Lai zinātu pasargāties no vervēšanas. Aģentu vervēšanas paņēmieni. + fragmenti no Viktora Suvorova un ‘Pilnīgi Atklāti’

(Mūsu senči kādu sadursmju, kataklizmu, izstumšanas, izvairīšanās no kara vai vienkārši bagāto šejienes mežu un ūdeņu dēļ ap 2.gadu tūkstoti pirms Kristus ir ieradušies vai sākuši ierasties Latvijas teritorijā. Visdrīzāk gar vai pa Dņepru, Daugavu. Varbūt arī gar Volgu, Donavu; varbūt daļēji pa jūrām. Viņiem ir tikpat kā izdevies būt ārpus Romas impērijas ietekmes, tomēr vēlāk ne no Lielkrievijas impērijas zem dažādiem nosaukumiem, Lielvācijas Reiha. Pašlaik latviešu tauta atkal dzīvo krustceļu jezgā, mūs tricina globālisms, informācijas putra un pasaules naudas vara, un elementāras vājprāta dzīres. Impērijas ir citādas, izkaisītas kā skleroze, bet to taustekļi spēcīgāki. Valstu spēks ir vairāk tautas spēkā, sajēgā, krietnumā, kā robežās; pat ja tauta ir pagaidām izkaisīta. Jābūt gudriem izdzīvot sociālo tīklu, mobilo sakaru, instagramu, izsekošanu un pāri visam viltotas naudas varas pasaulē. Viena no pašaizsargāšanās prasmēm ir caur vervēšanas paņēmienu atpazīšanas minimumu. I.L. Sīkāk skat. arī https://www.youtube.com/watch?time_continue=19&v=EXHjghlQMGo – krieviski, 1st.22min.

Skat. arī ‘Kā bija jāvervē čekas aģentus? PSRS Valsts drošības komitejas instrukcija”. LPSR VDK zinātniskās izpētes komisija https://www.lu.lv/vdkkomisija/zinas/t/49561/)

Specdienestu darbība vienmēr ir pievērsusi sev īpašu uzmanību, lai gan tā informācija, kas nokļūst līdz sabiedrībai, ir niecīga daļa no visas šo dienestu veiktas darbības. Viens no galvenajiem veiksmīgai slepenai darbībai nepieciešamiem uzdevumiem ir sazarots un labi noslepenots aģentūras tīkls, jaunu aģentu vervēšana.

Vervēšanas jēdziens

Vervēšana ir dažādu aģentūras-operatīvo pasākumu kopums, kas vērsti uz specdienestu interesējošas personas ievilināšanu sadarbībā ar to, lai pildītu noteiktus izlūkošanas rakstura uzdevumus.
Dažādu valstu specdienestu darbība šajā virzienā pamatā ir būvēta vienādi. Protams, tas ir ļoti piņķerīgs, slepens un bīstams darbs. Vervēšanas piemērus mēs varam novērot ikdienas dzīvē – marketingā. Mūsdienīgas pārdošanas princips – radīt interesi un to apmierināt – liek iegādāt preci, pat ja tā ir ne visai vajadzīga. Cilvēku vervēšanā tiek lietots tas pats princips, tikai daudz augstākā psīholoģiskā līmenī. Personas iesaistīšana savā aģentūrā izlūkam ir augstākās kategorijas darbs.

Aģentu vervēšanas posmi

Aģenta vervēšana pamatā iedalās vairākos posmos. Sākumā notiek priekšsagatavošanās aģenta vervēšanai. Šajā stadijā tiek noteikts personu loks, kuras varētu atbilst noteiktu izlūkošanas rakstura uzdevumu izpildei – tā sauktais vervēšanas kontingents. Lietpratēji veic rūpīgu izvēlēto aprindu profesionālā potenciāla izpēti. No šīs grupas tiek atlasīta kandidatūra, kura tādu vai citādu apsvērumu dēļ varētu piekrist sadarboties ar specdienestiem.
Noskaidrojuši kandidatūru, operācijas izstrādātāji izvēlēto objektu rūpīgi izpēta, studējot visas viņa rakstura pozitīvās un negatīvās īpašības, personas profesionālo noderīgumu, tiek meklēti viņu kompromitējoši materiāli, precīzi noskaidrotas visas personiskās dzīves puses un politiskā, reliģiskā pārliecība.
Pamatīgi izpētījuši visu informāciju, izveidojuši nākošā aģenta psīholoģisko portretu, novērtējuši viņa iekšējo un ārējo pasauli, specdienestu speciālisti sameklē tās puses, ar kuru palīdzību indivīdu var iesaistīt sadarbībā. Viss interesējošā objekta tēls pilnībā tiek iesniegts vadītājiem uz iztirzāšanu, un pozitīva lēmuma gadījumā tiek izstrādāts kopīgs darbību plāns, kas vērstas uz jauna aģenta savervēšanu.

