Kā uz 29 gadiem attālināja PSRS agonijas beigas. Strādnieku demonstrācijas apšaušana Novočerkaskā 1962.gadā. Daniila Turovska reportāža, projekts Medūza. 16.10.2017

(Okupantu pieminekļa dīvaiņi 9.maijos danco uz “strādnieku”, “pasaules atbrīvotāju” utt. valsts upuru, tostarp, Novočerkaskas strādnieku apšaušanas upuru kauliem. Vai ir iespējams viņus vest pie prāta, vai jāgaida viņu dabiska fiziska izsīkšana? Vai kaimiņvalstij izdosies šo stulbumu atražot okupantu pēcnācējos?

Lūdzu, dodiet ziņu par šo rakstu paziņām, kuriem nav bijusi “tā laime” apzinātā vecumā izbaudīt boļševiku impērijas labumus – vai nu tulkojumā šeit, vai oriģinālā https://meduza.io/feature/2017/10/26/vtoraya-katyn , protams, ja redzat acīs saprāta dzirksti. Ir tā vērts.

Šis raksts ir kā koncentrēta Krievijas impērijas pēcstaļina boļševiku laika vēstures esence. Te ir gan tautas izmisums, gan pretošanās, gan varas mērķtiecīga iznīcinoša nodevība. Tiek aprakstīts arī jēdzīgāko mēģinājums modināt tautas apjēgu un tomēr atkal tautas apātija šodien, putinokrātiskajā Krievijā.

Es, no pēckara pirmās paaudzes, tajā gadā biju tehnikuma 3.kursa students, biju “laimīgā” neziņā, audzis burtiski mucā, un par jēdzienu ‘komunistu terors’ būtu baidījies pat domāt; tā man skaitījās normāla dzīve. Nejēdzu pat, ka pirms kara pastāvējusi neatkarīga Latvijas valsts, un vispār ir iespējams dzīvot dabiskāk. Nojauta par varas meliem gan bija, arī pastāvīgu draudu sajūta – it kā tuvu sprakšķošiem augstsprieguma vadiem. Vienīgais mans padomju laika “varoņdarbs” bija neiestāšanās ne pionieros, ne komjauniešos, ne partijā, kaut padomus saņēmu, ka tā būtu labāk.

Tagadējos nejēgas saprast var, bet vainot var vienīgi pārģērbtos komčekistus un vecākus un skolotājus ar izdzīvošanas grūtību iebaidītām un sorosītu sačakarētām smadzenēm; atceroties savu padomju nejēgas laiku, savās iespējās tagad pūlos paplašināt informētību.

Vai tagad Latvijā varam būt lepni un paļāvīgi uz normālu dzīvi, īstu demokrātiju (partiju sponsoru karteļi), taisnīgumu, tiesiskumu (kurš tam tic?), valsts- un komercnoslēpumu (vai tur neslēpjas arī lielā noziedzība?); runas brīvību (varas karjeristi taisa biksēs, kad piemin leģionārus, pretkrievu partizānus, pat tautas jēdzienu, gan arī paklusē par čekistiem, žīdboļševiku noziegumiem), patiesu izglītību (beztautas, izņemot krievu, robotiņu planktona cehi?) un paši uz savu krietnumu (mīts, ka blēdās visi?)? Kāpēc tagad latvieši no brīvās Latvijas bēg? Labs jautājums… I.L.)

1962.gada 2.jūnijā Novočerkaskā – fabriku pilsētā netālu no Rostovas pie Donas – karavīri apšāva strādnieku demonstrāciju, kuri prasīja uzlabot dzīves apstākļus un pazemināt cenas. Bojā gāja 25 cilvēki; vairāk kā 85 tika ievainoti. PSRS vara gadu desmitiem ziņas par notikušo slēpa; septiņiem demonstrācijas dalībniekiem piesprieda nāves sodu, vairāk kā simts dalībniekiem desmit gadus cietumā. Patiesība par Novočerkasku sāka ieblāzmoties presē tikai perestroikas laikā, bet notikumu ap apšaušanu izpēte tika veikta pēc Padomju Savienības sabrukuma. Interneta projekta ‘Medūza’ speciālais korespondents Daņiils Turovskis devās uz Novočerkasku, tikās ar cilvēkiem, kuri 55 gadus glabājuši atmiņas par 1962.gada notikumiem, pētīja krimināllietas materiālus, grāmatas, filmas un dokumentus – un ir pastāstījis pilnu Novočerkaskas apšaušanas vēsturi: sākot ar baisiem notikumiem laukumā pie pilsētas (kompartijas) komitejas līdz mēģinājumiem sameklēt noslepkavoto kapus un pārapbedīt mirstīgās atliekas.

1962.gada 2.jūnija dienā 24-gadīgo Anatoliju Žmurinu izrakstīja no Novočerkaskas slimnīcas, kur viņš ārstēja furunkulus (tur viņš arī strādāja par šoferi). Uz ielas bija karstums. Žmurins izgāja uz ielas salmu cepurē, kreklā un vasaras biksēs. Viņš izlēma iebraukt pie sievas, kura strādāja ķīmijas institūtā pilsētas centrā. Uz ceļa pie slimnīcas viņš ieraudzīja kara tehniku – Žmurins nosprieda, ka notiek kādas mācības, un iekāpa autobusā.

Novočerkaskā tad dzīvoja ap 145 tūkstoš cilvēku; kopš 1930-o gadu sākuma tur darbojās Novočerkaskas elektrolokomotīvju rūpnīca NELR (НЭВЗ) – lielākā PSRS šajā ziņā. Rūpnīcā strādāja ap 12 tūkstoš cilvēku, daudzi no viņiem dzīvoja rūpnīcas barakās. Pilsētu divās daļās dalīja Tuzlovas upe: vienā krastā bija administratīvās ēkas un vecais dzīvojamais rajons; otrā – rūpnieciskā zona ar barakām un dzelzceļa stacija. Sabiedriskais transports starp abiem krastiem brauca neregulāri – tādēļ pēc nakts maiņas bieži nācās gaidīt autobusus līdz rītam. Ziņojumos KGB tika vēstīts, ka NELR “administrācija necilvēcīgi attiecas pret cilvēkiem, nerūpējas par normālu dzīves apstākļu radīšanu, sabiedriskās ēdināšanas organizāciju, nepievērš uzmanību drošības tehnikas problēmām”; rakstīja arī par problēmām ar pajumti un medicīnisko apkalpošanu — slimnīca ar 150 gultām atradās dzīvojamā ēkā.

Drīz autobusam, kurā brauca Žmurins, ceļu aizšķērsoja tanki. Izlēcis uz ceļa apmales, viņš satika paziņu. “Kas notiek, Vaņ’?” – vaicāja Žmurins. Paziņa pastāstīja, ka pilsētā otro dienu notiek rūpnīcas NELR strādnieku streiks pret pārtikas produktu cenas paaugstinājumu, bet tuvākajā laikā ir jāierodas cilvēkiem no valdības – kompartijas pirmā sekretāra vietniekiem Frolam Kozlovam un Anastasam Mikojanam (Фрол Козлов, Анастас Микоян). Paziņa ieteica Anatolijam doties skatīties viņu uzstāšanos pilsētas galvenajā laukumā Novočerkaskas administrācijas ēkas priekšā.

Visi ēkas logi un durvis bija līdz galam vaļā, iekšā Žmurins redzēja karavīrus. Laukumā grupās stāvēja protestētāji – viņi paklusām runājās, nekādu plakātu nebija; daudzi no dienvidu pusdienas karstuma bija patvērušies koku ēnā. Žmurina paziņa tajā brīdī kaut kur pazuda – vairāk viņi nekad nav tikušies.

Lai labāk pārredzētu notiekošo, Žmurins uzrāpās uz pilsētas komitejas lieveņa. Viņam garām pagāja automātisti un izkārtojās gar ēku divās rindās. Viens no virsniekiem uzrunāja sanākušos uz laukuma, prasot izklīst, draudēja lietot ieročus. To neviens vērā neņēma – un tad armijnieks pavēlēja zaldātiem pielādēt automātus.

“Es nespēju noticēt, ka šaus, – sarunā ar Medūzu pēc 55 gadiem atceras Žmurins. — Vajadzība nebija nekāda. Neviens nemeta akmeņus, neviens neko nedarīja. Būtu varēts izklīdināt ar ūdeni no ugunsdzēsēju mašīnām”.

Žmurins saprata, ka ir laiks iet projām. Kad viņš tika līdz laukuma vidum, juta it kā baļķa sitienu pa plecu. Viņš pagriezās un ieraudzīja piecus cilvēkus guļam zemē. Citi bēga, daži pakrita. Dzirdēja automātu kārtas.

Roku kustināt Žmurins vairs nevarēja – tā bezpalīdzīgi karājās, un no tās tecēja asinis. Viņš nolikās zemē un tāpat kā pārējie sāka līst garām nošautajiem un ievainotajiem. Laiku pa laikam kāds aizlīda taisni pāri Žmurinam.

Laukumu apņēma sēta, bet pūlis to ātri sagāza. Žmurins aizlīda līdz stūrim, aiz kura lodes viņu nevarēja sasniegt, piecēlās un mēģināja noķert kādu mašīnu. Pirmais šoferis vest viņu uz slimnīcu atteicās – negribēja notraipīt salonu ar asinīm. Otrais piekrita. Mašīnā Žmurins zaudēja samaņu. Viņu aizveda uz slimnīcu, no kuras bija izrakstījies pirms pāris stundām.

Ārsti konstatēja pleca ievainojumu – lode bija izgājusi cauri un sadragājusi kaulu pie elkoņa – un veda Žmurinu uz operāciju. Viņam esot bezsamaņā, slimnīcā ieradušies KGB darbinieki un sākuši interesēties par ievainotajiem. Galvenais ārsts tiem paskaidrojis, ka Žmurins ir viņu darbinieks, kas nejauši nokļuvis mītiņā. Čekisti neticējuši – pat apskatījuši slimības vēsturi, viņi paziņojuši, ka dokumenti ir viltoti. KGB cilvēki aizgājuši tikai, kad galvenais ārsts atteicies Žmurinu izrakstīt.

Nākošā dienā ārsti Žmurinu izlaida mājās – vajadzēja tikai periodiski aiziet uz pārsiešanām. Galvenais ārsts ieteica nevienam neteikt, kas ar viņu noticis; Žmurins nolēma visiem teikt, ka nokritis no kāpnēm. Viņš klusēja vairākus gadu desmitus – tāpat kā simtiem citu apšaušanas liecinieku.

Ievainojums izmainīja visu Žmurina dzīvi. Viņš turpināja strādāt par šoferi, bet ar slimu roku tas bija grūti. 1972.gadā viņš brauca uz ražas novākšanu Altaja apgabalā. Vietējie, uzzinājuši, ka viņš ir no Novočerkaskas, sāka izvaicāt, kas pilsētā noticis pirms desmit gadiem. Žmurins atbildējis, ka apšaušanas laikā pilsētā nav bijis.

Uz tiem notikumiem atmiņa viņu atgrieza bieži, īpaši pie laika maiņām, kad smeldza roka. Visspēcīgāk šā vīra atmiņā bija šāvienu troksnis un bezizejas sajūta: lodes lidoja no visām pusēm; “ik sekundi šķita, ka lode trāpīs galvā”.

Novočerkaskas galvenajam laukumam viņš pēc tiem notikumiem gāja ar līkumu: kad bija tuvumā, sāka sāpēt roka.

