilhelmu Munteru un viņa ģimeni.

Dokumentus ieguvis un sagatavojis publicēšanai LZA īstenais loceklis Dr. habil. hist. Indulis Ronis. V.Muntera dienesta gaitu raksturojumam izmantoti LU Latvijas Vēstures institūta pētnieka Aināra Lerha materiāli. V.Muntera 1940. gada 17.jūlija ziņojumu tulkojis A.Cinis, pārējos — Baiba un Indulis Roņi. Visi tulkojumi veikti no V.Muntera rakstītā pirmteksta.

Vilhelms Munters 1940.gadā — Lavrentijam Berijam

Iesniegums

[202.]

PSRS Iekšlietu Tautas Komisāram

1940.gada 17.jūlijā no V.Muntera

Pēdējos gados visu Eiropas politiku ietekmēja Vācijas agresīvo tendenču izvēršana. No šī redzes viedokļa jāvērtē arī visas politiskās aktivitātes Baltijas reģionā. Līdz Padomju Savienības un Vācijas neuzbrukšanas līguma noslēgšanai visas Baltijas politikas pūles bija vērstas uz to, lai tā netiktu iesaistīta Padomju Savienības un Vācijas bruņotajā konfliktā un lai nedotu ne mazāko iemeslu padomju — vācu savstarpējo attiecību saasināšanai. Tā tas bija ar oficiālo politiku. Aiz šīs fasādes dažādās Baltijas valstīs bija dažādi “īstenie” noskaņojumi. Visskaidrākais šis noskaņojums bija Somijā, par ko visraksturīgāko liecību sniedz Somijas sūtņa Palīna man kādreiz teiktais: “Vācija jau vienreiz mūs izglāba, tā izglābs mūs atkal.” Somijas vadošajām aprindām Padomju Savienība pārstāvēja barbarismu un iesīkstējušus ienaidniekus (Erbfeind) — krievus. Palīns rūpējās par latviešu un somu armiju tuvināšanos. Viņa darbības laikā tika organizētas armiju komandieru, štābu priekšnieku, aizsargu un šuckora priekšnieku savstarpējās vizītes. Turklāt somi visvairāk interesējās par mūsu aizsardzības pasākumiem pret Padomju Savienību. Tā kā [203.] šajā virzienā pie mums nekas īpašs netiks uzsākts, izņemot parasto Latvijas armijas daļu dislokāciju, tad, kā vēlāk noskaidrojās, somi bijuši neapmierināti ar mums. Privātā sarunā jau pēc Padomju Savienības un Somijas kara sākuma tā man nepārprotami paziņoja Palīns. Ar asarām acīs viņš patētiskā tonī man teica: “Tagad viss mans darbs ir sabrucis. Vairs nekad nebūs Latvijas un Somijas draudzības. Es centos izveidot vienotu aizsardzības fronti, mani uz to pilnvaroja Hakcels, kurš orientāciju uz Skandināviju uzskatīja par nereālu. Protams, mēs nevarējām jums to atklāti teikt, taču vajadzēja saprast, ka ģenerāļi nebrauca velti. Tā ir jūsu slavenā vadoņa, bet jo sevišķi ģenerāļa Baloža vaina. Tagad mēs cīnāmies par visu rietumu kultūru, bet igauņi un latvieši mūs pameta.”

Līdz padomju — vācu līgumam Somijas un Vācijas attiecības bija visai intīmas. Par to rakstīja sūtnis Šūmanis, sūtnis Krieviņš (Berlīnē), par to runāja simtprocentīgi vāciski orientētais Palīns, to apliecināja biežās augstāko virsnieku savstarpējās vizītes. Holsti, kuru uzaicināja par ārlietu ministru, lai uzlabotu attiecības ar Padomju Savienību, 1936. (vai 1937.) gadā man teica, ka viņš nesaprot somu aklo ģermanofīlismu, kuri pat klausīties negrib, ja viņiem stāsta par vācu briesmām.

Somijas paraugam sekoja Igaunija. Iecēla Berlīnē militāro atašeju, nosūtīja stažieri uz [204.] Kara akadēmiju, notika štāba priekšnieka Rēka vizīte Berlīnē. Kā no Helsingforsas, tā no Tallinas un Berlīnes pienāca ziņas par kādu norunu (nesalāsāmi) ar vācu ģenerālštābu. Ja nemaldos, 1939. gada martā mūsu lietvedim Berlīnē Igenbergam Ārlietu ministrijas Baltijas nodaļas vadītājs Grunhers pateica: “Die Neutrallitat ist uberholt”.1 Ap to pašu laiku vācu ģenerālštābs neoficiāli centās izzināt no Latvijas militārā atašeja Berlīnē pulkveža Plensnera, vai Latvija nebūtu ar mieru tuvināties ar Vāciju pret kopīgu ienaidnieku — komunistisku valsti. Par to privātā vēstulē man paziņoja sūtnis Krieviņš. Zondāža palika bez tālākām sekām.

Igaunijā augsne šādiem nodomiem bija labvēlīgāka. Pats prezidents Petss bija dedzīgs somu politiskās līnijas un līdz ar to arī ģermanofīlās politikas piekritējs. Atšķirībā no nepārprotamā studentu korporāciju pretinieka Ulmaņa, Petss bija korporācijas filistrs un visur pirmām kārtām ievirzīja ļaudis no savas un pēc arī no citu korporāciju aprindām. Ar Rēka vizīti bija saistīti diezgan lieli bruņojuma pasūtījumi Vācijā. Vācu kapitāls bija labi iekārtojies Igaunijas rūpniecībā (sevišķi degakmens destilācijas produktu). Petss atļāva sevi ievēlēt par vācu Melngalvju biedrības goda locekli, kā arī daudzkārt citādi demonstrēja savu proģermānisko orientāciju. Tā tas turpinājās līdz pašam pēdējam laikam. Sakarā ar Baltijas vāciešu repatriāciju [205.] prāvas, par vāciešu likvidēto mantību iegūtās summas tika investētas Igaunijas rūpniecībā. Pēc avīzes “Revald Zeitung” slēgšanas (Rīgas vācu avīzē “Rigasche Rundschau” pārtrauca savu eksistenci jau 15.12.39.) tika atļauts nodibināt jaunu avīzi “Ostsee Zeitung”. Mēs paziņojām Igaunijas valdībai savu vēlējumos nepieļaut šo avīzi, bet ministrs Pīps atbildēja, ka uzskata to par derīgu pasākumu.