Objekta izstrāde
Noskaidrojuši kandidātu, specdienestu darbinieki sāk nākošā aģenta vervēšanas izstrādi. No objekta aprindām tiek savākta visa nepieciešamā informācija, tiek lietotas informācijas iegūšanas tehniskās iespējas un veikta ārēja novērošana. Visi šie pasākumi ļauj saprast, kādu dzinuli izmantojot var interesējošo personu ietekmēt. Pēc tam tiek izstrādāta vervēšanas taktika un pamatojums, kas ir atkarīga no apkārtējās situācijas, personiskām un sadzīves problēmām, patreizējā politiskā stāvokļa apstākļiem, kuri var ietekmēt cilvēka dzīves vajadzības.

Aģenta vervēšanas pamati

Ir vairākas galvenās idejas, uz kuru pamata veic aģentu vervēšanu:
– idejiski-politiskā;
– kompromitējošā;
– materiālā-sadzīves;
– morāli-psīholoģiskā.

Vervēšana, kas notiek uz idejiski-politiska pamata, starp aģentu un specdienestu attīsta visspēcīgākās saites. Šis vervēšanas stils ir īpaši efektīgs, ja objektam ir vilšanās valsts politiskajos apstākļos, reliģiskās pārliecības ierobežošanā, nacionālisma izvēršanā. Uz šādas platformas savervēti aģenti ir gatavi uz pašuzupurēšanos idejas vārdā, viņi ir ļoti vērtīgi un uzticami aģenti, ja vien savās idejās neviļas.

Aģentu, kuri savervēti ar kompromatu palīdzību arī ir visai daudz. Pētot interesējošo objektu dosjē, specdienestu speciālisti var sameklēt kompromitējošus materiālus aģenta seksuālajā dzīvē (homoseksuālisms, kreisi mīlas sakari, sekss ar nepilngadīgajiem), personīgajā biogrāfijā, tuvāko radinieku biogrāfijā. Tādā veidā savervēti aģenti specdienesta labā strādā auglīgi un ilgi, kamēr atrodas uz āķa.

Vienkāršākais un saprotamākais paņēmiens ir aģenta vervēšana uz materiāla atalgojuma pamata. Nauda ir pats labākais dzinulis. Ar materiālā atalgojuma apmēru var veicināt aģenta aktīvu darbību vai, pretēji, darbību izbeigt, tam kļūstot nevajadzīgam.

Visnevadāmākais ir aģents, kurš savervēts uz morāli-psīholoģiskā pamata. Rakstura iezīmes (godkāre, alkatība, atriebība un citas) ir ne ļoti labs pamats spēcīgas aģentūras veidošanai. Protams, starp šiem vervēšanas pamatiem robežas nav redzamas, un uz vienas platformas pamata savervēts aģents var būt ietekmējams uz cita pamata uzskatiem un idejām. Tāpat svarīgs aspekts pie visiem objektu vervēšanas pamatiem vienmēr ir bijis un paliek materiāls atalgojums.
Ir specdienesti, kuri vervēšanā lieto reālus draudus vervējamā objekta un viņa tuvāko radinieku dzīvībai.

Vervēšanas slazdi

“Medus slazds”
Tiek izveidota situācija, kurā plānotais vervējamais objekts nonāk seksuālā saskarsmē ar sava vai pretējā dzimuma partneri. Visa darbība tiek rūpīgi ierakstīta videokamerā. Pēc tam vervēšanai paredzēto kandidātu nostāda izvēles priekšā – vai nu darbs specdienesta labā, vai visu kompromatu publicēšana ģimenei, priekšniecībai, sabiedrībai.

“Mīlestības slazds”
Sameklē piemērotu kandidatūru, kurā vervējamais objekts varētu iemīlēties. Mīlestība ir dižens spēks. Var atrast daudz piemēru, kad mīlestība ir spiedusi uz neprātīgu rīcību.

“Naudas slazds”
Ļoti izplatīts vervēšanas paņēmiens ir uzzināt vai radīt situācijas, kas noved pie vervējamā finansiālām nepatikšanām. Darbs specdienestam ir variants kā dzēst naudas problēmas.

“Karjeras slazds”
Specdienestu, kas darbojas tavā zemē, spiegošanas organizācijas darīs visu iespējamo, lai to aģents celtos iespējami augstu pa karjeras kāpnēm. Tas ir izdevīgi gan specdienestiem, gan pašam aģentam.

“Slazds, liekot lietā kompromatu”
Iegūstot par cilvēku kādas kompromitējošas ziņas, specdienestu darbinieki bieži izmanto parastu šantāžu.

“Slazds avantūristiem”
Starp specdienestus interesējošām personām ir tādas, kuras šādā piedzīvojumā vēlas iesaistīties adrenalīna dēļ. Īstajā dzīvē viss ir daudz sarežģītāks, un reiz uzķērušamies uz specdienesta āķa, diez vai tev jelkad izdosies no tā norauties.

