Latvijas pašattīrīšanās pēc Baigā gada. 1941.gada partizāni; no laikrakstiem. Dokumenti no Historia.lv

(Okupācijas vara aizvedusi tūkstošiem latviešu vergu darbos, simtiem apšāvusi, palikušo latviešu naids ir briesmīgs. Tuvojas vācu armija, kura var būt tikai atbrīvotāja; vēl ir cerības, ka latvieši varēs dzīvot zem sava karoga, paši pārvaldot Latviju. Sarkanie laupa, slepkavo un bēg. Ceļas latviešu partizāni.)

Džūkstes partizānu cīņas. Nacionālā Zemgale, Nr.13, 14.06.41,

Staļina bandīti no Džūkstes pagasta aizveda pavisam 17 ģimenes.
Džūkstes pagasta vecākais un aizsargu nodaļas priekšnieks R.Kažotnieks stāsta, ka viņš no gūstītājiem izglābies pēdējā mirklī, izlecot pa logu. Viņa sievu, dēlu un veco tēvu varmākas aizveduši.
No šī brīža Kažotnieks ar citiem izbēgušajiem slapstījās mežos, gādāja ieročus un gatavojās partizānu cīņām. Kad ienāca ziņas par sarkanās armijas dezorganizāciju un vispārēju vietējo bandītu bēgšanas sākumu, džūkstenieši 27.jūnija vakarā, skaitā 23 vīri, apbruņojušies ar 4 kara šautenēm, 7 medību bisēm un dažiem revolveriem, devās uz pagasta namu.

Izpildkomiteja jau bija aizlaidusies. Partizāni nekavējoties ieņēma telefona centrāli un nodibināja sakarus ar apkārtējiem pagastiem. Pie pagasta nama uzvilka nacionālo karogu. Par saviem galīgiem Kažotnieks iecēla skolotājus Kr.Vīksnu, J.Vēciņu un aizsargu vada komandieri A.Lediņu.
Pirmā bruņotā sadursme džūksteniešiem iznāca sestdien, 28.jūnijā ar bēgošajiem Kuldīgas un Struteles komunistiem. Šis bars Džūkstei tuvojās piecos pajūgos, kuros bija dažādas salaupītas mantas. Grupā bija deviņi vīrieši un ap 20 sieviešu un bērnu. Kad džūkstenieki izgāja viņiem uz ceļa pretī, šie sarkanie bandīti Džūkstes upes krastā jau bija ieņēmuši pozīcijas un pirmie atklāja uguni. Iesākās apšaudīšanās, kura vilkās diezgan ilgi. Apšaudīšanās laikā viens no kuldīdzniekiem ticis pie kāda tālruņa, licis sevi savienot ar Džūkstes izpildkomiteju un pieprasījis izsūtīt palīgspēkus, bet Džūkstes varas vīri sen jau bija gabalā. No pagasta valdes zvanītājam atbildēja, lai labāk padodas. Kauja beidzās ar džūksteniešu uzvaru. No komunistiem divi bija krituši: viens — uzvārdā Priede, viens milicis ievainots un viens padevās gūstā. Sagūstīja arī sievu un bērnu baru. Pēc izkratīšanas tos aizsūtīja atpakaļ uz Kuldīgu.

30.jūnijā džūkstenieši saņēma ziņu, ka pa Tukuma – Jelgavas ceļu pie Lanceniekiem virzās ap 20 vīru liela, labi apbruņota krievu grupa. To gūstīt devās divas partizānu grupas, apbruņotas ar vislabākajiem džūkstenieku rīcībā esošiem ieročiem. Neilgi pēc tam, kad šīs grupas bija aizgājušas, pa tālruni no Gaiļu kroga ziņoja, ka smagā mašīnā uz Džūksti dodas ar ložmetēju apbruņoti apm. 30 sarkanarmieši, un tiem kājām seko vesela sarkano rota. Varbūt, ka tos bija uzsūtījuši aizbēgušie Kuldīgas komunisti.
Gandrīz neviens nešaubījās, ka tā ir soda ekspedīcija Džūkstes partizānu iznīcināšanai. Stāvoklis kļuva kritisks. Galvenie spēki bija prom. Centrā bija palikuši tikai nedaudz vīru ar 3 šautenēm, 7 medību bisēm, 3 rokas granātām un nedaudz munīcijas. Laika bija ļoti maz. Krievi varēja būt kuru katru mirkli klāt. Nekavējoties ziņnesis devās uz Lanceniekiem saukt atpakaļ abas grupas.

Atlikušie vīri ieņēma pozīcijas Džūkstes kapu stūrī. Pēc brīža uz ceļa tiešām parādījās mašīna. Tā tuvojās ļoti ātri un bija stāvgrūdām pilna ar krieviem. Pārspēks viņiem bija neapšaubāms kā cilvēkos tā arī ieročos. Uz palīgiem nebija ko cerēt. Kauja varēja beigties traģiski, bet džūkstenieki nolēma cīnīties uz dzīvību un nāvi. Pie tam nevarēja zināt, kā klājās abām grupām Lanceniekos. Džūkstenieši krievu mašīnu netraucēti pielaida uz 50 soļu attāluma un tad — uguns brāziens. Trieciens bija izdevies labs. Mašīna ar pilnu sparu iedrāzās grāvī, un krievi izjuka uz visām pusēm. Nodārdēja rokas granātas. Daļa krievu metās bēgt, bet daļa ieklupa pozīcijās, šāva un arī meta granātas. Viena krievu rokas granāta plīsa netālu no Kažotnieka un pārplēsa viņam bikses. Cīņa bija īsa un asa. Ar labi tēmētiem šāvieniem džūkstenieši satrieca pēdējo krievu pretestību, metās uz priekšu un septiņus krievus saņēma gūstā. Pieci krievi bija krituši un seši ievainoti. Izrādījās, ka mašīnā vairākumā bijuši žīdu poļitruki un virsnieki. Starp tiem arī viens artilērijas diviziona komandieris. Kaujas laukā atrada vienu smago ložmetēju un citus pirmklasīgus ieročus.

Vēlāk no apkārtējiem iedzīvotājiem dabūja ziņas, ka no šīs cīņas izbēgušie krievi apturējuši uz Džūksti nākošo rotu un paziņojuši, ka Džūkstei nav iespējams tuvoties. Pēc tam rota steidzīgi devusies atpakaļ. Drīz pēc tam no Lanceniekiem atsteidzās abas pārējās grupas. Arī tās bija guvušas uzvaru — dažus krievus ievainojušas un septiņus saņēmušas gūstā.
1.jūlijā pie Džūkstes atkārtojās otra tāda pat cīņa. Pa tālruni džūksteniekiem ziņoja, ka no Džūkstes stacijas uz muižu dodas smagā mašīna ar apm. 26 sarkaniem komandieriem. Džūkstenieši atkal ieņēma pozīcijas kapu stūri. Pagasta sekretārs Baums devās mašīnai pretim ar baltu karogu, lai uzaicinātu krievus padoties. Ieraudzījis Baumu, kāds žīds izrāva revolveri un izšāva. Šoferis piedeva gāzi un mašīna traucās tieši virsū kapiem, kur to sagaidīja nesaudzīga džūksteniešu uguns. Nākošā mirklī mašīna iedrāzās ceļmalas kokos un galīgi sašķīda.
Džūkstenieki metās uz priekšu. Plīsa vairākas rokas granātas. Kāds partizānis, apbruņojies ar sarkanarmieša kaujas pistoli, viens pats pieveica trīs pretiniekus. Rezultātā desmit krievi bija krituši, deviņi ievainoti un četri saņemti gūstā. Aizbēgt izdevās tikai trijiem. Arī šai mašīnā bija smagais ložmetējs.

Drīz pēc tam Džūkstē ieradās Lestenes partizāni, kuri bija steigušies palīgā. Dažas dienas vēlāk, kad pie Līvbērzes norisinājās lielā kauja, džūkstenieši atradās trauksmes stāvoklī. Telefona satiksme ar Līvbērzi bija pārtraukta. Krievu spēki Džūkstei bija pagājuši garām pa mežiem 8 km attālumā, bet varēja gaidīt, ka pēc sakaušanas atkāpjoties tie tomēr ieradīsies. Nepārtraukti uzturēja sakarus ar Lancenieku centrāli. Cīņām sākoties šo centrāli savā ziņā bija pārņēmis LKOK (Lāčplēša Kara ordeņa kavalieris) Rūtentāls, kas par krievu virzīšanos ziņoja uz visām debess pusēm. Krievu spēki, kas virzījās uz Līvbērzi, iebruka centrālē un Rūtentālu arestēja kā spiegu. To redzējuši vairāki vietējie skolnieki. Tiklīdz krievi bijuši prom, skolnieki ar Šilleru priekšgalā ieņēmuši centrāli un turpinājuši ziņošanu pa visu Līvbērzes kaujas laiku. Šai laikā krievi centrālē iebrukuši vairākas reizes, bet, tiklīdz tie tuvojušies, zēni noslēpušies pagrabā. Kad krievi aizgājuši, sākuši atkal darbību. R.Rūtentāls no krievu nagiem vēlāk laimīgi izbēdzis.
Līdz šim džūkstenieši saņēmuši vairāk kā 120 gūstekņu, ieguvuši labu apbruņojumu un pamazām pagastā nodibina mieru un kārtību.

C.

Piecu vīru partizānu grupa cīņā pret tankiem. Tēvija, Nr.2, 02.07.1941

Vācu uzvarošajai armijai tuvojoties Rīgai, sākās boļševiku paniskā atkāpšanās. Visi ceļi, kas ved no Rīgas, bija pārpildīti juku jukām kara transportiem un kājnieku vienībām. Bēga arī vietējie varas vīri, smagajās mašīnās vedot sev līdz salaupītās mantas. Lai aizkavētu šo laupītāju bēgšanu un traucētu armijas atkāpšanos, Rīgas apkārtnē un arī pašā pilsētā darbojās latviešu partizānu grupas, pa lielākai daļai tikai dažu cilvēku sastāvā. Apbruņotas šautenēm, šīs partizānu grupas bija spēks, ar ko komunistu bandām vajadzēja stipri rēķināties.

Viena no šādām partizānu grupām piecu vīru sastāvā par savu pozīciju bija izvēlējusies Lubānas ceļu, pāris kilometrus aiz Rīgas robežām. Grupā bija pieci drošsirdīgi latviešu zēni, kas nebaidījās riska un uzņēmās cīņu ar simtkārt lielākām un stiprākām komunistu vienībām. Pateicoties savai drosmei, šai partizānu grupai izdevās ielauzties atstātās karaspēka kazarmās Aiviekstes ielā un no turienes dabūt trīs ložmetējus, dažas šautenes un nedaudz patronu. Ar šādu apbruņojumu partizāni apmetās nelielā mežiņā blakus Lubānas ceļam un divas dienas bez pārtraukuma traucēja ienaidnieku bēgšanu.
Patronu bija ļoti maz, tāpēc katru šāvienu laida ar apdomu. Partizāni nešāva uz regulāro krievu armiju, bet tikai uz bēgošiem čekistiem un politiskiem komisāriem.

Vairākkārt bēgošās čekistu daļas mēģināja partizānus iznīcināt, bet bez panākumiem. Labi pazīstot apkārtni, partizāniem arvien izdevās laikā nozust jau iepriekš izraudzītās slēptuvēs. Tikai pēdējā naktī partizānus pārsteidza negaidīts ienaidnieka uzbrukums, kad pret piecu vīru partizānu grupa devās sarkano tanku vienība ar nepārtrauktu ložmetēju uguni. Šajā cīņā varoņa nāve krita partizāns Jānis Āboliņš, bet otru partizānu smagi ievainoja.

Taču rīta ausma nesa pirmās ziņas par Rīgas atbrīvošanu un partizāni steidzās uz galvas pilsētu, lai saņemtu rīkojumus jauniem, uzdevumiem.

Aizsargu cīņas ar sarkano bandām. Tēvija, Nr.5, 05.07.1941

Daudz varonības, gluži kā 1919.gadā padzenot lieliniekus, arī tagad cīņās ar sarkanajiem parādījušas atsevišķas personas un grupas. Pašreiz ziņas ienākušas tikai no Zemgales.

Pag. sestdienā plkst.6 Dobeles – Auces – Saldus rajonā salasījušies apm. 85 aizsargi, lai palīdzētu vācu armijai un kavētu sarkano pretdarbību. Pirmā diena pagājusi mierīgi. Apsvēruši kaujas plānus un sadalījušies posmos, lai vienā laikā varētu darboties vairākās vietās.

Jau nākošajā dienā aizsargi uzzinājuši, ka Zvārdē komunisti un vietējie žīdi savā ārprātīgā bēgšanas lēkmē nogalinājuši Galauces jaunsaimniekus Dambīti un Krūzi. Aizsargi sacēla trauksmi, gribēja vainīgos noķert, bet tie paslēpās mežos un vēl pagaidām nav atrasti. Tanī pašā dienā Zebras posmam radās labs ķēriens — aizturēja no Liepājas puses nākušu automašīnu. Šķita, ka mašīnā ir tikai sievietes un bērni, taču zem paunām un sievu brunčiem atrada paslēpušos vairākus mūsu spīdzinātājus — miličus. Mašīnā atradušās nolaupītas vērtslietas, maiss cukura, žūksnis naudas, zīda un vilnas drēbes. Bez pamatīga apbruņojuma katram milicim vēl bijis pa gumijas stekam.

Šī pati aizsargu grupa, skaitā 15 cilvēki, no kuriem tikai 8 bijušas kara šautenes, 30.jūnijā sadūrās ar sarkanarmiešu vienību. Sarkanie nepadevās un mēģināja izlauzties Saldus virzienā. Aizsargi tēmēja labi: krita 13 sarkano.

Tanī pat dienā iznāca vēl otra sadursme. Brauca vairākas automašīnas. Uz tām aizsargi raidīja šāvienus. Ienaidnieks apmulsa. Panikas brīdī aizsargi iemeta mašīnās rokas granātas, kuras ieguva pirmajā cīņā. Ienaidnieks atstāja cīņas vietā 25 kritušus.

Pašreiz Zebrenes rajona mežos vēl slapstoties 300—400 sarkano.

Naudītes rajona aizsargi 1.jūlijā ielenca 50—60 vīru lielu ienaidnieka baru, kas jau bija uzsācis marodieru gaitas. Mūsējie nogalināja 40 bandītu. Dobeles apkārtnē pārvarēti un atbruņoti 100 “neuzvaramo”, bet pie Annasmuižas apm. 30.

Aviācijas pulka kapt. Liniņš kopīgi ar aizsargiem ielencis Jelgavas apkārtnē 50 vīru lielu sarkanarmiešu grupu, ko vadīja žīds. Kareivji gribētu padoties, bet žīds tos baida ar nošaušanu un kremļa pūķa dusmām, sak, ko gan teiks “dārgais draugs, tēvs un skolotājs”. Sarkanie gļēvi paklausa un nepadodas, taču to darīt piespieda pārtikas trūkums.
Šais pieminētajās cīņās nav gājis bojā neviens latviešu patriots.

 

Partizāni Ikšķilē. Tēvija, Nr.8, 09.07.1941

Kad Latvijas radiofons raidīja pirmās ziņas par atbrīvoto Rīgu, Ikšķiles pag. ziemeļu daļā vēl laupīja sarkanie gvardisti, bet Ikšķiles stacijā jau pulcējās patrioti cīņai pret tautas ienaidniekiem. Drīz bija sanācis labs pulciņš aizsargu, zemnieku, strādnieku un inteliģences, starp tiem arī pāris agrāko kārtības sargu. Par visiem kopā bija tikai viena kara šautene un kāda pistole. Steigā savāca sarkano pamestos ieročus un patronas. Izdevās iegūt vienu patšauteni un patronas. Ar tādu apbruņojumu tad arī ikšķilieši stājās pretim dezorganizētām “neuzvaramās” grupām, tās atbruņoja un sagūstīja. Ieroči no sarkano rokām pārgāja latviešu patriotu tūlītējā lietošanā.
Pēc sadursmes ar lielāku sarkano bandu partizāni ieguva vairākas patšautenes, mašīnpistoles, granātas.
Tā ikšķilieši pašu spēkiem leitn. Augstkalna vadībā noorganizēja paprāvu apsardzības grupu, kas rūpējās par drošību un rajona iztīrīšanu no sarkano bandām. Īsā laikā gūstā saņemti tuvu pie 100 sarkanarmiešu.

Partizānu varonība. Tēvija, Nr.8, 09.07.1941

4.jūlijā Mālpils partizānu vadība saņēma ziņu, ka ap 50 vīru stipra sarkanarmiešu banda iebrukuši Ruikaskalna mājās. Turp tūlīt devās daži partizāni, lai sarkanos atbruņotu. Sarkanarmieši bija sākuši atdot ieročus, bet tad divi žīdi — komisāri bija nokomandējuši “uguni!” Mūsu nelielai partizānu grupai atsteidzās palīgā apm. 20 citi Mālpils partizāni. Sākās asiņaina kauja, kurā liels uguns pārsvars bija sarkano pusē, jo tiem bija vairākas automātiskās šautenes, kamēr mūsu partizāniem caurmērā bija tikai ap 20 kaujas patronas katram. Tomēr partizāni cīņā izrādīja sevišķu varonību. Tā A.Lācis piecēlās ceļos un ar trāpīgu uguni nogāza zemē vienu sarkano pēc otra. Droši cīnījās Karlsbergs, Ķešāns un daudzi citi, līdz piesteidzās palīgā Sidgundas partizāni — aizsargu un latvju karavīru nodaļa kapt. Augstkalna vadībā, kopējiem spēkiem iznīcinot visu sarkano bandu. (Tās vidū, izrādījās, bija arī pāris čekisti).

Sīvā cīņa bija prasījusi vairākus upurus. Bija krituši Eduards Ploriņš no Aizupēm, Jānis Rūniķis no Mežgrīvām, Pēteris Purviņš no Jumaceniem un sidgundietis Leons Preimanis — LKOK. Sarkanie bija nogalinājuši arī Ruikaskalna māju saimnieku Jāni Šmitu. Kaujā ievainoja Karlsbergu, Jaunzemu un Bērziņu.
Kritušos varoņus apbedīja ar militāru godu, partizāniem salutējot un klātesot sevišķi lielam pavadītāju skaitam. Slava varoņiem! Mūžīga piemiņa par dzimteni kritušajiem cīnītājiem!

Dundagas mežus iztīra no sarkano bandām. Nr.7, 08.07.1941

Sarkano terors Dundagas apkārtnē bija sevišķi nežēlīgs kopš janvāra. Komunisti apcietināja aizsargu priekšnieku Heniņu, Slīteres mežzini Zihmani, Punčaku saimnieku Grīni, o’4 eM ??? u.c. Par viņu likteni ziņu nav. 16. un 17.jūnijā mūsu pagastā izlasīja gandrīz visu inteliģenci un apzinīgākos latviešu saimniekus, kurus līdz ar ģimenēm necilvēcīgā kārtā salādēja preču vagonos un aizveda kopā ar 40 vagoniem ventspilnieku uz Krieviju. Varonīgo vācu karaspēku gaidījām dienu no dienas. Slapstījāmies mežos, jo karam sākoties vietējie varas vīri nežēloja neviena, ko satika ceļā. Vācu karaspēks Dundagā ienāca 3.jūl. Panikā bēgdami “neuzvaramie” Dundagas saimniecības izpostīt nepaspēja. Pašreiz esam sākuši Dundagas mežus un paslēptuves tīrīt no komunistu bandām. Šaursliežu dzelzceļš no Mazirbes līdz Stendei jau uztur regulāru satiksmi.

Atbrīvotā Valmiera. Tēvija, Nr.7, 08.07.1941

Žurnālists Leonīds Šiliņš tikko atgriezies no atbrīvotās Valmieras. Par latviešu partizānu cīņām Vidzemes atbrīvošanas dienās viņš “Tēvijas” redakcijā šodien pastāstīja: —
Kopā ar virsnieka vietnieku Silarāju atstāju Rīgu jau 23.jūnijā. Ar vilcienu nokļuvām līdz Bālei, pie Valmieras. Kauguru pagasta Jērnēs, Ķempēs un citās mājās pamazām saradās vairāki citi latviešu patrioti, kas klusībā sāka gatavoties mūsu zemes atbrīvošanas darbam partizānu cīņās. Šo patriotu vidū bija LKOK serž. M.Ozols, aizsargs Riekstiņš no Jērnēm, elektromehāniķis Elm.Grunte u.c. Kauguru pagasta mājās no Rīgas sabrauca un sanāca vēl virsn.vietn. K.Graudiņš, stud. J.Karlivāns, stud. Elm.Riekstiņš, stud. U.Mednieks, stud.Beķeris, stud.Zariņš u.c.

Latviešu patrioti jau pirmajās gatavošanās dienās bija nodrošinājušies dažiem revolveriem, šautenēm un ar nelielu daudzumu munīcijas. Sarkanās armijas paniskās bēgšanas dienās patriotiem trūcīgos ieroču krājumus izdevās pakāpeniski palielināt, pievācot ieročus un munīciju no “nenotveramās” sabojātām un pamestām automašīnām, vajadzības gadījumā nogādājot pie malas arī šo automašīnu “apsardzību” — žīdu gvardistus un čekistus.

Uzturoties Kauguru pagasta mājās, latviešu patriotu pulciņi nemitīgi izsekoja sarkano bandu steidzīgās atkāpšanās ceļiem. Jau kopš 28.jūnija līdz pat 4.jūlijam visi galvenie ceļi no Rīgas uz Cēsīm, Raunu un Valmieru dienu un nakti bija pilni bēgošo žīdu un komunistu salaupītām automašīnām un citiem satiksmes līdzekļiem, kas juku jukām traucās uz ziemeļiem un austrumiem līdz ar lielinieku armijas paliekām. Automašīnās žīdi veda salaupītās pārtikas preces, kažokus un arī munīciju. Rindām brauca Rīgai nolaupītie satiksmes zilie autobusi, kas bija bāztin piebāzti apbruņotiem žīdiem, žīdietēm un viņu bērniem. Latviešus šajos satiksmes līdzekļos gandrīz neredzēja. Daži partizāni šinīs dienās saskaitīja aizbraucam Cēsu – Valmieras – Valkas – Smiltenes virzienā 63 lielos zilos autobusus. Žīdi un komunisti aizveda arī daudz Rīgas piensaimnieku sabiedrības lielo smago automašīnu.

3. un 4.jūlijā no Kauguru pagasta bija skaidri saskatāmi ugunsgrēki un liesmas sarkano aizdedzinātā Valmierā un Cēsīs, no kurienes brīžiem atskanēja arī dobjie tiltu spridzināšanas sprādzieni. Naktī no 4. uz 5.jūliju, lietum līstot, Valmieras apkārtnes partizāni — no Rīgas ieradušies patrioti, kaugurieši, kocenieši, liepenieši un citi uzsāka aktīvas partizānu gaitas. 15 partizānu grupa no LKOK serž. M.Ozola mājām Kauguru pagastā devās pa Cēsu – Valmieras lielceļu Valmieras virzienā. Pirmajā grupā gāju kopā ar serž. M.Ozolu, Elm.Grunti un vēl vienu patriotu. Pārējie partizāni novietojās rezerves posteņos. Šaipus Kaugurmuižai, kur krustojas ceļi, postenī novietojās Elm.Grunte ar partizānu — bij. policijas kārtībnieku.

Kopā ar M.Ozolu devāmies uz Kauguru pagastnamu, kur atradām jau 4 vietējos, arī partizānus. Īsā laikā ceļu krustojumā no apkārtējām zemnieku mājām sapulcējās un izveidojās 20 partizānu grupa. Satiksmi pa ceļiem pārtraucām, pārbaudot un izmeklējot visas aizdomīgās personas.

5.jūlija rītā partizāni soļoja tālāk uz Valmieru. Plkst.10 rītā pārgājām pāri vēl kūpošam, pussadegušam tiltam pār Gauju un iegājām pilsētā. Ceļā uz Valmieru apkārtnes iedzīvotāji mūsu apbruņojumu papildināja vēl ar 7 šautenēm, 5 pistolēm un dažām rokas granātām. Mūsu ceļā ikvienā latviešu mājā uzvijās sarkanbaltsarkanais Latvijas karogs. Pāri Gaujas tiltam partizāni ieraudzīja pulciņu valmieriešu. Domādami mūs par bēgošiem sarkanarmiešiem, valmierieši pirmajos acumirkļos meklēja paslēptuvi. Valmieras Pārgauja atstāja baigu iespaidu. Žīdi un komunisti te nodedzinājuši un nopostījuši daudzus namus un rūpniecības uzņēmumus. Valmierieši stāstīja, ka mēģināts uzspridzināt arī ‘Bekona eksporta’ celtnes, bet tās tomēr neesot jūtami sagrautas. Pašā Valmieras pilsētā namiem sašauti un izdauzīti logi. Izdauzīti skatlogi veikaliem, kuros izlaupītas preces. Citādi Valmieras ielās postījumu pēdas nav visai lielas.

Partizāni atbrīvotajā Valmierā, kuru žīdi un komunisti bija pametuši iepriekšējā naktī, novietoja posteņus uz galvenajiem ceļiem. Virs “partijas” nama, netālu no Latvijas bankas nama Rīgas ielā, uzvilkām Latvijas karogu. Mūsu spēki nemitīgi auga, vairojās arī valmieriešu piegādātie ieroči. Partizāni ieņēma Valmieras pilsētas galvenās ēkas — pastu, policijas iecirkņu namus u.c. Baznīcas tornī novietojās partizānu novērotāji. Pasta namā partizāni sastapās ar Valmieras kārtības pirmajiem sargātājiem — vietējiem latviešu patriotiem, kurus vadīja plkv.-ltn. Jaunsniķeris, artilērijas vltn. Baumanis, inž. Art.Salna u.c. Viņi bija pasargājuši pasta iestādi no izlaupīšanas.

Valmierieši un partizāni steigā laboja telefona vadus un izveidoja tiešus telefoniskus sakarus ar Valmieras apkārtējiem pagastiem un Limbažiem.
Kopā ar plkv.-ltn. Jaunsniķeri sastādījām pirmo uzsaukumu Valmieras iedzīvotājiem:

“Latvju tauta — valmierieši! Pienācis brīdis, kad mēs jau galīgi atbrīvojam uz visiem laikiem no žīdiskā sarkanā terora mūsu tēviju. Mūsu novada dēli — karavīri, kārtībnieki, aizsargi, aizsardzes, vanagi, mazpulku dalībnieki, skauti un pērkonkrustieši, pulcējaties Aizsargu mītnē, Valmierā (Vecpuišu parkā). Vispārējās kārtības uzturēšanai kārtībniekiem un aizsargiem izsniegs
lentas Latvijas nacionālās krāsās.
Visi kopā, Latvijas dēli un Lielvācijas karaspēks, atbrīvosim mūsu dzimto zemi.
Lai dzīvo atbrīvotās tautas! Lai dzīvo brīvā Latvija! Dievs, svētī Latviju!”

Vācu armijas izlūkdaļas Valmierā ienāca 5.jūlijā, īsi pirms pusnakts.
Naktī plostu tilts pār Gauju bija gatavs. 6.jūlijā Valmierā ienāca vācu karaspēka daļas, kas turpina vajāt bēgošos lieliniekus.

Pametot Valmieru, žīdi un komunisti nežēlīgi izrēķinājās ar viņu asiņainās rokās kritušajiem latviešiem. Valmierieši stāsta, ka naktī no 3. uz 4.jūliju un vēl 4.jūlija dienā Valmieras cietumos čekisti nogalinājuši daudz apcietināto latviešu. Daļa zvēriski nogalināto ierakta pie Vecpuišu parka. Postīšanas ārprāts, kas pārņēmis sarkanās bandas, lieliniekiem prasījis jūtamus zaudējumus arī viņu pašu vidū. Uzspridzinot šaursliežu dzelzceļa tiltu pār Gauju, sarkanarmieši rīkojušies tik nemākulīgi, ka pie uzspridzinātā tilta posma gājusi bojā arī pati sarkano spridzinātāju komanda — 8 sarkanarmieši.

Inčukalna partizāni cīņā pret lielinieku laupītājiem. Tēvija, Nr.8, 09.07.1941

1.jūlija rītā bija vērojams bēgošo lielinieku vidū it kā sajukums.
Pēc Murjāņu Gaujas tilta uzspridzināšanas bēgošās lielinieku daļas devās Siguldas virzienā, ar katru stundu bēgļu pulki palika mazāki.

Tā radās izdevība pulcēties vietējiem un Rīgas bēgļiem — patriotiem, lai ar ieročiem rokās stātos pretim sarkaniem, kas gāja laupīdami pa apkārtējām mājām un vasarnīcām. Ar atstātiem krievu ieročiem un apkārtnes mežos salasītām patronām vietējā partizānu grupa apbruņojās un apmēram 20 cilvēku lielā sastāvā uzsāka Inčukalna – Siguldas – Raganas ceļu krustojuma apsardzību.

Dažas stundas pēc partizānu darbības uzsākšanas tie iekļuva pirmās ugunskristībās. No Siguldas puses Rīgas virzienā brauca kāda vieglā automašīna, kas uz partizānu aicinājumu apstāties atbildēja revolvera šāvieniem. Partizāni iekšā sēdošo komisāru apšaudīja šautenēm, bet pēdējais atšaudījās ar patšauteni.

Partizāni pēc vairākiem sarkano bēgļu uzbrukumiem 3.jūlijā saņēma ziņu no kaimiņu — Sējas pagasta partizānu grupas, kas lūdza palīdzību, jo tie, atsituši vairākus sarkano uzbrukumus, gaidīja lielāku uzbrukumu no Raganas – Straupes puses, kur vēl atradās ievērojami sarkano spēki. No Inčukalna partizānu grupas apdraudētiem Sējas partizāniem palīgā steidzās vltn. Māls ar kareivjiem un partizāniem un vienu patšauteni. Naktī no 3. uz 4.jūliju pie Raganas notika kauja starp 22 partizāniem un lielāku sarkano daļu, kas partizāniem uzbruka 4 automašīnās ar 4 ložmetējiem. Nevienādā cīņā kaujas laukā palika 8 nošauti kareivji un partizāni un 3 viegli ievainoti. Partizānu lielie zaudējumi izskaidrojami ar to, ka tie bija apbruņoti krievu atstātām šautenēm, kas pa lielākai daļai bija bojātas un nopietnai kaujai nederīgas.

Partizānu pašaizliedzība un 4 diennaktis ilgās cīņas līdz vācu ienākšanai Inčukalnā pasargāja vietējo iedzīvotāju mantu un gādāja par drošību pret lielinieku un sarkangvardu laupītājiem, kas bēguļoja pa apkārtnes mežiem. 4.jūlija priekšpusdienā Inčukalna partizānus lūdza palīgā Allažu – Mālpils partizāni, kurus apdraudēja lielāka krievu karaspēka daļa. Divās automašīnās apmēram 50 cilvēku steidzās apdraudētiem palīgā, kur kopš vairākām stundām notika kauja starp Allažu – Mālpils partizāniem un sarkano karaspēku. Mālpils partizāni kaujā noguldīja 15 sarkano un lielāku skaitu sagūstīja. Partizānu pusē zaudējumi niecīgi. Pārmeklējuši Mālpils – Allažu – Suntažu – Zaubes ceļu krustojumu un plašāku apkārtni, Inčukalna partizāni atgriezās savā komandantūrā, Inčukalna Krustiņos.

Pie Raganas kaujā kritušos brīvības cīnītājus guldīja kopējā brāļu kapā Inčukalna kapsētā 6.jūlijā.

AR CIRVJIEM UN DROSMI PRET SARKANIEM BANDĪTIEM. Tēvija, Nr.10, 11.07.1941

Olaines partizānu vadītājs, kas uz vietas organizējis pašaizsardzību un pa apkārtnes mežiem klejojošo sarkano bandītu iznīcināšanu, Olaines kūdras fabrikas galvenais mehāniķis Ēriks Lazdiņš par savu partizānu cīņām stāsta:
Tikko sākās paniskā sarkanarmiešu atkāpšanās, mēs, Olaines kūdras fabrikas 18 strādnieki, organizējām pirmo pašaizsardzības grupu. Ieroču nekādu nebija, tāpēc ķērāmies pie cirvīšiem. Ar tiem veikli “apstrādājot” no savām daļām noklīdušos bandītus, drīz vien ieguvām patšauteni. Ar to paslēpāmies rudzu laukā un sākām apšaudīt bēgošās sarkanarmiešu daļas. Drīz grupas sastāvs palielinājās uz 35 cilvēkiem, no kuriem daļu uz vietas apmācījām. Pastāvīgās cīņās papildinājās arī mūsu apbruņojums un trofejas. Līdz 4.jūlijam, kad no Rīgas pienāca palīgspēki, mūsu grupa jau bija saņēmusi gūstā 236 sarkanarmiešus, ieguvusi 12 mašīnpistoles, 3 patšautenes, 60 parastās šautenes un lielu daudzumu rokas granātu un munīcijas. Grupa cīņās bija iznīcinājusi 150 sarkano bandītu. Bez tam sarkanarmiešiem atņēmām 26 zirgus un 2 aizjūgus.

4.jūlijā, kad pienāca palīgspēki, devāmies Tukuma virzienā uz Lapsu purva mežu, kur sastapāmies ar sarkano jūrnieku daļu 80 vīru sastāvā. Šī sastapšanās bija lielākais mūsu grupas pārbaudījums. Cīņā ar negaidīti spēcīgo pretinieku varoņa nāvē krita v.vietn. Egons Barotājs, kūdras fabrikas motoristi — serž. Banders, Gaļeckis un Miķelsons un olainietis Ozols. Sarkanie pameta 8 kritušus, pārējie aizbēga.
Tālāk tīrīšanas akciju vadību pārņēma plkv.-ltn. Upītis. Grupa savu apbruņojumu papildināja arī ar lielgabaliem un mīnu metējiem. Tīrot biezos Lapsu purva “džungļus” un apkārtni, cīnītāji ik dienas saņem jaunus gūstekņus. Pēc aptuvenām ziņām spriežams, ka šai rajonā vēl slapstās lielāks skaits noklīdušu sarkanarmiešu, čekistu un citu bandītu, kuru vajāšana turpināsies.
Partizānu cīņās ar savu uzņēmību un drosmi visvairāk izcēlās skolnieki, bet sevišķu varonību uzrādījis kūdras fabrikas motorists serž. Rautenšilds un 19g. vecais motorists Steķis.
Sarkanie bandīti lielākus postījumus apkārtnē, kurā darbojušies partizāni, nav paguvuši nodarīt. Nav cietusi arī kūdras fabrika, kura drīz atjaunos darbu. Vienīgi aplaupīti daži saimnieki un galīgi izdemolētas Lapsu purva kūdras strādnieku barakas.
Beigās Lazdiņš uzsver lielo atsaucību, kādu partizāniem izrādījuši olainieši. Atradušies tomēr arī nožēlojami izņēmumi. Tā kādās mājās partizāniem par pienu ievainotajiem ņemta nedzirdēti augsta maksa, bet citur pieprasīta samaksa par ievainotu un mirstošu govi.

SMĀRDES UN MILZKALNES PARTIZĀNU CĪŅAS. ???

Latviešu partizānus cīņai ar sarkanajiem bandītiem Milzkalnes un Smārdes rajonos organizējis kapt. Blūms, kas darbojies kara skolā, no kuras kopā ar kaprāli Medni aizbēdzis jau Aizputē, līdzpaņemdams skolas komisāra vieglo mašīnu un šoferi. 27.jūnijā, ierodoties Tukumā, šoferis, kas izrādījies neuzticams, atlaists, bet Blūms ar mašīnu no šosejas, pa kuru plūdusi “neuzvaramā”, nogriezies uz Milzkalnes pagastu, lai uzņemtu sakarus ar aizsargiem. Šeit viņš kopā ar LKOK O.Katlapu un kaprāli Medni nodibinājis 4 cilvēku grupu.

Tā pirmās ugunskristības guvusi kaujā, sastopoties ar 14 sarkanajiem jūrniekiem. Cīņā divi jūrnieki krituši, un grupa ieguvusi 2 automātiskās šautenes un vienu pistoli. 28.jūnijā grupa jau palielinājusies līdz 18 vīriem, galvenā kārtā Smārdes un Milzkalnes aizsargiem. Visiem apbruņojuma nav iznācis, tāpēc daļa aizsargu cīņā devusies ar vecām medību bisēm. Partizāni nocietinājušies Smārdes mežniecībā ceļa malā. Drīzi pa ceļu tuvojušies 6 jūrnieki. Sākusies apšaudīšanās. Apšaudes laikā jūrnieki saņēmuši negaidītu palīdzību. Pienākušas 7 smagās automašīnas ar sarkanajiem, kas metušies kaujā. Apšaude vilkušies apmēram stundu, pēc kam kapt. Blūms devis pavēli partizāniem atkāpties uz mežu. Tur tos ielenkuši sarkanie jātnieki. Diviem partizāniem ar patšautenēm atšaudoties, pārējiem izdevies nozust uz norunāto satikšanās vietu. Šajās cīņās krituši divi aizsargi.

29.jūnijā partizāni sastapušies vairs tikai ar atsevišķiem noklīdušiem bandītiem. Tie labprātīgi nav padevušies, tāpēc nošauti. Starp viņiem bijis arī kāds Liepājas komunists ar visiem partijas dokumentiem. Pēdējie nodoti vēlāk Tukuma komandantūrai.
2.jūlijā partizānu nodaļa atgriezusies Milzkalnē, kur nodibinājusi vietējo pašaizsardzību. Pavisam 4 dienu cīņās partizāni zaudējuši jau minētos divus vīrus, bet iznīcinājuši 18—20 sarkano bandītu.

 

Ogrēniešu un lielvārdiešu cīņas ar sarkanajiem. Tēvija, Nr.12, 14.07.1941

Manīdami sarkano varas laiku beigas tuvojamies, katrā pagastā latviešu patrioti mēģināja sapulcēties un nokratīt pēdējās sarkano bandītu varas atliekas. Arī Ogrē jau pēdējās jūnija dienās un naktīs mājās nebija sastopams neviens (okupācijas) sabiedrisks darbinieks, kas slapstījās mežos, izvairīdamies no apcietināšanām. 1.jūlijā, līdz ko ogrēnieši uzzināja par Lielvācijas armijas uzvarām, Ogre greznojās sarkanbaltsarkaniem karogiem. Tūlīt noorganizēja pašaizsardzības vienību, un pilsētas komandanta pienākumus uzņēmās Arnolds Jansons. Ogrēnieši O.Raņķis un J.Miķelsons pirmie nostājās apsardzības postenī Rīgas-Tīnūžu-Taurkalnes ceļu krustojumā. Drīz vien partizānu rindās ieplūda jauni dalībnieki, kā arī atgriezās agrākie policijas darbinieki — J.Purēns, Cekuls, J.Vecēns un Ogresgala pag.Pētersons. Uzturēdami Ogrē kārtību un sargādami dzelzceļu un šosejas tiltus, partizāni nemitīgi vajāja arī klaiņājošos sarkanarmijas kareivjus un gvardistus. Sadursmē ar pēdējiem Ogresgala ievainots aizsargs E.Zviedris no Pārdaugavas.

