Pasaules vara pēdējā gadsimtā. No dažādiem avotiem

(2.Pasaules kara Sabiedrotie jeb Lielā Trijotne bija drīzāk Lielais 3+, jo šā kara būtība bija nepacietīgā monetārā materiālisma, arī Vācijā, laušanās pie pasaules pārvaldības.

Sākās ar visnepacietīgāko jaunuļu – PSRS un nacionālsociālistiskās Vācijas – savienību, kurā abas puses dega nepacietībā savākt dziestošā vientiesīgā ideālisma jeb tehnokrātiski koloniālistiskā liberālisma nesēja – Britānijas – līķi, nemaz nerunājot par bezspēcīgo Franciju, pie kam PSRS jau izgudrēm uzglūnēja Rietumu pasaules savstarpējas pašiznīcināšanās iznākumam.

Monetārais materiālisms bija uzdīdzis jau uz 1.Pasaules karu, tomēr īsti augonis uzplīsa uz otro, kad cionisms zem dažādiem viltus karogiem jau vairs nevarēja nociesties, tā finanšu spēkam prasoties īstenoties pasaules varā (karā), lai gan dažādās lokalizācijās – gan žīdu-boļševiku PSRS, gan Britu lauvas azotē, gan pēcversaļas Vācijā Krupa un līdzīgo azotēs, gan Amerikas Savienoto Valstu demokrātijas aizkulisēs.

Lielo 3+ sabiedrošanos īstenībā kaut kas tomēr vienoja – bažas par Japānas straujo izvirzīšanos, un Vācijas attieksme pret to varbūt līdzinājās Krievijas attieksmei pret Vāciju. Ko nozīmēja Pērlharboras bombardēšana Savienotajām Valstīm, paskaidrojumus neprasa.

21.gadsimta sākumā monetārais materiālisms ir uzplaucis atkal un zem liberālisma karoga māca uz globāla planktona stāvokli ganāmajām aitām jaunu “ideālistisku” bezatbildības, bezspēcības, beztautu liberālismu, pie kam vispārējas brīvības viltojumam tagad cauri spīd, no vienas puses, banksterisms, no otras, atomvalstu klubs, kurā laužas iekšā visi pasaules varas tīkotāji. Kā pasaule pārcietīs to, ir liels jautājums. Kādreizējās nespējīgās Tautu Savienības vietā tagad ir nespējīgās Apvienotās Nācijas ar nekaunīgas agresorvalsts veto iespējām; Ja kaut kas pasauli glābs, tad varbūt NATO un tai līdzīgas kustības. (I.L.)

 

Lielā Trijnieka rīcības izpratnei noderēs arī:

https://tencinusarunas.wordpress.com/2015/07/09/viltotaja-un-viltojuma-atmaskosana-ir-neizbegama-sergejs-mironenko/

­- https://tencinusarunas.wordpress.com/2017/05/14/nodevigi-bez-kara-pieteikuma-2017-gada-12-maijs-v-fegko-v-sidorenkovs-vacijas-kara-pieteikuma-nota-1940-g-21-06/

 

Izvilkumi no tālākā teksta:

(1939.gada 19.augustā J.Staļins, uzstājoties VK(b)P Politbiroja sēdē teica, ka „mums jāpieņem vācu priekšlikums un laipni jāaizsūta atpakaļ angļu – franču misija. Vācija mums sniedz pilnīgu rīcības brīvību Baltijas valstīs un neiebilst pret Besarābijas atkalapvienošanos ar PSRS”. http://www.sargs.lv/Vesture/Vesture/2013/08/23-01.aspx#lastcomment )
Klātesošiem politbiroja locekļiem Staļins paskaidroja:Ja krievi noslēgs savienības līgumu ar Franciju un Angliju, Vācija būs spiesta atstāt Poliju un meklēt ar rietumu valstīm kādu „modus vivendi” (pagaidu vienošanos). Tā karš varētu arī neizcelties, bet tālākā lietu attīstība šai virzienā varētu pieņemt mums bīstamu raksturu. No otras puses, ja mēs Vācijas priekšlikumus pieņemtu (pēcpusdienā Staļins tos jau bija pieņēmis un parakstījis), droši vien izcelsies karš ar Poliju, un Anglijas un Francijas intervencija būs nenovēršama. Rietumeiropa tuvosies sabrukumam.
Mums būs lielā izdevība konfliktā nepiedalīties. Ar šo priekšrocību varēsim gaidīt savu laiku. Protams, tas nozīmē, ja mūsu intereses to prasīs… Komunistiskās partijas diktatūra iespējama tikai tad, ja palīdz kāds liels karš…
Mūsu izvēle tagad skaidra. Mums jāpieņem vācu priekšlikums un pieklājīgi jāatsaka angļu un franču misijām.” …

“Rūzvelts, priecīgs par šo neticamo piekāpšanos, darīja Džo zināmu, ka tas (Staļins), varbūt arkaut kādu tautu gribas izpaudumu, varbūt ne tūlīt pēc to atkārtotas okupācijas, bet kādu dienu (some expression of the will of the people, perhaps not immediately after their re-occupation by Soviet forces, but some day.)” var noteikt Polijas robežas un atjaunot kontroli pār Baltijas republikām. Onkuļa vārds – Staļins bija teicis “saprotu” – Franklinam Delano Rūzveltam bija pietiekams.”

Staļins aizrādīja, ka viņam viens no svarīgākajiem jautājumiem ir tas, lai pasaule atzītu padomju suverenitāti, un ka viņš savukārt respektēs visu citu zemju suverenitāti, vienalga, vai tās lielas vai mazas…

Tēvs (F.D.Rūzvelts) atkal iesmējās, “Ikreiz, kad (britu) premjers aizstāvēja iebrukumu Balkānos, visiem apspriežu telpā bija skaidrs, ko viņš īstenībā domā. Visi zināja, ka viņš visvairāk norūpējies par to, kā nogriezt Centrālo Eiropu, lai sarkanā armija netiktu Austrijā un Rumānijā, pat ne Ungārijā, ja tas būtu iespējams. Staļins to zināja, es to zināju, visi zināja …” … Nelaime tikai tā, ka angļu premjeri pārāk daudz domā par to, kāda būs pasaule pēc kara un kas notiks ar Angliju. Viņam bail, ka krievi varētu kļūt pārāk stipri.” …

Pirmo tostu uzsauc Čerčils uz “simtgadīgu mieru”. Staļins arī atbild ar tostu mieram, bet piebilst, ka vienīgi trīs lielie varot to nodrošināt. Ruzvelts atzīst, ka lielvalstis nes lielāko atbildību, un ap šo galdu sapulcētiem trim lielajiem jādod miera noteikumi. Bet tad viņš paceļ glāzi “uz mazo nāciju tiesībām”. …

Turpretī bez nopietnas pretestības pieņem amerikāņu sacerēto “Deklarāciju par atbrīvoto Eiropu”, kuras svarīgākā vieta skan šādi:

Kārtības atjaunošana Eiropā un saimnieciskās dzīves atdzīvināšana sasniedzama ar tādu rīcību, kas atbrīvotajām tautām palīdz novērst pēdējās nacisma un fašisma pēdas un radīt demokrātiskas institūcijas pēc viņu pašu izvēles. Tas ir Atlantijas čartas princips — visu tautu tiesības izvēlēties valdības formu, kādu tās vēlas, suverēno tiesību atjaunošana un pašpārvalde tām tautām, kurām agresori to ar varu nolaupījuši. Trīs lielvalstis kopīgi palīdzēs atbrīvotajām Eiropas tautām radīt priekšnoteikumus iekšējam mieram, īstenot tūlītēju rīcību posta mazināšanai, dibināt pagaidu iestādes ar valdību pilnvarām, lai tās reprezentētu visu iedzīvotāju demokrātiskos spēkus un būtu saistītas ar pienākumu iespējami drīz rat brīvi vēlētas tautas gribai atbildīgas valdības…”
Šī deklarācija ir apspiestajām tautām ļoti izdevīga, bet bailēs no atomkara rietumu lielvalstis nav parādījušas drosmi prasīt, lai krievi izpildītu savas saistības un Jaltā dotos solījumus. Un tā šī Jaltas deklarācija ir palikusi par vienu no vistukšākiem un apkaunojošākiem papīra gabaliem diplomātijas vēsturē. …

Tieši 60 dienas vēlāk pirms savas nāves Ruzvelts vēl paguva aptvert savas kļūdas, kad bija noskaidrojies, ka Maskava atzīs Polijā vienīgi Ļubļinas komitejas valdību.
Viņš tad rakstīja Staļinam rūgtuma pilnu vēstuli.

Stundu pirms savas nāves savā pēdējā telegrammā Čerčilam Ruzvelts rakstīja: “Samazināsim krievu problēmu, cik vien iespējams. Katrā ziņā mums jāpaliek stipriem”.

Kā dzirdams, daži Jaltas dokumenti joprojām nav nodoti atklātībā. Tāpēc nav arī zināms, kas aiz kulisēm runāts par Baltijas jautājumu. Protokolos Baltijas valstis, t.i. Lietuva un Latvija, pieminētas tikai dažas reizes garāmejot. Bet uzmanīgi studējot protokolus kļūst skaidrs, ka rietumu valsts vīriem tajā laikā vairs sevišķi nav rūpējis tālāk atbalstīt Baltijas valstu juridisko neatkarību, kas dibinās uz zināmo ASV ārlietu ministra 1941.g. jūlija deklarāciju.

Protokolos nav atrodami nekādi norādījumi, kādus motīvus Amerikas un Anglijas valsts vīri lietojuši, noraidot Lietuvas “kandidatūru”. Fakts tomēr ir, ka Maskavai nav izdevies Jaltā iecerētais triks, aplinkus ceļā iegūt Baltijas valstu aneksijas juridisku atzīšanu no ASV un Anglijas.
ASV un padomju štābu priekšnieku apspriedē 8.februārī pārrunāts jautājums par Pad.Savienības iesaistīšanos karā pret Japānu, kad Vācija būs uzvarēta. Ģen. Antonovs apspriedē apgalvojis, ka Sarkanā armija jau izstrādājusi plānus, bet ka vēl neesot iespējams pārvest karaspēku uz Tāliem austrumiem, jo visi spēki, ieskaitot tos, kas cīnījās Somijā un Latvijā, tagad atrodoties kaujās austrumu frontē. Tas pats Antonovs, runādams 4.februārī par Sarkanās armijas kaujas kustību austrumu frontē, pieminējis, ka Kurzemes frontē cīnoties 3 tanku divīzijas un 28 (kājnieku) divīzijas.

Harimens: …“(Krievu) Prese velta daudz telpu arī stāstiem par strauju jaunuzbūvi Baltijas valstīs, pie reizes nikni uzbrūkot “buržuju-nacionālistu” elementiem kā tur, tā Ukrainā. Ir skaidrs, ka nacionālistu atliekas joprojām turas šajos apgabalos un dara padomju iestādēm daudz rūpju.” …

(ASV) Prezidents paziņoja, ka “Amerikas Savienoto Valstu politikai ir jāatbalsta brīvās tautas, kuras pretojas bruņotu minoritāšu mēģinājumiem tās pakļaut vai ārējam spiedienam”. Tad dzima Trumena doktrīna. …

Staļins Trumena doktrīnu un Māršala plānu redzēja kā papildu pierādījumu “kapitālistiskajam ielenkumam”. Viņa uzskats Kremlī tika pacelts ticības līmenī, un tas palika, līdz 80.gadu beigās aukstais karš sāka šļupstēt.)

Krupps saņem NSDAP zelta medaļu

Sabiedrotie līdz izdevīgam brīdim.

Pasaules varas trijotne pie Staļina kaviāra, NKVD virsnieku rūpīgi aptecēti.

Potsdamā ar Trūmenu Rūzvelta vietā.

Ā.Hitlera vizīte PSRS 1935.g. no 1.aprīļa līdz 12.jūnijam O. un A.Beļajevskij 13.10.2017

(UZMANĪGI! Šī informācija un tās avots jāvērtē kritiski, varbūt pat kā ļaunprātīga gaisa jaukšana, lai vājinātu paļaušanos uz informāciju vispār – literāri apspēlējot patiesībai līdzīgus izdomājumus. Skat., piemēram, http://www.dailysmi.net/news/637738/ . Tomēr pati tēma par Staļina-Hitlera, plašāk – par nacionālsociālistu un komunistu attiecībām blefs nav, šis raksts drīzāk to ekspluatē; varbūt izlasiet https://tencinusarunas.wordpress.com/2017/05/14/nodevigi-bez-kara-pieteikuma-2017-gada-12-maijs-v-fegko-v-sidorenkovs-vacijas-kara-pieteikuma-nota-1940-g-21-06/  I.L.)

Visas ziņas par šo vizīti, visas fotogrāfijas, kinolentes, avīzes, kas vēstīja par Ādolfa Hitlera ierašanos Maskavā, iznīcināja NKVD. To, kas bija publicēts PSRS, iznīcināja jau līdz kara sākumam, to, kas klajā bija nācis Vācijā, iznīcināja pēc kara beigām. Visas informācijas, kas varētu izgaismot šo vizīti, “tīrīšana” tika veikta ar tādu rūpību, ka tagad par Hitlera ierašanos PSRS nekādas liecības nav saglabājušās, ja nu vienīgi NKVD arhīvos, kuriem piekļuve nav nevienam. Šo to var sameklēt Eiropā.

Trešā reiha vadoņa vizīte PSRS uz Staļina personisku ielūgumu. Trīsdesmitajos gados tā PSRS un aiz robežām bija plaši zināma.

Priekšvēsture

Tūlīt pēc “Garo dunču nakts” Vācijā Staļins caur savu pārstāvi Nāciju līgā nosūtīja piedāvājumu izveidot Nāciju līgas armiju pretdarbībai Antikominternes paktam. Piedāvājumu un projektu noraidīja Līgas lielā četrinieka vairākums. Baidoties, ka Hitlers var kļūt par ieroci imperiālistu rokās, kas tiktu pavērsts pret PSRS, Staļins un Molotovs nolēma stāties ar Hitleru savienībā, un pirmais solis uz to bija Staļina uzaicinājums apmeklēt PSRS.

Dārgais vadoni Ādolf Hitler. Jau sen es sekoju jūsu panākumiem Vācijas Nacionālsociālistiskās darba partijas vadītāja un Vācijas valsts kanclera amatā. Izsaku jums savu dziļu sajūsmu. Mūsu un jūsu tautām ir kopēji ienaidnieki – Anglija un Francija. Mūsu partijām ir līdzīgi mērķi. Un tāpēc es kā savas valsts un savas tautas galva piedāvāju jums savu draudzības roku. Kopā mēs varam panākt vairāk kā atsevišķi. Es ielūdzu jūs ierasties mūsu valstī ar vizīti, lai jūs redzētu savu draugu un sabiedroto. Gaidu tikšanos, dārgais fīrer, Ar cieņu, J.Staļins” – tā ir Staļina personiska vēstule Hitleram.

Sākumā Hitlers apmeklēt PSRS atteicās, un daudzi viņa līdzgaitnieki partijā šo lēmumu atbalstīja no antikomunistiskiem apsvērumiem. Tomēr K.fon Neirāts (Konstantin Hermann Karl Freiherr von Neurath) ieņēma pretēju nostāju un pat nepaklausīja Hitleram, atteikumu uz padomju vēstniecību nenosūtot. Fon Neirāts vērsās pēc atbalsta pie Himlera, kurš šajā lietā ieņēma neitrālu nostāju. Himlers ieteica par to ar fīreru aprunāties neoficiāli. Pēc mēneša Himlers Neirātu Hitlera mītnē Bavārijas Alpos iepazīstināja ar Ribentropu, Himlera draugu. Sarunas laikā par varbūtēju vizīti PSRS Hitlers negaidīti saskaitās un sāka visu klātbūtnē Neirātu ķengāt. Nogaidījis brīdi, kad Hitlers nomierinājies, Ribentrops, lietojot savu sarunu vešanas talantu, vedināja fīreru uz domu par padomju-vācu tuvināšanās izredzēm. Hitlers nolēma parunāt ar Ribentropu divatā, un jau pēc divām stundām Hitlers fon Neirātam deva savu piekrišanu. Pēc dažām dienām Staļins saņēma apstiprinošu atbildi no padomju vēstniecības Berlīnē.

Gatavošanās vizītei

Sakarā ar iekšējām grūtībām Vācijā vizīti atlika uz gadu. Pa to laiku Hitlers ieceļ J.fon Ribentropu par savu personisku padomnieku šajā lietā. Tā kā kopš nacistu nākšanas pie varas Vācijā tika veikta antikomunistiska propaganda, Ribentrops Hitleram iesaka pārliecināt vāciešus (ar Gēbelsa resora palīdzību), ka Staļins ir pārrāvis sakarus ar vācu komunistiem un komunismu vispār. Apmēram pēc gada antikomunisms Vācijā kritās. To pašu darīja arī Staļins – valstī sāka propagandēt krievu-vācu draudzību; tika apgalvots, ka Vācija būvē “savu sociālismu”. Vizīte tika plānota uz 1935.gada aprīli-maiju.

Līdz uz PSRS Hitlers lēma ņemt fon Neirātu, Himleru, fon Ribentropu, Gēringu, Gēbelsu, personiskos tulkus un Evu Braunu. Nedēļu pirms Hitlera ielidošanas Maskavā, 27.martā, turp ar specreisu nosūtīja Hitlera personisko apsardzi‘SS Leibstandarte 1.divīzijas 1.rotu. Savukārt Maskavā veica pasākumus, lai pret Staļinu un Hitleru nebūtu iespējams veikt atentātu. Hitlera ielidošana Maskavā tika ieplānota 1.aprīlī.

Maskava

Hitleram ielidojot Maskavā, to sagaidīja apvienots padomju-vācu orķestris. Pirmajā tikšanās reizē ar Staļinu Hitlers ar viņu sarokojās. Pēc tam ar padomju vadītājiem sarokojās un apmainījās ar apsveikumiem pārējie viesi. Pēc šīs ceremonijas padomju vadītāji un vācu delegācija sasēdās sagatavotā kortežā. Hitlers brauca kopā ar Staļinu jaunā ZIS-101 mašīnā, kopā ar viņiem brauca Staļina tulks un personīgais drošībnieks kā šoferis. Arī iebraucot Kremlī abus vadoņus sagaidīja kopīgais orķestris, tad sekoja pieņemšana viesu zālē, kur Staļins uzstājās no tribīnes:

Biedri no draudzīgās Vācijas. Esmu bezgala priecīgs par jūsu atbraukšanu un īpaši priecājos par jūsu fīreru, Ādolfu Hitleru, par šādā vizītē mums izrādīto dižo godu. Es ceru, ka šī vizīte izveidos tiltu starp mūsu partijām un mūsu dižajām tautām, un pavērs tām ceļu uz gaišu nākotni. Un kā teica mans viesis un no šā brīža mans biedrs Ādolfs Hitlers: “to, ko mēs šodien runājam, aizmirsīs. Bet tas, ko mēs darām, dzīvos tūkstošiem gadu”. Apsveicu visus ar ierašanos, biedri” – pieņemšanā teica J.V.Staļins.

Staļina runu ar aplausiem uzņēma gan padomju, gan vācu vadītāji. Hitlers palūdza atļauju teikt kādus vārdus no tribīnes, un Staļins personiski pieveda viņu pie tribīnes. Tad Hitlers savā emocionālajā stilā teica runu, tā ka tulki tik tikko paspēja pārtulkot:

Pateicos jums, Staļina kungs, par jūsu aizkustinošajiem vārdiem. Kā arī pateicos visiem, kuri palīdzējuši šai dienai īstenoties. Mūsu idejas lielā mērā atšķiras, bet ir arī lielā mērā līdzīgas. Mūsu galvenie ienaidnieki Francija un Anglija pieliek visas pūles, lai apstādinātu nākamās uzplauksmes tūkstošgades. To žīdu un masonu naudas paverdzinātie valdnieki māna savu tautu un mēģina apmānīt mūs. Bet arī mūsu domubiedri viņu valstīs gatavo savas revolūcijas, to tautas par to jau aizdomājas. Jūs esat gāzuši savu Caru, mēs esam gāzuši savus pseidovadoņus, mēs esam radījuši jaunas varas formas, tomēr ienaidnieks nesnauž, ienaidnieki ir mūsu vidū, un tie indē mūsu tautas. Karš ar tiem jau notiek, un agresori tiks iznīcināti! Mēs uzvarēsim mūsu ienaidniekus, mēs atbrīvosim šo pasauli! Un šī diena ir tam paredzējums! Šodien mēs apvienojamies cīņai par mūsu nākotni!teica šajā pieņemšanā Hitlers.

Hitlera runa izraisīja aplausu vētru ne vien no vācu pārstāvju, bet arī no padomju pārstāvju puses. Arī Staļins aplaudēja Hitleram. Pēc tam sekoja dzīres par godu vizītei. To gaitā Hitlers uzdāvināja Hitleram savu grāmatu ‘Mein Kampf’ ar savu autogrāfu. Staļins atbildei uzdāvināja Hitleram personisku zeltītu mauzeri un zobenu. Pēc dzīrēm Staļins un Hitlers atvadījās, un Hitlers ar vācu pārstāvjiem aizbrauca uz viesnīcu Metropole, kuras apsardzi saskaņā ar kopējo plānu jau bija pārņēmusi ‘SS Leibstandarte 1.divīzijas 1.rota.

Nākošajā rītā Hitlers kopā ar Staļinu brauca uz Maskavas galvenajiem būvlaukumiem un pilsētas rūpnīcām. 3.aprīlī Staļins uzaicināja Hitleru uz Lielo Teātri, kur Hitleram rādīja lugu Ivans Susaņins’; Hitleram luga nepatika, lai gan viņš visu dienu smaidīja. Nākošajās dienās līdz 13.aprīlim Hitlers apmeklēja visas Maskavas ievērojamākās vietas un pionieru nometnes, kur viņu pārsteidza pionieru uzticība Staļinam.

14.aprīlī Hitlers un Staļins ir Ļeņingradā, kur ir pabeigta pilsētas apbūve. Sakarā ar Hitlera vizīti izstādes ‘Komunistiskais kultūrisms’ atklāšana bijusi atlikta uz mēnesi. Pēc izstādes atklāšanas un jauno jauna stila ēku apstaigāšanas Hitlers bija pārsteigts par Krievijas jauno kultūru un pārliecinājās, ka Caru un Dievbijības laikmeta Krievija ir gājusi bojā. Tomēr pēc Otrā pasaules kara sākšanās viņš runās, ka jaunā boļševiku kultūra ir visai pasaulei infekcioza, un ka tā attiecībā uz Eiropas kultūru ir barbariska. Šīs izstādes laikā arī Hitleram ir radusies ideja pārveidot Berlīni par kaut ko līdzīgu, bet ar nacistisku arhitektūru. Ļeņingradā Hitlers uzturējās līdz 19.aprīlim.