“Ideoloģiskais slazds”
Iegūstot ziņas, ka vervējamais kandidāts ir nemierā ar esošo politisko iekārtu, valsts ekonomisko politiku, aģentūras tīkls viegli rod piekļuvi objektam, kurš pēc attiecīgas apstrādes pakļaujas vervēšanai.

“Slazds dažādu slepenu biedrību mīļotājiem”
Iesaistot vervēšanas kandidātu kādā slēptā biedrībā, specdienestiem nebūs grūti savervēt viņu arī citā slepenā darbā.

“Slazds nacionālistiem”
Valstī dzīvojoši citu nacionalitāšu cilvēki, ja tiek pareizi piespēlēta nacionālā ideja, kļūst par labiem vervēšanas kandidātiem. Šajā ziņā īpaši sekmīgi ir Israēlas un musulmaņu valstu specdienesti.

Šis ir tikai neliels izplatītu aģentu vervēšanas situāciju saraksts.

Lomas aģenta vervēšanā

Protams, visu aģentūras tīklu jauna aģenta vervēšanā neviens neiesaistīs. Katrs aģents šajā norisē pildīs viņam atvēlēto lomu atbilstoši iepriekš izstrādātam vervēšanas plānam. Parasti nosaka trīs galvenās lomas, kas aģenta vervēšanu veic.

Uzvedinātājs” nosaka vajadzīgo kandidatūru, kas ir spējīga būt noderīga specdienestiem, viņš arī savāc un nodod tālāk visas ziņas par vervēšanas objektu. “Uzvedinātāja” interešu lokā ir visas kandidāta personiskās, finansiālās, karjeras grūtības. Parasti šis aģents pašā vervēšanas gaitā apstrādājamā objekta priekšā neizgaismojas. Jo vervēšanas iznākums vēl zināms nav, un aģents var nokļūt uz atmaskošanas robežas.

Vervētājs”, aģents, kurš tieši piedalās vervēšanā. Viņš tiekas ar vervēšanas kandidātu, piespiež parakstīt nepieciešamos dokumentus, veic pirmās samaksas. Šis darbinieks var pat neatrasties šajā valstī un ierasties uz tikšanos tikai uz noteiktu laiku. Šim speciālistam ir jābūt augstas klases lietpratējam, tam jābūt ar pārliecināšanas talantu un ar piešķirtām noteiktām pilnvarām.

Kurators”, aģents no centrālā aparāta, kurš izstrādā, kontrolē operācijas sekmīgumu. Protams, katram likumam ir izņēmumi, un izveidojoties noteiktai situācijai, “vervētājs” atbildību par jauna aģenta vervēšanu var uzņemties pats.
Liels vairums aģentūras tīkla iekrišanas gadījumu notiek informācijas nodošanas brīdī, tā ka saziņai ar jauno aģentu jābūt ļoti noslepenotai.

Vervēšanas paņēmieni.

Vervēšanas procesa izstrādē nosaka divus vervēšanas piegājienus: pakāpeniska ievilkšana un tiešs piedāvājums. Kā arī, ņemot vērā ziņas par vervējamo objektu, ir jāizšķiras, zem kādas izkārtnes sadarbību piedāvāt.

Izvēloties pakāpeniskas ievilkšanas paņēmienu, aģents vervētājs veic atkārtotas tikšanās ar iespējamo aģentu, veic ar viņu pārrunas, ielavās viņa personiskajā dzīvē. Vervēšanas kandidāts pamazām pie sava sarunu biedra pierod, sāk ieklausīties viņa domās, dalās ar savām grūtībām. Pēc kāda laika iedibinās uzticības attiecības, kuras pieredzējis aģents spēj izmantot savā labā. Naudas aizdošana, kopīga iedzeršana, piedalīšanās dažādos nepiedienīgos pasākumos, un objekts, pats to nemanot, nostājas uz sadarbības ceļa ar specdienestu. Šā paņēmiena noslēguma posms ir noslēguma saruna ar sadarbošanās piekrišanas dokumenta parakstīšanu. Pēc tam tiek izstrādāts uzdevumu plāns, tiek noteikti darbības nosacījumi, tiek izstrādāts informācijas nodošanas veids un veikta instruktāža.

Vervēšanas paņēmiens ar tiešu piedāvājumu ietver tiešu sarunu ar vervējamo objektu, ja ir pārliecinošs pamats tam, ka piekrišana sadarboties tiks panākta. Šāda pārliecība var rasties pēc kandidāta iepriekšējās izstrādes. Šis paņēmiens tiek lietots arī laika trūkuma apstākļos, objekta izbraukuma laikā uz citu teritoriālu zonu vai sagadoties apstākļiem. Šis paņēmiens palielina atmaskošanas risku, tāpēc šim mērķim ir vērts izmantot iebraukušu “vervētāju”. Tas ļauj nodrošināt esošo aģentūras tīklu.

Izvēršoties zinātniskajam progresam, specdienestu aģenti aģentu vervēšanai izmanto elektronisko pastu, mobilos telefonus. Bet lai cik labas būtu jaunās metodes, personisku tikšanos vervēšanā neaizvietos nekas.

