Kas ir krievu utml. okupācija, 1940.gadā un pēc 1944.gada. No laikrakstiem

(Īss citāts no kopējā teksta:

“Mēs sākām vienmēr skaidrāk saredzēt boļševisma dzīvi izārdošo politiku:

cilvēkam nekas nedrīkst piederēt — ne manta, ne mājas dzīve, ne ģimene, ne dzimtene, ne tēvzeme.
Cilvēku vajaga svaidīt no vienas bezgalīgās zemes malas uz otru, lai viņam nekur nav apstājas, nekad nav atpūtas, miera.
Cilvēks jānodzen līdz pēdējam nogurumam, lai viņš, savā nabadzīgajā mājā pārnācis, pakristu murgainā miegā un netiktu pie pārdomām, pie savas dzīvnieciskās dzīves apjēgšanas.
Cilvēkam nedrīkst būt skaidrības, un tādēļ darba vietās nāca vienmēr jauni un atkal jauni rīkojumi, norādījumi un pavēlējumi, kuriem visiem bija ērmoti, barbariski nosaukumi un kuri sajauca un saārdīja to, kas jau bija pasākts. Nedrīkstēja arī svētdienas būt, lai pat laika rēķins sajūk.
Cilvēks jātur morāliskā pazemojumā, pusbadā, beztiesībā, nepārtrauktās nāves bailēs, nedrošībā un nenoteiktībā, nežēlīgākā eksistences atkarībā un nodzīta lopa pagurumā — tad viegli valdīt.

Jo žīds, šis kustoniskais, rijīgais egoists, var valdīt tikai atbruņotu un pretoties pilnīgi nespējīgu ļaužu pūli, pie tā apmierinot savas atriebības tumšās dziņas, kas vienmēr izvēršas sadisma tvana pilnās asiņu orģijās un izvirtušā izdzīvē, ar šo savu izdzīvi modernajām lielpilsētām uzspiežot savu izvirtības un noziedzību zaņķos mērcēto zīmogu.”

Ļoti var būt, ka kaut ko no tā redzam arī šodien. Jā, vairs tik bezjēdzīgi ar cilvēkresursiem nešķaidās, tos izmanto īsti prasmīgi; ideoloģija ir iepakota spoži glancētos vākos, lai arī ir tikpat ļaunprātīgi utopisks tārps uz āķa kā boļševisms; politinformācijas aizvieto pērkamas universitātes, TV un prese. Un cilvēki uzķeras, tāpēc ir tiešām nepieciešams ļoti rūpīgi pētīt latviešu tautas ārkārtīgi traģisko vēstures pieredzi. I.L.)

(Nodevējs) MUNTERS. Tēvija. Nr.61, 09.09.1941

Atpūta, Nr.814, 07.06.1940

Daudzi latvieši vēl nepareizi domā, ka lielinieku valdīšanas šausmu gads bija likteņa nenovēršamība. Tāpat daudzi latvieši vēl nesaprot, ka Maskavai radās iespēja ķerties pie latviešu tautas iznīcināšanas darba tikai pateicoties bij. Latvijas valstsvīru aplamai angliski-žīdiskai politikai un pat atsevišķu valstsvīru nodevībai.
Gaišu liecību par to sniedz arī ‘Deutsche Zeitung im Ostland’ aizvakardienas numurā ievietotais ‘Werner Bormann’a raksts, kuru šeit pārdrukājam, par to, kā Ulmaņa uzticības vīrs bij. ārlietu ministrs brīvmūrnieks Munters pārdeva Latviju lieliniekiem, saņemot par to Jūdasa algu — fabrikas direktora un vēlāk rietumu nodaļas vadītāja posteni Padomju savienības ārlietu komisariātā.

Reiz viņš teicās esam vācietis. Tas jau ir sen, toreiz viņš vēl atradās savas vāciskās audzināšanas ietekmē. Tad, kad bija apdomājies, ka viņa dzīslās rit arī igauņu asinis, viņš kļuva par igauni. Vēlāk viņš tapa latvietis. Tagad viņš padomijā jūtas kā savās mājās.

Latvijas republikai piedzimstot, Vilis Munters, alias ‘Wilhelm Munter’, nule kā bija sasniedzis divdesmit gadu vecumu. Divi gadus vēlāk jaunais ķīmijas inženieris iestājās Latvijas ārlietu ministrijas dienestā. Latvija toreiz bija guvusi savus pirmos ievērojamos panākumus ārpolitikā, kas arīdzan bija saistīti ar kāda cilvēka vārdu, kas nebija īsts latvietis — ar pusžīda Zigfrīda Meierovica vārdu. Arī viņš savā jaunībā lāgā nezināja, kādai tautībai viņš pieder, bet tad izšķīrās par latviešu tautu, un jaunā valsts to ar panākumiem izlietoja svarīgā diplomātiskā misijā.
Meierovics ir tas, kas izceļ apdāvināto un centīgo Munteru un dod viņam iespēju sevi parādīt. Ja Latvijas pirmais ārlietu ministrs ir viltīgs spēlētājs un veikls improvizātors, kas prot tvert un izlietot acumirkļa labvēlību, tad Munters ir tas, kas sava meistara domām dod diplomātisko ietērpu, kas izlabo un papildina tās un piešķir tām tādu formu, ko daudzkārt apbrīno Rietumeiropā.

Jau toreiz Munters runā sešas valodas. Viņš ir elegants, atjautīgs un vienmēr mierīgs. Kad Meierovics brauc uz ārzemēm, Munters ir viņa pastāvīgais pavadonis un prot ar savu personību un savu kultivēto uzstāšanos visur modināt interesi par toreiz vēl maz pazīto Latviju.

1925.gadā Meierovics iet bojā nelaimes gadījumā. Nākošajos gados Latvijā bieži mainās ārlietu ministri, kuru kvalifikāciju gandrīz aizvien noteic kāda koalīcijas kaulēšanās. Munters paliek aizkulisēs, bet viņš ir tas, kas savās rokās tur visus pavedienus, un bez kura neviens Latvijas ārlietu ministrs savu amatu nespētu pildīt. Paiet tomēr ilgs laiks, kamēr viņš pats pārņem šo atbildīgo posteni.
Kad viņam Meierovica nāves gadā uztic Baltijas nodaļas vadību ārlietu ministrijā, viņš izlieto visas savas spējas, lai panāktu Baltijas valstu tuvināšanos. Tas viņam arī Latvijā sagādā daudz atzinības. Šo pūļu rezultāts tad nu ir tas, ka viņš, drīz pēc Ulmaņa izdarītās saeimas likvidēšanas, Ženēvā Latvijas vārdā var parakstīt noslēgto Baltijas ūnijas līgumu. Jau 1931.gadā viņš ka delegācijas loceklis vai vadītājs piedalās visās Ženēvas Tautu savienības plenārsēdēs.

Kad 1936.gadā Latviju uzņem Tautu savienības padomē, viņa stāvoklis paša zemē ievērojami nostiprinājies. Ar to Ulmanim ir iespēja daudziem šā vīra pretiniekiem norādīt tā acīm redzamus panākumus. Gadu vēlāk viņš vēl vairāk izvirzās Ženēvas skatuves priekšplānā: viņu ieceļ par referentu mandātu komisijā, kurai jānodarbojas ar Palestīnas sadalīšanas problēmu, un iegūst priekšsēdētāja vietu divdesmit trīs vīru komitejā, kurai uzdots nokārtot ķīniešu-japāņu konfliktu.

Viņa izcilais stāvoklis kādā brīvmūrnieku ložā viņam pie tam vislabāk noder. Toreiz kādas lielvalsts pārstāvis izteicās: “Šim vīram Ženēvas Tautu savienība būs spiesta vēl bieži nākotnē uzticēt atbildīgus uzdevumus.” Neilgi pēc tam kāds cits izteicies: “Man liekas, ka Latvija varētu justies droša, ja šis vīrs būtu ārlietu ministrs.”

Ulmanis ir tas, kas savam ilggadīgajam piekritējam un trabantam (pavadonim) uztic šo amatu. Būdams autoritāras valsts vadītājs, viņš nav spiests rēķināties ar noskaņojumu plašākajās aprindās, kaut gan Munters, šis renegāts, gandrīz nekur nebauda nedalītu uzticību. Pat viņa latviešu valoda nav gluži nevainojama, un to viņam daudzi nevar piedot.
Bet viņu gluži vienkārši nevar apiet, jo vienīgi viņš kā Latvijas pārstāvis prot Ženēvas forumā iegūt vispārēju cieņu un simpātijas. 1936.gada jūlijā viņš kļūst par ārlietu ministru un paliek par tādu līdz pat tai dienai, kad viņš, pēc padomju varmācības akta Baltijas zemēs, pēkšņi bez ziņas un miņas pazūd.

Pēc dažām nedēļām kremlim vairs nevajag slēpt, ka Vilis Munters padomju ārlietu komisariātā pārņēmis Rietumu nodaļas vadību!

Daudzi pārsteigti, bet nav maz arī tādu, kas šajā atrisinājumā redz tikai konsekvenci tādam raksturam, kuru aizvien noteikusi godkāre, bet kurš nekad nav smēlis spēku no piederības kādai noteiktai tautai un tautībai. Jau toreiz, kad Munters 1939.gada oktobrī ar ģenerālpilnvarām kabatā brauc uz Maskavu, lai ar padomiju noslēgtu liktenīgo “savstarpējās palīdzības paktu”, tālredzīgi vīri brīdina no tā, ka ļauj braukt tieši viņam. Bet Ulmanis atsaucas uz to, ka Munteram piederot viņa pilnīga uzticība, un Staļins to jau reiz esot pieņēmis garākai “auglīgai” sarunai.

Ulmanis zina, ka Munters jau sen vairs nevar lepoties ar visu savu darba biedru uzticību, bet viņš nespēj no šā vīra šķirties, jo domā, ka viņa uzticība jau sen esot pierādīta. Viņam gan aizrāda, ka Munters nav latvietis, un ka šajā izšķirīgajā brīdi atbildību pret tautu un valsti var uzņemties vienīgi nacionāli gluži nevainojams vīrs. Ulmanis neļaujas pārliecināties.

Munters negaidīti ilgi paliek projām. Nemiers aug. Sāk jau čukstēt par nodevību un norādīt uz to, ka ārlietu ministra dzīves biedrenei — to var pierādīt, — ir sakari ar padomju aprindām Rīgā. Bet arī tas neko nelīdz, Ulmanis neticīgi purina galvu. Kad Munters atgriežas, daudzi kolēgas viņu sagaida vēsi, lai gan neviens nevar dot padomu, kā šajos spiedīgajos apstākļos būtu bijis iespējams citādi rīkoties.

Munters šķiet drošs un mierīgs kā aizvien. Anonīmām un atklātām draudu vēstulēm viņš atļaujas atbildēt ar niansētu bezrūpību — iemetot tās papīrkurvī. Kāds no vadošiem latviešiem viņu uzrunā krieviski un domā, ka Muntera kungs taču atrodoties austrumu kaimiņa dienestā un tāpēc viņš atļāvies… Munters paliek mierīgs, bet nedrošs kļūst Ulmanis un atvainodamies saka, ka viņš nevarot atlaist cilvēku, kas viņam palicis uzticīgs — sevišķi tagad nē.
Nostāja, pret ārlietu ministru kļūst nepārprotamāka dienu no dienas. Dienas gaismā velk vecas lietas, atceras viņa tautiskās pārvērtības un zina stāstīt, ka viņš jau divi reizes vēl pamatīgāk mēģinājis latviskot savu vārdu un nopūlējies šim nolūkam pierādīt savu latvisko izcelšanos, kaut gan tas būtu bijis panākams tikai ar patiesības viltošanu.
Šodien daudzās vietās vairs nešaubās par to, ka Munters 1939.gada oktobrī pārdevis nevien Latviju, bet arī pats sevi turklāt. Ja viņš arī uz kādu laiku tiek nodarbināts kā inženieris kādā padomju fabrikā, tad tas, domājams, noticis tikai acu apmānīšanas nolūkā. Fakts, ka viņš ieņem atbildīgu amatu Padomju savienības ārlietu tautas komisariātā, izteic visu. Vai nu viņam šodien kā “biedram” atļauts tēlot elegantu vīrieti, nav nozīmīgi. Bet tas, ka Eiropas brīvības cīņās viņš stāv pretējā pusē, pierādījis, ka taisnība bija tiem, kas viņam neuzticējās.

 

Uguns šķīsta zeltu, grūtības-cilvēku. Lauku Pastnieks, Nr.22, 16.10.1939
(1939.gada … oktobrī Latvijā sāka ienākt …)

— Un vispārīgi — mums pašiem un tikai mums pašiem piekritīs un tikai no mums pašiem atkarāsies tautas un valsts spēka un stipruma celšana un saglabāšana. Nekas, arī neviens līgums, ne pakts mums šo uzdevumu nav atņēmis, ne arī šo pienākumu no mūsu pleciem noņēmis. Un mēs nevienam neatdosim un neviens mums neatņems mūsu rīcības brīvību. To apzinādamies, tad arī paliksim un būsim tagad un visos laikos stipri un nelokāmi drosmē un paļāvībā, skaidri apzinādamies un nekad neaizmirsdami — neviens — savus pienākumus un uzdevumus valsts un sava šaurākā darba dzīvē un gaitās, paliksim un būsim karstie un pašaizliedzīgie, bet arī nešaubīgie patrioti, kādi esam arvien bijuši arī mūsu tautas un valsts visgrūtākos brīžos, nesatricināmu ticību liksim domās, vārdos, darbos — it visi, kā karavīri kara laukā, jo arī tur ceļu un mērķi zina tikai pavēlnieks, visiem … pa priekšu iedams uguns līnijās. —

KĀRLIS ULMANIS, Valsts un Ministru Prezidents 12.X.1939.

Valsts Prezidenta vēstījums tautai.

Pēdējā laika notikumi kara laukos un valsts vīru kabinetos ir risinājušies nepieredzētā un nepiedzīvotā straujumā, nesdami tautu un valstu dzīvē, tautu un valstu savstarpējās robežās un attiecībās pārvērtības, pārgrozības un pagriezienus, kuri ne tikai jauni, neparasti, bet patiesi vēsturiski.

Mēs esam bijuši visam tam liecinieki, patiesībā vēl vairāk — zināmos brīžos un posmos arī aktīvi līdzdalībnieki, jo nevarējām un arī negribējām palikt malā un ļaut notikumiem iet pāri mūsu galvām un pašiem tikt līdz aizrautiem nezināmā virzienā.

Ir pagājušas tikai nedaudz nedēļas kopš dienas, kad sākās svarīgu līgumu virpulis. Bez panākumiem tapa pārtrauktas Anglijas, Francijas, Krievijas līguma sarunas, tad 19.8. sekoja vācu — krievu saimnieciskā vienošanās, tad 23.8. Maskavā tapa izstrādāts un parakstīts vācu — krievu neuzbrukšanas un sazināšanās pakts, pirmajā septembrī sākās Vācijas un Polijas karš, tam sekoja kara darbība rietumu frontēs starp Franciju, Angliju un Vāciju; tam sekoja Baltijas jūras noslēgšana un gandrīz pilnīga tālsatiksmes pārtraukšana.

17.septembrī Padomju Savienības karaspēks iesoļoja Polijā, 20.septembrī demarkācijas līnija starp Vāciju un Padomju Savienību.

28.septembrī seko jauns Vācijas un Padomju Savienības līgums, tiek nospraustas robežas uz Polijas bijušās teritorijas; Polija, mūsu lielais kaimiņš dienvidos, izbeigusi būt spēka faktors Austrumeiropā; nospraustas robežas mūsu lielo austrumu un rietumu kaimiņu Vācijas un Padomju Savienības interešu un ietekmju izplatījumam. Un 6./7.oktobrī no Berlīnes nāk rīkojums Baltijas valstīs dzīvojošiem vāciešiem izbraukt uz Lielvāciju, kas līdzinās paziņojumam, ka izbeidzas Vācijas tautiskās intereses šinīs valstīs.

28.septembrī parakstīts Igaunijas un Padomju Savienības savstarpējās palīdzības pakts, kam 5.oktobrī seko līdzīgs pakts starp mūsu valsti un Padomju Savienību. Un 10.oktobrī nāca Lietuvas — Padomju Savienības pakts, bet 11.oktobrī Maskavā ierodas Somijas valdības pilnvarotais politiskām un saimnieciskām sarunām.

Mūsu līguma saturs mums visiem zināms, bet ja es šodien gribu runāt arī par šo līgumu, tad pats šis līgums un visas attiecības, visi uzdevumi un pienākumi iekšējā un ārējā politikā arī jāapsver un jāvērtē, izejot no jaunradušos stāvokļa, kura svarīgākos posmus es nupat atzīmēju.

Mierīgi un aukstasinīgi atskatīsimies atpakaļ un jautāsim, vai mēs esam rīkojušies pēc labākās ziņas un sirdsapziņas, vai esam rīkojušies tā, kā tas vislabāk atbilst tautas un valsts interesēm? Vai būtu pamatota vieta balsīm, kas teiktu, ka mums būtu bijis jārīkojas citādi un, apsvērušiem visus apstākļus, nevajadzīgi padot draudiem mūsu pilsoņu mierīgo darbu un visu dzīvi?

Mēs izsargājāmies no ieraušanas Vācijas – Polijas karā, mēs izsargājāmies no ieraušanas Vācijas karā ar lielvalstīm rietumos. Mēs izvairījāmies no tā, ka latviešu asinis būtu lijušas un latviešu dzīvības upurētas par lietām, kas neskar mūsu valsts pastāvēšanas pamatus.

Bet gāja un iet pāri mūsu spēkam apturēt straujās un dziļās pārmaiņas, kas līdztekus karam norisinās starpvalstiskās attiecībās un varas samēros. Būtu ģeķība domāt, ka mēs būtu varējuši ietekmēt kaut vācu — poļu kara iznākumu, vai Vācijas — Padomju
Savienības attiecību izveidošanos un no tā izrietošās sekas, lai gan tās skāra arī mūs. Mēs arī nevaram grozīt stāvokli, ka mūsu kuģniecība un tirdzniecība ārpus Baltijas jūras ir gandrīz nomirdināta.

Mūsu līgums ar Padomju Savienību par savstarpējo palīdzību. Pēc tam, kad uz Maskavu bija braukuši Vācijas un Igaunijas pārstāvji un mājās atgriezušies ar parakstītiem zināmiem paktiem, arī mēs, apsvēruši jaunradušos stāvokli, uzklausījām
Maskavas valdības atgādinājumu apspriesties par politiskām attiecībām un panākt to noskaidrošanu. Mēs atzinām, ka skaidrība nepieciešama savstarpējās attiecībās, lai radītu drošu pamatu turpmākai rīcībai. Arī mūsu pilnvarotie Maskavā parakstīja savstarpējas palīdzības paktu.

Pakta saturs un noteikumi pilnīgi pieskaņoti un atbilst pakta virsrakstam un apzīmējumam. Sākumā atgādinot draudzīgās attiecības, sākot ar 1920.gada 11.augustā noslēgto miera līgumu, kurš paredz abpusēju neatkarības atzīšanu un neiejaukšanos otrās valsts iekšējās darīšanās, pirmajā pantā ir noteikums par savstarpējas, arī militāras, palīdzības sniegšanu ienaidnieka uzbrukuma gadījumos.

Tālāk tad noteikts, ka Padomju Savienības palīdzība Latvijai izteiktos gatavībā pārdot Latvijai uz atvieglotiem noteikumiem armijas apbruņojumu un citus kara materiālus. Mēs arī mūsu neatkarības nodrošināšanas nolūkos no savas puses izpildām Padomju Savienības vēlēšanos pēc flotes bāzēm Liepājā un Ventspilī un dažiem aerodromiem aviācijai, kā arī pēc bruņotu spēku turēšanas uz mūsu zemes iepriekš noteiktās vietās un daudzumā. Paktā ir arī skaidri pateikts, ka tā izvešana nekādā ziņā nedrīkst aizskārt abu līgumslēdzēju valstu suverenās tiesības, valsts iekārtu, saimniecisko un sociālo sistēmu un militāro rīcību.

Tie ir pakta galvenie punkti. Tā tad vēlreiz. Man jāsaka, ka pakts, kā tas parasts Padomju Savienības paktos, izceļas ar savu skaidrību un noteiktību, kā arī ar otrās puses interešu atzīšanu un ievērošanu — un patiesi ir savstarpējs. Bet ja viņš ir savstarpējs, tad ne viena, ne otra puse nevar sagaidīt un prasīt, lai tai nebūtu jāuzņemas noteikti pienākumi. Tādus pienākumus šis pakts uzliek abām pusēm. Mēs šos pienākumus apņemamies pildīt, un mūsu piedzīvojumi ar miera līgumu un neuzbrukšanas paktu dod mums vajadzīgos pamatus ticēt, ka arī Padomju Savienība pildīs viņas parakstīto līgumu.

Pakts ir slēgts nevis miera laika apstākļos, bet tieši kara laika troksnī un tuva kara saspīlējumā, tāpēc tas ir arī neparastāks savos, noteikumos. Bet par to tas liek pamatus skaidrām un pastiprināti labām attiecībām starp mums un mūsu lielo kaimiņu austrumos. Un mēs augsti ievērtējam šīs labās attiecības kaimiņu starpā.

Nepiegriežot pelnīto vērību taisni labām kaimiņu attiecībām un draudzībai, meklējot draugus tikai tālumā, daža tauta ir bijusi spiesta samaksāt par to ļoti dārgi, samaksājot pat ar savu patstāvību un neatkarību. Tāpēc, vai draudzība un savstarpēja palīdzība kaimiņu starpā nedrīkst prasīt arī zināmu piekāpību, ja laiks un vieta uz to mudina. Šis pakts ar lielo kaimiņu, kas slēgts abpusējas uzticības, uzticēšanās un labas ticības garā, nes mums drošību kā arī kara draudu attālināšanu vai pat novēršanu. Vēl vairāk, tas pavairo arī Padomju Savienības drošību, un tas pats zīmējas uz mūsu kaimiņiem ziemeļos un dienvidos, Igauniju un
Lietuvu. Pie tam, Padomju Savienības labo ticību un patiesu gribu sadarboties pierāda Padomju Savienības gatavība Viļņu atdot atpakaļ Lietuvai.

Bez tam, reizē ar līgumu atklātībai sniegtā oficiālā paziņojumā ir uzsvērts, ka Padomju Savienības un Latvijas valsts sistēmu izšķirība nav bijusi un nav šķērslis auglīgai sadarbībai abu valstu starpā.

Tāpēc arī abas valstis līgumā ir apliecinājušas apņēmību neskārt otrās valsts iekārtu un sadzīves normas, atstājot līdz ar to neskārtu mūsu iekšējo un ārējo politiku.

Vēl viena piezīme. Līgumā ir minēta arī militāra palīdzība un paredzēti Padomju Savienības garnizoni uz Latvijas zemes. Bet še nav jāaizmirst, ka šo garnizonu mērķis un uzdevums ir noteikta iecirkņa aizsardzība, bet nevis mūsu valsts aizsardzība vispārīgi, kas joprojām piekrīt un arvien piekritīs mūsu pašu armijai. Tas mūsu valstī, kuras patstāvību un neatkarību, kuras suverenās tiesības arī šinī līgumā atzīst Padomju Savienība, citādi arī nevar būt.

Un vispārīgi — mums pašiem un tikai mums pašiem piekritīs un tikai no mums pašiem atkarāsies tautas un valsts spēka un stipruma celšana un saglabāšana. Nekas, arī neviens līgums, ne pakts mums šo uzdevumu nav atņēmis, ne arī šo pienākumu no mūsu pleciem noņēmis. Un mēs nevienam neatdosim un neviens mums neatņems mūsu rīcības brīvību. To apzinādamies, tad arī paliksim un būsim tagad un visos laikos stipri un nelokāmi drosmē un paļāvībā, skaidri apzinādamies un nekad neaizmirsdami — neviens — savus pienākumus un uzdevumus valsts un sava šaurākā darba dzīvē un gaitās, paliksim un būsim karstie un pašaizliedzīgie, bet arī nešaubīgie patrioti, kādi esam arvien bijuši arī mūsu tautas un valsts visgrūtākos brīžos, nesatricināmu ticību liksim domās, vārdos, darbos — it visi, kā karavīri kara laukā, jo arī tur ceļu un mērķi zina tikai pavēlnieks, visiem … pa priekšu iedams uguns līnijās.

Mūsu valsts ir patstāvīga un neatkarīga un brīva iekšējā un ārējā politikā un tāda arī paliks. Mēs paši to tādu uzturēsim.

Ir taisnība, ka patreiz mēs piedzīvojam grūtību pilnu laikmetu tautas un valsts dzīvē. Katrs uzmanīgs vērotājs zina un arī jūs zināt, kādas dabas ir šīs grūtības iekšzemē un kādas nāk no ārienes.

Valdība apzinās savu atbildību un savu atbildību arī nesīs. Bet šinī laikā liela atbildība gulstas uz ikkatru pilsoni, un pilsoņiem jāzina, ka no visiem prasa atbildību visās vietās un lietas.

Divas svarīgākās lietas, no kurām atkarājas mūsu nākotnes gaitas: pirmkārt, mūsu pašu spēks un stiprums un otrkārt — kara norise. Pēdējo mēs nespējam un nevaram paredzēt un izrēķināt, kā to visskaidrāk jau pierādīja pēdējās 6 nedēļas.

Tāpēc daudzkārt lielāku nozīmi iegūst mūsu pašu spēks un stiprums — saimnieciskais, politiskais, garīgais.
Saimnieciskais spēks un stiprums būs uzturēts un saglabāts, ja jo drīzāk mums izdosies piespiest sevi piemērot visu saimniecību jaunajiem kara ietekmētiem apstākļiem ražošanā, ražojumu sadalīšanā (šī vārda plašākā nozīmē) un patēriņā, kā arī apdomīgā taupībā; ja drīz panāksim ārējās tirdzniecības piemērošanu jaunajiem apstākļiem, tiklab importā kā eksportā, ja izkopsim un iespējami paplašināsim tirdzniecību ar Padomju Savienību, ar kuru nupat slēdzam jaunu tirdzniecības līgumu, paplašinot pastāvošā līguma apjomu, bet tāpat arī ar Vāciju, Angliju un citām valstīm, kuras mums sasniedzamas. —

Un — pār visām lietām, darīsim visu, lai mēs paliktos ārpus kara darbības.

Saimnieciskā plāksnē darbs ir jau grūts un var palikt vēl grūtāks. Pasaulē jau tikpat kā pilnīgs saimniecisks sastrēgums: neitrāli kuģi vairs nav droši, pasaules ostas tukšas, sliežu ceļu satiksme pārtraukta, dzelzi un degvielas aprij kara lauki, pārtikas vielas pirmā vietā aiziet armijām.

Nav noliedzami, ka arī mums uzliktā nasta ir smaga, rūpēs un izrīcībā. Bet vai šodien ir kāda valsts, kura nenes tādu pat smagumu? Un dažām valstīm bez tam vēl jāpanes kara apstākļi, vai vismaz mobilizācija un tieši kara draudi pie robežām.

Mēs neesam visgrūtākā stāvoklī un padomāsim, vai gadi, kad esam dzīvojuši pārpilnībā, mums neuzliek pienākumu mazliet paciesties, kad uznāk grūtāki brīži. Kad būsim pilnīgāki piemērojušies jaunajiem apstākļiem — vēl jau tikai 6 nedēļas pagājušas — kad atjaunosies ārējā tirdzniecība, tad atkal atbrīvosies plašākas izredzes un būs jaunas darba iespējas. Bet darba un izpeļņas arī tik un tā mūsu zemē netrūks. Mums ir uzkrāti darāmi darbi, uzkrāti līdzekļi. Tiklīdz būs darba roku pārpalikums, darbu
sagādāsim. Tikai atminēsim, ka jaunais stāvoklis prasa sadarbību, nevis pretdarbību, vienalga, kur un kādā veidā. Valdība gādās par sadarbību un sastrādāšanu ar ārvalstīm, uzturēs sadarbību arī valsts iekšējā dzīvē.

Valdība arī turpmāk netaupīs pūles, lai mēs paliktu ārpus kara sarežģījumiem un nekad neapstāsies rūpēs par mūsu drošību. Armijas cīņas gars jāuztura, cīņas spējas un spēks jāvairo. Bet līdz ar cīņas garu jāuztura un jāstiprina arī pilsoniskās drosmes gars pilsoņos, atbildīgās vietās jo sevišķi. Šo pienākumu mums uzliek arī jaunais savstarpējais palīdzības pakts, jo mums jābūt sagatavo tiem kritiskā brīdī, ja kara darbība draudētu atkal mums tuvoties, pildīt savu pienākumu arī pakta noteikumu robežās.

Tāpēc valdība armijai piegriezīs augošu vērību.

Valdība gādās arī par drošību zemes iekšienē. Vispirms man jānoraida visas šaubas un aizdomas, ka drošība mūsu zemes iekšienē varētu tikt apdraudēta no ārienes un ja taisni šinīs dienās šādas baumas top iznēsātas, tad jāzina visiem, ka tās ir bez pamata un šādu baumu fabricētāji un iznēsātāji dara to savu šauru aprēķinu dēļ, bet arī uz sava riska, vienalga, kādā valodā šīs baumas top izplatītas. Ar visu vajadzīgo stingrību valdība apklusinās baumu fabricētājus un atbrīvos sabiedrību no visādiem citiem nīkoņām, nespēka, baiļu un briesmu sludinātājiem un iekšējas vienības šķēlējiem. (izcēlums – I.L.)

Neviens no ārienes mums jaunu iekārtu neuzspiež, bet ja pie mums rastos kādi, kas tā domā — tad mēs paši dosim viņiem arī piemērotu atbildi.

Zināmu satraukumu sabiedrībā ir radījusi arī vāciešu masu izceļošanas kustība. Man jāsaka, ka viņi darītu pareizāki, ja paši savā labā stingri nostātos pret satraukuma radīšanu. Pavisam aplams ir ļaunprātīgais izdomājums, ka vāciešu izceļošana stāvētu kaut kādā sakarā ar jauno līgumu ar Padomju Savienību. Cik nepamatota ir šī iedoma, redzams jau no tā, ka līdzīga izceļošana sākusies no tādām valstīm, kuras nekādus tamlīdzīgus līgumus nav noslēgušas. Vāciešu aizsaukšana izriet vienīgi no Vācijas valdības apsvērumiem, neatkarīgi no kaut kādiem citiem apstākļiem. Mūsu vēlēšanās ir braucējiem tikai palīdzēt izceļošanas grūtības atvieglot, bet katrs satraukums strādā tam pretī un var pat iznīcināt valdības labos nodomus. Viens satraukuma veids šinī sakarībā ir stāsti, ka arī daži latvieši gribot izceļot reizē ar vāciešiem. Kāpēc — to laikam viņi paši zina, bet viņi maldās, ka pie mums drošība varētu tikt traucēta un ka tādēļ viņiem jāaizbraucot, un bez tam, ja kādas briesmas draudētu, tad jau visiem, ne jau viņiem vien.

Bet lai kādi viņu iemesli — ja kāds grib braukt, lai brauc, bet lai zina, ka izbraukšana šinīs dienās ir iespējama tikai līdzīgā kārtā kā vāciešiem — Latvijas pilsoņiem, proti, uz neatgriešanos.

Protams, ka tiklab valdība, kā arī sabiedrība zinās un mācēs šādu rīcību novērtēt pēc nopelna. Šo ”konjunktūras latviešu” (atcerēsimies par mūsu tagadējiem sorosītiem – I.L.), no kuriem daži sevi veltīgi pieskaita inteliģencei, nevienam nebūs žēl.

Varbūt šīs dienas un viņu pārbaudījumi ir svētīga lieta. Mēs redzam ne tikai īsto patriotismu, bet arī cilvēku raksturu. Mēs redzam, kam vārdi ir bijuši tikai vārdi, atšķirībā no tiem, kam vārdi pārvērtušies — dziļā, stingrā pārliecībā. Šī nosodāmā parādība rāda atkal par jaunu, cik nepieciešama mums vēl taisni garīgā augšana, cik liels spēks ir garīgam stiprumam un cik gļēvu padara cilvēku garīga stipruma trūkums.

Uguns šķīsta zeltu, grūtības — cilvēku.

Lai māca šīs dienas mūs visus arvien vairāk dzīties pēc iekšējā garīgā spēka un stipruma, dzīties pie dziļākas atziņas par to, cik augstu stādāms viss garīgais. Ir taisnība, ja profesors Ziemelis nupat vēl teica — jāapzinās, ka mūžīgs ir tikai tas, kas sasniegts ar garu. Ticības un paļāvības, vienības un vienprātības gars ir bijis mūsu dziļākais dzidrākais spēka avots visos grūtos un smagos, bet arī izšķirošos brīžos.

Atskatoties mūsu neatkarīgās Latvijas vēsturē, nevaram atrast salīdzinājumu mūsu tagadējiem pārdzīvojumiem, kā tikai taisni pašā pirmā pastāvēšanas gadā. Arī tad ap mums plosījās karš, un katra diena nesa smagas ziņas no ārpasaules, kas nodarbināja mūsu sirdis un prātus.

Arī toreiz mums bija jābūt gataviem katru dienu piedzīvot apstākļu maiņu un bija jābūt gataviem taisīt jaunus lēmumus.

Arī toreiz valdīja šaubas un bažas. Un tomēr, neskatoties uz visu to, Latvijas vārds reiz izteikts, vairs nepazuda no mūsu lūpām un mūsu sirdīm — un kas vēl vairāk — Latvijas valsts nepazuda no Eiropas kartes.

Bet ir arī milzīga atšķirība starp toreizējo un tagadējo stāvokli. 20 gadi neatkarīgas dzīves, noorganizēta valsts un visas iestādes, pašu armija, apgāde, ceļi, skolas. Ir viss tas, no kā mums toreiz nebija nekā. Un arī ticības, paļāvības un vienības gars mūsos ir stiprāks tapis, arvien stāvēdams sarga vietā par Latvijas valsti.

Un lai šis spēka un stipruma gars mūžīgi stāvētu sarga vietā par mūsu brīvo, nacionālo valsti Latviju, kuras, arī šodien neskārtās, suverenās tiesības mēs izkarojām, nostiprinājām miera un citos līgumos ar ārvalstīm. Tas tēvzemes mīlestības gars, kas mūs mācīja upurus nest un visu ziedot Latvijas labā, kas rādīja mums, ka tikai patstāvīgā nacionālā valstī latviešu tauta sevi patiesi atradīs un tikai še varēs pastāvēt ne tikai miera dienās, bet arī vētrās un viesuļos.

Par mieru mēs aizlūdzām baznīcās. Arī no šīs vietas es raidu brīvas tautas aicinājumu, tās tautas, kas pārdzīvojusi pasaules karā vissmagākos pārbaudījumus, es raidu aicinājumu karojošām pusēm — apdomāties, kamēr vēl nav galīgi par vēlu.

Bet mūsu pašu spēks ir mūsu ziņā. Pagātnes pieredzē smelsimies atziņu nākotnei, ka arī visgrūtākie brīži ir pārciešami un pārvarami, ja netrūkst ticības, drosmes, izturības, neatlaidības un vienības. —

 

Latviskā nostāja. A. Pētersons. Latvijas Kareivis, Nr.256, 10.11.1939

Šajā nopietnajā Eiropas valstu savstarpējo attiecību pārbaudījumu un pārkārtojumu laikā katram mūsu tautas loceklim ir jābūt skaidrībā par sevi, savu pārliecību un nostāju iepretim tautai un nacionālās valdības nospraustajiem mērķiem. Šāda noteikta un skaidra nostāja nepieciešama kā latviskās apņēmības, drosmes un pašapziņas apliecinājums nešaubīgi stāvēt par tēvzemes brīvību. To prasa mūsu nacionālais gods un valsts neatkarības sargāšana; to prasa Tautas Vadonis, kuru pati Laima aicinājusi būt par latviešu tautas likteņlēmēju un vadītāju, un kas nesatricināmā ticībā mūžīgajai Latvijai ved mūs pretim drošai un labklājības pilnai nākotnei.

Tā ir ne tikai ticība, bet arī aicinājums, lai katra latvieša un latvietes sirdi degtu tikpat kvēla tēvzemes mīlestības liesma, kurai
sekodami, mēs sniegtu patiesu atbalstu Vadonim viņa lielajā lautas vienošanas darbā, kā arī rādītu citām tautām, ka latviešu tautas dzīvotspēja ir mūžīga. Tāpēc tagad un vienmēr lai šis aicinājums būtu mūsu cēlākais pienākums, kuru patiesi spēsim pildīt tikai tad, ja mūsu domas un darbus vadīs disciplīnas, atbildības un vienības apziņa.

Disciplīna ir kultūras faktors, kas garantē sabiedriskai dzīvei normālu un plānveidīgu attīstību. Tāpēc disciplīnas nepieciešamība visvairāk jūtama tieši ārkārtējos apstākļos, kad satraukumi un neziņā par nākotni cilvēki zaudē mieru un pašsavaldīšanos. Sevišķi tas sakāms par patreizējiem apstākļiem mūsu pašu zemē. Tāpēc tagad vairāk kā jebkad mums jāsaglabā iekšējais miers, jābūt disciplinētiem pret sevi un savā rīcībā, pārvarot bez veltīga satraukuma visas grūtības, ierobežojumus, kādus radījuši patreizējie kara apstākļi.

Ja arī tagad mūsu valsts iekšējo dzīvi regulē šiem apstākļiem atbilstošas sadzīves normas, tad katram ir jāzina, ka šādu kārtību prasa visas tautas intereses. Tāpat katram ir jāzina, ka šādos gadījumos atsevišķa indivīda pašlabuma intereses ir jāierobežo vispārējo interešu labā. Tikai saprotot valdības izdotos likumus un rīkojumus par dažu patēriņvielu regulēšanu un pildot tos bez sarūgtinājuma un kritikas, mēs pierādīsim sevi ne tikai kā disciplinētas tautas locekļus, bet arī kā īstus patriotus, kam kalpošana kopējai tautas lietai ir svēti pildāms pienākums.

Disciplīna ir nepieciešama arī domās un vārdos. Nepieciešama tāpēc, ka pārspīlētas. runas un starptautisko notikumu dažādi “vērtējumi” rada nepamatotu satraukumu un baumas, kas var negatīvi ietekmēt produktīva darba iespēju.

Mums ir jāapzinājas ka starptautisko notikumu norise neatkarājas no spriedelētāju “gudrajiem apsvērumiem”. Tāpat katram ir jāsaprot, ka mūsu valstij nedraud ārējas briesmas, jo līgumos, kas noslēgti ar mūsu kaimiņiem austrumos un rietumos, ir atzītas mūsu tautas suverenās tiesības patstāvīgi kārtot savas iekšējās un ārējās lietas. Tāpēc pilnīgā uzticībā un paļāvībā nacionālai valdībai un Vadonim, varam mierīgi strādāt savu darbu kā laukos, tā pilsētās. Prezidents savā š.g. 12.oktobra vēstījumā tautai teica: “Valdība gādās par sadarbību un sastrādāšanos ar ārvalstīm, uzturēs sadarbību valsts iekšējā dzīvē… Valdība gādās arī par drošību zemes iekšienē. Ar visu vajadzīgo stingrību valdība apklusinās baumu fabricētājus un atbrīvos sabiedrību no visādiem citiem nīkoņām, nespēka, baiļu un briesmu sludinātājiem un iekšējās vienības šķēlējiem.”
Ja disciplīnas ievērošana piešķir sabiedriskai dzīvei stingri regulētu ritmu, tad atbildība par savu darbu ceļ ne tikai darba darītāja vērtību, bet arī garantē, ka darāmais darbs tiks veikts pēc labākās sirdsapziņas. Tādu darbu no saviem pilsoņiem prasa mūsu valsts kopš 1934.g. 15.maija notikumiem, jo Vadoņa atbildība pret tautu un ikviena darba darītāja atbildība pret Vadoni, kā tautas gribas paudēju un reprezentētāju, ir mūsu valstiski sabiedriskās dzīves organizācijas pamatprincipi.

Tas nozīmē, ka ne vairs koleģiāla, bet vienpersonīga atbildība ir kļuvusi par galveno faktoru mūsu sadzīves normās. Tāpēc vairāk kā jebkad ir jānostiprinās mūsu atziņai, ka par savu rīcību un darbiem šajā pārbaudījumu laikā esam atbildīgi ne tikai tagadējai, bet arī nākamajām paaudzēm, jo vēsture vērtēs katru darba darītāju pēc viņa nopelniem, aizmirstot visus tos, kas savu tautu un tēvzemi atstājuši grūtajos brīžos un paužot mūžīgu slavu un pateicību visiem dižajiem darba darītājiem.

Vienība ir spēks, kas pauž tautas politisko, saimniecisko un garīgo stiprumu — spēju pārvarēt visas grūtības. Saspīlējumi lielvalstu attiecībās, traucējumi ārējā tirdzniecībā, ir notikumi, kas rada grūtības arī mūsu valsts dzīvē, tādējādi uzliekot pārbaudījumu mūsu tautas vienībai. Šīs grūtības rāda, ka daudzi no tiem, kas sevi dēvējuši par “atdotiem” nav pieskaitāmi mūsu tautas vienībai. Tie “konjunktūras latvieši” savu nacionālismu vērtē no pašlabuma viedokļa. Daļa no šiem pseidonacionālistiem, dažādu baumu ietekmēti, cenšas uzkrāt pārtikas un citu patēriņvielu rezerves kaut kādām nebaltām dienām. Citi turpretim, baidīdamies kaut kādu ārējas briesmas, atstāj savu tautu un tēvzemi, lai dotos svešumā laimi meklēt. Kā vieni, tā otri nav savas tautas cienīgi, jo viņu nacionālisms nav izturējis pārbaudījumu grūtajos brīžos. Viņu vietā ir jāstājas īstiem patriotiem, kas, grūtību neizbaidīti un saliedēti cieši kopībā vienotiem spēkiem apņēmušies sargāt savu tautu nacionālo svētumu — brīvību.

Šajā laikā vairāk kā jebkad mums nepieciešama nacionālo spēku koncentrācija. Tāpēc aizmirsīsim tos, kas nav savas tēvzemes cienīgi un vienības apziņā sniegsim viens otram rokas — būsim viena saime, kas pulcēdamās zem sarkanbalt-sarkanā karoga paļāvībā un uzticībā seko savam Vadonim, lai disciplinēti, atbildīgi un vienoti darbi stiprinātu savas tautas un tēvzemes drošību. “Latv. Kareivis”.

 

Vīri cīnās un pastāv, vīri neļaujas nopūtām, kas nav ne glābiņš, ne atvieglojums. Lauku Pastnieks, Nr.24, 19.11.1939
Valsts Prezidenta uzruna 18.novembrī

— Un šodien, tāpat kā katru gadu, kad 18.novembris mums atgādina mūsu valsts tapšanas stundu, mēs nevaram atraisīt tagadni ne no pagātnes, nedz arī no nākotnes. Bet šogad skatam pagātnē un nākotnē piemīt sevišķa nozīme, taisni tādēļ, ka pārdzīvojamais brīdis ir tik nopietns un uzstāda mūsu atbildības sajūtai un mūsu nacionālajiem centieniem jo lielus un svarīgus uzdevumus.

Varētu teikt, šie uzdevumi salīdzināmi tikai ar tiem, kas mums bija jāveic valsts neatkarības pirmajā laikmetā.

Mūsu valsts tapšanas laiks mūsu atmiņā modina domas par cīņām. Līdz šim gadam mūsu uzskats bija, ka brīvības cīņu laikmets ir bijis grūtākais dzīvības posms, ko pārdzīvojusi mūsu jaunā valsts. Pēc savas vēsturiskās nozīmes ar brīvības cīņu laikmetu var salīdzināt vēl tikai 1934.gada 15.maija notikumus. Tomēr šie pēdējie mums tēlojas drīzāk kā dabīgs secinājums mūsu tautas politiskā attīstībā. Mums šķita — un šodien mēs drīkstam apgalvot, kā tas patiesībā arī tā bija. Ir pierādījies, ko es toreiz valdības vārdā teicu visai tautai: latvju tautas gars ir atmodies, latvju tautas griba ir izpaudusies, latvju tautas gribai turpmāk jāizteicas darbos. Tas viss piepildījies piecu gadu laikā, un jūs visi esat šī darba līdzgaitnieki un liecinieki. Brīvības cīņu gars atmodās no jauna. Jaunos apstākļos tas nodrošināja jaunus nepieredzētus panākumus.
KĀRLIS ULMANIS Valsts un Ministru Prezidents 18.XI.1939.

18. novembrī Valsts un Ministru Prezidents KĀRLIS ULMANIS teica Pilī sekojošu radio uzrunu:

— Ļoti godātie preses darbinieku un rakstnieku saimes pārstāvji un klausītāji visā valstī!
Šodien mēs rimti un cienīgi svinam mūsu valsts patstāvības 21.gada dienu.
Dzīve mūs visus ir mācījusi saprast un atzīt, ka lai saule cik spoži spīdētu debesu zilumā, pa starpām mākoņi tomēr aizsedz saules mirdzumu un zilo apvārsni padara pelēku. Tā tas dabā, tā tas ir arī cilvēku dzīvē, tā tas ir arī tautu un valstu dzīvē.
Un taisni tagad mēs un visa Eiropa, varētu pat teikt — visa pasaule pārdzīvo laikmetu, kas pārpilnām bagāts drūmām iezīmēm.

Mūsu valsts 21.pastāvēšanas gadu mēs arvienu atcerēsimies kā saistītu ar smago vēsturisko notikumu — karu. Tas apēnos un arī šai brīdī apēno atmiņas par 1939.gadu, un daudziem liekas grūti atjaunot garīgā skatījumā gaviļu pilno 18.novembri, ko nosvinējām pērn, atzīmējot Latvijas divdesmitgadīgo neatkarības posmu. Vēl vairāk — daudziem šai brīdī būs pat grūti iedomāties patiesā attēlojumā mierīga darba pilno vasaru, nesenos saulainos mēnešus, kad mūsu zeme darba priekā dzīvoja normālo, radošo dzīvi, pasargāta no sarežģījumiem, no draudiem un bažām, gan vērodama tumšos mākoņus starptautiskā apvārsnī, bet neticēdama, ka neprāts gūs uzvaru pār saprātu un ka īsa pērkona negaisa vietā būs jāpārdzīvo postoša viesuļvētra, kas iznīcina cilvēkus un viņu roku un smadzeņu darbu, viņu ticīgu un uzticīgu pūļu augļus.

Un šodien tāpat kā katru gadu, kad 18.novembris mums atgādina mūsu valsts tapšanas stundu, mēs nevaram atraisīt tagadni ne no pagātnes, nedz arī no nākotnes. Bet šogad skatam pagātnē un nākotnē piemīt sevišķa nozīme, taisni tādēļ, ka pārdzīvojamais brīdis ir tik nopietns un uzstāda mūsu atbildības sajūtai un mūsu nacionālajiem centieniem jo lielus un svarīgus uzdevumus. Varētu teikt, šie uzdevumi salīdzināmi tikai ar tiem, kas mums bija jāveic valsts neatkarības pirmajā laikmetā.

Mūsu valsts tapšanas laiks mūsu atmiņā modina domas par cīņām. Līdz šim gadam mūsu uzskats bija, ka brīvības cīņu laikmets ir bijis grūtākais dzīvības posms, ko pārdzīvojusi mūsu jaunā valsts. Pēc savas vēsturiskās nozīmes ar brīvības cīņu laikmetu var salīdzināt vēl tikai 1934.gada 15.maija notikumus. Tomēr šie pēdējie mums tēlojas drīzāk kā dabīgs secinājums mūsu tautas politiskā attīstībā.
Mums šķita — un šodien mēs drīkstam apgalvot, ka tas patiesībā arī tā bija. Ir pierādījies, ko es toreiz valdības vārdā teicu visai tautai: latvju tautas gars ir atmodies, latvju tautas griba ir izpaudusies, latvju tautas gribai turpmāk jāizteicas darbos.

Tas viss piepildījies piecu gadu laikā, un jūs visi esat šī darba līdzgaitnieki un liecinieki. Brīvības cīņu gars atmodās no jauna. Jaunos apstākļos tas nodrošināja jaunus nepieredzētus panākumus. Un šodien, kad mūsu radošam valsts darbam pievienojušās jaunas grūtības un smagas rūpes, es ar pilnu tiesību gribu jautāt: vai bez 15.maija pārvērtībām, bez 15.maija radītās vienprātības un atjaunotās nostiprinātās nacionālās apziņas mēs būtu bez satricinājumiem pārdzīvojuši visus notikumus, ko mums nesušas tagadējā kara pirmās nedaudzās nedēļas! Par to mēs varam dibināti šaubīties.

Un jau tas vien, ka mēs esam izturējuši un pārcietuši kara pirmo triecienu pret mūsu tautsaimniecību ražošanā un nodarbinātībā, ka mēs esam pratuši ne tikai izsludināt, bet arī politikā ieturēt neitrālās valsts stāju, karam plosoties pie mūsu robežām, ka mēs esam pratuši bez svārstīšanās piemēroties pilnīgi jauniem ārpolitiskiem apstākļiem, ka mums izdevies sekmīgi nokārtot tik neparastu uzdevumu kā sveša karaspēka draudzīgu novietošanu mūsu zemē un iedzīvotāju lielas daļas (baltvāciešu) pārvietošanos uz ārzemēm, kas dziļi skar mūsu dzīvi —

viss tas var pildīt mūsu sirdis ar gandarījumu, un viss tas liecina bez daudziem vārdiem, ka pēdējie 5 gadi ir patiesi tautā atraisījuši tik lielus garīgus spēkus, kas attaisno mūsu lepnumu uz brīvības cīņām un kas var cienīgi stāties blakus tiem spēkiem, kas toreiz mums nodrošināja uzvaru.

Brīvības cīņas un15. maija notikumi izrietēja no tautas vēsturiskās attīstības, no dziņas pēc patstāvīgas, neatkarīgas valstiskas dzīves, no dziņas uz plaukstošu dzīvi savā patstāvīgā, neatkarīgā valstī.
Šīs dziņas iedzīvināšana aizpildīja valsts dzīves 20 gadus. Bet to, kas pievienojās mūsu mierīgam valsts celšanas darbam valsts 21.pastāvēšanas gada pēdējos mēnešos un ar ko mums būs jāsaduras arī jaunajā 22.gadā, to mēs pēc vislabākās gribas vairs nevaram nosaukt un uzskatīt kā mūsu pašu vēstures tālāko dabīgo attīstību. Tie spēki, kas iedarbojušies kopš 1.septembra, stāv ārpus mums, lai gan mēs nevaram izvairīties no to ietekmes mūsu politiskajā un saimnieciskajā dzīvē.

Smags pārbaudījums tautām un valstīm ir karš. Mēs redzējām tā dīgļus jau labi sen, bet mēs negribējām ticēt, ka slimībai patiesi ļaus iedziļināties un izplatīties.

Tomēr mēs jau laikus spērām soļus briesmu novēršanai, ciktāl tas attiecas uz mums pašiem, un kad tomēr liela civilizācijas katastrofa izrādījās nenovēršama, mēs bijām tiktāl nodrošinājušies, cik tas politiskas rīcības spēkos stāvēja. Bet arī mēs atrodamies kara vētras ietekmē.

Tagad nu mums jāpierāda, ka esam pietiekami stipri pārciest mums uzspiestos ierobežojumus un izsargāt mūsu valsti no vēl lielākām briesmām. Mums jāpierāda, ka pēc izcīnītās neatkarības un pēc sasniegtās pilngadības mūsu valsts ir veselīga un stipra, ka mēs labi izprotam mūsu dzīves intereses un mūsu vēsturisko atbildību nākotnes priekšā.

Tas nav un nebūs viegls uzdevums. Ir grūti iet cīņā, bet nav arī viegli noskatīties citu cīņā par lietām, kas mums stāv tālu, jo neuzmanīga rīcība tomēr var arī mūs pašus ieraut šai cīņā.

Mūsu tautā un zemē valda vienprātība, bet vieglāk ir sasniegt vienprātību, nekā to uzturēt zem pārbaudījuma sloga, kas mums uzvelts bez mūsu gribas un vainas.
Un tomēr es esmu pilnīgi drošs, ka mēs to spēsim, jo patiesībā tik stiprs un viengabalains ir tautas gars, ka ārējie apstākļi to vairs nevar satricināt.

Un arī aizgājušais gads ir cēlis mūsu valsts spēku un vēl jo vairāk mūs nostiprinājis pret ļaunu ietekmējumu varu. Tiesību tā domāt un šo domu arī vārdos izteikt dod mums mūsu sasniegumi arī valsts 21.gadā, neskatoties uz ēnām, ko meta uz mūsu darbu notikumi aiz robežām. Es pakavēšos tikai pie nedaudziem piemēriem.

Saimnieciskā laukā liels ieguvums ir Ķeguma izbūves nobeigšana un ūdens spēka radītās elektrības strāvas pievadīšana patēriņa vietām. Strāvas pielietošana ir tapusi izdevīgāka, sevišķi tas zīmējas uz strāvu lauksaimniecībai, kur tarifi varēs tikt izlīdzināti ar daudz zemākiem pilsētu tarifiem.

Ir uzsākta jaunā Rīgas — Kuldīgas dzelzceļa būve. Ir paplašinājušās dažas svarīgas rūpniecības nozares, tā ka še, neskatoties uz apzināto būvniecības sašaurināšanu, un arī lauksaimniecībā darba pietiek visiem, drīzāk jābaidās par darba roku aptrūkumu.

Amatniekiem darba pa pilnam. Mūsu tirdzniecība jūtamus apgrūtinājumus ir pieredzējusi tikai pašā pēdējā laikā. Lauksaimniecība, neskatoties uz ne visai izdevīgo un pat neauglīgo vasaru plašos novados, attīstās labvēlīgi un ir labi sagatavojusies grūtību pārvarēšanai. Maizes labības krājumi mums ir bagātīgi, pārējās galvenās nozarēs ražošana solās pieaugt. Par lauksaimniecības rosību un uzņēmību labu liecību nodeva iepriecinošā sekošana aicinājumam — lai kaimiņš palīdz kaimiņam ražas novākšanā ar mašīnām.

Kaimiņiem nopļautie 30 000 ha nozīmē tikpat kā 3000 mašīnu iegādi, kura atkrita un deva lielu ietaupījumu.

Liels gandarījums lauksaimniecībai bija kuplie un krāšņie mazpulku 10 gadu svētki un tāpat arī pieaugošā tieksme lasīt lauksaimniecības laikrakstus.
To tagad ir jau deviņi ar vairāk kā 100 000 lasītājiem, kas ir nekad nepiedzīvota parādība! Pat laukstrādniekiem ir jau savs žurnāls. Lauksaimniecības ienesību cels jauniesāktie plašie meliorācijas darbi dažādos novados.

Kultūras dzīvē liels ieguvums ir Jelgavas Lauksaimniecības Akadēmijas atklāšana Viestura piemiņas pilī. Akadēmija blakus lauksaimniecības darbinieku skološanai nodibinās arī mūsu patstāvīgās lauksaimniecības zinātni. Godam minama darbība Valsts kultūras padomē, kas sagatavo divus monumentālus darbus par latviešu dzīvesziņu un par latviešu kultūras vēsturi. Skolu dzīvē jaunu posmu iezīmē vienas kopīgas lasāmas grāmatas sastādīšana un izdošana pamatskolām. Šāda lasāmgrāmata nodrošina raženākus panākumus bērnu audzināšanā un sagatavošanā pilnīgākai dzīvei un skolotājam skaidrāku un taisnāku ceļu viņa darbā.

Sakarā ar pēdējo jāpiemin arī jaunais skolotāju žurnāls, ko tagad lasa visi skolotāji, ne tikai daži vai nedaudzi.

Politiski mūsu valsts 21.gadā pelna ievērību jauna iestādijuma nodibināšana pilsētās — pilsētu padomes. Šīm padomēm plašas tiesības un arī plašs darba lauks pilsētu iedzīvotāju saimnieciskās un kulturālas dzīves celšanā un pašvaldības politikas izkopšanā. Pilsētu padomes palīdzēs apstiprināt teicienu, ka politika ir kalpošana sabiedrībai, vispārībai, pakalpošana tautai un valstij.

Tad vēl. Šis mūsu valsts 21.gads paliks mūsu valsts vēsturē kā gads, kad vāciem atkal atstājot latviešu zemi, atstājot mūsu valsti, mūsu valsts un mūsu valsts dzīve taps vēl nacionālāka, latviskāka.
Vācu izceļošana slēpj sevī saimnieciskus sarežģījumus ne tikai viņiem, bet arī — un vēl jo vairāk — mūsu valstij. Bet politiski tā nes skaidrību. Mūsu politiskā dzīve tikai iegūs. Tautas pārstāvībā, kuras radīšanu aizkavē tagadējais kara laiks, politiskais un nacionālais darbs būs stipri atvieglots un padarīts viengbalaināks un auglīgāks, zīmējoties arī uz mūsu dzīves attīstību nākotnē. Bez tam — mūsu valsts attiecības ar lielvalsti Vāciju izveidosies bez liekiem traucējumiem tautību plāksnē, kas būs liels ieguvums abām pusēm.

Vēl ir viens ļoti svarīgs jautājums — proti, valsts aizsardzība un drošība. Un še es mierīgi varu pateikt, ka mūsu drošība pieņemas, mūsu patriotiskās un varonīgās armijas apgāde un apbruņojums nepārtraukti uzlabojas. Ja arī apbruņojums armijā nav vēl viss, ka svarīgāks ir armijas gars, kas mūsu armijā, pateicoties visu karavīru šķiru un pakāpju pašaizliedzībai un tēvzemes mīlestībai, ir apbrīnojami labs, ko visiem pierādīja armijas 20 gadu svētku spīdošā parāde, tad tomēr nevienas armijas spēks nebūs pilnīgs bez pietiekošiem ieročiem un bruņām. Šinī virzienā top darīts viss mūsu spēju robežās un tauta pati tieši palīdz, kā to pierāda arī taisni šinīs dienās Valsts aizsardzības fondā ieplūstošie bagātīgie ziedojumi. Un rezervē stāv mūsu brašie aizsargi, kuru gatavību šovasar pierādīja lieliskie aizsargu svētki.

Bez tam nesen noslēgtais savstarpējās palīdzības līgums ar Padomju Savienību paceļ ir mūsu, ir viņu robežu drošību. Tas tā ir vēl jo vairāk tādēļ, ka abas valstis un valdības ir gatavas līgumu lojāli pildīt. Līdzšinējie piedzīvojumi to arī apstiprina.

Bet domādami par nākotni ne es ne jūs, neviens mēs nedrīkstam aizmirst, kādā satrauktības un sarežģījumu laikmetā mēs dzīvojam. Karš, ja arī tas attālinājies no mūsu robežas, plosās vēl arvien un prasa arī no mums modrību, apdomību un tālredzību. Bet viņš prasa un varbūt prasīs vēl daudz vairāk. Mēs sākam jau izjust ikdienas dzīvē ierobežošanās un sašaurināšanās vajadzību un nepieciešamību.

Šo neatvairāmo, no mums neatkarīgo, prasību pildīšanā un ar to saistīto grūtību panešanā un pārvarēšanā, tad nu arī varēs pierādīties mūsu nacionālā un politiskā gatavība un pilngadība.

Godātie klausītāji, kas še klāt esat un kas klausās tālumā — man nav ne mazāko šaubu — un lai tādas nebūtu arī jums — ka mēs šo politiskās gatavības un pilngadības pārbaudījumu arī izturēsim. Vienība un vienprātība ir izaudzinājusi mūs par tautu un nāciju. Pierādījums tam ir mūsu spējas politiskā darbā, pozitīvā auglīgā politiskā darbā, ko katram rāda mūsu līdzšinējās politikas rezultāti tagadējā laikā.

Būtu tomēr nevietā apgalvojums, ka negaida mūs grūtākas dienas, tādas droši vien var nākt.

Bet vietā ir aizrādījums, ka mēs arī šoreiz grūtības pārvarēsim, kā esam to izdarījuši arī agrāk.

Ir labi, ka šajā domā es neesmu viens, ir labi, ka arī jūs, preses saimes piederīgie, esat tādos pat uzskatos, jo uz jums raugās tūkstoši un jūs esat piemērs un paraugs desmitiem tūkstošiem. Tāpēc ar gandarījumu es gribu atkārtot vārdus, kas bija aizvakar lasāmi laikrakstā: mēs sajūtam atkal seno spēku un gribu pārvarēt grūtības. Mēs zinām, ka tās ir pārejošas un ka par tām stiprāka ir mūsu izturība un pacietība, mūsu tautas lielais sīkstums, kas mums atļāvis vēl bargākus likteņa pārbaudījumus izturēt. Mums ir visa daudz vairāk kā pirms divdesmit gadiem, mūsu stāvoklis ir labāks, mūsu pieredze bagātāka, mūsu spēks lielāks. Tādēļ mūsu domām jābūt gaišām. Vīri cīnās un pastāv, vīri neļaujas nopūtām, kas nav ne glābiņš, ne atvieglojums.

Gaiši un vērā ņemami vārdi. Vīri cīnās un pastāv, vīri neļaujas nopūtām, kas nav ne glābiņš, ne atvieglojums. Patiesi tā ir. Un ja vīri arī nopūšas, tad nopūtas vīrus nevalda un arī nevada. To ņemsim vērā — un mēs uzvarēsim. Es un mūsu valdība centīsimies darīt visu iespējamo dzīves rituma traucējumu novēršanai.

Brīvība, neatkarība — šie vārdi nav vairs izdzēšami no mūsu sirdīm, no mūsu domām, ne arī no mūsu darbiem, ne tagad, ne arī nākotnē. Šie vārdi ir ķīla spēkam un uzvarai.
Dievs, svētī Latviju!

 

Valsts Prezidenta pateicība ziedotājiem valsts aizsardzībai. 380 000 ls valsts aizsardzībai. Rīts, Nr.316, 15.11.1939

Uz Valsts un Ministru Prezidenta Kārļa Ulmaņa un kara ministra ģen. J.Baloža aicinājumu ziedot par labu valsts aizsardzības fondam atsaukusies Latvijas tiesnešu biedrība, ziedojot 1000 ls, Skrundas biezi apdzīvotās vietas brīvprātīgo ugunsdzēsēju biedrība — 245 ls, akc. sab. ‘The Shell Company of Latvia’ —5000 ls, Liepājas tirgotāju un rūpnieku b-ba — 2000 ls, Pasta un telegrāfa departamenta vadība un darbinieki — 2500 ls . Ministru kabineta locekļi — 2600 ls, akc. sab. ‘Rīgas manufaktūra’ — 5000 ls, akc. sab. ‘Dzirnavnieks’ vēlētās amata personas, darbinieki un strādnieki — 1818,30 ls, kuģniecības f-ma ‘Brāļi Seeberg’ — 1000 ls, Liepājas absolūtā spirta noliktava — 2720 ls.

500 ls ziedojuši — Vecauces pag. lauksaimnieku b-ba, N.N. kājnieku pulks, J. Polleitis Saldū, Fridrichs Žiglevics Rīgā, ķīm.-farm. akc. sab. ‘J.Holstein un Ko.’, apavu rūpnieks Rūdolfs Eglītis, f-ma ‘Pēteris Sulte’, f-ma ‘Feiertags, Danjuševskis un Šēns’ Rīgā.

300 ls — Jaungulbenes patērētāju b-ba, akumulatoru darbnīca ‘L. Vainovskis’ Rīgā, Dr. Vladimirs Stiprais Kandavā.

200 ls — ādu fabrika ‘Viktorija’ Rīgā. Latvijas skolotāju kooperatīvs, Krustpils pilsētas valde, Ērģemes krāj-aizdevu sab-ba. 100 ls — Priekules pilsētas valde, Jaunsvirlaukas patērētāju b-bas 1. veikals. Dr. med. T. Vītols Tūkums, Daugavpils garnizona instruktoru kluba dāmu komiteja, J.Caune Liepājā, Latvijas tehniķu b-bas Liepājas nodaļa, Vestienas krājaizdevu sab-ba Ogres pilsētas patvaldība un darbinieki, Inčukalna krājaizdevu sab-ba, J.Ruģens Valmierā, univ. korporācija ‘Gundega’ Rīgā, Viļakas slimnīca, Krimuldas piens, sab-ba, Varakļānu piens, sab-ba; Zaubes krājaizdevu sab-ba, Andrejs Zaķis, ‘Brāļi Peres’ Rīgā.

50 ls — Latvijas pasta, telegrāfa un telefona darbinieku b-bas Gulbenes nodaļa, Krišs Krievs Viesītē, Vecpils savstarpējā apdr. b-ba, Dr. Arturs Ulmanis Cesvainē, Ventspils savstarpējā apdr. b-ba, Mārtiņš Priedulāns Rēzeknē, Valdis Zakevics, tirgotāji J.Gurēvics un M.Sloveičiks.

25 ls — Latvijas pasta, telegrāfa un telefona darbinieku b-bas Viesītes nodaļa, Oto Hasrrumis Igaunijas Valkā, Dr. Jēkabsons, Liepājā, akc. sab. ‘Ādu un vilnas centrāle’ Alūksnes nod. darbinieki, Augusts Varēvics Vecauces pag., Vecauces mašīnu koplietošanas b-ba, J.Gustāvs, Valmierā, Latgales zemnieku jaunatnes b-bas Kairīšu nodaļa, T.Briedis Ieriķos, Liepājas krājaizdevu sab-ba ‘Kredits’, J. A.Vegers Rīgā, māc. Roberts Priede ar ģimeni Ērģemē, K.Rollis ģimene.

20 ls — Jūlijs Ķipars Majoros, Lēdurgas meliorācijas b-ba ‘Aģe’, Elza un Teodors Kapmaļi Ainažos, Emils Mārtinsons, Mazsalacā Kārlis Mednis, Aizvīķos, Saknes Ventspilī, Leitis ģimene Mālupē, Ezeres mazpulks ‘Asni’, Ed. un A.Lejiņi Gulbenē, Arvīda Vīksniņa ģimene, Ozolkalnā, Anna Sviķis-Fonfera Rīgā.

10 ls — Emma Grole, G.Bodnieks Valmierā, Augusts Kuners Kacēnos, Ukru pag. revīzijas komisija, P.Krūmiņš, Kārzdabas pag.,
Ernests Sebešs Rūjienā, J.Mežaks Dzelzavā, R.Ozers, Rīgā, F.Zomerfelds Zūrās, R.Salmiņš Rīgā, Jūlijs Macis Cēsīs, P.Šiliņa ģimene Pļaviņās, Kārlis Strazds Īlē, Jānis Pavārs Smārdē, Arnolds Āboltiņš, Rīgā, Arturs Spalītis Aknistē, Jānis Miltusis Elstē, L.Birkāna aptieka Viļānos, Ernests Redlichs Embūtes pag., E.Motte, Smiltenē, Aleksandrs Vitenbergs Durbē Vilis Arons Upesmuižā, 715.Valgundes I mazpulks, Oto Eimuss. Rīgā, Baltinavas lauks. skolas skolnieku kooperatīvs, T.Priednieks Vestienas pag., A.Zupa Jaunrozes pag., Kristaps Manfelds Rīgā, Jānis Glāzers Naudītē, ārsts Jānis Parolis Izvaltā, Pēteris Punka Cēsīs. J.Runcis Zaubē, R.Hincenbergs Zaubē, A. Grīnbergs Zaubē, Lilija Bēniņš.

5 ls — Rūdolfs Kārklinš, Igaunijas Valkā, Aleksandrs Berkulis, Ādolfs Grūbe Cesvainē, Jānis Kubijass Ternejas pag. Arturs Haaks Kupravā, Haims Embinders Bārtā, R.Vējiņš Skrīveros, E.Lipsbergs Ventspilī, M.Kundziņš Talsos, A.Barisons Majoros, Andrejs Kļaviņš Matkules pag, Valdemārs Vente Dzimtmisā, Līne Pāvels Jelgavā. Andrejs Šapiro, Rīgā, A.Blaus Alūksnē, K.Leja ar ģimeni Jēkabpilī, Milda un Rūdolfs Grantiņi, A.A.

2 ls — Jānis Kalpiņš Ciemupē, E.Bergmane Rīgā, Matilde Bauģis Kokneses pag, Elga Alise Veibs Kokneses pag., Elza Gaiss, Kārlis Bauģis, Juris Gaiss, Inese Gaiss, Arturs Gaiss un Marģers Gaiss, visi no Kokneses pag.

Annas pag. 6-klasīgās pamatskolas skolotāji, skolnieki un bērnu vecāki ziedojuši 141,88 ls, Mārtiņš Navlnickis Zasā 1 ls, Vadakstes pag. lauksaimnieku b-ba — 140 ls, Alūksnes un apkārtnes pašvaldību sadarbes apvienības slimnīcas darbinieki — 175 ls, Jānis Sēja Laidzes pamatskolā — 15 ls. Laidzes krājaizdevu sab-ba un darbinieki — 51 ls, prāvests A.Kundziņš Rīgā — 40 ls, Vanagu pamatskola — 84 ls, prāvests A.Lopatenoks Eglainē — 14,21 ls, telegrāfa un telefona rajona tehniķis V.Kuncis un strādnieki — 22.50 ls, Juris un Anna Kazaki Lubānas pag. — 15 ls, Kārlis un Anna Kapiņi Aizputē — 22 ls, Viesītes valsts arodskolas darbinieki — 75 ls, Priekuļu pag. aizsargi un aizsardzes — 102,91 ls, Staņislavs Kovalevskis Krācē — 15 ls, Julius Bernics Liepājā — 30 ls, pasta krājkases darbiniek} — 248 ls, Liepājas pasta kantora darbinieki — 157 ls, Zelma Vītiņa Jelgavā — 6 ls, Vaiņodes patērētāju b-bas valde un darbinieki — 30 ls, Vidsmuižas pag. pašvaldības darbinieki — 88.28 ls, Ļaudonas pag. pašvaldības darbinieki — 40 ls, Roberts Lazdiņš Dzelzavas pag. — 15 ls māc. P. Lauberts Jelgavā — 30 ls, Jelgavas-Bauskas apriņķu skolu valde — 120 ls, Marija Strazdiņš, Cēsis — 3 ls, Mārtiņš Spengelis Rīgā — 1 ls, Aleksandrs Vilde Rīgā — 16 ls, Aleksandrs Baltkājis Rīgā — 7 ls, Kārlis Stolcs Rīgā — 1 ls, Rīgas apr. pagastu vecākie un sekretāri — 641 ls, Jānis Gaiguls Cesvainē — 80 ls, ārsts Jēkabs Krogzems Valmierā — 100 ls, F.Stūris Bārbelē — 5,50 ls, A.Puriņa un K.Kandrovica Skaistkalnē — 4 ls, Ādažu-Carnikavas pamatskola — 35 ls, Latvijas tehniķu b-ba — 150 ls, Liepājas valsts komercskolas absolventu b-ba — 50 ls, Latvijas pasta, telegrāfa un telefona darbinieku b-bas Liepājas nodaļa — 60 ls, Lilija Zvaigznīte Cirgaļu pamatskolā — 15 ls, Jaungulbenes patērētāju b-bas valde, revīzijas komisija un darbinieki — 150 ls, Oskars un Milda Zariņi Lielrendā — 12 ls, Arvīds Melderis Rūjienas pag. — 35 ls, Varakļānu valsts ģimnāzijas 2.klases audzēkņi — 10,15 ls, Ludzas pasta telegrāfa kantora darbinieki un pasta pallgnodaļu pārziņi — 102,33 ls, Smārdes stacijas darbinieki — 10,50 ls, Paulis un Lidija Valteri, Sīpeles pag. — 15 ls, Tērvetes pag. Annas Brigaderes pamatskola Kroņaucē — 33,70 ls, Vārmes pamatskolas audzēkņi un audzinātāji — 69,50 ls, Cēsu apr. tirgotāju un rūpnieku b-ba — 560 ls, Vilces
pamatskolas skolotāji un skolnieki — 80 ls, vltn. Prikals — 15 ls, f-ma ‘Brāļi Seebergs’ biroja darbinieki — 122 ls, 857.Sarkandaugavas mazpulks — 30 ls, Iļģeciema miltu rūpniecības akc. sab. vadība, darbinieki un strādnieki — 223,50 ls . Emma Deglavs, Rīgā — 30 ls, valdības nama avīžnieki — 80 ls.

Kopā 37 262,24 latu.

Pieskaitot iepriekšējās summas valsts aizsardzības fondam sākot ar 1.novembri pavisam ziedots 380 747,50ls. Visiem atsaucīgajiem ziedotājiem Valsts Prezidents Kārlis Ulmanis izsaka savu sirsnīgāko pateicību.

 

Tautas svētceļojums uz Brāļu kapiem. Brīvā Zeme, Nr.269, 27.11.1939

Pieminētāji pie aizdedzinātām svecītēm Latvijas Mātes tēla pakājē.

Vakar jau agrā rīta stundā dievlūdzēju straumes nemitīgi plūda uz Rīgas kapsētām, lai mirušo piemiņas dienā rotātu savu
piederīgo pēdējās dusas vietas skuju vainadziņiem, egļu zariņiem un rudens ziediem. Dievlūdzēju tūkstoši kapos uzkavējās līdz pat vēlai nakts stundai, kad uz kapu kopiņām iedegās neskaitāmas svecīšu liesmas, radot kapu klusumā teiksmaini svinīgu iespaidu.

Sevišķi kuplā skaitā dievlūdzēju straumes svētceļojumā devās uz mūsu tautas svētnīcu Brāļu kapiem. Te varoņu piemiņai notika svinīgs svētbrīdis armijas mācītāja palīga Liepiņa vadībā, svētrunā mācītājs aicināja visus dziļi jo dziļi ieslēgt sirdīs mūsu labāko dēlu piemiņu, kas tēvuzemei ziedoja savu dzīvību. Tautas svētnīcu vakar apmeklēja arī armijas komandieris ģen. K.Berķis, aviācijas pulka un aizsargu aviācijas vadība un karavīru organizācijas.

Meža kapos atklāja piemiņas plāksni lidotāja nāvē mirušam lidotājam J.Ozolam. Plāksni dāvinājusi Latvijas aerokluba veco lidotāju sekcija. Pēc svinīgā atklāšanas akta, kurā piedalījās arī nākošie lidotāji aviācijas pionieri, pie mirušo lidotāju pēdējām dusas vietām iededza svecītes. Mirušo piemiņas svētbrīži notika arī citās Rīgas un provinces kapsētās.

 

Feldmaršala Mannerheima pirmā pavēle. Latvijas Kareivis, Nr.275, 03.12.1939

Somu laikraksti izsakās, ka jaunai valdībai esot teorētisks vairākums parlamentā: 190 no 200 balsīm. Jaunajā ministru kabinetā neesot pārstāvēta vienīgi tēvzemes apvienības apvienība, bet arī tā atbalstot valdību. Somu valdība devusi rīkojumu izdarīt lielāko pilsētu civiliedzīvotāju evakuēšanu piespiedu kārtā, kamēr līdz šim evakuācija bija brīvprātīga.

Feldmaršals Mannerheims (Gustaf Mannerheim) vakar izdevis pirmo dienas pavēli, kurā teikts, ka šis karš nozīmējot 1918.gada brīvības cīņu turpinājumu.

 

Atklāta 4.Baltijas nedēļa. Latvijas Kareivis, Nr.134, 16.06.1940

Vakar Tallinā ‘Estonia’ zāle svinīgi atklāta 4.Baltijas nedēļa. Atklāšanā bija klāt ministru prezidents Uluots, ārlietu ministrs Pīps, tautas labklājības ministrs Kasks, valsts padomes priekšsēdētājs Pungs un daudzas vadošās personas, kā arī viesi no Latvijas un Lietavas. Atklāšanas runu teica igauņu, latviešu un lietaviešu sadarbības biroja priekšsēdētājs pilsētas vecākais Uesons, starp citu norādot, ka šoreiz Baltijas nedēļā pirmo reizi piedalās lauksaimniecības kameru, tirdzniecības un rūpniecības kameru, juristu, studentu, ģeodezistu, inženieru, valsts ierēdņu, rakstnieku un darba ņēmēju organizāciju pārstāvji. Līdzšinējās Baltijas nedēļās kā mērķis bija uzstādīta galvenā kārtā tautu tuvināšanās kultūras laukā.

Šoreiz Baltijas nedēļas darba programmā svarīga vieta ierādīta Baltijas valstu saimnieciskai tuvināšanai. Saimnieciskās grūtības, ar kādām nākas sastapties tagadējā laikā, dažreiz ir tādas, kas mazām valstīm liekas nepārvaramas, ja tās stāv atsevišķi, bet grūtības tomēr ir pārvaramas, ja pie to novēršanas stājas vienprātībā ar koncentrētu spēku.

Pēc tam runāja ministru prezidents Uluotss, starp citu sakot:

“Laikā, kad tautu starpa norisinās smaga cīņa, kas uzrāda tendenci izplesties pa visu pasauli, jūs sapulcējušies miera darbam. Sanāksmes programmā uzņemti jautājumi par triju tautu sadarbību saimnieciskā un kulturālā laukā. Jūsu starpā valda draudzība un cenšanās pēc mierīgas sadarbības. Mazās tautas un valstis rīkojas gudri, neļaudamas ievilkt sevi lielo tautu cīņās, bet cenšoties dzīvot mierā ar šīm tautām un arī savā starpā. Pateicoties ar lielo austrumu kaimiņu noslēgtiem paktiem, Austrumbaltijas tautas patlaban var dzīvot mierā, kādēļ arī ir iespējama šī sanāksme.”