19.aprīlī Hitlers ieradās Volhovā un tur uzturējās līdz nākošai dienai. Volhovā Staļins Hitleram rādīja ziemeļu kolhozus, mēbeļu rūpnīcu un Volhovas hidroelektrostaciju. 20.aprīlī Hitlers ar Staļinu ieradās Arhangeļskā, kur bija padomju flotes galvenās kuģu būvētavas. Hitlers atkal bija pārsteigts par būvniecības vērienu. Montāžas cehos stāvēja 4 eskadras mīnu kuģi, bet kanālā stāvēja jau gatavie pirmie mīnu kuģi Poļarņiks, Staļins, Kirovs un Molotovs (Полярник, Сталин, Киров, Молотов). Staļins uzaicināja Hitleru uzkāpt uz jau gatavā Poļarņika un uz tā kopā ar pārējiem mīnu kuģiem doties uz Murmansku. Hitlers piekrita, un jau pēc divām dienām, 23.aprīlī, mīnu kuģi devās uz Murmansku. Murmanskā Hitlers un Staļins nokļuva pēc dienas. Murmanskā Hitleram rādīja kuģu remonta rūpnīcas un kanālus kuģiem. 26.aprīlī sākās militārās mācības, kurās klāt bija Hitlers un Staļins. Pirmo reizi mācībās piedalījās jūras aviācija. Pēc pilotāžas demonstrējumiem Hitlers atgāja pie Gēringu: “Hermani. Vajadzētu šim lielībniekam parādīt, ka mūsu piloti ir labāki. – Protams, mans vadoni, to var sarīkot”.

Pēc mācībām Hitlers piedāvāja Staļinam sarīkot paraugmācības starp vācu un padomju pilotiem. Staļins smaidošs piekrita.

29.aprīlī Hitlers un Staļins atgriezās Maskavā ar lidmašīnu. Pēc dienas Staļins uzaicināja Hitleru uz 1.maija parādi. Hitlers piekrita. Pirmā maija svētku rītā Staļins aizveda Hitleru uz Ļeņina mauzoleju, kur parādīja viņam Ļeņina mūmiju un pavēstīja, ka Revolūcijas vadonis dzīvos mūžīgi. Pēc Mauzoleja apmeklējuma Staļins, Hitlers un pārēji uzkāpa mauzoleja tribīnē un vēroja Sarkanajā laukumā notiekošo parādi. Parādē bija visa Strādnieku-zemnieku Sarkanās armijas (РККА) kara tehnika, kā arī gaisā padomju aviācijas lidmašīnas. Hitlers to uztvēra kā izaicinājumu, tomēr apvaldījās.

2.maijā Hitlers kopā ar Staļinu brauca uz Kuibiševu. 4.maijā viņi ieradās Kuibiševā, kur jau bija ieradušies vācu lidotāji. 5.maijā notika aviācijas demonstrējumi, kuros piedalījās PSRS pirmais dūzis V.P.Čkalovs. Lielāku profesionālismu parādīja padomju piloti. Tomēr Staļins, būdams lieliskā viesmīlīgā garastāvoklī, teica, ka ir pārsteigts par vācu lidotāju profesionalitāti.

7.maijā Hitlers, Staļins, vācu pārstāvji un lidotāji uzkāpa uz upju tvaikoņa Ščorss (Щорс) un devās uz Staļingradu. Visā 11 dienu brauciena gaitā Staļins Hitleram rādīja pilsētas krastā un krasta infrastruktūras attīstību. Hitlers atkal bija pārsteigts par Staļina nocietinājumu darbu vērienu.

Hitleram un Staļinam ierodoties Staļingradā 18.maijā, viņus sagaidīja līdz 6000 cilvēku. Un kā vienmēr kopīgais orķestris. Staļingrada bija Staļina personības kulta centrs. Vai uz katra soļa bija pieminekļi Caricinas aizstāvēšanai, Staļinam, viņa krūšutēli. Tāpat šajā pilsētā bija Dienvidkrievijas lielākās rūpnīcas.

21.maijā izbrauca uz Ukrainu, Dņepropetrovsku, kur Hitlers atkal bija pārsteigts par pilsētas industriju. 27.maijā, uzkāpuši uz upju tvaikoņa Krasnij Dņepr (Красный Днепр), viņi devās uz Kijevu. 29.maijā pēc ierašanās Kijevā Staļins Hitleram rādīja sarkanarmijas mācības.

1.jūnijā Hitlers un Staļins atgriezās Maskavā.

No 3. līdz 10.jūnijam Kremlī valdības ēkā notika sarunas ar Vāciju, kas aizsāka tā sauktās “Jaunās attiecības”. Šīs sarunas kļuva par J.fon Ribentropa, kurš vēlāk kļuva par Vācijas Ārlietu ministru, karjeras neticama kāpuma sākumu. Bet Molotovs tām pateicoties nostiprinājās varā. Tās kalpoja arī Vācijas un PSRS militāras un politiskas sadarbības sākumam. PSRS un Vācijas darbības koordinācijai Kremlī un (Berlīnes) Valsts kancelejā izveidoja starpvaldību saziņas punktus.

11.jūnijā Kremlī notika atvadu pieņemšana. Tajā Hitlers teica:

Esmu pārsteigts par to, ko jūsu valsts ir sasniegusi tādā samērā neilgā laika posmā. Tagad mums ir nevis sabiedrotais, bet draugs. Kā atzīmēja jūsu vadonis Staļina kungs: “to, ko mēs šodien runājam, aizmirsīs. Bet tas, ko mēs darām, dzīvos tūkstošiem gadu”. Paldies jums par uzaicinājumu un tādu lielisku uzņemšanuteica no tribīnes Ā.Hitlers.

12.jūnija rītā Hitlers un Staļins brauca uz Maskavas aerodromu, kur Hitleru pavadīja joprojām tas pats apvienotais orķestris. Vācu delegācija apmainījās rokasspiedieniem ar padomju vadītājiem, un 15.00 pēc Maskavas laika Hitlera lidmašīna pacēlās no lidlauka.


Kopsavilkums

Vizītes laikā tika parakstīts svarīgs līgums, kas Rietumos tika iesaukts par “Dzelzs paktu”. Tieši šim paktam bija loma Otrā pasaules kara sākumā. Bez tam Hitlers pēc šīs vizītes nolēma pārvērst Berlīni par Kultūras centru līdzīgu Ļeņingradai. Savukārt Staļins priecājās, ka ieguvis izdevīgu sabiedroto Eiropā.

Bet Rietumos šo līgumu uztvēra kā gatavošanos karam un šo vizīti ļoti bieži nosodīja.

Neraugoties uz to, ka Musolini bija nelokāms antikomunists, viņš paziņoja, ka šis līgums ir paraugs 20.gadsimta politikai, reiz pat Hitleru un Staļinu uzlielīja. Tomēr pats Musolini neizšķīrās tādu pat līgumu ar PSRS parakstīt.

Japāna uz šo vizīti un sastādīto līgumu nereaģēja praktiski nekādi, jo bija stipri aizņemta ar savām lietām.

Hitlera vizītei bija veltīta padomju dokumentālā filma ‘Vācu vadonis PSRS’ (Немецкий вождь в СССР). Pēc Otrā pasaules kara visas šīs filmas kopijas tika iznīcinātas, vienīgā saglabātā kopija glabājas Valsts Drošības ministrijas (МГБ) arhīvos. Šai vizītei tika veltītas arī vairākas mākslas filmas. Arī vācu filmas un fotogrāfijas iznīcināja NKVD. Saglabājies ir vien neliels fotogrāfiju skaits, kuras nav nonākušas NKVD un MGB. PSRS šī tēma bija aizliegta. Bet Rietumos šī tēma kļuva visai populāra pateicoties kino un dažādai literatūrai par slaveno sazvērestības teoriju tēmu.

http://www.akirama.com/2017/10/13/8555/

==========

Divi dokumenti pierāda Staļina nodevību. Tēvija, 23.07.1941

Kas tika teikts Maskavas polītbirojam vācu—padomju līguma slēgšanas vakarā.

‘Journal de Genēve’ publicē kādreizējā Havasa aģentūras Ženēvas korespondenta Anrī Rufēna rakstu ‘Divi dokumenti’, kas vēlreiz pierāda Staļina politisko dubultspēli pret Vāciju. Abi dokumenti vairs nav jauni, bet to publicēšana pilnībā kādreiz bija aizliegta. Tāpēc nepieciešami atgādināt toreizējos apstākļus. 1939.g. 27.novembrī Havasa aģentūra Parīzē saņēma sava Ženēvas korespondenta informāciju. Tajā bija vācu – padomju līguma noslēgšanas vakarā 1939.g. 19.augustā Staļina sniegtie paskaidrojumi politbirojam.
Par šīs informācijas patiesību nav ne mazāko šaubu. Garajā kara laikā citi publicējumi to visu pilnā mērā apstiprinājuši.
Tai pat vakarā, kurā Staļins ar Lielvāciju noslēdza līgumu, Maskavas lielais vīrs juta nepieciešamību steidzīgi sasaukt slepenu sēdi saviem politbiroja locekļiem un noskaidrot tiem savu īsto politiku. Svešākie kominterna locekļi — ieskaitot Dimitrovu — šai sēdē nepiedalījās. (1939.gada 19.augustā J.Staļins, uzstājoties VK(b)P Politbiroja sēdē teica, ka „mums jāpieņem vācu priekšlikums un laipni jāaizsūta atpakaļ angļu – franču misija. Vācija mums sniedz pilnīgu rīcības brīvību Baltijas valstīs un neiebilst pret Besarābijas atkalapvienošanos ar PSRS”. http://www.sargs.lv/Vesture/Vesture/2013/08/23-01.aspx#lastcomment )
Klātesošiem politbiroja locekļiem Staļins paskaidroja:

Ja krievi noslēgs savienības līgumu ar Franciju un Angliju, Vācija būs spiesta atstāt Poliju un meklēt ar rietumu valstīm kādu „modus vivendi” (pagaidu vienošanos). Tā karš varētu arī neizcelties, bet tālākā lietu attīstība šai virzienā varētu pieņemt mums bīstamu raksturu. No otras puses, ja mēs Vācijas priekšlikumus pieņemtu (pēcpusdienā Staļins tos jau bija pieņēmis un parakstījis), droši vien izcelsies karš ar Poliju, un Anglijas un Francijas intervencija būs nenovēršama. Rietumeiropa tuvosies sabrukumam.

Mums būs lielā izdevība konfliktā nepiedalīties. Ar šo priekšrocību varēsim gaidīt savu laiku. Protams, tas nozīmē, ja mūsu intereses to prasīs… Komunistiskās partijas diktatūra iespējama tikai tad, ja palīdz kāds liels karš…
Mūsu izvēle tagad skaidra. Mums jāpieņem vācu priekšlikums un pieklājīgi jāatsaka angļu un franču misijām.”

Aukstasinīgi Staļins pārbaudīja vācu sabrukuma un vācu uzvaras iespējas.

“Vācu sabrukumā,” viņš teica, nenovēršami sāksies Vācijas boļševizēšana, izveidosies komunistiskā valdība, kurai, ja tā sāks darboties, tūlīt pēc kara beigām draudēs lielas briesmas, jo Anglijai un Francijai būs vēl pietiekami daudz spēka Berlīnes ieņemšanai un padomju Vācijas iznīcināšanai… Mūsu interesēs būtu, lai Vācija karotu pēc iespējas ilgi, un līdz ar to pagurtu arī Anglija un Francija. Mūsu pozīcija tādēļ veidojama šāda: paliekot neitrāli, palīdzēsim Vācijai saimnieciskā ziņā; bet pats par sevi saprotams, ka mūsu palīdzība nedrīkst pārsniegt noteiktas robežas, lai nenovājinātos mūsu pašu armija. Tai pat laikā mums jāvada aktīva komunistiska propaganda. Šim nolūkam nepieciešama kara ieilgšana. Mums jāpielieto visi līdzekļi, kādi mūsu rokās, lai šo ieilgumu panāktu. Bet ja arī Vācija uzvarētu, tā būtu pārāk aizņemta citur, lai vērstos arī vēl pret mums. Ja būsim pietiekami veikli, ja izmantosim notikumus savā labā, tad varēsim iet palīgā komunistiskai Francijai, izveidojot to par mūsu sabiedroto.
Tāpat mums pievienosies visas tās tautas, kas tagad atrodas vācu aizgādniecībā.”

Staļina secinājums:

“1. Mūsu intereses prasa, lai izceltos karš starp Vāciju un angļu franču bloku.
2. Mums izdevīgi, lai šis karš pēc iespējas ieilgtu.
3. Lai būtu labi sagatavoti kara izbeigšanās brīdim, mums jāpadara intensīvāka komunistiskā rosība visās karotājās valstīs.”

Tas, ka Havasa aģentūra 1939.g. 27.novembrī šo plānu atklāja, kā jau varēja domāt, Maskavai nepatika. Maskava apvainoja franču oficiālo aģentūru, un kādā intervijā ‘Pravdai’ Staļins pat apgalvoja, ka viņš nezinot, kurā muzikālā kafejnīcā viss šis stāsts izgudrots.
Dažas dienas vēlāk kļuva zināms kāds jauns, ne mazāk sensacionāls dokuments. Šoreiz tā bija caur kominternu nosūtīta instrukcija. Tai vajadzēja paskaidrot un attaisnot Staļina ziņojumu, kas tik neizdevīgā kārtā bija kļuvis atklātībai zināms. Instrukciju neuzkrītoši publicēja kāds Parīzē maz pazīstams laikraksts ‘L’ Ordre National’ savā 1939.g. 11.decembra numurā. Tā bija domāta it kā sekciju vadītājiem un to vietniekiem, tāpat arī Francijas un Beļģijas komunistiskās partijas ģenerālsekretāriem, un šāda dokumenta esamība bija jātur vislielākā slepenībā. Instrukcija bija datēta ar 1939.g. 25.novembri. Arī tajā apstiprinājās Havasa aģentūras konstatētie Staļina plāni un domu virzieni:

“Padomju Savienības ārpolitikas vispārējais mērķis — padomju iekārtas ievešana visās kapitālistiskās zemēs ar pasaules revolūcijas palīdzību. Eiropas karš rada izdevīgus apstākļus un noteikumus internacionālās revolūcijas atraisīšanai. Nenesot pasaules acīs nekādu atbildību un karā nepiedaloties, savu mērķi esam sasnieguši — proti, kara izcelšanos. Eiropas kara laikā palīdzēsim vāciem, lai tie ilgāk varētu pretoties. Palīdzība tomēr nebūs tik liela, ka drīkstētu pieļaut vācu ieročiem triumfēt. Tādā veidā lietu izšķiršanu paturēsim savās rokās.”

Bijušais Havasa aģentūras korespondents savu ziņojumu beidz šādiem vārdiem: “Ar to pierādīts padomju kailais, aukstasinīgais aprēķins un attaisnots franču valdības lēmums pārtraukt ar kremļa vīriem attiecības.”

===========

Kā Staļins (“Uncle Joe”) noklausījās Franklinu Delano Rūzveltu. Vēstures mācības. Gary Kern

Pēdējos gados vēstures pētījumu jomā ir nonākusi prezidenta Franklina Delano Rūzvelta valdīšanas prasme, īpaši viņa izturēšanās padomju lietās. Stāvoklis tolaik ir sasniedzis tādu pagrimumu, ka pat psīhiatrs, kurš pārbaudījis Rūzvelta medicīniekos ierakstus, ir izteicis viedokli, ka 2.Pasaules kara beigās ASV prezidents padomju diktatoram Josifam Staļinam atdevis labāko Austrumeiropas daļu, jo viņu “pārņēmusi klīniska depresija”.[1]

Prezidenta rīcība noteikti ir apspriežama, tomēr apspriežamā politika var būt pamatojusies uz citiem faktoriem, nevis uz nomāktību — kas īstenībā tajā laikā pie Rūzvelta parasti netika novērota. Drīzāk ietekmējošie faktori bija: prezidenta pārmērīgā pārliecība par savām pārliecināšanas spējām, viņa dziļā neziņa par boļševiku diktatūru, viņa iedomas par padomju kolēģa cilvēciskiem dzinuļiem, viņa noteiktā izvairīšanās no pretrunīgām liecībām un padomiem, un viņa vēlmju domāšana, kas pamatojās ģeopolitiskos nodomos — viņa iecelto padomnieku atbalstīts un veicināts domāšanas veids. Kopā ņemot, šie faktori veidoja maldīgu priekšstatu par ASV-Padomju Savienības attiecībām un vedināja uz politiku, kam bija tikai paviršs sakars ar īstenību. Piemērs – tie mudināja Savienoto Valstu prezidentu darīt neiedomājamas lietas: iekrist izsekošanas lamatās; ne reizi, bet divkārt un labprātīgi.

Parasti, lai izvairītos no izspiegotām noplūdēm un personiska apgrūtinājuma, kā arī fiziskas drošības labad, ceļojoši ASV prezidenti apmetas savas valsts vēstniecībā vai citās diplomātu ēkās, kuru galdi un sienas ir pārmeklētas ar noklausīšanās ierīču atklāšanas rīkiem. Bet kad Rūzvelts devās ārpus savas valsts, lai tiktos ar Staļinu, viņš ļoti gribēja tam izdabāt, turēdams viņu par galveno personu pēckara spēku sadalījumā, un tāpēc piemērotas telpas neprasīja. Tādējādi Teherānas (1943.gada novembrī) un vēlreiz Jaltas (1945.gada februārī) konferencē viņš apmetās padomju puses mītnēs un tika noklausīts tā kā neviens cits Amerikas prezidents visā vēsturē.

Franklina Delano Rūzvelta priekšstati par noklausīšanos

Rūzvelts no tehniskas izsekošanas nevairījās. 1939.gadā, aizskarts kādā konfliktā, kurā viņš uzskatīja, ka prese ir tīši viņu nepareizi citējusi, viņš pašaizsardzībai bija licis Baltajā Namā ierīkot slēptu ierakstīšanas sistēmu. Tā kā vācu lenšu ierakstītāju tehnoloģija līdz Amerikai vēl nebija nonākusi, bija kaut kas jāizgudro. Rūzvelta palīgi šo problēmu izteica ‘David Sarnoff’am no Amerikas Radio Korporācijas. 1940.gada jūnijā ‘Sarnoff’s personiski iepazīstināja prezidentu ar “nepārtrauktas lentes ierakstīšanas mašīnu”, kurā lietota skaņu kino lente. Ieliktu stiepļu būrī telpā blakus Ovālajam kabinetam, šo ierīci ieslēdza vai nu prezidents ar slēdzi viņa galda atvilktnēs, vai viņa tehniķis, pārslēdzot pašas mašīnas slēdzi. Lampā uz Rūzvelta galda bija viens mikrofons.

1939.gadā starp 23.augustu un 8.novembri, kampaņas gaitā uz bezprecedenta trešo termiņu, prezidents ierakstīja 14 no 21 preses konferences, kas notika viņa birojā, kā arī vairākas privātas sarunas, pēdējās varbūt nejauši. Šķiet, ka viņš nekad nav šo sistēmu lietojis, lai kādu pieķertu, un neviens nezin, kāpēc viņš to ir izbeidzis. Visai nevainīga iejaukšanās salīdzinājumā ar tālaika standartiem, tomēr tas rāda, ka prezidents pirms konferencēm ar Staļinu ir bijis pazīstams ar noklausīšanās ierīcēm.[2]

Teherānas konferences gadā viņam ir atgādināts par slēptiem mikrofoniem, skatoties ‘Mission to Moscow’, kinofilmu, kas radīta uz ‘Joseph E. Davies’a, Amerikas otrā vēstnieka PSRS, šāda nosaukuma grāmatas pamata.[3] Uzņemta 1943.gadā ar prezidenta svētību, varbūt pat uz viņa skaidru lūgumu, šis vulgārais propagandas izstrādājums bija paredzēts publikas entuziasma kāpināšanai uz nepieciešamu politisku ieroču brālību: tā krāsoja Staļinu kā vienkāršu praktisku vīru, ar kuru var sadarboties; jūsmoja par Padomju Savienības uzbūvi, pārvaldi un politiku; un attaisnoja padomju asiņainās tīrīšanas, Maskavas paraugprāvas un Staļina divgadīgo paktu ar Hitleru, kas beidzās, kad Hitlers pagriezās pret Staļinu un 1941.gada jūnijā iegāja Padomju Savienībā.

Pūloties izvairīties no jebkāda padomju sistēmas nosodījuma, ‘Davies’ pat ir pamanījies īsi pateikt par noklausīšanos. Kādā ainā, kas uzņemta Amerikas vēstniecībā Maskavā, vēstnieka asistenti viņu brīdina par noklausīšanās ierīcēm, bet viņš stingri pārmet: “Es ārpus Kremļa nesaku neko, ko nevarētu teikt Staļinam aci pret aci. Tu tā dari? … Mēs šeit esam Padomju valdības viesi, un es domāju, ka tā uzticas Savienotajām Valstīm kā draugam, kamēr tās nepierāda pretējo. Skaidrs?”

Kad palīgs turpina, ka tomēr te galu galā mikrofoni var būt, ‘Davies’s ar Rūzvelta iemīļota aktiera ‘Walter Huston’a pašpārliecību atcērt: “Tad lai viņi klausās! Kļūsim draugi vēl ātrāk!”[4]

Šī filmas aina pamatojas uz īstu sadursmi. 1937.gadā, kad noklausīšanās blakts tika atklāta tieši uz vēstnieka rakstāmgalda ASV vēstniecībā Maskavā, ‘Davies’s smējās. Ja sovjeti gribētu noklausīties, viņš teica saviem neticīgajiem darbiniekiem, tostarp, ‘George Kennan, Charles Bohlen’am un citiem lietpratīgajiem Valsts Departamenta diplomātiem, viņi iegūtu vien pierādījumu par Amerikas patiesu vēlmi sadarboties ar viņiem.[5]

Rūzvelts filmu uzsvērti vērtēja kā labu. Savā padomju politiķu vērtējumā viņš bija daudz tuvāks ‘Davies’am, savam otrajam vēstniekam, kā pirmajam, ‘William C.Bullitt’am.[6] Pretēji ‘Davies’am, ‘Bullitt’s nekad nelaida garām iespēju brīdināt Rūzveltu par Staļina nodevīgumu. Tipiskā domu apmaiņā Rūzvelts atbildēja:

“Bil, es neapšaubu tavus faktus, tie ir precīzi. Es neapstrīdu tavu slēdzienu loģiku. Man tikai ir nojauta, ka Staļins nav tāda tipa cilvēks. Harry [Hopkins]‘ teic, ka viņš tāds nav, un ka viņš nevēlas neko citu kā savas valsts drošību, un es domāju, ja es dodu viņam visu ko spēju un neko pretī neprasu, goda vārds, viņš nemēģinās anektēt neko, un strādās kopā ar mani demokrātiskas un miera pasaules labā”.[7]

Rūzvelta nojautas, Hopkinsa dedzīgie ziņojumi par Staļinu un ‘Davies’a neierobežotā uzticēšanās padomju režīmam bija prezidenta pretargumenti atzītajiem faktiem par Hitlera neseno sabiedroto, vēsturē lielāko masu slepkavu un vienīgo partijas un valsts vadītāju, kas tiecās uz vispasaules komunismu.[8]

Maskavas misijas

Būdams drošs, ka viņam ir pareizā nostāja pret Staļinu, Rūzvelts vēlējās ar viņu tikties, pagriezt uz viņu savu slaveno harizmu un izšķirt pasaules lietas kopā ar viņu personiski. Jau 1942.gada martā viņš raksta britu premjerministram Vinstonam Čerčilam:

Domāju, ka es personiski varu apieties ar Staļinu labāk kā gan tava Ārlietu ministrija gan mans Valsts departaments. Staļins necieš visu tavu augstāko cilvēku dīžāšanos. Viņš domā, ka man viņš patīk labāk, un es ceru, ka viņš tā turpinās.[9]

Šādas pārliecības vadīts, Rūzvelts virzīja taisnvirziena politiku pret Krieviju, kā viņš nemainīgi un maldīgi sauca Padomju Savienību: nelokāmu labvēlību pret Staļinu, kas vainagojās ar tikšanos aci pret aci.

Šīs politikas attīstīšanā viņš stingri paļāvās uz ‘Davies’u. 1943.gada martā, kad vēstnieks PSRS tajā laikā, admirālis ‘William H.Standley’s, žēlojās Maskavā, ka padomju varas cilvēki ir slēpuši no padomju tautas Amerikas lendlīzes palīdzības apjomus, Rūzvelts bažījās, ka Staļins var apvainoties. Norādams ‘Standley’u, viņš paziņoja tam, ka viņa vienīgais nolūks Maskavā ir “pilnīga un draudzīga sadarbība” ar Padomju Savienību.

Drīz pēc tam prezidents bijušajam vēstniekam ‘Davies’am uzticēja jaunu misiju: lidot uz Maskavu un privāti Staļinam pateikt, cik ļoti Amerikas prezidents viņu ciena un cik ļoti viņš vēlas veidot viņu īpašas attiecības. Lai to pierādītu, ‘Davies’am bija šim tirānam jāpasaka, ka Rūzvelts grib ar viņu tikties aci pret aci.

Pirms izbraukšanas 1943.gada maijā ‘Davies’s priekšskatījumam nogādāja Baltajā Namā Maskavas misijas svaigu kopiju. Pēc tās caurskatīšanas viņš saņēma Rūzvelta atļauju ņemt kopiju līdz uz Maskavu, kopā ar aizzīmogotu aploksni, ko prezidents sagatavojis Staļinam.

Kad ‘Davies’s ieradās Maskavā, par to iepriekš neinformētais vēstnieks ‘Standley’s riebumā atkāpās. ‘Davies’s tikās ar Staļinu un nolasīja viņam vēstuli. Viņš uzsvēra ASV valdības nosodījumu britu imperiālismam un deva plašu mājienu, ka ASV un PSRS, bez britiem, ir kopīgi jāvalda pār pasauli. Nodevis britu sabiedrotos un sagrāvis pilnvaroto vēstnieku, ‘Davies’s kopā ar Staļinu devās uz Kremļa kinozāli, lai noskatītos ‘Mission to Moscow’, kur viņa kinematogrāfiskais diktatora slavinājums viņam par vilšanos neguva jūsmīgu atsauksmi, vien vienu vai pāris ieņurdēšanos. Tomēr to, kādēļ ‘Davies’s bija ieradies, viņš dabūja: Staļins piekrita tikties ar Rūzveltu Aļaskā. ‘Davies’a biogrāfe, ‘Elizabeth Kimball MacLean’a to sauc par “viņa diplomātiskās karjeras vainagojumu”.[10]

Šis vainagojums izrādījās gaistošs, tāpat kā citi vainagojumi ‘Davies’a karjerā. Staļins netiecās braukāt tālu no mājām. Viņš turpināja tikšanos atlikt, Rūzveltu sagraujot un pazemojot līdz lūgšanai. Kad viņš reiz Rūzvelta fizisko trūkumu dēļ nāca pretī, Staļins sāka uzstāt uz Irānas galvaspilsētu kā tikšanās vietu, neraugoties uz (slimā) prezidenta ārkārtējām grūtībām. 1943.gada 25.oktobrī Rūzvelts norādīja, ka “Man nākas ceļot 6 000 jūdzes no Krievijas [sic] teritorijas.” Viņš lūdza Staļinu “šajā krīzē” nepievilt un beidza ar vārdiem: “Es tevi lūdzos.”[11]

Tad, domādams, ka brīnumu varētu paveikt vēl viena “misija uz Maskavu” viņš sūtīja savu vecīgo un slimīgo Valsts sekretāru ‘Cordell Hull’u nogādāt Kremlī vēstuli un pastāstīt tirānam vēlreiz, cik tas ir dižens vadonis. Bet Staļins pie slavinājumiem bija pieradis un neatmaiga. Viņš teica, ka tālāk no frontes viņš iet nevar, norādot, ka viņa kā Sarkanarmijas maršala pienākumi ir svarīgāki par Rūzvelta kā ASV Bruņoto Spēku virspavēlnieka pienākumiem. Galu galā, pārliecinājies par Staļina neelastību, Rūzvelts padevās. 8.novembrī viņš telegrafēja uz Maskavu savu piekrišanu. Viņš spēja lauzt savu blīvo dienas kārtību Vašingtonā un nokārtot Kongresa likumprojektu parakstīšanu, kamēr bija prombūtnē, lai tiktos ar Staļinu Teherānā.

‘W.Averell Harriman’s, ‘Standley’a nomainītājs vēstnieka amatā Padomju Savienībā, pašrocīgi nogādāja šo padošanās vēsti Kremlī, kur tikās ar ārlietu komisāru Vjačeslavu Molotovu, jo Staļins esot saslimis. Molotovs pret vēstnieku bija nevērīgs, liekot manīt, ka šī vieta vēl nav noteikta, un Staļins varētu palikt uz padomju zemes, mudinot Harimanu sūtīt trauksmes ziņu uz Balto Namu. Tomēr nākošā dienā Staļins caur padomju vēstniecību Vašingtonā izkārtojumam piekrita, tā ka Rūzvelts jutās kā kaut ko panācis. Nākošā dienā, 11.novembrī, viņš mudināja Čerčilu pieņemt šo tikšanās vietu un noraidīja domu tikties ar premjerministru iepriekš divatā, baidoties, ka Staļins varētu domāt, ka viņi ir “sazvērējušies” pret viņu. Staļinam Rūzvelts darbojās tā labāko interešu labā.[12]

 

Staļina prasmes noklausīšanas lietās

Staļinam drauga un ienaidnieka noklausīšanās bija būtiska politikas daļa. Kopš 1920-o gadu sākuma viņš zem sava rakstāmgalda Kremlī turēja īpašu telefonu, lai noklausītos citu Politbiroja locekļu privātas sarunas ārkārtējā līnijā.[13] Tā viscaur partijas iekšējām cīņām par pēcteci, kad vadonis Vladimirs Ļeņins gulēja uz miršanu un pēc viņa nāves 1924.gadā, Staļins varēja slepus noklausīties visus savus biedrus, kuri atklāti sarunājās šajā līnijā, uzskatot, ka tur nav operatora (kā citās Kremļa līnijās); ka jaunā “vertuška” (ciparripa) ir droša. Tā nebij: Staļins maģiski zināja visas viņu nakšu domas nākošajā rītā, pārspējot tos ik dienas un galu galā vairumu no viņiem nošaujot.[14]

Staļina slepenā roka, NKVD jeb Iekšlietu Tautas Komisariāts, izvērsa visa veida mehāniskās acis un ausis visā tautā, lai pastiprinātu boļševiku partijas totalitāro kontroli. Slēgtās robežas, iekšējās pases, cenzorētā prese, politiskās tīrīšanas un piespiedu darba nometnes – visas šīs padomju sistēmas iezīmes 1930-ajos un 1940-ajos gados bija vispārzināmas, kā to apstiprināja pat ‘Mission to Moscow’, tomēr Franklins Delano Rūzvelts, tāpat kā ‘Davies’s, aizslaucīja to malā. Viņš negribēja dzirdēt nekādu nosodījumu no ‘Bullitt, Standley’a vai jebkura par padomju nodarītajām poļu virsnieku slepkavībām, piemēram, Katiņas mežā.

Lai kara pūliņus turētu vienotus un strādātu pēckara demokrātijas labā, viņš gribēja Josifam (“Jāzepam”) Staļinam, kuru viņam tikās saukt par “Onkuli Džo”, izdabāt. Viņa galvenais nolūks bija uzturēt draudzību ar cilvēku, kurš, kā plaši uzskatīja, ir nonāvējis savu sievu, likvidējis savus tuvākos politiskos biedrus un licis noslepkavot Leonu Trocki Mehiko 1940.gada augustā. Kā darbā ‘The New Dealers’ War: FDR and the War Within World War II’ reiz ir teicis Čerčils, sabiedroties ar Staļinu būtu tas pats, kas “sarokoties ar slepkavu”. Bet tas ir bijis, pirms arī viņš iesila pret Onkuli Džo.[15]

Drošības trauksme

Un tā prezidents Rūzvelts devās ceļā uz Teherānu, lidojot astoņas stundas no Kairas prezidenta DC-4, ko jokojot sauca par “Svēto govi”. Kairā viņš bija ieradies uz piecu dienu konferenci ar Čanu Kaiši (Chiang Kaishek, Jiǎng Jièshí, Taivānas prezidents), nacionālistiskās Ķīnas vadītāju, un Vinstonu Čerčilu, savu tuvāko sabiedroto, pret kuru izturējās noraidoši. Būdams Kairā viņš sazinājās ar Staļinu, lai noformētu viņu tikšanos Teherānā. Dabiski, katra valdība ir sagatavojusi plānus savas valsts galvas – prezidenta, maršala un premjerministra – izmitināšanai savos diplomātiskajos mājokļos. Tādas lietas tiek risinātas pirms izbraukšanas.[16]

Šā kara laikā Irāna bija okupēta valsts. Teritoriju dalīja padomju un britu karaspēki, kamēr amerikāņu spēki caur šo zemi atvieglināja savu lendlīzes materiālu transportu uz PSRS. Irāņi bija nemierīgi, jo praktiski badojās, tomēr sabiedrotie turēja stāvokli savās rokās, un no šīs puses risks bija mazs. Galvaspilsētā okupācijas spēki uzturēja ciešu drošību, liekot transporta vadītājiem un gājējiem uzrādīt dokumentus biežos kontrolpunktos. Padomju un britu vēstniecības bija cieši blakām aiz parka sienām pilsētas centrā, Amerikas diplomātiskā misija bija jūdzi nostāk, mazākā ar sienām nožogotā teritorijā. Visas trīs misijas bija nocietinātas ar bruņotām sardzēm. Konferences vieta bija droša.

Tomēr, ieradies Kairā (1943.g.22.novembrī), Rūzvelts sāka rosināt savu Teherānas plānu izmaiņas. Viņš rakstīja Staļinam uz Maskavu:

Man ir ieteikts, ka mēs visi trīs uzņemtos nevajadzīgu risku, braucot turp un atpakaļ no tikšanās, ja apmestos tālu cits no cita. Kur mums tavuprāt vajadzētu dzīvot?[17]

Kurš Rūzveltam padomu devis, nav skaidrs, varbūt Čerčils, kurš kādā brīdī uzaicinājis Rūzveltu apmesties britu vēstniecībā. Lai kā, nākošajā dienā Andrejs Višinskis, zemiskais prokurors Maskavas paraugprāvās 1930-ajos gados un tagad PSRS ārlietu ministra vietnieks (arī Latvijas okupācijas ideologs 1940.gadā), pie Rūzvelta vērsās ‘Alexander C. Kirk’a, Amerikas vēstnieka Ēģiptē, villā. Atdevis cieņu, Višinskis Harimana un ‘Bohlen’a (kurš tulkoja) pavadībā uzaicināja prezidentu Teherānā apmesties padomju vēstniecībā. Rūzvelts atteicās. Pēc šā apmeklējuma viņš savam drošībniekam, ‘Mike Reilly’jam teica, ka dod priekšroku apmesties Amerikas diplomātiskajā misijā un palikt “neitrālāks kā viesis varētu gribēt”.[18]

Tad viņš nosūtīja Reiliju uz Teherānu pārbaudīt drošību un iespējamo dzelzceļa maršrutu uz pilsētu, kas pēc viņa ārsta domām būtu labāk viņa veselībai kā augsts lidojums.

Reilijs pārbaudīja zemu lidojumu uz Irānu un nosēdās ‘Gale Morghe’ lidostā, padomju lidlaukā, kur viņu sagaidīja padomju drošībnieki. Vēlākās atmiņās viņš atbildīgo nosauc par “General Artikov,” bet tas drīzāk ir bijis ‘Gen. Dmitry Arkadiev”, trīsdesmit trīs gadus vecs funkcionārs, kurš vadījis NKVD transporta departamentu. Reilijs nekad nav redzējis īsto NKVD galvu Lavrentiju Beriju, kurš klāt bijis, bet turējies ēnā. Arkadjevs Reilijam tūlīt paņēma braucienā uz padomju vēstniecību un braucot teica, ka NKVD ir uzzinājusi, ka šajā apvidū iepriekšējā dienā ir nolaidušies nacistu “parašutisti”, bet pagaidām nav notverti. Ka to nolūki var būt tikai briesmīgi: pasaules līderu nolaupīšana un/vai noslepkavošana un varbūt galveno iekārtu sabojāšana.

Lai gan precīzs Teherānas konferences datums vēl nebija noteikts, nacisti perspektīvas apzinājās. 22.novembrī ‘New York Times’ korespondents ‘James Reston’s no Londonas ziņoja, ka Vācijas radio ziņās ir izziņota Lielās Trijotnes tikšanās Teherānā mēneša beigās. Ir grūti saprast, kāpēc nacisti atklāja slepeno tikšanos, ja plānoja noslepkavot tās dalībniekus. Par konferenci viņi varbūt ir uzzinājuši no Rūzvelta un Čerčila starpkontinentu sarunām, kuras visas ir pārtvēruši pēc Vācijas slepeno dienestu tehniska atklājuma 1942.gada martā.[19]

Reilijs turpināja pārbaudīt britu un amerikāņu priekšnoteikumus un uz savu roku paplašināja sargājamo zonu un dubultoja sardzi. Simts amerikāņu kareivju uzslēja teltis diplomātiskās misijas teritorijā, lai būtu gatavi katrai nejaušībai. Padomju, britu un amerikāņu drošībnieki izvilka tīklu visā pilsētā pret nacistu aģentiem, kamēr Reilijs izlidoja uz Basru Irākā, lai novērtētu dzelzceļa maršrutu. Pēc atgriešanās viņš uzzināja, ka arestēts nacistu spiegs “Fritz Meier”, pēc nelielas ietekmēšanas atzinies, ka gaidījis saziņu ar “desantniekiem”. Tomēr šī informācija šķiet kļūdaina, jo briti Francu Meijeru un tā nestrādājošo Teherānas tīklu bija bija atklājuši augustā. Tomēr Reilijs sižetu uztvēra nopietni. Viņš lidoja atpakaļ pie prezidenta uz Kairu, atstājot norādījumus saviem padotajiem viņa prombūtnē sadarboties ar NKVD.

Tā kā viņš bija parādījis, ka lidmašīnu uz Teherānu var izvadīt zemu caur kalniem, Reilijs ieteica prezidentam lidot tieši uz galvaspilsētu. Viņš ziņoja, ka dzelzceļa maršruts ir ne tikai drošības risks, bet arī netīrumu un parazītu vide. Attiecībā uz galvaspilsētu Reilijs teica, ka amerikāņu priekšnoteikumi ir adekvāti, un braukšana starp vēstniecībām neuzrāda nekādas drošības problēmas.[20]

Apmešanās vietas mainīšana

Pa to laiku, 25.novembrī, Staļins atbildēja uz Rūzvelta jautājumu – Kur mums tavuprāt vajadzētu dzīvot?” – ar kodolīgu, bet sirsnīgu piedāvājumu: “Būšu tavā rīcībā Teherānā divdesmit astotā novembra vakarā”. Uzzinājis, ka prezidents plāno ierasties 27.novembrī, Staļins mainīja savus plānus un ielidoja iepriekšējā dienā. Tā viņš ne vien ieguva laiku apmesties, bet arī varēja uzstāties kā saimnieks.[21]

Staļina ierašanās dienā padomju pārstāvji ieradās tikties ar ‘Patrick J.Hurley’u, vienu no Rūzvelta ceļojuma aģentiem, un nodeva vēl vienu ielūgumu Amerikas līderim apmesties padomju vēstniecībā. ‘Hurley’s, sekojot Rūzvelta rīkojumiem, laipni bet stingri atteicās, apgalvojot, ka prezidents ir nolēmis apmesties savā diplomātiskajā misijā. Tomēr viņš izgāja aplūkot piedāvāto sešu telpu dzīvokli. Pēc tam viņš rakstīja Rūzveltam, ka tas ir plašāks, ērtāks un drošāks par mājokli viņa paša vietā.[22]

Šie smalkie manevri sāka atgādināt stilizētus dejas soļus. Gan Rūzvelts, gan Onkulis Džo nopietni gribēja, lai Amerikas prezidents apmetas padomju vēstniecībā, katrs sava iemesla dēļ, bet neviens negribēja izskatīties pārāk dedzīgs. Rūzveltam vajadzēja pielabināties; Onkulim Džo vajadzēja būt vēsam. Abiem vajadzēja objektīvu iemeslu, lai mainītu prezidenta mitekli, un nacistu slepkavības draudi aizpildīja iztrūkumu. Tomēr deja nebija galā; bija laiks spēcīgiem soļiem un pagriezienam.

Rūzvelts Irānā ieradās 3:00 pēcpusdienā un brauca bruņotā eskortā uz Amerikas diplomātisko misiju. Pēc niecīga atpūtas brīža viņš sūtīja ziņu padomju vēstniecībai, ka būtu pagodināts, ja maršals Staļins ierastos uz vakariņām. Lai gan labi atpūties, Staļins nebija gatavs braukt pa svešas pilsētas ielām, lai cik spēcīga nebūtu viņa apsardze. Viņš atbildēja, ka ir pārāk noguris. Tad Rūzvelts aicināja Čerčilu, bet premjerministram bija iekaisis kakls no garās runāšanas Kairas konferences slēgtajās ceremonijās, un viņš plānoja agri likties gultā ar Dikensa sējumu. Viņam mierinājumu sniedza skotu viskijs, kura dēļ amerikāņi viņu stipri apskauda, jo viņu vīna pagrabs bija aizšķērsots ar Rūzvelta ratiņkrēslam paredzēto uzbrauktuvi. Palicis bez piemērotas augsta līmeņa kompānijas, Rūzvelts apdomāja jaunu stratagēmu.

6:00 pēcpusdienā Harimans zvanīja Molotovam un nodeva prezidenta atbildi uz Staļina 25.novembra rakstisko uzaicinājumu. Prezidentam, teica Harimans, nācās teikt nē, jo viņš nevēlas sarūgtināt britus, kuri arī jau izteikuši piedāvājumu. Molotovs atbildēja, ka mitekļa vietas izvēle dabiski ir prezidenta izvēle, tomēr telpas paliks pieejamas “ja radīsies grūtības”. Tālāk Harimans piedāvāja pirmo konferences tikšanos rīkot nākošā pēcpusdienā Amerikas diplomātiskajā misijā, un Molotovs pēc apspriešanās ar Staļinu piekrita.[23]

Rūzvelts bija spēlējis smagi, pārbaudot savu pieņēmumu, ka Staļins ir “pieejams.” Viņš atteica Persijas šaha piedāvājumu apmesties ‘Golistan’as pilī, teikdams, ka viņa paša mītne ir pilnīgi piemērota. Viņam nebija nepieciešams sarežģīt lietas, pagodinot vietējo valsts galvu.

Pa to laiku NKVD uzturēja sakarus ar Reiliju un strādāja pie nacistu sazvērestības. Tagad Arkadjevs viņam teica, ka nolaidušies trīsdesmit astoņi desantnieki, un padomju drošībnieki ir sagūstījuši visus izņemot sešus. Reilijs nevienu no arestētajiem neredzēja, tomēr sāka bažīties, ka pat labākā apsardze nevar apturēt fanātiska slepkavas uzbrukumu kādam no Lielās Trijotnes, braucot pa ielām turp un atpakaļ.

Pusnaktī Molotovs nosūtīja steidzamus izsaukumus Harimanam un ‘Archibald Clark Kerr’am, britu vēstniekam PSRS, lai atceltu Staļina piekrišanu par tikšanās vietu. Kad abi vēstnieki ieradās, viņš deva savu versiju par nacistu sazvērestību, sakot, ka var notikt “demonstrācija”, kurā var notikt “šaušana” un ievainoti nevainīgi skatītāji. Tāda asinspirts izraisītu starptautisku skandālu. Viņš atteicās sniegt sīkākas ziņas, bet katram gadījumam uzaicināja Harimanu otrreiz izstaigāt prezidentam sagatavotās telpas. Uz to brīdi tās bija redzējis praktiski katrs, izņemot prezidentu. Nākošās dienas tikšanās vieta palika nenoteikta.