Vervēšana ir profesionālisma virsotne

Aģenta vervēšana specdienestu darbā ir svarīga visa aģentūras mehānisma darbības daļa. Likt iespējamam aģentam darboties pret savu valsti cita specdienesta labā, tur vajag psīhologa, oratora, demagoga prasmes, jāprot ātri reaģēt uz mainīgiem apstākļiem – tās visas ir augstas klases izlūka jeb spiega iezīmes. Pie kam aģenta vervēšana, aģentūras tīkla izveidošana, – tas norāda ne tikai uz specdienesta panākumiem, bet arī stāsta par valsts diženumu (raksts tulkots no krievu valodas – I.L.).

http://www.13min.ru/armiya/metody-verbovki-agentov-2/

===============================================

No Viktora Suvorova ‘Spiegošanas pamati. Īsais kurss (Виктор СУВОРОВ. ОСНОВЫ ШПИОНАЖА)

8.nodaļa. Kā definēt uzdevumu vēl neesošas problēmas atrisināšanai?

1. Kino viss ir vienkārši: radās problēma, liels priekšnieks (pēdējos gados – liela priekšniece) izsauc labāko slepenās frontes kaujinieku vārdā Džeimss Bonds un pavēl: civilizāciju apdraud ļaundaris, pavēlu cilvēci izglābt, ļaundari iznīcināt!

Bonds, izpētījis uzdevumu, uzvaroši iziet caur dažādu piedzīvojumu virkni, dragājot ienaidniekus, glābjot pasauli, pa ceļam novedot uz neceļiem daiļas dāmas.

Sekmīgi problēma atrisināma (īpaši kino), ja ir skaidrs, kāda ir tās būtība. Žēl, ka īstā dzīve ir visai citāda. Iztēlojieties sevi Sarkanarmijas Ģenerālštāba Izlūkošanas pārvaldes priekšnieka vietā 1940.gada novembrī. Tavā rīcībā ir pasaules varenākā izlūkošanas struktūra, kas spēj darīt brīnumus. Tu izsauc uz savu kabinetu pakļautos ģenerāļus un izdali ienaidnieka noslēpumu dabūšanas uzdevumus.

Ģenerāļi met roku pie cepures un nodod uzdevumus saviem pakļautajiem rezidentiem: vienam – izzagt Bosfora līča aizsardzības plānus, otram – atklāt britu ‘Belfast’ tipa kreiseru bruņu noslēpumu, trešam – precizēt ziņas par Vācijas tanku ražošanu, ceturtam – dabūt jaunāko japāņu ‘Jamato’ tipa līnijkuģu 460mm lielgabala rasējumus, piektajam …

Jautājums ir: kā visgalvenākais izlūkošanas priekšnieks var 1940.gada beigās formulēt kaujas uzdevumu iegūt amerikāņu atombumbas ražošanas tehnoloģiju, ja šīs tehnoloģijas vēl nav?

Ja lielais izlūkošanas priekšnieks par tādu bumbu neko nezin.

Ja nevienam pasaules līderim, tostarp, Hitleram, Čerčilam, Staļinam šāda tēma nepielec.

Ja ne pats ASV prezidents, ne viņa ģenerāļi vēl nav sapratuši kaut kādu dīvainu eksperimentu vēsturisko nozīmi, kuru veikšanai uzmācīgie brillīši baltos halātos jau ir izgāzuši (vai tik ne skurstenī?) milzumu likumpaklausīgo un strādīgo nodokļu maksātāju naudas.

Lūk, te ir īstās dzīves atšķirība no kino: katram lielam izlūkošanas priekšniekam nākas uzdot saviem padotajiem uzdevumus risināt problēmas, par kuru esamību viņam vēl nav ne jausmas, problēmas, kuras vēl nav radušās.

2. Vai ir iespējams skaidri definēt kaujas uzdevumu pakļautiem spiegiem, ja pats nezini, kas tev vajadzīgs? Ir iespējams!

Mums visiem taču bērnībā ir lasīta pasaka par to, kā valdnieks apmulsinājis tiepīgo strēlnieku: ej tur – nezin kur, atnes to – nezin ko! Apmēram tā kaujas uzdevumus definēja PSRS Ģenerālštāba Galvenajā izlūkošanas pārvaldē. Tik atklāti kā pasakā uzdevums neskanēja, bet jēga tā pati.

Un nesteidziet smieties. Lūk, piemērs no dzīves. Sēd Baltajā namā ASV prezidents Bils Klintons. Tajā pašā Baltajā namā mitinās meitene vārdā Monika Levinski, kura vēlāk tiek iesaukta par Vašingtonas mauku. ASV prezidenta un par mauku apzīmētās starpā izraisās visai siltas, nepiedodami tuvas attiecības, par kurām zin tikai maukas draudzene.