Arī Ogrē vairāki latvieši arestēti, ilgi turēti cietumā un beidzot aizsūtīti nezināmā virzienā: bij. Ogres pilsētas vec. J.Ozoliņš, M.Pūris, K.Silenieks, stac. dežurants Golts un A.Roga. Par viņu aizvešanu liecina Ogres apkārtnē dzelzceļa malā izmestā un atrastā zīmīte. Vēl arī no dzīvokļiem jūnijā aizvesti: Absalona, R.Mikelsona ģimene, P.Širons ar dēlu, plkv. Dzenis un lauksaimnieks Raņķis.

Arī kaimiņos — Lielvārdes pagastā, kur tāpat sāpīgi sajūt sarkano bandītu sistās rētas, jo aizvestas 10 latviešu patriotu ģimenes, jau 1.jūlija vakarā organizējās aizsargi un citi patrioti aizsardzībai. Steigā sadabūti ieroči un pārņemta pagasta nama apsardzība. 9.jūlijā lielvārdiešiem palīgā atsteidzās arī ogrēniešu 18 vīru grupa, lai izklīdinātu klejojošās sarkanarmiešu bandas. Cīņā ar tām ievainoja Ogres aizsardzības rotas dalībnieku Arturu Krauju, kurš vēlāk no ievainojumiem Rīgā slimnīcā mira.
Ogrēnieši savu varonīgo cīņu biedru pēdējā dusā uz Ikšķiles kapiem izvadīja svētdien, 13 .jūlijā. Nelaiķis bija precējies.
Tagad lielvārdieši kapt. Blites vadībā noorganizējuši pāri par 100 vīru grupu, kas beidz iztīrīt apkārtnes mežus no bēguļojošiem sarkanajiem un sargā Daugavas krastus. Cīņā ar sarkanajiem kritis arī Oskars Putniņš.
Drošības sargiem pagastā ierīkots ēdināšanas punkts, kur čakli strādā aizsardzes V.Strupes vadībā. Iedzīvotāji bagātīgi ziedo gan produktus (ap 3000 kg), gan naudu (2700 rbļ.). Daļa ziedojumu nosūtīta uz Rīgu ēdināšanas punktiem.

 

Partizānu cīņas Saikavā. Tēvija, Nr.12, 14.07.1941

Masu arestos sarkanie bandīti no Saikavas kopā ar bērniem un sirmgalvjiem aizveda 23 personas. Vairāki Saikavas sabiedriskie darbinieki un aizsargi tomēr paspēja sabēgt mežos, lai tur sagaidītu jauno tēvzemes saules lēktu. Ap 29.jūniju viņiem piebiedrojās citi nacionāli noskaņotie saikavieši, un partizāni pārņēma savās rokās pagasta valdi un telefona centrāli. 1.jūlija vakarā divas partizānu grupas devās uz Apsalu novadu pie Barkavas, kur bija gaidāmi Barkavas un Saikavas komunistu bandu uzbrukumi zemnieku sētām.

Še arī notika pirmā Saikavas partizānu kauja ar boļševikiem. Ienaidnieka rīcībā bija automātiskie ieroči, bet partizāniem tikai dažas šautenes, medību bises un pistoles. Kauja notika pie Apsalu telefona centrāles. Komunistu pusē vairāki kritušie un ievainotie, partizāni zaudēja Andreju Beļavu. Naktī partizāni piedzīvoja uzbrukumu apsargājamai pagasta valdei.

 

Cīņu dalībnieki stāsta. Limbažu un apkārtnes atbrīvošana. Tēvija, Nr. Nr.13, 15.07.41

(Beigas.) ???
… Otrā grupa tikmēr cīnījās pie Saulkrastiem. Liepupē partizāni sastapās ar plkv.-ltn. Rekes vadītu grupu, un abas grupas — kopā ap 70 latviešu — plkv.-ltn. Rekes vadībā devās uz Limbažiem, ceļā vēl iztīrot no sarkanajiem bandītiem ciemus un mājas.

Noskaidrojās, ka Limbažos vēl turas lieli sarkano spēki — ziņoja, ka to esot ap 1000. Nevērojot šo skaitlisko pārspēku, partizāni 4.jūl. rītā pa diviem ceļiem devās pilsētā. Kreisā spārna grupu vadīja vltn. Brunovskis. Nepazīdama pilsētu un apkārtni, šī grupa — 11 cilvēki pa Jūras ielu tomēr ielauzās pilsētā, ieņēma atstāto milicijas ēku un uzvilka tur sarkanbaltsarkanos karogus. Otrā grupa kapt. Lūša vadībā atdūrās pret nopietnu pretestību no ļoti stipri nocietinātās čekas ēkas. Tad pirmā grupa devās tālāk stacijas virzienā. Taču kādā ceļu sazarojumā šī grupa nokļuva sarkano ugunīs no divām pusēm. Varoņa nāvē krita grupas vad. vltn. Brunovskis, bet, viņam palīdzot, ar sprāgstošām lodēm ļoti smagi ievainoja kapr. Zirni un vieglāk kar. Grīnbergu. Atlikušajiem cīnītājiem tomēr izdevās nocietināties kādā māja un atšaudoties pamazam atkāpties uz pozīcijām ģimenes dārziņos ezermalā.
Visu dienu turpinājās sīvas cīņas gan še, gan arī pie čekas nama. Naktī partizāni bija apšaudījuši sarkanos ar mīnu metējiem, bet vietējie iedzīvotāji stāstīja, ka sarkanie bēguši panikā kliegdami, ka nupat šauj smagā artilērija. Divu dienu laika partizāni kopā ar vietējiem aizsargiem pilnīgi iztīrīja Limbažus un apkārtni no vēl atlikušajiem čekistiem-miličiem un sarkanajiem jūrniekiem, kas pa lielākai daļai bija pārģērbušies nolaupītās privātās drēbēs.

Partizāni Kārlis Rārs un Jēkabs Ozols mūsu laikraksta līdzstrādniekam pastāstīja par Limbažu atbrīvošanu. Kārlis Rārs plkv.-ltn. Rekes un kapt. Šmita vadītā grupā 4.jūlijā no Rīgas ar divām smagām automašīnām devies caur Saulkrastiem uz Limbažiem.
Turpceļā uz Limbažiem mūsu partizāni pārmeklējuši Liepupes, Duntes un Tūjas pagastu, jo saņemtas ziņas, ka tur vēl slapstoties mazākas skrandaino sarkanarmiešu vienības.

Degām nepacietībā sākt kauju,” stāsta Kārlis Rārs. “Neuzvaramie” tomēr bija pārvērtušies par “nenoķeramiem” un līdz Limbažiem aizbraucām ne reizi nedabūjuši pacilāt šautenes. Ceļā mums piebiedrojās divas smagās mašīnas ar mūsu karavīriem, kas laimīgi bija tikuši galā ar saviem poļitrukiem-žīdiem un ar sevišķu prieku piebiedrojās mums, lai palīdzētu atbrīvot Limbažus. Dažus kilometrus no Limbažiem mazā mežiņā apstājāmies un izstrādājām kaujas plānu. Sadalījāmies divās grupās.

Kad mana grupa tuvojās pilsētai, otrā pusē pie kapsētas sāka sprakšķēt ložmetēji. Izretojāmies ķēdē un uzmanīgi tuvojāmies pirmajām ēkām. Pēkšņi redzu — no pretējās puses skriešus tuvojas vairāki tumši stāvi. „Gvardi un miliči šurp!” dzirdu saucienus. Tā tad ienaidnieki! Ar patšauteni ieklupām aizsegā un atklājām uguni. Sākās ilgi gaidītā kauja. Ceļmalas grāvī ienaidnieka lodes trāpīts palika ltn. Egle. Sarkanajiem bandītiem acīm redzot bija ložmetējs, jo pāri mūsu galvām lija nepārtraukts ložu lietus. Vajadzēja meklēt drošāku pozīciju. Līdu gar žogiem pāri mazajai pļaviņai līdz tuvākai mājai. Tur atradu vēl vienu mūsējo grupu. Šāva no visiem logiem, jo komunisti no apkārtnes bija sabēguši Limbažu mājas.

Vienā mūra mājā bija nocietinājušies čekisti. Četros logos zilcepurainie bendes bija novietojuši ložmetējus un patšautenes. Mums nebija rokas granātu, un māju ieņemt tādēļ nevarējām. Nogriezts bija arī atpakaļceļš.
Pēkšņi redzam, viena musējo grupa skrien palīgā. Viltīgie čekisti pārtrauc šaušanu, lai pielaistu mūsu zēnus ugunsjoslā. Saucām, lai nenāk, bet cīņas karstumā mūsējie to nedzirdēja.
Par laimi čekisti satraukumā šāva ļoti slikti. Vairāki partizāni paguva ieskriet kādas mājas vārtos, bet citi pieplaka pie čekistu ieņemtās mājas sienām. Skaidri varēja redzēt, ka čekisti pa vienu logu izstieptās rokās izbāza patšauteni, lai apšautu pie mājas sienas pieplakušos. Lodes kapāja ielas asfaltu. Vēlāk, kad bijām apvienojušies, drošsirdīgie partizāni stāstīja, ka asfalta šķembas lēkušas sejās. Mūsu zēni tomēr nedomāja par padošanos.
Piespieduši muguras pie sienas, viņi atmuguriski pāri galvām šāva augšējos logos.
Vienam čekistam pa logu izkrita patšautene. Tā mums jādabū, bet arī čekisti gribēja patšauteni atgūt. Pastiprinot ložmetēju uguni, pāris čekistu no mājas loga stūra uz vēdera līda pie patšautenes. Turpat viņi arī palika, jo mūsu snaiperi nekļūdījās.
Viens no mūsējiem pieteicās brīvprātīgi aizlīst līdz patšautenei. Mēs pārējie koncentrējām uguni uz logiem. Manevrs izdevās. Uz mirkli čekistu šaušana aprima un ar to pietika, lai pāris milzīgos lēcienos mūsu drošsirdīgais līdzcīnītājs ar visu patšauteni būtu atpakaļ.

Plkv.-ltn. Reke, kurš vadīja Limbažu atbrīvošanas operācijas, ziņo, ka atbrīvošanas nodaļas formēšanu uzsācis jau 3.jūlijā. Pirmajā grupā, kas devusies uz Limbažiem, bijuši 54 karavīri, to starpā 5 virsnieki. Ceļā uz Limbažiem grupai pievienojušies vēl vairāki brīvprātīgie — divi privāti motocikletisti, 1 automobilists un netālu no Ādažiem no sarkanarmijas izbēguši latviešu karavīri: kaprālis Smiltēns ar vienu krievu vieglo tanketi un citi ar vienu smago un vienu vieglo mašīnu. Šādi papildināta brīvprātīgo grupa devusies caur Saulkrastiem un Skulti uz Liepupi, visur ievācot ziņas par ienaidnieku.

Pie Limbažiem brīvprātīgo spēki sadalīti divās nodalās un uzsākta kaujas operācija no divām pusēm. Šajās tīrīšanas akcijās aktīvu dalību ņēmuši arī iedzīvotāji un it sevišķi aizsargi. Vispirms pilsētā iedrāzusies kapr. Smiltēna vadītā tankete, bet aiz tās strēlnieku un patšauteņu grupas. Sarkanie atklājuši niknu uguni no namu logiem, bēniņiem un pagrabiem. Sākušās tuvcīņas, mestas rokas granātas, sarkanie šāvuši sprāgstošām lodēm. Sarkanajiem palīgā nākušas biezas krievu matrožu ķēdes.
Taču ar sekmīgu flankējošo patšauteņu uguni tām nodarīti lieli zaudējumi. Ļoti strauji un sekmīgi darbojusies kaprāļa Smiltēna tankete. Taču uznācis bargs pērkona negaiss, un sliktās redzamības dēļ tankete iestigusi staignā vietā ģimenes dārziņos. Neraugoties uz kopīgām pūlēm tanketi nav bijis iespējams atbrīvot.

Plašas apkārtnes iedzīvotāji uzzinājuši par latviešu varonīgajām cīņām Limbažos, steigušies pirmajiem partizāniem palīgā. Vakarā pats plkv.-ltn. Reke devies uz Rīgu pēc jauniem ieročiem un munīcijas, jo partizāniem tās sāka aptrūkt. Nakts laikā izdevās piegādāt 5 ložmetējus, 6 patšautenes, kājnieku lielgabalu, zenītložmetēju, ap 200 šauteņu un 20 000 patronu. Kopā ar palīgspēkiem latviešu cīnītāju pulks naktī bija palielinājies līdz apm. 220 vīriem. 5.jūlija rītā Limbaži bija galīgi atbrīvoti un uzsāka pilsētas dzīves pārorganizēšanu.

Limbažu atbrīvošanas cīņā varoņa nāvē krituši: vltn. Brunovskis, administratīvais ltn. Konrāds, v.v. Vidmunds, v.v. Lauva, kapr. Dīckalis un kāds nezināms cīnītājs.

Ievainoti: kar. Andrejs Bērziņš, kar. Grīnbergs, kapr. Zirnis, aizsargs Vilhelms Bodnieks, kapt. Ķeselis un ltn. Leimanis.

Bez vēsts pazuduši: kar. Mucenieks, kar. Mednis, kar. Irbītis, jaunkar. Birnbaums, jaunkar. Stepanovs, brīvpr. Melnalksnis.

Ienaidnieks zaudējis ap 80 kritušo un apm. tikpat daudz ievainoto.

Turpinot tīrīšanas akciju Ainažu virzienā, plkv.-ltn. Reke ar daļu brīvprātīgo sasniedza Salacgrīvu. Vietējie komunistu varas vīri, izdzirduši par Limbažu kauju, lielā steigā bija aizbēguši, iepriekš gan iztukšojot patērētāju b-bas degvīna krājumus un aizvedot līdzi 8 vezumus sviesta. Arī Ainažu komunisti bija jau aizbēguši, un par kārtību rūpējās turienes aizsargi.

Plkv.-ltn. Reke uzsver, ka visās Limbažu un apkārtnes atbrīvošanas operācijās lielu atsaucību parādījuši iedzīvotāji un it sevišķi tas sakāms par telefonu centrāļu darbiniekiem un darbiniecēm, kas ļoti palīdzēja sakaru noorganizēšanai.

Kā viņi cīnījās. Nacionālā Zemgale, Nr.15, 16.07.1941

Zvēriskā latviešu ģimeņu gūstīšana un aizvešana radīja trauksmi arī Naudītes pagastā. Gandrīz visi nacionāli noskaņotie pagasta iedzīvotāji naktis pavadīja mežā. Kad sākās (krievu veiktā) cilvēku un zirgu mobilizēšana aizsardzības darbam, bēguļošana pieņēma tik plašus apmērus, ka vietējie varas vīri tikai ar lielām pūlēm šiem darbiem varēja salasīt ceturto daļu no vajadzīgā skaita, pie kam līdz nokļūšanai darba vietā arī no tiem daļa bija aizbēgusi.

Naudīšnieku partizānu gaitas sākās jau 28.jūnijā. Aizsargs Br.Druķis kopā ar kādu draugu naktī no 25. uz 26.jūniju aplaistīja ar petroleju un nodedzināja apmēram 15m garu koka tiltu pie Penkules uz Auces – Jelgavas šosejas. Tilts nodega pilnīgi, un nākošā dienā apkārtnes iedzīvotāji runāja, ka to esot nodedzinājuši vācu izpletņlēcēji, Ap degošo tiltu riņķojusi kāda vācu lidmašīna. Par to oficiāli ziņoja arī sarkano telegrāfa aģentūra.

27.jūnijā Ružēnu mežā sapulcējās apmēram 10 Naudītes partizāni. Šeit vadību uzņēmās Z. Gelsons. ??? Otra partizānu grupa, ar aizsargu nodaļas komandieri V.Valteru priekšgalā, uzturējās pagasta nama tuvumā.
Pirmos šāvienus 28.jūnijā Ružēnu meža partizāni raidīja uz pagasta partorgu Suščenko, kas kopā ar sievu uz motocikla brauca pa Ciroles – Jaunsesavas ceļu. Suščenko viegli ievainots rokā, tomēr aizbraucis. Pabraucis gabalu, viņš iegriezies kādās lauku mājās un lūdzis pārsienamos, pie kam drebējis kā apšu lapa.
Šie pirmie šāvieni partizānos radīja aktivitāti. Nekavējoties arestēja tuvējās mājās dzīvojošo komunistu. Tas mēģināja bēgt un ar partizānu raidītiem šāvieniem ievainots. Pēc tam partizāni piezvanīja uz pagasta namu, komandantūras vārdā pavēlēja tur izlikt nacionālo karogu, apkārtnē sagrieza telefona vadus un tad devās uz mašīnu iznomāšanas punktu, kur paņēma savā apsardzībā 27 zirgus un vairākus traktorus. Pagasta namu jau bija ieņēmusi otra partizānu grupa.
Nopietnāko cīņu ar sarkanarmiešu bandām naudīšnieki izcīnīja 31.jūnijā pie Meļļiem. Bija jau krietna krēsla. Divu virsnieku vadībā pa ceļu Meļļiem tuvojās lielāka krievu grupa. Naudīšnieki ieņēma pozīcijas ceļmalas grāvjos un pie lauku šķūņa. Krieviem pretī devās partizāns Freibergs un uzaicināja tos padoties. Virsnieki Freibergu nogrūda no ceļa – Br.Druķis ar otru partizānu, sauktu “Garo”, bija ieņēmuši pozīcijas pašā ceļmalā. Redzot, ka virsnieki neapstājas, viņi ātri sadalīja mērķus un šāva. Viens no virsniekiem krita, bet otrs paspēja ielekt grāvī. Garajam pirmā patrona nebija sprāgusi. Nesprāga arī otrā un trešā patrona. Izrādījās, ka vecajai karabīnei bija īss dzelksnis.
Pa to laiku starp Br.Druķi un sarkano komisāru no 15 soļu attāluma notika nesaudzīga apšaudīšanās. Druķis bija izšāvis pielādēto šauteni un tās vietā paķēris pistoli. Pārējie partizāni šāva uz kareivjiem. Tie atkāpās un naudīšnieki devās viņus gūstīt.
Pa to laiku ceļmalā šaušana bija apklususi. Bija dzirdama Druķa balss. Viņš teica, ka esot ievainots.
Pie viņa piesteidzās Freibergs. Druķa ievainojums izrādījās smags — sprāgstoša lode bija trāpījusi zem ribām un saplosījusi vēderu. Dažus mirkļus būdams vēl pie skaidras apziņas, Druķis pārliecinājies par savu stāvokli un jautājis, vai nav nekāda glābiņa. Tad licis pasveicināt līgavu, vecākus un brāļus, iesaucies: “Lai dzīvo brīvā Latvija”, un zaudējis samaņu, Nāve iestājusies ātri. Druķis bija 29 godus vecs, atvaļināts jātnieku pulka kaprālis.
Pārmeklējot apkārtni, netālu no cīņu vietas atrada arī žīdu, no kura raidītās sprāgstošās lodes miris Druķis. Kā redzams, tad arī Druķis viņu nāvīgi ievainojis. Pie šī žīda atrada dokumentus, kuri norādīja, ka viņš bijis bataljona poļitruks, saņēmis 1230 rubļu algā mēnesī un komunistu partijā sastāvējis no 1924.gada. Druķis savu dzīvību nav atdevis velti. Viņš iznīcinājis vienu no nāvīgākajiem cilvēces un kultūras ienaidniekiem —- žīdu komunistu.

C.

Dramatiska bēgšana no sarkaniem bandītiem. Tēvija, Nr.14, 16.07.1941

Celtniecības pārvaldes 4.būvkantora šoferis stāsta par savu dramatisko bēgšanu no sarkaniem teroristiem.

27.jūnija pēcpusdienā, atgriežoties ar automašīnu no norīkojuma, Lāčplēša ielā mani apturēja vairāki gvardisti un miliči. Izrāvuši pistoles, tie piespieda mani braukt uz Stabu ielu, kur mašīnā sakāpa nosvīduši gvardisti un vairums sapaunājušies žīdi. Braukšanas maršruts bija paredzēts uz Cēsīm, bet tā kā neviens braucējs skaidri nezināja ceļu, tad arī es šai ziņā izlikos muļķis. Beidzot devāmies uz Suntažiem. Blakus sēdošais gvardists man visu ceļu turēja pistoli pret krūtīm. Izbēgt vai pamest mašīnu bija pilnīgi neiespējami. Divas partizānu lodes kāda ceļa pagriezienā sašķaidīja aizsargstiklu tieši virs galvas. Gvardists nobāla un sakņupa sēdeklī. Šaipus Suntažiem tīši sāku izdedzināt sajūgu un nedaudzus kilometrus tālāk mašīna apstājās. Pārskaitušies žīdi izlēca no auto un dūres vicinādami draudēja mani pēc pusstundas nošaut, ja bojājumu nesalabošu. Ko darīt? Zvēriskie skatieni liecināja, ka viņi savu nodomu tiešām izpildīs.

Izmantojot burzmas brīdi, ieskrēju tuvākā mežā. Lodes nosvilpoja gar galvu. Pēc vairāku stundu slapstīšanās mežos nonācu Ikšķiles muižā, bet tur mani sagaidīja gvardisti un čekas aģenti. Mani noveda kādā pagalma stūrī, kur mētājas daudz iztukšotu degvīna pudeļu un ēdienu atlieku.

Pirms pratināšanas žīdu čekists iecirta vairākas pļaukas sejā, nošņākdams “Ak jūs, nolādētie latvieši! Tādus spiegus mēs pazīstam.” Triju šauteņu stobru galā no manis centās izvilkt atzīšanos. Taču jaužamais nāves tuvums mani padarīja vienaldzīgu. Pēc apmēram desmit minūtēm veltīgas izprašņāšanas mani nostādīja pie sienas un lika pagriezt muguru. Stāvoklis bija skaidrs. Sarkanie bandīti mani nošaus. Atgriezies, lūdzu, lai par manu likteni paziņo sievai, bet atbildei saņemu rupjas krievu lamas.

Pēkšņi atskanēja vairāki šāvieni, un čekisti krizdami un klupdami metās bēgt. Arī es pazudu aiz mājas stūra, aizskrēju līdz rudzu laukam un paliku tajā guļot. Rudzu laukā sagaidīju nakti un izvārdzis, slapjš līdz ādai, devos Rīgas virzienā. Atceļā novēroju neparastu ainu: nezin kāda iemesla dēļ savstarpēji apšaudījās divas gvardistu grupas.

V. A.

Partizāni atgūst boļševiku nolaupīto pārtikas vilcienu. Tēvija, Nr.14, 16.07.1941

Skaistā Ziemeļlatvijas pilsēta Alūksne ir brīva. Pilsētā atkal plīvo sarkanbaltsarkanie karogi. Šī brīvība izcīnīta Lielvācijas armijai ienākot mūsu zemē un uzliesmojot dedzīgai latviešu patriotu varonībai. Par partizānu grupas cīņām pastāsta Alūksnes atsevišķā bataljona komandieris kapt. Varlejs.

5. un 6.jūlijā pilsētas komunistu varas vīri un čekas bataljons aizbrauc nezināmā virzienā. Pilsēta palikusi bez varas orgāna, tomēr tajā vēl uzturas boļševiku karaspēka daļas, kas sāk laupīšanas un postīšanas darbu. Kapt. Varlejs ātrumā, kopā ar dažiem virsniekiem — ltn. Graumani, Bērziņu un virsn.v. Zariņu, organizē partizānu darbību. Nevienam cīnītājam nav ieroču. Vienīgi kapt. Varlejs saglabājis vienu pistoli. Viņam arī zināma paslēptuve, kur glabājas 6 šautenes un 1 patšautene. Pilsētas policijas telpās īsā laikā ierodas dedzīgākā cīnītāju daļa — skolas jaunatne. Latviešu zēni un karavīri sapulcējas Alūksnes Jāņu kalnā.
Jārīkojas ātri, jo boļševiku karaspēks, pēc ievāktām ziņām, sācis laupīšanu Alūksnes elevatorā. Vilcienā iekrauj pēdējos labības krājumus un mājlopus promvešanai. Partizāni nolemj vilcienu aizturēt, sabojājot sliedes, sagūstot vilciena pavadoņus. Ap pl.13 dienā pilsētā jau bija sapulcējušies a
p 80 vīru liela partizānu grupa, no kuriem arī daži virsnieki, to starpā 6.Rīgas kājn. pulka vltn. Rudāks. Bataljona komandieris kapt. Varlejs ar nožēlošanu tomēr liecina, ka daži ieradušies partizāni izturējušies pasīvi. Vislielākā ticība cīņas panākumiem bijusi vērojama jauniešiem-skolniekiem. Ltn. Graumaņa un vlt. Rudāka vadībā drošsirdīgie jaunieši ieņēma izdevīgas pozīcijas vilciena aizturēšanai un norīkoja izlūkošanu. Daļa partizānu ieguva ieročus no atstātajām noliktavām, tā viņu rīcībā bija vairākas patšautenes un ložmetēji, ar kuriem sekmīgi varēja atbalstīt cīņas darbību.

Ap pl.15 partizānu vadība saņem ziņu: boļševiku laupītāju ešalons virzās no Alūksnes stacijas Apes virzienā. Sasprindzināti partizāni vēro vilciena gaitu. Kuru katru brīdi tam jāapstājas. — Jau lokomotīve ir pie sabojātās sliežu vietas. Brīdi partizāni jūtas pārsteigti, ka lokomotīve tomēr bojātai vietai pārkļuvusi, bet jau nākošajā mirklī vagoni sašķiras un sastāvs noiet no sliedēm. Vilciena pavadoņi sāk apšaudīšanos. Vienlaicīgi uguni atklāj latviešu zēni, un apmēram pusstundu ilgst sīva cīņa. Pamazām vilciena apkalpe pagurst. Uguni pārtrauc un partizāni saņem gūstā vairāk desmit vilciena pavadoņus, privātpersonas un sarkanarmiešus. Daudzi vilciena pavadoņi krituši un liela dala, izmantojot situāciju, aizbēgusi.

Zaudējumi arī Alūksnes partizāniem. Varoņa nāvē miris 6.Rīgas kājn. pulka vltn. Alberts Rudāks, Daugavpils jātnieku pulka virsn.v. Augusts Ruttass, Daugavpils valsts tehnikuma audzēknis 18g.v. Imants Altroks. Cīņās ievainojumus gūst un no tiem 12.jūlijā mirst arī 4.Valmieras kājnieku pulka virsn.v. Lāčplēša kara ordeņa kavalieris Pēteris Liģers.

Skumjas par drošsirdīgo patriotu zaudējumu Alūksnes partizāniem ir lielas, bet visiem ir gandarījums, ka kopīgais uzdevums veikts. Pilsēta nodrošināta ar pārtiku, iznīcināti boļševiku laupītāju plāni. Viss lielais cīņas panākums gulstas uz jaunatnes — skolas jauniešu pleciem. Viņu cīņas māksla un kara zināšanas bija niecīgas, bet pašaizliedzība un varonības gars iedvesmoja jaunos cīnītājus. No pirmās partizānu grupas vēlāk izveidojās Alūksnes atsevišķais bataljons, kas turpmāk sāka nesaudzīgu cīņu ar klejojošām un labi apbruņotām komunistu – laupītāju bandām.

Par tautas patriotisma un pateicības demonstrāciju izvērtās Alūksnes varoņu apbedīšana, kad 6.jūlijā Alūksnes garnizona kapos guldīja pirmās Alūksnes partizānu grupas tēvijas mīlestībai ziedojušos cīnītājus.
m.

 

Partizāni paglābuši pagasta ļaužu dzīvības. Tēvija. Nr.16, 18.07.1941

Pēc Jāņiem, sākoties “neuzvaramās” bēgšanai, arī provinces boļševiki laidusies lapās, laupīdami veikalus un šaudīdami vietējos iedzīvotājus. Dodamies ceļā uz “laimīgo zemi”, no vietējām čekas nodaļām viņi saņēmuši ieročus un lielākā vairumā munīciju (katrs ap 500 patronas). Sasniedzot mūsu zemes robežu, biedri piedzīvojuši vilšanos, jo nelaisti pāri robežai.

Visiem “Staļina lietas cīnītājiem” poļitruki pavēlējuši iestāties sarkanarmijā, bet pretējā gadījumā atdot ieročus. Tad lielajam vairumam tūlīt sašļukusi dūša un tie devušies atpakaļ. Arī Dzelzavā dažas dienas pēc Jāņiem atgriezušies bijušie varas vīri ar izpolkomu A.Kalinku, čekistu Bondu, pusizpolkomu K.Ežiņu un sākuši kalt atriebības plānu pret vietējiem iedzīvotājiem. Naktī uz 27.jūniju viņi apcietinājuši bij. aizsargu Jāni Ulpi. Pēc pratināšanas viņš atbrīvots. J.Ulpem ejot uz mājām, Dzirnavu kalnā pratinātāji (to skaitā bijis arī bij. vietējā tirgotāja L.Lifšica brālis — čekists), Ulpem uzbrukuši no muguras un nogalinājuši.

Nākošās dienās Dzelzavā saradies liels skaits atbēgušo, pat no Kurzemes pagastiem. Sevišķi daudz bijis sprogaino. Bij. Aizsargu namā ar līdzatvestiem salaupītiem dzērieniem un ēdieniem sarīkotas dzīres. 1.jūlijā teroristiem pretim stājušies partizāni, kaut arī vāji apbruņoti. Sākusies kauja, kas prasījusi 8 ziedošas dzīvības, bet paglābusi pagasta iedzīvotājus no teroristu masu slepkavošanas.

Varoņu mocekļu nāvē kritušie partizāni: Jānis Teniss, Pēteris Bricis, Oskars Gailītis, Pēteris Krēmeris, Jānis Ulpis, Osvalds Beķeris, Roberts Ūdris, Ādolfs Pakūlis un Pēteris Līcītis — guldīti vietējos kapos.

Lai svēta šo varonīgo dzelzaviešu piemiņa!

 

PAGASTU partizānu cīņas. Tēvija, Nr.17, 19.07.1941

Seces pagastā 29.jūnijā kpt. Purmaļa vadībā noorganizēja kaujas grupā ap 30 partizānu. Partizāniem bija tikai 8 šautenes, medību bises un vecas kara šautenes. Pagasta komunisti bija aizbēguši, un partizāni uzņēmās sabiedrisko ēku apsardzību. No komunistiem partizāni nosargāja traktoru stacijas un benzīna krājumus — un nodeva tos vēlāk Lielvācijas armijai.

Cīņās ar bēgošajiem čekistiem secieši ar cīņu ieguva divus smagos un vienu vieglo auto, uz kuriem atradās ložmetēji, rokas granātas un liels daudzums munīcijas. Partizāni šajās cīņās nav zaudējuši nevienu vīru, bet pretinieks zaudējis vairākus kritušos un lielas materiālas vērtības.

Pociema pagasta iedzīvotāji 25.jūnijā no sarkanajiem varas vīriem saņēmuši apkārtrakstu, kurā zemniekiem pavēlēts ar visiem lopiem, labību un līdzņemot arī “krāsotas mantas” ???, nekavējoties doties Pliskavas virzienā. Arī pati izpildkomiteja ar salaupītām mantām pa galvu, pa kaklu devusies uz austrumiem. Atviegloti uzelpojuši pociemieši, bet jau vakarā izpildkomiteja bijusi atkal atpakaļ. Otrā rītā jauns brauciens uz Pliskavu. Tā tas turpinājies trīs reizes, līdz beidzot izpildkomitejai nav bijis smagā auto, un komiteja uz Pliskavu aizgājusi kājām.

Tāpat kā pārējos pagastos, arī Pociemā aktīvi bijuši partizāni. Pagasta aizsargi pašlaik veic mežu pārmeklēšanu un bēguļotāju un klaiņotāju aizturēšanu.

Kalnciemieši dzimtenes atbrīvošanas darbā. Nacionālā Zemgale, Nr.20, 22.07.1941

Smagu murgu pilnu laikmetu pārdzīvoja kalnciemieši, līdz brīdim, kad nāca zināms pirmais radio vēstījums par kara darbības sākšanos.
Kad šo vēsti nacionāli domājošie pilsoņi viens otram paziņoja, tad sirdī bija prieks, bet ar to nomāktība par katras sētas iedzīvotāju likteni, jo skaidri bija nojaužams, ka sāksies slepkavošana, laupīšana un nesaudzīga izrēķināšanās sakarā ar Jelgavas apriņķa kompartijas un izpildu komitejas rīkojumu par aizsarga grāvja, 8metr. platumā un 3mtr. dziļumā rakšanu gar Lielupes labo krastu.

Darba veikšanai bija mobilizēti visi Kalnciema pagasta iedzīvotāji, tāpat arī apkārtējo pagastu. Pavisam bija sadzīti ap 30 000 cilvēku. Kaut ļaužu bija daudz, darbs negāja uz priekšu. Šis darbs ilga tikai divas dienas. Bija nomanāma starp vietējiem varas vīriem un rīkotājiem stipra nervozitāte, kas deva pirmo pazīmi, ka kaut kas nav kārtībā. Pēdīgi, kad vietējie varas vīri nevarēja dabūt telefoniskus sakarus ar Jelgavu, tad parādījās mazdūšīgums un bailīgums. Partorgs Stražinskis ar ieroci rokās nogulēja vairākas stundas pagasta mājas dārzā, gaidīdams uz “uzbrukumu”.

Līdz tīrīšanas akcijas brīdim 11.jūnijam, pilsoņi savā starpā, klusībā sazinājās, pārrunāja un nosprieda izšķirošā brīdī pulcēties un stāties pretī varai un viltum.
Ar 12.jūniju aktīvi sāka darboties bij. vecākais policijas kārtībnieks Kārlis Sūngailis, apstaigādams un organizēdams vietējos patriotus.

Tad pienāca liktenīgais 27.jūnija vakars, kad panikā bēga Kalnciema pagasta izpildu komiteja, partorgs, milicis un 20 apbruņoti aktīvisti-apsargi. Tikko tie bija aizbraukuši, K.Sūngailis organizēja un pulcināja ap sevi bijušos aizsargus un drošsirdīgos cīnītājus un 28.jūnija agrā rītā pārņēma pagasta māju un svarīgākos izejas punktus. Izpildu komiteja būtu aizturēta, ja būtu pietiekoši ieroču. Bija tikai viena automātiskā pistole.
Neskatoties uz trūcīgo apbruņojumu, tai pašā dienā, plkst.10 no aktīvistiem ieguva vienu karašauteni un medību bisi un savāca 3 vecas karalaika šautenes ar pašlādētām patronām un vēl 2 medn. bises. Tika dots rīkojums ar nacionālo karogu karogot apdzīvotās vietas. Šī diena iedzīvotājiem bija prieka un gaviļu diena.

Stāvoklis palika kritisks. Visapkārt bēgošā, apbruņotā sarkanā armija, uz vietas vietējie aktīvisti un daļa ķieģeļnīcu kreisi noskaņoto strādnieku. Šis stāvoklis vēl vairāk paasinās, kad pienāk ziņas par sarkanās armijas virzīšanos uz Kalnciemu. Daļa iedzīvotāju pārcēlās pāri Lielupei mežā, bet tas ilga tikai īsu brīdi, jo bēgļi no drošsirdīgiem tika aicināti atgriezties un iestāties Drošības dienestā.
Šis apstāklis deva sparu un enerģiju, un Drošības pulciņš auga.

29.jūnijā rodas pirmā saskare ar krievu — sarkanās armijas jātnieku grupu Valgundes pagastā. Atgriežoties no Valgundes, iegūts viens gūsteknis civilā tērpā. Kaujas rajons ļoti plašs. Drošības pulciņa dalībniekus sadala divās grupās: pie Cīruļiem un Kalnciemā, uzturot savstarpējus sakarus. Pirmais ieguvums ir pie Inku mājām. Iegūst 8 sadauzītas krievu šautenes un vienu pamestu patšauteni ar patronām. Laikā no 29.jūnija līdz 2.jūlijam notiek drudžaina organizēšanās.

2.jūlijā notiek kauja ar sarkanās armijas bēgošiem kareivjiem. Kaujā krīt 1 un ievainoti 3 sarkanarmieši; ieguvums: 10 gūstekņi, viena smagā mašīna, 3 patšautenes, 20 rokas granātas, patronas un dažāds apbruņojums.

4.jūlijā ierodas bēgļi no Babītes pagasta un lūdz palīdzību. Iestājas zināms klusums, jo sarkanās armijas karaspēks novirzās pa mežu uz Olaini.

6.jūlijā tiek izcīnītas divas kaujas: viena ar auto mašīnā esošiem kareivjiem un otra ar 50 ??? jātniekiem. Ieguvums: 1 smaga automašīna, munīcija un 19 gūstekņi. Saskarē ar jātniekiem iegūst — 40 zirgus, gūstekņus un šautenes. Pēdējā saskarē savu drosmi un enerģiju pierāda pagasta sekretārs Fr.Lisners, kas dodas pretī sarkanarmiešiem mežā, izlūkot un izzināt to spēku un atrašanās vietu.
8.jūlijā notiek divas kaujas vienā laikā: pie Lielupes un Kalnciema kāpām. No Batariem tuvojās 60 vīru liela sarkanarmiešu grupa ar poļitrukiem un privātiem; no Rīgas puses pa šoseju viena jātnieku grupa ar diviem komandieriem un vienu žīdu. Drošības pulciņa dalībniekus vajadzēja sadalīt 2 daļās un ieņemt izejas stāvokli.
Kaujas notiek un, pateicoties labām ieņemtām pozīcijām, sarkanarmieši tiek sakauti un saņemti gūstā. Pretinieku pusē 15 kritušo.

Partizānu rindas un drošības pulciņš izjūt pirmās sēras. Bijušo skautu priekšnieku Baltpurviņu, ar komunistu nodevību, nošauj.
Uzzinājuši par to, cīņas dalībnieki kritušo atgādāja uz Kalnciema pagasta māju un ar militāru godu apbedīja Kalnciema kapsētā.
Kad izlaida pirmo uzsaukumu un pagasta valdes apkārtrakstu pagasta pilsoņiem atbalstīt Drošības pulciņu dalībniekus, tad atsaucība bija vislabākā. Munīcijas un ieroču ieguvums bija tik liels, ka pat Remtes pagasta Drošības pulciņa dalībniekiem, kam bija nākusi zināma Kalnciema pag. Drošības pulciņa bagātība, izsniedza 18 šautenes ar munīciju.
Pavisam saņemti 624 gūstekņi, 5 smagās auto mašīnas, 107 zirgi, 1 lielgabala munīcijas un 4 kara rati, vairākas patšautenes, mašīnpistoles, šautenes un munīcija.
2.jūlijā darbību uzsāka pagasta valde.