Pēc savstarpējās palīdzības līguma noslēgšanas ar Padomju Savienību Igaunijas sūtnis Rebane man paziņoja, ka tagad vienīgā cerība paliek vācieši. Tiesa gan, viņš piebilda, ja uzvarēs sabiedrotie, tad arī tie piespiedīs padomju karaspēku aiziet no Baltijas valstīm, taču diezin vai sabiedrotie uzvarēs. Vispār Igaunijā līgumu uztvēra kā nacionālu katastrofu, bet vēlāk nomierinājās. Tomēr cerēja, ka atnāks vācieši. Pie mums Latvijā līguma īstenošanas apstākļi ārēji bija tādi, ka padomju karaspēka klātbūtne nebija manāma. Vairākums līgumu vērtēja pozitīvi, taču tika izteikta cerība, ka padomju karaspēka klātbūtne būs tikai uz laiku. Kabinetā nebija neviena, kas būtu izteicis vēlēšanos redzēt Latvijā vāciešus, kaut gan, protams, daudzi nešaubījās par to, ka agrāk vai vēlāk vācieši atkal pievāks Baltijas valstis. Pirmā laika Latvijas un Igaunijas visai nomāktais garastāvoklis ievērojami uzlabojās [206.] sakarā ar notikumiem Somijā. Man bieži nācās dzirdēt slavējošas atsauksmes par mūsu politikas “tālredzību” salīdzinājumā ar Somiju. Taču arī pie mums dažādos cilvēkos bija vērojama dīvaina divkosība, kas izpaudās, nosodot Padomju Savienības rīcību pret Somiju. Kabinetā es biju gandrīz vienīgais, kas atklāti teica, ka Somija pieļāvusi nepiedodamu kļūdu, par ko tagad jānorēķinās. Sevišķi asi Padomju Savienību nosodīja ģenerālis Berķis, kurš tad bija armijas pavēlnieks. Starp citu, kā man rakstīja sūtnis Tepfers no Somijas, tur līdz pēdējam brīdim nav ticējuši, ka PSRS vērsīsies pret Somiju militāri.

Par noskaņojumu Lietuvā varu pateikt tikai to, ka tur bija ļoti neapmierināti ar padomju valdības “skopulību” Viļņas apgabala robežu noteikšanā. Turklāt visam pāri stāvēja pievienoto poļu un poļu bēgļu problēmas, tā kā līgums ar PSRS tika uztverts samērā vienaldzīgi, kā neatvairāms liktenis. Runājot par ārzemju valdību uzskatiem, interesi varētu izsaukt tikai Anglija, Vācija un daļēji Rumānija. Forein ofisā gan Halifakss, gan Batlers un Koljē teica mūsu sūtnim, ka mēs esam rīkojušies pareizi, noslēgdami līgumu ar PSRS. Ja nekļūdos, tad Batlers esot teicis, ka tas viss tikai uz laiku. Anglijas sūtnis Rīgā Orde par līguma politisko pusi neinteresējās. Viņš tikai centās saņemt [207.] informāciju par padomju garnizonu skaitlisko sastāvu un sadalījumu pa ieroču šķirām. Par to, protams, interesējās visi diplomāti, un es pastāvīgi atbildēju, ka tas ir kara noslēpums. Taču pakāpeniski notika informācijas noplūde. Pilnīgi atšķirīga bija Berlīnes pieeja, kur daudzi resoru ierēdņi (atceros Grundheru, Helmani, Šefoldu) izteica nožēlu, taču vienlaicīgi visā vainoja mūs pašus un uzskatīja mūsu “likteni” par izlemtu. Vācijas sūtnis Rīgā fon Koce (bijušais militārais atašejs Spmijā, Neirāta kabineta šefs, kalpojis Tautu Savienībā, pavadījis Litona komisiju uz Tālajiem Austrumiem) paziņoja man (šķiet, 1939.gada decembrī), ka Ribentrops devis padomju valdībai Baltijas valstīs “carte blanche”. Labu laiku pēc tam (šķiet, aprīlī) fon Koce pēc ilgas slimošanas bija pie manis un interesējās, kā līgums tiek īstenots. Kad es to novērtēju optimistiski, viņš izteica zināmu izbrīnu un piezīmēja, ka viņam no Berlīnes esot ziņas, ka līdz 1940.gada 1.septembrim Baltijas valstis tikšot inkorporētas Padomju Savienībā. Viņš tāpat vairākkārt atkārtoja, ka Berlīne nav apmierināta ar mūsu politiku un ka uz nekādu iejaukšanos mūsu labā neesot ko cerēt. Es viņam atbildēju, ka Latvijas valdība nekad nav ar to rēķinājusies. Vēl pēc kāda laika (šķiet, pēc brauciena uz Berlīni) fon Koce sarunā ar mani ieminējās, [208.] ka no Hitleram tuvām aprindām nāk informācija, ka viņam attiecībā uz Baltijas jūru un Baltijas valstīm it kā iezīmējoties “jauni uzskati”, taču to būtība tā arī palika nenoskaidrota. (Būtu interesanti pārbaudīt, vai taisnība, kā man ziņoja bijušais protokolu nodaļas vadītājs Olavs, ka fon Koce uzdevis prof. Kirhenšteinam jautājumus par tagadējo lielo padomju spēku atrašanās mērķiem Latvijā, liekot manīt, ka šāds fakts ir pretrunā ar Latvijas un Vācijas neuzbrukšanas līgumu)

Skarot Rumāniju — pēc PSRS un Baltijas valstu savstarpējās palīdzības līgumu noslēgšanas sūtnis Ēķis man rakstīja, ka Rumānijas Ārlietu ministrijā nešaubās, ka Besarābija būs jāatdod PSRS. Kāds vecs paziņa esot teicis Ēķim: “Labi, ja ar to viss beigtos, taču var būt arī sliktāk.” Te gribētu piebilst, ka šajās dienās Rumānijas lietvedis Rīgā (Nigulesku) man teica, ka, viņaprāt, Rumānija ar savu jauno orientāciju uz Vāciju esot pieļāvusi smagu kļūdu, ka esot vajadzējis iet uz tuvošanos ar PSRS.

Ārzemju izlūkdienestu darbība Latvijā

Ar plaša mēroga izlūkošanu Latvijā nodarbojās Vācija, Japāna, Anglija, Francija un zināmā mērā ASV.

Vācijas izlūkdienests darbojās gan pret Latviju, gan pret PSRS. Pārējos gadījumos var [209.] apgalvot, ka izlūkošana bija vērsta vienīgi pret PSRS. Vācijas rīcībā bija plašs aparāts, jo līdz repatriācijas līgumam (30.X.1939.) Latvijā bija pāri par 50 000 cilvēku vācu mazākumtautības un apmēram 3500 Vācijas pavalstnieku. Turklāt Vāciju un Latviju saistīja dzīva satiksme, iebrauca daudz komersantu un jūrnieku (vēl samērā nesen, šķiet, maijā, uz vācu kuģiem Liepājā un Ventspilī divos gadījumos tika pazīti vācu tautības bijušies Latvijas pilsoņi, kuri savā laikā bija repatriējušies un nebija atbilstošo kuģu komandas sastāvā). Vācijas izlūkdienests strādāja trijās kategorijās, bija, tā sakot, valsts izlūkdienests, kuru vadīja ģenerālštābs. Šis izlūkdienests centās nodibināt kontaktu ar mūsējo, lai saņemtu ziņas par PSRS. Taču no tā nekas neiznāca. Toties savā laikā admirālis Kanariss nodibināja kontaktus ar igauņu un somu ģenerālštābiem. Izlūkdienesta otrā kategorija bija partijas izlūkdienests. Visupēc, līdz nesenai pagātnei, eksistēja vēl kāds izlūkdienests, kas strādāja Vācijas konservatīvo aprindu interesēs, bet pēdējo divu triju gadu laikā es par to nekā neesmu dzirdējis.2 Pēc vietējo vāciešu aizbraukšanas uz vietas tomēr palika ievērojams skaits nerepatriantu (pēc mūsu aprēķiniem, no 5000 līdz 7000). Bez tam palika arī viss Liepājas [210.] bankas (Drēzdenes bankas filiāles) personāls, 46 vācu uzņēmumu kalpotāji (nepieciešamie speciālisti), kas pēc līguma bija atstāti Latvijā (uzņēmumu saraksts ir Tirdzniecības un rūpniecības ministrijā), kā arī apmēram 250 jaunizveidotās fiduciārās sabiedrības “Utag” darbinieki, kuras uzdevums ir repatriantu atstātās mantības likvidācija. Šeit tātad bija plašs aģentu un informācijas avots. Nevienu vārdu es nezinu, taču nešaubos, ka mūsu politiskās policijas arhīvos būs atzīmēti daudzi (vajadzētu painteresēties par Ārlietu ministrijas bijušā bibliotekāra Igenberga sievas darbību; mēs viņu novērojām, taču līdz galīgiem secinājumiem vēl nenonācām).