Tajā laikā visai ietekmīgas amerikāņu avīzes galvenajam redaktoram ir nepieciešams steidzīgi palielināt tirāžu. Viņam, tāpat kā GRU priekšniekam, ir vajadzīgi sveši noslēpumi. Kā tu galvenā redaktora vietā definētu uzdevumu saviem skribentiem iegūt šo noslēpumu, ja neviens, izņemot pašu mauku, viņas draudzeni un ASV prezidentu par šīm attiecībām neko nezin?

Rīcības plāns ir pavisam vienkāršs. Izsauc savus spalvas nekrietneļus un paziņo: zēni, vajag sensāciju! Nezinu, kas tā ir un kur to meklēt! Ja zinātu, pats uzrakstītu! Vai pat tā: Kur sensācijas (tālāk nepieklājīgs teksts pus lappuses garumā)!!!???. Pierijušies!!! Strādāt aizmirsuši!!! Padzīšu visus pie velna mātes!!! (tālāk atkal nepieklājīgs teksts).

Tas ir, galvenais redaktors palaiž savus lunkanos žurnaļugas nevis uz kādu noteiktu meklēšanas objektu, bet viņš ievirza tikai uz dabūjamās informācijas sprādzienspējas rādītāju: cepumiņus došu tikai tam, kurš sadabūs kaut ko neiedomājami interesantu. Nav svarīgi ko!

To, ka interesanti materiāli ir vajadzīgi, katrs žurnālists zin bez kādiem galvenā redaktora atgādinājumiem. Tieši tāpat katrs izlūks zin, ka vajadzīgi ienaidnieka noslēpumi. Vienalga kādi. Lai tik ir kaut kas neparasts, ko neviens nezin.

Lai tik tu esi pirmais. Tā kā ienaidnieka noslēpumos rakājas ne viens, bet tūkstošiem, tā kā katrs grib pirmais sadabūt pašu interesantāko un galvenāko, agri vai vēlu atslēgas un mūķīzeri vairumam noslēpumu tiks atrastas. Vienkārši militārās izlūkošanas darbība ir jābūvē tāda, lai katrai izlūkošanas struktūrai, katram izzinošajam virsniekam ir interese sameklēt kaut ko jaunu, tostarp tādu, ko neparedz nekādi uzdevumi.

Un te ir problēma. Pieņemsim, visiem izzinošajiem virsniekiem ir paziņots: ej tur – nezin kur. Viņi atnāks pēc gada, diviem un ziņos: neko interesantu sameklēt neizdevās. Vai pret to ir recepte? Ir.

3. Vada, rotas, bataljona, konstruktoru biroja, kūrorta blēžu bandas, zelta meklētāju arteļa, grāmatu izdevniecības, spiegu aģentūras, propagandas ministrijas, lielvalsts un pat valstu grupas pārvaldība ir kopsavelkama mērķa iezīmēšanā, uzdevumu uzlikšanā izpildītājiem un uzlikto uzdevumu izpildes panākšanā.

Katras valsts mērķus iezīmē valsts augstākā vadība. Vadība var būt vienpersoniska kā biedram Staļinam vai kolektīva kā vēlākos laikos. Iezīmējuši mērķus, vadītāji definē uzdevumus vispārīgākajā veidā. Piemēram, panākt un apsteigt (rietumu buržujus). Vadoņi definē uzdevumu, kas jāpadara, bet par to, kā to panākt, lai galvas sāp padotajiem.

Zemākiem vadītājiem nākas vispārīgus uzdevumus pārvērst izstrādātos plānos un nodot tos vēl zemākiem. Un lūk, mērķi skaidri, uzdevumi noteikti, tostarp arī Aizsardzības ministrijai. Aizsardzības ministrs un Ģenerālštāba priekšnieks, no augstākās vadības saņēmuši uzdevumus, tos novada līdz saviem padotajiem, tostarp, Ģenerālštāba Galvenās pārvaldes priekšniekam.

No Frunzes krastmalas (Maskavā) saņemtos uzdevumus GRU priekšnieks brālīgi sadala izzinošajām pārvaldēm, šo pārvalžu priekšnieki uzdevumu masu smalcina pamatīgos gabalos un dāsni izdala nozaru priekšniekiem. Galu galā uz priekšnieka, piemēram, GRU Pirmās pārvaldes Trešās nozares kabinetu izsauc jaunu GRU virsnieķeli, kurš pirmo reizi stājas uz aģentūras izziņas takas, un noliek viņa priekšā papīra lapu: izlasi, atceries, paraksti.

Labajā augšējā stūrī ir dokumenta numurs un grifs “Pilnīgi slepeni”. Virsnieķelis lasa tekstu, elpa aizraujas, acis miglojas, ausis pielīst ar kaut kādu dīvainu krāsu. Jo uzdevumus GRU uzliek nopietnus.

Piemērs: 1971.gada februārī Francijā tika izveidota pirmā raķešu divīzija, novembrī viena šīs divīzijas eskadriļa pirmo reizi stājās kaujas dežūrā.

