Nacionālisms un internacionālisms. Slepena roka. Liepājas Avīze, Nr.106, 16.05.1923

(Ir spēks, kūdītājs, kas gadsimtiem izmanto tādu vai citādu neapmierinātību sabiedrībā, lai to postītu un smeltu “procentus” no jukām. Bija strādnieku neapmierinātība, tagad ir no labas dzīves sajukušas feministes, geji un citi dzimumkropļi, par prioritāriem pasludināti anarhistiski bezsakņu indivīdi. Bija tikai Maskavā, tagad šis spēks ir visapkārt. Un galvenais tā pretinieks cauri laikiem ir nacionālisms, kas tiecas uz sakārtotību. I.L.)

Kas noliedz tautību, noliedz pats sevi.
Internacionālisms ir modernais Bābeles tornis.

Nacionālisms un internacionālisms ir divi pretstati, kuri viens no otra atšķiras kā diena un nakts, labs un ļauns, paceļošs un pazeminošs, radošs un postošs.

To ko būvē un rada nacionālisms, proti: tēvijas mīlestību, tautas brīvību un labklājību, tautas īpatnējo kultūru un tikumību, visu to noliedz, ārda un grauj internacionālisms.

Viņa devīze ir “Ubi bene ibi patria” (t.i., kur man labi klājas, tur man tēvija). Internacionālisma pamatprincips ir sociālisma, resp., komūnisma mācības ar devīzi “laupi salaupīto!” Šo internacionālisma un sociālisma-komūnisma devīžu vārdā tiek mācīts atklāti laupīt, melot un Dievu zaimot šķiru interešu labā, nostādot tās augstāk par valsts un tautas interesēm.

Materiālisms visšaurākā nozīmē ir viens no internacionālisma galvenajiem mērķiem. Vēders un viņa intereses, kustonisko prasību apmierināšana, par ko jūsmo internacionālisma un sociālisma-komūnisma paudēji.

Lai sasniegtu savus savtīgos mērķus, t.i., lai nodrošinātu sev drošu labklājību uz cita rēķina, internacionālās kustības barveži uzmetas par strādniecības “aizstāvjiem”. Tie maldina strādniekus ar mīlinošiem, neizpildāmiem solījumiem, lai tādējādi iegūtu strādnieku labvēlīgu palīdzību pie savu mērķu sasniegšanas, t.i., pilsoniskas valsts iekārtas, bagātību un kultūras graušanas. Strādnieki tiem vajadzīgi tikai kā ieroči – melnā darba izpildītāji graušanas un ārdīšanas darbā. Tāpēc savās demonstrācijās ar kaujas saucieniem uz lūpām tie aicina strādniekus uz šķiru cīņu, kuras sekas tikai var būt pilsoņu karš, kas ir daudz riebīgāks un nežēlīgāks par kuru katru tautu karu. Bet tanī pašā laikā, lai apmuļķotu savus līdztečus, tie sludina karu karam! Vai tā nav ironija un izsmiekls!


Kurp ved šķiru cīņa, to mēs visspilgtāk redzam Padomju Krievijā. Kurp var novest kaujas saucieni, sevišķi ja tie tiek pavadīti svina pipkas vēcinot, to mums pierādīja 1.maija notikumi Rīgā. 1.maijs mums atklāja arī Latvijā vienu malu no sarkanā internacionālisma priekškara, aiz kura slēpjas “komunistiskās internacionāles labumi” – bads, mēris, utis un sarkanā terora mežonības. Un tos pašus labumus mums tiecas dot tagad arī mūsmāju internacionālisma paudēji. Vai mēs varam tagad mierīgi noskatīties un atkal gaidīt 1.maija līdzīgu gadījumu atkārtošanos? Tādi atkārtojumi var novest galu galā pie tam, ka mēs vienā labā dienā, nemaz 1.maiju nenogaidot, piedzīvosim to, ka sabrūk mūsu senču lolojums – brīvā, neatkarīgā Latvija zem internacionālisma vai komūnisma svinu pipkām bruņotas dūres.

