Par arhīviem: “Bet ja jūs pats to visu zināt, tad jūs pašu ir jānošauj!” Aleksejs Tarasovs, Novaja Gazeta 27.10.2017

(Par Krieviju, bet, šķiet, daudz paralēļu ar Latviju, SAB, čekas mantojumu. Izvilkumi no raksta)

Cik mītoloģiska ir Dovlatova pasaka par četriem miljoniem ziņojumu (PSRS) čekai? Tas ir vienādojums starp tautu un varu, bendēm un upuriem? Skaidrs, ka pārmērība. Bet cik liela. Arhīvi, kas bija pavērušies 90-o gadu sākumā, ir durvis aizcirtuši.

Visi nopietni vēsturnieki teic, ka stučīšanas loma staļinistiskajā iekšējā terorā masu apziņā ir neticami pārspīlēta. Gan vispārēja stučīšana nav bijusi, gan NKVD tāda vispār nav bijusi vajadzīga. Cita lieta, ka staļiniskai propagandai tāds mīts bija vajadzīgs, tā laida lejup vispārējas sasaistītības sajūtu, ar to sapina tautu, liekot ģimeņu locekļiem publiski atteikties citam no cita un aplaudēt nošaušanām.

Benžu zemiskais miers

Šis mīts ir vajadzīgs arī tagadējai propagandai – lai neatvērtu arhīvus. Sak, par jums rūpējamies, sargājam jūsu personiskos noslēpumus. Pasaka par 4 000 000 ziņojumiem čekai – tas ir pasakains absolūts, no mēru un svaru palātas. Tāpēc, ka patiesību šajā lietā zināt ir nepieļaujami. Šis mīts tiks lolots mūžīgi, tas ir neatmaskojams pēc definīcijas – dēļ sava satura, kuru atklāt nedrīkst. Tas ir vajadzīgs varai tāpēc, lai mums pierādītu – mēs un viņi esam miesa no miesas.

Nekādu miljonu nav bijis. Un par tiem, kas stučīja, cilvēki uzminēja paši – lielākoties.

Drošības orgāni slēpj ne jau stukaču vārdus. Orgāni slēpj savu darbinieku, kuri iznīcinājuši tūkstošiem nevainīgo, vārdus. Un, laižot aizmirstībā vienādi gan svētos, gan neliešus, veido vienotas Krievijas ilūziju. “Tur, kur visi ar vienu pasauli indēti – kur nu tur pasaule – viena nomale, kurā tur gatavībā biezu zaņķa slāni, stūķē to mutē”.

Nu ko, sapūt mums tajā purvā, miglā, tīklos, kur viss ir sajaukts, dzirnavas ar graudiem, cilvēki ar cilvēkēdājiem, un nekādu orientieru, nekādas vienprātības par galvenajām vērtībām, nekādas gaismas?

“Būsim mēs augstsirdīgi, nešausim viņus, mēs viņus ar sālsūdeni neapliesim, ar blaktīm neapbārstīsim, “bezdelīgā” neiegrožosim, neturēsim stāvēt nedēļu bez miega, nespārdīsim ar zābakiem, nedauzīsim ar gumijas rungām, nežņaugsim galvaskausu ar dzelzs riņķi, nestūķēsim kamerā kā bagāžu, lai guļ cits uz cita – neko, ko darījuši viņi! Bet mūsu valsts un mūsu bērnu priekšā mums ir visi jāizmeklē”. Atceraties Solžeņicinu? Par “sluņķu, lupatu paaudzēm”?

Kāpēc mēs pasargājam kādu – benžu pēcteču – zemisko mieru, tā no savu bērnu kāju apakšas izraujot “jebkādus taisnīguma pamatus”? Klusējam par necilvēcīgu traumu, kas joprojām neatlaiž valsti? “Jaunie uzsūc, ka nelietība uz zemes nekad netiek sodīta, bet vienmēr nes labklājību. Dzīvot tādā valstī būs gan neomulīgi, gan baismīgi!”

Kā aizslēdz mūsu pagātni

Arhīvi ir slēgti. Pēc 1991.gada tie pavērās, un mēs līdz šim brīdim pārgremojam to, uz ko toreiz izdevās paskatīties. Jau 90-o gadu vidū tie aizcirtās atkal. Pirms 20 gadiem, 1997.gada septembrī Krasnojarskas ‘Memoriāla’ pirmais priekšsēdētājs Vladimirs Sirotiņins man stāstīja:

— Tagad, atsaucoties uz likumu par arhīviem, mums pētīt arhīvu lietas neļauj. Var izsniegt tikai pašam represētajam vai viņa radiniekiem. Jeb vajadzīga viņa pilnvara. Piemēram, tagad ir grūtības piekļūt bijušajam kompartijas arhīvam. Tā direktors uzskata, ka jebkāds represiju pieminējums attiecas uz personiskās dzīves faktiem, tāpēc tādus dokumentus neizsniedz. Tur, lemjot par fondu atslepenošanu, pēkšņi noskaidroja, ka lai noņemtu spiedogu “slepens”, 1991.gadā atslepenotie materiāli ir jānoslepeno no jauna. Un noslepenoja. Un tā arī atstāja. Un darbam ar tiem tagad vajadzīga pielaide.

Arī Valsts arhīvā slēdz agrāk atvērtos fondus, pie kam tieši tos, kuros var būt informācija par represijām. Krasnojarskā izvietotās 94.divīzijas kara tribunāla dokumentācija nonāca Valsts arhīvā. 1991.gadā to atslepenoja. Tagad atkal slēdza. Bet tās nav arhīvu-izmeklēšanas lietas. Pārtrauca izsniegt arī citus materiālus, kuros ir runa par konkrētiem cilvēkiem.