I 1962.gads.

Hruščovu gaļā

1962.gada 31.maijā pa radio izziņoja cenu paaugstināšanu: gaļu padārdzināja par trešdaļu, sviestu par ceturto daļu. PSRS pilsoņiem tas nepatika. Vēsturnieces Tatjanas Bočarovas grāmatā ‘Novočerkaska. Asiņainā pusdiena’ (Татьяна Бочарова «Новочеркасск. Кровавый полдень») ir sniegti KGB analītisku pierakstu fragmenti ar citātiem no sarunām veikalu rindās, stacijās un rūpnīcās. Šoferis no Arhangeļskas ir sūdzējies: “Dzīve kļūst sliktāka un sliktāka. Kenedijs darītu pareizi, ja uzmestu PSRS atombumbu”. Vecākais tehniķis no Maskavas bijis nesaprašanā: “Kā tad tagad ticēt mūsu oficiālajām ziņām, ja lektors mums teica, ka baumas par cenu paaugstināšanu PSRS ir BBC izplatīta naidīga propaganda, bet izrādījās, ka BBC bija taisnība”. Slīpētājs no Gorkijas secinājis: “Ja tā notiks, nāksies rakstīt plakātus un doties uz partijas apgabala komiteju”.

1.jūnijā agri no rīta Novočerkaskas elektrolokomotīvju rūpnīcas strādniekiem cehu piecminūšu sanāksmēs paziņoja, ka rūpnīcā ir veikta izstrādes normu un darba apmaksas pārskatīšana. Daļai strādnieku tādēļ alga ir pazemināta par trešo daļu.

Drīz pie tēraudliešanas ceha priekšnieka pēc paskaidrojuma ieradās divdesmit cilvēku grupa. Tam pūloties pierunāt viņus atgriezties pie darba, pienāca rūpnīcas direktors. Kāds teica: “Gaļu acīs redzējuši neesam!” Direktors atbildējis: “Ja par maz gaļas, ēd pīrāgus ar aknām”. Strādnieki tūdaļ šo teicienu sākuši nodot cits citam (1994.gada materiālos norādīts, ka runa bijusi par “kāpostu pīrādziņiem”; Solžeņicina grāmatā ‘Архипелаг ГУЛАГ’ ir minēti “pīrādziņi ar džemu”). Aktīvisti ir devušies uz citiem cehiem, aicinot pārtraukt darbu un prasīt tikšanos ar partijas apgabala komitejas vadību.

Drīz vien neapmierināto ir bijuši vairāki simti. Kāds sagūstījis sargu un ieslēdzis fabrikas svilpi. Atslēdznieks Vjačeslavs Černihs vēlāk atcerējies, ka tajā brīdī ir šķitis pareizi darīt tā kā mācījušas padomju propagandas filmas par streikiem (ārzemēs – I.L.). Strādnieki izgāzuši sētu un ar dēļiem piemētājuši sliedes simt metrus no rūpnīcas, bloķējot dzelzceļu, kas veda uz valsts dienvidiem. Kad pie barikādes apstājies pasažieru vilciens no Saratovas uz Rostovu, strādnieki uzrāpušies mašīnista kabīnē un sākuši spiest tvaika lokomotīves svilpes kloķi. Uz vagoniem ar krītu rakstīja “Hruščovu gaļā!”; uz elektrotorņa parādījās plakāts “Gaļu, sviestu, algas paaugstinājumu!” Viens no rūpnīcas inženieriem prasīja dot ceļu vilcienam, bet viņu sagūstīja – skanēja pat priekšlikums iemest neapmierināto lokomotīves kurtuvē.

Pirmā protestu diena – strādnieki aizbarikādē dzelzceļu un pakar tornī plakātu “Gaļu, sviestu, algas paaugstinājumu!”, 01.06.1962

Atslēdznieks Pjotrs Siuda atcerējās: “Biju nemierīgs par aicinājumiem ieņemt valsts iestādes. Atcerējos Ungārijas un Gruzijas notikumu dalībnieku stāstus. Valsts ēku ieņemšanas mēģinājumam varēja būt smagas sekas. Es aicināju nākošajā dienā visiem doties uz pilsētu demonstrācijā, izstrādāt kopīgas prasības”.

Uz pusdienlaiku laukumā pie rūpnīcas savācās ap septiņiem tūkstošiem cilvēku. Uz to brīdi jau bija informēts Hruščovs un lika Aizsardzības un Iekšlietu ministrijai ievest pilsētā kārtību. Uz Novočerkasku izbrauca pirmā sekretāra tuvākie līdzgaitnieki kompartijas Centrālkomitejas loceklis Frols Kozlovs un Politbiroja loceklis Anastass Mikojans, kurš kādreiz strādājis Rostovā pie Donas.

Paralēli ar viņiem pilsētā ieradās desmitiem KGB darbinieku – daļa no tiem pārģērbās civilā apģērbā un iejuka pūlī, lai izsekotu mītiņa iniciatorus un tos nofotografētu (armijnieku un KGB darbinieku liecības šeit iekļautas no 1992.gada krimināllietas materiāliem; dokumenti ir Medūzas rīcībā). Katram čekistam bija sava leģenda – piemēram, izmeklētājam Aleksandram Duņinam (Александр Дунин) bija jāizliekas par vēsturnieku. Duņins staigāja pa pūli un klausījās, par ko cilvēki runā: kāds sūdzējies, ka labāk būtu cēluši cenas paklājiem un televizoriem, nevis pārtikai. Īpaši izmeklētājs atcerējies Pjotra Siudas uzstāšanās – tas aicinājis streikot miermīlīgi un nebojāt īpašumu.

Ap trijiem dienā miliči ar megafoniem prasīja protestētājiem izklīst. Atbildei uz viņiem sāka mest rungas un akmeņus. No rūpnīcas balkona sanākušos nomierināt mēģināja PSKP Rostovas apgabala pirmais sekretārs Aleksandrs Basovs (Александр Басов) — bet arī uz viņu aizlidoja akmeņi un kefīra pudele. Basovs noslēpās rūpnīcas administrācijas kabinetā; mītiņa dalībnieki nelaida viņu ārā un nelaida ēkā miličus (izvest ierēdni izdevās tikai vakarā, kad rūpnīcas teritorijā ietika vairāki desantnieki; no filmas ‘Lode-muļķe (Пуля-дура)’ iznāk, ka Basovs pārģērbts strādnieka apģērbā).

Kādā brīdī bloķētā vilciena galā piebraukusi lokomotīve un aizvilkusi sastāvu atpakaļ. Kādi strādnieki devušies pie kaimiņiem uz elektrodu rūpnīcu un sintētisko ražojumu rūpnīcu, lai pierunātu tos pievienoties streikam. Citi palikuši uz laukuma – kad satumsis, sakūruši ugunskurus, tajos dedzinājuši no rūpnīcas sienām noņemtus Hruščova un citu PSRS vadītāju portretus. Galu galā visi izklīduši pa mājām – pēdējos divdesmit protestētājus ap pusnakti izklīdinājuši miliči.

Naktī armijnieki slēguši tiltu par Tuzlovas upi – uz tā izkārtojušies piecpadsmit tanki un trīs bruņutransportieri. Pilsētas galvenajās ielās ir parādījušies kontrolposteņi, valsts nozīmes ēkas (gāzes sadales stacija, PSKP pilsētas komiteja, pasts, cietums, dzelzceļš) pārņemtas apsardzē. Uz 2.jūnija rītu arestā bijuši jau 22 protestētāji. Rītausmā pie atslēdznieka Pjotra Siudas mājās ieradušies KGB darbinieki un viņu arestējuši.

Pirms katastrofas

No rīta laukumā pie pilsētas atkal izveidojies pūlis – visi apsprieduši vakardienas notikumus un naktī parādījušos karavīrus. Gandrīz tūlīt sanākušie pārrāvuši dzelzceļu sargājošo zaldātu ķēdi un atkal aizbarikādējuši ceļu, tagad Maskavas-Baku vilcienam.

Ap 9 no rīta Frols Kozlovs telefoniski sazinājies ar Hruščovu. Pirmais sekretārs licis strādniekiem neko nesolīt un interesējies, vai Kozlovam patikusi viņa rīta uzstāšanās kubiešu priekšā. Apmēram pirms stundas Hruščovs bija padomju un kubiešu jauniešu tikšanās reizē ilgi skaidrojis cenu celšanas iemeslus – un paziņojis, ka “tautā joprojām ir palikuši ienaidnieki”. “Ienaidnieki uzstājas ne ar šauteni rokās, ienaidnieks var būt tērpts tādā pašā strādnieka blūzē kā jūs. Jāatceras, ka ienaidnieki vienmēr ir izmantojuši un izmantos mūsu grūtības” – teicis valsts galva.

Drīz mītiņa dalībnieki nolēma doties uz partijas apgabala komiteju vecpilsētas centrā, lai panāktu atbildes no Novočerkaskas administrācijas. Kolonai pievienojās kaimiņrajonu iedzīvotāji, starp kuriem bija daudz bērnu, tostarp, bērnu namu audzēkņi. Demonstranti – saskaņā ar KGB dokumentiem to bijis kādi pieci tūkstoši – nesuši sarkanos karogus un padomju simboliku, Ļeņina portretu, kā arī lozungu ar uzrakstu “Maizi, gaļu, sviestu”.

Ap 10 no rīta protestētāji sasnieguši tiltu, kur stāvējis kontrolpostenis. Zaldātus komandējis ģenerālis Matvejs Šapošņikovs (Матвей Шапошников), viens no kara apgabala, kurā ietilpa Novočerkaska, komandieriem. 1980-o gadu beigās viņš ir stāstījis žurnālistam Deividam Remņikam, ka asinsizliešanu nav gribējis – un pavēlējis saviem zaldātiem un tankistiem izlādēt automātus un nodot munīciju. Komandieris Issa Pļijevs (Исса Плиев) licis ģenerālim ļaudis cauri nelaist – uz ko Šapošņikovs atbildējis, ka nespēj aizturēt astoņus tūkstošus cilvēku. “Izbrauciet priekšā tankus! Uzbrūciet!” – pavēlējis Pļijevs. “Biedri komandieri, es neredzu sev priekšā tādu pretinieku, kuram būtu jāuzbrūk ar mūsu tankiem”, atbildējis Šapošņikovs (vēlāk viņš atminējās, ja būtu pavēli pildījis, “bojā ietu tūkstoši”). Pļijevs nometis klausuli. Viņa adjutants atcerējās, kā Pļijevs teicis: “Vai man tankisti jāmāca kā aizstāvēties, lai groza torņus”. Demonstranti aizgājuši gar tankiem, kādi līduši pat pār kara tehniku. Ģenerālis iesēdies mašīnā un aizbraucis uz administrācijas pusi, saprazdams, ka var notikt katastrofa. Viņš nepaspēja.

Apšaušana

Partijas pilsētas komiteja atradās divstāvu ēkā – kādreizējā (kazaku) atamana pilī, kurā 19.gadsimtā piestājuši Krievijas imperatori. Pils priekšā bija skvērs, apņemts ar divstāvu ēkām – tajās atradās pilsētas prokuratūra, vietējā komjaunatne, armijas noliktavas un planetārijs.

Kā atcerējās kāds no KGB darbiniekiem – kad protestētāji tika līdz laukumam, neviens no ierēdņiem ar viņiem runāt negribēja. Pēc dažām minūtēm partijnieki pameta ēku pa aizmugures durvīm; kad pilsētas komitejā iegāja aktīvisti, drošs paliek drošs, aizbēdzis arī šis čekists, nolaižoties no otrā stāva pa notekcauruli.