Divīzija tika izvietota Albionas plato, tās bruņojumā bija vidējas sniedzamības balistiskās raķetes (БРСД) šahtveida palaišanas ierīcēs (ШПУ). Oficiālā sniedzamība – 3000 kilometri. Īstenībā nedaudz vairāk. Bet ja vadās no pat no oficiāliem, skaidri piezemētiem nesējraķešu raksturojumiem, sanāca, ka tēmējumā nokļūst Maskava, Ļeņingrada, Kirova, Gorkija, Kuibiševa.

Jāatzīmē, ka tajā laikā tikai trim valstīm pasaulē bija balistiskās raķetes šahtveida palaišanas ierīcēs. Tās bija Amerikas Savienotās Valstis, Padomju Savienība un Francija. Raķešu divīzijas štābs atradās Apt pilsētā – Voklūzas (Vaucluse) departamentā.

Šī pilsēta ir ar desmit tūkstošiem iedzīvotāju un divus tūkstošus gadu vēsturi. Un lūk, izzinošā virsnieķeļa priekšā, kuru sūta, teiksim, uz Šveici, ir nolikta lapiņa ar īsu un skaidru uzdevumu pus lappuses garumā. Viņam ir jānoskaidro tikai, kas notiks, kad Francijas prezidents nospiedīs sarkano pogu. Tas ir, jānoskaidro signāla nokļūšanas norise no Francijas prezidenta pazemes komandpunkta līdz 1.raķešu divīzijas komandpunktam.

Ir jānoskaidro, kā īsti signāls tiek nodots: pa kabeli, pa radioreleju vai troposfēras kanāliem, tieši uz divīzijas štābu vai caur Stratēģiskās aviācijas virspavēlniecības štābu; kuri kanāli ir galvenie, kuri dublējošie, kādi sakaru mezgli iesaistīti; vēlams uzzināt signāla pārraidē tieši iesaistīto personu sarakstu: sakarniekus, šifrētājus, remontētājus, aparatūras regulētājus, apsardzi, drošības dienestu, vadības sastāvu, maiņu vadītājus komandpunktos. Vienkāršāk sakot, ir nepieciešama visai sarežģīta vervēšana, jo nekādos atklātos avotos tāda informācija nemēdz būt.

Uzdevums ir noteikts īsi un galēji skaidri. Lūk, Šveice. Lūk, Ženēva. Ženēvu gandrīz no visām pusēm apņem Francijas robeža, kas netiek apsargāta. Franču žandarmu kontrole ir tikai uz autostrādēm, kas pilsētā ienāk no dienvidiem. Pa visiem pārējiem ceļiem ej pāri robežai, neviens tevi neaizturēs. Albiona plato ir rau tur, ar roku var aizsniegt, vervēt vajadzīgo aģentūru par Albionas plato ērtāk ir no Ženēvas, nevis Parīzes.

Izlasa virsnieķelis kaujas uzdevumu, elpa aizraujas.

Viņš ir jauns un zaļš. Viņš nesaprot, ka viņam tīši uzdots nešaubīgi neizpildāms uzdevums. Kāpēc ļaundari komandieri tā rīkojušies? Nu tāpēc, ka viņu pieredze ir tāda: neizpildāmus uzdevumus dažkārt ir izdevies izpildīt tāpēc, ka izpildītāji nav zinājuši, ka uzdevumi ir neatrisināmi. Bez tam, un tas ir galvenais, neatrisināmi uzdevumi kalpo par pilnvērtīgu formulas: ej tur – nezin kur aizvietotāju.

Lai neteiktu “dari kā redzi”, dod neiespējami sarežģītu uzdevumu, teorētiski neatrisināmu. Virsnieķelis galvu nokāris ierodas Ženēvā, sitas nost, mēģina uzdevumu atrisināt, pēc tam dodas pie gudrā rezidenta vietnieka, atzīstas: nekas nesanāk. Un tad vecais aģentūras vervēšanas vilks dod viņam labvēlīgu padomu: meklē izeju uz jebkādiem mums interesējošiem noslēpumiem.

Ja atradīsi, tad neviens to plato, kaut tas nosprāgtu, neatcerēsies. Bet ja neatradīsi, tev no atbildes izgrozīties neizdosies, tu nevarēsi teikt, ka uzdevums tev nav dots. Tev to nolika, tu par to parakstījies. Tev degunā bāzīs papīriņu ar tavu parakstu. Un purnu pret galdu. * * *

Un nu jaunais un zaļais apjēdz, ka neizpildāmais uzdevums viņam uzdots, lai pēc atgriešanās galvaspilsētā (стольный Белокаменный град) atņemtu viņam iespēju dot pretī, iztirzājot lidojumus un izdalot ziloņus ( при разборе полетов и раздаче слонов).