Nākošā rītā Harimans sasauca darbiniekus un iepazīstināja Rūzveltu ar informāciju par sazvērestību. Detaļas bija neskaidras, bet biedējošas; ja tās saturēja kaut cik patiesības, tad triju vadoņu dzīvības tiek pakļautas riskam, ja jābrauc turp un atpakaļ no Amerikas mītnes. Reilijs, kuram šajā lietā bija noteicošais vārds, piekrita. Katra no divām pārējām vēstniecībām, viņš teica, būtu labāka kā viņu pašu. Bet tā kā britu platības jau bija pārbaudītas un uzskatītas par sliktākām kā padomju mājvieta, Rūzveltam beidzot bija vajadzīgais cieņu saglabājošais iemesls pārcelties pie diktatora un pavadīt laiku ar to bez neērtības dalīties domās ar “Vinniju” Čerčilu. Tagad viņš varēja doties pie Staļina.[24]

Onkuļa Džo viesis

Lai pārceltos, ASV Slepenais dienests 28.novembra pēcpusdienā organizēja lielu izrādi, kurā auto, džipu un motociklu konvojs brauca uz padomju vēstniecību ar par Rūzveltu pārģērbtu aģentu ‘Robert Holmes’u, kamēr prezidents priecīgi tika vests pa sānceļiem, teritorijā nonāca slepus un padomju vēstniecībā tika ievests pa sāndurvīm. Piecpadsmit minūtes pēc viņa ierašanās, nedodot laiku izstaipīties, Staļins kā laimīgs līgavainis parādījās pie viņa durvīm un notika pirmā no viņu trim privātajām sēdēm. Kā jau nākas, tā notika zem Ļeņina un Staļina portretiem.
Daļa no Rūzvelta darbiniekiem, tostarp ‘Harry Hopkins, Adm.William D.Leahy, un Adm.Ross T.McIntyre’, apmetās vēstniecībā kopā ar viņu, daži palika pilsētā ar Amerikas sūtni ‘Louis G.Dreyfus’u, kurš bija pārvietots no vēstniecības, kamēr pārējie apmetās ‘Camp Amirabad’ ārpilsētā. Kareivji vēstniecībā apmetās savās teltīs, lai uzturētu šķietamību, ka viņi kaut ko sargā. Čerčils palika savā vēstniecībā, kas bija slēgta no privātām telpām.[25]

Amerikāņi padomju vēstniecībā tūlīt pamanīja, ka apkalpojošajam personālam zem priekšautiem un baltajiem apmetņiem uz gurniem bija izspīlējušies lieli izciļņi. Viņi redzēja pat NKVD uniformas rēgojamies no viņu apmetņu piedurknēm un muguras šķēlumiem. Viņi samirkšķinājās un apsveica cits citu ar neveiklo masku atklāšanu, nenojaušot, ka šī pieķeršana bija paredzēta iebiedēšanai. Savā ziņojumā Reilijs ar nelielām bažām atzīmē, ka konferencē pa rokai bijuši 3000 NKVD virsnieki, tālu pārsniedzot viņa un britu apsardzi.

Viņam bija jāsaprot, ka viņam nebija iespējams vajadzības gadījumā pasargāt prezidentu no padomju spēkiem, gan uniformās, gan maskās. Viņš tāpat kā prezidents bija spiests tiem uzticēties. Šī teritorija piederēja viņiem.

Atbrīvojis Rūzveltu no braukāšanas briesmām pa Persijas ielām jūdzi dienā, piesavinājies viņa telpu un anulējis viņa Drošības dienestu, Onkulis Džo ievilka viņu siltos apkampienos. Viņš tam stāstīja, ka pēc kara Padomju Savienībā, kuras nosaukumu viņš nomainīs atpakaļ uz ‘Krievija’, dāvās reliģijas brīvību, privātīpašumu un lielāku demokrātiju. Rūzvelts, priecīgs par šo neticamo piekāpšanos, darīja Džo zināmu, ka tas, varbūt ar “kaut kādu tautu gribas izpaudumu, varbūt ne tūlīt pēc to atkārtotas okupācijas, bet kādu dienu (some expression of the will of the people, perhaps not immediately after their re-occupation by Soviet forces, but some day.)” var noteikt Polijas robežas un atjaunot kontroli pār Baltijas republikām. Onkuļa vārds – Staļins bija teicis “saprotu” – Franklinam Delano Rūzveltam bija pietiekams.

Harimans nekad nebeidza ticēt sazvērestībai pret prezidentu. Atgriezies Maskavā pēc konferences, viņš vaicājis Molotovam, vai to izgudrojuši nacisti, vai Molotovs un viņš pats to ir iztēlojušies. Molotovs, kuram humora izjūtas nebija, atbildējis, ka īstenībā viņam nekādu detaļu par īstu sazvērestību nav bijis, tomēr viņš zinājis, ka nacistu aģenti Teherānā bijuši. Harimans sapratis, ka asini no akmens izspiest nevar, un pieņēmis, ka Staļins vienkārši nav gribējis riskēt ar savu kaklu, braucot caur pilsētu. Viņš nenojauta, ka daļa no ainas bija izsekošana, un pēc gadiem teica vēsturniekam ‘Paul Mayle’, ka “krieviem” nav bijis iemesla noklausīties. Viņa skats uz šo lietu bija tāds pats kā ‘Davies’am.[26]

Reilijs savā grāmatā stāsta, ka trīs mēnešus pēc šīs konferences “krievi” notvēruši sešus nesagūstītos desantniekus dzīvojam kalnos beduīnu ciltī un tos sodījuši ar nāvi. Tāda informācija varēja nākt tikai no NKVD. Viņš Drošības dienestā nav iesniedzis nekādu atskaiti par sazvērestību, un Drošības dienesta ziņojums par šo konferenci nesatur nekādu norādi uz sazvērestību. Tāda norāde trūkst arī britu atskaitē. Britu Kara kabineta (War Cabinet) Apvienotā Izlūkošanas komiteja (The Joint Intelligence Committee) vēlāk šo lietu izskatīja Londonā un secināja, ka tā sauktā nacistu sazvērestība pret Lielo Trijotni ir bijusi “pilnīgas blēņas.”[27]

Iedomātāsazvērestībauzpeld

Pretēji Rietumiem, NKVD stāstu par sazvērestību uzturēja un pēc divdesmit gadiem tās pēctece KGB sāka to nostiprināt presē. Tā jaunajā simulācijā domājamā sazvērestība pret Rūzveltu ieguva bagātīgas detaļas un nopietnu spēlētāju sastāvu, no kuriem ievērojamākais ir SS virsnieks ‘Otto Skorzeny’, viena no 2.Pasaules kara leģendārām personām.[28] KGB radītajā literatūrā Skorceni ir bijis cilvēks, kuru Hitlers iecēlis par uzbrukuma Teherānā pret Lielo Trijotni vadītāju un kuram, īsi sakot, bijis jāpagriež karš pretējā virzienā. Bet – parādījās stāsts – ka nacisti nav rēķinājušies ar NKVD dūzi Nikolaju Kuzņecovu, kurš, tēlojot vērmahta leitnantu okupētajā Ukrainā, sadraudzējies ar stipri dzerošo un runīgo SS virsnieku ‘von Ortel’u, kurš izpļāpājis atmaskojošas odziņas par šo plānu. Iznākumā visām trim nācijām – Savienotajām Valstīm, Apvienotajai Karalistei un PSRS – ir jāpateicas padomju drošības policijas modrībai. Kā varēja gaidīt, Skorceni atmiņās nav minēts nekāds tāds plāns, un dažādie padomju ziņojumi atšķiras cits no cita ar vārdiem, vietām un citu specifiku.[29]

Īstenībā gruzīnu dezertieris, kurš apgalvo, ka dzirdējis slepenu stāstu no Staļinam un Berijam (abi gruzīni) tuviem avotiem, ideju par nacistu sazvērestību atmasko. Lai ietekmētu Rūzveltu un iedvestu viņam parādnieka sajūtu, raksta Jurijs Krotkovs (pseidonīms), Staļins iecerējis viltotu slepkavības mēģinājumu un licis Berijam to noorganizēt, nodrošinot, ka “slepkavas” tiešām arestēs. Rūzvelts, kuru par glābšanu informējusi padomju pretizlūkošana, lūdzis parādīt viņam cilvēku, kurš sazvērestības plānu apturējis. Viņam stādīts priekšā pulkvedis no Saratovas vārdā Kravčenko.[30] Kad Rūzvelts kļūdaini nosaucis pulkvedi Kravčenko par “ģenerāli”, Staļins viņu jautri paaugstinājis. Kas noticis ar cilvēkiem, kuri pildījuši arestēto lomas, Krotkovs nestāsta.[31]

Lai gan liecības joprojām ir iluzoras, nav gluži neiespējams, ka nacisti uzbrukumu Sabiedroto vadoņiem ir plānojuši, varbūt pat Teherānas konferencē un pat ar vienu nedēļu sagatavošanai (pēc radio ziņām 21.novembrī). Tomēr ir pilnīgi neiespējams, ka Staļins būtu par tādu nacistu plānu ir (nopietni) brīdinājis Rūzveltu. Ja Staļins domātu, ka Otto Skorceni, kurš aizslaucījis Musolini no kalnu takas kā spalviņu, plāno viņu noslepkavot vai mēģināt veikt jebkādu akciju Teherānā, viņš konferenci būtu atlicis un aizbraucis. Viņš nepaliktu pilsētā arī ja viņa cilvēku izplatītais stāsts par to, ka pusducis slepkavu, kas varbūt spēj apšaudīt padomju vēstniecību, ir (kaut kur) apkaimē, būtu patiess. Viņš nebija cilvēks, kas riskētu. Šajā ziņā Harimana instinkti bija nekļūdīgi. Veselīgs Labs Humors (skat. tālāk Ziemsvētku runu).

Formālajās tikšanās reizēs Teherānā Rūzvelts turpināja censties iegūt Staļina uzmanību. Saskaņā ar žurnāla rakstu, kas parādījās vēlāk: “Visās sēdēs viņam [Rūzveltam] nācās pielikt visas pūles, lai izprastu Staļina prātu, lai saprastu viņa viedokli un pārliecinātu šo krievu [sic] par saviem pavisam labajiem nodomiem. Viņam šķita, ka savstarpējas uzticības gara radīšana starp Trim Lielajiem bija vēlamāka par īpašiem līgumiem …. Viņa politikas pamatā bija Staļina pārliecināšana.”[32]

17.decembrī atgriezies Amerikā, prezidents stāstīja reportieriem, ka viņš Staļina brīdinājumam par slepkavības sazvērestību pilnībā ticējis nav, tomēr viņa padomam sekojis, un “kopš tā brīža viss gāja labi”.[33] Rūzvelts ir saglabājis visu savu ziņojumu par konferenci uz Ziemassvētkiem. Plašākajā tā laika valsts radiopārraidē viņš apgalvoja valstij, ka miers ir jau rokā, un ka starp Trim Lielajiem pēc kara nevar izcelties nekādas neatrisināmas problēmas. Attiecībā uz Staļinu viņš teica:

Izmantojot amerikāņu nedaudz negramatisku sarunvalodu, es varu teikt, ka ar maršalu Staļinu “satiku labi”. Viņš ir cilvēks, kurš apvieno milzīgu, nežēlīgu apņēmību ar veselīgu labu humoru. Es ticu, ka viņš ir patiess Krievijas sirds un dvēseles pārstāvis; un es ticu, ka mēs ļoti labi satiksim ar viņu un ar krievu tautu – tiešām ļoti labi”.[34]

Prese nevaicāja, ko Staļins būtu gribējis, ja viņa brīdinājums par slepkavību izrādītos nepatiess. Tomēr noklausīšanās iespēju politiskās aprindas neaizmirsa. Britu ģenerālis Sers ‘Hastings Ismay’ sev vaicāja “ja nu mikrofoni bija jau uzstādīti”.[35]

Cara pilī

Jaltas konference 1945.gada februārī deva Rūzveltam otru izdevību pārbaudīt savu labo ticību Staļinam. Tā notika padomju zemē, Krimā, kur Livadijas pilī, plašā bijušā cara vasaras rezidencē Rūzveltam bija īpaši sagatavots luksusa numurs. Ēka bija sena, bet jaunais aprīkojums visapkārt lika domāt, ka katrs Amerikas delegācijas vārds nonāk noklausīšanās centrā. FBI pārbaude Amerikas vēstniecībā Maskavā iepriekšējā gadā bija atklājusi 120 noslēptus mikrofonus, un vēlāk laiku pa laikam mēbelēs, sienu apmetumā un citās neuzkrītošās vietās tika atrastas jaunas ierīces.[36]

Varētu pieņemt, ka prezidents vai kāds viņam pietuvinātais bija informēts, tā ka amerikāņi varēja apšaubīt savu privātumu Livadijā. Tomērt Rūzvelts tur apmetās – ‘Joseph E.Davies’a garā.

Britu delegācija apmetās Voroncova pilī, divdesmit jūdzes attālu, kur telpas bija tikpat piemīlīgas. Stāstā ar divām versijām – vai nu Čerčils ir teicis, ka citronu sula labi sader ar viņa džinu un toniku, vai viņa meita Sāra teikusi, ka citronu sola labi sader ar ikriem, – angļi nākošajā dienā modās, lai meklētu citronkokus, kas auga pils teritorijā.[37]

Staļins neatstāja iespēju, ka vai nu Vašingtona vai Londona viņu viltībā pārspētu. Neapmierinoties ar Rūzvelta un Čerčila daudzajiem un bagātīgajiem labas gribas apliecinājumiem, viņam bija spiegi Amerikas Valsts departamentā un Britu Ārlietu dienestā. Viņam bija ‘Alger Hiss’, savervēts aģents, kas darbojās Amerikas delegācijā – ‘Bullitt’s bija Rūzveltu brīdinājis, ka Hiss un tā brālis Donalds ir spiegi, tomēr prezidents nedarīja neko. Staļins varēja paļauties arī uz ‘Harry Hopkins’u, prezidenta padomnieku, cilvēku, kas bija tik labvēlīgs pret “Krieviju”, ka NKVD esot viņu uzskatījusi par brīvprātīgu aģentu. Bez tam Staļinam bija darīšana ar nopietni slimu, neērtu un vāji sagatavotu, varbūt klīniski nomāktu prezidentu, ar nezināmām izredzēm, plus īgnu britu premjerministru, kurš labi apzinājās, ka ar viņu rēķinās vismazāk no visiem trim. Ar to bija vēl par maz (viņš gribēja īpašu asmeni), tā ka Staļinam bija vēl arī noklausīšanās ierīces.[38]

Aculiecības

Staļina tulks gan Teherānā, gan Jaltā bija Valentins Berežkovs, akurāts un piedienīgs jauns cilvēks no Ļeņingradas ar gludiem kastaņkrāsas matiem. 1998.gada martā, joprojām kalsns un stalts bet ar gludiem baltiem matiem Berežkovs apmeklēja Kalifornijas Universitāti Riversaidā, lai sniegtu galveno uzrunu konferencē par Staļinu. Sēdot klausītājos es apzinājos zelta izdevību izšķirt jautājumu par Staļina veikto Rūzvelta noklausīšanos. Pirms dažiem gadiem biju Ņujorkas krievu avīzē lasījis ziņojumu par izsekošanu Teherānā. Autors bija ‘Sergo Beria’, kurš esot nekrietnā padomju slepenā dienesta galvas Lavrentija Berijas dēls; tomēr pretrunīgās ziņas par Berijas dēlu nedeva pārliecību, ka uz šo rakstu varētu paļauties.[39] Ja kādam būtu jāzin, es spriedu, tas ir Berežkovs, kura attēls parādās daudzos uzņēmumos un daudzos filmas kadros no divām Lielās Trijotnes konferencēm.
Pēc Berežkova runas gandrīz tekošā angļu valodā es piecēlos un vaicāju viņam: “Vai prezidents Rūzvelts Teherānā un Jaltā tika noklausīts?” Berežkovs brīdi paklusēja, padomāja un tad pavēstīja plašā ņirdzienā, atsaucot prātā senas ainas: “Jā, tika,” viņš smējās, “un runātāju vārdi tika pierakstīti ar roku.”

Tālāka izvaicāšana nākošajās divās dienās, gan angliski, gan krieviski, iezīmēja detaļas. Ik rītu, gan Teherānā, gan Jaltā, Berežkovs saņēma no (krievu) slepenās vienības Amerikas delegācijas iepriekšējā vakara sarunu transkriptus. Tad viņš tos nodeva Staļinam, lai vadonis sagatavojas dienas sēdei. Teherānā transkripts bija angliski, un Berežkovam tas bija mutiski jātulko Staļinam. Kā viņš atminējās, katras tiešās runas sākumā bija tukša rinda, kurā ar roku krieviski ierakstīts runātāja vārds.[40]

Ausuliecības

Berežkovs, kurš atbalstīja šā raksta sagatavošanu,1998.gada septembrī pārcieta sirds operāciju un mira tā paša gada novembrī. Tieši tajā laikā viņa slepenās zināšanas saņēma negaidītu apstiprinājumu no kolēģa.

1998.gada beigās CNN izlaida pirmo $12 miljonu vērto sērijas daļu par Auksto karu.[41] Pirmajā epizodē bija intervija ar Sergo Beriju, 1993.gada raksta autoru, kurš atsaucās uz noklausīšanos Teherānā.

Berija, dzimis 1924.gadā, patiešām izrādījās dēls briesmīgās slepenās policijas priekšniekam, kuru 1953.gada beigās bija nogalinājuši Staļina pēcteči.

Nākošos 40 gadus Sergo dzīvoja zem viltota vārda kā ‘Sergei Gegechkori’. Tikai pēcpadomju laikā viņš uzdrīkstējās atjaunot savu īsto vārdu. Papildus intervijai CNN viņš uzrakstīja grāmatu, kas iznāca 2001.gadā angliski ar nosaukumu: ‘Beria, My Father: Inside Stalin’s Kremlin’.[42]

Berijas uzskats par noklausīšanos saskan ar Berežkova uzskatu. Berija tāpat kā Berežkovs zin bez krievu gan angļu, gan vācu valodu – viņš zin arī gruzīnu valodu, tāpat kā viņa tēvs un Staļins. Būdams jauns cilvēks, viņš bija strādājis Teherānā kā NKVD šifrētājs, nododot aģentu Vācijā ziņojumus atpakaļ uz centru Maskavā. Pirms Teherānas konferences Staļins, kura cilvēku atmiņa bija fenomenāla, pievienoja Sergo Beriju izlūkošanas komandai, kas savācās Maskavā un nosūtīja uz Teherānu caur Baku.

Acīmredzot Staļins izvēlējās pilsētu no Rūzvelta un Čerčila piedāvātajām vietām, jo viņam tur bija labi izveidots spiegu tīkls. Padomju vēstniecībā viņš privāti tikās ar katru viesu izsekošanā iesaistīto cilvēku un deva viņiem savas īpašas pavēles. Berijam viņš teica, ka viņam jāzin viss, ko domā Rūzvelts, jo viņš gribēja Amerikas atbalstu otrai frontei pret Vāciju un zināja, ka Čerčilam ir citādas idejas. Viņš uzdeva Berijam nepārtraukti noklausīties prezidenta dzīvojamās telpas un pierakstīt visu teikto. Ierīces bija jau uzstādītas, Berija raksta savā grāmatā, bet viņš nav teicis cik daudz, nedz to vai viņš noklausījies tieši, vai ierakstus.

Katru rītu, ceļoties pulksten 6:00, Berija sagatavoja apspriedes sarunu kopsavilkumus; tad viņš tikās ar Staļinu plkst. 8:00, bet Staļins bija ieinteresēts ne tikai teiktajā, bet arī kā tika teikts: viņš vēlējās zināt intonāciju, pauzes garumu un amerikāņu runātāju balss toni.

Pēc Berijas vārdiem, Staļins katrai dienas sēdei gatavojās ļoti rūpīgi, savācot visus ziņojumus no savas slepenās komandas. Berija ievēroja, ka viņa rakstāmgalds ir vienmēr klāts ar slepeniem dokumentiem, arhīvu dokumentiem, jautājumu sarakstiem un tā tālāk. Bet konferencēs Staļins izskatījās garlaikojamies, vienaldzīgs un dažkārt nevērīgs.[43]

Salīdzinot Berežkova un Berijas ziņojumus, var redzēt, ka abi veikuši dažādus uzdevumus. Pirmais nolasīja burtiskus traskribētā teksta tulkojumus; otrs sniedza dzirdētā apkopojumus un personiskos iespaidus. Nešaubīgi, citi slepenās komandas dalībnieki ziņoja par citām detaļām, varbūt par citiem Rūzvelta komandas locekļiem vai par īpašām transkripta daļām, vai par īpašiem dienas laikiem. Šādā veidā Staļins bija lietas kursā par visām sarunām, daudzas no kurām gandrīz noteikti bija savstarpēji atklātas un slēpjamas visos aspektos. Viņam bija darīšana ar Amerikas prezidentu, kurš bija uzsprausts, izpētīts un iztirzāts kā paraugs zem lupas.
Savā grāmatā Berija lepnīgi atzīmē, ka Amerikas delegācija Teherānā noklausīšanās ierīces neatklāja. Nav jābrīnās: diez vai viņi pārbaudīja sienas padomju vēstniecībā. Tomēr Rūzvelta darbinieki bija viņu brīdinājuši, ka viņu varbūt noklausās, tā ka viņš nevarēja būt neziņā par šo problēmu. Dažkārt Berija domājis, ka Rūzvelts mēģina runāt tieši Onkulim Džo caur noklausīšanās ierīcēm, tomēr šāds veids nāca vienīgi no Staļina uzbudinātajām aizdomām. “Kā tu domā,” viņš vaicāja Berijam, “vai viņi zin, ka mēs viņus noklausāmies?” Sergo vilcinājās izdarīt slēdzienu. “Tas ir dīvaini,” Staļins turpināja, “Viņi pasaka visu, pilnīgākajās detaļās.” 20.decembrī, pēc šīs konferences, Staļins ar izsmalcinātu ironiju raksta Rūzveltam, ka viņs bijis laimīgs, “ka liktenis bija devis man izdevību pakalpot tev Teherānā”.[44]

 

Jaltas smalkumi

Kā teicis Berežkovs, Jaltas konferencē uz padomju zemes un ar lielāku darbaspēka pieejamību – otrajā konferencē – padomisti varēja savu tehnisko darbību uzlabot. Tur stenogrammas tika sagatavotas krievu valodā, lai Staļins tās varētu ņemt un pats izlasīt brokastu laikā. Var iedomāties milzīgos NKVD nakts un/vai rīta pūliņus, tulkojot un varbūt kopsavelkot diplomātu sarunas, kamēr pārstrādājušies, pārēdušies un pārdzērušies diplomāti snauda. Izsekošanas komanda tika atalgota ar bagātīgo banketu pārpalikumiem, kas bija daudz labāki par parasto ēdienkarti. Protams, viņi savus uzdevumus vieglprātīgi neuztvēra; neveiksme varēja likt galvām ripot: Staļins gribēja, lai viņi nesaņemtu neko.

Berija intervija CNN atklāj, ka Jaltā Rūzvelts nebija brīvs no noklausīšanās pat tad, kad viņš gāja ārā. Kaut arī ratiņkrēslu stūma pavadonis, un Čerčils sekoja, NKVD klausījās no tālienes. “Tā kā mums jau bija mikrofonu fokusēšanas sistēma attālumam 50 līdz 100 metrus, [un] tā kā nebija fona trokšņu, viss bija kluss,” Berija stāstīja, “visas šīs sarunas tika noklausītas ļoti labi un vēlāk pārtulkotas un apstrādātas”.[45]

Jaltā mikrofonus, kas bija daudz attīstītāki kā Teherānā, uzstādīja pats Berija. Viņš atgādināja, ka Rūzvelts aprāva Čerčilu, kad viņi tikās privāti, un atteicās ar viņu apspriest jautājumus, sakot, ka viņi jau ir izlēmuši. Staļins, piebilda Berija, vairs nav raizējies par sava noklausītā viesa balsi un modulāciju. Viņš bija pārliecināts, ka viņam jau ir virsroka, un varēja diktēt pēckara nosacījumus diviem mazākajiem no Lielās Trijotnes.