Pie ēkas dežūrēja armijnieki bez ieročiem un kārtības sargi, bet demonstrantus apturēt nespēja, divi apsargi pat tika piekauti, un viens savainojās ar izsistu durvju stikliem. Prokuratūras darbinieku, kurš gadījies tuvumā, protestējošie notvēruši un mēģinājuši nomest no balkona. Vairāki cilvēki mēģinājuši vienam no armijniekiem izraut automātu bez aptveres; viņa dienesta biedram tajā brīdī iesists pa galvu, un viņš atslēdzies. Kā šis zaldāts atcerējās 1990.gadā, kad viņš atžirdzis, automāts bijis pie viņa; blakus viņš ieraudzījis vēl divus armijniekus guļam bezsamaņā.

Nokļuvuši garajā pilsētas komitejas ēkas balkonā, strādnieki paziņoja, ka pilsētas vadība aizbēgusi, un sāka dziedāt svētku dziesmas. Sieviete sarafānā vērsās pie sanākušajiem un teica, ka miliči viņu piekāvuši – un ka pašlaik turpina sist tos, kuri arestēti naktī un no rīta.

Tūlīt ap trīssimt demonstrantu devās uz pilsētas milicijas pārvaldi – tā atradās turpat, kur KGB Novočerkaskas pārvalde, dažus simtus metru no laukuma. Kad armijnieki atteicās pūli nodaļā ielaist, vairāki protestētāji mēģināja pārlīst sētai. Atskanēja brīdinājuma šāvieni.

Milicijas nodaļā teica, ka iekšā arestēto nav, tomēr apmēram 50 cilvēki izlauza durvis un iebruka ēkā. Viņi sāka atspiest armijniekus kāpnēs – divi tika atdalīti no pamatgrupas. Viņiem izrāva automātu – protestētājs to pavērsa pret zaldātiem. Kāds no armijniekiem izdarīja brīdinājuma šāvienu griestos un lika ieroci nomest; kad demonstrants mēģināja atvilkt aizslēga rokturi, viņu nošāva. Kā vēlāk stāstīja viens no lieciniekiem, viņš ir redzējis blakus milicijas nodaļai trīs nošautos un vairākus ievainotos; kā liecina grāmatā ‘Novočerkaska. Asiņainā pusdiena’ minētais, pie nodaļas tika nošauti pieci cilvēki, tostarp, 16-gadīgs tehnikuma students. Viņam trāpīts jau pirms ielaušanās ēkā – jauneklis ir sēdējis kokā, vērojot notiekošo, un viņam trāpījusi lode no brīdinājuma kārtas.

Kamēr milicijas nodaļas ieņemšanas mēģinātāji tika arestēti, zaldāti sāka protestējošos spiest ārā no atamana pils atpakaļ laukumā (tieši tajā brīdī tur ieradies Anatolijs Žmurins). Skvērā atradās apmēram tūkstoš cilvēku – tie lielākoties mierīgi stāvēja ēnā un sarunājās. Nebija daudz, kuri pievērstu uzmanību brīdinājuma šāvieniem gaisā. Demonstranti metās bēgt tikai, kad ieraudzīja cilvēkus krītam zemē.

Kad viens no demonstrācijas dalībniekiem mēģināja aizlīst no laukuma, viņš pamanīja, ka pa to skrien meitene – 15-gadīgā Valentina Kobeļeva; viņa mācījās tuvējā skolā. Meitene aizgāja uz skvēru, kad uzzinājusi, ka tur sanācis daudz ļaužu – un gandrīz tūlīt kā sākās apšaude, juta spēcīgas sāpes kreisajā kājā: it kā tā būtu “notrūkusi”. Kobeļeva nokrita; viņai pieskrēja vīrietis, paķēra uz rokām un aiznesa no laukuma. Aizskrējis līdz soliņam, viņš meiteni nolika un pārsēja kāju ar šallīti. Cits vīrietis ieteica Valentinu pavadīt uz mājām, spriežot, ka slimnīcā viņu gaida nepatikšanas, tomēr viņa lūdza aizvest viņu pie ārstiem. Izrādījās, ka skolniecei pārsists sēžas nervs. Lodi izdevās izņemt tikai pēc pusgada.

Skvērā, kur šāva uz cilvēkiem, Kobeļeva nebija vienīgais pusaudzis.

“Biju 12-gadīgs puišelis, un pūlis mani ienesa tajā laukumā” – stāstījis Pāvels Gribovs – “Kad sāka šaut, es skrēju pār sētām. Redzēju, ka kāds vīrelis ieskrēja frizētavas vaļējās durvīs, es tam pakaļ. Nostājos aiz sienas, ieraudzīju, ka friziere staigā un klanās un klanās. Sākumā nesapratu, kas noticis. Tad ieraudzīju, ka viņa abām rokām tur vēderu, un zem rokām viņai izplūst sarkans plankums. Iznāk, ka gājusi bojā no nejaušas lodes”.

Demonstrācijā bijušais rūpnīcas strādnieks (krimināllietā uzrādīts kā A.Korotkovs) apšaušanas laikā redzējis, kā pār skvēru skrējusi sieviete ar zīdaini uz rokām; kleita uz muguras bijusi asinīs. Garām aizvilkts vīrietis ar noasiņojušu kāju un muguru. Citam vīrietim cauršauts plecs, roka karājusies kā pātaga. Pēc vairākiem gadiem strādnieks šo vīrieti nejauši saticis – tas nav to dienu gribējis atcerēties, pārtraucis sarunu un lūdzis nevienam neteikt par viņa ievainojumu.

Viens no karavīriem, kuri atradās laukumā, ir redzējis kā lode trāpījusi galvā kādam vīrietim, un galva no tā “burtiski sašķēlusies”. Kā viņš teicis, apšaušana ilgusi trīs-četras minūtes; laukumā palikuši guļam apmēram 50 cilvēki. Kad šaušana beigusies, vērotāji metušies pie ievainotajiem un nošautajiem. Tajā brīdī no jumtiem atkal sākts šaut.

Asiņu smarža

Visi armijnieki, ar kuriem vēlāk runāja izmeklētāji, apgalvoja, ka viņiem ir atļauts šaut tikai ar tukšām patronām; neviens no viņiem nezināja, kas tieši ir šāvis uz protestētājiem (atcerēsimies šāvienus no Bastejkalna barikāžu dienās Rīgā. I.L.). PSKP CK sekretārs Aleksandrs Šeļepins (Александр Шелепин), kurš arī bijis Novočerkaskā, stāstīja, ka lietot ieročus pret mītiņa dalībniekiem pieprasījis Kozlovs (bet tūkstoš cilvēkus – “sasēdināt preču vagonos (теплушки) un aizvest no pilsētas”). Šeļepins savam CK kolēģim iebildis, uz ko Kozlovs atbildējis: “Ja nepiekrīti – zvani Hruščovam”. Šeļepins apgalvoja, ka tiešām zvanījis pirmajam sekretāram – un ka bez Hruščova Kozlovs lēmumu par ieroču pielietošanu vienkārši nevarētu pieņemt.

Vairāki virsnieki teica, ka neilgi pirms apšaušanas KGB darbinieki ieteikuši viņiem pamest laukumu. Vienam no ēku apsargājošo vadu komandieriem pavēlēts noņemt posteņus un izvest zaldātus pagalmā – no turienes viņš dzirdējis automātu šāvienu skaņas.

Kopā ar protestētājiem laukumā atradās gandrīz simts Novočerkaskas partijas skolas studentu – KGB darbinieki viņus turp nosūtījuši, lai nomierina cilvēkus. Ap pusdienlaiku čekisti likuši studentiem pāriet no skvēra uz pilsētas prokuratūras pagrabu – kur bijuši jau 50 cilvēki, kas atlaisti tikai pēc apšaušanas.

Viens no zaldātiem apgalvoja, ka no pilsētas komitejas ēkas jumta birušas ložmetēja patronu čaulas. Cits – ka pēc apšaušanas no ēkas izgājuši divi nepazīstami armijnieki ar rokas ložmetējiem rokās. Trešais redzējis kā divi vīrieši civilapģērbos šāvuši uz panikas pārņemtajiem cilvēkiem no pistolēm. Ceturtais – desmit zaldātu grupu ar snaiperu šautenēm.

Gandrīz tūlīt pēc apšaušanas laukumā atbrauca kravas un sanitārās mašīnas – kā atcerējās armijnieki, tās bija “it kā īpaši sagatavotas”; ātrās palīdzības šoferis stāstīja, ka viņiem tiešām ir likts uz pusdienlaiku būt centrā. Nepazīstami cilvēki civilapģērbā sameta mašīnās nošauto un ievainoto ķermeņus – un aizveda. Kā atcerējās kāds liecinieks, ap asins peļķēm drūzmējās sievietes; viena no tām ielikusi peļķē rokas un sākusi mazgāt seju, kliedzot, ka tur ir viņas vīra asinis.

Laukumā iebrauca ugunsdzēsēju mašīnas – tās sāka no brandspoitiem mazgāt no asfalta asinis, apavus un citas notikušā pēdas. Armijniekus atkal izveda no ēkas un nolika apsargāt skvēru. Viens no tiem sarunā ar izmeklētāju atcerējās, ka diena bijusi karsta, tāpēc “asins smarža vēl ilgi turējās gaisā”. Kad zaldātiem pusdienās izdalīja konservus, daudzi nespēja ēst.

Uz vakaru skvērā atkal sāka pulcēties Novočerkaskas iedzīvotāji. Daži skandēja valsts vadītāju vārdus; citi iegāja pilsētas komitejas ēkā. Starp tiem bija Valentina Vodjaņicka – 24-gadīga ceļamkrāna vadītāja, kas strādāja NELR (Novočerkaskā viņa ieradās sekojot vīram no dzimtās staņicas, kur bija strādājusi par slaucēju; uz 1962.gadu Vodjaņicka bija jau šķīrusies no vīra un dzīvoja ar dēlu rūpnīcas barakas istabā). Visas iepriekšējās demonstrācijas viņa bija izlaidusi: strādāja rūpnīcas bērnudārza celtniecībā. 2.jūnijā viņa ieradās darbā un redzēja, ka tur neviena nav. Vodjaņicka maz sazinājās ar darba biedriem, nezināja kas notiek – un devās uz rūpnīcu, lai noskaidrotu, kas par lietu. Tur viņa uzzināja, kas noticis, iekāpa garāmbraucošā mašīnā ar cilvēkiem – un pēc dažām minūtēm bija centrā.

Kā Vodjaņicka atceras, kad viņa nokļuvusi pilsētas komitejas ēkā, nezināms ģenerālis ieteicis iziet uz balkona un lūgt cilvēkus izklīst. Virs laukuma lidojis helikopters – pūlī domāja, ka tajā sēd Mikojans. Pamājusi helikopteram no balkona, meitene devusies mājās – un drīz par protestiem aizmirsusi. Viņas barakā par mītiņiem, nedz apšaušanu nerunāja; jo vairāk – par viņiem nerunāja radio.

Uz vakaru visi no laukuma izklīda. Nākošā rītā tur iebraukuši ruļļi un asfalta licēji – vietās, kur asinis nav varēts nomazgāt, uzklāts jauns asfalts.