Japānas vēstniecībā bija samērā liels “kancelejas ierēdņu” un “studentu” skaits, militārais atašejs, viņa palīgs un arī samērā daudzskaitlīga kanceleja. Pēdējā laikā japāņi atklāti interesējās par padomju bāzēm Liepājā un Ventspilī. Pāris dienas Liepājā uzkavējās [Japānas] militārā atašeja palīgs Maskavā (šķiet), kam caur vēstniecību tika piedāvāts atstāt aizliegto zonu. Ventspilī mēs pieķērām Latvijā akreditētā Japānas militārā atašeja lietvedi (?), kurš tika izraidīts no valsts.

Tamlīdzīgi plaši štati līdz 1939.gada sākumam bija arī Amerikas sūtniecībai Rīgā. [211.] Kādu laiku sūtniecībā (neskaitot ģimenes locekļus) bija 23 cilvēki. Lielākā daļa šo ierēdņu nodarbojās ar padomju jautājumiem. Turklāt sūtniecības darbiniekiem bija plaši sakari latviešu, vācu, krievu un pēdējā laikā arī ebreju aprindās. (Sūtņa Wiley sieva — poļu ebrejiete; abi ļoti nedraudzīgi pret PSRS. Abi tuvi Bullita draugi.)

Anglijas izlūkdienests darbojās, izmantojot pasu kontroles biroju un rekrutēja daudzus darbiniekus no krievu (daļēji emigrantu) aprindām. Savā laikā šajā iestādē liela loma bija (bijušajam cara) pulkvedim Sudakovam. Pirms dažiem gadiem viņš saņēma Anglijas pilsonību un aizbrauca uz Londonu. Viņš tad arī ieviesa krievu tautības aģentus. Cik man zināms, Anglijas izlūkdienesta darbību vērtēja kā vidēja līmeņa vai zem vidējā. 1935. (vai 1934.) gadā es par to pārliecinājos personīgi. Mēs gribējām iegūt pilnīgākas izlūkošanas ziņas par nacionālsociālisma nometnē pārgājušās vācu mazākumtautības darbību. Sakarā ar manu braucienu uz Londonu man uzdeva vienoties, lai kādu pieredzējušu angļu izlūkdienesta aģentu uz laiku pārceltu darbā pie mums. Pēc mana lūguma Koljē man noorganizēja tikšanos ar Scotland Yard direktora palīgu Normanu Kendelu, kurš pēc gadu ilgām pārdomām ieteica mums pulkvežleitnantu… [tā tekstā]. Es [212.] viņu redzēju, bet biju vīlies. Viņš dzīvoja diezgan trūcīgi, kā kādas tekstilfirmas aģents. Tā kā viņu silti ieteica, mēs riskējām viņu paaicināt, bet pēc diviem mēnešiem pārliecinājāmies, ka šis “specs” nekādu labumu mums nespēj dot, izņemot tēriņu restorānos. Tā mēs viņu aizsūtījām atpakaļ. Savā laikā man nācās dzirdēt, ka angļu izlūkdienestam strādā kāds emigrants Karačevcevs vai Karabčevcevs, par kuru man tagadējais sūtnis Stokholmā Salnais (bijušais Skujenieka partijas meņševiks, vairākkārtējs ministrs un deputāts) teica, ka it kā viņš esot safabricējis zināmo “Zinovjeva vēstuli”. Pēdējā laikā Kara(b)čevcevs strādāja kādā mazā izdevniecībā. Ja nemaldos, tad es vēl pagājušajā gadā redzēju viņu uz ielas Rīgā.

Francijas izlūkdienesta darbība tika noorganizēta (kā man stāstīja) tikai 1939. vai 1938. gadā. Dienests strādāja slikti, aģenti bieži iekrita, un štāba priekšnieks Rozenšteins man stāstīja, ka nācies dot draudzīgu padomu militārajam atašejam Hoppenot , lai izvēlas prātīgākus cilvēkus. Savā laikā iekrita aģents (katoļu garīdznieks) Hotter , bet pagājušā gada novembrī vai decembrī — Franču liceja direktors Šmitleins.

Manas pēdējās tikšanās ar Ulmani

Vecā kabineta pēdējā sēde notika 20. jūnijā. [213.] Šajā sēdē Ulmanis paziņoja par jaunās valdības sastāvu. Apmainījāmies dažiem paviršiem komentāriem par atsevišķiem jaunās valdības cilvēkiem (prezidents samērā labi pazīst Kirhenšteinu; noraidoši runājām par Dambīti un Pabērzu; zināmu izbrīnu izsauca Blaua vārds). Pēc tam Ulmanis visiem jautāja, ko katrs domā darīt. Izrādījās, ka Kāpostam un Piegāzem ir tiesības atgriezties iepriekšējos amatos; Blumbergs, Birznieks un Bērziņš nodomājuši doties uz laukiem; Auškāps — atgriezties profesūrā; Berķis un es esam izkalpojuši pensiju; Kaminskis bija slims, bet arī viņam bija tiesības uz pensiju; Veidnieks baidījās par savu likteni, turklāt, neizkalpojis pensiju, paredzēja materiālas grūtības, jo sācis celt vasarnīcu Mežaparkā.

Ulmanis pateicās par sadarbību un noteica: “Es esmu pārdzīvojis trīs okupācijas, varbūt pārdzīvošu arī šo.” Pēc tam visi vēlreiz apstiprināja, ka neviens nebēgs (tas bija jau vienreiz noteikts 16. un 17. jūnija sēdē).

Vienīgais cilvēks, par kuru es dzirdēju, ka viņš grib aizbraukt, bija tirdzniecības un rūpniecības palātas priekšsēdētājs Andrejs Bērziņš. Ulmanis viņam deva padomu to nedarīt. Kad pēc dažām dienām Bērziņu atstādināja no amata, Ulmanis atsauca savus iebildumus, taču, šķiet, aizbraukt Bērziņam neizdevās. Ulmanis pats jau kopš 17. jūnija gatavojās pārcelties uz privātdzīvokli, [214.] jo domāja, ka viņu neatstās amatā. Pat pēc sarunas ar Tautas komisāru padomes priekšsēdētāja vietnieku Višinski Ulmanis uzskatīja savu atrašanos amatā par īslaicīgu un jau atbrīvoja vienu dzīvokli (Ministru prezidenta), kā arī pārveda mantas no pils uz dzīvokli (kur, nezinu).

