KRIEVIJAS NĀVE. Ķīna izspiež Krieviju no Dienvidkaukāza. Kavkaz-Centr, analīzes nodaļa, 02.11.2017

Uz Kremļa militāro avantūru, svešu teritoriju sagrābšanas, okupācijas un kaimiņu enerģētiskas pakļaušanas fona Ķīna investē lielus līdzekļus Maskavas bijušajās dzimtmuižās, kas ved uz sistēmisku Krievijas pozīciju vājināšanos bijušajās padomju republikās.

Ķīna ir piedāvājusi alternatīvu – iniciatīvu “Viena josla, viens ceļš”, palielinot savu ekonomisko klātbūtni Dienvidkaukāza reģionā. Gruzija ir parakstījusi ar Ķīnu brīvās tirdzniecības līgumu. Azerbaidžāna Pekinu interesē transporta projektu sakarā, dēļ izejas uz Kaspijas jūru. Pat Maskavas sensenais satelīts Armēnija ir kļuvusi par pirmo Kaukāza valsti, kas devusi priekšroku Ķīnas bruņojumam nevis Krievijas.

Krievijai šķiet, ka tā nostiprina pozīcijas. Bet īstenībā tā tās zaudē, uzskata analītiķis un sens Kremļa kritiķis Andrejs Piontkovskis (Андрей Пионтковский). Viņaprāt, nostiprināšana ir jāsaista ar maigo spēku, ar pievilcības pieaugumu, ar ko lielīties Krievija nekādi nevar.

“Maskava piespieda prezidentu Seržu Sargsjanu atteikties no ļoti nopietnas vienošanās par asociāciju ar Eiropas Savienību, kuru labākie Armēnijas lietpratēji gatavojuši četrus gadus. Tā Armēnijai bija ļoti svarīga, jo runa ir ne tikai par tirdzniecību, bet arī par spēles noteikumu maiņu pašā Armēnijā, par konstitucionālām reformām.

Gruzijā, neraugoties, ka patreizējā valdība ir vislabāk noskaņota pret Maskavu, Krievija turpina sistemātiski kļūdīties un demonstratīvi paraksta jaunus līgumus ar Abhāziju un Dienvidosetiju.

Azerbaidžānā Maskava uzvedas piesardzīgāk, jo Azerbaidžāna, būdama naftas valsts, ir ekonomiski neatkarīgāka, tomēr vienlaikus Kremlis ļoti greizsirdīgi attiecas un izseko visus Azerbaidžānas mēģinājumus sakārtot attiecības ar Rietumiem.” – uzskata šis analītiķis.

 

Arī Eirāzijas ekonomiskā savienība (EĀES – ЕАЭС) kā Putina ģeopolitisks impērisku ambīciju īstenošanas projekts ir cietusi neveiksmi. Bijušās padomju republikas nedeg iekārē atkal kļūt par impērijas daļu, bet jaunās apvienības ekonomiskie rādītāji ir tālu no gribētajiem.

EĀES 2016.gada sammitā dalībvalstu līderi ir bijuši spiesti atzīt, ka pagaidām nav izdevies atrisināt nevienu no uzdevumiem: preču apgrozījums krītas, brīvu tirdzniecību ierobežo daudzās barjeras, bet dalībvalstis turpina savā starpā “karot” te par pienu, te par kartupeļiem.

Arī ar EĀES “piecnieka” valstu ekonomiku nekas labs nenotiek – ja 2015.gadā preču apgrozījums samazinājies par 26%, tad 2016.pirmajā pusgadā – vēl par 30%.

Armēnija kopš paša sākuma nav slēpusi, ka viņas lēmumā pievienoties EĀES ne pēdējā loma bijusi drošības jautājumiem. Tomēr nesenā sadursme ap Kalnu Karabahu ir parādījusi, ka mērķis nav sasniegts. Kā uzskata Andrejs Piontkovskis, Krievija nav ieinteresēta nekādā konflikta atrisinājumā – ne mierīgā, ne militārā. Tas Krievijai tāds ir vajadzīgs – pastāvīgs, tāds, kas ļauj nemitīgi izdarīt spiedienu gan uz Azerbaidžānu, gan uz Armēniju. Pie tam vēl pārdot ieročus gan vieniem, gan otriem.

Maskava ir sākusi piesmērēties Irānas kā valsts-teroristes tēla veidošanā un ieroču/tehnoloģiju piegādē teroristiskām organizācijām un valstīm, kuras ir zem sankciju sloga. Tā Kremlim būs vieglāk novērst uzmanību no sevis un savas rīcības. Kā arī palīdzēs ierobežot Irānas ambīcijas Tuvajos Austrumos un atgriezt Teherānu atpakaļ totālu naftas sankciju laikmetā.

Kā uzskata lietpratēji, pretkrievijas sankciju apstākļos no globālas integrācijas izolētu Centrālāzijas naftas tirgu Maskavā uzskata par pašai visai izdevīgu. Kremlī cer atkārtot Irānas pieredzi, kura sankciju apstākļos turpināja tirgoties Centrālāzijas valstīs. Tomēr viņus gaida neizbēgama vilšanās Ķīnas dēļ.

Visa lieta ir tāda, ka sankciju pret Irānu laikā Pekina piesardzīgi un ļoti lēnām ir paplašinājusi savas naftas intereses Centrālāzijā. Ķīnas kompānijas tad burtiski pielīdzinājās ASV pozīcijām Kazahstānas naftas ieguvē. Un nesaskatīja nekādu apdraudējumu no Irānas virskundzības reģiona valstu naftas jēlvielas importā. Naftas jēlvielas cenas bija augstas, un vietas tirgū pietika visiem.

Tagad, kad Krieviju ir novājinājis sankciju spiediens, bet naftas sektora ienesīguma centrs ir pārvietojies no ieguves uz loģistiku un naftas pārstrādes rūpnīcām, Ķīnas izvēršanās Vidusāzijā notiek strauji.

Piemēram, Ķīnas investori ir pārņēmuši savā kontrolē 40% no Kazahstānas rezervēm jau 2014.gadā. 2016.gadā viena no Ķīnas kompānijām ir nopirkusi pusi no Kazahstānas galvenās valsts naftas kompānijas ‘KazMunaуGas International’ starptautiskā diviziona akcijām. Šim divizionam pieder Batumi un Konstancas naftas termināli. To nopirkšana nozīmē, ka Ķīnas investors ir savas intereses izvērsis uz tranzītceļu no Kazahstānas, kas ved uz Eiropas Savienību, apejot Krievijas teritoriju un tās okupēto Ukrainas Kerčas jūras šaurumu.

2017.gada vasarā šī pati kompānija izpirka komerctiesības uz visiem vairākiem tūkstošiem Rosņefķ (Роснефть) Krievijas degvielas uzpildes staciju. Bet rudens sākumā šī pati Ķīnas ‘CEFC China’ izpirka Rosņefķ minoritāru paketi no Kataras, kas bija Saūda Arābijas boikota spīlēs.

Kā runā, tagad šā Ķīnas investora uzmanība ir pievērsta Slovākijai – vēl vienam svarīgam Āzijas naftas tranzīta punktam ES valstīs, apejot Krieviju.

Bet ja tam pievieno dzelzceļa, kas iet pa Dienvidkaukāza teritoriju un Turciju, un savieno Pekinu ar Londonu, apejot Krieviju, tad aina kļūst Maskavai pavisam drūma.

http://www.kavkazcenter.com/russ/content/2017/11/02/115741.shtml

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com logotips

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s

This site uses Akismet to reduce spam. Learn how your comment data is processed.