Tālāk ministru prezidents pieskārās Baltijas valstu pagātnei un uzsvēra, ka mūsu tautas jau sirmā senatnē dzīvojušas kaimiņos, šīs tautas pieder pie tām Eiropas nedaudzām tautām, kas tik ilgi un nepārtraukti dzīvojušas savās tagadējās vietās. Tūkstošiem gadu ilgā dzīvošana kaimiņos nevar palikt bez ietekmes uz mūsu laiku cilvēkiem. Apkārtne un daba nevarēja palikt bez ietekmes uz Austrumbaltijas tautām, uz viņu ieskatiem un domāšanas veidu un, sevišķi, Baltijas jūra ir bijusi tā, kas tās vienojusi gadu tūkstošiem ilgi.

Pēc ministru prezidenta runas atskaņoja Igaunijas himnu. Tad tribīnē kāpa Latvijas sūtnis V.Šūmanis, novēlēdams 4.Baltijas nedēļai sekmīgu darbu un labus panākumus sadarbības paplašināšanā visās dzīves nozarēs mūsu tautām un mūsu valstīm par svētību. Pēc Latvijas sūtņa runas atskaņoja Latvijas himnu. Pēc tam runāja Lietavas sūtnis Dailide, novēlēdams sanāksmei labas sekmes. Viņa runai sekoja Lietavas himnas atskaņojums.

Tad sekoja vēl citi apsveikumi un dažas dziesmas. Aktu noslēdza Tallinas lielvecākā Tenisona runa, kuru tas noslēdza ar vārdiem:
“Lai dzīvo brīvā Igaunija, lai dzīvo brīvā Latvija, lai dzīvo brīvā Lietava”.

Baltijas valstu sadarbības kongress vakar pēcpusdienā sanāca drāmas teātra telpās. Igaunijas tirdzniecības un rūpniecības kameras priekšsēdētājs Puhks nolasīja referātu par Baltijas valstu pašapgādes organizēšanu, redaktors Nonācs runāja par kultūras vērtību apmaiņu Baltijas valstu starpā, bet direktors Šostaks runāja par darba aizsardzību un sabiedrisko aizgādību Lietavā. Vakarā ‘Estonia’ teātrī notika operas “Karmena” svinīga izrāde ar Ādolfa Kaktiņa un Lietavas valsts teātra solistes Janušaites – Zaunienes piedalīšanos. Lta.

 

Maskavā 17.jūnijā publicēts šāds oficiāls TASS’a ziņojums par padomju-latviešu un padomju-igauņu attiecībām. Darba Dzīve, Nr.26, 22.06.1940

16.jūnijā PSRS tautas komisāru padomes priekšsēdētājs Molotovs valdības vārdā nodevis Latvijas sūtnim Kociņam sekojošu paziņojumu Latvijas valdībai:-

“Uz padomju valdības rīcībā esošā faktu materiāla un arī uz domu izmaiņas pamata, kas pēdējā laikā notika Maskavā starp PSRS tautas komisāru padomes priekšsēdētāju Molotovu un Lietuvas ministru prezidentu Mērķi, padomju valdība uzskata par konstatētu, ka Latvijas valdība ne tikai nav likvidējusi vēl pirms padomju – latviešu savstarpējās palīdzības pakta noslēgšanas radīto militārsavienību ar Igauniju, kas vērsta pret PSRS, bet arī to paplašinājusi, pievelkot šai savienībā Lietuvu, un cenšas ievilkt tajā arī Somiju.

Līdz padomju – latviešu savstarpējās palīdzības pakta noslēgšanai 1939.g. rudenī padomju valdība vēl varēja skatīties caur pirkstiem uz tādas militārsavienības pastāvēšanu, kaut gan tā pēc būtības runāja pretim agrāk noslēgtajam PSRS un Latvijas neuzbrukšanas paktam. Bet pēc padomju latviešu savstarpējās palīdzības pakta noslēgšanas padomju valdība uzskata pret PSRS vērstas militārsavienības pastāvēšanu starp Latviju, Igauniju un Lietuvu ne tikai nepielaižamu un neciešamu, bet arī par dziļi bīstamu un draudošu PSRS robežu drošībai.

Padomju valdība rēķinājusies ar to, ka pēc padomju – latviešu savstarpējās palīdzības pakta noslēgšanas Latvija izstāsies no militārsavienības ar citām Baltijas valstīm un tādā kārtā šī militārsavienība būs likvidēta. Tai vietā Latvija kopā ar citām Baltijas valstīm nodarbojusies ar augšminētās militārsavienības atdzīvināšanu un paplašināšanu, par ko liecina tādi fakti kā divu slepenu trīs Baltijas valstu konferenču sasaukšana 1989.gada decembrī un 1940.gada martā, lai formāli izveidotu paplašināto militārsavienību ar Igauniju un Lietuvu, Latvijas, Igaunijas un Lietuvas ģenerālštābu sakaru pastiprināšana, ko dara slepenībā no PSRS, speciāla militārās Baltijas antantes preses orgāna radīšana 1940.gada februārī — ‘Revue Baltique”, ko izdod angļu, franču un vācu valodās Tallinā, un tamlīdzīgi.

Visi šie fakti runā par to, ka Latvijas valdība rupji pārkāpusi padomju – latviešu savstarpējās palīdzības paktu, kurš aizliedz abām pusēm “noslēgt jebkādas savienības vai piedalīties koalīcijās, kas vērstas pret vienu no līgumslēdzējām pusēm” (līguma 4.pants), šī padomju – latviešu savstarpējās palīdzības pakta rupjā pārkāpšana no Latvijas valdības puses notiek tai laikā, kad Padomju Savienība vedusi un turpina vest augstākā mērā labvēlīgu, noteikti prolatvisku politiku, punktuāli izpildīdama visas padomju – latvju savstarpējās palīdzības pakta prasības. Padomju valdība atrod, ka tādu stāvokli tālāk vairs nevar paciest. PSRS valdība uzskata par pilnīgi nepieciešamu un neatliekamu sekojošo:

1) nekavējoties sastādīt Latvijā tādu valdību, kas būtu spējīga un gatava nodrošināt padomju – latviešu savstarpējās palīdzības pakta godīgu izvešanu dzīvē;

2) bez kavēšanās nodrošināt padomju karaspēka daļu brīvu ielaišanu Latvijas teritorijā, lai tās novietotu Latvijas svarīgākajos centros tādā skaitā, kas būtu pietiekams, lai nodrošinātu PSRS un Latvijas savstarpējās palīdzības pakta realizēšanas iespēju un novērstu varbūtējus provokatoriskus aktus pret padomju garnizonu Latvijā.

Padomju valdība uzskata šo prasību izpildīšanu par to elementāro noteikumu, bez kura nav iespējams panākt padomju – latviešu savstarpējās palīdzības pakta godīgu un lojālu izpildīšanu.”

Latvijas sūtnis Kociņš nodevis atbildi, kurā paziņota Latvijas valdības piekrišana padomju valdības noteikumiem.
PSRS tautas komisāru padomes priekšsēdētājs Molotovs 16.jūnijā nodevis igauņu sūtnim Rei paziņojumu Igaunijas valdībai, kurš ir analoģisks paziņojumam Latvijas valdībai. Igaunijas sūtnis Rei nodevis atbildi, kurā paziņota arī igauņu valdības piekrišana padomju valdības noteikumiem.

Padomju karaspēka ienākšana turpinājās.

Padomju karaspēka ienākšana Latvijā vakar turpinājās. Tā norit labā saskaņā ar mūsu iestādēm, savstarpējā uzticībā un pretimnākšanā novietojuma tehniskos jautājumus kārtojot. Kā galvaspilsētā Rīgā, tā arī visā provincē turpinājās mierīgs darbs un nekādi kārtības traucējumi nav notikuši.

 

SPRS sūtniecības Rīgā paziņojums. Valdības Vēstnesis, Nr.136, 19.06.1940

LTA Rīgā. 18.VI. SPRS sūtniecība Rīgā paziņo: “Vakardienas laikrakstos bija ievietota ziņa zem virsraksta “Soļi kārtības uzturēšanai padomju karaspēkam ienākot Rīgā.” Šai ziņā starp citu bija teikts, ka publikas izturēšanās atstājusi ārkārtīgi nelabvēlīgu iespaidu uz padomju karaspēku, kura vadība it kā griezusies pie Latvijas iestādēm ar lūgumu novērst karaspēka kustības traucēšanu.
SPRS sūtniecība paskaidro, ka ar tāda veida lūgumiem padomju karaspēka vadība pie Latvijas iestādēm nav griezusies, un ka šī ziņa nekādā mērā neatbilst patiesībai.
Iedzīvotāji karaspēka kustību nav traucējuši un padomju karaspēka vadība pilnīgi apmierināta ar iedzīvotāju izrādīto sirsnīgo sagaidīšanu un apsveikumiem.”

Arī mūsu armijas štābs šinī pašā sakarībā mums norāda, ka padomju karaspēka kustība nekur nav tikusi traucēta un noritējusi visur labā kārtībā un nekādi paziņojumi no padomju karaspēka vadības par kustības traucējumiem Armijas štābā nav saņemti. Runa var būt vienīgi par vispārīgās parastās kustības traucējumiem atsevišķās ielās, sakarā ar publikas saplūdumu un drūzmēšanos dzīvākās satiksmes vietās, kā rezultātā vairākās vietās notikušas satiksmes līdzekļu sadursmes. Radusies vajadzība atsevišķās vietās novērst ļaužu drūzmēšanos un dažu elementu provokācijas mēģinājumus nekādā gadījumā nav stādama sakarībā ar padomju karaspēka un tā vadības griešanos pie mūsu kara iestādēm, ar ko tika kārtota karaspēka ienākšana un novietošanās Rīgā un citos novietojumu rajonos.

 

Nodibināts sakaru štābs sadarbībai ar padomju karaspēku. Latvijas Kareivis, Nr.135, 19.06.1940

Ministru kabinets Valsts Prezidenta vadībā sanāca uz sēdi vakar Pilī.
Sadarbības noorganizēšanai un veicināšanai ar padomju karaspēku Ministru kabinets nolēma nodibināt sakaru štābu, kas pakļauts armijas komandierim. Par sakaru štāba priekšnieku nozīmēja ģenerāli Hartmani, kas līdz šim kā sevišķu uzdevumu ģenerālis pie armijas komandiera pārzināja sakarus ar padomju garnizoniem Liepājā un Ventspilī. Sakaru štāba priekšniekam būs vairāki palīgi, no kuriem viens pārzinās apgādes lietas.
Bez tam viņam būs pakļauti virsnieki, kas pārzinās Rīgas garnizonu un visus Latvijas kara apgabalus. Sakaru štāba priekšnieks jau stājies kontaktā ar padomju karaspēka vadību.

 

Latvijas Republikas valdības deklarācija. 21.06.1940. Meža dzīve, 1940.g.jūlija numurs

Stājoties pie augsto valsts pienākumu pildīšanas, valdība paziņo Latvijas Republikas tautai:

Vecā valdība kritusi. Tā nebija taisnīga pret visiem, tā negribēja izprast tautas intereses, nespēja nodrošināt ar Padomju Savienību 1939.gada 5.oktobrī noslēgtā savstarpējās palīdzības līguma godīgu pildīšanu un slepeni no Padomju Savienības bija noslēgusi militāru savienību ar Igaunijas un Lietuvas bijušām valdībām.

Jaunā valdība uzskata par savu uzdevumu veicināt un celt tautas materiālo un garīgo labklājību, nodrošināt brīvību un tautas tiesības, nodrošināt valsis un visu pilsoņu intereses, neatkarīgi no viņu mantās stāvokļa, izglītības vai tautības.

Ievērojot šos uzdevumus, Latvijas Republikas valdība izsludina amnestiju visiem, kas cīnījušies par brīvību un mūsu tautas laimi, visiem, kam savas politiskās demokrātiskās pārliecības dēļ bijušā valdība ņēmusi brīvību.

Par savu vispirmo uzdevumu jaunā valdība uzskata nodrošināt Latvijas un Padomju Savienībās 1939.gada 5.oktobra savstarpējās palīdzības līgumu godīgu pildīšanu, pamatojoties uz šī līguma pilnīgi izveidot ciešu savienību starp Latviju un Padomju Savienību, un ar visiem līdzekļiem novērst katru šī svarīgā valsts uzdevuma traucējumu.

Tas, ka Latvijas Republikas teritorijā atrodas mums draudzīgās Padomju Savienības bruņotie spēki, ko Latvijas tauta saņem ar prieku un sirsnību, ir labākais pierādījums mūsu tautas patiesai draudzībai ar šiem spēkiem.
Tas ir arī pierādījums mūsu lielā kaimiņa — Padomju Sociālistisko Republiku Savienības — draudzīgajām attiecībām ar mūsu tēvzemi.

Valdība ir stingri un nešaubīgi pārliecināta, ka Latvijas tautas un Padomju Sociālistisko Republiku Savienības draudzība vēl vairāk veidosies un stiprināsies un ka tikai tādā veidā iespējams nodrošināt tālāku mūsu tēvijas attīstību un uzplaukumu.
Valdības stingra pārliecība ir, ka lielās Padomju Savienības un Latvijas Republikas tautu nesatricināmā draudzība arī uz priekšu būs varens un reāls spēks, kas nodrošinās Latvijas valsts neatkarību, savstarpējo drošību un mierīgu, sekmīgu abu valstu sadarbību.

Savā ārējā politikā valdības princips ir miermīlīgu un draudzīgu attiecību nodrošināšana ar visām valstīm, pirmā kārtā ar Padomju Savienību.
Valdība rūpēsies, lai pilnībā realizētos Latvijas Republika satversme pēc tautas īstenās gribas.
Valdība aicina Latvijas Republikas tautu sadoties rokas kopīgam darbam mūsu dārgas tēvijas Latvijas labā.
Rīgā 1940.gada 21.jūnijā.

A, Kirhenšteins, Ministru Prezidents.
Ģen. R.Dambītis, kara ministrs.
V.Lācis, iekšlietu ministrs.
P.Blaus, sabiedrisko lietu ministrs.
J.Lācis, tautas labklājības ministrs.
J.Pabērzs, tieslietu ministrs.
J.Jagars, satiksmes ministrs.
V.Latkovskis, iekšlietu ministra biedrs.

 

Kultūras propagandas pārvalde armijas štābā. Brīvā Zeme, Nr.150, 06.07.1940

Kara ministrs ģen. R.Dambītis vakar parakstījis instrukciju pie likuma par politiskiem vadītājiem armijā. Instrukcija nosaka, ka pie armijas štāba dibināma kultūras-propagandas pārvalde, kas būs armijas politiskā vadītāja vadības orgāns. Pārvaldes sastāvā ietilpst 2 armijas politiskā vadītāja palīgi, 6 politiskie darbinieki un tehniskais personāls. Armijas politiskam vadītājam pakļautos darbiniekus ieceļ amatos un atceļ armijas komandieris uz armijas politiskā vadītāja priekšlikuma. Šāds amats pastāv arī pie divīziju resp. brigāžu pulku un atsevišķo vienību — kara iestāžu un garnizonu štābiem. Kareivju komitejas, kur tādas nodibinājas, savā darbībā pakļautas atsevišķo vienību politiskiem vadītājiem.

 

Atbildi demokrātiskās Latvijas ienaidniekiem. Latvijas Kareivis, 10.07.1940.g.

Daži turīgo aprindu pilsoņi — aktīvie 1934.g. 15.maija fašistiskā apvērsuma dalībnieki ar ģenerāli Balodi priekšgalā, Ata Ķeniņa vadībā, sākuši organizēt Saeimas vēlēšanām savu “demokrātisko latviešu sarakstu”, neraugoties uz to, ka visi patiesi demokrātiskie Latvijas iedzīvotāji jau pievienojušies Latvijas darba tautas blokam, šie politiķi savu pasākumu, acīmredzot, organizējuši, cerēdami — kā tas bija iespējams agrākos laikos — iegūt sev kādus labumus un taisīt politiku — pēdiņās. Viņi vākuši iedzīvotāju vidū parakstus, lai gan pats kandidātu saraksts nemaz nav sastādīts. Daži lētticīgi pilsoņi tā devuši savus blanko parakstus. Mūsu drošības sargi šo politisko avantūru laikā atklājuši un nodevuši lietas noskaidrošanu un atrisināšanu prokuratūrai.

Pilsoņi! Esiet apzinīgi, nepadodaties mulsinātajiem, kas grib graut Latvijas darba tautas vienoto fronti. Vienīgais patiesi demokrātiskais un progresīvais kandidātu saraksts ir Latvijas darba tautas, bloka saraksts, kura vēlēšanu platforma pasludināta, no visām progresīvajām organizācijām pieņemta un kurā ievesti pārstāvji no visām iedzīvotāju aprindām.

Pilsoņi un pilsones! Dodiet pienācīgo atbildi visiem demokrātiskās Latvijas ienaidniekiem! Š.g. 14. un 15.jūlijā visi kā viens ejiet pie vēlēšanu urnām un balsojiet par Latvijas darba tautas bloka sarakstu!

 

Armijas komandieris ģenerālis Kļaviņš. Kara ministra 23. pavēle. Latvijas Kareivis, 10.07.1940

Oficiālā daļa.
1940.gada 9.jūlijā.
Ieceļu ar š.g. 8.jūliju par Armijas politiskā vadītāja a.p.i. rezerves leitnantu Bruno Kalniņu.
Kara ministrs ģenerālis Dambitis.

Armijas politiskā vadītāja amata pagaidu izpildītājs B. Kalniņš dzimis 1899.g. Tukumā. Studējis tieslietas un beidzis Latvijas universitāti ar tiesību zinātņu kandidāta grādu.
Piedalījies Latvijas atbrīvošanas karā un par nopelniem paaugstināts leitnanta dienesta pakāpē. Sabiedriski politiskā darbā piedalījies no 1917.g., kad darbojies kā Rīgas Strādnieku Deputātu Padomes sekretārs. Bijis Satversmes Sapulces un visu Saeimu loceklis, Saeimā 15 gadus darbojies kā kara lietu komisijas sekretārs.

1929. un 1932.gadā kā rezerves virsnieks ieguvis ierindas cenzu 4.Valmieras kājnieku pulkā. 1934.g. 15.maijā apcietināts un uz vecās valdības pavēli nodots Karatiesai, kas to sodīja ar 3 gadiem pārmācības namā. Pēc atbrīvošanas no cietuma 1937.g. emigrējis uz Somiju, kur darbojies 2 gadus kā Spānijas republikas sūtniecības sekretārs un vēlāk lietvedis. 1939.g. novembrī vecā valdība viņam atņēma Latvijas pavalstniecību. Atgriezies Latvijā š. g. 3.jūlijā.

 

Kara ministra 24. pavēle. Latvijas Kareivis, Nr.154, 11.07.1940

Oficiālā daļa.
1940.g. 10.jūlijā.
Sakarā ar politisko vadītāju iecelšanu armijā piešķiru tiem uz viņiem padotiem politiskiem vadītājiem un tehniskiem darbiniekiem zemāk minētās tiesības un disciplināro varu:
1) armijas politiskam vadītājam — viņš arī Kultūras – propagandas pārvaldes priekšnieks — divīzijas komandiera;
2) armijas politiskā vadītāja palīgiem un divīzijas politiskiem vadītājiem — pulka komandiera;
3) divīzijas politisko vadītāju palīgiem un pulka politiskiem vadītājiem — bataljonu komandiera;
4) politiskiem darbiniekiem — rotas komandiera.

Kara ministrs ģenerālis Dambītis.

 

Pagaidu norādījumi politiskajiem vadītājiem armijā. Latvijas Kareivis, Nr.154, 11.07.1940

Armijas politiskā vadītāja pienākumu izpildītājs B(rūno) Kalniņš vakar izdevis šādus pagaidu norādījumus politiskiem vadītājiem armijā:
Ulmaņa valdība ir kritusi; tā rīkojās pret tautas interesēm un rupji pārkāpa 1939.gada 5.oktobrī ar Padomju Savienību noslēgto savstarpējās palīdzības līgumu, slepeni no Padomju Savienības iestājoties militārā savienībā ar Igaunijas un Lietavas bijušām valdībām.
Latvijas armija bija spiesta pilnīgi atbalstīt Ulmaņa valdības reakcionāro režīmu un nostāties kā varas orgāns pāri tautai un pat pret tautu.
Līdzīgā stāvoklī bija nostādīta arī aizsargu organizācija.
Latvijas jaunā demokrātiskā valdība, kas stājusies gāztās Ulmaņa valdības vietā, ir spraudusi sev par mērķi izvest dzīvē virkni soļu, lai attīstītu un celtu visas tautas materiālo un kulturālo labklājību, nodrošinot valsts un visu pilsoņu intereses, neatkarīgi no viņu mantas stāvokļa, ticības, izglītības vai tautības.

Līdz ar vecās valdības gāšanu bija nepieciešamas lielas pārmaiņas valsts un pašvaldību iestāžu sabiedrisko un citu organizāciju vadībā un iekārtā, piemērojoties jaunā laikmeta prasībām un garam. Sakarā ar to notiek lielas pārmaiņas šo iestāžu un organizāciju personālā, tīrijot tās no jaunajai iekārtai naidīgiem un nederīgiem ļaudīm. Armijā jau ir notikušas šādas personālas pārmaiņas un pēc vajadzības notiks arī turpmāk, šādām pārmaiņām jānotiek bez asiem konfliktiem, dodot iespēju visiem karavīriem labprātīgi pieskaņoties jaunā laika prasībām un uzdevumiem.

Šīs valdības svarīgākais uzdevums tagad ir sagatavot un veikt īstas tautas pārstāvniecības jaunas Saeimas vēlēšanas darbus. Jaunizvēlamai Saeimai nāksies izstrādāt jaunu satversmi Latvijai un atrisināt visus uzdevumus, kas ir sakarā ar notiekošām pārgrozībām.
Ievērojot jaunās Saeimas lielo nozīmi, jāaicina visi karavīri aktīvi piedalīties Saeimas vēlēšanās. Tautas intereses izteiktas daudzu organizāciju lēmumā vairākumam vienoties Latvijas darba tautas blokā, kas aptver visas darba tautas dažādās grupas — strādniekus, darba zemniekus, karavīrus un darba inteliģenci. Tādēļ nododot savu balsi par labu Darba tautas blokam, būsim krietni izpildījuši arī savu pilsoņa un karavīra pienākumu pret tautu un demokrātisko valsti. Vēlēšanu tehniskā puse nokārtojama saskaņā ar vēlēšanu likumu un instrukcijām un ar vēlēšanas noteikumiem jāiepazīstina visi karavīri, un jāpanāk, lai neviena balss neietu zudumā, it īpaši norādot, ka atturēšanās no balsošanas vai arī kandidātu svītrošana uzlūkojama par noziegšanos pret tautas interesēm un pilsoniskā pienākuma neizpildīšanu.

Latvijas darba tautas bloka priekšgalā iet Latvijas komunistiska partija, kas ari savā vairāk kā divdesmit gadu ilgajā varonīgajā pagrīdes darbības posmā ir visnoteiktāk izteikusi visas Latvijas darba tautas vajadzības un prasības. Latvijas komunistiskā partija savā pašaizliedzīgajā darbā ir iemantojusi visplašāko tautas masu uzticību, jo tikai viņa spēj nodrošināt patiesu demokrātiju. Latvijas komunistiskās partijas darbība ir iekārtota pa apgabaliem un rajoniem. Partijas priekšgalā stāv Centrālkomiteja, kas sastādās no ievērojamākiem un nopelniem bagātākiem revolucionārās kustības darbiniekiem.
Latvijas komunistiskās partijas uzdevums darba tautas audzināšana marksisma — ļeņinisma garā un tagadējā brīdī — nodrošināt īstenu demokrātiju, atbalstot valdību viņas atbildīgajā darbā.

Mūsu armijas uzdevums tagadējā brīdī līdz ar rūpēm par kaujas spēju uzturēšanu un celšanu ir stāvēt par jauno demokrātisko iekārtu, atbalstot valdības nodomus un soļus, izprast tuvināšanās nepieciešamību starp mums un Padomju Savienību, un šīs draudzības svarīgo nozīmi mūsu tautas un valsts dzīvē; attīstīt un stiprināt draudzīgās attiecības ar Padomju Savienību un tās karavīriem; uzturēt armijā stingru disciplīnu un kārtību kā dienestā, tā arī ārpus tā, kopt un sargāt apzinīgas disciplīnas rāmjos labās attiecības karavīru sadzīvē, stiprināt savstarpējo uzticību un vislabākās attiecības starp tautu un karavīriem, un uzturēt jo ciešu sadarbību ar Latvijā esošām Sarkanās armijas daļām, izveidojot draudzīgas saites ar tās karavīriem un izmantojot Sarkanās armijas lielo pieredzi karavīru kulturālās pašdarbības un politiskās audzināšanas laukā.

Visu šo uzdevumu sekmīgai veikšanai ir nodibināts politisko vadītāju institūts armijā, šobrīd politisko vadītāju uzdevumos ietilpst: sistemātiski informēt visus karavīrus par politiskiem notikumiem un jautājumiem kā iekšzemē, tā ari ārzemēs. Šim nolūkam karaspēka daļās tiek dibinātas bibliotēkas un lasāmgaldi. Brīvā un programmās paredzētā laikā notiek pārrunas par politiskiem un starptautiskiem jautājumiem, veicina karavīru pašdarbību visās kultūras nozarēs politiskā vadītāja vai viņa vietnieka uzraudzībā. Politiskā vadītāja uzdevumos Saeimas vēlēšanas kampaņas laikā ir sasaukt priekšvēlēšanas sapulces visās karaspēka daļās, iepazīstināt ar vēlēšanu likumu un noteikumiem, ar kandidātu sarakstiem, aģitējot par Latvijas darba tautas bloku.

Karaspēka daļās sapulces var notikt tikai ar daļas komandiera atļauju un saziņā ar politisko vadītāju, vai ja šāda vadītāja vēl nebūtu, tad ar pirmo augstāk stāvošo politisko vadītāju. Ja sapulci grib noturēt pie karaspēka daļas nepiederošas personas, tad politiskam vadītājam jānoskaidro sapulces sasaucēja personība saskaņā ar Armijas komandiera šā gada 8.jūlija rīkojumu.

Politiskiem vadītājiem jāpamudina karavīri strādāt līdz Latvijas Kareivī, Cīņā, Proļetarskaja pravda, Brīvā jaunatne un citos laikrakstos.
Jau nodibinātās kareivju komitejas turpina savu darbību politisko vadītāju uzraudzībā, bet jaunas komitejas nav dibināmas bez politiskā vadītāja atļaujas. Komiteju darbinieki nav atbrīvojami no mācībām vai citiem dienesta pienākumiem, izņemot no saimnieciskiem darbiem, par cik to prasa vēlēšanu kampaņas intereses.

Karaspēka daļās, kamēr nav iecelti politiskie vadītāji, politisko vadītāju uzdevumus noskaidro un pārrunā ar kareivjiem vienību komandieri.

Armijas politiskais vadītājs un kultūras-propagandas pārvalde atrodas Armijas štābā, Rīgā, Valdemāra ielā 10/12. Armijas politiskā vadītāja pieņemamās stundas ir katru dienu no pulkst. 11—14; tālruņi: 21075 un 36-161.

 

Likvidēs Rīgas prefektūras apsardzības rotu un jātnieku nodaļu. Latvijas Kareivis, 13.07.1940

Ministru kabinets vakar pieņēma likumu par Rīgas prefektūras apsardzības rotas un jātnieku nodaļas likvidēšanu. Likums nosaka, ka Rīgas prefektūras apsardzības rota un jātnieku nodaļa likvidējamas. Darbiniekiem, kuri sakarā ar Rīgas prefektūras apsardzības rotas un jātnieku nodaļas likvidēšanu atlaižami no dienesta, atalgojums izmaksājams 2 nedēļas uz priekšu, piešķirot viņiem pienācīgo kārtējo atvaļinājumu. Likvidāciju izdara Iekšlietu ministrija. Likums stājas spēkā 1940.g. 12.jūlijā.

Pie šā likuma iekšlietu ministrs V.Lācis paskaidro:

“Apsardzības rota un jātnieku nodaļa zaudējušas savu nozīmi, jo visi līdzšinējie rotas un jātnieku nodaļas pienākumi ietilpst jaunformējamā pie Iekšlietu ministrijas sevišķu uzdevumu bataljona pienākumos, kurš padots tieši kārtības policijas departamenta direktoram un dienestu pilda valsts mērogā. Apsardzības rota un jātnieku nodaļa ir sakompromitētas 17.jūnija notikumos, par ko ievadīta izmeklēšana, kādēļ arī to darbinieki atsevišķi un visumā, vienības kā tādas, nebauda iedzīvotāju uzticību un cieņu, kas nepieciešami kārtības sargiem.”

 

Ministru kabineta lēmums. Valdības Vēstnesis, 13.07.1940.g.

1. Nodibināt pie Iekšlietu ministrijas Sevišķu uzdevumu bataljonu.
2. Šī lēmuma izpildīšanu uzdod iekšlietu ministrim.

Rīgā, 1940.g. 12.jūlijā.
Ministru Prezidents prof. Dr A.Kirhenšteins.
Iekšlietu ministris V.Lācis.

 

Jauni Latvijas pavalstnieki. Latvijas Kareivis, 13.07.1940

Ministru kabinets vakar uzņēma Latvijas pavalstniecībā 316 personas. Starp uzņemtiem ir 82 žīdi, 78 lietavieši, 77 krievi, 38 poļi, 20 latvieši, 10 vācieši, 4 igauņi, 3 čehi un pa 1 francūzim, armēnim, tatāram un somam.

 

Politiskie vadītāji armijā. Latvijas Kareivis, 13.07.1940

Ministru kabinets vakar pieņēma papildinājumu likumā par politiskiem vadītājiem armijā. Ar to noteikts, ka visi politiskie vadītāji skaitās aktīvā karadienestā un bauda aktīvā karadienesta virsnieku tiesības. Par šo papildinājumu kara ministrs ģenerālis Dambītis paskaidro:

“Papildinājums likumā par politiskiem vadītājiem armijā nepieciešams, lai paceltu šī svarīgā amata izpildītāju autoritāti un padarītu stabilāku viņu dienesta stāvokli.”

 

Armijas komandiera 20. pavēle Rīgā, 1940.g. jūlijā. Latvijas Kareivis, 1940.g.21.jūlijs
Oficiālā daļa.
Pārvaldības daļa.

Ieceļu ar š.g. 19.jūliju par divīzijas politisko vadītāju Pēteri Reinholdu — Zemgales divīzijā,
par politiskiem darbiniekiem

Žani-Eduardu Lorenci — Vidzemes divīzijā,

Raimonu Doņi — Zemgales divīzijā.
Pārvietoju dienesta labā 7.Siguldas kājnieku pulka politisko vadītāju Antonu Siļuku un 10.Aizputes kājnieku pulka politisko vadītāju Herbertu Pieli vienu otra vietā un amatā.
Atbrīvoju Jāni Borbeju no politiskā vadītāja amata Atsevišķā artilērijas divizionā, dienesta labā pārvietoju uz Latgales artilērijas pulku un ieceļu par politisko darbinieku šai pulkā.

Ieceļu ar š.g. 20.jūliju par politiskiem vadītājiem:
Oļģertu Krastiņu — Robežsargu brigādē,
Albertu Šmidtu — Atsevišķā artilērijas divizionā,
Ernestu Fridrichsonu — 3. Jelgavas kājnieku pulkā,
Jāni Bausku — 4. Valmieras kājnieku pulkā,
Arvīdu Varsevicu — Kara sanitārā inspekcijā;

par politiskiem darbiniekiem:
Mauriku Vulfsonu — Propagandas kultūras pārvaldē ( LKP CK sekretāra Ž.Spures uzspiests, skat. B.Kalniņa atmiņas; uzsvērums mans – I.L.),
Frici Birzi — Apgādes pārvaldē,
Vladislavu Svarinski — 3. Jelgavas kājnieku pulkā,
Jūliju Bērziņu — 8. Daugavpils kājnieku pulkā.
Pārvietoju dienesta labā kultūras propagandas pārvaldes politiskos darbiniekus:
Emilu Kalvi — uz Auto-tanku brigādes štābu,
Voldemāru Reinfeldu — uz Kara sanitāro inspekciju.

 

1940.gada liktenīgā vasara. Brūno Kalniņš. Brīvība, Nr.7, 01.09.1980, Nr.8, 10.10.1980 un Nr.9, 01.11.1980

Visa Latvijas komūnistiskā prese un ari trimdas laikraksti veltī daudz uzmanības 1940.gada vasaras liktenīgajiem notikumiem. Tāpēc redakcija aicināja Dr.Brūno Kalniņu, kas toreiz aktīvi piedalījās pārmaiņās kā Latvijas armijas politiskais vadītājs, uzrakstīt savas atmiņas par 1940.g. vasaras jūlija un augusta mēnešiem. Šis raksts, ko sniegsim ar turpinājumiem trīs BRĪVĪBAS numuros, ņemts no Kalniņa politiskās dzīves atmiņām, kuru pirmais sējums tagad nobeigts.

***
1940-ā gada vasarā dzīvoju Helsinkos, Somijā. Uz turieni aizceļoju no Latvijas 1937.g. labprātīgi, jo nevēlējos dzīvot bezdarbībā diktatūras apspiestībā, un nekādu darbu dabūt arī nevarēju.
Helsinkos divus gadus strādāju Spānijas republikas sūtniecībā kā preses sekretārs, bet pēc pilsoņu kara beigām biju Lietuvas toreiz lielākā laikraksta ‘Lietuvos Žinios’ korespedents un ziemas kara laikā katru dienu sniedzu telefoniskus ziņojumus par kara gaitu.

Spānijas sūtniecības laikā man bija darīšanas ar padomju sūtniecību Helsinkos.
Tur iepazinos ar sūtni Derevjanski, kuru vēlāk pārcēla par sūtni Latvijā.
1940.g. viņš spēlēja lielu lomu Kirhenšteina pirmās valdības laikā, t.i. jūnija/augusta mēnešos.

***
VĒROJOT LATVIJAS NOTIKUMUS SOMIJĀ

17.jūnija pēcpusdienā viesojos Helsinkos pie Polijas sūtniecības preses atašeja N.Žabas (tagad emigrants Zviedrijā). Biju tolaik ārzemju žurnālistu biedrības Somijā priekšsēdis, un mēs pārrunājām biedrības lietas. Žabu piesauca pie tālruņa. Pēc dažām minūtēm viņš atgriezies pateica, ka Polijas sūtniecība tiko saņēmusi ziņu – padomju armija ar Ulmaņa valdības piekrišanu ieņēmusi Latviju!

Tālākās pāris nedēļās stāvoklis bija ļoti neskaidrs. Maskavas nodomi nebija zināmi. Somijā politiskajās aprindās valdīja dažādi uzskati par Latvijas turpmāko likteni. Veinē Tanners, kas tolaik bija Somijas valdības loceklis, tāpat kā K.A.Fagerholms, man teica, ka somu sūtnis Rīgā – Palīns neesot skaidrībā, vai un kādā veidā Latvijas valsts turpmāk pastāvēšot, bet, neapšaubāmi, tā būšot Padomju Savienības satelīts.

Pēc dažām dienām Rīgas radiofons paziņoja Ulmaņa ieceltas jaunās valdības sastāvu. Tur bija septiņi pilsoņi, vēlāk vēl trīs komūnisti un viens labā spārna sociāldemokrāts (Jānis Jagars). Ministru prezidents profesors Augusta Kirhenšteins bija piektgadnieks (1905.g.revolūcijas dalībnieks), neatkarības gados pilsonisks demokrāts, ‘Jaunāko Ziņu’ līdzstrādnieks, Latvijas armijas veterinārās pārvaldes priekšnieks. Viņa brāli, padomju armijas virsnieku, Rūdolfu, nogalināja Staļina terora laikā 1938.g.

Kara ministrs ģenerālis Roberts Dambītis bija zemnieku savienības biedrs, viens no nacionālās armijas organizētājiem 1918.g., Ulmaņa laikā četrus gadus armijas staba priekšnieka palīgs, korporācijas ‘Vendia’ filistrs. Pēc Latvijas iekļaušanas Padomju Savienībā Dambīti iecēla par LPSR augstākās padomes prezidija locekli.

Iekšlietu ministrs Vilis Lācis bija pazīstams rakstnieks, kas Ulmaņa laikā sadarbojās ar Alfrēdu Bērziņu un viņa vadīto sabiedrisko lietu ministriju, kura sagatavoja ari Lāča filmu Zvejnieka dēls.

Tautas labklājības ministrs Jūlijs Lācis bija viens no pilsoniskā laikraksta Jaunākās Ziņas redaktoriem.

Sabiedrisko lietu ministrs Pēteris Blaus bija aizsargu virsnieks un Jaunāko Ziņu atbildīgais redaktors, aktīvs 1934.g. apvērsuma dalībnieks.

Tieslietu ministrs Juris Pabērzs bija pazīstams Latgales pilsonisks politiķis, Latgales progresīvās apvienības deputāts un divi reizes pilsonisko valdību ministrs, kā ari Daugavpils apgabaltiesas priekšsēža biedrs, kas piesprieda nelegālās LKP biedriem ilgus cietuma sodus. Pabērzs vēlāk bija LPSR augstākās padomes prezidija loceklis.

Otrs šis pilsoniskās partijas darbinieks V.Latkovskis bija iecelts par iekšlietu ministra biedru un politiskās pārvaldes priekšnieku. Par izglītības ministru bija iecelts konservatīvais lauksaimniecības akadēmijas profesors P.Lejiņš.

Par armijas komandieri atceltā 1934.g. apvērsuma vīra K.Berķa vietā, iecelts Roberts Kļaviņš, ilggadējais demokrātiskā 4.Valmieras kājnieku pulka komandieris. Pēc Ulmaņa apvērsuma viņu atvaļināja no dienesta. Kļaviņu labi pazinu. Viņa pulkā biju dienējis kā rezerves virsnieks.

Komunistu pirmās valdības sastāvā vispār nebija. Kirhenšteina valdību K.Ulmanis iecēla 20.jūnijā, bet komunistiskos ministrus J.Vanagu, K.Karlsonu un A.Tabaku tikai 2., 3. un 4.jūlijā, tā tad apmēram divi nedēļas vēlāk. Bet arī viņi bija maznozīmīgi cilvēki, nenozīmīgi arī LKP. Turklāt Tabaks un Karlsons bija pieslējušies komunistiem tikai Ulmaņa laikā: Tabaks bija studentu biedrības Zemgalijas biedrs.

K.Ulmanis palika amatā un sadarbojās ar A.Višinski, kurš kopā ar sūtni Derevjanski kārtoja Kirhenšteina valdības sastādīšanu.

Ulmanis iecēla jauno valdību, atklāja tās pirmo sēdi, teica 17.jūnijā radio runu, uzsvērdams: “Es vēlos, ka mūsu zemes iedzīvotāji ienākušās karaspēka daļas uzlūko ar draudzību” un nobeigdams runu ar vārdiem:

“Es palikšu savā vietā, jūs palieciet savās!”

Nākamo divu nedēļu laikā, kamēr vēl paliku Helsinkos, Rīgas radiofons ziņoja par Ulmaņa aktiem, ar kuriem tika izdarītas vairākas augstu ierēdņu un ģenerāļu atcelšanas, aizsargu organizācijas likvidēšana u.c. svarīgas pārmaiņas. Ulmanis atcēla veselu virkni paša agrāk izsludinātu likumu. Nebija šaubu, ka Ulmanis toreizējos apstākļos uzskatīja par nepieciešamu sadarboties ar krievu okupācijas varu, cerot palikt amatā arī turpmāk.

Arī Latvijas sūtņi ārzemēs atzina jauno valdību un pildīja Kirhenšteina (viņš bija arī ārlietu ministrs) rīkojumus. Zariņš, Krieviņš, Feldmanis, Salnais, Šūmanis, Tepfers u.c. jūnijā un jūlijā pārstāvēja Kirhenšteina valdību, atzina to par likumīgu. Līdz pat lēmumam par pievienošanos Padomju Savienībai, kas nāca 21.jūlijā, neviens sūtnis neprotestēja.

Sūtnis A.Bīlmanis Latvijas sūtniecības informācijas biļetenā 25.jūnijā (Nr.6), kuru piesūtīja ASV presei un politiķiem, sniedza visu jauno ministru ļoti slavējošas biogrāfijas, savu apskatu nobeidzot ar šādu Kirhenšteina valdības vērtējumu:

“Par ārzemju presē paustam baumām ir jāpaskaidro, ka jaunā valdība ir gan draudzīga Padomju Savienībai, bet tā nav komunistiska nekādā šī vārda nozīmē, un neviens no ministriem nav komunists”.

Ulmaņa optimistisko sadarbības vērtējumu pauda arī vecā armijas vadība pirms tās nomainīšanas. 17.jūnijā armijas komandieris ģen. K.Berķis un štāba priekšnieks ģen. H.Rozenšteins nosūtīja pavēli visiem divīziju un pulku komandieriem, cita starpā uzsvērdams:

“Pašreiz nav nekāda iemesla pārspīlēt lietu būtību un zaudēt paļāvību. Katrā ziņā paktā (Latvijas un PSRS 1939.g. “savstarpējās palīdzības” pakts. B.K.) krasi pasvītrotais princips par neiejaukšanos mūsu valsts iekšējā politikā paliek spēkā arī turpmāk”.

Šī vecā armijas vadība bija arī naktī no 16. uz 17.jūniju pilnvarojusi plkv. O.Ūdentiņu parakstīt sevišķu vienošanos par sarkanās armijas daļu papildu novietošanu Latvijā, t.i. par Latvijas militāro okupāciju. Šo vienošanos 18.jūnijā apstiprināja Ulmaņa valdība, un, radot sevišķu sakaru štābu pie armijas komandiera, par šī štāba priekšnieku iecēla zemnieku savienībai tuvu stāvošo
ģen. M.Hartmani.
***

MANA ATGRIEŠANAS LATVIJĀ


Tādā neskaidrā situācijā, kad Ulmanis un aprindas ap viņu vēl it kā loloja cerības par Latvijas neatkarības tālāku pastāvēšanu, nodzīvoju vēl 17 dienas Helsinkos. Neviens mani neaicināja atgriezties dzimtenē, par to man bija jāizšķiras pašam. Dažas dienas pēc Kirhenšteina valdības iecelšanas piezvanīju uz Rīgu savam tēvam, Saeimas priekšsēdim Dr. Paulam Kalniņam, apjautājoties par politisko stāvokli.

Viņš pastāstīja, ka Ulmaņa aprindas sadarbojoties ar krieviem un cerot, ka Latvija arī turpmāk palikšot formāli neatkarīga valsts. Pilsoniskās aprindās esot izplatīts uzskats, ka Latvijai turpmāk būšot “Ārējās Mongolijas stāvoklis”. Demokrātiju neatjaunojot, partijas nepielaižot, atskaitot tikai komūnistu LKP, kurai gan joprojām esot maz piekritēju. Sociāldemokrāti izturoties nogaidoši, jo neviens vēl īsti nezinot, kas būs turpmāk. Nelegālā kreisā Latvijas Sociālistiskā strādnieku zemnieku partija (LSSZP), kurā darbojās neliela daļa kreiso sociāldemokrātu un jauniešu, esot likvidējusies, bet komūnistiem pieslējušies tikai daži cilvēki.

Demokrātiskie pilsoņi un sociāldemokrāti esot izbrīnējušies par krievu sadarbību ar Ulmani un par to, ka viņu paturot prezidenta amatā, taču presē un sapulcēs uzbrūkot viņa režīmam. To neapzīmējot vairs par diktātūru, bet par kādu tur “plutokrātu režīmu”. Latviešu stāju neskaidrajā stāvoklī ietekmējot arī bailes no hitleriskās Vācijas. Daudzi ieskatot, ka tad jau “labāk nākt zem Krievijas”. Faktiski visu nosakot padomju sūtniecība, t.i. no Maskavas atsūtītais Andrejs Višinskis un sūtnis Vladimirs Derevjanskis, ko es pazīstot. Uz jautājumu, ko man darīt, tēvs ieteica atgriezties Latvijā: “Kaut kā jau dzīvot varēs un kaut kādu darbu jau dabūsi, esi diezgan emigrācijā nīcis”.

Pēc šīs sarunas un ilgākas apspriedes ar savu sievu Maigu, kas manos politiskos lēmumos arvien teica savu padomu, nolēmām atgriezties dzimtenē. Arī man gribējās cerēt uz Latvijas neatkarības kaut vai ierobežotu pastāvēšanu. Bija arī tīri cilvēcīga vēlēšanās atgriezties dzimtenē pēc trīs emigrācijā pavadītiem gadiem. Turklāt dzīve Somijā pēc ziemas kara kļuva arvien grūtāka, un mani draugi, somu sociāldemokrātu politiķi, ieskatīja, ka man būtu jāatgriežas mājās.

3.jūlijā caur Tallinu izbraucu uz Rīgu. Somu draugi, to skaitā sociāldemokrātu galvenā laikraksta redaktors E.Kilpi un deputāts K.Sundströms, mani pavadīja kuģa piestātnē. Tallinā satikos ar sociāldemokrātu deputātu Andrezenu (vēlāk deportēts, tagad Tallinā), kas mani informēja par pārmaiņām Igaunijā un bija domās, ka tiklab Igaunija, kā arī Latvija paliks neatkarīgas valstis. Taču noteiktu, motivētu pierādījumu šādam spriedumam viņam nebija.

4.jūlijā iebraucu Latvijā. Uz Valku pretim bija atbraucis mans sporta draugs A.Ūdris. Vilcienā viņš pastāstīja par stāvokli, taču arī nekā noteikta par nākotni nespēja sacīt. Rīgas stacijā mani sagaidīja vienīgi agrāko brīvo arodbiedrību vadītājs Andrejs Veckalns un daži SSS (Strādnieku sports un sargs, siseņi; paramilitāra LSDSP sporta organizācija līdz 1934.g.) darbinieki. Likās, ka ar mani saistīties jaunajā situācijā nebija sevišķi izdevīgi. Par manu atgriešanos Jaunākās Ziņās bija ievietotas tikai dažas rindas.

Apmetos ar ģimeni kaimiņos tēva vasarnīcai Meža parkā Jahtkluba ielā, kur dzīvokli man ierādīja V.Olava atraitne, kas pati pārcēlās uz laukiem.
***

PIRMĀS DIENAS RĪGĀ

Pirmās trīs dienās raudzīju satikties ar demokrātiskajiem politiķiem un iepazīties ar viņu uzskatiem. J.Višņa, bij. brīvo arodbiedrību centrālbiroja sekretārs demokrātijas posmā, stāstīja, ka viņš mēģinājis atjaunot arodbiedrības, bet to vadību pārņemot komūnisti, un viņš nekā laba neparedzot. Bijušā finanču ministra V.Bastjāņa dzīvoklī bija sapulcējušies vairāki agrākie sociāldemokrātu deputāti, kas ieskatīja, ka jaunajos apstākļos esam nostādīti fakta priekšā un būtu jāmēģina strādāt, lai aizstāvētu Latvijas intereses. Ulmanis lolojot cerības, ka Latvija kā valsts pastāvēšot tālāk. Dotajā situācijā vienīgā iespēja esot meklēt sadarbību ar krieviem.

Tēvs mani aizveda uz kādu latviešu partiju pārstāvju apspriedi, kas gatavoja kopīgu demokrātisko aprindu kandidātu sarakstu Saeimas vēlēšanām, kādas bija izsludinātas 14. un 15.jūlijā. Tā notika kāda pilsoniska advokāta dzīvoklī Marijas ielā. Tur bija sapulcējušies kādi 20 pazīstami pilsonisko partiju politiķi ar bijušajiem ministriem A.Ķeniņu, P.Berģi, V.Zamuēlu, u.c. priekšgalā. Apspriedē nepiedalījās neviens 15.maija apvērsuma vīrs.

A.Višinskis bija A.Ķeniņam apsolījis, ka vēlēšanas būs brīvas un tajās pielaidīs arī nekomūnistiskus sarakstus. Pilsoniskie politiķi tam ticēja un nopietni gatavojās vēlēšanām. Uzstādīto kandidātu skaitā, bez jau minētajiem, ietilpa arī vēl K.Skalbe, ģenerālis J.Balodis, bijušais ministru prezidents H.Celmiņš. Pilsoniskā bloka vēlēšanu platformā bija deklarēts, ka tas grib cieši un pastāvīgi sadarboties ar Padomju Savienību, bet reizē tika uzsvērta “brīvas, neatkarīgas, demokrātiskas Latvijas saglabāšana”.

***

MANI KONTAKTĒ LATVIJAS ARMIJAS VADĪBA

Jau otrā dienā pēc atgriešanās mani apmeklēja jaunais armijas komandieris ģenerālis R.Kļaviņš, pastāstot, ka armijas vadība, bet sevišķi viņš un jaunieceltais armijas štāba priekšnieks ģen. Jeske ierosinājuši, lai par armijas politisko vadītāju ieceļot mani, bet tam pretojoties LKP centrālā komiteja. Jautāju, vai tad armijas ģenerālitāte būtu man kļuvusi draudzīga, agrāk šie ļaudis bija konservatīvi un vairumā man nelabvēlīgi noskaņoti. Kļaviņš atteica, ka tagad situācija krasi mainījusies, un ģenerāļi ieskatot, ka es būtu labākais kandidāts jaunajam amatam, viņi uz mani liekot lielas cerības. Es taču esot bijis 15 gadus Saeimas kara lietu komisijas loceklis, pazīstot mūsu armiju. Taču Kļaviņš domāja, ka viņa ierosinājums laikam atkritīšot LKP iebildumu dēļ.

Ģenerālis vēl pastāstīja, ka armijas vadība esot pārliecināta par Latvijas pastāvēšanu: Kirhenšteinam to noteikti solījis Višinskis un viņam to personīgi teicis krievu armijas komandieris ģenerālleitnants Kuzņecovs. Viņš domāja, ka Maskava labi zinot Baltijas un sevišķi Latvijas armijas vērtību, neesot jau aizmirsuši latdivīzijas nopelnus Krievijas pilsoņu karā, un no viņu puses būtu neprātīgi tagad šīs armijas iznīcināt. Maskavai taču jārēķinoties ar iespējamu karu pret hitlerisko Vāciju. Tādēļ virsniecība esot sagatavojusies uz mūsu armijas tālāku pastāvēšanu un gribot palikt dienestā arī jaunajos apstākļos.

Šādā neziņas un pretrunu, bet arī cerību un ilūziju gaisotnē pavadīju pirmās trīs dienas pēc atgriešanās dzimtenē jūlija sākumā.
***

MANA IECELŠANA ARMIJAS politiskĀ VADĪTĀJA AMATĀ

Vienā no pirmajām trim dienām pēc manas atgriešanās Latvijā bija notikusi redzamu politisko darbinieku apspriede. Pie tiem bija griezies mans tēvs, Dr.Pauls Kalniņš, lai uzzinātu viņu domas par manu eventuālo iecelšanu Latvijas armijas politiskā vadītāja amatā. Pie manis ieradās Ādolfs Bļodnieks, pēdējās likumīgas demokrātiskās valdības ministru prezidents, kuru labi pazinu kopš 1919.g. un piecpadsmit gadu sadarbības Satversmes Sapulcē un visās četrās Saeimas. Viņš paziņoja, ka šī apspriede esot vienprātīgi izteikusies par to, ka man vajadzētu nacionālās armijas labā uzņemties grūto politiskā vadītāja amatu. Viņi cerot, ka man izdošoties pasargāt mūsu armiju no “izkaisīšanas pa plašo Krieviju”, kā viņš to rakstīja 1949.g. 7.oktobrī notariāli apstiprinātā paskaidrojumā.

Bļodnieks arī paziņoja, ka ģenerālis Jānis Balodis, kādreizējais armijas virspavēlnieks brīvības kara laikā, esot tādos pašos uzskatos. Viņš bez tam apspriedies ar vairākiem mūsu armijas ģenerāļiem, kuri arī vēloties mani redzēt politiskā vadītāja amatā un liekot cerības uz mani. Balodi labi pazinu kopš 1919.g. brīvības kara, kad biju viņa brigādē un saformēju divas brīvprātīgo rotas (vēlāk tās ieskaitīja 8.Daugavpils un 9.Rēzeknes pulkos). Neatkarības gados 1922- 34.g. darbojos kopā ar viņu Saeimas kara lietu komisijā, kuras priekšsēdis Balodis bija.

Tad pēkšņi nāca telefonisks aicinājums no sūtņa V.Derevjanska ierasties pie viņa padomju sūtniecībā. Tur mani sagaidīja sūtnis, viņa padomnieks, sekretārs un vēl pāris sūtniecības darbinieki. Derevjanskis mani saņēma draudzīgi, atcerējās tikšanos pirms pāris gadiem Helsinkos un apprasījās par kopīgiem somu paziņām. Tad viņš teica, ka viņš vēlētos, lai es uzņemtos kādu atbildīgu amatu jaunajā administrācijā, vislabāk armijas politiskā vadītāja amatu. Viņš pie šīs lietas drīzumā atgriezīšoties.
Atceļā no Derevjanska satiku uz Brīvības bulvāra Igaunijas sūtni Maskavā Augustu Reiju. Viņš bija igauņu sociāldemokrātu partijas priekšsēdis, un biju ar viņu ilgus gadus ticies kongresos un Tallinas apmeklējumos. Reijs man paskaidroja, ka esot nupat atlidojis no Maskavas un lidošot tālāk uz Stokholmu, ko viņš arī izdarīja. Reijs bija ļoti optimistiski noskaņots un teica, ka jaunie režīmi Baltijas valstīs ilgi nepastāvēšot, “šie kungi ir tikai kalifi uz vienu stundu”! Viņš cerēja uz ārvalstu iejaukšanos un, liekas, arī uz karu.

8.jūlijā man zvanīja no kara ministrijas un aicināja nekavējoties ierasties pie kara ministra ģenerāļa R.Dambīša viņa dzīvoklī. Mani esot meklējuši jau agrāk, bet neesot bijis mājās. Tā nu vakara stundā ierados pie Dambīša, ko pazinu jau no 1918.g. novembra, kad viņš bija viens no Latvijas armijas dibinātājiem. Dambītis man paziņoja, ka es esot šodien ar viņa pavēli iecelts par armijas politiskā vadītāja vietas izpildītāju un ka man nekavējoties jāstājoties amatā! Biju tātad nostādīts notikuša fakta priekšā, un šinī stāvokli toreiz atkāpšanās vairs nebija iespējama.

Tā sākās mans dienests Latvijas armijā, kas ilga no 9.jūlija līdz 20.septembrim. Otrā rītā ierados armijas štābā un stādījos priekšā armijas komandierim ģenerālim R.Kļaviņām un jaunajam štāba priekšniekam ģen. M.Jeskem. Ar viņiem abiem man nācās kritiskajās turpmākās nedēļās diendienā sastrādāt, kas noritēja labā saskaņā.
Kļaviņš bija plaša vēriena cilvēks, ar noteikti demokrātiskiem uzskatiem, kas astoņus gadus bija komandējis demokrātiskai satversmei uzticamo 4.Valmieras kājnieku pulku, kur es biju bijis rezerves virsnieks. Pēc Ulmaņa apvērsuma viņu atvaļināja no armijas. Kā pensionārs viņš bija studējis universitātē tieslietas un ieguvis tiesību zinātņu maģistra grādu. Kļaviņš bija nacionāls virsnieks, kas kā armijas komandieris vienmēr sargāja tās intereses un nekādā gadījumā nebija kāds krievu pakalpiņš.
Ģenerālis M.Jeske bija pirmo pasaules karu izcīnījis franču armijā un neatkarības gados beidzis franču militāro akadēmiju. Arī viņš bija pazīstams ar noteikti demokrātiskiem uzskatiem.

Biju pakļauts armijas komandierim un arī kara ministram. Tā iznāca daudz tikties arī ar kara ministru ģen. R.Dambīti. Viņš bija citāda veida cilvēks, nekā abi iepriekšējie ģenerāli. Dambītis bija intendants un ļoti ieinteresēts materiālās lietās. 1940.g. vasaras pirmajos mēnešos viņš izrādīja lielāku pakļāvību okupantiem nekā Kļaviņš un Jeske. Pēc uzskatiem Dambītis bija labā spārna cilvēks un piederēja zemnieku savienībai. Ar Ulmaņa palīdzību viņš bija taisījis karjeru neatkarības gados un ticis pāri arī dažām mazāk patīkamām financiālām kļūmēm.
Par Dambīša adjutantu palika ģen. Berķa adjutants pulkvežleitnants R.Osis, vēlāk policijas pulku organizētājs vācu okupācijas laikā (miris Anglijā). Kļaviņš par savu adjutantu iecēla agrāko Valmieras pulka pulkvežleitnantu Gredzenu (komunistu partizāni viņu nošāva Vidzemē 1942.g.).

***

POLITISKIE VADĪTĀJI

Ierodoties pie ģen. Kļaviņa armijas štābā 9.jūnija rītā, pārrunājām politisko vadītāju iecelšanas un viņu stāvokli armijā. Vispirms ģenerālis ieteica man paturēt dienestā un iecelt par savu palīgu Ulmaņa laika audzināšanas daļas priekšnieku pulkvežleitnantu A.Kontrovski, viņš jau arī esot “Valmieras 4.pulka cilvēks”, kam es piekritu. Turpmākā sadarbībā man nebija ar viņu nekādu grūtību.
Kļaviņš izteica arī vēlēšanos, lai par politiskajiem vadītājiem divīzijās un pulkos tiktu iecelti cilvēki, kas pazīst armiju, vislabāk instruktori un virsnieki, pēc iespējas atturoties no sveštautiešiem. “Nu, Jums jau Strādnieku sporta savienībā (SSS?) bija daudzi pirmšķirīgi vīri”, teica ģenerālis. Citādi viņam nebija nekādu priekšlikumu.

Kļaviņš vēl izsacīja bažas, ka LKP mēģinās uzspiest arī savus kandidātus. “Raugiet pēc iespējas iecelt mazāku skaitu komunistu, mēs armijā ceram uz jums”, tā apmēram skanēja mūsu saruna un vienošanas par turpmāko darbu. Kara ministrs ģen. R.Dambītis, turpretim, izrādīja mazu interesi par politiskajiem vadītājiem.
Tiesiskais pamats manai darbībai bija Kirhenšteina valdības 4.jūlijā izdotais likums par politiskajiem vadītājiem ar 12.jūlija papildinājumiem un 5.jūlija kara ministra instrukciju par politiskajiem vadītājiem armijā.
Visi politiskie vadītāji skaitījās aktīvā kara dienestā un baudīja aktīvā kara dienesta virsnieku tiesības. Man kā armijas politiskam vadītājam bija piešķirtas armijas pārvaldes priekšnieka disciplinārās tiesības, un kā “vadības orgāns” tika nodibināta Kultūras-propagandas pārvalde, kurā ietilpa divi armijas politiskā vadītāja palīgi un 6 politiski darbinieki.
Politiskie vadītāji bija paredzēti tikai pie armijas štāba, pie divīzijām un brigādēm, pie pulkiem un atsevišķām kara iestādēm. Viņi netika iecelti zemākās vienībās – bataljonos un rotās. Visi politiskie vadītāji bija formāli pakļauti karaspēka daļu komandieriem un arī augstāk stāvošiem politiskiem vadītājiem.
Kā armijas politiskais vadītājs biju pakļauts kara ministram un armijas komandierim.
Visus politiskos vadītājus iecēla un atcēla armijas komandieris uz manu priekšlikumu un izsludināja par to armijas komandiera pavēlē. Manas darbības laikā nebija nekādu domstarpību šinī jautājumā. Kopskaitā tika iecelti 76 politiskie vadītāji.Viņu skaits, salīdzinot ar apm. 2000 virsniekiem, bija mazs. Lielākā daļa no viņiem bija agrākie “Strādnieku Sports un Sargs” darbinieki, kurus personīgi pazinu un kuriem varēju uzticēties.
Viņu skaitā nebija komūnistu, gan bija vairāki aktīvi LSDSP darbinieki.
LKP vadība pirmajās divi nedēļās bija ļoti nevarīga armijas lietās un man nedeva nekādus savus kandidātus politisko vadītāju amatam. Izskaidrojums bija piemērotu kandidātu trūkums, jo partija jūnija un jūlija mēnešos aptvēra tikai dažus simtus biedru.

Tikai jūlija vidū LKP CK sekretārs Ž.Spure man piesūtīja sarakstu ar sešiem vārdiem, un pieprasīja, lai tos ieceļ par politiskiem vadītājiem.
To arī izdarīju, bet nozīmēju viņus provincē.
Pilnīgi nepatiess ir E.Žagara apgalvojums viņa grāmatā “Sociālistiskie pārveidojumi Latvijā 1940.-1941.”, Rīgā, 1975), it kā LKP un arodbiedrības uz armiju “nosūtīja veselu rindu aktīvu komunistu”. Šo nepatiesību atkārto ari LME (III:61). No 6 komunistiem, kurus LKP CK sekretārs ieteica iecelt par politiskiem vadītājiem, viens (vārdu neatceros) izrādījās par provokatoru, kas bijis politpārvaldes spiegs kompartijā un tika vēlāk apcietināts. Viņu un citus aģentus nelegālajā kompartijā atklāja Ulmaņa laika
politpārvaldes un drošības departamenta direktors Fridrihsons, kas sadarbojās ar komunistisko politpārvaldes priekšnieku Latkovski.

Starp man atsūtītiem komunistiem atceros tagadējo ‘Cīņas’ ārpolitisko redaktoru M.Vulfsonu (Vilku), citi bija nenozīmīgas personas.
Par savu otro palīgu iecēlu vienu no SSS sargu vienību vadītājiem, virsnieka vietnieku Artūru Zirnīti (kara laikā miris). Par Vidzemes divīzijas un Rīgas garnizona politisko vadītāju nāca bij. Saeimas deputāts un agrākais kara lietu komisijas loceklis, rezerves leitnants Pauls Lejiņš (deportēts 1941.g. jūnijā), aktīvs sociāldemokrāts. Arī virkne citu politvadītāju bija LSDSP biedri, piem., P.Grundulis, K.Kurmis, P.Grigāns, K.Zamariters u.c. Par Valmieras pulka polit.vadītāju iecēlu rezerves leitnantu Jāni Bausku (tagad Upsalā, Zviedrija).

Latvijas Kareivja redakcija palika bez grozījumiem ar bij. Valmieras pulka virsnieku kapteini Rudzi (tagad ASV) kā galveno redaktoru.
Politisko vadītāju uzdevumus bija noteicis valdības likums. Tie bija karavīru iepazīstināšana ar valdības likumiem, viņu audzināšana “valsts demokrātisko pārmaiņu garā”, militārās disciplīnas nostiprināšana un militārās preses organizēšana. Kareivju komitejas, kas pirmajās nedēļās nodibinājās dažos pulkos, bija pakļautas politiskajiem vadītājiem un vēlāk tām nebija lielākas nozīmes.
Viens no pirmajiem jautājumiem, kas bija jāatrisina reizē ar iecelšanām, bija par politisko vadītāju dienesta pakāpēm un zīmotnēm. Lai neizceltos pārpratumi un politiskos vadītājus neuzskatītu par ģenerāļiem, pulkvežiem un kapteiņiem, kas varētu notikt, ja viņiem būtu tās pašas zīmotnes kā virsniekiem, ierosināju, lai armijas komandieris noteiktu zīmotnes citā krāsā, piem., sarkanas.
Taču ģenerālis Kļaviņš bija jau pirms manas iecelšanas uzdevis apgādes pārvaldes priekšniekam ģen. Artūram Dalbergam izstrādāt projektu šinī lietā. Viņš bija paredzējis politiskajiem vadītājiem tās pašas zvaigznes un rombus kā pārējiem virsniekiem.
Dālbergs to motivēja ar norādījumu, ka polit. vadītāji saskaņā ar likumu baudot aktīvā kara dienestā virsnieku tiesības un nebūtu labi radīt virsniekos divas grupas, šiem argumentiem armijas komandieris piekrita, un tad arī es atteicos no sava priekšlikuma.
Raksturīgi, ka visos padomju darbos un preses rakstos par 1940.g. politiskajiem vadītājiem mans vārds tiek pilnīgi noklusēts. Vienīgi E.Žagars savā grāmatā “Sociālistiskie pārveidojumi Latvijā 1940-1941.g. vienā teikumā piemin manu iecelšanu, bet turpat piezīmē, ka es esot bijis labējais sociāldemokrāts un pēc Otra pasaules kara “emigrācijā Zviedrijā viens no niknākajiem Padomju Latvijas ienaidniekiem, rūdīts antikomūnists un galējais reakcionārs”.

***

 

ATTIECĪBAS AR KRIEVU ARMIJAS VADĪBU

Jau otrā dienā pēc iecelšanas pie manis ieradās padomju kara atašejs pulkvedis Zavjalovs un aicināja mani apmeklēt okupācijas armijas pavēlnieku ģenerālleitnantu Fjodoru Kuzņecovu.
Viņa štābs bija apmeties agrākajā 4.vidusskolā, bet drīz pārcēlās uz Rīgas Tautas namu. Izrādījās, ka tur mani sagaidīja nevien armijas pavēlnieks, bet ari viņa štāba priekšnieks ģenerālmajors Aļeksejevs un kara padomes loceklis, kas bija augstākais politvadītājs padomju armijā (vārdu neatceros) .
Pirmais, ko Kuzņecovs man sacīja, bija: “Kāpēc Jūs neesat uniformā?” Tad sākās politiskas pārrunas, pie kam ģenerālis pēc katriem pāris teikumiem griezās pie sava politiskā vadītāja, prasīdams oficiāli: “Kara padomes locekli, vai es pareizi runāju?”. Izrādījās, ka atrados okupācijas armijas kara padomes sēdē, un ka tur visu padomes locekļu klātbūtnē armijas pavēlnieks man paziņoja sarkanās armijas ieskatus un prasības.
Nekādu konkrētu prasību viņam nebija, viņš tikai uzsvēra, ka es tagad esot atbildīgs par notikumiem armijā, man jāgādājot par disciplīnu un kārtību, un lai sastrādājot ar krievu armijas vadību. Ar to īsā priekšā stādīšanās izbeidzās. Tomēr radās iespaids, ka patlaban ir pārejas posms, kam sekos drīz citi skarbāki apstākļi, par kuriem krievu pavēlnieks pagaidām tuvāk neko nesacīja.
Pēc dažām dienām man pieteicās kāds krievu pulkvedis Bartašūns, kas izrādījās par robežsargu virsnieku no krievu-latviešu robežas, pēc tautības lietuvietis, kas pirmā pasaules karā bija cīnījies latviešu strēlnieku pulkos. Viņš bija komandēts no okupācijas armijas štāba, “sakaru uzturēšanai”. Vēlāk noskaidrojās, ka pulkvedis patiesībā bija sūtīts manas pārvaldes novērošanai. Citādi viņš mūsu darbā nejaucās.
Nepatiess ir E.Žagara apgalvojums, it kā “lielu palīdzību Latvijas armijas politiskajiem vadītājiem sniedza sarkanās armijas vecākais poļitruks Jānis Avotiņš” (220.lpp.). Patiesībā Avotiņš ieradās no Krievijas tikai jūlija beigās un stādījās priekšā kā žurnālists, kas varēšot “palīdzēt” militārajā presē. Es “nodevu” viņu Latvijas Kareivja redaktoram kapteinim Rudzim un vairāk par viņa “lielo palīdzību” neko nedzirdēju.
Jāpiemetina, ka krievu izturēšanos tanī laikā, protams, noteica A.Višinskis, ar kuru man iznāca pāris reizes satikties. Atceros, ka kādu nedēļu pirms “Saeimas vēlēšanām” krievi rīkoja plašāku pieņemšanu, kurā uzstājās no Maskavas atsūtīti mākslinieki. Tur piedalījās arī mūsu armijas vadība pilnā sastāvā. Višinskis teica runu, kurā skaidri un gaiši deklarēja:

“Mums jūsu zemes nevajag, zemes mums pašiem diezgan. Tāpēc nebaidieties, ka Latvija tiks pievienota Padomju Savienībai. Tās ir tikai baumas, tas nenotiks.”

Tik kategoriski paziņojumi no PSRS valdības vicepriekšsēža atstāja iespaidu, un ģenerāļi vēlāk teica, ka nākotne neliekas zaudēta… Viņi mēģināja ticēt Višinskim.

***

 

KIRHENŠTEINS UN ULMANIS JŪLIJĀ

Līdzīgas cerības bija arī Kirhenšteinam, kad viņu apmeklēju, lai stādītos priekšā, kā viņš to bija vēlējies. Viņš mani pieņēma ārlietu ministrijas telpās, jo pildīja arī ārlietu ministra funkcijas. Pirmais, ko viņš pateica, bija ieskats, ka “cilvēki, kas ilgāku laiku dzīvojuši ārzemēs, ir sekmīgākie darbinieki”, tā tad arī es būšot tāds.
Tālāk viņš noteikti uzsvēra, ka nevajagot šaubīties par Latvijas neatkarības turpmāko pastāvēšanu. To viņam esot Staļina vārdā deklarējis Višinskis. Šādu uzskatu Kirhenšteins jūlija sākumā pauda arī vairākos atklātos paziņojumos presē un citur. Man palika iespaids, ka Kirhenšteins tic šiem paziņojumiem.
Katrā ziņā viņš iepriekš nebija informēts par Maskavas tālākiem nodomiem. To man apstiprināja arī viņa personīgais draugs no emigrācijas laika Šveicē, vecs sociāldemokrāts Varkals, kas bija kurjeru nodaļas vadītājs ārlietu ministrijā. Ar viņu Kirhenšteins mēdza runāt pilnīgi atklāti.

Ar Ulmani man tieša tikšanās neiznāca. Bet ģen. Kļaviņš, saskaņā ar likumu, brauca pie viņa ziņot par iecelšanām un atcelšanām armijā. Jūlija sākumā viņš man teica, esot pārsteidzoši, ka Ulmanis joprojām ieskatot, ka viņam esot “teikšana”, viņš nepārprotami liekot saprast, ka krievi viņu atzīstot par prezidentu un tā tas būšot arī turpmāk. Kādu citu reizi viņš stāstīja, ka Ulmanis esot ziedojis 5000 latu komunistu ‘Sarkanai palīdzībai’. Kļaviņš teica – “to nu gan Ulmanim nevajadzēja darīt, ar to viņš nestiprinās savu stāvokli”.
Kļaviņš pastāstīja arī otru pārsteidzošu lietu. Kad 20.jūnijā izsludināja amnestiju politiskajiem, Ulmanis esot jautājis Višinskim, vai tad tiešām viņš gribot, lai atbrīvo arī “Pērkoņkrusta fašistus”? Višinskis to noraidījis un izteicis pateicību Ulmanim, ka viņš uz to norādījis. Vēlāk Višinskis izteicies ļoti atzinīgi par Ulmani un apzīmējis viņu par “gosudarstvenij muž”, par īstu valstsvīru. Sakarā ar Ulmaņa intervenciju tad pērkoņkrustiešu grupa, to skaitā Dr.Ernests Plāķis (prof.Plāķa dēls), asistents Fricis Kronbergs u.c. paturēti Kalnciema akmenslauztuvēs un vēlāk pēc pievienošanas aizsūtīti uz Krieviju, kur gājuši bojā.

***

 

PĀRMAIŅAS LATVIJAS ARMIJĀ
Kas tad notika Latvijas armijā manā laikā līdz augusta sākumam, kad sākās armijas likvidācija?
Kādas radikālas pārmaiņas Latvijas armijas uzbūvē nenotika. Lielos vilcienos viss palika pa vecam. Politisko vadītāju darbs patiesībā galvenam kārtām pievērsās dažādu sīku kareivju prasību un sūdzību kārtošanai, ko viņi bez grūtībām veica tiešās sarunās ar pulku komandieriem.
Nenotika arī lielākas pārmaiņas virsnieku sastāvā.

1934.g. apvērsuma dalībniekus un dažus kara tiesnešus, kas bija vadījuši politiskās prāvas Ulmaņa laikā, atvaļināja no aktīvā kara dienesta. Tas pats notika ar kara mācītājiem, jo reliģiskas ceremonijas vairs armijā nebija paredzētas. Pavisam no armijas atvaļināja tikai 55 virsniekus un nekādas vajāšanas pret viņiem tolaik netika ievadītas, un laba daļa no viņiem darbojās atkal vācu okupācijas laikā, bet vairāki nokļuva pēc kara ārzemēs (piem., ģen. Lavenieks, pulkveži Malcenieks, Kripēns u.c).

Virsniekiem, kas nevēlējās palikt dienestā, bija iespēja uz paša lūgumu tikt atvaļinātiem no dienesta. Tikai reti kāds to vēlējās darīt, visi gribēja palikt armijā. Tā bija aplama stāja, jo taisni armijā viņiem bija jāsagaida nākotnē represijas, kad sāktu pētīt viņu pagātni. Atceros gadījumu ar 4.Valmiera pulka virsn. J.Ikši (zobārstu), kas tika uz armijas komandiera ierosinājumu atvaļināts no dienesta. Viņš jau reiz 1928.g. bija ar toreizēja kara ministra E.Kalniņa pavēli atvaļināts, Latvijas kara tiesa piesprieda viņam 6 mēnešus kara cietumā par pretvalstisku propagandu, vērstu pret demokrātisko satversmi, ko viņš bija piekopis, armijas štāba uzdevumā apmeklējot vairākas karaspēka vienības.
Ikše ieradās pie manis un lūdza viņu paturēt dienestā un man nācās viņam ilgāku laiku ieskaidrot, ka armijā palikt viņam varētu būt ļoti bīstami. Vēlāk Ikše (mira Zviedrijā) izteicās, ka es toreiz esot “glābis viņu”.

Jūlijā un augustā neviens virsnieks netika apcietināts un ne pret vienu uz armijas štāba ierosinājumu netika ierosināta tiesas lieta. Turpretim dažos gadījumos (pulkv. Lejiņš, kapt. Vidiņš) apcietināšanas izdarīja krievu drošības iestādes. Tas bija noticis bez armijas komandiera ziņas, un tāpēc mēs abi ar ģen. Kļaviņu braucām uz padomju sūtniecību un protestējām pret šīm apcietināšanām, diemžēl, bez panākumiem.

Atceros, ka šinī laikā ar kāda Berlīnes braucēja vidutājību (I.Vilciņš) pie manis griezās kara atašejs Berlīnē pulkvedis A.Plensners, ar ko biju dažādos posmos sadarbojies kopš 1917.g. Viņš lika apjautāties, vai viņam būtu ieteicams atgriezties Latvijā? Atbildēju viņam, ka to nevajadzētu darīt.
Apbrīnojamu muļķību bija izdarījis jau jūnija beigās ģen. K.Berķis, 15.maija apvērsuma rīkotājs un Ulmaņa kara ministrs. Viņš bija aizbēdzis uz Igauniju un Somiju, bet noticējis aicinājumiem un atgriezies atkal atpakaļ. Rīgas stacijā viņš bija apcietināts un vēlāk deportēts.

Latvijā jūnijā un jūlijā notika dažas demonstrācijas, kuras organizēja LKP. Dažas armijas daļas piedalījās demonstrācijās, bet tas nenotika uz politvadītāju rīkojumu. Virsnieki demonstrācijās piedalījās tikai retos gadījumos. Ir nepatiesas tenkas, it kā es būtu “vedis virsniekus” kādā gājienā uz padomju sūtniecību “ar paceltu dūri”. Neesmu vispār piedalījies nevienā demonstrācijā, un dūres pacelšana armijā netika praktizēta.

Noskaņojums virsniecībā bija pasīvs. Nekur nekādi protesti vai pretestība nebija manāma. Augstākie virsnieki savā vairumā pielāgojās apstākļiem un cerēja palikt dienestā. Viņi bija agrāk dienējuši krievu armijā un pieņēma, ka tagad būs kas līdzīgs. Bija viņu starpā arī cilvēki, kas izrādīja negaidītu un pārmērīgu padevību. Viens tāds bija auto-tanku brigādes komandieris ģen. Grosbarts, agrāk fašistiskā “Nacionālā kluba” atbalstītājs.

Toties mazliet citādāka bija noskaņa jaunākos virsniekos un daļā instruktoru. Viņi bija uzauguši neatkarīgā Latvijā un audzināti eventuālai aizsardzībai pret Padomju Savienības uzbrukumu. Viņi bija neapmierināti ar Ulmaņa valdības kapitulāciju un neslēpa savu neapmierinātību ar jaunajiem apstākļiem. Taču nekādi starpgadījumi nenotika, un politvadītāju ziņojumos vienmēr atkārtojās frāze: “sevišķu notikumu nav”, jeb “pulkā noskaņojums labs”.
Dažus mazākus starpgadījumus man izdevās nokārtot bez grūtībām. Atceros, ka aviācijas pulkā kāds instruktors bija izteicies atklāti naidīgi pret jauno režīmu. Aizbraucu uz pulku, izsaucu “vainīgo” un pulka komandiera klātbūtnē izrunājos ar viņu. Ar to lietu izbeidzu. Atvadoties pulkvedis Kandis man iedeva mazu kastīti, kurā atradās SSS galvenās valdes zīmogs. Kad jautāju, kā tas domāts, Kandis teica: “Domāju, ka pienācis laiks Jums atdot 1934.g. 15.maija trofeju no Tautas Nama.”

Bija arī dažas sadursmes ar krievu okupācijas armijas daļu komandieriem provincē. Reiz man nakti zvanīja 9.Rēzeknes pulka komandieris Opmanis un prasīja, ko darīt, jo viņu gribot izmest no pulka telpām, lai tur novietotu krievus. Atbildēju, ka telpas krieviem neatdot, jo tāda lieta jākārto sarunās ar mūsu armijas štābu Rīgā. Atsaucoties uz šo manu rīkojumu, tad pulka komandieris atteicās telpas sarkanarmijai atdot, krievu armijas pavēlniecība pie šis lietas vairs neatgriezās.

lerosināju arī vairāku virsnieku atgriešanos armijā, kuri Ulmaņa diktātūras laikā bija atvaļināti no armijas kā neuzticami. Bij. armijas komandieris ģen. M.Peniķis, kara virstiesas priekšsēdis pulkv. Birkenšteins, Saeimas komendants plltn.Lielbiksis, armijas štāba plltn.Miļevskis u.c. bija yiņu skaitā.
Šim posmam nāca pēkšņs gals, kad 21.jūlijā nelikumīgās vēlēšanās ievēlētā “tautas Saeima” nolēma Latviju pievienot Padomju Savienībai. Višinskis nometa masku un parādīja padomju īstos līdz šim rūpīgi slēptos mērķus.