Drošības pulciņa dalībniekos un vadībā bija vislabākā saskaņa. Roku rokā visi veica darbu, palīdzot Lielvācijas varenajai armijai satriekt komunisma un žīdisma bandas.

 

Piecu partizānu uzbrukums sarkano noliktavai mežā. Politruki apšauj rezervistus. Daugavpils Latviešu Avīze, Nr.12,27.07.41

“Arī jūlija nakts kādreiz var kļūt netīkama. Līst un ir tumšs kā ellē. Esam izmirkuši līdz ādai. Te viens, te otrs lādēdamies krīt pār kādu cini, vētras nogāztu koku. Pieci latviešu zēni — partizāni, esam ceļā uz sarkanās armijas mantu noliktavu mežā, netālu no Priekuļu lauksaimniecības vidusskolas. To apzinājām iepriekšējā dienā. Beidzot caur lietu, krūmiem un kokiem līdz mums atviz vāja, nespodra gaisma. Izklīstam ķēdē. Apmēram divsimt metros ieņemam pozīcijas. Kaut kur ierūcās auto motors. Redzam noliktavai piebraucam smago mašīnu. Tā atvedusi ap 30 sarkano. Tie kāpj laukā un pa vienam dodas noliktavā, acīm redzot, lai pievāktu vērtīgākās mantas. Noliktavas apsargi, skaitā trīs, uzmanīgi vēro mežu.

Ieņemt noliktavu izredžu nav, kāpēc nolemjam sarkanos pacienāt ar turku pipariem. Pēc signāla, gandrīz reizē, noskan pieci šāvieni. Pārlādējam un šaujam atkal. Zalve pēc zalves. Sarkano vidū pilnīgs apjukums. Vairāki vīri bruņu cepurēs krīt un tā paliek. Bet apjukumu sarkanie drīzi pārvar. Pie noliktavas stūra ierejas ložmetējs, lodes virs galvas sāk kapāt zarus, pa labi un kreisi sprāgst sarkano mestās rokas granātas. Savu balsi kaujas troksnim pievieno arī šautenes. Atšaudīdamies atvelkamies mežā dziļāk. Mums neseko.

Aust rīts. Atpūtušies pievirzāmies noliktavai vēlreiz. Ne mazākās dzīvības zīmes. Sarkanie pazuduši, atstādami trīs kritušos un vienu ievainoto. Iegūstam arī sarkano atstāto automašīnu, kurai lodes trāpījums riepā, divas mašīnšautenes un munīciju. Auto drīzi salabojam un tad kopā ar dažiem citiem Priekules (Priekuļu) partizāniem dodamies uz Lielvācijas armijas atbrīvotām Cēsīm, kur stājamies komandantūras rīcībā.
Tā ir maza epizode no garās piedzīvojumu virknes, ko mūsu līdzstrādniekam pastāstīja bij. Jātnieku pulka, vēlāk sarkanās armijas 624.vieglās artilērijas рulka izlūku vada komandieris serž. Broņislavs Japiņš, kam izdevies laimīgi izglābties no poļitruku lodēm kopā ar serž. Āzi, serž. Dunduru, kareivjiem Cakoli un Freibergu.

Partizāni. Dusiet, s varoņi. Nacionālā Zemgale, Nr.40, 14.08.1941

Dārd kara troksnis. Ienaidnieka pulki bēg un slapstās pa malu malām. Latviešu dēli — partizāni tver ieročus rokā un droši stājas savās vietās, lai sargātu savu zemi un savu brāļu un māsu dzīvības.
Partizāniem piebiedrojas no sarkanās armijas izbēgušie latviešu patrioti, lai dotos cīņā pret varmācīgo ienaidnieku un palīdzētu Lielvācijas varonīgiem brīvības nesējiem.
30.jūlijs. Ienaidnieks manīts pie Bēnes pagasta Rožkalniem. Tur steidzas latviešu patrioti. Tie ķēdē dodas cauri mežam. Negaidīti atskan šāviens aizmugurē. Kareivis Aleksandrs Puza sajūt dedzinošas sāpes. Bet pēdējiem spēkiem tas atgriežas apkārt un vērīgā acs redz krūmā noslēpušos poļitruku. Atskan šāviens, un Aleksandrs Puza paņem sev līdz arī ienaidnieku, kas raidīja tam nāvi nesošo lodi.
10.augusts. Rudenīga pēcpusdienas stunda. Atkal partizāni pulcējušies Bēnes pag. Rožkalnos. Šodien še redzami Bēnes, Sniķeres un Bukaišu partizāni, drošības dienesta priekšnieki ar saviem palīgiem, apkārtējo pagastu pašvaldību pārstāvji, Penkules draudzes vadība un daudz apkārtējo iedzīvotāju. Šodien Aleksandru Puzu izvada no pagaidu atdusas vietas pēdējā gaitā Penkules draudzes Knīškalna kapos. Sēri skan orķestra un pavadītāju dziesma: Esi svētīts… Pie zārka līdz ar goda sardzi stājas partiz. māc. M.Stefenhagens un palīgs R.Forstmanis.
Pēc atvadu vārdiem un lūgšanas vēl kopdziesma, un sēru maršam skanot līdznācēji un pavadītāji ar varonīgo aizgājēju dodas uz Knīškalna kapsētu. Līst lēns lietutiņš — it kā arī debess skumtu par jauno varoni.
Kapsētā pulcējušies daudzi simti pavadītāju. Pēc kopdziesmas: “Dusi saldi svešā malā, brāļu kapu pavēnī. . . tavi darbi pabeigti, varonīga cīņā gāji, Tēvu zemi sargāji”, māc. M.Stefenhagens runā ar tautas dziesmas vārdiem: “Tēvu zemei grūti laiki, dēliem jāiet palīgā” un svēto rakstu tekstu: “Mīlestība apklāj visu un tā nekad nebeidzas!”.

Sēri skan mācītāja vārdi par ciešanām un postu, ko sagādāja aizvadītais briesmu laiks (arī māc. M.Stefenhagens pats bija čekas apcietinājumā) un tām lielajām ilgām uz Lielvācijas atbrīvošanu, lai glābtu mūs no iznīcības. Runā par kritušā varoņa Aleksandra Puzas lielo uzupurēšanos un mīlestību, ar kādu viņš stājies cīnītāju rindās. Nākdams no zaļo ezeru zemes Latgales, kur palika piederīgie, cīnījās še zaļajā Zemgalē, ne personīgā labuma, bet jaunās idejas, Lielvācijas un savas dzimtenes labā. Tālu projām paliek māte, kas ar ilgām gaida viņu mājas, bet saņems vēsti: “Tavs dēls miris.”

Dziļi atbalsojas māc. vārdi pavadītājos – mirdz asaru pērles jauno un veco sejās. Lai arī varonis dus tālu no savas dzimtās vietas, tomēr tā mīlestība, ko viņš ir nesis, paliks mūsu sirdīs un arī mūsu mīlestība lai nekad nebeidzas uz mūsu varoņiem, nobeidz mācītājs. Penkules draudzes koris dir. T.Graša vadībā dzied: “Augšā aiz zvaigznēm”. Tad māc. pal. R.Forstmanis sirsnīgos vārdos tur lūgšanu par kritušo cīnītāju, viņa piederīgiem, Lielvācijas varoņiem un tautas atpestīšanu. Seko kopdziesmas orķestra pavadījumā un Bēnes dubultkvarteta Bergmaņa vadītā dziesma: “Svēts mantojums”.

Tad atvadas un noliek krāšņus vaiņagus no Sniķeres, Bukaišu un Bēnes partizāniem, drošības dienesta un sabiedrības un piemiņas plāksni no Bēnes drošības dienesta priekšnieka. Drīz varoņa atdusas vieta pārklājas krāšņā ziedu kalnā. Mīlestība nekad nebeidzas.

Partizānis.

 

Kandavas partizānu gaitas. Tukuma Ziņas, Nr.7, 19.08.1941

Vēl tikko Kandavā un apkārtnē bija sākušās masu apcietināšanas, kad turienes patriotiski noskaņotie iedzīvotāji devās partizānu gaitās. Un kamēr Kandavas komūnistu dižvīri br. Priedīši, Krauzes, Dombrovski un citi viņu līdzskrējēji kala plānus Kandavas patriotu iznīcināšanai, partizāni apsprieda viņu pašu iznīcināšanas iespējas.
Pavisam pastāvēja 4 grupas: Līgciema (vad. Grigulis), Celciema (Ozols), Jaunkandavas (Raubiška) un Aizdzires (Āboliņš).

Komūnistu spiegi tomēr bija par Aizdzires grupas darbību uzzinājuši un paziņojuši tālāk savai vadībai, kas automobiļos, miliču pavadībā, ieradās partizānus gūstīt. Rozenštamu mājas, kur dzīvoja apkaimes grupas komandiera Āboliņš, ielenca, tomēr viņam pa bēniņu logu izdevās izbēgt. Par upuri komūnistu lodēm krita 2 citi partizāni, kurus tiem bija izdevies atrast, tāpat tika aizvesti visi min. Āboliņa piederīgie.
Pa tam jau bija sācies karš, kas partizāniem iedvesa jaunu drosmi. Tie mēģināja nodibināt sakarus ar Kandavas pilsētu, bet tā vēl bija komūnistu rokās.

Ceturtdien, 26.jūnijā, vairums vietējo komūnistu, sasēdušies nolaupītos automobīļos, trakā steigā aizbēga, atstādami tikai dažus miličus un nenozīmīgākos komūnistus.
Beidzot, 28.jūnijā Aizdzires partizāni, kuriem par visiem bija tikai dažas medību bises un karabīnes, nolēma doties uz pilsētu. Tomēr, lai nekompromitētu sevi, ja nāktos krist komūnistu rokās, viņi pat šos nedaudzos ieročus neņēma līdz, atstādami tos kādam saimniekam atvešanai vezumā paslēptus, bet paši devās uz pilsētu kailām rokām. Apmēram tajā pašā laikā no otras puses uz pilsētu devās arī Līgciema grupa. Tās locekļi bija sasēdušies ratos, virs kuriem viņu rokās turēti, viens otram blakus draudzīgi plīvoja Lielvācijas un Latvijas karogi.
Šos karogus, gaidot lielo brīdi, uzcītīgi bija gatavojušas un partizāniem pasniegušas 2 Rīgas ģimnāzistes. Šķērsojot Tukuma-Talsu lielceļu, partizāni sastapa sarkanarmijas daļas; tomēr sarkanarmieši bija pārāk aizņemti ar bēgšanas domām un latviešus lika mierā.
Tā, karogiem lepni plīvojot un apkārtnei vēstot atnākušo brīvību, partizāni iebruka pilsētā, kuras iedzīvotāji tos jūsmīgi sagaidīja.

Pa tam pilsētā jau bija ieradušās ari pārējās partizānu grupas un jau paspējušas atbruņot 1 str. gvardistu un 1 sarkanflotieti pilnā apbruņojumā. Nekavējoties tika izlaisti no cietuma apcietinātie patrioti, noorganizētas pašaizsardzības vienības un uz visiem ceļiem nolikti posteņi, kuriem līdz vakaram vēl izdevās sagūstīt 2 krievu virsniekus.
Svētdien, 29.jūnijā pašaizsardzības dienesta locekļi jau nodibināja atsevišķus vadus un grupas, pie kam par triecienvada priekšnieku kļuva no Rīgas izbēgušais rez. leitn. Grundšteins. Turpinājās apsardzība uz ceļiem un pilsētā palikušo sarkano arestēšana.
Otrdien, 1.jūlijā pilsētas komandanta pienākumus uzņēmās kapt. Vilks no Vidz. art. pulka. Kā vēlāk izrādījās, Vilks bija latviešu nodevējs. Tai pašā dienā notika pirmā lielākā kauja ar sarkanajiem. Pašlaik kapsētā apbedīja komūnistu nežēlīgi noslepkavoto studentu kandavnieku Enertu, kad no Sabiles puses atskanēja vairāki šāvieni. Pašaizsardzības dienesta locekļi, kas kuplā skaitā bija ieradušies bērēs, nekavējoties devās uz Štempelmuižas pusi. Tur patlaban risinājās sīva cīņa starp dažiem vāji apbruņotiem latviešiem un 8 priekšzīmīgi apbruņotiem krieviem, kuriem bez šautenēm bija arī 2 mašinšautenes. Kā vēlāk noskaidrojās, krievi jau iepriekš bijuši informēti par gaidāmo kauju, tādēļ, atskanot saucienam “Rokas augšā!”, tie momentāli izlēca no ratiem un, nogūlušies aiz nelielā uzbēruma ceļmalā, atklāja uz latviešiem uguni. Sarkano lode trāpīja Rūd.Griguli, kuram ievainoja kāju, kurpretī viņa brālis Ernests, grupas komandieris, laimīgi tika cauri ar cauršautu mēteli. Pa tam bija ieradušies no pilsētas papildspēki, un pēc īsas cīņas Štempelmuižas dārzā, uz kuru sarkanie ķēdē bija atkāpušies, tie ielenkti no visām pusēm padevās. Vienīgi poļitrukam, ar mašīnšauteni atšaudoties, bija izdevies aizbēgt.

Tā Kandavas vīri un zēni, no kuriem vairums bija tikai rungām apbruņoti, saņēma gūstā 7 labi apbruņotus sarkanarmiešus.
Līdzīgā kārtā nākošajā dienā tika saņemti vēl 4 krievu kareivji.
Tiešām, viņi bija varonīgi, šie kandavieši, kas, nebēdādami par savām dzīvībām, rungām rokās stāja pretī naidniekam. Tādēļ varēsim saprast to prieku un sajūsmu, ar kādu kandavnieki 3.jūlijā sagaidīja uzvarētājas vācu armijas karavīrus.
— ars —
Podnieku kalna partizāni. Kārlis Ķezberis. Darbs un zeme, Nr.2, 15.09.1941
Stāsts

Nakts. Ap Podnieku kalnu viss kluss. Četri partizāni tup ceļmalas krūmājā un klusi, klusi sačukstas. “Nez, vai tik pa šo ceļu šonakt kāds brauks? Droši vien nosēdēsim līdz rītam, tāpat kā vakarnakt. Neuzvaramie bēg pa citiem ceļiem, un viegli var gadīties, ka ienāks vāci un mēs tikpat kā nekā tiem nebūsim palīdzējuši pie pašu dzimtenes atbrīvošanas”, ierunājās Lazda, vīrs tā ap piecdesmit, kuplām, rudām ūsām.
“Tu vienmēr tāds skeptiķis. Lazda,” iepriekšējo runātāju pārtrauca jauns zēns, raibu skolnieka cepuri galvā. “Gan jau viss būs labi. Dienā biju aizgājis līdz pagasta mājai. Tur iet kā pa bišu stropu. Izpildkomiteja ar savu priekšnieku Kraķi priekšgalā tukšo vienu pusstopu pēc otra, stāda kaut kādus sarakstus un visu laiku neganti krievu valodā lādas. Komjaunieši tīra šautenes, bet bijušā darbvede, plintniece Strūga, krāsnī dedzina papīrus. Mani gandrīz aizturēja, izprašņāja. Teicu, ka gribētu iestāties komjauniešos…”
“Varēja viņi tevi arī tā ne par šo, ne par to, nošaut,” rājas skolnieka tēvs, pagasta kalējs Grava. “Vai viņi daudz ko prasa, šie briesmoņi. Re, kā manu kaimiņu Kalnu paņēma tanī naktī uz četrpadsmito. Ar visiem sieviešiem un bērniem pusstundas laikā sakravāties, un par ko? Par to ka Kalns savu saimniecību iekārtojis priekšzīmīgi un kādreiz bijis pagasta valdē!”
“Gan jau Kraķis būtu parūpējies arī par mums, ja tikai nebūtu uznācis karš …” Lazdas vārdus pārtrauca ceturtais partizāns, kura acis visu laiku vērīgi urbās tumsā. Un tiešām, pie Mālu kalna varēja redzēt kaut ko paspīdam un nodziestam. Tad pēkšņi plats gaismas kūlis gaismoja debesis. “Auto, beidzot auto!”, iesaucās jaunais Grava.
“Turi muti, un apdomā, kas tev jādara!”, dēlu norāja tēvs, kamēr vecais Lazda ar ceturto partizānu Kalniņu vēlreiz pārbaudīja grupas ieročus, veco karabīni un mauzeri.
“Tā tad, cīņas biedri! Tiklīdz auto būs uzskrējis ieraktajām izkaptīm, riepas būs tukšas un viņi apstāsies. Tad es izšaušu un krievu valodā uzbrēkšu: “Rokas gaisā!”, bet jūs manāties pie viņu ieročiem, iekams viņi attopas. Visi jāpārmeklē. Ja nu viņi nepadodas, tad mums ir jāmēģina pēc iespējas nodarīt viņiem lielākus zaudējumus un tad pazust mežā…”, pārējos klusi instruēja vecais Grava. Rūdītās darba rokās cieši satverti dažādie ieroči, ja šos vecos, no pirmā kara laikiem aiz spāres glabātos durkļus, šo veco berdanku, šo aizvēsturisko mauzeri vispār tā varēja saukt.
Visi klusi un nekustīgi gaidīja. Staru kūlis tuvojās. Bij dzirdams jau motora troksnis. “Tūliņ ies vaļā” — tāda doma nodarbināja ikvienu no pieciem. Un tad . .. Blinnn, blinnn, blinn! Itkā kaut kas skanošs kristu; tad bremzes čīkstiens, skaļi, īsti krieviski lāsti un — auto ar pieciem iekšā sēdošiem sarkaniem apstājās tikai piecus, sešus soļus no partizāniem. Īsa poļitruka komanda, un pieci krieviņi izlēca no mašīnas. Tanī pat momentā divi sprādzieni, šofera būdas stiklu šķindoņa, īss kliedziens “rokas augšā”. Taču viss negāja tik gludi, kā cerēts. Pieci izlēkušie kareivji gan nosvieda savas šautenes un pacēla rokas, taču pie šofera sēdošais komandieris, lai gan ievainots no Gravas šāviena, tomēr izlēca no mašīnas pa otrām durvtiņām, iemetās grāvī un atklāja no sava nagāna uguni pret partizāniem, kas patreiz jau bija paķēruši kareivju nomestās šautenes. Liela gan viņš nekā ar to nepanāca, daži šāvieni no vistuvākā atstatuma, un viņa pretestība izbeidzās. Arī auto šoferis bija pagalam, pats pirmais Gravas šāviens viņam izrādījās liktenīgs.
“Tagad nav vairs šeit ko kavēties,” saviem cīnītājiem uzsauca vecais Grava, “varbūt, ka aiz šiem brauc stiprāki spēki, tad mums var iziet slikti. Mašīna būs pagaidām jāatstāj. Gūstekņus ieslodzīsim Mežpļavas šķūnī. Vai tie ir pārmeklēti?”
Gūstekņiem kabatās atrada tikai dažas paciņas mahorkas un dažas saziedējušas maizes garozas. Turpretim pie nošautā komandiera Kalniņš atrada veselu žūksni dažādu papīru, kurus tas vēl vienmēr degošā auto prožektora gaismā mēģināja izburtot. Jaunajam Gravām, kurš labi prata krievu valodu, palīdzot, tas arī izdevās.
“Evakuēt pagasta izpildu komiteju…, nu vai ziniet, šis auto ir bijis domāts pašam “dižbiedrim” Kraķim!” izsaucās Kalniņš. “Putniņiem zeme sāk degt zem kājām. Vai tad mēs nevarētu viņiem palīdzēt mazliet pasteigties?”
“Vispirms jānogādā gūstekņi drošā vietā. Tu, Kalniņ, pārmeklē auto tā pamatīgi. Varbūt, ka tur ir kaut kas, kas mums var lieti derēt. Ieroči mums tagad ir, varbūt, ka mēs tiešām varētu pagastmājas tranus izkvēpināt. Kā cīņas biedri domā?”
“Tas ir jau šonakt jādara, citādi šie bandīti var aizbēgt”, domāja Lazda. “Man jau nu gan būs tā grūtāk, man tā roka …”
“Kas tev rokai?”, iesaucās vecais Grava.
“Drusciņ ķēris plecā, roka tāda bezspēcīga, ļenkana…”
“Un tu visu laiku nekā nesaki. Taču vismaz jāpārsien, citādi tu vari noasiņot”, rūpējās vecais Grava. Vaina nebija liela, tomēr pietiekoša, lai vismaz dažas nedēļas Lazda nevarētu šauteni rokās noturēt. Pārējiem tas bija sāpīgs zaudējums, jo kas gan veco varēja aizvietot? Nolēma viņu šonakt atstāt pie “gūstekņu nometnes”, bet rīt nogādāt kādās drošās mājās.
“Atradu kaut ko ļoti noderīgu!”, izsaucās Kalniņš, “veselu kasti ar rokas granātām!”
“Tā tiešām ir laba manta, pagasta mājā mums tās lieliski noderēs,” priecājās Gravu Valdis, kamēr viņa tēvs sadalīja ieročus un nodeva gūstekņus Lazdas un Kalniņa rīcībā. Apbruņojušies un pilnā paļāvībā uz turpmāko izdošanos, partizāni devās ceļā uz Mežpļavas šķūni, kur ieslodzīja gūstekņus un atstāja arī ievainoto Lazdu.
Rītblāzma jau sārtoja debesis, kad trīs partizāni pa meža taku devās pagastmājas virzienā. Mežs vēl klusēja, bet visur tāda miera nebija. Par to liecināja attālāka dunoņa, pārtraukta no atsevišķiem it kā tuvākiem rībieniem. Tur cīnījās lielinieku bandas pret latviešu tautas un visas pasaules atbrīvotājiem no komūnistu šausmām — vācu karavīriem. Trīs partizāni pasteidzināja soļus. Mežmala sasniegta. Kādu puskilometru no tās, kalna galā liela, balta ēka ar dažādām blakusēkām — pagasta nams. Tur droši vien tup briesmonis Kraķis ar saviem rokaspuišiem un gaida auto.
“Tagad mums atliek vienīgi cerēt, ka arī laime būs mūsu pusē. Jāpielien labi tuvu pie mājas, jāizpētī, kurā telpā mūsu “draugi” atrodas, un rokas granātas iekšā! Tu, dēls, un tu, cīņas biedri, sargājiet durvis un logus, ka kāds nepasprūk. Esiet apdomīgi un uzmanīgi un neizdošanās gadījumā neļaujat sevi sagūstīt, tad labāk mirt. Šāvienu troksnis vēl liekas diezgan tāļš, bet neaizmirsīsim, ka vācu armija ir visātrākā armija pasaulē, tā kā palīgi arī var rasties visai drīz. Še, dēls, tev šis sainītis, tur ir divi karogi, tos pagatavoja tava māte. Šos karogus uzvilksim tās sarkanās lupatas vietā, kura vēl tagad plivinās virs šīs staltās ēkas.
Tas būs mūsu pagasta iedzīvotāju pirmais sveiciens vācu varonīgajiem karavīriem — mūsu atbrīvotājiem.”
Vecā Gravas vārdi bija aizkustinoši, taču tagad vairs nebija vaļas nodoties jūtām. Vēl pēdējie rokas spiedieni, pēdējie uzmudinošie vārdi, tad partizāni devās uz priekšu. Viņi zināja, ka cīņa var būt nopietna, ka tā viņiem var nest nāvi, taču viņi gāja atriebt savus nokautos tautiešus, svešumā smokošos brāļus, savu izpostīto tēvzemi. Viņi gāja droši un atpakaļ neskatījās.
Pagasta mājas sēžu telpa bija komūnistu pilna. Daži sēdēja pie dzērieniem apkrauta galda, daži citi, to starpā arī pats Kraķis, pie otra, papīriem apkrauta. Daži jaunieši, atspiedušies uz savām šautenēm, kaktos snauda.
Stikla šķindoņa, vairāki sprādzieni, kliedzieni, ievainoto vaidi, daži atsevišķi šāvieni. Daži dzīvi palikušie mēģināja izbēgt pa durvīm uz lielceļa pusi, bet velti. Tur cīnījās Kalniņš. Ietupies grāvī ceļa malā, viņš vērīgi uzraudzīja durvis. Tikko kāds mēģināja atstāt namu, pārdrošnieks saļima. Vecais Grava redzēdams, ka galvenā telpā vairs tikai kritušie vai smagi ievainotie, uzsauca savam dēlam: “pārmeklē bēniņus!”, bet pats iekāpa pa logu telpā. Paraudzījies blakustelpā, uz kuru vedošās durvis bija atvērtas, un neviena neieraugot, devās tanī. Bet… Pēkšņs troksnis lika atskatīties atpakaļ. Vēl viņš paspēja ieraudzīt naidā un dusmās izķēmoto Kraķa seju, tad sajuta it kā sitienu, it kā arī vieglu sprādzienu. Sarkana migla apņēma viņa prātus un viņš krita nebūtības bezdibenī.
Kraķis, noveicis savu pretinieku ar šāvienu mugurā, metās pa to pašu logu laukā, pa kuru bija iekāpis Grava. Viņa nodoms bija bēgt uz meža pusi, taču kas tad tas? Mežmalā parādījās tumši pelēku karavīru ķēde, tie nebija sarkanarmieši. Kraķis atrāvās tuvāk sienai. Arī uz mežmalu ceļš bija nogriezts. Nācēji bija vācu karavīri. Briesmīgas bailes pārņēma bijušo izpildkomitejas priekšsēdi. Kā vajāts zvērs viņš metās ap stūri. Kalniņš gaidīja ienaidnieku no durvju puses, kādēļ slepkavīgie Kraķa šāvieni to pilnīgi pārsteidza. Taču, pateicoties šāvēja uztraukumam, tikai viens no šāvieniem ķēra, noskrambājot partizāna pieri un noraujot tā cepuri. Kalniņš ātri nometās uz otra sāna un izšāva uz komūnistu. Taču arī šis šāviens tam gāja secen. Redzot visus atkāpšanās ceļus atgrieztus, Kraķis sāka kāpt bēniņos, nodomādams no turienes aizstāvēties. Bet tur viņu sagaidīja Valdis Grava! Dabūjis šāvienu kaklā, savas tautas nodevējs atmuguriski krita pa pieslietām kāpnēm lejā, un, sasniedzis zemi, palika kā nekustīgs drēbju un gaļas blāķis guļam.

Situācija Latvijā vācu armijai iebrūkot mūsu valstī 1941.gada jūlijā.

Sākot ar 1941. gada pavasari un it sevišķi pēc baigās 13/14.jūnija nakts daudzi meklēja patvērumu mežos, uzsākot partizānu cīņu. Sevišķi jūtami nacionālie partizāni lika sevi manīt pēc vācu karaspēka vienību iebrukuma Latvijā. Partizāni ar pēkšņiem uzbrukumiem padarīja atejošai sarkanarmijai nedrošu aizmuguri un spieda to ātrāk izvākties no Latvijas, ar ko tika novērstas turpmākās masu deportācijas un lielā mērā arī slepkavības un laupīšanas.

Pēc Tautas palīdzības datiem 1941.gadā krituši 126 partizāni, tajā skaitā 13 latviešu virsnieki, kas pārsniedz pat vācu karaspēka zaudējumus ieņemot Latvijas teritoriju. …

=============================================================

Mežakaķu (SS Jagdverband – Ostland) operatīvā štāba informācija par politisko stāvokli Kurzemē.

[1945.gada 15.-31.martā, Kurzemē]

Pārskats B

Politiski-militāri sabiedriskais stāvoklis

Latviešu Nacionālā komiteja

Laika sprīdī no LNK konstruēšanās sanāksmes Potsdamā, ietverot arī periodu pēc Liepājas sanāksmes, Kurzemes latviešos nav novērota ne sajūsma, ne pieaugoša LNK popularitāte.

Skeptiskā tautas pieeja LNK un noraidošā atturība izpaužas kā divu galveno šī laika uzskatu veidotāju parādību sekas.

  1. Vācijas sakāves nomanāma iezīmēšanās, kādēļ cieša sadarbība ar Vāciju ir negatīvs apstāklis.
  2. Neuzticība vāciešiem – kā vācu politikas un pēdējā laika rīcības sekas.

LNK un tautas atbalsts

Lai iegūtu tautas atbalstu, LNK ir jāuzsāk reāla darbība. Darbībai jābūt skaidri nomanāmai visos tautas slāņos. Izvērtējot tautas plašāko aprindu uzskatus, šāda prasība izvirzās kā priekšnoteikums LNK tautas atbalsta iegūšanai.

Pašlaik, ja par LNK neizsakās negatīvi, tad izteiktos uzskatos tiek uzsvērts, ka pašreizējos apstākļos LNK nozīmību izšķirt un atbalstu tautā panākt var tikai darbs – ne vārdi, solījumi, lozungi, fikcijas.

Par LNK pirmo uzdevumu uzskata latviešu eksistences nodrošināšanu, pasargājot latviešu iztikai Kurzemes saimnieciskās vērtības.

Daļai spriedelētāju šis uzskats izvirzās no tautas interesēm, plašākām aprindām bāzējas uz materiālismu un savtīgām interesēm. Tautas neuzticība salaužama ar LNK patstāvīgās rīcības pazīmēm. Šādu LNK iespaida rašanos kavē vācu ierēdņu patvaļīgās rīcības turpināšanās, ko tagad uztver ar sevišķu asumu. Piem., Ziru pag. la[ndvirtšaft]fīrers Preiss aizliedz pagasta iedzīvotājiem izdot pases (apr[iņķa] pr[iekšnie]ka kompetences), atņem malšanas kartītes un nedod atļauju malt bez zināma labības daudzuma nodošanas, neskatoties uz nodevu izpildīšanu (pag. vec. kompetences).

Vācu ierēdņi tiek nomainīti, bet posteņi netiek likvidēti (Aizputes apriņķa kreislandvirtu Šēreru nomaina kāds Bauers; Aizputes Darba pārvaldes vadītāja Hansena vietā sagaidāms kāds vācu armijas pārstāvis). Ierēdņi visiem līdzekļiem mēģina noturēties amatos – un ar sekmēm.

Atsevišķi vācu ierēdņi izrāda sašutumu pret LNK (Ventspils apriņķa kreislandvirta pārstāvis Švarcs, kurš arī atklāti ir izteicies, ka aiziešana no posteņa viņam nozīmē taisnu ceļu uz fronti).

Civilās pārvaldes ierēdņu sekmīgu cīņu par katru posteni tauta uztver kā LNK vājuma pazīmi, kā apliecinājumu latviešu amatpersonu rīcības nespējai.

Negatīvi spriedumi par LNK (raksturo plašākās tautas masas)

Neuzticībā vāciešiem un LNK nozīmībai (pašreizējā politiski – militārā stāvoklī) noskaņojums ir kritisks. Izteiktie uzskati un LNK vērtējumi nereti pilni rūgtuma un pat nicināšanas.

Plašākās aprindas ieinteresētas tikai LNK faktiskā darbībā un teorētiskos paredzējumos neielaižas.

LNK ir vairākus gadus novēlota.

Ja Vācija sabrukuma brīdī rada LNK, tad tai nevar būt labi nolūki pret latviešu tautu. Ja Vācijas rīcība būtu bez kāda īpaša nodoma un LNK būtu Vācijas labvēlība latviešiem, tad varas pārņemšana no LNK notiktu nekavējoši un visas vācu rīcības aplamības tiktu novērstas.

LNK nebūs nozīmīgāks orgāns kā ģenerāldirekciju aparāts. Ar LNK latviešu tautas maldināšana turpinājas, un LNK var sagādāt tautai visdziļāko postu.

Ģenerālis Bangerskis saņem vissliktākās atsauksmes.

Neuzticība Bangerska personai ir gandrīz vispārēja parādība

Nereti Bangerski atzīst par pilnīgu vācu piekritēju, mazdūšīgu latviešu interešu aizstāvēšanā iepretim vāciešiem. Atsevišķos gadījumos, pieminot Bangerski, izraisās naids un nicināšana. Bangerski nosauc par Niedru nr.2, Kirhenšteinu nr.2. Par LNK locekļiem negatīvu vērtējumu tikpat kā trūkst.

Pozitīvi un objektīvi spriedumi par LNK (šaurās aprindās)

LNK tverama kā starpfāze ceļā uz Latvijas neatkarību. LNK nozīmība var izpausties sajukuma (Vācijas sabrukuma) brīdī. Tad LNK Kurzemē būs organizēta latviešu vara un nodrošinās apstākļiem atbilstošas varas radīšanu, būs spējīga novērst dezorganizāciju, komunistu spēlētus pasākumus.

LNK vērtējama kā nozīmīgāks orgāns par ģēnerāldirekcijas aparātu, LNK tiesības tuvojas vācu civilpārvaldes tiesībām.

Ar LNK vienmēr pastāvēs iespējas oficiāli griezties pie Vācijas valsts vadības – ar vācu ierēdņu aparātu darīšanas vairs nebūs.

Ja LNK darbība no sākuma izpaudīsies tikai sīkākos panākumos, tomēr kopsummā tie būs nozīmīgi latviešu stāvokļa uzlabošanā.

Andersonu vērtē kā spējīgu un augstvērtīgu LNK locekli.

LNK locekļus vērtē kā latviešu nacionālistus, kuri nav raksturojušies kā vācu piekritēji.

Daļa inteliģences ar gandarījumu uztver, ka Plensners figurē kā kancelejas šefs. To iztulko kā ģenerāļa Bangerska neatlaidības panākumu; jo Plensners savā laikā atstāja posteni Bangerska štābā uz vācu spiediena.

Apstākļi, ka civilus resorus karalaikā vada karavīri, sīkumos tos nepārzinādami, šauras aprindas uztver kā attaisnojamu parādību, jo tādējādi visi resori vislabāk pakļaujas frontes interesēm.

Liepājas sanāksmes un deklarāciju atbalss

Sanāksmes dalībniekiem 19.3. uzkritis apstāklis, ka akts norisis stiprā apsardzībā. Telpu koridoros uzturējušies lielā skaitā SD ierēdņi, vācu ģenerāļus pavadījušas lielas svītas, nekur no tiem neatkāpjoties.

Sanāksmes sākums bijis ļoti iespaidīgs, svinīgs un lielu daļu klātesošos stipri aizkustināja.

Pacilāto sanāksmes garu atvēsinājusi Bērenda runa.

Uztver, ka Bērenda runā izpaudusies doma, ka LNK nodibināta nevis latviešu tautas dēļ, bet lai stiprinātu leģiona cīņas garu.

Bērenda runu uztver kā apliecinājumu, ka sadarbība ar vāciešiem nav iespējama. Rodas ļoti nepatīkams iespaids – draudu, centības un sadarbības piekodinājumu virkne.

LNK piešķirtās pilnvaras nenozīmīgas – kultūras un izglītības lietas pašlaik nav svarīgākās. Kurzemes bankas lieta izraisa ironiju, uzsvērtā zemes atdošana īpašniekiem tiek uztverta kā tukšs žests, kura izpalikšana uzlabotu Bērenda deklarācijas iespaidu, jo latvieši nekad nav atzinuši kādas vācu tiesības ņemt un atdot zemi, un ar LNK nodibināšanos šo jautājumu pilnīgi lieki cilāt – tam ir jāatrisinājas pašam no sevis.

Īpašumu tiesību atjaunošana izraisījusi jautājumu, vai LNK pārņem valsts īpašumu, valsts muižu un uzņēmumu pārvaldīšanu un apsaimniekošanu – vai tie skaitās vācu karaspēka īpašumā.

Sanāksmē sniegtie ziņojumi atstājuši iespaidu, ka reiz pa visu vācu laiku tiek izgāzts viss sakrātais īgnums un atklātas sasāpējušās lietas. Runas paudušas patieso latviešu domu un atstājušas kopā it kā atklātas latviešu sacelšanās iespaidu.

Par labākām vērtē Kuldīgas apriņķa vecākā Jansona un Ventspils apriņķa vecākā Kārkliņa runas. Runātāji asprātīgi devuši vācu politikai un rīcībai Kurzemē maskētus triecienus.

Ģenerāļa Bangerska runa pasvītro LNK mērķi: sagatavot ceļu brīvai un neatkarīgai Latvijai. Runā uzsvērtais apstāklis, ka Latvija nav pašreiz ne brīva, ne neatkarīga, kā arī Kurzeme ietilpst kara joslā, kas prasa ievērot kara apstākļus un frontes radītās prasības, – plašākās latviešu aprindās nerod atbalsi, jo pretvāciskā noskaņojumā izvirzījusies prasība – visu vai neko – patstāvīgas rīcības spējas un nevis patstāvības surogātu.

Iezīmes iedzīvotāju stājā un noskaņojumā

Saimnieciski smagāk izpostītie zemnieki uzskata, ka sliktāks stāvoklis nevar būt, tādēļ stāja vienaldzīga, nogaidoša, pasīva, apātiska. Lai nāk kas nākdams – vācieši, krievi vai partizāni, ka tik ļauj dzīvot.

Piekrastes iedzīvotāji, kuri savā laikā piespiedu kārtā evakuēti, atgriezušies mājās, atrod visu izpostītu. Tiem vācieši līdz kaklam, gaida pārmaiņas – vienalga, kādas, jo sliktāk nevar būt, gan kaut kā izdzīvos.

Materiālā izplicināšana novērš uzmanību no politiskā un , militārā stāvokļa vērtēšanas – pirmā plānā izvirzās eksistences nodrošināšana.

Apvidos, kur aktīvi kreisie elementi un nacionālie latvieši neaktīvi, boļsevistiskā noraidīšanā un apkarošanā novērojami boļševiku propagandas panākumi.

Daļā iedzīvotāju ir uzskats, ka Padomju Latvijā apstākļi nav sliktāki kā vācu okupētajos apgabalos, jo sliktāk nevarot būt. Netic arī mobilizācijai Padomju Latvijā. Kurzemes likteņa zīlēšanā daži uzskati kļūst vispārēji, kuriem pievienojas līdz 80% Kurzemes iedzīvotāju.

  1. Vācijas sabrukums ir nenovēršams.

Daļa iedzīvotāju cer (optimisti), ka šajā gadījumā vāciešiem un latviešiem izdosies Kurzemes fronti noturēt, jo:

  1. a) vāciešiem nebūs atkāpšanās iespēju,
  2. b) varbūt latviešiem izdosies panākt sadarbību ar vācu karaspēka vadību sīvas pretestības cīņas turpināšanai.
  3. Boļševiku iebrukums Kurzemē ir nenovēršams.

Šajā sakarībā rūpējas par mantas un personisko drošību, izvairās no aktivitātes pretboļševisma cīņā, nodrošina pārtikas krājumus iztikai. Nacionālie spēki morāliski un materiāli gatavojas katra veida cīņai.

  1. Anglo-amerikāņu-boļševiku konflikts nenovēršams. Vācija un Padomju Savienība būs šī kara zaudētājas. Konflikta izcelšanās noteiks latviešu tautas jautājumu labvēlīgu atrisinājumu. Konflikts var notikt pēc boļševiku iebrukšanas Kurzemē. Daļa iedzīvotāju cer, ka Zviedrija var radīt Kurzemē ar saviem spēkiem priekštilta pozīciju angļu-amerikāņu spēkiem cīņā pret boļševikiem.