Tu jau tā esi sodīts

Novočerkaskas Politehniskā institūta students Staņislavs Podoļskis apšaušanas rītā pamodies ap septiņiem. Palūkojies pa kopmītnes piektā stāva logu, viņš ieraudzījis uz ielas zaldātus. Iepriekšējā dienā kopmītnē bija ienākuši mītiņotāji un aicinājuši pievienoties protestiem. Zaldāti sargājuši ieeju ēkā, bet komendantūra pārbaudījusi, vai visi iemītnieki ir savās istabās, tomēr Podoļskis ar draugiem ir izlavījušies ārā un aizskrējuši uz laukumu. Tur viņi bijuši vairākas stundas un jau gatavojušies aiziet, kad sākusies apšaude. Kā atcerējās Podoļskis, daudzi no lodēm glābās aiz Ļeņina pieminekļa – vienīgajā drošajā vietā atklātajā skvērā. Students mēģinājis palīdzēt ievainotajiem (“ved mājās, man sieviņa ir mediķe”); kopmītnē viņš atgriezies asiņains. Tur politekonomijas katedras pasniedzējs stāstījis studentiem par “huligānu tūkstošiem”, kas dauzījuši vitrīnas galvenajā ielā. “Bet cilvēkus nogalināt drīkst?” – pajautājis Podoļskis un aizgājis uz savu istabu mazgāties un pārģērbties.

Daudzi bijuši ievainoti nejauši. Kāds vīrietis ar sievu izgājuši no veikala blakus laukumam. Lode trāpījusi kājā – viņš sāpēs locījies, ar pirkstiem skrāpējot asfaltu. Viņa sieva apturējusi garāmbraucošu mašīnu, lai vīru aizvestu uz slimnīcu; tur iesēdināti vēl četri ievainotie – divi no tiem ceļā nomiruši. Vīrietim amputēta kāja; pēc operācijas viņu, kā stāsta sieva, pratinājuši KGB darbinieki. Viens no tiem teicis: “Tu jau tā esi sodīts. Varēsi mazdēliem un mazmazdēliem stāstīt kā staigāt pa demonstrācijām”.

Aleksandra Pekuša tajā dienā gājusi caur skvēru uz darbu. Viņa ievainota labajā gūžā; ārstiem ir nācies meitenes grūtniecību pārraut.

Aleksandra Molčanova, savukārt, nākusi no darba un gribējusi iziet caur laukumu uz autobusa pieturu. Kad sākusies apšaude, viņa notriekta no kājām. Pēc tam ievainota gūžā un rokā. “Nepaspēju nolīst ne desmit metrus kā jutu, ka kaut kur grimstu, zaudēju samaņu” – atcerējās sieviete – “Pieskrēja draudzene, tajā mirklī atcerējos par parādu kādai sievietei, iedomājos, ka nomiršu un naudu neatdošu, tāpēc teicu draudzenei: “Atdod 10 rubļus par kreklbiksītēm”. Ārsti gribējuši amputēt viņai roku, bet Molčanova atteikusies, lūdzot atlaist ārstēties Voroņežā, kur dzīvojuši viņas radinieki; slimnīcā piekrituši ar noteikumu – medicīniskajā kartiņā netiks minēts šauts ievainojums. Nākošajos deviņos gados meitene pārcietusi vairākas operācijas. Stāstīt kādam par notikušo viņa baidījusies.

Novočerkaskas morgs tad atradies pilsētas infekcijas slimnīcā. Medmāsa, kas tur strādājusi 2.jūnijā, atcerējās, ka izgājusi pagalmā sadzirdot kliedzienus. Pie durvīm gulējušas desmit nestuves ar līķiem; aiz sētas dzirdētas cilvēku balsis, kuri teikuši, ka ir bojā gājušo radinieki – viena vīrieša līķi medmāsa atpazinusi pēc viņa sievas apraksta. Nošauto līķi uz morgu vesti līdz vakaram.

Pusdesmitos pilsētā izziņota komandanta stunda. Tajā naktī miris pēdējais upuris – kāda no patruļām nošāvusi vīrieti, kurš gājis pa ielām pēc atsaukuma. Kopā pēc Tatjanas Bočarovas grāmatā sniegtajiem KGB datiem apšaušanā gājuši bojā 26 cilvēki; divu no tiem vārdi ir nezināmi. Ievainoti 87.

Pjotrs Siuda savos memuāros ir norādījis, ka viņam stāstīts, ka naktī uz 3.jūniju rūpnīcas kopmītnē atnācis vīrietis vienos dubļos un asinīs. Viņš teicis, ka ir noturēts par līķi, iemests mašīnā un vests uz morgu, bet viņš braucot izlecis un aizbēdzis. Pārģērbies, vīrietis tajā pašā naktī pametis pilsētu.

4.grūtniecības mēnesis. Slaiste

1962.gada 4.jūnija naktī mežā divdesmit kilometrus no Novočerkaskas zibsnīja fotoaparāta zibspuldze. Pie steigā izraktas 5×5 metru bedres stāvēja miliči ar kabatas lukturiem rokās. Kā viņi atcerējās vēlāk, ap vieniem naktī priekšniecība likusi viņiem kravas mašīnā ielikt trīs līķus, kas atradušies milicijas nodaļas katlu telpā, un braukt uz morgu, lai savāktu vēl septiņus līķus (viens no tiem bijis 16-gadīgs jauneklis). Morga pagalmā bijusi vēl cita kravas mašīna, kurā civildrēbēs pārģērbti Novočerkaskas milicijas skolas kursanti krāvuši līķus. Pa virsu līķiem salika salmus un brauca uz mežu. Kamēr raka bedri, no kravas mašīnām nākusi spēcīga līķu smaka.

Apšaušanas upuru aprakšanas vietas Rostovas apgabalā.

Kopā bedrē sameta 20 līķus – 18 vīriešu un 2 sieviešu. No Rostovas pie Donas atsūtīts fotogrāfs portretēja katru nogalināto, bet līķus negrozīja un neizģērba. Kopā ar fotogrāfu pie līķiem gāja tiesu medicīnas eksperts. Viņš aprakstīja ievainojumu raksturu, apģērbu, pārbaudīja dokumentus. Fotogrāfiju negatīvi pēc tam vairākus gadu desmitus glabāti Rostovas Iekšlietu pārvaldes arhīvā.

Milicijas veiktie nogalināto apraksti izskatījās apmēram šādi:

“No rīta gājis noformēties citā darbā. Caurejošs šauts ievainojums galvā. Slaists.”

“4. grūtniecības mēnesis. Krūšu kurvja trauma ar krūšu kurvja orgānu bojājumiem. Slaiste”.

“Trauma ar galvaskausa kaulu un smadzeņu vielas bojājumiem. Slaists”.

“Sēdējis kokā. Nokritis kā bumbieris, Sācis bēgt, nokritis. Lode trāpījusi pakausī, izrāvusi daļu sejas. Slaists”.

“Ar draugiem gājis skatīties demonstrāciju. Kakla trauma ar lielo asinsvadu bojājumiem. Nošauts ar automātu. Aktīvais”.

Saskaņā ar kara prokuratūras 1990.gada sākumā veiktas izmeklēšanas datiem, līķi uz bedri vesti uz PSKP CK prezidija prasību – ierēdņi ir nolēmuši līķus radiniekiem neizdot “lai izvairītos no iespējamiem nemieriem un jauniem mītiņiem”, bet tā vietā tos aprakt dažādās apgabala kapsētās. KGB darbinieki no visiem miličiem paņēmuši parakstus, ka neizpaudīs valsts noslēpumu; dotā solījuma pārkāpuma gadījumā viņiem draudēja nošaušana.

Pēc līķu apskates tos sākuši izvadāt pa kapsētām Taganrogā, Kamensk-Šahtinskā un Novošahtinskā. Miliči ir izvēlējušies vecus apbedījumus bez iežogojuma, tos atrakuši, ielikuši līķus un atkal aizrakuši. Daži upuri apglabāti lauku kapsētās, citi čigānu kapsētā, trešie ogļraču kapsētā. Kāds no miličiem vēlāk atcerējās, ka pēc līķu aprakšanas viņi ar biedriem izdzēruši divas kastes vodkas. Dažus kapus vēlāk atkašņājuši mājlopi – un nācies aprakt vēlreiz.

20.jūnijā miris Leonids Šuļga – 16-gadīgs pusaudzis, kurš ievainots apšaudes laikā. Kā ieteicis galvenais ārsts, viņa māte vērsusies pēc bēru atļaujas pie Novočerkaskas milicijas priekšnieka. Tas ieteicis pusaudzi apbedīt Gruševskas staņicā – “lai izvairītos no demonstrācijām”. Zārku un kapu sagatavojuši miliči. 21.jūnijā viņi aizveduši Šuļgas māti uz morgu, kur viņa dēlu apģērbusi. Ģimene brīdināta, ka bērēs nedrīkst raudāt un vaimanāt.

Gadu desmitiem neviens nav zinājis, kur nošautie apglabāti. Daži domājuši, ka līķi noslīcināti upē, citi – ka samesti raktuvju šahtās. Radinieku vidū gāja baumas, ka KGB darbinieki līķus aprakuši kara daļas teritorijā, nolējuši to vietu ar asfaltu un ierīkojuši virsū sporta laukumu.

II Atmiņas iznīcināšana

Kriminālnoziedznieki ar Moskovskaja vodku

Nākošajās nedēļās, mēnešos un gados galvenais specdienestu uzdevums bijis slēpt apšaušanas faktu un izbeigt informācijas izplatīšanu par tās upuriem. Uz Novočerkasku un kaimiņu pilsētām nosūtīja apmēram 150 KGB darbiniekus – kā norāda Bočarova, īpaši viņiem bija jāpeilē mēģinājumi nodot informāciju uz ārzemēm radioviļņos.

Tomēr 1962.gada oktobrī žurnālā ‘Time’ klajā nācis teksts ‘Un tad policija sāka šaut (And Then the Police Fired)’. Tas pamatojies uz cilvēku stāstīto un vēstījis, ka pēc cenu paaugstinājuma Novočerkaskā ir sākusies “traka protestu nakts”, kurā policija nošāvusi vairākus simtus jaunu cilvēku.

Tajā laikā Novočerkaskas rūpnīcās tika sasauktas sapulces, kurās strādnieki nosodīja “huļigānisko elementu naidīgās darbības”. Vienlaikus pilsētā izplatījās anonīma vēstule ar prasību atklāt apbedīšanas vietas un draudot pretējā gadījumā par visu izstāstīt ārzemēm. Citā lapiņā bija teikts: “Uz kurieni jūs tiecaties? Staļins un viņa piekritēji gāja uz komunismu un veda līdz visus, pie tam neskatījās uz kapitāla nedarbiem un nerādīja ar pirkstu kā jūs, meļi”.

Kāds no lieciniekiem stāstīja, ka dažas dienas pēc apšaušanas pilsētas politehniskajā institūtā rīkota studentu sapulce kopā ar vietējiem ierēdņiem. Partijas Rostovas nodaļas sekretārs skaidroja, ka slepkavības ir nejaušība. “Zaldātam no rokām izkrita automāts un atsitoties pret zemi pats sāka šaut,” viņš paziņoja. Liecinieks atcerējās, ka otrs ierēdnis no komjaunatnes “uzstājies vēl nekaunīgāk”. “Viņš gleznoja ainu ar tetovētiem kriminālnoziedzniekiem, kuri uzrāpušies uz tanku torņiem, dzēruši no Moskovskaja vodkas pudelēm un izklieguši pretpadomju saukļus”. Kad lektors pavaicājis: “Vai vajadzēja uz viņiem šaut?” zāle atbildējusi: “Vajadzēja”.

