Burbulis: Krima tiks atdota. Putins un viņa Kremļa režīms pašlaik ir ļoti sarežģītā stāvoklī. Alesja Bacman; ierakstījis Nikolajs Poddubnijs, 26.10.2017

(Genādijs Burbulis (Геннадий Эдуардович Бурбулис; dzimis 1945) ir lietuviešu izcelsmes Krievijas politiķis, Borisa Jeļcina līdzgaitnieks. Bija Krievijas Federācijas Valsts sekretārs (1991–1992), viens no Belovežas vienošanās teksta autoriem parakstītājiem. Vikipēdija)

 Burbulis: “runā, ka Putins būs pašizvirzītais. Bez rokaspuišiem “Viskrievijas tautas frontes”, kurā nav tautas, izskatā, un galvenās partijas ‘Jeģinaja Rossija’, kurā nav vienotības, izskatā”.

Biju patiess ļeņinietis

Studijā ir Genadijs Burbulis, pirmais un vienīgais Krievijas valsts sekretārs. Genadij Eduarda dēls, esiet sveicināts!

– Sveiki!

Jūs esat vēsturiska persona. Lielā mērā pateicoties Jums un ar jūsu līdzdalību tika parakstītas Belovežas vienošanās. Intervijā Dmitrijam Gordonam Staņislavs Šuškevičs (1991.gadāBaltkrievijas Augstākās padomes priekšsēdētājs – gordonua) teica, citēju: “Pirmais domu, ka jāparaksta akts par PSRS jurisdikcijas izbeigšanu, izpauda Burbulis. Viņš pateica apbrīnojamu frāzi: “Vai jūs nepiekristu likt savu parakstu zem šāda izteikuma: “PSRS kā starptautisko tiesību subjekts un ģeopolitiska realitāte izbeidz savu pastāvēšanu”? (Vienošanās tekstu krieviski skat. beigās) Neesmu skaudīgs cilvēks, tomēr šajā gadījumā apskaudu, jo šis filosofs, marksists-ļeņinietis, bija atradis tādu apbrīnojamu formulējumu. To dzirdējis, es pirmais pat ne iekliedzos, es ieaurojos: “Es parakstīšu!” ”. Genadij Eduarda dēls, ar ko jums, marksistam-ļeņinietim, Padomju Savienība bija tā neizdabājusi, par ko jūs tā ar to izdarījāties?

– Padomju Savienība bija un ir palikusi mana dzimtene. Un es ilgus gadus ar visu savu jaunekļa dedzību un temperamentu, izmantojot savu filosofa aicinājumu, tiecos – labticīgi, patiesi – pilnveidot šo sociālo sistēmu, lai tai piešķirtu cilvēcisku seju. Atceros, es mācījos filosofijas fakultātes, kurā ienācu pēc armijas un biju jau nedaudz pastrādājis, otrajā kursā. Tad bija Ļeņina dzimšanas dienas simtgade. Un negaidīti mans skolotājs, profesors Isāks Jakova dēls Loifmans, man teica, ka lūk, mums ir iedalīta vieta pieņemšanai partijā, lai gan sen neiedalīja. Un mēs padomājām ka to varētu piedāvāt jums. Līdz tam, armijā, es trīs reizes atteicos. Jo vāji sapratu, ko lietderīgu un cildenu tādā augstākā mērā hierarhiskā un bezpersoniskā sistēmā var izdarīt. Es atbildēju: “Labi, Isāk Jakova dēls, esmu pateicīgs un piekrītu”. Uzrakstīju iesniegumu. Bija dots paraugs, bet es uzrakstīju tā: “Lūdzu pieņemt mani par PSKP biedra kandidātu, jo vēlos apzinīgi un saturīgi sekot Ļeņina lietai”. (Smaida).

Rajona komisijā visus iesniegumus caurlūkoja vecie boļševiki. Un sāka noskaidrot: kā tā, kāpēc viņš ir rakstījis ne tā, kā ir ieteiktajā iesnieguma tekstā. Biju kvēls ļeņinietis, domādams, ka viss tālāk notikušais ir bijis ļeņiniskās sociālisma idejas kropļojums un tā tālāk. Es teiktu, tie bija nepiedodami maldi, jo 22–23 gadu vecumā tajā varēja jau kaut cik orientēties. Lūk, bija tāds vienlaikus bēdīgs un smieklīgs notikums.

Tad lūk, mēs PSRS tautas deputātu kongresā ilgi un uzstājīgi bijām centušies panākt no Mihaila Sergeja dēla Gorbačova viņa aktīvu sadarbību ar mums. Mēs izveidojām starpreģionālu deputātu grupu – unikālu veidojumu augstākā valsts varas orgāna sistēmā, kas tolaik bija kongress. Bija patiesa vēlme piedalīties īstā perestroikā. Likumdošanas, lēmumpieņemšanas pārbūvē. Bet Gorbačovs sadarboties negribēja. Nobijās, saprazdams, ka mūsu ir daudz, un mēs esam nepaklausīgi. Tāpēc mēs zaudējām iespēju padomju impēriju pārveidot evolucionāri, tostarp, dibinoties uz lieliskajām atklātības, demokratizācijas, pilsoniska atbildīguma idejām.

Bet vai toreiz, izbeidzot Padomju Savienības pastāvēšanu – miermīlīgi izbeidzot – varējāt iztēloties, ka pēc 23 gadiem Krievija dosies karā pret Ukrainu?

(Aizdomājās). Nē … Kad šī nelaime un traģēdija notika, bija sajūta, ka milzīgais kolektīvais darbs, kuru varēja saukt par vēsturisku radīšanu, mūsu veiktā apstākļu radīšana bijušo savienības republiku neatkarīgai attīstībai … Ar visām problēmām, grūtībām un strīdīgajām lietām mums bija dārgs tas, ka savā laikā izdevās nodrošināt impērijas sadalīšanos mierīgā ceļā, saskaņot šīs sadalīšanās principus. Mūsu Belovežjes dokuments īstenībā pasludināja valsts subjektu statusu visām republikām.

Jā, tas bija skaidri uzrakstīts.

– Tas ir īsts vēsturisks veikums. Un kad sākās spiediens, kad kļuva skaidrs, ka pastāv naids pret Ukrainas iespēju iziet Eiropas stratēģijā, kad sākās kaut kāda tirgošanās un vilinoši solījumi, iedomāties, ka tas beigsies ar tādiem nelikumīgiem pasākumiem, protams, nevarēja. To piedzīvot bija neaptverami.

Vai atceraties savas sajūtas, kad sākās agresija? Ko jūs ar savu ietekmes uz norisēm valstī pieredzi toreiz domājāt?

– Ka notiek liela nelaime. Ka tiek izdarīta ne tikai kļūda, bet traģēdija, gan mūsu, gan starptautisko pamatnormu pārkāpums. Tādai rīcībai nekādi ārēji iemesli pamatu nedeva.

Izstumtā stāvoklis pasaules dzīves telpā, nebeidzami pārbaudījumi ar sankcijām, kas vairojas un vairojās, apmierinājumu nest nevar.

Vladimirs Voinovičs intervijā man teica: “Krievijas veiktā Krimas sagrābšana – tas ir kā izgriezt kādam cilvēkam nieri un piešūt sev trešo. Pat ja tā ir vesela, organisms to atgrūdīs”. Kad Krievija Krimu Ukrainai atdos?

– Mēs jau trīs gadus dzīvojam šajā stāvoklī …

Sācies ceturtais …

– … Jā ceturtais. Varbūt, pie visas tādas vēlmes – “atdodiet kas nav jūsu, atdodiet mūsu” – principialitātes un pareizuma, mums ir jāmēģina visiem kopā mainīt noskaņojumu. Vispār reālajā politikā daudz ko atrisina tādas nianses, kurās kaut kādas politiskas intereses var aizsegt cilvēciski pārdzīvojumi, līdzcietības spēja, spēja nožēlot un piedot. Lūk, man tagad ir tāda sajūta, ka citas iespējas nav.

Iespēja kam? Krimas atdošanai?

– Krima tiks atdota. Putins un viņa Kremļa režīms, kas šos pasākumus ir iniciējis un paveicis, pavadot tos ar it kā tiesiskām procedūrām, pašlaik ir ļoti sarežģītā stāvoklī. Liela prieka no šā visa nav bijis un nav. Krimas iedzīvotāju gaviļu nav bijis un nav. Izstumtā stāvoklis pasaules dzīves telpā, nebeidzami pārbaudījumi ar sankcijām, kas vairojas un vairojās, apmierinājumu nest nevar. Pat visnejutīgākajam cilvēkam. Tas ir, šī ir liela nelaime, trauma. Man ir patiesa vēlme radīt priekšnosacījumus, lai mēs abpusēji sāktu šo traumu pareizi dziedināt. Starp citu, tas ir viens no iemesliem, kas mūs mudināja izveidot “Baltijas-Melnās jūras forumu” un centru, kuru mēs 2016.gada 1.decembrī atklājām šeit Kijevā, atklājām kopā ar kolēģiem, maniem senajiem domubiedriem, valstu vadītājiem, mūsu Baltijas-Melnās jūras areāla valstu prezidentiem.

Kā jūs domājat, kas no rietumu sankcijām cietīs vairāk – Krievijas tauta vai tā saucamā elite, Putina aprindas?

– Vienādā mērā. Bet lieta tāda, ka elitei morālā kurluma pakāpe ir sava. Tur ir uzticība līderim, kaut kādas saistības savā lokā. Ir bažas izkrist no aptveres, dabūt sev jaunus riskus. Bet uz dažādu paaudžu ļaudīm, uz sabiedrību šis nožēlojamais gadījums izpaužas dažādi. Nav vairs tās aizrautības, tā augstprātīgā prieka, lepnuma.

Jau nav?

– Jā, ir zudis tas, ka, redz kādi malači, prata visu atdabūt. Parādās izpratne, ka tādā veidā labu dzīvi neveido. Tādā laulībā laimīgo būt nevar.

par Krimu ir teicis pazīstamais ukraiņu mākslinieks un dzejnieks Petrs Maga:Es ar zagtu mašīnu braukt negribu”.

– Ir vēl viens lielisks formulējums. Spārnots izteikums, to savā laikā ir lietojis lielais Šimons Peress (Israēlas premjerministrs un prezidents – gordonua). “Dažkārt mieram ir nepieciešama lielāka drosme un varonība kā karam”. Lūk, pašlaik ir tāds garīgais un cilvēciskais noskaņojums, kad drosme vajadzīga šajā veidā.

Visas pazīmes rāda, ka Vladimiru Vladimira dēlu starptautiskā politika interesē. Viņš sajūt kaisli un azartu.

Starp citu, Genadij Eduarda dēls. Jūs ļoti labi pazīstat cilvēkus, kuri pašlaik ir ap Putinu. Vai sankcijas tos var “piespiest” tik tālu, ka viņi apvienojušies gribētu viņu novākt? Līdz pat scenārijam, pēc kāda novāca Staļinu?

– Nē, nedomāju, šī ir cita paaudze. Viņiem ir cita korporatīvā morāle, cits pasaules uzskats. Diemžēl, profesionālajā politikā, valsts līmenī ir sarežģīti būt cilvēcīgam un saprast, ka tavs tagadējais amats un tava vara ir kaut kas pārejošs, ka pastāv dzīve, kas paredz kādas saistības pret radiem un tuviniekiem, pret draugiem un domubiedriem. Priekšnoteikumus dumpim neredzu. Tomēr redzu priekšnoteikumus evolūcijai Kremļa grupējuma iekšienē uz atteikšanās no neelastīga lielvalstiskuma, no godkārīga kareivīguma pusi. Visi saprot, ka šī situācija sākusi iet pāri malām, un ir jāpāriet uz kādu citu stratēģiju. Domāju ka Vladimiram Putinam tāda iespēja pašlaik rodas. Tā ir viņa pārvēlēšana, kad vajag atjaunināt komandu, turpināt vākt jaunus vadītājus reģionu pārvaldē, kvalitatīvi pārveidot valdību un federālos varas orgānus. Lai nodrošinātu ekonomisko stabilitāti un noturēt valsti pirms bīstamas depresijas.

Vai Putins pavasarī atkal kļūs par prezidentu?

– Protams. Par 99,9%. Tas jau praktiski izlemts. Ir neliela intriga no formāta, kādā tas tiks paveikts, viedokļa. Ne īpaši slēpjoties tiek runāts, ka Vladimirs Putins būs pašizvirzītais. Bez rokaspuišiem “Viskrievijas tautas frontes”, kurā nav tautas, izskatā, un galvenās partijas ‘Jeģinaja Rossija’, kurā nav vienotības, izskatā.

Staņislavs Belkovskis (Krievijas politologs – gordonua) nesen man teica, ka starp iespējamiem pēctečiem Putins tagad apsver ne tikai Medvedjevu (KF premjerministrs Dmitrijs Medvedjevs – gordonua), bet arī Alekseju Djuminu (Tulas apgabala gubernators – gordonua), un Valentinu Matvijenko (KF Federācijas padomes priekšsēdētāja – gordonua). Un, protams, var uz vēlēšanām iet pats. Kā šīs kandidatūras vērtējat jūs?

– Domāju, ka Medvedjevs – tas ir praktiski izslēgts. Viņam šajā sižetā ir kaut kāda hipotētiska loma. Kas attiecas uz Valentinu Ivana meitu… Būtu skaisti – pirmā sieviete – prezidents milzumlielā valstī, teritorijas ziņā lielākajā pasaulē…

– … Dzimusi Ukrainā…

– … Varbūt kādam šķiet, ka tā mainīsies varas estētika. Tomēr ir skaidrs, ka tā ir mākslīga atlase, tā nemaina neko un nesola nekādu izlaušanos. Attiecībā uz Djuminu un viņa paaudzi vispār … Neesmu drošs, ka tas var notikt tik forsēti un tik personificēti. Vēsturiski valstij ir nepieciešami nevis iecelti prezidenti, bet cilvēki, kuri iemieso jaunu izglītības, dzīves pieredzes kultūru. Kopumā, Krievija ir pelnījusi mūsdienīgi izglītotu, ētiski un estētiski attīstītu valsts galvu.

Bet jūs tomēr sakāt, ka pavasarī ar gandrīz simtprocentīgu varbūtību par valsts galvu atkal kļūs Putins. Ja tā notiks, vai pēc vēlēšanām mēs ieraudzīsim citu Putinu?

– Es pat nešaubos ne sekundi, ka ar visu nogurumu (un tas ir acīmredzams) un pie visa alternatīvas trūkuma Putins centīsies mainīties.

Uz kuru pusi?

– Centīsies kļūt par jaunu Putinu. Mainīsies uz to pusi, kas ļautu dot īstu patstāvību reģioniem. Sākt nostiprināt Krievijā konstitucionālo federālismu.

Bet starptautiskā politikas jomā?

– Starptautiskajā politikā jau tā ir sadarīti nedarbi … Bet visas pazīmes rāda, ka Vladimiru Vladimira dēlu starptautiskā politika interesē. Viņš sajūt kaisli un azartu. Manuprāt, viņš jūt, ka tas stils un formāts, kādu viņš īstenojis pēdējos trīs gadus, ir bez izredzēm. Paturēt valsti starptautiskas izolācijas stāvoklī, esot ar kolosālu pieredzi, neizmantot to attīstībai, jauncelsmei, būtu, protams, neapdomīgi.

Jūs minējāt nožēlošanu … Jums ne reizi vien ir nācies ierasties Ukrainā pēc kara sākuma. Droši vien esat ievērojis to strinkšķošā aukstā naida sajūtu, kāda pret Putinu un viņa politiku pašlaik ir vairumam ukraiņu. Ne bez iemesla. Vai, jūsuprāt, viņš pats apjēdz, ko sadarījis?

– Kādos dziļu pārdomu brīžos, domājams, jā. Dažkārt viņš ir spiests notikušo attaisnot un uzskatīt to par savu nopelnu. Es labi saprotu, kāda neiedomājama slodze ir trāpījusi Vladimiram Putinam personīgi. Šis ir gadījums, kad normāls cilvēks nevar no tā nepagurt. Viņam nevar nerasties vēlme pareizi un laikus atjaunoties vai pavērt ceļu jauniem talantīgiem cilvēkiem. Putinam ir kāds baiļu elements par sekām, ja viņš nespēs nodrošināt saturīgu varas pārmantojamību. Viņam gribas izdarīt vēl kaut ko derīgu. Viņš redz kaut kādu strupceļu, kurā pašlaik atrodas. Domāju, ka viņš jūt sevī spēku un spējas pārvarēt atsvešināšanos, šos sankciju sodus. Piekritīsit, tas ir interesants radošs politisks uzdevums.

Vispirms grūtības radīt, bet pēc tam pārvarēt? Nu-nu …

– Kad noskaidrojas, ka valsts ir dārgāka, un nav citu veidu tās normālai attīstībai un attīstības izredzēm, ir vienkārši jāmainās.

Krievijiešiem vienmēr ir vajadzīga kaut kāda pašierosme, kaut kāds mesiānisks uzstādījums.

Intervijā izdevumam ‘Gordon Aleksandrs Ņevzorovs (Krievijas žurnālists – gordonua) ir teicis:Krievu pasaule, krievu ideja vienmēr noved tikai uz vienu – nepieciešamību uztīt svešas zarnas uz mūsu tanku kāpurķēdēm. Ko “Krievu pasaule” nozīmē jums? Kāpēc Krievijā tik uzbāzīgi mēģina to izšļakstīt ārpus savām robežām?

– 2017.gada septembrī ir jau skaidrs, ka platforma “krievu pasaule”, ar visu tās pretīgumu un patmīlīgumu, nav īstenojusies. Vēl vairāk, tā ir radījusi vēl vairāk negatīvu emociju gan sakarā ar tās īstenošanas veidu, gan ar paņēmieniem, gan ar saturu. Tā ir taisīta nomenklatūriski, formāli. Tā sevī nav nesusi valstīm un tautām nekādas atklāsmes vai atklājumus. Parasts birokrātisks pienākums. Kas attiecas uz “krievu ideju”, tad jā, mums tāda vēsturiska-kultūras tradīcija ir. Mums vienmēr ir vajadzīga kaut kāda pašierosme, kaut kāds mesiānisks uzstādījums …

Tur arī nelaime …

– … kaut kāda paaugstināšanās, vismaz ideju līmenī. Mēs atceramies, Putina prezidentūras laikā šī ideja izveidojās. Iekšējā kopprodukta dubultošana, konkurētspēja pasaules mērogā, rūpes par augošo paaudzi utt. Tas nenotika. Tā nebūs atrasta reizi un uz visiem laikiem. Kāpēc? Nu tāpēc, ka šī iecere ir mākslīga. Ir divas konkurējošas tradīcijas: “amerikāņu sapnis”, kas dažādās formās tiek pastāvīgi kopts Savienotajās Valstīs, un “nacionālā ideja Krievijai”. Ideja var pildīt arī cēlu uzdevumu. Sapņot, cerēt, radīt vilinošas utopijas, smelt no tām enerģiju. Šīs vērtības – sapnis, cerība, utopija, ticība – savijas. Kopumā, idejā kā cilvēka saprātīgas dzīves parādībā nekā slikta nav. Esmu vienmēr sajūsminājies par Viktora Igo aforismu: “Ir kaut kas spēcīgāks par visām pasaules armijām. Tā ir ideja, kuras laiks ir pienācis”. Un, lūk, mēs visu laiku meklējam sevī to ideju, kuras laiks ir pienācis. Mūsu dzīves ceļā, mūsu neīstenotajās kaislībās.

Intervijā Dmitrijam Gordonam Aleksandrs Koržakovs (KF prezidenta Borisa Jeļcina apsardzes priekšnieks – gordonua) par jums teica: “Man viņš patīk, un lai gan daudzi viņa idejas neieredz un aplamā, ar Gaidaru viņu salīdzināt nevar. Gena ir normāls puisis, futbolists, bet lūk, tā viņa tieksme runāt pārgudri un mēģināt izlikties gudrākam kā īstenībāUn dzert neprot, ko darīt?”

(Burbulis plati smaida).

Lūk, par šo prasmi … Jums vairākus gadus bija milzīga, ja ne noteicoša ietekme uz Krievijas prezidentu Borisu Jeļcinu. Kā jūs, neprotot, ja var ticēt Koržakovam, dzert, izturējāt Jeļcina dzīves ritmu un veidu?

– Man Boriss Nikolaja dēls ir pirmkārt tuvākais domubiedrs mūsu kopējā ar viņu vēsturiskā radīšanas darba vissarežģītākajā laikā. Izcils reformators Krievijas un pasaules vēsturē. Otrkārt, Jeļcinam viņa valstiskajā lomā Vissavienības un pēc tam pasaules līmenī bija, var teikt, divi laikposmi. Pirmais, no 1987. līdz 1994.gadam – viņa talanta, apdāvinātības un unikālo spēju, viņa līdera, tautas vadoņa harismas uzplaukums, kulminācija. Maz ir, kas zin, ka Boriss Nikolajevičs, būdams pēc profesijas celtnieks un sportists, nekad nav lamājies “mātes vārdiem”, nekad nevienu nav uzrunājis ar “tu” un ir ievērojis nevainojamu precizitāti visās izpausmēs – draudzības, sadzīves, valstiskās. Kas attiecas uz “dzert, nedzert, cik, kur” … Daudz kas šajā ziņā ir pārspīlēts, mani tas ne visai interesē. Kad runa aiziet līdz tam, es cenšos ievērot pareizību un smalkjūtību. Vienu varu teikt, ņemot vērā, ka šis raidījums ir uz uzticības viļņa, un mūsu skatītājiem varbūt būs interesanti: Borisam Nikolajevičam piemita brīnumaina fizioloģija, viņš ļoti ātri atjaunojās. Pat grūti iztēloties, cik ātri. Dažkārt, smaga darba diena, sarežģīts vakars, pāri pusnaktij ievilkusies atslogošanās …

– … Tas ir, smagas dzīres?

– Jā. Bet sešos no rīta, pusseptiņos – viņš bija ideāli savākts.

Par to atceras daudzi. Saka: mēs acis pavērt nespējām pēc vakardienas nakts uzdzīves, bet viņš vienkārši kā gurķītis. Kā viņam tas sanāca? Viņš lietoja kaut ko vai vienkārši fizioloģija?

– Drīzāk fizioloģija. Domāju, arī viņš pats ilgi neiedomājās, ka var lietot kādus līdzekļus. Lai gan organisma attīrīšanas paņēmieni ir zināmi kopš seniem laikiem. (Smaida) Kuņģa sieniņu bloķēšana ar īpašām eļļām. Bet Jeļcins to nedarīja.

Putins izskatās kā nepārliecināts cilvēks. Ne kautrības nozīmē, bet iekšēji vibrējošs.

Intervijā Dmitrijam Gordonam vēl viens Belovežas vienošanās dalībnieks, Ukrainas pirmais premjerministrs Vitolds Fokins ir teicis:KPFSR valsts sekretārs Genadijs Burbulis Jeļcinam teica: “Boris Nikolaja dēls, darīsim tā – rindiņu uzrakstām – glāzīti izdzersim, rindiņu uzrakstām – glāzīti izdzersim…”. Es viņam teicu: “Ko jūs darāt? Kāpēc Jeļcinu piedzirdāt?”, bet viņš: “Tu ko, neredzi? Viņš pats to grib”. Es viņu pagrūdu, iesitu. Bet tagad mēs to esam sen aizmirsuši un ļaunu viens uz otra neturam”. Vai apstiprināt tādu epizodi?

– Pilnīgas blēņas! Nu kā tas varētu … Ja jau runājam par manu lomu attiecībās ar Borisu Nikolajeviču šajā ziņā, tad viss bija gluži pretēji. Es visu laiku centos šās muļķīgās tradīcijas mazināt. Tostarp, ar viesiem, oficiālās pieņemšanās …

Lai Jeļcins mazāk dzertu?

– Protams. Fokinam, jādomā, kaut kāda nobīde.

Sadursme jums ar viņu notika?

– Nekad mūžā. Kā var man iesist un to atcerēties gandrīz 20 gadus.

Bet kauslis jūs neesat?

– Nē.

(Smaida).

Neatkarības laikā Krievijā ir bijuši divi īsti prezidenti – Jeļcins un Putins. Medvedjevu es vērā neņemu. Kādu jūs redzat atšķirību starp Jeļcinu un Putinu?

– Nu, es Medvedjevu no šīs vēsturiskās paletes nesvītrotu. Jā, pašlaik viņa seja ir visai nepievilcīga. Bet bija laiks Medvedjeva prezidentūrā, kad viņš patiesi bija aplipinājies ar mūsu liberālo platformu.

Putins viņam ātri paskaidroja, ka par to ir jāaizmirst, ja?

– Jā, bet modernizētāja dziņa viņam bija, ar visai saprātīgu stratēģiju. Kas attiecas uz prezidentiem Jeļcinu un Putinu – tie ir absolūti dažādi cilvēki. Dažāda kultūra, pavisam atšķirīgs domāšanas veids, absolūti atšķirīgs garīgais pamats. Putins tomēr izskatās kā nepārliecināts cilvēks. Ne kautrības nozīmē, bet iekšēji vibrējošs. Boriss Nikolaja dēls savā būtībā bija – statusa līderis.

Krievu lācis?

– Jā, viņam bija zvēra varas instinkts. Viņš sasniedza neticamus panākumus totalitārā partijas sistēmā. Tas izdevās nedaudziem. Izšķirošos brīžos Jeļcins izrādīja izcilu pašsavaldību, neatlaidību un izlēmību. Es personiski esmu bijis liecinieks … Pat tā vēsturiskā aina, kad ir Valsts ārkārtas stāvokļa komiteja (ГКЧП), pie Baltā nama piebrauc tanki, daži tankisti sāk runāt ar cilvēkiem no dzīvā riņķa. Borisa Nikolajeviča kabinetā ieskrien palīgi un runā: “Lūk, tankisti atvēruši lūkas, sāk runāt ar ļaudīm”. Viņš noskurinājās un ar kaut kādu entuziasmu teica: “O, interesanti! Eju turp!” Es viņam saku: “Nē, nevar! Mēs nezinām, kas ir uz jumtiem, kas ir cilvēku vidū. Risks ir neticami liels”. Tomēr viņš aizgāja, uzradās uz tanka. Mēs bijām turpat. Boriss Nikolaja dēls lasa mūsu uzsaukumu Krievijas tautai. Pēc stundas, pusotras šie kadri izplatās pa visu pasauli. Domāju, ka viens no iemesliem, kāpēc GKČP nesāka laist darbā savus radikālos plānus – lūk šī ģeniālā politiķa nojauta galējā situācijā.

Mums ir palikusi apmēram minūte, Genadij Eduarda dēls, kā jūs noformulētu, ko pašu galveno Jeļcins pēc sevis atstājis vēsturē?

– Jeļcins ir jaunas Krievijas valsts dibinātājs. Viņš ir konstitūcijas līdzautors. Viņš ir vēsturiska personība, cilvēks, kurš radījis visus apstākļus totalitāras sistēmas pārveidei.

Bet Putins, kāds vēsturē ieies viņš?

– Es nojaušu, ka viņš vēsturē ieies kā cilvēks, kura apziņā un pasaules uzskatā nav bijis valsts galvas stājas mūsdienu pasaules apstākļos, globālu pārmaiņu laikmetā. Kurā acīmredzami, ierasti, vēl vakar saprotami notikumi tiek veikti jaunā nenoteiktā veidā. Tas rada grūtības, bet viņam piemīt pastāvīga vajadzība visu vienkāršot un pataisīt glancīgi drošu.

Genadij Eduarda dēls, pateicos jums par interesanto un pamatīgo interviju!

http://gordonua.com/publications/burbulis-krim-vernetsja-putin-i-ego-kremlevskij-rezhim-segodnja-nahodiatsja-v-ochen-slozhnom-polozhenii-208177.html?utm_medium=referral&utm_source=lentainform&utm_campaign=gordonua.com&utm_term=1270428s1734&utm_content=5710231

=============

Соглашение о создании Содружества Независимых Государств от 8 декабря 1991 года
Мы, Республика Беларусь, Российская Федерация (РСФСР), Украина как государства – учредители Союза ССР, подписавшие Союзный Договор 1922 года, далее именуемые Высокими Договаривающимися Сторонами, констатируем, что Союз ССР, как субъект международного права и геополитическая реальность, прекращает свое существование.
Основываясь на исторической общности наших народов и сложившихся между ними связях, учитывая двусторонние договоры, заключенные между Высокими Договаривающимися Сторонами,
стремясь построить демократические правовые государства,
намереваясь развивать свои отношения на основе взаимного признания и уважения государственного суверенитета, неотъемлемого права на самоопределение, принципов равноправия и невмешательства во внутренние дела, отказа от применения силы, экономических или любых других методов давления, урегулирования спорных проблем согласительными средствами, других общепризнанных принципов и норм международного права,
считая, что дальнейшее развитие и укрепление отношений дружбы, добрососедства и взаимовыгодного сотрудничества между нашими государствами отвечают коренным национальным интересам их народов и служат делу мира и безопасности,
подтверждая свою приверженность целям и принципам Устава Организации Объединенных Наций, Хельсинкского Заключительного акта и других документов Совещания по безопасности и сотрудничеству в Европе,
обязуясь соблюдать общепризнанные международные нормы о правах человека и народов, договорились о нижеследующем:
Статья 1
Высокие Договаривающиеся Стороны образуют Содружество Независимых Государств.
Статья 2
Высокие Договаривающиеся Стороны гарантируют своим гражданам независимо от их национальности или иных различий равные права и свободы. Каждая из Высоких Договаривающихся Сторон гарантирует гражданам других Сторон, а также лицам без гражданства, проживающим на ее территории, независимо от их национальной принадлежности или иных различий гражданские, политические, социальные, экономические и культурные права и свободы в соответствии с общепризнанными международными нормами о правах человека.
Статья 3
Высокие Договаривающиеся Стороны, желая способствовать выражению, сохранению и развитию этнической, культурной, языковой и религиозной самобытности населяющих их территории национальных меньшинств и сложившихся уникальных этнокультурных регионов, берут их под свою защиту.
Статья 4
Высокие Договаривающиеся Стороны будут развивать равноправное и взаимовыгодное сотрудничество своих народов и государств в области политики, экономики, культуры, образования, здравоохранения, охраны окружающей среды, науки, торговли, в гуманитарной и иных областях, содействовать широкому информационному обмену, добросовестно и неукоснительно соблюдать взаимные обязательства. Стороны считают необходимым заключить соглашения о сотрудничестве в указанных областях.
Статья 5
Высокие Договаривающиеся Стороны признают и уважают территориальную целостность друг друга и неприкосновенность существующих границ в рамках Содружества. Они гарантируют открытость границ, свободу передвижения граждан и передачи информации в рамках Содружества.
Статья 6
Государства – члены Содружества будут сотрудничать в обеспечении международного мира и безопасности, осуществлении эффективных мер сокращения вооружений и военных расходов. Они стремятся к ликвидации всех ядерных вооружений, всеобщему и полному разоружению под строгим международным контролем. Стороны будут уважать стремление друг друга к достижению статуса безъядерной зоны и нейтрального государства. Государства – члены Содружества будут сохранять и поддерживать под объединенным командованием общее военно-стратегическое пространство, включая единый контроль над ядерным оружием, порядок осуществления которого регулируется специальным соглашением. Они также совместно гарантируют необходимые условия размещения, функционирования, материального и социального обеспечения стратегических вооруженных сил. Стороны обязуются проводить согласованную политику по вопросам социальной защиты и пенсионного обеспечения военнослужащих и их семей.
Статья 7
Высокие Договаривающиеся Стороны признают, что к сфере их совместной деятельности, реализуемой на равноправной основе через общие координирующие институты Содружества, относятся: – координация внешнеполитической деятельности; – сотрудничество в формировании и развитии общего экономического пространства, общеевропейского и евразийского рынков, в области таможенной политики; – сотрудничество в развитии систем транспорта и связи; – сотрудничество в области охраны окружающей среды, участие в создании всеобъемлющей международной системы экологической безопасности; – вопросы миграционной политики; – борьба с организованной преступностью.
Статья 8
Стороны осознают планетарный характер Чернобыльской катастрофы и обязуются объединять и координировать свои усилия по минимизации и преодолению ее последствий. Они договорились заключить в этих целях специальное соглашение, учитывающее тяжесть последствий катастрофы.
Статья 9
Споры относительно толкования и применения норм настоящего Соглашения подлежат разрешению путем переговоров между соответствующими органами, а при необходимости – на уровне глав Правительств и Государств.
Статья 10
Каждая из Высоких Договаривающихся Сторон оставляет за собой право приостановить действия настоящего Соглашения или отдельных его статей, уведомив об этом участников Соглашения за год. Положения настоящего Соглашения могут быть дополнены или изменены по взаимному согласию Высоких Договаривающихся Сторон.
Статья 11
С момента подписания настоящего Соглашения на территориях подписавших его государств не допускается применение норм третьих государств, в том числе бывшего Союза ССР.
Статья 12
Высокие Договаривающиеся Стороны гарантируют выполнение международных обязательств, вытекающих для них из договоров и соглашений бывшего Союза ССР.
Статья 13
Настоящее Соглашение не затрагивает обязательств Высоких Договаривающихся Сторон в отношении третьих государств. Настоящее соглашение открыто для присоединения всех государств – членов бывшего Союза ССР, а также для иных государств, разделяющих цели и принципы настоящего Соглашения.
Статья 14
Официальным местопребыванием координирующих органов содружества является город Минск. Деятельность органов бывшего Союза ССР на территориях государств – членов Содружества прекращается.
Совершено в городе Минске 8 декабря 1991 года в трех экземплярах, каждый на белорусском, русском и украинском языках, все три текста имеют одинаковую силу.
За Республику Беларусь  С.ШУШКЕВИЧ В.КЕБИЧ
За РСФСР  Б.ЕЛЬЦИН  Г.БУРБУЛИС
За Украину Л.КРАВЧУК  В.ФОКИН

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com logotips

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s

This site uses Akismet to reduce spam. Learn how your comment data is processed.