Konfliktam notiekot vai notiekot pēc ilgāka laika, latviešiem jārēķinās pat ar vairāku gadu boļševiku varu.

Angļu-amerikāņu un boļševiku konflikta iespējas nenoliedz kreisie elementi un izplata domu, ka tas sāksies pēc 3-4 gadiem, jo vispirms ir jāsakauj Japāna un pašlaik arī angļos krievu popularitāte esot pārāk liela.

Kurzemes un Latvijas likteņa atrisināšanās variācijas Optimistiskās

  1. Vācija sabrūk. Izceļas Anglijas-Padomju Savienības konflikts. Boļševiki Kurzemē neienāk. Anglijas atbalstā atjaunojas Latvijas Valsts.
  2. Vācija sabrūk. Kurzeme top par zviedru, angļu, amerikāņu priekštilta pozīciju cīņai pret boļševikiem.
  3. Vācija un Padomju Savienība sabrūk. Rodas iespēta, līdzīga 1918.g. – pašu spēkiem atjaunot Latviju.

Pesimistiskās

  1. Sabrūk Vācija un Kurzemes fronte. Latvija nonāk boļševiku varā, seko latviešu tautas iznicināšana un izvešana, latvieši zūd kā tauta, bet dzīvo saviem līdzekļiem, glābušies kur kurais.
  2. Sabrūk Vācija un Kurzemes fronte, padomju-angļu konflikts izceļas un top nozīmīgs Latvijas telpā pēc ilgāka laika. Latviešu spēki glābjas kā partizāni, īsā laikā padzenot boļševikus angļu atbalstā.
  3. Vācija un Kurzemes fronte sabrūk. Tūlīt izceļas angļu-boļševiku konflikts. Nacionālie spēki cīnās kā partizāni un, angļu atbalstīti, padzen boļševiku spēkus.

Vācu armijas noskaņojums

Pēc angļu-amerikāņu izciliem panākumiem novērojama vācu karavīru noskaņojuma maiņa. Viss vairums uzskata Vācijas stāvokli par bezcerīgu. Pārliecināti, ka Vācijā valda haoss. Daļa karavīru izsakās, ka Vācija zaudē karu nepareizas politikas dēļ pret sveštautiešiem. Pēdējās cerības liek uz radikālu gāzu pielietošanu karā, kas ar drausmīgu cilvēku iznīcināšanu panāktu Vācijas uzvaru.

Ja marta sākumā karavīru sarunas vairāk skāra tabakas un pārtikas devu samazināšanu, tad tagad tie atklāti vērtē Vācijas militāro stāvokli, nereti stāsta politiskas anekdotes par vadošām partijas personām. Karavīri pārrunā paņēmienus, kā izvairīties no cīņām (piem., iekļūstot lazaretēs).

Daļa vācu karavīru izsaka ,vēlēšanos nokļūt angļu-amerikāņu okupētājā teritorijā. Lielākā daļa izsaka vēlēšanos kapitulēt civilizētajiem angļiem un amerikāņiem, bet nekad nevēlas kapitulēt boļševikiem. Baidoties par savu drošību, izsaka bažas, vai par parādīto varonību Kurzemes frontē pret tiem nevērsīsies, Vācijai sabrūkot, sevišķas sabiedroto represijas.

Atsevišķi karavīri izsakās, ka, Vācijai sabrūkot, Kurzemē cīņas turpināšot šejienes spēkiem labvēlīgas kapitulācijas panākšanai.

Novērojama parādība, ka vācu karavīri mēģina uzturēt labas attiecības un pat pielien krieviem un krievu bēgļiem.

Latviešu karavīru noskaņojums

19.divīzijas karavīri pārliecināti, ka Kurzemes fronte sabruks. Pašreizējā cīņa nav izšķīrēja, tādēļ gūtie zaudējumi atrauj spēkus vēlākām cīņām, kas būs latviešu tautai nozīmīgas.

Ar LNK pirmo darbību karavīri nav apmierināti. Tomēr no LNK sagaida tālejošus panākumus.

Dezertieru pulcēšanās vietā Liepājā vīri nīkst, neapmierināti ar telpām, pārtiku, apģērbu un apavu trūkumu. Apstākļus uzskata par latviešu vadības organizācijas trūkumu.

Oficiālajai presei nav iedzīvotāju uzticības. Tam par iemeslu ir vietējo apstākļu nepatiesa – propagandiska apgaismošana. Tādēļ kurzemnieki visiem presē apskatītiem jautājumiem pieiet kritiski.

Visi jautājumi, sākot ar LNK, tiek apskatīti parastā, propagandas uzpūstā stilā. Iespaids līdz ar to bāls un neizteiksmīgs.

Pie tautas jāgriežas saprotamā, vienkāršā, propagandas blefiem nepiesātinātā valodā. Tas jādara dedzīgā veidā, lai nāk un iet pie sirds.

Neuzticība oficiālai presei neļauj iespaidīgi panākt Padomju Latvijas apstākļu apgaismojumu. Tauta uzskata ziņas par Padomju Latvijas apstākļiem par pārspīlētām un nepatiesām.

Darba un sociālā plāksnē nereti novērojama bezjēdzīga organizācija, kas rada iedzīvotāju sašutumu.

Cīravas aerodromā nodarbinātie zemnieki neapmierināti ar darba tempu. Tempu diktē nodarbinātie krievu bēgļi, kuriem nav citu interešu kā nonīkt dienu ar mazāku piepūli. Bez tam darbu vadība ieinteresēta, ka arī pašiem neaptrūkst darba. Zemnieki vēlas akorda tempu, jo saimniecību pavasara darbos trūkst darba roku.

Aizputes apriņķa nocietinājuma darbi tā noorganizēti, ka norīkotie strādā 15-20 km attālu no savām dzīvesvietām, pie kam Aizputes iedzīvotāji strādā Kazdangas apkārtnē, Aisteres iedzīvotāji – Aizputes apkārtnē utt.

Viscaur latviešiem nepatīkama vāciešu sevišķā labvēlība pret krieviem.

http://www.old.historia.lv/index.htm

_________________________________________________________________

Avots: Latvijas suverenitātes ideja likteņgriežos: Vācu okupācijas laika dokumenti 1941-1945. Sast. Samsons, V. Rīga: Zinātne, 1990. Nr.41, 178.-184.lpp.

Dokumenta atrašanās vieta: LZA CA, 40.f, 5.apr., lieta “Mežakaķi”, 3.sēj., 17.-19.lp. Oriģināls.

===========================

Latviešu nacionālistu savienība

Pretošanās kustības organizācija II Pasaules kara laikā

Latviešu nacionālistu savienības (turpmāk LNS) kodols nelegālā darbībā iesaistījās jau pirmās padomju okupācijas laikā, galvenokārt izplatot uz rakstāmmašīnas izgatavotas proklamācijas.

Taču kā organizācija LNS noformējās tikai vācu okupācijas laikā. LNS dibināšanas sapulce notika policijas virsnieka Eduarda Medņa dzīvoklī Rīgā, Jumuras ielā 1941.gada 10.novembrī. Pēc dibināšanas sapulces 18.novebrī Rīgas Brāļu kapos tika nolikts vainags ar sarkanbaltsarkanu lenti un organizācijas pilnu nosaukumu.

LNS bija organizācija ar izvērstu struktūru. Tajā bija ārējo sakaru nodaļa (vadītājs – teoloģijas students Arturs Kaminskis (segvārds Kalns)), kuras uzdevums bija uzturēt sakarus ar citām nacionālās pretošanās organizācijā; propagandas nodaļa (vadītājs – Valērijs Geidāns-Kļava); divas militārās grupas – A.Duļļa vadībā, kas vāca ieročus (šajā grupā galvenokārt bija Rīgas 6.policijas iecirkņa darbinieki, un grupa bija cieši saistīta ar latviešu policijas bataljonu pārstāvjiem), un Savienības sargi (vadītājs – Vilis Rutks), kas apsargāja nelegālā laikraksta spiestuvi; dāmu komiteja (vadītāja – Marta Medne). LNS idejiskais vadītājs bija klasiskās filoloģijas students Arnolds Čaupals (segvārds Vilks), sekretārs un Latgales apgabala pārstāvis – Staņislavs Barkāns.

Līdz 1942.gada jūlijam saistībā ar LNS darbojās vēl vairākas nelielas grupas, kas bija izveidotas Rīgas pilsētas bērnu slimnīcā, Sarkanā Krusta māsu skolā, a/s Vairogs, Latvijas Universitātes Filoloģijas fakultātē, Rīgas Valsts tehnikumā, mašīnbūves rūpnīcā Metālists, kā arī provincē Dobelē.

LNS izdeva nelegālu laikrakstu Tautas Balss, kura redakcijas grupas vadītājs bija A.Kaminskis. Bez A.Kaminska laikraksta redakcijas grupā bija A.Čaupals, romāņu filoloģijas studente Ieva Birgere (Lase), students R.Jansons un citi.

Konspirācijas nolūkos LNS biedri vairumā gadījumu nezināja viens otra īstos vārdus, kā arī vietu LNS struktūrā. Daudzi no viņiem savstarpēji iepazinās tikai vēlākā ieslodzījuma laikā.

LNS bija sakari ar Konstantīnu Čaksti, Alfrēdu Valdmani, Ādolfu Klīvi. Džeimsu Raudziņu un citiem sabiedriskajiem darbiniekiem.

Vācu drošības policijai pamazām izdevās izsekot LNS pārstāvjus. 1942.gada martā tika apcietināts V.Pavlovskis, maijā B.Ločs, bet jūlijā – A.Bērziņš. Lielākās apcietināšanas norisinājās 1942.gada 14.novembrī, kad arestēja A.Čaupalu, S.Barkānu, A.Kaminski un daudzus citus LNS pārstāvjus.

LNS militārās grupas vadītāju A.Dulli vācu drošības policijai izdevās arestēt tikai pēc savstarpējas apšaudes 1942.gada 20./21.decembra naktī, kad viņš tika ievainots ar četriem šāvieniem kājās un vienu galvā.

1943.gada 29.janvāra ziņojumā Drošības policijas un SD pavēlniekam Ostlandē Drošības policijas un SD komandieris Latvijā R.Lange rakstīja: “Ārpus laikraksta [Tautas Balss] izdevēju loka varēja atklāt vairākas latviešu nacionālās pretestības kustības grupas. Līdz šim notverto piecu grupu dibināšanas pirmsākumi meklējami vēl boļševiku laikos. To vadītāji ir piedalījušies partizānu cīņās pret boļševikiem un lielākoties nāk no pērkonkrustiešu nometnes. Kā svarīgāko uzdevumu visi dalībnieki izvirzīja latviešu tautas propagandisko izglītošanu un tās morālo stiprināšanu. 1942.gada maija apcietināšanas, kurās tomēr neizdevās saņemt ciet organizācijas vadību, nekādi neietekmēja organizācijas aktīvo darbību. Ievērojamāka lejupslīde sekoja tikai augustā. Pašlaik apcietināts 50 nelegāli strādājošu LNS biedru. Runa ir galvenokārt par iestāžu darbiniekiem, kā arī par virsniekiem un palīgpolicistiem. Deviņi apcietinātie ir ar augstāko izglītību. No 16 apcietinātajiem, kas pieder pie militāriem formējumiem, 6 ir Palīgpolicijas vienību virsnieki, 8 – palīgpolicisti, 1 – latviešu politiskās daļas piederīgais, 1 – latviešu drošības komandas piederīgais. Par tālākajiem 40 arestiem ir pietiekami daudz materiāla. Pēc tagadējiem materiāliem jārēķinās ar vairāk nekā 100 arestiem, jo LNS bija grupējumi arī vairākās provincēs, kuru saistība ar centrālo grupu Rīgā tomēr bija vāja.”

Apcietinātie LNS dalībnieki tika ieslodzīti SD galvenajā ēkā Reimersa ielā Rīgā, tad pārvesti uz Centrālcietumu un Salaspils koncentrācijas nometni. Ir zināms, ka daži LNS biedri no ieslodzījuma tika atbrīvoti, daļa – mobilizēti Latviešu leģionā, citi nosūtīti uz Štuthovas, Manthauzenas un Dahavas koncentrācijas nometnēm.

Literatūra:

Grīnberga, M. Lai tevi neuzvar ļaunais, bet lai to uzvari tu. Diena pielikums Sestdiena. 1991., 7.dec. 11., 13.lpp.

Neiburgs, U. Latviešu nacionālās pretošanās kustības preses izdevumi Latvijā vācu okupācijas laikā. Latvijas Zinātņu Akadēmijas Vēstis. 2000. 54.sēj. 1/2, 43.-58.lpp.

Neiburgs, U. Nacionālās pretošanās kustības organizācijas Latvijā padomju un vācu okupācijas laikā (1940-1945). Latvijas Vēsturnieku komisijas raksti. 1.sējums: Latvija Otrajā pasaules karā: Starptautiskās konferences materiāli, 1999.gada 14.-15.jūnijs, Rīga. Rīga: Latvijas vēstures institūta apgāds, 2000. 163.-169.lpp.

http://www.old.historia.lv/index.htm

——-

Latviešu politiskās policijas Latviešu kartotēkas ziņas par nacionālās pretestības organizācijām.

[1942.gada decembrī]
_______________________________________________________________

NELEGĀLISTI

Centrālo vietu nelegālistu darbībā ieņēma LNS (Latviešu Nacionālistu savienība).

LNS mērķi precizēti tās programmā.

LNS darbība izpaudās orgāna “Tautas Balss” izdošanā un izplatīšanā, proklamāciju izplatīšanā.

Par bruņoto spēku sagatavošanu, protesta incidentu sarīkošanu nav ziņu.

LNS darbība praktiski likvidēta 17.novembrī – vācu drošības policijai apcietinot aktīvākos LNS locekļus.

1. LNS programma (pēc pielikuma). 2. LNS orgāns “Tautas Balss”.

“Tautas Balss” iznāca no 1942.g. janvāra līdz 1942.g. septembrim, ik mēnesi nummurs, t.i., 9 numuri.

“Tautas Balss” mērķi deklarēti pirmajā numurā – te ir izteiktas latviešu tautas īstas, neviltotas domas radīt patriotismu mazticīgos un šaubīgos latviešos, rādīt tautas īsto ceļu, sekmēt apvienošanos kopīgai cīņai. Sadarbības ar vāciem priekšnoteikums ir pašnoteikšanās tiesības.

“Tautas Balss” 9 numuros apskatīti šādi jautājumi par ieņemto LNS viedokli:

  1. Nostāja pret anglo-amerikāņiem, boļševikiem, paļaujoties uz latviešu tautas spēkiem, neatkarību.
  2. Rakstu vairums veltīts vācu politikas latviešu tautai naidīgo līniju uzrādīšanai un atmaskošanai, norādot uz Vācijas vispārīgi piekopto tautu apspiešanas politiku, latviešu tautas beztiesību, iesaistīšanu kopīgā cīņā bez kopīgiem pienākumiem, norādīts uz vācu varas līdzību ar boļševiku varu Latvijā, kolonizācijas draudiem, pašpārvaldes “dekorācijas” stāvokli, sakarā ar vācu politikas līnijām ieņemta nostāja pret iesaistīšanos RAD [valsts darba dienestā], brīvprātīgajos un darbos Vācijā.

Plašāks raksts veltīts vācu tieksmei uz Austrumiem – pagātnē un patlaban.

  1. Daudz rakstu veltīts latviešu tautas iekšpolitiskajai dzīvei, norādot uz tautas vienības, nacionālā goda un pašcieņas nepieciešamību – vēršoties pret savstarpējām ķildām, nodevību un līšanu.

Liela uzmanība veltīta Latgalei kā neatņemamai Latvijas zemes un tautas sastāvdaļai, uzrādot sabiedrības kļūdas šajā jautājumā, uzsverot sadarbības nepieciešamību. Apgaismoti baltkrievu centieni un separātistu centieni.

Uzsvērta latviešu nacionālās kultūras nozīmība, kas ir priekšnoteikums nacionālai un politiskai patstāvībai. Kultūras cīņa ir vienīgā, kuru iespējams pašreizējos apstākļos vest.

Latviešu sievietes uzdevums ir nacionālā audzināšana un līdzdarbība visās tautas dzīves nozarēs. Nosodīta vieglprātīgo sieviešu saiešanās ar vācu karavīriem.

“P[ērkoņkrusts]” apgaismots kā organizācija ar kliķes raksturu. Uzsvērta 15.maija tautas vienošanās ideoloģijas nozīme.

Lauki norādīti kā latviešu tautas dzīvā, garīgā un materiālā spēka avoti. Vairākos rakstos izteikti brīdinājumi izvairīties no pagrīdes romantikas, no citiem nelegāliem izdevumiem, kuros aiz nacionālisma maskas slēpjas komunisti vai anglofili.

Nevienā no numuriem nav skarts žīdu jautājums. “Tautas Balss” darbības izbeigšana saistīta ar nr.5 (maijs) iespiesto sieviešu sarakstu (kas saietas ar vācu karavīriem). Minētās sievietes nopratinātas, un pēc to uzdotiem paziņām uzsākta LNS darbības izsekošana. Jāpieņem, ka jūlija mēnesi jau vācu drošības policija bija “Tautas Balsij” uz pēdām, jo tādējādi izprotama neapšaubāmi vācu “Tautas Balss” viltus nr.7 izdošana, kurā ievietotos rakstos izpaužas radikāla atšķirība no “Tautas Balss” paustajām līnijām, nojaušama zināma vāciska orientācija (ar vēršanos pret Valdmani, mācītāju Teriņu), kaut arī maskota (ar iespiesto nemorālisko sieviešu sarakstu, kas gan izrādās patiesībai neatbilstošs, un vēršanās pret Rīgas oberbirģermistru Vitroku).

Par “Tautas Balss” ģeogrāfisko izplatību nav noteiktu ziņu. Galvenā izplatības vide – inteliģence, galvenā kārtā Rīgas.

Pārējo nelegālistu grupējumi – pēc to izdevumiem:

  1. Nacionāli patriotiskie, bez jaušamas orientācijas. Šajā grupā visiem kopējs pretboļševistiskais un pretvāciskais noskaņojums ar lielāku un mazāku izpaudumu.
  2. Ar anglofilisku orientāciju.

(Izslēdzot izdevumus, kur nepārprotami aiz nacionālisma maskas slēpjas komunisti.)

“Daugavas Vanagi” – konstatēts tikai nr.1 1942.g. jūlija beigās, ar pamatmērki – modināt latvisko stāju un nacionālo pašapziņu. Vadoties no pamatdomas, izdevumā skarti dažādi aktuāli jautājumi, izsakot sekojošas domas.

1. Latvietis pilnvērtīgs tikai Latvijā. 2. Latviešiem neder svešas idejas, jo aiz tām slēpjas tieksme pēc latviešu zemes. 3. Latvietim savā darbā pirmā vietā jāstāda latviešu tautas intereses.

“Latvijas Sargi” 1942.g. pirmajā pusgadā izplatīja vairākas zīmogotas proklamācijas, to saturā cenšoties noskaidrot latviešu tautas ieņemamo viedokli pret iesaistīšanos darbos Vācijā (negatīva nostāja), brīvprātīgo bataljonos (negatīva nostāja), kvalificējot abus šos jautājumus kā vācu izkliedēšanās politiku. Mēģināts noskaidrot vācu rīcību Latvijā. Zemnieki aicināti uzkrāt pārtikas līdzekļus, lai tauta nenonāktu bada stāvoklī.

Vairākas nezināmas nacionālistu grupas ir griezušās pie latviešu tautas ar proklamācijām, kurās nosodīta latviešu sieviešu vieglprātīgā un nemorālā sakaru uzturēšana ar vācu karavīriem, kā arī propagandējot atturību no iesaistīšanas brīvprātīgajos.

18.novembrī 1942.g. daudz apdzīvotās vietās izplatītas vietējas, pēc satura lozungveidīgas proklamācijas.

Vairāk kā noskaņojuma produkts jāuzskata (nevis ar nelegālu darbību saistīts) cirkulējoši dzejoļi un parodijas, kas saturā skar vācu politiku, vācu vadošās amatpersonas Latvijā un Vācijā u.tml.

Anglofiliskā grupa

Anglisko orientāciju vispilnīgāk reprezentē nelegālais izdevums “Latvija”.

Nr.1 datēts ar 1941.g. 18.novembri. Iznāk periodiski apm. pa 3-4 mēnešiem. Iznākuši 6 numuri, no tiem pēdējais datēts ar 1942.g. decembri. Visi numuri iespiesti pretēji pārējiem nelegāliem izdevumiem, kas rakstīti uz rakstāmmašīnas un tad pavairoti ar speciālu spiestuvi.

Visos izdevumos paustas šādas galvenās līnijas:

1. Vācu politika ir latvju tautai iznīcinoša. 2. Minimāla palīdzība Vācijai cīņā pret boļševismu jādod, bet pirmkārt jādomā par latviešu tautas dzīvo spēku, pietiekošiem pārtikas līdzekļiem, eventuāli vajadzīgo militāro spēku. 3. Brīvību dos angļu-amerikāņu uzvara. 4. Anglijai un boļševikiem nav kopēju mērķu. 5. Angliskā orientācija apvienota ar balstīšanos uz Ulmani un tā sasniegumiem.

Šai grupai pieskaitāms arī “Tālavas Taurētājs” (iznākuši 2 numuri), kura izteiktās domas stipri sedzās ar “Latvijā” paustajām. “Tālavas Taurētājs” jāvērtē kā kvalitatīvi zems, uz nepārdomātiem slēdzieniem un nepārbaudītām ziņām balstīts izdevums.

*

Latviešu Nacionālistu savienības programma

LNS dibināšanu izraisījuši 1940.g. 17.jūnija notikumi. LNS nodibināta, lai cīnītos par mūsu tautas turpmāku pastāvēšanu un nodrošinātu tās kultūras tālāku attīstību. LNS ir organizācija, kas izteiktu latviešu tautas neviltotu gribu, cīnītos par latviešu tautas interešu piepildīšanu. Par tuvākiem uzdevumiem LNS stāda:

1) latviešu nacionālās ideoloģijas noskaidrošanu un izplatīšanu, 2) latviešu tautas apvienošanu un politisku noorganizēšanu, 3) pēc latviešu tautai nepiemērotās varas gāšanas un tās ienaidnieku padzīšanas atjaunot brīvu, neatkarīgu, nacionālu Latvijas Valsti.

Deklarācija

Nācija ir kultūras vērtība, kuras uzdevums ir piepildīt savu sūtību un līdz ar to veicināt visas cilvēces attīstību. Šī uzdevuma veikšanu garantē vienīgi neatkarīga nacionāla valsts, kuras likumdevēja vara izteic visas tautas intereses (nacionāla demokrātija).

1. Latvija atjaunojama bij. teritorijas robežās. 2. Valsts absolūtai varai jāpieder latviešu tautai. 3. Valsts satversmi izstrādā latviešu tautas vēlēti priekšstāvji.

LNS politiskajā programmā uzstādītas šādas pamatprasības:

  1. Brīvas neatkarīgas, nacionālas Latvijas Valsts atjaunošana uz nacionāldemokrātiskiem principiem, kurā LNS ieiet kā politiska partija un reprezentēta brīvas, apvienotas latviešu tautas (zemniecības, strādniecības un inteliģences) gribu un intereses.

2.,3. Latviešu tautas pamatslānis ir zemniecība, kas izveidojama par stipru bezplaisainu nacionālu vienību, ar ko apvienojama nacionālā strādniecība un inteliģence.

Šo latviešu tautas apvienošanu realizē šādi politiski pamatprincipi:

Agrārpolitika

  1. Zemes valdīšana un lietošana zemes apstrādātājiem.
  2. Izvedama radikāla agrārreforma, piešķirot zemi vēl visiem latviešu bezzemniekiem, izmantojot valsts un privāto zemi, respektējot privātīpašuma tiesības.

3.,4. Saimniecību lielumu nosaka tautsaimnieciska atmaksāšanās un eksistences nodrošināšana apstrādātājiem. Zemes netieša un spekulatīva paplašināšana vai pamazināšana nav pielaižama.

  1. Nekultivētas zemes, ievērojot privātīpašuma tiesības, ieskaitāmas zemes fondā, – pamatkultivēšanu izdara valsts, pēc tam to sadalot zemes gribētājiem.
  2. Kredītu inventāra iegādei dos valsts.

Sociālpolitika

  1. Sociālpolitika izveidojama uz nacionālpolitikas principiem.
  2. Izveidojama nac. rūpniecības politika, kas nekaitē agrārpolitikas un visp. saimnieciskās politikas interesēm.
  3. Rūpniecības uzņēmumi pakļauti valsts kontrolei, uzņēmumu administrācijā piedalās vēlēti strādnieku pārstāvji.
  4. Attiecības starp uzņēmējiem un strādniekiem kārto nacion[āl]-arodbiedrības vēlēti pārstāvji, valsts apstiprināti.
  5. Fiziskā darba strādniekiem 8 st., inteliģencei – 6 st. darbadiena.
  6. Normējamas virsstundas un akorda darbs, garantējot pietiekošu izpeļņu normālos apstākļos.
  7. Sievietēm un vīriešiem vienādas darba tiesības un atalgojums, par cik tas atbilst izstrādāto normu vienādībai.
  8. Brīvo profesiju darbiniekiem garantējama individuāla darba iespēja.

Tautas labklājības un veselības politika nododama valsts rokās.

1.,2. Valsts nodrošina visiem pilsoņiem brīvu ārstēšanos, bezmaksas palīdzību dzemdētājām, mātes nodrošināšanu.

3.,4. Dzīves standartam atbilstošas un izpeļņai proporcionālas pensijas, darba nespējīgo nodrošināšana.

Izglītības politika

  1. Pamatā latvisko kultūras vērtību piesavināšana un tālāk izveidošana.
  2. Obligāta un brīva (māc[ību] līdz[ekļi], apģērbs, uzturs) 6-gadīga pamat- un 2-gad[īga] speciālā izglītība.
  3. Spēju cenzs nosaka tālāku izglītības saņemšanu.
  4. Skolu sistēmas pamatā vienota skola.
  5. Nacionālās kultūras pētīšanai un izplatīšanai dibināmas spec[iālas] zinātniskas biedrības un institūti.

Iekšējai politikai jāgarantē:

1.,2. Personas un mantas drošība, personas un dzīvokļa, korespondences neaizskaramība.

  1. Vārda, preses un biedrošanās brīvība – cik tālu tas nekaitē latviešu tautas un valsts interesēm.

4.,5. Visas ticības un pasaules uzskati bauda vienādas tiesības, attiecīgām savienībām privātsavienību raksturs (izņemot tos, kas nostājas pret latviešu tautu un tās nacionālām tradīcijām un patstāvīgu Latvijas Valsti).

  1. Visi valsts pilsoņi vienādi likuma priekšā, sievietei līdztiesisks stāvoklis.

Arējā politika

  1. Jānosaka nacionālās Latvijas Valsts līdztiesisks stāvoklis pārējo valstu starpā.
  2. Baltijas valstis jāsaista kulturālā, saimnieciskā un politiskā darbības saskaņā un kopējā aizsardzības blokā.
  3. Jārada un jāuztur draudzīgas attiecības ar pārējām nācijām un to valdībām, kas atzīst pašnoteikšanās tiesības, mūsu kulturālo, saimniecisko un politisko brīvību un nacionālās neatkarības valsts nepieciešamību.

___________________________________________________________

Avots: Latvijas suverenitātes ideja likteņgriežos. Vācu okupācijas laika dokumenti 1941-1945. Sast. Samsons, V. Rīga: Zinātne, 1990. Nr.14, 89.-94.lpp.

Dokumenta atrašanās vieta: LZA CA, 40.f., 5.apr., lieta “Mežakaķi”, 1.sēj., 172.-177.lp. Oriģināls.

http://www.old.historia.lv/index.htm

==================

Latvijas Tēvijas sargu[1] (partizānu) apvienības prezidija
DEKLARĀCIJA

Lai sasniegtu apvienības statūtos izvirzītos mērķus, prezidijs deklarē:

  1. Lai realizētu latviešu tautas nesatricināmo gribu atgūt savu nacionālo, neatkarīgo, demokrātisko valsti, vēršamies pie Latvijas valdības trimdā, pie visām brīvību un nacionālo neatkarību mīlošām valstīm un tautām ar lūgumu palīdzēt latviešu tautai atgūt savu nacionālo, neatkarīgo, demokrātisko Latvijas valsti, ko viņai ar hitleriskās Vācijas palīdzību 1940. gadā atņēma iebrukušais PSRS karaspēks.
  2. Savas tiesības uz neatkarību latviešu tauta pamato ar 1918. g. 18. novembrī proklamētās Latvijas valsts pastāvēšanas faktu un ar Apvienoto Nāciju Organizācijas statūtiem.
  3. g. 18. novembrī nodibināto Latvijas valsti atzina visas pasaules valstis, un desmitu gadu pastāvēšanas laikā tā pierādīja iespēju pastāvēt augsti attīstīto kultūras valstu vidū.

Visa pasaule pazīst Latvijas valsti kā spējīgu pastāvēt un latviešu tautu kā strādīgu, spējīgu nesavtīgi mīlēt savu Dzimteni un jebkurā mirklī sacelties pret ienaidniekiem, kas ar brutālo spēku uzspiež svešu kultūru un dzīves veidu, izlaupot gadsimtos uzkrātās kultūras un materiālās vērtības.

  1. Lai sasniegtu Latvijas Tēvijas sargu (partizānu) izvirzītos mērķus, Latvijā atrodas vairāk nekā 40 000 vienībās apvienotu Latvijas Tēvijas sargu (partizānu), kuri pilni apņēmības, glabājot 1918.-1920. gadu atbrīvošanas cīņu varoņu mantojumu, nežēlojot spēku un dzīvību, šodien stāv par brīvās, neatkarīgās, nacionālās un demokrātiskās Latvijas atgūšanu. Šodien tie stāv pret latviešu tautai naidīgo komunistu varu, kas realizē asiņainu teroru pret Latvijas patriotiem.
  2. Latvijas Tēvijas sargu (partizānu) apvienības prezidijs, visas tautas atbalstīts, ik mirkli ir gatavs sākt sagatavošanas darbu, lai dibinātu nacionālu, neatkarīgu demokrātisku Latvijas valsti, iesaistot šajā darbā arī latviešu trimdas pārstāvjus. Gadījumā, ja ārpus Latvijas aiz robežām būtu jau nodibinājusies Latvijas trimdinieku pagaidu valdība, tad prezidijs gatavs to atzīt un nosūtīt savus pārstāvjus sarunām par valsts uzbūves pamatiem un valdības programmas izstrādāšanai.
  3. Latvijas Tēvijas sargu (partizānu) apvienības prezidijs Latvijas trimdas valdībai un visām pasaules valstīm paziņo, ka visā komunistu valdīšanas laikā Latvijā un it sevišķi pēdējā laikā notiek vēsturē vēl neredzēts terors pret latviešu patriotiem, kurus arestē, nogalina un izsūta iznīcināšanai uz Sibīriju. Vairāk nekā 50 000 latviešu patriotu iet bojā Padomju čekas cietumos un tos gaida bada nāve.

Visus tos latviešus, kas paceļ balsi par nacionālo neatkarību, komunisti dēvē par buržuāziskiem nacionālistiem, labākās latviešu zemnieku sētas izlaupa un nodedzina.

Visa komunistu vara ir vērsta uz ātrāku latviešu tautas iznīcināšanu. Tādēļ Latvijas Tēvijas sargu (partizānu) apvienības prezidijs visas latviešu tautas vārdā griežas pie Latvijas trimdas valdības aiz Latvijas robežām un pie visām brīvību mīlošajām tautām ar lūgumu nekavējoties nosūtīt starptautisku komisiju uz Latviju, lai izbeigtu un novērstu asiņaino komunistu teroru, slepkavošanas, arestus, spīdzināšanas un dedzināšanas.

Pielikumā: Latvijas Tēvijas sargu (partizānu) statūtu kopija.

LTS(p)A prezidija priekšsēdētājs
Locekļi
Ģenerālsekretārs

Tulkojusi A. Paulāne
1946. g. 1.3.
__________________________________________________________

Avots: Latvijas nacionālo partizānu karš: Dokumenti un materiāli 1944-1956. Sastādījis un komentējis Strods, H. Rīga: Preses nams, 1999. 656 lpp.>Nr.30, 148.-150.lpp.

Dokumenta atrašanās vieta: LVA, 1986.f., 1.apr., 28612.l., 3.sēj., 138.-141.lp. Staņislava Stroda (“Tālivalža”) krimināllieta. Rokraksts ar tinti uz balta papīra, krievu valodā (tulkojums no latviešu valodas).

[1] Nosaukumi Tēvijas sargi un Tēvzemes sargi dokumentos nereti lietoti paralēli.

http://www.old.historia.lv/alfabets/N/na/nac_partiz/dok/1945.00.00.latv.htm

==============

Latviešiem latvisku Latviju

Latvijas Nacionālo partizānu apvienības
cīņas programma

  1. Ārējās politikas jomā

Mēs cīnāmies:

  1. Par Latvijas valsts faktiskās suverenitātes (neatkarības) atjaunošanu, pamatojoties uz juridisko spēku saglabājušajiem Latvijas Satversmes sapulces[2] demokrātiskajiem likumiem un Apvienoto Nāciju deklarāciju, atbilstoši kurai par savas zemes saimniekiem un tās liktens lēmējiem jābūt pašai latviešu tautai.
  2. Pret despotisko, ar spēku uzspiesto padomju varu, kas nelikumīgi viltojusi tautas gribu, varu, kas ir tautas apspiedēja, – padomju varu, pret boļševistisko partijas diktatūru, pret tās šķiru cīņas ideoloģiju un verdzisko sociālo iekārtu Latvijā.
  3. Iekšējās politikas jomā

Mēs cīnāmies:

  1. Par latviešu tautas patiesās gribas izteikšanu vispārējās, tiešās, vienlīdzīgās, slēgtās vēlēšanās Saeimā un pašvaldības orgānos.
  2. Par Brīvās Latvijas valsts visu partiju un visu pilsoņu piedalīšanos vēlēšanās neatkarīgi no šķiras, tautības, ticības, sociālās izcelšanās, izglītības un īpašuma stāvokļa.
  3. Par Sarkanās armijas un čekas orgānu atsaukšanu no Latvijas teritorijas, lai visdrīzākajā laikā būtu iespējams veikt vēlēšanas pilnīgi brīvi, Apvienoto Nāciju statūtu garā.
  4. Par visu Latvijas pilsoņu, kurus arestējuši un izsūtījuši krievu okupanti un vācu okupanti, atgriešanos Latvijas teritorijā.
  5. Sociālās politikas jomā

Mēs cīnāmies:

  1. Par visu profesiju un amatu darbinieku veselības aizsardzību un taisnīgu atalgojumu.
  2. Par visu strādājošo nodrošināšanu ar darbu un viņu labklājības iespējamu paaugstināšanu.
  3. Par latviešu tautas dzīvesspēka palielināšanu, par palīdzības sniegšanas nodrošināšanu daudzbērnu ģimenēm.
  4. Par pensiju gados vecajiem cilvēkiem, darbanespējīgajiem un invalīdiem.
  5. Tautas izglītības jomā[3]

Mēs cīnāmies:

  1. Par visu iedzīvotāju slāņu iesaistīšanu sagrautās tautas saimniecības atjaunošanā, atzīstot privāto īpašumu.
  2. Par lielo tirdzniecības un rūpniecības uzņēmumu un banku interešu pakļaušanu valsts un tautas kopējām interesēm.
  3. Par atbalstu nacionālajai rūpniecībai un tirdzniecībai un to attīstību.
  4. Agrārās politikas jomā

Mēs cīnāmies:

  1. Par brīvās Latvijas valsts pastāvēšanas laikā īstenotās agrārās reformas padziļināšanu, pret boļševistisko zemes reformu, kas virzīta uz tautas sašķelšanu un sanaidošanu, atzīstot to vienīgi tiktāl, ciktāl tā nebūs vērsta pret iepriekšējiem zemes īpašniekiem, nolūkā izraisīt šķiru cīņu.
  2. Par zemes nodošanu īpašumā ģimenēm, kuru locekļi krievu okupācijas laikā un vācu okupācijas laikā nav izdarījuši noziegumus pret latviešu tautas vitālajām interesēm.
  3. Garīgās dzīves jomā

Mēs cīnāmies:

  1. Par preses, vārda, sapulču un reliģijas brīvību, par baznīcas svētumu.
  2. Par nacionālās kultūras un mākslas attīstību.
  3. Par visplašāko masu bezmaksas obligāto pamata izglītību.
  4. Par stipendijas izsniegšanu un pilnīgi bezmaksas mācībām spējīgākajiem jauniešiem vidusskolās un augstākajās mācību iestādēs.
  5. Par skolu jaunatnes audzināšanu reliģiozā, ētiskā un nacionāla valstiskuma garā.

Deklarācija:

Realizējot norādītos principus, mēs atbalstām Latvijas emigrantu un Latvijas valsts pārstāvju aiz robežām veikto cīņu.

Visus Latvijas patriotus un īsti nacionāli noskaņotos tautiešus, kā arī latviešu komunistus mēs aicinām piedalīties kopējā cīņā, lai nomestu boļševisma varu un atjaunotu patiesi demokrātisku Latviju.

Dievs, svētī Latviju!

tulkojis Arkalbalsts

Izziņa: oriģināls atrodas LPSR VDM
Kopija pareiza: [spiedogs]

LPSR VDK 1. Specnodaļas
priekšnieks
majors [Bežoks]

____________________________________________________________

Avots: Latvijas nacionālo partizānu karš: Dokumenti un materiāli 1944-1956. Sastādījis un komentējis Strods, H. Rīga: Preses nams, 1999. 656 lpp.>Nr.32, 153.-156.lpp.

Dokumenta atrašanās vieta: LVA, 1986.f., 30641.l., 3.sēj., 64.-66.lp. Krievu valodā mašīnraksts.

[1] Divi dokumenta eksemplāri konfiscēti 1946. gada 1. februāri Valkas apriņķa Lejasciema pagasta Pailiņu mājās kopā ar 22 citiem dokumentiem. Tā autors nav zināms, taču iespējams, ka tas ir Antons Circenis (“Vārpa.”). Domājams, ka deklarācija sastādīta 1945. gadā. Oriģināli latviešu valodā nav saglabājušies. No latviešu valodas oriģināla tulkojis Arkalbalsts. [Skatīt – Latvijas nacionālo partizānu karš: Dokumenti un materiāli 1944-1956. Sastādījis un komentējis Strods, H. Rīga: Preses nams, 1999. 656 lpp.>153.lpp.]

[2] Noraksta tekstā – Латышского собрания.