 

Brūno Kalniņš. No atmiņām. http://www.historia.lv/biblioteka/kalnins-b-no-atminam-1940gada-likteniga-vasara

“Pēc Višinska aizbraukšanas palikām neziņā, kāds būs Staļina lēmums. Neko labu nevēstīja Loktionova nostāja, kas bija par mūsu armijas izsūtīšanu uz Turkestānu. Armijas štābā dzīve risinājās tālāk ierastā gaitā. 30. jūlijā uz Maskavu devās “Saeimas” 20 vīru delegācija, kuŗā ietilpa arī ģenerālis Dambītis [..].

Cerējām pēc delegācijas atgriešanās iegūt lielāku skaidrību. Tomēr 13.augustā, kad delegācija atgriezās mājās, arī ģenerālis Dambītis mums nespēja dot kādu noteiktu atbildi par Latvijas armijas tālāko likteni [..].

Armijas liktenis galīgi izšķīrās tikai augusta mēneša vidū. Loktinovs paziņoja Kļaviņam, ka Latvijas armiju uz Turkestānu nesūtīs, bet tā tiek ieskaitīta Baltijas atsevišķā kaŗa apgabalā, to pārdēvējot par 24.teritoriālo latviešu strēlnieku korpusu. Korpuss sastāvēja no 181. un 183.divīzijām, kā arī vairākām techniskām daļām. Dažas dienas vēlāk, 24. – 26.augustā, Ministru padomi pārdēvēja par Tautas komisāru padomi (TKP) ar V.Lāci kā priekšsēdi, bet valsts prezidentu atvietoja ar Augstākās padomes prezidiju Kirhenšteina vadībā. “Saeimu” pārdēvēja pēc krievu parauga par Augstāko Padomi. TKP steigšus legalizēja Latvijas armijas likvidāciju, nolemjot to pārvērst par Sarkanarmijas 24.korpusu.”

Latvijas armijas iznīcināšana. Z.Upenājs. Nacionālā Zemgale, Nr.21, 23.07.41

Ar asarām acīs Latvijas armijas karavīri 1940.g. 17.jūnijā noraudzījās austrumu karaspēka kustībā, kas nāca, lai paņemtu latviešu tautai brīvību, karogu un svēto himnu. Ar ģenerāļa Kļaviņa un ģenerāļa Dambīša nākšanu pie varas sākās latviešu armijas sāpju ceļš …

Dienu no dienas viss gāja uz leju. Pēc sarkanarmijas parauga nekavējoties ieveda politisko audzinātāju sistēmu, un katrā pulkā un daļā ieradās attiecīgi “speciālisti”, kuru uzdevumā bija potēt karavīros austrumu mācības, neuzvaramību un nozākāt visu bijušo un esošo. Armiju pārdēvēja par tautas armiju. Smieklīgi un nožēlojami, jo ikviens latvietis vienmēr zināja, ka armija pati par sevi jau ir tautas sirds, bez kuras nav iedomājama tautas un valsts dzīve.

Šī tautas armija tad nu bija kļuvusi tautai tik “tuva un svēta”, ka politiskie audzinātāji to stāstīja dienu un nakti, pulcējot karavīrus sapulcēs un mītiņos.
Protams, par visu to prātīgam karavīram nāca smiekli, bet bija arī vīri, kas cītīgi turēja politisko analfabētu fronti un palīdzēja apmelot kolēģus un paši sevi. Jelgavniekiem vēl atmiņā gadījums ar bēdīgi slaveno kareivi Rūbenbergu (komunistu laikā viņš palika par blēdi, jo apzaga viņam uzticēto uzņēmumu un tā darbiniekus), kas pirmajā vēlēšanu sapulcē Vienības parkā bezkaunīgā kārtā lamāja virsniekus un instruktorus, prasot to nekavējošu atlaišanu un nodošanu tiesai.

Protams, pēc tādas izrunāšanās sabijās arī vietējā boļševiku komiteja un nākošā dienā atvainojās, ka ar Rūbenberga vārdiem partija nevarot solidarizēties. Vēlāk, lietas apstākļus noskaidrojot, izrādījās, ka Rūbenbergam runu sastādījis seržants Tenis Spuris, reizē ar to izpērdams pats sevi… Tas, protams, jau pagājis, bet atminēties to var garāmejot…

Karavīriem sanāksmēs un sapulcēs potēja visu, ko vien sadomāja politiskie varas vīri, partija un sarkanarmijas vadība. No cepurēm bija jānoņem ģerbonis, virsniekiem jāizbeidz zobenu nēsāšana un uzrunā jāsāk lietot vārds “biedrs”… Viss tas bija smieklīgi un tomēr sāpīgi.

Beidzot nāca smagākais sitiens. Pēc mētāšanas un pārvietošanas no vienām mītnēm uz otrām, armijas karavīriem, kuriem ciest jau nācās 1939.gada rudenī sakarā ar sarkanarmijas bāzu ierīkošanu, beidzot paziņoja, ka visus latviešu pulkus likvidēšot un to vietā dibināšot strēlnieku teritoriālo korpusu. Protams, tas viss nāca jau tad, kad bija situsi nodevēju stunda, un Latvija bija pārdota Maskavas kremļa žīdu rokās …

Vēl pēdējā sapulcē politiskie vadītāji, pie krūtīm sitot, zvērēja, ka latvieši paliks tie, kas ir un, ka tos nekur nesūtīs. Bet arī šie žīdu algotņi nezināja, ka jau nākošās dienās sitīs arī viņu neilgās varas beigu stunda…

Latviešu vienību likvidēšanas pavēle nāca strauji un bija jāpilda nekavējoties. Viena karavīru daļa tika atvaļināta, bet pārējiem bija jāiet liktenīgais sāpju ceļš, kurš pagaidām vēl nav noslēdzies, jo par korpusa likteni skaidru ziņu vēl trūkst. Jelgavniekiem bija jādodas’ uz Kuldīgu un Ēdoli.

Tas bija skumju apdvests brauciens, bet bija jāpadodas varai un viltum. Kuldīgā nāca trieciens politisko audzinātāju kadram. Visus latviešu poļitrukus nekavējoties atvaļināja, un to vietā ieradās Maskavas krievi un žīdi. Latviešu poļitrukiem atvaļināšanas pavēle nāca negaidot un tie ilgi, ilgi grozīja pirkstos Bruno Kalniņa telegramu, kurā bija burtiski rakstīts:

“Armijas komandiera uzdevumā paziņoju, ka jūs esat atlaists no vietas. Savāciet savas lietas un atstājiet daļu”.

Degunus nokāruši latviešu tautas nodevēji aizgāja katrs uz savu pusi, un viņu vietā sāka rīkoties krievi.
Pulki, rotas un bataljoni nonāca žīdu un krievu pavadā. Analfabēti un kaujas lauka nepazinēji komandēja latviešus un vārda pilnā nozīmē uzmetās tiem par kakla kungiem. Nekas nebija labs un derīgs. Žīdi un krievi kritizēja ieročus, karavīru stāju un apģērbu. Ar katru dienu stāvoklis pasliktinājās. Latviešu karavīrs sāka palikt par vergu. Atvaļinājums, atpūta, brīvdienas — to vairs neredzēja neviens, jo katru vaļas brīdi poļitruks potēja maldu mācības, skandinot sarkanarmijas varoņdarbus pie Hasana ezeriem, pie Halhingolas un citās vietās, kur kādreiz sarkano miljoni kāvušies pret varoņu saujiņu…

Latviešu karavīrs visu to klausījās un tomēr neticēja. Runāt un izsacīt savas patiesās domas varēja tikai mežā un klusumā, kur liecinieki koki un putni, jo rotas bija pilnas komisāru spiegiem – žīdiem.
Ar krievu komisāru atnākšanu sākās latviešu trimdas laiks. Par katru mazāko pārkāpumu sodīja ar nodošanu pārmācības bataljonā (skat., piem., par Aizvīķu soda bataljonu Vaiņodē un masu slepkavību pirms vācu ienākšanas), ieslodzīšanu cietoksnī u.t.t. Daudzi latviešu dēli aizgāja sāpju ceļā, no kura tie nav vēl tagad atgriezušies.

Pulku, bataljonu un rotu darbību jauca un maisīja poļitruki vietā un nevietā, kāpēc darbs gāja ačgārni un cauras naktis. Tā Kuldīgā pulka štābā uguns nekad nenodzisa, jo strādāja uz maiņām.

Pēc dažām dienām, kad bija nākusi pavēle par virsnieku, instruktoru un kareivju pārskaitīšanu, notika daļēja virsnieku un instruktoru atvaļināšana. Padzina visus tos, kurus uzskatīja par neuzticamiem un fašistiskiem. Vienu daļu arestēja un aizveda trimdā.

Citi izvēlējās goda pilnu nāvi un aizgāja paši no dzīves — jo bija atzinuši par labāku mirt, nekā vergot aziātismam.

Grūti gāja arī tiem karavīriem, kuri likvidēja vecos kaujas pulkus. Pie pārņemšanas ieradās krievu virsnieki un poļitruki un visos sīkumos rakņājās pulku un vienību dzīvē.

Ieročus, rezerves krājumus un visus materiālus bija jānodod sarkanās armijas rīcībā. Veseliem ešeloniem Latvijas karavīru apģērbus, apavus, veļu un gultas piederumus aizveda nezināmā virzienā. Tāpat aizgāja arī visi ieroči, munīcija un ikviens noderīgs materiāls. Tie, kas bija tuvāk mūsu zemes austrumu robežai, stāstīja, ka viss mūsu zemes labums pārvests pāri robežai.

Vēlāk tika redzēti mūsu karavīru svārki, bikses un zābaki krievu virsniekiem un kadetiem. Korpusa rīcībā palika tikai vecie un lietotie apģērbi, jo jaunos vajadzēja tiem, kuriem divdesmit gadu laikā nekas nav bijis. Latviešu karavīri ar asarām acīs atvadījās no sava darba pūliņiem, bet darīt nekā nevarēja. Smailais durklis un sarkanā zvaigzne bija pārspēkā …

Ko pārdzīvojuši karavīri, dzīvodami Ēdolē un Kuldīgā, ko redzējuši latviešu zēni Tukumā, Stendē, Talsos un citās vietās, to grūti aprakstīt. Var kādreiz lasītājus iepazīstināt tikai ar atsevišķām epizodēm.

Smags bija korpusa karavīriem tas mirklis, kad bija jānomaina spožā saulīte un zīmotnes pret zvaigzni un sarkanarmijas nozīmēm. Bija jānoņem uzpleči un jāpielāgojas austrumu formai…

Es minēšu tikai nelielu citātu no latviešu karavīra vēstules, kas rakstīta tajā laikā, kad bija jānomaina latviešu saulīte pret sarkano zvaigzni.

“… Bet tagad ir bezcerību rudens, naktis ir garas, tumšas un lietainas. Dažas naktis debesis ir skaidras, un tad ir zvaigznes. Man patīk iziet Ēdoles parkā un vērot Latvijas debesis, kas ir sarkanu zvaigžņu pilnas — krītošu zvaigžņu… Redzi, zvaigznes krīt… Un kādēļ tieši zvaigznes krīt, bet nekad un nekur nav dzirdēts, ka būtu nokritusi saule. Es stāvu un redzu — visas sarkanās zvaigznes nokrīt, debesis kļūst gaišas un pāri vecajai pilij un visai latviešu zemei aust jauna diena un saule, baltā, uzlecošā atgriežas…”

Karavīri klusuciešot panesa pazemojumu un ticēja jaunam rītam. Decembrī no korpusa atvaļināja pāri par 1500 virsdienestnieku. Tie aizgāja privātā dzīvē — mežus cirst, malku zāģēt, akmeņus skaldīt un darīt katru godīgu darbu, jo apnicis tiem bija vergot žīdiem un viņu līdzskrējējiem.

Virsnieki un virsdienesta karavīri, kuri palika armijā un kurus vaļā laist neviens nedomāja, izbaudīja šausmu dienas Gulbenē, Litenē, Vaiņodē, un kā tagad mēs lasām un zinām, tad neskaitāmi ir aizgājuši mocekļu nāvē. Viņi miruši no žīdu un krievu bendēm — miruši nesalauzti un nešaubīgi taisnības un kultūras uzvarai. Ja kādreiz karavīrus mācīja mīlēt savu zemi un krist par to, tad tas bija svēts aicinājums, kuru kritušie virsnieki, instruktori un kareivji tagad pierādījuši darbos.

Viņi nelūdzās varmākas, viņi nezemojās varas priekšā, bet drošu skatu raudzījās nāvē, zinādami, ka rietumu spēki reiz lauzīs nebrīvību un tumsu.

Latvijas armijas vairs nav. Tās locekļi tagad izkaisīti visos vējos, bet ticība latviešu karavīros nav zudusi. Mēs ticam mūsu lielā drauga — Lielvācijas armijas visu dragājošam spēkam un zinām, ka bez viņa mēs ilgi būtu maldījušies sarkanās zvaigznes krēslā. Tāpēc reizē ar latviešu karavīru skumjām, kas mūs apšalc par zaudētām vērtībām un zaudētām sirdīm, lai pirmā vietā mums blāzmo solījums — ar Lielvāciju mēs iesim līdz galam. Vācu tautas uzvara ir arī mūsu lieta, jo tikai zem kulturālas tautas aizsardzības varēs zelt mūsu dzīve un ziedēt mūsu izmocītā un izslepkavotā zeme.

Noslēdzot šo apskatu, lai dziļā godbijībā pieminam visus tos vācu cīnītājus, kas miruši, lai mēs dzīvotu. Tāpat nolieksim galvas visu to latviešu dēlu piemiņas priekšā, kuri savām sirds asinīm apliecinājuši savu nešaubīgo ticēšanu jaunam rītam un jaunai brīvības un cilvēcības dienai. Sarkanbaltsarkani ziedi lai sveicina viņu varonīgās dvēseles!

 

Latvijas armija un tās iznicināšana. Ignats Blaževičs. Daugavas Vanagu Mēnešraksts, Nr.1, 01.01.1996

Ignats Blaževičs, 3.J.K.P. instruktoru rotas virsnieka vietnieks

Valsts prezidents Kārlis Ulmanis sakarā ar Latvijas armijas 20 gadu pastāvēšanas atceri sacīja: “No maza un šaura sākuma izauga mūsu varonīgā armija. Ar ticības sauli pie pieres, ar drosmi sirdī un ar cietu roku mūsu armijas karavīri, teicamāko pavēlnieku vesti, gāja cīņās pret ienaidnieku, kas skaitā bija lielāks un apbruņojumā pārāks. Tad piepildījās īstenībā vārdi: pirms tēvzemei dēli spēj brīvību pirkt, būs karogam varoņu asinīs mirkt.” (!)

Armija, būdama mūsu brīvības sargātāja, nodrošina tautai mierīgu, veiksmīgu darbu, ļauj izveidot aizvien spēcīgāku mūsu vienības valsti, pašķirot tai ceļu uz vēl lielāku labklājību, godu, slavu un varenību.
Latvijas armijas izveidošanās pamati tika likti 1918.g. 3.decembrī, kad Rīgā sākās Virsnieku rezerves, turpmākās Neatkarības rotas, formēšana. Ar Valmieras kājnieku pulka dibināšanu Igaunijā, 1919.g.febr. tika ievadīta Ziemellatvijas brigādes formēšana. Bauskā nodibinājās Bauskas bataljons, bet vairākos no lieliniekiem okupētos novados jau kopš 1918.g.dec. sāka pulcēties gan bijušie karavīri, gan civilisti.

Ar ienaidnieka satriekšanu Kurzemē un Vidzemē un Rīgas atbrīvošanu tika sagādāta iespēja visas pastāvējušās nacionālās karaspēka formācijas apvienošanai kopīgā Latvijas armijā, kas piepildījās 1919.g. 10.jūlijā ar apvienotas Latvijas armijas virspavēlnieka iecelšanu.

Par Latvijas armijas, Lāčplēša kara ordeņa un invalidu gada svētku dienu izraudzīja 11.novembri — dienu, kad apvienotā Latvijas armija pie Rīgas izcīnīja pirmo — un vienu no lielākām — uzvarām visā Latvijas brīvības karā. Bet viens no vissmagākiem zaudējumiem bija pirmā Latvijas bruņoto spēku vadoņa pulkveža Kalpaka krišana 1919.g. 6.martā pie Skrundu mājām, savstarpējā apšaudīšanās starp pulkveža Kalpaka daļām un vācu Borha bataljonu kļūmīgās pārskatīšanās dēļ. (!)

Latvijas armijas un citos vēsturiskos aprakstos iegājusi mirstošā pulkveža Kalpaka, pie Skrundu mājām teiktie vārdi: “BALODI, PALIEC MANĀ VIETĀ” — ir izdomāta leģenda, ar kuru Kalpaka gars tika pārnests uz nākošo kara vadoni Balodi, kurš atbrīvošanas cīņas izveda līdz uzvaras noslēgumam. Kalpaka gars mājoja atbrīvošanas cīņu dalībniekos un mājoja arī visā Latvijas armijā.

Latvijas armija ir veidojusies no brīvprātīgiem un augusi kaujas laukos, bez pietiekamas savu vienību noorganizēšanas tai nācās iet cīņā ar skaitā un apbruņojumā pārākiem ienaidnieku spēkiem. Tikai 1923.g. 17.jūlijā tika pieņemts karaklausības likums, kas regulēja pilsoņu pienākumus un tiesības valsts aizsardzībā. Līdz ar to armijas sastāvā iegāja visu tautas slāņu piederīgie bez nacionalitātes, ticības un sociālā stāvokļa izšķirības. Visi armijas karavīri baudīja likuma un reglamentos ietvertās tiesības. Latvijas armijas pamatos iegāja to vienību atliekas, kuras IZ TUMSAS IZNESA SAULI — izcīnīja brīvību.

Brīvības cīnītāju gara idejas tika koptas un tās mājoja tālāk karavīru sirdīs, kāpinot nacionāla gara spēku būt modriem, stāvot sardzē par Latvijas drošību un būt gataviem cīņai pret iekšējiem un ārējiem ienaidniekiem. Latvijas nacionālā armija sargāja tās patstāvību un suverenitāti, lai varētu brīvi attīstīties tautas ekonomiski-sociālais progress un kulturālā dzīve.
Un neskatoties uz tik ļoti svarīgo Latvijas nacionālās armijas lomu mūsu valsts un tautas sabiedriskā dzīvē neatkarības laikos, diemžēl armijā gaužām maz bija apcerētas tās darba gaitas un sasniegumi.

Jaunākai paaudzei, dzimušai patvērumu zemēs, nekas nav zināms par Latvijas nacionālo armiju un tās iznīcināšanu.
Šajā rakstā gribu sniegt ziņas un faktus no atmiņas un saviem piedzīvojumiem, tieši saistītiem ar Latvijas nacionālās armijas beigu posmu — iznīcināšanu.

Padomju valdība 1920.g. 11.augustā oficiāli atzina Latvijas republikas patstāvību un suverenitāti, atsacīdamās uz visiem laikiem no visām tiesībām, kuras piederēja bij. Krievijas impērijai uz Latvijas zemi. Latvijas valsts suverenitātes un robežas neaizkaramības garantēšanai valdība 1932.g. 5.februārī noslēdza ar Padomju Savienību neuzbrukšanas līgumu ar termiņa pagarinājumu līdz 1946.gadam. Saskaņā ar šo līgumu, abas valstis bija spiestas atturēties no katras uzbrukuma darbības pret līguma līdzpartnera teritoriju, vai politisko neatkarību, vai drošību, vai piedalīties kādā militārā, vai politiskā līgumā, kas runātu pretī šī līguma pamatnoteikumiem.

1939.g. 23.augustā tika parakstīts tā saucamais Staļina-Hitlera pakts, kuram pievienotais slepenais protokols noteica ietekmes joslu sadalīšanu Austrumeiropā, Latvija, Igaunija un Somija tika atstātas Padomju Savienībai, bet Lietuva Vācijai. Vēlāk papildus protokolā, arī Lietuva tika atdota Padomju Savienībai. Plašai sabiedrībai šis protokols par Baltijas valstu iedalīšanu Padomju Savienības iespaidu sfērā kļuva zināms tikai sakarā ar “kara noziedznieku” tiesas procesu Nirnbergā.

Latvijas valdība par to tomēr zināja jau pašā sākumā. To apliecina arī Dr. E.Krieviņš savā grāmatā ‘Viņas dienas’. To apliecina arī Latvijas valdības politika. 1939.g.okt. sākumā sākās baltvāciešu repatriēšana. Latvijas vadonis Kārlis Ulmanis, kurš pret baltvāciešiem bija naidīgi noskaņots, toreiz Rīgas radiofonā niknā balsī izkliedza: “LAI BRAUC UZ NEATGRIEŠANOS!” Šie vārdi labi raksturoja Latvijas valdības nostāju šajā problēmā.

Vēlāk armijai tika regulāri piesūtītas un izplatītas Latvijas sabiedrisko ministrijas izdotās propagandas brošūras, kur tika doti Padomju Savienības un Vācijas valsts sociālpolitisko attīstību salīdzinājumi ar tendencionālo nosvēršanos uz Padomju Savienības pusi. Neviens toreiz vairs nešaubījās par valdības mērķi armijas masās atsvaidzināt vēsturisko naidu pret Melno bruņinieku.

1939.g. 5.oktobrī Latvija noslēdza ar Padomju Savienību draudzības un savstarpējās palīdzības līgumu uz 10 gadiem. Ar to Padomju Savienībai tika dotas tiesības Latvijas piekrastē ierīkot militārus atbalsta punktus (kara bāzes – I.L.) ar karaspēka novietošanu, skaitā līdz 30 000 karavīru. Vēlāk karavīru skaits atbalsta punktos tika palielināts līdz 200 000 karavīriem; tas sastādīja 12 divīzijas. Bez tam izvietoja 5 tanku brigādes un 500 smagās lidmašīnas. Latvijas armijā toreiz skaitījās apm. 20 000 karavīru.

Latvijas vadoņa K.Ulmaņa runā Rīgas radiofonā, kura visos garnizonos bija obligāti, slēgti jānoklausās, nebija manāms skarbums, kā tas bija sakarā ar baltvāciešu repatriēšanos. Viņa runā skanēja apmierinātība un lielas cerības. Vadonis solīja jaunu saimniecisko uzplaukumu — dzīvu agrārproduktu apmaiņu pret Padomju Savienības lauksaimniecības mašīnām un rūpniecības ražojumiem. Pat izteica cerības saņemt uz izdevīgiem maksāšanas noteikumiem apbruņojumu Latvijas armijai, sevišķi artilēriju un strēlnieku apbruņojumu pastāvošā novecojušā apbruņojuma apmaiņai.

Pret vāciešiem naidīgi noskaņotais Latvijas ārlietu ministrs Munters ārlietu polītiku balstīja vairāk uz Padomju Savienību, nekā uz Rietumu valstīm. K.Ulmanis, uzticēdamies saviem ministriem, bieži nemanīja lietas, kas norisinājās viņa tuvumā. Kā piemēru gribu pieminēt Latvijas skaņu lielfilmu ‘Zvejnieka dēls’. Jau filmas tapšanas process tika no Sabiedrisko lietu ministrijas propagandas ļoti bagātīgi izreklamēts. Kad filmas izrādīšana sākās kīno teātros, tad armijai to vajadzēja noskatīties, un vienības slēgtā veidā veda uz kino. Filmas kopijas tika nosūtītas arī visām kaimiņvalstīm, un neviens neapjēdza, ka rakstnieks Vilis Lācis tik izveicīgā veidā Zvejnieka dēlā iepina sociālistisko ideoloģiju. Var droši teikt, ka šī V.Lāča romāna uzņemšana filmā nebija arī nejaušība, bet attiecīgo personu izveicīga ietekmēšana, lai tieši šo SOCIĀLISTISKĀS IDEOLOĢIJAS darbu uzņemtu tik loti reklāmētā lielfilmā. Arī šī filma nebija Latvijas kultūras un mākslas sasniegums, bet gan ar valsts līdzekļiem radīts instruments sociālistiskās domas veidošanai tautas masā. (!)

Tā nebija nejaušība, kad tajā pašā laikā uz Sabiedrisko lietu ministrijas rīkojuma Dailes teātrī tika pārtrauktas J.Jaunsudrabiņa ‘Invalids’ un ‘Ralla’ izrādes un Šekspīra ‘Jūlijs Cēzars’. Nacionālā teātrī no repertuāra svītroja E.Ādamsona traģikomēdiju ‘Mālu Ansis’, bet no skolu programmas A.Niedras darbus. K.Skalbes darbus nedrīkstēja jaunizdot, un viņam nepiešķīra arī Tēvzemes balvu. Sabiedrisko lietu ministrijas propagandisti labi zināja, ka romāna ‘Zvejnieka dēls’ autors V.Lācis ir pārliecināts komūnists un tomēr viņam deva vispusīgu atbalstu un viņš kā zvejnieks sociālists ar Latvijas valdības samaksātiem sarkaniem tīkliem varēja mierīgi doties savā velnišķā zvejā latviešu tautas masās. Viņa panākumi bija lieli, un 1944.g. viņš kļuva par Latvijas PRS ministru padomes priekšsēdi. Bet Latvijas Ļeņins Spure un Blaus, kurš ieņēma arī augstus amatus Aizsargu organizācijā, netraucēti varēja savā portfelī iznēsāt pagrīdei Latvijas brīvības iznīcināšanas instrukcijas.

Vācijai naidīgi noskaņotais ārlietu ministrs Munters un vadonis Ulmanis savā politikā — balstoties vairāk uz Padomju Savienību nekā uz Rietumiem, vēl arvien neapjēdza, ka ar draudzības līguma parakstīšanu ar Padomju Savienību 1938.g. 5.okt., reizē tika parakstīts arī nāves spriedums latviešu tautas brīvībai. Ministrs M.Valters savās vēstulēs Ulmanim pārmeta, ka viņš savā ārpolitikā vairs nebalstās uz Angliju un Franciju.

Eiropas politiskā konstelācija bija jau tāda, ka nebija vairs iespējams novērst Eiropas — un līdz ar to arī Latvijas — katastrofu, jo sabiedroto garantijas pat neglāba Poliju: 1939.g. 28.septembrī tā tika sadalīta. (!)

1940.g. vasarā stāvoklis kļuva sevišķi draudošs. Armijas galvenais štābs izstrādāja plānu par karaspēka pārvietošanu no nelieliem centriem uz stratēģiski svarīgākiem punktiem, kur ienaidnieka gaisa uzbrukuma gadījumos karaspēka daļas nebūtu ātri norobežotas no apgādes un sakaru ceļiem. Tika izstrādāts arī vispārējās mobilizācijas plāns un armijai nepieciešamo līdzekļu rekvizēšanas instrukcijas.

1940.gadā pēc Vasarassvētkiem tika iesaukti rezerves instruktori. Pulku instruktoru rotu apmācība tika pārtraukta.
No Zemgales kara apgabala iesauktiem rezerves instruktoriem sastādīja rezerves instruktoru rotu un ievietoja 3.J.K.P. Romas kazarmās, kur jau atradās instruktoru rota un prettanku lielgabalu vads.

1940.g. 14.jūnijā Sarkanarmijas vienības ar tankiem uzbruka latviešu robežsargu mītnei Masļenkās un to pilnīgi iznīcināja. Tā bija provokācija — kā prelūde lielajai traģēdijai.
Latvijas armijai un flotei tika nodota trauksmes pavēle, un 3.J.K.P., kā visi citi, atradās pilnā kaujas gatavībā. Pulka instruktoru rota, rezerves instruktoru rota un prettanku lielgabalu vads uz pulka komandiera pavēli, pilnā apbruņojumā, kāds toreiz bija, ieņēma pozīcijas svarīgākos satiksmes un novērošanas punktos Jelgavas pilsētas apkaimē. Citas pulka vienības uzņēmās sardžu dienestu. Latvijas armija bija gatava katrai cīņai un gaidīja uz virspavēlniecības pavēli.

Pēc kāda laika Rīgas radiofons pārraidīja ziņu, ka Padomju Savienības armija, laužot Baltijas valstu neitralitāti, pārgāja valsts robežu. Padomju armijas motorizētās daļas 15.jūnijā iegāja Lietuvā un 17.jūnijā sākās Latvijas okupācija. Pa Jelgavas-Meitenes šoseju no Lietuvas caur Jelgavu, Rīgas virzienā 3 diennaktis nepārtraukti ripoja padomju tanki un motorizētie kaujas rati. Gaidītā Latvijas armijas virspavēlniecības pavēle izpalika. Latvijas valdība izšķīrās par diplomātisko cīņu. Cik tas bija pareizi, vai aplami, par to savā laikā tika daudz pārrunāts un rakstīts trimdas presē.

Bet šajā problēmā bieži tika sajaukti jēdzieni: varonība un pašnāvība. Lai gan šie jēdzieni viens otram stāv ļoti tuvu, tad tomēr nekad nevar būt savienojami. Lai izvairītos no varbūtējām provokāciju sadursmēm, vienībām deva rīkojumu atgriezties kazarmās. Neziņa par rītdienu radīja vispārēju satraukumu. Sarkanarmijas motorizētās vienības ievietojās Jelgavas pilī un nesen uzbūvētajā modernā
15.maija pamatskolā.

Latvijas kompartija izlīda no pagrīdes un uzsāka savu velnišķīgo darbību. V.Lācis, Spure, Blaus un daudzi citi augstie pagrīdes funkcionāri kļuva ļoti aktīvi. Viņi tūliņ uzņēma sakarus ar speciāli skolotiem padomju komūnistu funkcionāriem, kuri jau 18.jūnijā ar karakuģi ‘Murat’kā “Sarkanie misionāri” ieradās Rīgā.

Noskaņojums Latvijas armijā bija joprojām ļoti nospiedošs. Pamazām tā sāka zaudēt savu pašapziņu, nozīmi un vērtību. Tas gāja plašumā un nebija vairs noslēpjams. Pēdīgi virspavēlniecība ar pavēli Latvijas armiju pārdēvēja par “Tautas armiju”. Līdz ar to tika pastrīpota armijas loma un izteikta arī viņas piederība tautai. Tas nozīmē, armijas liktenis ir arī tautas liktenis. Sākās virsnieku un instruktoru paaugstināšanas vilnis. Bet arī tas patieso stāvokli nespēja glābt. Neviens karavīrs vairs lāga nezināja, kam un kādiem uzdevumiem tautas armija kalpo. Šie psīholoģiskie apstākļi arvien vairāk palielināja nemieru un armijas gara noskaņojumā radīja morāliski-psīholoģisku tukšumu.

To visātrāk pamanīja Latvijas komunisti un sadarbībā ar Padomju sarkaniem misionāriem un sarkanarmijas propagandas vienībām uzsāka draudzības apciemojumus. Kazarmju laukumos vakaros viņi ieradās ar propagandas kīno filmu izrādēm. Vienībās nodibinājās karavīru komitejas, kuras uzsāka kontrolēt rotas komandieru darbību un iejaukties viņu militāri/administratīvās kompetencēs. Darbību uzsāka prof. Kirhenšteina leļļu valdība. Karavīru telpās un klubos Latvijas valsts politiķu un augstāko karavīru portrejas nomainīja Kārļa Marksa, Ļeņina un Staļina lielformāta portrejas un propagandas bildes. Katrā vienībā vai atsevišķā karavīru novietojumā nodibinājās sienas avīzes ar ļoti revolūcionāriem nosaukumiem. Rotu komandieri savos administratīvos un disciplināri/audzinošos lēmumos kļuva arvien vairāk atkarīgi no karavīru komitejām, kuras komplektējās, pa lielākai daļai, no pagrīdniekiem un krimināli nedrošiem elementiem. Bieži vairs nevarēja saprast, kam pieder pavēles došanas tiesības un kam pieder gala vārds.

Par visu gādāja jaunā komūnistiskā vadība.

Latvijas valdības delegācija, ar prezidentu prof. Kirhenšteinu priekšgalā, 1940.g. 5.augustā Maskavā “izlūdzās” uzņemt Latviju Padomju sociālistisko republiku sastāvā. Atceļā, pēc “lieliem panākumiem” Maskavā, Latvijas pierobežas stacijā ‘Indra’ delegācijas sagaidītājiem ministru prezidents Kirhenšteins noturēja oficiālo runu, ar šādiem “vēsturiskiem vārdiem”: “Man ir tas lielais prieks un gods jums kā pirmiem paziņot: es atvedu to, ko latviešu tauta vēlējās — es atvedu tiesības uz brīvību.” Nevienam nebija īsta iemesla patiesi priecāties, un latviešu tautas brīvība kļuva tik pat īsa, kā ministru prezidenta Kirhenšteina teiktā runa.

Sākās apcietināšanas. Jau 1939.g.oktobrī Maskavā bija izstrādātas un ģenerāļa Serova parakstītas instrukcijas pretpadomju elementu izsūtīšanai no Baltijas valstīm. 3.J.K.P. apcietināja plkv.Itn. Keleru, pulkv.ltn. Streipu un daudzus citus. Karaspēka vienībās un pulkos sāka darboties latviešu poļitruki, komplektēti no bij. sociāldemokrātu partijas biedriem un komūnistiem/pagrīdniekiem. Par Latvijas armijas politiskās audzināšanas vadītāju un polļītruku šefu kļuva sociāldemokrātu vadītājs Bruno Kalniņš. Rīgas radiofonā viņš izklāstīja karavīru politiskās audzināšanas programmu un poļitruku lielo nozīmi karavīru audzināšanā.

Vakara jundā valsts himnas un lūgšanas Dievs, Kungs ir mūsu stiprā pils… vietā sāk dziedāt Mēs jaunu pasauli sev celsim….

Septembra sākumā (1940.g.) Rīgas aizsargu nams tika pārdēvēts par Sarkanarmijas Namu. Svinīgā aktā uzstājās Maskavas spēļu un deju ansamblis, karavīru uniformās pārģērbtie propagandas mākslinieki. Šajās svinībās pirmo reizi atklātībā uzstājās armijas galvenais poļitruks Bruno Kalniņš. Svinībās viņš bija oficiālā persona, kas spīdēja priekā un sarkanā ģenerāļa nule uzšūtās jaunās uniformas spožumā (šajā sarīkojumā biju klāt). Sociāldemokrāti un komūnisti, kā parasti atrodot kopējo “sociālistisko valodu”, jutās kā brālēni — viena garīga tēva, Kārļa Marksa bērni, kurus cieši vienoja arī kopējā “lūgšana” Internacionāle.

Sakarā ar Padomju militārās bāzes ierīkošanu Liepājā, tur novietotiem pulkiem bija jāatstāj Kara ostas mītnes. Arī Kurzemes divīzijas štābs atstāja Liepāju un pārcēlās uz Jelgavu. Kurzemes divīzijas komandieris ģenerālis Dankers repatriējās uz Vāciju, un divīzijas komandēšanu pārņēma jātnieku pulka ģenerālis Buks. Virsnieku un instruktoru apcietināšanas turpinājās, bet tas, šķiet, notika vairāk uz denunciāciju pamata. Piemēram, bij. 3.J.K.P. rezerves instruktoru rotas kapr. Spalva, kurš kļuva par autotanku pulka poļitruku, un kapr. Boitmans, kurš no rotas aizbēga un Jelgavas apriņķī saformēja NKVD kadrus, ļoti interesējās par ģen. Buku — par viņa atrašanos. Starplaikā viņš pazuda uz visiem laikiem.

Pēdīgi arī Jelgavas garnizonam bija jāatstāj sava mītne sarkanarmijai un 3.sept. pulks pārcēlās uz Kuldīgu. Pulka komandieris pulkv. Augusts Apsītis, štāba pr-ks pulkv.ltn. Druvaskalns un daži citi virsnieki un instruktori palika Jelgava pulka saimniecības likvidēšanai. Pēc šī nepateicīgā darba izbeidzās arī viņu karavīru dienests — viņi tika atvaļināti.

Kuldīgā pulks izvietojās izkaisīti: dažas vienības novietojās skolās, dažas vācu atstātās muižās un viens bataljons Ēdoles pilī. Sākās Latvijas, Lietuvas un Igaunijas armiju pilnīga pārformēšana un to apvienošana BALTIJAS TERITORIĀLAJĀ KORPUSĀ, kuru pakļāva Pribavo štāba vadībai (Štab pribaltiskoho vojenoho okruga).

Kuldīgā saformēja jaunu 195.strēlnieku pulku, kurā kā pamatdaļa iegāja 3.J.K.P., 2.V.K.P. un 4.V.K.P. vienības. Pulka pārformēšanu veica pulkv. Auniņš, štāba pr-ks, galvenā štāba pulkv.ltn. Kluge un štāba pr-ka palīgs kpt. Mednis. Blakus pulka komandierim, darbību uzsāka pulka komisārs Agafonovs, pēc izcelšanās ukrainis. Tas bija inteliģents karavīrs un, neskatoties uz politisko uzskatu lielo dažādību, sadarbošanās ar viņu bija tīri ciešama. Katrā vienībā tika iedalīts vismaz viens sarkanarmijas virsnieks. Latviešu poļitrukus nomainīja krievu poļitruki. Komisāru Agafonovu aizkomandēja uz Igauniju; viņa vietā nāca komisārs Bisinieks.

Viņš dzimis un uzaudzis Liepājā. 1919.gadā kopā ar lieliniekiem aizgājis uz Krieviju. Tur beidzis politisko skolu un politisko komisāru sagatavošanas skolu. Bisinieks bija grūta rakstura tips: sīkumains un kašķīgs, pedants un Marksa-Ļeņina ideju un mācību patiess censonis. Sastrādāšanās ar viņu uz ilgāku laiku bija neiespējama. Neiespējami bija arī izvairīties no strīdiem, kuriem pa lielākai daļai bija ļaunas sekas. Arī krievu poļitruki nespēja ar viņu satikt un atrast kopēju valodu. Pat amata pienākumi un politiskās audzināšanas uzdevumi viņus nespēja vienot.

Par pulka komandiera palīgu tika piekomandēts kapt. Belinsons — krievu žīds. Tas bija vāji izglītots cilvēks, ļoti vienkāršs un dzīvē pieticīgs, bet bezgalīgi centīgs savā darbā, no kura viņam pašam bija maz jēgas.

Latvijas armijas uniformas pārveidošanai izmaksāja speciālas devas, t.s. “pogu naudu”. Bija jānoņem uzpleči, jāpiešuj sarkanarmijas pogas, jāuzliek sarkanarmijas dienesta pakāpes, ieroču šķiru apzīmējumu simboli un pie cepures sarkano zvaigzni Latvijas valsts ģērboņa un saulītes vietā. Līdz ar to bij. Latvijas karavīru uniforma paturēja tikai savas tekstilijas kvalitāti un krāsu. Bet ar visu bija pamazām jāsamierinājas, jo nebija brīva laika pārdomām, par to gādāja vadība. Pulka štābā, kas atradās Kuldīgas pilsētas centrā, strādājām līdz vēlai naktij. Katru dienu tika izsūtītas daudz telefonogrammas un apkārtraksti ar jauniem, steidzīgiem rīkojumiem, vai iepriekšējo rīkojumu steidzīgo atsaukšanu. Pulka štābs līdzinājās bišu stropam, steigā skraidīja štāba darbinieki, klabināja rakstāmmašīnas, tarkšķēja telefoni. Štāba un vienību ziņneši kā dunduri bija nepārtrauktā kustībā.

Vissarežģītākais darbs bija pulka karavīru saraksta sastādīšana. Saraksts tika grozīts, svītrots un jaukts. Saraksta sastādīšana līdzinājās kādai sarežģītai matemātikas operācijai ar abstraktiem skaitļiem. Patieso karavīru skaitu pulkā neviens nezināja un patiesi grūti bija to konstatēt, jo daudzi kareivji bija aizkomandēti, pārskaitīti citās vienībās un no turienes atkal aizkomandēti lidlauku būvēs, vai citos darbos ārpus Kuldīgas. Daudzi karavīru vārdi bija ievesti vairāku vienību sarakstos, un daudzi, turpretīm, neskaitījās nekur. Šo haosu visvairāk izjuta pulka barojošās rotas komandieris un pārtikas virsnieks. Pulka komandiera funkcijas tika arvien vairāk ierobežotas un rīkojumi, kā arī pavēles, bez pulka komisāra paraksta bija nederīgas.

Latvijas kompartijas — un reizē ar to arī Maskavas vadības — neuzticība pret Latvijas karavīriem strauji auga. Virsniekiem un instruktoriem noņēma privātieročus. Vispār, ieročus izsniedza tikai sardžu dienesta izpildīšanai. Nakts patruļām piekomandēja uzticības vīrus no miličiem, vai “sarkangvardistiem”. Sardžu priekšniekiem un dežurvirsniekiem izsniedza tikai vienu aptveri munīcijas pistolēm m(agrāk ar reglamentu bija noteikts 2 aptveres), kareivjiem 10 šauteņu patronas (agrāk 30 patronas). Pēc sardžu dienesta ieroči un munīcija bija jānodod.

Sākās personības dokumentu izgatavošana. Par virsniekiem un virsdienesta instruktoriem tika sastādīti speciāli saraksti ar sīkiem datiem par sociālo izcelšanos, vispārējo un militāro izglītību, piederību politiskām partijām, paaugstinājumiem dienesta pakāpēs, piedalīšanas kaujās kur, pret ko, apbalvojumi ar ordeņiem un goda zīmēm….
Dienesta gaitu (ličnoje delo) dokumentu izgatavošanai vajadzēja katram uzrakstīt sīku autobiogrāfiju, izpildīt speciālās anketēs un pievienot klāt 6 foto uzņēmumus pastkartes un 6 pases formātā. Arī negatīvi bija jāpievieno klāt. Pēc sakārtošanas visus papīrus sūtīja uz divīzijas štābu Tukumā un pēc tam uz Pribavo štābu Rīgā. Pēc galīgās apstrādāšanas dokumenti bija sūtāmi uz Maskavu dienesta pakāpju apstiprināšanai un eventuēlai paaugstināšanai. Un visiem dokumentiem tika uzspiests zīmogs “ļoti slepeni”, un tos, ievietotus cauršūtās un ar piķa zīmogu apzīmogotus bieza papīra aploksnēs, sūtīja tikai ar militāriem kurjeriem. Pastam neuzticējās, un zināms kurjēru skaits nepārtraukti atradās ceļā.

Reiz no divīzijas štāba ieradās divīzijas komisārs un atveda atpakaļ iesniegto mūsu pulka karavīru sarakstu, kuru bijām rūpīgi sarakstījuši ar sīkiem datiem. Saraksts ātri vien bija jāpārraksta. Nemaz nederēja rubrika par piedalīšanos cīņās, kur bijām rakstījuši: “Cīņā pret lieliniekiem Latgales frontē”. Tāds formulējums netika pieņemts, jo tas, kā paskaidroja komisārs, ir vērsts pret augstāko Padomju iestādījumu — BOĻŠEVIKU PARTIJU, un tas jau neglābjami pelnī visaugstāko soda mēru. Pēc divīzijas komisāra norādīiuma jaunā sarakstā to atvietojām ar formulējumu “Cīņā pret sarkano armiju”.

Kā izskaidroja komisārs, sarkanā armija toreiz sastādījās no daudzo citu politisko grupu atliekām. Tā nebija sarkanā armija tagadējā politiskā viengabalainā un morāliskā augstībā un tīrībā, kā tagadējā sarkanā armija, kurā bauda visas padomju tautas cieņu, un tamdēļ cīņa pret toreizējo sarkano armiju nepelna sodu. Saraksts bija ļoti steidzīgi jāpārraksta, jo nākošā dienā komisārs to ņemšot uz divīzijas štābu. Izmeklētie rakstītāji ar labākiem kaligrafiskiem rokrakstiem, to starpā arī es, tika sadalīti maiņās un strādāja visu nakti līdz nākošās dienas pēcpusdienai. Štāba pr-ks pulkv.ltn. Kluge, kurš nepārtraukti sekoja, lai nepielaistu kļūdas. Pēdīgi ar baiļu un centību sviedriem laistīts, pulka, pulka karavīru saraksts tika nodots divīzijas komisāram. Vajadzības gadījumā kādas korektūras izdarīšanai, pulkv.ltn. Kluge mani komandēja komisāram līdzi uz Tukumu. Uztraukums un bailes bija veltīgas — divīzijas štāba sarakstu pieņēma attiecīgs darbinieks kadru nodaļā, un ar nākošo vilcienu es ar atviegloto sirdi devos atpakaļ uz Kuldīgu, lai izgulētu sakrājušos nogurumu.

Pēc dažām nedēļām pienāca no divīzijas štāba rīkojums steidzīgi sūtīt 5 karavīrus uz Pribavo štābu dienesta gaitu dokumentu apstrādāšanai. Pulkv.ltn. Kluge atkal stāvēja grūtā uzdevuma priekšā. Noturējis ātru apspriedi ar pulka komandieri un pulka komisāru, tika izraudzīti cilvēki un nākošā agrā rītā vltn. Upmaļa vadībā devāmies uz Rīgu. Pribavo štābs (Štab pribaltijskoho vojennoho okruga) atradās Rīgā piecstāvu namā Daugavas labajā pusē pretīm pontontiltam. Šis slepenību pārpildītais nams tika ļoti stingri apsargāts, štābā ne tikai tika izstrādāti plāni valstu neatkarības un viņu administratīvo robežu aizsardzībai, bet šo valstu un tautu noverdzināšanai, karavīru deportēšanai moku nometnēs plašajā Padomju Savienības impērijā.

Iekļūt Pribavo štābā drīkstēja tikai ar speciālo slepenā kodā rakstīto apliecību, ko saņēmām no komisāra, kopā ar pārējiem komandējuma dokumentiem. Koda apliecība bija jānodod štāba sardzes priekšniekam, kurš to ar sargiem sūtīja tālāk, iepriekš piezvanot un paziņojot pa telefonu apliecības numuru. Pēc kādas pusstundas sardzes pavadībā iegājām štāba telpās un caur gaiteņiem mūs noveda kadru nodaļā. Plašā istabā, kas bija pilna ar rakstāmgaldiem, skapjiem papīru uzglabāšanai un aktu plauktiem gar sienām, mūs uzņēma kadru nodaļas pr-ks — majors Kučerenko. Pēc tautības ukrainis, liela auguma ar simpātisku seju un dīvaini urbjošām, zilām acīm. Bet tas viss piederēja tikai ārējai sarkanarmijas virsnieka personības fasādei. Īstenībā viņš bija rupš, neaprēķināms, stingrs, nežēlīgs un pat brutāls. īsi sakot — atbilstošs galvenām komūnistiskās audzināšanas prasībām.

No šī momenta viņš bija arī mūsu priekšnieks un pavēlnieks. Viņa rīkojumi bija galīgi un negrozāmi, kā pavēle kaujas laukā, no kuras neviens nedrīkstēja izvairīties, vai to ignorēt. Darbā drīz manīju, ka šeit nekādi kompromisi nepastāv, jāizpilda kā ir pavēlēts un nedrīkst būt nekādi novirzieni praksē, ne arī domās.

Cik man bija izdevies pamest skatu apkārt, tad nomanīju, ka izņemot mūs, piekomandētos un tulkus, štābā strādāja tikai sarkanarmijas virsnieki — Padomju Savienības pavalstnieki, un kara resorā nodarbinātās mašīnrakstītājas, brīvlīguma darbinieces — krievietes. Mūsu istabā strādāja arī vairāki krievu virsnieki, bet mēs nezinājām, ko viņi darīja, tāpat viņi nezināja, ko darījām mēs. Protams, to zināja, tikai ļoti vispārēji un ar nojautu. Majors Kučerenko mēdza pilnīgi negaidīti ieskriet istabā. Paliekot uz brīdi stāvot pie ieejas, viņš ar savām urbjošām acīm ātri noinspicēia istabu un katrā ieurbās ar skatu. Tas bija visnepatīkamākais brīdis. Likās, ka viņš pūlas uztvert ne tikai par ko viņa prombūtnē tika runāts, bet arī par ko klusētāji tādos brīžos domā. Tad viņš mēdza jautāt — cik tālu darbs paveikts. Deva jaunus norādījumus, stāstīja par dažādām lietām un pa starpām jautāja par lietām, kurām, liekas, nekāda sakara nebija ar darbu un viņa stāstu. Es nomanīju, ka daži jautājumi tika uzstādīti tā, ka uz tiem nebija vajadzības atbildēt, jo atbilde bija jau dotā sarunu vielā. Bet uz daudziem jautājumiem viņš vēlējās saņemt konkrētas atbildes, lai to panāktu, viņš riņķoja tik ilgi apkārt, kamēr piespieda dot vēlamo atbildi.

Reiz majors Kučerenko ienāca istabā manāmi uztraukts un pēc īsas vispārējas informācijas lika mums saprast, ka ne vēlāk kā augusta mēnesī būs jādodas gājienā pret Vāciju. Tas sagādāja mums daudzas pārdomas. Bet darbs steidzināja, un mēs strādājām čakli un ļoti rūpīgi, lai nepielaistu kļūdas, jo katra akts nozīmēja kāda latviešu karavīra likteni. Mazākā neuzmanība — pielaista lietas izpratnes kļūda — un līdz ar to kāda karavīra pagātne ar drosmi un centību gūtie dienesta nopelni — pēkšņi varētu būt iztulkoti par smago apsūdzību, vai pat noziegumu pret jauno režīmu.

Kāda nejauša gadījuma dēļ reiz iekļuvu štāba lielajā telpā. Logi telpā bija aiztaisīti ar slēģiem un bija tumšs. Kad uzgriezu gaismu, atklājās ļoti neparasts un satricinošs skats, kas visā pilnībā atspoguļoja komūnistisko divkosību: uz grīdas konusveidīgās kaudzēs gulēja samesti Baltijas valstu karavīru dienesta gaitu lietas, foto uzņēmumi un autobiogrāfijas, kam vēl ne visai sen tik pedantiski bija sarakstītas un pievienotas katra karavīra personības dokumentiem. Tas viss atgādināja kritušo karavīru līķu grēdas, pēc kādas pret pārspēku zaudētas smagas kaujas. Izmestie igauņu, lietuviešu un latviešu karavīru foto uzņēmumi izteica kluso, bet bezkompromisa apsūdzību pret Maskavas vardarbību, vērstu pret Baltijas miermīlīgajām tautām.

Bija skaidrs, ka arī mūsu tik rūpīgi, kaligrafiskā rakstā vestie dienesta gaitu saraksti ies to pašu ceļu pretim tādam pat liktenim. Tā tad Latvijas armijas virsnieki un instruktori stāvēja nevis dienesta pakāpju apstiprināšanas un paaugstināšanas priekšā, bet gan fiziskas iznīcināšanas priekšā, šī priekšā stāvošā un nenovēršamā iznīcināšana tika rūpīgi izstrādāta Kremļa kabinetos, šīs iznīcības pirmais posms, kā to apliecināja redzētais skats štāba istabā, bija jau sācies. Nākošo, asiņaino, posmu pārņems un vadīs armijas politiskie komisāri, poļitruki un NKVD. Viņu darbs būs “ražīgs”, un aizrestēto preču vagonu ešeloni, pārpildīti ar iznīcībai nolemtiem, ripos uz vergu lāģeriem, izkaisītiem tālajos apgabalos plašajā komūnistiskajā “paradīzē”. Par viņu tālāko likteni gādību pārņems sevišķi izmeklētie un par centību apbalvotie slepkavas — čekisti. Mūsu darbs bija tikai īsa “prelūdija” garai un briesmīgai traģēdijai, kura uzsāks savu velnišķīgo spēli uz lielākās cilvēku iznīcināšanas skatuves pasaulē.

Darbs vēl nebija pabeigts, kad nāca pavēle atgriezties pulkā. Pulkā, kā jau parasti, katru dienu nāca daudzi rīkojumi un steidzīgi darbi. Blakus pulka komandierim, darbību uzņēma bij. 9.Rēzeknes kājnieku pulka kareivis, tagad NKVD kapteinis, Ivanovs. Karavīru valodā viņu sauca par Melno Roku. Kam ar viņu bija darīšanas, tas viņa “melnās rokas glāstu” parasti nepārdzīvoja, bet kurš pārdzīvoja, tas droši nevarēs to aizmirst visu mūžu.
Ivanovs bija gara auguma, kalsens, ar lēnām kustībām. No viņa skata izstaroja noslēpumains baigums un dziļi iekritušās melnās acis glūnēja kā 2 nemierīgie kraukļi. No viņa skata un sastapšanās visi izvairījās un, šķiet, viņš jutās vientuļš. Drīzumā viņš apprecēja izskatīgu, jaunu žīdieti. Bet arī tad viņš izskatījās tikpat drūms un mazrunīgs. Varbūt viņš sev priekšā arvien redzēja tos asiņainos darbus, kādu veikšanai viņš tika iedalīts pulkā. No Ivanova rokas drīz krita pulkv.ltn. Červinskis, Spalviņš un vairāki citi, kuru vārdus pagātne izdzēsusi no manas atmiņas.

Poļitruki gan ar priekšlasījumiem, gan ar propagandas filmām centās uzspiest karavīriem Marksa-Ļeņina mācību. Kareivji plkst.5 cēlās augšā un tikai plkst.23, pēc poļitruku lekcijas, drīkstēja iet gulēt. Plānais uzturs, intensīvās lauku mācības pie katriem klimatiskiem laika apstākļiem, sporta normu izpildīšana, ko parasti veica svētdienās un svētku dienās, karavīros radīja fizisko pagurumu un tas savukārt — trulumu un vienaldzību pret dienesta pienākumu izpildīšanu. Kareivji sāka ignorēt poļitruku mācības un pretoties viņu rīkojumiem. Te NKVD kapteinim Ivanovam pavērās plašs darba lauks. Sāka darboties kara tribunāls, kas daudzus notiesāja un nosūtīja uz Ļeņingrades darba pārmācības bataljonu.

Arī kara zirgiem dzīves apstākļi ļoti pasliktinājās. Parastās barības vietā ieveda tā saucamo kombikormu: briketēs saspiestās visas zirgam nepieciešamās barības vielas. Saņemot dažas briketēs dienā, zirgi kubatūras barības trūkuma dēļ, sāka rīt mēslus. Tas veda pie iekšējas saindēšanās un vēdera kolika. Zirgi beidzās lielās mokās. Liepājā Sibīrijas zirgi tika izvietoti priežu mežos jūrmalā. No mitrā gaisa ziemā zirgi sāka nīkt un īsā laikā vairāk kā 75% gāja bojā. Veterinārārsta ltn. Lūša vadītās izmeklēšanas komisijas ziņojumi netika atzīti, un, kā parasti, visu zirgu traģēdiju atzina par izplānotu sabotāžas akciju. Par to daudzi tika apcietināti un deportēti.

Aprīļa beigās dzelzceļu ešelona pulks devās uz Alūksni. Pulka štābs novietojās Alūksnes pilī un pulka vienības bij. 7 Siguldas kājnieku pulka kazarmās. Atkal sākās tā pati, galīgi apnikušā pulka vienību pārformēšana un jaunu karavīru sarakstu sastādīšana.

Tad nāca no Maskavas pavēle visiem divīziju, pulku komandieriem un augstākiem virsniekiem doties uz Maskavu jaunas taktikas un militāro zināšanu papildināšanai Kā pavēlē bija teikts, apmācību kurss ilgs 3 mēnešus. Tā bija Maskavas valdības viltība. Lai neradītu paniku un arī varbūtējas pretošanās, latviešu virsniekiem tika sagādāts brauciens salonvagonos – uz vergu lāģeriem Padomju Savienībā.

Pulku komandēšanu pārņēma padomju virsnieki. 195.strēlnieku pulku pārņēma plkv. Ničipurenko. Tas bija vidēja auguma, nedaudz lempīgs un neveikls, bet ar apbrīnojamu uzņēmību, centību un enerģiju. Par štāba priekšnieku nozīmēja kādu kapteini (uzvārdu vairs neatceros). Savā manierē viņš, bija smalks atgādināja vairāk kādu aptiekāru un no štāba darbības sajēdza gaužām maz. Par štāba operatīvās daļas pr-ku kļuva bij. 3.J.K.P. instruktoru rotas komandiers kapt. Bems.

Pēc 2 nedēļu drudžaina un bezjēdzīga darba, pulks devās uz vasaras nometni Litenes purvainā mežā, kur latviešu sapieri kpt. Lauča vadībā bija uzbūvējuši barakas un izveidojuši apkārtni, piemērotu karavīru novietojumam.
Nometnē atkal sākās pulka vienību pārformēšana, virsnieku un instruktoru pārkomandēšana no vienas vienības uz otru. Sāk pienākt transporti ar jauniesauktiem no Maskavas, Ļeningradas un Kaļiņinas kara apgabaliem. Komsomoļcus pulka komandieris tūlīt izsauca un pats sadalīja katrai vienībai savu skaitu. Tās bija jaunās, sociālistiskās asinis vienību iekšējās drošības pastiprināšanai. Sākās pulka vispārējā pārformēšana. Ar to bija domāts karaspēkā radīt un uzturēt nepārtrauktu iekšējo kustību un jaukšanu, lai nepielaistu nekādus grupējumus un kontaktu uzturēšanu ar citu karaspēka daļām.

Maskava veica steidzīgus sagatavošanas darbus kara gājienam. Garie preču ešeloni ar kara materiāliem, ieročiem un munīciju dienu un nakti gāja uz Rīgu, Ventspili un Liepāju. Pienākušos ieročus un munīciju Alūksnes un Gulbenes stacijās pārlādēja un aizveda uz noliktavām tikai naktīs.
Dienās notikumi Latvijā, kā arī darbi nometnē, pamazām apstiprināja maiora Kučerenko Rīgā teikto vārdu patiesību: sarkanie patiesi gatavojas lielajam gājienam, kurā arī mēs tiksim ierauti.
Fiziskā pārslogojuma un vājās barības rezultātā izcēlās purva epidēmija — caureja. Tas ļoti traucēja darbu, jo daudzi kļuva pat darba nespējīgi, bet pulka ambulance nedrīkstēja viņus no darba atbrīvot. Lai kāpinātu modrību, poļitruki pastiprināja Ļeņina-Staļina mācību sludināšanu….

Pulka pārformēšanas darbu sevišķi sarežģīja dažādās pastāvošās šauteņu sistēmas un armatūras — kaujas tērpu veidi. Apbruņojumā bija no Latvijas armijas pārņemtas 1914.gada angļu Rosenfild šautenes, krievu parastās un pusautomātiskās šautenes. Bez tam Maksa ložmetēji, Luisa un Vikersa patšautenes un Dehterova automāti. Lielas grūtības pastāvēja starp sarkanarmijas un Latvijas armijas kaujas ietērpa nomenklatūru un tās realitāti. Latvijas armijā pastāvēja vecas, resp., vācu mugursomas un Latvijas jauna parauga mugursomas. Turpretim sarkamarmijā mugursomu nemaz nebija, bija tā saucamais ‘Veščevoj Mešok’. Tas bija no impregnētas drēbes pusmaiss ar saitēm. Aizsienot maisa galu/saites iet pāri pleciem padusēs un tiek piestiprinātas pie maisa apakšstūriem. Terminaloģija ‘mugursoma’ krievu nomenklatūrā nemaz neeksistēja, jo arī mugursomas, kā tādas, sarkanarmijā nepastāvēja. Ieroču un kaujas ietērpa sadalē vienībās radīja neiedomājamas grūtības. Sarakstu sastādīšanā pielietoja dažādas terminoloģijas, kas nesaskanēja ar patiesību, bet radīja saputrojumu, no kura nebija vairs izejas. Sastādītie saraksti tika nodoti štābā, tad tie tika atgriezti atpakaļ pārstrādāšanai, bet pareizi tos neviens nebija sastādījis, jo tas nebija iespējams bez vienību komandieru kopēja konsiliuma izstrādātas terminoloģijas. Bet lielā vaina bija meklējama arī organizācijas trūkumā. Ieroči un kaujas tērps, kas bija nozīmēts un izdalīts kādai vienībai, pēc dažām dienām tika atcelts un nozīmēts citām vienībām. Un tā tas gāja katru dienu, un viss bija jādara lielā steigā.

Tādā bezjēdzīgā darbā visi bija fiziski un garīgi pārmocīti, iestājās vispārējais trulums un apātija, kuru izgaisināja notikumi. Jau pāris dienās pirms tam bija izsludināti stingrie administratīvie noteikumi un aizliegums atstāt novietojumu bez pulka komandiera un pulka NKVD izdotas caurlaides, kas ir derīga tikai vienai reizei.
Pastiprināja nometnes apsardzību un piedraudēja ar nošaušanu, kuri mēģinās pāriet nospraustās nometnes robežu līnijas. Nometņu apsardzībā tika iesaistīti tikai sarkanarmieši, galvenēm kārtām mongoļi.

Agrā rītā 14.jūnijā pie pulka štāba barakas sasauca virsnieku sapulci. Sapulces tika sasauktas ar pulka taurētāja trompetes signālu pulcēties, tad kā ugunsgrēkā visiem bija jāatstāj darbi, ja arī barakās degtu, un cik ātri kājas spēj nest, jādrāžas uz pulka štāba laukumu, kur ierodas pulka komandieris, pulka komisārs un NKVD Ivanovs un dod dažādus dienas rīkojumus. Tā tas notika arī 14.jūnija rītā.

Pulka komandieris Ņičipurenko izsauca pēc saraksta virsnieku vārdus, kuriem bija jāpiedalās taktiskās mācībās. Izsauktiem bija pavēlēts paņemt attiecīgas lauku kartes busoles, lauku ziņojumu grāmatas, rakstāmpiederumus un atkal ierasties sapulcēšanās vietā pie pulka štāba barakas. Izraudzīto mācībām virsniekus, skaitā 42, aizveda apvidu un uzdeva vairākus taktiskus uzdevumus atrisināšanai. Uzdevumi sekoja viens pēc otra. Protams, neviens no virsniekiem nenojauda, ka tas bija tikai ievadījums lielai traģēdijai, no kuras izeju vairs nespēja rast nekādi, pat visģeniālākie taktiskie un stratēģiskie atrisinājumi.

Ar daudzo taktisko uzdevumu atrisināšanu bija domāts nokausēt virsnieku garīgos un fiziskos spēkus, lai tādā veidā padarītu viņus pretestībai nespējīgus un droši ievilinātu velnišķīgajā lokā, kur gala darbība piederēja brutālai varai: teroram un iznīcībai. Mežā, kādā ar bieziem krūmiem apaugušajā laukumā, kad virsnieki bija iedziļinājušies uzdevuma atrisināšanā, no krūmiem izlēca sarkanarmieši ar šautenēm uzliktiem durkļiem un ielenca tos. Pārsteigums radīja nervus un uzņēmību paralizējošu iedarbību.

Nogurušos virsniekus sadzina smagās slēgtās mašīnās, kurās turpat nomaskētas stāvēja gatavībā, un aizveda uz Gulbenes staciju. Tur stāvēja aizrestotu preču vagonu ešeloni braucienam uz vergu nometnēm Padomju Savienībā. Vienīgi bij. 3.J.K.P. kapteinim Sukatniekam un vltn. Repsonam, kā vēlāk kļuva zināms, it kā izdevās aizbēgt meža biezoknī un izkļūt no apcietināšanas.

Vēlāk komisārs Bisinieks un NKVD Ivanovs paziņoja, ka abi bēgļi notverti un nošauti. Ar šiem meliem viņi gribēja iebiedēt, lai nākotnē neviens nedomātu bēgt — un pasvītrot, cik precīzi darbojas sarkanarmijas iekšējā drošība.

No Litenes nometnes tika aizvesti 564 virsnieki. Nošauto skaits nav zināms, bet atrastas ir 11 virsnieku mirstīgās atliekas. Vairāku virsnieku līķi, atrasti un apbedīti jau vāciešiem ienākot.
Virsnieku apcietināšanu Litenes mežos un citās individuālās apcietināšanās vadīja pulka komisārs Bisinieks un NKVD Ivanovs. Viņi arī sastādīja apcietināmo virsnieku sarakstus. Līdzīgas apcietināšanas akcijas, pēc tāda pat parauga, noritēja tajā dienā arī kaimiņu pulkos un citās divīzijās un visās Baltijas valstīs.

Pēc šiem notikumiem nometnē valdīja galēji nospiests noskaņojums. Sasauktajā vispārējā karavīru sapulcē komisārs Bisinieks izteica garantijas, ka turpmāk apcietināšanas armijā nenotiks, ja kāds to pats apzinīgi nenopelnīs. Nometni sasniedza ziņa arī par civiliedzīvotāju apcietināšanu Baltijas valstīs. Neviens nezināja, kas notika ar viņu ģimenēm un piederīgiem. Skumjām un pārdomām nebija laika.

Pienāca transporti ar iesauktiem rezervistiem no Padomju Savienības, un mūsu pulks karavīru skaita ziņā kļuva arvien lielāks, bet latviešu karavīru skaits tajā samazinājās.

Pēc dažām dienām nometnē bija samanāms kāds noslēpumains satraukums.
Pulka komisārs, čekists Ivanovs un visi poļitruki kļuva sevišķi kustīgi. Visi baidījās, ka nāks apcietināšana. Tad kādā pēcpusdienā visu pulku sapulcēja pie virtuves barakas, kur bija ierīkota pulka ēdnīca. Pie kokiem un stabiem bija piestiprināti skaļruni. Pulka karavīri pirmo reizi, piespiedu kārtā, klausījās Maskavas raidītāju, kur ārlietu ministrs Molotovs kliedza un ar parastiem lamu leksikona vārdiem lamāja Hitleru par nodevību un uzbrukumu miermīlīgai Padomju Savienībai. Viņš aicināja visas Padomju Savienības tautas stāties pretim agresoram.

Pēc tam katru dienu uz speciāli šim nolūkam piestiprināta melna dēļa pie štāba barakas izlika sarkanarmijas virspavēlniecības oficiālās ziņas, cik vācu tankus un lidmašīnas iznīcināja sarkanarmijas spēki, cik tūkstošus vācu karavīrus saņēma gūstā un cik simtu kilometru sarkanā armija ielaužas Vācijas teritorijā. Bet tā bija tikai tukša padomju melu propaganda un patiesie apstākļi kļuva arvien nopietnāki.

Pienāca ešeloni no Padomju Savienības, kuri ceļā atradās jau dažas nedēļas vēl pirms vācu karaspēks uzsāka uzbrukumu Padomju Savienībai.
Izvestās mobilizācijas maskošanai viņi tika iesaukti ceļu un citu būvdarbu veikšanai.

Mūsu pulks steidzīgi gatavojās kļūt par kaujas spējīgu. No divīzijas štāba pienāca pavēle nekavējoši izstrādāt pulka novietojuma aizstāvēšanas plānu un pavēli. Visi ķērās pie atbildīgā darba, bet kur atrodas un kādus uzdevumus veiks mūsu kaimiņi — pārējie divīzijas pulki, artilērijas pulks un motorizētais sakaru bataljons, štāba nevienam nebija zināms un nebija arī kam par to jautāt.

Kad aizstāvēšanās plāns bija gatavs, uzrakstīta arī aizstāvēšanās pavēle, likās, viss ir labākā kārtībā un var atvilkt elpu. Bet tad sākās pavisam kas negaidīts. Parakstīto aizstāvēšanās pavēli nevarēja vairs sameklēt. Satraukums pārņēma visu štābu. Visi skraidīja pa štāba barakas telpām un vandījās uz galdiem izmētātos papīros, bet parakstītā pulka aizstāvēšanās pavēle nekur nebija sameklējama. Nelīdzēta arī pulka komandiera rupjā lamāšanās. Lai izkļūtu no nepatīkamā stāvokļa, bija |ārīkoias ātri.

Kapteinis Bems no atstātās kopijas izgatavoja otru pavēles oriģinālu un deva pulka komisāram un komandieram parakstīt. Pavēle ar plāniem, kurus uz kapt. Berna rīkojuma biju no kartes palielinājis, tika aizzīmogota un nodota speciālam kurjēram, kurš ar motociklu drīz pazuda nakts tumsā, ceļā uz divīzijas štābu Bet ar to lieta vēl nebeidzās. Pulka komandieris, dilērijas pārņemts, kas atgādināja satrakotu gorillu, krampjaini saspiedis rokā nagana spalu, skraidīja istabām cauri, locīdams “matušku” un soiīja par sabotāžu visus apšaut. Pēdīgi, sabrucis krēslā, sāka šņukstēt. Ieradās izsaukts čekists Ivanovs un komisārs Bisinieks, noturēja draudu runu, uzsvērdami, ka 1919.g. boļševiki ar basām kājām, bez piemērota apbruņojuma, guva uzvaru, bet tagad sarkanā armija ir pietiekoši stipra, lai salauztu katru pretestību. Kad uztraukums daudz maz atplaka, papīros uz galda atrada arī pazudošo pavēli. Līdzīgi gadījumi ar pulka komandieri vēlāk atkārtojās gandrīz katru dienu, jo pārkarsētie nervi nespēja vairs saglabāt aukstasinību un saprātu, tamdēļ katra neveiksme — un tādu bija daudz — tika uzskatīta par sabotāžu. Pulka komandieris reti kad gāja gulēt. Viņš urbās papīros cauru nakti un atgūlās neizģērbies turpat istabā tikai uz dažām stundām.

Pretēji oficiālām kara darbības ziņām, vācu karaspēks jau sasniedzis Daugavpili un attrieca mūsu divīzijas motorizēto bataljonu atpakaļ, kurš naktī bija izsūtīts izlūkošanai. Ievāktās ziņas tika slēptas ar nāves soda piedraudējumu. Par notikumiem pie Daugavpils man izdevās uzzināt no mana uzticības drauga radio telegrāfista, seržanta Luksa. Nākošā rītā pie tilta, ieejas nometnē, atrada sargus nodurtus. Vēlāk apkārtnē atrada arī vācu izpletni. Naktī Gulbeni un Alūksni pārlidoja vācu izlūku lidmašīnas un izšāva apgaismošanas raķetes.

Nākošā dienā nometnē valdīja noslēpumains noskaņojums. Pulka komisārs Bisinieks un čekists Ivanovs sevišķi kustīgi. Ziņneši un kurjeri ar motocikliem un lauku vāģiem kā siseņi bija nepārtrauktā kustībā starp pulka un divīzijas štābiem. Kaut kas nelabs bija sagaidāms. Ap plkst.17 tika sasaukta latviešu kadru sapulce.

Pulka komandieris Ņičipurenko, komisārs Bisinieks un čekists Ivanovs, ieņemot vietas pie gara galda, steigā šķirstīja aktis un dažādus diezgan saņurcītus papīrus.
Iekšā valdīja noslēpumains klusums. Tas bija klusums, kas vēl arvien vairāk saspīlēja jau tā pārpūlētos nervus. Katrs pūlējās cik iespējams savaldīties, lai uztraukumu neizrādītu. 14.jūnija notikumu skati līdzīgi kriminālfilmai, slīdēja gar acīm un sirdīs sapulcējušos atbalsojās apcietināto palīdzības un apsūdzības saucieni. Valdošais klusums nebija miera klusums, bet dvēseļu mokas un apslēpts izmisums.

Pēdīgi, bez kāda ievada, pulka komandieris paziņoja, ka ir saņemta “lielā vadoņa” Staļina pavēle, visiem sarkanarmijas spēkiem atiet uz Padomju Savienības teritoriju, kur tiks izveidota nepārvarama aizsardzības līnija. Latviešu virsnieki un virsdienesta instruktori, kuri nevēlas doties pulkam līdz, tiks atvaļināti no dienesta un varēs doties mājās. Pulka štābs izsniegs atvaļināšanas un personības dokumentus. Braucienam uz Gulbeni un Alūksni, transports stāv gatavībā. Pārdomām bija dota tikai pusstunda laika. Sapulces un grupas apspriedes tika uz visstingrāko aizliegtas.

Nekādas apspriedes un sapulces nebija vajadzīgas, jo šī individuālā lēmuma pieņemšanai nespēja līdzēt nedz citu labs, nedz priekšniecības gudrs padoms. Tajā brīdī katrs bija savas laimes kalējs —- un uz ātru lēmuma pieņemšanu diktēja katra karavīra iekšējā balss. Bet esmu pārliecināts, ka tajā izšķirīgā brīdī laikam neviens nebija brīvs no smagām domām: KAS SLĒPJAS AIZ ŠĪS PĒKŠŅĀS DEMOBILIZĀCIJAS? Un vai sagatavotais transports nebūs tāds pat vergu transports, kāds bija 14.jūnijā paslēpts mežā Litenē virsnieku aizvešanai? Čekists Ivanovs toreiz apgalvoja gan, ka nevienu latviešu karavīru turpmāk nearestēs un neaizvedīs. Bet tagad, pēc demobilizēšanas, mēs jau nebūsim karavīri.

Un tomēr no individuāliem lēmumiem kļuva kopējais lēmums — visi steidzās uz štābu saņemt demobilizācijas papīrus. Tikai daži virsnieki un instruktori, kuri vēl arvien cerēja būt paaugstinātiem, palika pulkā. Pulka štāba un mantu noliktavā bija liela drūzma: steidzās saņemt dokumentus un nodot vēl Latvijas valstij piederošās mantas.

Mongoļu sargu loks ap nometni savelkas tik cieši, ka izkļūšana ārā bija jau pilnīgi neiespējama. Izdalīja oficiālās caurlaides nometnes atstāšanai. Pie štāba barakas dega liels ugunskurs — dedzināja slepenās aktis. Ugunskura liesmas aprija arī karavīru Latvijas pases un karaklausības apliecības. Pāri Litenes mežam lēni nolaidās krēsla, kas jaucās kopā ar purva izgarojumu vakara miglu.

Kaut kur mežā atskanēja šauteņu zalves, pēc tam sekoja eksplozija rokas granātas stiprumā. Nometnes taurētājs pūta trauksmes signālu. Atskanēja jaunas eksplozijas, poļitruki un komandieri skaļā balsī deva pavēles. Sākās vispārēja kustība.
Bet tad notika kas pilnīgi negaidīts un vienreizējs: no lauciniekiem rekvizētais zirgu bars, ap 250 zirgu, kuri pagaidām bija novietoti blakus nometnei mežā, atraisījās vaļā un devās paniskā kustībā. Pēkšņi visa nometne vārījās kā raganu katls un atgādināja cilvēku-zvēru cīņas, kādas pēc aprakstiem savā laikā rīkotas mongoļu imperatora Čingishāna izpriecām.

Šī visā nometnē valdošā panika, varbūt, bija arī par laimi latviešu demobilizētiem karavīriem — bez nepatīkamiem starpgadījumiem izkļūt mongoļu sargu lokam cauri. Sadaloties grupās līdz sešām personām gan pa ceļiem, lauku takām un mežiem, kur tik daudz tika bradāts apmācību laikā, visi steidzās doties projām no briesmu vietas. Neviens nezināja, kāda ceļa izvēle būtu drošāka, un kur būtu vēl jārēķinās ar kādiem starpgadījumiem. Sirdi tomēr pildīja briesmas izjūta, no tāluma dzirdot cilvēku kliedzienus un trakojošo zirgu zviegšanu, kas viss jaucās kopā dažādu skaņu un trokšņu virpulī Litenes nometnē.

Tas viss palika aiz mums. Pretim dvesa lauku vesels gaiss, tumsa un klusums, ceļā mums garām pabrauca 2 Henšeļa smagās kara mašīnas pilnas ar karavīriem. Braucot mums garam tie rāva nost zīmotnes par zīmi, ka arī viņi ir demobilizētie “bēgļi”. Agrā rītā, kādā mežiņā netālu no Alūksnes uzdūramies 195.strēlnieku pulka veterinārambulances transportam — 4 kareivji ar diviem divjūgiem.
Pirms divām dienām, ceļā no Alūksnes un nometni, viņi palikuši mežā un nolēmuši vairs neatgriezties pulkā. Viņi bija ļoti pārbijušies, ieraugot savu priekšnieku veterinārārstu ltn. Lūsi. Savam priekšniekam viņi nodeva vienu zirgu, otru paņēmu es.

Pie Alūksnes uz ceļiem bija redzamas milzīgas sarkanarmijas gājienu kolonnas un pa starpām arī latviešu civilisti, daži vēl stipri apvalkātās aizsargu un karavīru uniformās. Tie visi bija jaunā režīma līdzskrējēji un tagad — aiz bailēm palikt dzimtenē — devās uz plašo sociālistisko “paradīzi”.

Alūksnes pilsētā varēja novērot militārās mašīnas ar apbruņotiem sarkanarmiešiem, kuri ātri piebraucot pie mājām tās ielenca, bet citi ar šautenēm uzliktiem steidzīgi uzlaužot ieejas durvis, iebruka mājās.
Vēlāk noskaidrojās, ka 195.strēlnieku pulks uzsācis gājienu uz Padomju Savienību, tika ļoti traucēts no vācu izlūku lidmašīnām. Latviešu karavīri izmantojot gaisa trauksmes brīžus, bēga un slēpās mežā. Pēdīgi pie Balviem pulkam uzbruka zemlidojumu lidmašīnas un to tik pat kā pilnīgi iznīcināja. Vēl pēc dažām dienām tur braucot cauri redzēju briesmīgu skatu.

Centīgais kpt. Belinsons kritis uz ceļa. Pulka komandieri Ņičipurenko notriekusi kāda latviešu karavīra raidīta patšautenes ložu šalts, brīdī, kad viņš vērsis mašīnpistoles stobru pret mežā bēgošo kareivi. Pulka komisārs Bisinieks, bēgot lauku mašīnā koferos piepakotām pulka veikala mantām, tika saņemts gūstā. Vēlāk noķēra arī čekistu Ivanovu.