Nākamajā rītā prezidenta adjutants mani uzaicināja ierasties pilī. Prezidents vēlējās atvadīties no katra ministra personīgi. Pirms manis pie viņa bija Bērziņš, bet pēc manis — Berķis. Es pie Ulmaņa biju tikai dažas minūtes. Viņš pateicās par ilggadējo sadarbību un jautāja, vai es tomēr nedomājot aizbraukt. Es atbildēju noliedzoši. “Nu, tad turieties droši, mēs jau tagad bieži neredzēsimies,” — bija viņa atvadvārdi. Pēc tam es nodarbojos ar pārcelšanos uz jaunu dzīvokli, pabeidzis šos darbus (šķiet, 27. jūnijā), piezvanīju Ulmaņa sekretāram Rudumam ar lūgumu nodot sveicienus un paziņot par manu sagaidāmo aizbraukšanu uz Siguldu. Ulmanis lūdza mani iegriezties pilī. Viņš teica, ka cerības pamazām vienoties ar jauno valdību nav piepildījušās. Pēc tam viņš man teica, ka Dambītis sācis runāt par valsts aizsardzības likuma grozīšanu. “Šo likumu es neparakstīšu, lai arī būtu konflikts, bet visam ir robežas,” viņš piebilda. Es viņam jautāju par citiem bijušajiem kolēģiem, uz to viņš atbildēja, ka zinot tikai to, ka [215.] Blumbergs un Birznieks vēl esot savās ministrijās un ļoti gribot atbrīvoties. Viņš jautāja, vai es neesot dzirdējis, ka Austrumprūsijā it kā notiekot karaspēka koncentrēšana, jo baidoties no padomju karaspēka tālākas virzīšanās; Latvijā divās vietās it kā esot manīti vācu aeroplāni. Es atbildēju, ka neko tamlīdzīgu neesmu dzirdējis un neticu, ka padomju karaspēkam būtu iespējams virzīties tālāk.

Pēc tam es aizbraucu uz Siguldu un atgriezos, lai nodotu agrāk sava valsts dzīvokļa inventāru un pie viena painteresētos par pensijas lietām. Šķiet, ka tas notika 2. jūlijā. Ministrijā man paziņoja, ka mani ir meklējis prezidenta kancelejas vadītājs. Es viņam piezvanīju un uzzināju, ka uz dažām vecām prezidenta pavēlēm par ārlietu resoru vajadzīga mana kontrsignatūra. Devos uz pili, parakstīju pavēles un pēc tam lūdzu noskaidrot, vai gadījumā Ulmanis nav aizņemts, lai varētu vēlreiz paspiest viņam roku. Pēc dažām minūtēm piezvanīja Ulmanis pats un teica: “Es domāju, ka būs labāk, ja jūs pie manis nenāksit. Valdība ir ieņēmusi galvā, ka bijusī valdība organizē kaut kādu apvērsumu, un es negribu dot ne mazāko iemeslu turpināt šādas valodas.” Tā bija mana pēdējā saruna ar prezidentu. No pārējiem ministriem pēc 20. jūnija es nevienu neesmu redzējis (izņemot [216.] Bērziņu un Berķi prezidenta priekštelpā 21. jūlijā).

…………………………………………

1 Neitralitāte ir atcelta

2 Pēc sastādītāja domām, ārkārtīgi interesanta, histogrāfijā faktiski neaplūkota tēma, kas var izrādīties ļoti būtiska Baltijas valstu vēsturei. Tā kā Baltijas valstīs dzīvojošo vāciešu elitārā (vai no tām emigrējusī) daļa saistījās tieši ar Vācijas konservatoriem.

https://www.vestnesis.lv/ta/id/32295

=============================================

Ilustrācijai:

Darba mērķis ir zeme. Un zemes nozīme ir darbs. Ārlietu ministrs V. Munters Svētē. Zemgales Balss, Nr.120, 30.05.1938

Tāpat kā visi mūsu dzimtenes Latvijas pagasti, arī Svēte un viņas iedzīvotāji vakar juta svētku noskaņojumu: — vietējā sešklašu pamatskola izlaida tautā 12 jaunus pilsoņus un pilsones ar sešu gadu čaklā darbā iegūtām zināšanām apbruņotus un saulainām nākotnes cerībām sirdī. Sakarā ar izlaiduma aktu un paredzēto ārlietu ministra V.Muntera ierašanos svētkos bija pulcējušies krietni liela tiesa apkārtējo iedzīvotāju, lai uzklausītu valdības pārstāvja norādījumus un lai justu līdzi jaunatnei tās svētku dienā.

Pie skolas uzstādīti skaisti goda vārti ar lielu uzrakstu “Domas, darbi — Latvijai”, bet pie vārtiem sagrupējušies sagaidītāji: pagasta vecākais Gaujers, pagasta amatpersonas, (1.Jātnieku pulka) remonta eskadrona vadība, aizsargu nodaļas dalībnieki un dalībnieces, 306.mazpulks, skolu paidagoģiskais personāls ar pārzini Šaubergu, skolas audzēkņi, sabiedrisko organizāciju pārstāvji un daudzi citi viesi.

Kad tieši pl. 2 piebrauca visu gaidītais ārlietu ministrs V.Munters, skan apsveikšanas maršs. Viesi kā pirmais sveica pagasta vecākais Gaujers, pēc kam ministrs V.Munters sasveicinājās ar skolas pārzini Šaubergu un pārējiem sagaidītājiem.

Kā mīļus sveicienus augstajam viesim kāda skolniece pasniedza viņam skaistus ziedus.

Skolā vispirms notika skolēnu darbu izstādes apskate, pie kam apmeklētāji varēja pārliecināties, ka arī notecējušā mācības gadā šīs skolas darbs bijis rūpīgs un sekmēm vaiņagots.

Garīgo aktu skolas lielākajā telpā ievadīja virsmācītājs J.Ķullītis, balstīdams savu svētrunu uz bībeles vārdiem “— un es dzenos, lai to satvertu, kā mani satvēris Jēzus Kristus”.

Skolas pārziņa Šauberga aicināts, plašu runu bērniem un viņu vecākiem teica ārlietu ministrs V.Munters, starp citu aizrādīdams:

“Jaunieši, šodien ir jūsu diena — jaunatnes diena, šodien jūs priecājaties, ka esat nobeiguši savu pirmo dzīves posmu, bet līdz ar to arī skumstat, ka šodien jums jāatstāj skola, kurā jūs mācījušies. Šinī jūsu svarīgā brīdī mana pirmā vēlēšanās ir: — lai šī diena jums paliktu neaizmirstama uz visu jūsu mūžu! Nekad neaizmirstiet arī šo sarkanbalto karogu, kas stāv jūsu priekšā, un ko jūs šodien nodosat citiem. Neaizmirstiet savu skolu un visu, kas šai skolā iekšā!

Iznākot no skolas, jūs redzēsat savā priekšā mūsu skaisto dzimteni — Latviju. Lai šis brīdis neizzustu no jūsu atmiņas nekad, bet lai tas vienmēr būtu kā ceļa stabs, uz ko atskatīties vēlākā dzīvē.