Valsti, tautiskumu un tikumību graujošam internacionālismam mums jānostāda pretim veselīgais nacionālisms, tādu kā to pauž mūsu valstiski nacionālā garā darbojošās biedrības un organizācijas. Līdz šim Latvijā visenerģiskāku darbību, strādājot šinī virzienā, t.i., veicinot izglītību, izkopjot tikumisko apziņu, attīstot goda prātu un pilsoniskas atbildības apziņu, tēvijas un tautas mīlestību, ir darbojušās mūsu pilsoniskās jaunatnes organizācijas, Latvijas Jaunatnes Savienība, Nacionālā Jaunatnes Savienība, Kristīgā Nacionālā Savienība un Latvijas Kultūras Veicināšanas Biedrība.

Šīm nacionāli-valstiskā garā darbojošamies organizācijām tagad pievienojas svētīgā tautas audzināšanas un izglītošanas darbā mūsu skautu un gaidu organizācijas, kareiviskā sporta biedrība “Tēvijas Sargs” un beidzot arī Nacionālais Klubs. Nacionālās apziņas atmodas vilnis, no pasaules kara straujāki iekustināts, atradis dzīvu atbalsi šinīs organizācijās, un tā ir visdrošākā garantija pret internacionālisma un komūnisma tieksmēm sagraut nacionālismu, vislielāko kultūras dzenuli.

Veicinot un pabalstot šīs organizācijas mēs veicināsim nacionālisma plaukšanu un zelšanu, un līdz ar to ne tikvien mūsu tēvijas plaukšanu un zelšanu, bet arī visas cilvēces, visu tautu un visu valstu zelšanu un plaukšanu, jo nacionālisms ir iecietība arī pret citu tautu: attīstot tiesības uz savas tautības īpatnībām nacionālisms atzīst arī citu tautu tiesības uz to. Nacionālisms ir ne tikvien līdzeklis, bet arī mērķis tautu un valstu un līdz ar to arī visas cilvēces progresā. Līdz ar to nacionālisms ir labākā pasaules miera garantija.
Suum cuique! Katram savs!

Ed. Tubels.

==============

“Slepena roka”.

L.S. rakstā ‘Nacionālisma un internacionālisma sadursmju pirmcēloņi’, starp citu, raksta:

“Ar katru dienu mūsu iekšējā politiskā atmosfēra kļuva biezāka. Mēs redzam, ka kāda slepena roka mūs ar matemātisku pareizību grib aizvadīt uz sarkanās Maskavas ūdeņiem. No svara noraudzīties veiklo spiegu manevrus caur politisko kombināciju jūru.

Kādi internacionālo spiegu uzdevumi Baltijas valstīs un kā viņi tos izved dzīvē, to še īsos vilcienos apskatīsim pēc pagātnes atmiņām Krievijai sabrūkot un pēc tagadnes novērojumiem.

– Pie tādiem pieder vispirms tā sauktais “naida kults” rasu, tautu un šķiru starpā. Tad rupja egoisma kultivēšana pretinieka lēģerī. – Tāļāk propaganda par vispārējām, tiešām, vienlīdzīgām, proporcionālām un aizklātām vēlēšanām.

– Propaganda par strādnieku stāvokļa uzlabošanu tiesiskā un materiālā ziņā.

– Propaganda pret militārismu un nacionālismu, aģitācija starp zemkopjiem pret valdību un pilsētniekiem, kā arī starp pilsētniekiem pret zemkopjiem.

Par katru no min. metodēm instrukcijās veltītas vairākas lapas, kurās ar matemātisku pareizību aprādīta katras metodes nozīme, viņas izvešana dzīvē un rezultāti. Telpu trūkuma dēļ šeit apmierināsimies tikai ar dažu metožu apskatīšanu, par kurām iet runa, p.p. instrukcijā § 3. Tur starp citiem graušanas līdzekļiem aizrādīts, ka aģentiem-aģitātoriem vispirms jārūpējas, lai iestādēs noteicošais vārds piederētu komūnistu partijas biedriem.

– Jāiznīcina nacionālā apziņa un viņas vietā jāieaudzē masās internacionālisms, kamdēļ ir nepieciešami ieņemt tautas apgaismošanas ministrijas posteni.