KGB darbinieki sāka meklēt demonstrācijas dalībniekus. Viņi staigāja pa pilsētu, rādīja gājējiem protestu laikā uzņemtas fotogrāfijas un prasīja, vai šie cilvēki ir pazīstami. Kā raksta Bočarova, specdienestnieki ir zvanījuši rūpnīcu cehu priekšniekiem un prasījuši izdot demonstrantus. Uz 12.jūniju KGB ziņojums ir vēstījis, ka izsekoti 150 visaktīvākie nekārtību dalībnieki; 56 no tiem arestēti.

Krimināllietu veda 27 KGB izmeklētāji; tiesas notika kadetu korpusa ēkā aiz nocietinātas ķieģeļu sienas. Maskava partijas pilsētas komitejai “atļāva” atsevišķos cehos rīkot strādnieku sapulces, kuras prasīja bargu sodu vainīgajiem, bet pēc tiesas beigām – atbalstīja spriedumu.

20.augustā nāves sodu piesprieda septiņiem arestētajiem. Viņus atzina par vainīgiem bandītismā un masveida nekārtību organizācijā. Vienu no viņiem – 25-gadīgo Sergeju Sotņikovu – nošāva par to, ka viņš aicinājis citas rūpnīcas pievienoties protestiem un gribējis ierobežot gāzes padevi uz uzņēmumiem.

Vēl 110 cilvēkus apsūdzēja dalībā masveida nekārtībās. Vairums no viņiem saņēma 10 gadus ieslodzījumā.

Pēc pieciem gadiem – 1967.gadā – KGB izmeklētāji apsūdzēja ģenerāli Matveju Šapošņikovu, kurš 1962.gadā bija atteicies sūtīt tankus pret protestētājiem: aicinājumos veikt noziegumus pret valsti. Jau 1965.gadā viņu piespieda atvaļināties; bet 1967.gadā – kratīšanas laikā – pie viņa atrada 1962.gadā rakstītas anonīmas vēstules ar pretpadomju izteikumiem par Novočerkaskas apšaušanu. Viņš pats arī tādas vēstules izsūtījis – mēnesi pēc cilvēku slepkavošanas, parakstoties kā Negantais Visarions. Viņš nosūtīja vēstuli par notikumiem Novočerkaskā uz Rakstnieku savienību: Šapošņikovs cerēja, ka rakstnieki “būdami patiesi humānisti” palīdzēs. “Vajag, lai cilvēki sāk domāt, nevis dzīvo aklā ticībā, kas pārvērš cilvēkus dzīvās mašīnās,” – rakstīja Šapošņikovs – “Mūsu tauta pataisīta par beztiesisku kalpu”.

“Dzīvoju toreiz praktiski mājas arestā, mani visur izsekoja cilvēki tumšās brillēs.” – atcerējās Šapošņikovs 1980-o gadu beigās – “Cilvēki sāka no manis izvairīties. Lai ar mani nesveicinātos, pārgāja ielas otrā pusē”. Lieta pret ģenerāli galu galā tika izbeigta, bet viņam atņēma militāro pakāpi un izslēdza no partijas. Pēc tam viņš uzrakstīja “kaismīgu vēstuli” KGB priekšsēdētājam Jurijam Andropovam – un tas, domājams, glāba viņu no cietuma. 1980-o gadu beigās viņš atkal vērsās pie valsts vadības – nosūtīja piecas vēstules par Novočerkaskas notikumiem partijas ģenerālsekretāram Mihailam Gorbačovam. Un atkal viņam neviens neatbildēja.

Viņu neviens nečakarē

1962.gada 12.jūnijā ceļamkrāna vadītāja gāja uz rūpnīcu kopā ar trīsgadīgo dēlu Žeņu. Tēraudliešanas cehā viņai piegāja nepazīstams vīrietis. Viņa atcerējās, ka tas bijis garā mētelī. “Vodjaņicka? Es jūs gaidu, vajag parunāt” – viņš teica. Kad viņi izgāja uz ielas, vīrietis saķēra viņu aiz rokas, iestūma blakām stāvošā zilā automašīnā un uzkliedza vadītājam: “Pilnā ātrumā!”. Vodjaņicka atceras, ka skatījusies pa aizmugures logu uz dēlu, kurš palicis pie ieejas cehā, un saukusi viņa vārdu. “Ko tu kauc? Divus jautājumus uzdos, un viņu redzēsi,” vīrietis sacījis. Braukšanas laikā viņš Vodjaņicku iztaustījis un ar roku ielīdis zem kleitas.

Aizbrauca uz Novočerkaskas KGB – Vodjaņicku uzreiz aizveda uz pagrabu un paziņoja, ka viņa nofotografēta nekārtību laikā uz laukuma un pilsētas komitejas balkona, bet tagad atpazinuši. Vietējā KGB šī sieviete pavadīja dažas dienas, pēc tam viņu pārveda uz Rostovu pie Donas. Izmeklētāji paziņoja, ka viņa musinājusi pūli uz Mikojana nogalināšanu un stāstījusi demonstrantiem, kā viņu ievainojuši miliči. Pratināšanu laikā Vodjaņicka nervozēdama grīļojusies uz krēsla. “Ko tu grīļojies?” – prasījis viens no čekistiem – “Tūlīt gāzīšu”.

Kopā ar Vodjaņicku uz apsūdzēto sola sēdējusi vēl viena sieviete un astoņi vīrieši (viņa saka, ka visus arestētos tiesājuši grupās pa 10). Sēžu laikā vīrieši viņu uzmundrinājuši, bet dzirdot savus cietuma termiņus daudzi ieraudājušies. Tāpat kā pārējie viņa dabūjusi 10 gadus. Pirms cietuma KGB paņēmusi no viņas tādu pat parakstu par neizpaušanu kā no miličiem, kuri raka upuriem kapus – arī ar nošaušanas draudiem.

Stāstot par lāģeriem, Vodjaņicka teic: “Nekas, viss bija, bet bija arī visādi”.

Uz 1962.gadu Gulaga staļiniskā sistēma beidza pastāvēt, bet cietumi mainījās maz. Pirmajā cietumā – Omskā – Vodjaņickai mācīja šūt – precīzā atbilstībā norādījumiem lāģeru administrācijām par sieviešu darba produktīvu izmantošanu, kuri visā valstī tika izplatīti jau 1941.gadā. Arī mācību laikā viņai nācās strādāt – apkopt telpas, nest malku, kurināt krāsnis; pēc tam viņa kļuva par bikšu konveijera meistari.

Kā Vodjaņicka atceras, kad viņu pārveda no viena cietuma uz citu, ik reizi atkārtojās viens un tas pats: pārdzenot ieslodzītos nosūtīja uz pirti, bet apsargi vēroja, kā kailajām sievietēm nākas pārskriet starp viņiem. Pavisam viņa bijusi trijos cietumos – Čeļabinskā, Marijinskā, Omskā.

Darba diena sākusies ar to, ka katra ieslodzītā nosauc savu vārdu un ieslodzījuma termiņu. Vairākas reizes tādu paziņojumu laikā par Vodjaņicku runāja: “Viņu neviens nečakarē”. Citas ieslodzītās smējušās. Cietumu priekšnieki – mazā auguma dēļ viņi Vodjaņicku saukuši par “knopku” – pāris reizes izsaukuši sievieti uz kabinetu un piedāvājuši “pārnakšņot”. Bijis gadījums, kad priekšnieks sācis nakts maiņas laikā viņai uzmākties, Vodjaņicka asi pateikusi, ka viņai cehs stāv dīkstāvē – un viņš viņu atlaidis.

Starp citu, reiz Vodjaņicka pati iemīlējusies priekšniekā. Tas bijis Omskā: viņš bieži nācis uz viņu pašdarbības koncertiem – ieslodzītie no skatuves lasījuši dzejoļus un dziedājuši dziesmas. Viņa domājusi: “Viņš dzimis 1934.gadā, es 1937., tikai trīs gadi! Citā dzīvē būtu varējuši būt kopā. Kāpēc viņš sēd tur, bet es te?”

Vodjaņicka ir iemācījusies soļu skaitu, cik jāsper, lai apietu kameru. Darbā laiks gājis ātrāk. Brīvdienās viņa, paņēmusi savas un citu drēbes, uz visu dienu gājusi mazgāt. “Galvenais, ko sapratu lāģerī: nekrietnāks par sievieti nav neviens. Dažas piespieda viņu vietā sašūt pa simts piedurknēm” – atceras Valentina. Gadījās arī tādas, ar kurām viņa daudz biedrojās. To vidū bija, piemēram, bērnudārza vadītāja, kura bija izaudzējusi trīs sivēnus bērniem, kam trūcis ēdamā, bet pati par to iesēdināta.

Visvairāk Vodjaņicka skuma par dēlu – pie tam viņa nezināja, kas ar dēlu notiek (pa visu cietuma laiku viņa saņēma tikai divas paciņas no mātes, bet tās atņēma kameras biedrenes). Šo pārdomu dēļ viņa divas reizes gribēja padarīt sev galu – nogaidījusi, kad visi aiziet pusdienās, viņa mēģinājusi iebāzt roku elektriskās spuldzes ietverē. Abas reizes viņa apstādināta.

Apmēram divarpus gadus pēc sprieduma Vodjaņicka izsaukta pie cietuma priekšniecības. Kabinetā, kā jau noteikts, viņa nosaukusi vārdu un termiņu. “Cik, cik?” – vaicājis priekšnieks – “Klausies, ir pavēle saīsināt līdz pieciem gadiem”. Viņa zaudējusi samaņu. Pirms izlaišanas KGB paņēmusi no viņas vēl vienu parakstu – nestāstīt neko par apcietinājumu. Kā viņa stāsta, daudzas viņas kameras biedrenes nav gribējušas iet brīvībā: viņām nav bijis “ne mieta ne pagalma”. “Tur ir mežonīgi likumi”, – atceras Vodjaņicka. “Sit viena otru nost, kad strīdas; kad salabst, baro viena otru ar karotīti”.

Atgriezusies Novočerkaskā viņa uzzināja, ka māte viņas dēlu atdevusi bērnu namā – nav gaidījusi, ka meita no cietuma atgriezīsies. Kaimiņi viņai stāstīja, ka vecmāmiņa mazdēlu bieži situsi – piemēram, par to, ka pastaigā notraipījis balto kreklu. Vodjaņicka sākusi dzīvot pie mātes dzīvoklī, kas viņām iedots barakas istabas vietā, bet māte pastāvīgi piekasījusies. Reiz, kad Valentina atgriezusies no nakts maiņas un iegājusi tualetē, māte teikusi: “Rūpnīcā nevarēji? Smirdoņu šurp atnesi?”. Drīz viņa aizbraukusi no meitas uz laukiem.

Vodjaņickas dēlam bija jau ap desmit gadiem. Kad viņa aizbrauca uz bērnu namu redzēties ar viņu, nepazina pat, viņam stāvot pretim. Viņa pārliecināja ierēdņus atdot bērnu viņai – bet zēnu ilgi negribēja pieņemt skolā, kaimiņi bērniem neļāva ar viņu draudzēties.