Latviešu virsnieki un instruktori, pēc laimīga gājiena no Litenes mežiem izklīda dažādos virzienos. Daži sasniedza mājas, daži krita pie Alūksnes sadursmes ar komūnistu gvardistiem.
Latviešu kareivji, kuri aizbēga no pulku gājienu kolonnām, tika uztverti un ievietoti steigā ierīkotajā nometnē Viļakā, kur par aprūpi gādāja Latvijas Sarkanais Krusts. Kareivji tika ietērpti un apbruņoti no Latvijas armijas bij. 7.S.K.P. krājumiem Viļakas garnizona mantnīcās. No šiem, par jaunu Latvijas karavīru uniformās ietērptiem, apbruņotiem ar šautenēm, patšautenēm un rokas granātām, šo rindiņu rakstītājs saformēja partizāņu rotu cīņai pret “meža vīriem” un laupītājiem pilsētā un apkārtnē. Rotas kustības paātrināšanai veikalos rekvizēja divriteņus. Rota bija padota latviešu komandantūrai, kura cieši sadarbojās ar vācu kara komandantūru.

Pēc 4 nedēļu darbības Viļakā, ar savu ķēvi, kurai devu vārdu Liza, paņemot līdzi jātnieku karabīni ar 30 patronām, Mauzera pistoli ar divām pilnām aptverēm un 3 Milsa granātas, devos Rēzeknes virzienā. Ceļā satikos ar vācu kolonnu. Tie mani aizturēja un atņēma zirgu. Pēc 12 km gājiena man izdevās satikt komandieri. Tas pavēlēja atdot man zirgu un ieročus, kas vajadzīgi pašaizsardzībai.

Bet tālāk pa ceļam satiku ltn. Grāvīti no bij. 3.J.K.P., kas pilsētiņā (aizmirsu nosaukumu) bija komandants. Satikšanas bija priecīga, bet bēdīgas šķiršanās: viņš man atņēma zirgu.

Lielākā daļa 195.strēlnieku pulka arī citu pulku karavīru tika no vācu komandantūrām uztverti un nogādāti kara gūstekņu nometnēs. Kad arī aiz manis aizvērās Rēzeknes kara gūstekņu nometnes vārti, tad tur jau bija ne mazāk kā 80 000 dažādu tautību karagūstekņu. Bija daudz latviešu, igauņu un lietuviešu. Rēzekne bija caurejoša nometne, un pēc divām vai trim nedēļām gūstekņus ešelonos transportēja uz Daugavpils cietoksni.

Daugavpilī bija vairākas nometnes. Iesaistoties darbā komandantūrā, man bija izdevība ieskatīties tajā milzīgajā kara gūstekņu masā, viņu tautību, ieroču šķiru un profesiju piederībā.
Daugavpilī bija daudz latviešu kara gūstekņu. Mēs bijām no ārpasaules izolēti un kas notika un kā izskatījās dzīvē pēc boļševiku padzīšanas, nebija nekādu ziņu. Reģistratūras komandantūrā strādāja pa lielākai daļai uz Vāciju repatriējušies bij. Latvijas armijas virsnieki — vācieši. Caur viņiem izdevās uzņemt kontaktu ar Daugavpils policiju.

Dažas dienas pirms izplānotās bēgšanas devās transports uz Kauņas cietoksni un pēc 3 dienām uz Štablaku Austrumprūsijā apm. 70 km no Landsbergas. Tur sākās īsta vergu dzīve visprimitīvākos apstākļos, kādus vien varētu iedomāties.
Gūstekņu dzīve naktī un dienā noritēja zem klajas debess. Apmēram 40 ha lauks bija iežogots 3m augstu dzeloņstiepļu dubultžogu, kuru starpā aizpildīja dzeloņstiepļu spirāles. Stūros un laukuma malās pacēlās novērošanas torņi sargiem, apbruņotiem ar ložmetējiem un mašīnpistolēm. Naktīs starmetēji apgaismoja nometņu iežogojumu. Uzturā saņēmām karavīru maizes kukuli uz 12 cilvēkiem, vēlāk uz 10. Trīs ceturdaļas litra zupas (tā bija kāļu zupa), brūnganas krāsas vira, 12 gramu akmeņogļu margarīna, kam bija saharīna piegarša, gabaliņu siera, vai šķēli desas un vakaros mazliet tējas — siltu ūdeni.

Gūstekņu kopskaits šajā nometnē sniedzās līdz 80 000 un vairāk.

Šajā nometnē atveda arī mūsu pulka komisāru Bisinieku. Viņš tika ievietots speciālajā — poļitruku blokā, nometnes iekšā vēl īpašā, ar augstiem žogiem ieslēgtajā laukumā, kur stāvēja klāt arī papildus sardze. Ar nometnes komandantūras atļauju man bija izdevība aiziet poļitruku blokā un runāt ar komisāru Bisinieku. No viņa dabūju arī zināt dažus sīkumus par 195.strēlnieku pulka likteni. Par latviešu virsnieku apcietināšanu 14.jūnijā viņš taisnojās un mēģināja mazgāt savu marksistisko dvēseli nevainībā, apgalvodams, ka to visu izkārtoja Maskava un viņš bijis tikai tās pavēles izpildītājs.

Tika saņemta ziņa, ka ar nākošo ešelonu nāks arī čekists Ivanovs. Bija sagatavota viņa “sagaidīšana” — latviešu blokā bija vairāki virsnieki un pilns bij. 3.J.K.P. orķestris ar instrumentiem un kapelmeistaru Poļakovu. Noskaidrojās, ka Ivanovam pa ceļam no ešelona izdevās izbēgt.

Pēc dažām dienām, kad satikos ar Bisinieku, pie ambulances telts atnesa līdz nepazīšanai sakropļotu nedzīva cilvēka ķermeni. Tas bija komisāra Bisinieka līķis; poļitruki paši viņu nogalināja.

Par apiešanos un primitīviem dzīves apstākļiem nometnē būtu ļoti daudz kas stāstāms, bet tas pieder citai tēmai. Vienīgi jāsaka, ka tajos apstākļos katrs spēcīgs, civilizēta cilvēka organisms, nebūtu spējīgs izdzīvot. Rudenī, kad naktīs jau sala dubļi, kuros gūstekņi gulēja, pārcēla uz citu nometni barakās. Tur blakus atradās arī poļu, beļģu un franču Mažino līnijās saņemtie kara gūstekņi. Ar viņiem apietas labi. Viņi atradās zem starptautiskās gūstekņu aizsardzības konvencijas un starptautiskā Sarkana Krusta atbalsta.
Viņi regulāri saņēma amerikāņu Sarkana Krusta pārtikas saiņus. Visi Baltijas valstu kara gūstekņi tika uzskatīti kā Padomju Savienības pavalstnieki, resp., Sarkanās armijas piederīgie un no tādas starptautiskās aizsardzības un aprūpes bija izslēgti. Vēlāk nometni apmeklēja Latvijas Sarkanā Krusta pārstāvji un atveda līdzi saziedotus sainīšus ar pārtiku un silto veļu. Pēc tam caur LSK varēja atsūtīt vienu sainīti mēnesī.

Arī tajos tik grūtos apstākļos nevarēja iztikt bez Maskavas palīgu nežēlastības.
Vislielākais latviešu gūstekņu diktators un bende bija kapt. Kalve, no bij.10.A.K.P. Viņš bija no pirmiem komūnistiskā režīma līdzskrējējiem, kuri paspēja jau tikt par partijas biedriem. Nometnē viņš, pateicoties nekaunīgai līšanai, tika par latviešu un lietuviešu bloka komandantu. Arī tajos nožēlojamos un galēji primitīvos dzīves apstākļos viņš piekopa savu sociālistisko teroru un denunciācijas. Viņa denunciāciju dēļ daudzi latviešu kara gūstekņi tika nosūtīti speciālajā gūstekņu nometnē politiskai pāraudzināšanai Hameršteinā, citi atkal darbā raktuvēs.

Tikai daudz vēlāk LSK izdevās sameklēt un panākt atbrīvošanu galīgi novājinātiem latviešu gūstekņiem. Arī par mani apmelojumus bija izdarījis mans bijušais padotais, bet vlt. Javalts ar kuru reizē uzsākām dienestu 3.J.K.P. un bij. armijas tiesnesis kapt. Šēnfelds, plkv. Skaistlauka brālis, mani izglāba. Tas, kas mani denuncēja, tagad dzīvo ASV, un es gaidu, kad viņš atslogos savu sirdsapziņu ar atvainošanos.

Kapteinis Kalve cenzēja gūstekņu vēstules un daudziem vēstuļu un sainīšu blankas nemaz neizsniedza. Katram gūsteknim pienācās mēnesī 2 vēstules: 1 pastkarte un 1 sainīšu blanka. Tas bija speciāli gūstekņu bezporto sūtījumiem. Pēc 6 mēnešiem gūstā sāka izsniegt tādas blankas. Kapt. Kalve ar aizturētām blankām spekulēja, pārdodot tās franču un beļģu gūstekņiem. Pēc viņa aizbraukšanas uz Latviju viss atklājās. Atklājās arī viņa vācu komandatūrai rakstītās denunciācijas, ko vēlāk uzgāja SD virsl. Kolins, repatriējies uz Vāciju, piekomandēts nometnes komandantūrai latviešu gūstekņu lietas kārtošanai.

1942.g. pavasarī baltiešu gūstekņus sāka atlaist pakāpeniski pa grupām — 8 līdz 10 cilvēku, nenoteiktās laika atstarpēs. Kapt. Kalve aizbrauca no pirmajiem. Bet, kad no gūsta atgriezās kareivis Manass, bij. 3.J.K.P. ārsta dēls un inženieris Jansons, tie latviešu iestādēm nodeva ziņojumu par kapt. Kalves darbību gūstekņu “labā”, un viņu apcietināja. Par viņa tālāko likteni nezinu.

Pēdējie latviešu gūstekņi tika atlaisti augustā. Vēlāk daudzi iesaistījās jaundibinātās latviešu vienībās, daži brīvprātīgi, citi mobilizēti un pēc kara beigām atkal gāja gūstekņu gaitas angļu, franču un amerikāņu zonas okupētajā Vācijā, kā arī Beļģijā.

Tāds garš un moku pilns bija Latvijas armijas iznīcināšanas ceļš. Daudzi no Latvijas armijas kadriem tika izsūtīti uz Sibīriju pēc otrreizējas Latvijas okupācijas; tie, kuri palika Rietumu pasaulē, emigrēja uz dažādām Eiropas un aizjūras zemēm — un iestājoties svešās armijās, cīnījās tālāk pret ienīsto ienaidnieku — KOMŪNISMU.

Liela daļa no gūtiem sakropļojumiem un smagām slimībām nomira, citi kā invalīdi pavada savas dzīves pēdējo posmu. Arī pēc Vācijas kapitulācijas bija zināma latviešu bēgļu grupa, kura attālinājās un pat nosodīja latviešu karavīrus, uzskatīdama tos par latviešu tautas lāstu. Bet latviešu karavīrs visos laikos, sākot no smagām cīņām Tīreļpurvos un Nāves Salā, kā arī Volhovas purvos Otrā pasaules karā, bija un palika uzticīgs savai tēvzemei un tautai. Arī visizšķirīgākos brīžos latviešu karavīrs bija nelokāms un atdeva savu dzīvību par brīvības un neatkarības idejām: “Lai no tumsas iznirtu gaisma!”

 

Likums par kaitniecības apkarošanu. Valdības Vēstnesis, 13.07.1940.g.

Ministru kabinets 1940.g. 12.jūlijā ir pieņēmis un Valsts Prezidents izsludina šādu likumu:

1. Aizliegts iznīcināt, bojāt vai nobēdzināt savu vai svešu mantu nolūka ar šādu darbību kaitēt valsts vai sabiedriskām interesēm.
Tāpat aizliegts izvairīties no likumīgu pienākumu pildīšanas nolūkā kaitēt valsts vai sabiedriskām interesēm.
2. Vainīgie šādā kaitniecībā (1.p.), ciktāl tā nav sodāma pēc cita likuma, sodāmi ar naudas sodu līdz 5000 latiem vai ar cietumu līdz sešiem mēnešiem, vai ar abiem šiem sodiem kopā. Sevišķi svarīgos gadījumos vainīgie sodāmi ar spaidu darbiem uz noteiktu laiku.
3. Iepriekšējā (2.) pantā pirmā daļā paredzētos sodus var uzlikt administratīvā kārtā iekšlietu ministris vai viņa pilnvarota dienestpersona.
4. 2.panta otrā daļā paredzētos sevišķi svarīgos gadījumos uz iekšlietu ministra priekšlikumu, tieslietu ministrim piekrītot, kara ministris pret vainīgiem ierosinātās lietas var nodot Kara tiesai iztiesāt kara laikam paredzētā kārtībā, pie kam piemērojami 1938.gada likuma par kārtību un sabiedrisku drošību valstī (Lik. kr.41) 13. —15. pantu noteikumi.
Šis likums stājas spēkā izsludināšanas dienā.
1940.g. 13.jūlijā. K.Ulmanis, Valsts Prezidents.

 

Grozīts likums par Valsts Prezidenta amata izpildīšanu. Brīvā zeme, Nr.162, 20.07.1940

Valdības namā vakar notika ministru kabineta sēde ministru prezidenta prof.Dr. A.Kirhenšteina vadībā. Ministru kabinets pieņēma pārgrozījumu likumā par Valsts Prezidenta amata izpildīšanu. Saskaņā ar šo pārgrozījumu likuma 1.pants izteikts sekojoši

“Ar 1940.gada 14. un 15.jūlijā ievēlētās Saeimas sanākšanas brīdi 1940.gada 21.jūlijā pulkst. 12 Valsts Prezidenta amatu izpilda ministru prezidents.”

 

Auto-tanku brigādes virsnieku apspriede. Latvijas Kareivis, 21.07.1940.g.

Š.g. 19.jūlijā notika Auto-tanku brigādes virsnieku apspriede. Apspriedē ieradās brigādes komandieris ģenerālis Grosbarts, tehnisko daļu politiskais vadītājs P.Grigans un viņa palīgs K.Zamariters.

Ievadot apspriedi, ģenerālis Grosbarts norādīja, ka šai laikā katram virsniekam nepieciešams apzināties savu īsto stāju.
Politiskais vadītājs P.Grigans savā referātā pakavējās pie vēsturiskajām pārvērtībām, kas notiek mūsu zemē. Norādījis pārvērtību cēloņus, viņš īsumā apskatīja Latvijas demokrātijas vēsturi, noraidot dažus apzinātus vēstures grozījumus, kurus kultivēja bijušie varasvīri un spieda mācīties skolās. Noraidīja arī Ulmaņa valdības atsaukšanos uz t.s. “partiju laikiem”, kas taču īstenībā arī jāpieskaita zemnieku savienības valdīšanas laikiem.

No “atjaunotās Latvijas” “varoņdarbiem” virsniekos dziļu iespaidu atstāja bijušo kliķes vīru parādu dzēšana, kas motivēta ar “ierobežotām algām” (ministriem, Rīgas pils. galvām, Latvijas bankas vadītājiem!!) un neprašanu saimniekot.

Pārejot uz jauno laiku, politiskais vadītājs norādīja uz starpību 1934.g. un 1940.g. notikumu norisē. Apstāklis, ka tagad nav neviens jāapcietina, jāiesloga politiskās pārliecības dēļ cietumā vai “zvēru dārzā” Liepājā, skaidri rāda, ka tagadējās pārvērtības notiek ar tautas gribu, bet 1934.g.15.maijā — pret to, tāpēc bija nepieciešami spiest armiju uz solījuma laušanu un turēties ar aizsargu durkļiem.

Apskatot tagadējo nostāju, politiskais vadītājs konstatēja trīs iespējas: strādāt laika garā, palikt pie malas vai strādāt pretim.

Pēdējā iespēja nemaz nav diskutējama, jo tā izslēdz cilvēku no pārējiem, apzīmogojot to par tautas ienaidnieku. Arī otrā iespēja nav vēlama, jo, visiem paliekot pie malas, mēs vairs nebūsim paši savas dzīves veidotāji.

Atliek iespēja — strādāt laika garā, apzinoties, ka labi padarīts darbs būs labākais patriotisma pierādījums. Arī materiālām rūpēm nav pamata, jo tagadējā valdība, paaugstinot algas zemākajām kategorijām, domās par to arī uz priekšu, kas skars arī zemākos virsniekus.

Tehnisko daļu politiskā vadītāja palīgs K.Zamariters norādīja, ka virsniekiem jāapzinās sava loma jaunās iekārtas veidošanā. Jāzina arī tas, ka Ulmaņa valdības metodes, pēc kurām cilvēkus izsvieda no darba tikai par to, ka tie nebija uzticami zemnieku savienības cilvēki, tagad ne pret vienu nepielietos. Jaunā laika gara pareiza izprašana, kur nāks palīgā politiskie vadītāji, viņa pārņemšana sevi un sniegšana tālāk saviem padotajiem — galvenais virsnieku uzdevums, kas saistīts ar uzticību tautas izvēlētai valdībai. —rs.

Ģenerālis, Lāčplēša Kara ordeņa kavalieris, Kārlis Goppers apcietinājumā 1940.gada septembrī.

Kārlis Goppers (1876.gada 2.aprīlis — 1941.gada 25.marts) bija Latvijas Bruņoto spēku ģenerālis. Latviešu strēlnieku virsnieks, Lāčplēša Kara ordeņa kavalieris. Vienīgais Latvijas Skautu prezidents.

Pēc Latvijas okupācijas un inkorporācijas PSRS sastāvā 1940.gada septembrī tika arestēts. Apsūdzība sākotnēji izvirzīta pēc KPFSR Kriminālkodeksa 58-13 panta, arests pamatots ar KK 146.pantu. Cietumā apsūdzētais ievietots 1.oktobrī. Goppera Kārļa Jāņa dēla krimināllieta atrodas VVA fondā Nr1986 (LPSR VDK par sevišķi bīstamiem pretvalstiskiem noziegumiem apsūdzēto personu krimināllietas), lietas Nr7516, kopā 83 lapas. Izmeklētāja (leitn. Gruševojs) 17.septembra ziņojumā/lēmumā par aresta nepieciešamību (20.septembrī to apstiprinājis LPSR Iekšlietu tautas komisārs) minēti divi Goppera pretvalstisko darbību apliecinoši fakti:

  • Antons Zandovskis Roberta dēls 16.augustā liecina, ka atvaļinātais ģenerālis esot izveidojis un vadījis skautu organizāciju (izmeklētājs pasvītrojis organizācijas nosaukuma tulkojumu: “razvedčiki”);
  • Pāvels Ņedumovs Nikolaja dēls 10.septembrī liecinājis, ka Kārlis Goppers Krievijas pilsoņu kara laikā vadījis pretlielinieciso sacelšanos Jaroslavļā.

Goppera paraksts, ka ar lēmumu iepazinies, liecina, ka viņš arestēts jau 15.septembrī, savukārt aresta orderis (bez prokurora sankcijas) izsniegts 20.septembrī.

1941.gada 25.martā, 64 gadu vecumā, tika nošauts Stūra mājā Rīgā, Brīvības ielā 61 un pēc tam kopā ar citiem nošaušanā bojā gājušajiem aprakts Ulbrokā masu kapā. 1944.gada maijā tika pārapbedīts Rīgas Brāļu kapos, bet sirds apglabāta dzimtajā Trikātā (Trikātas kapos). (https://lv.wikipedia.org/wiki/K%C4%81rlis_Goppers)

 

Gatavosimies Oktobra revolūcijas svētkiem. Jaunais Komūnārs, 11.10.1940

KOMJAUNIEŠU SOLĪJUMS
Iesaistoties sociālistiskās socensības darbā un sekojot LK(b)P aicinājumam, mēs, Finanču, Mežu rūpniecības, Pārtikas rūpniecības, Vietējās rūpniecības, Vieglās rūpniecības un Tirdzniecības komisariāta komjaunieši un jaunieši, apsolāmies:
1. Godīgi un intensīvi strādāt savu darbu, novērst katru nolaidību pienākuma pildīšanā un galīgi izskaust birokrātismu.
2. Apņemamies objektīvi iedziļināties katra apmeklētāja vajadzībās un novērst veco laiku kauna pilno parādību — apmeklētāju sūtīšanu no vienas instances uz otru.
3. Neuzkrāt ienākušos rakstus, bet atbildēt uz katru rakstu nekavējoties. Sakārtot un pārkārtot savas darba telpas, arhīvus un noliktavas.
4. Lai nekad nebūtu jāpiedzīvo tāds stāvoklis, kad dienām ilgi jārakņājas pa skapi, lai atrastu vajadzīgo rakstu vai priekšmetu.
5. Apsolāmies revidēt līdzšinējās darba metodes, lai savu darbu vienkāršotu un padarītu precīzāku.
6. Katru sestdienu un svētdienu organizēti palīdzēt darba zemniekiem ražas novākšanā.
7. Izkopt savu politisko izpratni, pētījot LPSR Konstitūciju, VĻKJS programu un statūtus, ierīkot Sarkano stūrīti, un izdot sienas avīzi Darba Prieks. Savā privātajā dzīvē radīt īstu boļševiku stāju, būt par priekšzīmi pārējiem pilsoņiem, modri sargāt revolucionāros iekarojumus no darba tautas ienaidniekiem un savai dzīvei uzstādīt par vadmotīvu b. Staļina aicinājumu: mācīties, mācīties, mācīties.

Uzaicinām visus valsts un pašvaldību iestāžu ierēdņus ieslēgties lielajā pirmsoktobra sociālistiskajā sacensība, strādājot vairāk un labāk kā līdz šim, iznīcinot birokrātisma atliekas, un izveidot sevi par apzinīgiem sociālistiskās valsts darbiniekiem.

Lai dzīvo Oktobra revolūcijas 23.gada diena!
Lai dzīvo Ļeņina un Staļina Partija!
Lai dzīvo vispasaules darba ļaužu skolotājs b. Staļins!
Rīgā, 1940.g. 10.oktobrī.

Lielā Oktobra Komjaunatnes šūna.

SACENSĪBA VALMIERAS SKOLĀS
Visās Valmieras pilsētas un pagasta pamatskolas izstrādājušas sociālistiskās sacensības tuvāku darbības plānu par labāku kārtību klasēs, starpbrīžos un uzvešanos ārpus skolas. Pie skolām nolemj organizēt skolēnu pašvaldību vienību aktīvistu grupas no pašu skolēnu izvēlētiem pārstāvjiem, kas būtu starpnieki un sakaru uzturētāji starp klasi un audzinātājiem.

LKJS BAUSKAS AOK PAR IESLĒGŠANOS SACENSĪBĀ.
LKJS Bauskas AOK rīko šodien un rīt sapulces visās darba vietas Bauskā un apkārtnē. Sapulcēs runās LKJS propagandisti, kas aicinās uzņēmumus ieslēgties lielajā priekšoktobra sociālistiskajā sacensība.

Bauskas uzņēmumos vēl nav komjaunatnes šūnas, bet tikai aktīvistu grupas. Vistuvākajā laikā arī Bauskas uzņēmumos tiks dibinātas komjaunatnes šūnas.
Bauskas pilsētas vidusskolas komjauniešu šūna ir ieslēgusies lielajā priekšoktobra sociālistiskajā sacensībā.
Sestdien 12. un svētdien 13.oktobri notiks Bauskas un apkārtnes šūnu, kandidātu šūnu un aktīvistu šūnu sekretāru sanāksme Bauskā. Sanāksmē lems par ieslēgšanos lielajā sociālistiskajā sacensībā.

RAIŅA VIDUSSKOLA IESAISTĀS SOCIĀLISTISKĀ SACENSĪBĀ
Oktobra sociālistiskajai sacensībai pievienojusies arī Raiņa vidusskola.
Trešdien piecas pirmās klases sāka savā starpā sacensību latviešu valodas pareizrakstībā. Katrā klasē savukārt sacenšas trīs solu rindas. Kad būs uzzināti pirmās sacensības rezultāti, skolēni atkal izvēlēsies klases un solu rindas, ar kurām sacentīsies, lai visdrīzākā laikā rakstītu bez kļūdām. M.

KO DOMĀ DARĪT RĪGAS PILSĒTAS 4.VIDUSSKOLA?

Visur atskan saucieni par oktobra sociālistisko sacensību. Arī 4.vidusskola iestājusies sociālistiskajā sacensībā ar Rīgas pilsētas 5.vidusskolu.
R. p. 4.vidusskola ir uzaicinājusi uz sociālistisko sacensību Daugavpils Ekonomisko tehnikumu sienas avīzes izdošanā, tās formālajā, mākslinieciskajā un literārajā izveidojumā.
R. p. 4.vidusskola saņēma aicinājumu no Anrī Barbisa vidusskolas piedalīties sociālistiskajā sacensībā ar abonentu vākšanu laikrakstam Jaunais Komūnārs un žurnālam Pionieris. Abonentu vākšanu uzņēmusies R. p. 4.vidusskolas KJS šūna.

SKOLNIEKU SACENSĪBA TĪRĪBĀ
Jelgavas pilsētas 1.pirmskolas paidagoģiskā padome nolēmusi ieslēgties sociālistiskajā sacensība. Pirmā sacensība risināsies starp pirmskolas četrām klasēm roku tīrībā. Skolēni paši sastādīs sanitāro komisiju, kas kontrolēs un atzīmēs katru dienu klases, kurās visiem skolēniem būs tīras rokas un nagi.
Uzvarēs klase, kurai “tīro” dienu būs visvairāk. Bez tam sacensība risināsies arī par labākajiem deklamētājiem.

VIĻAKAS 6-KL. PAMATSKOLA
Sociālistiskajā sacensībā piedalīsies visu klašu skolēni. Sacentīsies klases mācību sekmju, disciplīnas, tīrības, kārtības pacelšanā un mācību kavējumu novēršanā.

EBREJU AMATNIECĪBAS SKOLA GATAVOJAS OKTOBRA REVOLŪCIJAS SVĒTKIEM.
Mēs, ebreju amatniecības skolas audzēkņi, atbildot Latvijas Komunistiskās (boļševiku) Partijas un Vairogā nodarbināto jauniešu aicinājumam, ieslēdzamies lielajā priekšoktobra sociālistiskajā sacensībā un apņemamies:
1. Nekavēt un neizlaist stundas.
2. Rūpēties par kārtību un spodrību klasēs un it sevišķi darbnīcās.
3. Divas svētdienas izbraukt laukos kartupeļu un cukurbiešu novākšanas talkā.
4. Izdot sienas avīzes 2. numuru, kas būs veltīts Oktobra revolūcijas svētkiem.
5. Sarīkot skolnieku kopsapulci, kur tiks referēts par Oktobra revolūcijas nozīmi.
6. Politiskās mācības šūnas sanāks vienu reizi nedēļa, kur atkārtos VĻKJS programu un statūtus, Staļina pielikumus konstitūcijas projektam, mācīsies Staļina Konstitūciju un preses apskatu.
7. Organizēt jauno kursu audzēkņus politiskās mācības šūnās.
8. Oktobra revolūcijas gada dienas svinībām sagatavot priekšnesumus.
9. Pagatavot plakātus manifestācijai.

Rezultātus izšķirs žūrijas komisija no klases audzēkņu pārstāvjiem un skolotājiem. Plāns jāizpilda no 11.okt. līdz 7.novembrim.

 

Latviešu rakstnieku vakars Sarkanas armijas namā Rīgā. Jaunais Komūnārs, 11.10.1940.g.

Vakar Sarkanās armijas namā Rīgā notika plašs rakstnieku vakars, kura nolūks bija varonīgās Sarkanarmijas cīnītājus un viņu piederīgos iepazīstināt ar mūsu literatūru. Vakaru atklāja un vadīja Sarkanās armijas nama kulturālas dzīves vadītājs dzejnieks Žurko, ievadrunā uzsvērdams, ka sarkanarmieši ar lielu interesi seko mākslas un literatūras parādībām visās Padomju Savienības Republikās.

Vakara dalībniekus sveica populārais padomju rakstnieks Virta, norādīdams, ka padomju rakstnieki sajūt visdziļākās draudzības jūtas pret Latvijas revolucionārajiem rakstniekiem. Tie, lai gan piedzīvojuši grūtības un represijas, Latvijas darba ļaudīm teikuši dziļos patiesības vārdus. Tagad viņu darbi būs pieejami visām padomju tautām.

Rakstnieks Andrejs Upīts savā referātā “Galvenie posmi latviešu rakstniecības attīstībā” sniedza pārskatu par mūsu literatūras gaitām. Jau mūsu tautas dziesmās tālā pagātnē izskan latviešu ilgas pēc brīvības. Savā laikā vācu garīdzniecība centās šīs tautas kvēlākās tieksmes apslāpēt. Viņu smagais iespaids latviešu kultūrā radījis drūmas noskaņas, jo vācu mācītāji ienesa tautas apziņā kalpības un zemošanās garu. Pag. gadsimta vidū Pumpurs un Auseklis vēlējās pamodināt tautā nacionālo pašapziņu, mēģināja atdzīvināt mūsu pagātni. Gadsimta maiņā mūsu literatūrā ieskanējās drošākas domas un vārdi (Veidenbaums u.c.).
Visspilgtāk un spēcīgāk jauno laiku dvesmu izteica mūsu Tautas dzejnieks Rainis, kura dzejas un dramatiskie darbi bija par pamatu daudziem lielākajiem latviešu rakstniekiem. Pirmā imperiālistiskā kara gadi latvieša literatūrā maz attēloti. Idejas un māksla, kas savu dziļāko piepildījumu guva lielajā oktobra revolūcijā, latviešu literatūrā atklāti nevarēja izpausties. Reakcionārās demokrātijas gados latviešu revolucionārie rakstnieki cīnījās nelegāli, tā uzturot mūsu tautā cīņas apziņu un nešaubīgu ticību uzvarai, šo spēku nespēja salauzt ari pēdējo sešu gadu barbariskais režīms.
Tagad latvieša rakstniecībai dotas visas iespējas augt un stiprināties. Latviešu rakstnieki to saprot un stājas ar prieku savā atbildīgajā darbā. Upīts izteica pārliecību, ka spriegi sāktais darbs nepaliks bez sasniegumiem.

Savus sacerējumos gan tulkojumos, gan oriģinālā nolasīja Ruta Skujiņa (dzejas), Indriķis Lēmanis (dzeju un stāstu ‘Saruna ar bērnu’), Voldemārs Lukss (dzejas ‘Audējas dziesma’, ‘Priecīgi vārdi’), Arvīds Grigulis (dzeju ‘Zelta meklētāji’), Jūlijs Vanags (stāstu ‘Makšķernieki’), Pāvils Vīlips (dzeju ‘Klusētājiem’) , Jānis Niedre (stāstu ‘Santīma ceļojums’), Meinhards Rudzītis (dzejas ‘Sarkanā armija’ un ‘Jūrnieka dziesma par lakatu’). Vakara programmu noslēdza dzejnieks Jānis Plaudis, nolasot tulkojamā krievu valodā dzeju ‘Padomju zeme’ un ievada dzejojumu dzeju krājumam ‘Putnu ceļš’.

Vakara dalībnieki mūsu rakstnieku sniegumus noklausījās ar dzīvu interesi un patiesu atsaucību. M.R.

 

Lauku darba ļaudis apliecina savu uzticību. Cīņa, Nr.148, 03.12.1940

Gramzdā tautas sapulcē ar vairāk kā 200 dalībniekiem pieņemta šāda rezolūcija (letiņi jau iemācījušies krievu kungu vēlmes nolasīt no lūpām – I.L.):

Mēs, Gramzdas pagasta darba tauta, ar patiesu prieku uzņemam ziņu par deputātu vēlēšanām PSRS Augstākai Padomei un Tautību Padomei, tāpat ziņu par valūtas, darba algas un cenu pieskaņošanu pārējām Padomju Savienības tautām, kas dos mums iespēju vēl ciešāk iekļauties un saaugt ar visām varenas sociālistiskās Padomju Savienības tautām. Solāmies pielikt visas pūles, lai priekšā stāvošās velēšanās piedalītos 100% no vēlētāju skaita. Lai atzīmētu šos Padomju Latvijas darba tautai svarīgos faktus, apņemamies sakarā ar lielajiem Oktobra revolūcijas svētkiem iesākto sociālistisko sacensību turpināt un pieņemam Aizvīķu pagasta sacensības izaicinājumus visos punktos.
Rezolūciju pieņēma vienprātīgi.

 

Rauti un orģijas Rīgas pilī pēc “padomju kultūras” parauga. Tēvija, Nr.15, 17.07.1941

Kirhenšteins un Višinskis uzstājas par solodejotājiem. — Spure tēlo angļu lordu, bet Andrejs Upīts dzer spirtu ar šnabi.

Pirmo rautu “strādnieku un zemnieku aizstāvji” rīkojuši 1940.gada rudenī Rīgas Baltajā namā. Rauts paredzēts 300 cilvēkiem. Armijas ekonomiskā veikala priekšniekam bijis uzdots gādāt, lai rautā nekā netrūktu: dažādu putnu, kaviāra, zardīņu, franču konjaka, ārzemju vīnu. Rautu vajadzējis sagatavot dažās stundās. Norādīts, ka par naudu šajā gadījumā neiet runa. Rauts beidzies ar “paradīzes cēlāju” apdzeršanos.

Rīta agrumā no Krievijas atsūtītais čekists Višinskis zāles stūrī uzstājies kā operas balerīna ar solo deju. Turpat stāvējis Kirhenšteins, Spure, citi varas vīri kopā ar dažādām sievietēm un cītīgi aplaudējuši dejotājam.
Orģijas beigušās tikai agrā rīta stundā.

Strādniekiem bija jādodas strādāt “pēc grafika”, bet galīgi piedzērušos “dižbiedrus” čekisti sasēdinājuši greznajos limuzīnos un izvadājuši mājās.

Otrs rauts noticis Rīgas pilī. Tas rīkots tā saucamos oktobra svētkos. Atkal dots rīkojums gādāt, lai rautā būtu vissmalkākie ēdieni un dzērieni. Pasūtītājs bijis “ģenerālis” Dambītis. Pēc tam pārbaudīt, vai viņš visu pareizi izdarījis, ieradies Kirhenšteins un Blaus. Armijas ekonomiskā veikala darbinieki, kā tas vispār parasts, uzklājuši galdus uzkošanai kājās stāvot.

Kad viss bija sagatavots, ieradušies čekisti un likuši galdus pārklāt. Tas neesot kulturāli, pie galdiem stāvēt, Maskavā tā nedarot. Galdi bijuši diezgan augsti. Kad pie viņiem pielikti krēsli, daža rauta dalībnieka deguns sniedzās tikai līdz galda malai. Darbinieki, kas apkalpojuši rauta dalībniekus, varējuši tikko valdīties no smiekliem. Skats bijis zooloģiska dārza cienīgs.

Augstākie dižvīri ģērbušies strīpainās biksēs un melnās žaketēs. Sevišķi smalks bijis Blaus. Starp rauta dalībniekiem bijis arī daudz sieviešu greznās tualetēs.

Rauta sākumā noticis starpgadījums, par kuru vēl galīgi neapdzērušies dižvīri raustījuši degunus. Goda vietā pie galda sēdējis kāds augsts padomju virsnieks. Viņš nepārtraukti dzēris lielām glāzēm degvīnu. Piepeši viņam uznākusi “vājuma sajūta” un viņš turpat pie galda, sēžot starp sievietēm, no tās atbrīvojies.

Rautos vislielākie dzērāji bijuši Spure, Blaus, Pabērzs, Plēsums un arī Kirhenšteins, kas gan tautai sludināja atturību un ieteica ēst vitamīnus.

Kirhenšteins allaž bijis piedzēries un bijis kārs uz vissmalkākām delikatesēm. Lielais žūpa Andrejs Upīts dzēris tikai no kafijas tasītēm spirtu un šņabi. Viņam tikko pagūts pienest degvīnu. Spure bijis ļoti kašķīgs un tēlojis angļu lordu. Nekas viņam nebijis labs, apkalpotāji neesot pietiekoši veikli. Kad piedzērušais Kirhenšteins, pats nezinot ko dara, uzkodis no kāda cita šķīvja, ko redzējis Spure, pēdējais traki lādējies, ka sulaiņi negribot ievērot smalku stilu. Kā baigs rēgs rauta laikā staigājis bende Noviks ar saviem pavadoņiem.

Jaungada rautā piedalījušies ap 700 cilvēku. Visa pils no ārpuses un iekšpuses bijusi pilna ar čekistiem. Neviens rautā neielaists bez īpašas atļaujas.

Spure savu atļauju bijis aizmirsis mājās. Čekists viņu nepazinis un Spuri rautā neielaidis. Pārpratums gan drīz noskaidrojies, bet čekists par šo savu neuzmanību nolikvidēts.

Jaungada rauts bijis sevišķi grezns. Galdi dekorēti sarkanām rozēm, starp kurām izmeklētāko ēdienu un dzērienu kalni.
Plkst.12 gaisā sprāguši šampanieša pudeļu korķi, skanējuši tosti, orķestra marši, kliedzieni un bļāvieni. Viss atgādinājis īstas nakts orģijas pēc Maskavas “kultūras” parauga. Rauta dalībniekus ar dziesmām un klātesošo “kora diriģēšanu” uzjautrināja bēdīgi slavenais dziedonis Miķelsons. Kāds Vsevolods Orlovs kuplinājis orģijas ar pornogrāfisku anekdotu un epizodu stāstīšanu. Vilis Lācis staigājis apdzēries un runājis par “brīvību”.

Ap rīta pusi pilī notikuši visriebīgākie skati. Telpas piegānītas, mēbeles aplietas, skanējuši kliedzieni, bļāvieni, dzērāju aurošana, kā pie Bābeles torņa. Vislielākā sensācija bijusi “vitamīnu profesora” Kirchenšteina solo deja nedrošiem soļiem.

Katrs rauts izmaksājis apmēram 20—30 000 rubļus. Visus ēdienus un dzērienus pārbaudījuši čekisti ar ārstiem. Paši čekisti ēduši un dzēruši uz rīta pusi.

 

Četras naktis un piecas dienas likteņa varai pamestā pilsētā. Tēvija, Nr.2, 02.07.1941

Vēl pagājušas piektdienas rītā Rīgas komunistu laikraksti lielīgi ziņoja, ka “neuzvaramā” sarkanā armija cīnās pret vācu armiju ar lieliem panākumiem, un ka zem Staļina karoga komunisti uzvarēs. Bet jau tās pašas dienas pēcpusdienā Rīgā bija vērojamas satraukuma pilnas ainas: pārtrauca tramvaju un autobusu satiksmi, fabrikas un uzņēmumus vai nu slēdza līdz pirmdienai vai arī paziņoja, ka darbus vairs neatjaunos.

Pa Rīgas ielām sākās sarkanarmiešu un miliču automobiļu satraukta braukāšana. Marijas, Kr.Barona, Tērbatas un Brīvības ielas bija noslēgtas gājēju satiksmei. Tāpat pārtrauca satiksmi pāri Daugavas tiltiem. Automobiļos sarkanarmieši, miliči un sarkanie gvardi pārvadāja visādus saiņus ar drēbēm, bērnu ratiņus un mēbeles. Tas viss radīja iedzīvotājos satraukumu.

Tad sākās nemitīgas gaisa trauksmes drīz ik pēc katrām divām stundām. Virs pilsētas parādījās vācu lidmašīnas, kuras bezbailīgi laidās pāri pilsētai. Gan krievu zenītartilērija mēģināja tās apšaudīt, bet bez kādiem panākumiem. Vācu lidotāji vairākās vietās uz militāriem mērķiem nometa bumbas, un drīz pāri pilsētai pacēlās biezi dūmu mākoņi. Vēlāk noskaidrojās, ka pilnīgi iznīcināts aerodroms Spilves pļavās, kur uzspridzinātas arī benzīna tvertnes.

Nakts uz sestdienu pagāja satraukumā. Vācu lidotāju vairākkārtīgi uzlidojumi pilsētai un mesto bumbu trāpījumi rādīja Rīgas iedzīvotājiem, cik lielinieki melīgi un lielīgi.

Iedzīvotāji bija pārliecināti, ka viņu atbrīvošanas stunda nav tālu. Bez tam iedzīvotāji nedzīvoja aizsietām ausīm: klausījās savos dzīvokļos vācu radioziņas par vācu lielajiem panākumiem frontē.
Sestdienas rīts uzausa ne mazākā satraukumā: visa satiksme ielās bija pārtraukta. Tikai ielu gājēji vēl mēģināja kārtot savas darīšanas. Laikraksti vairs neiznāca. Tikai radio vēl darbojās un raidīja visādus rīkojumus. Pavēlēja no jumtiem novākt radio antenas.

Krievu karaspēka kustība Rīgas ielās bija ne mazāk dzīva kā iepriekšējā dienā. Kā straume plūda sarkanarmieši, kuri izskatījās nožēlojami: basām kājām, melnām sejām un galīgi noguruši. Gandrīz visās ielās bija dzirdami šauteņu raidīto ložu tarkšķi. Iedzīvotājos izplatījās visdažādākās baumas: ka no namiem šauj uz krievu karavīriem latviešu partizāni, ka Rīgā izsēdināti vairāki vācu gaisa desanti u.t.t.

Bet tanī pašā laikā pa ielām vēl braukāja miliči un sarkanarmieši ar paceltām šautenēm un raidīja namu logos šauteņu un ložmetēju zalves. Bira logu rūtis. Atskanēja iedzīvotāju vaimanas. Ja kādā namā bija atvērts logs vai kāds parādījās pie loga, tūliņ uz turieni raidīja šāvienus. Neviens vairs nejutās drošs. Sarkanarmieši draudēja noslaucīt no zemes virsus katru namu, ko vien iedomājās par “aizdomīgu”. Tā arī notika.
Pie vairākiem namiem nostādīja tankus un raidīja uz tiem lielgabalu un ložmetēju šāvienus.

Rīgas ielās, bet īpaši namu pagalmos, klaiņoja vīri, sievas un bērni ar savām mantām uz muguras, un paši nezināja uz kurieni doties. Bet miličus un sarkanos gvardus vairs nevarēja redzēt. Rīgas iedzīvotāji bija pamesti likteņa varā. Tikai pie namiem vēl notika sētnieku, namu iedzīvotāju un naktssargu dežūras, kuras gaisa trauksmes laikā nevienu nelaida pa ielām.

Sestdienas pēcpusdienā radio ziņoja, ka svētdien visiem jāierodas darbā. Bet daudzas fabrikas jau bija slēgtas un strādniekiem paziņoja, ka viņi atlaisti no darba. Bet darba algas pa lielākai daļai nebija izmaksātas. Banka vairs nedarbojās. Trestu, fabriku un uzņēmumu vadītāji — komunisti jau bija aizlaidušies lapās. Visi bija neziņa par rītdienu un savu likteni.

Arī svētdiena pagāja satraukuma pilna. Sevišķi pēcpusdienā, kad sarkanarmiešu raidītās lielgabalu zalves sāka graut Iekšrīgu, kur izcēlās vairāki ugunsgrēki. Stāstīja, ka turienes namos iesēdušies latviešu partizāni un apšauda krievu karaspēku no ložmetējiem. Tamdēļ krievu karaspēka vadība nolēmusi sagraut visu to pilsētas rajonu namus, no kuriem šaus uz sarkanarmiešiem.

Visdrausmīgākā aina bija, kad sāka degt Pētera baznīcas tornis: arī to bija iznīcinājuši krievu lielgabalu lādiņi. Sākumā baznīcas tornī pacēlās mazs dūmu mākonis, tad kļuva arvien lielāks un drīz parādījās uguns mēles. Uguns arvien pieņēmās, un pēc kāda laika tornis dega kā bāka. Tā šo vēsturisko baznīcu, kura bija pārdzīvojusi visdažādākus laikus un karus, komunistu barbari iznīcināja (29.06.1941, plkst.15:15).

Tai pašā laikā dega dzelzceļu garāža pie Dzelzceļu virsvaldes, un vairāki nami Iekšrīgā, kā arī kino “Palladiums”. Virs Rīgas pacēlās milzu dūmu mākoņi. Parādījās vācu lidmašīnas, kuras ilgāku laiku lidoja virs pilsētas. Gan krievi mēģināja tās apšaudīt ar lādiņiem un ložmetējiem, bet bez panākumiem. Aculiecinieki zināja stāstīt par vācu lidotāju pārdrošiem uzlidojumiem no neliela augstuma krievu karaspēkam, kas atkāpās pa ielām Juglas virzienā.

Svētdienas pēcpusdienā Rīgas radiofons vairs nenoraidīja nekādas ziņas, cik redzams, bija pamests.

Nakts uz pirmdienu pagāja daudz mierīgāki. Visas naktis Rīgas dzīvokļos turpinājās apcietināšanas. No visiem pilsētas rajoniem veda nezin uz kurieni apcietinātos. Visi pilsētas iedzīvotāji dzīvoja vienā satraukumā, jo neviens nezināja par savu likteni. Pie namiem izlipinātie paziņojumi ar nošauto vārdiem gaiši liecināja, ka notiek nežēlīga slepkavība. Saņēma nevainīgus cilvēkus un bez kādas vainas tūliņ noslepkavoja. Zināja stāstīt, ka padomju varas vīri nožēlojuši, ka viņi pārāk vēlu iedomājušies izrēķināties ar latviešiem. Vajadzējis tos visus izsūtīt uz Krieviju.

Pirmdiena un nakts uz otrdienu pagāja ne mazākā satraukumā. Pirmdienas pievakarē dega benzīna tvertnes pie Matīsa kapiem. Nelaimīgo iedzīvotāju klaiņošana ar mantu paunām turpinājās. Sievu un bērnu vaimanas un asaras bija redzamas visur.

Kluss uzausa otrdienas rīts 1.jūlijā. Pa Brīvības, Kr.Barona un Marijas ielu atkāpās krievu karaspēka beidzamās rotas, kuras atgādināja nožēlojamus vergus, bet ne karavīrus. Plkst. pus 10 kāds pilsonis pie iekšlietu ministrijas stāstīja, ka krievu karaspēka nav vairs Daugavmalā un aicināja līdz vācu karaspēka ierašanai visus pilsoņus un pilsones stāties pašaizsardzības dienestā.

Tad atskanēja Rīgas radio ziņa, ka Rīga ir atbrīvota. Atskanēja Vācijas un Latvijas himna. Virs Rīgas namiem uzvijās sarkanbaltsarkanais karogs.

 

Kā sarkanarmieši nodedzināja Rīgas Vecpilsētu. Tēvija, Nr.2, 02.07.1941

No Rīgas rajoniem vislielākie postījumi, ko savā pēdējā agonijā nodarījuši sarkanie bandīti, redzami Vecpilsētā. Veselas 3 diennaktis te plosījās ugunsjūra, aprīdama neskaitāmus namus. Par pārdzīvotām briesmām un nepieredzētās dedzināšanas pirmsākumiem kāds aculiecinieks, kura dzīvoklis atradies Pētera baznīcai blakus, mūsu līdzstrādniekam pastāstīja:

“Naktī pirms lielā ugunsgrēka sākuma Vecpilsētas rajonu pastiprināti “izlūkoja” sarkanie gvardisti, galvenā kārtā žīdi. Arī mūsu patvertnē ielauzās 20 gvardisti, no kuriem 18 bija žīdi. Izkratījusi mūs un piedraudējuši ar nošaušanu, sestdienas rītā tie atkal pazuda.

Drīz vien sākām vērot, ka rajonu ielenc sarkanarmieši. Kādam virsniekam noprasīju, vai šeit nav domāta frontes josla, un vai civiliedzīvotājiem nevajadzētu evakuēties. Tas norādīja, ka nekas nedraud, lai tikai ejot pagrabos. Drīz pēc tam Pētera baznīcas tornī izdzirdu sprādzienu, un no augšējā posma izšāvās liesmas. Tornis sāka degt un pēc brīža nogāzās tā augšējais posms, uzkrizdams tuvējam namam, kurā atradās Kuzņecova trauku noliktava. Tas sāka degt. Lai novērstu tālāku nelaimi, devos ārā, lai piedalītos glābšanas darbos. Sētnieks nesa šļūteni, jo bija vērojams, ka uguni būs viegli apdzēst. Sarkanarmieši, piedraudēdami durkļiem, mūs aizdzina atpakaļ.

Tā sākās lielais ugunsgrēks, jo liesmas pamazām pārsviedās no nama uz namu, raugoties pēc vēja virziena maiņas, uz visām četrām debess pusēm. Mēs tā virzījāmies zem šāviņu lietus no nama uz namu, no pagraba uz pagrabu, beidzot nonākdami kādā patvertnē Mārstaļu ielā, šis nams par brīnumu palika vesels.

Cik vēroju, Pētera baznīcu aizdedzināja sarkanarmieši, pielaizdami uguni deglim, kas bija savienots ar sprāgstvielām torņa augšējā posmā, kur notika pirmais sprādziens un izšāvās lielas liesmas. Vēlāk līdzīgi sprādzieni atkārtojās, kad liesmas sāka kāpt lejup. Acīm redzot tornī atradās munīcija.
Par tīšu baznīcas aizdedzināšanu liecina arī tas, ka pirms pirmā sprādziena tornī no baznīcas laukuma aizvāca baterijas un smagās mašīnas.

Tā sarkanie bandīti pēdējā sabrukuma agonijā nodedzināja vēsturisko Vecpilsētu, izpostīja milzu vērtības un atstāja bez pajumtes simtiem rīdzinieku. Arī visa mana iedzīve gāja bojā. Tomēr esmu bezgala priecīgs, ka beidzot esam brīvi no briesmīgā sarkanā terora, no slepkavu un dedzinātāju varmācībām un varam sākt jaunu dzīvi.

 

Visiem pilsētu, apriņķu un pagastu vecākiem. Tēvija, Nr.2, 02.07.1941

Vācu armija ir atbrīvojusi Latviju no lielinieku terora un šausmām.

Pašvaldībām uz vietām jāuzsāk sava pārtrauktā darbība un tādēļ uzaicinām visus pilsētu vecākos, valdes locekļus un sekretārus pilsētās, apriņķu vecākos — apriņķos un pagastu vecākos, valdes locekļus un sekretārus — pagastos, kas bija attiecīgos amatos pirms lielinieku ienākšanas, — nekavējoties stāties pie savu dienesta pienākumu izpildīšanas, sevišķu vērību piegriežot miera un kārtības nodibināšanai, sanitāro apstākļu, sabiedriskās apgādības un pārtikas jautājumu nokārtošanai sabiedriskās iestādēs un vietējiem iedzīvotājiem. Jāsavāc un jāapsargā visa pamestā sabiedriskā manta.

Par pašvaldību darbības uzsākšanu sastādāms akts, kas līdz ar ziņojumu par darbības gaitu iesūtāms apriņķa vecākam un Pašvaldības departamentam, Rīgā, Lāčplēša ielā 24, tālr. 33415 vai 34861.
Šis uzaicinājums neattiecas uz tām pašvaldībām, kur ar attiecīgu vācu militārās varas rīkojumu jau iecelta pārvalde.

Palīgpolicijas priekšnieks Skaistlauks.
Pašvaldības departamenta direktors J.Zankevics.
Rīgā, 1941.g. 2.jūlijā

 

Kā strādāja GPU. Tēvija, Nr.2, 02.07.1941

 

Viens no neskaitāmajiem nāves spriedumu protokoliem, žīdu parakstīts izraksts.

Spriedums Nr. …
Padomju sociālistisko republiku savienības vārdā.

1941.gada jūnija 26.dienā Latvijas PSR IeTK karaspēka tribunāls šādā sastāvā:

priekšsēdētājs — 2.ranga kara jurists Soldatenkovs,

locekļi:
valsts drošības leitn. Bokovikovs un Latkovskis, un sekretārs — kara jurists Efreimsons, bez prokurora un aizstāvju piedalīšanās, slēgtā tiesas sēdē, Rīgā, caurskatījis lietu Nr.58 par Silvestra Ādama d. Brokana, dzim. 1922.g. Kaunātu pag. Rēzeknes apr. Vecslobodas sādžā, Latvijas PSR pilsoņa, latvieša, nepartejiska, kalpotāja, agrāk netiesāta, apvainošanu noziegumā, kas paredzēts KSFR kriminālkodeka 2.d.58.—10.p.

Pamatojoties uz teikto, vadoties no kriminālkodeka 319. un 320.panta kara tribunāls, — piesprieda:

Silvestram Ādama d. Brokanam par smaga nozieguma izdarīšanu, pamatojoties uz KSFR kriminālkodeka 58.—10.p. un kriminālkodeka 58.—2.p. augstāko soda mēru — nošaušanu, bez mantas konfiskācijas, jo tādas nav.
Spriedums nav pārsūdzams.

Saskan ar parakstiem.
Pareizi:
KT sekretārs — kara jurists Efreimsons

 

Kā čekisti izlaupīja un dedzināja Iekšrīgu. Tēvija, Nr.4, 04.07.1941
Baigs bija viss sarkanā terora gads mūsu skaistajā Rīgā, bet visas šausmas pārspēja pēdējās dienas, kad sarkanie bandīti, zaudējuši cerības vēl ilgāk latviešu tautu verdzināt, trakās dusmās un sadismā ņēmās šaut, ārdīt un postīt visu, kas gadījās pa rokai.Čekistu briesmu darbu lieciniece bijusi arī 3.poliklīnikas darbiniece Rita Šabaka, kas pēdējo diennakti pirms visu uzvarētājas Lielvācijas armijas ienākšanas Rīgā pavadījusi savā dzīvoklī Grēcinieku ielas namā.
Baigākie piedzīvojumi sākušies pēc tam, kad, čekas bandītu aizdedzināta, sabruka lepnākā Rīgas smaile — Pētera baznīcas tornis. Šis posta darbs bijis signāls tālākām sarkano bandītu asins un uguns orģijām.
Nākošais “neuzvaramās armijas” solis bija laupīšanu sarīkošana Grēcinieku ielas galā un arī citos Iekšrīgas rajonos. Paši nespēdami visas salaupītās mantas aizvākt, čekisti aicinājuši palīgā sarkangvardus, kas pa čekistu izsistiem logiem vākuši
laukā visu, kas pievācams, neatstādami pat logu aizkarus. “Tālredzīgie” sarkangvardi apģērbu veikalos pasteigušies pārmainīt savus formas tērpus pret civīlapģērbiem.
Nākošais “neuzvaramās armijas” solis bija namu dedzināšana. Vispirms noslēdza namu ūdensvadus. Tad namiem pa kārtai laiduši klāt uguni. Šabaka pa dzīvokļa logiem dzirdējusi čekistu rīkojumus un redzējusi kā ik pa brīdim gaisā šaujas dzirksteļu mutuļi. Nākošā rītā starp namiem atradušās iztukšotas benzīna un naftas mucas.Blakus rīkojumam par māju dedzināšanu ik pa brīdim no ielas skanējuši saucieni: “Kuda ti? Obratno!” (Kur tu? Atpakaļ!) un spalgi šāvieni. — Čekas žīdi tur apšāvuši paši savus kareivjus, kas izbailēs kāpās atpakaļ. Rīta pusē, kad tuvojās vācu karaspēks, šie paši čekas “varoņi” bija pirmie, kas metās bēgt, iepriekš gan parūpējušies, lai viņus nepazītu.Grēcinieku iela pēc čekistu aizbēgšanas bija pilna viņu cepurēm, jo šie nelieši ar gudru ziņu bija pasteigušies nomaskēties ar armijas bruņu cepurēm.
Tikai pēc šīs bandītu aizlaišanās arī Iekšrīgas iedzīvotājiem bija iespējams stāties pie čekas sadistu pielaistās uguns ierobežošanās.
UZAICINĀJUMS. Tēvija, Nr.4, 04.07.1941Visi nacionāli domājoši latvieši — pērkonkrustieši, studenti, virsnieki, aizsargi un citi, kas grib aktīvi piedalīties mūsu zemes tīrīšanā no kaitīgiem elementiem, var pieteikties pie drošības komandas vadības, Valdemāra ielā 19 no pl.9—11 un 17—19.Latvietes un latvieši.Kara postījums smagi skāris daudzas latviešu ģimenes, atstājot tās bez pajumtes un eksistences līdzekļiem. Latvijas Sarkanais krusts darījis, ko spējis, sniegdams pirmo palīdzību un gādājot cietušiem pagaidu patvērumu un uzturu. Vietējām organizācijām, kas sākušas palīdzības darbu, nav nekādu līdzekļu cietušo atbalstam. Aicinām katru īstu latvieti, kas palicis neskarts no kara briesmām, ziedot, ko tas spēj un var.Cietušiem nepieciešams: drēbes, uzturs un nauda.
Labprātīgi ziedojumi nododami Latviešu sieviešu nacionālā līgā. Baznīcas ielā Nr.13, dz.1. darbdienās no pl.10—20.
Līgas vadītājas: Anna Rūmane-Ķeniņa, Marta Eše un Milda Liepiņa.
Visai pasaulei vēstīs par čekistu šausmu darbiem Latvijā. Tēvija, Nr.5, 05.07.1941
CENTRĀLCIETUMĀ ATRAKTI 98 UPURI. Pulkveža Miervalda Lūkina varoņa nāve.
Jau 48 stundas, ar maziem pārtraukumiem, čekistu noslepkavoto upuru atrakšanas un noskaidrošanas komisija viceprokurora O.Zuša, A.Mača un tiesu ārstu J.Kocera un P.Cukura vadībā turpina darbu, lai noskaidrotu noslepkavoto upuru skaitu un vārdus cietumā atrastās kapenēs. Šodien, līdz redakcijas slēgšanai, noskaidrots, ka centrālcietumā 27., 28. un 29.jūnijā nošauti 98 latviešu patrioti. Lielajā kapenē atrasti 62 upuri. Tie nošauti naktī uz 27.jūniju. Mazākā kapenē atrasti 36 upuri. Tie nošauti naktī no 28. uz 29.jūniju. Šajā kapenē atrasts arī Oskara Grāvīša līķis. Viņš pirms izvešanas no nāves kameras uzrakstījis zīmīti, kurā raksta, ka viņu aizved uz nošaušanu naktī no 28. uz 29.jūniju. Šo zīmīti viņš noslēpis savā cepurē. Tā vēlāk atrasta kamerā.
Komisija pēc atrastiem dokumentiem konstatējusi, ka nošautas šādas personas:Miervaldis Lūkins, Nikolajs Reinics, Heinrichs Neibergs, Matvejs Kuzņecovs, Pēteris Dolgovs, Heinrichs Vistiņš, Rūdolfs Svarups, Kristiāns Freidenfelds, Videvuds Roga, Eduards Krūze, Vladislavs Rubulis, Augusts Kalnpuriņš, Jūliuss Viķelis, Aleksandrs Bartenverters, Artūrs Rozenbergs, Juris Bucis, Nikolajs Fogelmanis, Edgars Jansons, Arnolds Čuibe, Nikolajs Čuibe, Konstantīns Bobrovs, Jānis Kuks, Miķelis Čaguss, Kazimirs Burneiko, Voldemārs Valeskalns, Jānis Bergmanis, Vilis Pikāns, Arvīds Mednis, Eduards Ūdris, Augusts Muižulis, Herberts Lucavs, Oto Penka, Pēteris Frišenfelds, Kārlis Baumanis, Richards Krauja, Ādolfs Cirss, Oskars Grāvītis, Indriķis Stallītis, Ādams Šteinbergs, Fīlips Gurvičs, Fricis Blumenaus, Daniels Indricāns, Pauls Karāns, Erchards Bruks, Oļģerts Bruks, K.Zubrovičs, Sergejs Aleksējevs. Līdz redakcijas slēgšanai palika nenoskaidrota 51 līķa personība.
Vakar un šodien pie izraktajiem upuriem ielaida publiku. Šovakar visus upurus iešķirstos un pārvedīs uz Meža kapiem. Zemes klēpī atbrīvotajā Latvijā viņus guldīs svētdien, 6.jūlijā pl.3 pēc pusdienas.
Izvadīšana no kapličas. Cik zināms, tad dievkalpojumu un izvadīšanu vadīs arhibīskaps prof. Dr.T.Grīnbergs. Apmēram 80 izrakto upuru guldīs kopējā kapā. Pārējos izraktos piederīgie vēlas apglabāt atsevišķi.
Prokuratūras rīcībā par visiem izraktajiem atrodas atrakšanas protokoli, tā kā vēlāk piederīgie varēs dabūt sīkākas ziņas, kādā veidā viņu tuvinieki nošauti un atrasti centrālcietuma kapenē. Prokuratūra aicina visus tos pilsoņus, kas pirmajā dienā, kad centrālcietums bija bez apsardzības, aiznesuši dažādas grāmatas un dokumentus, nekavējoties tos nodot Tiesu pilī komandantam. Aiznestie materiāli palīdzēs noskaidrot līdz šim neuzzīmēto līķu personību.Sarunā ar viceprokuroru O.Zuti un tiesu ārstu J.Koceru pēdējie norāda, ka šāda veida masu slepkavība pēdējos gadu desmitos mūsu zemē notikusi pirmo reizi.
Atrakto upuru izskats un stāvoklis liecina, ka daudzi no viņiem drausmīgi spīdzināti. Atraktā pulkveža Miervalda Lūkina līķa apskatē konstatēts, ka arī pulkvedis pirms nāves spīdzināts. Viņš miris varoņa nāvē, jo cieši sakniebtās dūres liecina, ka tas līdz pēdējam pretojies bendēm. Lūkins nošauts ar pistoli. Tā pielikta pie pakauša. Redzamas pulvera un dūmu zīmes. Lode iestrēguši galvaskausā. Tā tagad izņemta un pievienota dažādām kvītēm, kādas atrastas pulkveža drēbēs. Pulkvedis apcietināts 25.jūnijā, plkst.7 vakarā. Aizvests uz čeku un no turienes uz cietumu.
Pie noslepkavoto upuru atrakšanas bija klāt arī Lielvācijas armijas pārstāvji – žurnālisti. Tie šausmu ainas uzņēma fotogrāfijās. Šinīs dienās viņi visus materiālus nosūtīs uz Berlīni, no kurienes tad rakstos un bildēs visai pasaulei paziņos un vēstīs par čekistu šausmu darbiem mūsu zemē. Vācu žurnālisti, kas karagājienos jau redzējuši daudz baismīgu ainu, saka, ka redzētā sarkanā ārprāta orģija pārspēj visu, ko viņi līdz šim skatījuši. Čekas upuri un briesmu darbi liecina, ka tikai komunisti spējīgi veikt šāda veida izrēķināšanos ar inteliģenci.
To, ko pasaule 20.gadusimtenī nekad nevarēja iedomāties, varēja izdarīt tikai aziātu bendes.
Prokuratūra savu darbu pēc izrakto apbedīšanas turpinās, jo jau tagad ir atrastas vairākas kapenes, kur guļ čekistu noslepkavotie upuri. Noteikti var teikt, ka līdz 22.jūnijam apcietinātie aizvesti projām.
Ceļš no pilsētas uz centrālcietumu līdzinājās gājienam uz Golgātu. No cietuma puses ved šķirstus. Izraudātām acīm aiz vienkāršo dēļu šķirsta soļo piederīgie. Cietuma pagalmā, kur rindās guļ izraktie upuri, risinās neaprakstāmas ainas. Kāda sirma māmuļa stāv pie sakropļotā dēla līķa. Sirmo māmuļu, kura tuvu bezsamaņai, rokās tur sanitāri. Nepārtraukti skan sievu, brāļu, līgavu vaimanas un plūst asaras. Kad cietumā atved žīdus un komunistus, noslepkavoto piederīgie tos nolād, jo upuru asinis brēc pret debesīm.
Centrālcietuma kameras jau pildās ar žīdiem un komunistiem. Sagūstīti arī daudz miliču un gvardistu. Tie cietuma mūros, kur priekš neilga laika nāves ēnā sēdēja latviešu patrioti, tagad var atcerēties savus briesmu darbus un gaidīt bargo tiesas dienu.
RĪGAS VILNAS RŪPNIEKA ŠOFERA STĀSTS. Tēvija, Nr.5, 05.07.1941
Komunistu laupītāju bars kopā ar saviem nelietīgajiem līdzskrējējiem žīdiem panikā atkāpdamies rekvizēja visus Rīgas satiksmes līdzekļus. Kā īsti notikusi šī paniskā bēgšana un kā lielinieku varasvīri apgājušies ar šoferiem, par to vakar pastāstīja bijušās tekstilfabrikas “8.marts” (Rīgas vilnas rūpnieka) šoferis Alfrēds Laviņš.— Jau 6.maijā kopā ar daudzu citu uzņēmumu šoferiem mūs mobilizēja dažādiem nezināmiem braucieniem. Ne reti veselu dienu nostāvējām ar savām automašīnām Vidzemes tirgū un tad, saņēmuši rīkojumu, mašīnās sakrāvām truļu riteņus un devāmies uz Cīravu, kur sākām strādāt pie aerodroma izbūves. Sarkanarmieši mums apsolīja mēnesī maksāt 800 rbļ., jo ik dienas strādājām vairāk par 12 stundām.
Pēc divām nedēļām, kad līdzpaņemtie līdzekļi bija izsīkuši, prasījām algu, bet saņēmām tikai 60rbļ. avansu. Nostrādāju veselu mēnesi, bet algu nemaksāja arī tad, un es atteicos tālāk strādāt, lai gan kāds majors man atņēma pasi. Ar vilcienu devos uz Rīgu un atgriezos savā darba vietā.
10.jūnija naktī lika atkal braukt uz Uzvaras laukumu un no turienes tālāk uz Altonavas ielu 13, kur mūs jau sagaidīja ar pistolēm bruņoti sarkanie gvardisti, kas no nama izveda divus vecus cilvēkus ar kruķiem un iesvieda mašīnā, pavēlot braukt uz Šķirotavu. Nelaimīgos latviešus vedām visu 10.jūnija nakti un otru dienu. Starp citu, arī 7.iecirkņa priekšnieka kundzi ar divām meitām. Cik varējām stacijās novērot, visus ļaudis sadzina kā lopus vagonos, kurus pēc tam aizplombēja.
Pēc dažām dienām 120 automašīnas aizsūtīja uz Tārgali pie Ventspils, kur bija atkal jāstrādā pie aerodroma būves.Šeit nedeva mums nekā ēst un nebija arī kur gulēt.
Novārguši nostrādājām līdz 22.jūnijam, līdz sākās vācu gaisa uzbrukums Ventspilij. Komunisti lielā steigā sadedzināja visas vecākās automašīnas, bet ar pārējām pavēlēja braukt uz Tukumu. Ja kāda automašīna ceļā sabojājās, to iegāza grāvī un turpat atstāja. Mašīnās Ventspilī iekrāva kartupeļus un benzīnu, un amoka skrējienā devāmies cauri Rīgai uz Cēsīm,
Redzēdams, ka šai paniskai bēgšanai nebūs gala, kādu nakti tīšām sabojāju mašīnu Vidzemes šosejā pie Villa Novas. Tas nelīdzēja, jo lika doties uz fabriku pēc otras mašīnas, kurā pārlika kravu un bija jābrauc tālāk. Iebraucot Cēsīs, braukājām pa pilsētu veselu stundu, jo pavadoņi nezināja kur nodot kravu, līdz beidzot noskaidrojās, ka tā jānogādā Jāņa muižā, uz Valmieras ceļa, kur bija priekšā jau citas automašīnas.
Šeit sākās orģijas, un krievi ar lielu labpatiku dzēra denaturēto spirtu, piedzerdami ūdeni. Ap pl.11 dienā virs mums sāka riņķot krievu lidmašīnas, bet sarkanarmieši teica, ka tie droši vien esot viltīgi maskējušies vācieši un ar ložmetējiem sāka apšaudīt pašu lidmašīnas, kuras arī nogāza.No krievu sarunām nopratām, ka viņi paši nezina kurp doties, uz Valku, Abreni vai Pliskavu.
27.jūnijā mūs dažus izsauca un izsēdināja no mašīnas, pasakot, lai taisāmies ka pazūdam. Pēc ilgas kaulēšanās dažiem šoferiem izmaksāja ceļa naudu, bet pārējie palika tukšā.Cits nekas neatlika, kā kājām sākt atceļu uz Cēsīm. Ceļā mūs daudzreiz aizturēja posteņi un no 15 šoferiem palikām tikai 8. Pārējos aizturēja sarkanarmieši. Pēc pārnakšņošanas Cēsīs bija pazuduši arī 4 pārējie darba biedri. Četratā sākām soļot uz Rīgas pusi. Pretim plūda bēgošie žīdi no Liepājas un Ventspils. Ceļmalā stāvēja sarkanarmiešu grupas basām kājām. Skats uz šosejas bija baigs. Visur mētājās salauztas mašīnas, rati un mantas. Asfalts bija notraipīts asinīm, grāvjos gulēja nošauti žīdi.
Visu laiku pretim plūda žīdu straume, starp kuriem bija daudzi gvardisti. Daudzi stūma rokas ratiņus, piekrāvuši tos dažādām pekelēm. Žīdu baram sekoja tanki, lielgabalu aizjūgi un ložmetēju rati.
Ieroču stobri bija pavērsti pret abām šosejas pusēm, un žīdi, kas brauca garām, teica, ka Rīga jau esot noslaucīta no zemes virsas.Soļojām 28.jūnijā visu dienu, līdz nonācām Siguldā. Dodoties tālāk uz Rīgu, katrā kilometrā saskatījām 10—15 automašīnas un dažādas izmētātas mantas. Daudzās tukšās mašīnas, kas drāzās uz Pliskavas pusi, savāca žīdus, bet sarkanarmiešus atstāja, kuri par to sašutuši sāka šaudīt. Tikuši pāri Juglas tiltam, atviegloti uzelpojām, priecādamies par to, ka divās dienās laimīgi nosoļojām 101 km un atradām Rīgu tīru no žīdiem.

Okupācijas varu maiņa Rīgā 1941. gada vasarā. Nacistiskās Vācijas okupācija Latvijā. Juris Pavlovičs. Vēsturnieku komisijas raksti, 16.sējums (1941–1945)

Personas, kas vācu okupācijas pirmajā dienā pieteica sevi kā Rīgas latviešu kopienas politiskie līderi, nereti vadīja pretrunīgs altruistiska patriotisma un ienesīgas karjeras apsvēruma apvienojums. Viņu vairākums bija virsnieki vai ar militārām iestādēm saistītie darbinieki, jo Rīgas tradicionālās elites pārstāvji izrādījās vai nu cietuši no represijām, vai arī spēja apvienoties tikai uz darbojošos iestāžu un institūciju bāzes, kas pagaidām nebija iespējams. Lai jau 1.jūlijā izveidotu ietekmīgu latviešu organizāciju, bez vācu komandantūras akcepta bija vajadzīgi vēl trīs priekšnoteikumi – vismaz daži uzticami palīgi ar militāru pieredzi, prasme apņēmīgi vai drīzāk nekaunīgi aizņemt pietiekami respektablu, bet vērmahtam pagaidām nevajadzīgu ēku štāba mītnei un iespēja uzstāties radio, lai novirzītu entuziastu plūsmu vēlamajā virzienā. Ja to nevarēja nodrošināt, censoņus vai nu tūlīt aizmirsa, vai arī viņi bija spiesti meklēt citu pašizpausmes veidu.

Kanālmalas pūlī daudzi bija ar mieru uzklausīt jebkuru pārliecinošu oratoru un pat doties tam līdzi. Ja var ticēt V. Arāja liecībai, arī viņam 1. jūlijā izdevies sapulcēt vienkopus ap 300 cilvēku, taču nav šaubu, ka vakarpusē tie izklīda.

Pirmais radušos situāciju savā labā izmantoja bijušais Latvijas militārais atašejs Igaunijā pulkvedis-leitnants V. Veiss. Agri no rīta vēl pirms vērmahta ienākšanas viņš kopā ar nelielu domubiedru pulciņu pameta slēptuvi un ieradās Rīgas pilsētas ēkā Elizabetes ielā 75. Sagaidījis radio darbības atjaunošanu, V. Veiss devās uz radiofonu, kur tiešraidē pasludināja sevi par Rīgas kara komandantu un pavēlēja visām militārpersonām un aizsargiem pulcēties pie jaunizveidotā štāba veselības valdē. Pāris stundu laikā V. Veisa “štābs” bija ieguvis savā rīcībā vismaz vienu autobusu, atradis kādu no

Latvijas armijas ieroču noliktavām un sapulcinājis desmitiem brīvprātīgo. Daži grupas dalībnieki tika nosūtīti uz Morberga namu Basteja bulvārī 10 pie Pulvertorņa, kur paziņoja sajūsminātajam pūlim, ka šeit reģistrēs brīvprātīgos atjaunotās Latvijas armijai.

Tomēr jau dienas vidū kļuva skaidrs, ka V. Veisa tālejošie plāni ir nonākuši strupceļā. Gandrīz visi “štābu” apmeklējušie latviešu virsnieki konstatēja, ka šeit notiekošais ir viena mazpazīstama cilvēka pašdarbība, un devās uz citām pulcēšanās vietām. Var nojaust, ka V. Veiss bija solījis sniegt bruņotu atbalstu vērmahtam un tāpēc aizvien izmisīgāk meklēja profesionālus komandierus kaujinieku vienībām.

Šādā veidā, neko nenojauzdams, kapteinis V. Hazners tūlīt pēc V. Veisa apciemošanas kļuva par bruņotas grupas vadītāju Mangaļsalā un gandrīz nedēļu nodarbojās ar sarkanarmiešu gūstīšanu. Kā šķiet, tieši minētās brīvprātīgo vienības, kas izvietojās Rīgas priekšpilsētās, 1.jūlijā ļāva Rīgā ienākušajiem vērmahta spēkiem pārdroši atteikties no aizsardzības pozīciju veidošanas. Tomēr, ignorējot ar karalietām nesaistītus jautājumus un nespējot gūt militārpersonu aprindu atbalstu, V. Veiss jau pirmajā dienā bija zaudējis iespēju uz īsu laiku kļūt par vienīgo latviešu militāro līderi Rīgā.

Īsi pēc pulksten 10.00 vienā no Rīgas Latviešu biedrības pagrabstāva telpām ievācās vairāki latviešu virsnieki, kas pārstāvēja pulkveža Kalpaka bataljona tā saucamo kalpakiešu organizācijas valdi. Viņu līdera pulkveža Ernesta Kreišmaņa (izcēlies ar varonību 1919.g. uz kuģa Saratov; izdevis laikrakstu Tēvija) sākotnējais mērķis, cik noprotams, bija sapulcināt pēc iespējas lielāku skaitu ietekmīgāko latviešu militāristu un kara veterānu (lāčplēšu), lai runātu ar vāciešiem visu latviešu karavīru vārdā. Ap 12.00, kad Rīgas Latviešu biedrībā sāka ierasties ne mazums agrākajos gados prominentu personu, pienāca ziņa, ka otrpus Vērmaņdārza jau darbojas Veisa “štābs”. Kā šķiet, kalpakieši nekavējoties pieprasīja no sava līdzbiedra V.Veisa paskaidrojumus un saņēma atbildi, ka atteikšanās no pašpiešķirtā latviešu komandanta titula nav gaidāma. Tā vai citādi, bet agrā pēcpusdienā arī E. Kreišmanis nodēvēja savu pagaidu mītnes vietu par štābu un ar radio palīdzību deklarēja, ka tikai viņam ir tiesības pavēlēt latviešu vienībām.

Ernests Kreišmanis

Alfrēds Valdmanis

Ar acīmredzamu nolūku nepieļaut Veisa ietekmes pieaugumu uz Pulvertorņa apkārtni devās vairāki E. Kreišmaņa pilnvaroti virsnieki, kam bija jāuzrauga spontānās brīvprātīgo reģistrācijas norise.

Dažu stundu laikā Kreišmaņa “štābs” tika pārdēvēts par Latvijas Organizācijas centru (LOC; bijušais finanšu ministrs Alfrēds Valdmanis (Gundara Valdmaņa tēvs); satiksmes ministrs Bernhards Einbergs; plkv. Ernests Kreišmanis; Vilis Olavs un citi) un sāka pretendēt uz varu Rīgā un visā Latvijā. Var teikt, ka jau ap pulksten 4.00 pēcpusdienā LOC nevis gatavojās kļūt par Latvijas pagaidu valdību, bet uzskatīja sevi par tādu, jo sāka iecelt savas uzticības personas augsta ranga ierēdņu amatos. Par LOC galveno ietekmes līdzekli kļuva rakstisku un acīmredzot E. Kreišmaņa apstiprinātu amata pilnvaru izsniegšana. Lai gan trūka jebkāda juridiska pamatojuma, šīs steigā rakstītās zīmītes daudziem pietiekami ambicioziem indivīdiem ļāva atrasties piešķirtajā amatā līdz augustam, kad sakārtoja latviešu birokrātisko hierarhiju, vai pat vēl ilgāk.

Kā vienu no pirmajiem LOC, apzinoties, ka savu kandidatūru izvirzīt neizdosies, pilnvaroja A. Jeksti vadīt Latvijas radiofonu. Uz jau minēto Morberga namu devās par valsts tirdzniecības inspekcijas vadītāju pasludinātais kapteinis A. Ķikuts, kam dažās stundās izdevās iekārtot savu biroju, organizēt Rīgas tirdzniecības uzņēmumu pārraudzības sistēmu un atjaunot darbā iepriekšējās vai izraudzīties jaunas piemērotas amatpersonas.

Apzinoties informācijas līdzekļu nozīmi, E. Kreišmanis, pamatoti apšaubot A. Jekstes gatavību pakļauties, steidzīgi organizēja lielas dienas avīzes izdošanu. Ne vēlāk par pulksten 2.00 dienā sabiedrības “Rota” tipogrāfijā Blaumaņa ielā neliela entuziastu grupa bija izlaidusi un izplatījusi skrejlapu avīzes “Brīvā Zeme” ievadlapas formā. Īsi pēc tam tipogrāfijā un redakcijas telpās ieradās žurnālistu grupa Artura Krodera vadībā un, uzrādot LOC pilnvaru, padzina skrejlapas izdevējus un sāka gatavot avīzes “Tēvija” pirmo numuru. Līdz vakaram, pieaugot apmeklētāju, interesentu un lūdzēju skaitam, dažādas LOC pagaidu nodaļas bija aizņēmušas visu Rīgas Latviešu biedrības namu.