Tiklīdz atklāsme iestājusies, viņš sāk meklēt izejas uz noslēpumiem, uz jebkādiem noslēpumiem, tostarp, arī tādiem, kādu nav nekādos uzdevumos. Tā viņš sameklē ceļu uz noslēpumiem, par kuru esamību viņa komandieriem nav pat jausmas, pie draudiem, kuri vēl nav radušies.

http://maxpark.com/community/129/content/3769349

===============

(No grāmatas ‘Speciālo uzdevumu vienības’. Viktors Suvorovs (Суворов Виктор. Спецназ)

2.nodaļa. Specnazs un GRU

Krievu vārdu ‘разведка’ nav iespējams precīzi pārtulkot jebkādā ārzemju valodā. To parasti aizvieto ar ‘izmeklēšana’ vai ‘spiegošana’ vai ‘informācijas vākšana’. Šā vārda pilnīgs skaidrojums ir tāds, ka tas apzīmē jebkādu darbību ar mērķi iegūt informāciju par pretinieku, tās analīzi un tās būtības izpratni.

Katram padomju militārajam štābam ir savs pašu mehānisms informācijas par pretinieku ieguvei un analīzei. Tādā veidā informācija tiek vākta, analizēta un izplatīta citā štābā, augstākā, zemākā vai tajā pat līmenī, un katrs štābs savukārt saņem informāciju par pretinieku ne tikai no saviem pašu avotiem, bet arī no citiem štābiem.


Ja kāda militāra apakšvienība cieš sakāvi dēļ pretinieka nepazīšanas, tad komandierim un viņa štāba priekšniekam nav tiesību aizbildināties ar to, ka viņi par ienaidnieku nav bijuši pilnībā informēti. Pats galvenais katra komandiera un viņa štāba priekšnieka uzdevums ir, negaidot kamēr informācija no kaut kurienes ienāks, organizēt savus pašu informācijas avotus par pretinieku un apziņot savus spēkus un augstākstāvošos štābus par katriem pamanītajiem draudiem.


Specnazs ir viens no padomju militārās izlūkošanas veidiem, kas atrodas kaut kur starp izmeklēšanu un informācijas vākšanu. Šis nosaukums tiek piešķirts izlūkošanas trieciengrupām, kurās apvienoti spiegošanas, terorisma un liela partizānu operāciju elementu daļa.
Pats nosaukums slēpj dažādus cilvēkus: slepenie aģenti, ko padomju militārā izlūkošana savervējusi ārzemnieku vidū spiegošanai un teroriskām operācijām; profesionālas vienības, kas sastāv no valsts labākajiem sportistiem; un vienības, kas sastādītas no parastiem, bet rūpīgi atlasītiem un labi trenētiem kareivjiem. Jo augstāks štāba līmenis, jo vairāk tā rīcībā specvienību un vairāk profesionāļu specnaza vienībās.


Vārds ‘specnaz’ sastāv no vārdiem ‘īpašs’ un ‘uzdevums’. Nosaukums izvēlēts labi. No citiem izlūkošanas veidiem specnazs atšķiras ar to, ka ne tikai meklē un atklāj svarīgus ienaidnieka mērķus, bet vairumā gadījumu tiem uzbrūk un iznīcina.

Specnazam ir ilga vēsture, kurā ir bijuši veiksmes un atslābuma posmi. Pēc Otrā pasaules kara specnazs bija pagrimis, bet pēc 1950.gadu vidus šīs organizācijas vēsturē sākās jauna ēra saistībā ar jaunu taktisko kodolieroču attīstību rietumos. Šī attīstība padomju armijai, kas vienmēr gatavojas un joprojām ir gatava “atbrīvošanas” kariem svešā teritorijā, radīja gandrīz nepārvaramu šķērsli. Padomju stratēģija iepriekšējo ievirzi nevarēja turpināt, neatrodot paņēmienus kā vienlaikus novākt no ceļa Rietumu taktiskos ieročus, nepārvēršot kodoltuksnesī ienaidnieka teritoriju.


Taktisko kodolieroču, kas padomju agresiju padara neiespējamu vai bezjēdzīgu, sagraušanu varētu izdarīt tikai gadījumā, ja visi vai vismaz vairums pretinieka taktisko kodolieroču iekārtu būtu zināmi. Bet tā pati par sevi bija liela problēma. Taktiskās raķetes, lidmašīnas un kodolartilēriju noslēpt ir ļoti viegli, un īstu raķešu un lielgabalu izvietošanas vietā ienaidnieks var izvietot maketus, tā novirzot padomju izlūkošanas uzmanību un ar tādu maskēšanos nodrošinot īstos taktiskos kodolieročus.

Tāpēc padomju augstākā virspavēlniecība bija spiesta izstrādāt noteikšanas līdzekļus, kas varētu palīdzēt pielavīties ienaidnieka ierocim iespējami tuvu un katrā atsevišķā gadījumā dot precīzu atbildi, vai tas ir īsts vai nav.