Ir arhīvs FSB reģionālajā pārvaldē. Visa viņu informācija ar vispārīgu raksturu (NKVD iekšējās pavēles, nošaušanu limiti utt.) saskaņā ar likumu ir atslepenota. Sāku strādāt. Kārtība tāda: kad iepazīsties ar dokumentiem, pretī nosēžas čekists un tevi vēro. Drīz man paziņoja: mums nav brīva darbinieka, kas varētu pie jums sēdēt.

Pēc likuma katrs pilsonis var netraucēti iepazīties ar arhīvu materiāliem. Bet īstenībā vispirms jums paprasīs vēstuli no organizācijas. Forma šāda: “Lūdzu pielaist …”. Jūs obligāti kādam ir jārekomendē. Es lūdzu izsniegt man materiālus, atbildē dzirdu: bet kāpēc jums tas vajadzīgs?

Arhīvi bija pakļauti NKVD, acīmredzot, psīholoģija ir saglabājusies kopš tiem laikiem: dokumentus izsniegt cik iespējams mazāk.

Bet ja es interesētos par piecgadu plāna izpildi! Partijas arhīvs ar baudu izsniedz man dokumentus, ja tajos ir runa par pavasara sēju vai lopbarības sagatavošanu.

“Uzdevums – nerādīt nkvdešņiku uzvārdus”

Sirotiņina jau vairs nav. Pēc 20 gadiem tos pašus jautājumus uzdodu tagadējam Krasnojarskas ‘Memoriāla’ priekšsēdētājam Aleksejam Babijam:

– Ja nav pagājuši 75 gadi, piekļuvi slēdz, atsaucoties uz likumu par personas datiem. Bet, teiksim, kopš Lielā terora pagājuši 80 gadi! Bet šajā ziņā ir nozares instrukcija, un šādā gadījumā atsaucas uz to.

– Radiniekiem tagad iepazīties ar lietu ļauj, neatkarīgi, pagājuši 75 gadi vai nav (bet tikai gadījumā, ja cilvēks reabilitēts), izgatavo dažu lappušu kopijas (pašam fotografēt neko neļauj) un izsniedz arhīva izziņu. Kuri nav radinieki, tie ar lietu var iepazīties, ja pagājuši 75 gadi, bet kopijas neizsniedz nekādas un neļauj pārfotografēt. Jebkurā gadījumā aizsedz informāciju par trešajām personām – NKVD darbiniekiem un citiem lietas figurantiem.

Īstenībā galvenais uzdevums ir neparādīt nkvedešņiku vārdus. Galu galā bieži vien no dokumentiem, kur aizsegti izmeklētāju un stukaču vārdi un pie viena arī fabula, saprast lietas būtību vispār nav iespējams.

Bet kāpēc izdodas Denisam Karagodinam? Skaidrs, ka viņš pētīja vecvectēva lietu. Bet lūk tagad viņš ir pilnībā izlicis Nikolaja Kļujeva arhīva-izmeklēšanas lietas kopijas ar visu viņa slepkavu – NKVD darbinieku un prokuratūras – vārdiem.

– Kā Karagodins pamanās darīt savu darbu, es ne visai saprotu. Kļujeva gadījumā viņam ir bijis jāatlipina papīrīši arhīva-izmeklēšanas lietā, ar kuriem aizsegti uzvārdi. Kā viņam tas izdevies, ja darbinieks sēdējis pretim, nezinu. Bet dažādos arhīvos ir dažāda attieksme. Lūk, man tikko žēlojās par Hakasijas republikānisko arhīvu – runā, ka atteikušies lietas izsniegt vispār. Bet Sverdlovskas arhīvā, runā, lietu nokopējuši pilnībā.

Galvenā problēma ir, ka nedrīkst pārfotogrāfēt. Lūk, Sergejam Prudovskim tagad Omskas UFSB ir jāapstrādā “dvoikas” protokoli par “harbiniešiem”. Ja jāpārraksta ar roku, tur jādzīvo pus gadu. Bet pārfotografēt var pa pāris nedēļām.

Par lūgumiem novākt informāciju par represētiem radiniekiem no ‘Memoriāla’ vietnes: cilvēki atkal no kaut kā baidās, vai viņiem kauns par saviem nošautajiem vectēviem un vecāmmātēm?

— Radinieki atsauc tos materiālus, kurus paši ir devuši. Viņiem ir uz to tiesības, lai gan nekā laba tur nav. Vai arī – kāds radinieks ir devis informāciju, bet pārējie radi prasījuši novākt. Pamatojuši ar to, ka “vecāmāte bija pret” to, ka šī viņas biogrāfijas lappuse tiek kaut kur publicēta.

Pēcvārds

Arhīvu slēgšana valsti un nāciju neglābs. Pretēji – dzen tās postā. Slēdzot arhīvus valsts tā arī pārvaldīs mūsu pagātni. Tas nozīmē – arī nomīnēt mūsu nākotni.

Arhīviem jābūt vispārpieejamiem pēc likuma. Mums ir vajadzīgas precīzas dokumentālas zināšanas par sevi. Un tikai tas var novērst to, ka režīms pārraksta vēsturi pēc vajadzības un var pasargāt prokurorus-izmeklētājus no pārvēršanās par bendēm.

Bet bērniem ir jāzina, ka viss izspiežas cauri laiku duļķēm, visas sejas un visi purni, visi zaņķi, visa asins un visa augstsirdība. Ka cilvēku darbi ir pierakstīti uz visiem laikiem un ir neiznīcināmi.

https://www.novayagazeta.ru/articles/2017/10/27/74349-a-esli-vy-obo-vsem-etom-znaete-to-vas-samogo-nado-rasstrelyat

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com logotips

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s

This site uses Akismet to reduce spam. Learn how your comment data is processed.