[3] Tā H. Stroda publikācijā.

http://www.old.historia.lv/alfabets/N/na/nac_partiz/dok/1945.00.00.01.latv.htm

=============

Latvijas Nacionālās jaunatnes savienības (LNJS) darbības
un struktūras statūti (DSS)

  1. Būtība

1.§ Latvijas Nacionālās jaunatnes savienība (LNJS) dibināta atbilstībā Latvijas Nacionālās savienības statūtu 30.§ e punktam, un tās darbība aptver visu Latviju.

  1. Mērķis

2.§ Latvijas Nacionālās jaunatnes savienības mērķis:

  1. a) Apvienot visu Latvijas jaunatni vienā nacionālā jaunatnes organizācijā, ar mērķi apgūt Latvijas dzīves zināšanas un pareizu politisko izpratni, kā arī attīstīt aktīvu nacionālo pašdarbību.
  2. b) Nacionālas latviskas dzīves izpratnes ieaudzināšana:
  3. Sekmēt jaunatnes morālo, fizisko un garīgo attīstību, īpaši attīstīt jaunatnes vidū domāšanas un patstāvīgas spriešanas spējas.
  4. Ieaudzināt jaunatnē mīlestību pret Tēviju, uzņēmību, pienākuma apziņu, pašaizliedzību, darba mīlestību un stipru, nelokāmu raksturu.
  5. Sagatavot praktiskai dzīvei un darbu uzskatīt par goda lietu, īpašu uzmanību pievērst lauksaimniecībai kā mūsu tautas saimniecības galvenajai nozarei.
  6. Veicināt latviešu tautas kopējo nacionālo un politisko tieksmju īstenošanu.
  7. Savienības uzbūve un organizācija

3.§ Latvijas Nacionālo jaunatnes savienību organizē un vada LNA jaunatnes sekcijas vadītājs, saukts par LNJS Priekšnieku, viņu izvēlē locekļi – jaunatnes sekcijas organizatori un iniciatori no LJS aktīvo vai pilntiesīgo locekļu skaita ar LNA Centrālās valdes piekrišanu un LNA Priekšnieka apstiprinājumu.

4.§ Latvijas Nacionālā jaunatnes savienība teritoriāli sadalās pa apvidiem vai rajoniem un pagastiem – družīnās, pagastos tās teritoriāli dalās pulciņos:

jaunākā vecuma jaunatne – vecumā no 6 līdz 11 gadiem,

jaunatne no 12 līdz 16 gadiem,

jaunatne, vecāka par 17 gadiem.

Pulciņi atbilstoši dzimumam sadalās dzimtās un saimēs, zēnu un meiteņu.

5.§ LNJS priekšnieks izrauga rajonu un pulciņu vadītājus, ne jaunākus par 21 gadu, un viņu vietniekus, ne jaunākus par 16 gadiem.

Turklāt viņiem obligāti jābūt arī LNA biedriem.

Pulciņu, dzimtas un saimes vecākos un palīgus izrauga no Latvijas Nacionālās jaunatnes savienības visspējīgākajiem un aktīvākajiem biedriem.

6.§ Pulciņos jaunatne dalās atbilstībā dzimumam un saimju skaitam dzimtā; ja pulciņos apvienota abu dzimumu jaunatne vai ja dzimtā ir 35 saimes. Dzimta parasti apvieno no 3 līdz 5 saimes, pa 5 līdz 9 cilvēkiem katrā, ieskaitot dzimtas vecāko un viņa palīgu.

Saime ir mazākais apakšnodalījums, lai īstenotu paredzētās sacensības, sacīkstes un veiktu citus uzdotos pienākumus.

7.§ Visai grupu jaunatnei atkarā no aktivitātes un izturētajām pārbaudēm piešķir nosaukumus: – Jaunākā vecuma jaunatnei – jaunais iesācējs, īstais, raženais, dižais[1] zēns.

Jaunatnei – mazjaunulis, īstais, raženais, dižais puisēns.

Vecākā vecuma jaunatnei – dižais iesācējs, īstais, raženais, dižais puisis.

Atbilstīga nosaukuma piešķiršanu un pārbaudes konkrēti nosaka atsevišķa instrukcija.

Nosaukums var tikt piešķirts pagrīdes darba laikā, un tā piešķiršanai tiek prasīta puse no laika, kāds nepieciešams nosaukuma piešķiršanai legāla darba laikā.

Pagrīdes perioda aktīvākajiem darbiniekiem tiks dotas privilēģijas ieņemt augstākos posteņus Latvijas Nacionālās Jaunatnes Savienības legālajā periodā.

Aktīvajai jaunatnei, kas sevi parādījusi nelegālo darbību periodā, tiks dota priekšroka augstāko amatu saņemšanai LNJS legālu darbību periodā.

8.§ Ar legāla darba nodibināšanos savienībai paredzēts ieviest formas tērpu ar atšķirības zīmēm, kas nosaka ieņemamo amatu, nosaukumu, izdienu, apbalvojumus un goda zīmes.

9.§ Katrā družīnā strādā valde, sastāvoša no 3 līdz 5 cilv., ko ievēlē družīnas delegātu sapulce.

Delegātu sapulce sastāv no pārstāvjiem, kuri ievēlēti no vecākā vecuma jaunatnes, turklāt katri 10 cilvēki ievēlē vienu delegātu.

10.§ Valdes uzdevumos ietilpst attīstīt un nostādīt pašdarbību zināmā augstumā, aktivizēt un pārraudzīt pulciņu darbību, palīdzēt organizācijai un sekmēt jaunatnes iestāšanos Latvijas Nacionālās jaunatnes savienībā.

11.§ Pie katras družīnas, tās vadītāja vadībā strādā visu triju vecumu vadošais pulciņš.

12.§ Katra dzimta izraugās sev nosaukumu, varbūt kādu senlatvisku [nosaukumu] vai vēsturiskā rajona vai apvidus [vārdu].

Jaunākā vecuma un vidējā vecuma dzimta izvēlas sev tuvākās apkaimes rajona nosaukumu, bet vecākā vecuma dzimta – Latvijas mērogā.

13.§ Atbilstoša nosaukuma dzimtas saimes izraugās sev izcilu sabiedrisku darbinieku vārdu, to, kuri strādājuši vai strādā atbilstoša nosaukuma dzimtas rajonā.

14.§ Vienlaikus ar esošo nosaukumu saimēm tiek piešķirti kārtas numuri; tos saimes iegūst ikgadu individuālo sasniegumu sacensībās un saimes kopējā cīņā. Sacensības noris nepārtraukti visu gadu.

15.§ Saimes, kas ieguvušas augstāko nosaukumu 3 gadus pēc kārtas, izmanto šo nosaukumu nākamos trīs gadus. Pēc tam sacensības sākas no jauna. Trīsgadu periodā konkrētā saime piedalās ārpus konkursa, un to nesauc par pirmo, bet par vadošo saimi.

16.§ Vadoties no praktiskās lietderības un nepieciešamības, lai veidotu plašākas kopienas, gūtu speciālas un praktiskas zināšanas, pie savienības var dibināt atbilstošus kursus, bet pie pulciņiem – atbilstošas sekcijas.

17.§ Praktiskā darba labākie sasniegumi var tikt prēmēti.

18.§ Tuvāk noteikt savienības uzbūvi, pārvaldes orgānu, vadītāju un jaunatnes pienākumus paredzēts pēc savienības darba sākuma un tās darbības izvēršanas plašākā mērogā, bet pilnībā tikai pēc tam, kā radīsies iespēja sākt legālu darbību pēc Latvijas atbrīvošanas.

Nelegālā darba periodā nepieciešams rīkoties un vadīties no “Savienības Instrukcijas nelegālam darbam”.

Savienības Instrukcija nelegālam darbam

  1. Organizatoriskie un taktiskie principi

1.§ Latvijas Nacionālās jaunatnes savienība sāk savu darbu atbilstoši darbības un struktūras statūtiem (DSS) un pagrīdes darbības periodā vadās no šo statūtu pamatprincipiem.

2.§ Sākot darbu, atbilstībā šiem statūtiem, jau darbību uzsākušajām pagrīdes jauniešu grupām vai grupu vecākajiem jāsaistās ar LNS centrālo vadību vai to pilnvarotajiem no vadības, rajoniem vai apvidiem. Līdz savienības darba sākumam organizēto nelegālo grupu dalībnieki, kas iesnieguši pirmā pielikumā norādīto biedru sarakstu, tiks uzskatīti par LNJS organizatoriem un iniciatoriem.

3.§ LNJS organizatoriem un iniciatoriem ir tiesības no LNS dalībnieku skaita izraudzīt LNJS rajonu un apakšvienību priekšnieku un vadītāju kandidātus, bet paši atbilstīga vecuma organizatori un iniciatori var tikt izvirzīti par vadītāju vietniekiem.

4.§ Organizatori un iniciatori uztur sakarus ar LNS Centrālo valdi ar LNJS priekšnieka palīdzību.

5.§ Organizatoru un iniciatoru grupu vecākie uztur tiešus sakarus ar LNJS priekšnieku, kā arī nodod speciālus ziņojumus un atskaites par darbu un saņem norādījumus. Viņi arī turpina uzturēt sakarus starp rajoniem un družīnām, tāpat arī pēc iecelšanas – starp priekšniekiem un vadītājiem rajonos.

6.§ Organizatoru un iniciatoru uzdevums ir organizēt un aicināt jaunatni, atbilstībā dzimumam, organizēties grupās (saimēs) pa 3-10 cilvēkiem katrā un izvirzīt no grupu vidus grupu vecākos un vietnieku vai palīgu, to rīkojumiem grupas dalībnieki pakļaujas.

7.§ Grupas pēc sava rakstura var būt organizatoriskas un pamata.

8.§ LNJS organizatorisko grupu būtība:

Katrs organizatoriskās grupas dalībnieks organizē tālāk jaunatni pamata grupās, kuras tālāku jaunatnes organizāciju neveic vai arī nav spējīgas to veikt, un organizatoriskajās grupās, kuru locekļi savukārt turpina organizēt jaunas jaunatnes organizatoriskās un pamata grupas.

9.§ Katrs jaunatnes organizatoriskās grupas un cēlsirdīgas jaunatnes dalībnieks var būt gan organizatorisku, gan pamata grupu vecākais, bet ne vairāk kā 1 līdz 3.

10.§ Grupu organizācijā var būt divi pamatprincipi:

  1. a) Organizējamās grupas dalībniekus organizators izvēlas katru atsevišķi personīgi pats, pēc tam apvieno vienā grupā, pats uzņemdamies šīs grupas vecākā pienākumus, bet vietnieku tāpat izvēlas pats vai arī atļauj grupas dalībniekiem izvirzīt no sava vidus.
  2. b) Izvēloties kādu no jaunatnes ar organizatora spējām un pēc viņa iepazīstināšanas ar organizācijas mērķiem, uzdevumiem un statūtiem, uzdot viņam grupas organizēšanu. Šajā grupā viņš uzņemas vecākā pienākumus, bet bijušais organizators tiek atstāts vietnieka amatā, vislabāk, tiek atstāts par grupas vecāko, kurš vada grupu un kā iniciators organizators uztur sakarus ar “galotni”.

Piezīme: Punktā b) norādītā organizācijas metode, raugoties no nelegālā darba viedokļa, ir vislabākā.

11.§ Organizatoru un iniciatoru organizētās grupas, pakāpeniskas organizētības kārtībā, pakļautas atbilstīgai sadalei pakāpēs. Pakāpes aprēķina šādā kārtībā:

Organizatoru un iniciatoru grupa saucas par pirmo pakāpi, šīs grupas locekļu organizētās jaunās grupas ir – pirmās pakāpes; pirmās pakāpes grupas locekļu organizētās grupas ir – otrās pakāpes utt.

13.§ Organizatoriskās grupas dalībniekam:

  1. a) Organizējot pa 2-3 grupām no viena vecuma dalībnieku grupējuma, jaunieši kļūst par attiecīgā grupējuma dzimtas vecākajiem (jaunākā vecuma jaunatnes, jaunatnes, vecākā vecuma jaunatnes).

Tādējādi par vecāko grupu var kļūt viena grupa, kura tiek uzskatīta par dzimtas vadošo grupu.

  1. b) Noorganizējot divas dzimtas no viena vecuma grupējuma un kādu jaunatnes grupu no cita vecuma grupējuma, kļūst par attiecīgā grupējuma dzimtas pulciņa vecāko. Dzimtas vai grupas vecākā pienākumus var uzņemties tikai vienā dzimtā vai grupā.

Pielikums: Grupas vecākais organizatoriskajā periodā var atteikties no DSS 4. paragrāfa attiecībā par jaunatnes grupēšanu, iekļaujas tās jaunatnes saimē, kurai ir vairākums.

Piemēram: 2 dalībnieki ir 14, 16 gadus veci un 5 dalībnieki ir vecāki par 17 gadiem.

14, 16 gadīgie 2 dalībnieki ir mazākums, tāpēc jāiekļauj diženās jaunatnes grupā, kurā ir jaunatne, vecāka par 17 gadiem un ir 5 cilvēki. Pretējā gadījumā vajag rīkoties pretēji.

14.§ LNS dalībnieks, noorganizējis 13. paragrāfa b) punktā norādīto grupu skaitu, paliek atbilstīgā pulciņa vadītājs.

15.§ Pulciņa vadītājs, noorganizējis pagastā vismaz 3 pulciņus, kļūst par jaunatnes priekšnieka kandidātu atbilstīgajā pagastā.

16.§ 13., 14. un 15. paragrāfa kārtībā noorganizēto grupu dalībnieku skaitam jāsasniedz vienas grupas vidējais; tam vidēji jābūt 5 cilvēki.

17.§ Iekļaujoties vai iekļaujot kādā noorganizētā grupā vai pastāvošā pulciņā vai posmā, pulciņa vai posma vadītājs apstiprina grupu (saimju) un dzimtas vecākos.

  1. Slepenā darba nolikums

18.§ Grupu dalībniekiem nav jāzina:

  1. a) Katra grupas dalībnieka pienākums ir neinteresēties par augstākstāvošo priekšniecību, atskaitot savu tiešo priekšnieku – grupas vecāko vai viņa vietnieku.
  2. b) Katram priekšniekam vecākajam jāzina vienīgi pakļautie, viņam nav jāzina un viņa pienākumos neietilpst interesēties par augstākām un citām grupām, dzimtām, pulciņiem utt., par priekšniekiem un dalībniekiem, atskaitot savu tiešo priekšnieku.
  3. c) Tuvākie tiešie priekšnieki:
  4. Grupas dalībniekam – grupas vecākais un vietnieks.
  5. Grupas vecākajam – dzimtas vecākais.
  6. Dzimtas vecākajam – pulciņa vecākais.
  7. Pulciņa vadītājam – apakšvienības priekšnieks utt.
  8. Pulciņa vecākajam – pulciņa vadītājs.

Grupu vecākajiem, organizatoriem un iniciatoriem – Savienības priekšnieks.

Piezīme: Pārmērīgas ziņkārības parādīšana par augstākstāvošo priekšniecību vai citu grupu priekšniecību, kā arī par dalībniekiem, uzskatāma par spiegošanu vai nodevības mēģinājumu boļševiku labā. Gadījumā, ja kādam kļūst zināms dalībnieks vai kādas citas grupas priekšnieks, tad par to nevienam citam nedrīkst izpaust.

19.§ LNJS dalībnieki nedrīkst nevienam izpaust, ne vecākiem vai citiem tuviniekiem vai radiniekiem, svešiem, pazīstamiem vai draugiem par sevi un citiem, kuri ir pagrīdes jaunatnes organizācijas dalībnieki, vadoties no atziņas:

“Ko cits nezina, to nedrīkst izpaust un izstāstīt.”

20.§ Visi saraksti jāglabā droši un slepeni un to atrašanās vietu var zināt vienīgi grupas vecākais, vietnieks un viņu tuvākais tiešais priekšnieks.

Grupas vecākie dalībnieku sarakstus nedrīkst nesāt, kā arī glabāt pie sevis. Viņiem dalībnieki jāzina no galvas.

Vairāku grupu vadītājiem atļauti saraksti ar izdomātiem vārdiem.

III. Biedru pienākumi

21.§ Gādāt, lai biedri un iedzīvotāji turētu slepenībā darbu attiecībā uz partizānu “LNS” un “LNJS” un atklātu noslēpuma neievērotājus.

22.§ Zināt un izpildīt vadības orgānu DSS instrukciju un vecāko rīkojumus un bez iebildēm izpildīt līdz galam savienības uzliktos uzdevumus.

23.§ Organizēt jaunatnes organizatoriskās vai pamata grupas.

24.§ LNS pienākumos ietilpst organizēt iedzīvotājus un politiski apvienot Latvijas Nacionālajā Savienībā.

25.§ Sniegt palīdzību pretpadomju partizāniem un viņu darbībai, organizēt savstarpēju palīdzību patriotiem, kuri palikuši bez nodrošinājuma.

26.§ Izplatīt izsniegtās lapiņas, uzsaukumus un citu propagandas literatūru.

27.§ Katra pienākums ir izskaidrot un iemācīt izprast starptautisko stāvokli un politiskos notikumus, kā arī to, kāda politiskā dzīve un kārtība paredzama pēc boļševiku sagrāves. Izveidot iedzīvotājiem pareizu skatījumu par LNS un LNJS mērķiem, uzdevumiem un darbu, kā arī veikt propagandu iedzīvotāju vidū, lai viņi sniegtu palīdzību savienībām.

28.§ Brīdināt katru neapzinīgu tautieti, kurš strādājis boļševiku labā.

29.§ Paturēt prātā personas, kuras pēc boļševiku varas sagrāves var strādāt kā jaunās iekārtas grāvēji, lai tādus varētu atmaskot tautas priekšā.

30.§ Izskaidrot iedzīvotājiem visus boļševiku nodomus.

31.§ Celt savienības vispārīgo un politisko līmeni ar organizētajiem referātiem, kursiem, lekcijām u.tml. un lasot atbilstīgu literatūru.

32.§ Pakļaut personīgās intereses savienības un savas tautas interesēm.

33.§ Ierasties norādītajā laikā sapulcēšanās vietā. Nolaidīga nenoteiktība var būt par cēloni izslēgšanai no savienības.

34.§ Rakstīt hroniku, atzīmējot svarīgākos notikumus valsts, apkaimes un pagasta mērogā, īpaši sīki atzīmējot rajona darbu. Hronikas pierakstu veikt regulāri, bet, ja ar pārtraukumiem, tad ne vairāk kā nedēļu. Hronika rakstāma grupas apjomā, un pierakstā jāpiedalās visiem grupas locekļiem. Hronika ir grupas aktivitātes atspoguļojums, un tai jāatspoguļo, cik aktīvi katrs loceklis izpilda savus pienākumus. Hronikā un savienības darbā lietojami vienīgi segvārdi. Hronika glabājas pie grupas vecākā.

35.§ Piedalīties ar rakstiem un sniegt informatīvus ziņojumus jaunatnes kopējā žurnāla izdevniecībai.

36.§ Izsekot tautas izspiegotāju un nodevēju darbībai un veidot sarakstus, atzīmējot, kad, kur un kādas nodevības izdarītas un kas to var apliecināt.

37.§ Vidējā un vecākā vecuma jaunatnes grupām pa sava darba rajonu (apgabals, pagasts, ciems) veidot sarakstus, ierakstot visus padomju uzņēmumu un organizāciju darbiniekus, iekļaujot no atbildīga darbinieka līdz apkalpotājai.

  1. a) Sarakstā jānorāda – uzvārds, vārds, dzimšanas gads, nacionalitāte, ticība, izglītība, nodarbošanās veids, specialitāte, iepriekšējā un pašreizējā adrese un saskare ar tautu.
  2. Obligāti sarakstus izveidot par šādām iestādēm: izpildkomiteja, zemes nodaļa, VK(b)P CK un komjaunatnes, VDTK IeTK, milicijas, iznīcinātājbataljoni, par visām saimnieciska rakstura iestādēm, kā MTS, rūpniecības pārvalde, patērētāju savienība, meža saimniecība, transports, sakari, dzelzceļi, pasts, zemesceļu pārvalde, medicīniskās veterinārās iestādes, ugunsdzēsēju depo utt.
  3. Pagastos – pirmajā punktā norādītās un citas.
  4. Ciema padomēs – ciema padomes darbiniekus, brigadierus, ciema padomē esošos partijas un komjaunatnes biedrus, miličus (istrebkus) utt.
  5. b) Savienības darba sākumā līdz družīnu un rajonu nodibināšanai sarakstus nosūta savienības priekšniekam.

Kopā ar pirmā saraksta pārsūtīšanu jāizsūta ziņas par rajonu, apdzīvoto vietu vai ciema padomi. Ziņas tiek sniegtas regulāri. Līdzās tam tiek izpildīti pārējie biedra pienākumi, kas norādīti šajā instrukcijā.

  1. c) Pirmie saraksti tiek izveidoti 10 dienu laikā pēc grupas nodibināšanas un tiek iesniegti grupas vecākajam, kuram obligāti 3-5 dienu laikā pēc sarakstu saņemšanas tie pa instancēm jānosūta savienības priekšniekam.
  2. d) Grupas ik mēnesi 1., 10. un 20. datumā nosūta ziņas par norādīto iestāžu darbiniekiem sarakstos, ierakstot kaitniecisko darbu pret latviešu tautu, kas novērots periodā starp norādītajiem laikiem, atzīmējot, kad, kas noticis un vai starp grupas locekļiem nav liecinieka, kurš var šo noziegumu apstiprināt. Vienlaikus tiek nosūtītas sarakstos veiktās pārmaiņas un papildinājumi.
  3. e) Par IeTK, milicijas un iznicinātāju bataljona darbiniekiem jābūt ziņām katrā laika periodā, kādas kratīšanas un arestus viņi izdarījuši, kur piedalījušies, kādu aktivitāti parādījuši un kā izturējušies pret aizturētajiem. Lai konstatētu, kādus postījumus boļševiki nodarījuši latviešu tautai, vēlams savākt šādas ziņas:
  4. Par arestētajiem – raksturojot no iepriekšējā darba un rīcības boļševiku varas laikā un par ko arestēti.
  5. Par izlaupītajām un nodedzinātajām saimniecībām, atzīmējot ēku lielumu, senumu un no kāda materiāla, kā arī kāds inventārs izvests.

38.§ Apzināt un reģistrēt čekistu arestēto un nogalināto partizānu kapus.

39.§ Sagatavoties sanitārajam un militārajam dienestam.

40.§ Izteikt ierosinājumus organizācijas attīstībai.

41.§ Savu spēku ietvaros veicināt lietu un darbu, kas palīdz Latvijas atbrīvošanai un tautas apvienošanai.

42.§ Karjeristi, personīgās laimes meklētāji, tie, kas neciena darbu un nav iemantojuši uzticību, nevar kļūt par savienības biedriem.

  1. Vadītāju pienākumi

43.§ Vadītāju uzdevums ir palīdzēt savienības jaunatnei uzmanīt, lai jaunatne ievērotu nepieciešamo konspirāciju, morāli atbalstīt jaunatni ar padomiem un visādi citādi sekmēt, lai jaunatne būtu spējīga izpildīt tai uzliktos pienākumus.

Vadītājam jābūt par piemēru personīgajā dzīvē un savienības darbā, jaunatne jāvada akurāti.

44.§ Grupu vecākie un vadītāji, kuri agrāk strādājuši kādā Latvijas nacionālā jaunatnes organizācijā, lai sasniegtu Darbības un struktūras statūtos (DSS) paredzētos mērķus un uzdevumus, var izmantot nacionālam un morālam audzināšanas darbam, ņemot vērā slepenību un piemērojoties DSS un norādījumiem, kas sniegti šajā instrukcijā, jau iepriekš jaunatnes organizatoriskajā darbā iegūto pieredzi, secinājumus, darba un audzināšanas metodes līdz tam laikam, kamēr neparādīsies iespēja tās pilnīgi aizstāt ar jaunizveidojušamies.

  1. Soda mēri grupu biedriem un grupu likvidācija
  2. § Biedri, kuri neizpilda pienākumus, neņem vērā DSS, instrukcijas un rīkojumus vai neievēro nepieciešamo konspirāciju, ir brīdināmi vai izslēdzami no biedru vidus, pārtraucot ar viņiem jebkurus sakarus. Ja savienības biedrs pēc viņa izslēgšanas pieļauj kaitniecisku rīcību, kas var kļūt nodevīga, tad par to nekavējoties jāziņo savienības priekšniekam, kurš centīsies izdarīt tā, lai pret viņu [dalībnieku] izturētos kā pret tautas ienaidnieku, pret kuriem aktīvi cīnās partizāni.
  3. § Grupa skaitās likvidēta, ja divas reizes pēc kārtas laikā nenosūta nepieciešamos ziņojumus.

Pareizi: Latv. PSR IeM izm. daļas līdzstrādnieks
jaun. 1-nts (Medalajevs)

___________________________________________________________

Avots: Latvijas nacionālo partizānu karš: Dokumenti un materiāli 1944-1956. Sastādījis un komentējis Strods, H. Rīga: Preses nams, 1999. 656 lpp.>Nr.36, 176.-185.lpp.

Dokumenta atrašanās vieta: LVA, 1986.f., 1.apr., 7095.l., 8.sēj., 1.-10.lp. Mašīnraksts krievu valodā, tulkojums no latviešu valodas.

[1] Vārdi “mazjaunulis”, “īstais”, “raženais”, “dižais” krievu tulkojumā doti iekavās latviski, atveidojot to izrunu kirilicā.

http://www.old.historia.lv/alfabets/N/na/nac_pret_kust/dok/1945.00.00.latv.htm

============

LATVIJAS TĒVZEMES SARGU (PARTIZĀNU) APVIENĪBAS
STATŪTI

Lai realizētu visas latviešu tautas likumīgās prasības un tieksmes pēc brīvības, pašnoteikšanās tiesībām un nacionālās neatkarības, tiek dibināta “Latvijas Tēvzemes sargu (partizānu) apvienība”, kuras mērķis ir demokrātiskas Latvijas valsts neatkarības atgūšana un tās starptautiskā stāvokļa nodrošināšana.

Latvijas Tēvzemes sargu (partizānu) apvienība cīnās, lai atgūtu kara vētrās un nebrīvībā izlaupītās un iznīcinātās daudzos gados krātās latviešu tautas kulturālās un materiālās vērtības; lai atgūtu latviešu tautai ar varu atņemtās tiesības un godu.

Latvijas Tēvzemes sargu (partizānu) apvienība, Tēvzemes mīlestības apgarota, solās un zvēr stipri stāvēt par Nacionāli Neatkarīgu Demokrātisku Latviju, par kādu mūsu tēvi un brāļi ziedojuši pirmā atbrīvošanas karā un ir gatavi darīt to pašu arī tagad, cīnoties Tēvzemes sargu-partizānu rindās. Pagātnes drūmie notikumi vairs nedrīkst atkārtoties. Latviešu tauta nekad vairs nedrīkst krist nebrīvībā un citu tautu kalpībā.

Latviešu tauta savas nacionāli neatkarīgas demokrātiskas valsts atgūšanu neuzskata kā nejaušu likteņa dāvanu, bet gan kā starptautiski likumīgu faktu, kurš varēja notikt 1918. g. 18. novembrī tikai caur dažādu latviešu labāko patriotu asiņu un dzīvību upuriem, ko liecina brāļu kapos kritušo varoņu balto krustu rindas. Tur nāvē ir gājuši varoņi, lai liktu dzīvot mūsu tautai un valstij – Nacionāli Neatkarīgai Demokrātiskai Latvijai. Latvijas Tēvzemes sargu (partizānu) apvienībai tas ir mūžīgs modinājums palikt kritušo varoņu atstātā mantojuma cienīgiem. Viņu gars, viņu ideālā Tēvzemes mīlestība mūs modina un spēcina. Tēvzemes sargu (partizānu) apvienība zvēr un svēti solās kritušo varoņu priekšā vislabāk sekot viņu priekšzīmei un kalpot savai tautai un Nacionāli Neatkarīgai Demokrātiskai valstij – Latvijai. Lai to celtu un stiprinātu, ziedojot tai visus savus gara un miesas spēkus, spējas un dāvanas, par visu augstāk stādot tautas un valsts labumu un labklājību.

  1. Apvienības mērķi, darbības veids, rajons un tiesības

1.§

Sekojot visas latviešu tautas nedalītām tieksmēm un centieniem pēc savas Nacionāli Neatkarīgas Demokrātiskas Latvijas valsts atgūšanas, šos centienus pamatojot uz jau 1918. g. 18. novembrī nodibinātās neatkarīgās demokrātiskās Latvijas valsts proklamēšanu, ko atzinušas visas pasaules tautas un valstis, kā arī uz starptautiskās organizācijas “APVIENOTĀS NĀCIJAS” statūtu garantu Latvijas Tēvzemes sargu (partizānu) apvienība stāda sev par mērķi:

  1. Atjaunojot Latvijas kā Nacionāli Neatkarīgas Demokrātiskas valsts starptautiskās tiesības, atgūstot latviešu tautai brīvību un nacionālo neatkarību, ko 1940. g. tai ar viltu un brutālu varu laupīja iebrukušais Padomju Savienības karaspēks.
  2. Nodibināt Latvijas Pagaidu Nacionālo Padomi, tajā iesaistot visas latviešu tautas pārstāvjus no visiem valsts novadiem.
  3. Nākt ar saviem priekšlikumiem un ierosinājumiem Pagaidu Nacionālā Padomē par Pagaidu Nacionāli Neatkarīgas Demokrātiskas Latvijas valsts valdības sastādīšanu un Satversmes izstrādāšanu.
  4. Prasīt no Nacionāli Neatkarīgās Demokrātiskās Latvijas valsts valdības atbildību tautas, sirdsapziņas un Dieva priekšā, saistot valdības darbu ar tautas interesēm, tā iegūstot tās uzticamību un līdzdarbību.
  5. Izlietot visus rīcībā esošos spēkus un līdzekļus sprausto mērķu ātrākai sasniegšanai.

2.§

Savu mērķu sasniegšanai Apvienībai ir tiesības:

  1. a) dibināt-organizēt, uzturēt un atbalstīt Tēvzemes sargu-partizānu vienības visā Latvijas valsts teritorijā, kas darbojas uz no Apvienības Centrālās valdes apstiprināto instrukciju pamata;
  2. b) atbalstīt visas valsts un pašvaldību iestādes un amata personas, kas veicina un aktīvi līdzdarbojas Apvienības sprausto mērķu sasniegšanai;
  3. c) sarīkot sapulces, priekšlasījumus, kursus, sarīkojumus, izstādes, ekskursijas, bazārus, loterijas, kas veicina Apvienības mērķu sasniegšanu;
  4. d) ierīkot bibliotēkas, lasītavas, arķīvus, muzejus, Apvienības namus un sporta laukumus;
  5. e) izdot un izplatīt derīgas grāmatas, rakstu krājumus, žurnālus, laikrakstus, mūzikas un citu literatūru;
  6. f) dibināt dziedāšanas korus, orķestrus, dramatiskus pulciņus, sekcijas un komisijas;
  7. g) krāt kapitālus, dibināt fondus un stipendijas pabalstu izsniegšanai saviem biedriem valsts un kultūras darbiniekiem visādu valsts un kulturālu pasākumu pabalstīšanai un godalgošanai;
  8. k) stāties sakaros un sūtīt savus pārstāvjus Valdības un sabiedrības iestādēs, biedrībās un ar personām Apvienības jautājumos, iestāties ar saviem priekšstāvjiem citās biedrībās un uzņēmumos;
  9. h) uzņemties dažādas materiālas saistības, kā arī iegūt, atsavināt un ieķīlāt kustamus un nekustamus īpašumus, vērtspapīrus un noslēgt dažādus līgumus;
  10. i) dāvāt un pieņemt dāvinājumus;
  11. j) sekmēt visus valsts, personīgus un sabiedriskus pasākumus, kas veicinātu Apvienības mērķu sasniegšanu.

3.§

Apvienībai un tās nodaļām ir juridiskas personas tiesības.

4.§

Lai sasniegtu savus mērķus, apvienība dibina nodaļas un ieceļ pilnvarotos, kas darbojas šo statūtu robežās un uz attiecīgu Apvienības Centrālās valdes apstiprinātu instrukciju pamata.

5.§

Apvienībai, tās pilnvarotiem un nodaļām ir savs karogs un zīmogs, kā arī krūšu nozīme.

6.§

Apvienības darbība aptver visu Latviju.

  1. Apvienības sastāvs, biedru tiesības, iestāšanās un izstāšanās kārtība

7.§

Apvienība uzņem neaprobežotu skaitu abu dzimumu biedrus no 16 gadiem, kā arī juridiskas personas. Aktīvos biedros ieskaitāmi visi slēgtās Tēvzemes sargu (partizānu) vienībās darbojošies un bij. Aizsargu organizācijas locekļi, kuri nav darbojošies un nedarbojas naidīgi Nacionāli Neatkarīgās Demokrātiskās Latvijas valsts interesēm, t.i., nedarbojas vācu okupācijas un komunistu varām.

8.§

Biedri sadalās:

  1. a) goda biedros, kam sevišķi nopelni Apvienības, valsts vai kultūras laukā;
  2. b) biedros veicinātājos, kuri simpatizē apvienībai, vēlas to atbalstīt, bet aktīvi līdzi nedarbojas, un personas no 16 līdz 18 gadiem;
  3. c) biedros, kas aktīvi darbojas Apvienības dzīvē un sasnieguši 18 gadu vecumu.

Piezīme 1.: Aktīvie un goda biedri bauda lēmēja balss tiesības. Apvienības atbildīgos amatos var tikt ievēlēti tikai aktīvie biedri, kas sasnieguši pilngadību.

Piezīme 2.: Aktīvos un biedrus veicinātājus uzņem Centrālā valde. Goda biedrus uz Centrālās valdes priekšlikumu uzņem pilna sapulce.

Piezīme 3.: Līdz Centrālās valdes ievēlēšanai jaunu biedru uzņemšana piekrīt Statūtu parakstītāju Prezidijam, kuram jaunu biedru uzņemšana jāizdara, ar vienkāršu balsu vairākumu atklāti balsojot un savus lēmumus protokolējot.

9.§

Biedru, kā arī iestāšanās naudu noteic Centrālā valde.

Piezīme: Kā iestāšanās, tā arī biedru nauda netiek atmaksāta. Mazturīgiem biedriem gada maksu uz Centrālās valdes lēmuma pamata var samazināt vai pavisam atlaist.

10.§

Biedrs, kas noteiktā laikā nav samaksājis savu biedra naudu, skaitās par izstājušos no Apvienības.

11.§

Ja biedrs neizpilda savus pienākumus pret Apvienību, valsti un sabiedrību, pārkāpjot statūtus un instrukcijas vai vispār kaitē Apvienības vai valsts interesēm, tad Apvienības Centrālā valde, aizklāti balsojot, lemj par viņa izslēgšanu no Apvienības. Nodaļu lēmumi par biedru izslēgšanu iesūtāmi Centrālai valdei apstiprināšanai.

12.§

Katram biedram ir tiesības izstāties no Apvienības kaut kurā laikā, paziņojot par to rakstiski Apvienības Centrālai valdei, uzrādot izstāšanās iemeslus.

13.§

Radušos konfliktus atsevišķu biedru vai nodaļu starpā izšķir Centrālā valde.

14.§

Statūtu un instrukciju, kā arī pilnu biedru sapulču lēmumu pārkāpšanas gadījumā Apvienības amata personas un biedri atbildīgi par zaudējumiem, kādi ceļas no viņu rīcības, jo tiem nav bijušas Apvienības pilnvaras vai arī dotās pilnvaras nolaidīgi resp. noziedzīgi izlietojuši.

15.§

Apvienības līdzekļi sastādās: no bijušās Aizsargu organizācijas kustamās un nekustamās mantas, kas pāriet Latvijas tēvzemes sargu (partizānu) apvienības īpašumā. Biedru iemaksām, ienākumiem no izrīkojumiem, dāvinājumiem un pabalstiem, kurus saņem no dažādām personām un iestādēm, ieņēmumiem no uzņēmumiem, kapitāliem, īpašumiem, loterijām, ienākumiem no Apvienības rakstu izdevumiem, aizņēmumiem un visiem citiem likumīgi atļautiem ienākumiem.

III. Apvienības pārvalde

16.§

Apvienības darbību pārzina:

  1. a) Pilna sapulce.
  2. b) Centrālā valde.
  3. c) Centrālā revīzijas komisija.
  4. d) Pilnvarotie.
  5. e) Nodaļu pilnas biedru sapulces.
  6. f) Nodaļu valdes un nodaļu revīzijas komisijas.
  7. §

Apvienību pārvalda Centrālā valde šo statūtu robežās, rīkojoties saskaņā ar pilnu sapulču lēmumiem.

18.§

Centrālā valde sastāv no 25 locekļiem, kuru skaitā ietilpst C[entrālās] v[aldes] priekšsēdis; vicepriekšsēdis, 4 priekšsēdētāja biedri, ģenerālsekretārs, 4 sekretāri, galvenais kasieris, biedrzinis un mantzinis. C[entrālā] v[aldē] vēlēšanu kārtībā ievēlami 10 C[entrālās] v(aldes) locekļu amata kandidāti, kuri nāk izstājušos C[entrālās] v[aldes] locekļu vietā.

19.§

Centrālo valdi uz vienu gadu aizklātā balsošanā ar vienkāršu balsu vairākumu ievēlē pilna sapulce.

Piezīme: jaunievēlētās valdes pirmā sēde jānotur ne vēlāk kā viena mēneša laikā pēc ievēlēšanas. Valdes sēdi sasauc, pirmo pēc statūtu pieņemšanas, šo statūtu pilnvarotais – no parakstītāju vidus un turpmākās valdes priekšsēdis vai vicepriekšsēdis.

20.§

Centrālā valde vada un pārzina visas apvienības lietas un reprezentē apvienību uz āru, izpilda pilnu biedru sapulču lēmumus, rīkojas apstiprinātu budžetu un pilnas sapulces doto pilnvaru robežās. Pērk un pārdod kustamus un nekustamus īpašumus, ieķīlā tos, aizņemas un izdod naudu, izdod parādu zīmes un vekseļus, izdod dažādas pilnvaras Apvienības lietu vešanai, līgumu noslēgšanai, aizņēmumu un naudas saņemšanai. Par visu savu darbību valde iesniedz sapulcēm pārskatus, sastāda budžetus un darbības plānus.

Piezīme: Apvienības Centrālā valde izrauga no sava vidus prezidiju, kurš vada Apvienības darbību Centrālās valdes noteiktā laikā un robežās.

21.§

Centrālai valdei tiesības:

  1. a) kontrolēt nodaļu darbību un izdarīt revīziju.
  2. b) atcelt nodaļu pilnu biedru sapulču un valžu lēmumus, kā arī nodaļu valdes un revīzijas komisijas vai to atsevišķus locekļus un iecelt viņu vietā jaunus.
  3. c) sūdzēt un atbildēt tiesā caur pilnvarniekiem.