Pats to neapzinādamies, V. Veiss, savā pirmajā radiouzrunā aicinot atgriezties darbavietās ugunsdzēsējus un savulaik atlaistos policistus, bija netīšām veicinājis bezvaras stāvokļa drīzu izbeigšanos. Pāris stundu laikā lielākā daļa Rīgas policijas iecirkņu tika atvērta – un tajos varēja sastapt formastērpā ģērbušos kārtībniekus. Rīdziniekiem, īpaši nomales rajonu iemītniekiem, tas bija pēdējais pierādījums, ka varas orgānu darbība ir atjaunota, un daudzi devās uz savām darbavietām. Uzņēmumi ar nebojātām iekārtām un uz vietas palikušu vadošo personālu – “Latvijas kokvilna”, “Elektrons”,

“Varonis” tika sagatavoti ražošanas atsākšanai jau 1.jūlijā. Nekavējoties tika iesaistīti darbā visi sastopamie medicīnas un transporta iestāžu darbinieki. Tomēr daudzviet cilvēkus sagaidīja vienīgi tukšas telpas un slēgtas durvis. Cerot uz avīzes atjaunošanu, pie “Jaunāko Ziņu” redakcijas sapulcējās tās bijušie darbinieki, bet, nespēdami organizēties pašu spēkiem, līdz vakaram izklīda.

Līdz ar tiltu uzspridzināšanu Daugava bija kļuvusi par nepārvaramu šķērsli. Pēc sarkanarmiešu paniskās bēgšanas laivas bija izdevies saglabāt vienīgi Zaķusalas zvejniekiem, kas varēja pārcelt tikai ierobežotu skaitu cilvēku par labu samaksu. Rīgas upes kuģīši tika izmantoti karaspēka un kravu

pārvadāšanai un atsāka regulāru kustību tikai 3.jūlijā. Pārdaugava neizbēgami kļuva nošķirta no pārējās pilsētas. Ne vēlāk par pulksten 13.00 V.Ulleršpergers (pilsētas komandants, vērmahta pulkvedis) konstatēja, ka viņa pie operas nama sapulcinātā vienība sāk reibt un zaudē jebkādas kaujasspējas, “iezemiešu” pūlis netiek kontrolēts un – pats nepatīkamākais – pilsētā aizvien vairāk parādās bruņotas civilpersonas.

Tolaik jau bija zināms, ka pretuzbrukuma draudu nav, un aizkavējušies sarkanarmieši pamet Biķerniekus un Mežaparku. Lai atjaunotu disciplīnu un demonstrētu vērmahta varenību, V. Ulleršpergers pavēlēja saviem karavīriem maršēt pa bulvāru loka ielām ar vienīgo pieejamo bruņutransportieri priekšgalā, radot iespaidu, ka viņu ir vairāk nekā patiesībā. Pagaidu aizsardzības pozīcijas tika izveidotas uz Brīvības ielas Gaisa tilta, novietojot tur vienu 37mm prettanku lielgabalu. Lai kontrolētu situāciju pilsētā, bija atlikušas tikai dažas mobilas izlūku grupas trīs četru vīru sastāvā. Vācu karavīri ap pulksten 14.00 apbraukāja Rīgas kazarmas un citus militārus objektus, aizliedzot turpmāk izsniegt ieročus, izliekot latviešus no telpām un novietojot tajās sargposteņus.

V. Ulleršpergers vai viņa pārstāvji sazinājās ar Ernesta Kreišmaņa un V. Veisa štābiem. Pulkvedim V.Skaistlaukam (Voldemārs Skaistlauks, dzimis kā Voldemārs Šēnfelds; dzejnieks, vēlāk Latvijas armijas ģenerālis, Latviešu leģiona 15.divīzijas artilērijas pulka komandieris) neatļāva būt par Latvijas armijas pagaidu komandieri, pārdēvējot viņu par palīgpolicijas priekšnieku. Latviešu kārtības sargu steigā ieviestās baltās rokas lentes ar sarkanu krustu pēc LOC ieteikuma sāka nomainīt ar sakanbaltsarkanām.

V. Veisam aizliedza dēvēties par komandantu, atļaujot darboties tikai kā pagaidu Kārtības dienesta priekšniekam ar visai ierobežotām funkcijām – pamestu ieroču savākšana un iepriekš pieprasīta atbalsta sniegšana policijai un vērmahtam. Pulksten 22.00 Rīgā bija jāsākas komandanta stundai.

Ļaužu pūlis pilsētas centrā izklīda tikai pēc tam, kad sāka krēslot, atstājot aiz sevis ziediem noklātu Brīvības pieminekļa pakāji un simtiem Latvijas karogu namu logos.

Diemžēl nostāsti par sarkanbaltsarkano karogu glabāšanu patriotiski noskaņotu ļaužu dzīvokļos ir tikai skaista leģenda. Simtiem noliktavā novietoto karogu jau rīta pusē bija atrasts netālu no Nacionālā teātra, kur tika organizēta to izsniegšana.

Slikti pagatavotus nacistiskās Vācijas karogu atdarinājumus lielā skaitā Rīgas centrā sāka izkārt tikai nākamajā dienā. Rīgas citas etniskās kopienas 1.jūlija notikumus faktiski ignorēja; ebreji, kas no rīta bija devušies nopirkt maizi, izdzirdot V. Ulleršpergera radio uzrunu, steigā paslēpās. 1.jūlijs Rīgā kā varu maiņas diena izrādījās neparasti mierīga.

http://www.president.lv/images/modules/items/PDF/item_1639_Vesturnieku_komisijas_raksti_16_sejums.pdf

 

Paziņojums latviešu tautai! Tēvija, Nr.6, 07.07.1941

Vācu karaspēks nenāk kā latviešu tautas ienaidnieks, bet kā jūsu atsvabinātājs no mežonīgā lielinieku sloga.

Cīņa notiek tikai pret lieliniekiem un viņu varas vīriem.

LATVIEŠI!
1. Atbalstiet vācu karaspēku, kur vien jūs varat! Palieciet katrs savā darbā! Neaizsprostojiet ielas un ceļus! Aizkavējiet nodevību un sabotāžu no lielinieku dienestā stāvošo tautas nodevēju puses! Atdodiet ieročus!

2. Šo paziņojumu neizpildīšanas gadījumā vācu karaspēks būs spiests pielietot visstingrākos līdzekļus:
a) Katra pretošanās tiks uz vietas nesaudzīgi lauzta.
b) Nodevējus un nodevēju atbalstītājus uz vietas nošaus.
c) Laupīšana, produktu izšķērdēšana, mašīnu un saimniecisku vērtību iznīcināšana ir sabotāža, un vainīgie tiks sodīti ar nāvi.

Vācu Virspavēlnieks.

PAZIŅOJUMS
Par vācu armijas pasta, telefona un telegrāfa vadu vai jebkuru citu sakaru ierīču neuzmanīgu vai ļaunprātīgu bojāšanu vai iznīcināšanu vainīgos soda ar nošaušanu kā kaitētājus.

Vācu Virspavēlnieks.

 

Latviešu iznīcināšanas instrukcija. Tēvija, Nr.7, 08.07.1941

Kā lielceļa laupītājs, ar slepkavības uzbrukumu pasta ratiem, Staļins, īstā vārdā Džugašvili, sāka savu baismīgo karjeru, kas vēsturē vēl nepieredzētā asins spīdumā blāv pāri visai pasaulei. Ne velti, starp divām progresīvās paralīzes lēkmēm, jau Ļeņins bija ciniski smīnējis par savu mantinieku — “šis pavārs gatavos vienīgi stiprus ēdienus”. Un tiešām — vajadzēs daudzu gadu un daudzu sējumu, lai uzskaitītu Staļina un viņa žīdisko rokas puišu (Krievijas komunistu partijā no apm. 3 milj. biedru vairāk nekā puse ir žīdi) šausmu darbus.

Miljoniem nogalinātu, nobendētu, nomocītu, miljoniem badā mirušu, slimību pārņemtu. Neviens karš nav nesis tādu postu kā Staļina miera gadi, neviena katastrofa tādu haosu, kā viņa “darbs pēc plāna”.
Un katra nākamā diena nesa arvien ko jaunu, arvien ko šausmīgāku.

Viens no pēdējiem Staļina “gudrās un tālredzīgās” politikas pasākumiem bija latviešu, igauņu un lietuvju tautu iznīcināšanas plāns, kas, jau daļēji vien izvests, ir sitis bezgala dziļas rētas mūsu tautas miesās. Kurš gan spēs aizmirst tās baiļu naktis, kad garās rindās plūda smagie automobili ar čekistiem, miličiem un bruņotiem kompartijas biedriem un biedrenēm.
Kā zvēri tie klupa dzīvokļos, rāva automobiļos, ģimeni pēc ģimenes. Garo bezcerības ceļu dzelžos saslēgti aizgāja daudzi simti mūsu armijas virsnieku no Litenes nometnes un daudzi desmiti tūkstoši bērniņu, sieviešu, jaunavu, jaunekļu un vīru no visām Latvijas pilsētām un pagastiem.

Mūsu rokās nācis kāds Krievijas moku kambaru amata lielmeistara, valsts drošības komisāra vietnieka Serova parakstīts dokuments, kas sastādīts tajā pašā liriskajā stilā, kurā dzimumu orgānu izgriešanu un ādas plēšanu dzīvam cilvēkam sauc par nopratināšanu, bet nāves sodu kaunīgi — par augstāko soda mēru.

Šis dokuments saucas ‘Instrukcija par Lietuvas, Latvijas un Igaunijas pretpadomju elementu izsūtīšanas operācijas izvešanas kārtību’, un tas liek lūgt Dievu par tiem, kas šo ceļu jau gājuši, un vēl reiz pateikties Vācijas armijai tiem, kas šeit palikuši.

No instrukcijas vispirms redzams, ka operācija gatavota ilgi un rūpīgi, to sagatavojuši īpaši operatīvie štābi un apriņķu “troikas”, kas tikai īsi pirms pašas operācijas atbilstošos uzdevumus paziņojuši operatīvām grupām — t.i. tiešiem uzdevuma izpildītājiem.

Izsūtīšanas instrukcija ir pēc visiem kara mākslas likumiem sastādīts operatīvs dokuments. Tur rūpīgi, punkts pēc punkta, uzskaitīts, kā sagatavojami izsūtīšanas orderi, transports, vilcieni, ka operācija sākama rīta ausmā u.t.t. Reglamentēts pat mazākais sīkums, no kā patiesā izbrīnā var konstatēt, cik augstu līmeni Krievijā sasniegusi tās vienīgā kara māksla — māksla karot – ar neapbruņotiem iedzīvotājiem, sievietēm un bērniem. Lai sīkāk dokumentu raksturotu, atzīmēsim no tā dažus izrakstus:

“Pretpadomju elementu izsūtīšana no Baltijas republikām ir svarīgs politisks uzdevums. Tā sekmīgs atrisinājums ir atkarīgs no tā, cik rūpīgi apriņķu “troikas” un operatīvie štābi pratīs izstrādāt operācijas izpildīšanas plānu un laikus paredzēt visu nepieciešamo …

Operatīvo grupu — (apcietinātāju) instruēšanu apriņķu “troikas” izdara operācijas priekšvakarā, maksimāli īsā laikā pirms operācijas sākšanas. Apriņķu “troikas” savlaicīgi gatavo nepieciešamo transportu operatīvo grupu pārvešanai — uz operācijas vietu ciemiem…

Pēc operatīvo grupu vispārīgās instruēšanas, pēdējām nepieciešams izsniegt dokumentus par izsūtāmiem. Dokumentiem jābūt laikus savāktiem un saliktiem pēc operatīvām grupām, pagastiem un ciemiem, lai izsniegšana notiktu bez traucējumiem …

Ierodoties ciemos, operatīvās grupas (ievērojot nepieciešamo konspirāciju) sazinās ar lauku padomju priekšsēdētāju, sekretāru vai locekļiem un pie tiem noskaidro izsūtāmo ģimeņu precīzu dzīves vietu …”

Cilvēku medību augstā klase!

Vili Lāci! ‘Zvejnieka dēla’ izskaņā jums liekas, ka tauta jūs sauc! Nē, tā jūs nolād. Ja vācu bumba jūs nav sašķaidījusi, ja čekisti bēgot jūs nav izsvieduši no Rīgā zagtā automobiļa, kā viņi to jau izdarījuši ar citiem komisāriem, ja Staļins jūs nav licis nošaut par to, ka pārāk maz esat bendējuši latviešu tautu, tad tekulis un bēgulis jūs būsiet virs zemes.

Andrej Upīt! Tik briesmīgi nosmērēt seju Staļina asiņaino zābaku bučojot. Tas nav nomazgājams.

Un kā jau komunistiem parasts, šis latvju tautas vēsturiskais dokuments, bez briesmīgās nežēlības sevī slēpj arī visdrausmīgāko, viltu un krāpšanu. Mēs būsim precīzi un runāsim vienīgi instrukcijas vārdiem:

“Pēc kratīšanas izsūtāmiem paziņojams, ka viņi ar valdības lēmumu tiek izraidīti uz citiem savienības apgabaliem. Ņemot vērā, ka lielam daudzumam izsūtāmo jātiek arestētiem un novietotiem speciālās nometnēs, bet viņu ģimenes nosūtāmas uz speciālām nometināšanas vietām attālākos apgabalos, nepieciešami izsūtāmo ģimeņu galvu un ģimeņu locekļu “izņemšanas operāciju” izdarīt vienlaicīgi, neziņojot viņiem par priekšā stāvošo šķiršanos.
Visas ģimenes nosūtīšana līdz iekraušanas stacijai notiek vienos ratos un tikai iekraušanas stacijā ģimenes galvu novieto atsevišķā no ģimenes, speciālā ģimeņu galvām nozīmētā vagonā.

Sakravāšanas laikā izsūtāmo dzīvoklī ģimenes galva jābrīdina, lai personīgās vīriešu mantas tas novietotu atsevišķā čemodānā, jo izsūtāmo “sanitārā apstrādāšana” (san.obrabotka) izsūtāmiem vīriešiem notiks atsevišķi no bērniem un sievietēm.

Iekraušanas stacijās arestējamos ģimeņu galvas iekraut (ne ievietot, bet burtiski “iekraut”) sevišķi viņiem nozīmētos vagonos, kurus nozīmēs speciāli šim mērķim iecelts operatīvais darbinieks…”

Cilvēku medīšanas un iznīcināšanas augstā skola vienīgā no visām skolām, ko Staļinam ir izdevies pacelt līdz tam tik stipri kārotam līmenim, kurš “pārsniedz Eiropu”.

Ir bezgala smagi, bet arī nepieciešami pateikt. Izsūtīšana nav bijusi nekas cits, kā apzināta un pēc noteikta plāna izvesta latviešu tautas iznīcināšana:
vīrieši apcietināmi un novietojami speciālās nometnēs, bet viņu ģimenes nosūtāmas uz speciālām nometināšanas vietām attālākos apgabalos.
Pat naivais sapratīs, ko tas nozīmē un pat mazdūšīgam roka kļūs stingra darot to, kas tagad jādara visiem.

 

Par ko noslepkavoja latviešu patriotus. Tēvija, Nr.7, 08.07.1941

Pasaules tiesu vēsture nepieredzēti spriedumi.

Žīdu čekisti un bendes paguva izdemolēt centrālcietuma kancelejas, iznīcināt vai paņemt līdzi svarīgākos dokumentus, kas liecinātu par latviešu patriotu likteņiem. Tagad rūpīgi pārmeklējot cietumā atstātos papīrus, atrasts oriģinālsaraksts par 78 latviešiem, kuriem piespriests nāves sods. Cik liela steiga bijusi centrālcietumā šo sarakstu sastādot, liecina tas, ka viena un tā pati persona notiesāta divas reizes.

Sarakstā atrodamas arī ziņas, par ko latviešiem piespriests nāves sods.

Nošauto pulkvedi Miervaldi Lūkinu apvaino, ka viņš 1919.gadā aktīvi cīnījies pret padomju iekārtu un sarkano armiju. Sākot ar 1922.gadu bijis valsts prezidenta Kārļa Ulmaņa adjutants. Nodarbojies ar pretpadomju aģitāciju. Žīdu čekisti vairāk nepamatotus apvainojumus pulkvedim nav varējuši izdomāt un vienkārši pierakstījuši klāt “un tā tālāk”. Apvainojums esot pierādīts.

Ārsts Nikolajs Reinics 1919.gadā iestājies vācu nacionālā landesvēra vienībā. Bijis nacionālsociālists un Hitlera piekritējs. Savu pazīstamo vidū aģitējis pret padomju iekārtu. Jūlija vidū 1940.g. gribējis nelikumīgi izbraukt uz Vāciju.

Plkv. Nikolajs Fogelmanis bijis cara armijas virsnieks. Palīdzējis orientēties vācu aviācijai. 1919.gadā brīvprātīgi iestājies Latvijas armijā un ieņēmis svarīgu vietu. Pēdējā dienesta pakāpe — pulkvedis.

Augusts Kalnpuris bijis aizsargs. Slēpies no mobilizācijas mežā, apcietināts 22.jūnijā.

Heinrichs Neibergs naktī no 24. uz 25.jūniju gaisa trauksmes laikā šāvis no sava dzīvokļa, lai saceltu starp iedzīvotājiem paniku.

Haralds Jandals aģitējis pret padomju iekārtu. Lamājis sarkano armiju un izteicis vēlēšanos iestāties padomju iestāžu sarkanā dienestā, lai vēlāk iegūtās ziņas nodotu Vācijai.

Aleksandrs Bartenverters esot noskaņots pret padomju iekārtu un starp vairākām personām vedis kontrrevolūcionaru aģitāciju, cildinājis fašismu un nievājis padomju aviāciju.

Juris Bucis bijis naidīgi noskaņots pret padomju iekārtu. No 1940.—1941.g. sistemātiski vedis kontrrevolūcionaru aģitāciju pret padomju iekārtu. Cildinājis fašistisku iekārtu.

Matvejs Kuzņecovs 1924.g. atbraucis no Padomju Savienības Latvijā. Laikā no 1932. — 1933.g. bijis Vācijā, Čehoslovākijā
un Somijā. 23.jūnijā nodevības nolūkā devis raķešu signālus vācu lidmašīnām un apšaudījis tvaikoni “Smoļnijs”.

Pēteris Dolgovs, sākot ar Vācijas – Padomju Savienības kara sākumu aģitējis pret padomju iekārtu. 23.jūnijā nodevības nolūkā devis raķešu signālu un apšaudījis tvaikoni “Smoļnijs”.

Sergejs Aleksejevs tāpat 23.jūnijā devis raķešu signālus vācu lidmašīnām, aģitējis un apšaudījis “Smoļniju”.

Kristijans Freidenfelds (sarakstā minēts Frīdenfelds) nodarbojies ar sabotāžu. Kara laikā signalizējis vācu lidmašīnām.

Eduards Krūze, sākot ar 1919.g. kalpojis baltajā armijā. Laikā no 1922.-1940.g. strādājis kā tiesnesis un komunistu un komjauniešu lietu izmeklēšanas laikā esot pēdējos sitis, rāvis matus un visādi spīdzinājis.

Augusts Rozenbergs kopš kara sākuma ar Vāciju atstājis darba vietu un aģitējis pret padomju iekārtu.

Vilis Pikans laikā no 1934.—1940.g. bijis aizsargu organizācijā. Pēc padomju iekārtas nodibināšanās Latvijā aģitējis pret
tās iekārtu un gribējis organizēt aktīvu pretošanos pret padomju iekārtu, kad būtu sācies karš starp Padomju Savienību un Vāciju.

Arvīds Mednis bijis spiegu organizācijas dalībnieks. Savācis dažādas ziņas par Padomju Savienību vācu iestāžu uzdevumā. Sākoties karam ar Vāciju, viņš savas organizācijas biedriem devis norādījumu palīdzēt vācu parašutistiem, kuri nolaidušies Latvijas teritorijā.

Jānis Kuks 1941.gada aprīli dezertējis no sarkanās armijas un kopā ar citiem gribējis pārbēgt robežu. Viņš viltojis dokumentus. Voldemārs Valeskalns 25.jūnijā devis gaismas signālus fašistu aviācijai un veicinājis bombardēšanu.

Eduards Ūdris nav bijis apmierināts ar padomju iekārtu Latvijā. Savu pazīstamo vidū sistemātiski vedis pretpadomju aģitāciju.

Jūlijs Viķelis tāpat nav bijis apmierināts ar padomju iekārtu un starp paziņām aģitējis. Ir aizdomas, ka viņš signalizējis vācu lidmašīnām.

Rūdolfs Svarups bijis policists un naidīgi noskaņots padomju iekārtai. Gaisa trauksmes laikā atradies kapsētā un tādā veidā pārkāpis padomju iestāžu noteikumus.
Jāatzīmē, ka Svarups notiesāts divas reizes. Viņš sarakstā atrodams ar num.45. un 48. Ierakstot viņu sarakstā otro reizi, atzīmēts, ka viņš kalpojis policijā laikā no 1936. līdz 1940.g. Vedis cīņu ar kreiso kustību.

Vladislavs Rubulis kā bijušais policists naidīgi noskaņots pret padomju iekārtu. Gaisa trauksmes laikā atradies uz savas mājas jumta Gertrūdes ielā 47 un devis gaismas signālus.

Kazimirs Burneiko nošauts tikai tāpēc, ka glabājis kāša krusta zīmi.

Par līdzīgu pārkāpumu uz nāvi notiesāta arī Minna Ellerburga. Viņa esot glabājusi pie sevis kāša krusta zīmi un nodevusi to augšā minētam Kazimiram Burneiko. Jāatzīmē, ka Minnas Ellerburgas līķis vēl nav atrasts.

Cik mums izdevies noskaidrot, tad vairākām uz nāvi notiesātām sievietēm izdevies no cietuma izbēgt. Oficiāli šīs ziņas vēl nevar apstiprināt. Miķelis Čaguss nošauts tāpēc, ka sākot ar 1935.gadu bijis aizsargu organizācijā. Pēdējā laika vedis aģitāciju pret padomju iekārtu.

Arī nošautais Heinrichs Vistiņš esot bijis aizsargu organizācijas biedrs. Tāpat vedis aģitāciju pret padomju iekārtu.

Arnolds Čuibe nošauts tāpēc, ka bijis Skolu departamenta vicedirektors Latvijā. Vācu uzlidojuma laikā signalizējis lidmašīnām.

Viņa dēls Arnolds-Nikolajs Čuibe nošauts kā aizsargu organizācijas biedrs. Esot signalizējis vācu lidmašīnām.

Jānis Kuks 1941.g. aprīļa mēnesī palīdzējis dezertēt no sarkanās armijas Pēterim Kukam un Raimondam Eglītim. Viņš tos apgādājis ar viltotiem dokumentiem, pistolēm un kaujas patronām.

Kārlis Valdmanis bijis vec. kārtībnieks, aktīvs aizsargs un palīdzējis orientēties vācu lidmašīnām.

Videvuds Roga noslepkavots tikai tādēļ, ka bijis aktīvs aizsargs.

Ādolfs Cirss nogalināts tikai tādēļ, ka bijis aktīvs aizsargs.

Indriķim Stallītim piespriests un izpildīts nāves sods, jo tas dzimis kulaku ģimenē. Līdz padomju iekārtas nodibināšanai Latvijā piederējusi liela maizes ceptuve, veikals un divstāvu nams. Ekspluatējis 8 cilvēkus. Naidīgi noskaņots padomju iekārtai, izplatījis provocējošas baumas, lamājis sarkano armiju, izrādījis simpātijas vāciešiem un izdalījis kontrrevolūcionāras lapiņas.

Pēteris Frišenfelds nošauts kā liela nama īpašnieks. Saviem pazīstamiem izteicis neapmierinātību par padomju iekārtas nodibināšanos Latvijā.

Richards Krauja nošauts par dzimtenes nodevību. Dzimis 1896.g. Cēsu apr. 1923.gadā pārnācis no Padomju Savienības Latvijā un līdz apcietināšanas dienai nodarbojies ar spiegošanu.

Arturs Rozenbergs vedis pretpadomju aģitāciju, cildinājis vācu fašismu un izteicis cerības, ka padomju iekārtai drīz pienāks gals.

Herberts Lucaus starp iedzīvotājiem vedis pretpadomju iekārtai naidīgu aģitāciju un cildinājis fašismu. Priecājies, ka Vācijas Vadonis Ādolfs Hitlers ieņem jaunas zemes.

Tādos žīdiski boļševistiska žargona vārdos motivēta mūsu patriotu noslepkavošana. Kā no nāves spriedumu motīviem redzams, tad nošauti pilnīgi nevainīgi latviešu patrioti.

Laikam gan tikai Āfrikā, pie cilvēku ēdējiem, var pastāvēt tāda tiesa un šādi spriedumi. Šis atrastais nāves spriedums ieies nevien Latvijas, bet arī visas pasaules tiesu vēsturē kā vislielākā noziedzība pret taisnību.

Šādu spriedumu spēj sastādīt tikai 20.g. simteņa izdzimumi — sarkanie žīdu čekisti un bendes, lai iznīcinātu ar varu pakļautās tautas labākos dēlus.

Nāves spriedumu parakstījis žīds S.Šustins. Viņš uzrakstu “nošaut” 26.jūnijā uz oriģināla uzrakstījis ar sarkanu tinti. Uz pēdējās lapaspuses redzams ar sarkanu tinti rakstīts bendes apliecinājums, ka viņš saņēmis 62 cilvēkus.
Prokuratūrai jau ir ienākušas ziņas par vairākām kapenēm, kur guļ noslepkavotie patrioti. Kapenes atraks tuvākās dienās.

 

Kā izrēķinājās žīdu čekisti Lielstraupē. Tēvija, Nr.7, 08.07.1941

1.jūlija pievakarē Lielstraupē tika saņemti un aizvesti uz tuvējo mežiņu blakus kapsētai Lielstraupes MTS darbinieki — dir.Pinka, naftas punkta pārzinis Lācis, grāmatvedis Ģerdens un saimniecības vad. Badītājs, necilvēcīgā kārtā spīdzināti, aplaupīti, un pēc vairāku stundu pratināšanas nostādīti purvmalā un šauti.

Badītājam laimīgā kārtā izdevās izbēgt, Ģerdens sašauts vairākiem revolveru šāvieniem, izlikās par mirušu un nakts tumsā nokļuva līdz tuvākām lauku mājām, kur to smagi ievainotu uzņēma ārstēšanā. Lāci pēc nošaušanas čekisti vēl nežēlīgi sadauzīja, ielaužot pieri un žokļa kaulus. Agr. Kugam izdevās izbēgt no lielinieku bendēm, pateicoties iepriekšējam vietējo zemnieku brīdinājumam.

… un Babītē

Vietējie iedzīvotāji kopā ar aizsargiem noorganizējuši aizsardzības pulciņus, kuri sagūstījuši jau simtiem klejotāju sarkano kareivju. Pie sagūstīšanas sarkano “poļitruki” parasti ģērbušies nolaupītās privātdrēbēs un uzdodas par strādniekiem, kas pazaudējuši piederīgos un grib braukt darbā. Strautu māju šķūnī bija ielauzušies 5 “poļitruki”, kurus gūstot krita Božu māju saimnieks.

2.jūlijā sarkano banda nošāva Babītes pasta un telefona nodaļas priekšnieku. Lāču mājās nolaupītas visas drēbes un pārtika, mežsargiem Briņķim un Spēkam drēbes.
Drošības iestādes apsolījušas sūtīt babītiešiem palīgā papildu spēkus, lai no sarkano bandām iztīrītu Cenas un Tīreļa purvus.

 

SARKANO NEZVĒRU BRIESMU DARBI Limbažos un Apkārtnē. Tēvija, Nr.7, 08.07.1941

Kāds iebraucējs no Vidzemes jūrmalas redakcijai pastāstīja par sarkano nezvēru briesmu darbiem Limbažos un apkārtnē. Sarkanajiem atkāpjoties, Pabažos un Saulkrastos nodibinājās pašaizsardzības pulciņi. Drīz vien šiem pulciņiem vajadzēja doties uz Limbažiem, kur bija sapulcēti prāvi sarkano spēki. Ap 2000 sarkano laupītāju, čekisti, miliči un matroži, bija nocietinājušies pie Limbažu stacijas. Viņiem bija daudz auto mašīnu un ieroču. No Limbažiem tie devās uz apkārtējiem pagastiem laupīt un slepkavot.

Pirmais uzbrukums Limbažiem notika ceturtdien, kad apm. 50—100 drošsirdīgie vietējie un no Rīgas atbraukušie patrioti ielauzās Limbažos. Bet sarkanie gandrīz vai no katras mājas viņus saņēma lodēm un tā kā atbrīvotājiem aptrūka munīcijas, uzbrukums bija jāpārtrauc un jāatkāpjas. Bet sarkanie bandīti bija nogriezuši atkāpšanās ceļu un lielais vairums drošsirdīgo cīnītāju krita nevienādā cīņā.

Nākošā dienā no Rīgas pienāca prāvi papildspēki ar lauku un prettanku lielgabalu. Apšaudot un iztīrot katru Limbažu māju, sarkanie tika padzīti. Nošauto čekistu un miliču skaits ir ļoti liels.

Atkāpjošos sarkano vajāšana turpinās Puiķeles – Alojas virzienā.

Iedzīvotājiem ieteicams būt modriem un uzmanīgiem, jo mežos vēl slēpjas sarkanie bandīti, vietējie komunisti un citas šaubīgas personas.

Te kāds raksturīgs gadījums:
Saulkrastu jūrmalā no 50 km attālās Rīgas ierodas divi velosipēdisti, no kuriem viens runā tikai krieviski. Paskaidro, ka esot atbraukuši “izpeldēties jūrā”. Protams, “peldētāji” nogādāti drošībā, kur noskaidros viņu īstos nolūkus.

Uz vietām trūkst ieroču, lai sekmīgi cīnītos pret sarkanajiem bandītiem. Ieroči steidzīgi vajadzīgi. Bandītu vēl daudz un, pārtikai aptrūkstot, tie ies laupīt.

 

Morālisku stāžu. Tēvija, Nr.9, 10.07.41

Pagājušais darbības gads ar š.g. 1.jūliju noslēdzies, piepildot latvju tautas lielumlielās daļas cerības. Un kaut arī gada pārskats pagaidām nav pilnīgs — vēl arvien ar savām dzīvībām maksājot latvju varoņi tīra mūsu mazās dzimtenes mežus un purvus no “nenotveramās” atlieku indes — taču daži bilances skaitļi jau gluži labi pārskatāmi un, gluži dabīgi, ka pirmā kārtā mūsu uzmanību saista … debitori.

Sāksim ar tām divām Latgales priekšpilsētas sieviņām, kuras pag. gada 17.jūnijā ieradušās Rīgas stacijā tukšiem maisiem rokās un cītīgi taujāja, kad varēs sākt laupīt buržuju mantas. No sieviņu puses tā, protams, bija klasiska dumjība, tāda pati, kā Bruno Kalniņa un Fēliksa Cielēna atgriešanās Latvijā, jo tur, kur Višinskis bija nolēmis laupīt pēc plāna — un viņš taču nostiepa uz moku beņķa pašu komunisma ābeces autoru Buharinu, — tur, protams, pašplūsmei nebija vietas.

Atcerēsimies tālāk, cik viegli, pagrīdes aģentu draudu spiesta, Rīgas strādniecība izgāja uz ielas apsveikt sarkano armiju un nedaudz vēlāk — “prasīt Latvijas pievienošanu Krievijai”. Tāpat atcerēsimies, cik viegli Višinskim izdevās sastādīt ‘Jaunāko Ziņu’ valdību, t.i. komunistisko valdību, kur kupli bija reprezentēta ‘Jaunāko Ziņu’ redakcija — tieši valdībā Kirhenšteins, Blaus, divi Lāči, tad blakus amatos Galenieks, Kaģis un citi mazāki gari.

Laiks un iestādes noskaidros, kas tie īsti bijuši par apstākļiem, kad pilsonisko izdevēju un viņu augsto aizbildņu paspārnē varēja izveidoties šāds nodevēju perēklis. Mēs sakām nodevēju, jo vienīgi muļķis vai naivais var domāt citādi.

Palasāties vecos laikrakstos Viļa Lāča pirmo runu — “viss, kas Latvijai ir labs, nācis no Padomju Savienības”. Toreiz Lācis vēl nebija saņēmis likteņa brīdinājumu, kas nedaudz vēlāk ņēma dzīvību viņa dēlam, bet arī pēc tam viņš palika tāds pats, un kad Rūta Skujiņa, Staļina pirmā slavinātāja komunistiskajā latviešu dzejā, bija aizgājusi pie Viļā Lāča aizlūgt par savu nežēlastībā kritušo vīru (Jūliju Lāci), draugs Vilis tai lepni atbildējis: “Ko gan nozīmē viena cilvēka liktenis tajā milzu darbā, ko mēs tagad darām.”

Vai atceraties tos 100 vīrus, kas kā viens nobalsoja par Latvijas “pievienošanos” Krievijai.

Katrs ganu zēns tagad ar šauteni rokā skrien cīņā ar sarkaniem, bet šajā nodevēju rindā nebija neviena, kas uzdrīkstētos balsot pretim un izkliegt pasaulei patiesību — ka Latvija nebūt negrib Krievijai pievienoties. Un kā gan viņi to varēja, kad Saeimā bez speciāliem pagrīdniekiem bija salašņas vai tādi vīri kā augstāks tiesnesis Pabērzs, kurš visus 20 gadus bijis slepens kompartijas biedrs.

Vai atceraties slaveno delegāciju, kas brauca uz Maskavu mūs pievienot un par to saņēma Jūdasa algu — 5000 rubļu uz galviņas. Un cik pārliecināti viņi bija. Blaus pat lielā steigā sev sameklēja otru, jaunāku sievu, jo viņš domāja savu īsto dzīvi tagad tikai sākamies.

Ar šiem piemēriem pietiks, lai rādītu, ka Maskavas roka bija veikli apgājusi mūsu uzraudzības iestāžu modrību un, ka par kominterna naudu savervētie nodevēji sarkanās armijas ienākšanai bija sabruģējuši diezgan gludu ceļu.

Bet mēs nu nebūsim Burboņi, kas nekā nav sapratuši un mācījušies. Jau pirmās stundās pēc Lielvācijas karaspēka ienākšanas mūsu patrioti uzrādīja apbrīnojamas drosmes un organizācijas spējas, ar to paglābdami daudzu dzīvības. Bet nav arī noslēpums, ka šo periodu centās izmantot ļoti daudzi, kam bija jāglābj āda, un darīja to viņi visai asprātīgā kārtā — mēģinot iespiesties jaunā laika darba darītāju rindās.

Tāpat nav noslēpums, ka vienu otru iestādi vēl vada tas pats direktors vai viņa palīgs, kas komunistu laikos, un viena otra uz vājprātības pamatiem dibināta uzņēmuma darbinieki vēl domā, ka varētu palikt nevien viņa iestāde ar visiem štatiem, bet arī ar komunistu laika nosaukumiem, kaut gan uzņēmums dod milzīgu deficītu ik stundas. Te nu gan šādus zaudējumus nesošo uzņēmumu vadītājiem jāatgādina, ka viņu “lepnās bodītes” jātaisa ciet vienā mirklī, jo viņu uzņēmumu deficīti nav nekas cits, kā valsts mantas izšķērdēšana.

Un otrkārt: mūsu zeme nekad vairs neiestigs tādā birokrātijas purvā, kādā tā bija nokļuvusi “mūsu saulītes Staļina laikā” un … zināmā mērā arī pirms tam, kad strādniekam un zemniekam nācās lielu tiesu sviedru liet pārspīlētās ierēdņu armijas uzturēšanai. Šis priekšnoteikums palīdzēs atrisināt kādu citu problēmu — personāla izlasi, jo tam jābūt bez mazākā sarkanā traipa. Visiem “bezpartejiskiem boļševikiem” un līdējiem ir jānozūd no mūsu pārvaldes aparāta apvāršņa, jo mums pietiek vīru un sievu bez viltus, kā visa mūsu tauta.

Un ja kāds iestādes vadītājs kavēsies pie šī darba ķerties vai arī to darīs “formas pēc”, tad drīz vien tam pašam būs jākaisa pelni uz galvas. Ja komunistiem bija savs stāžs — cietumā nosēdēto gadu skaits, tad lai mums ir arī savējais — ne ar olekti, bet ar morāles normām mērojamais.

Tā arī būs labākā garantija pret lāčiem un citiem plēsoņiem, it sevišķi, ja savas sirdis kalsim cietākas un iesim cīņā ar laikmetīgiem ieročiem.

Mēs it labi zinām drūmo likteni, kāds gaida uz Krieviju aizvestos latviešus. Bet tajā pašā laikā Rīgā un provincē brīvā dzīvo vesela rinda krievu virsnieku ģimeņu, neaizbēgušie Maskavas krievi un mūsmāju žīdi, kuru “nopelni” un nostāja labi zināma. Mēs esam baudījuši pārāk skarbu skolu, lai riskētu kaut ar mazāko neuzmanību.

 

Komunisti aizejot izlaupa Jaunpili. Tēvija, Nr.8, 09.07.1941

Pēdējās sarkanā terora dienās čekisti no Jaunpils pag. aizveduši uz Krieviju 4 ģimenes — pag. vecāko Gulbi, aizsargu nodaļas priekšniekus Mozertu un Dzelzgalvi un aizsargu vada komandieri Grīnfogtu.

Vietējie komunistu varas vīri Jaunpili atstāja 27.jūnijā, pirms tam izlaupot pastu, krājkasi, patērētāju biedrības veikalu u.c. iestādes, piesavinoties naudu.

Patērētāju biedrības vadītājs Arvīds Neimanis paņēmis līdzi veikala kasi. — Bez tam čekisti bēgot paņēma līdzi divas saimnieku meitas, kas līdz šim vēl nav atradušās.

Tūlīt pēc sarkano aizbēgšanas pagastā nodibināta 100 cilvēku pašaizsardzības grupa kadeta Rumbas vadībā, kas pievāc klīstošās bandītu atliekas. Pagastā dzīve atjaunota un jau uzņemti pirmie sakari ar Rīgu.

600 bēgošu automobiļu stundā. Tēvija, Nr.10, 11.07.1941

Sarkanā terora trakošana Cēsīs. Spīdzināšanas un laupīšanas.

Redakcija saņēmusi sīkākas ziņas par sarkano bandītu šausmu darbiem Cēsīs. Sevišķi baiga bijusi nakts no 14. uz 15.jūniju, kad it kā motoru pārbaudei pilsētas tirgus laukumā bija saziņotas visas pilsētā un apriņķi esošās smagās un vieglās automašīnas.

Iestājoties krēslai, miličiem un sarkanās čekas un žīdu gvardistiem pārpildītās mašīnas devās visos virzienos. Pēc dažām stundām tās atgriezās pārpildītas ar apcietinātiem pilsētu un lauku iedzīvotājiem. Viens pēc otra pildījās stacijā novietotie aizrestotie 15 preču vagoni. Trūkst vārdu, lai aprakstītu tās baismīgās ainas, kas risinājās aizrestoto vagonu priekšā. Ja kāds no apcietināto piederīgiem mēģināja caur šaurajām vagonu durvju spraugām nodot kādu sainīti, to ar durkļiem gaiņāja projām. Otrās dienas pievakarē apcietinātie cēsinieki sāka savu Golgatas braucienu.

Pēc dažām dienām dažs gan saņēma laimīgi izsviestu vēsti, bet tagad jau trešo nedēļu par aizvesto likteni nav vairs nekādas vēstis. Tikko vilciens bija atstājis staciju, sarkanie varasvīri sāka aizvesto mantu “izūtrupēšanu”. Par smieklu naudu dažādie komisāri un vietējo iestāžu varasvīri “iegādājās” veselas dzīvokļu iekārtas un citas mantas.

Pēc Lielvācijas armijas ienākšanas Daugavpili sarkanos varasvīrus pārņēma milzīga panika. Cauri pilsētai un pa Vidzemes šoseju bez mitēšanās plūda “neuzvaramās” armijas daļas.

Stundas laikā izdevās saskaitīt vairāk nekā 600 automobiļu, kas bija pārpildīti gan sarkanarmijas komandieriem, viņu ģimenes locekļiem, Rīgas un Jelgavas miličiem, čekistiem un žīdiem. Šādas automobiļu straumes plūda cauri pilsētai un šosejai nepārtraukti divas dienas un nakti. Sarkano kareivji, galīgi noskranduši un izsalkuši, vairums basām un asiņainām kājām, bez kādas vadības, maldīdamies klīda pa visiem ceļiem un novārguši bieži vien nespēka saļima ceļa malā atkal.

2.jūlija pievakarē pilsētā parādījās viens otrs no aizbēgušajiem varasvīriem. 4.jūlija agrajā rītā pilsētas namu sienas satricināja apdullinošs sprādziens. Bija uzspridzināta munīcijas noliktava iepretim tirgus laukumam. Pēc tam uzspridzināja lielās benzīna tvertnes. Žīdu čekisti bija aizdedzinājuši arī Cēsu stacijas ēku un jaunās karavīru mītnes pie Cēsu-Valmieras ceļa. Neatstāja veselu arī dzelzceļa viaduktu Jaunā ielā. No stacijā novietotā bruņotā vilciena baznīcas virzienā bandīti šāva granātām. Spridzināšanas un dedzināšanas laikā pilsētā vēl klīda žīdu un gvardistu bandas, kas ar šauteņu durkļiem uzlauza veikalus un tos izlaupīja.

Ienākušos vācu karavīrus cēsinieki apbēra ar ziediem un asarām acīs pateicās par atsvabināšanu no šausmīgā sarkanā terora jūga. Gandrīz ik dienas kapu smiltājā gulda mocekļa nāvē kritušos upurus, ko izdevies tagad atrast. Daudzi no viņiem pirms nāves nežēlīgi spīdzināti un sakropļoti.

Pēdējais sveiciens no centrālcietumā apcietinātiem, kurus 24.jūnijā aizveda uz Krieviju. Tēvija, Nr.10, 11.07.1941

Atrasta grāmata ar ieslodzīto latviešu ziņojumiem.

Izsūtīto starpā, kas ievietoti vagonā, no kura izmesta šī grāmata, ir latvieši no Rīgas, Alšvangas, Kokneses, Burtniekiem, Jaunpiebalgas, Taurkalnes, Madonas, Liepājas, Kuldīgas, Talsiem, Balviem, Valmieras. Viņu pēdējais vēlējums šāds:

“Gādājiet, ka arī mēs vēl redzam dzimto zemi. Bet visvairāk gādājiet par to, lai viņa būtu tāda, ka tur būtu prieks atgriezties. Visu Tēvzemei! 24.jūnijā, 1941.gadā. Trimdinieki.”

Skrīveru komandants LKOK Kristaps Upelnieks Tēvijas redakcijai nodevis Rīgas centrālcietuma bibliotēkas grāmatu “Aglonas Dievmātes atgriešanās” , kuru viņš atradis dzelzceļa posmā starp Skrīveriem un Koknesi. Tajā starp rindām un uz lapaspušu malām 30 apcietināto ziņojumi saviem piederīgiem un latviešu tautai. Grāmata izmesta pa vagona restoto logu 24.jūnijā, kad uz Krieviju komunisti aizsūtīja ap 5000 latviešu, kas mēnešiem bija smakuši Rīgas centrālcietuma un termiņcietuma kamerās un moku kambaros.
Bez tiesas sprieduma nosēdējuši kopš novembra, decembra, citi šī gada sākumā.

Piezīmēs redzams, ka kāds students apcietināts par to, ka viņš 17.novembrī ieradies Brāļu kapos. Par to 8 mēneši bez izmeklēšanas un izsūtīšana uz Krieviju. Kāds Rīgas arodskolas audzēknis apcietināts decembrī. Pie viņa nav pielaists neviens. Arī sarakstīties neatļauts. Tas pats noticis ar citiem, pat ar bērniem 12 gadu vecumā, kas atrauti no tēva un mātes iemesti moku kambaros par to, ka viņi pie sava skolnieka svārka valkājuši nacionālo karodziņu. Un tomēr, kā no atrastās grāmatas redzams, viņi aizbrauca nesalauzti, viņi aizbrauca kā latvieši.

Lūk, ko viņi raksta restotā vagonā:

Mēs tūkstoši aizbraucam. Tautas stiprums nezudīs. Tēvzeme neies bojā un būs stipra mūsu valsts, ja palikušie ziedosies un ko svētāku turēs augstu pāri savām personīgām interesēm.
Jāņuguņu vietā iededziet uguni sirdī un līgošanas vietā lai skan kaujas dziesmas.”

“Latviete! Esi modra. Liktenīgā stunda jau klāt. Kā sendienās atkal plīvos sarkanbaltsarkanais karogs un laimes dziesmām skanot plecu pie pleca iesim ierakumos, tranšejās, barikādēs, lai cīnītos par Latvijas brīvību.
Latvieti! Tā būs uzvaras diena. Mūsu uzvaras diena, kad sāksim veidot jaunu dzīvi.”

“1941.g. 24.jūnijā. Ieslodzīto ešelonā jau slāpstam vairāk stundu. Vairāki slimnieki smok bez medicīniskās palīdzības un sauc: “Lūdzu ūdeni! Mums slāpst!” Aiz loga atbild: Mieru netraucējiet un neprasiet nekā. Un tomēr: “Lūdzu ūdeni! Mums slāpst! Bet tēvija mūs mīl, kā mēs mīlam viņu un — nenoslāpsim.”

Centrālcietuma apcietinātie aizbraucot lūdz ar pašrocīgi grāmatā ierakstītām rindām sveicināt viņu bērnus, sievas un tuviniekus. Viņi lūdz latviešus rūpēties par viņu ģimenēm.

Par apstākļiem Rīgas centrālcietumā šī gada 14.maijā apcietinātais raksta:

“Politisko starpā ir sirmgalvji 70 un vairāk gadu veci un bērni. Visas kameras ārkārtīgi pārpildītas. Pat vieninieku kamerās reizēm sēž līdz 6 cilvēki. Viens guļ gultiņā, pārējie kur pagadās. No rīta saņemam 500 gr.rupjas maizes visai dienai, brūnu šķidrumu, pusdienās puslitru sāļas zupas, vakariņās karoti putras un tēju. Par mazāko izrunāšanos soda, sit, ievieto skapjos.
Cilvēku piespiež būt vaļsirdīgam. Līdzšinējie cietuma sodi svārstās no 5—15 gadiem. Nāves sodi pārvērsti 10—15 gadu ieslodzījumā. Mēs centrālcietumā rēķinām, ka līdz šim (24.jūnijam) apcietināto skaits sniedzas pie 50 000.”

Un vēl daži ieraksti: “Burtniekos šodien nelīgojat, Jānis aizbrauca braucienā bez mērķa. Dzīvojiet laimīgi un gaidiet: patiesības uzvara atnāks. Uz redzēšanos!”

“Saša aizbrauc nezināmā virzienā. Uz redzēšanos Lilīt, Māra, Andi!”

“Olga, mīļais draudziņ, dzīvo un esi stipra. Kaut kur mūs sūta — nav zināms kur. — Mīļš sveiciens bērniem no tētes.”

 

Rīkojums. Tēvija, Nr.10, 11.07.1941

Uz Virspavēlnieka norādījuma pamata aizliedzu valkāt jebkādas latviešu militārās formas jebkurai dienesta pakāpei bijušā latviešu armijā un aizsargu organizācijā. Aizliegums attiecas arī uz latviešu policijas palīgdienesta dalībniekiem un pašaizsardzības spēkiem.
Rīkojums stājas spēkā nekavējoties.

Rīgā, 1941.g. 11.jūlijā.
Kara lauka komandants Petersens
Pulkvedis un komandants

 

Tautas nodevēju dzīru dalībnieku saraksts. Tēvija, Nr.11, 12.07.1941

Kas varējis apmeklēt un iepirkties sarkano speciālveikalā.

Mūsu laikrakstā jau bija rakstīts, ka sarkanajiem tautas nodevējiem un bendēm Rīgā bija iekārtots speciāls delikatešu veikals un luksa restorāns. Ieeja veikalā un restorānā bija atļauta tikai ar speciālām atļaujām. No augstākās padomes prezidija lietu pārvaldes atļauja izsniegta

A.Kirhenšteinam, Andrejam Upītim, P.Blau’am, J.Pabērzam, R.Dambītim, J.Niedrem, R.Kļaviņām, K.Gailim, K.Jātniekam, Georgam Poriteram, E.Jostsonam, J.Lauvam, Mildai Buliņai, R.Sprukstam (slepenās daļas vad), P.Eversam, J.Liepiņam, P.Vasiļjevam, A.Kojalovičam un J.Jankovskim.

Komunistu centrālās komitejas izredzēto vidū bijis Kalnbērziņš, Neilands, Spure, Plēsums, Ameriks, Pelče, Golovins, Cielavs, Cekuliņa, Gailis, Kusins, Ponomarevs, Krūmiņš, Ļitvinovs, Pavlovs, Sīkstule, Pospelovs, Ozoliņš, Avotiņš, Hamaiko, Matlachovs, Machonko, Daibe, Vilmanis, Aļešonkovs, Bērziņš un Isčenko.

No tautas komisāru padomes darbiniekiem kartiņas saņēmis J. Kaktiņš, A.Sakss, F. Usačovs, S. Muravjovs, Rastais, I.Smirnovs, Fr.Dukāts, J.Kļočkovs, R.Spriņģis, V.Jemeljānovs, V.Priedītis, L.Mūzikante, A .Ašmanis, V.Meiers, A.Motrovs, R.Ķīsis, D.Šarapovs un O.Auguste.

Nodevēja Viļa Lāča vārds redzams saraksta pēdējās rindās.

Čekists V.Derevjanskis, kas titulēts par LKP un VK(b)P CK pilnvarnieku, ar pārējiem 8 no Krievijas atbraukušajiem nodevējiem, rūpējies par ieejas kartiņu saņemšanu jau 20.maijā. Redzams, ka tiem jau bijusi prakse Krievijā. Turpretī pārējie nodevēji un čekisti kartiņas saņēmuši tikai jūnijā.

No tieslietu tautas komisariāta darbiniekiem uzticības cienīgs bijis pats komisārs Jablonskis, viņa vietnieki Liede un Ridziņš, E.Sietiņsons, Zāra Flakse (slepenās un šifru daļas priekšniece) , P.Zakars, A.Skrabe, K.Saturiņš, A.Dzelme, R.Velde, K.Vaivariņš.

Rezolūcijas par kartiņu izsniegšanu rakstījis LKP lietu pārvaldes administratīvi – saimnieciskās daļas vad. F.Dukāts.

Uz viņa rīkojumu kartiņas nav dotas šādiem augstākās tiesas locekļiem: L.Lejniekam, I.Španovam, J.Lasim, M.Agejevam, I.Abaņinam, K. Iljenko, M.Veisei, A.Gerockim, A.Norēnam.

Anša Bušēvica vārds pasvītrots ar zaļu zīmuli, pielikta jautājuma zīme.

Kartiņas izsniegtas Fr.Dombrovskim, Emīlijai Veinbergai, J.Grīnbergam.

Uz prokuratūras darbinieku saraksta redzams uzraksts: “Nav publicējams”. No divpadsmit prokuratūras darbiniekiem jāatzīmē E.Soldnieks, P.Bērziņš, J.Sūna.

No valsts kontroles tautas komisariāta darbiniekiem kartiņas saņēmis komisārs A.Čulīts, J.Vīgants, A.Broks un J.Pupurs.

Interesants ir saraksts par vieglās rūpn. tautas komisariāta darbiniekiem.
Linu tresta vad. — kolēģ.loc. Fr.Tainbergs no saraksta svītrots. Tāpat arī Vilnas rūpn. un gatavo apģ. tresta vad., kolēģ.loc. T.Vilks un zīda un trikotāžas rūpn. tresta vad. kolēģ.loc. N.Dambergs. Pie viņu vārdiem ar zaļu zīmuli pierakstītas jautājuma zīmes.
Arī pie apavu, ādu un gumijas rūpn. tresta vad. kolēģ.loc. A. Kuzmina vārda jautājuma zīme, bet vēlāk tomēr atļauja dota.

Atļauju saņēmis komisārs K.Šics, Ed.Leitmanis, P.Fomins, M.Zaķis, B.Aronovs, A.Graudiņš, N.Meteļkovs, M.Broka, G.Komisārovs, P.Zirnājs, Ed.Suksis.

Veselības aizsardzības tautas komisariāta vadība pilnīgi bijusi žīdu un krievu čekistu rokās; atļaujas saņēmuši: komisārs E.Planders, M.Jofe, A.Baranovs, F.Grigorašs, K.Kalnbērzs, H.Hanzene, S.Agureikins.

No darba tautas komisariāta darbiniekiem atļaujas izsniegtas komisāram Kažemakam, A.Mitjaginam, I.Onopko, St.Bulam, V.Gustam;

komunālās saimniecības tautas komisariātā: A.Pumpuram, J.Grundānam, A.Sorokinam, B.Oreškinam, komisāram J.Jagaram, Potapovam un Feklinovam. Sociālās nodrošināšanas tautas komisariātā: komisāram A.Nuržam, P.Žiļčikovam, J.Mežsargam, I.Bobkovam, E.Ābelam.

Ar atsevišķu rīkojumu atļauja piešķirta universitātes rektoram J.Jurgenam.

Vietējās rajonu rūpniecības pārvaldē atļaujas izsniegtas T.Moskaļevam, I.Sļahtinam, J.Remteram, A.Gapečkinam, A.Drobinam, K.Gončarovam, G.Bagmanovam, P.Kovaļunam un Z.Trifskinam.

Zivju rūpniecības galvenā pārvaldē atļaujas dotas K.Budem un N.Zicaram.

Patērētāju biedrību savienībā atļaujas dotas A.Apinim, V.Šapovalovam, J.Jansonam, T.Strupovičam, J.Baumanim, V.Druvam, S.Janiškinam, J.Vilciņam un A.Šmitam.

Uz atsevišķām zīmītēm redzami rīkojumi, ka atļaujas jāizsniedz vēl R.Bērziņam un G.Kočekovam.

Kartiņas apzīmogotas ar iekšlietu tautas komisāra zīmogu. Tās bijušas derīgas 3 mēnešus. Kategoriski aizliegts tās nodot citam. Ieejot veikalā un restorānā, kartiņa jāuzrāda kopā ar personas apliecību.

 

Izspiegošanas dienests uzņēmumu pārvaldē. Tēvija, Nr.11, 12.07.1941

Terora un izspiegošanas sistēmu boļševiku varas gada laikā sāpīgi izjutuši visi mūsu zemes iedzīvotāji. Kādos apstākļos bija jānoris ikdienas darbam, par to liecina arī Rīgas pilsētas uzņēmumu pārvaldes — bij. gāzes, ūdensvada un kanalizācijas tresta darbinieku darba apstākļi.

Pār visiem trestā nodarbinātiem ap 700 darbiniekiem un strādniekiem tresta t.s. “kadru daļa” bija noorganizējusi īpašu izspiegošanas dienestu. Darbā jaunpieņemtie, pa lielākai daļai tehniski un citādi saviem uzdevumiem pilnīgi neatbilstoši darbinieki — komunistu partijas biedri, kandidāti, komjaunieši un citi “aktīvisti” kompensējuši savas nepelnīti saņemamās algas ar izspiegošanu un izsekošanu visu pārējo darbinieku gaitām. Šādi “aktīvisti” par ikvienu darbinieku ziņojuši un iesnieguši dažādas apmelojuma un denunciācijas ziņas.

Bij. tresta “kadru daļā” tagad atrasta īpaša darbinieku “melnā grāmata” , kur daudziem darbiniekiem pielikti “briesmīgie” apzīmējumi — reakcionārs, noteikts fašists, pērkonkrustietis, korporelis, bij. aizsargs un tml. Ikviena darbinieka rīcība un izteiktais vārds atraduši spiegu un izlūkotāju dzirdīgās ausis.

“Kadru daļa” par atsevišķiem darbiniekiem atzīmējusi arī tādus gadījumus, kur, piemēram, kantora slēgšanas brīdī darbinieki un darbinieces esot turpinājuši kārtot latviešu klientu lietas un “atļāvušies” vēl pateikt, ka to darot “pašu latviešu cilvēku dēļ”. No lielākām represijām daudzus darbiniekus glābuši tikai tresta atsevišķos amatos palikušie daži agrākie darbinieki.

Bij. trestā plaši piekopta arī darbinieku un darbinieču denunciēšana apmelojumu un uzrīdīšanas rakstiem, kādi tagad atrasti “kadru daļas” dokumentos. Darbinieku nodevēji pa lielākai daļai aizlaidušies līdzi sarkanajām bandām vai arī nekavējoties atlaisti no darba.

 

Par matu no nāves. Tēvija, Nr.11, 12.07.1941

Sarkano žīdu gvardistu un sarkanarmiešu neierobežoto patvaļu raksturo strādnieka Viļa Lejas piedzīvojums 27.jūnijā ceļā no darba vietas uz dzīves vietu Pārdaugavā.
Piektdien, 27.jūnijā, pēc pusdienas darbus pārtrauca. Tā kā satiksme bija pārtraukta jau agrāk, Leja devās uz Pārdaugavu kājām. Nonākot tilta galā, viņš Grēcinieku ielā izdzirda šāvienus, pēc kam apkārtnē sākās liela panika.

“Bēgdami no ložu krusas ielās,” stāsta Leja, “pulciņš ļaužu iemukām kāda nama kāpņu telpā, netālu no “Enkura” restorāna. Apakštelpā visiem nepietika telpas, kādēļ uzskrēju otrā stāvā un paslēpos zem loga. Tikko šaušana bija beigusies un gribēju doties no nama laukā, pa kāpnēm uzskrēja trīs žīdu gvardisti ar trim sarkanarmiešiem un mani arestēja, jo es it kā esot pa logu šāvis uz sarkanarmiešiem. Pie manis nebija nekādu ieroču, arī visi dokumenti bija kārtībā, bet nelīdzēja nekādi mani iebildumi, ka esmu godīgs strādnieks un dodos no darba mājup.
Gvardisti ar kareivjiem tūlīt patvarīgi uzlauza vienu no nama dzīvokļiem, apgalvojot, ka tas esot mans dzīvoklis. Ar to lieta vēl nebeidzās. Dzīvoklī atrada aizsarga formas tērpu, ko man lika uzģērbt. Lai gan tērps man bija par īsu un šauru, žīdu gvardisti tomēr apgalvoja, ka tas esot mans tērps.

Aplamības bija acīm redzamas, tomēr saniknotie gvardisti uz maniem iebildumiem nemaz neklausījās. Bandīti paziņoja, ka viņi man piesprieduši nāves sodu un veda lejā uz ielas, lai tur mani nošautu. Viņu revolveri jau bija pacelti šaušanai, kad pie mums pienāca kāds cits milicis. Pārbaudījis manus dokumentus un apskatījis atlauztajā dzīvoklī atrastās ģīmetnes, milicis tomēr atzina, ka es nebūšot vis tā dzīvokļa īpašnieks un nošaušanu atlika. Tā es izglābos no nāves tikai pateicoties nejaušībai.”

 

Komūnistu-žīdu briesmu darbi Valmierā. Tēvija, Nr.12, 14.07.1941

Arī Valmierā komūnistu-žīdu bendes noslepkavojuši daudzus iedzīvotājus, iepriekš tos necilvēcīgi mocot. Nelaimīgie aprakti pie cietuma sētas un citas vietās. Daļa noslepkavoto jau atrakta. Noskaidrojies, kādas mocības tiem pirms nāves bijis jāpārcieš. Čekisti-žīdi bez citām mocībām saviem upuriem dzinuši vēl galvās naglas un turējuši kājas un rokos verdošā ūdenī.

 

Kā “Staļina ērgļi” bombardēja savējos Pāvilostā. Tēvija, Nr.12, 14.07.1941

“Kurzemes Vārds” ziņo par raksturīgu sarkanās armijas “vadības sasniegumu”. Jāņu dienā Pāvilostā 3 smagajās automašīnās ieradušies sarkanarmieši. Brīdi vēlāk virs pilsētas parādījušās 25 sarkano lidmašīnas, kas sākušas pilsētu bombardēt un apšaudīt ložmetējiem. Iedzīvotāji un arī sarkanarmieši sabēguši mežā, bet “Staļina ērgļi” 6 stundas turpinājuši nevien pilsētas, bet arī mežu bombardēšanu.

Vēlāk noskaidrojies, ka Pāvilostas novērošanas torņa izlūks ziņojis par lielu vācu desantu, kurš it kā izcelts starp Liepāju un Pāvilostu. Visas vēl neiznīcinātās sarkano lidmašīnas tāpēc saņēmušas rīkojumu šo “desantu” iznīcināt un cītīgi bombardējušas pašu karavīrus un civiliedzīvotājus. Sešu stundu bombardēšanas rezultātā tomēr nogalināti tikai 3 civiliedzīvotāji: Ieva Arāja, kas mirusi ar sirdstrieku, vietējā komunista Petrelevica māte un kāds Berlovičs. Ievainoti 2 cilvēki.

Pēc šī sarkanās aviācijas “varoņdarba” Pāvilostas žīdu un boļševiku teroristi nogalinājuši jaunsaimnieku Mārtiņu Freidenfeldu un lauksaimnieku Štālbergu. Freidenfelda galvenais “noziegums” bijis tas, ka viņš vadījis brāļu draudzes kori. Spīdzinot viņam izsisti zobi, nogriezta mēle un tas durstīts ar durkli. Lielā steigā pēc tam Pāvilostu atstājot, krievi nošāvuši arī vājākos biedrus un ievainotos.

 

Pretim jaunai dzīvei. Tēvija, Nr.12, 14.07.1941

Starp daudzajiem latviešiem, kas nokļuvuši sarkanā terora moku kambaros, ir arī kāda uzņēmuma grāmatvedis, kas kopā ar citiem ieslodzītiem dienu pirms Rīgas atbrīvošanas izlauzies no Rīgas centrālcietuma nāvinieku (13.) kameras.
Grāmatvedis apcietināts Latgales priekšpilsētā. Pēc pusnakts tur dzīvoklī iebrukumi bruņoti vīri: kāds žīds, kāds milicis un 4 sarkanarmieši, un klieguši, ka no šīs mājas šauts. Kratīšana nav devusi ne mazāko norādījumu par “šaudīšanos”, bet grāmatvedis tomēr aizvests uz milicijas 9.iecirkni, kur jau atradušies citi apcietinātie. Iecirknī atņemti dokumenti, nauda, bet “personības” noskaidrošana tur nevienu neinteresējusi.

Grāmatvedis iecirknī pavadījis 2 dienas. Jau piektdienas rītā iecirkņa mantas un dokumenti sakrauti automobiļos un aizvesti. Nozuduši arī miliči. Naktī apsardzību uzņēmušies sarkanarmieši, bet drīz tos nomainījuši gvardisti (to skaitā arī kāda žīdiete). Pēc 2 badā pavadītām dienām sestdienas vakarā sākusies apcietinātā tirdīšana.

Preču automobilī kopā ar kādu citu apcietināto, kam bijis cauršauts deguns, grāmatvedis atvests uz Grēcinieku ielu. Tad Latgales priekšpilsētā jau dunējusi kauja.

Tālākais “nāves brauciens” grāmatvedi novedis čekā. Brīvības ielā, kur viņš nostādīts ar seju pret sienu. Kāds čekists viņam pielicis pie pakauša revolveri un uzbļāvis: “Jūs šāvāt uz sarkanarmiešiem? Atzīstaties? Jūs tūlīt nošaus!” Klāt bijis arī žīdelis-apcietinātājs, kas uz grāmatvedi rādījis ar pirkstu un čukstējis čekistam ausī: tas ir tas pats.

Tad apcietinātam redzot, čekists žīdelim par viņa pūlēm iedevis žūksni naudas un pēdējais aizgājis. Čekā grāmatvedis novests moku pagrabos. 33.kamerā. Kamerā valdījis nepanesams karstums (ap 30gr.), kur grāmatvedis viens svīdis līdz pat rīta ausmai. —

Sasildīt vannu! — atstājot kameru čekists pavēlējis “apkalpotājam”.
Drīz vien aiz sienas, blakus bezlogu kamerai, sācis tecēt ūdens. Tas turpinājies līdz pl.3 rītā.

Rīta ausmā grāmatvedis izvests pagalmā un no turienes Rīgas centrālcietumā, kur novietots mazā “kļetkā” — būdā, kuras caurmērs 80cm un augstums nepārsniedz cilvēka augumu. Būdu no augšas apgaismo elektriska spuldze.

Svētdien grāmatvedis izvests no būdas, sākusies atkal kratīšana. Noņemts viss, kurpēm salauzti papēži un zoles, uzvalkam izgrieztas pogas.
Pēc kratīšanas pavēlēts saģērbties, un viņš novests 13.kamerā, kur jau atradušies 17 ieslodzītie, to skaitā vairāki studenti un viens virsnieks. Neziņā risušas stundas tumšajā cietuma cellē. Vakarā no blakus kamerām daudzi izvesti, pēc kam ieslodzītie dzirdējuši atsevišķu šāvienu trokšņus. Cietuma apkārtnē dunēja bumbu sprādzieni un vācu aviācijas bumbas drīz vien apklusināja sarkanarmiešu baterijas Purvciema rajonā. Atkal atmirdzējis cerību stars — varbūt vēl izdosies paglābties.

Gaismai svīstot 18 nāvei nolemtie sākuši uzlauzt restotās durvis. No nārām nolauzti koka gabali, ar kuriem saliektas vairāk centimetru resnās dzelzs stiegras, un 3 izkļuvuši 60 cm platajā telpā starp priekšdurvīm. Ar sparu tās izlauztas. Restu un durvju laušana turpinājusies, līdz viņi nokļuvuši telpā, no kuras vedušas kāpnes uz leju. Drosmīgie apcietinātie atlauzuši durvis arī blakus kamerām, tur atbrīvojot ieslodzītos un devušies uz izeju. Atstājot cietumu, nāvinieki vēl atbrīvojuši 10 apcietinātos, kas tur pavadījuši 16 bezcerības un šausmu pilnas stundas.

 

Lielajā jauncelšanas darbā. Tēvija, Nr.12, 14.07.1941

Boļševiku kopā sadzītie un ar asiņainā terora pātagu nāves bailēs turētie izmocīto krievu pulki, kurus par “neuzvaramo strādnieku un zemnieku armiju” propagandēja galvenā kārtā terora žņaugos turētās krievu masas lieluma mānijas sakurināšanai, šie pulki nu ir jau lielu gabalu aiz mūsu zemes robežām. Un tuvojas atrisinājums tai lielai vēsturiskai cīņai, ko uzņēmusies vācu tauta, sava Vadoņa vesta pa Eiropas tautu dzīves jaunuzbūves idejas ceļu, cīņai pret cilvēces kultūras, labklājības, krietnāko tikumu ārdītāju — žīdiski-āziātisko boļševismu.

Cik baigā atmiņā uz mūžu mūžiem mums, latviešiem, paliks laiks no 1940.gada 17.jūnija līdz š.g. 1.jūlijam – jo šis laiks nozīmēja cilvēka cienīgas dzīves iznīcināšanu, cilvēka gara radīto vērtību izpostīšanu, mūsu un daudzu citu nāciju fizisku nobendēšanu, kas iesākās š.g. 13.—14.jūnijā, kad latviešus veselām ģimenēm raidīja bojā aiziešanā un posta dzīvē Staļina nāves un asiņainu šausmu zemē.

Kā murgi mūsu zemē parādījās visādi grafiki, stahanovismi un citādi āziātismi. Mēs, auguši Eiropas kultūras garā un tradīcijās, nespējām šo barbarisko dzīves iekārtu ne izprast, ne garīgi apjēgt, jo tāda iekārta katrā sīkumā runāja pretim cilvēka dzīvajai dabai un ar to atsedza savu īsto, savu patieso uzdevumu — izvērsties par atriebības izslāpušā žīdisma izrēķināšanos ar labi organizētām, augstu dzīves labklājības līmeni aizsniegušajām Eiropas tautām.

Mēs sākām vienmēr skaidrāk saredzēt boļševisma dzīvi izārdošo politiku:

cilvēkam nekas nedrīkst piederēt — ne manta, ne mājas dzīve, ne ģimene, ne dzimtene, ne tēvzeme.

Cilvēku vajaga svaidīt no vienas bezgalīgās zemes malas uz otru, lai viņam nekur nav apstājas, nekad nav atpūtas, miera.

Cilvēks jānodzen līdz pēdējam nogurumam, lai viņš, savā nabadzīgajā mājā pārnācis, pakristu murgainā miegā un netiktu pie pārdomām, pie savas dzīvnieciskās dzīves apjēgšanas.

Cilvēkam nedrīkst būt skaidrības, un tādēļ darba vietās nāca vienmēr jauni un atkal jauni rīkojumi, norādījumi un pavēlējumi, kuriem visiem bija ērmoti, barbariski nosaukumi un kuri sajauca un saārdīja to, kas jau bija pasākts. Nedrīkstēja arī svētdienas būt, lai pat laika rēķins sajūk.

Cilvēks jātur morāliskā pazemojumā, pusbadā, beztiesībā, nepārtrauktās nāves bailēs, nedrošībā un nenoteiktībā, nežēlīgākā eksistences atkarībā un nodzīta lopa pagurumā — tad viegli valdīt.

Jo žīds, šis kustoniskais, rijīgais egoists, var valdīt tikai atbruņotu un pretoties pilnīgi nespējīgu ļaužu pūli, pie tā apmierinot savas atriebības tumšās dziņas, kas vienmēr izvēršas sadisma tvana pilnās asiņu orģijās un izvirtušā izdzīvē, ar šo savu izdzīvi modernajām lielpilsētām uzspiežot savu izvirtības un noziedzību zaņķos mērcēto zīmogu.

No šī neprāta un posta mums jāpieceļas jaunai dzīvei, jaunu domu, jaunas idejas vadītai.
Boļševisms visu proletārizēja, grūda nabadzībā un dzīvnieciskas eksistences cīņas pirmatnībā.

Viens no latviešu seniem boļševikiem P.Dauge kādā vietā ciniski vaļsirdīgi atzīstas:

“Lielu rūpniecisku centru un tais koncentrētu ievērojamu proletārisku masu trūkums noteica samērā vājo revolucionāro kustību”.

Tā tad zemē jāpanāk nevis labklājības celšana, bet proletarizešana, šo proletārieti sadzenot lielpilsētās un tur sakūdot revolūcijai, kuras vienīgais nolūks — panākt attiecīgās zemes izpostīšanu, dzīves sagraušanu. Jo tā ir vajadzīgs žīda atriebības slāpju remdēšanai:
visu izpostīt, ārdīt, graut, kur vien paceļas labklājība, kur vien cilvēki iespēj radīt skaidru dzīvi un celt kultūru.

Bet žīdam vajadzīgi palīgi. Žīdi vieni nespēj valdīt iznīcībai nolemtās tautas.
Un viņiem palīgā iet dažādi deģenerāti, nodevēji, pērkami radījumi.

Sifilitiķis Ļeņins savām saēstajam nenormāla cilvēka smadzenēm uzrakstīja krievu verdzināšanas asiņaino programmu, un sadists Staļins to realizēja, lai šo lielo zemi un šo skaita ziņā milzīgo tautu dabūtu savā varā un ar šo masu uzgultos Eiropai, to nožņaudzot, par gavilēm Eiropas bojā ejas izslāpušajam žīdam.

Maskava kļuva par to lāstu bedri, no kuras pa visu pasauli izklīda postītāju aģenti uzpirkt samaitātus vai kustoniski pirmatnīgām īpašībām pasaulē nākušus cilvēkus (atcerieties gandrīz pilnīgi vienādas boļševiku robustās, mēmi drūmas, stingušās, postīšanas alkstošās puscilvēku, puskustoņu sejas) un visu tautu nodevējus, atkritējus un riebīgus ciniķus, kam sirdsapziņas un tautas dzīvības aizsardzības apziņas nav.

Mūsu tauta, augusi Eiropas kultūras atziņās un eiropiešu tikumos, noraidīja boļševisma vājprātību. Taču radās daļa pērkamu nodevēju, kas apzināti līdzi piedalījās latviešu tautas dzīvības iznīcināšanā, latviešu tautas locekļu slepkavošanā, mūsu saražoto vērtību izlaupīšanā. Jo vai tad Maskava sastādīja apcietināmo, gūstā raidāmo, spīdzināmo un citādi mocāmo mūsu un mūsu kaimiņu tautu locekļu sarakstus? To izdarīja Kirhenšteinu, Pēteru Blau’u, Viļu Lāču, Noviku, Andreju Upīšu vadītās iestādes. Un vai šie nodevēji nezināja, kāds liktenis nolemts latviešiem, igauņiem, lietuvjiem un daudzām citām tautām?

No šiem posta murgiem, no nodevēju radītajām upuru grēdām, no viņu panāktā posta jāpaceļas jaunai latviešu dzīvei.
Mums ir jāiespēj sākt strādāt, sākt celt, veidot un dzīvi raisīt, pārspējot zaudējumu sāpes un ieraugot savā priekšā citkārt ziedošās dzīves drupas.

Mums jādodas darbā ar aizturēta, strādāt tiecīga spēka spirgtumu un enerģiju. Mums jāstrādā visās dzīves nozarēs. Vispirms lauksaimniekam paveras atkal mierīgā darba izredzes, bez Staļina traktoru, kombainu, grafiku un stahanovismu barbariskiem murgiem. Atkal latviešu zemnieks tiks gadusimtus ierastajā savā darba atmosfērā, kad viņš, sarunājoties vienīgi ar Dievu un izprotot dabas parādību brīnišķīgo izraisīšanos, kopj zemi un saņem tās auglību, nodrošinot savai tautai dienišķo pastāvēšanu. Latviešu zemnieks atpestīts no kolhozācijas iznīcinošā posta.

Mums jāstrādā vietējo pašvaldību organizējot, tautas labklājību ceļot, tirdzniecību atraisot. Jāpārtrauc nejēdzīgā latviešu tautas proletārizēšana, kuras mērķis bija mūs sadzīt pilsētās par upuri žīdiskā boļševisma propagandai un teroram un par neatgriežamu postu zemes labklājībai.

Iekļaudamies atkal Eiropas dzīvē, saskaņodamies ar visām citām Eiropas tautām, mēs racionālāk pratīsim savu saimniecību organizēt un būsim atbrīvoti no daudzām rūpēm, ko mums uzlika Eiropas saimnieciskā un arī politiskā neorganizētība. Eiropu organizēt kā vienotu ģeopolitisku un saimniecisku ķermeni nozīmē ievērojami atvieglot visu Eiropas tautu dzīvi, tas nozīmē celt eiropiešu labklājību, tas nozīmē darīt eiropieti dzīvības spējīgāku. Šīs lielās idejas lokā esam iekļāvušies arī mēs.

Un mums ir zināmi vācu nacionālsociālisma uzskati: ne tikai saudzēt spējīgas un strādīgas āriešu tautas īpatnības, bet tās kopt un visas tautas pacelt pastāvēšanas un dzīvības spēkā. Latvija top latviskāka, to mums ir devusi nacionālsociālisma kustība. Mēs kļūsim brīvi no visparazītiskākā elementa, no žīdiem, kas vājināja visu Eiropas austrumu tautu dzīvi.

Tā tad vispārējie apstākļi mūsu darbam, mūsu nacionālās enerģijas atraisīšanai ir labvēlīgi. Un vēl taču noris lielā cīņa, vēl esam kara apstākļu iespaidos. Tas nozīmē ļoti daudz; mums vēl jāatsakās no daudzām ērtībām, no daudzām ierastām un mums pašsaprotamām lietām. Vēl tikai ieiet izšķīrējā posmā milzu cīņa starp Ādolfa Hitlera uzvarētājiem pulkiem un starp Maskavas kremļa asiņainajiem eiropiešu dzīvības nicinātājiem ar neapšaubāmi izdzimušo Staļinu priekšgalā. Šī cīņa dos sitienu pasaules izpostīšanai savāktajām un uz pašu dzīvības rēķina apbruņotajām miljonu masām, ko boļševisms dzen pasaules katastrofas radīšanai domātās kaujās.

Šīs milzu cīņas iznākums atdos dzīvības iespēju divi simti miljoniem cilvēku, tos padarot eksistēt spējīgus, tos izraujot no bada un iznīcības posta.

Tuvējā nākotnē nodibināsies pastāvīgas saites starp šo atbrīvoto krievu zemes milzumu un starp viņu atbrīvotāju vācu tautu. Ievērojot Baltijas telpas ģeopolitisko stāvokli, arī mums, latviešiem, paveras bezgala plaši un lieli uzdevumi.
Mums nekavējoties jāiesāk sevi sagatavot šiem lielajiem uzdevumiem. Mums jāceļ dzīve no jauna, mums jānoskaidrojas idejiski un par visām lietām jādomā par tā ārkārtīgā roba aizvēršanu, ko mums sitis boļševisma terors pie mūsu tautas locekļu dzīvībām.

Mūsu zeme un jaunais darbs prasīs jaunas darba rokas. Mūsu pienākums ir rūpēties un gādāt, lai mūsu sentēvu mājasvietu, mūsu zemi koptu latviešu rokas, līdzi darbojoties un strādājot jaunās Eiropas radīšanā.

Skatīsimies šādā perspektīvā, tad pavērsies tāli un plaši apvāršņi. Un tas lai palīdz pārvarēt lielo zaudējumu sāpes un atraisīt visus fiziskos, materiālos un garīgos spēkus jaunas dzīves celšanai.