Berežkovs, domājot par šo lietu, nevarēja atcerēties, ka viņa redzētie transkripti būtu saturējuši kaut ko sensacionālu: tie bijuši pilni ar parastām diplomātu diskusijām. Viņš atcerējās, ka tie saturējuši daudz cildinošu vārdu par Staļina viesmīlību. “Varbūt,” viņš iedams pa Riversaidas vēsturisko ‘Mission Inn’, ieteicās, “amerikāņiem bija aizdomas par mikrofoniem viņu telpās, un viņi runāja lietas, kādas gribēja lai Staļins dzird”. Berežkovs neticēja, ka noklausīšanās deva diktatoram lielu priekšrocību: “Lai zinātu pāris stundas pirms katras dienas sēdes, ko viņi domāja, cik lielu starpību tas varētu radīt?” Pretēji tam Berija uzskatīja, ka tā bija izšķiroša priekšrocība iepriekš zināt, ko sabiedrotie domāja un sacīja privāti vai pat pusprivāti.

Potsdama

Berežkovs Potsdamas 1945.gada konferencē nepiedalījās un tādēļ viņš nevarēja komentēt iespēju, ka arī Rūzvelta tūlītējais pēctecis tika noklausīts. Bet kā citādi mēs varam saprast izkārtojumu? Staļins izvēlējās pilsētu, un pirms Harija S.Trūmena pārcelšanās uz viņa mājokli, kā savā detalizētā prezidenta biogrāfijā atgādina David McCulloughs, padomju karavīri okupēja telpas, izraidīja visus, kas tur dzīvoja, piekāva īpašnieku un aizveda visus viņa mantas, tostarp retas grāmatas un manuskriptus, aizstājot to ar klavierēm un drūmām, neatbilstošām mēbelēm. Trūmens un citi domāja, ka šī vieta izskatās kā “murgs”. Šāds šausmīgs demolēšanas darbs pārliecina, ka Kaiserstrasse 2′ mikrofoni bija tikpat rūpīgi uzstādīti kā Rūzvelta telpās padomju vēstniecībā Teherānā un viņa mājoklī Livadijas pilī Jaltā.[46]

Sergo Beria uz Potsdamu devās, bet slepenajā noklausīšanā neiesaistījās. Tomēr viņš raksta, ka “programmā tā bija.” Tātad Trūmens, kaut arī piesardzīgāks kā viņa priekšgājējs, nonāca tajā pašā slazdā.

Atskats un vēsture

Savā rūpīgi izstrādātajā izsekošanas operācijā Staļins uzzināja savu diplomātisko partneru noskaņas, nodomus un attieksmi; uztvēra viņu vēlmes un koncesijas; novērtēja viņu stiprās un vājās puses; un atbilstoši plānoja savu stratēģiju. Viņi nevarēja to darīt attiecībā uz viņu pašu, jo viņi Staļinu nekad nesaprata, nemaz nerunājot par sanāksmju vietu izvēli vai izsekošanu. Varbūt krievu izlūkdienestu velvēs joprojām glabājas stenogrammas un kādreiz parādīsies drukātā veidā, lai arī mēs varētu vēsturiski runāt par paļāvīgo prezidentu un dzirdētu viņa mīlestības apliecinājumus Onkulim Džo.[47]

Diplomātiju bieži vien salīdzina ar pokeru, pat tad, ja tā notiek starp atzītiem draugiem. Un pokerā – kam ir lielākas izredzes uzvarēt – tam, kurš tur savas kārtis pie vestes, vai tam, kurš tās izliek spoguļa priekšā, uzskatot, ka ar to viņš apliecina labticību? Franklins Delano Rūzvelts, tāpat kā viņa lētticīgie vēstnieki Hopkinss un Davies‘s, uzstāja, ka savas kārtis jārāda, cerot uzvarēt vīru, kuram tīk spīdzināt un iznīcināt savus draugus, tāpat kā viņam patika mocīt un pazemot savus ārzemju sabiedrotos pirms pieņemt viņu zemes dāvanas un cilvēcību. Likme nebija draudzība un pasaules harmonija, kā Rūzvelts maigi cerēja, bet nākamā Aukstā kara robežas.

Gary Kern ir tulkotājs un pētnieks. Viņa grāmata ‘A Death in Washington: Walter G. Krivitsky and the Stalin Terror, ir paredzēta publicēt Enigma Books 2003.gadā.

 

1. John Harlow, “Depressed FDR Handed Stalin Victory at Yalta,” The Sunday Times (UK), 24 February 2002.

2. The FDR Tapes,” American Heritage, No. 2, 1982.

3. Joseph Edward Davies, Mission to Moscow (New York, NY:  Simon and Schuster, 1941).

4. David Culbert, ed., Mission to Moscow [Warner Brothers Screenplay] (Madison, WI:  Univ. of Wisconsin Press, 1980), pp. 109-110.  When the film was shown to the Soviet public, all the scenes about bugging were cut.

5. Elizabeth Kimball MacLean, Joseph E. Davies: Envoy to the Soviets (Westport, CT:  Praeger, 1992), p. 40.

6. Bullitt served as US Ambassador to the USSR from 1933-1936, Davies from 1936-1938.

7. William C. Bullitt, “How We Won the War and Lost the Peace,” Life, 30 August 1948, p. 94.

8. Hopkins described the 5’ 3” Stalin as “an austere, rugged, determined figure in boots . . . built close to the ground, like a football coach’s dream of a tackle”—see his article, “The Inside Story of My Meeting with Stalin,” in American Magazine (Springfield, Ohio), No. 132, December 1941, pp. 14-15; Davies once said that the Bolshevik word of honor was “as safe as the Bible,” according to William C. Bullitt, citing the Daily Worker of 25 and 28 February 1942, in The Great Globe Itself (New York, NY:  Scribner’s Sons, 1946), pp. 22, 255, 256.

9. Quoted by Frederick W. Marks III, Wind Over Sand: The Diplomacy of Franklin Roosevelt (Athens, GA:  University of Georgia Press, 1988), p. 172; also p. 176 (on Standley).

10. MacLean, p. 105.

11. Marks, p. 178.

12. The relevant documents are in Foreign Relations of the United States:  Diplomatic Papers: The Conferences at Cairo and Tehran 1943 (Washington, DC: US Government Printing Office, 1961), pp. 71-80.  Hereafter FRUS.

13. Stalin’s secretary, Boris Bazhanov, defected to the West in 1928 and told in his memoirs how a Czech technician had been instructed to install the “control point,” supposedly to regulate mechanical failures.  When the work was done, the technician was arrested and never seen again.  Boris Bazhanov, Vospominaniya byvshego sekretarya Stalina [Memoirs of Stalin’s Former Secretary] (Paris:  Tret’ya Volna, 1980), pp. 56-60.

14. Ibid.

15. Thomas Fleming, The New Dealers’ War: FDR and the War Within World War II (New York, NY:  Basic Books, 2001), p. 308.

16. Sources for the account of the Teherān conference include:  John R. Deane, The Strange Alliance: The Story of Our Efforts at Wartime Cooperation with Russia (New York, NY:  Viking, 1947), pp. 39-45; John T. Flynn, The Roosevelt Myth (New York, NY:  Devin-Adair, 1948), pp. 351-360; George N. Crocker, Roosevelt’s Road to Russia (Washington, DC:  Regnery Books, 1959, 1986), pp. 209-227; W. Averell Harriman and Elie Abel, Special Envoy to Churchill and Stalin 1941-1946 (New York, NY:  Random House, 1975), pp. 262-274; Keith Eubank, Summit at Teherān (New York, NY: William Morrow, 1985), pp. 161-197; Paul D. Mayle, Eureka Summit:  Agreement in Principle and the Big Three at Tehran, 1943 (Newark, DE:  University of Delaware Press, 1987), pp. 40-59; Robert Nisbet, Roosevelt and Stalin:  The Failed Courtship (Washington, DC:  Regnery Gateway, 1988), pp. 44-51; Marks, pp. 170, 177-179; Fleming, pp. 305-336; Joseph E. Persico, Roosevelt’s Secret War: FDR and World War II Espionage (New York, NY:  Random House, 2001), pp. 274-276.

17. FRUS, p. 373-374.

18. Vyshinsky visit—FRUS, pp. 310-311; FDR quotation—Michael F. Reilly, as told to William J. Slocum, Reilly of the White House (New York, NY:  Simon and Schuster, 1947), p. 171.  Reilly’s overall account is on pp. 168-188.

19. Mayle, p. 57; Edmund L. Blandford, SS Intelligence:  The Nazi Secret Service (Edison, NJ: Castle Books, 2001), pp. 23-24.

20. Composite of Reilly’s memoir (1947) and his written report from Teherān to Cairo, 24 November 1943, FRUS, p. 397.

21. FRUS, pp. 415, 438.

22. FRUS, pp. 377, 440.  Hurley, like Davies and Vice President Henry Wallace, was a self-made millionaire who understood business and thought that Uncle Joe appreciated a fair deal.

23. Harriman, pp. 262-263.

24. Charles Bohlen’s minutes of the three meetings are found in FRUS, pp. 483-486, 529-533 and 594-596.

25. Former Amb. William Standley considered the Dreyfus residence so hospitable that he thought, in retrospect, that FDR’s preference for the Soviet Embassy was perhaps “an early sign of the physical and mental deterioration which eventually led to his death.” William H. Standley and Arthur A. Ageton, Admiral Ambassador to Russia (Chicago, IL:  Henry Regnery, 1955), p. 303.

26. Harriman, pp. 264-265.

27. Eubank, p. 195.

28. In September 1943, two months before the heads-of-state meeting in Teherān, Skorzeny and a team of 107 commandos sailed gliders to the top of Gran Sasso, the highest peak in the Italian Appenines.  They landed with machine guns ready and startled the Carabinieri soldiers holding the deposed Italian leader Benito Mussolini in an empty hotel.  Effecting a prompt surrender of the guards without firing a shot, Skorzeny took the stunned, disheveled, and very grateful Duce to a small plane waiting in a meadow, while the other rescuers escaped by cable car.  Skorzeny flew Mussolini to Vienna, then met with Hitler at his private retreat and received his personal commendation.  After the war, Skorzeny escaped to Franco’s Spain, where he wrote a book about his exploits and eventually died in Madrid in July 1975.  See John Toland, Adolf Hitler (New York, NY:  Doubleday, 1976), Vol. 2, pp. 857-858; and Otto Skorzeny, Skorzeny’s Secret Missions: War Memoirs of the Most Dangerous Man in Europe (New York, NY:  Dutton, 1950), pp. 91-107.

29. The KGB literature:  Aleksandr Lukin, “Operatsiya ‘Dal’nyi prizhok’” [“Operation ‘Long Jump’”], Ogonek, No. 33 (1990), 15 August 1965, p. 25, and No. 34 (1991), 22 August 1965, pp. 25-27; Kyril Tidmarsh, “How Russians foiled Nazi plot to kill Teherān Big Three,” The Times (London), 20 December 1968, p. 8; Viktor Egorov, Zagovor protiv “Evriki:” broshenny portfel’ [The Plot Against “Eureka: The Lost Portfolio] (Moscow:  Sovetskaya Rossiya, 1968); and Pavel Sudoplatov and Anatoli Sudoplatov, with Jerrold L. and Leona P. Schecter, Special Tasks: The Memoirs of an Unwanted Witness—A Soviet Spymaster (Boston, MA:  Little, Brown & Company, 1994), pp. 130-131.  Well researched, but dubious is Laslo Havas, Hitler’s Plot to Kill the Big Three, translated from the Hungarian by Kathleen Szasz (London:  Transworld, 1967, revised 1971).  Havas claims to have sought out ex-Nazis in exile around the world, including Skorzeny, and forced them to talk, using psychological persuasion.  He states that the NKVD planted eighty microphones in the walls of FDR’s quarters in Teherān, but his sources as cited would not have been able to provide such information.  He describes Hitler’s plot as underway in September 1943, well before 8 November, when FDR finally accepted Stalin’s proposal to meet in Teherān.

30. This common Ukrainian surname was not yet associated with the 1944 defector named Victor who would denounce Stalin in the New York Times and cause FDR reelection headaches.

31. Yuri Krotkov, The Red Monarch: Scenes from the Life of Stalin, translated by Tanya E. Mairs, ed. by Carol Houck Smith (New York, NY:  Norton, 1979), pp. 29-34.

32. Forrest Davis, “What Really Happened at Teherān,” Life, 13 and 20 May 1944.  FDR read over the article and corrected it before publication, as noted by Bullitt, pp. 16-26.  See also Amos Perlmutter, FDR & Stalin: A Not So Grand Alliance, 1943-1945 (Columbia, MO: University of Missouri Press, 1993), p. 159.

33. “Stalin Bared Plot Against President,” New York Times, 18 December 1943, p. 3.

34. “President’s Address Dealing With Conferences Abroad,” New York Times, 25 December 1943, p. 8.

35. Years later, a KGB defector from the 1980s, Oleg Gordievsky, cited Ismay’s question and answered that indeed the microphones had already been installed:  “Housed in Soviet property, attended by NKVD servants, their conversations constantly monitored by their hosts, the United States delegation to the first summit meeting with a Soviet leader was condemned to practice something akin to open diplomacy.”  Gordievsky offered no sources or details, however, so the matter remained unresolved.  See Christopher Andrew and Oleg Gordievsky, KGB:  The Inside Story (New York, NY:  Harper Collins, 1990), p. 332.

36. Andrew and Gordievsky, p. 334.

37. Zoya Zarubina, in the first episode of CNN’s “Cold War;” Andrew and Gordievsky, p. 335.

38. Bullitt’s warning about Hiss:  Ralph de Toledano, “The Last Word,” Insight, 17 December 2001, on the web at:  http://insight­mag.com/global_user_elements/printpage.cfm?storyid=150529).  Hopkins as Soviet agent:  Andrew and Gordievsky, pp. 287-289, 350.

39. Sergo Beriya, “Mne dali imya na Lubyanke” [They Gave Me a Name in the Lubyanka], Novoye Russkoye Slovo (New York, NY), 21-22 May 1994, p. 8.

40. Author’s interviews with Valentin Berezhkov, 12-13 March 1998, and e-mail exchange of 2 April 1998.

41. See website:  http://www.cnn.com/SPECIALS/cold.war/ episodes/01/interviews/beria.

42. Sergo Beria, Beria, My Father: Inside Stalin’s Kremlin (London: Duckworth, 2001).

43. Ibid., pp. 92-95, 103-105, 117-119.  Paragraph also draws from newspaper and CNN interviews with Beria, listed previously.

44. FRUS, p. 849.

45. See information on the Cold War TV series on CNN’s website.

46. David McCullough, Truman (New York, NY: Simon and Schuster, 1992), pp. 407-408, 430-432, 442.

47. Vasili Mitrokhin, who ransacked the KGB files and brought hundreds of copies of documents to the West in 1992, indicates that intelligence records of the two conferences still exist, and says that most of the transcribers were women.  Christopher Andrew and Vasili Mitrokhin, The Sword and the Shield: The Mitrokhin Archive and the Secret History of the KGB (New York, NY:  Basic Books, 1999), pp. 111, 598 (n.63), 133, 599 (n.78).

Historical Document

Posted: Apr 14, 2007 07:49 PM

Last Updated: Jun 27, 2008 07:06 AM

https://www.cia.gov/library/center-for-the-study-of-intelligence/csi-publications/csi-studies/studies/vol47no1/article02.html

-===============


Izvilkumi no tām nodaļām Eliota Ruzvelta grāmatā par viņa tēvu prezidentu Franklinu Delano Ruzveltu, kur attēlotas lielās kara laika konferences. Latvija, Nr.28, 18.04.1947 (sākums – Latvija, Nr.24, 28.03.1947)

(4. turpinājums)

3. Kairas konference
Kad novembris kļuva aukstāks, sāku gudrot, kad realizēsies tēva plāni par “trīs lielo” satikšanos. Tad saņēmu slepenu ziņu no ģenerāļa Bedela Smita, lai dodos uz Oranu satikt kādu “svarīgu personu.”
Šoreiz tēvs nelidoja, bet ieradās ar kaujas kuģi ‘Iowa’. Jūras ceļojums bija darījis viņam labu, viņš bija atpūties un spraigs. “Tagad apspriedīsimies Kairā,” viņš stāstīja, “bet pēc tam Teherānā. Vispirms satikšos ar (Taivānas) Čangu, tad ar krusttēvu Džo.”
Pēc īsas atpūtas Oranā tēvs lidoja uz Kairu. Es sekoju dažas dienas vēlāk. Kairā, tāpat kā Kasablankā, konferences rajons bija
nosprostots ar dzeloņstieplēm. Tēvs apmetās vēstnieka Kerka vasarnīcā. Čerčils un Čangkaišeks apmetās tuvējos namos.
Kad ierados Kerka vasarnīcā, tēvs vēl bija gultā, viens pats brokastodams. Viņš izskatījās atpūties. Jautāju viņam, kas te notiek.
“Ak! . . . Satikos ar Čangu, saņēmu telegrammu no krusttēva Džo …”
“Ko viņš telegrafē?”
“Viņš būšot Teherānā nākošā svētdienā.”
“Tātad satikšanās izlemta galīgi?”
“Tā liekas.” Tēvs turpināja ēst olas.
“Ko tu domā par Čangu?” es jautāju.
Tēvs paraustīja plecus. “Apmēram tāds, kā jau biju iedomājies. Viņš un Čanga kundze bija te vakar vakariņās. Viņš zina, ko grib, un zina arī, ka var visu to dabūt. Bet gan kaut ko sarunāsim… Satikdamies ar Čangu, uzzināju vairāk, nekā būtu uzzinājis, četras stundas uzklausīdams štāba ziņojumu.”
“Ko tu uzzināji vairāk?”
“Par karu Āzijā, kas netiek izcīnīts, un par to, kāpēc Čanga spēki nemaz necīnās — par spīti laikrakstu ziņojumiem, ka tie to dara.
Viņš apgalvo, ka viņa pulki nav apmācīti, un tiem nav ieroču. Tam arī var ticēt. Bet tas neizskaidro iemeslu, kādēļ viņš tik cītīgi cenšas atturēt Stilvelu no ķīniešu spēku apmācīšanas. Un tas neizskaidro arī, kāpēc viņš tur tūkstošiem savu labāko vīru augšā ziemeļrietumos gar Sarkanās Ķīnas robežu. Patiesībā mūsu uzdevums Ķīnā ir tikai viens: panākt to, lai ķīnieši sāktu karot un
saistītu japāņus.”
Pēcpusdienā piedalījos citā pasākumā — atvietoju tēvu kokteiļa partijā par godu Čangkaišeku pārim. Čangkaišeka kundze pārsteidza mani kā īsta aktrise. Pusstundu viņa runāja piemīlīgi un intensīvi — pastāvīgi cenzdamās padarīt mani par sarunas centru. Nekad mūžā vēl nebiju piedzīvojis tik lietpratīgu glaimošanu un aplidošanu.
Ne brīdi nedomāju, ka Čangkaišeka kundze iedomātos, ka tai ļoti svarīgi pieglaimot mani savā pusē saviem turpmākiem nodomiem. Bet es gan domāju, ka Čangkaišeka kundze jau tik daudz gadu pieradusi darīties ar ļaudīm — it sevišķi
vīriešiem — ka šāda pieglaimošanās kļuvusi tās otra daba. Un man patiešām būtu bail pieredzēt tās pirmo dabu — tā droši vien atbaidītu.
Kad viņa aizgāja, mani iepazīstināja ar ģenerālisimu, kas neprot angliski. Apmainījāmies nenozīmīgiem komplimentiem ar tulka palīdzību. Pēc kādas stundas steidzos atkal uz tēva vasarnīcu, kur noziņoju viņam par sarīkojumu. Īpaši pateicu viņam savas domas par kundzi.
Viņš pabrīnījās un teica: “Nezinu, vai es pats būtu viņu tik bargi novērtējis. Viņa bez šaubām gadījumu izmantotāja. Un es nevēlētos būt viņas ienaidnieks. Bet kas gan pašreizējos apstākļos Ķīnā varētu stāties Čanga vietā? Par spīti visiem viņu trūkumiem mums tomēr jāturas pie Čangiem.
Nākošā dienā visu pēcpusdienu tika rīkotas lielas vakariņas vēstnieka vasarnīcā, bet Čangi nevarēja uz tām ierasties. Toties viņi atnāca pie mums uz pēcpusdienas tēju. Visvairāk runāja kundze. Viņa plaši izklāstīja nodomus vairot izglītību Ķīnā pēc kara un citus nākotnes nodomus. Tēvs klausījās laipni uzmanīgs.
Pirms aiziešanas kundze, uzņemdamas tulka lomu, iepazīstināja tēvu ar Čanga prasībām saskaņā ar kādu iepriekšēju vienošanos ar tēvu par nodomiem ķīniešu apvienošanai, īpaši par komūnistiem. Bet sarunas ātri pārtrauca. Acīm redzot tas bija izrunāts jau agrāk.
Vakarā pēc dinejas, kurā piedalījās arī Čerčils, sarunājos ar tēvu, kamēr pirms gulētiešanas izpīpojām pa cigaretei. Viņš atkal runāja par ērkšķaino karu Āzijā.