Arī pašai Vodjaņickai pēc cietuma klājās grūti. Elektrolokomotīvju rūpnīcā kāds no inženieriem teica, ka darbā viņu neņems. Tad viņa aizgāja pie viena no rūpnīcas vadītājiem – sava paziņas, kurš 1962.gadā bija meistars. “Ieraudzīju pazīstamu uzvārdu – padomāju, vai tik nav no manām meitenītēm” – teica vīrietis tiekoties, piecēlies no rakstāmgalda. – “Nu, sadošu tev pa dibenu! Labi, labi, jau tā esi daudz pārdzīvojusi. Ko nu darīsim?” Vodjaņicka teica, ka meklē darbu. Viņš piezvanīja uz kaimiņu rūpnīcu. “Tev nevajag krānu vadītājus?” Viņa dzirdēja kā klausulē atbildēja “*** vajadzīgi! Kas ir?” “Meiča ne no gluži tālajām vietām atbraukusi. Kādu laiku viņai nav bijis neviena, kas kleitiņu paceltu un pa dibenu sadotu” (tagad par to stāstot, Vodjaņicka smejas). Drīz viņa izgāja darbā par ceļamkrāna vadītāju.

Dažas nedēļas vēlāk pie viņas atbraukuši miliči. Viņi iegājuši dzīvoklī, izlikuši pa istabu krēslus, apsēdušies un ieteikuši Vodjaņickai pastāstīt par cietumu. Viņa atteikusies, un miliči aizgājuši. No rīta piezvanījusi vietējam KGB darbiniekam, un tas apstiprinājis, ka viņai par cietumu runāt aizliegts – pat ar miliciju.

Tālākos gados Vodjaņicka vairākas reizes mainījusi darbu: krāvusi vagonus, bijusi apkopēja. Vēlreiz apprecējusies un dzemdējusi vēl vienu dēlu – bet vīrs pret viņu attiecies kā pret cietumnieci, un viņi šķīrušies. 1976.gadā Vodjaņicka savu dzīvokli apmainījusi pret mazu mājeli. Par to, kas ar viņu noticis 1962.gadā, viņa nav stāstījusi vēl piecpadsmit gadus – kamēr pie viņas vērsusies Tatjana Bočarova.

III Atmiņas atjaunošana

Boļševika dēls

1980-o gadu beigās kādā no Novočerkaskas kultūras namiem divas reizes nedēļā pa vakariem pulcējušies neformāļi – viņi sevi saukuši par ‘Novočerkaskas kultūras centru’, dažkārt par ‘Poisk – Meklēšana’ (naidīgi noskaņotie – par ‘Intriga’: Поиск-Происк). Uz sapulcēm nākuši kādi 20–30 cilvēki; viņi apsprieduši perestroiku, kazaku mantojuma atdzimšanu, cīņu pret Rostovas atomelektrostacijas būvi.

Viena no apmeklētājām bijusi Tatjana Bočarova – Donas kazaku muzeja zinātniskā līdzstrādniece, kas ieguvusi vēsturnieces izglītību un pārcēlusies uz Novočerkasku kopā ar vīru. Poiskā viņa iepazinusies ar Pjotru Siudu – piecdesmitgadīgu bārdainu anarhosindikālistu, kurš pratis aizrautīgi stāstīt par jebko.

Siuda lepojies ar savu biogrāfiju. Kā teic Bočarova, viņš bieži runājis: “Mans tēvs bija boļševiks no 1903.gada. Komunisti – tas nav pareizi, boļševiki ir pareizi”. Siuda dzimis 1937.gadā – tajā pašā, kad viņa tēvs, Batumi pilsētas revolucionārās šūniņas dalībnieks un Staļina paziņa, miris no spīdzināšanām Rostovas cietumā. Viņa māte represēta kara laikā, pašu Siudu nosūtījuši uz bērnu namu. Viņš strādājis šahtās Kazahstānā, mācījies tehnikumā, bet vēlāk iekārtojies par atslēdznieku NELR – un 1962.gada 1.jūnijā aicinājis protestējošos uz mierīgām demonstrācijām.

Pēc aresta naktī pirms apšaušanas viņš pārvests uz Rostovas KGB cietumu; pēc dažiem mēnešiem viņam piespriesti 12 gadi ieslodzījumā un viņš nosūtīts uz cietumu Komi apgabalā – tur viņš strādājis mežu ciršanā un būvējis šaursliežu dzelzceļu.

Siudas māte panākusi, ka viņas vēstule, kur viņa stāstījusi par Pjotra tēva lomu revolūcijā, tiek līdz Mikojanam. 1966.gadā viņa izlaista (pēc Hruščova atcelšanas un Kozlova nāves novočerkaskiešu termiņus kopumā sākuši pārskatīt un īsināt). Pēc gada Siudas kaimiņu trepēs no cietuma atgriezusies Valentina Vodjaņicka.

1970-ajos gados Siuda nosūtījis uz komunistu avīzi ‘Pravda’ (Правда) uzsaukumu pret karaspēka ievešanu Afganistānā. 1983.gadā viņš mēģinājis padarīt sev galu, jo nav izdevies panākt tēva reabilitāciju.

Tad viņš CK, Augstākajai tiesai un Augstākās padomes prezidijam iesniedzis iesniegumus par savu un citu novočerkaskiešu reabilitāciju. Sācis sūtīt uz Pravdu un ‘Literatūras Avīzi (Литературная газета)’ liecības par apšaušanu. Siudas sieva Emma ir rakstījusi, ka Pjotru izsekojuši “fašisti, kas šāvuši uz neapbruņotiem cilvēkiem”.

1980.gadu beigās Siuda bija pārliecināts, ka nosodot Staļina personības kultu, partijas vadoņi “ir atstājuši negrozāmu pašu staļinismu, ka ārpus sabiedrības kontroles ir palikusi vardarbības orgānu – KGB un Iekšlietu ministrijas – darbība”. Viņš kļuvis pārliecināts anarhists – ticējis, ka valsti var vadīt “bezpartejiska strādnieku kustība”, braucis uz anarhosindikālistu kongresu Maskavā. Kad Siuda kopā ar disidentu Aleksandru Podrabiņeku (Александр Подрабинек) Arbatā izlikuši stendus ar tiesību aizsardzības un kreisiem preses izdevumiem, viņi ir arestēti un izlaisti tikai pēc divām dienām.

Siuda sācis publicēties anarhistiskā žurnālā ‘Obščina (Община)’ — kādā numurā viņš sīki izstāstījis par apšaušanu Novočerkaskā. “Viņu interesēja, kas noticis ar ievainotajiem, kuru vajadzēja būt milzīgi daudz, ja ņem vērā, ka šāva no automātiem (ja ne ložmetējiem – I.L.) pūlī” – atcerējās cits anarhistu aktīvists Vlads Tupikins – “Viņus nogādāja slimnīcā, no kurienes viņi pazuda. Viņš tos meklēja un neatrada galīgi nevienu. Visdrīzāk, viņi ir kaut kur piebeigti”.

Sanākšanā Poiskā sastapies ar Bočarovu, Siuda par apšaušanu stāstījis arī viņai. Par 1962.gada notikumiem viņa bija jau dzirdējusi no darbabiedra muzejā, kurš atgādinājis, ka “tur cilvēkus mīcīja ar tankiem”. Kolēģim viņa nav ticējusi, bet Siudam noticējusi; viņš zinājis daudz detaļu, jo sēdējis cietumā kopā ar tiešiem cilvēku apšaušanas aculieciniekiem. Viņš vācis aculiecības un atstāstījis viņu stāstus par ložmetējiem uz pilsētas komitejas jumtiem, bojā gājušiem bērniem. Pēc Siudas materiāliem iznāca pirmās publikācijas par apšaušanu Ļiteraturnaja gazet’ā un ‘Komsomoļskaja Pravdā (Комсомольская правда)’; 1989.gada jūnijā – neliels raksts ‘The New York Times’.

Uz to laiku valstī pilnā gaitā ritēja vēsturiskās atmiņas atjaunošana. Tika publicēta Solžeņicina ‘Arhipelag Gulag’, kurā šī apšaušana minēta. Anatolijs Sobčaks tautas deputātu kongresā izvirzīja jautājumu par Novočerkaskas notikumu izpētes nepieciešamību – un drīz pilsētas komitejā parādījās īpaša “informācijas vākšanas” komisija. Komisijas locekļi iepazinās ar Vodjaņicku, kura izlēma: kad nu par apšaušanu drīkst runāt publiski, tad viņas pašas stāstītais un citas liecības ir pats svarīgākais, kam viņa var veltīt savu dzīvi.

1990.gada aprīlī ģenerālprokuratūra norīkoja oficiālu ieroču lietošanas un cilvēku bojā ejas apstākļu pārbaudi.

Poiska aktīvisti lēma apšaušanas dienā – 2.jūnijā – rīkot atceres mītiņu. 1990.gada 5.maija rītā uz ielas divus kvartālus no NELR nejaušs gājējs atrada piekautu Pjotru Siudu. Viņš bija bezsamaņā.

Aktīvista sieva Emma atcerējās, ka ātrās palīdzības ārsti viņai teikuši: “Tā ir slepkavība”. Viņi aizveduši Siudu uz traumu nodaļu (травматологию), bet tur viņš nav pieņemts. Siuda miris ātrās palīdzības mašīnā.

Kad Emma aizbrauca uz slimnīcu, tur jau bija miliči. Vīra augšlūpa vēl asiņoja, kreisā acs “līda uz āru (просился наружу)”. Viņai teica pirmdien atnākt uz morgu uz uzšķēršanu – bet norādītajā laikā izrādījās, ka uzšķēršana un ekspertīze jau izdarīta. “Neviens nespēs mūs pārliecināt, ka tā nebija politiska slepkavība” – rakstīja Emma Siuda – “Pirmajā naktī pēc slepkavības atbrauca [Siudas] domubiedri no dažādām pilsētām, uz svaigām pēdām iztaujāja aculieciniekus”; cilvēki bija redzējuši, ka tas nebija kautiņš, bet profesionāla slepkavība. Nakti vēlāk lieciniekiem ir kliegts: “Ja vaukšķēsit – nodedzināsim mājas un visus nositīsim”. “Kaut kādu lietu ierosināja, bet neko neatrada” – sarunā ar Medūzu atceras Bočarova – “tas viss ir noslēpumā: atrasts uz ielas, diplomāts (portfelis) ar dokumentiem par apbedījumu vietām pazudis”.

Siudu apglabāja vietējā kapsētā. Uz bērēm atbrauca Andrejs Isajevs, kurš bija anarhosindikālistu konfederācijas biedrs (tagad Jeģinaja Rosija (Единая Россия) frakcijas priekšsēdētāja pirmais vietnieks Valsts domē). Bērēs Siudas domubiedri pacēla anarhistu karogus un zvērēja turpināt viņa lietu – sameklēt Novočerkaskas apšaušanas upuru apbedījumus. Bočarova izlēma, ka “stafete jāpārņem viņai”. Brīdis, kā viņa uzskatīja, bija vispiemērotākais. “Tās varas vairs nebija, šīs vēl nebija” – viņa teic – “Tagad, protams, kaut kas tāds nebūtu iespējams. Bija brīdis – un mēs to palaidām garām”.

Apbedījumu meklējumos

Pirms 1990.gada mītiņa aktīvisti izlaida aģitācijas lapiņas par to, ka “jaunais laiks – perestroika un atklātība, kas izvēršas – paceļ aizklāju pār Novočerkaskas traģēdiju”. Mītiņš sākās ap 11 no rīta. Vairums atnākušo jutās pavisam neomulīgi – daži no viņiem laukumā pēdējo reizi bija iznākuši 1962.gadā; vairākas bojā gājušo mātes raudāja. Sanākušie nolēma būvēt memoriālu un sākt apbedījumu meklēšanu. Nākošajā maijā laukumā uzstādīja pelēku marmora piramīdu. Jaunā vietējā vara aktīvistus atbalstīja.