 

Mazs piemērs no “sarkano vīru” gaitām Ērgļu apkārtnē. Tēvija, Nr.13, 15.07.1941

“Neuzvaramā” (ņepobeģīmaja), atkāpdamās no Rīgas, kopā ar žīdiem – gvardistiem veica veselu virkni briesmu darbus arī Ērgļu apkaimē. Tika rekvizēti zirgi, postītas mājas un šauti cilvēki bez jebkādas jēgas. Ar šaušanu vien nepietika, bet meklēti vissadistiskākie veidi, kā spīdzināšanu varētu paildzināt. Mazu piemēru dod Ērgļu pag. Liberu mājas, kuras apsaimnieko trīs māsas Porietes. Vecākai no tām, Marijai, sarkanarmieši norāvuši saktu no krūtīm, piesprauduši pie koka, un dažu soļu attālumā vingrinājušies precīzā trāpījumā sašaut saktas vidu. Kad tas izdevies, piesprauduši atkal moceklei saktu pie krūtīm un lielījušies sašaut tanī pašā trāpījumā. Tomēr lode pagājusi garām, tā varonīgo latvieti izglābdama no nāves.

 

KOMUNISTU-ŽĪDU briesmu darbi Rēzeknē. Tēvija, Nr.13, 15.07.1941

Rēzeknē 26.jūnijā pienāca ziņas par Daugavpils atbrīvošanu no sarkanā jūga. Jūtot, ka viņu valdīšanai pienācis gals, Rēzeknes varas vīri — žīdi un čekisti uzsāka neaprobežotu teroru pret pilsētas iedzīvotājiem. Vispirms visiem atņēma vai sabojāja radio aparātus, tā ņemot jebkuru iespēju uzzināt patiesību par notikumiem frontē. Daudzus patriotus apcietināja. Čekisti tos nežēlīgi mocīja, sakropļoja un nogalināja. Atstādami pilsētu, komunistu bandīti saspridzināja tiltus, izlaupīja veikalus un pilsētas centrā sāka dedzināt namus, bet šos boļševiku briesmu darbus pārtrauca Lielvācijas armija, kas ienāca Rēzeknē 3.jūlijā.

Noskaidrojot boļševiku rīcību, atklājās drausmīgas ainas. Milicijas sētā un šķūnī atrakti vairāki desmiti noslepkavoto patriotu līķu. Pirms noslepkavošanas viņi drausmīgi spīdzināti un sakropļoti — daudziem izdurtas acis, izrautas mēles, nogrieztas ausis un deguni, no rokām un kājām noplucināta un norauta āda un nagi, pārlauzti žokļi. Boļševiku mežonīgā terora upuru bedres atklātas arī citās vietās pilsētā un apkārtnē.

Starp atraktajiem uzzīmētas šādas personas:
Dr.P.Strūve, Dr.V.Gavars, Dr.J.Jūrmalietis, virsmežz. A.Ķilps, inspekt. J.Pīlaps, skol. St.Rudovičs, inž. A.Zīle, vec.kārtībn. J.Silgalis, tiesu izp. J.Stumbergs, trīs brāļi Stivriņi, tirgot. A.Strautmanis, mežz. Lismanis, bankas darbin. P.Ciprušs un K.Sprukts, armijas ekon. veik. darbin. R.Ģēģeris un Grots, kārtībnieki A.Garuts un Brīvulis, šoseju un zemes ceļu 6.raj. darbin. J.Leimanis, būvniec. darbin. J.Terentjevs, J.Maskalāns un J.Ķēniņš, Br. un V.Voskāni, O.Bunga, A.Salcēvičs, O.Zvērbuļš un Nolde.

Noslepkavotos patriotus 6.jūlijā guldīja Rēzeknes Brāļu kapos. Daudzie pavadītāji varoņu nāvē mirušo kapus rotāja krāšņiem ziediem. Apbedīšanā piedalījās arī Lielvācijas armijas un garīdzniecības pārstāvji.
Tūlīt pēc Rēzeknes atbrīvošanas rosīgi sāka organizēt pašaizsardzības grupas un atjaunot komunistu izpostīto saimniecību. Iedzīvotāju apgādi ar precēm uzņēmušies kooperatīvie tirdzniecības uzņēmumi. Darbus atjaunojusi arī Rēzeknes pienotava. Pilsētas latviešu komandantūra izdod laikrakstu Rēzeknes Ziņas.

 

DAŽAS ZIŅAS PAR APCIETINĀTIEM. Tēvija, Nr.13, 15.07.1941

“Tēvijas” redakcijai radusies iespēja sniegt dažas ziņas par apcietinātiem centrālcietumā un dažiem latviešu karavīriem. Ziņas
var saņemt šādu pazudušo latviešu tuvinieki: Cekuls Valkā; Maļinovs Abrenē; Lukanovičs Daugavpilī; Zvirbulis Abrenē; Roberta Pūriņa māte, piederīgie Jaunjelgavas Mastos. Ziņas saņemamas redakcijā, 6.istabā.

“Nenotveramo varoņdarbi”. Tēvija, Nr.13, 15.07.41

Daudz posta un nelaimes sarkanie bandīti nodarījuši it visos Cēsu apr. pagastos. Vairākos pagastos (Raunas, Rāmuļu, Taurenes u.c.) bez kāda iemesla slepkavoti ļaudis, bērnus netaupot. Pietika, ja kāds bija aizsargs vai ar sava paša darbu ticis pie lielākas turības, lai būtu ievests iznīcināmo sarakstā. Tā Rāmuļu pagastā nogalināta veca māte ar dēlu — strādnieku un bez tam kāds aizsargs. Pagastā izlaupīts arī veikals, izpostīta pasta nodaļa un izdarīti citi postījumi.

Taurenes pag. Nēķenēs “nenotveramās” armijas dalībnieki pienotavā parādījuši īsti savu “varonību”, nolaupot 2 to sviesta. Sviests turpat uz vietas sadalīts, saliekot to cepurēs un pēc tam saujām vien bāžot mutē, tā parādot savas “paradīzes kultūras” īsto seju. Ne mazāk čakli šinī ziņā arī bijuši sarkano komandieri. Šīs liecības ir tikai niecīga daļiņa no čekistu rokas puišu briesmu darbiem mūsu dzimtenes novados.

 

Savam tautietim. Alfrēds Valdmanis. Tēvija, Nr.14, 16.07.1941 (skat. arī https://tencinusarunas.wordpress.com/2010/04/03/starp%c2%a0-dzirnakmeniem-%ef%bb%bf-gundars-valdmanis-bruninieka-cina-pret-jauno-slepeno-paktu/ )

Atkal soļo armija, kuras gājienā klausās visa pasaule, un kura beidzot arī pie mums padzinuši neprāta murgu, vēstīdama Jauno Eiropu nākam. Top jauna pasaule, veidojas jauns laikmets, virsroku gūst sociālā un nacionālā taisnība. Visiem būs dotas vienādas iespējas, bet pirmā vieta piederēs tam, vadīs tas, kas būs labākais, krietnākais un spējīgākais — tiklab sabiedrībā, kā tautu kopumā.

Ir pats par sevi saprotams, ka šinī lielajā brīdī, domājot par mūsu tautas likteņiem, mēs vērtējam sevi un zīlējam savu nākotni Jaunās Eiropas tautu saimē. Dažbrīd pat nepacietīgi zīlējam.

Mēs nepiederam tautai, kas nekļūdās, un mēs savas kļūdas atzīsim, tāpat kā nevienam neļausim izdzēst vai apstrīdēt mūsu vēstures spožās lapas.

Mēs esam veca tauta, senprūšiem asinsrada. Gadu simteņiem mēs esam pastāvējuši, Māras sargāti, Dzintarjūras aijāti. Bija pat brīdis, kad mēs jutāmies kā lielvalsts.

Tad nāca atmoda. Sapnis par mazo tautu lielvalsts lomu izrādījās māņi, un tas bija rūgti. Mēs gribējām kājās stāvot mirt, un tomēr kapitulējām bez šāviena, — tas bija vēl rūgtāk. Mēs neredzējām laikā savus draugus, noliedzām asiņu, kultūras un civilizācijas balsi, un ielaidām zemē svešiniekus pēc gara un asinīm. Tad sākās nejēdzīgais murgs.

Mēs nepratām novērtēt paši sevi, nepareizi ievērtējām, kas mēs esam. Mēs nepratām atšķirt draugu no ienaidnieka. Mēs noliedzām savas asinis. Tā ir neatkarīgās Latvijas lielā kļūda, un to nevar mazināt sajūta, ka patiesībā nepareizo ceļu gāja tikai mūsu tautas vadība. Ja mēs tik daudz gadus šādai vadībai sekojām, ja mēs savu sekotgribu izteicām tūkstošos padevības apliecinājumos un tēlegramās, tad mums jābūt drosmei uzņemties līdzatbildību par vadības kļūdām. Un šo līdzatbildību mēs nekratīsim nost, kaut sava lepnuma dēļ nedarīsim to.

Mēs visi nesam atbildību par to, ka ielaidām mūsu zemē sarkano zvēru bez šāviena, kaut mūsu karavīri dega cīnīties un mirt uz mūsu austrumu robežām. Nevelsim arī te vainu tikai uz armijas vadību, jo tā ir arī mūsu visu vaina, ka mums nebija citi militārie vadoņi, ka mēs gan peldējām sviestā un staigājām lepnās uniformās, bet ka karavīru apbruņojuma mums nebij. Nekratīsim nost arī šo mūsu vainu.

Un tad — atminēsimies vācu tautas tās daļiņas repatriāciju, kas dzīvoja mūsu starpā. Atminēsim, ka aizbraucēji aizmirsa senos strīdus un ķildas, sniedza mums sirsnīgi roku un prombraucot dziedāja “Dievs, svētī Latviju”. Un atminēsim, ka mūsu valdība sauca “uz neatgriešanos”, un ka mēs aplaudējām. Neteiksim atkal, ka mēs domājām citādi nekā mūsu vadība; netaisnosimies, ka atsevišķi cilvēki rīkojās arī citādi; neatsauksimies uz toreizējo stingro preses cenzūru: atminēsim, ka mēs tak stāvējām aiz savas valdības un tamdēļ solidarizējāmies ar to.

Tas vēl nav viss, bet neaizmirsīsim kaut to.

Pēdējā gada laikā latviešu tauta atkal saklausījusi seno asiņu balsi un to apzinās. Ir jau daudz runāts un rakstīts par to vienīgo cerību, kas latviešiem vēl bija palikusi, un kas viņus nepievīla. Mēs zinām, un visa latviešu apdzīvotā zeme zina to, ka latvieši grib kopā ar vācu tautu dzīvot un atrast savu vietu Jaunajā Eiropā; vai arī kopā ar šo varoņu tautu bojā iet. Cita ceļa mums nav, un pēc tik daudz maldiem mēs mierīgi un tomēr karsti sakām: cita ceļa mēs arī negribam un nekad vairs negribēsim.

Un tomēr. Paturēsim prātā, ka darbi un nevis vārdi ir tie, kas noteic nostāju un liek tai ticēt. Un atminēsim, ka mēs vēl nekā neesam darījuši vai arī neesam varējuši darīt. Tamdēļ nebūsim nepateicīgi un nekļūsim nepacietīgi.

Katru latviešu patriotu nodarbina doma par mūsu zemes un mūsu tautas nākotni; tas ir dabīgi un saprotami. Mēs jau rīt, parīt gribētu redzēt savu vietu Jaunajā Eiropā— šo mūsu vēlēšanos neviens ļaunā ņemt nevar.

Bet pašas Jaunās Eiropas vēl nav; nav vēl arī mūsu darbu, kas pastiprinātu mūsu vārdus. Mēs esam pieteikuši savu vēlēšanos darboties, mēs ceram, ka dabūsim arī atļauju uz to. Bet līdz tam laikam stāvēsim disciplinēti un vienoti un uzticībā gaidīsim Jaunās Eiropas kārtotāja lēmumu.

Saglabāsim mieru un cieņu. Atminēsim, ka latviešu patriots nupat vēl bija meža zvērs, un būsim priecīgi par lielo dāvanu, ka viņš atkal kļuvis — cilvēks. Nepieteiksim pretenzijas uz dažādiem amatiem, būsim droši, ka katru pēc viņa spējām aicinās, un pagaidīsim.

Pūlēsimies savest kārtībā mūsu saimniecisko dzīvi laukos un pilsētās. Palīdzēsim viens otram. Strādāsim. Darīsim iespējamo, lai atbalstītu mūsu atbrīvotājus un lai frontes līnija arvien tālāk aizietu uz austrumiem. Sapratīsim, ka frontes joslā pirmā vietā nestāv politiskie jautājumi, lai kā tie mūs arī neinteresētu. Un doto laiku izmantosim, lai rādītu jauno, sevi atradušo, savu asiņu balsi saklausījušo latvieti — darbos, laukos un druvās, fabrikās, iestādēs un, varbūt, kaujas laukā.

 

Astoņi bendes sastādīja latviešu izsūtāmo sarakstu. Tēvija, Nr.14, 16.07.1941

Komunisti un žīdu čekisti rīkojuši pornogrāfisku filmu izrādes.
Aizvestas 4 kastes ar briljantiem un vērtslietām.

Mūsu laikraksta līdzstrādniekam bija iespēja iepazīties ar žīdu čekistu un bendu pamestiem arhīviem un papīriem. Pašreiz atstātos materiālus sakārto Lielvācijas armijas pārstāvji un organizācijas centra pilnvarnieks arhīva lietās K.Šiliņš. Pamatojoties uz oficiāliem dokumentiem, sniegsim vairākus rakstus par komunistu briesmu darbiem mūsu zemē.

Pie latviešu tautas bendes Novika par sekretāru strādāja Kirils Verhovskis. Savā biogrāfijā viņš raksta, ka viņa tēvs nošauts 1923.g. aprīlī Padomju Savienībā kā kontrrevolūcionārs. Atrastais Verhovska tēva nāves spriedums turpretim liecina, ka viņš, būdams Padomijā ceļu inženieris, izdarījis dažādas blēdības. Lielīgi Kirils Verhovskis raksta, ka tēva nāve nav varējusi iespaidot viņa komunistisko pārliecību.

Verhovskis dzimis 1915.g. Smoļenskā. Viņš ieradies Latvijā un 1935.g. iesniedzis vietējai krievu sūtniecībai lūgumu atļaut izbraukt uz Padomju Krieviju. No sūtniecības norādīts, ka viņš Latvijā var būt komunistiem daudz noderīgāks. No šā laika Verhovskis par Jūdasa grašiem nodevis mūsu zemi.

Viena no Novika uzticības personām bijusi arī Verhovska māsa — Kira Verhovskaja. Viņa savā dzīves aprakstā norāda, ka 27.jūlijā 1935.g. uz krievu konsula vietnieka priekšlikumu sākusi strādāt par komunistu izlūkošanas aģenti. Aktīvi darbojusies nodevības nolūkā dažādās pretkomūnistiskās organizācijās. Strādājusi arī laikrakstā ‘Sevodņa’. Bende Noviks augsti vērtējis viņas darbu un izdevis speciālu kartiņu ieejai spectorga veikalā, kur varēja iepirkties tikai sevišķi uzticamas personas. Atrastas arī iekšlietu tautas komisariātā izdotas apliecības uz paša Novika un citu vārdiem, ka apliecības uzrādītājam tiesības iepirkt katrā vairumā visādas pārtikas un vilnas izstrādājuma preces.

Novika trešā uzticības persona bijusi Kirila Verhovska sieva Valentīna. Ilgāku laiku, priekš sarkano bandītu ienākšanas Latvijā, viņa strādājusi par vietu ierādītāju kīno teātrī Splendid Palace.

Visi šie riebīgie nodevēji līdz ar bendi Noviku tagad aizmukuši. Visu latviešu sabiedrību interesē jautājums, kas bija tie, kas sastādīja uz Krieviju izsūtāmo latviešu sarakstu.

Oficiāli noskaidrots, ka sarakstu sastādījuši seši žīdi un divi Jūdasi — latvieši. Sarakstu sastādīšanu vadījis žīds Zamuels Levitāns. Daži saraksta sastādītāji jau atrodas aiz cietuma mūriem un gaida bargo tiesas dienu.
Riebums rodas lasot akc.sab. ‘Degviela’ strādnieku komitejas priekšsēdētāja E.Gabera un sekretāra A.Vācieša rakstu, ka no strādnieku vidus izslēgts un jālikvidē strādnieks Šhuss.Viņš aģitējis strādnieku vidū nepiedaloties demokrātiskās valdības apsveikšanas manifestācijā, “brīvības simbolu” sarkano karogu saucot par lupatu.

Par Jāni Avotiņu šie nodevēji ziņo, ka viņš jau Ulmaņa valdības laikā bijis sakarnieks. Fabrikas meistars Alfrēds Platacis nicinoši izturoties pret demokrātiski domājošiem strādniekiem, protežējot fašistiskās diktatūras aizstāvjus. Nievājoši izteicies par sarkano armiju, norādot, ka atsūtītie sarkanās armijas spēki pierādot tikai to, ka uz vienu latvieti vajadzīgi 20 krievi.

Komunisti un žīdu bendes rīkojuši arī pornogrāfisku filmu izrādes. Atrastas vairākas filmas. Tā filmā “Nakts kavalieris” redzamas visriebīgākās nejēdzības. Varbūt, kādreiz Parīzes atklātos namos rādīja šādas filmas, ap kurām, pēc latviešu patriotu spīdzināšanas un noslepkavošanas saldkaislē tīksminājās sarkanie varmākas. Atrasta arī filma “Moku nams”. Tā ir divās sērijās.

No nāves laimīgi izbēdzis NKVD finansu daļas grāmatvedis Jānis Garbens. Raksturīgi, ka komunistiem un žīdu slepkavām trūka grāmatvežu un tos vajadzēja iecelt mobilizācijas kārtībā. Tāds pat liktenis bija arī Jānim Garbenam, kurš vairākas reizes atteicās pieņemt šo posteni. Bet viņu iecēla ar rīkojumu un piedraudēja, ka atteikšanās gadījumā rīkosies citādi. Viņš stāsta, ka čekā sajukums jau bijis vērojams 22.jūnijā, kad sākās karš.

Naktī no 24. uz 25. uz Šķirotavas staciju vairākos automobiļos vesti visādi dokumenti. Pavisam aizvesti 22 vagoni dažādu dokumentu. 25.jūnijā Jānis Garbens ievietots kādā vagonā, kurā atradušās 4 kastes ar briljantiem un vērtslietām. Tās visas noņemtas latviešiem, tos apcietinot un izlaupot dzīvokļus.

Tikai, pateicoties gadījumam, Garbenam izdevās no vagona izbēgt un sagaidīt Latvijas atbrīvošanu.
Jānis Garbens kā grāmatvedis vairākas reizes izdarījis revīziju komunistu iestādēs. Visur viņš atradis noziedzības un piesavināšanos. Tā mazgadējo cietuma priekšnieks žīds Kukļa, partijas biedrs, piesavinājies lielas naudas sumas. Pat pārējiem čekistiem viņa rīcība likusies par traku un Kukļa beidzot no amata atcelts.

Revidējot maija sākumā centrālcietuma saimniecību, Garbens novērojis, ka cietumā tad atradušies ap 2500 apcietināto. Tie baroti ar sapuvušiem kāpostiem un tārpu saēstiem makaroniem. Uz 1500 litriem viruma dots tikai 10 kg saldētas vērša gaļas. Vakariņās dotas 3 sālītas reņģes. Katra apcietinātā ēdināšanai izdotas tikai 78 kapeikas dienā.

 

Tikpat kā sinagoga. Tēvija, Nr.16, 18.07.1941

Kā žīds-namsaimnieks Lemperts „rūpējās” par rīdzinieku veselību. — Bērnu slimnīcas izolatora materiāli čekai. — Plāns par 680 cūkām un Ļeņina kritiens Elizabetes ielā.

Veselības komisariāts bija tikpat kā sinagoga, kur biedrs Jofe ar Planderi un Grigorašu organizēja veselības aizsardzību pēc savienības parauga. Viņi nodibināja sanitārās propagandas namu un citas daļas ar žīdiem priekšgalā. Žīdi ieņēma pat vairākus amatus.
Tā žīds-namsaimnieks Lemperts komisariātā ieņēma augstu posteni un bez tam bija Rīgas pilsētas sanitāri epidemioloģiskās stacijas vadītājs. Tā bija pareizāki sakot žīdu stacija, kur dienestā Lemperts pieņēma no “labiem labākos” un tie visi bija žīdi. Viņu galvenais uzdevums bija saņemt iespējami augstāku algu. Lemperta palīgs žīds-namsaimnieks Etingers braukāja apkārt nacionalizētā limuzīnā.

Jau no kara sākuma Lemperts ar vec.grāmatvedi Rūbenšteini ik dienas izņēma no valsts bankas stacijai atvēlētos vairāk desmit tūkstošus rubļu un izlietoja personīgām vajadzībām.

Tā Lemperts ar Etingeru vairāku mēnešu laikā noorganizēja lielu žīdu štatu, daudz līdzekļu izņēma no valsts bankas un sanitāri epidemioloģiskā ziņā neko nedarīja.

Beidzot šie veselības aizsargātāji novietojās limuzīnos un jau laikus aizbrauca uz “plašo dzimteni”.

Poliklīnikās un slimnīcās maz bija latviešu ārstu. Agrākajās teicami noorganizētajās slimo kasēs žīdu ārsti un visādi ieceltie cietušie nodibināja visiem zināmu kārtību, ka slimnieks vajadzīgā brīdī nevarēja saņemt palīdzību. Jau pagājušā gadā uz “plašo dzimteni” aizveda daudz mūsu medikamentu un instrumentu. Medikamentu trūkuma dēļ daudzi slimnieki neglābjami gāja bojā.

Visinteresantāk bija sastapties poliklīnikās ar savienības “ārstiem”, kuri slimības zīmēs atzīmēja konstatēto slimību “golova boļit”, “gruģ boļit” (galva sāp, krūtis sāp) u.t.t. un pie tam bramanīgi iestāstīja vismuļķīgākās lietas. Šādam “ārstam” bija nesalīdzināmi zemāka kvalifikācija nekā latviešu žēlsirdīgām māsām un citiem medicīniskiem darbiniekiem, kuri ieņemama amata un materiālā ziņā tika nostādīti viszemākā stāvoklī.
Bijušo Rīgas pilsētas pašvaldības darbinieku slimo kasi Skolas ielā 5, kuru pāris gadus atpakaļ jaunceltajā namā latvieši ierīkoja par modernāko ārstniecības iestādi, pārņēma čeka un izmantoja tikai augsto biedru vajadzībām. Slavenais savienības “ārsts” un komisariāta ārstniecības iestāžu pārvaldes priekšnieks Grigorašs bija neapmierināts, ka pie mums slimnīcas izlieto daudz veļas.

Jau pirms vairāk gadiem Rīgas pilsēta uzsāka būvēt Bērnu slimnīcā izolatoru un sagādāja vajadzīgos materiālus, lai 1940.gadā nobeigtu būvi.

Visam tam pārvilka strīpu asiņainie oktobra revolūcijas svētki, uz kuriem no Maskavas gaidīja kādu augstāku čekistu-žīdu, kurš ieradīsies čekā un bijušā prefektūrā. Žīdu galvās radās ideja, ka telpas jāizklāj ar linoleumu, kas iegādāts Bērnu slimnīcas izolatora vajadzībām. Tas tika izpildīts un izolators vēl tagad nav izbūvēts.

Viss tika izpildīts “pēc plāna”. Ar “visu mīļotā …” dekrētu pēc plāna visām iestādēm bija jānodarbojas ar cūkkopību. Rīgas pilsētas veselības nodaļai bija jāizmitina 680 cūkas. Vairākus mēnešus par cūkām vien runāja un prātoja, kā šito plānu lai izpilda.
Bankas naudu nedeva cūku iegādei un piemērotu vietu Rīgas apkārtnē cūku novietošanai nevarēja atrast. Tad sākās izmeklēšana, paskaidrojumu sniegšana un kaitnieku meklēšana, kamdēļ plānu neveic. Tas bija neaprakstāms juceklis, no kura visvieglāk varēja nokļūt čekas pagrabos.

22.jūlijs ir lielu cerību piepildīšanās diena, kad visu uzvarētāja Lielvācijas armija sāka atbrīvošanu no starptautiskā žīdu jūga austrumos. Nenoslēpjams prieks parādījās latviešu sejās un bez vārdiem tie jau sapratās.

Bija jāuzmanās un jāsagatavojas, jo briesmas draudēja visur no asinskārajiem čekistiem. 26.jūlijā sākās žīdu bēgšana no Rīgas. Pa ielām steidzās apbruņoti žīdi, miliči un gvardisti. Viņi gandrīz katrā latvietī un kaut cik pieklājīgi ģērbtā pilsonī ieraudzīja izpletņa lēcēju vai kādu citu bīstamu cilvēku. Bez jebkāda pamata uz ielas tika apšauti pretimnācēji. Bēgot žīdi aizbrauca ar visiem ātrās ārsta palīdzības automobiļiem un paņemot līdzi medikamentus, kā arī jau iepriekš no slimnīcām aplasītos operācijas instrumentus. Jau 26.jūlijā Rīgas pilsēta bija atstāta bez medikamentiem un bez ārstniecības instrumentiem. Nebija uztura slimniekiem. Stāvoklis bija katastrofisks.

26.jūlijā Dr. B.Putniņš uzņēmās vadību ārstnieciskās palīdzības sniegšanā Rīgas iedzīvotājiem Elizabetes ielā Nr.75 un par to paziņoja poliklīnikām un slimnīcām. Ap Dr. B.Putniņu pulcējās Dr. Knostenbergs, Dr. Jansons, kapt. Brants u.c. Latviešu ārsti klusi un mierīgi veica lielos pienākumus un ieradās tur, kur tas vajadzīgs.

Pienāca 27.jūlijs, tad ziņnesis Eniņš atnesa Latvijas nacionālo karogu. 29.jūlija pēcpusdienā no Rīgas pilsētas Bērnu nama Pārdaugavā saņēmām telefoniski pirmās ziņas, ka redzēti vācu karavīri. Prieka vēsts aplidoja klātesošos.
Pienāca 1.jūlija rīts. Elizabetes ielā 75 parādījās logos nacionālie karogi un no augšējā stāva Dr.Stūrītis pa logu izgrūda Ļeņina tēlu, kas uz ielas sašķīda gabalos. J. Z.

 

Daži vārdi par Talsu žīdiem. Tēvija, Nr.16, 18.07.1941

Talsos, tāpat kā citās pilsētās, jo stipri žīdu iespaids izpaudās pēdējā gadā, kad latviešu kooperatīvs — Talsu patērētāju b-ba — kļuva par īstu žīdu mitekli. Latvietim nācās lietot ar netīrām žīdu rokām pasniegtos pārtikas produktus. Vēl bramanīgāki žīdi jutās visās komunistu iestādēs, kur tie bieži vien bija faktiskie noteicēji. Tagad visam žīdismam pienācis pelnītais gals. Jau jūlija pirmās dienās žīdi slaucīja Talsu ielas un sētas, tik no kooperatīva nācās grūti tos izkustināt, un komunistu iestādījumā — Talsu apr. rūpkombinātā vēl tagad var sastapt žīdu Jeruhmanovu.

Pašreiz Talsos žīdu palicis maz. Vairāki simti pilsētu atstājuši, meklēdami darbu laukos vai kaut kur nolīzdami krūmos. To gan nevar uzskatīt par galīgi atrisinātu jautājumu. Grūti ticēt, ka bez nopietnas un stingras uzraudzības žīdi gribēs nopietni nodoties fiziskam darbam. Īstā vieta tiem (ne tikai dažiem simtiem, bet visiem) būtu kūdras purvos vai citās organizētās darba vietās pie stingras darba disciplīnas.  —re.

 

STAĻINA viltus politikas SABRUKUMS. Tēvija, Nr.18, 21.07.1941
Kā komunistu iekšējā, tā ārējā politika allaž bijusi dibināta uz viltu un laupīšanu. Pamatīgi piedzīvojumi šinī ziņā ir mūsu zemē.
Esam pārliecinājušies par sarkanā imperiālisma nejēdzīgo cinismu, par meliem, kas savā laikā fiksēti žīda Finkelšteina, viena no padomju ārpolitikas vadītājiem, tā saucamajā “Ļitvinova protokolā”, uzbrucēja definīcijā un citos šķietami “miermīlīgajos” izgudrojumos.1939.g. beigās boļševiki ieņēma ar karaspēku mūsu zemē bāzes pēc mūsu valdības piekrišanas, lai pusgadu pēc tam lauztu visus svinīgos solījumus un līgumus ar kailu varas aktu.Tas kā pēc tam apgājās ar bez šāviena kapitulējušām zemēm — Latviju, Lietuvu, Igauniju, Besarabiju — iznīcinot viņu inteliģenci, nomocot un deportējot labprātīgi padevušos politiķus, izlaupot tās saimnieciski un sagandējot kulturāli — bez šaubām ir žīdiskas negantības paraugs.
Bet viltība šeit parādījās ne tikai pret mazajām tautām. Tā bija arī viltība pret Eiropu.Neskaitāmas reizes gan padomju presē, gan mītiņu oratoru visiem vienādi iemācītajās frāzēs ir dzirdēts teiciens par “placdarmu”, pie kam šis nosaukums piedēvēts Somijai un Baltijai, no kurienes it kā “kapitālistiskais ielenkums” savā laikā gatavojies pāriet uzbrukumā pret PSRS. Cik savādi tas arī neizrādītos tagad, prezumējamo interventu lomā ar labpatiku tika nostādīti angļi, kas it kā no piekrastes zemēm kā no sagatavošanās lauka grasījušies iebrukt Krievijā. Saprotams, tas viss ir nieki. Ja arī Anglija kādreiz, 1939./1940.g. karā, tika piedāvājusi palīdzību Somijai, tad, pirmkārt, mēs zinām, ka no angļu palīdzības nekad nekas neiznāk, otrkārt, nav domājams, ka angļi šinī lielajā žīdu karā pret kristīgajiem ietu nopietni uzstāties pret Ciānas “gudrajo” spēcīgāko citadeli — Maskavas kremli.
Jo Anglija pati ir caurcaurim žīdisma pārņemta un angļu strādnieki savas valsts himnu dzied šā:
“Britannia rules the waves,
But the jews rule Britannia.”
(“Britanija valda par viļņiem, bet
žīdi valda Britaniju”.)
Maskavieši angļu briesmas daudzināja tikai acu apmānīšanai, lai pasaule neievērotu, ka viņu interese pievērsta Vācijai, atdzimstošā ārisma vadošai zemei. Saprotams, arī vāciem šeit nekāda placdarma pret Krieviju nebija un arī nevarēja būt, to mēs visi zinām un to apstiprināja arī tas, ka Ādolfs Hitlers aicināja visus savus tautas brāļus no šejienes repatriēties. Bet Krievija gan pati gribēja pārvērst Baltijas valstis par savu placdarmu pret Vāciju, ko tā neapstrīdami pierādīja ar bāzu ieņemšanu 1939.g. vēlā rudenī un vēlāk ar teritoriju pilnīgu okupāciju.
Eiropas karam sākoties, Staļins gan par visu vari pūlējās izlikties Vācijai draudzīgs. Viņš uz laiku aizraidīja projām žīdu Finkelšteinu-Ļitvinovu, kas bija pazīstams savas antantes orientācijas pēc, un par ārlietu oficiālo vadītāju iecēla Molotovu, krievu pēc tautības, bet tomēr žīdiem padevīgu.Šāda politika Staļinam tomēr bija vajadzīga tikai “līdz reizei”. Komunistu partijas vēsturē, kas ir boļševiku “bībele” un neskaitāmos eksemplāros iespiesta tulkojumā arī pie mums; kā Ļeņina “augstākā gudrība” cildināta miera noslēgšana ar Vāciju, tā paglabājot Krieviju no sabrukuma. Staļins, zinādams vācu armijas vareno spēku, nevēlējās nostāties pret Vāciju kara sākumā, bet cerēja, ka karš Vāciju novājinās un pēc tam visa Eiropa kļūs par boļševiku vieglu laupījumu.
Šādas cerības loloja Staļins, bet visu laiku komunisti uzskatīja Vāciju par savu lielāko ienaidnieku, to liecināja nevien dažādo poļitruku runas par to, ka drīz būšot jāiet “atsvabināt” Eiropas proletariāts, to liecināja arī boļševiku preses uzbrukumi nacionālsociālismam pēc tā nākšanas pie varas un tas fakts, ka komunistu partijas vēsture pie mums tika tulkota bez kādiem grozījumiem no 1939.gada izdevuma, kur tā laika jaunākie politiskie notikumi apgaismoti noteikti Vācijai naidīgā garā.
Spilgtu liecību par Krievijas gatavošanos uzbrukumam Eiropai dod tie konkrētie apstākļi, kuriem mēs visi bijām liecinieki. Mēs varējām tikai pasmīnēt par TASS’a cītīgajiem atsaukumiem pēc ārzemju preses ziņām, it kā pie Krievijas rietumu robežām nenotiekot nekāda karaspēka koncentrācija. Īstenībā visa Lietuva bija viena vienīga kara nometne, un arī Latvijā bija piedzīts simti tūkstoši krievu zaldātu un kara mašīnu. Tūlīt pēc okupācijas Baltijas valstu nelielajā teritorijā sāka būvēt desmitiem aerodromu. Vai visi mūsu arhitektūras studenti tika nosēdināti pie militāru būvju plānu zīmēšanas, un lauksaimnieki daudzos pagastos nemaz netika pie sēšanas, jo tos dzina šķūtīs — lidlaukiem būvmateriālus vest. Pēc speciālistu vienprātīga apliecinājuma, visi šie militārie soļi nebija defensīvas, bet gan ofensīvas dabas.
Redzēdams, ka Vācija karā nepagurst, bet tiek arvien stiprāka, Staļins kļuva sevišķi tramīgs. Cik vērojams, viņš gatavojās dunča dūrienam mugurā uz to brīdi, kad vācu Zigfrīds būs pacēlis roku pēdējam izšķirošam triecienam pret Angliju.Dažas zīmes norāda, ka krievi cerēja sagaidīt piemērotu momentu uzbrukumam Vācijai uz šo rudeni. Tās patvertņu tranšejas (pret uzlidojumiem) Rīgas apstādījumos, kuras nupat žīdi aizbēra, bija domāts izrakt jau agrāk, bet darbi aizkavējās.
“Pēc plāna” šie darbi, tāpat kā patvertņu izmūrēšana pagrabos, bija jāveic līdz augustam. Kādai vietējo lielinieku delegācijai, kas ieradusies Maskavā un aicinājusi Staļinu ciemos uz Latviju (pag. gadā), viņš esot izteicies, ka ja viss notikšot tā kā nodomāts, tad viņš pēc gada apmeklēšot Rīgu. Tas laikam bija domāts triumfa brauciens uz boļševizēto Eiropu … Krievu zaldātiem Lietuvā nesen izdalītās Vācijas kartes arī runā skaidru valodu.
Ģeniālais Ādolfs Hitlers ņēma vārdu pirmais un piespieda boļševikus cīnīties tādā laikā un tādos apstākļos, kurus izvēlējušies vācu stratēģi. Par to, ka lielinieku nodevīgais plāns neizdevās, Staļins nu ”dibināti” sašutis. Bet ass zobens ir labākais un taisnīgākais līdzeklis, lai novērstu indīgas čūskas kodienu. O. L.
Jānoņem karogi. Tēvija, Nr.19, 22.07.1941
Vācu virspavēlnieks uzaicina Latvijas iedzīvotājus izbeigt māju un dzīvokļu vispārējo karogošanu. Kopš vācu karaspēka ieiešanas latviešu pilsētās un ciemos iedzīvotāji, paužot savu dziļo prieku par atbrīvošanu no boļševiku terora, izkāra Lielvācijas valsts un latviešu karogus.
Tā kā nacionālie simboli izliekami vienīgi sevišķi svinīgos gadījumos un tie nedrīkst kļūt par ielu ikdienišķo rotājumu, sākot ar 22.jūliju līdzšinējā vispārējā karogu izlikšana jāizbeidz. Karogojamas tikai tās ēkas, kuras norādījusi kāda vācu iestāde.
Kad (revolūcijas) dieviem slāpst. Tēvija, Nr.19, 22.07.1941
Latvju tautas vienu daļu bija pārņēmis kāds apmulsums, kad aktīvā tautas daļa it kā zaudēja politisko aktivitāti un nebija spējīga atstāt materiālās ērtības, lai glābtu sevi un Latviju. Bija ieviesusies gluži neticama pārliecība, ka Krievija maz bīstama, ka komunisms Krievijā ir pārveidojies un ar viņu var mierīgi sadzīvot.Tā ir mūsu zemes vēsturiska nelaime jau tūkstots gadus.
Kur inteliģences vadoņiem vajadzēja vai nu pieņemt visu Baltijas tautu cīņu pret Padomju savienību, kā to darīja Somija, vai arī tūkstošiem atstāt zemi, lai kādu laiku dzīvotu ārzemēs, organizētos, tai vietā, greizu vadoņu pamudināta, vadošā inteliģence bez cīņas devās rokās, lai aizietu bojā. Jo mūsu vadība nebija nemaz par šo nepieciešamo cīņu domājusi.
Tas tiešām ir brīdis, kad nācija nepareizas vadības dēļ sāka pa daļai domāt, ka komunisti esot evolūcijas spējīgi un pēc 20 gadu darba krievu boļševiku psīhe esot pārveidojusies. Divdesmit komunistiskās valdīšanas gadi Krievijā ir pierādījuši, ka ir tādas psīhes, kas ne uz kādu evolūciju nav spējīgas, cik ilgi arī šie ļaudis nedzīvotu un kādiem pārdzīvojumiem tie arī nebūtu padoti. Var drusku apslīpēties, bet nāk brīdis, kad tie rāda savu īsto dabu. Ir tādi ļaudis, kas piedzimuši par zvēriem, un cik laipni ar viņiem neapietos, nevar zināt un paredzēt, ko kādreiz tie izdarīs.
Vecas atmiņas stāsta, ka 1919.g. sākumā uz Valmieru devās kāds zilacains jauneklis, atvadoties Rīgā tas stāstīja, ka agrākās revolūcijas ar terora aktiem bijušas liela kļūda.
Tagad nākšot viņa vadībā maiga valdīšana. Bet kad šis jauneklis bija padzīvojis citu komunistu vidū, viņam bija jāpārliecinās, ka revolūcijas dieviem slāpst pēc asins upuriem. Jauneklis pārvērtās par asinskārīgu zvēru un no Valmieras vēlāk aizveda 300 nošautu gluži nevainīgu pilsoņu.
Visiem, kas piedzīvojuši šo revolūciju, lai paliek līdz galam šī mācība: nekad neticiet nevienam komunista solījumam, nekādam zvērestam, jo solījumam nav nekādas nozīmes. Komunistiem ir bail, kad viņus apvaino revolūcionārisma trūkumā un dabūt kādu kreiso līdz vislielākai galējībai ir gluži viegli. Komunistu domāšana it kā atrodas uz vairākām plāksnēm, un viņi viegli lec no vienas uz otru. Metiet skatu atpakaļ uz nostaigāto gadu un salīdziniet darbus ar šīs revolūcijas vadītāja J.Kalnbērziņa agrāk izteiktām pārliecībām.
1935.gada “Sarkanā Latv. Strēlnieka” II daļā ir nodrukāta J.Kalnbērziņa disertācijas daļa (beidzot Maskavas sarkano augstskolu). Še viņš analizē kļūdas, ko pielaidusi komunistu vadība 1919.gadā, viņš visvairāk strīdas ar P.Stučku, kā pārāk liberālu vīru.
Stučka grib dažas brīvības strādniekiem, domā, ka latviešu strādnieki būs pasaules proletariāta avangards ar savu vēsturisku misiju. Viņš arī negrib mānīt ļaudis ar muižu dalīšanu, bet tūliņ dibināt kolhozus. Tai vietā Kalnbērziņš ieteic strādniekus stingri vadīt. Viņš ir pret to, ka 1919.gadā arī sociālrevolūcionāriem atļauta preses brīvība, tas grib nožņaugt katru brīvību presē, vēlāk taču pat “Padomju Latvija” likās tam par liberālu.
Agrārreformā tas grib sākt ar muižu dalīšanu, jo Ļeņins tā sācis, protams, pēc tam nāktu kolhozi. Kalnbērziņš domā, ka pasaules revolūciju vadīs krievu komunisti un latviešiem jāmācās no viņiem. Ja Stučkam bija vel kāda griba būt patstāvīgam, J.Kalnbērziņš parādās kā vienkāršs Maskavas kalps. Jau 1935.gadā viņš savā darbā, apliecinādams un atzīdams Maskavas suverenitāti un ar fanātismu turēdamies pie komunisma, Latviju pilnīgi nodeva Maskavas čekas metodēm un varai. Ar to viņš ieguva 1.sekretāra vietu partijā un deva pilnīgu brīvību latviešu inteliģences iznīcināšanai.
Sākumā tika runāts un rakstīts, ka murgo tie, kas runā par komunistiskā terora režīmu, bet kad policijas priekšgalā nolika vecus katordzniekus un tādus asins kārīgus vīrus kā Noviku, kad pie iekšlietu resora durvīm nostājās krievu zaldātu sardze, liecinādama, ka čeka neuzticas pat latviešu komunistiem, bija skaidrs, ka čeka te izpildīs pēc visām Maskavas metodēm visbriesmīgākos darbus.
Uz ārieni viss ir bijis gluds, un presē nav bijis nekāda liecinājuma, ka Latvijā būtu bijis drausmīgs terors, bet slepenajos kambaros un cietumu mūros rīkojās tie ļaudis, kuros ir iemiesota nācijas velnišķība. Visās tautās līdz pasaules galam arvien sameklēs ļaudis, kas kritiskos brīžos tiek par īstiem briesmoņiem. Sevišķi bagāta ar tiem ir bijusi Krievijas vēsture un to nav trūcis arī latviešu revolūcijās. Kad Maskava iekaroja austrumus, tur viņa tūliņ bez ceremonijām iznīcināja virsniekus un “kaitētājus”, daudzus desmitus tūkstošus ļaužu aizsūtīja uz Urāliem un Sibīriju. Tas ir vecās, Staļina izmēģinātās metodes turpinājums. Taču ne velti Staļins ir viena no visasiņainākām personām pasaules vēsturē, uz kura sirdsapziņas guļ miljoniem cilvēku dzīvību.
Ar Baltijas valstu patriotiem bija tā kā grieķu pasakā: tiem rādīja to žēlastību, ka viņus ēda pēdējos, kad revolūcijas dieviem atkal slāpa. Bija nolemts izdarīt arestus un pilsoņu evakuāciju ap 15.jūniju, 1. jūliju un 15.augustu.
Šai gājienā no Latvijas aizvestu 50—70 000 cilvēku gluži tāpat, kā krievi to ir darījuši visos tajos karos, kad gadu tūkstošos tie nāca uz Latviju sirot. Tas ir daudzkārt atkārtots darbs. Vietējiem pagastu komunistiem bija jāuzrāda “visšaubīgākās” personas un šaubīgākajos bieži vien iekļuva sarakstu sastādītāju personīgie ienaidnieki. Kur pagastos bijis maz kreisu ļaužu, tur aizvesto ir bijis maz, bet liepājnieki, ventspilnieki, rīdzinieki, līgatieši, cēsnieki, skrīverieši un vēl daudzas citas komunistu šūnas ir darbojušās drausmīgi. Neaizmirsīsim, ka pie sarakstu sastādīšanas padoma devēji ir bijuši latviešu komunisti un uz viņu dvēselēm guļ šis asins grēks.
Dienu pirms arestiem no plkst.20 līdz 2 no rīta sarakstus skatīja cauri komunistu centrālā komiteja un apstiprināja tos. Kad nākošās dienās bija Rīgā kreiso rakstnieku kongress, un šai laikā vagonos jau mocījās arestētie patrioti, kongresā vadoņu sejās nebija manāms nekas tāds, ka drausmīgā tautas masu iznīcināšana būtu radījusi viņos satraukumu. Spure pat pārmeta gražaini, ka rakstnieki nenāk uz kongresu, un ka Rīga par daudz saklausās ārzemju radio. Kirhenšteins laistījās kā saulīte. Revolūcijas dievi prasīja desmitas tūkstošas latviešu dzīvību, bet revolūcijas vadoņi bija gluži apmierināti. Jau senus gadus tie bija slepeni sevi atdevuši Maskavas kalpībā, un ko prasīja Maskavas čeka, tas viņiem bija jāpilda. Tas liecina, ka ne “augstā simta” locekļiem, ne komunistu vadoņiem nav vairs ceļa atpakaļ uz latviešu tautu un zemi.
Neviens no viņiem nav uzstājies par latviešu tautas interesēm un dzīvību. Staļina bildi tie pielūdza kā svētbildi. Revolūcijas pēdējās dienās ir darīti tiešām tik sadiski ļaužu iznīcināšanas darbi, ka tie pārspēj 1919.gada šausmas. Tautas psīhe ir pilna nostāstiem un nekur ne vismazākās simpātijas nedzird par komunistiem, jo tautas dvēsele nav tos pieņēmusi. Ar viltību ir sākusi valdīt Maskava un latviešu komunistiskie fanātiķi, bet nobeiguši tie ir tik briesmīgi, kā nobeigt un mirt var tikai tas, kas savu dvēseli ir atdevis velnam par īslaicīgu pasaules varu, lai pats mirdams rautu dibenā arī citus. Latviešu tauta nav piedalījusies šai revolūcijā, viņas sirdsapziņa ir tīra. Revolūcija ir tautas izdzimumu un Maskavas algādžu darbs. J. L.
Žīdu-čekistu šausmu darbi Baltezerā. Tēvija, Nr.19, 22.07.1941
Pēdējā brīdī mums ziņo, ka Baltezera apkārtnē atrastas vairākas bedres, kurās aprakti čekas nogalinātie iedzīvotāji un sagūstītie latviešu darbinieki. Šodien uzsākta noslepkavoto atrakšana. Tuvākas ziņas sniegsim mūsu laikraksta rītdienas numurā.
IZRĒĶINĀŠANĀS ar universitātes mācības spēkiem. Tēvija, Nr.19, 22.07.1941
Gada laikā atlaisti 77, bet uz Krieviju aizvesti 17 cilvēku.Gads komunisma šausmu režīmā atstājis dziļas pēdas arī mūsu universitātes dzīvē. Katru nacionālāku domu, katru brīvāku vārdu, katru mēģinājumu salauzt komunisma žņaudzēju loku apslāpēja visasākām represijām — sākot ar izslēgšanu no augstskolas līdz pat nodošanai čekas rokās. Uz “plašo dzimteni” izsūtīja daudzus simtus mūsu inteliģentu, zinātnieku un studentu. No p.g. 17.jūnija līdz lielvācu armijas atnestam atbrīvošanas brīdim komunistiskā universitātes vadība — pilnīga nepraša organizatoriskās, saimnieciskās un zinātniskās lietās — atlaida kā “nepiemērotus” 77 mācības spēkus.
Arhitektūras fakultātē: prof. V.Purvīti, asist. T.Rezevski, un subasist. L.Plauciņu.
Filoloģijas un filozofijas fakultātē: prof. M.Nusbergeru, prof. A.Tenteli, prof. Fr.Balodi, prof. P.Jurēviču, prof. L.Bērziņu, prof. P.Dāli, ārkārt. prof. E.Pētersonu, docentu D.Trocigu, lektoru P.Kūli, lektoru H.Celmu, lektoru G.Boljē, lekt. Klāru Gersoni, vec. lekt. M.Fedorovski, labor. E.Krastiņu.
Inženierzinātņu fakultātē: labor. L.Baharovu.
Ķīmijas fakultātē: prof. J.Auškāpu, ārk.prof. E.Lindemani un doc.v.i. T.Vilku.
Mehānikas fakultātē: ārk. prof. K.Tormani.
Medicīnas fakultātē: prof. C.Amsleru, prof. E.Jansonu, asist. A.Brūveri, asist. J.Janitēnu. asist. J.Reinhardu, subasist. F.Valdmani, B.Ramani, A.Lūsi, V.Bērziņu, jaun. asist. M.Baltgaili un vec. preparāt. A.Girgensonu, A.Lagimovu.
Veterinārmedicīnas fakultātē: asistentu V.Elksnīti, jaun. asistentu B.Rudiku un preparāt. A.Kiršteinu.
Tautsaimniecības un tiesību zinātņu fakultātē: prof. K.Dišleru, prof. E.Birkhānu, ārk. prof. H.Albatu. ārk. prof. R.Akmentiņu un asist. V.Siecenieci.
Bez tam, likvidējot teoloģijas fakultāti ar pareizticīgās teoloģijas fak. un Romas-katoļu teoloģijas fakultāti, no mācības spēku pienākumiem atbrīvotas 34 personas.
Baismīgajās jūnija mēneša dienās, kad žīdi – čekisti, izrēķinoties ar latviešu patriotiem, daudzus tūkstošus labāko latviešu aizveda uz Krieviju, šo Golgatas ceļu nācās staigāt arī 17 universitātes mācības spēkiem:
prof. E.Birkhānam, prof. L.Ausējam, prof. L.Adamovičam, prof. J.Auškāpam, prof. E.Ziemelim, prof. K.Dišleram, ārk. prof. E.Rumbam, ārk. prof. H.Albatam, doc. P.Berģim, doc. A.Lejassausam, privātdoc. P.Staklem, privātdoc. N.Stoligvo, asistentiem — V.Sieceniecei, A.Brūveram, M.Veisam, subasist. O.Peciņai un lekt. J.Lediņam.
Žīdu- čekistu briesmu darbi Baltezerā. Tēvija, Nr.20, 23.07.1941
Sistemātiska cilvēku slepkavošana neapdzīvotā vasarnīcā. — Vasarnīcas rajonā uzietas 13 nogalināto aprakšanas vietas. — Viena daļa upuru jau identificēta.

Jākobsones vasarnīca Baltezera krastā, uz kurieni čekisti un žīdi no Rīgas izveduši nošaušanai un aprakšanai savus upurus.Atrokot bedri pēc bedres, atrod arvien jaunus desmitus noslepkavoto — un līķu rindām, liekas, nav gala.
Krustām šķērsam bedres sasviestie vai iekritušie, no muguras puses nošautie čekistu-žīdu upuri sasietām rokām.Kopš dienas, kad visu uzvarētāja Lielvācijas armija atnesa latviešiem atpestīšanu no neaprakstāmu varmācību, pazemošanas un moku gada, atsedzas lapas puse pēc lapas puses, kurās ierakstītas mūsu tautas locekļu moku un ciešanu gaitas boļševiku terorā. Viena drausmīgāka par otru ir šīs lapas puses, un viena no asiņainākām stāsta par apcietināto patriotu Golgātu Baltezera krastā, kur no čekistu lodēm krituši daudzi desmiti goda vīru.
Par drausmu vietu žīdu čekisti pārvērtuši zemes gabalu ar vasarnīcu Baltezera šosejas malā ezera kraujā.
Te vispirms iekārtota noslepkavošanas un aprakšanas vieta daudziem simtiem cilvēku, te boļševiki paguvuši nonāvēt un aprakt pašu nelaimīgo izraktās bedrēs ap simts upuru, kuriem komunistu „tiesa” piespriedusi nāves sodu.
Vakar un šodien te atvērās bedre pēc bedres, atklājot drausmīgas ainas. Nedēļām no vietas te notikusi sistemātiska cilvēku slepkavošana.Bieza, jaunu priedīšu meža apaugušā zemes gabala vidū paceļas brūni krāsota baļķu ēka ar salmu jumtu un ziliem slēģiem. No divām pārējām pusēm zemes gabalu norobežo šoseja un stāva nogāze uz Baltezeru, un tikai vienā pusē ir apdzīvotas vasarnīcas.Laikam vientuļās, klusās vietas dēļ čekisti arī atzinuši vasarnīcu par piemērotu saviem zvēriskajiem nolūkiem.
Vietējiem iedzīvotājiem likās savādi, kad ieradās bārdaini krievu strādnieki un sāka celt ap visu zemes gabalu necaurredzamu, vietām vairāk kā 3 m augstu žogu, strādājot pat naktīs. Rūpīgi aiztaisītas pat visas zaru vietas un katra sprauga. Materiālu būvētāji pievākuši no apkārtējām vasarnīcām — viņiem esot atļauja no NKVD.
„Šīs iestādes vārds vien mums iedvesa bailes” , stāsta blakus vasarnīcas iedzīvotāja Šīra, „un mēs vairs tikai čukstēdamas vien sarunājāmies. Apkārtējo iedzīvotāju ļaunās aizdomas mēģināja izkliedēt, palaižot ziņu, ka iežogotajā vasarnīcā apmetīšoties it kā apriņķa priekšnieks, it kā čekas priekšnieks. Stāstīja arī, ka vasarnīcā apmācot šaušanā jaunos miličus, ka tur ierīkots čekistu sporta klubs. Tā centās izskaidrot šāvienus, kas bija dzirdami no noslēpumainās vasarnīcas pēcpusdienās un vakaros.
Bieži no Rīgas ieradusies slēgta vieglā automašīna un iebraukusi pa vienmēr no iekšpuses aizslēgtajiem vārtiem. Pāris reižu redzēti ieejam vai iznākam pa vārtiem daži privāti tērpti vīrieši, citreiz arī daži čekisti. Citādi vasarnīcā valdījis klusums. Neviens tajā nedzīvojis, arī sardzes iedzīvotāji nav manījuši. Visu aizsedza lielais žogs, kas izveidots tā, ka pat, uzkāpjot uz blakus vasarnīcas jumta, redzams vienīgi neliels brūnās ēkas stūris.
Tagad prokuratūras izziņā noskaidrots, ka čekisti uz šo Baltezera vasarnīcu veduši nošaušanai apcietinātos, kam piespriesti nāves sodi.Vasarnīca tiešām nav apdzīvota. Tikai vienā istabā atrada galdus un krēslus, maizes atliekas un tukšas dzērienu pudeles. Uz palodzes atrada sieviešu matu kušķi, bet kamīna pelnos — sadegušu kalendāru, kas, domājams, piederējis kādam ārstam.
Apcietināto šaušana notikusi pēcpusdienās un pievakarēs, pēc tam čekisti atkal devušies projām. Apcietinātie šauti ar mazkalibra pistolēm. Vasarnīcas rajonā uzietas 13 bedres. Prokuratūras un medicīniskiem darbiniekiem ar vietējo iedzīvotāju palīdzību atrokot bedres, izvācot līķus, un noskaidrojot upurus , atklājās drausmīgas ainas. No pirmajām 6 bedrēm vien vakar izņēma 51 līķi. Bedrēs līķi samesti pa 8 un 9, bet vienā bedrē 16 upuri, kam rokas ar auklām sasietas uz muguras. Dažās no šodien atraktajām bedrēm upuru skaits vēl lielāks. Bedres, kā redzams, rakuši paši nāvei nolemtie, pie kam tie gandrīz bez izņēmuma nonāvēti ar šāvieniem no muguras puses galvā. Daži, šķiet, nošauti, vēl strādājot ar lāpstu bedres dibenā, jo lodes nākušas tieši no augšas. Mazkalibru ložu pēdas atrodamas arī dažās priedēs un žogā. Dažiem nogalinātiem atrada sitienu pēdas galvā.
Lielākā daļa līķu identificēta pēc drēbēs atrastām kvītīm vai Rīgas apgabaltiesas kriminālkolēģijas vai arī Pribavo (pribaltiskij vojenij okrug) kara tribunāla nāves spriedumu norakstiem. No šiem spriedumu norakstiem redzams, ka visiem nelaimīgajiem pierakstīts 58.pants — par kontrrevolūcionāru darbību. „Tiesas” spriedēji bijuši galvenā kārtā žīdi, kā to rāda spriedumu teksti, žīdi bijuši arī nonāvēto nodevēji, uz kuru izteicienu pamata apsūdzētie notiesāti. Piemēram, sprieduma tekstā, ar kuru Mārtiņam Amatniekam un Voldemāram Tēraudam piespriests divkāršs nāves sods, tiesnešu, prokūrātūras, advokātu un liecinieku sastāvā bez Poļa un Baloža figurē tādi vārdi, kā Kukļa, Pochvalovs (prokurors), Tankelis, Rodins un citi.
Pēdējie spriedumi datēti 20.jūnijā, tā tad šaušana notikusi arī vēl pēc tam.
Priedes drūmi šalc pār baigo vietu. Namu, kas reiz uzcelts, lai cilvēki te baudītu dabas skaistumu, gūtu atpūtu, sarkanie nezvēri pārvērtuši par ciešanu un nāves namu, ko mūžam neaizmirsīs katrs, kas bijis šo atklājumu liecinieks.
ŠODIEN APGLABĀS BALTEZERA UPURUS. Tēvija, 23.07.1941
No pirmajās sešās bedrēs atrasta piecdesmit viena nošautā nav vēl identificēti divpadsmit. Pārējie 39 ir:
notārs, aizsargu lidotājs Žanis Grundmanis, Jānis Bomlits, Arvīds Staune, lauksaimnieks Kārlis Sīklens no Smiltenes, bij. 9.Rīgas p. polic. iec. pr-ka pal. Krišs Dreijers, Jānis Bambits, politiskās pārv. ierēdnis Mārtiņš Prunskis, Eduards Ozols, politiskās pārv. ierēdnis Kārlis-Ed.Purniņš, Aloizs Voits, Vilhelms Janelis, agr. Voldemārs Čeksters no Latgales, Nikolajs Kronbergs no Svitenes pag., Paulis Kapilovs, Aleksejs Ostrovskis, Aleksandrs Baufals, Dimitrijs Fokļinajevs, Rīgas 10.pol. iec. priekšnieks Rihards Grinbergs, skolotājs Jānis Opincāns, policijas darbinieks Mārtiņš Amatnieks, Roberts Tions, zvēr. adv. Voldemārs Beķeris, vidusskolnieks Ģedimins Fronckevičs, Pēteris Gaidamovics vai Gaidamovičs, Richards Volmars-Volmiers, galdnieks Jānis Spilva, Staņislavs Beļkovskis, Ventspils politiskās policijas priekšnieks Arvīds Zemītis, Pēteris Doreds(?), Jānis Kirilovs, Ditrihs Ekerts no Kuldīgas, Porfirijs Ivanovs, Pāvels Stepanovs, Alfrēds Muižnieks, Broņislavs Aizkalnītis, Semjons Ļaļins, Nils Višņakovs, strādnieks Nikolajs Germanis, Hermanis un Osips Kigitovičs.
Upuru kopskaits un galīgais identificēto saraksts noskaidrosies šodien un par to ziņosim rītdienas numurā. Visus nelaimīgos čekistu upurus apbedīs šodien pl.5, kopējā kapā Ādažu kapsētā. Upuru kapu vietas numurēs.
Bez šīs baismu vasarnīcas, prokuratūrai Baltezera rajonā pieteiktas vēl kādas 8 vietas, kur aprakti čekas noslepkavotie. Arī tās atraks.
Divi lieli uzdevumi. Tēvija, 23.07.1941
Kā baiga negaisa drūmie grāvieni pamalē, tā joprojām mūsu zemē atbalsojas Maskavas kremļa diktētās sātaniskās tirānijas posta darbi, ikdienas vēl atklājot arvien jaunas šausmas, kas liek nodrebēt pat visnotrulušākajam cilvēkam. Šodien atkal paveras drausmīgās bedres Baltezera krastos; atskan vaidu pilni stāsti no visām zemes malām; sirdis mums vēl pilnas domājot par mocekļu gaitās aizdzītiem tuviniekiem un tautas brāļiem asiņainā posta zemē, kur atskan vienmēr ārprātīgākas, vienmēr asinskārākas Staļina pavēles: postīt, apšaut, slepkavot, dedzināt, iznīcināt.
Vēl ilgas būs mūsu tautas bēdas, Ilgi vēl sēras klāsies pār katru latviešu mītni.Un šīs lielās, dziļās tautas bēdas no tiem, kas esam dzīvi palikuši, ar liktenīgu tiesību prasa daudz. Vispirms tās prasa visas labākās latviešu nacionālās enerģijas saliedēšanu dzīves jauncelšanas spēkā. Jo tikai jaunceltā dzīve pamazām spēs dziedēt sāpīgās, smagās brūces, ko boļševiku barbarisms cirtis mūsu tautas dzīvajās miesās un arī mūsu dvēselēs kā ņirdzīgs maitātājs.
Kurš latvietis gan šajās tautas bēdās varēs būt tik nelietīgs un liegsies pievienot savu gribu un enerģiju kopīgajam visas tautas spēkam; kurš gribēs šajā tautas ciešanu laikā nodoties patmīlības diktētiem personīgas varas kombinējumiem, kurš būs tik nelietīgs un savu enerģiju virzīs tikai uz cita pasākta laba darba ārdīšanu vai šī darba izņemšanu no darītāju rokām, bet nevirzīs šo enerģiju visas tautas sāpju un bēdu remdēšanai, kas iespējama vienīgi skaidrā, ticības pilnā, tautas mīlestības apgarotā dzīves jauncelšanas darbā? Kurš gan būs tik nejūtīgs, tik morāliski zemsirdīgs, kas tagad vairīsies likt rokas pie to uzdevumu veikšanas, bez kā nav panākama mūsu tautas piecelšanās no zaudējumiem un ciešanām, kurš vairīsies radītāja darba un savu laiku atdos, lai mestu viltus un patmīlības izgudrotas cilpas tiem, kas jau ir sākuši pozitīvi strādāt no pašas pirmās dienas un pirmās stundas, kad Rīgu atbrīvoja darba, pūliņu, tautas vienības, skaidru centienu un tīru roku lielais paraugs — Lielvācijas apbrīnojamā un uzvaru vaiņagotā armija, kas lauž ceļu Ādolfa Hitlera jaunās Eiropas idejai, satriecot žīdiskā boļševisma uzmācību Eiropas tautu robežām?
Mēs ticam latviešu tautas gaišajiem spēkiem, viņas dzīvības gribai un spējai; mēs ticam viņas garīgam spēkam, kas varēs pārvarēt nepareizas vadības radīto kļūdu postīgās sekas. Un esam pārliecināti, ka vācu tautas un viņas armijas vadībai jau sen ir noteikts spriedums par visiem mūsu dzīves celšanas faktoriem un arī par visiem dzīvajiem nacionālās enerģijas nesējiem, t.i. par visiem atsevišķiem latviešiem, kas strādā un ceļ, tāpat kā par tiem, kas pūlas ārdīt un jaukt.
Mums jāpanāk visu gaišo un labo spēku iespējami pilnīgākā vienība, ar lielāko godprātību vērtējot ikviena darītāja spējas un labo gribu, nevērojot krusttēvu ieteikumus, aizkulišu čukstēšanos, kafejnīcu kombinējumus. Ceļu tikai darbīgajiem, sirdsapziņas vadītajiem cilvēkiem.Vienīgi tad spēsim radīt latviešu izraisītās nacionālas enerģijas centrus, ko pievienot tai milzīgai jauna radītājai enerģijai, ko izraisījusi vācu nācija, patlaban veikdama vienu no saviem lielākiem uzdevumiem – pasaules atpestīšanu no žīdiskā boļševisma gatavotās bojā ejas katastrofā, kurai līdzīgas nepazīst cilvēces vēsture, lai pēc šīs atpestīšanas atvērtos fabrikas un darbnīcas tautu labklājības celšanai nepieciešamo vērtību ražošanai, lai laukos un ciemos ritētu darbs, kas glābtu no trūkuma miljoniem cilvēku.
Milzīgā boļševiku gūstā turētā krievu zemes teritorija dos darbu miljonu miljoniem cilvēku kā pašā šajā nelaimīgajā zemē, tā visā Eiropā. Un kūsās dzīves jauncelšanas darbs visā pasaulē. Jo uzveikts būs visa radītāja darbu ārdītājs — boļševisms un satriekta būs tā viltus liekulības, naida, asinskārības un iznīcinošās atriebības slāpstošā vara, ko šī boļševisma veidā pasaulei uzmāca žīds, sapņodams ar Staļina satrakoto un apstulboto miljonu asinīm gūt pasaules kundzību.
Mūsu tautas likteņi visnotaļ iekļaujas šajā grandiozajā jaunās Eiropas, jaunās cilvēces programmā.
Tik aktīva un tik liktenīga loma mūsu tautai vēl nav bijusi. Tādēļ mūsu modrībai, mūsu vienotībai, mūsu gatavībai un mūsu morāliskam stiprumam jābūt tik maksimālam, uz kādu vien esam spējīgi. Šai ziņā mums priekšā divi lieli uzdevumi.
Vispirms mums jāorganizē mūsu tautas dzīve, lai tā var noritēt kārtībā un apzināti vadītā mērķtiecīgā darbā. Lauksaimniecībai, tirdzniecībai, pilsētu uzņēmumiem ar lielāko atbildību jāatjauno darbs, kas vienīgais var likt atzelt labklājībai, kāda ilgus gadus mājoja mūsu laukos un pilsētās un ko izārdīja un izpostīja boļševisma katastrofas politika.Pamazām rodas un veidojas iestādes, kas uzņemsies zemes dzīves vadību visās nozarēs: saimniecībā, administrācijā, kultūrā, sabiedriskā darbībā. Ar šīm iestādēm jānodibina cieši un apzinīgas disciplīnas nosacīti sakari, lai iestāžu darbība būtu organiski saistīta ar visu zemi.
Jo tikai tad tautas enerģijai būs plānveidība un tad arī būs droši panākumi. Iestādes jāuzskata par centriem, kas tautas labā virza tautas pašas enerģiju, viņas spēkus, lai augstāk celtu tautas labklājību, vairāk nodrošinātu viņas centienu un mērķu piepildīšanu.
Bet šo ārējo, kaut augstākā mērā svarīgo uzdevumu mēs nespēsim veikt, neveikuši līdztekus un nepārtraukti citu vēl svarīgāku uzdevumu — tautas ieaugšanu jaunā laika domāšanā, jaunajā ideoloģijā. Tā milzīgā pārvērtība, kas norisinājusies mūsu tautas orientācijās, mūsu pārliecībās un uzskatos un kas katram objektīvam, subjektīvi neieinteresētam cilvēkam liek sajust šo pārvērtību kā atjaunotu idejisku un morālisku spēku, kas var dot jaunu, stipru radītāju enerģiju, lieti izmantojamu jaunās Eiropas celšanā, tā pārvērtība ir mums pašiem jāapjēdz un jāpadara par mūsu ciešu pārliecību, kas salauzusi daudzus pagātnes tiltus, lai tiektos jaunajā dzīvē, kādu nesīs šis pasaules atpestīšanas karš no ārdošiem spēkiem, kas gadu desmitus uzgūlās Eiropai kā žņaudzējs slogs.Vācijas pieteiktais karš šiem ārdošajiem spēkiem, karš, kas vācu armijas uzvaras kaldināja arī mūsu zemē, atpestīja mūs no boļševisma lāsta.
Mums ir jāapjēdz šīs atpestīšanas nozīme. Jo tā nebija tikai mūsu dzīvības un mantas izglābšana. Tā bija mūsu nācijas izglābšana no šausmīgas pazušanas barbaru kurtā asiņu un moku peklē. Tā bija atpestīšana jaunai nākotnei jaunu, paaudžu jauniem ideāliem. Vācu armijas ienākšana mūsu zemē mūs izglāba no baigas tumsas un atdeva atpakaļ Eiropai. Tā ir milzu problēma, kas mūsu tautai izvirza simtas problēmas. Ar tām galā tiekot mums jārada jauna domāšana, jaunā pārliecība, daudzas vērtības pārvērtējot un augot jaunā patiesībā.Šie divi lielie uzdevumi nostājas mūsu priekšā un prasa intensīvu, neatlaidīgu saimniecisku, administratīvu, kultūras un idejisku darbu, kas jāsāk tūdaļ — šodien, rīt.
Jo pasaules atpestīšana, vācu armijas uzvaras pret boļševiku tēraudā ar čekistu ložmetējiem iespiesto masu noris ar apbrīnojamiem panākumiem. Un jo tuvāka vācu armijas galīgās uzvaras diena, jo tuvāki visu Eiropas tautu — arī mūsu — jaunie pienākumi jaunajā Eiropā. A. Kr.
Astoņi mēneši čekas gūstā. R.N. Tēvija, 09.08.1941

Moku kambaros patrioti “apstrādāti” nažiem, adatām, zobainam etvijām, karstu tvaiku, sāli un citiem spīdzināšanas veidiem.

Boļševiku asiņainā režīma laikā neskaitāmi latviešu patrioti smaka cietumu drūmajās kamerās un čekas pagrabos izcieta viszvēriskākās spīdzināšanas. Maz ir to, kuriem laimējies izbēgt no čekas moku kambariem, bet arī tiem veselība tā cietusi, ka vajadzīgs ilgāks laiks, lai atgūtu normāla cilvēka izskatu un dzīvi. Kādā slimnīcā patlaban čekas sistās rētas dziedina latviešu patriots R.N. Par saviem “piedzīvojumiem” 8 mēnešu ilgajā apcietināšanas laikā viņš stāsta:

— Mani apcietināja 1940.gada 17.oktobrī un aizveda uz čeku Stabu ielā. Pratināšana vilkās 17 stundas bez pārtraukuma. Mani apvainoja spiegošanā un prasīja atzīties un izdot citus.

Kad nepamatotajos apvainojumos neatzinos, aizveda kādā citā istabā, kur ieradās čekists un prasīja, lai atzīstoties. Viņam drīz sekoja otrs, turēdams rokā dzelzs stieni ar asu galu, un jautāja pirmajam čekistam, mani izaicinoši uzlūkodams: “Nodurt vai varbūt vēl atzīsies?”

Kad devu negatīvu atbildi, ienāca vēl trešais čekists ar lielu savītu virvju saišķi un līdzīgā kārtā, gatavodamies mani sist, ieteica man atzīties.

Viņam sekoja ceturtais ar revolveri. Kad klusēšanu turpināju, visi 4 uzbruka man un dūrēm sāka sist, galvenokārt pa galvu.

Līdz asinīm sadauzītu mani aizveda uz centrālcietumu un ievietoja vieninieku kamerā. Nākošā vakarā atkal veda uz čeku, un pratināšana līdz ar nežēlīgo sišanu sākās no jauna. Tā tas turpinājās 5 dienas no vietas.

Naktīs mani mocīja čekā, dienās veda atpakaļ uz cietumu. Visas šīs dienas nedabūju ne ēdiena, ne dzēriena pilītes. Tikai 6.dienā, kad biju galīgi novārdzis, cietumā saņēmu 2 siļķes un puskukuli baltmaizes. Apēdu tikai maizi, bet siļķes noslēpu. Biju dzirdējis, ka pēc sālīto siļķu apēšanas slāpēs veltīgi būtu lūdzis pēc ūdens.
Sarga vērīgā acs mani visu laiku novēroja.

Kad atkal vajadzēja braukt uz “izmeklēšanu” čekā, es atteicos. Par to mani sodīja ar 3 dienām karcerī, šaurā, mitrā un nekurinātā kamerā, kur apakšveļā bija jāguļ uz auksta, drēgna klona. Uzturam izsniedza tikai 300 g maizes un puslitra ūdens dienā.

Pēc tam veda atkal uz čeku. Šoreiz pratināšanu vadīja kāds pulkvedis-leitnants žīds.
Kad neatzinos, viņš man iesita pa galvu tā, ka nokritu zemē.
Pēc tam saņēmu vēl kājas spērienu pa pakrūti un paliku bezsamaņā guļot.
Tas varēja būt ap pl.10 vakarā.

Pamodos tikai tad, kad biju aizvests atpakaļ centrālcietumā. Tas bija otrās dienas priekšpusdienā. Pēc īsas “atpūtas” atkal sākās mocības. Naktīs mani veda uz čeku, kur nežēlīgi dauzīja. Izģērbtu kailu, mani čekisti piesēja pie sola, un, pārklājuši ar slapju drēbi, sita ar gumijas stekiem. Samocītam dienās bija jāvārgst aukstajās cietuma kamerās.

Decembra beigās man piedāvāja iestāties čekas dienestā. Izlikos šo priekšlikumu pieņemam. Tad mani pret parakstu, ka neko no apcietinājumā piedzīvotā neizpaudīšu, izlaida brīvībā. Uzdoto neizpildīju, bet sāku bēguļot. 6.janvārī mani apcietināja no jauna. Sākās drausmīgākais mocību laiks. Tagad mani apsūdzēja arī par provokāciju. Pirmo pratināšanu vadīja kāds ģenerālmajors, piedaloties 9 personām. Divas no tām bija sievietes — kāda Lūcija Ozoliņa un Hanzena. Abas sievietes man sita pa seju.

Līdz pat marta vidum, kamēr mana veselība vēl nebija galīgi sabeigta, mani ar maziem pārtraukumiem drausmīgi spīdzināja čekas pagrabos. Žīds nokaitētu naglu dzina man kaklā un ar kabatas nazi sadūra rokas, smiedamies, ka man drusku vajagot nolaist asinis, lai padarīta lēnāku.

Ar revolvera spalu man pārsita pakausi. Kādu citu reizi izmeklēšanas tiesnesis man piedāvāja papirosu no skaistas sudraba etvijas. Kad gribēju to paņemt, viņš etviju aizcirta, un tanī paslēpušos aso zobu starpā palika mani pirksti.
Spīdzinātājs parāva etviju atpakaļ, un manu pirkstu āda bija nodīrāta. Čekisti brūces pēc tam ierīvēja ar sāli.

Kad tas nelīdzēja, mani ieveda mazā, šaurā, hermētiski noslēgtā kamerā, kur varēju tikai kājās stāvēt. Telpā iepludināja karstu gaisu. Kad biju tuvu nesamaņai, kamerā ielaida svaigu gaisu.

Tas turpinājās 48 stundas. Ar to tomēr nebija izsmelti visi mocību veidi.

Man priekšā krustiski sasēja rokas, to starpā izvilka ceļgalus un zem tiem izbāza nūju. Katru nūjas galu saņēma viens čekists, un tad sita mani pret zemi, kamēr atsita nieres.

Marta vidū manu lietu pārņēma jauns izmeklēšanas tiesnesis, bet tā kā mana veselība bija galīgi sabeigta, tad spīdzināšanu pārtrauca. Tomēr cietuma slimnīcā mani neievietoja, bet “ārstēšana” notika turpat drēgnajā, šaurajā vieninieku kamerā, kurā vēlāk atradāmies 5—6 cilvēki.

18.jūnijā man plaušās sākās asiņošana. Veltīgi saucu pēc feldšera. Tikai pēc laba laika tas ieradās un sniedza palīdzību. Tai pašā dienā mani vēl aizveda uz nopratināšanu, kura vilkās 13 stundas. Pēc tam vairs nespēju piecelties. 21.jūnijā mani veda pie pilsētas ārsta rentgena uzņēmumam, iepriekš piedraudot ārstam nekā neizpaust. Ārsts konstatēja saslimšanu ar tuberkulozi. Pēc tam mani ievietoja cietuma slimnīcā.

22.jūnijā paziņoja, ka cietumu evakuēs, jo sācies karš. Nakti no 24. uz 25.jūniju mūs novietoja preču vagonos, lai caur Valku un Tallinu aizvestu uz Krieviju. Biju novietots slimnieku vagonā, ko mazāk uzraudzīja. Pie durvīm, kas bija pavērtas, stāvēja tikai viens čekists. Uzcēlos un piegāju pie viņa, lūgdams pēc ūdens. Pēkšņi pagrūdu čekistu no durvīm un izlēcu no ejošā vilciena. Uz mani atklāja ložmetēja uguni, bet vilcienu neapturēja.

Laimīgā kārtā lodes mani netrāpīja.
Tas bija posmā starp Strenčiem un Valku. Pēc 4 dienu ilga gājiena sasniedzu Rīgu.

 

Atrakto kapeņu baigās liecības. Žīdu šausmu darbi Daugavpilī un Rēzeknē. Tēvija, Nr. 59, 06.09.1941

Šajās dienās mūsu laikraksta līdzstrādnieks apmeklēja Daugavpili un ieguva vērtīgus materiālus, kas raksturo žīdu čekistu šausmu darbus Latgalē.
No tiem sniedzam dažus izvilkumus mūsu lasītājiem.

Daugavpils prefektūra patlaban pabeigusi ziņu vākšanu par iedzīvotāju kustību Daugavpilī. 1935.gadā āriešu skaits pilsētā bija 34 000, bet tagad tikai 21 400. Daugavpils zaudējusi proporcionāli visvairāk latviešu. Lielākā daļa no tiem jāliek uz žīdu izrēķināšanās rēķina, jo viņu nekaunība un terors pret āriešiem šeit sasniedza ārkārtīgus apmērus.

Tūliņ pēc boļševiku ienākšanas Daugavpils čekas priekšnieka pienākumus uzņemas bende A.Noviks (skat. tālāk VDK zinātniskās izpētes komisijas rakstu), kas vēlāk par “sekmīgu darbību” avansējās par čekistu varasvīru Rīgā. Čeku iekārtoja bij. Polijas konsulāta namā, kas savā laikā bija viens no greznākiem Daugavpilī. Tāpat kā Rīgas čekas namā, arī Daugavpilī šā nama pagrabos iekārtoja speciālas kameras. Tagad tās pārstaigājot redzami sadauzīti radio aparāti, latviešu karavīru un aizsargu formas tērpi, lielas kaudzes sieviešu apģērbu, fotogrāfiju albumi, vēstules un dažādi dokumenti. Citā telpā atrasti lieli dzērienu krājumi, šampānieša glāzes un klavieres, bet zemāk — tumšā pagrabā divas lielas koka kastes cilvēka augumā. Pie kastēm pierīkoti āķi kastu pārnešanai.
Domā, ka čekisti tajās novietojuši nogalinātos upurus.

Daugavpils čeku vadīja žīds Kaplāns. Drūmajos pagrabos norisinājās, starp citu, arī bij. Daugavpils politiskās policijas pārvaldes priekšnieka Staņislava Dilāna traģēdija. Dilāns apcietināts 1940.g. 1.augustā, ievietots čekā un vēlāk cietumā. Neskaitāmas reizes pratināts un spīdzināts. To norāda viņa atzīšanās par 7 lielu pagrīdes organizāciju atklāšanu un 80—100 komunistu apcietināšanu. 1941.g. 20.jūnijā speciāla “tiesa” Dilānam piespriedusi nāves sodu, kas arī izpildīts.