“Angļi nepiekrīt mūsu plāniem karot pret japāņiem, lecot no vienas salas uz otru. Un viņiem arī nepatīk mūsu nodoms izmantot Filipīnas par pēdējo bāzi karam pret Japānu.” Viņi paskābi nosmaidīja. “Varbūt viņi netic, ka filipīņi būs mūsu pusē, Jo domā, ka arī viņu koloniju tautas tādā gadījumā nebūtu ar viņiem”.
Tad tēvs pievērsās Ķīnas problēmai. “Esmu sareģistrējis daudzus iebildumus pret Čanga režīmu. Pateicu viņam arī, ka tas nekādi neatbilst modernas demokrātijas principiem. Teicu viņam arī, ka tam vajadzēs izveidot vienotu valdību kopā ar komūnistiem vēl pirms kara beigām. Viņš apsolījās to darīt, tiklīdz saņemšot garantijas, ka Padomju Savienība respektēs Mandžurijas robežu. Šis jautājums uzņemts Teherānas darba kārtībā. Toties mēs atkal atbalstīsim Čanga prasību, lai Lielbritānija un citas valstis atsakās
no speciālām impēriju tiesībām Hongkongā, Šanghajā un Kantonā.”
“Vai nav grūti saprasties ar Čerčilu šais jautājumos?” es jautāju.
“Viņš neko daudz nevar iebilst, jo 99 proc. no visiem materiāliem un cilvēkiem japāņu sakaušanai dod amerikāņi,” asi atteica tēvs.
4. — Teherāna
Kad ieradāmies Teherānā, atradām, ka tēvs nav novietots ASV, bet padomju vēstniecības namā. Uzzināju, ka tas noticis aiz saprotamiem iemesliem. Vispirms tēvs bija noraidījis šo priekšlikumu, ko bija izteicis pats Staļins, aizrādīdams, ka jutīsies brīvāks, ja nebūs viesis. Bet galu galā viņš aiz drošības iemesliem bija Staļina priekšlikumu pieņēmis.
Pirmdienas rītā satiku tēvu. Biju gan pats noguris, bet arī sajūsmināts. Beidzot sākās konference, ko tēvs bija vēlējies noorganizēt jau 12 mēnešus.
“Kāds viņš ir, tēt, vai esi viņu jau saticis?”
“Krusttēvu Džo? Saprotams, ka satiku. Viņš vakar atnāca apsveicināties.”
“Ko dara Čerčils?”
“Viņš nebija klāt. Pirmo reiz satikāmies tikai mēs divi — krusttēvs Džo un es. Un tad vēl viņa tulks Pavlovs.”
“Novērtējāt viens otra spēku, ko?”
Viņš pabrīnījās. “To gan negribētos teikt. Mēs tikai paskatījāmies viens uz otru, lai noskaidrotu, kādi ļaudis esam.”
“Kāda veida vīrs tad viņš ir?”
“Nu… viņam visai masīvs augums, viņš runā brīvi, šķiet ļoti pašpārliecināts, kustas lēni — visā visumā diezgan iespaidīgs.”
“Vai viņš tev patīk?”
Viņš, noteikti piekrizdams, pamāja ar galvu, tad pateica, ka Staļins palicis tikai dažas minūtes, tad oficiālā vizītē ieradies Molotovs un četros pēcpusdienā “trīs lielie” sanākuši uz pirmo kopsēdi.
Tēvs vēlāk stāstīja: “Staļinam parādīja mūsu invāzijas plānu. Viņš izskatīja to, pajautāja vienu vai divus jautājumus, tad teica: “Kad?”
Nākošā reizē tēvs stāstīja par dineju, ko iepriekšējā vakarā bija rīkojis Staļinam, Čerčilam un viņu svarīgākajiem politiskiem padomdevējiem. Gribēju zināt, kāda veida politiskas runas tur teiktas.
“Runājām par visu, kas vien ienāca prātā,” atteica tēvs. Viņš pieminēja trīs lielvalstu struktūru, kam būs jāgarantē miers, faktu, ka pastāv vispārīga vienošanās, ka mieram katrā ziņā jādibinās uz šīm trim lielvalstīm, kas sadarbotos vienotā veidā līdz tam laikam, kamēr — kādā svarīgā jautājumā — viena no šīm trim uzliktu veto abu pārējo rīcībai.
“Un mēs vienojāmies, ka vajadzības gadījumā mieru uzturēs varas līdzekļiem,” tēvs piebilda. “Mūsu svarīgākais uzdevums bija vienoties par to, kas uzskatāms par vispārējas drošības joslu katrai no šīm zemēm pēckara pasaulē. Darbs vēl priekšā, bet esam sākuši to darīt.”
Tēva sekretārs pabāza galvu pa durvīm, lai atgādinātu, ka no Vašingtonas pienācis pasts. Es grasījos aiziet, bet tēvs atsauca mani atpakaļ.
“Starp citu,” viņš teica, “vai tu arī jau esi dzirdējis par armijas un flotes sacīksti, kas notiks sestdien?”
“Kādu sacīksti?” es pārsteigts atjautāju.
“Armijas un flotes sacīkste. Vai tu derēsi par armijas uzvaru? Lieku trīspadsmit pret desmit uz floti. Līkop?”
“Būtu gan labāk, ja tu šai brīdī vairāk domātu par valsts lietām,” es iebildu, iemaksādams tēvam desmit dolārus.
Pēc launaga tēvs apspriedās ar štāba virsniekiem, tad ieradās padomju līderi ar slaido tulku Pavlovu. Mani iepazīstināja, un visi sasēdāmies krēslos pret tēva dīvānu.
Kad Staļins runāja, tad redzēju, ka, neraugoties uz viņa dobjo, apvaldīto balsi un drukno augumu, viņā iemājo kaut kas briesmīgi dinamisks, viņā, liekas, slēpās lielas pārliecības un pacietības rezerves.
Molotovs blakus viņam šķita pelēks un bezkrāsains, kaut kas līdzīgs mana krusttēva Teodora Ruzvelta kopijai uz ogļu papīra.
Nākošajās 45 minūtēs visvairāk runāja tēvs un Staļins. Viņi pārrunāja Tālos austrumus, Ķīnu, tās pašas lietas, ko tēvs jau bija pārrunājis ar Čangu. Tēvs izskaidroja, ka Čangs vēlas izbeigt Lielbritānijas īpašās privilēģijas, viņa bažas par Mandžūriju, cik nepieciešami vajadzīgs, lai Padomju Savienība respektētu Mandžūrijas robežu. Staļins aizrādīja, ka viņam viens no svarīgākajiem jautājumiem ir tas, lai pasaule atzītu padomju suverenitāti, un ka viņš savukārt respektēs visu citu zemju suverenitāti, vienalga, vai tās lielas vai mazas.
Pusčetros pēc pusdienas adjutants Vatsons ienāca paziņot, ka viss sagatavots. Mēs piecēlāmies un devāmies uz apspriežu istabu. Tur Čerčils gribēja angļu tautas vārdā nodot Staļinam milzīgu abām rokām ceļamu zobenu, atzinību nesakaujamajiem Staļingradas aizstāvjiem, kas bija ielauzuši nacistu ofensīvas mugurkaulu.
Telpa bija pilna. Goda ierindās stāvēja sarkanās armijas virsnieki un tomiji, bija sarkanās armijas orķestris un lielvalstu armiju un jūras spēku augstākie virsnieki, kas visi apvienojušies pret nacistiem.

Čerčils teica:
“Viņa majestāte karalis uzdevis man nodot jums šo goda zobenu ar lūgumu nodot to tālāk Staļingradas pilsētai… Uz asmens rakstīts “Angļu tautas apbrīnošanas apliecinājums Staļingradas iedzīvotājiem ar tērauda sirdīm”.
Sarkanās armijas goda ierinda stāvēja klusa, bet ne nejūtīga, kad viņu maršals paņēma zobenu un pacēla to skūpstam. Varēja redzēt, ka viņš dziļi aizkustināts.
Pēc tam, kad Staļina īsā pateicības runa bija pārtulkota, viņš nopietnu seju apgāja apkārt galdam pie tēva un parādīja tam zobenu
Čerčils turēja maksti, kamēr izvilka 50 collas garo zobena asmeni.
“Viņiem patiešām bijušas tērauda sirdis,” murmināja tēvs.
Ar klikšķi zobens atgriezās makstī.
Pēc šī abu vislielākās saprašanās mirkļa Čerčils un Staļins devās laukā terasē, lai fotografētos kopā ar tēvu. Tad atkal atsāka politiskas sarunas, kamēr es mazliet nosnaudos tēva kabinetā.
Pēc septiņiem ienāca tēvs un pamodināja mani. Bet šoreiz arī viņš bija krietni noguris. Viņš nopūtās un paņēma no manis cigareti.
“Viņš prot rīkoties — Staļins. Viņš neizlaiž spēles bumbu no acīm.”
Tēvs runāja lēni un domīgi. “Taisni prieks sastrādāt ar viņu. Nekā lieka. Viņš izskaidro apstākļus un paliek pie sava.”
“Invāzija?”
“Taisni par to viņš runāja.”
“Angļiem joprojām iebildumi?”
“Nu… tagad Vinstons runā par divām operācijām reizē. Liekas, viņš redz, ka nav vairs nozīmes pretoties rietumu invāzijai. Ģenerālis Maršals jau novests tādā stāvokli, ka tikai skatās uz Čerčilu, it kā nevarētu vairs pats savām ausīm ticēt.”

Tēvs iesmējās. “Ja vispār ir kāds amerikāņu ģenerālis, ko Vinstons nevar ieredzēt, tad tas ir Maršals. Un, protams, nav īpaši jāpaskaidro, ka tas tāpēc, ka Maršalam taisnība”.
“Kā tad Čerčils to iedomājas — divas invāzijas reizē?”
“Vienu rietumos un otru — nu, uzmini pats, kur?”
“Balkānos?”
“Saprotams.” Tēvs atkal iesmējās, “Ikreiz, kad premjers aizstāvēja iebrukumu Balkānos, visiem apspriežu telpā bija skaidrs, ko viņš īstenībā domā. Visi zināja, ka viņš visvairāk norūpējies par to, kā nogriezt Centrālo Eiropu, lai sarkanā armija netiktu Austrijā un Rumānijā, pat ne Ungārijā, ja tas būtu iespējams. Staļins to zināja, es to zināju, visi zināja …”
“Vai neviens to neteica?”
“Eliot, mūsu štābu šefi ir pārliecināti par vienu lietu — vienīgā iespēja iznīcināt pēc iespējas daudz vāciešu, nezaudējot pārāk daudz pašu karavīru, ir sarīkot vienu lielu koncentrētu iebrukumu un tad kaut viņus ar visiem mūsu līdzekļiem. Man tas arī skaidrs. Krusttēvam Džo tas arī skaidrs. Visiem mūsu ģenerāļiem tas skaidrs. Tas ir visātrākais ceļš uz uzvaru. Tas viss. Nelaime tikai tā, ka angļu premjeri pārāk daudz domā par to, kāda būs pasaule pēc kara un kas notiks ar Angliju. Viņam bail, ka krievi varētu kļūt pārāk stipri.

Tēvs smaidīja, bet smaids nebija laipns. “Es neredzu nekāda iemesla upurēt amerikāņu dzīvības, lai pasargātu angļu financiālās intereses kontinentā. Mēs karojam, un mūsu uzdevums ir uzvarēt tik ātri, cik iespējams. Ej domāju — es ceru — ka viņš tagad būs sapratis to reiz par visām reizēm.”
Kādu vakaru Staļins rīkoja dineju. Bez tēva un Čerčila viņš vēl bija ielūdzis Īdenu, Molotovu, Herimenu, Hopkinsu, Klarku, Keru un visus tulkus. Es nebiju ielūgts, bet, kad pasniedza pirmo ēdienu, mani pa atvērtām durvīm ieraudzīja kāds krievu slepenā dienesta ierēdnis, kas stāvēja aiz Staļina. Viņš noliecās un čukstēja Staļinam ausī. Maršals pacēla galvu un paskatījās uz mani.
Ātri steidzos no priekšnama pazust.
Bet Staļins jau bija piecēlies, lai sauktu mani. No viņa kustībām skaidri nopratu aicinājumu piedalīties dinejā. Kāds tulks arī tūlīt apstiprināja to pašu vārdiem. Staļins panāca pretim, saņēma mani aiz rokas, ieveda zālē un apsēdināja starp Īdenu un Herimenu.
Tā iznāca piedalīties dinejā. Šai pirmajā krievu stila banketā, kur piedalījos, redzēju pats savām acīm, ka visi nostāsti par šādiem sarīkojumiem bijuši patiesi. Vienīgais runas veids bija ar tostiem. Tas var šķist dīvaini, bet, ja vien varat panest alkoholu, tad paši redzētu, ka arī tā var labi līksmoties. Tādējādi, pat ja gribat teikt kaut ko par tik parastu tematu kā laika apstākļiem, jums jāsaka:
“Es gribētu izsaukt tostu uz lielisku laiku, ko esam baudījuši!” Visi piecelsies un iedzers. Arī tā laba sistēma.
Tādā situācijā vodka var kļūt nelāgs draugs, bet es ievēroju, ka Staļins dzēra savējo visu sarīkojuma laiku. Viņa glāzi pildīja no īpašas pudeles. Tur nebija ūdens. Vienreiz viņš piepildīja manu glāzi no savas pudeles, lai to izdarītu, apnākdams apkārt visam galdam. Ja šis dzēriens nebija vismaz 100 procentīgs spirts, tad es patiešām negribētu, lai man reiz būtu jādzer īstā manta.
Uz viesību beigu galu krusttēvs Džo izsauca nezkuro tostu. Šoreiz par nacistu kara noziedzniekiem.
“Es ierosinu visātrāko tiesu visiem Vācijas kara noziedzniekiem — tiesu eksekūcijas rotas priekšā. Dzeru uz mūsu vienprātību aizekspedēt viņus no šīs pasaules tikpat ātri, cik ātri mēs tos sagūstīsim, viņus visus, un viņu skaits nedrīkst būt mazāks par
50 000!”
Čerčils ātri kā zibens bija kājās. Premjers visu tostu laiku bija dzēris savu iemīļoto brendiju, un pat tik rūdīts vīrs kā viņš juta, ka viņa mēle drusku ķeras. Viņa seja un pakausis bija pietvīcis.
“Šāda izturēšanās ir taisni pretēja angļu uzskatiem par taisnīgumu!” viņš sauca. “Es domāju, ka nevienam, vai viņš būtu nacists vai nenacists, nebūtu jāstājas eksekūcijas rotas priekšā bez taisnas tiesas, vienalga, kādi pierādījumi par viņa darbību arī mums būtu!”
Tēvs, kas bija smaidījis, tomēr juta, ka stāvoklis saspīlēts un tāpēc nolēma nogludināt to ar joku.
“Kā parasti,” viņš teica, “liekas, ka man būs jāuzņemas strīdus starpnieka loma. Varbūt, ka mēs 50 000 vietā varam vienoties par mazāku skaitu. Vai teiksim — 49 500?”
Amerikāņi un krievi smējās, bet angļi sēdēja stingām sejām. Tad Staļins turpināja tēva kompromisa joku, jautādams visapkārt galdam, vai būtu vēl kādi priekšlikumi. Cerēju, ka viņš apmierināsies ar atbildēm, ko iegūs, iekams sasniegs mani, bet viņš neatlaidās. Beidzot bija mana kārta.
“Labi,” es teicu, “vai viss šis jautājums nav diezgan akadēmiskas dabas? Pēc manām domām būs tā: kad mūsu armijas sāks iet uz priekšu no rietumiem un jūsu armija nāks no austrumiem, tad krievu, amerikāņu un angļu karavīri atrisinās visus jautājumus lielākajai daļai no šiem 50 000 jau kaujā.”
Staļins labpatikā plati smaidīja, apnāca apkārt galdam, aplika man roku ap pleciem. Tad piepeši jutu, ka dusmīgs pirksts brīdinoši grozās manu acu priekšā.
“Vai gribat bojāt attiecības sabiedroto starpā? Kā jūs iedrošināties šādi runāt?!” Tas bija Čerčils. Viņš bija pārskaities. Laimīgā kārtā dineja drīz pēc tam beidzās, un es pavadīju tēvu uz viņa istabu, lai atvainotos. Galu galā, sabiedroto attiecību bojāšana nav joka lieta. —
Tēvs skaļi smējās. “Neuztraucies,” viņš teica. “Tu runāji pareizi. Vinstons zaudēja galvu. Kad viņš rīt pamodīsies, viņš būs visu aizmirsis.”
Nākošā dienā bija Čerčila dzimumdiena — sešdesmit devītā. Vakarā bija paredzēta liela dineja angļu vēstniecībā. Pēdējā trīs lielo tikšanās ar štābu priekšniekiem bija nolikta pl.16,00 pēc pusdienas.
Kad sēde ap 18,15 beidzās, ierados pie tēva parunāties, kamēr viņš atpūtās Čerčila dinejai.
“Vienojāmies,” viņš laimīgs teica. “Beidzot izlēmām, kad sākt rietumu invāziju.”
“Vai pavasarī?”
“Pirmajā maijā. Tā krieviem laimīga diena. Tie viņu lielie svētki, kā pats zini.” Tēvs bija ļoti apmierināts. “Un mēs vienojāmies arī par to, ka būs arī trieciens no Vidusjūras.”
“Tad tomēr Balkānos?” pārsteigts iejautājos.
„Nē. Iebrukums Dienvidfrancijā. Visus uzbrukumus saskaņosim vienlaicīgi, mēs bruksim Francijas ziemeļos un dienvidos, krievi no austrumiem. Es patiešām domāju, ka 1944.gada beigās būs arī kara beigas Eiropā. Ja uzbruksim no visām pusēm, nacisti nevarēs izturēt vairāk kā kādus deviņus mēnešus.”
Nākošā dienā saņēmu dienesta rīkojumu doties uz Tunisu, bet man pēc kādām dienām vēl izdevās no turienes aizlidot uz Kairu un satikt tēvu pirms viņš devās mājās. Satiku viņu gultā. Viņš atpūtās pēc daudzām apspriedēm un lasīja kriminālromānu. Prasīju viņam, kāda bijusi pēdējā diena Teherānā.
“Vai redzēji komunikē, par kuru vienojāmies?” viņš jautāja. Kamēr vēlreiz pārlasīju to, tēvs izteica piezīmes. Viņš teica, ka tas gandrīz tikai viņa vārdiem sacerēts un tīši nav ieturēts parastā diplomātisko frāžu stilā.
“Novērst karus uz daudzām paaudzēm,” es lasīju un pabrīnījos. “Kāpēc uz daudzām paaudzēm? Kāpēc ne uz visiem laikiem?”
“Vienā paaudzē esam pieredzējuši divus karus,” atteica tēvs. “Un pārāk daudzi jau solījuši mieru uz visiem laikiem. Mēs Teheranā vienojāmies, ka mūsu trīs lielvalstis, visstiprākās pasaulē, varētu vienoties par kopīgu ārpolitiku, lai nodrošinātu pasaulei mieru daudzām paaudzēm… Starplaikā man bija vēl saruna ar krusttēvu Džo. Mums diviem vien. Pēc tam, kad viņš teicās gatavs iestāties karā pret Japānu, es…”
“Ko?”
“Skaidrs, mēs runājām par karu Klusā okeānā . . . Liekas, ka to darījām arī jau tad, kad tu vēl biji Teheranā.”
(Beigas; Latvija, Nr.32, 02.05.1947)
“Kāpēc toreiz nekā neteici?”
“Tu jau neprasīji,” tēvs smiedamies atteica.
“Kad tad viņi sāks?”
„Ak, tik drīz vēl nē. Viņš ar mieru sākt karot, tiklīdz varēs pārvest spēkus uz Sibiriju, ja mēs, savukārt, apsolītu sākt rietumu invāziju 1.maijā. Krusttēvs Džo piekrita arī tam, ka Mandžūrija paliks ķīniešiem, un apsolīja pabalstīt Čangkaišeku pret angļiem… Un Pērts Herlijs tagad devies uz Maskavu, lai sarunas turpinātu.”

Grasīdamies piecelties no gultas, tēvs vēl piebilda: “Zini, Eliot, tādi vīri kā Pets Herlijs ir gluži neatsverami. Viņš ir patiesi uzticams. Varu uzticēt viņam uzdevumus, kādus nekad nedrīkstētu uzticēt ārlietu ministrijas vīriem. Zinu, ka uz viņu varu palaisties.”
Domāju par ārlietu ministrijas darbiniekiem, kas bija noveduši tēvu visai grūtās situācijās.
“Tu jau zini,” teica tēvs, “cik daudzreiz ārlietu ministrijas vīri lūkojuši ziņojumus man noslēpt, nobēdzināt, kaut kā aizkavēt tikai tāpēc vien, ka kāds karjeras diplomāts nepiekrīt tam, ko es domāju. Reizēm tāds iespaids, ka viņi strādātu Vinstona labā. Reizēm pat patiešām domāju. ka viņi ir nevis manā, bet Vinstona dienestā.”
“Nedomā tik daudz par viņiem. Lielākā daļa no tiem domā, ka vienīgā iespēja veidot amerikāņu ārpolītiku ir noskatīties, ko dara angļi, un tad to atdarināt.”
Nākošā rītā tēvs man izstāstīja, ka nu galīgi izlemta Turcijas iestāšanās karā. Atkal reiz izlemta. “Savā ziņā tas bija Vinstona pēdējais mēģinājums varītēm izraisīt sabiedroto ofensīvu Balkānos,” piebilda tēvs.
“Cita lieta bija tā, ka mēs lūkojām krusttēvam Džo noskaidrot, ka amerikāņi un angļi nav sabiedrojušies pret krieviem. Ceru, ka beidzot izdevās viņu no šīs iedomas atbrīvot. Vienīgā lieta, kas varētu no jauna sagāzt pasauli pēc šī kara, būtu tā, ka pasaule no jauna sašķeltos.
Krievija pret Angliju un mums. Tagad mūsu lielais uzdevums būt par vidutāju starp Krieviju un Angliju.”
5. Gatavošanās Jaltai
1944.gada rudenī ierados tehniskā misijā Vašingtonā. Tiku arī mājās un satiku tēvu, kas bija krietni noguris vēlēšanu kampaņā. Jautāju viņam, vai nav gaidāma jauna trīs lielo tikšanās.
“Jā. Būs jāsatiekas. Domāju, ka vienosimies par janvāra beigām. Patiesībā vienīgās grūtības sagādā jautājums, kur satikties. Staļins ļoti grib, lai tas notiktu Krievijā.”
“Atkal!”
“Jā. Viņa prasību grūti noraidīt. Viņš ir sarkanās armijas virspavēlnieks, un sarkanā armija patiešām virzās uz priekšu.”
Dažas dienas vēlāk ienācu pie tēva no rīta. Viņš rakņājās pa oficiāliem ziņojumiem, rīta laikraksti bija izmētāti un nervozi saburzīti uz galda un grīdas.
“Grieķija,” viņš teica. “Angļi. Angļu spēki cīnās pret partizāniem, kas karojuši pret nacistiem visus šos gadus.” Viņš nemaz nelūkoja slēpt savu sašutumu. “Kā gan angļi var kaut ko tādu iedrošināties. Šis ir viņu konservatīvisma kalngals!”
Tad tēvs piebilda. “Bet, man šķiet, ka es šai lietā nekā nevarētu labot.”
“Vari publicēt savu paskaidrojumu”.
“Un nosodīt angļus?” Viņš pakratīja galvu. “Vēl nē. Būs laika diezgan runāt par to, kad februārī satikšu Vinstonu. Un bez tam…”
Tēvs piepeši mainīja sarunas tematu. “Tu atceries, pirms kāda gada te vizītē bija Holandes karaliene Vilhelmīna. Un mēs sākām sarunas,” viņš smējās, — “nudien esam runājuši par holandiešu koloniju likteni pēc kara. Par Javu, Borneo, visu Holandes Austrumindiju.”
Tēvs mazliet atvilka elpu, pirms turpināja: “Eliot, viņa piekritusi tam, ka holandieši ies pa to taku, ko mēs esam ieminuši Filipīnu gadījumā. Pēc japāņu sakaušanas visām Austrumindijas tautām garantēs domīniju tiesības ar pašnoteikšanos.
Tiklīdz viņu valdības būs nodibinājušās, tautas pašas varēs lemt par to vai grib būt pilnīgi neatkarīgas. Tas ir noteikti solīts. Un iedomājies, kādu lūzumu tas radīs angļu politikā. Iedomājies, ko tas nozīmēs Staļinam! Kā tas pierādīs viņam, ko var paveikt rietumu nācijas pēckara pasaulē!”
Ar Jaungadu atgriezos pie darba Eiropā. Janvārī Harijs Hopkinss ieradās Francijā, un, starp citu, pateica, ka lielo trīs tikšanās nolemta Jaltā, ka tēvs jau ir ceļā uz karakuģa ‘Quincy’.
Tēvs bija vēlējies, lai es atkal būtu viņa adjutants, bet tomēr nebija iesniedzis pieprasījumu kara ministrijai, jo paredzēja, ka republikāņi tad sacels milzu brēku.
Harijs piebilda, ka šī droši vien būs pēdējā lielo tikšanās pirms kara beigām. Tēvs gribot, lai Staļins, Čerčils un viņš pats vienotos jau par miera mašinēriju, lai no kara darbības izbeigšanās brīža uzvarētās tautas nekavējoties sāktu mācīties savu noziegumu sekas. Tēvs bez tam katrā ziņā gribēja garantijas tam, lai pēc nacistu likvidēšanas un mūsu militāro valdību iecelšanas valdību
virsnieki nebūtu tikai pagaidu komandieri, kuru vienīgā interese būtu atjaunot Vācijas karteļus.
Nākošā dienā Harijs devās uz Romu, lai no turienes lidotu tālāk uz Jaltu. Sūtīju ar viņu sveicienus tēvam. Man šoreiz piedalīšanās konferencē nebija lemta. Man nebija arī lemts vēl reiz redzēt tēvu dzīvu.