1991.gada vasarā pēc otrā atceres mītiņa uz Novočerkasku atbrauca Anatolijs Sobčaks. Tad viņš braukāja pa valsti un aģitēja par Borisu Jeļcinu, kuru virzīja par Krievijas prezidentu. Kopā ar Sobčaku atbrauca viņa palīgs Vladimirs Putins, bet viņam, kā teic Bočarova, neviens uzmanību nepievērsa. Politiķi pie memoriāla nolika ziedus.

1991.gada gaitā vairums Novočerkaskas notikumu lietā sodīto tika reabilitēti; Poisks pamazām pārvērtās par fondu ‘Novočerkaskas traģēdija’. Pirmās prokurora pārbaudes laikā Pjotrs Gromenko (Петр Громенко) — viens no miličiem, kuri naktīs piedalījās slepenajās aprakšanās, teica: “Es jūs gaidīju 28 gadus”.

1992.gada maijā Augstākā padome izlaida lēmumu, kurā pirmo reizi bija teikts, ka “vara nežēlīgi apspieda miermīlīgu strādnieku demonstrāciju”.

Izmeklētājiem izdevās konstatēt domājamās apbedījumu vietas – un 1992.gadā aktīvisti nolēma mēģināt noslepkavoto atliekas pārapbedīt. Bočarova vērsās pie pilsētā vienīgā arheologa – Mihaila Kraisvetnija (Михаил Крайсветный), kurš strādāja Donas kazaku vēstures muzejā. Uz to laiku, teic Kraisvetnijs, viņam bija bijusi darīšana ar “ne mazāk kā diviem tūkstošiem apbedījumu vai, kā mēs sakām, ģindeņiem” kapu laukos, kurgānos un masu kapos.

“Mums palaimējās, ka mūsu līdzjutēju vidū gadījās Gromenko, bijušais Kamensk-Šahtinskas iekšlietu daļas priekšnieka vietnieks, kurš bija tieši piedalījies aprakšanās” – stāstīja Kraisvetnijs – “Viņš ļoti precīzi norādīja vietas, kur vajadzēja veikt meklēšanu”. Medūzai nevienu no miličiem un armijniekiem, kas piedalījušies aprakšanās, sameklēt nav izdevies; daudzu no viņiem vairs nav starp dzīvajiem.

1992.gada 15.maijā aktīvisti autobusā devās uz Šahtas Nr.7 kapsētu Novošahtinskā – 50 kilometrus no Novočerkaskas. Prokuratūras viņiem sniegtajos dokumentos bija norādīts, ka līķi ietīti maisu audeklā un aprakti vienā kapā. Līdzi brauca pilsētas tiesu medicīnas eksperts. Valentina Vodjaņicka līdz veda īpaši šim gadījumam uzšūtus cimdus un sejas apsējus – šūt viņa bija labi iemācījusies cietumos.

Domājamajā apbedījuma vietā stāvēja liels koka krusts. Divi aktīvisti to izcēla un nolika zemē. Vīri ķērās pie lāpstām, bet rakšanas vietā bija daudz sakņu, un augšējo velēnas kārtu nācās noņemt ar cirvju palīdzību. Bedre izrādījās daudz mazāka kā domāts – tas bija bērna kaps; aktīvisti sāka meklēt apbedījumus blakus, veica citus izrakumus. “Nonācām līdz trīs metru dziļumam, un palaikam nācās lejā ar galvu uz leju nolaisto aktīvistu-atracēju turēt aiz kājām” – rakstīja Bočarova – “Bieži šo lomu pildīja sīciņā Valentina Vodjaņicka”. Pirmais izbraukums izrādījās neveiksmīgs; vēlu vakarā viņi atgriezās Novočerkaskā. “Atgriezāmies nomākti” – atcerējās Bočarova – “Domājām, ka savējos neatradīsim nekad”.

Bojā gājušo apbedījums pie Tarasovskij ciema, 1992.g.maijs.

Pēc piecām dienām aktīvisti devās uz nākošo vietu – uz čigānu kapiem pie Tarasovskas ciema 180 kilometrus no Novočerkaskas. Kā atceras Bočarova, viņiem iedalīja autobusu – to noņēma no ciema reisa. No oficiālām personām neviens līdzi nebrauca, pēc pirmās neveiksmes tiesu medicīnas ekspertu no darba nelaida. Nokļuvuši līdz ciemam, viņi vispirms iegāja pie vietējā administrācijas vadītāja: viņiem līdz nebija izrakumu atļaujas, un viņi gribēja to dabūt uz vietas. Administrācijas vadītājs viņiem ieteica “paņemt no kapa zemīti un netraucēt citu pīšļus”. “Aprakt kā suņus varēja, bet apglabāt neļaujat?” – viņam jautāja Vodjaņicka. Galu galā viņi ar ierēdņiem vienojās, ka aktīvisti parakstīs paraksta kvīti par ekshumācijas veikšanu.

Pie domājamās aprakšanas vietas bija ievu apņemts dīķītis; blakām čigānu barona kaps un uzkalniņš ar dēlīti: “Šeit apglabāti Novočerkaskas iedzīvotāji, kas gājuši bojā 1962.gadā nelaimes gadījumā”. Buldozers nostūma uzkalniņu, un aktīvisti atkal ķērās pie lāpstām. Vispirms viņi pamanīja 39.izmēra zābaku; tad – brezentu ar mumificējušamies sīkām atliekām, kas gulēja “kā kārtains pīrāgs”. Tās izcēla no zemes un salika maisos. “Man šķita, ka esmu viņus atbrīvojusi no gūsta” atcerējās Bočarova.

Novočerkaskā atliekas atstāja muzejā, kurā strādāja Bočarova. Nākošā dienā viņa devās pie prokurora. Tas atteicās atliekas ņemt ekspertīzei, paziņojot, ka labāk tās nodot “tur, kur atradāt”. Arī morgā tās atteicās pieņemt bez oficiāliem dokumentiem. Pēc dienas divi aktīvisti ekspertīzi veikt pierunāja bērnu slimnīcas pataloganatomu.

Kaulus izlika uz galda, kas pārklāts ar avīzi “Demokrātiskā Novočerkaska”. Uz slejas ar virsrakstu “Tādiem deputātu korpusā nav vietas” izlika ribas un mugurkaulus. Četru skeletu restaurācija pataloganatomam aizņēma četras stundas. Tos salika četros zārkos.

Kā raksta Bočarova, iepriekš par zārku glabāšanu bija sarunāts ar Novočerkaskas Debesbraukšanas katedrāli – garīdzniekus izdevās pārliecināt, ka “nekādas sērgas” tur nav. Tomēr galu galā dievnamā viņiem atteica – un zārkus atkal aizveda uz Donas kazaku muzeju. Lai lietu kaut kā no sastinguma punkta izkustinātu, viņa devās uz Maskavu, kur tikās ar ģenerālprokurora vietnieku. Tas, aplūkojis apbedījuma fotogrāfijas, nopūtās un teica: “Otrā Katiņa, nodarbosimies”.

1992.gada vidū Novočerkaskas prokuratūra un Ziemeļkaukāza kara apgabala tiesu medicīnas ekspertīzes 124.laboratorija sāka darbu pie atliekām. Tad aktīvistu meklējumiem pievienojās arī prokuratūra.

Otrais izbrauciens uz čigānu kapiem izrādījās neveiksmīgs: trešajā reizē viņi turp devās rudenī – un atrada vēl četru bojā gājušo atliekas.

Pēc tam notika otrā ekspedīcija uz Novošahtinsku – izrādījās, ka pirmoreiz viņi nav trāpījuši uz apbedījumu burtiski par pusmetru; tur atrada vēl četrus.

Pēc tam bija Marcevo ciems pie Taganrogas – vietējā kapsēta 30 gados bija stipri mainījusies, un pētniekiem nācās atrakt kapus. Vienā no tiem atrada vēl astoņu cilvēku atliekas.

Atradumus eksperti pētīja ilgāk par pusotru gadu. Apglabāt apšaušanas upurus varēja tikai kārtējā gadadienā 1994.gadā. Laukumā, kur bija apšauts pūlis, tika uzstādīta ar melnu un sarkanu drānu apsista skatuvīte. Blakus tai uz taburetēm stāvēja divdesmit zārki. Pēc īsām uzrunām tos aiznesa uz dievnamu, kur garīdznieks veica dievkalpojumu. Pēc tam zārkus apraka vietējā kapsētā; blakām uzstādīja marmora plāksni ar uzrakstu “Novočerkaskas traģēdijas upuru piemiņai”.

“30 gadus neviens nedomāja, ka apbedījumi tiks atrasti” – preses konferencē pēc bērēm teica Bočarova – “Mums teica, ka nekad neko neatradīsim. Teica, ka tas ir baismīgi un bīstami. Ka nāve tik viegli neaizies”.

1994.gada 16.septembrī Novočerkaskā iebrauca Solžeņicins. Bočarova viņam parādīja dokumentus un fotogrāfijas par apšaušanu, bet rakstnieku vairāk interesēja tikšanās ar vietējiem kazakiem.

Vēl pēc diviem gadiem pilsētu apmeklēja Boriss Jeļcins – šoreiz viņš pats braukāja pa valsti, lai tiktu ievēlēts uz otru prezidenta termiņu. Bočarova uz tikšanos ar viņu negāja: “Pēc Čečenijas kara nespēju”. Vodjaņicka aizgāja – un pavaicāja prezidentam: “Boris Nikolajevič, mani nenošaus?”

— Par ko – nav sapratis Jeļcins.

— Es 1962.gadā ļoti gribēju redzēt valdību.

— Redzējāt?

— Nē, 10 gadus dabūju.

Kā atceras Vodjaņicka, prezidents viņu satvēris un nobučojis. 8.jūnijā Jeļcins parakstījis dekrētu par vienreizēja pabalsta piešķiršanu cietušajiem, kā arī par represēto ģimenes locekļu atzīšanu par cietušajiem. 2017.gadā viņi saņem apmēram 5 tūkstošus rubļu mēnesī.

Atbilžu nav

Jau 1991.gadā aktīvisti mēģināja uzzināt no KGB, kur atrodas septiņu pēc tiesas sprieduma nošauto apbedījumi. Augsts milicijas priekšnieks atbildēja, ka kapsēta ir “sevišķi slepena”. Rostovas KGB priekšnieks teica: “Nemaz nemeklējiet – neatradīsit”. Kapus atrast nav izdevies līdz šai dienai.

Bočarova uzskata, ka tie nav vienīgie bojā gājušie, kuru atliekas tā arī nav atrastas. “Bojā gājušo vidū bija bērni” – viņa teic – “Galvenajā ielā, pa kuru gāja demonstrācija, bija vairāki bērnu nami. Viņiem demonstrācija šķita pierasta lieta: pirms mēneša tur gāja pirmā maija kolona, arī ar portretiem, karogiem. Pēc apšaušanas liecinieki stāstīja, ka redzējuši kopā gulošu bērnu līķīšu kaudzi. Domāju, ka tie bija no bērnu namiem – tos atskaitīt no audzēkņiem bija elementāri, un neviens viņus nemeklēja. Iespējams, ka bailes stindzināja mutes arī radiniekiem, kuri saprata, ka “bērnu neatgriezīsi, bet izdzīvot vajag”.” Prokurora pētījumā cietis bērns ir minēts vienu reizi – ātrās palīdzības darbinieks pamanījis 10-gadīgu zēnu ar caurejošu ievainojumu kreisajā kājā un aiznesis uz mašīnu pie citiem ievainotajiem.