Ejot gar savu pirmo skolu, atceraties vienmēr, ko viņa jums laba darījusi un noņemiet viņas priekšā savas cepures. Apstādiniet savus soļus un iegriežaties pie saviem skolotājiem, saviem audzinātājiem un viņu pēctečiem. — Es esmu priecīgs, ka varu pavadīt šo dienu kopā ar jums un neaizmirsīšu to.

Bet nu paceļas jautājums: — kādēļ tad īsti esam visi šodien še kopā pulcējušies? Uz to var būt tikai viena atbilde: — mūs pulcējusi 15.maija Latvija un tas vīrs, kas šo Latviju radījis. Droši varam teikt, ka bez 15.maija un Vadoņa mēs še kopā nebūtu. Mūsu tautas Vadonis vēlas, lai jūsu ceļš jums pašķirtos uz priekšu. Pats viņš šodien ir pie jaunas dzīves sācējiem Alūksnē, bet arī no šejienes mēs varam viņu sveicināt, sumināt un viņu pieminēt. Viņa dzīves mērķi un domas visskaidrāk jūs saskatīsat un izpratīsat, lasīdami grāmatu, ko jums šodien pasniegs. Te iekšā ir Vadoņa dzīves apraksts. Jūs redzēsat, ka viņš savā laikā bijis tālu projām no dzimtenes, bet vienmēr uzturējis ar to ciešas saites. Viņš bija tas, kas pasludināja neatkarīgo Latvijas valsti un kas 1934.gadā grieza valsts stūri un vada mūsu dzimteni droši pretī spožai nākotnei. Jūs jautāsiet: — no kurienes viņš ņēma savu lielo spēku un gribu?

Tad ziniet, ka viņam bijuši divi lieli spēka avoti: — darbs un zeme.

Darbā viņš bija mācīdamies, sagatavodamies un kalpodams dzimtenei. Darbs ir kalpošana. Nepietiek, ja kāds strādā tikai vienīgi sev. Darbs jāvelta arī vispārībai, — tikai tāds darbinieks būs derīgs savas tautas loceklis. Tātad jāatceras, ka vispirms jāmācas un tad jākalpo, jo tikai tas, kas prot kalpot, tas var arī valdīt.

Un tad zeme. Zeme ir dzimtene. Zeme ir mūsu dzīves māte, mūsu tēvzeme, vieta, kur auguši un strādājuši mūsu senči. Arī tādēļ jums vienmēr jāpiemin jūsu pirmā skola, jo tā ir jūsu pirmā saite ar darbu un zemi.

Aizejot no šejienes, jūsu ceļi būs dažādi, bet aizejot atceraties, ka arvien lielāki kļūs jūsu uzdevumi un lielāks jūsu darbs. Pienāks laiks, kad jums vairs nebūs, kas jūsu galvas noglāsta, un kad jums būs pašiem par sevi jāstrādā. Tad pamatā jūsu darbiem būs tas, ko jūs būsat guvuši savā pirmā skolā. Un arī tad atceraties, ka šī skola jums bijusi pirmā saite ar darbu un ar zemi.

Paturiet vienmēr prātā, ka neviens nemīl zemi tik karsti kā mūsu Vadonis, un ka nevienu citu latvju zeme nemīl tik ļoti kā viņa mīl savu Vadoni. Visi viņam ir parādā paaudzēm neatlīdzināmu pateicību.

Un tad vēl dažus vārdus audzinātājiem un bērnu vecākiem. Sirsnīgus sveicienus un pateicību jums sūta izglītības ministrs. Tāpat pateicība jūsu pagastam un pašvaldībai, ka šī skola labi pildījusi savus uzdevumus.”

Uzstādot tēzi, ka “Darba mērķis ir zeme, un zemes nozīme ir darbs”, runātājs plašā apcerējumā saprotami pierādīja šīs atziņas pareizību, beidzot liekot bērnu vecākiem pie sirds gādāt, lai nākošās paaudzes domā tāpat kā domājam mēs: — ka vienīgi Latvijā ir mūsu prieki un mūsu bēdas. Lai jaunieši necenšas tiekties uz tālām svešām zemēm. Vienīgi tā domādamiem un strādādamiem, mūsu ceļi mūs vedīs uz priekšu un uz augšu, kā to vēlas arī mūsu Vadonis.

Vēl ministrs apskatīja augstākās izglītības jautājumu un tautas saites ar zemi, aizrādīdams, ka, gadījumā, ja kāds domātu atstāt laukus un doties uz pilsētām, lai tas vispirms labi apsver, vai viņš nesper soli, kas vēlāk būtu rūgti jānožēlo. Lai tāds vispirms iegaumē, ka lauku dzīve ir mūsu nacionālo spēku pirmavots.

Novēlējis jauniešiem paņemt dzīvē līdz neizsīkstošu prieka krājumu, ministrs beidza savu plašo, dziļi pārdomāto runu ar aicinājumu visiem kopīgi vienoties valsts himnā: ‘Dievs, svētī Latviju!’

Liecības par skolas beigšanu līdz ar grāmatu ‘Tev mūžam dzīvot, Latvija’ no ministra rokām saņēma šādi absolventi: A.Blūms, Ž.Jākobsons, V.Bučas, A.Strautiņš, L.Glabže, E.Meija, V.Bumbiere, H.Ice, A.Zemīte, V.Čemma, V.Šteimanis un V.Veinbergs.

Tālāk sekoja skolas nāc. karoga nodošana nākošajai absolventu klasei, kā arī Vadoņa, kara ministra, izglītības ministra, viesos atbraukušā ārlietu ministra un visas valdības sumināšana. Sirsnīgus sveicienus un vislabākos novēlējumus nodeva vesela rinda labvēļu gan no pašu, gan arī no kaimiņu pagastiem un organizācijām, pēc kam svinīgais akts noslēdzās ar ‘Dziesmu brīvai Latvijai’.

Vēlāk vēl skolas priekšā ārlietu ministrs V.Munters un šī gada absolventi iedēstīja piemiņas ozoliņus.

— ls


Padomju tubrālībā zaudētā valsts — Latvijas ārlietu ministra Vilhelma Muntera stāsts Jānis Zvērs, Santa

3. aprīlis 2020

 

Ārlietu ministrs Vilhelms Munters sarunājās ar Ādolfu Hitleru. Saruna, kas ilga 50 minūtes, notika Jaunā Reiha Valsts kancelejas ēkā pēc neuzbrukšanas pakta parakstīšanas.

Foto: Alamy

Ārlietu ministrs Vilhelms Munters sarunājās ar Ādolfu Hitleru. Saruna, kas ilga 50 minūtes, notika Jaunā Reiha Valsts kancelejas ēkā pēc neuzbrukšanas pakta parakstīšanas. “Hitlers mani pārsteidza ar savu samērā nelielo augumu un kautrīgumu (..) Viņš atzīmēja pakta noslēgšanu un teica, ka tas radīs noturīgu pamatu mūsu savstarpējās attiecībās,” vēlāk rakstījis Munters. Pa kreisi Latvijas sūtnis Vācijā Edgars Krieviņš. 1939. gada 7. jūnijs.

Sens sakāmvārds teic: visbīstamākais ienaidnieks ir tas, kurš izliekas par draugu. Un Latvijas valsts zaudēšana, nometot varu pie Staļina kājām, tam ir spilgts apliecinājums. Vēl pāris mēnešu pirms PSRS ultimāta Latvijas ārlietu ministrs Vilhelms Munters ar sievu ballējās padomju virsnieku klubā.