Piezīme: Valdei savu uzdevumu veikšanai ir kooptācijas tiesības.

22.§

Centrālai valdei pieder nodaļu apstiprināšanas un slēgšanas tiesības.

Piezīme: Centrālās valdes rīkojumi nodaļām un biedriem ir obligatoriski.

23.§

Valdei ir tiesības dibināt komisijas to jautājumu apspriešanai un darbu veikšanai, kuri paredzēti Apvienības mērķos.

24.§

Apvienības darbību un Centrālās valdes locekļu pilnvaras tuvāk nosaka pilnās biedru sapulcēs pieņemtās instrukcijas.

25.§

Centrālās valdes sēdes ir pilntiesīgas, ja viņās piedalās vismaz 15 valdes locekļi, to starpā priekšsēdis vai vicepriekšsēdis un ģenerālsekretārs. Visus jautājumus valde izšķir ar vienkāršu balsu vairākumu, atklāti balsojot. Uz viena valdes locekļa pieprasījumu jābalso aizklāti.

26.§

Centrālās valdes lēmumi ierakstāmi protokolu grāmatā un parakstāmi no klātesošiem valdes locekļiem; vekseļi, pilnvaras, līgumi un citi akti un dokumenti, kā arī orderu čeki naudas summu saņemšanai un izmaksai parakstāmi no C[entrālās] v[aldes] pilnvarotām amata personām.

27.§

Centrālās valdes sēdeklis atrodas Rīgā.

28.§

Pilna sapulce, aizklāti balsojot, ar vienkāršu balsu vairākumu var atstādināt no amata atsevišķus C[entrālās] v[aldes] locekļus arī pirms viņu pilnvaru notecēšanas.

29.§

Centrālā revīzijas komisija sastāv no 5 locekļiem, kurus, aizklāti balsojot, ievēlē uz vienu gadu pilna sapulce. Valdes vēlēšanu kārtībā ievēlami arī 3 revīzijas komisijas locekļu kandidāti, kuri nāk izstājušos vietā.

30.§

Centrālai revīzijas komisijai ir tiesības katrā laikā, kad viņa to vēlas vai pilna sapulce to prasa, revidēt Apvienības un tās nodaļu darbību, kasi, grāmatas, pārskatus, dokumentus un īpašumu stāvokli. Viņai tiesības no valdes pieprasīt visas nepieciešamās ziņas. Komisija izvēlē savu priekšsēdi, kurš sasauc un vada komisijas sēdes.

Piezīme: Pirms Centrālās revīzijas komisijas konstruēšanās sēdi sasauc C[entrālā] v[alde] viena mēneša laikā pēc ievēlēšanas.

31.§

Pilna sapulce ir Apvienības augstākais orgāns, kas nosaka visu pārējo orgānu darbību statūtu robežās. Viņai piekrīt:

  1. a) Apvienības darbības plāna un budžeta apspriešana un apstiprināšana.
  2. b) Centrālās valdes un centrālās revīzijas komisijas ievēlēšana.
  3. c) Instrukciju apstiprināšana C[entrālai] v[aldei,] cent[rālai] revīzijas komisijai un partizānu vienībām.
  4. d) Pret Centrālo valdi un centrālās revīzijas komisijas locekļiem vērsto sūdzību izšķiršana.
  5. e) Statūtu grozīšana.
  6. f) Lemšana par iestāšanos citās biedrībās un savienībās.
  7. g) Lemšana par Apvienības likvidēšanu.
  8. h) Citu valstu iestāžu un biedrību darbību normējošo lēmumu pieņemšana saskaņā ar šiem statūtiem.

32.§

Pilnas sapulces ir kārtējas un ārkārtējas, un tās sasauc Centrālā valde.

  1. a) Kārtējās sasauc katru gadu, pagājušā gada darbības pārskata un nākošā gada budžeta un darbības plāna apstiprināšanai, Apvienības Centrālās valdes un centrālās revīzijas komisijas ievēlēšanai, to jautājumu izlemšanai, kuru izlemšanu pilnā sapulcē prasa Apvienības statūti.
  2. b) Ārkārtējās, ja to prasa Centrālā valde, centrālā revīzijas komisija vai 1/10 biedru, to jautājumu izlemšanai, kurus ir uzstādījuši sapulces sasaukšanas ierosinātāji.

Piezīme: gadījumā, ja Centrālā valde divu nedēļu laikā no pieprasījuma dienas nesasauc pilnu sapulci, tādu sasauc Centrālā revīzijas komisija.

33.§

Pilnas sapulces vieta, laiks un dienas kārtība ar apkārtrakstu jeb sludinājumu laikrakstos paziņojama biedriem caur nodaļu valdēm, vismaz divas nedēļas pirms sapulces.

34.§

Pilnas sapulces ir pilntiesīgas, ja tanīs piedalās mazākais 1/10 daļa, bet arī ne mazāk kā 50 no visiem pilntiesīgiem nodaļu delegātiem un ja tās sasauktas un norit saskaņā ar šo statūtu prasījumiem. Sapulcē, kurā jāizvēlē Centrālā valde un centrālā revīzijas komisija, pilnā sastāvā klāt jābūt mazākais 50 balsstiesīgiem delegātiem.

35.§

Pilnas sapulces atklāj un vada Centrālās valdes priekšsēdis jeb vicepriekšsēdis, kamēr sapulce no sava vidus ievēlē sapulces vadītāju un citas amata personas. Pirmo sapulci pēc statūtu pieņemšanas atklāj šo statūtu parakstītāju pilnvarota persona un vada no sapulces visu ievēlēts vadītājs.

36.§

Pilna sapulce lēmumus pieņem ar vienkāršu balsu vairākumu. Bet lēmumi par nekustamu īpašumu atsavināšanu un pirkšanu, statūtu grozīšanu un Apvienības likvidāciju pieņemami 2/3 no klātesošiem biedru balsīm.

Piezīme: Ja, balsojot par priekšlikumu, kurš pieņemams ar vienkāršu balsu vairākumu, balsis sadalās vienlīdzīgās daļās, tad priekšlikums skaitās par noraidītu.

37.§

Centrālās valdes un Centrālās revīzijas komisijas vēlēšanas, kā arī sūdzību izšķiršana par jaunu biedru uzņemšanu un veco izslēgšanu notiek, aizklāti balsojot. Pārējos jautājumus pilna sapulce izšķir, atklāti balsojot, bet uz 1/10 klāt esošo biedru pieprasījumu arī izšķirami, aizklāti balsojot.

  1. Vispārējie noteikumi

38.§

Apvienības darbības gads skaitās no 1. janvāra līdz 31. decembrim.

39.§

Par sapulcēm un sēdēm raksta protokolus, kurus sapulcē vai sēdē paraksta attiecīgas amata personas vai pilnvarotie dalībnieki.

40.§

Amata personas, kuras bez dibināta iemesla trīs reizes pēc kārtas nav ieradušās sēdē, uzskata par izstājušām.

41.§

Apvienības nodaļām ir tiesības sūtīt uz pilnām sapulcēm-kongresiem pa vienam balsstiesīgam delegātam no ik katriem 10 nodaļas biedriem. Visi Centrālās valdes, centrālās revīzijas komisijas locekļi, kā arī goda biedri ir pilntiesīgi pilnas sapulces-kongresa locekļi.

Piezīme: Delegātus ar vienkāršu balsu vairākumu, ievēlē nodaļu pilnas sapulces.

42.§

Apvienības nodaļas darbojas uz šo statūtu un instrukciju pamata, ko izdod Centrālā valde.

Piezīme: Nodaļas pilna biedru sapulce, valde un revīzijas komisija nevar izlemt jautājumus, kas paredzēti šo statūtu 8.§ 2. piezīmē, 21.§ b punktā un 31.§ b, c, d, e, f, g, h punktos.

43.§

Apvienības nodaļu var dibināt un tā var pastāvēt un darboties, ja tanī ir ne mazāk kā 10 biedru.

44.§

Nodaļas valdes locekļu skaits ir 3 vai 5, kuru starpā jābūt priekšsēdim un sekretāram.

45.§

Nodaļas sēdes ir pilntiesīgas, ja tanīs piedalās 3 valdes locekļi.

  1. Apvienības likvidēšana

46.§

Apvienību var likvidēt uz Apvienības pilnas sapulces-kongresa lēmuma pamata, ar 4/5 visu klātesošo delegātu balsu vairumu.

47.§

Apvienības likvidāciju izdara valde, ja uz pilnas sapulces-kongresa lēmuma tas nav izdots citām personām. Likvidatoru skaits nedrīkst būt mazāks par trim personām. Lēmums par Apvienības likvidēšanu paziņojams attiecīgai tiesai, pēc tam publicējams Valdības Rīkojumu Vēstnesī.

48.§

Uz likvidatoriem attiecas vispārīgie noteikumi, kādi pastāv attiecībā uz Centrālās valdes locekļiem, un tie ir atbildīgi par Apvienībai nodarītiem zaudējumiem, kā arī padoti Centrālās revīzijas komisijas kontrolei.

49.§

Likvidatori saskaņā ar pilnas sapulces-kongresa lēmumu pārdod Apvienības mantu, apmierina parādu prasījumus un slēdz līgumus ar trešām personām un iestādēm. Pēc likvidācijas nobeigšanas likvidatori sastāda pārskatu par savu darbību, kuru iesniedz pilnai sapulcei-kongresam caurskatīšanai un apstiprināšanai. Par likvidācijas nobeigšanu likvidatori ziņo tiesai atzīmēšanai Apvienības reģistrī un publicēšanai “Valdības Rīkojumu Vēstnesī”. Apvienības grāmatas rēķini un citi dokumenti nododami tiesai, bet manta un nekustami īpašumi radnieciskai nacionāli demokrātiskai valstiskai organizācijai.

1) Rīgas novada pārstāvji (paraksti)
2) Daugavpils novada pārstāvji (paraksti)
3) Līvānu novada pārstāvji (paraksti)
4) Ludzas novada pārstāvis (paraksts)
5) Vārkavas novada pārstāvji (paraksti)
6) Dagdas novada pārstāvis (paraksts)
7) Jēkabpils novada pārstāvis (paraksts)
8) Siguldas novada pārstāvis (paraksts)
9) Kalupes novada pārstāvji (paraksti)
10) Jelgavas novada pārstāvis (paraksts)
11) Liepājas novada pārstāvis (paraksts)
12) Lubānas novada pārstāvis (paraksts)
13) Rēzeknes novada pārstāvis (paraksts)
14) Madonas novada pārstāvis (paraksts)
15) Tukuma novada pārstāvis (paraksts)
16) Ilūkstes novada pārstāvis (paraksts)
17) Valmieras novada pārstāvis (paraksts)
18) Līksnas novada pārstāvis (paraksts)
19) Preiļu novada pārstāvis (paraksts)
20) Rubeņu novada pārstāvis (paraksts)

  1. g. jūlijā

Noraksts pareizs:
Latvijas Tēvzemes sargu (partizānu) apvienības statūtu
parakstītāju prezidija ģenerālsekretārs
Zeltiņš

___________________________________________________________

Avots: Latvijas nacionālo partizānu karš: Dokumenti un materiāli 1944-1956. Sastādījis un komentējis Strods, H. Rīga: Preses nams, 1999. 656 lpp.>Nr.34, 160.-171.lpp.

Dokumenta atrašanās vieta: LVA, 1986.f., 1.apr., 7016.l. (A. Juhņēviča krimināllieta), 3.sēj., 29.-33., 53.-54.lpp. LTS(p)A Prezidija ģenerālsekretāra P. J. Zelčāna (Zeltiņa) apstiprināti noraksti. Mašīnraksts. Statūtus parakstījuši 20 Latvijas novadu (apriņķu un pagastu) pārstāvji, paraksti nav salasāmi. Dokumentā Zeltiņa paraksts un LTS(p)A apaļā zīmoga nospiedums.

[1] Latvijas Tēvzemes sargu (partizānu) apvienību (citur arī Latvijas Tēvijas sargu) no izkliedētām partizānu grupā izveidoja Romas katoļu Vanagu baznīcas prāvests Antons Juhņevičs (“Vientulis”). Apvienības ietvaros tika veidotas slēgtas vienības atbilstoši Latvijas armijas un Aizsargu organizācijas principiem (Skatīt arī 1945. gada jūlijā izdoto instrukciju). Tās statūtus izstrādāja Jānis Zelčāns (“Zeltiņš”). Statūti pieņemti 1945. gada jūlijā Krievu purvā notikušajā novadu pārstāvju sapulcē. Sākotnējā statūtu redakcijā bija 71 paragrāfs, taču to apspriešanas laikā statūtu teksts īsināts. [Skatīt – Strods, H. Latvijas nacionālo partizānu karš 1944-1956. Rīga: Preses nams, 1996. 576 lpp.>186.-189.lpp.]

http://www.old.historia.lv/alfabets/N/na/nac_partiz/dok/1945.07.00.htm

===========

Instrukcija Latvijas Tēvzemes sargu (partizānu) organizēšanai un darbībai

Saskaņā ar Latvijas Tēvzemes sargu (partizānu) apvienības Statūtu §2 a punktu apvienības Statūtu parakstītāju Prezidijs nosaka sekojošo:

  1. Tēvzemes sargu (partizānu) vienību organizēšana

Latvijas Tēvzemes sargu (partizānu) apvienības sprausto mērķu sasniegšanai resp. Nacionāli Neatkarīgas Demokrātiskās Latvijas valsts atgūšanas sekmēšanai tiek organizētas visā Latvijas teritorijā Tēvzemes sargu-partizānu vienības.

Tēvzemes sargu-partizānu vienības organizējamas pēc bij. neatkarīgas Latvijas valsts armijas un bijušās Aizsargu organizācijas parauga. Disciplīnas un iekšējās kārtības ziņā Tēvzemes sargu-partizānu vienības pielīdzināmas armijas reglamentiem, ko savās pavēlēs tuvāk nosaka augstāko Tēvzemes sargu-partizānu vienību komandieri.

Tēvzemes sargu-partizānu slēgtās vienībās uzņemami visi nacionāli valstiski noskaņoti Latvijas valsts pilsoņi, kuri no komunistu varas tiek vajāti, bēguļo un slēpjas, kā arī visi, kas stingri solās cīnīties par Nacionāli Neatkarīgas Demokrātiskas Tēvzemes Latvijas atgūšanu un tās sargāšanu no valstij svešām un naidīgām varām.

Tēvzemes sargs (partizāns) pie uzņemšanas slēgtās vienībās dod svinīgu solījumu: “Zvēru būt uzticīgs Dievam un Tēvzemei – Nacionāli Neatkarīgai Demokrātiskai Latvijai un vienmēr gatavs ziedot savus spēkus un dzīvību tai. Bez ierunām vienmēr izpildīt savu priekšnieku rīkojumus un pavēles. Būt drošsirdīgam, nebaidīties no atbildības Dieva sirdsapziņas un latviešu tautas priekšā.”

Visi Tēvzemes sargi-partizāni, kas ieskaitīti slēgtās vienībās un nodevuši svinīgo solījumu, ir Tēvzemes sargu (partizānu) apvienības aktīvie locekļi.

No Tēvzemes sargiem-partizāniem tiek prasīta iecietība pret saviem biedriem un izpalīdzība vārdos un darbos. Pēc vislabākās sirdsapziņas pildīt Nacionāli Neatkarīgās Demokrātiskās Latvijas valsts pilsoņa pienākumus. Būt godīgam, priekšzīmīgam un strādīgam. Atturēties no pārliecīgas greznības. Būt dzīvespriecīgam arī grūtos brīžos un trūcībā, nezaudēt možu garu. Tēvzemes sargs-partizāns sevī apvieno: godīgumu, labsirdību, patstāvību, saticību, atklātību, dzīves vienkāršību un pieticību, drošsirdību, uzņēmību, neatlaidību, pieklājību, kārtību, tīrību, noteiktību, pienākuma un atbildības sajūtu, izveicību un paklausību.

  1. Komandieru iecelšana un nozīmēšana

Augstāko Tēvzemes sargu-partizānu vienību komandējošo sastāvu ieceļ Latvijas Tēvzemes sargu (partizānu) apvienības Prezidijs. Zemākos komandierus ieceļ un nozīmē: Bataljona komandierus – pulka komandieris; rotas komandierus – bataljona komandieris; vada un zemākos rotas komandieris.

III. Dienesta amata apzīmējumi

Tēvzemes sargiem-partizāniem dienesta pakāpes resp. amata nozīmējumi ir pēc bij. Aizsargu organizācijas parauga. Apzīmējumi nēsājami uz uzplečiem, un proti:

  1. Divīziju komandieriem – trīs kubikveidīgas zvaigznes.
  2. Divīziju komandieru palīgiem un daļu priekšniekiem, kā arī pulku komandieriem – divas kubikveidīgas zvaigznes.
  3. Pulku komandieru palīgiem un bataljonu komandieriem – viena kubikveidīga zvaigzne.
  4. Rotas komandieriem, bataljona štāba priekšniekiem, pulku adjutantiem-divīziju adjutantiem, pulku saimniecības priekšniekiem – trīs parastās zvaigznes.
  5. Vada komandieriem – viena parastā zvaigzne.
  6. Rotas komandiera palīgiem – divas parastās zvaigznes.
  7. Bataljona un rotu virsseržantiem – viena plata strīpa un uz tās parastā zvaigzne.
  8. Rotas mantzinim un ieroču pārzinim – viena plata strīpa.
  9. Vadu seržantiem – trīs parastās strīpas.
  10. Grupu komandieriem – divas parastās strīpas.
  11. Grupu komandieru palīgiem – viena parastā strīpa.

Piezīme: Pulka štāba priekšniekiem – bataljona kom. dienesta pakāpe. Pulka ieroču un mantu pārzinim – rotas komandiera palīga dienesta pakāpe. Bataljona adjutantiem un saimniecības priekšniekiem – rotas komandiera palīga dienesta pakāpe. Bataljona mantu un ieroču pārzinim – vada komandiera dienesta pakāpe. Vecākiem rakstvežiem virsseržanta dienesta pakāpe. Rakstvežiem – seržanta dienesta pakāpe.

Medicīniskais personāls. (ar speciālu izglītību)

Ārstu dienestu pakāpes pielīdzināmas to vienību komandieru dienesta pakāpēm, kādās vienībās minētie ārsti tiek ieskaitīti.

Vecākiem feldšeriem un vecākām žēlsirdīgām māsām – rotas komandieru palīgu dienesta pakāpe.

Feldšeriem un žēlsirdīgām māsām – vada komandiera dienesta pakāpe.

Vecākiem sanitāriem – virsseržanta dienesta pakāpe.

Sanitāriem – seržanta dienesta pakāpe.

  1. Formas tērps un uzpleča apraksts

Amata apzīmējuma uzplecis ir melnā pamatkrāsā, 11 cm garš un 5 cm plats, ar ovālveidīgu piepogājamo galu. Pāri uzpleča melnajam pamatam pāršujama nacionālo krāsu lenta, tāpat ar ovālveidīgu galu tā, lai būtu redzama 1 cm plata uzpleča pamata melnā apmale.

Ierindas komandieriem virsniekiem, sākot ar vada komandiera pakāpi, melnā apmalīte apšujama ar 1/2 cm platu lentīti zelta krāsā.

Ārrindas daļu komandieriem-virsniekiem sidraba krāsā.

Ierindas zemākiem komandieriem dienesta pakāpi apzīmē ar strīpiņām, dzeltenzeltītā krāsā, ārrindas sidrabkrāsā.

Piezīme: Tēvzemes sargiem (partizāniem) atļauts nēsāt uz formas tērpa apkaklītes atloka Aizsarga nozīmi – ozollapa, kā arī atļautas pie formas tērpa visas bijušās Latvijas armijā, Aizsargu organizācijā un leģionā iegūtās apbalvojuma un goda zīmes, kā arī pulku un valstiski nacionālo organizāciju krūšu nozīmes.

  1. Formas tērpa un pazīšanās apzīmējumu nēsāšana

Formas tērpa nēsāšana atļauta, tikai pildot dienesta pienākumus, pildot sardžu operatīvos dienesta pienākumus, nēsājams savstarpējs pazīšanās apzīmējums, 10 cm plata nacionālo krāsu lenta uz kreisās rokas virs elkoņa.

  1. Svinīgā solījuma parakstīšana

Šīs instrukcijas pirmā pantā minēto svinīgo solījumu – zvērestu nodot visiem slēgtās vienībās ieskaitītiem Tēvzemes sargiem (partizāniem). Parakstīto svinīgo solījumu-zvērestu saraksti glabājami pulku štābos.

Līdz šim uzņemto Sargu-partizānu zvēresta nodošana izvedama līdz š.g. 25. VIII un turpmāk pie katras Sarga-partizāna uzņemšanas slēgtās vienībās.

  1. gada jūlijā.

Latvijas Tēvzemes sargu (partizānu) apvienības
Statūtu parakstītāju prezidijs.

(7 paraksti.)

Noraksts pareizs
Prezidija ģenerālsekretārs. Zeltiņš

____________________________________________________________

Avots: Latvijas nacionālo partizānu karš: Dokumenti un materiāli 1944-1956. Sastādījis un komentējis Strods, H. Rīga: Preses nams, 1999. 656 lpp.>Nr.35, 172.-176.lpp.

Dokumenta atrašanās vieta: LVA, 1986.f., 1.apr., 7016.l., 3.sēj., 33.-35. lp. LTS(p)A prezidija ģenerālsekretāra P J. Zelčāna apstiprināts noraksts. Mašīnraksts. Prezidija locekļu paraksti nav salasāmi.

http://www.old.historia.lv/alfabets/N/na/nac_partiz/dok/1945.07.00.01.htm

============

LATVIEŠU NACIONĀLO PARTIZĀNU ORGANIZĀCIJAS (LNPO)
DEKLARĀCIJA

LNPO ir cīņas organizācija.

LNPO cīņas paņēmieni nav ierobežoti.

LNPO gatava nest atbildību latviešu tautas un starptautiskās instances priekšā par savu darbību.

LNPO ideoloģiskā platforma

LNPO cīnās par:

1) brīvu, neatkarīgu, nacionālu Latviju;

2) latviešu tautas godu;

3) vienotu latviešu tautu;

4) latviešu gara un sadzīves kultūru;

5) latvisku tautas materiālo bāzi un latvisku saimniecisko kultūru.

LNPO atzīst sevi par tiesīgu pārstāvēt apspiestās latviešu tautas tiesības saskaņā ar tautu pašnoteikšanās principu Apvienoto Nāciju Organizācijā.

LNPO par normālu uzskata demokrātisku valsts iekārtu, kura garantē personas, organizēšanās, ticības, vārda un preses brīvību, privātīpašuma un korespondences neaizskaramību.

LNPO cīņas uzdevumi

LNPO cīnās pret padomju iekārtu Latvijā kā iekārtu, kura nav tiesiski pamatota, nebalstās uz tautas vairākuma gribu, bet ir boļševisma viltus un noziedzības diktatūra.

LNPO cīnās pret boļševismu kā padomju iekārtas atbalstītāju varu.

LNPO cīņas taktika

LNPO uzdevums saskaņā ar latviešu tautas gribu ir tāda veida pretestības kustības organizēšana, kam jānoved pie padomju iekārtas gāšanas Latvijā. LNPO mērķis ir panākt Latvijā tādu valsts iekārtu, kura saskaņota ar LNPO ideoloģisko platformu.

Taktikas pamatprincipi

LNPO savā darbībā nedrīkst kaitēt latviešu tautas dzīvajam spēkam, mazināt latviešu tautas kultūras un saimnieciskās vērtības.

LNPO līdzekļu sagādē nedrīkst aizskart privātīpašuma tiesības. Pamatā līdzekļi veidojas no ziedojumiem.

Piezīme

Minētais neattiecas uz tautas nodevēju mantu. LNPO uzskata sevi par tiesīgu atsavināt latviešu tautai nolaupītās vērtības un tās izlietot savu mērķu sasniegšanai.

Sarkanarmiju LNPO uzskata par boļševisma teroram pakļautu karaspēku, par kura operācijām atbildīgi pavēļu devēji.

LNPO kavē sarkanarmijas operācijas, kas vēršas pret latviešu tautas dzīvo spēku, kultūras un saimnieciskām vērtībām.

Ja sarkanarmijas karavīri uz savu iniciatīvu nedarbojas pret latviešu tautas interesēm, neizdara vardarbības, tie nav aizskarami.

LNPO ir par latviešu tautas draudzību ar visām civilizētām kultūras tautām, arī ar krievu tautu, ja Krievijā padomju iekārtu nomainīs demokrātija.

LNPO ved nesaudzīgu cīņu pret tautas nodevējiem un patur sev tiesības spriest un izpildīt atbilstošu sodu ikvienam no tiem. Par piemērotiem sodiem, ieskaitot augstāko soda mēru, LNPO ir gatava atbildēt visas tautas priekšā.

Piezīme

LNPO prasības latviešu tautas vārdā padomju iekārtas, civilajiem, drošības un partijas darbiniekiem paziņotas ar LNPO uzsaukumu JJ 204/7 5.07.1945. g. saskaņā ar LNPO 1945. gada pavēli.

LNPO atbalsta visu nacionālo partiju, uzskatot par tādu arī nacionāldemokrātu partiju, apvienošanos ar Latviešu Nacionālo Tautas apvienību.

LNPO ir pieņēmusi rezolūciju, ka Latviešu Nacionālā Tautas apvienība garantē visātrāko un sekmīgāko Latvijas jaunuzbūvi – brīvajā, neatkarīgajā un demokrātiskajā Latvijas valstī.

Piezīme pie deklarācijas

LNPO nav un nebūs nekāda sakara ar atsevišķām bandītu grupām, kuras attīsta darbību, nesaskaņotu ar LNPO deklarāciju.
__________________________________________________________

Avots: Latvijas nacionālo partizānu karš: Dokumenti un materiāli 1944-1956. Sastādījis un komentējis Strods, H. Rīga: Preses nams, 1999. 656 lpp.>Nr.31, 150.-152.lpp.

Dokumenta atrašanās vieta: LVA, 1986.f., 1.apr., 41886.1:, 7.sēj., 1.lp. Mašīnraksts latviešu valodā.

Publicēts arī: Pretestības kustība okupācijas varām Latvijā: Atmiņās un dokumentos no 1941. Līdz 1956. Gadam. Rīga: SOL VITA, 1997. 367 lpp.>23.-25.lpp.

http://www.old.historia.lv/alfabets/N/na/nac_partiz/dok/1945.07.05.htm

==========

TĒVZEME UN BRĪVĪBA

Tēvzemes brīvības savienības politisks mēnešraksts

Nr. 1 Septembris 1946. g.

 

STARPTAUTISKĀ POLITIKA UN MĒS

Katra politiska sistēma balstās uz zināma pasaules uzskata. Šo uzskatu dažādība veido arī dažādas politiskas sistēmas.

Vēstures gaitā vērojama politisko sistēmu nemitīga cīņa, kas dažkārt cilvēci novedusi pie lielām katastrofām. 20. gadu simteni esam pārdzīvojuši divus pasaules karus. Rezultātā ir likvidētas ievērojamas politiskas sistēmas, kas savā laikā ietekmējušas visu pasauli. Pirmais pasaules karš sagrāva vācu un krievu monarhiju imperiālisma tendences. Uz drupām radās jaunas politiskas sistēmas, kuru mērķi tomēr palika vecie imperiālisma centieni. Otrs pasaules karš likvidēja tādus stiprus politiskus spēkus kā nacionālsociālismu, fašismu un japāņu imperiālismu. Izšķirīga nozīme šādai norisei bija Rietumu lielvalšķu politisko sistēmu stabilitāte. Rietumu demokrātijas pierādīja savu stiprumu un dzīvotspējas un nodrošināja savām valstīm patstāvību pilsonisko brīvību ietvaros.

Patlaban esam piedzīvojuši brīdi, kad pasaules politikā dominē tikai divi spēki, – minētā Rietumu demokrātija, kas balstās uz USA un Britu impērijas demokrātiju gadsimtu tradīcijām, un komunisms ar Padomju S[avienī]bu kā centrālo spēku.

Rietumu demokrātijas balstās uz šķiru sadarbības principiem, kamēr komunisms atzīst tikai vienas šķiras priekšrocības, cenšoties pārējās iznīcināt. Šī fundamentālā atšķirība nostāda abus politiskos spēkus tādā pretstatā, kas starptautisko saprašanos padara neiespējamu. Varam droši teikt, ka intensīvā diplomātiskā cīņa, kas sākusies pēc kara beigām minēto politisko sistēmu starpā, izslēdz katru kompromisa iespēju un agrāk vai vēlāk novedīs pie jaunas katastrofas, nu jau trešās mūsu gadsimtā.

Komunisma agresīvās tendences izplesties visā pasaulē[…][1] klātas. Tām auglīgu zemi radīja otrs pasaules karš, jo pretkomunisma spēki daudzās valstīs nelaimīgā kārtā sabiedrojās ar agresīvās Vācijas spēkiem, tā kļūdami tautā nepopulāri. Šos spēkus tāpēc pa daļai arī iznīcināja. Tā izskaidrojami komunisma panākumi un spēku pieaugums daudzās valstīs. Neskatoties uz šādiem komunismam labvēlīgiem apstākļiem un zināmiem sākuma panākumiem, komunisma galīgās uzvaras izredzes tomēr ir apšaubāmas. Rietumu demokrātijas, kuru principi izteikti visiem zināmo Atlantijas un Apvienoto Nāciju chartu saturā un paredz visām tautām politisko brīvību un neatkarību, taisnības un tiesību ietvaros, apzinās stāvokļa nopietnību un gatavojas pasauli glābt no tā haosa, kādu draud radīt starptautiskais komunisms ne vien citās valstīs, bet arī pašās rietumu demokrātijās.

Mūsu brīvības un neatkarības tiesības ir noteiktas Atlantijas un Apvienoto Nāciju chartās. Ja Rietumu demokrātijas pašreiz cīnās diplomātiskā ceļā un gatavojas cīnīties arī militāri, ja būs nepieciešams, par šo tiesību nodrošināšanu visām tautām, tad mums ir drošs pamats pārdomāt, kā veidosim jauno, nacionāli-demokrātisko Latviju organizēties un gatavoties, lai mēs būtu spējīgi dot savu daļu tai starptautiski politiskai cīņai, kuras uzvara nodrošinās mums brīvas un neatkarīgas Latvijas atjaunošanas iespējas.

[K. Pērkons]

TĒVZEMES BRĪVĪBAS SAVIENĪBAS PROGRAMMA

  1. Ārpolitika

1) Atjaunot Latvijas valsts faktisko suverenitāti (neatkarību), saskaņā ar bij[ušiem] starptautiskiem līgumiem un Apvienoto Nāciju deklarāciju, kur savas zemes valdītāja un likteņa lēmēja būtu pati latviešu tauta.

2) Uzturēt draudzīgas attiecības ar visām nācijām, izņemot tās, kuras vēršas pret Latvijas neatkarību un ved Latvijai naidīgu politiku un propagandu.

3) Piedalīties Apvienoto Nāciju Organizācijā, veicinot starptautisko sadarbību un miera intereses.

[2.lp.]

4) Tuvas attiecības izveidot ar pārējām Baltijas jūras valstīm, sevišķi ar Lietuvu un Ēstiju.

  1. Iekšpolitika

1) Latvijas valsts atjaunojama kā nacionāla demokrātija Apvienoto Nāciju statūtu garā, izvedot brīvas, vienlīdzīgas, vispārējas, tiešas un aizklātas vēlēšanas.

2) Nodrošināt vēlēšanu tiesības visiem Latvijas pilsoņiem, bez šķiru, sociālās izcelšanās, mantas un izglītības cenza izšķirības.

3) Nodrošināt personas, privātīpašuma, preses, vārda, sapulču un reliģijas brīvību.

III. Tautsaimnieciskā politika

1) Latvijas valsts eksistences pamats – lauksaimniecība, atzīstot privātīpašuma tiesības uz zemi.

2) Valsts interesēm atbilstoši izveidojama rūpniecība, kā arī ārējā un iekšējā tirdzniecība.

3) Izvest agrārreformu, piešķirot zemi tās gribētājiem – bezzemniekiem, kas krievu un vācu okupācijas laikā nav noziegušies pret latviešu tautas un Latvijas valsts interesēm.

4) Zemes pamatmeliorāciju izved ar valsts līdzekļiem, kā arī piešķir kredītus saimniecības izveidošanai.

5) Lielos tirdzniecības un rūpniecības uzņēmumus pakļaut kopējām valsts un tautas interesēm.

6) Valsts atbalsta nacionālo tirdzniecības un rūpniecības uzņēmumu izveidošanos.

  1. Sociālpolitika

1) Veselības aizsardzība, brīva ārstēšana pensijas vecuma, darba nespējas un invaliditātes gadījumos.

2) Taisnīgs atalgojums visu profesiju un arodu darbiniekiem, atbilstošs dzīves standartam.

3) Strādniekiem un inteliģencei 8 stundu darba laiks.

4) Darba un iespējami augsta dzīves līmeņa nodrošināšana strādniekiem.

5) Latviešu tautas dzīvā spēka vairošanas veicināšana, nodrošinot pabalstus daudzbērnu ģimenēm.

  1. Izglītības politika

1) Nacionālās zinātnes, mākslas un kultūras izveidošana.

2) Brīva un obligāta pamatizglītība visplašākām tautas masām (mācības līdzekļi, apģērbs un uzturs).

3) Valsts pabalstus un stipendijas brīvas izglītības tālākiegūšanai vidus un augstākās mācības iestādēs nosaka jauniešu spēju cenzs.

4) Jaunatne audzināma reliģiski-ētiskā un valstiski-nacionālā garā.

***

Deklarācija

Tēvzemes brīvības savienība cīņā par minētās programmas izvešanu atbalsta arī Latvijas brīvvalsts valdības pārstāvju un latviešu emigrantu darbību ārzemēs.

Svētajā cīņā par Latvijas valsts neatkarības atjaunošanu mēs vadāmies no tiesību, taisnības un cilvēcības principiem.

Aicinām visus patiesi nacionāli domājošos latviešus bez partiju un šķiru starpības, piedalīties un atbalstīt kopējo cīņu par brīvu un neatkarīgu, nacionāli-demokrātisku Latviju.[2]

Dievs, svētī Latviju.

***

Tēvzemes brīvības savienības izdevums.
Par redakciju atbild K. Pērkons.
___________________________________________________________

Avots: Latvijas nacionālo partizānu karš: Dokumenti un materiāli 1944-1956. Sastādījis un komentējis Strods, H. Rīga: Preses nams, 1999. 656 lpp.>Nr.33, 156.-160.lpp.

Dokumenta atrašanās vieta: LVA, 1986.f., 1.apr., 40012.l., 1.-2.lp. Mašīnraksts.

[1] Oriģinālā seko divi locījuma vietā nesalasāmi vārdi.

[2] Izcēlums oriģinālā.

http://www.old.historia.lv/alfabets/N/na/nac_partiz/dok/1946.09.00.htm

==========

Latvijas Komunistiskās partijas Centrālās komitejas biroja lēmums Par pasākumiem cīņas pastiprināšanai pret bandītisku Latvijas PSRS teritorijā.

[1945.gada 28.maijā]
________________________________________________________________

Lai pastiprinātu cīņu ar bandītisma izpausmēm Latvijas PSR, Latvijas K(b)P CK birojs nolēmis:

  1. Organizēt Latvijas K(b)P CK militārajā nodaļā vienību no bijušajiem aktīvajiem partizāniem 100 cilvēku sastāvā palīdzībai IeTK orgāniem cīņai ar bandītismu (saraksts pievienots).
  2. Apstiprināt: par vienības komandieri b. Laiviņu (Rīgas apriņķa izpildkomitejas priekšsēdētājs), par vienības komisāru b. Oškalnu (Latvijas K(b)P Rīgas apriņķa komitejas sekretārs).
  3. Uzdot vienības komandierim b. Laiviņam un vienības komisāram b. Oškalnam 5 dienu laikā saformēt, apbruņot un savest vienību pilnā kaujas gatavībā.
  4. Partijas un padomju organizāciju vadītājiem uzdot 3 dienu laikā vienības pavēlniecības rīcībā komandēt no uzņēmumiem un iestādēm pievienotajā sarakstā norādītās personas, viņu atrašanās laikā vienībā saglabājot tiem ieņemamo amatu un pilnu atalgojumu.
  5. LPSR iekšlietu tautas komisāram b. Eglītim uzdot 3 dienu laikā vienības cīņai ar bandītismu apbruņošanai tās pavēlniecībai piešķirt šādu bruņojumu un munīciju:

1. Automātus 85 gab. 2. “Dektereva” rokas ložmetējus 15 -“- 3. Rokasgranātas RGD-42 300 -“- 4. -“- F-1 -“- 300 -“- 5. TT patronas 45 000 -“- 6. Krievu šauteņu patronas 20 000 -“- 7. Beztrokšņa ieročus 2 -“- 8. Patronas beztrokšņa ieročiem 50 -“- 9. Raķešpistoles 4 -“- 10. Raķetes baltā krāsā 100 -“- 11. -“- zaļa -“- 25 -“- 12. -“- sarkanā -“- 25 -“-

  1. Latvijas PSR TKP Autotransporta pārvaldes priekšniekam b. Zīlem uzdot 3 dienu laikā izraudzīties un piešķirt vienības komandējošā sastāva rīcībā

kravas automašīnas 5 gab.

viegiās -“- “Vilis” 3 -“-

motociklus 2 -“-

un nodrošināt nepārtrauktu autotransporta apgādi ar degvielu pēc vienības pavēlniecības pieprasījuma.

  1. LPSR tirdzniecības tautas komisāram b. Paeglem uzdot vienības pavēlniecībai izdalīt 100 pārtikas devas, sākot ar š.g. 25. maiju, kā arī 100 ietērpa komplektus (apavi, formas virskrekli, bikses).
  2. LPSR finansu tautas komisāram b. Tabakam atrast naudas līdzekļus, lai segtu ar vienības cīņai ar bandītismu organizāciju un uzturēšanu saistītos izdevumus tās operatīvās darbības laikā.
  3. LPSR Veselības aizsardzības tautas komisāram b. Amerikam uzdot izraudzīties un piekomandēt vienībai tās personālsastāva medicīniskai apkalpošanai 1 ārstu un 2 feldšerus ar nepieciešamo medikamentu krājumu.
  4. Latvijas K(b)P CK Finansu un saimniecības sektora vad. B. Komisarovam nodot vienības pavēlniecības rīcībā uz tās formēšanas laiku atbilstošas telpas kopmītnei.

Latvijas K(b)P CK sekretārs

  1. Kalnbēziņš

______________________________________________________________________

Avots: Latvija padomju režīma varā 1445-1986: Dokumentu krājums. Rīga: Latvijas vēstures institūta apgāds, 2001. 463 lpp.>Nr.23, 121.-124.lpp.