– Internacionalizēšana jāsāk no skolas sola. Apgaismošanas ministrim jāpūlas apgādāt skolas ar pedagogiem – internacionālistiem. Viscaur ir atveramas brīvlasītavas, kuras uz valsts rēķina apgādā ar internacionālisma satura ražojumiem.

Ir jāiznīcina apziņa par tēviju un tautu. Jālikvidē visas organizācijas, kuras attīsta tēvijas un nācijas kultu. Šis uzdevums veicams “iekšlietu komisāram” un, raugoties pēc nacionālās apziņas stipruma tautā, viņš (uzdevums) jāsāk ļoti uzmanīgi. – – – – – – – Vispirms slēdzami dažādie nacionālie klubi, komitejas, organizācijas. Slēgšana izdarāma it kā valsts iekšējā miera un drošības labā.

Aprobežojama un likvidējama tā preses daļa, kas pauž nacionālas idejas.

Atlaižami no vietām un sodāmi ierēdņi, kas aktīvi uzstājušies pret komunistiem.

Izformējamas antikomunistiskās aizsargu organizācijas.

“Internacionalizējama” valsts kontrizlūkošanas iestāde.

Atsvabināmi no cietumiem arestanti-komunisti.

Noliedzamas nacionālas sapulces un kongresi.

Tajā pašā laikā visiem spēkiem jāpūlas panākt valstī komunistiskā elementa stiprināšana, piešķirot visas nacionālistiem atņemtās priekšrocības.

Augšminētā taktika dod iespēju nacionālismu nobīdīt malā, caur ko zūd tautas aktīvas pretošanās spējas ārējam ienaidniekam. Jāieaudzē apziņa, ka nav tauta – ir vienīgi cilvēce, kuru vieno kopīgs mērķis – dzīvot, un ka šis mērķis būs vienīgi sasniedzams tad, kad būs iznīcināta kapitālistu šķira, un cilvēce bez tautībām un robežām apvienosies zem komisāru uzraudzības, pie kopīga darba un kopīga azaida galda. Patriotisms — ir mantīgo šķiru izperinājums, kurš nepieciešams kapitālistiem viņu interešu aizstāvēšanai cīņā ar ārējām varām. Strādnieks nedrīkst būt patriots, ja viņš negrib būt savas šķiras un savu biedru nodevējs. Uzstādamies kā patriots un iedams cīņā par tā saukto tēviju, viņš patiesībā cīnās priekš kapitālista un kaļ važas sev un nākamai paaudzei.

Kamēr kapitāls kalpina strādnieku, viņš ir strādnieka vienīgais ienaidnieks. Mūžīgs naids un cīņa pret mantīgo šķiru lai ir strādnieku kopējs lozungs. …

Strādnieku kolektīvos egoismu modina, rādot spilgtu galējo šķiru dzīves attēlojumu, nostādot vienā pusē tumšo nabadzības un posta ainu un pretī aristokrātijas mirdzošo pārpilnību.

Visi šie aģitācijas veidi, no demokrātijas viedokļa raugoties nav (ir grūti) apkarojami, jo demokrātijas centieni ir aso šķiru pretišķību iznīcināšana un ideālas cilvēces pilnības sasniegšana materiālā un morāliskā ziņā.
Šos demokrātijas centienus visā visumā izmanto Maskavas aģenti Baltijas valstīs savu tumšo nolūku sasniegšanai. Dažādas kolektīvās iestādes un padomes ir vienkāršie jājamie zirdziņi, kas dod iespēju Maskavas aģentiem legāli uzstāties un vadīt zināmas valsts kuģi sev vēlamā virzienā. Lai cik atklāta arī nebūtu nodevēju rīcība, viņi vienmēr atsaucas kritiskos brīžos: “Mēs esam tautas izvēlētie! Mēs esam tautas balss, bet jūs esat dumpinieks, kas saceļas pret suverēnās tautas gribu!” Cik tālu un dziļi Baltijā ir iesakņojusies Maskavas aģentu darbība, par to lai konsekvences velk lasītāji, salīdzinot instrukcijās dotos aizrādījumus ar reālo dzīvi.

Advertisements

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s

This site uses Akismet to reduce spam. Learn how your comment data is processed.