2017.gadā pie Bočarovas pirmo reizi vērsies liecinieks, kuram apšaušanas laikā bijuši desmit gadi. Pāvels Afoņins stāstījis, ka 1962.gada 2.jūnijā viņš bijis laukumā ar saviem draugiem – visi dzīvojuši vienā pagalmā. Pēc šāvieniem divi no viņiem, kā viņš stāstījis, asiņaini nokrituši no kokiem. Pēc tam māte stāstītāju trīs dienas slēpusi zem gultas un arī ēdienu nesusi zem gultas. Tos divus puišus viņš vairs nav redzējis; no istabām, kur viņi dzīvojuši, kā viņš saka, pazuduši arī viņu vecāki.

“Pēc apšaušanas Novočerkaskā [citādu uzskatu] apspiešanas metodes mainījās” – stāsta Bočarova – “Sāka izmantot psihuškas. Netīras lietas un asinis vairs nepieļāva. Vienkārši izolēja. Bet es nezinu, kas ir briesmīgāk”. Savā grāmatā viņa sniedz izrakstu no PSKP CK 1962.gada 19.jūlija sēdes protokola – tā notikusi pusotru mēnesi pēc apšaušanas. Tajā minēta tostarp KGB priekšsēdētāja pavēle “par valsts drošības orgānu aģentūras-operatīvā darba ar naidīgām pretpadomju elementu izpausmēm pastiprināšanu”. Šāda pastiprinājuma nepieciešamība bijusi saistīta ar “masveida nekārtībām dažās valsts pilsētās, ko pavadījuši administratīvo ēku grautiņi”.

Bočarova stāsta, ka daži cietušie par piedalīšanos demonstrācijā jutušies vainīgi. 1990-o gadu vidū kāds no ievainotajiem fonda “Novočerkaskas traģēdija” darbiniekiem stāstījis, ka viņš bijis aizvainots, ka dabūjis ievainojumu – jo viņš “nav bijis ar huligāniem, bet kārtības sargs”.

2000.gadā fondā atnākusi Gaļina Poluņina, kura pēc apšaušanas sodīta ar 10 gadiem. Viņa stāstījusi, ka pēc atgriešanās no lāģeriem mēģinājusi pārdzīvoto aizmirst. Kad meklējot darbu viņai nācies teikt, par ko nokļuvusi cietumā, tad sagudrojusi iemeslu – vīra slepkavību: šis noziegums viņai šķitis sadzīviskāks un saprotamāks. Fondā Poluņina vērsusies tikai savu bērnu mudināta, kuri pārliecinājuši, ka viņa nav ne pie kā vainīga. Bočarova ir pārliecināta, ka dažādās Krievijas daļās (pēc baumām – kaut kur pie Irkutskas) arī tagad dzīvo cilvēki, kuri baidās runāt par 1962.gada notikumiem vai jūtas vainīgi.

1994.gada 11.septembrī galvenā kara prokurora palīgs Jurijs Bagrajevs (Юрий Баграев) parakstīja lēmumu par krimināllietas izbeigšanu. Šis lēmums ir visdetalizētākais dokuments par apšaušanu Novočerkaskā; tajā ir apmēram simts lappuses; izmeklēšana ir nopratinājusi vairākus desmitus liecinieku – ierēdņus, armijniekus, protestētājus. “1962.gadā PSRS likumdošanā nebija tiesību normu, kas reglamentētu armijas izmantošanu masveida nekārtībās vai aizliegtu tās izmantošanu” – teikts dokumentā. Tas ir, pavēlot iesaistīt karavīrus demonstrācijas apspiešanā, Hruščovs savas pilnvaras pārkāpis nebija. Izmeklēšana konstatēja, ka galvenos lēmumus pieņēmis Kozlovs, viņš arī ir devis rīkojumu lietot ieročus pret laukumā sanākušajiem. Kas tieši ir šāvuši, lēmumā nav teikts. Daļa dokumentu ir pazudusi – arhīvos rakstiski rīkojumi nav atrasti. Pazudušas arī daudzas cietušo slimības vēstures; tādēļ precīzu bojā gājušo un ievainoto skaitu nav iespējams noteikt.

Krimināllieta ir pārtraukta dēļ Kozlova nāves (viņš miris 1965.gadā) un dēļ nozieguma sastāva neesamības no Hruščova, Mikojana un citu ierēdņu puses.

Tatjana Bočarova pēdējos gados strādā Rostovas televīzijā kā lauku korespondente – īpaši viņa lepojas ar savu neseno sižetu par zaudēto kviešu šķirņu atjaunošanu. 2000-ajos gados viņa ir aizrāvusies ar astroloģiju. Bočarova uztur tvitera kontu – tajā var atrast postu par ‘Gogoļa centru’ (kā viņi tagad bez hudruka (худрук – mākslinieciskais vadītājs) kratīs ***** uz skatuves?), bijušā ASV viceprezidenta Džo Baidena fotogrāfijas pēc vēža ar parakstu “Tagad es redzēju, kas ir lāpīts kondoms (гандон)” un Igora Korotčenko tvītu: “Bez spēcīgas armijas un flotes Krieviju saraus gabalos un toleranti kolonizēs” retvītus.

“Nezinu, vai man kādreiz būs sajūta, ka mēs esam lietu pabeiguši” – teic Bočarova – “Domāju, ka nekad nebūs. Bet mana sirdsapziņa ir tīra. Nepabeigtības sajūtu rada nepilnīga saņemtās mācības apjēga. Ja tagad gribēs atgriezties pagātnē, un daudzi taču grib, tad viņiem ir jāzvēr, ka tā tas vairs neatkārtosies – ne gulagi, ne apšaušanas. Mani neaicināja uz tikšanos ar Putinu 2008.gadā, kad viņš bija atbraucis. Ja būtu aicināta, es teiktu: “Nekad nešaujiet uz savu tautu”. Un palūgtu viņu atvērt arhīvus par to, kur atrodas nošautie, kuri bija notiesāti, kā arī arhīvus par citiem apbedījumiem, materiālus par specvienībām, kas bija šāvējas.

Dīvaini, bet izņemot mūs šīs atmiņas nevienam nav vajadzīgas. Nav nekādas sabiedrības intereses, neviens neierosina jaunus pētījumus”.

Anatolijs Žmurins, kurš apšaušanā ievainots rokā, joprojām ilgojas pēc Padomju Savienības. “Visu sagrāva, viss aizgāja pa pieskari” – viņš uzskata – “Teica, ka tad bija slikti, bet tagad – labāk. Kam?”.

Istaba № 20

Valentina Vodjaņicka joprojām dzīvo Novočerkaskā. Viņas zilā vienstāva māja ir piecu minūšu attālumā no apšaušanas vietas. Iekšā visas sienas un grīda izliktas ar paklājiem. “Pirku ar nolūku, lai vecumā nebūtu sāpīgi krist” – viņa skaidro. Blakus viņas portretam no 1970-ajiem gadiem karājas 2008.gada fotogrāfija, kurā Vladimirs Putins noliek sarkanas neļķes pie viena no apšaušanas upuru piemiņas memoriāliem – pie Akmeņa-Uz-Asinīm.

Stāstot par sevi, Vodjaņicka bieži sevi sauc par “zičku” (tas ir, ZK – ieslodzīto).

Līdz 2017.gada septembra vidum viņa strādājusi par zinātnisko līdzstrādnieci (īstenībā gidi) Novočerkaskas apšaušanas piemiņas muzejā. To Vodjaņicka kopā ar citiem fonda aktīvistiem ir veidojusi kopš 1990-o gadu beigām. 1996.gadā Jeļcins parakstīja dekrētu, kurā lūdza valdību izskatīt jautājumu par līdzekļu iedalīšanu muzejam no federālā budžeta, bet galu galā tas atvērts par pašas līdzekļiem un grantu no Džordža Sorosa fonda. Sācies no stendiņa, pēc tam viņiem piešķirtas divas istabas ēkā blakus bijušajai pilsētas komitejai, bet 2000.gadā muzejs pārvācies uz telpiņu Donas kazaku muzejā – tajā pašā ēkā, kuru bija ieņēmuši protestējošie, un no kuras pēc tam uz viņiem šauts.

Donas kazaku muzeja vadība ir bijusi pret. Kā teic Vodjaņicka, direktoram nav paticis, ka apšaušanas memoriālam atdod istabu, kurā parasti notikuši “kolektīva dzerstiņi”. 2017.gada septembrī viņai nav pagarināts darba līgums, kuru viņa ik gadus parakstīja ar muzeju. Vodjaņicka uzskata, ka viņai atņemtas visas dzīves lietas; pēc atvaļināšanas viņa “guļ 24 stundas diennaktī”.

Novočerkaskas apšaušanas muzejs atrodas istabā № 20. Parasti tā ir aizslēgta; izkārtnes par apšaušanai veltītu ekspozīciju nav ne uz tās durvīm, ne pie ieejas Donas kazaku muzejā – tā līdzstrādnieki brīnās, kad viņiem vaicā, kā pie ekspozīcijas nokļūt.

Pašā istabiņā nav nekādu vēsturisku eksponātu, izņemot arhīvu dokumentus. Pie vienas sienas karājas nogalināto fotogrāfijas – tikai 15 no 26, pārējo portreti nav atrasti. Nekādas citas informācijas par viņiem nav. Pie blakus sienas ir dažu notiesāto fotogrāfijas (pavisam to ir 110), arī bez paskaidrojumiem. Turpat karājas ekrāns – agrāk uz tā rādījuši VHS video, bet nesen pārtrūcis vads, un tagad nerāda neko. Vēl muzejā ir pašas demonstrācijas fotogrāfijas no KGB arhīviem.

Vodjaņicka nedomā, ka muzejs būtu varējis būt lielāks – viņa saka, ka vienkārši nepietiktu materiālu. Šī sieviete tic, ka vienīgais apšaušanas videoieraksts izvests uz ASV – kā viņa teic, filma glabājas kāda Amerikas prezidenta fondā, bet sīkāk nezin. Pēc Vodjaņickas atlaišanas šo istabu sākusi pieskatīt cita līdzstrādniece: tā ir pārliecināta, ka nekāds apšaušanas muzejs vispār nav vajadzīgs: “Neviens te nenāk, un nav jau ko izstādīt”.

No 110 Novočerkaskas notikumu lietā notiesātajiem dzīvi tagad ir palikuši astoņi cilvēki; no apšaušanā ievainotajiem – vēl mazāk.

“Tagad Novočerkaskā cilvēki redzēdami grupiņu lielāku par trim cilvēkiem iet ar līkumu” – teic Vodjaņicka – “Šķiet, tagad tas ir jau iedzimts”.

Avoti: Татьяна Бочарова «Новочеркасск. Кровавый полдень»; расследование военной прокуратуры; В. А. Козлов «Неизвестный СССР»; мемуары Петра Сиуды; мемуары Станислава Подольского; Дэвид Ремник «Могила Ленина»; фильмы «Крест», «Пуля-дура», «Намедни»

https://meduza.io/feature/2017/10/26/vtoraya-katyn

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com logotips

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s

This site uses Akismet to reduce spam. Learn how your comment data is processed.