Dokumenta atrašanās vieta: LVA PA, 101.f., 7.apr, 31.a l., 13.lp.

http://www.old.historia.lv/alfabets/N/na/nac_partiz/dok/1945.05.28.latv.htm

===========

Latvijas Komunistiskās partijas Centrālās komitejas biroja lēmums par papildpasākumiem cīņai ar nacionālajiem partizāniem un iznīcinātāju bataljonu nostiprināšanu.

[1945.gada 16.jūnijā]
_________________________________________________________________

Latvijas K(b)P CK birojs uzskata par pilnīgi neapmierinošu iznīcinātāju bataljonu vadīšanu, ko veic IeTK orgāni, partijas apriņķu komitejas un apriņķu izpildkomitejas.

Latvijas K(b)P CK biroja 1944. gada 28. decembra un 1945. gada 16. aprīļa lēmumi nav izpildīti, un iznīcinātāju bataljonu stāvoklis pašreiz ir pilnīgi neapmierinošs. Neraugoties uz nopietno stāvokli apriņķos, ko aptvēris bandītisms (Abrenes, Ludzas, Rēzeknes, Daugavpils, Ilūkstes, Madonas, Jēkabpils, Cēsu un Rīgas), partijas apriņķu komitejas un to pirmie sekretāri, apriņķu izpildkomitejas un to priekšsēdētāji, IeTK un VDTK apriņķu nodaļu priekšnieki negrib saprast, ka iznīcinātāju bataljoni ir galvenais bruņotais spēks cīņai ar bandītismu šajos apriņķos.

Iznīcinātāju bataljonu lomas nenovērtēšanas dēļ iznīcinātāju bataljonu cīnītāju kaujas apmācība un politiskās mācības vairākumā gadījumu nenotiek.

Lai krasi uzlabotu iznīcinātāju bataljonu vadīšanu, paaugstinātu to organizētību un kaujasspējas, Latvijas Komunistiskās (boļševiku) partijas Centrālā komiteja nolemj:

  1. Lai palīdzētu IeTK apriņķu nodaļām vadīt iznīcinātāju bataljonus, izveidot apriņķos štābus šādā sastāvā: Latvijas K(b)P apriņķa komitejas pirmais sekretārs, IeTK apriņķa nodaļas priekšnieks, apriņķa izpildkomitejas priekšsēdētājs un apriņķa iznīcinātāju bataljona komandieris.

Pagastos, kurus pārņēmis bandītisms, izveidot pagasta štābu pagasta izpildkomitejas priekšsēdētāja, pagasta partorga un IeTK pagasta priekšnieka vai pilnvarotā sastāvā, uzdodot viņiem iznīcinātāju bataljonu kaujas un politiskās apmācības vadīšanu.

  1. Uzdot Latvijas PSR IeTK (b. Eglītis):

a) no 1945. gada 20. jūnija ieviest uz vietām šādu iznīcinātāju bataljona uzbūves struktūru: bataljona sastāvā jābūt no 500 līdz 1500 cīnītājiem un ne mazāk kā 3 cilv. algotam virsnieku sastāvam; apriņķī tiek organizēts viens bataljons, cīnītājiem atrodoties pagastos un ciemu padomēs; bataljonā pastāv rotas katrai pagastu grupai (apvienojot 2-5 pagastus); rotas sastāvā jābūt no 100 līdz 200 cīnītājiem; pagastos jābūt vadiem ar 20-50 cilvēkiem un ciemu padomēs – nodaļām no 5 līdz 15 cilvēkiem sastāvā; b) nekavējoties ieviest munīcijas izlietojuma stingru uzskaiti, ar visiem līdzekļiem cīnoties pret to, lai ieroči un munīcija nenonāk bandītisko elementu rokās. Nepārbaudītiem iznicinātāju bataljonu cīnītājiem ieročus neizsniegt; c) pagastos, kur pastāv bandītisms, iznīcinātāju bataljona apakšvienībām noteikt kazarmu stāvokli; d) desmit dienu laikā izsūtīt uz vietām IeTK izstrādātos norādījumus par metodēm cīņai un kaujas vadīšanai ar bandītu grupām; e) līdz 1945. gada 20. jūnijam Latvijas K(b)P CK štābam iesniegt detalizētus iznīcinātāju bataljonu raksturojumus katra pagasta griezumā.

  1. Pieņemt zināšanai Latvijas PSR iekšlietu tautas komisāra biedra Eglīša paziņojumu, ka apriņķiem nosūtīts nepieciešamais ieroču un munīcijas daudzums un ka tuvākajās dienās pieprasījums pēc bruņojuma tiks apmierināts pilnībā.
  2. Uzdot Latvijas PSR IeTK (b. Eglītis) un partijas apriņķu komiteju sekretāriem nekavējoties vēlreiz pārskatīt visu iznīcinātāju bataljonu personālsastāvu, sasniegt to vajadzīgo skaitu, nozīmēt komandierus un komandieru vietniekus politiskajā darbā, kā arī atlasīt labākos cilvēkus no padomju un partijas aktīva vidus un nosūtīt viņus iznīcinātāju bataljonu vadīšanai.
  3. Partijas apriņķu komitejām uzdot nodrošināt iznīcinātāju bataljonu cīnītāju politisko vadīšanu un audzināšanu, šim mērķim izmantojot visus pagastu partorgus.
  4. LPSR TKP Valsts plāna komitejai (b. Deglavs) un Latvijas PSR TKP Autotransporta pārvaldei (b. Zīle) ne vēlāk kā 1945. g. 20. jūnijā piešķirt iznīcinātāju bataljoniem 18 kravas automašīnas no trofejām.
  5. LPSR TKP Valsts plāna komitejai (b. Deglavs) uzdot nekavējoties Latvijas PSR IeTK piešķirt š.g. jūnijā – jūlijā 6 tonnas benzīna.
  6. Latvijas PSR Tirdzniecības tautas komisariātam (b. Paegle) uzdot izsniegt Latvijas PSR IeTK iznīcinātāju bataljoniem:
  7. a) 100 kg tabakas, b) 1000 kg ziepju, c) 2000 kārbu konservu un d) uzturdevas bataljona personālsastāvam pēc Latvijas PSR IeTK pieprasījuma.
  8. Latvijas PSR Finansu tautas komisariātam (b. Tabaks) uzdot izdalīt un nodot Latvijas PSR IeTK iznicinātāju bataljonu uzturēšanas izdevumiem 1945. g. jūnijā – jūlijā 3, 5 miljonus rubļu no vietējā budžeta līdzekļiem.
  9. Pilsētu un apriņķu izpildkomiteju priekšsēdētājiem uzdot atbrīvot iznīcinātāju bataljonu cīnītāju ģimenes no dažāda veida mobilizācijām un darba klausībām.
  10. Latvijas PSR kara komisāram B. Malahovskim uzdot 3 dienu laikā nosūtīt Latvijas PSR IeTK rīcībā 20 kaujas virsniekus, lai viņus nozīmētu par iznīcinātāju bataljonu komandieriem un štābu priekšniekiem.
  11. Norādītajiem iznīcinātāju bataljonu štābiem uzdot bez kavēšanās noformēt un izsniegt IeTK materiālus par pensiju piešķiršanu iznīcinātāju bataljonu kritušo cīnītāju ģimenēm.
  12. Šī lēmuma izpildes kontroli uzdot Latvijas K(b)P CK štābam.

Latvijas K(b)P CK sekretārs

Kalnbērziņš

____________________________________________________________

Avots: Latvija padomju režīma varā 1445-1986: Dokumentu krājums. Rīga: Latvijas vēstures institūta apgāds, 2001. 463 lpp.>Nr.24, 124.-128.lpp.

Dokumenta atrašanās vieta: LVA PA, 101.f., 7.apr, 31.a l., 23., 24.lp.

http://www.old.historia.lv/alfabets/N/na/nac_partiz/dok/1945.06.16.latv.htm

==============

Latvijas PSR Iekšlietu ministrijas direktīva visiem LPSR pilsētu un apriņķu nodaļu priekšniekiem par aģentu – kaujinieku un bijušo partizānu un nelegāļu specgrupu pielietošanu cīņā pret nacionālajiem partizāniem.

[1946. gada 30. septembrī]
_____________________________________________________________

  1. g. 30. septembrī Nr.143ss

Rīga
Pilnīgi slepeni
Sērija “OK”

Visiem LPSR pilsētu un apriņķu nodaļu priekšniekiem

Saturs: Par aģentu – kaujinieku un bijušo bandītu un nelegāļu specgrupu pielietošanu cīņā pret bandītismu

Latvijas PSR IeM orgānu darba pieredze cīņā pret bandītismu parādīja, ka viena no labākajām metodēm, kas sevi attaisnojusi, likvidējot dziļi konspirēto bandītu pagrīdi – tās centrus, (štābus) un bandītu grupu vadītājus, ir aģentu – kaujinieku un bijušo bandītu specgrupu un citu nelegāļu darbība.

Lai izmantotu kā aģentus – kaujiniekus vai specgrupu sastāvā, IeM orgāni vervēja slepus atmaskotos bandītus, Sarkanās Armijas dezertierus un personas, kas bijušas sakompromitētas sadarbībā ar vācu okupantiem, kas bija devuši atzīšanās liecības un apņēmušies izpirkt savu vainu ar aktīvu palīdzību mūsu orgāniem.

Aģenti – kaujinieki un specgrupas tika leģendētas kā pazīstamu bandītu centru pārstāvji vai kā patstāvīgu bandītu grupu dalībnieki un, atkarībā no apstākļiem, izpildīja uzdevumus:

bandas vadoņu aktīva sagrābšana vai fiziska iznīcināšana;

mazo sadrumstaloto bandītisko grupu likvidācija;

aktīvi darbojošos bandu rūpīga izpēte un to pakļaušana IeM orgānu un karaspēka operatīvam triecienam.

Aģentu – kaujinieku un specgrupu darba efektivitāte lielā mērā bija atkarīga no pareizas viņiem zināmo sakaru, bandu atbalstošās vides, slēpšanās vietu zināšanas, klaniem un taktisku paņēmienu izmantošanas, ko pielietoja bandīti.

Par piemēru LPSR IeM orgānu prasmīgai atsevišķu aģentu – kaujinieku un bandas štāba un tā vadītāju sagraušanas specgrupu izmantošanai var kalpot šādas operācijas:

Aģentu izmeklēšanas ceļā tika noteikta bandu formēšanas liela štāba pastāvēšana, kas tika saukts “Jah”, un kas organizēja un norīkoja lielu skaitu bandītisko grupu.

Aģentūras operatīvo pasākumu rezultātā bandu formēšanas štābs tika atklāts un daļēji sagrauts. Vairāki bandu dalībnieki kopā ar vadoņiem izgāja no mežiem un legalizējās.

Atlikušie aktīvie štāba sastāva dalībnieki, būdami demoralizēti, slēpās pa vienam. To vidū bija kāds “D”, kuru ar tuvu radinieku palīdzību izdevās slepeni savervēt.

“D” deva atzīšanās liecību un nodeva štāba dokumentāciju, uz kuras pamata vēlāk tika savervēts, lai atrastu un pakļautu operatīvajam triecienam bandu formēšanas štāba vadības paliekas.

Aģenta “D” veiksmes ticamību, izpildot mūsu uzdevumu, noteica tas, ka to bandu, kas bija pakļauta štābam “Jah” , darbības teritorijā slēpās zināmi šā štāba sakarnieki un vairāki aktīvi atbalstītāji.

Aģents “D” devās pie štāba vadītāja sakarnieces, kura jau agrāk bija pazīstama ar “D” kā ar personu, kas bija bandu grupējuma štāba loceklis, un caur to jau tajā pašā dienā sazinājās ar bandštāba vadītāju “Z”. Sarunā ar “Z” aģents “D”, saskaņā ar saņemto instruktāžu, savu atnākšanu leģendēja ar to, ka viens no štāba vadītājiem, kas atradās kaimiņu rajonā, labprātīgi padevies IeM orgāniem, palikusī grupa uzbrukumā cieta, un gandrīz visa tika sagrābta. Tieši viņam, “D” un vēl dažiem bandītiem izdevās aizbēgt. Leģenda gandrīz atbilda patiesībai, izņemot “D” bēgšanu. “Z” noticēja “D” ziņojumam un, lai apspriestu radušos situāciju, nozīmēja pēc trim dienām bandu veidošanas štāba vadības sapulci.

Aģents “D”, detalizēti noskaidrojis paredzētās sapulces vietu un laiku, un kas tajā personīgi piedalīsies, uzrakstīja ziņojumu un nolika to iepriekš noteiktajā vietā “pastkastītē”, kā arī noteica laiku un vietu, kad tiksies ar operatīvo darbinieku.

Izejot no apstākļiem, tika pieņemts lēmums par operācijas veikšanu, kuras laikā tiktu likvidēti sapulces dalībnieki. Aģentam “D” tika uzticēts dot signālu operatīvajai iznīcinātāju grupai, kura bija pievesta tiešā tuvumā mājai, kur notika sapulce.

Tā rezultātā, ka aģents uzdevumu veica precīzi un prasmīgi, operācija tika veiksmīgi realizēta, tās gaitā tika pilnīgi likvidēts bandu formēšanas štābs. Veiksmīga bandu formēšanas štāba “Jah” likvidācija vienlaicīgi bija arī paša aģenta “D” nopietna pārbaude.

Izmantojot aģenta “D” tālākās iespējas, pēdējam tika uzdots kļūt par aģentu – kaujinieku grupas vadītāju un likvidēt bandu formēšanas vadību, kas operēja kaimiņu apriņķī.

Aģentam tika dots cīņas uzdevums: uzzinot “CT” vadītāju sakarus, satikties ar pēdējiem un iznīcināt tos. Satikšanās tika leģendēta ar to, ka “CT” zināja mūsu aģentu “D” kā vienu no štāba “Jah” vadītājiem, bet sakarā ar šā štāba sagrāvi tā atliekas grib satikties ar “CT”, lai apspriestu tālāko vienoto darbību.

Lai izpildītu doto uzdevumu, aģents “D” satikās ar “CT” sakarnieku, kuram viņš atskaitījās saskaņā ar leģendu, kas viņš ir, un lūdza nodot vēstuli “CT” par viņa vēlēšanos tikties ar pēdējo.

Vēstuli sakarnieks nodeva, bet “CT” pārbaudes nolūkos norīko slēptu novērošanu “D” grupai, un pēc dažām dienām pēc vēstules saņemšanas nozīmēja tikšanos, kas izrādījās viltus.

Aģents “D”, uzminējis “CT” nodomu, nodemonstrēja vairāku viensētu iedzīvotājiem savu parādīšanos kā “partizānu” vadonis, konkrēti vienā no viensētām piedalījās ģimenes svinībās, kur atrekomendēja savu grupu kā “partizānus”. Pirms grupas aiziešanas aģents “D” pavēlēja visiem svinībās klātesošajiem līdz rītam nevienam no mājas neiziet, pretējā gadījumā to pārkāpušo uz vietas nošaus viņu sargi.

Par mūsu grupas aģenta “D” kā “partizāns” visām darbībām uzzināja “CT” bandas vadonis.

Tomēr arī pēc tam “CT” neļāva tikties personīgi ar sevi, bet organizēja tikšanos ar savu vietnieku, kurš, personīgā sarunā iepazinies ar mūsu grupu, pēc piecām dienām organizēja tikšanos arī ar “CT”.

“CT” uz tikšanos ieradās savas 7 cilvēku kaujas grupas pavadībā. Pēc ilgas sarunas ar aģentu “D” “CT” pārliecinājās par aģenta “D” stāsta patiesīgumu un piedāvāja veikt teroraktu vienā no viensētām pret viņa atmaskoto IeM aģentu, kam aģentam “D” vajadzēja piekrist.

Viensētā, kurā dzīvoja terorakta objekts, kad bandīts “CT” pratināja pēdējo, aģents “D”, izvēloties izdevīgu brīdi, ar lielu risku savai dzīvībai, izpildīja mūsu uzdevumu – nošāva “CT” un viņa vietnieku.

Pēc “CT” un viņa vietnieka fiziskas iznīcināšanas aģents “D” kopā ar specgrupu saņēma uzdevumu likvidēt aktīvi darbojošos un labi konspirētu bandu.

Bandai “P” tās darbības rajonos bija liela atbalsta bāze, tā bieži mainīja savas bandītiskās darbības taktiku, kas tai deva iespēju ilgāku laiku nesodīti darboties un veikt vairāk kā 20 diversiju – teroristiskos aktus un partijas – padomju aktīva nošaušanas.

Aģents “D” pazina vienu no “P” bandas sakarniekiem, tikšanās laikā viņš to pārliecināja, ka viņš ir “partizānu” štāba pārstāvis un ieradies it kā lai nodibinātu sakarus ar vietējiem “partizāniem”. Tomēr tikai pēc 3 dienu ilgas apstrādes un pārvervēšanas par “partizānu” štāba vadības sakarnieku, sakarnieks bija galīgi pārliecināts un palīdzēja realizēt specgrupas tikšanos ar bandītu “P”.

Saskaņā ar leģendu “D” [bija] kā “partizānu” štāba pārstāvis, kas ieradies, lai nodibinātu kontaktus, lai apvienotu mežā slēpjošos nelegāļus. Tikšanās laikā specgrupa precīzi noteica bandas dalībnieku skaitu, tās darbības rajonus un slēpšanās vietas, bet, ņemot vērā bandas skaitlisko pārsvaru, tās likvidāciju bija nolemts realizēt vairāk piemērotos apstākļos. Tādēļ aģents “D” piedāvāja bandītam “P” vienlaicīgi ar informāciju par bandu paziņot par visvairāk izcēlušamies “partizāniem”, lai izvirzītu tos, apbalvošanai no štāba vadības ar ordeņiem (bandu formēšanas štābā “Jah” bija ordeņa statūti), tika norunāta nākamās tikšanās vieta, laiks un sakarnieki.

Pēc specgrupas aiziešanas bandīts “P”, izmantojot savus sakarus, rūpīgi sekoja aģentiem un pārbaudīja katru to soli savas darbības rajonā, tomēr mūsu grupas uzvedība ne ar ko nesakompromitējās bandīta “P” acīs.

Izejot no iegūtās informācijas un apstākļiem, grupai bija uzdevums: iznīcināt bandu nometnē dzeršanas laikā, kura bija paredzēta sakarā ar apbalvojumu pasniegšanu vai gulēšanas laikā, atkarībā no situācijas. Tika paredzēti sakaru veidi nepieciešamības gadījumā.

Nozīmētajā dienā specgrupas tikšanās ar bandu notika. Sakarā ar astoņu bandgrupas “P” bandītu apbalvošanu, ko veica “partizānu” štābs, tika rīkots mielasts. Pēc tam atpūtas laikā visus bandītus, pēc skaita 10 cilvēkus, kopā ar vadoni “P” specgrupa iznīcināja.

Aģenta “D” veiksmīgā darbība patstāvīgi un specgrupas sastāvā varēja tikt realizēta prasmīgas “D” slepenās savervēšanas, rūpīgas viņa darbaspēju analīzes, personīgās “D” līdzdalības operācijas plānu izstrādē un stingras konspirācijas saglabāšanas darbā ar to rezultātā.

Līdz ar specgrupu kā kaujinieku izmantošanu nereti to iegūtā informācija realizējās IeM orgānu un karaspēka čekistu – kara operācijās.

Par raksturīgu piemēru specgrupu dotās informācijas realizācijai var kalpot kādas aktīvas bandgrupas likvidēšanas operācija “M” apriņķī.

Pēc aģentūras un izmeklēšanas sniegtās informācijas tika noteikts, ka “P” pagasta teritorijā operē diversantu – teroristiskā grupa, bijušā slepenpolicijas virsnieka “S “vadībā.

Lai atrastu un likvidētu minēto bandītisko grupu, tika izsūtīta 5 aģentu – kaujinieku specgrupa. Šīs grupas vadītājs “V” caur savu sievu (operatīvi apstrādātu) drīz paziņoja, ka viensētas “Ja” rajonā viņš ir atradis bandītisko grupu un ka tās vadonis “S” nolēmis tuvākās dienās veikt terora aktus pret padomju – partijas aktīvu.

Balstoties uz iegūto informāciju, viensētas “Ja” rajonā tika veikta čekistu – karaspēka operācija, kuras gaitā vadoni “S” nogalināja aģents “V”, bet šīs grupas dalībniekus aizturēja operatīvie darbinieki.

Pēc arestēto bandītu liecībām un viņiem konfiscētajiem dokumentiem tika atklāta un likvidēta pagrīdes kontrrevolucionāra nacionālistiska organizācija. Šajā lietā apcietināti 25 cilvēki.

Tādā veidā minētie veiksmīgas aģentu – kaujinieku un specgrupu izmantošanas cīņā ar bandītismu piemēri liecina par to, ka šī efektīvā darba metode, kas neprasa lielus materiālus izdevumus un liela skaita operatīvā sastāva pielietojuma, ir pilnīgi pieejama mūsu orgāniem un var būt pielietota katrā apriņķī.

Vairāki apriņķu nodaļu priekšnieki šo metodi neizmanto, viņiem nav aģentu – kaujinieku un viņi neveido specgrupas. Daži viņu mēģinājumi veidot tādas grupas beigušies neveiksmīgi, tā kā kontingenta atlase un sagatavošana tika nepareizi realizēta.

Par specgrupu komplektēšanas un izmantošanas neveiksmīgiem piemēriem var kalpot sekojoši fakti:

lai likvidētu bandītu grupas, kas operēja Alūksnes apriņķī, IeM nodaļa organizēja grupu, kuras sastāvā bija 2 aģenti, kas tika savervēti no legalizējušamies bandītiem un 3 kaujiniekiem no vietējā iznīcinātāju bataljona.

Būdami pazīstami kā legalizējušies bandīti un kā iznīcinātāju bataljona kaujinieki, pēdējie tika nosūtīti reidā ar uzdevumu izlūkot un iznīcināt bandītu grupas. Vienā rajonā specgrupa satika ganu “B” un sāka sarunu ar viņu par bandītiem. “B” paziņoja, ka mežā, kur tiek ganīti lopi, parādās bandīti un ka pašlaik netālu no viņa krūmos ir nezināmi bruņoti ļaudis.

Saņēmuši tādas ziņas, aģents “V” bez vecākā atļaujas un bez piesardzības pasākumu ievērošanas ar vārdiem: “Es bandītus pazīstu”, devās uz krūmiem un tur viņu bandīti nogalināja. Šaušanas laikā specgrupas dalībnieki apjuka un, neuzzinājuši “V” likteni, bēga.

Nedaudz vēlāk šī pati specgrupa, pildot kārtējo apriņķa nodaļas priekšnieka uzdevumu, pēkšņi uzdūrās VDM slēpnim un tika apšaudīta. Apšaudes rezultātā tika nāvīgi ievainots iznīcinātāju bataljona “A” kaujinieks, citus grupas dalībniekus aizturēja un atšifrēja iedzīvotāji.

Analoģiskas nepilnības darbā ar aģentiem – kaujiniekiem tika pieļautas arī Cēsu IeM AN:

Savervētie un leģendētie kā Sarkanās Armijas dezertieri “Z” un “A”, IeM apriņķa nodaļas darbinieku uzdevumā iepazinās ar divām sievietēm “T” un “E”, kas izrādījās aktīvas bandas atbalstītājas.

Iegūstot šo sieviešu uzticību, “Z” un “A” drīz viņas uzaicināja uz bandu, tomēr īsi pirms tikšanās ar bandītiem, acīmredzot lai pārbaudītu mūsu avotus, “T” piedāvāja “A” izsaukt uz pārrunām savu tēvu. “A” piekrita, nosūtīja tēvam telegrammu un informēja arī informatīvo darbinieku.

“A” ziņojumam operatīvais darbinieks nopietnu nozīmi nepiešķīra, tā rezultātā pēc izsaukuma atbraukušo tēvu sagaidīja “T” un kad tas uzzināja par izsaukuma iemeslu, tad “T” klātbūtnē izteica savu neapmierinātību par dēla nodomu ar skandālu. Tēvs, piemēram, paziņoja, ka viņš bandītus neieredzot un, ja viņa dēls aiziešot uz bandu, tad viņš no tā atteiksies un paziņos par viņu varas iestādēm.

Pēc tāda paziņojuma “T” un “E” jebkādus sakarus ar ziņu avotiem pārtrauca, tādējādi paredzētā kombinācija, saskaņā ar kuru viņiem vajadzēja iefiltrēties bandā, izrādījās neiespējama.

Tādējādi izgāšanās cēloņi darbā ir:

pirmkārt, neveiksmīga aģentu – kaujinieku atlase, otrkārt, operatīvo darbinieku neprasme komplektēt specgrupas, treškārt, aģentu kaujinieku un specgrupu dalībnieku vājā sagatavotība un nepietiekamā instruktāža. Un beidzot, ceturtkārt, lietišķu kontaktu trūkums starp dažām (Alūksnes) IeM un VDM apriņķa nodaļām.

Lai novērstu minētās nepilnības un pareizi izmantotu cīņā ar bandītismu aģentus – kaujiniekus un specgrupas, TIEK PIEDĀVĀTS:

  1. Jums un visam NCB operatīvajam sastāvam iepazīties ar šo orientāciju; veikt nepieciešamos pasākumus, lai iegūtu aģentus – kaujiniekus un radītu specgrupas bandītu centru, bandu formāciju vadoņu un aktīvi darbojošos bandgrupu apstrādei un likvidācijai.
  2. Norādīto aģentūru veidot no slepeni atzinušamies bandītiem, Sarkanās Armijas dezertieriem un personām, kas sakompromitējušās sadarbībā ar vācu okupantiem, kas devuši atzīšanās liecības un apņēmušies izpirkt savu vainu padomju varas priekšā ar palīdzību IeM orgāniem.
  3. Vervējot un izmantojot aģentus – kaujiniekus un specgrupas, ņemt vērā: iepriekšēju vervēšanas objekta izpēti, tā personīgās īpašības un iespējas izmantot to mūsu darbā; stingras konspirācijas nepieciešamība, izvedot nākošo aģentu no pagrīdes, to vervējot un tālākajā praktiskajā darbā ar to; operācijas plānu un aģentūras kombināciju aģenta ievadīšanai rūpīga izstrāde, leģendas pamatotība un patiesums aģentam tiekoties ar bandītiem; sistemātisku aģentu pārbaudi tādēļ, lai darbā ar tiem nerastos iemesls šaubām par to neuzticamību; specgrupu nokomplektētību ar pastāvīgu sastāvu un pastāvīgas tās darbības kontroles nodrošināšanu, sakaru un informēšanas atstrādāšanu starp grupu un operatīvo darbinieku.
  4. Atkarībā no apstākļiem un stāvokļa specgrupām uzlikt sekojošus uzdevumus:

a) atsevišķu vadītāju un bandu formāciju aktīva sagrābšana vai fiziska iznicināšana; b) sadrumstalota sīko bandītu grupu un to vadītāju likvidēšana; c) bandu un bandītisko grupu pakļaušana IeM orgānu un karaspēka operatīvajam triecienam; d) izlūkošanas informācijas saņemšana par bandu skaitliskumu, slēptuvēm un sakariem; e) bandām piederošo ieroču, munīcijas, apģērbu, tipogrāfiju, sakaru līdzekļu u.t.t. slēptuvju atklāšana.

  1. Specgrupas leģendēt atkarībā no tiem dotā uzdevuma: kā zināma bandformēšanas štāba pārstāvjus vai arī kā atsevišķas bandītu grupas, dezertierus, medniekus, mežacirtējus u.t.t.

Specgrupu plānus un leģendas obligāti iesniegt LPSR IeM apstiprināšanai. Plānam jāpieliek aģentu – kaujinieku un specgrupu dalībnieku personālsastāva raksturojumi.

Sakarā ar to, ka pielietojamā metode aģentu – kaujinieku un specgrupu izmantošanai cīņā ar bandītismu ir vissvarīgākā un slepenākā, IeM apriņķu nodalu priekšniekiem jāveic nepieciešamie pasākumi, lai saglabātu šo metodi no atšifrēšanas un izgāšanās.

  1. Šo direktīvu glabāt ugunsdrošā skapī personīgi pie IeM AN priekšnieka, tāpat kā šifrētos dokumentus.

LPSR Iekšlietu ministra vietnieks
pulkvedis

/Sieks/

LPSR IeM nodaļas CB priekšnieks
pulkvedis

/Ritikovs/

______________________________________________________________

Avots: Vēstures avoti. Latvijas Vēsture. 1996., Nr.1 (20), 52.-57.lpp.

http://www.old.historia.lv/alfabets/N/na/nac_partiz/dok/1946.09.30.latv.htm

==========

Operatīvā atskaite Par Latvijas K(b)P CK kaujas specgrupas[1] darbībām cīņā ar nacionālajiem partizāniem (1946. g. 5. jūnijs – 4. novembris).

[1946. gada 6. novembrī]
_____________________________________________________________

Pēc Oškalna un Laiviņa iepriekšējās izlūkošanas, lai noskaidrotu bandītu visvairāk skartās (заряженные) vietas, tika nolemts vispirms nodaļu izvietot Lubānā.

Ar pirmo nodaļas izvietošanas dienu (5. jūnijs) Lubānā tika nodibināti cieši sakari ar Madonas apriņķa VDTK (NKGB) un IeTK (NKVD) orgāniem, kā arī veikta izlūkošana, noskaidrojot bandītu atbalstītājus un bandītu atrašanās vietas.

Pastiprinātas kaujas un slepenās izlūkošanas rezultātā un pēc saņemtām VDTK un IeTK orgānu ziņām jau 10. jūnijā tika arestēti trīs bandu atbalstītāji, bet 11. jūnijā Ratiņa un Poča vadībā izņemta (изята) banda sešu cilvēku sastāvā.

Vienlaicīgi tika arestēti vēl 15 bandītu atbalstītāji. Minētos pasākumus veica grupa 20 cilvēku sastāvā, jo pārējais nodaļas sastāvs tika piedalīts IeTK karaspēkam, kura divīzija veica meža ķemmēšanu kā pavadoņi. Ķemmēšanas rezultātā nogalināti divi un sagūstīts viens bandīts.

Sakarā ar iepriekšminēto meža ķemmēšanu bandīti no Lubānas apkārtnes mežiem aizgāja, acīmredzot izkliedēti. Neskatoties uz to, ka nemitīgi tika izlikti slēpņi, izsūtīti izlūki un meklētāju grupas, kādu laiku nebija būtisku rezultātu (16. jūnijā Poča vadībā noķerts viens bandīts), bet tika arestēta virkne bandītu atbalstītāju.

Pēc izlūku ziņām bija iespējama bandītu atrašanās Lubānas ezera salā, tāpēc noskaidrošanai tika izsūtīti 8 izlūki Poča vadībā.

  1. jūnija vakarā izlūki 3 laivās piebrauca pie salas. Bandīti izlūkus savlaicīgi ievēroja un no salas atklāja uguni. Neskatoties uz to, izlūki izsēdās salā un iesāka kauju. Vienu bandītu nogalināja un divus sagūstīja. Izlūki zaudējumus necieta, bet bija spiesti zem 18 bandītu spiediena atkāpties.

Nākošajā dienā tika sūtīta 40 cilvēku grupa, bet bandītu salā vairs nebija.

Tai laikā tika saņemtas ziņas par bandītu grupu Gaigalavas – Bērzmuižas rajonā (Abrenes apr.), kur Ratiņa un Vasiļonoka vadībā tika nosūtīta 30 cilvēku grupa. Pēc ierašanās norādītajā rajonā grupa izlika slēpņus un stājās pie bandītu atbalstītāju izņemšanas. 27. jūnijā slēpnis notvēra vienu bandītu. Vadoties no ziņām, kuras ieguva (добили) no atbalstītājiem un sagūstītā bandīta, 1. jūlijā realizēja operāciju Bērzmuižas mežā. Grupa kopā ar IeTK karaspēka grupu uzbruka bandītu nometnei. Kaujas gaitā nogalināja sešus un sagūstīja sešus bandītus. Ieguva trofejas. Zaudējumu nebija.

Šajā pašā laikā nodaļas pārējais sastāvs Oškalna un Laiviņa vadībā pārvietojās uz Odzienas rajonu, kur darbojās ar parastajām metodēm, t.i., izņēma bandītu atbalstītājus, izlūkoja un izvietoja slēpņus.

Pēc Bērzmuižas operācijas Ratiņa un Vasiļonoka grupa atgriezās Lubānā, kur 10. jūlijā notvēra vienu bandītu, vienu sakarnieku un arestēja virkni bandu atbalstītāju, bet 10. jūlijā pilnīgi pārvietojās uz Odzienu.

Odzienas apkārtnē darbojās 18 cilvēku liela bandītu grupa. 10. jūlijā, pēc bandas atrašanās vietas noskaidrošanas, Oškalna un Laiviņa grupa uzbruka bandītu nometnei. Bandītiem izdevās aizbēgt, bet viņi atstāja visus apavus, daļu apģērba un 90% sava bruņojuma. Vēlāk no šīs bandas notvēra trīs, bet pārējie, izņemot divus, sakarā ar to, ka palika bez ieročiem un sakariem (bandu atbalstītāji gandrīz 100% arestēti), brīvprātīgi iznāca no meža.

Tā kā Odzienas rajons no bandītiem bija attīrīts, nodaļa pārvietojās (19. un 26. jūlijā) uz Cesvaini.

Pirmajās 4 dienās notika izlūkošana un bandītu atbalstītāju izņemšana. Vadoties no iegūtajām ziņām, tika nolemts 25. jūlijā veikt operāciju 12 cilvēku bandītu grupas likvidācijai Grašu rajonā. Operāciju 49 cilvēku sastāvā vadīja Počs. Pēc ziņām bandai vajadzēja atrasties mežā, bet ķemmējot to neatrada. Sākās ap mežu esošo viensētu pārbaude, kuras gaitā Spruktu viensētas dzīvojamā ēkā tika atrasta banda. Izraisījās kauja. Bandīti izmisīgi pretojās, pielietojot ložmetēju, automātus, šautenes, granātas. Kauja ilga apmēram 2 stundas. Kaujas gaitā māja tika aizdedzināta un bandīti tikai tad pārtrauca pretošanos, kad māja sabruka. Bandītu grupa 10 līdz 12 cilvēku sastāvā pilnīgi iznīcināta. Mūsu zaudējumi – četri kritušie, trīs ievainotie.

  1. jūlijā Ratiņa un Vasiļonoka grupa veica šai pagastā Sviķu viensētas aplenkšanu. Nogalināts viens bandīts.

Sakarā ar to, ka karaspēka daļas veica mežu ķemmēšanas operācijas, nodaļa līdz 8. augustam savu kaujas darbību pārtrauca un nodarbojās ar ziņu sagatavošanu bandītu atbalstītāju izņemšanai.

Ņemot vērā to, ka Cesvaines rajonā bandīti bija izkliedēti, nodaļa uzsāka bandītu ģimenes locekļu kā ķīlnieku ņemšanu. Tas deva panākumus. Apmēram 80% bandītu (Grašu pagastā 100%) brīvprātīgi iznāca no meža.

  1. un 23. augustā notika Burceva vada operācija Medzulas pagastā. Rezultātā tika nogalināti divi bandīti, iegūtas trofejas. Pēc pavēles 29. augustā nodaļa pārvietojās uz Jēkabpils apriņķi.

Lai saņemtu precīzākas ziņas par bandītu grupu atrašanās vietu un sakariem, tika nolemts sūtīt Elkšņu rajonā mežā 20 cilvēku grupu. Grupa Vasiļonoka vadībā tika sūtīta mežā naktī no 30. uz 31. augustu. Grupā bija rācija. Noskaidrojuši bandītu sakarus un viņu tiešo atrašanās vietu, par to ziņojām Ratiņam, lai sūtītu nodaļu bandas likvidēšanai. Operācija notika 4. septembra rītausmā. Lai neatšifrētu Vasiļonoka grupu (darbojās kā bandīti), tā atradās slēpnī, Ratiņš ar 30 cilvēkiem aplenca nometni. Tā kā mežs bija ļoti biezs un maz cilvēku, bandītiem atšaudoties izdevās aiziet, nogalinot majoru Sagaloviču.

Nodaļa pārvietojās Seces – Sērenes – Sēlpils rajonā. Šai rajonā darbojās divas aktīvas bandas: “Pormalis” (28 cilvēki) un “Melnais Pēteris” (8 cilvēki), iespiežot un izplatot lapiņas, izdarot slepkavības un diversijas.

Nodaļa pārgāja uz bandītu atbalstītāju izņemšanu, izlūkošanu ar mērķi sagatavot ziņas par bandu, lapiņu iespiedēju un izplatītāju atrašanās vietām. Pēc ziņu precizēšanas 12. un 13. septembrī arestēja piecus lapiņu izplatītājus, bet 17. septembrī arestēja bandas “Pormalis” svarīgu bruņotu sakarnieku.

Vadoties no arestētajiem izplatītājiem un sakarnieka iesūtītajām ziņām, Ratiņš ar grupu Sērenes lauksaimniecības skolā atrada iespiedmašīnu un arestēja trīs lapiņu iespiedējus. No tiem vienu savervēja un atlaida, lai tālāk strādātu ar iepriekšminēto bandu. Tika nolemts ar savervētā bandas atbalstītāja – iespiedēja starpniecību 2. oktobra vakarā slepeni arestēt bandītu “Melno Pēteri”. Savervētais aģents, kā ieganstu izmantojot Jaunjelgavas kapsētā paslēptos ieročus, pierunāja “Melno Pēteri” iet pēc paslēptajiem ieročiem. Kapsētā norunātajā vietā gaidīja Ratiņš ar grupu. Bandītu “Melno Pēteri” saķēra bez šāviena.

“Melnais Pēteris” norādīja vēl viena bandīta atrašanās vietu, kuru tai pašā naktī arestēja. Ratiņš, bet 3. oktobra rītausmā arī Vasiļonoks ar 20 cilvēkiem un piedalīto IeTK karaspēka grupu, paņemot par pavadoni bandītu “Melno Pēteri”, devās meklēt pārējos bandītus.

Bandīti nebija nometnē un nebija arī maskētajā ziemas zemnīcā, kur bija tikai produkti un kara materiāli. Uz vietas nopratinot “Melno Pēteri”, viņš norādīja kā iespējamo bandītu atrašanās vietu viensētu “Stērpeles”.

Piebraukuši norādītajai viensētai ar mašīnām, aplencām viensētu. Divus bandītus saķērām dzīvus, bet divus, kuri ar rokas ložmetējiem pretojās, sadedzināja kopā ar šķūni.

Sakarā ar to, ka nodaļā palika nepietiekams cilvēku skaits kaujas operāciju veikšanai (kaujas spējīgi tikai 30 cilvēki), nodaļa pārgāja uz atbalstītāju izņemšanu, aģentūras vervēšanu, bet nodaļas cilvēki tika doti kā pavadoņi un tulki IeTK orgāniem, un tikai retumis paši izmantoja iegūtās ziņas kaujas operācijām. Tā 9. oktobrī pēc precizētām ziņām Ratiņš ar nodaļu un pavadoni devās uz Viesītes rajona bandu tās nometnē. Apmēram 2 km no nometnes Ratiņš ceļā sastapās ar bandu. Iedegās apšaude. Vienu bandītu ievainoja, pārējie aizgāja.