Drausmīgs dokuments ir žīda Benjamiņa Ginsberga parakstītā atzīšanās par nagu maukšanu latviešiem. Tajā, starp citu, teikts: “Esmu Benjamiņš Ginsbergs, dzimis 1918.g. 5.novembrī, Daugavpilī, žīds, neprecējies, nesodīts.
Dzīvoju Daugavpilī žīdu nometnē — “geto”. Cietuma sētā tika nošauti apm. 45 cilvēki “un aprakti pie austrumu mūra 3 bedrēs. Par nagu maukšanu es dabūju pa 10—20 rbļ. no personas.
Es tiku nomaucis nagus apmēram 20 personām. No nagu maucēju komandas vairāk nevienu šeit neesmu redzējis. Tie laikam visi aizmukuši.”

Papildu nopratināšanā žīds Ginsbergs vēl paskaidroja, ka viņš strādājis par krāsotāju un boļševiku laikā krāsojis Daugavpils cietumu. Kādu dienu cietuma žīdu čekisti viņu aicinājuši pret atlīdzību nomaukt apcietinātiem nagus. Žīds stāsta, ka viņš ar asu nazi atgriezis nagu apkārtnē miesu un tad ar mazām dzelzs knaiblēm lēni novilcis nagus upuriem. Apcietinātos un viņu rokas spīdzināšanas brīdī turējuši citi žīdu čekisti. Daudzi spīdzināmie baigi klieguši un šausmīgās sāpēs arī atzinušies. Gadījušies tomēr latvieši, kas necilvēcīgo spīdzināšanu pacietuši klusējot.

Tāpat kā Rīgas, arī Daugavpils cietumā čekisti lika koka plāksnēm aiztaisīt no ārpuses cietuma kameru logus. Gaisma iespīdēja pa nelielu spraugu. Cietuma pārvaldē atbildīgās vietās darbojās tikai žīdi. Arī par uzraudzēm cietumā bija 5 žīdietes. Par mazākiem gariņiem un sargiem pieņēma pazīstamus Daugavpils huligānus, zagļus un citus noziedzniekus. Viņu izturēšanās pret apcietinātajiem bija zvērīga.

Apcietinātais bij. Daugavpils cietuma virsuzraugs Jānis Lazdāns, kas vēlāk atsvabināts, stāsta, ka nenoskaitāmas reizes pratināts. Acīs laista spēcīga gaisma, tā kā viņš reizēm uz laiku kļuvis pat akls. Tikai brīnums Lazdānu izglāba no nāves.

Kādu dienu cietumā revīzijā ieradies augstāks čekists no Maskavas, kas norādījis, ka nevar apvainot cilvēku par noziegumu tajā laikā, kad viņš nemaz nav cietumā strādājis, un licis Lazdānu atsvabināt. Lazdāns arī pastāsta, ka cietumā bijusi vislielākā nekārtība un netīrība. Ēdiens bijis neciešams. Žīdi sadedzinājuši cietumā iekārtotās baznīciņas altāri un svētbildes.

Daugavpils cietumā čekisti atsevišķā mājā izbūvēja 7 cementa kameras. Tās ļoti mazas un tajās tikai ar lielām pūlēm var iespiesties. Atstājot cietumu, čekisti nodedzināja māju, kurā šīs kameras izbūvētas. Cik var spriest pēc kamerās atrastajām ierīcēm, tad čekisti savus upurus spīdzinājuši, laižot kamerās karstu un aukstu gaisu un elektrisko strāvu.

Daugavpili līdz šim atrakta kapene aiz cietuma vaļņa. Tajā upuri sasviesti cits uz cita. Visiem rokas uz muguras saslēgtas dzelžos. Daudzi sakropļoti tā, ka pat pazīt nevar.

Daugavpils vācu frontes laikrakstā V.Dorster’s, kas 7.jūlijā apmeklējis Rēzekni, stāsta, ka drausmīgs bijis čekistu terors šajā skaistajā pilsētā. Atrokot kādu kapeni, tajā atrasts arī ārsta Dr. med. Paula Strūves līķis.
Konstatēts, ka ārsta rokām “novilkti” cimdi. Tas nozīmē, ka viņam dzīvam rokas iebāztas vārošā ūdenī, pēc kam novilkta applaucētā āda. Kāju pēdās iedzītas naglas un nogriezta mēle. Kādai sievietei, kuru uzzīmēja par Hildegardi Kurikovu, nogrieztas krūtis un izsisti zobi, bet zem pirkstu nagiem atrastas sadzītas adatas. Akindija Demisova no Rēzeknes stāsta, ka tur žīdu ārsts Kāns kopā ar citiem amata biedriem — Anšeļēviču, Faidelsoni un Poļjaku ar iešļircinājumiem necilvēcīgā veidā paildzinājuši nelaimīgo upuru mokas.

Rēzeknes namīpašnieka Terentjeva dēlam dzīvam izgrieztas ādas strēmeles no muguras. Jēlā mugura pēc tam apkaisīta ar pipariem un sāli.
Visas šīs necilvēcīgās mocīšanas apliecina dokumenti un citi materiāli un liecības.  J.Vv.

Jauni dokumenti par latviešu masu izsūtīšanu. Tēvija, Nr.60, 08.09.1941

Pēdējās dienās atkal atrasti daži dokumenti, kas palīdz noskaidrot mūsu tautiešu izsūtīšanas sagatavošanas gaitu un palīdz sameklēt viņu moku ceļus pāri mūsu dzimtenes robežai. Atrastas arī dažas piezīmes, kuras rakstījis kāds majors Čerņišovs. Viņa burtu vilcieni gaužām līdzīgi bij. Rīgas pilsētas kara komisāra majora Čerņišova parakstam. Tas liecina, ka Čerņišovs izstrādājis instrukciju Baltijas apgabala arestēto ešelonu pavadei, kā arī parakstījis no Latvijas, Lietuvas un Igaunijas izsūtāmo cilvēku ešelonu sarakstu. Pēc piezīmēm spriežot, viņam iesūtītas arī ziņas par izsūtīšanas gaitu.

Piem., atzīmēts: “no Lietuvas izbeigta … 1800 … vēl 300.

No Kauņas — izbeigta … Viļņā par 60%.

Iekārtoti 700 vagoni.

Igaunijā —

1) konvoji atrodas savās vietās,

2) no Tallinas — 1 ešelons gatavs , otrs — par 30—40%.

Štābs nevienādi izsūtījis spēkus. Narvā gandrīz gatavs. Aizkavējusies pievešana no citiem rajoniem. Bijuši pārpratumi.”

Redzams, ka piezīmes izdarītas kara sākumā, varbūt 22.jūnijā. Ja tā, tad vācu armijas uzbrukums liktenīgā stundā pārtraucis daudzu Baltijas jūras piekrastes patriotu izsūtīšanu drūmajā trimdā.

Piezīmes attiecas arī uz izsūtīšanai paredzēto cilvēku arestēšanas sagatavošanu: “Goldfainam (žīds! — red.) — sagatavot shēmu, arestēšanas lēmumu un orderus.” Kas ir šīs atzīmes autors, pagaidām nav zināms. Varbūt to uzrakstījis bende žīds Šustins.

Kādā dokumentā, kuram labajā stūrī uzraksts “Pilnīgi slepeni” atzīmētas iekraušanas stacijās skaitā 54.

“Vagonu skaits 661. Liepājā paredzēti izsūtāmiem 40 vagoni, Jelgavā — 31, Ventspilī — 26, Tukumā II — 23, Gulbenē — 17, Krustpilī — 17, Daugavpilī — 24, Rēzeknē II. — 16, Ludzā — 14, Madonā — 14, Valkā — 12, Skrundā — 14, Saldū — 11, Kalvenē — 8, Durbē — 3, Priekulē — 6, Vaiņodē — 4, Dobelē — 5, Aucē — 7, Auros — 2, Meitenē — 3, Ugālē — 4, Dundagā — 9, Stendē — 11, Džūkstē — 2, Rūjienā — 2, Alojā — 4, Pabažos — 2, Suntažos — 4, Valmierā — 5, Cēsīs — 10, Siguldā — 7, Piebalgā — 7, Balvos — 6, Žīguros — 6, Abrenē — 6, Lielvārdē — 3, Skrīveros — 2, Garozā — 1, Vecumniekos — 12, Daudzevā — 9, Krāslavā — 3, Indrā — 3, Līvānos — 3, Nīcgalē — 3, Eglainē — 6, Grīvā — 5, Varakļānos — 9, Zilupē — 8, Aglonā — 3, Višķos — 2, Iecavā — 18, Babītē — 3 un Rīgā — 185.

Pareizinot šos skaitļus uz katrā vagonā ievietojamo izsūtāmo skaitu, kas bija noteikts uz 30, bet patiesībā dažkārt bija divreiz lielāks, gūsim iespaidu, cik plašā vērienā latviešu iznīcināšana notikusi. Ir atrasta arī žīda Goldfaina pagatavotā izsūtāmo koncentrācijas rajonu un punktu, kā arī iekraušanas staciju shēma.

Žīda Goldfaina pagatavotā shēma latviešu izsūtīšanai uz padomiju.

Izsūtāmo sadalījuma raksts ar šifru Nr. 30/5698/016, sastādīts š.g. 13.jūnijā. To parakstījis Čerņišovs. Raksts telefonogramas veidā nodots Rīgā izpildīšanai “biedram” Serovam un “biedram” Avakumovam. Šo telefonogramu nodevis kāds Kotļarovs un pieņēmis Vorobjovs 13.jūnijā pulkst.2.30 — tātad pēdējā brīdī pirms masveidīgo arestu sākšanas.

Uz Krasnojarskas apgabalu pa Krasnojarskas dzelzceļu uz Kamskas staciju nosūtīti 1400 cilvēku (1 ešelons), pa to pašu dzelzceļu uz st. Kļukvenaju nosūtīts 2. ešelons ar 1200 cilvēkiem, uz stacijām Gļedonu, Stačinsku un Bogātovu aizsūtīts 3. un 4.ešelons ar 850 un 1400 cilvēkiem, bet uz Jeņisejas staciju aizvests 5. un 6.ešelons, kuros apvienoti 2050 cilvēku.

Pa Karagandas dzelzceļu uz Osokarovkas staciju aizvestas 135, uz Zārikas staciju — 70, uz Karagandas staciju — 65, bet uz Akmoļinskas staciju — 130 sievietes, kas sarakstā ieskaitītas ailē “prostituētās”. To pašu ceļu gāja arī daudzas latviešu mātes, kas šķirtas no saviem bērniem un vīriem…

Pa Kijevas dzelzceļu uz Bobiņino staciju bijis paredzēts aizvest 5000 cilvēku (ģimenes galvas un vieniniekus). Pa Permas dzelzceļu uz Soļikamskas staciju izsūtīti 805 cilvēki, tāpat pa ziemeļu dzelzceļu uz Kukšas staciju — 1100 cilvēku, kas apzīmēti ar vārdu “kriminālisti”; uz Novosibirskas staciju pa Tomskas dzelzceļu nosūtīti 2000 cilvēku. Šajā pašā rakstā atzīmēti arī no Lietuvas un Igaunijas izsūtāmo cilvēku skaitļi, to sadalījums un nosūtīšanas virzieni.
Ieskatoties kartē redzam, ka šie daudzie patriotu tūkstoši sūtīti galvenam kārtām uz boļševiku spaidu darbu rajoniem.

Sevišķi drūms liktenis paredzams sievietēm, kas nosūtītas uz Karagandas tuksnešiem, kur jau agrākos gados izsūtītie Krievijas dažādo apgabalu “kulaki un kontrrevolūcionāri” rok kanālus, izciešot drausmīgas mokas nepiemērotos klimatiskos apstākļos un krītot par upuri epidēmiskām sērgām. Bet Staļinam un žīdiem cilvēku dzīvības ir pilnīgi bezvērtīgas. A. Da.

=================

Alfonds Noviks. Latvijas Valsts arhīva PA-15500. fonda 2. apraksta 7786. lietas 4. lappuse.

Alfonds Noviks. Latvijas Valsts arhīva PA-15500. fonda 2. apraksta 7786. lietas 4. lappuse.

Ieskatu LPSR valsts drošības ministra Alfona Novika biogrāfiskās ziņas no Latvijas Nacionālā arhīva Latvijas Valsts arhīva PA-15500. fonda, 2. apraksta, 7786. lietas veikusi LPSR VDK zinātniskās izpētes komisijas priekšsēdētāja vietniece juridiskās zinātnes jautājumos Dr. iur. Kristīne Jarinovska.

Atbilstoši Alfona Latvijas Komunistiskās partijas (LKP)[1] Centrālās Komitejas (CK) nomenklatūras kadru personas lietai[2] Alfons Noviks, Andreja dēls ir dzimis 1908. gada 13. februāra Vitebskas guberņas Ludzas apriņķa Mihalovskas pagasta Silagaiļu II sādžā, kas 1945. gada 10. aprīļa kadru uzskaites personas lapas aizpildīšanas brīdī bija Ludzas apriņķa Mērdzenes pagasta Silagaiļu II sādža. Minētajā kadru uzskaites personas lapā Alfons Noviks norādījis, ka viņš ir latvietis, ka viņa vecāki – Andrejs un Viktorija[3] – bijuši zemnieki, ka pirms un pēc 1917. gada Krievijas revolūcijas oktobra boļševiku apvērsuma jeb “Oktobra revolūcijas” viņu pamatnodarbe bijusi lauksaimniecība.[4] Raksturojot 1945. gada 10. aprīļa kadru uzskaites personas lapā ģimenes stāvokli un atbildot uz lūgumu uzskaitīt ģimenes locekļus, Alfons Noviks min sievu Emīliju Noviku, Andreja meitu, Noru Noviku, Alfona meitu (1941–2009), kā arī savu māti – Viktoriju Noviku.[5] Toreizēja dzīvesvieta bijusi tobrīd bijusi Baznīcas iela 19-4, Rīgā,[6] pārcelšanās uz dzīvi Mežaparkā, Rīgā personas lietā nav fiksēta, tāpēc vismaz personas lieta liedz formāli novērtēt liecības par Alfona Novika dzīvesveida saistību ar ieņemamajiem amatiem. Savā 1945. gada 10. aprīļa autobiogrāfija Alfons Noviks precizē savas meitas vecumu, norādot, ka viņa ir četrus gadus veca, kā arī sievas nodarbi – LKP CK Skolu nodaļas vadītāja; turpat arī piemetina, ka viņam nav radinieku, kurus būtu represējušas padomju institūcijas.[7] Brālis, nenorādot konkrēti vārdu un uzvārdu, minēts kadru uzskaites personas lapas sadaļā par nodarbi.[8] Tā ir arī visa konkrētajā LKP CK nomenklatūras kadru personas lietā pieejamā informācija par Alfona Novika, kurš atradās LKP CK nomenklatūrā līdz 1965. gadam, ģimeni. Salīdzinoši skopi sniegtā informācija apgrūtina novērtēt LKP CK nomenklatūras kadru personas lietā un citviet sniegtās ziņas. Izvērstāku iespaidu par Alfona Novika ģimeni un viņa personību veidojošos apstākļus sniedz, piemēram, Latvijas Nacionālā arhīva Latvijas Valsts arhīvā saglabājušies Alfona Novika cietuma pieraksti, kas veikti laika posmā no 1933. gada 4. oktobra līdz 1938. gada 18. novembrim.[9]

1945. gada 10. aprīļa autobiogrāfijā Alfons Noviks min, ka ir pabeidzis Pušmucovas sešu klašu pamatskolu un Ludzas ģimnāziju[10], nekonkretizējot mācību sākumu un beigas attiecīgajās izglītības iestādēs.[11] Vienīgā liecība LKP CK nomenklatūras kadru personas lietā par skološanās laiku sniedz 1945. gada 10. aprīļa autobiogrāfijā veiktā piezīme, ka 1928. gadā septembrī Alfons Noviks devies uz Rīgu, kur iestājies Latvijas Universitātē.[12] Spriežot pēc 1940. gada 31. decembra Cīņā publicētā biogrāfiskā stāstījuma par Alfonu Noviku kā PSRS Augstākās Padomes deputātu kandidātu, mācības Ludzas ģimnāzijā sāktas 1922. gadā[13] un turpinātas līdz ģimnāzijas trešajai klasei, kad viņu izslēdza. Gadu vēlāk mācības atsāktas un pabeigtas.[14]

Informācijas drumslas par Alfona Novika skolas gaitām pieejamas arī Politiskās pārvaldes kartotēkā. 1926. gadā sākumā Alfons Noviks bija nelegāli šķērsojis Latvijas Republikas un Krievijas Padomju Federatīvajā Sociālistiskajā Republikas (KPFSR) robežu. Minētais pievērsa Centrālās kriminālpolicijas politiskās pārvaldes, kas 1929. gada 6. decembrī, pamatojoties uz iekšlietu ministra Eduarda Laimiņa (1882–1982) un Politiskās pārvaldes priekšnieka Valdemāra Ozoliņa (1891–?)[15] parakstītu rīkojumu Nr. 148260, bija pārdēvēta par Politisko pārvaldi, uzmanību Alfonam Novikam, kas 1926. gada 27. janvārī noformēja kartiņu. Kartiņas piezīmēs norādīts, ka “Ludzā apmeklējis vidusskolu” un “pēc ziņām atrodas Maskavā, Butirkas cietumā”.[16] Spriežot pēc rokraksta, tintes un konteksta, var secināt, ka pirms robežas šķērsošanas Alfons Noviks mācījies Ludzas ģimnāzijā, bet, nonākot KPFSR, bijis apcietināts,[17] izraidīts no PSRS administratīvā kārtā, saņemot ieceļošanas atļauju (Iekšlietu ministrijas Ārzemnieku[18] nodaļas 1926. gada 30. aprīļa raksts Nr. 2975/IV)[19].[20] Rezultātā 1926. gada jūnijā Alfons Noviks atgriezās Latvijas Republikā no KPFSR.[21] Acīmredzot, pēc atgriešanās Latvijas Republikā sniegtajiem paskaidrojumiem, kas fiksēti 1926. gada 27. janvārī noformētajā kartiņā, Alfons Noviks devās uz KPFSR, lai “lai turpinātu izglītību komunistiskā garā”.[22] Tā vietā, ja vadās no Politiskās pārvaldes aģentūras ziņām, Alfons Noviks pavadīja laiku apcietinājumā. Spriežot pēc Politiskās pārvaldes aģentūras 1928. gadā sniegtajām ziņām, pēc atgriešanās no KPFSR Alfons Noviks turpināja mācības Ludzas ģimnāzijā, turklāt 1927. gadā mācību laikā “izrādījis komunistisku noskaņojumu”.[23]

LKP CK nomenklatūras kadru personas lieta neatspoguļo 1926. gada nelegālo robežas šķērsošanu un ar to saistītos notikumus, savukārt izslēgšana no skolas minēta vien personas lietā iekļautajā rakstā, kas publicēts 1946. gada 20. janvāra laikrakstā Sovetskaja Latvija (Советская Латвия). un kas ietver biogrāfisko stāstījumu par Alfonu Noviku. Rakstā izslēgšana pieminēta tikai, lai ilustrētu, ka Novika tiekšanās pēc izglītības, grūtības, kas bijis jāpiedzīvo, lai varētu izglītoties, nav atturējušas no riska zaudēt iespēju izglītoties, iesaistoties cīņā par taisnību. Sovetskaja Latvija raksta autores Kiras Verhovskas (1907–1980) versijā cīņa par taisnību esot izpaudusies kā nelegāla jauniešu pulciņa organizēšana skolā.[24] Šāda izslēgšanas no skolas versija sasaucas ar 1940. gada 31. decembra Cīņā publicēto biogrāfisko stāstījumu:

“Ģimnāzijā viņš organizē nelegālo skolnieku pulciņu, kur jaunie revolucionāri iepazīstas ar marksistisko literatūru un paši izdod savu žurnālu. Par to uzzina direktors, un trešā klasē Alfonu izslēdz no skolas.”[25]

Konkrētāk notikušo atspoguļo 1948. gada 7. jūnija Alfona Novika autobiogrāfija, kas pieejama Krievijas Federācijas Valsts arhīva PSKP CK Politbiroja fondā.[26] Šeit teikts, ka, mācoties Ludzas ģimnāzijā, Alfons Noviks ir piedalījies skolēnu pagrīdes pulciņā. 1924. gadā izglītības ministra biedra Staņislava Jaudzema[27] (1890–1969) uzstāšanās laikā priekšvēlēšanu sapulcē Noviks organizēja “«kaķu» koncertu”, par ko viņu izslēdza no ģimnāzijas.[28] Analizējot izslēgšanas no skolas apstākļus, jāskata konkrētie notikumi kontekstā. Piemēram, ievērojamas debates valsts budžeta sakarā 1. Saeimas V sesijas 10. sēdē 1924. gada 15. maijā un 11. sēdē 1924. gada 16. maijā, spriežot par Izglītības ministrijas budžetu. Tās atklāj pastiprinātas uzmanības pievēršanu izglītības darbinieku un izglītojamo politiskajai pārliecībai. Hermanis Salnis (1877–?), deputāts no Latviešu zemnieku savienības, aizrādīja uz “internacionāla izglītības” sekām un Izglītības ministrijas atbildību:

“Runāju to tikai tādēļ, lai parādītu, kādus augļus ir nesusi internacionalā politika mūsu skolā. Vairāk kā pāris desmiti jaunekļu padarīti nelaimīgi, sēž tagad cietumos, kur patiesībā vajadzētu sēdēt tiem skolotājiem, kas viņus tur iegrūduši. Neesmu ari domājis, ka tagadējā valdība ķersies pie šo nebūšanu novēršanas un skolu izvēdināšanas no nevēlamā gara. To viņa nespēj. Ja viņa to domātu darīt, tad viņu pašu izvētītu.”[29]

Salnis, atsaucoties uz “tādiem avotiem, kurus jūs [deputāti] nevarat apšaubīt”[30], norādīja, ka apcietināto par darbību komunistiskās organizācijās skolēnu skaits neatspoguļo reālo skolēnu iesaistes apmēru. Saļņa uzstāšanās, sevišķi konkrētu piemēru uzskaitījums uzjundīja sašutumu, ko steidzās paust un vismaz daļēji atspēkot teikto, piemēram, 1. Saeimas V sesijas 11. sēdē 1924. gada 16. maijā Eduards Jaunzems (1872–1935, deputāts no Latvijas Sociāldemokrātiskās strādnieku partijas) un Voldemārs Bastjānis (1884–1975, deputāts no Latvijas Sociāldemokrātiskās strādnieku partijas).[31] Lai gan Bastjānis aizrādīja, ka skolēnu nevēlamu rīcību ir jāapkaro ar pedagoģiskiem, nevis žandarmerijas līdzekļiem, tomēr viņš savā runā netieši apstiprināja kā pieļaujamu risinājumu izslēgšanu no skolas, aizrādot, ka viens no Saļņa minētajiem skolēniem patiesībā bija izslēgts “par nepieklājīgu uzvešanos” un konkrētajā skolā mācījies vien pusgadu.[32]

Vēl izpratnei par izslēgšanu der minēt, ka gadu pēc tam, kad Alfons Noviks sāka mācības Ludzas ģimnāzijā, proti, 1923. gadā par tās direktora vietas izpildītāju kļuva Jānis Turkopuls (Turkopuļs), Pētera dēls (1899–1939), kas Ludzas ģimnāzijas direktora amatu pilda līdz savam nāves brīdim 1939. gada 2. oktobrī.[33] Jānis Turkopuls 1917. gadā beidz skoloties Pēterburgā,[34] 1918. gadā sāk darbu Līvānu augstākajā četru klašu skolā kā vēstures skolotājs, 1919. gada sākumā “lielinieki viņu arestē un aizved uz Daugavpili”[35]. 1919. gada pavasarī Turkopuls iestājas Latvijas Republikas armijā un piedalās Brīvības cīņās[36]. No 1920. gada līdz 1927. gadam studē Latvijas Universitātes Filoloģijas un filozofijas fakultātes baltu filoloģijas nodaļā, tomēr studijas pārtrauc, neiegūstot akadēmisko grādu.[37] Atbilstoši 1925. gada 15. jūlija lēmumam Nr. V-2313, ko parakstīja izglītības ministrs Arvīds Kalniņš, Skolu virsvaldes direktors Reinis Liepiņš, Vidusskolu direktors Kārlis Ozoliņš, kas pamato Ludzas apriņķa reālģimnāzijas pārņemšanu no 1925. gada 1. aprīļa valsts uzturēšanā un pārdēvēta par Ludzas valsts vidusskolu, reālģimnāzijas direktora vietas izpildītājs Jānis Turkopols bija atstāts par vidusskolas direktora izpildītāju atšķirībā no skolotājiem un cita personāla, kas bija atbrīvoti no dienesta līdz ar 1924./25. mācību gada beigām 1925. gada 31. jūlijā.[38] Alfona Novika “izlēciens” šādos apstākļos objektīvi izpelnījās mazu toleranci. Tajā pašā laikā skola, ievērojot Hermaņa Saļņa teikto minētajās Saeimas debatēs un Politiskās pārvaldes pastiprinātu interesi par skolēnu “komunistisku noskaņojumu”, ko apliecina Politiskās pārvaldes kartotēkā iekļautajām ziņām par Alfonu Noviku,[39] izvēlējās pedagoģisku, nevis žandarmerisku risinājumu, jo nav ziņojusi par notikušo Politiskajai pārvaldei, turklāt Jāņa Turkopola vadītā skola atkal uzņēmusi Alfonu Noviku. Jānis Turkopls savulaik veicinājis izpratni, ka izloksnēm, aizstāvot, ka tām ir vieta latviešu skolās un ka tās nekaitē latviešu valodas apgūšanai, kā arī sniedzis ieguldījumu latviešu valodas augšzemes dialekta latgalisko izlokšņu rakstu valodas literatūras un publicistikas pieejamības nodrošināšanai.[40] Iespējams, ka tieši direktora iespaidā Alfons Noviks būdams ieslodzījumā, piemēram, sarakstē ar ģimeni izmantoja latviešu valodas augšzemes dialekta latgalisko izlokšņu rakstu valodu.[41] Tāpat iespējams, ka direktora piemērs licis izvēlējies studijas Latvijas Universitātes Filoloģijas un filozofijas fakultātē.

1945. gada 10. aprīļa kadru uzskaites personas lapā Alfons Noviks ir minējis, ka viņam ir nepabeigta augstākā izglītība, norādot, ka ir mācījies Latvijas Universitātes vēstures nodaļā no 1928. gada oktobra līdz 1932. gadam un ka studijas pārtraucis trešajā kursā.[42] Izpratnei par to, kā vērtējams ieraksts par nepabeigtu augstāko izglītību un kas kalpoja par pamatu attiecīga ieraksta veikšanai darba tiesiskajos dokumentos, jāmin, piemēram, 1945. gada 22. novembra LPSR Tautas Komisāru Padomes lēmums Nr. 890 par darba grāmatiņu izsniegšanas nokārtošanu Latvijas PSR tautas komisāriātos un iestādēs instrukcija par darba grāmatiņu izpildīšanu, uzskaiti un atskaiti, kur, cita starpā minēts:

“Dzimšanas gads, vidējā un augstākā izglītība jāieraksta tikai uz dokumentu pamata, zemāko izglītību var ierakstīt pēc strādnieka vai kalpotāja izteicieniem (PSRS TKP 1938. gada 20. decembra lēmuma 10. р.).

Personām, kas pabeigušas septiņgadīgo vidējo skolu, strādnieku fakultāti, sagatavošanās kursus augstākajām mācības iestādēm, ailē «izglītība» jāraksta «vidējā». Attiecībā uz personām, kam ir nepabeigta augstākā izglītība, ailē «izglītība» jāraksta «пераbeigta augstākā» (VACP paskaidrojums, publicēts «Darba ļaužu deputātu padomes Ziņotājā» Nr. 8 1939. gada 10. janvārī).

Ailē «arods» jāuzrāda pamatprofesija, saskaņā ar paša strādnieka vai kalpotāja izteicieniem.”[43]

Minētais liecina, ka nepabeigta augstākā izglītība bijusi formāli noteikta izglītības pakāpe ar atbilstošām tiesiskām sekām, tomēr, neesot pieejamiem Vissavienības arodbiedrību centrālās padomes paskaidrojumiem (tie nebija publicēti reizē ar instrukciju), nevar spriest par formālām prasībām attiecībā uz nepabeigtu augstāko izglītību laikā, kad aizpildīta kadru uzskaites personas lapa. Salīdzinājumam jāmin, ka, piemēram, vēlākais LPSR VDK priekšsēdētājs Longins Avdjukevičs, esot septiņu klašu izglītībai[44] un neievērojot formālos uzņemšanas kritērijus[45], divu mācību gadu laikā no 1947. līdz 1949. gadam LKP CK Republikāniskajā partijas skolā ieguva nepabeigtu augstāko izglītību.[46] Tāpat nevar novērtēt, vai minētais apgalvojums par nepabeigtas augstākās izglītības esību bija jāapliecina ar atbilstošu dokumentu vai arī tolaik pieticis ar “izteicieniem”.

Vienā no 2017. gada LPSR VDK zinātniskās izpētes komisijas zinātniskās konferences 1984 ziņojumiem norādīts uz 1945. gada 10. aprīļa kadru uzskaites personas lapas ieraksta par nepabeigtas augstākās izglītības esību neatbilstību,[47] atsaucoties uz Latvijas Universitātes studējošā Alfona Novika studenta lietu.[48] Minētie dokumenti[49] atklāj ne tikai to, cik bijis niecīgs nokārtoto pārbaudījumu īpatsvars, bet arī vismaz daļēji apgāž LKP CK nomenklatūras kadru personas lietā iekļautajā 1946. gada 20. janvāra rakstā pausto, ka studijas pārtrauktas finanšu līdzekļu trūkuma dēļ.[50]

No 1928./29. akadēmiskā gada pirmā semestra studiju priekšmetiem Alfons Noviks sekmīgi bija nokārtojis tikai vienu studiju priekšmetu – Latvijas vēsturi. Turklāt, spriežot pēc ieraksta studiju grāmatiņā, ko veica docents Jānis Bērziņš[51], pārbaudījums bija nokārtots vien 1929. gada 11. septembrī. Toties nenokārtoti palikuši vēl 14 studiju priekšmeti – “Latv. val. propaid. kurss” pie profesora Ernsta Blesses, “Vācu val. I. k.” pie lektora Jāņa Zariņa, “Grieķu val. I k.” pie docenta Paula Jureviča, “Romas vēst.” pie profesora Augusta Tenteļa, Ievads filozofijā pie Pētera Zālīša, “Mākslas vēst.” pie docenta Borisa Vippera, “Horatijs” pie docenta Kārļa Strauberga, “Filozofijas vēst.” pie profesora Pētera Zālīša “Seno aust. vēst.” pie profesora Franča Baloža, “Vispārīgā paidagoģija” pie docenta Aleksandra Dauges,[52] “Vispārīgā psicholoģija” pie profesora Paula Dāles, “Loģika ar atziņ. teoriju” pie docenta Rūdolfa Jūrgena, “Angļu val. I. k.” pie lektora Viliama Vilsona un “Historiografija” pie profesora Leonīda Arbuzova.[53] No 1928./29. akadēmiskā gada otrajā semestrī minētajiem studiju priekšmetiem[54] bija nokārtoti vien divi – 1930. gada 24. janvārī sekmīgi “Latv. val. propaid. kurss” pie profesora Ernsta Blesses, “Grieķu val. I. kurss” ieskaitīts pie docenta Paula Jureviča –, bet nenokārtoti palikuši pārbaudījumi 13 studiju priekšmetos.

No 1929./30. akadēmiskā gada pirmajā un otrajā semestrī plānotajiem nav nokārtots neviens pārbaudījums. I semestrī bija plānoti: Latvijas vēsture pie docenta Jāņa Bērziņa, “Eģiptes 18.–21. din. (sp. k.) pie profesora Franča Baloža, Metodoloģija pie profesora Augusta Tenteļa, “Angļu val. II. k.” pie lektora Viliama Vilsona, “Vācu val. II. k.” pie lektora Jāņa Zariņa, “XVII.–XVIII. g. s. vēst.” pie docenta Roberta Vippera, “Grieķu val. II. k.” pie docenta Paula Jureviča,[55] “Pusaudžu un jaunekļu psich.”[56] pie docenta Rūdolfa Jūrgena, “Ievads valodniecībā” pie profesora Pētera Šmita,[57] “Sengrieķu mākslas vēsture” pie profesora Franča Baloža, “Grieķu vēsture” pie docenta Pētera Ķiķauka,[58] “Seminārs Latv. archeoloģ.”[59] pie profesora Franča Baloža, “Sem. Livon. XVIII. publicist.”[60] pie profesora Roberta Vippera.[61] II semestra plāns bija līdzīgs I semestrim, klāt nāca “Reformāciju vēst.” pie profesora Leonīda Arbuzova.[62]

No 1930./31. akadēmiskā gada pirmajā semestrī plānotajiem septiņiem pārbaudījumiem nav nokārtots neviens, proti: “Latvijas vēst. 18. [..] 19. g. s.” pie docenta Jāņa Bērziņa, Viduslaiku vēsture pie profesora Augusta Tenteļa, “Angļu val. III k.” pie lektora Viliama Vilsona, “Vēstures metodika” pie docenta Jāņa Bērziņa, Ievads valodniecībā pie profesora Pētera Šmita, “Vispārīgā archeoloģija” pie profesora Franča Baloža, Grieķu vēsture pie docenta Pētera Ķiķauka.[63]

Spriežot pēc spiedoga par minimuma nokārtošanas pagarināšanu un rokrakstā norādīto laiku 1931. gada 15. janvāris, Alfons Noviks nebija savlaicīgi nokārtojis minimumu, un tā nokārtošanai dota atkārtota iespēja.[64] Ieraksts studiju plānā par to, ka 1931. gada 21. februārī[65] Alfonu Noviku eksmatrikulēja,[66] norāda, ka Filoloģijas un filozofijas fakultātes Vēstures nodaļas prasības nav izpildītas. Tā kā Alfona Novika studenta lieta ir nepilna[67], izņemot studiju grāmatiņu un studiju plānu nekā cita attiecīgajā lietā,[68] nevar spriest par finansiālām saistībām, tajā pašā laikā lietā esošie dokumenti liecina par nenokārtotām akadēmiskām saistībām –minimumu. 1948. gada 7. jūnija Alfona Novika autobiogrāfijā, kas pieejama Krievijas Federācijas Valsts arhīva PSKP CK Politbiroja fondā, atšķirībā no LKP CK nomenklatūras kadru personas lietā esošās 1945. gada 10. aprīļa autobiogrāfijas, atklāti sarežģījumi ar minimuma nokārtošanu, saistot to Alfona Novika sabiedriskajām aktivitātēm, turpat arī teikts, ka draudi būt izslēgtam nenokārtotā minimuma dēļ likuši pievērsties mācībām un atstāt sabiedriskās aktivitātes.[69] Norādāms, ka atbilstoši Filoloģijas un filozofijas fakultātes Noteikumu pārbaudījumiem akademiskā grada iegūšanai 1. punktam, personai, kas vēlējās iegūt akadēmisko grādu, bija jāizpilda akadēmiskās saistības, kas pieļauj gala pārbaudījumu kārtošanu. Turpat noteiktas trīs veida akadēmiskās saistības. Pirmkārt, bija jānoklausās visi studiju plānā paredzētie studiju priekšmeti un jānokārto pārbaudījumi. Otrkārt, bija jāizpilda paredzētie rakstu darbi. Treškārt, bija jāpiedalās visos paredzētajos semināros un citās praktiskās nodarbībās.[70] Laika posmā no 1928. gada 10. oktobra līdz 1931. gada 21. februārim Alfons Noviks bija nokārtojis vien trīs studiju priekšmetus – Latviešu valodas propedagoģiju, Latvijas vēsturi un Grieķu valodas I kursu – , kas bijuši vispārīgie priekšmeti un kas ir tikai niecīga daļa no studiju plānā ietvertā– vispārīgajiem, galvenajiem un ieteicamajiem priekšmetiem un semināriem.[71] Spriežot pēc Alfona Novika LKP CK nomenklatūras kadru personas lietā esošajiem dokumentiem, nepabeigtas augstākās izglītības esība nav apšaubīta, jo, piemēram, 1950. gada 20. februāra raksturojumā, ko parakstīja LKP CK pirmais sekretārs Jānis Kalnbērziņš, norādīts, ka Alfona Novikam ir “nepabeigta augstākā izglītība [,] pabeigti 3 kursi Latvijas Valsts universitātes vēstures [un] filoloģijas fakultātē”[72].

Papildinājumā kadru uzskaites personas lapā norādīts, ka 1952. gadā Alfons Noviks bija beidzis PSKP CK Augstāko partijas skolu, iegūstot partijas politisko izglītību,[73] savukārt 1959. gada 12. novembra izziņā, ko parakstīja LKP CK kadru sektora vadītāja atvietotājs, PSKP CK Augstākās partijas skolas neklātienes nodaļa bija pabeigta 1951. gadā.[74] Norādāms, ka arī LPSR lauksaimniecības un sagādes ministra Aleksandra Ņikonova 1954. gada 11. janvāra lūgumā Nr. 51/ук LKP CK pirmajam sekretāram Jānim Kalnbērziņam minēts, ka Alfons Noviks beidzis PSKP CK Augstāko partijas skolu 1952. gadā Maskavā.[75] PSRS šāda izglītība bija pielīdzināta augstākajai izglītībai, kas atspoguļojas, piemēram, 1954. gada 11. janvāra raksturojumā, ko parakstīja LPSR lauksaimniecības ministrs Aleksandrs Ņikonovs (1918–1995). Raksturojumā, cita starpā norādīts, ka Alfons Noviks ieguvis augstāko izglītību, beidzot PSKP CK Augstāko partijas skolu.[76] Konkrētākas ziņas par mācībām PSKP CK Augstākajā partijas skolā LKP CK nomenklatūras kadru personas lietā nav.

Uz 1945. gada 10. aprīļa kadru uzskaites personas lapā iekļautajiem jautājumiem par zinātnisko grādu, zinātniskajiem darbiem un izgudrojumiem, Noviks atbildēja noliedzoši.[77] Savukārt uz jautājumu par svešvalodu un PSRS tautību valodu zināšanām norādīja, ka vāji zina vācu un franču valodu un labi pārvalda latviešu un krievu valodu.[78] Spriežot pēc Alfona Novika piezīmju kladēm, kas vestas, atrodoties ieslodzījumā, un kas ietver gan franču un vācu valodu mācību pierakstus, gan arī ietver lasāmo literatūru franču, angļu, vācu un krievu valodās,[79] var secināt, ka vērtējums par franču un vācu valodas zināšanām nav pārspīlēts. Reizē tas rada pamatotu jautājumu par iemesliem, kādēļ valodu zināšanas nav atklātas pilnībā, tostarp, nekas par grieķu valodu, kas ir viens no trim Latvijas Universitātē nokārtotiem studiju kursiem,[80] un kādēļ tās novērtētas pieticīgi, ja studijas Latvijas Universitātē uzdotas par nepabeigtu augstāko izglītību.

1945. gada 10. aprīļa autobiogrāfijā norādīts, ka kopš pārcelšanās uz Rīgu Alfons Noviks sāk patstāvīgu dzīvu un strādā dažādos darbos, lai nopelnītu iztiku.[81] 1945. gada 10. aprīļa kadru uzskaites personas lapā precizēts, ka no 1928. gada septembra līdz decembrim Alfons Noviks veica gadījuma darbus Rīgā, no 1928. gada decembri līdz 1929. gada janvārim bija Rīgas muitas noliktavas uzraugs un sargs, bet no 1929. gada februāra līdz 1931. gada aprīlim Satiksmes ministrijas Šoseju un zemes ceļu departamenta 1. (Rīgas) rajona rēķinvedis[82].[83]

1945. gada 10. aprīļa kadru uzskaites personas lapa vēl neietvēra jautājumu par dalību organizācijās – “SSS [Strādnieks, sports un sargs – paramilitāra Latviešu sociāldemokrātiskās strādnieku partijas jaunatnes organizācija], Aizsargos, Pērkoņkrustā, studentu korporācijās, jauniešu un [citās] organizācijās”[84] –, kas atrodams vēlākajos gados, piemēram, Alberta Sieka LKP CK nomenklatūras kadru personas lietā esošajā 1949. gada 26. oktobra vadošo kadru uzskaites personas lapā. Ievērojot minēto, Alfona Novika LKP CK nomenklatūras kadru personas lieta neatklāj viņa sabiedriskās aktivitātes studiju laikā, kas, piemēram, aprakstītas 1948. gada 7. jūnija Alfona Novika autobiogrāfijā, kas pieejama Krievijas Federācijas Valsts arhīva PSKP CK Politbiroja fondā, kur minēts, ka Alfons Noviks esot gluži kā visi studenti no Latgales bijis Latgales studentu biedrībā, jo valdība ar šīs biedrības starpniecību sniegusi finansiālu atbalstu studijām.[85] Latgales studentu biedrība bija dibināta 1921. gada[86] 12. maijā[87], tās dibināšanas ierosinātāji bijuši Jezups Trasuns[88] (1898–1978), Vinca Barkāns (1889–1947) un Pēteris Šadurskis (1893–1965)[89]. Pamatojoties uz 1932. gada 25. oktobra biedrības pilnsapulces lēmumam un 15. decembra statūtu grozījumiem, Rīgas apgabaltiesas reģistrācijas nodaļa 1932. gada 21. martā pieņēma lēmumu, kā rezultātā Latgales studentu biedrība pārdēvēta par Latvijas Universitātes studentu biedrību Montania.[90] Atsevišķos avotos minēts pēdējais nosaukums, aprakstot Alfona Novika darbību Latgales studentu biedrībā.[91] Spriežot pēc oficiālām publikācijām, Alfona Novika studiju laikā Latgales studējošajiem piešķīra stipendijas Kultūras fonds, kas lēmumu pieņēma domes sēdēs, pamatojoties uz lietpratēju komisijas atzinumu, kas konkrētajā gadījumā bija Latgales studentu stipendiju komisija saziņā ar Latvijas Universitātes studentu stipendiju komisiju.[92] Priekšstatam jāmin daži skaitļi. Laika posmā no 1929. gada 1. aprīļa līdz 1930. gada 1. aprīlim Kultūras fonds Latvijas Universitātē studējošajiem bija piešķīris atsevišķi “Studējošo stipendijas” LVL 70 000 apmērā un “Latgales studējošo stipendijas” LVL 25 000 apmērā. Latvijas Konservatorijas un Latvijas Mākslas akadēmijas audzēkņiem bija piešķirtas stipendijas LVL 5 000 apmērā katrā no minētajām augstskolām, atsevišķi neizšķirot Latgales studējošos.[93] 1930./31. gada budžetā bija paredzētas “Stipendijas Latgales studējošiem iekšzemē un ārzemēs” LVL 15 000 apmērā. Salīdzinājumam – “Stipendijas zinātņu augstskolu audzēkņiem” bija LVL 45 000, “Stipendijas skaņu mākslas augstskolu audzēkņiem” LVL 3 000 un “Stipendijas tēlojošo mākslu augstskolu audzēkņiem” LVL 3 000.[94] Paradoksāli, bet Montania filistru un goda filistru starpā bijuši ne tikai Francis Trasuns (1864-1926), Vladislavs Rubulis (1887-1937), bet arī Staņislavs Jaudzems,[95] kura uzstāšanos traucēšana bijusi par pamatu Alfona Novika izslēgšanai no Ludzas ģimnāzijas un kas, acīmredzot, netraucēja Alfonam Novikam kļūt par Latgales studentu biedrības biedru un pēc atsevišķām ziņām arī par tās valdes locekli.[96]

Studiju pārtraukšana, spriežot pēc 1954. gada 10. aprīļa kadru uzskaites personas lapā norādītā, atkal pievērsa Alfonu Noviku sabiedriskajām aktivitātēm, par ko liecina atbilde uz jautājumu par dalību citās partijās. Proti, no 1931. līdz 1932. gadam Alfons Noviks piedalījās “Latgales progresistu apvienībā”. Piezīme iekavās uzsver, ka viņš bijis vadības revolucionārajā opozīcijā.[97] Iespējams, ka PSRS okupācijas laikā Noviks šo savu darbību skaidroja kā entrismu. Ar “Latgales progresistu apvienībā” šeit acīmredzami domāta Latgales zemnieku progresīvā apvienība, kas 1931. gadā 14. jūnijā Rēzeknē bija sanākusi uz divu partiju – Latgales demokrātisko zemnieku un Latgales progresistu partijas –, kas iepriekš bija noturējušas kongresus, apvienošanās sapulci Rēzeknes tautas pilī. Sapulcē runātāju starpā bija apvienības pirmais vadītājs Vladislavs Rubulis, kas norādīja, ka ar šo “iesākts jauns posms Latgales kultureli-sabiedriskā dzīvē”[98]. Tāpat runājuši deputāti Jezups Trasuns un Antons Dzenis (1893–1942). Pēc apvienošanās kongresa visi devās gājienā uz “Brāļu kapiem un pie Latgales atmodas darbinieku Franča Trasuna un brāļu Skrindu kapiem, uz kuŗiem nolika ziedus”[99].

Ieraksts 1945. gada 10. aprīļa kadru uzskaites personas lapā par nodarbi pēc studiju pārtraukšanas norāda, ka studiju pārtraukšana Alfonam Novikam liek atgriezties pie ģimenes. No 1931. gada maija līdz septembrim viņš ir nodarbināts pie brāļa lauku darbos Ludzas apriņķī. Tomēr jau 1931. gada oktobrī Noviks atgriežas Rīgā, kur līdz 1932. gada martam pilda Rīgas pagaidu strādnieku slimo kases iemaksu kontroliera pienākumus.[100] Tad atkal, spriežot pēc kadru uzskaites personas lapā norādītā, atgriežas pie ģimenes, jo norāda, ka no 1932. gada marta līdz augustam veic laukstrādnieka darbus Ludzas apriņķī.[101] 1945. gada 10. aprīļa autobiogrāfija nesniedz papildus informāciju par šo laiku.[102]

Savukārt 1948. gada 7. jūnija Alfona Novika autobiogrāfijā, kas pieejama Krievijas Federācijas Valsts arhīva PSKP CK Politbiroja fondā,[103] sniegta salīdzinoši atšķirīga informācija, jo norādīts, ka tikmēr, kamēr pēc 1945. gada 10. aprīļa kadru uzskaites personas lapas veikti laukstrādnieka darbi Ludzas apriņķī, Alfons Noviks vairāk kā mēnesi no 1932. gada aprīļa atradies PSRS, kur viņu nosūtīja LKP 1. maija svētku sakarā.[104] Spriežot pēc Politiskās pārvaldes kartotēkā esošajām ziņām, šajā laikā Politiskā pārvalde atkal pievērš uzmanību Alfona Novika gaitām, par ko liecina ieraksts:

“1932. gada 31. jūlijā Ludzas tuvumā, mežā pie Mērdzenes lielceļa, vadijis LKP. un LKJS. Ludzas rajona organizacijas apvienoto šūnu pārstāvju apspriedi.”[105]

Politiskā pārvalde liecina, ka 1932. un 1933. gadā Alfons Noviks aktīvi piedalās “LKP nelegalājā darbā”[106]. “1933. g. piedalījies konferencē kā LKJS Latgales apg. komit. loceklis.”[107]

Politiskās pārvaldes aģentūras fiksētā aktivitāte saistāma ar 1945. gada 10. aprīļa kadru uzskaites personas lapā norādīto, ka Alfons Noviks ir PSKP biedrs kopš 1932. gada jūnija (biedra kartes Nr. 4762763, vēlāk Nr. 06717828[108]), ka PSKP biedru rindās viņu uzņēmusi Daugavpils pilsētas komiteja. Turpat norādīts, ka viņš nav bijis iepriekš izslēgts vai izstājies no PSKP, nav bijis “antipartijas grupējumos” un to starpā, kas “svārstījušies par partijas līnijas īstenošanu”, viņš nav bijis VĻKJS biedrs, tāpat kā nav bijis nevienā arodbiedrībā.[109] 1948. gada 7. jūnija Alfona Novika autobiogrāfijā, kas pieejama Krievijas Federācijas Valsts arhīva PSKP CK Politbiroja fondā, iekļauts izvērsts stāstījums par komunistisko pagrīdi, tās organizāciju un piesegu Alfona Novika studiju laikā, kā arī viņa aktīvu līdzdalību LKP aktivitātēs. Turpat ir arī norāde, ka Alfons Noviks bija izturējis LKP noteikto pārbaudes laiku, aicināts iestāties LKP, pat piedalījies šūniņas organizēšanas sēdē, bet sakari pārtrūkuši, jo pastiprinājās komunistu vajāšana.[110] Tomēr nekas LKP CK nomenklatūras kadru personas lietā par aktivitātēm LKP labā pirms 1932. gada jūnija neliecina.

1945. gada 10. aprīļa kadru uzskaites personas lapā Kā savu pamatnodarbi pirms kļūt par PSKP biedru Alfons Noviks norādījis “kalpotājs”[111], kas gluži nesakrīt ar to, kas norādīts lapas otrajā pusē, jo iestāšanās LKP brīdī Alfons Noviks, vismaz formāli, veica laukstrādnieka darbus. Jautājums par stāžu “kalpotāja” statusā palicis neatbildēts. Noviks kā savu sociālo stāvokli norādījis – kalpotājs.[112]

No 1932. septembra līdz 1933. gada augustam Alfonu Noviku iesauc obligātajā dienestā Latvijas Republikas armijā. Dienesta gaitas Noviks vada kā ierindnieks Rīgā 4. Valmieras kājinieku pulkā.[113] No 1933. gada augusta līdz 1933. gada oktobrim Noviks pilda Vissavienības Ļeņina Komunistiskās jaunatnes savienības (VĻKJS) Latgales nodaļas sekretāra pienākumus Daugavpilī.[114] Atbilstoši 1945. gada 10. aprīļa autobiogrāfijai 1933. gadā Alfonu Noviku arestē un par “revolucionāro” darbību notiesā uz 8 gadiem “katorgas darbu” veikšanai.[115] Minēto Alfons Noviks arī norādījis, atbildot jautājumu par dalību “revolucionārā kustībā” un represijām “par revolucionāro darbību līdz Oktobra revolūcijai”,[116] savukārt atbildē uz jautājumu par to, vai saukts pie atbildības tiesā, ievilcis svītru[117]. Ieslodzījumā bijis Daugavpils cietumā un Rīgas Centrālcietumā. 1938. gada 18. novembrī, kā norāda Noviks, viņš bija atbrīvots saskaņā ar amnestiju, kas attiecās uz politieslodzītajiem, kuri arestēti “pirms Ulmaņa apvērsuma”.[118] 1945. gada 10. aprīļa kadru uzskaites personas lapā laika posmā no 1933. gada oktobra līdz 1938. gada novembrim veikto nodarbi Alfons Noviks raksturo lakoniski – “politieslodzītais”.[119]

Atbilstoši Politiskās pārvaldes kartotēkai Alfona Novika dzīvesvietā –

“LKP darbinieka Antona Granīša [Granīts] dzīvoklī, Daugavpilī, Miesnieku ielā, 6/8, kur, pēc aģentūras ziņām, 1933. g. 3. oktobrī bijusi paredzēta viena no kārtējām LKP darbinieku apspriedēm. Tai pašā vienā Novika istabā izdarītā kratīšanā atrasts liels vairums kompromitējošu materiālu (kommūn. proklamacijas, tēzes, rezolūcijas, brošūras un t.t.) un 1 automāt. revolveris ar 4 kaujas patronām. Pierakstījies polīcijā uz kāda Alekša Boldina dokumentiem.”[120].

Citā kartiņā precizēta adrese – Daugavpilī, Miesnieku ielā, 6/8–6 – un norādīts, ka Alfons Noviks “noirejis istabu Daug. kom. org. dalibnieku Antona Granita un viņa sievas Zelmas dzīvoklī”.[121] Spriežot pēc periodikā pieejamām ziņām, Antons[122] un Zelma Granīti, kopā vēl ar Jezupu Trukšānu[123] un Pēteri Leipčānu bija apcietināti līdz ar Alfonu Noviku.[124] Citā kartiņā sniegtā informācija precizē arī to, ka izņemts bijis Franz Stock Maschinenbau und Werkzeugfabrik ražots ierocis.[125] Turklāt, ievērojot to, ka nav ziņu par to, ka Latvijā būtu bijuši sastopami šī ražotāja revolveri, un ievērojot to, ka periodikā, piemēram, dienesta Stock sistēmas 7,65 kalibra ieroči, par kuru nozaudēšanu ziņojusi policija[126] vai robežsardze[127], apzīmēti gan kā pistole, gan kā revolveris, pieļaujams, ka konkrētajā gadījumā domāta Franz Stock pistole.[128] Savukārt ziņa par to, ka Ciblas pagasta valdes par nederīgiem izsludināto nozaudēto dokumentu starpā ir Latvijas Republikas iekšzemes pase ar Alekša Boldina vārdu un karaklausības apliecība ar Alekša Boldina, Albina dēla, vārdu, par ko 1934. gada 15. janvārī publicēts Valdības Vēstnesī,[129] tātad pēc Alfona Novika apcietināšanas un pirms tiesas sprieduma pasludināšanas pirmajā instancē, maz ticams ir sakritība.

Tātad 1933. gada 4. oktobrī sākta izziņa, 9. oktobrī izziņa nosūtīta Latgales apgabaltiesas prokuroram un 1934. gada 23. aprīlī Latgales apgabaltiesas I kriminālnodaļa nolemj sodīt Alfonu Noviku[130] ar spaidu darbiem uz astoņiem gadiem, tiesību zaudēšanu un sešu mēnešu iepriekšējā apcietinājumā pavadītā laika ieskaitīšanu.[131] 1934. gada 23. augustā spriedums uzdots izpildei.[132] Daugavpils apgabaltiesa 1935. gada 9. janvārī, skatot apelāciju, nospriež sodīt ar astoņiem gadiem spaidu darbos, apvienojot Daugavpils apgabaltiesas I kriminālnodaļas 1934. gada 23. aprīļa spriedumu par astoņiem gadiem spaidu darbos un tiesību zaudēšanu un Daugavpils V iecirkņa miertiesneša 1933. gada 27. novembra tiesas pavēli par LVL 15 vai piecām dienām arestā, kas noteikts par ieroča turēšanu bez atļaujas[133].[134] Spriedums nodots izpildei 1935. gada 22. februārī.[135] Alfons Noviks no 1933. gada 4. oktobra līdz 1934. gada 13. septembrim atradās Daugavpils cietumā, tad tika pārvests uz Rīgas Centrālcietumu.[136] 1938. gada 18. novembrī atbilstoši Amnestijas likumam Noviks atsvabināts no apcietinājuma,[137] tobrīd atrodoties Rīgas Centrālcietumā[138].

1945. gada 10. aprīļa kadru uzskaites personas lapā norādīts, ka pēc atbrīvošanas līdz 1939. gada februārim bijis privātstundu skolotājs Rīgā, tad no 1939. gada februāra līdz 1940. gada jūnijam bija noliktavas vadītājs[139] Rīgā[140] Tirdzniecības un rūpniecības akciju sabiedrībā Šķiedra[141], kuras pamatnodarbe saistīta ar lauksaimniecības ražojumu un dažādu citu preču tirdzniecību un kuras darbība atklāta 1937. gada 1. oktobrī[142]. 1945. gada 10. aprīļa autobiogrāfijā nekas konkrētāks par veicamo darbu Tirdzniecības un rūpniecības akciju sabiedrībā Šķiedra noliktavā nav. Laika periods līdz “S.[arkanās] Armijas ienākšanai Latvijā un Tautas Pagaidu valdības izveidošanai 1940. gada jūnijā”[143] raksturots vien ar norādi par iesaistīšanos “LKP rindās”[144]. No 1940. gada jūnija līdz augustam Alfons Noviks “partijas norīkots”[145] pildīja Iekšlietu ministrijas Politiskās pārvaldes Daugavpils rajona priekšnieks.[146]

No 1940. gada augusta līdz 1941. gada oktobrim Alfons Noviks ir LPSR iekšlietu tautas komisārs, no 1941. gada oktobra līdz 1943. gada decembrim – PSRS Iekšlietu tautas komisariāta, vēlāk Valsts drošības tautas komisariāta nodaļas priekšnieks Maskavā.[147] Izziņa, kas sagatavota par Savienības Padomes deputāta kandidātu Alfonu Noviku, Andreja dēlu, kas izvirzīts no Rēzeknes vēlēšanu apgabala Nr. 645, precizēts, ka Alfons Noviks bijis PSRS Valsts drošības tautas komisariāta 4. pārvaldes nodaļas priekšnieks.[148] No 1943. gada decembra līdz 1944. gada augustam[149] (jūlijam[150], maijam[151]) ir LPSR Valsts drošības tautas komisariāta operatīvas grupas priekšnieks Pavlovoposadā, bet no 1944. gada augusta[152] (jūlija[153], maija[154]) ir LPSR valsts drošības tautas komisariāts.[155] LPSR valsts drošības tautas komisāra amatā viņš ir līdz 1946. gada martam[156], kad komisariāts pārdēvēts ministriju. Alfons Noviks ir LPSR Valsts drošības ministrs līdz 1953. gada februārim.[157]

1944. gada 12. maijā LPSR Tautas Komisāru Padomes lietu pārvaldes kadru nodaļas priekšnieka O. Augusta parakstītajā raksturojumā līdzās vispārīgai informācijai par Alfonu Noviku, norādot dzimšanas gadu, tautību, stāžu PSKP, norādei uz sociālo izcelsmi no zemniekiem un nepabeigto augstāko izglītību, minēts, ka Noviks bijis

“pagrīdes Latvijas komjaunatnes un partijas darbinieks. Par revolucionāro darbību ilgus gadus bija ieslodzīts fašistu cietumā”.[158]

Darbs PSRS Valsts drošības tautas komisariātā raksturots tikai atsauces veidā uz saņemto Sarkanās Zvaigznes ordeni. Arī personiski Noviks raksturots lakoniski, proti, “disciplinēts, enerģisks un savu darbu zinošs darbinieks”.[159] Teju identisku raksturojumu 1944. gada 29. jūnijā LKP CK sekretāra Jāņa Kalnbērziņa vietā (paraksta vietā norāde – “/J. Kalnbērziņš/ – aizkrāsota ar baltu) parakstījis K. Ozoliņš[160]. Raksturojumu par LPSR iekšlietu tautas komisāru Alfonu Noviku, rekomendējot viņu par deputātu kandidātu PSRS Augstākajā Padomē, ietver daudz plašāku informāciju.

Atšķirībā no iepriekš minētā raksturojuma šeit sniegta norāde, ka darba gaitas Alfons Noviks sācis 1928. gadā, savukārt atšķirībā no Alfona Novika 1945. gada 10. aprīļa autobiogrāfijas aktīvā revolucionārā darbība jaunatnes vidū datēta tikai no 1932. gada. Precīzāk izklāstītas ieslodzījuma detaļas, norādot, ka Noviks par

“piederību komunistiskajai partijai 1933. gadā bija notiesāts buržuāziskajā tiesā uz 8 gadiem katorgas darbu un 5 gadu laikā izcieta ieslodzījumu cietumā”.[161]

Šajā raksturojumā vairs nav lietos apzīmējums “fašistu cietums”. Raksturojot Alfona Novika veikumus LPSR valsts drošības tautas komisāra amatā, norādīts, ka:

“Noviks veica lielu darbu, lai stiprinātu valsts drošības dienestus un lai attīrītu republikas iestādes un uzņēmumus no naidīgiem elementiem. Par sekmīgu darbu [Valsts drošības tautas komisariātā] apbalvots ar “Sarkanās Zvaigznes” ordeni””.[162]

Raksturojumā norādīts, ka Noviks bauda lielu autoritāti “partijas organizācijā un iedzīvotāju vidū”[163]. Minēts, ka Alfons Noviks bieži apmeklē apriņķus, lai uzstātos ar politiskiem priekšlasījumiem. Minēts arī tas, ka Alfons Noviks 1940. gadā bija ievēlēts PSRS Augstākajā Padomē, 1941. gadā – LPSR Augstākajā Padomē un ka viņš ir LKP CK biroja loceklis.[164]

1946. gada 4. jūnija raksturojums par Alfonu Noviku kā LPSR valsts drošības ministru, ko parakstījis LKP CK pirmais sekretārs Jānis Kalnbērziņš, lai gan saturiski līdzīgs tam, kas bija sagatavots sakarā ar Novika virzīšanu PSRS Augstākajai Padomei, tomēr ievērojami atšķiras informācijas izklāsta ziņā. Uzskatāmi tas parādās Alfona Novika darbības raksturošanā līdz okupācijai. Teikts vien tas, ka:

“Buržuāziskās Latvijas periodā b. Noviks aktīvi piedalījās pagrīdes revolucionārajā darbā.” [165]

Tādējādi apiets jautājums par to, kad tieši sākts “revolucionārais darbs”, kā tas izpaudies un ar ko vispār Alfons Noviks nodarbojies līdz okupācijai. Alfona Novika karjeras raksturojums sākts kopš Sarkanās armijas ienākšanas Latvijas Republikā, minot gan darbu Politiskajā pārvaldē, gan arī turpmākos ieņemamos amatus – LPSR iekšlietu tautas komisārs, PSRS Iekšlietu tautas komisariāta un vēlāk PSRS Valsts drošības tautas komisariāta centrālā aparāta darbinieks (nav minēta konkrēta struktūrvienība un ieņemamais amats), kopš 1944. maija – LPSR valsts drošības tautas komisārs. Alfona Novika paveiktā darba raksturojums ir salīdzinoši skops. Teikts, ka Noviks

“veica lielu darbu, atjaunojot un komplektējot republikāniskās un vietējās valsts drošības struktūras, attīrot Latvijas teritoriju no šķiriski naidīgiem elementiem”.[166]

Raksturojumā minēts, ka Alfonu Noviku valdība apbalvojusi ar diviem Sarkanās Zvaigznes ordeņiem, Tēvijas kara I pakāpes ordeni un medaļām Par Maskavas aizstāvēšanu, Раr uzvaru pār Vāciju Lielajā Tēvijas karā 1941.–1945. g., Tēvijas kara partizānam I pakāpe, Par varonīgu darbu Lielajā Tēvijas karā 1941.–1945. g. Raksturojumā atkārtots jau iepriekš minētajā raksturojumā teiktais par to, ka Noviks izpelnījies autoritāti “partorganizācijā un iedzīvotāju vidū”, ka LKP CK uzdevumā izbrauc, lai uzstātos ar politiskiem priekšlasījumiem, kā arī to, ka Noviks ir LKP CK biroja loceklis un PSRS un LPSR Augstākās Padomes deputāts.[167]

Vēl vienā 1946. gada raksturojumā, kas sagatavots par Alfonu Noviku kā LPSR valsts drošības ministru un ko parakstīja LKP CK pirmais sekretārs Jānis Kalnbērziņš, vērojama niansēta atšķirība, salīdzinot ar citiem, iepriekš minētajiem, informācijas izklāstā. Alfona Novika darbība līdz okupācijai raksturota kā pagrīdes darbs, piemetinot ieslodzījumu “revolucionārās darbības” dēļ. Proti:

“[Biedrs] Noviks – Latvijas komjaunatnes un kompartijas pagrīdes darbinieks. Par revolucionāro darbību bija notiesāts uz 8 gadiem katorgas darbu.”[168]

Karjeras raksturojums sākas ar LPSR iekšlietu tautas komisāra amatu. Darba specifika PSRS Iekšlietu tautas komisariātā un PSRS Valsts drošības tautas komisariātā ir vien nojaušama, jo norādīts tikai tas, ka Noviks ieņēmis vadošu amatu. Toties konkrētais raksturojums salīdzinoši sniedz plašāku ieskatu par Alfona Novika veikumu kopš 1944. gada maija:

“Šajā laika posmā Ministrija veica lielu darbu, lai atjaunotu un nostiprinātu valsts drošības republikāniskās un vietējās struktūras. Kontrrevolucionārā bandītiskā pagrīde, kas darbojusies Latvijas teritorijā, pamatā sagrauta. Atklāts un padarīts nekaitīgs ievērojams skaits diversijas grupu, spiegu, dzimtenes nodevēju un citu padomju kārtībai naidīgu personu.”[169]

Raksturojums ietver arī kritiku, kas reizē atklāj nopietnus sarežģījumus visā Alfonam Novikam padotajā sistēmā:

“Tomēr Ministrijas darbā ir arī nopietnas nepilnības. Līdz konkrētam brīdim Ministrija nav pilnībā nokomplektējusi kadrus. Valsts drošības struktūru darbinieku vidū ir tikai 23,3 % latviešu. Jaunu kadru atlase un sagatavošana norit neapmierinoši. Ministrijas vadība neizrāda pietiekamu prasīgumu pret darbiniekiem, neceļ savu kultūras un politisko līmeni tad, kad tikai Ministrijas centrālajā aparātā vien 57,7% darbinieku ir zemākā izglītība, kas nevar neatspoguļoties uz viņu darba kvalitāti.”[170]

Neskatoties uz aizrādījumu par izglītības, kultūras un valodas zināšanu trūkumu raisītām darba kvalitātes problēmām, raksturojums noslēdzas ar norādi, ka Alfons Noviks par sekmīgu uzdevumu izpildi saņēmis valdības apbalvojumus, ka viņš bauda “republikas partijas organizācijas un iedzīvotāju vidū” autoritāti un ka ir LKP CK biroja loceklis un PSRS Augstākās Padomes deputāts.[171]

Vēl vienā raksturojumā par Alfonu Noviku kā LPSR valsts drošības ministru, ko parakstīja LKP CK pirmais sekretārs Jānis Kalnbērziņš un kur nav norādes par laiku vai notikumu, kādēļ tāds sagatavots, vērojams atšķirīgs informācijas izklāsts, kas uzskatāmi parādās “revolucionārās darbības” raksturošanā, turklāt šoreiz vairs nav reference uz “katorgas darbiem”, bet gan izciesto ieslodzījumu. Proti:

“Buržuāziskās Latvijas periodikā b. Noviks aktīvi piedalījās pagrīdes revolucionārajā darbā, par ko piecus gadus atradās ieslodzījumā cietumā.”[172]

Šeit atkal karjeras uzskaitījums sākts no Politiskās pārvaldes. Veikums, esot LPSR valsts drošības ministra amatā, raksturots lakoniski:

“Šajā laikā b. Noviks veica lielu darbu, lai organizētu darbu Centrālajā un vietējos Valsts drošības aparātos un republikas attīrīšanai no spiegiem un kontrrevolucionāriem elementiem.”[173]

Raksturojumā detalizēti uzskaitīti apbalvojumi – ordeņi un medaļas, kas šajā ziņā līdzinās 1946. gada 4. jūnija raksturojumam. Noslēgumā neiztiek bez norādes uz to, ka Noviks ir LKP CK biroja loceklis, PSRS un LPSR Augstākās Padomes deputāts, ka bauda autoritāti gan partijas organizācijā, gan iedzīvotāju vidū un ka dodas izbraukumos LKP CK uzdevumā, lai sniegtu politiskus priekšlasījumus.[174]

1947. gada 16. jūnija raksturojumā, kas sniegt par Alfonu Noviku kā LPSR valsts drošības ministru un ko LKP CK pirmā sekretāra Jāņa Kalnbērziņa vietā parakstīja otrais sekretārs Ivans Ļebedevs (1907–1972)[175], atkal vērojamas atšķirības informācijas izklāstā. Līdzīgi raksturota tikai vispārīga informācija par dzimšanas laiku, izcelsmi no nabadzīgajiem zemniekiem, tautību, nepabeigto augstāko izglītību un stāžu PSKP. Par darbību līdz 1940. gadam teikts tikai tas, ka “Noviks atradās pagrīdes darbā Latvijā”[176], bet 1940. gadā kļuva par LPSR iekšlietu tautas komisāru. Atbilstoši raksturojumam pēdējā amatā Alfons Noviks sevi demonstrēja kā “spējīgs un enerģisks darbinieks”[177]. Atkal darbs PSRS Iekšlietu tautas komisariātā un PSRS Valsts drošības komisariātā ir vispārīgi raksturots. Darbs kopš 1944. gada maija novērtēts kā liels, saistot to ar kadru komplektēšanu un cīņu ar “nacionalistisko pagrīdi un bandītismu”[178]. Raksturojumā sniegts tikai statistisks apbalvojumu raksturojums – trīs ordeņi un četras medaļas. Atkārtoti norādīts uz autoritāti, ko Noviks izpelnījās “republikas partijas organizācijā”. Teikts, ka Alfons Noviks ir LKP CK biroja loceklis, PSRS Augstākās Padomes deputāts. Sniegta piezīme, ka viņš sistemātiski strādā sevis pilnveidošanai, uzstājas iedzīvotāju priekšā ar priekšlasījumiem. Raksturojumā ir gan kritiska norāde, ka ministrijas darbā vērojamas nepilnības, jo aparāts nav nokomplektēts un centrālajā aparātā ir daudzi tikai ar zemāko izglītību, gan arī, acīmredzot, atbilde uz iepriekš izteiktu kritiku. Proti, teikts:

“Konkrētajā brīdi Valsts Drošības Ministrija veikusi nepieciešamo, lai uzlabotu darbu ar aparāta personālsastāvu, organizēti un sistemātiski strādā pulciņi latviešu valodas apguvei un vispārizglītotības un idejiski politiskā līmeņa celšanai.”[179]

Nākamais raksturojums, kas sniegts par Alfonu Noviku kā LPSR valsts drošības ministru un ko 1949. gada 8. martā parakstīja LKP CK pirmais sekretārs Jānis Kalnbērziņš, sniedz salīdzinoši izvērstu ieskatu par Novika vadīto sistēmu kopš 1944. gada maija. Pirms izvērsti izklāstīt to, sniegtas vispārīgas ziņas, sauss karjeras raksturojums kopš 1940. gada augusta, kā arī salīdzinoši detalizēts “pagrīdes revolucionārās darbības” raksturojums, kas datēts kopš 1932 gada un kas iekļauj norādi par notiesāšanu uz “8 gadiem katorgas darbu” un 5 gadiem ieslodzījumā. Raksturojot Novika veikumu, teikts:

“Šajā laikā viņa vadībā veikts nozīmīgs darbs, lai attīrītu republiku no naidīgām buržuāziski nacionalistiskām diversijas un teroristiskām organizācijām kā: «Latviešu pretošanās organizācija» [Латышская организация сопротивления – krievu val.], kas aptvēra Cēsis, Madonas un Rīgas apriņķus, «Latviešu nacionālo partizānu apvienības» [Латышские национальные партизанские обединения – krievu val.] ar jauniešu filiālēm, «Latviešu nacionālā jaunatnes organizācija» [Латышские национальныеорганизация молодёжи– krievu val.] un virkne citu organizāciju un teroristisku bandu. Likvidēta spiegu rezidence, ko izveidojis viens no ārzemju izlūkdienestiem Latvijas teritorijā.

[Valsts drošības ministrijas] veikto darbību rezultātā b. Novika vadībā republikā nebija jebkādu apjomīgu un sevišķi nopietnu kontrrevolucionāru izpausmju.”[180]

Raksturojums atkal uzskaita Novika saņemtos apbalvojumus, proti, trīs ordeņus – Sarkanā Karoga ordeni, Sarkanās Zvaigznes ordeni un Lielā Tēvijas kara pirmās pakāpes ordeni – un medaļas. Sniegts Novika personisko īpašību raksturojums, norādot, ka viņš ir “enerģisks, zina un mīl čekistisko darbu, pareizi vada padoto viņam aparātu un izpelnās autoritāti”[181]. Nav izticis arī bez “nepilnību” uzskaitījuma. Teikts, ka viņš “nepietiekami pievērš uzmanību audzināšanai un darbinieku sadzīves iekārtai”[182]. Acīmredzami šāda nevērība saistīta ar to, ka

“1948. gada laikā Ministrijā bija 4 darbinieku pašnāvības gadījumi, kas nav guvuši pienācīgu politisku novērtējumu un reaģēšanu no [Valsts drošības ministrijas partijas pirmorganizācijas] un personiski no b. Novika puses”.[183]

Noslēgumā teikts, ka Noviks ir politiski sagatavots, strādā, lai paaugstinātu savu idejiski teorētisko līmeni, mācās neklātienē LKP CK Augstākajā partijas skolā, dodas LKP CK uzdevumā uzstāties ar politiskajiem priekšlasījumiem. Visbeidzot norādīts, ka ir Alfons Noviks ir LKP CK biroja loceklis, PSRS un LPSR Augstākās Padomes deputāts.[184]

1950. gada 20. februāra raksturojumā, kas sniegts par ģenerālmajoru Alfonu Noviku kā LPSR valsts drošības ministru un ko parakstīja LKP CK pirmais sekretārs Jānis Kalnbērziņš, vairs nav ne miņas no kritikas. Salīdzinot ar citiem, iepriekš minētajiem raksturojumiem šeit ir papildināts apgalvojums par nepabeigtu augstāko izglītību, norādot, ka “pabeigti 3 kursi vēstures un Latvijas valsts universitātes filoloģijas fakultātē”[185]. Izvērstāk raksturotas darba gaitas no 1928. līdz 1932. gadam, kad Noviks iestājās PSKP un aktīvi darbojās “pagrīdes revolucionārajā darbā jaunatnes vidū”[186]. Vispārīgs darbu uzskaitījums muitā, ceļu būvē un slimokasē un norāde, ka tie veikti, paralēli studējot Latvijas valsts universitātē, liecina, ka Alfona Novika sniegtās ziņas nav pārbaudītas, citādi būtu konstatēts, ka vismaz daļu laika Satiksmes ministrijas Šoseju un zemes ceļu departamenta 1. (Rīgas) rajona rēķinveža darbs veikts pēc studiju pārtraukšanas, bet, strādājot par Rīgas pagaidu strādnieku slimokases iemaksu kontrolieri, vispār nav studējis. Informācija par darba gaitām pēc ieslodzījuma minētas, vien sākot ar 1940. gada augustu. Raksturojumā ir dots salīdzinoši sauss kopsavilkums par paveikto kopš 1944. gada maija:

“Šajā laikā viņa vadībā veikts ievērojams darbs, lai attīrītu republiku no naidīgiem buržuāziski nacionālistiskiem elementiem. Atklāta un likvidēta vesela virkne lielu nacionālistisku diversijas un teroristisku organizāciju.”[187]

Raksturojumā uzskaitīti apbalvojumi.[188] Noslēgumā iekļautas frāzes par autoritāti, politisko priekšlasījumu lasīšanu, čekistiskā darba pārzināšanu un mīlēšanu, pareizu padoto vadību, darbu idejiski teorētiskā līmeņa celšanai, mācībām neklātienē PSKP CK Augstākajā partijas skolā. Visbeidzot, teikts, ka Noviks ir LKP CK biroja loceklis un PSRS Augstākās Padomes otrā sasaukuma deputāts.[189]

LKP CK nomenklatūras kadru personas lieta neietver LKP CK lēmumu izrakstus līdz 1952. gadam. Hronoloģiski pirmais šāds izraksts ir LKP CK plēnuma nolēmums, kas pamatots ar 1952. gada 30. decembra protokolu Nr. 1, kas paredz, ka Alfons Noviks kā LPSR valsts drošības ministrs ir “ievēlēts” par LKP CK biroja locekli.[190] Nākamais ir LKP CK plēnuma nolēmums, kas izriet no 1952. gada 22. septembra protokola Nr. 1, §2, kas paredz, ka Alfons Noviks, būdams LPSR valsts drošības ministrs, ir “ievēlēts” par LKP CK biroja locekli, un kas nolemj lūgt PSKP CK apstiprināt ievēlēšanu.[191]

1953. gada 24. februārī LKP CK birojs par nepilnībām kadru atlasē un izvietošanā Alfonam Novikam izteic stingro rājienu[192], kas acīmredzami ir pamats viņa atcelšanai no ministra amata.

No 1953. gada februāra, kā norādīts papildinājumā kadru uzskaites personas lapā un kas, cita starpā, sakrīt ar Nikolaja Kovaļčuka LKP CK nomenklatūras kadru personas lietā norādīto par iecelšanu LPSR valsts drošības ministra amatā[193] (tātad jau pirms Josifa Staļina nāves) līdz aprīlim ir LPSR lauksaimniecības ministra vietnieks kadru jautājumos. Minētā sakarā ir LKP CK biroja 1953. gada 3. martā pieņem nolēmumu, kas izriet no 1953. gada 3. marta protokola Nr. 32, §13, par to, ka Alfons Noviks ir apstiprināts par LPSR lauksaimniecības ministra vietnieku kadru jautājumos.[194] Ievērojot to, ka nupat izteikts stingrais rājiens par bezatbildīgu rīcību kadru jautājumos, virzība par ministra vietnieku kadru jautājumos spilgti raksturo nomenklatūru.