===============

Jaltas ēnā. Jānis Rolavs. Londonas Avīze, Nr.1463, 14.02.1975
Šā gada februārī paiet 30 gadi kopš Jaltas konferences. Jalta bija tā vieta, kur 1945.gadā no 4. līdz 11.februārim rietumu sabiedrotie, paredzot drīzu uzvaru pār Hitleru, kapitulēja Staļinam, atstājot 11 Eiropas valstis par laupījumu krievu koloniālai impērijai. Jaltas konferencē miljonu cilvēku nākotni Eiropā izlēma «trīs lielie» — Staļins, Čerčils un jau nāves apzīmogotais Ruzvelts, kuru 3.februāri Livadijas pilī Jaltā nogādāja uz nestuvēm, un kas mira tikai 60 dienas vēlāk. Viņa tuvākais padomdevējs Harijs Hopkinss bija vēža slimnieks ar mākslīgu kuņģi, bet Ruzvelta militārais adjutants Vatsons mira jau atceļā no Jaltas. Amerikāņu delegācijā ietilpa arī Aldžers Hiss, kuru 1949.gadā atmaskoja kā krievu aģentu, kas bijis pakļauts padomju ģenerālim Valteram Krivicam; viņu 1950.g. 22.janvāri zvērināto tiesa Ņujorkā vienbalsīgi notiesāja ar 5 gadiem cietumā.
Jaltas konference deva krieviem iespēju aprīt trīs Baltijas valstis, daļu no Somijas, Polijas, Vācijas, Rumānijas un pakļaut
daudzas citas zemes Austrumeiropā.

Bez tam par kara pieteikšanu Japānai Ruzvelts Staļinam piedāvāja Sahalinas pussalas dienvidu daļu un Kuriļu salas, Dairenas
ostu Kvantungas pussalā un rakstisku piekrišanu par visas Mandžurijas piešķiršanu krieviem. Ne par velti Staļins uz Jaltu bija
licis nosūtīt 16 tonnu kaviāra, un 8.februāra dinejā, kad Staļins jau bija sasniedzis daudz, tika pasniegti 20 ēdieni.
Jaltas konference notika laikā, kad padomju armijas varēja ziņot par lielām uzvarām vācu austrumfrontē.

Tās plānos ietilpa vienošanās par nepieciešamo stratēģiju, lai ātrāk nobeigtu jau turpat 6 gadus ilgušo karu. Otrkārt, bija jāpanāk izšķirīgs lēmums, ko darīt ar Vāciju, kad Hitlera vairs nebūs.
Konference notika Livadijā, agrākā cara Nikolaja II vasaras rezidencē. Amerikāņiem Staļins bija ierādījis Livadijas pili, bet angļiem Voroncova villu 5 km attālajā Alupkā. Krievi apmetās Koreisa villā, kas reiz bija piederējusi Raspuķina slepkavam kņazam Juzupovam un atradās apmēram vidū starp Livadiju un Voroncova villu. Šo triju apmetņu izvēle bija rūpīgi pārdomāta: Staļins nevēlējās, lai angļu un amerikāņu delegācijas dzīvotu zem viena jumta, varētu savā starpā sarunāties un tad kopīgi uzstāties pret krieviem. Koreisas villai atrodoties pie ceļa starp Livadiju un Alupku, bija vieglāk kontrolēt amerikāņu un angļu savstarpējo satiksmi.
Bez tam saspīlējumi starp Londonu un Vašingtonu nebija Staļinam nezināmi.
Ceļā uz Jaltu Ruzvelts un Čerčils satikās Maltā, lai izlīdzinātu nesaskaņas militārajos plānojumos. Čerčils bija izbijies par Ruzvelta veselības stāvokli, bet citkārt laipnais ģenerālis Maršals, izskaidrojoties ar angļiem, kļuva ārkārtīgi nesavaldīgs, un tur esot piedzīvots viņa vienīgais dusmu izpaudums visā kara laikā. Beidzot Eizenhauera plāns tika pieņemts visā kopumā. Visas pārējās domstarpības atlika malā. Čerčila neatlaidība Ruzveltu tik ļoti kaitināja, ka britu premjers dusmīgi atstāja sēdi.
Jaltas konferenci atklāja 4.februāri, bet pirms tam jau Staļins apmeklēja Ruzveltu un apspriedās par stāvokli frontē, nolemjot, ka Eizenhauers uzņems tiešus sakarus ar padomju galveno komandpunktu. Atklājot konferenci, Staļins ierosināja nodot vadību uz visu konferences laiku Ruzveltam, atsakoties no parastās rotācijas sistēmas. Tas bija gudrs psīholoģisks vilciens, tas pastiprināja amerikāņu pārākuma sajūtu un radīja distanci pret britiem, līdz ar ko jau no paša sākuma Staļinam bija piešķirta šķīrējtiesneša un vidutāja loma.
Pēc Ruzvelta ievadrunas konferenci ievada divi referāti. Pirmo nolasa ģenerālis Antonovs par austrumu fronti, otru — ģenerālis Maršals par rietumu fronti. Uz Staļina jautājumu Maršals paskaidro, ka Eizenhauera rīcība ir 89 divīzijas, no tām viena trešdaļa tanku divīziju. Vienā pašā Reinas frontē atrodoties 10 000 tanku un 4000 lidmašīnu. Te Staļins piebilst, ka krieviem fronte esot 180 divīziju. Tad Čerčils pirmo reizi ņem vārdu un piebilst, ka angļu un amerikāņu karaspēka stiprums pastāv apbruņojumā un kvalitātē.
Vakarā Ruzvelta “biljarda istabā” dod dineju 15 personām. Pirmo tostu uzsauc Čerčils uz “simtgadīgu mieru”. Staļins arī atbild ar tostu mieram, bet piebilst, ka vienīgi trīs lielie varot to nodrošināt.
Ruzvelts atzīst, ka lielvalstis nes lielāko atbildību, un ap šo galdu sapulcētiem trim lielajiem jādod miera noteikumi. Bet tad viņš paceļ glāzi “uz mazo nāciju tiesībām”.
Nākošajā tostā Staļins atbild, ka “Dienvidslāvijai un tai līdzīgām mazam zemēm nav nekādu tiesību sēdēt pie šī galda. Jeb vai jūs vēlaties Albānijai tādu pašu statusu kā Savienotajām valstīm? Ko gan Albānija šai karā paveikusi, lai prasītu sev šo vietu? Mums trim jānosaka pasaules miera nodrošināšana.”
Te Čerčils nāk ar asu piezīmi: «Ērglim jāļauj dziedāt mazajiem putniem, neprasot, kāpēc tie dzied.»

Tad Ruzvelts sniedz garāku paskaidrojumu, ka mazo nāciju problēma nav tik vienkārša, kā izskatās. “Piemēram, Amerikā mums ir liels skaits poļu, kam vitālas intereses Polijas nākotnē.” — “Bet no jūsu 7 miljoniem poļu tikai 7 tūkstošiem ir Polijā vēlēšanu tiesības,” iebilst Staļins.

Čerčils uzskata par labāku novirzīt sarunas uz citu tematu un uzdzer uz “visu zemju proletāriāta masām”. Viņu pēc tam zobo, ka angļu konservātīvais uzdzēris uz proletāriešu veselību.
Īstais konferences darbs sākas 5.februārī. Notiek trīs svarīgas apspriedes: militāristu apspriede, diplomātu apspriede, kurai jānoformulē vienošanās teksti, un kopsēde. Pie šīs sistēmas paliek arī visā konferences laikā.

Kopsēdē aplūko Vācijas turpmāko likteni, un Čerčilam izdodas izcīnīt Staļina piekrišanu franču okupācijas joslai, bet gan ar noteikumu, ka amerikāņi un angļi savukārt atteiksies no kādiem savu okupāciju joslu novadiem par labu Francijai. Seko strīdi par krievu pieprasītajām reparācijām, no kurām amerikāņi atsakās.
6.februāris kopsēdē ir Ruzvelta diena, jo darba kārtībā ir viņa lielais sapnis par Apvienotajām nācijām, bet drīz Čerčils ar Staļinu nonāk asos strīdos par mazo tautu tiesībām Apvienotajās nācijās brīvi izteikt savas sūdzības. Krievi prasa lielvalstīm veto tiesības pat pirms kāda jautājuma apspriešanas un debatēm. Pēc pārtraukuma seko karstas debates par Polijas robežu un valdības jautājumu.

Čerčils prasa pilnīgi neatkarīgas Polijas atjaunošanu, bet Staļins prasa atzīt Ļubļinas poļu valdību. Uz Hopkinsa ieteikumu Ruzvelts pārtrauc apspriedi, un trīs lielie saīguši atstāj sēdes telpu.
7.februārī Staļins pieprasa Apvienotajās nācijās vēl trīs papildu vietas: Ukrainai, Baltkrievijai un Lietuvai, “kas karā panesušas visbriesmīgākās ciešanas” un kopš 1944.gada esot “autonomas valstis ar savām valdībām un ārlietu ministriem”.
Padomju Savienībai neesot arī iebildumu pret britu domīniju — Austrālijas un Kanādas pielaišanu. Uz to Čerčils atbild, ka tās jau kopš 25 gadiem ir neatkarīgas un piedalījušās karā pret Vāciju.
Nozīmīgākā diena ir 8.februāris, kad ārlietu ministru apspriedē vienojas pirmo Apvienoto nāciju sanāksmi sasaukt 25.aprīlī. Seko diskusijas par Irānas, Dienvidslāvijas, Austrijas robežām un vēlreiz par reparāciju jautājumiem. Sarunā starp Staļinu un Ruzveltu prezidenta darba istabā, klāt esot Molotovam un Herimenam, panāk vienošanos, ka Krievija trīs mēnešus pēc Vācijas sakāves pieteiks Japānai karu, un jau tagad amerikāņi varot sākt iekārtot savus aviācijas atbalsta punktus Komsomoļskā un Nikolajevskā, kā arī Amūras lejtecē.

Ruzvelts ar plašu žestu novēl krieviem pusi Sahalinas, Kuriļu salas, Dareinas ostu un Mandžūrijas dzelzceļu. Ruzvelts pieprasa atļauju amerikāņu gaisa spēkiem izmantot zināmus lidlaukus Budapeštas tuvumā akcijām pret Vāciju.
Ruzvelts staro apziņā, ka sasniedzis abus savus galvenos mērķus: Apvienoto nāciju dibināšanu un Krievijas līdzdalību karā
pret Japānu; viss cits viņam mazsvarīgs.
Arī Staļina acīs spoguļojas apmierinātība, jo viņš ir ieguvis visvairāk.

Čerčilam nav radusies nekāda neuzticība par to, ka Ruzvelts un Staļins viņu atstājuši aiz durvīm.
Kopsēdē visi pieņem ārlietu ministru ieteikto termiņu AN sasaukšanai 25.aprīlī. Īdens un Ruzvelts uzņemas atbalstīt krievu lūgumu pielaist Ukrainas un Baltkrievijas republikas. Par Lietuvu vairs nav runas. Poļu valdības jautājums atkal nonāk strupceļā. Krievi pastāv, ka pašreizējā Varšavas-Ļubļinas valdība paplašināma, pieaicinot klāt “citus demokrātiskus elementus”, Čerčils saka: “Es nekad neatzīšu Ļubļinas valdību, vienalga zem kādas maskas. Es atgādinu, ka Itālijas rietumu frontē atrodas 15 000 vīru stipra poļu armija, kas drošsirdīgi cīnījusies par mūsu kopējo lietu. Tā uzskatītu Ļubļinas valdības atzīšanu par nodevību, jo Londona atzīst Anglijā esošo eksila valdību.” Jautājumu vēlreiz nodod ārlietu ministru studijām.

Vēl skar Grieķijas un Dienvidslāvijas nākotni, bet stundu pēc sēdes seko lielā dineja, uz kuru ielūdzis Staļins un kas pieminēta raksta sākumā.
9. februāra kopsēdē Molotovs ieteic grozīt amerikāņu memorandā vietu par valdības izveidošanu Polijā šādi: “Pašreizējā Polijas republikas provizoriskā valdība jāpārorganizē uz plašākas bāzes, iekļaujot tajā demokrātiskos vadītājus pašā Polijā un tos, kas atrodas ārzemēs. Pēc šīs paplašināšanas šī valdība sauksies par “Polijas nacionālas vienības provizorisko valdību”.

Molotovs ir pret amerikāņu ārlietu ministra Stetiniusa ierosinājumu, ka brīvām vēlēšanām Polijā jānotiek triju lielo kontrolē, jo tas varot “apvainot” poļus. Stetiniuss paskaidro, ka padomju un amerikāņu delegācijas esot vienojušās par krievu ierosināto reparāciju summu 20 miljardu dolāru apmērā, no kuriem 50 proc. saņemtu Padomju Savienība, bet britu delegācija joprojām atsakās pieņem kādu noteiktu reparācija summu.

Aplūkojot dienvidslāvu jautājumu, Čerčils nonāk strīdū ar Staļinu par to, vai Tito ir diktators, vai nē. Čerčils iekaist vēlreiz, kad
ir skarts jautājums par britu impēriju. Čerčils prasa, kāpēc krievi pretojas amerikāņu un angļu novērotāju sūtīšanai uz Poliju, no kurienes neesot iespējams saņemt nekādu informāciju par to, kas tur notiek. Staļins šo prasību noraida.
Turpretī bez nopietnas pretestības pieņem amerikāņu sacerēto “Deklarāciju par atbrīvoto Eiropu”, kuras svarīgākā vieta skan šādi:

Kārtības atjaunošana Eiropā un saimnieciskās dzīves atdzīvināšana sasniedzama ar tādu rīcību, kas atbrīvotajām tautām palīdz novērst pēdējās nacisma un fašisma pēdas un radīt demokrātiskas institūcijas pēc viņu pašu izvēles. Tas ir Atlantijas čartas princips — visu tautu tiesības izvēlēties valdības formu, kādu tās vēlas, suverēno tiesību atjaunošana un pašpārvalde tām tautām, kurām agresori to ar varu nolaupījuši. Trīs lielvalstis kopīgi palīdzēs atbrīvotajām Eiropas tautām radīt priekšnoteikumus iekšējam mieram, īstenot tūlītēju rīcību posta mazināšanai, dibināt pagaidu iestādes ar valdību pilnvarām, lai tās reprezentētu visu iedzīvotāju demokrātiskos spēkus un būtu saistītas ar pienākumu iespējami drīz rat brīvi vēlētas tautas gribai atbildīgas valdības…”
Šī deklarācija ir apspiestajām tautām ļoti izdevīga, bet bailēs no atomkara rietumu lielvalstis nav parādījušas drosmi prasīt, lai krievi izpildītu savas saistības un Jaltā dotos solījumus. Un tā šī Jaltas deklarācija ir palikusi par vienu no vistukšākiem un apkaunojošākiem papīra gabaliem diplomātijas vēsturē.
Tālāko konferences gaitu nācās stipri sasteigt, jo Ruzvelts katrā ziņā gribēja atstāt Jaltu vēlākais svētdienas vakarā, lai sastaptos svarīgās apspriedēs ar Ibn Saudu, Haile Selasi un Faruku. Staļins bija apmierināts, jo oficiālais konferences dokuments pat nemin Polijas robežas. Uz Hopkinsa zīmītes pamata Ruzvelts piebilst, ka lūgs ārlietu ministrus parūpēties par formulējumu.

Ruzvelts atstāj nogurušu iespaidu. Viņa seja iekritusi, skatiens apmaldījies. Viņš neslēpi vēlēšanos izbeigt apspriedes par spīti Čerčila iebildumiem.
Tieši 60 dienas vēlāk pirms savas nāves Ruzvelts vēl paguva aptvert savas kļūdas, kad bija noskaidrojies, ka Maskava atzīs Polijā vienīgi Ļubļinas komitejas valdību.
Viņš tad rakstīja Staļinam rūgtuma pilnu vēstuli.

Stundu pirms savas nāves savā pēdējā telegrammā Čerčilam Ruzvelts rakstīja: “Samazināsim krievu problēmu, cik vien iespējams. Katrā ziņā mums jāpaliek stipriem”.
Bet izlietu ūdeni nevar sasmelt, un grūti no plēsoņas nagiem izpestīt sagrābto upuri. Rietumu sabiedrotie 1945.gadā uzvarēja karu pret Hitleru, bet kapitulēja Jaltā Staļinam. Demokrātiskās valstis vēl arvien sēž kopā pie viena galda ar Austrumeiropas apspiesto tautu leļļu valdībām Apvienotajās nācijās, kas nodibinātas Jaltā, bet apspiestajām tautām 30 gadus ir bijis jādzīvo Jaltas ēnā, apspiestībā, varmācībā un krievu izmantošanā.
Lai savu virskundzību Vidus un Austrumeiropā legalizētu, krievi jau otru gadu nopūlas panākt savu iekarojumu atzīšanu Eiropas drošības konferencē. Vai brīvās demokrātiskās valstis beigās kapitulēs krievu prasībām, lai pēc tam vēlreiz valstu galvas satiktos Helsinkos, un Helsinki kļūtu par jaunu Jaltu, rādīs tuvākā nākotne.

============

Baltijas jautājums Jaltas protokolos. Laiks, Nr.26, 30.03.1955; Londonas Avīze, Nr.468, 13.05.1955

Vašingtonā publicētie Jaltas konferences protokoli sastāv no divām daļām. Pirmā daļa veltīta ASV sagatavošanas darbiem pirms
konferences. Otrā daļā protokoli un dokumenti, kas attiecas uz pašu konferenci. Svarīgākie šīs daļas protokoli ir tie, kas atspoguļo triju lielo — Ruzvelta, Čerčila un Staļina — apspriežu saturu.
Protokolu autori: Čarls E.Bolens (Bohlen, tagadējais sūtnis Maskavā), Frimans Matjus (Mattews) un pa daļai Algers Hiss.

Protokolos ir daudz atkārtojumu. Publicētajos protokolos maz jauna, kas nebūtu jau bijis zināms. Tomēr publicējums dod oficiālu versiju, un notikumi parādās spilgtākā gaismā.

Kā dzirdams, daži Jaltas dokumenti joprojām nav nodoti atklātībā.

Tāpēc nav arī zināms, kas aiz kulisēm runāts par Baltijas jautājumu. Protokolos Baltijas valstis, t.i. Lietuva un Latvija, pieminētas tikai dažas reizes garāmejot. Bet uzmanīgi studējot protokolus kļūst skaidrs, ka rietumu valsts vīriem tajā laikā vairs sevišķi nav rūpējis tālāk atbalstīt Baltijas valstu juridisko neatkarību, kas dibinās uz zināmo ASV ārlietu ministra
194
1.g. jūlija deklarāciju.
Ceturtā triju lielvalstu vadītāju kopapspriedē 1945.g. 7.februārī Molotovs iestājās par Ukrainas, Baltkrievijas un Lietuvas uzņemšanu projektētās Apvienotās Nācijās. Agrākās sarunās Dambertonoksā (Dumbarton Oaks) Molotovs bija prasījis vietas Apv. Nācijās visām 16 padomju republikāni, norādot, ka Lielbritāniju pārstāvēs ne tikai Anglija, bet arī domīnijas. Lai sagatavotu ceļu šādai bezkaunīgai prasībai, Staļins iepriekš bija grozījis pat Padomju Savienības satversmi, piešķirot atsevišķam republikām “tiesības” pašām reprezentēties ārzemēs. Kad Padomju prasība atdūrās uz pārāk lielu pretestību Dambartonoksā, Molotovs Jaltā daļēji piekāpās, formulēdams padomju prasību, saskaņā ar Bolena atzīmēm, šādi:
“Padomju Savienībai nav nolūka uzturēt savu prasību tādā forma, ka to izteica Dambartonoksā. Viņa būs apmierināta, ja kā sākotnējus Apv. Nāciju delegātus pielaidīs 3 vai vismaz 2 padomju republikas. Šīs trīs republikas ir Ukraina, Baltkrievija un Lietuva. Viņš domājot, ka visām trim vai vismaz divām esot tiesība piedalīties Apvienotās Nācijās kā sākotnējām loceklēm. Viņš teica, ka būtu lieki ko paskaidrot par Ukrainas, Baltkrievijas un Lietuvas nozīmi lieluma, iedzīvotāju un ārējo attiecību ziņā…”
Prezidents Ruzvelts atzīmējis, ka noklausījies šo Molotova priekšlikumus ar “lielu interesi”, un Čerčils, ka viņam pret padomju prasību esot “lielas simpātijas”. Par to pašu jautājumu runāts arī triju ārlietu ministru apspriedē, un šeit atkal Stetiniuss un Īdens apliecinājis savas “simpātijas” Molotova prasībām. Tomēr Īdens konsekventi runājis tikai par divām republikām. Tā februāra plenārsēdē “lielie trīs” galu galā vienojās ieteikt Ukrainu un Baltkrieviju par AN locekļiem. Protokolos nav atrodami nekādi norādījumi, kādus motīvus Amerikas un Anglijas valsts vīri lietojuši, noraidot Lietuvas “kandidatūru”.