  1. oktobrī Ratiņš un Bulāns Viesītē arestēja vienu bandītu un pēc viņa ziņām uz Jēkabpils ceļa kopā ar Brisonu vēl vienu bandītu, un pēc šīm pašām ziņām tai pašā dienā Šarakovs ar grupu Daudzevā arestēja trešo bandītu.
  2. oktobrī Līvānu rajonā Brisons, Bulāns un Sekste slepeni arestēja “bandas divīzijas adjutantu”.
  3. oktobrī Seces rajonā Brisona grupa iznīcināja bandas “Pormaļi” grupu. Operācijas gaitā tika nogalināti divi bandīti.
  4. oktobrī Viesītes rajonā pēc aģentūras ziņām tika izlikts 12 cilvēku slēpnis Gustavsona vadībā. Notvēra vienu bandītu, bruņotu ar automātu.

Ar 4. novembri nodaļa savu darbību pārtrauca sakarā ar Oktobra revolūcijas dienām un nodaļu likvidēja.

Jēkabpils apriņķī nodaļa likvidēja “Pormaļa” un “Melnā Pētera” bandas. Šīs bandas var uzskatīt par likvidētām, jo no 28 “Pormaļa” un 8 “Melnā Pētera” bandu bandītiem palikuši tikai četri bandīti, no katras bandas pa diviem, pie kam viens ievainots un viens bez ieročiem.

Speciālās nodaļas komandiera vietnieks Vasiļonoks
(paraksts)

  1. XI 46
    _____________________________________________________________

Avots: Vēstures avoti. Latvijas Vēsture. 1997., Nr. 2 (26), 74.-79.lpp.

Dokumenta atrašanās vieta: LVA PA, 101.f., 4.apr., 69.l., 159.-162.lp. Oriģināls, rokraksts (ar tinti).

[1] Latvijas Komunistiskās (boļševiku) partijas CK kaujas specgrupa nodibināta ar 1945. gada 28. maija lēmumu Par pasākumiem cīņas pastiprināšanai pret bandītisku Latvijas PSRS teritorijā.

http://www.old.historia.lv/alfabets/N/na/nac_partiz/dok/1946.11.06.latv.htm

===========

Latvijas PSR iekšlietu ministra A.Eglīša ziņojums par rezultātiem cīņā pret nacionālajiem partizāniem par laika posmu no 1944.gada līdz 1947.gada martam.

[1947.gada 22.martā]
__________________________________________________________________

Pilnīgi slepeni
Latvijas PSR Ministru Padomes priekšsēdētājam
biedram Lācim

DIENESTA ZIŅOJUMS
par rezultātiem, kas gūti cīņā pret bandītismu

Latvijas PSR līdz 1947.g. 1.martam

Pēc fašistiskās Vācijas sagrāves un kapitulācijas ievērojama daļa bijušo policistu, šucmaņu, aizsargu, dažādu soda vienību dalībnieku un SS divīziju leģionāru, kas agrāk sadarbojās ar vāciešiem “Kurzemes katlā”, izklīda pa republikas apriņķiem un pārgāja nelegālā stāvoklī, lai turpinātu bruņotu cīņu pret padomju varu.

Tajā pašā laikā vācu izlūkošanas orgāni graujošai darbībai un nacionālistiskās bandītiskās pagrīdes organizēšanai atstāja pirms Vācijas kapitulācijas izveidoto diversiju un terora organizāciju “SS Jagdverband Ostland” štāba priekšnieka SD hauptmaņna Jankava vadībā.

Šī kontrrevolucionārā pagrīde, kas sākotnēji darbojās nošķirti, organizējusies atsevišķās bandās un bandītiskās grupās, uzsāka aktīvu darbību, veicot terora aktus pret partijas un padomju aktīvistiem un padomju varai labvēlīgi noskaņotiem zemniekiem un šo darbību apvienojot ar laupīšanu. Šādu aktīvu bandu republikas teritorijā, galvenokārt Valkas, Viļakas, Daugavpils, Jēkabpils, Ilūkstes, Ludzas, Rēzeknes, Madonas un Cēsu apriņķī 1945.gadā bija vairāk par trim simtiem.

1945.gada vidū un beigās atsevišķās republikas daļās Latgalē, Vidzemē un Kurzemē – šīs izolēti cita no citas darbojošās bandas sāka apvienoties. Tā izveidojās nacionālistiskās bandītiskās pagrīdes vadošie centri.

Jau 1944.gada beigās buržuāziski nacionālistiskie elementi sīkās bandītiskās grupas un bēguļojošos nodevējus mēģināja apvienot cīņai pret padomju varu.

Latgalē inženieris Kemps izveidoja “Latvijas Nacionālās atbrīvošanas komiteju”, kuru IeTK orgāni likvidēja 1945. gada sākumā.

Madonas apriņķī pēc bijušā Latvijas armijas virsnieka Kārļa Plauža iniciatīvas tika izveidota kontrrevolucionāra nacionālistiska organizācija “Pašaizsardzība”, kura izvirzīja uzdevumu Valmieras, Valkas, Cēsu, Madonas un Rīgas apriņķa atsevišķās bandītiskās grupas apvienot aktīvai bruņotai cīņai pret padomju varu.

Pēc šis organizācijas likvidēšanas 1945.gada aprīlī Vidzemē tika izveidots “Latvijas Nacionālo partizānu Ziemeļaustrumu Vidzemes organizācijas” jeb LNPO štābs, kuru vadīja bijušais vācu izlūkdienesta aģents agronoms Pēteris Supe – “Cinītis”, bijušais SS leģiona leitnants un organizācijas “SS Jagdverband Ostland” dalībnieks Alfrēds Auseklis, bijušais aktīvais aizsargs jurists Pēteris Bukša un citi.

1945.gadā Latgalē no buržuāzisko nacionālistu, bijušo virsnieku, policistu un citu aktīvu pretpadomju elementu vidus izveidojās “Latvijas Tēvijas sargu (partizānu) apvienība” jeb LTS(P)A, kuru vadīja bijušais ksendzs Antons Juhņevičs un kuras “prezidijā” ietilpa bijušais vācu armijas kaprālis Jānis Zelčāns, bijušais Latvijas armijas virsnieks Leons Krusts un bandītisko grupu vadoņi Rudzāts, Blumbergs u.c.

Visas Latgalē darbojošās bandas un bandītiskās grupas LTS(P)A apvienoja divās bandītu divīzijās, kas bija organizētas pulkos, rotās un vados. Pēc tam Madonas apriņķī tika noorganizēta trešā bandītu divīzija.

LTS(P)A prezidijs izstrādāja un pieņēma organizācijas statūtus un izdeva daudz dažādu direktīvu un materiālu cīņas organizēšanai pret padomju varu.

Kurzemē atstātie vācu organizācijas “SS Jagdverband Ostland” locekļi izveidoja “Latviešu Nacionālo partizānu apvienību” jeb LNPA, kuras štāba priekšgalā atradās bijušais vācu armijas leitnants Ēvalds Pakuls, organizācijas “SS Jagdverband Ostland” dalībnieks un vācu izlūks Voldemārs Poļakovs, bijušais aizsargu organizācijas vadītājs Jānis Vanags un citi.

LNPA apvienojās 8 bandas un 13 bandītiskās grupas, kopskaitā līdz 400 cilvēkiem.

Minētās organizācijas un apvienības centās izveidot savstarpējos sakarus un apvienoties kopīgai darbībai. Taču LPSR IeM rīcībā patlaban nav materiālu, kas liecinātu, ka šiem mēģinājumiem būtu bijuši panākumi.

Izņēmums bija LTS(P)A un LNPA, kuras pirms šo organizāciju vadības likvidācijas nodibināja savstarpējus sakarus. LTS(P)A iecēla Supi par 4. bandītu divīzijas komandieri.

Pēc vadības likvidācijas sakari pārtrūka, un tos atjaunot bandītiskajai pagrīdei vairs neizdevās.

Bandītisma izplatību republikā pēc Vācijas kapitulācijas un aktivizējoties nacionālistiskajai pagrīdei, kas apvienoja un iesaistīja aktīvā cīņā pret padomju varu tos, kas nelegāli slēpjas, raksturo šādas ziņas:

  1. gadā tika reģistrēts 1081 bandītisma gadījums, tajā skaitā: 33 diversijas, 230 terora aktu, 186 uzbrukumi valsts iestādēm un uzņēmumiem, 154 slepkavības, 367 aplaupīšanas un 102 citi gadījumi. Bandīti nogalināja 635 un ievainoja 294 IeTK, VDTK, milicijas darbiniekus, IeTK karaspēka personālsastāva, iznicinātāju bataljonu kaujiniekus, padomju un partijas aktīva darbiniekus un citus pilsoņus.

Šajā laikā IeTK orgāni likvidēja 283 bandas un bandītiskās grupas, kopskaitā 4723 dalībniekus, to skaitā 157 bandu un bandītisko grupu vadoņus, no kuriem nogalināti 1098 un legalizēti 2417 cilvēki. Tika arestēti un notiesāti 985 aktīvi bandītu atbalstītāji. Sagrauta un likvidēta: “Latvijas Tēvijas sargu (partizānu) apvienība” – LTS(P)A, tās izveidotā 2. un 3. bandītu divīzija ar štābiem, Daugavpils, Ilūkstes, Jēkabpils bandītu pulki un virkne organizācijas “SS Jagdverband Ostland” grupu.

Izņemti ieroči: 1246 ložmetēji,1558 automāti,19065 šautenes, 913 pistoles, 4 mīnmetēji, 459 dažādas mīnas, 11304 rokasgranātas un vairāk nekā 600 tūkst. patronu.

Arestēti un notiesāti 1944 vācu ielikteņi, atbalstītāji, policisti, izlūkošanas un pretizlūkošanas aģenti, kas atradušies nelegālā stāvoklī, 899 dezertieri un personas, kas izvairījušās no iesaukšanas Sarkanajā armijā, un 278 citi kontrrevolucionāri elementi. Tajā pašā laikā legalizēti 237 vācu ielikteņi un atbalstītāji, 2569 dezertieri un personas, kas izvairījušās no dienesta Sarkanajā armijā.

Tādējādi pavisam tika represēti 11635 cilvēki.

Neraugoties uz 1945.gadā bandītiskajai nacionālistiskajai pagrīdei dotajiem operatīvajiem triecieniem un uz to, ka, salīdzinot ar 1945.gadu, 1946.gadā bandītisma gadījumi samazinājušies par 34%, to skaits bija ievērojams un sasniedza 724 gadījumus: 11 diversijas, 185 terora akti, 96 uzbrukumi valsts iestādēm un uzņēmumiem, 70 slepkavības, 316 aplaupīšanas un 46 citi gadījumi.

Bandīti nogalināja 22 IeM, VDM un milicijas darbiniekus, 49 IeM karaspēka personālsastāva darbiniekus, 92 iznīcinātāju bataljonu kaujiniekus, 55 padomju un partijas aktīvistus un 177 citus pilsoņus, ievainoti 184 cilvēki, to skaitā 70 personas aplaupīšanu laikā.

1946.gadā IeM orgāni atklāja un likvidēja Latvijas Nacionālo partizānu Ziemeļaustrumu Vidzemes organizācijas – LNPO štābu, Latgalē – 1945. gadā sagrautās 2. bandītu divīzijas atliekas un Rēzeknes bandītu pulku, Kurzemē – Latvijas Nacionālo partizānu apvienības – LNPA štābu un 286 bandas un bandītiskās grupas, kopskaitā 2196 cilvēkus.

To skaitā bija 31 nacionālistiskās pagrīdes vadītājs, 98 bandu un bandītisko grupu vadītāji. No viņiem 402 cilvēki tika nogalināti un 1002 legalizēti. 863 aktīvi bandītu atbalstītāji, 191 vācu ieliktenis un atbalstītājs, 77 Sarkanās armijas dezertieri un 109 citi pretpadomju elementi tika arestēti un notiesāti.

123 vācu ielikteņi un atbalstītāji, 512 dezertieri un personas, kas izvairījušās no iesaukšanas Sarkanajā armijā, 937 bijušie leģionāri, kas atradās nelegālā stāvoklī, tika legalizēti.

Atklātas un likvidētas 9 pretpadomju nacionālistiskas organizācijas, kuras bija izveidojuši bandītisko apvienību štābi, arestēti 164 cilvēki.

Izņemti ieroči: 171 ložmetējs, 803 automāti, 2162 šautenes, 697 pistoles, 1361 granāta, 132 mīnas un vairāk nekā 300 tūkst. patronu.

1946.gadā pavisam nogalināti, arestēti un legalizēti 5008 cilvēki.

Tādējādi kopš Latvijas PSR atbrīvošanas no vācu fašistiskajiem iebrucējiem IeM orgāni un karaspēks ar partijas un padomju aktīva atbalstu, parasti piedaloties iznīcinātāju bataljonam, bandītiskās un nacionālistiskās pagrīdes sagrāvē sasniedza šādus rezultātus.

  1. Likvidēti:

a) Latvijas Tēvijas sargu (partizānu) apvienības prezidijs un tā vadība: LTS(P)A prezidija priekšsēdētājs, bijušais ksendzs Antons Juhņevičs (arestēts); LTS(P)A prezidija priekšsēdētāja vietnieks, bijušais Latvijas armijas virsnieks Kārlis Blumbergs (nogalināts); LTS(P)A ģenerālsekretārs un Daugavpils bandītu divīzijas priekšnieks, bijušais vācu armijas kaprālis Jānis Zelčāns (arestēts); LTS(P)A prezidija loceklis, bijušais policists Oskars Līdaks (arestēts) un citi. b) 2. Daugavpils bandītu divīzijas štābs un tā vadītāji Daugavpils, Ilūkstes un Ludzas apriņķī: bandītu divīzijas komandieris, bijušais vecākais policists Juris Rudzītis (nogalināts); divīzijas štāba adjutants, bijušais Latvijas armijas virsnieks Arvīds Puida (arestēts); bandītu divīzijas izlūkošanas nodaļas priekšnieks, bijušais Latvijas armijas izlūkdienesta virsnieks Ivans Brizgulis (nogalināts); Daugavpils bandītu pulka komandieris un LTS(P)A prezidija loceklis, bijušais aizsargs Antons Gavars (legalizēts); Ilūkstes bandītu pulka komandieris, bijušais Latvijas armijas kaprālis Staņislavs Urbāns (legalizēts); Ludzas pulka komandieris, bijušais policists Kārlis Zutis (arestēts) un citi. c) 3. Madonas bandītu divīzijas štābs un tā vadītāji Madonas un Rēzeknes apriņķī: bandītu divīzijas komandieris un LTS(P)A prezidija loceklis, bijušais Latvijas armijas virsnieks Dāvids Timmermanis (nogalināts); bandītu divīzijas štāba priekšnieks, bijušais Latvijas armijas kapteinis Kārlis Dankers (nogalināts); bandītu divīzijas komandiera vietnieks, bijušais apriņķa policijas priekšnieks Roberts Zariņš (nogalināts); bandītu divīzijas štāba adjutants, bijušais policists Jānis Ivanieks (arestēts); Rēzeknes bandītu pulka komandieris, bijušais latviešu SS leģiona kaprālis , Staņislavs Strods (arestēts); bandītu pulka štāba priekšnieks, bijušais aizsargu organizācijas vadītājs Pēteris Prikulis (nogalināts) un citi. d) Latviešu Nacionālo partizānu Ziemeļaustrumu Vidzemes organizācijas štābs un tā vadība: organizācijas vadītājs, bijušais vācu izlūks Pēteris Supe (nogalināts); organizācijas vadītāja vietnieks, bijušais jurists un aktīvs aizsargs Pēteris Bukša (nogalināts); organizācijas štāba priekšnieks, bijušais Latvijas armijas virsnieks Alfrēds Auseklis (nogalināts); propagandas nodaļas vadītājs, bijušais Vecumu dzelzceļa stacijas priekšnieks Jānis Kokarēvičs (nogalināts) un citi. e) Latviešu Nacionālo partizānu apvienības štābs un tā vadība: LNPA vadītājs, bijušais vācu armijas leitnants Ēvalds Pakuls (arestēts); apvienības vadītāja vietnieks, diversiju un terora organizācijas “SS Jagdverband Ostland” loceklis Fricis Kārkliņš (nogalināts); sakaru nodaļas priekšnieks, bijušais aizsargu organizācijas vadītājs Jānis Vanags (legalizēts); štāba bandas vadonis, bijušais vācu armijas leitnants Voldemārs Poļakovs (nogalināts); teroristiskās grupas vadonis Kārlis Balodis (nogalināts) un citi.

Š.g. janvārī arestēts SD hauptmanis, diversiju un terora organizācijas “SS Jagdverband Ostland” štāba priekšnieks, bandītiskās pagrīdes organizators un iedvesmotājs Kurzemē Boriss Jankavs.

  1. Likvidētas:

a) Madonas apriņķī – organizācija “Melnais sikspārnis”, kuru izveidoja bandītu vadonis Vilis Zummenis (nogalināts). Arestēti 23 cilvēki, to skaitā organizācijas vadītājs Kārlis Upīts, Cesvaines pagasta izpildu komitejas priekšsēdētāja vietnieks, organizācijas vadītāja vietnieks Jānis Grāvītis, Cesvaines mežniecības vecākais mežzinis un citi. b) Rīgā, Daugavpils un Madonas apriņķī – LTS(P)A prezidija priekšsēdētāja Juhņeviča izveidotās LTS(P)A kontrrevolucionārās jaunatnes organizācijas centrs. Arestēti organizācijas vadītāji Daugavpils apriņķī – skolotājs Staņislavs Lācis, Madonas apriņķī – ārste Verena Melbārde, Rīgā – Rīgas Valsts universitātes students Voldemārs Veibergs un citi. c) Alūksnes apriņķī – no mācību iestāžu audzēkņiem izveidotā LNPO jaunatnes organizācija “Latvijas nacionālās jaunatnes apvienība”. Arestēti 18 cilvēki, to skaitā organizācijas vadītāja – 10. klases skolniece Līvija Eglīts, viņas vietnieks Andrejs Sināts un citi. d) Tukuma apriņķī – teroristiska jaunatnes grupa “Latvijas partizāni”, kuras rīcībā bija 3 ložmetēji, 6 automāti, 7 šautenes un citi ieroči un kura gatavoja terora aktus pret vietējiem padomju, un partijas orgānu vadītājiem. Arestēti 7 cilvēki, to skaitā grupas vadītājs, budža dēls Gunārs Špipke, viņa vietnieks Arturs Vērmanis un citi. e) Jēkabpilī – kontrrevolucionāra jauniešu organizācija “Sarkanbaltsarkanais karogs”, kuru izveidoja bandītu vadonis Paulis Pormalis (nogalināts). Arestēti 19 cilvēki, to skaitā organizācijas vadītājs, budža dēls, lauksaimniecības tehnikuma audzēknis Censonis Silaraups. Izņemti ieroči, munīcija un pretpadomju lapiņas. f) Ventspilī – kontrrevolucionāra organizācija “Latvijas nacionālā jaunatnes apvienība”, kuru izveidoja bandītu vadonis Jānis Sebris (nogalināts). Arestēti 8 aktīvi dalībnieki, to skaitā vadītājs, 8. klases skolnieks Valentīns Pļavarājs. g) Stāmerienas lauksaimniecības tehnikumā kontrrevolucionāra jaunatnes organizācija “Sarkanbaltsarkanie ērgļi”, kuru vadīja students, tehnikuma komsorgs Zigfrīds Kupcis. Arestēti 6 cilvēki. Izņemti ieroči.

Likvidētas 15 dažādas kontrrevolucionārās nacionālistiskās organizācijas, kopskaitā 269 cilvēki.

III. Likvidētas bandas, bandītiskās grupas, to atbalstītāji un rezerves:

a) likvidētas bandas un bandītiskās grupas 569
kopskaitā 6919 cilv.
to skaitā bandītisko formējumu vadoņi 286 cilv.
no tiem:
nogalināti… 1500 cilv.
arestēti… 2000 cilv.
legalizēti… 3419 cilv.
b) arestēti un notiesāti aktīvi bandītu atbalstītāji… 1848 cilv.
c) arestēti nodevēji, vācu ielikteņi un atbalstītāji… 2135 cilv.
dezertieri un personas, kuras izvairījušās no dienesta Sarkanajā armijā… 976 cilv.
citi kontrrevolucionāri elementi… 387 cilv.
d) legalizēti vācu ielikteņi un atbalstītāji… 360 cilv.
dezertieri un personas, kuras izvairījušās no dienesta Sarkanajā armijā… 3081 cilv.
bijušie SS leģionāri – pagrīdnieki… 937 cilv.
e) kopā likvidēti kontrrevolucionārās bandītiskās nacionālistiskās pagrīdes dalībnieki… 16643 cilv.
to skaitā
nogalināti… 1500 cilv.
arestēti… 7346 cilv.
legalizēti… 7797 cilv.
  1. Izņemti ieroči, munīcija, tehnika:
a) ložmetēji… 1417
automāti… 2361
šautenes… 3227
pistoles… 1610
rokasgranātas… 12935
mīnmetēji… 4
dažādas mīnas… 591
kaujas patronas… vairāk par 1 miljonu
b) tehnika
“Sever” tipa rācijas… 2
radioraidītāji… 2
radiouztvērēji… 25
lauku telefona aparāti… 5
rakstāmmašīnas… 24
šapirogrāfi… 1
stiklogrāfi… 1

Ar aktīvu bruņotu cīņu pret padomju varu (diversijas, terors), ar padomju varas politisko un saimniecisko kampaņu izjaukšanu un sabotāžu un pretpadomju aģitāciju, orientējoties galvenokārt uz ārvalstu, sākumā – Zviedrijas, pēc tam – Anglijas un ASV iejaukšanos un militāru palīdzību, nepārtraukti pareģojot šo valstu neizbēgamu konfliktu un karu ar PSRS, LTS(P)A, LNPO un LNPA savās programmās un uzrunās iedzīvotājiem izvirzīja politisku uzdevumu gāzt padomju varu un atjaunot Latvijā Ulmaņa pārvaldes veida nacionāli buržuāzisku republiku.

Visas šīs programmatiskās nostādnes palika tukšu deklarāciju līmenī, un bandītiskās pagrīdes faktiskā darbība kopumā izvērtās par vietējo iedzīvotāju klaju aplaupīšanu nolūkā iegūt eksistences līdzekļus, pat zvēriskā naidā veiktu vardarbību un padomju cilvēku, sirmgalvju, sieviešu un bērnu slepkavošanu no stūra. Tādējādi visi šie latviešu tautas “atbrīvotāji” pārvērtās par mežonīgu slepkavu, varmāku un laupītāju bandām.

1946.gadā 316 reizes aplaupīja vietējos iedzīvotājus, nogalināja 177, ievainoja 70 un aizveda 24 cilvēkus, kuri pazuda bez vēsts.

IeM triecieni nacionālistiskajai bandītiskajai pagrīdei un tās atbalstītājiem, padomju varas reālie sasniegumi republikas saimniecības atjaunošanā pēc kara postījumiem, partijas un padomju varas orgānu autoritātes pieaugums, acīmredzamā nacionālistiskās pagrīdes provokatīvās aģitācijas nepamatotība un melīgums par drīzu padomju varas gāšanu un Anglijas un ASV iejaukšanos, kuras precīzi termiņi vairākkārt tika pasludināti, un, beidzot, “atbrīvotāju” pārvēršanās par vienkāršiem laupītājiem un slepkavām, kas terorizēja ciemu un māju iedzīvotājus, sagrāva zemnieku, kuri sākumā bandītiem palīdzēja, uzticību nacionālistiskajai bandītiskajai pagrīdei.

Rezultātā bandītu atbalsta bāze ievērojami sarukusi, un viņi saņem atbalstu tikai no saviem tuvākajiem radiniekiem. Vienlaikus biežāki kļūst gadījumi, kad zemnieki IeM orgāniem iesniedz ziņojumus par bandītu atrašanās vietu un izrāda tiem aktīvu pretošanos. Tā Alūksnes apriņķa zemnieks Jānis Melngavs, kad viņa mājās ieradās trīs bruņoti bandīti, riskējot ar dzīvību, vienu atbruņoja un nodūra ar durkli, bet abus pārējos aizturēja un nogādāja IeM, atņemot bandītiem rokas ložmetēju, automātu, šauteni un pistoli.

Zaudējuši iedzīvotāju uzticību un atbalstu, bandītu vadoņi dod norādījumus bandītisko grupu dalībniekiem pāriet uz atklātu laupīšanu un iedzīvotāju nogalināšanu.

Arestētais LNPA bandītu vienības vadītājs Alfrēds Auziņš ar rūdīta bandīta atklātu cinismu par to liecināja: “Kad mums kļuva skaidrs, ka zemnieki no mums novēršas un negrib vairs mums palīdzēt, mēs nolēmām organizēt tādu teroru un tādas laupīšanas, no kurām zemnieki nodrebētu. Izpildot šo lēmumu, mūsu banda laupīja un nogalināja vīriešus, sievietes, sirmgalvjus un bērnus. Mēs bijām nesaudzīgi, un mūsu rīcība bija tik nekaunīga, ka līdzīga cietsirdība nav iedomājama no cilvēka saprāta, vēl jo vairāk no sirdsapziņas un no morāles viedokļa.”

Par rīkojumiem bandām pāriet uz teroru pret iedzīvotājiem savās liecībās runā arī LNPA vadītājs Ē.Pakuls un bandītu vadonis Staņislavs Strods. To, kā šī direktīva tika izpildīta, liecina šādi fakti:

1946.gada jūlijā Staņislava Stikuta bandītiskā grupa,(likvidēta) nogalināja Daugavpils apriņķa Aglonas pagasta Berģu ciemā dzīvojošo zemnieku Franci Gribovski, viņa sievu, divpadsmitgadīgo dēlu un četrgadīgo meitu;

1946.gada decembrī Medņa bandītiskā grupa Viļakas apriņķa Partinas pagasta Oboļeho ciemā nogalināja Tēvijas kara invalīda Broņislava Mačina sievu, viņa 56 gadus veco māti, ar durkli nodūra piecus mēnešus veco bērnu un pēc tam aizdedzināja māju.

Pēc nacionālistiskās pagrīdes centru, apvienību un vairāku bandu sagrāves darbojošos bandītu vienību vadoņi nolūkā saglabāt atlikušos bandītus 1946.gadā deva norādījumus savām grupām sadalīties sīkās vienībās un līdz īpašam rīkojumam slēpties mežos un mājās.

Sakarā ar tālākas cīņas perspektīvu trūkumu bandītisko grupu dalībniekos arvien vairāk nobriest doma par brīvprātīgu pieteikšanos un savas vainas atzīšanu, tāpēc bandu un bandītisko grupu vadoņi līdzās bandītu iebiedēšanai ar padomju varas represijām sākuši viņiem likt parakstīties par atteikšanos atstāt mežu un legalizēties, draudot ar iznicināšanu tiem, kas solījumu lauzis.

Neraugoties uz šiem parakstiem un iebiedēšanu, IeM orgāni 1946.gadā legalizēja 32 bandītu vadoņus, 969 bandītus, 123 vācu ielikteņus, 512 dezertierus un personas, kas izvairījušās no dienesta Sarkanajā armijā, un 938 pagrīdniekus – bijušos leģionārus, no kuriem pamatos sastāvēja bandītu vienības.

Noskaidrots, ka Kurzemē darbojošās bandītu vienības 1946.gada beigās savus dalībniekus sāka iesūtīt Rīgā, lai nogalinātu iedzīvotājus un laupītu, lai sagādātu līdzekļus nelegālajām bandītiskajām grupām un iegūtu viltotus dokumentus bandītiskās pagrīdes legalizācijai.

Latvijas PSR IeM 1947.gada janvārī Rīgā atklāja un likvidēja 4 šādas bandītiskās grupas, kopskaitā 16 cilvēku (no tiem 2 nogalināti), kas īsā laikā bija veikuši 26 bruņotus uzbrukumus tirdzniecības uzņēmumiem pilsētā un Tukuma un Talsu apriņķī. Arestētie grupu vadītāji – bijušais vācu armijas virsnieks J.J.Ozolinš, P.A.Jokste un citi – liecināja, ka viņiem ticis dots uzdevums, izliekoties par demobilizētiem kareivjiem, terorizēt Rīgas iedzīvotājus, veicot bruņotus uzbrukumus, slepkavības un laupīšanas, no Rīgas iedzīvotājiem veidot bandītiskas grupas, izplatīt provokatīvas baumas.

Likvidējot šīs bandītiskās grupas, izņemti 2 uzbrukuma ložmetēji, 2 automāti, 17 pistoles, 2 granātas, 718 patronas, tola paketes ar detonatoriem, kontrrevolucionāras lapiņas, viltoti dokumenti un daudz salaupītu preču un vērtību. Arestēti arī 28 aktīvi viņu atbalstītāji, to skaitā Rīgas Valsts universitātes vecākais pasniedzējs Mangus Grava, kurš iedevis Ozoliņam nosūtīšanai bandai 200 lapu vaska papīra un no bandītiem saņēmis pistoli.

Bandītiskās nacionālistiskās pagrīdes sekmīgu likvidāciju zināmā mērā apgrūtina dažu vietējo partijas un padomju orgānu piesārņotība ar padomju varai naidīgiem cilvēkiem, kā arī dažu partijas un padomju orgānu vadītāju modrības zudums un bezrūpība.

Atklājās, ka virkne pagasta izpildu komiteju un ciema padomju priekšsēdētāju un sekretāru ir bijušie aizsargi, vācu soda vienību dalībnieki, SS leģionāri, budži un personas, kam bandās ir tuvi radinieki, kuri aktīvi palīdzējuši bandītiem, vienlaikus kaitējot vietējo padomju orgānu darbam.

Tā Daugavpils apriņķa Rudzātu pagasta izpildu komitejas priekšsēdētājs – bijušais aizsargs Heks, kura brālis atradās bandā; Rīgas apriņķa Mālpils pagasta izpildu komitejas priekšsēdētājs – bijušais aizsargs un budzis Mednis; Rīgas apriņķa Sējas pagasta izpildu komitejas priekšsēdētājs – bijušais šucmanis Augusts Lūsis; Talsu apriņķa Valgales pagasta izpildu komitejas priekšsēdētājs – bijušais aizsargs un SS divīzijas leģionārs Fricis Vētra; Jēkabpils apriņķa Daudzeses pagasta izpildu komitejas priekšsēdētājs – bijušais šucmanis, soda vienības dalībnieks un SS leģionārs Valdis Kapelis utt.

Madonas apriņķa Cesvaines pagasta izpildu komitejas priekšsēdētāja vietnieks Kārlis Upīts bija kontrrevolucionārās nacionālistiskās organizācijas “Melnais sikspārnis” vadītājs.

Dažiem pagastu partorgiem vai nu bija tieši sakari ar bandītisko nacionālistisko pagrīdi, vai arī viņi palīdzēja tai ar savu bezrūpību un politisko tuvredzību.

Kuldīgas apriņķa Lutriņu pagasta partorgam Oto Dombovičam bija personiski sakari ar bandītu vadoni, bijušo vācu armijas leitnantu un organizācijas “SS Jagdverband Ostland” rotas komandieri Leonu Krustu, kuru viņš apgādāja ar tīrām pagasta izpildu komitejas veidlapām.

Alūksnes apriņķa Trapenes pagasta partorgs Zariņš sadzīvroja ar bandītu atbalstītājiem, sargāja tos no represijām un sniedza atbalstu legalizētiem bandītiem.

Izrādījies, ka Stāmerienas lauksaimniecības tehnikuma komsorgs Zigfrīds Kupcis ir kontrrevolucionārās nacionālistiskās organizācijas “Sarkanbaltsarkanie ērgļi” vadītājs.

1946.gada beigās arestētā LNPA štāba bandas sakarniece Ērika Laupīts par Liepājas apriņķa Tadaiķu pagasta partorga un izpildu komitejas priekšsēdētāja bezatbildību un noziedzīgo uzticēšanos liecina: “Ierodoties Tadaiķu pagasta un izpildu komitejas priekšsēdētāja Viļa Kabras mājās un izmantojot viņa uzticību, es nolaupīju pagasta izpildu komitejas zīmogu un spiedogu. Izgatavoju vairākas veidlapas, pēc tam zīmogu un spiedogu nemanāmi atdevu Kabram, bet veidlapas nodevu bandas vadītājam Ēvaldam Pakulam. No Kabras dēla es saņēmu 15 topogrāfiskās kartes un arī tās nodevu bandai.

Tadaiķu pagasta partorgs Tallejs deva man rediģēt un pavairot partijas un komjaunatnes sapulču protokolus, kuru kopijas atstāju sev un tāpat nodevu Pakulam, lai bandīti zinātu aktīvistu vārdus. Partorgs Tallejs mani aģitēja iestāties partijā un apsolīja dot rekomendāciju.”

1947.gada 1.martā pēc Latvijas PSR Iekšlietu ministrijas ziņām stāvokli republikā un bandītiskās pagrīdes apjomu raksturo šādi skaitļi. Republikas teritorijā turpina slēpties 58 bandas un atsevišķas sadrumstalotas bandītiskas grupas, no tām 15 – Kurzemē (Kuldīgas, Ventspils, Tukuma, Talsu un Aizputes apriņķī), 24 – Vidzemē (Rīgas, Cēsu, Valmieras, Alūksnes un Madonas apriņķī), 8 – Zemgalē (Jelgavas, Bauskas un Jēkabpils apriņķī) un 11 – Latgalē (Daugavpils, Rēzeknes un Viļānu apriņķī), pēc nepilnīgām ziņām kopskaitā līdz 450 cilvēkiem. Sakarus un kontaktus starp Vidzemes bandītiskajām grupām cenšas nodibināt aktīvs bandīts Antons Circenis – “Vārpa”, bijušais budzis un organizācijas “SS Jagdverband Ostland” dalībnieks, kurš pabeidzis vācu izlūku skolu un kuru 1944.gadā vācieši iesūtījuši Sarkanās armijas aizmugurē.

Pēc IeM uzskaites datiem bez šiem bandītisko grupu dalībniekiem Latvijas PSR teritorijā vēl slēpjas 147 vācu ielikteņi, 356 SS leģionāri un 129 dezertieri un personas, kas izvairās no dienesta Sarkanajā armijā. Turklāt atklāti un operatīvajā uzskaitē atrodas 467 bandītu atbalstītāji, 135 sagrauto kontrrevolucionāro organizāciju dalībnieki, 3267 legalizēti bandīti, 999 vācu ielikteņi un leģionāri, 2388 dezertieri un personas, kas izvairās no dienesta Sarkanajā armijā, 33700 repatriantu.

1947.gada divos mēnešos (janvārī, februārī) pilnīgi vai daļēji likvidēta 61 bandītiskā grupa ar 230 dalībniekiem, to skaitā – 40 bandītu vadoņu.

Likvidēto bandu un bandītisko grupu sastāvā bija bijušā vācu armijas leitnanta Oļģerta Kārkliņa vadītā teroristiskā banda, kas saistīta ar grupas “SS Jagdverband Ostland” vadītāju, vācu armijas hauptmani Jankavu (arestēts). Banda likvidēta Kuldīgas apriņķī. Nogalināti 6 bandīti, to skaitā viņu vadonis Kārkliņš, vietnieks Kārklītis, teroristiskās grupas vadonis Valdis Tumpaks, un sagūstīti 2 bandīti. Izņemti ieroči: 8 automātiskie ieroči, 8 pistoles, 32 granātas, 1000 patronu.

Talsu apriņķī bunkurā pilnā sastāvā sagūstīta 6 cilvēku bandītiskā grupa, arī grupas vadonis Matīss Ilviņš.

Viļakas apriņķī veiktā operatīvā darba rezultātā vadoņa Jāzepa Ķeiša bandītiskā grupa 7 cilvēku sastāvā pieteicās varas iestādēm.

Kuldīgas apriņķī likvidēta vadoņa Seskausa bandītiskā grupa Nogalināti 5 bandīti, izņemti ieroči: 9 ložmetēji, 5 pistoles, 50 granātu, 12 mīnas, 4000 patronu, 8 kg tola.

Bauskas apriņķī sagūstīta vadoņa Jāņa Stūra bandītiskā grupa, kopskaitā 5 cilvēki.

1947.gada divos mēnešos (janvārī, februārī) likvidēts 931 bandīts, bandītu atbalstītājs un citi pretpadomju elementi, no tiem nogalināti 58 bandīti un personas, kas saistītas ar nacionālistisko pagrīdi; 438 cilvēki arestēti, to skaitā 104 ar nacionālistisko pagrīdi saistīti bandīti, 98 bandīti – laupītāji, 1 diversants, 6 Dzimtenes nodevēji, 12 pretpadomju organizāciju dalībnieki, 172 bandītu atbalstītāji un 45 citi pretpadomju elementi. Legalizēti 435 cilvēki, to skaitā 88 bandīti, 321 vācu ieliktenis un atbalstītājs un 26 citi pretpadomju elementi.

1947.gada divos mēnešos bandītiem izņemts 1 mīnmetējs, 34 ložmetēji, 182 šautenes, 81 automāts, 149 pistoles, 215 granātas, 14 mīnas, 64,3 kg sprāgstvielu un 44063 dažādas patronas.

1947.gada 1.martā turpmākā cīņa ar nacionālistisko pagrīdi un tās bandām atbilstoši Savienības Ministru Padomes lēmumam un tam sekojošām PSRS IeM un VDM pavēlēm nodota Latvijas PSR Valsts drošības ministrijai.

Šajā pašā nolūkā LPSR VDM nodots IeM operatīvais sastāvs, IeM iekšējā karaspēka 5.strēlnieku divīzija un viss LPSR IeM iznīcinātāju bataljonu personālsastāvs.

Uzskatu, ka sekmīgai cīņai ar bandītisko nacionālistisko pagrīdi un tās gaļīgai likvidācijai vienlaikus ar aktīvām operatīvi militārām operācijām turpmāk nepieciešams:

a) plaši izvērst un veikt ikdienas izskaidrošanas darbu iedzīvotāju vidū par bandītisma būtību un bandītiskās nacionālistiskās pagrīdes prettautisko darbību; b) turpināt iznicinātāju bataljonu nostiprināšanu, uz tiem sūtot labākos komunistus un komjauniešus, ar kuriem jāveic pastāvīgs politiskais darbs; c) attīrīt zemākos partijas un padomju orgānus no padomju varai naidīgiem elementiem; d) pastiprināt partijas politisko darbu ar jaunatni un uzlabot tās audzināšanu komunistiskā garā.

Latvijas PSR iekšlietu ministrs
ģenerālmajors
Eglītis
(paraksts)
1947.g.22.martā

http://www.old.historia.lv/alfabets/N/na/nac_partiz/dok/1947.03.22.latv.htm

Advertisements

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s