1953. gada aprīlī Alfonu Noviku pārceļ par LPSR Lauksaimniecības un sagādes ministrijas kadru pārvaldes priekšnieku un šīs ministrijas kolēģijas locekli; pēdējo amatu Noviks pilda līdz 1957. gada februārim.[195] Abos amatos Alfonu Noviku LKP CK birojs apstiprina ar nolēmumu, kas izriet no 1953. gada 5. maija protokola Nr. 43, §31.[196] No 1954. gada janvāra līdz 1956. gada februārim Alfons Noviks atkal ir LPSR lauksaimniecības ministra vietnieks kadru jautājumos. Jautājuma virzība, spriežot pēc LKP CK nomenklatūras kadru personas lietā esošajiem dokumentiem, sākas ar LPSR lauksaimniecības un sagādes ministra Aleksandra Ņikonova 1953. gada 30. oktobra lūgumu LKP CK pirmajam sekretāram Jānim Kalnbērziņam, kurā teikts, ka LPSR Lauksaimniecības un sagādes ministra lūdz apstiprināt Alfonu Noviku par LPSR lauksaimniecības un sagādes ministra vietnieku. Lūgumā gan nav norādīta vietnieka atbildības joma.[197] Spriežot pēc izziņas, kas sagatavota virzības sakarā, attiecīgā vietnieka amata atbildīgas joma bijusi kadru jautājumos.[198] 1954. gada 11. janvāra raksturojums, kas sniegts par Alfonu Noviku kā LPSR Lauksaimniecības un sagādes ministrijas vadošo kadru pārvaldes priekšnieku un šīs ministrijas kolēģijas locekli, virzot ministra vietnieka amatam, un ko parakstīja ministrs Aleksandrs Ņikonovs, atklāj, ka Alfonam Novikam sakarā ar to, ka viņš ir beidzis LKP CK Augstāko partijas skolu ir augstākā izglītība. Ņikonovs ziņo, ka Alfons Noviks bijis ministra vietnieks kadru jautājumos kopš 1953. gada 3. marta, bet ministrijas kolēģijas loceklis un vadošo kadru pārvaldes priekšnieks kopš 1953. gada 6. maija. Salīdzinoši īsā raksturojumā atrodas vieta, lai atklātu, ka Noviks bija

“aktīvs revolucionārās kustības buržuāziskā Latvijā dalībnieks, izpildīja daudzu atbildīgus partijas uzdevumus pagrīdē, ne vienreiz vien bijis Latvijas buržuāziski fašistiskās valdības institūciju represēts, ilgstošu laiku atradies ieslodzījumā cietumā. No 1940. līdz 1953. gada strādāja Iekšlietu ministrijā un vēlāk – republikas Valsts drošības [ministrijā].”[199]

Tas, kas, acīmredzot, Ņikonova ieskatā kvalificēja Noviku LPSR Lauksaimniecības un sagādes ministra vietnieka amatam, rodams trešajā un pēdējā rindkopā:

“Biedrs NOVIKS [Alfons, Andreja dēls]  labi zina republikas kadrus, pēc rakstu ir sabiedrisks un uzmanīgs [!] cilvēks, politiski izglītots, daudz lasa un strādā [sevis pilnveidošanai], politiski noturīgs.”[200]

LPSR lauksaimniecības un sagādes ministrs Aleksandrs Ņikonovs 1954. gada 11. janvārī lūgumā Nr. 51/ук LKP CK pirmajam sekretāram Jānim Kalnbērziņam atkārtoti lūdz apstiprināt Alfonu Noviku par LPSR lauksaimniecības un sagādes ministra vietnieku.[201] LKP CK lauksaimniecības nodaļas sagatavotajā izziņā ir ne tikai daļēji atkārtots LPSR lauksaimniecības un sagādes ministra Aleksandra Ņikonova parakstītajā raksturojumā teiktais, bet arī  sniegta informācija par Alfona Novika veikto PSRS Lauksaimniecības un sagādes ministrijā. Norādīts, ka Noviks veica nepieciešamo, lai “nostiprinātu Ministrijas aparātu, mašīnu un traktoru stacijas un lauksaimniecības mācību iestādes”[202]. Tāpat bija bilsts:

“Tagad b. Noviks [veic nepieciešamo], lai nokomplektētu MTS [mašīnu un traktoru stacijas] un kolhozus ar lauksaimniecības speciālistiem.”[203]

Atšķirībā no Ņikonova parakstītā raksturojuma, izziņā nav izticis bez kritiskām piezīmēm:

“Kā nepilnības b. Novika darbā nepieciešams atzīmēt [salīdzinošu] lēnīgumu jautājumu risināšanā un nepietiekamu prasīgumu pret padotajiem.”[204]

Rezumējot LKP CK lauksaimniecības nodaļa atbalstīja Alfona Novika virzību ministra vietnieka amatā.[205] Virzības sakarā sagatavotā izziņa, kas sniedz informāciju par parasti kadru uzskaites personas lapā iekļautajiem jautājumiem, norāda, ka Alfons Noviks ir LKP CK biroja loceklis, PSRS Augstākās Padomes un LPSR Augstākās Padomes deputāts. Ievērojams, ka izziņa sniedz kadru uzskaites personas lapai pretēju informāciju, jo apgalvo, ka Alfons Noviks nav bijis citu partiju biedrs, turklāt norādīts, ka partijas sodu nav[206] – tātad šajā laikā, acīmredzot, pieņemts, ka stingrais rājiens ir, vai nu noņemts, vai tā esība noliegta. LKP CK birojs, pamatojoties uz 1954. gada 12. janvāra protokolu Nr. 107, §58, apstiprināja Alfonu Noviku par LPSR lauksaimniecības ministra vietnieku kadru jautājumos.[207] Atbilstoši LKP CK biroja 1956. gada 7. februāra nolēmumam, kas izriet no protokola Nr. 4, §47, Alfonu Noviku atbrīvo no LPSR lauksaimniecības ministra vietnieka kadru jautājumos amata par to, ka viņš nenodrošina vadību. Turpat nolemts par vietnieku kadru jautājumos iecelt Ivanu Krūmiņu, Andreja dēlu, atbrīvojot viņu no LKP CK plānu, finanšu un tirdzniecības nodaļas vadītāja amata.[208]

Neskatoties uz to, ka atbrīvošana no ministra vietnieka amata bijusi par vadības nenodrošināšanu, tomēr pēc četrām dienām LKP CK birojs nolēma, pamatojoties uz 1956. gada 11. februāra protokolu Nr. 1, §11, ka Alfons Noviks ieceļams par LPSR Lauksaimniecības ministrijas Mežsaimniecības galvenās pārvaldes priekšnieku. Nolēmumu parakstīja LKP CK sekretārs Nikolajs Bisenieks (1906–1981).[209] Atbilstoši LKP CK biroja nolēmumam, kas izriet no 1957. gada 22. februāra protokola Nr. 60, §21, Alfonu Noviku atbrīvo no LPSR Lauksaimniecības ministrijas kolēģijas locekļa amata sakarā ar pārcelšanu citā darbā.[210] Tā kā personas lietā klāt nav pievienoti citi dokumenti, kas paskaidrotu minētā lēmuma pieņemšanas pamatu, nav skaidrs, vai “cits darbs” domāts cits amats LPSR Lauksaimniecības ministrijā vai arī tas saistīts ar Alfona Novika virzību LPSR mežsaimniecības un mežrūpniecības ministra vietnieka amatam. Pēdējam par labu runā tas, ka jau pēc četriem mēnešiem Alfonu Noviku pārcēla uz citu resoru. Cita starpā, papildinājumā kadru uzskaites personas lapā norādīts, ka LPSR Lauksaimniecības ministrijas Mežsaimniecības galvenās pārvaldes priekšnieka amats ir likvidēts.[211]

Atbilstoši LKP CK biroja nolēmumam, kas izriet no 1957. gada 18. jūnija protokolam Nr. 74, §16, Alfonu Noviku apstiprināja par LPSR mežsaimniecības un mežrūpniecības ministra vietnieku un šīs ministrijas kolēģijas locekli.[212] Amata likvidēšanas sakarā viņu atbrīvo no amata un pārceļ darbā no 1957. gada jūnija līdz 1959. gada jūlijam par LPSR mežsaimniecības un mežrūpniecības ministra vietnieku, proti, par Roberta Zandera[213] vietnieku. Personas lietā nav informācijas par ministra vietnieka atbildības jautājumiem. Tomēr LPSR mežsaimniecības un mežrūpniecības ministra vietnieka amatu Alfons Noviks pildīja salīdzinoši īsu laiku, atbilstoši 1960. gada 22. augusta izziņai, ko parakstīja LKP CK kadru uzskaites sektora vadītāja atvietotājs, Alfons Noviks bija atbrīvots no ministra vietnieka amata sakarā ar šī amata likvidēšanu, ievērojot LPSR Ministru Padomes 1959. gada 31. jūlija lēmumu.[214] Papildinājumā kadru uzskaites personas lapā minēts, ka pēc amata likvidēšanas Alfons Noviks līdz 1965. gada kolēģijas locekļa amatu un ka no 1960. gada novembra līdz 1961. gada jūlijam pildīja ministrijas  PSKP pirmorganizācijas sekretāra amatu.[215] Tomēr tā nav pilnīga informācija par Alfona Novika ieņemamo amatu LPSR Mežsaimniecības un mežrūpniecības ministrijā. Minēto apliecina LPSR Ministru Padomes priekšsēdētāja Vitālija Rubeņa 1964. gada 16. novembra vēstule Nr. 13/292 LKP CK, kas iesniedz priekšlikumu atbrīvot Alfonu Noviku no LPSR Mežsaimniecības un mežrūpniecības ministrijas kolēģijas locekļa amata sakarā ar to, ka viņa līdz šim ieņemamais amats – Mežsaimniecības pārvaldes priekšnieks – ir likvidēts ministrijas reorganizācijas rezultātā.[216] Jānorāda, ka kopš 1963. gada jūnija LPSR Mežsaimniecības un mežrūpniecības ministra pienākumus pildīja Vilis Kariss (1930–1971).[217] LKP CK prezidija nolēmums, kas izriet no 1965. gada 26. janvāra protokola Nr. 48, §59, un ko parakstīja pirmais sekretārs Arvīds Pelše, paredzēja LPSR Mežsaimniecības un mežrūpniecības kolēgijas locekļa amatā apstiprināt Jeļenu (Helēnu[218]) Klestrupu, Jāņa meitu – Mežu, papīra un kokapstrādes rūpniecības strādnieku arodbiedrības republikāniskās komitejas priekšsēdētāju -, reizē atbrīvojot no kolēģijas locekļa amata Alfonu Noviku. Atšķirīgā no LPSR Ministru Padomes dokumenta šeit atbrīvošanas pamats ir pensionēšanās.[219]

Ziņas kadru uzskaites personas lapā un papildinājumā kadru uzskaites personas lapai par “ievēlēšanu” antidemokrātiski izveidotās institūcijās, salīdzinot ar citviet personas lietā minēto un periodikā pieejamo informāciju, ir nepilnīgas. 1945. gada kadru uzskaites personas lapā norādīts, ka Alfons Noviks bijis “ievēlēts” LPSR Augstākajā Padomē 1940. gada jūlijā un PSRS Augstākajā Padomē 1941. gada februārī.[220] Papildinājumā kadru uzskaites personas lapai norādīts, ka no 1941. gada 12. janvāra līdz 1946. gada 10. februārim viņš ir bijis PSRS Augstākās Padomes pirmā sasaukuma deputāts,[221] tad atkārtoti no 1946. gada februāra līdz 1950. gada 12. martam – par PSRS Augstākās Padomes otrā sasaukuma deputātu un tad atkal no 1950. gada 12. marta līdz 1954. gada martam – par PSRS Augstākās Padomes deputātu (sasaukums vairs nav minēts). Ziņas par “ievēlēšanu” LPSR Augstākajā Padomē ir krietni skopāk atspoguļotas. Papildinājumā kadru uzskaites personas lapai minēts vien, ka no 1954. gada 18. februāra Alfons Noviks bijis LPSR Augstākās Padomes deputāts, tomēr februārī pilnvaras arī beigušās.[222] “Vēlēšanu” sakarā jānorāda, ka LKP CK nomenklatūras kadru personas lieta ietver liecību, ka, virzot PSRS Augstākās Padomes “vēlēšanām”, bijis sagatavots “oficiāls” stāstījums par Alfona Novika dzīvi,[223] tomēr, piemēram, 1946. gada 18. janvārī Cīņā publicētais biogrāfiskais stāstījums ievērojami pārsniedz saturiski un izteiksmes līdzekļu ziņā LKP CK nomenklatūras kadru personas lietā iekļauto.[224] Jāteic, ka minētā publikācija saturiski un izklāsta ziņā līdzīga vēl 1940. gada 31. decembra Cīņā publicētajam stāstījuma, kura autors gan nav minēts.[225] Tēlaina un izdomas bagāta ir bijusi 1950. gada 28. februāra Cīņas versija par Alfona Novika dzīves gājumu.[226] LKP CK nomenklatūras kadru personas lieta nesniedz apstiprinājumu vismaz daļai no minētās informācijas.

Alfons Noviks saņēma vairākus apbalvojumus. 1942. gada decembrī Noviks saņēma no PSRS iekšlietu tautas komisāra nopelniem bagātā Iekšlietu tautas komisariāta darbinieka krūšu nozīmi. 1943. gada oktobrī PSRS Augstākās Padomes Prezidijs viņu apbalvoja ar Sarkanās Zvaigznes ordeni par sekmīgu speciālā uzdevuma izpildi, kas veikts “Lielā Tēvijas kara laikā”.[227] Nopelni ““Lielā Tēvijas kara” laikā novērtēti arī ar vairākām medaļām. 1945. gada martā PSRS Augstākās Padomes Prezidijs Novikam piešķir medaļu Par Maskavas aizstāvēšanu.[228] Tāpat viņš ir saņēmis arī šādas medaļas: Раr uzvaru pār Vāciju Lielajā Tēvijas karā 1941.–1945. g.,[229]Tēvijas kara partizānam I pakāpe, Par varonīgu darbu Lielajā Tēvijas karā .1941. –1945. g.[230] 1946. gada 31. maijā Alfons Noviks saņēma Tēvijas kara I pakāpes ordeni par gūtiem panākumiem lauksaimniecības, rūpniecības, zinātnes, kultūras un mākslas attīstībā.[231] 1949. gada augustā ar Sarkanās Zvaigznes ordeni un 1950. gada 22. jūlijā ar Ļeņina ordeni sakarā ar LPSR izveides desmitgadi un sasniegumiem atjaunojot un attīstot ražošanu, lauksaimniecību, zinātni, kultūru un mākslu.[232] Saņemts arī Sarkanā Karoga ordenis[233].

Spriežot gan pēc 1945. gada 10. aprīļa kadru uzskaites personas lapā norādītā,[234] gan pēc papildinājuma kadru uzskaites personas lapai,[235] gan arī pēc hronoloģiski pēdējās izziņas,[236] Alfons Noviks sava dienesta laikā nav bijis ārzemēs.

Vēl 1945. gada 10. aprīļa kadru uzskaites personas lapā atbildē uz jautājumu par kara klausību un dienesta pakāpi norādījis, ka ir “valsts drošības komisārs”.[237] Tomēr jau 1950. gada 20. februāra raksturojumā Alfons Noviks dēvēts par ģenerālmajoru.[238]

Alfons Noviks mira 1996. gada 12. martā Rīgas Centrālcietuma slimnīcā, esot apcietināts 1994. gada 15. martā un atradoties mūža ieslodzījumā, pamatojoties uz 1995. gada 13. decembra Rīgas Apgabaltiesas spriedumu.[239] 1996. gada 26. janvārī bija iesniegta apelācija, kuru līdz nāvei nepabeidza izskatīt.[240] Mūža ieslodzījums bija noteikts par genocīdu.


[1] Šeit un turpmāk, norādot Latvijas Komunistiskās partijas institūciju vai amatu, būs izmantots Latvijas Komunistiskās partijas pēdējā nosaukuma akronīms.

[2] LVA, PA-15500, 2. apr., 7786. l. (Alfona Novika LKP CK nomenklatūras kadru personas lieta). Visi dokumenti lietā ir krievu valodā, izņemot vairāku dokumentu galvas, kas ir gan latviešu, gan krievu valodā. LKP CK nomenklatūras personas lietas 1. lapa liecina, ka 1965. gada 1. februārī tā bijusi izformēta.

[3] LVA, PA-15500, 2. apr., 7786. l., 5. lp. otra puse (1945. gada 10. aprīļa kadru uzskaites personas lapa).

[4] LVA, PA-15500, 2. apr., 7786. l., 4. lp.

[5] LVA, PA-15500, 2. apr., 7786. l., 5. lp. otra.

[6] LVA, PA-15500, 2. apr., 7786. l., 5. lp. otra puse.

[7] LVA, PA-15500, 2. apr., 7786. l., 7. lp. otra puse (1945. gada 10. aprīļa autobiogrāfija).

[8] LVA, PA-15500, 2. apr., 7786. l., 4. lp. otra puse.

[9] Raudis, Mārcis. “Bijušo Latvijas Republikas politieslodzīto burtnīcas, dienasgrāmatas un vēstules kā sava laikmeta liecinieces un kā dokumentu kopums LPSR VDK izpētē: Alfona Novika piemērs”.

[10] Ludzas ģimnāzija ir vispārīgs, tomēr neprecīzs izglītības iestādes nosaukums. Spriežot pēc publikācijām periodikā, Ludzas valsts ģimnāzija atklāta kā Ludzas apriņķa reālģimnāzija 1921. gada 3. oktobrī (“Ludzas valsts ģimnāzijas 15 gadi”, Izglītības Ministrijas Mēnešraksts, Nr. 10, 1936, oktobris, 410.–411. lpp.). Atbilstoši 1922. gada 20. novembra lēmumam Nr. A 3729, ko parakstīja izglītības ministra biedre Valērija Seile (1891–1970) un Skolu departamenta direktors Longins Ausējs (1885–1942) Ludzas apriņķa ģimnāzija bija pieskaitīta pie subsidējamām pašvaldības iestāžu vidusskolām no 1922. gada 1. decembra (“Valdības iestāžu paziņojumi. Lēmums Nr A 3729”, Valdības Vēstnesis, Nr. 263, 1922, 22. novembris, 1. lpp.). Atbilstoši 1925. gada 15. jūlija lēmumam Nr. V-2313, ko parakstīja izglītības ministrs Arvīds Kalniņš (1894–1981), Skolu virsvaldes direktors Reinis Liepiņš, Vidusskolu direktors Kārlis Ozoliņš, bija nolemts pārņemt Ludzas apriņķa reālģimnāziju valsts uzturēšanā no 1925. gada 1. aprīļa un pārdēvēt to par Ludzas valsts vidusskolu (“Valdības rīkojumi un pavēles. Lēmums Nr. V-2313”, Valdības Vēstnesis, Nr. 157, 1925, 20. jūlijs, 1. lpp.). 1927. gada 4. decembrī bija iesvētīta jaunuzceltā vidusskolas ēka. (“Ludzas vydusskūlas isvēteišona”, Zīdūnis, Nr. 4 (32), 1927, novembris, 5. (1133.) lpp.).1931. gada 17. februāra rīkojums Nr. 1115 skolu direktoriem un priekšniekiem, ko parakstīja izglītības ministrs Edmunds Ziemelis (1880–1970) un sekretārs Valfrīds Vīgants, aizrādot uz skolu nosaukumu vārdu kārtības vienādības trūkumu, noteica vārdu kārtību skolu nosaukumos, piemēram minot arī Ludzas valsts ģimnāziju (“Rīkojums skolu direktoriem un priekšniekiem”, Valdības Vēstnesis, Nr. 40, 1931, 19. februāris, 1. lpp.).

[11] LVA, PA-15500, 2. apr., 7786. l., 7. lp.

[12] LVA, PA-15500, 2. apr., 7786. l., 7. lp.

[13] Minētais saskan arī ar1948. gada 7. jūnija Alfona Novika autobiogrāfiju, kas pieejama Krievijas Federācijas Valsts arhīvā (KFVA) un kuras tulkojums latviešu valodā publicēts dokumentu un materiālu krājumā PSRS kaujinieki Latvijā (1941–1945). II daļa. Dokumenti un materiāli. Sk. KFVA, 17. f. (PSKP CK Politbirojs), 100. apr. (Nomenklatūras kadru personas lietas), 236454. l., 5.–9. lp. (Alfona Novika 1948. gada 7. jūnija autobiogrāfija). Citēts pēc PSRS kaujinieki Latvijā (1941–1945). II daļa. Dokumenti un materiāli, sastādījis Heinrihs Strods. Rīga: Latvijas Universitātes žurnāla “Latvijas Vēsture” fonds, 2007, 78.–80. lpp. (23. dokuments; autobiogrāfijas tulkojums latviešu valodā – 78., 80. lpp.; rokrakstā rakstītas autobiogrāfijas pirmās lapas – lietas 5. lp. – kopija ar fotogrāfiju, kas aizsedz daļu no autobiogrāfijas pirmās lapas – 79. lpp.).

[14] “Par Staļina komūnistu un bezpartejiskā bloka kandidātiem deputātu vēlēšanās PSRS Augstākai Padomei! Biedrs Alfons Noviks”, Cīņa, Nr. 172 1940, 31. decembris, 3. lpp.

[15] “Policijas dzīve”, Latvijas Kareivis, Nr. 87, 1934, 21. aprīlis, 2. lpp.

[16] LVVA, 3235. f. (Politiskās policijas pārvalde (Rīga)), 1219. kartiņa.

[17] LVVA, 3235. f., 1219. kartiņa, 1219. kartiņas otra puse.

[18] Visticamāk, domāta Ārzemju nodaļa. 1926. gada 21. aprīlī Iekšlietu ministrija pārņēma ārzemju pasu nodaļas un pavalstniecības lietas savā pārziņā. Tā rezultātā ar minētajām lietām Iekšlietu ministrijā nodarbojās Pasu nodaļa un Ārzemju nodaļa. Iekšlietu Ministrijas Vēstnesis, Nr. 6, 1926, 23. aprīlis, 1. lpp.

[19] LVVA, 3235. f., 1219. kartiņas otra puse.

[20] LVVA, 3235. f., 1219. kartiņa.

[21] LVVA, 3235. f., 1223. kartiņa.

[22] LVVA, 3235. f., 1219. kartiņa.

[23] LVVA, 3235. f., 1223. kartiņa, 1223. kartiņas otra puse.

[24] LVA, PA-15500, 2. apr., 7786. l., 22. lp. (laikraksta izgriezums; Верховская, К. “Альфонс Андреевич Новик. Кандидат в депутаты Совета Союза Верховного Совета СССР от Резекнеского избирательного округа”, Советская Латвия, 1946, 20 января).

[25] “Par Staļina komūnistu un bezpartejiskā bloka kandidātiem deputātu vēlēšanās PSRS Augstākai Padomei! Biedrs Alfons Noviks”, Cīņa, Nr. 172 1940, 31. decembris, 3. lpp.

[26] KFVA, 17. f., 100. apr., 236454. l., 5. lp. Citēts pēc PSRS kaujinieki Latvijā (1941–1945). II daļa. Dokumenti un materiāli, sastādījis Heinrihs Strods. Rīga: Latvijas Universitātes žurnāla “Latvijas Vēsture” fonds, 2007, 78., 79. lpp. (23. dokuments).

[27] 1948. gada 7. jūnija Alfona Novika autobiogrāfijā izglītības ministra biedra amats nodēvēts par vice ministru, bet Staņislavs Jaudzems nodēvēts par Jaunzemu. KFVA, 17. f., 100. apr., 236454. l., 5. lp. Citēts pēc PSRS kaujinieki Latvijā (1941–1945). II daļa. Dokumenti un materiāli, sastādījis Heinrihs Strods. Rīga: Latvijas Universitātes žurnāla “Latvijas Vēsture” fonds, 2007, 78., 79. lpp. (23. dokuments).

[28] KFVA, 17. f., 100. apr., 236454. l., 5. lp. Citēts pēc PSRS kaujinieki Latvijā (1941–1945). II daļa. Dokumenti un materiāli, sastādījis Heinrihs Strods. Rīga: Latvijas Universitātes žurnāla “Latvijas Vēsture” fonds, 2007, 78., 79. lpp. (23. dokuments). 1948. gada 7. jūnija Alfona Novika autobiogrāfijā minētajam sniegta izvērsta versija, piemēram, rakstā – Gore, Ilga, Stranga, Aivars. “Pa Alfona Novika pēdām. Ne visi gali ir ūdenī, PSRS pilsoni Novik!” Latvija Amerikā, Nr. 15, 1991, 13. aprīlis, 14. lpp.

[29] “Latvijas Republikas Saeimas V. sesijas II. sēde 1924. gada 15. maijā”, Latvijas Republikas Saeimas stenogramu satura rādītājs, V. sesija, 30 sēdes, no 1924. gada 29. apriļa līdz 1924. gada 18. junijam, sastādījs H. Kārkliņš, Latvijas Republikas Saeimas izdevums, 335. sl.

[30] “Latvijas Republikas Saeimas V. sesijas II. sēde 1924. gada 15. maijā”, Latvijas Republikas Saeimas stenogramu satura rādītājs. V. sesija, 30 sēdes, no 1924. gada 29. apriļa līdz 1924. gada 18. junijam, sastādījs H. Kārkliņš, Latvijas Republikas Saeimas izdevums, 333. sl.

[31] “Latvijas Republikas Saeimas V. sesijas II. sēde 1924. gada 16. maijā”, Saeimas Stenogrammas, Nr. 2, 1924, 29. aprīlis, 363.–369. sl.

[32] “Latvijas Republikas Saeimas V. sesijas II. sēde 1924. gada 16. maijā”, Saeimas Stenogrammas, Nr. 2, 1924, 29. aprīlis, 68. sl.

[33] “Dir. Jāņa Turkopuļa piemiņai”, Latvijas Skola, Nr. 1, 1940, 91. lpp.

[34] LVVA, 7427. f., 1. apr., 1384. l. (Latvijas Universitātes studējošā Jāņa Turkopula studenta lieta).

[35] “Dir. Jāņa Turkopuļa piemiņai”, Latvijas Skola, Nr. 1, 1940, 91. lpp.

[36] “Dir. Jāņa Turkopuļa piemiņai”, Latvijas Skola, Nr. 1, 1940, 91. lpp., Smeļters, Fr. “Latgališu izluksnes «pinoceigo vitta» myusu školā”, Latgolas Škola, Nr. 14, 1938, decembris, (181) 9. lpp.

[37] LVVA, 7427. f., 1. apr., 1384. l., Smeļters, Fr. “Latgališu izluksnes «pinoceigo vitta» myusu školā”, Latgolas Škola, Nr. 14, 1938, decembris, (181) 9. lpp.

[38] “Valdības rīkojumi un pavēles. Lēmums Nr. V-2313”, Valdības Vēstnesis, Nr. 157, 1925, 20. jūlijs, 1. lpp.

[39] LVVA, 3235. f., 1223. kartiņa, 1223. kartiņas otra puse.

[40] “Dir. Jāņa Turkopuļa piemiņai”, Latvijas Skola, Nr. 1, 1940, 92. lpp.

[41] Sk. piemēram, LVA, PA-200., 12. apr., 1129. l. (Noviks Alfons Andreja d., Rīgas Centrālcietuma ieslodzītais, 6. burtnīca, 02.03.1937–18.11.1938), 21. lp. otra puse. Sk. vairāk Raudis, Mārcis. “Bijušo Latvijas Republikas politieslodzīto burtnīcas, dienasgrāmatas un vēstules kā sava laikmeta liecinieces un kā dokumentu kopums LPSR VDK izpētē: Alfona Novika piemērs”.

[42] LVA, PA-15500, 2. apr., 7786. l., 4. lp.

[43] “LPSR Tautas Komisāru Padomes LĒMUMS Nr. 890 par darba grāmatiņu izsniegšanas nokārtošanu Latvijas PSR tautas komisāriātos un iestādēs INSTRUKCIJA par darba grāmatiņu izpildīšanu, uzskaiti un atskaiti”, Latvijas PSR Augstākās Padomes Prezidija Ziņotājs, Nr. 247, 1945, 22. novembris, 2. lpp.

[44] LVA, PA-101. f., 46. apr., 1. l. (LKP CK nomenklatūras kadru Longina Avdjukeviča personas lieta), 12. lp. (1949. gada 6. aprīļa raksturojums, kas sagatavots par LPK CK Republikāniskās partijas skolas audzēkni Longinu Avdjukeviču un ko parakstīja LKP CK sekretārs kadru jautājumos Fjodors Titovs).

[45] “Republikaniskā partijas skola pie LK(b)P CK”, Cīņa, Nr. 213, 1946, 12. septembris, 2. lp.

[46] LVA, PA-101. f., 46. apr., 1. l., 15. lp. (1950. gada 14. aprīļa raksturojums, ko parakstīja LKP CK pirmais sekretārs Jānis Kalnbērziņš).

[47] Muciņš, Linards. “Rakstāmgalda slepkavu noklusētās un viltotās biogrāfijas: LPSR IeTK-IeM un LPSR VDTK-VDM-VDK vadītāju īstās dzīves gaitas”, LPSR VDK zinātniskās izpētes komisijas starptautiskā zinātniskā konference 1984, Rēzekne, 2017. gada 24., 25. marts.

[48] LVVA, 7427. f., 1. apr., 13208. l. (Latvijas Universitātes Filoloģijas un Filozofijas fakultātes studenta Alfona Novika no Ludzas apriņķa Mērdzenes pagasta Silagaiļu II sādžas, kas ieskaitīts Vēstures nodaļā 1928. gada 11. oktobrī – matrikula Nr. 13376 –, studenta lieta; uz lietas 1. vāka līdzās informācijai par lietas piederību ir divi informatīvi uzraksti rokrakstā “Voziks, A” un “Voziks, A. 13374”, uz lietas 3. vāka ir informatīva piezīme rokrakstā: “Noviks Alfons; Vest. fak. izslēgts 1931. g. 2. III; lieta nav atrodama”).

[49] LVVA, 7427. f., 1. apr., 13208. l., 1. lp. (studiju plāns), 2.–11. lp. (studiju grāmatiņa).

[50] LVA, PA-15500, 2. apr., 7786. l., 22. lp. (laikraksta izgriezums; Верховская, К. “Альфонс Андреевич Новик. Кандидат в депутаты Совета Союза Верховного Совета СССР от Резекнеского избирательного округа”, Советская Латвия, 1946, 20 января).

[51] Ievērojot to, ka studiju grāmatiņa sniedz ziņas tikai par docētāju akadēmisko amatu, uzvārdu, atsevišķos gadījumos norādīts vārda iniciālis, docētāju vārdi sniegti, pamatā vadoties no saraksta, kas iekļauts Latvijas Universitates kalendars. 1925.–1926., sastādījis Kārlis Upesleja, 4. gads. Rīga: Valters un Rapa, Rīgā, 1925, 132.–146. lpp.

[52] LVVA, 7427. f., 1. apr., 13208. l., 3. lp.

[53] LVVA, 7427. f., 1. apr., 13208. l., 4. lp.

[54] Pirmajā un otrajā semestrī studiju priekšmeti bijuši vienādi. Sk. LVVA, 7427. f., 1. apr., 13208. l., 3.–6. lp.

[55] LVVA, 7427. f., 1. apr., 13208. l., 7. lp.

[56] Citēts pēc LVVA, 7427. f., 1. apr., 13208. l., 9. lp., ieraksts par pirmo semestri LVVA, 7427. f., 1. apr., 13208. l., 7. lp.

[57] LVVA, 7427. f., 1. apr., 13208. l., 7. lp.

[58] LVVA, 7427. f., 1. apr., 13208. l., 7. lp.

[59] LVVA, 7427. f., 1. apr., 13208. l., 8. lp.

[60] Citēts pēc LVVA, 7427. f., 1. apr., 13208. l., 10. lp., ieraksts par pirmo semestri LVVA, 7427. f., 1. apr., 13208. l., 8. lp.

[61] LVVA, 7427. f., 1. apr., 13208. l., 8. lp.

[62] LVVA, 7427. f., 1. apr., 13208. l., 10. lp.

[63] LVVA, 7427. f., 1. apr., 13208. l., 11. lp.

[64] LVVA, 7427. f., 1. apr., 13208. l., 11. lp. otra puse.

[65] LVVA, 7427. f., 1. apr., 13208. l., 1. lp. (studiju plāns).Atšķirībā no ieraksta studiju plānā, kas veikts ar sarkanu zīmuli (citi ar studijām saistīti ieraksti veikti ar tinti, arhīva norāde par lapas numuru – ar pelēku zīmuli), uzraksts uz aizmugures aktu vāka iekšpusē norāda, ka Alfons Noviks ir izslēgts 1931. gada 2. martā, tomēr, ievērojot to, ka priekšas aktu vāka informācija ietver maldinošu informāciju gan par uzvārdu – Novika vietā rakstīts “Voziks”, gan par matrikulas numuru – 13376 vietā rakstīs “13374 – un ka aizmugures aktu vāka iekšpusē norādīta maldinoša informācija par fakultāti – Filoloģijas un filozofijas fakultātes vietā norādīta “Vest. fak.”, kas tobrīd neeksistēja –, izslēgšanas datums norādīts tas, kas minēts studiju plānā.

[66] LVVA, 7427. f., 1. apr., 13208. l., 1. lp.

[67] Uz lietas 3. vāka ir informatīva piezīme rokrakstā: “Noviks Alfons; Vest. fak. izslēgts 1931. g. 2. III; lieta nav atrodama.” LVVA, 7427. f., 1. apr., 13208. l., 3. vāks.

[68] Piemēram, atbilstoši Latvijas Universitates uzņemšanas noteikumiem 1925./26. mācības gadam lūgumam uzņemt Latvijas Universitātē bija jāpievieno šādi dokumenti: vidusskolas apliecība ar apstiprinātu norakstu, dzimšanas apliecība ar apstiprinātu norakstu, apstiprināts pases noraksts, kvīts par iemaksātu reģistrācijas naudu, loksne balta papīra ar fotogrāfiju, vēl viena atsevišķa fotogrāfija, apstiprināts kara klausības apliecības noraksts vai arī apliecinājums tiem, kas atrodas kara dienestā, ka priekšniecība neiebilst pret studijām, ārsta apliecinājums par infekcijas slimību neesību. Likumsakarīgi, ka studenta lietai būtu vismaz jāatspoguļo informācija par saņemto dokumentu saturu. “Latvijas Universitates uzņemšanas noteikumiem 1925./26. mācības gadam”, Latvijas Universitates kalendars. 1925.–1926., sastādījis Kārlis Upesleja, 4. gads. Rīga: Valters un Rapa, Rīgā, 1925, 157. lpp.

[69] KFVA, 17. f., 100. apr., 236454. l., 5.–9. lp. Citēts pēc PSRS kaujinieki Latvijā (1941–1945). II daļa. Dokumenti un materiāli, sastādījis Heinrihs Strods. Rīga: Latvijas Universitātes žurnāla “Latvijas Vēsture” fonds, 2007, 78. lpp. (23. dokuments).

[70] “Noteikumi pārbaudījumiem akademiskā grada iegūšanai”, Latvijas Universitates kalendars. 1925.–1926., sastādījis Kārlis Upesleja, 4. gads. Rīga: Valters un Rapa, Rīgā, 1925, 157. lpp.

[71] LVVA, 7427. f., 1. apr., 13208. l., 1. lp.

[72] LVA, PA-15500, 2. apr., 7786. l., 20. lp. (1950. gada 20. februāra raksturojumā, ko parakstīja LKP CK pirmais sekretārs Jānis Kalnbērziņš).

[73] LVA, PA-15500, 2. apr., 7786. l., 3. lp. (papildinājums kadru uzskaites personas lapai; ziņu pārrakstīšanas pareizību 1946. gada 20. martā apliecināja LKP CK kadru uzskaites sektora vadītāja Zinaida Kozireva).

[74] LVA, PA-15500, 2. apr., 7786. l., 6. lp. (1959. gada 12. novembra izziņā, ko parakstīja LKP CK kadru sektora vadītāja atvietotājs).

[75] LVA, PA-15500, 2. apr., 7786. l., 30. lp. (LPSRS lauksaimniecības un sagādes ministra Aleksandra Ņikonova 1954. gada 11. janvāra lūgums Nr. 51/ук LKP CK pirmajam sekretāram Jānim Kalnbērziņam).

[76] LVA, PA-15500, 2. apr., 7786. l., 29. lp. (1954. gada 11. janvāra raksturojums).

[77] LVA, PA-15500, 2. apr., 7786. l., 4. lp.

[78] LVA, PA-15500, 2. apr., 7786. l., 5. lp.

[79] LVA, PA-200., 12. apr., 1124. l. (Noviks Alfons Andreja d., Rīgas Centrālcietuma ieslodzītais, 1. burtnīca, 01.02.1938–18.11.1938), 34.–37. lp., LVA, PA-200., 12. apr., 1129. l. (Noviks Alfons Andreja d., Rīgas Centrālcietuma ieslodzītais, 6. burtnīca, 02.03.1937–18.11.1938), 1.-3., 5.–18. lp. u. c., LVA, PA-200., 12. apr., 1128. l. (Noviks Alfons Andreja d., Rīgas Centrālcietuma ieslodzītais, 5. burtnīca, 19.11.1936–18.11.1938), 1.–3., 25.–43. lp. u. c., LVA, PA-200., 12. apr., 1127. l. (Noviks Alfons Andreja d., Rīgas Centrālcietuma ieslodzītais, 4. burtnīca, 23.10.1934–18.11.1938), 48.–56., 61., 62. lp. Sk. vairāk Raudis, Mārcis. “Bijušo Latvijas Republikas politieslodzīto burtnīcas, dienasgrāmatas un vēstules kā sava laikmeta liecinieces un kā dokumentu kopums LPSR VDK izpētē: Alfona Novika piemērs”.

[80] LVVA, 7427. f., 1. apr., 13208. l., 1., 5. lp.

[81] LVVA, 7427. f., 1. apr., 13208. l., 1., 7. lp.

[82] 1945. gada 10. aprīļa kadru uzskaites personas lapā ailē, kur bija norādāms ieņemamais amats, iestāde, organizācija  un uzņēmums, kā arī attiecīgā veidojuma padotība, norādīts – “rēķinvedis rajona Satiksmes ministrijas Rīgas rajona šoseju ceļos”, bet ailē, kur bija jānorāda veidojuma atrašanās vieta – “p. Rīga”. LVVA, 7427. f., 1. apr., 13208. l., 1., 4. lp. otra puse.

[83] LVVA, 7427. f., 1. apr., 13208. l., 1., 4. lp. otra puse.

[84] LVA, PA-15500. f., 2. apr., 4935. l. (Alberta Sieka LKP CK nomenklatūras kadru personas lieta), 3. lp. (1949. gada 26. oktobra vadošo kadru uzskaites personas lapa).

[85] KFVA, 17. f., 100. apr., 236454. l., 5.–9. lp. Citēts pēc PSRS kaujinieki Latvijā (1941–1945). II daļa. Dokumenti un materiāli, sastādījis Heinrihs Strods. Rīga: Latvijas Universitātes žurnāla “Latvijas Vēsture” fonds, 2007, 80. lpp. (23. dokuments).

[86] Gurtiņš Alfreds. “Sējējs”, Latviju Grāmata, Nr. 3, 1926, maijs-jūnijs, Nr. 3, 212. lpp.

[87] “Nu Latgolas studentu organizciju dzeives”, Straume, Nr. 12, 1935, maijs, 14. (376.) lpp.

[88] Atsevišķos avotos minēts, ka attiecīgā organizācija atrodas Jezupa Trasuna padotībā (“Dzimtine”, Katoļu Dzeive, Nr. 12, 1933, decembris, 461. lpp.) vai ir Jezupa Trasuna protežēta (“Mazās sensācijas”, Intīmā Rīga, Nr. 5, 1934, 19. janvāris, 5. lpp.).

[89] “Dzimtene”, Latvijas Kareivis, Nr. 112, 1931, 22. maijs, 3. lpp.

[90]Valdības Vēstnesis, Nr. 83, 1933, 11. aprīlis, 4. lpp.

[91] Gore, Ilga, Stranga, Aivars. “Pa Alfona Novika pēdām. Ne visi gali ir ūdenī, PSRS pilsoni Novik!” Latvija Amerikā, Nr. 15, 1991, 13. aprīlis, 14. lpp., “Dzimtine”, Katoļu Dzeive, Nr. 12, 1933, decembris, 461. lpp.

[92] “Kultūras fonda domes sēde”, Valdības Vēstnesis, Nr. 94, 1931, 28. aprīlis, 2. lpp.

[93] “Kultūras fonda domes sēde”, Valdības Vēstnesis, Nr. 134, 1930, 18. jūnijs, 2. lpp.

[94] “Kultūras fonda domes sēde”, Valdības Vēstnesis, Nr. 94, 1931, 28. aprīlis, 2. lpp.

[95] “Nu Latgolas studentu organizaciju dzeives”, Straume, Nr. 12, 1935, 14. (376.) lpp.

[96] Gore, Ilga, Stranga, Aivars. “Pa Alfona Novika pēdām. Ne visi gali ir ūdenī, PSRS pilsoni Novik!” Latvija Amerikā, Nr. 15, 1991, 13. aprīlis, 14. lpp.

[97] LVA, PA-15500, 2. apr., 7786. l., 4. lp.

[98] “Latgales zemnieku progresivā apvienībā”, Iekšlietu Ministrijas Vēstnesis, Nr. 493, 1931, 16. jūnijs, 2. lpp.

[99] “Latgales zemnieku progresivā apvienībā”, Iekšlietu Ministrijas Vēstnesis, Nr. 493, 1931, 16. jūnijs, 2. lpp.

[100] LVA, PA-15500, 2. apr., 7786. l., 4. lp. otra puse.

[101] LVA, PA-15500, 2. apr., 7786. l., 4. lp. otra puse.

[102] LVA, PA-15500, 2. apr., 7786. l., 7., 7. lp. otra puse.

[103] KFVA, 17. f., 100. apr., 236454. l., 5.–9. lp. Citēts pēc PSRS kaujinieki Latvijā (1941–1945). II daļa. Dokumenti un materiāli, sastādījis Heinrihs Strods. Rīga: Latvijas Universitātes žurnāla “Latvijas Vēsture” fonds, 2007, 80. lpp. (23. dokuments).

[104] KFVA, 17. f., 100. apr., 236454. l., 5.–9. lp. Citēts pēc PSRS kaujinieki Latvijā (1941–1945). II daļa. Dokumenti un materiāli, sastādījis Heinrihs Strods. Rīga: Latvijas Universitātes žurnāla “Latvijas Vēsture” fonds, 2007, 80. lpp. (23. dokuments).

[105] LVVA, 3235. f., 1219. kartiņa, 1217. kartiņa.

[106] LVVA, 3235. f., 1219. kartiņa, 1217. kartiņa.

[107] LVVA, 3235. f., 1219. kartiņa, 1215. kartiņas otra puse.

[108] 1945. gada 10. aprīļa kadru uzskaites personas lapā pirmais biedra kartes numurs ir nosvītrots un ierakstīts cits. Acīmredzot tas veikts vēlāk un ierakstu veikusi cita persona. LVA, PA-15500, 2. apr., 7786. l., 4. lp.

[109] LVA, PA-15500, 2. apr., 7786. l., 4. lp.

[110] KFVA, 17. f., 100. apr., 236454. l., 5.–9. lp. Citēts pēc PSRS kaujinieki Latvijā (1941–1945). II daļa. Dokumenti un materiāli, sastādījis Heinrihs Strods. Rīga: Latvijas Universitātes žurnāla “Latvijas Vēsture” fonds, 2007, 78., 79. lpp. (23. dokuments).

[111] LVA, PA-15500, 2. apr., 7786. l., 4. lp.

[112] LVA, PA-15500, 2. apr., 7786. l., 4. lp. (1945. gada 10. aprīļa kadru uzskaites personas lapa).

[113] LVA, PA-15500, 2. apr., 7786. l., 4. lp. otra puse.

[114] Šeit un turpmāk, norādot uz dalību Vissavienības Ļeņina Komunistiskās jaunatnes savienībā, būs izmantots pēdējā šīs organizācijas nosaukuma akronīms.

[115] LVA, PA-15500, 2. apr., 7786. l., 7. lp.

[116] LVA, PA-15500, 2. apr., 7786. l., 5. lp. Ievērojams, ka citos jautājumos Alfons Noviks nav sniedzis informāciju, pielāgojot to saturu Latvijas situācijai, piemēram, jautājumā par dienestu “vecajā armijā” un “Sarkanajā Armijā” ievilcis strīpas, tāpat rīkojies jautājumā par dienestu “balto valdību” bruņotajos spēkos vai institūcijās, tādējādi neminot dienestu Latvijas Republikas armijā un darbu Latvijas Republikas valsts institūcijās. Sk. LVA, PA-15500, 2. apr., 7786. l., 5. lp.

[117] LVA, PA-15500, 2. apr., 7786. l., 5. lp. otra puse. Ievērojams, ka citos jautājumos Alfons Noviks nav sniedzis informāciju, pielāgojot to saturu Latvijas situācijai, piemēram, jautājumā par dienestu “vecajā armijā” un “Sarkanajā Armijā” ievilcis strīpas, tāpat rīkojies jautājumā par dienestu “balto valdību” bruņotajos spēkos vai institūcijās, tādējādi neminot dienestu Latvijas Republikas armijā un darbu Latvijas Republikas valsts institūcijās. Sk. LVA, PA-15500, 2. apr., 7786. l., 5. lp.

[118] LVA, PA-15500, 2. apr., 7786. l., 7. lp.

[119] LVA, PA-15500, 2. apr., 7786. l., 4. lp. otra puse.

[120] LVVA, 3235. f., 1219. kartiņa, 1220. kartiņa.

[121] LVVA, 3235. f., 1219. kartiņa, 1215. kartiņa.

[122] Antons Granīts, dzimis 1907. gada Mērdzenes pagastā, mācījies Daugavpils valsts ģimnāzijā, līdz apcietināšanai bijis štāba virsdienesta seržants (“Tiesa”, Latvijas Kareivis, Nr. 239, 1934, 23. oktobris, 5. lpp.), strādājis par vecāko rakstvedi 11. Dobeles kājinieku pulkā. Izslēgts no armijas un notiesāts uz sešiem gadiem spaidu darbos. Līdzīgi kā Alfons Noviks atbrīvots no ieslodzījuma 1938. gada 18. novembrī, pamatojoties uz amnestiju. Vēlāk bija nodarbināts Ķeguma spēktacijas būvdarbos, bet PSRS okupācijas rezultātā kļuva par Madonas apriņķa priekšnieka vietas izpildītāju (“Jauns Madonas apriņķa priekšnieks”, Madonas Ziņas, Nr. 26, 1940, 11. jūlijs, 2. lpp.). Antonu Granitu, Josifa dēlu – LPSR mežu un papīrrūpniecības ministra vietnieku – PSRS Augstākās Padomes Prezidijs apbalvoja ar medaļu Par darba varonību (PSRS Augstākās Padomes Prezidija dekrets par Latvijas PSR rūpniecības, lauksaimniecības, zinātnes, kulturas un mākslas darbinieku apbalvošanu ar ordeņiem un medaļām, Cīņa, Nr. 176, 1950, 26. jūlijs, 4. lpp.).

[123] Jāzeps (Jezpus) Trukšāns, dzimis 1910. gadā Ciblas pagastā, mācījies Latgales lauksaimniecības vidusskolā Malnavā, kas vēlāk saukta par Malnavas lauksaimniecības vidusskolu, tomēr nepabeidzis, jo bija izslēgts “pēc divu klasu apmeklēšanas [..] par līdzdalību skolnieku revolūcionārā organizācijā” (“Vēlēšanu kampaņas ievadījums Ventspilī”, Cīņa, Nr. 137, 1940, 21. novembris, 7. lpp.). LKP biedrs kopš 1932. gada. Notiesāts uz astoņiem gadiem spaidu darbos līdz ar Alfonu Noviku. Atbrīvots, pamatojoties uz amnestiju 1938. gada 18. novembrī. Strādājis par ostas strādnieku, tad stājies Iekšlietu tautas komisariāta dienestā un pildījis Rēzeknes rajona priekšnieka amatu (“Vēlēšanu kampaņas ievadījums Ventspilī”, Cīņa, Nr. 137, 1940, 21. novembris, 7. lpp.). Bijis LPSR Augstākās Padomes deputāts un Rēzeknes apriņķa vēlēšanu komisijas priekšsēdētājs (“Vēlēšanu komisijas sāk darbu”, Jaunais Komunārs, Nr. 82, 1940, 21. novembris, 2. lpp.). Alfona Novika pazīšanās ar Jāzepu Trukšānu paskaidro, piemēram, to, kāpēc Alfona Novika Rīgas Centrālcietumā rakstītajā burtnīcā, konkrēti, vēstules, kas adresēta brālim Aleksim un, iespējams, viņa bērniem, melnrakstā ir padomi par iespējām mācīties Malnavas lauksaimniecības vidusskolā. Sk. vairāk Raudis, Mārcis. “Bijušo Latvijas Republikas politieslodzīto burtnīcas, dienasgrāmatas un vēstules kā sava laikmeta liecinieces un kā dokumentu kopums LPSR VDK izpētē: Alfona Novika piemērs”.

[124] “Tiesa”, Latvijas Kareivis, Nr. 239, 1934, 23. oktobris, 5. lpp.; “Strādneeku aresti Daugavpilī”, Sibirijas Cīņa, Nr. 120, 1933, 31. oktobris, 2. lpp. (šajā publikācija minēts nevis Pēteris Leipčāns, bet Peteris Ansits, nevis Trukšāns, bet Truskans,  kā arī minēta vēl viena persona – Marta Mednis).

[125] LVVA, 3235. f., 1219. kartiņa, 1222. kartiņa.

[126] Piemēram, Valdības Vēstnesis, Nr. 39, 1936, 17. februāris, 8. lpp., Valdības Vēstnesis, Nr. 98, 1933, 4. maijs, 3. lpp.

[127] Piemēram, Valdības Vēstnesis, Nr. 189, 1940, 21. augusts, 8. lpp.

[128] Minētajam par labu runā arī tas, ka, piemēram, Latvijas policijas šaušanas sacīkstēs 1937. gadā ar automātiskām pistolēm piedalījās 435 dalībnieki. Šajās sacīkstēs atšķirībā no iepriekšējā gada varēja piedalīties ar tikai ar Walter, Mauser, Stock un Browning sistēmu 7,65 kalibra automātiskām pistolēm – “bez pārtaisījumiem un uzlabojumiem”. “Latvijas policijas šaušanas sacīkstes 1937. g.”, Policija, Nr. 10 ,1937, 453. lpp.

[129]Valdības Vēstnesis, Nr. 11 1934, 15. janvāris, 8. lpp.

[130] LVVA, 3235. f., 1219. kartiņa, 1215. kartiņa.

[131] LVVA, 3235. f., 1219. kartiņa, 1215. kartiņas otra puse.

[132] LVVA, 3235. f., 1219. kartiņa, 1220. kartiņa.

[133] LVVA, 3235. f., 1219. kartiņa, 1222. kartiņa.

[134] LVVA, 3235. f., 1219. kartiņa, 1220. kartiņas otra puse.

[135] LVVA, 3235. f., 1219. kartiņa, 1220. kartiņas otra puse.

[136] LVVA, 3273. f. (Rīgas Centrālcietums, 1919–1939), 1. apr. (Politieslodzīto personas lietas. Sarakste par politieslodzīto uzturēšanu, 1919–1940), 8443 l. (Novika Alfona Andreja d. personas lieta, 04.10.1933–18.11.1938), 60., 61., 65. lp. Citēts pēc Raudis, Mārcis. “Bijušo Latvijas Republikas politieslodzīto burtnīcas, dienasgrāmatas un vēstules kā sava laikmeta liecinieces un kā dokumentu kopums LPSR VDK izpētē: Alfona Novika piemērs”.

[137] LVVA, 3235. f., 1219. kartiņa, 1215. kartiņas otra puse.

[138] LVVA, 3235. f., 1219. kartiņa, 1217. kartiņas otra puse.

[139] LVA, PA-15500, 2. apr., 7786. l., 4. lp. otra puse.

[140] Tirdzniecības un rūpniecības akciju sabiedrības Šķiedra juridiskā adrese bija Rīgā, Lielā Jēkaba ielā 20/22. Valdības Vēstnesis, Nr. 255, 1937, 9. novembris, 4. lpp.

[141] 1945. gada 10. aprīļa kadru uzskaites personas lapā norādīts “tirdzniecības grupa “Šķiedra””. LVA, PA-15500, 2. apr., 7786. l., 4. lp. otra puse.

[142]Valdības Vēstnesis, Nr. 255, 1937, 9. novembris, 4. lpp.

[143] LVA, PA-15500, 2. apr., 7786. l., 7. lp.

[144] LVA, PA-15500, 2. apr., 7786. l., 7. lp.

[145] LVA, PA-15500, 2. apr., 7786. l., 7. lp.

[146] LVA, PA-15500, 2. apr., 7786. l., 4. lp. otra puse.

[147] LVA, PA-15500, 2. apr., 7786. l., 4. lp. otra puse.

[148] LVA, PA-15500, 2. apr., 7786. l., 23. lp. (Izziņa, kas sagatavota par Savienības Padomes deputāta kandidātu Alfonu Noviku, Andreja dēlu, kas izvirzīts no Rēzeknes vēlēšanu apgabala Nr. 645)

[149] LVA, PA-15500, 2. apr., 7786. l., 20. lp. (1950. gada 20. februāra raksturojums, kas sniegts par ģenerālmajoru Alfonu Noviku kā LPSR valsts drošības ministru un ko parakstīja LKP CK pirmais sekretārs Jānis Kalnbērziņš).

[150] LVA, PA-15500, 2. apr., 7786. l., 4. lp. otra puse.

[151] LVA, PA-15500, 2. apr., 7786. l., 2. lp.

[152] LVA, PA-15500, 2. apr., 7786. l., 20. lp

[153] LVA, PA-15500, 2. apr., 7786. l., 4. lp. otra puse.

[154] LVA, PA-15500, 2. apr., 7786. l., 2. lp.

[155] LVA, PA-15500, 2. apr., 7786. l., 4. lp. otra puse.

[156] LPSR Augstākās Padomes Prezidija dekrēts par Latvijas PSR Tautas Komisariātu Padomes pārveidošanu Latvijas PSR Ministru Padomi, ko 1946. gada 24. martā parakstīja LPSR Augstākās Padomes Prezidija priekšsēdētājs Augusts Kirhenšteins (1872–1963) un LPSR Augstākās Padomes Prezidija sekretārs Kārlis Prieže (1907–1977) un kas pamatots ar PSRS Augstākās Padomes 1946. gada 15. marta likumu Par PSRS Tautas Komisāru Padomes pārveidošanu par PSRS Ministru Padomi un savienoto un autonomo republiku Tautas Komisāru Padomju pārveidošanu parsavienoto un autonomo republiku Ministru Padomēm. “Latvijas PSR Augstākās Padomes Prezidija dekrēts par Latvijas PSR Tautas Komisariātu Padomes pārveidošanu Latvijas PSR Ministru Padomi”, Cīņa, Nr. 71, 1946, 25. marts, 1. lpp.

[157] LVA, PA-15500, 2. apr., 7786. l., 2. lp. Salīdzinot Alfona Novika un Nikolaja Kovaļčuka LKP CK nomenklatūras kadru personas lietas, var konstatēt, ka arī Nikolaja Kovaļčuka iecelšana LPSR valsts drošības ministra amatā datēta ar 1953. gada februāri. LVA, PA-15500. f., 2. apr., 1278. l. (Nikolaja Kovaļčuka LKP CK nomenklatūras kadru personas lieta), 2. lp. otra puse (1953. gada 7. marta vadošo kadru uzskaites personas lapa).

[158] LVA, PA-15500, 2. apr., 7786. l., 10. lp. (1944. gada 12. maija raksturojums, ko parakstīja LPSR Tautas Komisāru Padomes lietu pārvaldes kadru nodaļas priekšnieks O. Augusts).

[159] LVA, PA-15500, 2. apr., 7786. l., 10. lp.

[160] LVA, PA-15500, 2. apr., 7786. l., 11. lp. (1944. gada 29. jūnija raksturojums, ko parakstīja LKP CK sekretāra Jāņa Kalnbērziņa vietā (paraksta vietā norāde – “/J. Kalnbērziņš/” – aizkrāsota ar baltu) parakstījis K. Ozoliņš).

[161] LVA, PA-15500, 2. apr., 7786. l., 12. lp. (raksturojums, ko bija paredzēts parakstīt LKP CK pirmajam sekretāram Jānim Kalnbērziņam un kas bija sniegts, rekomendējot Alfonu Noviku kā deputāta kandidātu PSRS Augstākajai Padomei; dokumenta iespējamais sagatavošanas laiks – 1946. gads). LKP CK kadru uzskaites personas lietā ir identisks dokuments, kas ir ar pašrocīgu Jāņa Kalnbērziņa parakstu un vīzu. LVA, PA-15500, 2. apr., 7786. l., 14. lp. (raksturojums, ko bija paredzēts parakstīt LKP CK pirmajam sekretāram Jānim Kalnbērziņam; dokumenta iespējamais sagatavošanas laiks – 1946. gads).

[162] LVA, PA-15500, 2. apr., 7786. l., 12. lp.

[163] LVA, PA-15500, 2. apr., 7786. l., 12. lp.

[164] LVA, PA-15500, 2. apr., 7786. l., 12. lp.

[165] LVA, PA-15500, 2. apr., 7786. l., 13. lp. (1946. gada 4. jūnija raksturojums par Alfonu Noviku kā LPSRS valsts drošības ministru, ko parakstījis LKP CK pirmais sekretārs Jānis Kalnbērziņš).

[166] LVA, PA-15500, 2. apr., 7786. l., 13. lp.

[167] LVA, PA-15500, 2. apr., 7786. l., 13. lp.

[168] LVA, PA-15500, 2. apr., 7786. l., 15. lp. (1946. gada raksturojums, kas sagatavots par Alfonu Noviku kā LPSRS valsts drošības ministru un ko parakstīja LKP CK pirmais sekretārs Jānis Kalnbērziņš).

[169] LVA, PA-15500, 2. apr., 7786. l., 15. lp.

[170] LVA, PA-15500, 2. apr., 7786. l., 15. lp.

[171] LVA, PA-15500, 2. apr., 7786. l., 15. lp.

[172] LVA, PA-15500, 2. apr., 7786. l., 16. lp. (raksturojums par Alfonu Noviku kā LPSRS valsts drošības ministru, ko parakstīja LKP CK pirmais sekretārs Jānis Kalnbērziņš; nav norādes par laiku vai notikumu, kādēļ tas ir sagatavots).

[173] LVA, PA-15500, 2. apr., 7786. l., 16. lp.

[174] LVA, PA-15500, 2. apr., 7786. l., 16. lp.

[175] “Ivans Ļebedevs”, Padomju Jaunatne, Nr. 231, 1972, 25. novembris, 3. lpp.

[176] LVA, PA-15500, 2. apr., 7786. l., 17. lp. (1947. gada 16. jūnija raksturojums, kas sniegt par Alfonu Noviku kā LPSR valsts drošības ministru un ko LKP CK pirmā sekretāra Jāņa Kalnbērziņa vietā parakstīja otrais sekretārs Ivans Ļebedevs).

[177] LVA, PA-15500, 2. apr., 7786. l., 17. lp.

[178] LVA, PA-15500, 2. apr., 7786. l., 17. lp.

[179] LVA, PA-15500, 2. apr., 7786. l., 17. lp.

[180] LVA, PA-15500, 2. apr., 7786. l., 18. lp. (raksturojums, kas sniegts par Alfonu Noviku kā LPSRS valsts drošības ministru un ko 1949. gada 8. martā parakstīja LKP CK pirmais sekretārs Jānis Kalnbērziņš).

[181] LVA, PA-15500, 2. apr., 7786. l., 19. lp.

[182] LVA, PA-15500, 2. apr., 7786. l., 19. lp.

[183] LVA, PA-15500, 2. apr., 7786. l., 19. lp.

[184] LVA, PA-15500, 2. apr., 7786. l., 19. lp.

[185] LVA, PA-15500, 2. apr., 7786. l., 20. lp. (1950. gada 20. februāra raksturojums, kas sniegts par ģenerālmajoru Alfonu Noviku kā LPSR valsts drošības ministru un ko parakstīja LKP CK pirmais sekretārs Jānis Kalnbērziņš).

[186] LVA, PA-15500, 2. apr., 7786. l., 20. lp.

[187] LVA, PA-15500, 2. apr., 7786. l., 20. lp.

[188] LVA, PA-15500, 2. apr., 7786. l., 20. lp.

[189] LVA, PA-15500, 2. apr., 7786. l., 21. lp.

[190] LVA, PA-15500, 2. apr., 7786. l., 24. lp. (LKP CK plēnuma nolēmums, kas pamatots ar 1952. gada 30. decembra protokolu Nr. 1 un ko parakstīja pirmais sekretārs Jānis Kalnbērziņš).

[191] LVA, PA-15500, 2. apr., 7786. l., 25. lp. (LKP CK plēnuma nolēmums, kas izriet no 1952. gada 22. septembra protokola Nr. 1, §2 un ko parakstīja pirmais sekretārs Jānis Kalnbērziņš).

[192] LVA, PA-15500, 2. apr., 7786. l., 3. lp. otra puse.

[193] LVA, PA-15500. f., 2. apr., 1278. l., 2. lp. otra puse.

[194] LVA, PA-15500, 2. apr., 7786. l., 26. lp. (LKP CK biroja nolēmums, kas izriet no 1953. gada 3. marta protokola Nr. 32, §13 un ko parakstīja pirmais sekretārs Jānis Kalnbērziņš).

[195] LVA, PA-15500. f., 2. apr., 1278. l., 2. lp.

[196] LVA, PA-15500, 2. apr., 7786. l., 27. lp. (LKP CK biroja nolēmums, kas izriet no 1953. gada 5. maija protokola Nr. 43, §31 un ko parakstīja pirmais sekretārs Jānis Kalnbērziņš).

[197] LVA, PA-15500, 2. apr., 7786. l., 28. lp. (LPSRS lauksaimniecības un sagādes ministra Aleksandra Ņikonova 1953. gada 30. oktobra lūgums LKP CK pirmajam sekretāram Jānim Kalnbērziņam; dokuments ir bez numura).

[198] LVA, PA-15500, 2. apr., 7786. l., 32. lp. (izziņa, kas sagatavota Alfona Novika virzībai par LPSR lauksaimniecības ministra vietnieka kadru jautājumos un ko bija paredzēts parakstīt LKP CK kadru uzskaites sektora vadītājai Zinaīdai Kozirevai un ko parakstīja LKP CK lauksaimniecības nodaļas instruktors Vasiļjevs).

[199] LVA, PA-15500, 2. apr., 7786. l., 29. lp. (1954. gada 11. janvāra raksturojums, kas sniegts par Alfonu Noviku kā LPSR Lauksaimniecības un sagādes ministrijas vadošo kadru pārvaldes priekšnieku un šīs ministrijas kolēģijas locekli un ko parakstīja ministrs Aleksandrs Ņikonovs).

[200] LVA, PA-15500, 2. apr., 7786. l., 29. lp.

[201] LVA, PA-15500, 2. apr., 7786. l., 30. lp. (LPSRS lauksaimniecības un sagādes ministra Aleksandra Ņikonova 1954. gada 11. janvāra lūgums Nr. 51/ук LKP CK pirmajam sekretāram Jānim Kalnbērziņam).

[202] LVA, PA-15500, 2. apr., 7786. l., 31. lp. (LKP CK lauksaimniecības nodaļas sagatavotajā izziņa, ko parakstīja nodaļas vadītāja Vladimira Stroganova vietā vietnieks un LKP CK lauksaimniecības nodaļas kolhozu organizācijas sektora vadītājs A. Savickis).

[203] LVA, PA-15500, 2. apr., 7786. l., 31. lp.

[204] LVA, PA-15500, 2. apr., 7786. l., 31. lp.

[205] LVA, PA-15500, 2. apr., 7786. l., 31. lp.

[206] LVA, PA-15500, 2. apr., 7786. l., 32. lp.

[207] LVA, PA-15500, 2. apr., 7786. l., 33. lp. (LKP CK biroja nolēmums, kas izriet no 1954. gada 12. janvāra protokola Nr. 107, §58 un ko parakstīja pirmais sekretārs Jānis Kalnbērziņš).

[208] LVA, PA-15500, 2. apr., 7786. l., 34. lp. (LKP CK biroja nolēmums, kas izriet no 1956. gada 7. februāra protokola Nr. 4, §47 un ko parakstīja pirmais sekretārs Jānis Kalnbērziņš).

[209] LVA, PA-15500, 2. apr., 7786. l., 35. lp. (Atbilstoši LKP CK biroja nolēmumam, kas izriet no 1956. gada 11. februāra protokola Nr. 1, §11 un ko parakstīja Nikolajs Bisenieks).

[210] LVA, PA-15500, 2. apr., 7786. l., 36. lp. (LKP CK biroja nolēmums, kas izriet no 1957. gada 22. februāra protokola Nr. 60, §21 un ko parakstīja pirmais sekretārs Jānis Kalnbērziņš).

[211] LVA, PA-15500, 2. apr., 7786. l., 2. lp.

[212] LVA, PA-15500, 2. apr., 7786. l., 37. lp. (LKP CK biroja nolēmums, kas izriet no 1957. gada 18. jūnija protokola Nr. 74, §16 un ko parakstīja pirmais sekretārs Jānis Kalnbērziņš).

[213] Latvijas PSR Augstākās Padomes Prezidija 1957. gada 20. jūnija dekrēts, ko parakstīja priekšsēdētāja vietnieks Ernsts Ameriks un sekretārs Kārlis Gailis, paredzēja iecel par LPSRS mežsaimniecības un mežrūpniecības ministru Robert Zanderu, Ivana dēlu. “Latvijas PSR Augstākās Padomes Prezidija DEKRETS Par b. R. I. Zandera iecelšanu par Latvijas PSR Mežsaimniecības un mežrūpniecības ministriju”, Cīņa, Nr. 145, 1957, 21. jūnijs. 1. lpp.

[214] LVA, PA-15500, 2. apr., 7786. l., 38. lp. (1960. gada 22. augusta izziņa, ko parakstīja LKP CK kadru uzskaites sektora vadītāja atvietotājs)

[215] LVA, PA-15500, 2. apr., 7786. l., 2. lp.

[216] LVA, PA-15500, 2. apr., 7786. l., 39. lp. (LPSR Ministru Padomes priekšsēdētāja Vitālija Rubeņa 1964. gada 16. novembra vēstule Nr. 13/292 LKP CK).

[217] “Vilis Kariss”, Cīņa, Nr. 272, 1971, 23. novembris 3. lpp.

[218] Vārda atveide, piemēram, oficiāla dokumenta publikācijā vārds atveidots “Helēna”. “Augsti apbalvojumi. PSRS Augstākās Padomes Prezidija DEKRĒTS par Latvijas PSR rūpniecības, lauksaimniecības un tirdzniecības pirmrindnieku, zinātnes un kultūras darbinieku apbalvošanu ar PSRS ordeņiem un medaļām”, Cīņa, Nr. 239, 1965, 9. oktobris, 3. lpp.

[219] LVA, PA-15500, 2. apr., 7786. l., 39.a lp. (LKP CK prezidija nolēmums, kas izriet no 1965. gada 26. janvāra protokola Nr. 48, §59, un ko parakstīja pirmais sekretārs Arvīds Pelše).

[220] LVA, PA-15500, 2. apr., 7786. l., 5. lp.

[221] LVA, PA-15500, 2. apr., 7786. l., 2. lp. otra puse.

[222] LVA, PA-15500, 2. apr., 7786. l., 2. lp. otra puse.

[223] LVA, PA-15500, 2. apr., 7786. l., 8.–9. lp. (Alfons Noviks, Andreja dēls; biogrāfisks stāstījums).

[224] Žurgins, A. “Alfons Noviks”, Cīņa, Nr. 15, 1946, 18. janvāris, 3. lpp.

[225] “Biedrs Alfons Noviks”, Cīņa, Nr. 172, 1940, 31. decembris, 3. lpp.

[226] Silarājs, N. Alfons Noviks, Padomju Jaunatne, Nr. 41, 1950, 28. februāris, 2. lpp.

[227] LVA, PA-15500, 2. apr., 7786. l., 5. lp. otra puse.

[228] LVA, PA-15500, 2. apr., 7786. l., 5. lp. otra puse.

[229] LVA, PA-15500, 2. apr., 7786. l., 2., 8. lp.

[230] LVA, PA-15500, 2. apr., 7786. l., 2., 13. lp.

[231] LVA, PA-15500, 2. apr., 7786. l., 3. lp.; “PSR Augstākās Padomes Prezidija dekrēts par Latvijas PSR lauksaimniecības, rūpniecības, zinātnes, kultūras un mākslas darbinieku apbalvošanu ar ordeņiem un medaļām”, Padomju Jaunatne, Nr. 110, 1946, 5. jūnijs, 2. lpp.

[232] LVA, PA-15500, 2. apr., 7786. l., 3. lp.

[233] LVA, PA-15500, 2. apr., 7786. l., 2., 19. lp.

[234] LVA, PA-15500, 2. apr., 7786. l., 4. lp.

[235] LVA, PA-15500, 2. apr., 7786. l., 3. lp.

[236] LVA, PA-15500, 2. apr., 7786. l., 32. lp.

[237] LVA, PA-15500, 2. apr., 7786. l., 5. lp. otra puse.

[238] LVA, PA-15500, 2. apr., 7786. l., 20. lp. (1950. gada 20. februāra raksturojums, kas sniegts par ģenerālmajoru Alfonu Noviku kā LPSR valsts drošības ministru un ko parakstīja LKP CK pirmais sekretārs Jānis Kalnbērziņš).

[239] “Miris Alfons Noviks”, Lauku Avīze, Nr. 22, 1996, 15. marts.

[240] “A. Noviks, pārsūdzējis spriedumu”, Lauku Avīze, Nr. 10, 1996, 2. februāris, 26. lpp.

Apskats *.pdf datnes veidā pieejams šeit. Plašāka informācija – Kristīne Jarinovska, +37129777788.

Baigie gadi Ād. Šilde. Latvija Nr.22 09.06.81

Pirms četrdesmit gadiem Latvijas iedzīvotāji pārcieta pirmo Baigo gadu, ko sevišķi smagi iezīmēja 13./14.jūnija šausmu nakts. Laika tecējumā pirmajam Baigajam gadam pievienojušies desmitiem citu baigo gadu. Padomju režīma nešķirams dvīņu brālis bijis komūnistu terrors un nekrievu tautu apspiešana. Jau oktobra apvērsuma laikā parādījās sauklis: vecos iznīdēt, jaunos pārskolot.

Tā kā ar “jauno” pārskološanu Maskavai 64 gadu laikā maz veicies, tad padomju nāves izkapts vērsusies pret visiem vienlīdzīgi. Un arī ar mazo tautu iepludināšanu viena “brālīgajā padomju tautā” resp. krievu impērijā Maskavai Staļina ērā un pēc tam nav nemaz īsti veicies, kādēļ noteicējs vārds palicis mašīnpistolei, čekai un deportācijām.

Tas nozīmē, ka neesam vēl aizvadījuši pēdējo baigo gadu.
Visa šī padomju terora sistēma gājusi bez tam roku rokā ar brutālu cilvēku ekspluatācijas lieluzņēmumu, kas pazīstams ar Gulaga nosaukumu. Padomju sociālistiskajai iekārtai bija svarīgi iegūt lētu darba spēku, kādēļ izdaudzinātās šķiru cīņas vārdā atlikās tikai sagrābt īstos vai iedomātos pretpadomju elementus, lai tos pārvērstu par darba vergiem. Latvijā tas skāra vissmagāk mūsu zemniekus, ieskaitot jaunsaimniekus, kas komūnistu izpratnē bija pārvērtušies no neseniem muižu kalpiem par “budžiem”.

Protams, arī latviešu inteliģencē padomju vara saskatīja sev bīstamu pretinieku. Tādēļ jau pirms 1941.gada 14.jūnija masu deportācijām bija sākušās individuālas apcietināšanas, kas skāra valstsvīrus, tiesnešus, virsniekus, skolu un pašvaldību darbiniekus, zinātniekus, rakstniekus, žurnālistus un mācītājus. Atņemt tautai viņas gara darbiniekus un ceļvežus nozīmēja tikpat kā kokam nocirst tā galotni. Padomju rafinētajā terora un tautu iznīcināšanas plānā tas viss bija cieši iekalkulēts. Tas bija redzams arī no slepeni izstrādātām instrukcijām.

Ja atskatāmies uz padomju pirmā terora viļņa notikumiem, tad redzam, ka tāda spaidu darba nometne kā Soļikamska jau dažu mēnešu laikā izvērtās par latviešu inteliģences kapa vietu un Noriļskas smaga soda režīma nometne par visu baltiešu virsnieku kopēju kapsētu, līdzīgu poļu Katiņai. Bet tie nebija vienīgie nāves pagalmi.

Kolīdz 1944.gada vidū sarkanā armija no jauna ielauzās Latvijā, jau no pirmajām dienām turpinājās iedzīvotāju slepkavošana. Visdrausmīgāk to piedzīvoja Jēkabpils, Višķu, Madonas, Cēsu un Alūksnes apkārtnē, Ķekavā, Daudzevā, Strenčos un Zlēkās. Rīgā vien pēc sarkanās armijas ienākšanas 1944.gada rudens dienās masu eksekūcijām par upuri krita pāri par 2000 cilvēku.
Tanī pašā laika ieņemtos apgabalus sāka apsegt t.s. filtrācijas nometnes.

Tanīs nonāca nevien kara gūstekņi, bet arī prāvs skaits civilistu. 16 līdz 60 gadu vecos izsūtīja uz Sibīriju. Pēc statistiķa Kārļa Zīverta noskaidrojumiem, 1945.gadā pēc kapitulācijas, Kuldīgas nometnēs vien atradušies ap 20 000 un Ventspils filtrācijas nometnē ap 15 000 cilvēku. Sagūstītos mērdēja badā, bet tas pats notika ar deportētiem padomju ledus tuksnešos.

Ja vēl kara gūstekņu turēšanu aiz dzeloņstieplēm varēja saprast, tad tīri pret debesīm brēca gluži miermīlīgu cilvēku apcietināšana, spīdzināšana un aizvešana uz Krievijas bada apgabaliem. Maskavas acīs latviešu tauta bija “kontrrevolūcionāra tauta”, un ja jau reiz tā tāda bija, tad šo tautu pienācās iznīcināt līdz pašai saknei.

Mūsu skats pārāk piesaistījies 1941.gada jūnija notikumiem. Jebšu tie bija baismīgi un nekad neizzudīs no mūsu atmiņas, tad jāievēro, ka dažkārt vēl drūmāki notikumi virknējās gadu gadā no 1945. līdz 1949.gada martam, pat ar masu deportācijām līdz 1951.gada robežai. Pēc tam padomju masu terors ieguva “kulturālāku seju”, t.i. nepievāca uz reizi vai vienā naktī tūkstošus, bet praktizēja individuālas apcietināšanas.

Redzamāku veidu tās ieguva tad, kad šos pa vienam apcietinātos salika Rīgas centrālcietuma “peresilkā”, lai ar īpašiem ešeloniem vestu turpat, kur viņu priekšgājējus. No pēdējo gadu apcietināšanām zinām, ka politiski vajāto latviešu vairums nonācis Mordovijas grandiozajā soda nometnē vai Permas soda apgabalā aiz Urāliem.

Gaužām maldās tie, kas akli tic (kultūras) Sakaru komitejas apgalvojumiem, ka deportācijas, lūk, pieder Staļina laikam, un ka Pad. savienībā vispār vairs nav nevienas soda nometnes padomju iekārtas pretiniekiem. Tagad gan patiešām var runāt par apcietinātiem komūnistu diktatūras pretiniekiem, kamēr pirms 30 un 40 gadiem apcietināto un aizvesto vidū to skaits bija mazs, vismaz viņi atklāti nebija nostājušies pret padomju varu.

Čeka pietiekami labi zin un pazīst arī latviešu tautas pašreizējo noskaņojumu, tikai Maskavas varas potenciāls tiktāl sašļucis, ka tā neuzdrīkstas pārāk “pienaglot sevi” brīvās pasaules acīs. Maskava nopūlas tagad vairāk ar sev pakļauto cilvēku masu iebaidīšanu. Galveno cīniņu tā tagad uzņēmusies ar disidentiem, režīma kritiķiem un bezbailīgajiem ticības aizstāvjiem. Bet arī tūristi no Rietumiem to interesē. Ja ne vairāk, tad dažam labam no tiem savukārt piedraud ar Sibīriju.

Čekai vēl arvien pilnas rokas darba. Sēru dienā mūsu skats pievēršas pašiem deportētiem un no izsūtījuma atbrīvotiem. Pēdējo vidū ir gandrīz tikai invalīdi. Pēc tam, kad tie spaidu darbam vairs nederēja, viņus atlaida uz dzimteni, lai tuvinieki un vietējās pašvaldības iestādes viņus uzturētu. Viņu vecajos dzīvokļos un mājās bija iesēdušies krievi, kādēļ daudziem no šiem piemeklētiem cilvēkiem nebija kur galvu nolikt. Zemais dzīves standarts un citi ierobežojumi nedeva arī tuviniekiem ik reizes iespēju palīdzēt tiem novārdzinātiem un sakropļotiem cilvēkiem. Pirmajos pēckara gados tādēļ nāca palīdzība no brīvās pasaules latviešiem.

Tā būtu turpinājusies ar iepriekšēju sparu, ja padomju bezprātīgie muitas noteikumi palīdzības apmērus nebūtu sašaurinājuši.
Ka par smagi piemeklēto tautiešu likteni mums joprojām jādomā, rāda ziņas, kas atnāk no Latvijas. Vēl nesen Latvijā no Centrālāzijas un Sibīrijas ieradušies tādi vajātie, kas deportācija pavadījuši 35 gadus. Tiem atļauts tikai kapa vietu atrast Latvijā. Latvijas Sarkanajam krustam ir dokumentēti pierādījumi par šādām mežonīgām cilvēku vajāšanām. Jau tas vien uzliek mums morālu pienākumu par šīm komūnistu mežonībām runāt un atvērt acis tiem, kas meklē tuvināšanos ar šo varas sistēmu vai spēj vēl arvien apjūsmot komūnistu ideoloģiju.
Baigo gadu nebeidzamajai virknei jādara gals.

Advertisements

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s