Fakts tomēr ir, ka Maskavai nav izdevies Jaltā iecerētais triks, aplinkus ceļā iegūt Baltijas valstu aneksijas juridisku atzīšanu no ASV un Anglijas.
ASV un padomju štābu priekšnieku apspriedē 8.februārī pārrunāts jautājums par Pad.Savienības iesaistīšanos karā pret Japānu, kad Vācija būs uzvarēta.
Ģen. Antonovs apspriedē apgalvojis, ka Sarkanā armija jau izstrādājusi plānus, bet ka vēl neesot iespējams pārvest karaspēku uz Tālajiem austrumiem, jo visi spēki, ieskaitot tos, kas cīnījās Somijā un Latvijā, tagad atrodoties kaujās austrumu frontē. Tas pats Antonovs, runādams 4.februārī par Sarkanās armijas kaujas kustību austrumu frontē, pieminējis, ka Kurzemes frontē cīnoties 3 tanku divīzijas un 28 (kājnieku) divīzijas.
Jaltas protokolos atrodas garš ziņojums, ko toreizējais ASV vēstnieks Maskavā Harimens, 1945.g.10.janvārī sūtījis ASV ārlietu ministram. Tur viņš sniedz šādas ziņas repatriācijas jautājumā:
“Maskava izrāda jo lielu interesi par repatriantiem, kuros ieskaita visu kategoriju padomju pilsoņus vai personas, kuras par tādiem uzskata, sevišķi interesēdamās par tiem, kas atrodas starp vācu kara gūstekņiem sabiedroto rokās. Ir nodibināta speciāla komisija repatriācijas paātrināšanai.
Lielu nepatiku rada ziņojumi, ka daudzi no šiem cilvēkiem (t.i. bēgļiem) nevēlas atgriezties, un ka ārzemju autoritātes šādas vēlmes it kā atbalstot. Padomju preses raksti par repatriantu siltu sagaidīšanu tomēr nesaskan ar vēstniecības novērotāju ziņojumiem, kas vēl atrodas ārzemēs. Iedzīvotāju apmaiņa gar rietumu robežām turpinās.”
“(Krievu) Prese velta daudz telpu arī stāstiem par strauju jaunuzbūvi Baltijas valstīs, pie reizes nikni uzbrūkot “buržuju-nacionālistu” elementiem kā tur, tā Ukrainā. Ir skaidrs, ka nacionālistu atliekas joprojām turas šajos apgabalos un dara padomju iestādēm daudz rūpju.”
R. S.
========

Kā Potsdama dzemdēja Auksto karu. James A. Warren, 07.19.15

Starp Vācijas krišanu un Japānas pakļaušanu Trūmens, Čerčils un Staļins tikās uz divām nedēļām Berlīnes priekšpilsētā, lai apspriestu Eiropas likteni. Tad lietas gāja uz silto pusi.

Pirmajās “Lielās Trijotnes” tikšanās pēc Vācijas sakāves 2.Pasaules karā nebija “nekādu pārslogotu sarunu pusdienās un vakariņās starp noteiktajām tikšanās reizēm, kā bija noticis agrākajos sammitos,” raksta vēsturnieks ‘Herbert Feis’s. Kopīga ienaidnieka esamība un bīstamais kopējais uzdevums – uzvarēt nacistisko kara mašīnu – iedabūja Padomju Savienību “Varenā Aliansē” ar tās zvērinātiem ienaidniekiem-kapitālistiem – Savienotajām Valstīm un Lielbritāniju.

Bet tagad Ruzvelts, apburošais patrīcietis, kurš tik izdevīgi bija kalpojis kā buferis starp runīgo un kareivīgo Čerčilu un rupjo un mīklaino Staļinu, bija miris. Viņu aizvietoja viņa bijušais viceprezidents Harijs S.Trumens. Diemžēl, šis no galantērijas tirgoņiem nākušais politiķis no Misūri gandrīz nemaz nepārredzēja kara politikas ainu kopumā un smalkajās sarunās ar krieviem īpaši. Ārlietās Trumenam iepriekšējas pieredzes nebija, izņemot viņa priekšzīmīgu dienestu 1.Pasaules karā kā artilērijas kapteinim.

Tagad, 1945.gada jūlijā, klusajā Berlīnes priekšpilsētā Potsdamā, bija laiks būvēt jaunu Eiropu un ilgtspējīgu mieru, glābjoties nacionālās pašnoteikšanās, brīvu vēlēšanu un likuma varas principos – vismaz par to principā vienojās Jaltā, kur pēdējo reizi bija tikušies Ruzvelts, Staļins un Čerčils. Ķeza bija, kā visai interesanti izteicās Feiss, tagad uzvarētāju “domas bija aizmēzis aukstais savstarpējās neuzticības un nepatikas sniegs”.

Plašās atšķirības ideoloģijas, vēstures un pasaules uzskata jomā starp Austrumiem un Rietumiem vienošanās panākšanu padarīja sātaniski grūtu, ja nerunājam par pārrunu vietas izkārtošanu – un, protams, par to, ka nacistu virspavēlniecība par tās šaušalīgajiem noziegumiem ir stingri jāsoda.

Karam ejot uz beigām, Trumena padomnieki bija savam jaunajam bosam skaidrojuši, ka Staļins gan smalki, gan rupji ir pielabinājies, ka viņš turpinās runāt par demokrātiju un pašnoteikšanos, kamēr viņa plašais slepenais un izspiedzes aparāts metodiski darbojās visas Eiropas, Rietumu, kā arī Austrumu inficēšanā ar komunisma vīrusu. Sarkanarmija un izslavētā NKVD – slepenpolicija – jau iznīcināja rietumnieciskās, demokrātiskās politiskās partijas bijušajās Vācijas satelītvalstīs Bulgārijā un Rumānijā.

Čerčils dedzīgi protestēja pret padomju vardarbību šajās valstīs un citur Austrumeiropā. Britu premjerministrs rosīgi iebilda arī pret to, ka britu un amerikāņu novērotāju kustību šajās valstīs cieši ierobežo padomju aģenti. Staļins šīs apsūdzības vēsi sauca par “pasaku blēņām”. Tomēr apsūdzības bija kas cits.

Potsdamā Trumens un Čerčils ar Staļinu ilgi kaulējās par būtiskā detaļām: Vācijas nākotni. Rietumu līderi bija nonākuši pie secinājuma, ka vislabākā aizsardzība pret Vācijas agresijas atdzimšanu ir pēc ilgstošas reformas un pārkvalificēšanās laika atjaunot Vācijas tautai redzamu vietu Eiropas politiskajā un ekonomiskajā dzīvē. Savukārt Staļins vēlējās sadalīt valsti vairākās vāji saistītās pavalstīs, pamatā bez rūpnieciskām kā arī militārām iespējām. Un viņš, šķiet, nosliecās atkārtot Versaļas kļūdu, izvārgušo Vāciju apkraujot ar drakoniskiem atlīdzināšanas maksājumiem (20 miljardi ASV dolāru) un pārvedot lielāko daļu no valsts atlikušās industriālās bāzes uz austrumiem uz Padomju Savienību.

Pa to laiku, tā kā sarunas jūlija karstumā virzījās garlaicīgi, Staļins vairāk nekā jebkad agrāk pārliecinājās, ka viņa rietumu kolēģi nolēmuši pie sarunu galda noliegt to, ko Padomju Savienība bija nopelnījusi kaujas laukā.
Tomēr pēc milzīga aizkulišu darba, ko veica sabiedroto ārlietu ministri un viņu diplomātiskie darbinieki, tika noslēgti daži nolīgumi. Galu galā Krievijas spēkavīrs piekrita Rietumu viedoklim, ka Vāciju vajadzētu uzskatīt par vienotu politisko un ekonomisko vienību, taču tās jaunās valdības daba tika atlikta līdz citai dienai.

“Vācu tautai”, kā to apliecināja oficiālā Potsdamas deklarācija, kas tika pasludināta sanāksmes noslēgumā, “tiks dota iespēja sagatavoties iespējamai savas dzīves atjaunošanai demokrātiskā un mierīgā ceļā”. Lai izpildītu šo direktīvu, valsts uz laiku tiks sadalīta amerikāņu, padomju, britu un franču zonās, un katru zonu pārvaldīs virspavēlnieka vadīta okupācijas armija.

Cik vien iespējams, šīs armijas ieviesīs vienotu vispārējo okupācijas politiku, proti, “piecas D”: demilitarizācija, denacifikācija, demokratizācija, decentralizācija un deindustrializācija. Padomju Savienībai tiks atļauts savākt 10-15 procentus no Rietumu zonu rūpnieciskās bāzes, apmaiņā pret lauksaimniecības produktiem, kas Vācijas iedzīvotājiem rietumos ir ļoti vajadzīgi.

Amerikāņi un briti nelabprāt pieņēma Oderas-Neisas līniju kā pagaidu robežu starp Poliju un Vāciju Rietumos, kas nozīmēja ievērojamas Austrumvācijas teritorijas pārcelšanu uz Poliju un vismaz trīs miljonu vāciešu piespiedu repatriāciju uz Rietumu zonām. Lai mīkstinātu triecienu, Staļins solīja, ka Polijas pagaidu valdība pēc iespējas drīzāk rīkos “brīvas un neierobežotas vēlēšanas uz vispārēju vēlēšanu tiesību pamata …, kurās būs tiesības piedalīties visām demokrātiskajām un pretnacistiskajām partijām”, un ka Rietumu prese baudīs “pilnīgu brīvību ziņot pasaulei par notikumiem Polijā”.

Visbeidzot, Staļins apstiprināja Krievijas piekrišanu iesaistīties Klusā okeāna karā trīs mēnešus pēc Vācijas padošanās un atbalstīja ASV, Lielbritānijas un Ķīnas deklarāciju, kas draud japāņiem ar “tūlītēju un pilnīgu iznīcināšanu”, ja tā nepadosies nekavējoties un bez nosacījumiem. (Padomju Savienība dokumentu neparakstīja, jo tai vēl bija jāpasludina karš pret Japānu.)

Draudi nebija izdomājums. Kā Trumens Staļinam Potsdamas apspriedēs atklāja, Amerikas Savienotās Valstis bija tikko uzspridzinājušas pirmo pasaules atombumbu.
Triju valstu vadītāji pasniedza pasaulei Potsdamas deklarāciju par stabila un ilgstoša pasaules miera plānu, taču to vārdi, šķiet, daudziem novērotājiem tajā laikā nebija pārliecinoši. Un ne bez pamata.

(Ilze Ostrovska:

… jautājums par Potsdamas konferences, kurā sadalīja Otrā pasaules kara laupījumu, dokumentu nepieejamajiem pielikumiem. Vai tādi bija vai nebija? Vēsturnieki tūdaļ mani apsūdzēs sazvērestības teoriju atbalstīšanā, taču publiskajā telpā reizēm pavīd indikācijas par to, ka Potsdamas konferences slepenajos dokumentos ir bijusi vienošanās: par to, ka Baltijas valstis un Kēnigsberga tiek nodotas PSRS administratīvajā pārvaldē – Baltijas valstis uz 45 gadiem, Kēnigsberga un apgabals – uz 50 gadiem. Čērčils gan esot bijis kategoriski pret, bet viņš zaudēja vēlēšanās, un viņa teiktais līdz ar to palika nesvarīgs. ASV prezidents Reigans esot PSRS prezidentam Gorbačovam atgādinājis: vienošanās jāievēro. Tieši pēc 45 gadiem, 1990. gada 4. maijā, viss notika: Latvija pieņēma Neatkarības deklarāciju. Ja augšminēto ņem vērā, tad daudz kas attiecībā uz notikumiem pēc 1986. gada iegūst loģiskākas kontūras. Tad ticami šķiet stāsti par to, ka atsevišķi cilvēki no partijas centrālkomitejas garāžas izpirka automašīnas un pazuda nezināmās tālēs, ka drošībnieki savlaicīgi sāka dedzināt papīrus, ka rūpnīcu iekārtas tika izvestas. Tas liek domāt, ka centralizēti tika dots rīkojums būt gataviem administratīvās pārvaldes maiņai X stundā – nosauksim to tā. Un jautājums par to, kurš Tautas frontes laikā «nesa Ļeņina zārku», arī vēl nav skaidrots līdz galam. Varu liecināt, ka Tautas frontes nolikuma pirmais variants tapa kolēģu kabinetā pēc Gorbačova rīkojuma. Viņa komanda ticēja, ka, radot politisku konkurenci PSKP, tiks atdzīvināta ekonomika. Taču vēlāk kompartija zaudēja kontroli pār Tautas frontes veidošanas procesu un notikumu attīstību.

… Bet ļoti daudzi cilvēki bez šaubīšanās ticēja Latvijas Tautas frontes ideāliem. Ļoti limitēts bija to cilvēku loks, kuriem tika dots rīkojums apzināti demontēt padomju varas struktūras un panākt tautas atbalstu šai demontāžai. Pieņemu, ka viņi nezināja par Potsdamas konferences dokumentu slepeno pielikumu esamību, taču, ja atceramies vēsturisko situāciju un tautas noskaņojumu, veikt demontāžu un panākt tautas atbalstu nebija grūti. Latvijas kompartiju Maskavā kūrēja mans aspirantūras kursabiedrs. 1989. gada augustā viņš atbrauca un teica: «Ilze, mi uhoģim.» (Ilze, mēs aizejam – krievu val.) Tajā gadā, kā atceramies, Latvijā nekas sevišķs nenotika. Bet Centrāleiropā – sākot ar Čehoslovākiju un beidzot ar Rumāniju – gan. Kāpēc šo pārmaiņu organizatori nobijās sākt ar Latviju? Pieņemu, ja būtu šaušana, tā pārmestos uz Krieviju, un tad – pilsoņu karš. Tāpēc administratīvās pārvaldes nodošana citās rokās notika relatīvi mierīgi un organizēti. Mēs to saucām par dziesmoto revolūciju. Kamēr liela tautas daļa dziedāja un raudāja piegānītās jūras krastā, tikmēr pragmatiķi pārdeva saražoto preci un vēl derīgās rūpniecības iekārtas. Saprotiet, tās bija divas dažādas pasaules – dziesmotie revolucionāri un revolūcijas izmantotāji. Cilvēkiem bija vajadzīgs emocionālais piepildījums, bet patiesību par to, kas notiek paralēli, neviens negribēja dzirdēt.” https://tencinusarunas.wordpress.com/2017/12/30/par-psrs-valsts-iestazu-darbibas-izbeigsanu-latvijas-republika-balta-ceka/)

Potsdamas miera plāns mieram sāka plīst pa šuvēm jau pirms oficiālās deklarācijas publicēšanas un izplatīšanas. Uz 1947.gadu lielās varas politikas nepastāvīgums padarīja miera plānu ļoti nenozīmīgu, izņemot tirgošanos ar apsūdzībām par paša nolīguma gara un burta pārkāpumiem.
Ja nebūs “kopīgas” Eiropas rekonstrukcijas, tad nebūs sadarbības starp Austrumiem un Rietumiem, lai atjaunotu kara izpostīto Eiropu. Tā vietā, un diezgan ātri, bija ilgstoša un rūgta ģeopolitiskā cīņa starp divām lielvalstīm un to sabiedrotajiem, kas drīz vien kļuva pazīstama visā pasaulē kā Aukstais karš.

Nekaunīgi pārkāpjot Deklarāciju, Padomju Savienība Vācijas austrumu sektorā ātri atjaunoja Vācijas komunistisko partiju, kas pavēles saņēma tieši no Maskavas un izvietoja savus biedrus gandrīz visos nozīmīgajos politiskās un administratīvās varas amatos. Austrumu reģiona prorietumniecisko partiju vadošie locekļi tika efektīvi ielenkti, ieslodzīti ieslodzījuma vietās, deportēti vai nogalināti.

Staļins bija ielicis pamatus pilnīgi atsevišķai Austrumvācijas nacionālajai valstij, veidotai nevis uz Vācijas, bet gan Padomju Savienības tautu iedzīvotāju labākajām tradīcijām un vērtībām.
Šis process tika dublēts Polijā, neraugoties uz bijušās Polijas valdības locekļu trimdā (Londonas poļu) asajiem protestiem, kuri tik daudz darījuši, lai palīdzētu Hitlera sakāvē Rietumos, un lielo un dedzīgo antikomunistisko poļu kopienu Amerikas Savienotajās Valstīs.

Vien četras dienas pēc Berlīnes konferences beigām Amerikas Savienotās Valstis nometa atombumbu Hirosimā. Kad otra bumba padarīja par tuksnesi Nagasaki, Japāna padevās. “Hirošima ir šokējusi visu pasauli,” Staļins teica saviem zinātniekiem, jo viņš iedarbināja apdzīšanas programmu, lai radītu padomju ieroci ar vēl lielāku jaudu. “[Stratēģiskais un militārais] līdzsvars ir iznīcināts … to nevar.”

Bumbas dēļ Staļinam tika liegts tas, ko viņš ļoti kāroja: loma uzvarā un vēl svarīgāk – Japānas okupācija.

Padomju Savienība tūlīt sāka agresīvus, ļoti provocējošus pasākumus, lai pastiprinātu savu stratēģisko pozīciju pret Rietumiem. Staļins atteicās izvest padomju armiju no naftas bagātās Irānas, neskatoties uz to, ka Potsdamā bija apsolījis to darīt līdz 1945.gada beigām. Pēc tam nāca agresīvas padomju prasības attiecībā uz Turcijas teritoriālu piekāpšanos, kā arī jūras spēku bāzēm, kas Padomju valstīm sniegtu efektīvu kontroli pār stratēģiski svarīgajiem Dardaneļu jūras šaurumiem.

Kad ASV lidmašīnu bāzes kuģis kuģoja Dardaneļu virzienā, Staļins atkāpās no savām prasībām attiecībā uz bāzēm un turku teritoriālajām koncesijām. Pēc tam, kad amerikāņi jaunās Apvienoto Nāciju Organizācijas priekšā iznesa Padomju armijas okupāciju IrānāANO pirmajā starptautiskajā krīzē – Staļins uz laiku apstājās un pēc tam klusi izveda karaspēku.

Kāpēc Padomju Savienība pārkāpj savus nolīgumus un pastāvīgi cenšas paplašināt savu ietekmi un varu uz rietumiem ar graujošiem līdzekļiem? Amerikas diplomāti, šķiet, nesaprata, kas ar viņu kara laikā sabiedroto notiek. Spožais Džordžs F.Kenans, amerikāņu ārlietu dienesta jaunākais virsnieks, kurš dziļi pētīja krievu vēsturi, domāja, ka zina. Viņš to izskaidroja 8000 vārdu telegrammā (http://www.history.com/this-day-in-history/george-kennan-sends-long-telegram-to-state-department ), kas 1946.gada februārī rakstīta uz viņa rakstāmgalda vēstniecībā Maskavā.

Padomju nesamierināmība nebija Rietumu provokācijas rezultāts. Drīzāk Padomju līderiem vajadzēja savai tautai ārpasauli rādīt kā naidīgu, jo tas sniedza attaisnojumu represijām mājās, kundzībai Austrumeiropā un upuriem, kādi padomju tautai bija jānes, lai Staļins varētu vēl vairāk paplašināt savu jau ievērojamo militāro un industriālo aktīvu.
Sagaidīt no krieviem savstarpīgumu diplomātiskajās laipnībās būtu neauglīgi. Padomisti turpinās mēģināt paplašināt savu ietekmes sfēru, kad vien un kur vien viņi spēj. Kas bija nepieciešams, kā Kenans vēlāk ierakstīja uz slaveno “Garo telegrammu,” balstītā esejā ‘Foreign Affairs‘, bija “ilgtermiņa, pacietīga bet stingra un piesardzīga Krievijas ekspansīvo tendenču ierobežošana.” Tāpēc, rakstīja Kenans, amerikāņu politikai jābūt koncentrētai uz “atjautīgu un modru pretdarbību mainīgu ģeogrāfisku un politisku problēmu virknē, kas atbilst padomju politikas izmaiņām un manevriem”.

Trumens – tiešām, uz visas ASV ārpolitikas institūcijas fona – atzina Kenana analīzi par spēcīgu, lai neteiktu vairāk. Un viņš uz to reaģēja. 1947.gada 12.martā Trumens izgāja Kongresa kopsesijas priekšā, lai izteiktu savu nostāju attiecībā uz komunistu graujošo darbību. “Šīs valsts ārpolitika un slepenie dienesti”, viņš apgalvoja, “ ir iesaistīta krīzes situācijās, ar ko saskaras Grieķija un Turcija. Viņš pamatoja, ka Grieķija “bija vairāku tūkstošu bruņotu, komunistu vadītu vīru teroristiskas darbības apdraudēta”. Amerikas Savienotajām Valstīm bija jāatbalsta Grieķija, lai tā varētu “kļūt par pašpietiekamu un sevi cienošu demokrātiju”.

Arī Turcijas brīvību mīlošajai tautai bija vajadzīga ASV palīdzība, tā bija “nepieciešama tās nacionālās integritātes saglabāšanai”, ņemot vērā padomju puses spiedienu uz piekāpšanos. Prezidents paziņoja, ka “Amerikas Savienoto Valstu politikai ir jāatbalsta brīvās tautas, kuras pretojas bruņotu minoritāšu mēģinājumiem tās pakļaut vai ārējam spiedienam”. Tad dzima Trumena doktrīna.
Dažus mēnešus vēlāk, par lielu sarūgtinājumu Padomju Savienībai, Trumens uzsāka milzīgu Rietumeiropas rekonstrukciju uz Amerikas rēķina. Māršala plāns, kas nosaukts pēc valsts sekretāra Džordža K.Māršala (George Catlett Marshall), tika veidots kā atbilde uz ieilgušo ekonomisko krīzi Rietumeiropā, kas, kā domāja Trumens un Māršals, var izraisīt izmisumu un nestabilitāti, izraisot komunisma izplatīšanos.

‘Pravda’, vērā ņemamākais padomju laikraksts, Māršala plānu apzīmēja kā “Trumena doktrīnu ar dolāriem”. Staļins Trumena doktrīnu un Māršala plānu redzēja kā papildu pierādījumu “kapitālistiskajam ielenkumam”. Viņa uzskats Kremlī tika pacelts ticības līmenī, un tas palika, līdz 80.gadu beigās aukstais karš sāka šļupstēt.
Protams, Krievijas ietekmes sfēras rietumu aplenkuma ideju pēdējos gados ir enerģiski atjaunojis Vladimirs Putins, cenšoties pamatot savus ekspansīvos plānus Ukrainā, kā arī šo plānu izmaksas, kuras sedz krievu cilvēki Rietumu sankciju formā.

Kā varēja sagaidīt, zinot iepriekš aprakstīto notikumu trajektoriju, Potsdama pēc Vācijas sakāves izrādījās ne tikai pirmā “Lielā Trijnieka” miera konference, bet arī pēdējā. Šodien, 70 gadus vēlāk, šo konferenci labāk atcerēties kā cēlu, bet mokošu centienu, kas mazāk darīja ceļa uz mieru, drīzāk pilnīgi jauna konflikta iezīmēšanai.

https://www.thedailybeast.com/how-potsdam-gave-birth-to-the-cold-war

Advertisements

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s

This site uses Akismet to reduce spam. Learn how your comment data is processed.