Un ne viņš vien – ar padomju armijniekiem sadzēra arī Latvijas armijas un inteliģences elite. Pieņemšanas, banketi, svinības lepnākajās viesnīcās kopā ar PSRS armijniekiem mirkli pirms elles vārtiem bija norma. Brāļošanās un apbrīnojami naivā draudzība, kas valdīja starp Latvijas amatvīriem un boļševikiem, liek uzdot daudzus jautājumus. Vai valstiskuma zaudēšana bija nenovēršama vai tomēr rūpīgi un smalki banketu galdos un šampanieša glāzēs izkopta kaimiņvalsts diplomātija?


Ir 1937. gads. Divus gadus pirms Molotova–Ribentropa pakta un Baltijas saplosīšanas Latvijas un PSRS elite ir teju labākie draugi. Tā laika avīzes ieskicē, kā vēlāk izrādās, fatāli bērnišķīgo Latvijas valstsvīru un armijas elites flirtu ar Padomju Savienības diplomātiem. Jāpiebilst, ka diplomātija toreiz un mūsdienās ir krietni atšķirīgāka: trīsdesmitajos vispārējais tonis bija krietni familiārāks un grādīgo dzērienu tostu uzsaukšana bija izplatīta prakse.

Vilhelms Munters

Vilhelms Munters

Latvijas ārlietu ministra Vilhelma Muntera 1937. gada patosa pilnā uzruna, viesojoties Maskavā, kas pārpublicēta tā laika presē, no mūsdienu skatpunkta šķiet šķebīgi naiva. Šādus vārdus Latvijas ārlietu ministrs veltīja PSRS pusei:

«Pieminot mūsu armiju, jūs skārāt mums dārgo nacionālās vienības simbolu, kas iemieso latvju tautas ciešo gribu upurēt visu savas neatkarības aizsardzībai un savas teritorijas apsargāšanai. Es ar dziļu gandarījumu apsveicu jūsu paziņojumu par to interesi, kāda Padomju Savienībai ir šīs neatkarības un neaizskaramības uzturēšanā.

Es paceļu savu glāzi par tālāku sekmīgu Latvijas un PSRS savstarpējo attiecību attīstību, par Padomju Savienības un tās tautu zelšanu un uz jūsu ­personīgo veselību!» – šādi Munters uzsauca tostu vizītē Maskavā 1937. gadā, un to aprakstīja oficiālais laikraksts Valdības Vēstnesis. Arī Atpūta apraksta ārlietu ministra vizīti, kā viņš ar pavadoņiem apskata Maskavas-Volgas kanālu un pasažieru tvaikoni, kas nosaukts Josifa Staļina vārdā.

«Uz droša pamata tādējādi pakāpeniski paceļas droša celtne, un mums ir pilnīgs pamats cerēt, ka arī nākotnē mūsu valstu savstarpējās attiecības attīstīsies abpusējas saprašanās garā un labu kaimiņu attiecību stiprināšanas virzienā,» Maskavā secināja Munters.

«Sātaniskas figūras» – tik asi Ulmaņa režīma mīluļus, kas galvu reibinošos karjeras augstumos uzlidoja trīsdesmitnieku vecumā, ārlietu ministru Vilhelmu Munteru un sabiedrisko lietu ministru Alfrēdu Bērziņu, sauc leģendārais vēsturnieks Andrievs Ezergailis. Tieši Munters ir viens no atslēgas cilvēkiem, kurš ārlietu ministra amatā veidoja ciešas un draudzīgas saites ar PSRS un pēc okupācijas un represijām turpināja dzīvot Latvijā, okupantu uzdevumā publicējot Latviju un trimdiniekus nomelnojošus feļetonus.

Elegants, smalks Zigfrīda Annas Meierovica stila pēdās ejošais baltvācietis ar rūpīgi pārķemmētu, mūsdienu terminā – hipsterīgu sasuku.

Munteru visu mūžu zākāja par nepietiekamu latvietību.

Precējies ar advokāta Sūnas šķirteni krievieti Natāliju Kļaginu, taču visu karjeras laiku apvīts baumām par, iespējams, netradicionālu orientāciju. Tāpēc arī konkurenti trina ļaunas mēles, kad ar briesmīgu akcentu latviski runājošais divdesmitgadnieks Munters, dzimis igauņu-vācu ģimenē Rīgā, Ulmaņa labvēlību baudīdams, pa karjeras kāpnēm ne kāpa, bet lidoja.

Tieši Muntera sievas vārds bieži pieminēts kā padomju ietekmes faktors – mēļoja, ka Muntera kundze pat saņēmusi dāvanā lepnu kažoku no Staļina. Skaidrs ir tas, ka tieši kopā ar sievu toreizējais Latvijas ārlietu ministrs apmeklējis daudzus saviesīgus PSRS amatpersonu tusiņus, par ko ziņoja prese. Otra vājība – alkohols. Tas, pēc ministra laikabiedru atmiņām, esot lijis straumēm.

Orķestris Ķemeru, vakariņas – Romas viesnīcā

Glāzes cilāja un rozā briļļu tostus padomju armijniekiem skandēja Latvijas armijas augšas, vadājot viņus pa mūsu pašu dižākajām apskates vietām. Īpaši interesanta ir viena epizode un tās dalībnieku dažādie traģiskie likteņi.

«Svētdien Armijas štāba priekšnieks ģenerālis Hartmanis sarīkoja Padomju Savienības ģenerālštāba priekšniekam maršalam Jegorovam un viņa pavadoņiem izbraukumu uz Ķemeriem, lai iepazīstinātu viesus ar mūsu dziedniecības iestādēm un jauncelto viesnīcu,» 1937. gada 23. februārī raksta Latvijas Kareivis.

«Izbraukumā piedalījās Latvijas armijas komandieris ģenerālis Krišjānis Berķis, armijas štāba priekšnieka palīgs ģenerālis Roberts Dambītis, Armijas štāba informācijas daļas priekšnieks pulkvedis Ķikulis, operatīvās daļas priekšnieks pulkvedis Ūdentiņš,» ziņoja laikraksts. Ķemeru dziedniecības iestāžu direktors viesus iepazīstināja ar viesnīcas iekārtu un kūrortu, pēc tam tika rīkotas kopējas pusdienas, kuras ar mākslinieciskiem priekšnesumiem kuplināja viesnīcas orķestris.

Kā ķirsītis uz kūkas sekoja ģenerāļa Hartmaņa sarīkotās dzīres lepnajā Romas viesnīcā Rīgas centrā, pēc kurām pulksten 22.40 PSRS maršals Jegorovs Latvijas armijas orķestra marša pavadībā ar vilcienu devās tālāk vizītē uz Igauniju.

Kas notika ar latviešu karavīru vadoņiem, kas tik sirsnīgi uzņēma viesus no PSRS? Četrus gadus pēc Ķemeru ekskursijas namatēvu Hartmani, ģenerāli ar aristokrātisku stāju, kuplām uzacīm un uzskrullētām ūsām, Maskavā nošāva «par kontrrevolucionāru darbību». Ģenerālis Berķis nomira 1942. gadā padomju soda nometnē Permā.

Tikmēr apaļīgais ģenerālis Dambītis, kura firmas zīme bija hitlerveidīgās ūsiņas virs nopietni sakniebtajām virslūpām, kā kara ministrs iekļāvās Kirhenšteina marionešu valdībā un okupācijas laikā strādāja par kolhoza priekšsēdētāju Trikātā, mūža miegā dodoties cienījamā 75 gadu vecumā.

Savukārt minētais pulkvedis Oto Ūdentiņš, kurš arī Ķemeros pusdienoja ar PSRS delegāciju, no padomju gaļas mašīnas ne tikai izglābās, bet ieņēma labus amatus PSRS militārajās struktūrās, pat vadīja Latvijas Valsts universitātes militārās mācības katedru. Kamēr vecie kolēģi jau trūdēja Krievijas smiltājā, Ūdentiņš dzīvoja Klusajā centrā, Ausekļa ielā, un tika izmantots padomju propagandas nolūkiem, piespiedu vai brīvprātīgā kārtā sniedzot intervijas trimdinieku morāles pazemošanai radītajā padomju propagandas izdevumā Dzimtenes Balss.

+1

Tajā Ūdentiņš šķietami lielījās, ka ar pārējiem armijas biedriem uztur labas attiecības, piemēram, regulāri tiekoties ar Saulkrastos dzīvojošo ulmaņlaika kara ministru Jānis Balodi, kas gan ticis publiski apšaubīts.

2010. gada rakstā Latvijas Avīzē citēts akadēmiķis arheologs Andris Caune, kurš pats sešdesmitajos gados bija draudzīgās attiecībās ar ģenerāli Jāni Balodi: «Atšķirībā, piemēram, no Vilhelma Muntera, Balodis nekur nepiedalījās, lai arī padomju iekārta viņu bija iecerējusi izmantot propagandas nolūkos, tāpat kā Munteru. Baloža kundze reiz sacīja, ka Munters atklāti teicis: «Es gribu dzīvot, nevis eksistēt.»

Dzīres padomju sūtniecībā

Vēl groteskāku ainu par padomju un ulmaņlaika elites brāļošanos ar sovjetiem savās atmiņās klāsta operdziedātājs un rakstnieks Mariss Vētra, īstajā vārdā Morics Blumbergs, savā atmiņu grāmatā Sestā kolonna:

«Oktobra revolūciju padomju sūtniecībā svētīja visa Rīgas sāls un pipari – prezidenti, ministri, direktori, ģenerāļi un, saprotams, diplomāti. Ap lielo ēdamgaldu drūzmējās dejotāji, dziedātāji, rakstnieki, aktieri, dzejnieki un citi dižcilvēki. Klāt nebija vienīgi iemīļotā rakstnieka Viļa Lāča un dziedoņa Rūdolfa Bērziņa. Maz ļaužu bija arī no agrākiem sociāldemokrātiem. Tie atklātībā vairs neeksistēja, un viņu mirušās dvēseles traucēja draudzīgo noskaņu ar vaidiem un nopūtām.

Eduards Smiļģis svaigi krāsotiem melniem matiem stāvēja ar šķīvīti rokā, pret durvju stenderi atspiedies, un jautri tērzēja ar ārlietu ministru Vilhelmu Munteru.

Sulainis melnā frakā piepildīja ministra pustukšo glāzi. Andrejs Upīts sēdēja uz dīvāna otrā istabā pie loga. Pret viņu pieliecies turpat sēdēja arī Teodors Reiters. Es iespraucos starp dāmām – uz diviem krēsliem sēdēja Lilita Bērziņa, Elvīra Bramberģe un Elīna Zālīte.»

Interesantu skatu uz politikas un mediju aizkulisēm okupācijas priekšvakarā savās atmiņās apraksta Aloizs Klišāns, kurš pēc 1934. gada 15. maija apvērsuma strādāja laikrakstos Rīts un Brīvā Zeme, bet pēckara gados dzīvojis Venecuēlā. Te viņš raksta par 1939. gada 29. augusta notikumiem: «Uz valdības sēdēm, kuras regulāri notika divas reizes nedēļā, valdības namā ieradās arī Rīgas dienas laikrakstu valdības lietu referenti, lai pēc sēdes saņemtu informāciju par lēmumiem. Tā kā sēdes parasti ieilga vēlu naktī, arī žurnālistiem nācās palikt tikpat ilgi.

Tādos gadījumos valdības nama preses istaba, kas atradās tieši blakus ministru kabineta apspriežu telpai, izveidojās par jaunāko notikumu pārrunu vietu. Žurnālisti saņēma klusu norādījumu vairāk interesēties par lielā austrumu kaimiņa dzīvi, mākslu, kultūru un visām citām lietām.

Padomju Savienības vārdu klaji un atklāti izrunāt vēl neatrada par izdevīgu.

Pēc ministru kabineta sēdēm, kad laikrakstu valdības referenti apstāja ministrus, lai dabūtu kādu jaunu informāciju, ārlietu ministrs Munters, kas parasti bija slavens ar savu klusēšanu un atturīgām atbildēm uz žurnālistu jautājumiem, pēkšņi kļuva dzīvāks un deva plašākas atbildes, tiklīdz kāds jautājums skāra «lielo austrumu kaimiņu». Arī šajā apstāklī vēl neviens no žurnālistiem neatrada neko savādu. Bija taču gluži dabīgi, ja ārlietu ministrs labāk par citiem valdības locekļiem bija informēts par kādu ārvalsti.»

Autoritārisma dārgā cena

Bijušais Totalitārisma seku dokumentēšanas centra vadītājs Indulis Zālīte intervijā 2003. gadā uzsvēra: «No tā, ko mums izdevās savākt un izpētīt, diezgan pārliecinoši var teikt, ka Latvijas okupācija bija rūpīgi sagatavots pasākums, kurš tika gatavots jau kopš 20. gadu beigām, bet interese atgūt Latviju jau radās tajā pašā brīdī 1918. gadā, kad tā izcīnīja neatkarību. Padomju Savienība vienmēr bijusi ļoti spējīga ar juridiskiem trikiem legalizēt dažādas lietas, naudas juridiskiem teātriem nekad netrūka.»

Zālīte pauž interesantu tēzi, proti, Latvijas specdienesti zināja, kas tiek ­gatavots, arī kādi cilvēki šajās aktivitātēs iesaistīti, bet «nelaime bija tā, ka tie bija diezgan augsti stāvoši, ar politisko imunitāti, kuriem nevarēja tikt klāt».

Jāpiekrīt atziņai, ka demokrātijas apstākļos vismaz būtu bijusi iespējama politiskā tirgošanās, skandāli, aizdomīgie vārdi vismaz būtu sabiedrībai zināmi. Ulmanis pārstāvēja ārlietas un ļoti uzticējās Munteram.

«Viņu tradicionāli uzskata par nodevēju, taču, ja izseko viņa ārpolitiskajai darbībai, var redzēt, ka Munters Eiropā līdz pēdējam cīnījās par valstu kolektīvajām garantijām, bet par viņu visur Eiropā smējās, tikai Maskavā uzklausīja, veda uz Kremli un klanījās… Protams, Munters saprata, ko tas nozīmē, jo dumjš jau nu viņš nebija. Padomju specdienesti ar Latvijas varu strādāja ļoti gudri,» rezumē Zālīte.

Baltijas valstu padevīgā atdošanās padomju varai bija nolemta, ne tikai apreibstot padomju pieņemšanu skurbulī, bet arī pašu Baltijas valstu līderu neizlēmības un egoisma dēļ, tā arī nekad nespējot vienoties par savilkšanos kopīgā dūrē, kas būtu devis vismaz kādu cerību.

Ēriks Jēkabsons Latvijas Avīzes rakstā Provokāciju sākums 2005. gadā secina: «Staļina mērķu sasniegšanu atviegloja tas, ka, neraugoties uz ārējiem draudiem, Baltijas valstu attiecības šajā laikā bija sarežģītas. Autoritārie Baltijas valstu prezidenti 1940. gada maijā bija domājuši par nepieciešamību beidzot organizēt tikšanos, lai apspriestu draudīgo situāciju un, iespējams, saskaņotu kopīgu rīcības plānu. Maija vidū Igaunijas Valsts prezidents Konstantīns Petss deva rīkojumu sūtnim Rīgā Hansam Rebanem pārrunāt šo jautājumu ar Latvijas ārlietu ministru Vilhelmu Munteru un Lietuvas sūtni Latvijā Petru Dailidi.

15. maija pieņemšanā Lietuvas sūtniecībā igauņu sūtnis uzsvēra, ka šāda tikšanās «tagadējos sarežģītos apstākļos paustu Baltijas valstu politisko solidaritāti». Vilhelms Munters atbildēja – arī Latvijas valdība uzskata, ka prezidentu tikšanās būtu lietderīga. Latvija tomēr izvirzīja noteikumu – tā kā prezidents Kārlis Ulmanis nolēmis «no savas valsts nekur tuvākā laikā neizbraukt, pasākumam jānotiek Latvijā».

Lietuvas puse tomēr neuzskatīja par lietderīgu tikšanos organizēt Rīgā. Lieki piebilst, ka Lietuvas prezidents Antans Smetona vēlējās, lai abi pārējie prezidenti brauc pie viņa.

Vēl 1940. gada maija beigās Munters solījis Lietuvas diplomātiem apspriest ar Ulmani Baltijas valstu prezidentu kopīgas tikšanās jautājumu. Tūļībai un nespējai operatīvi pieņemt lēmumus bija sava cena – kopēja Baltijas pakļaušana uz pusgadsimtu zem sirpja un āmura.

Cietumā pieprasa saldās mandeles

1940. gada 16. jūnijā Latvijas valdība saņēma Krievijas ultimātu. Pēc aculiecinieku nostāstiem, Munters esot sašļucis, kļuvis pavisam bāls un švaks. Versijas, ka Ulmaņa uzticības persona bija čekas aģents, tā arī nav pierādītas, lai gan ­pagales šajā domu ugunskurā metuši arī austrumu kaimiņvalsts vēstures interpretētāji.

Skaidrs ir tas, ka 13 gadu Munters pavadīja padomju cietumos, taču dīvainā kārtā – tur par fašistisko lamātā Ulmaņa režīma arhitekta stāvoklis bija apbrīnojami cildens. Tā, piemēram, Munters pieprasījis cietuma administrāciju sagādāt viņam ne tikai ikdienā nepieciešamos mannas putraimus, griķus un miežus, bet arī 5 kilogramus kakao, 3 kilogramus dabiskās kafijas, rozīnes, vanilīnu, krustnagliņas un pat saldās mandeles! Vēstuļu sūtīšana Munteram, iespējams, bija arī laika kavēklis – pēc aizraujošās diplomāta karjeras beigām vienmuļā un pazemīgā eksistence padomju cellēs noteikti nestimulēja sešas svešvalodas pārzinošā intelektuāļa pelēkās šūnas pietiekamā līmenī.

1953. gadā Munters PSRS iekšlietu ministram nosūtīja vēstuli, sūkstoties, ka sievas aresta laikā 1941. gadā atņemtas pāra personiskās mantas, sievas kažoki un dārglietas. Viss nodots glabāšanā cietuma noliktavā, bet vēlāk mantība pārsūtīta uz Saratovu. Munters «stingri prasīja» sameklēt atņemto mantību.

Saglabājusies arī 1953. gada 27. augustā Muntera no Vladimiras cietuma rakstītā vēstule Molotovam, kur Munters atgādina viņu tikšanos, parakstot savstarpējo padomju un Latvijas sadarbības līgumu. Munters lūdz Molotovu pārskatīt piespriesto cietumsoda taisnīgumu.

Tikai Staļina nāve pavēra iespēju kādreizējam ministram cerēt uz atgriešanos mājās.

Muntera gaitas, atgriežoties 1959. gadā okupētajā Latvijā, pēc spaidu nometnēm un darba Vladimiras traktoru rūpnīcā, bija ciešā drošības dienestu saitītē. Ulmaņlaika ārlietu ministrs strādāja laikraksta Latvijas PSR Zinātņu Akadēmijas Vēstis redakcijā, 1964. gadā tika iecelts par locekli Latvijas komitejā kultūras sakariem ar tautiešiem ārzemēs un rakstījis padomju propagandas izdevumiem Latviju nozākājošus rakstus.

Nožēlojamas vecumdienas. Trimda par kādreizējo politikas spīdekli un viņa padomijai pielaizīgajiem rakstiem smīkņāja, saucot to par «nabaga Munteru».

Protams, no mūsdienu viedokļa, ļoti viegli un ērti pār vienu kārti pārmest Munteru, Balodi un citus ulmaņlaika spicākos valstsvīrus, kas arī pēc padomju okupantu asinspirts ne tikai saglabāja dzīvību, bet pat atgriezās Latvijā un šķietami mierīgi dzīvoja līdz sirmām vecumdienām. Vai tika slēgti darījumi? Ja jā, ar kādiem noteikumiem?

Veiksmīga sakritība, izslīdēšana caur adatas aci, jo padomju kliķei bija citas problēmas, ko risināt? Tā arī nekad neuzzināsim, kas patiešām notika šo cilvēku galvā un sirdī. Skaidrs, ka par viņu demonizāciju pašlaik rokas visvairāk berzētu Krievijas propagandisti, sak, lai tie latvieši savā starpā naidojas.

Robežsargu brigādes komandieris ģenerālis Ludvigs Bolšteins, nespēdams samierināties ar Latvijas okupāciju, savā darba kabinetā nošāvās 1940. gada 21. jūnijā. Viņu bieži piesauc kā goda vīru. Citiem viņa līmeņa Ulmaņa laika valstsvīriem šāda rakstura nebija. Var jau saprast. Gribējās dzīvot. Arī pēc padomju pieņemšanās izdzertajiem biķeriem, pamostoties ar rūgtām paģirām un spēli ar jau pavisam citiem noteikumiem. Šoreiz PSRS armija atbrauca nevis draudzīgi viesoties, bet brutāli saimniekot, piespiežot dzīvi palikušos darboties ar jauniem ­noteikumiem.

https://www.santa.lv/raksts/klubs/padomju-tubraliba-zaudeta-valsts–latvijas-arlietu-ministra-vilhelma-muntera-stasts-32620/

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com logotips

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s

This site uses Akismet to reduce spam. Learn how your comment data is processed.