Bet pat ja vajadzīgā brīdī būtu atklāts vērā ņemams kodolbateriju skaits, problēmu tas neatrisinātu. Laikā, kamēr izlūkošanas ziņojumi tiek nodoti štābiem, kamēr iegūtā informācija tiek analizēta, un kamēr tiek gatavota attiecīga komanda akcijas veikšanai, šī baterija var mainīt pozīciju jebkurā brīdī. Tāpēc šis dienests jāveido tā, ka tas kara gadījumā vai tieši pirms tā sākuma spēj izlūkot, atklāt un atklāto kodolieroci tūlīt iznīcināt.


Specnazs bija un ir tieši šis instruments, kas ļauj komandējošiem virsniekiem armijas līmenī un augstāk tūlīt noteikt, kur atrodas pretinieka bīstamākais ierocis un to iznīcināt uz vietas.


Vai specnazam ir iespējams atrast un iznīcināt katru pretinieka kodoliekārtu? Protams, nē. Un kā šo problēmu risināt? Ļoti vienkārši. Specnazam ir jāpieliek visas pūles pretinieka kodolieroču atklāšanai un iznīcināšanai. Kodolspēki ir kā valsts zobi, un tie ir jāizsit jau ar pirmo sitienu, ja iespējams, labāk pirms kaujas sākuma.

Bet ja visus zobus ar pirmo sitienu izsist izrādās neiespējami, tad tālāk jāsit ne tikai pa zobiem, bet arī pa valsts smadzenēm un nervu sistēmu.

Kad runājam par “smadzenēm”, mēs domājam svarīgākos valsts darbiniekus un politiķus. Šajā ziņā kā pietiekami svarīgi iznīcināšanas kandidāti tiek aplūkoti arī opozīcijas partiju līderi, tāpat kā valdošās partijas līderi. Vienkārši opozīcija ir valsts rezerves smadzenes, un būtu muļķīgi iznīcināt galveno lēmumpieņemšanas un rīcības sistēmu, akcijā neskarot rezerves sistēmu. Ar to mēs saprotam, piemēram, galvenos militāros līderus un politiskos vadītājus, baznīcas un arodbiedrības vadītājus un vispār visus cilvēkus, kuri izšķirošā brīdī var vērsties pie nācijas, un kurus nācija labi pazīst.

https://royallib.com/read/suvorov_viktor/spetsnaz.html#0

================

Sens pseidonimizēta čekas majora raksts “maisu” jautājumā. ‘Pilnīgi Atklāti’.

(Tāds nosaukums ir Latvijas Rakstnieku savienības detektīvžanra autoru asociācijas izdotajai ikmēneša publikācijai — avīzei, kuras redaktors ir Juris Blaumanis

Aukstais karš, prioritāte šajos kontaktos tika dota tām zinātņu nozarēm, kas varētu kalpot militārā potenciāla vairošanai.

Protams, šādos apstākļos abas puses – par prieku pretizlūkošanas dienestiem – viena otrai neuzticējās, kas noveda pie diezgan stingriem slepenības saglabāšanas diktētiem kontaktu ierobežojumiem. Paradoksālākais turklāt bija tas, ka amerikāņi un viņu sabiedrotie centās slēpt savus sasniegumus, bet PSRS slēpa savu atpalicību. Cenšoties pierādīt pasaulei savu paritāti ar ASV, sešdesmito gadu sākumā kādā starptautiskā izstādē Sokoļņikos krievi bija izstādījuši kāda ārkārtīgi svarīga agregāta paraugu, par ko bija zināms, ka amerikāņi vēl tikai strādā pie tā radīšanas. Kad amerikāņi šo agregātu ieraudzīja, viņi bija ne tikai pārsteigti, bet pat šokēti, jo pie tā bija uzraksts – “Pārdots”. Tas nozīmēja, ka krievi šādas ierīces jau ražo masveidīgi. Tikai vēlāk izrādījās, ka tas nav vis darbīgs agregāts, bet tikai makets, kas domāts amerikāņu dezinformācijai.

Gigantiskā un nežēlīgā bruņošanās sacensība spieda nepārtraukti tiekties pēc kvalitatīva un kvantitatīva pārākuma bruņojumā, jo tikai tas solīja panākumus “karstā” kara gadījumā. Tādēļ PSRS zinātnisko kontaktu aizsegā izvērsa vērienīgu zinātniski tehniskās izlūkošanas tīklu.

Visas nozaru ministrijas un komitejas, kas bija iesaistītas bruņojuma ražošanā, nodibināja speciālas “ārzemju daļas”, kurās obligāti iekļāva VDK darbiniekus. Līdzīgus dienestus instituēja vairumā augstskolu, PSRS un republiku zinātņu akadēmijās, kā arī nozaru zinātniskās pētniecības institūtos. Šīs “ārzemju daļas” izstrādāja perspektīvus un operatīvus aktuālas zinātniski tehniskās informācijas ieguves plānus, savukārt ieinteresētie resori sastādīja sarakstus par zinātniskām tēmām, kas izraisa praktisku vai teorētisku interesi. Kompetenti speciālisti pēc tam noteica, ko no šīs informācijas var iegūt godīgu, legālu kontaktu ceļā, bet ko – pielietojot izlūkošanas un citas slepenas metodes. