Veltījums soroskomjauniešiem – atjēdzieties, lētticīgie. Jūlija Lāča sievas vēstule Vilim Lācim. Kā dzīvoja nodevējs Vilis Lācis ar komisāriem.

(Dzejolis it kā rakstīts Maskavā, viesnīcā, J.un R.Lāču pārim pavadot Kirhenšteinu PSRS “paspārnes lūguma” reizē. It kā piespiedu kārtā, it kā totālas vientiesības uzplūdā, kuru, kā vēstulē jau redzat, tūlīt nobuldozerējis Jūlija Lāča arests. Šķiet, ka dzejniece pati to vēlāk nav skaidrojusi. “… kad Rūta Skujiņa … bija aizgājusi pie Viļa Lāča aizlūgt par savu nežēlastībā kritušo vīru (Jūliju Lāci), draugs Vilis tai lepni atbildējis: “Ko gan nozīmē viena cilvēka liktenis tajā milzu darbā, ko mēs tagad darām. “… Morālisku stāžu. Tēvija, Nr.9, 10.07.41. Traģēdija, no kuras jebkurā gadījumā tālākām paaudzēm būtu jāmācās. I.L.)

Jūlija Lāča sievas vēstule Vilim Lācim. Tēvija, Nr.38, 13.08.1941

Cik plaša ir kļuvusi dzīve!

Nost robežas šaurās, kas jauc!

Še visiem ir atdota brīve,

Darbs visus uz rītdienu sauc.

Lai slavēta pasaule jaunā

Un lielākais cilvēces draugs!

Tā zeme vairs nepaliks kaunā,

Kas kļuvusi Staļina draugs.

(No Rutas Skujinas dziesmas ‘Lielajam Staļinam’).

Apmēram pirms gada — pagājušā vasarā, kad Jūlijs Lācis bija vēl ne tikai izglītības tautas komisārs, bet arī “Atpūtas” atbildīgais redaktors, viņš iespieda savas sievas Rutas Skujiņas dziesmu ‘Lielajam Staļinam’ — pirmo dzejoli, kurā kāds latvietis slavēja
“tautu tēvu”.
Š.g. 21.maijā, kad Jūlijs Lācis vairs nebija ne Atpūtas redaktors, ne arī izglītības tautas komisārs, bet jau sen sēdēja cietumā, Ruta Skujiņa rakstījusi Vilim Lācim sekojošo vēstuli. Vēstule rakstīta tai pašā rokrakstā, kas bija iespiests minētā Atpūtas numurā, bet
saturs… pavisam citāds. Vēstule skan šādi:

“Vili Lāci,

Šeit runā Ruta Skujiņa. Atvaino, ka uzrunāšu Tevi vārdā un saukšu Tu, bet nerakstu šo vēstuli kā komisāru padomes priekšsēdētājam, bet gan kā bijušam paziņam un sava vīra bijušam draugam. (Mazākais viņš Tevi par tādu uzskatīja senāk, kad vēl bija brīvs cilvēks. Tagad viņam vairs ne uz ko nav tiesības un vismazāk jau uz “lieliem draugiem”).

Bet es, lūk, ņemu tiesības — Tev rakstīt.
Es apsūdzu!

Saki, Vili, vai Jūliju drīkst turēt cietumā par to, ka viņš kādreiz pilsoniskajā presē bijis redaktors, dancojis zem Benjamiņa maizes pātagas (tāpat kā Tu), rediģējis un pārrakstījis visādus mēslus? (vajadzētu teikt skaidri latviski — …. še Ruta Skujiņa lieto vārdu, kāds pieklājīgā sabiedrībā nav parasts. Red.)

Tādā gadījumā es brīnos par visiem tiem, kas brīvi staigā zem saules, bet savā laikā avīzes, žurnālus un grāmatas piecūkojuši pašu smadzeņu ražojumiem!

Sitiet mani nost kaut ar ilksi vai sētas mietu, bet es zvēru par Jūlija godīgumu un patiesīgumu visās citās lietās. Ja vajadzīgs — es stāvu pretim visai pasaulei, tai pasaulei, kas J. iemeta cietumā kā sociālisma ienaidnieku. Jeb es esmu traka un nekā no pasaules lietām vairs nesaprotu.

Tas ir par cietumā ielikšanu. Bet nu vēl kas.

Tur jau nu viņš, gods godam, pamazām mirst jau piekto mēnesi, un man jāpienes viņam drēbes un ēdiens un jāsūta nauda, ko viņš galu galā nemaz nesaņem.

Velns lai parauj! Kur es dzīvoju? («Laimīgajā» padomju zemē. Red.).

Manu vīru iemeta cietumā, nesaka man pat par to, man ir tas apmēram jāizzīž no savas pašas mēles. Man ir jāuztur un jāapģērbj divi bērni un arī vīrs — cietumnieks. Par ko esmu šādu sodu pelnījusi? Ar ko esmu noziegusies pret padomju varu?

Es uzdodu! Ar divi līdz trīs simti rubļiem, ko katru mēnesi spēju nopelnīt ar savām rokām un pusē jukušām smadzenēm — es to nevaru. Ja nevainīgi cilvēki jāmērdē pa cietumiem, tad vajaga ņemt serbaļķi un labāk apsist viņus. Kas ir nāve, salīdzinot ar tām
morāliskām ciešanām, kas tiem jāpārcieš.

Pasaki, kas tā ir par kārtību: es sūtu Jūlijam naudu (atraudama bērniem. Pašai par sevi nav ko runāt. Cilvēks var mēnešiem ilgi pārtikt arī no sirdssāpēm), bet viņš šo naudu nesaņem?

Zinu, ka Tu šai lietā nekā nevari līdzēt (Varbūt varētu līdzēt “lielākais cilvēces draugs”, par kuru Ruta Skujiņa dzejojusi? — Red.). Tikai pasaku, lai Tu mazākais to zinātu. Man šķiet, Tu vispār daudz ko nezini, ko es tagad zinu, un es Tev novēlētu uz laiku ielīst manā ādā. Tiešām pie stiprākiem nerviem ar laiku var sakrāt daudz vielas labam psīholoģiskam romānam.

Es apsūdzu! Izmisuma vilnis veļas pāri manai galvai. Es Dievam neticu un dažubrīd to nožēloju. Tad mazākais es savu aprakušo (domājams, aptrakušo) sirdi varētu remdināt pie ļauna un laba atmaksas stundas.
Mana dzīve ir pārvērsta ellē. Pamatīgā Dantes ellē, un es sadegšu dzīvās moku ugunīs bez kādas jēgas un gandarījuma.

Un par ko? Nolādētā relatīvā taisnība un netaisnība — par ko?

Jo gaišākas dienas, jo spožāka saule, jo asāk un derdzīgāk izjūtu pārestību, ko dzīve darījusi un dara man.

Es viņu, šo nolādēto briesmoni — dzīvi — esmu mācījusies pazīt ar pirmo elpas vilcienu. Esmu tai kārpījusies pretim zobiem un nagiem, bet nu beidzot tā grasās mani pieveikt. Grasās atņemt skaidro prātu un iegrūst lielajā, aklajā nebūtībā, no kuras vairs atgriešanās nebūs iespējama.

No katra pēc viņa spējām un katram pēc viņa nopelniem!

Tad nu gan es esmu pelnījusi, pelnījusi un pelnījusi! Nē, man liekas, tie gan būs vecā Dieva tēva grēki, kas man jāizpērk līdz trešam un ceturtam augumam.

Man ir apnicis vazāties gar cietuma mūriem, līdz nāvei apnicis. Lielāku bezjēdzību es vairs nevaru iedomāties. (Mēs gan! Piemēram to, ka desmitiem un atkal desmitiem tūkstošu latviešu vispār nezināja, kur palikuši viņu čekas aizstieptie piederīgie. Red.).

Ja Tev tur kādu piederīgo iespundētu, Tu mazākais savu maizes klaipiņu un apakšbikses varētu lepni aizvest ar mašīnu. Es cilpoju kājām pa visu garo Matīsa ielu, garām Matīsa kapiem, augstajai mūra sētai… Cilpoju jau piekto mēnesi un sakostiem zobiem klausos sievu un māšu vaimanās, bērnu gaudošanā … (“Še visiem ir atdota brīve…” Skat. Rutas Skujinas dziesmu lielajam
Staļinam). Un es teikšu: Nav lielākas bezjēdzības pasaulē, kā cietums. Vairāk varbūt dažā labā gadījumā cieš tās, kas stāv aiz vārtiem, asaru uztūkušiem plakstiem, pelnu pelēkām sejām, izdzisušām acīm un grumbu izartām pierēm — ar maizes un drānu vīstokļiem rokās, ar izmisumu sirdī. Vai viņas visas cieš par taisnību? Vai par to, ka priekš gadiem lauzušās dzīvē, lai redzētu un
justu, kas tas ir dzīve — lielā, skaistā, nežēlīgā dzīve!.

Rakstu visu Tev to kā bijušam paziņam (draugam neuzdrošinos teikt). Ja arī es kādreiz Tevi par tādu esmu uzskatījusi, tad nu Tu tūkstoškārt esi pierādījis, ka vara spējīga apmest visiem bijušiem draugiem cilpu kaklā un uzvilkt pie kāķa!

Jeb arī es esmu noziedzniece un no manis labākā gadījumā jābēg kā no spitālīgas? Tāpat kā nezinu, kam dzimu, tāpat nezināšu, kam mirstu, bet godīgumu un patiesību gan savā dzīvē esmu augsti vērtējusi un liekulības skrandas manām miesām derdzas.

Lai Tev labi klājas līdz tam brīdim, kamēr pamostas sirdsapziņa!

Ruta Skujiņa.

=============================

Kā dzīvoja nodevējs Vilis Lācis ar komisāriem. Tēvija, Nr.12, 14.07.41

Komisāru uzdzīvei atvēlēti vairāk nekā 5milj.rbļ., ierīkotas greznas vasarnīcas un dzīvokļi

Visiem vēl būs atmiņā, kā komunisti — žīdi, ienākot Latvijā, visādi nosodīja toreizējās valdības it kā izšķērdību un greznību. Cīņa, Jaunākās Ziņas un citi laikraksti plaši aprakstīja, cik “grezni” dzīvokļi bijuši vienam vai otram valsts darbiniekam, un kādas tiem piešķirtas “privilēģijas”.
Ar to viņi gribēja strādniekos radīt naidu pret agrāko iekārtu. Bet ka visās lietās komunisti – žīdi melojuši, to drīz vien pierādīja pati dzīve. Kamēr strādniekiem stundām vajadzēja stāvēt rindā, lai dabūtu pāris simts gramus cukura vai gaļas, komisāriem, čekistiem un citiem komunistu – žīdu valdības vīriem netrūka nenieka. Mēs jau rakstījām par Rīgā ierīkoto speciālo pārtikas un delikatešu veikalu, kur varēja iepirkties tikai 300 izredzētie komunistu — žīdu varasvīri. Bet tas bija tikai zieds, salīdzinot ar to, kā īstenībā dzīvoja paši žīdiskā komunisma varas vīri.

Mums izdevies dabūt tautas komisāru padomes tekošā gada kārtējo un ārkārtējo budžetu, kas sniedz spilgtu ainu par komunistu grezno dzīvi un ērtībām. Nodevēja Viļā Lāča vadītā tautas komisāru padomē, atskaitot komisārus, kuri algu saņēmuši no saviem
komisariātiem, skaitījušies 103 darbinieki, no tiem priviliģēto, ieskaitot pašu Lāci, viņa vietniekus, daļu vadītājus un sekretārus, bijuši ap 25 cilvēki.
Kārtējais budžets bijis 5.669.800rbļ. liels.
No šīs sumas sociālai sadzīvei (lasi uzdzīvei) bijuši paredzēti republikas budžetā 813.000 rbļ. un no vietējiem budžetiem 806.000rbļ.
Kopā 1.600.019rbļ. Bez tam finanšu komisariātā tautas komisāru padomes rīcībā skaitījies vēl speciāls 3,5milj.rbļ. liels fonds, no kura uz padomes pieprasījumu tās rīcībā pārvesta jebkura summa. Ka šī nauda arī aizgājusi uzdzīvei, liecina tas, ka tautas komisāru padomes grāmatvedība minēto naudu iegrāmatojusi kā izdotu sociālai sadzīvei.
Lieli bijuši arī partijas organizācijas izdevumi — 2.751.000rbļ. Bet nodevējs Vilis Lācis ar citiem nodevējiem — komisāriem, mīlējis nevien labi uzdzīvot, bet arī ērti dzīvot. Tautas komisāru padome, kā zināms, ieņēma Rīgas pilsētas biroja namu Raiņa bulvārī 7. Par šo namu komunisti arī savā laikā rakstīja, cik “izšķērdīgi” tas esot ierīkots un cik “grezni” tur esot dzīvojis Rīgas lielvecākais. Tomēr tautas komisāru padomes ārkārtējais budžets, kas bijis 935.450rbļ. liels, liecina, ka šis “izšķērdīgi” ierīkotais nams Vilim Lācim un viņa komisāriem izrādījies vēl par prastu, jo budžetā nama un dzīvokļu remontiem un pārkārtošanai paredzēti 380.000rbļ.
Vilim Lācim un komisāriem nepaticis arī, ka viņu greznajiem limuzīniem jāapstājas pie nama ielas durvīm, kur “vienlīdzīgā tauta” var redzēt, cik viņa ir līdzīga komisāriem. Tādēļ budžetā uzņemti 15.000rbļ. atsevišķas izejas ierīkošanai no sētas puses. Bez tam telpu iekārtošanai pusdienu galdam komisāriem, to vietniekiem un daļu vadītājiem paredzēti 75.000rbļ.

Komisāru privātai dzīvei vēl nacionalizētas 15 labākās vasarnīcas un 10 dzīvokļi, protams, ar visu iekārtu. Šo vasarnīcu remontiem un izgreznošanai budžetā uzņemti 97.250rbļ. un atsevišķi iekārtai vēl 26.900rbļ., bet dzīvokļu iekārtai — 37.800rbļ.
Bez minētām vasarnīcām komisāriem atpūtai ierādīti vēl agrākā rakstnieku un žurnālistu pils Siguldā. Tās labākai iekārtai un remontiem atvēlēti 45.300rbļ. Šai pašā Siguldas pilī bijusi ierīkota arī atpūtas vieta bērniem, bet tikai ne strādnieku bērniem.
Tur dzīvot bijuši cienīgi vienīgi komisāru un daļu vadītāju bērni.

 

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com logotips

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s

This site uses Akismet to reduce spam. Learn how your comment data is processed.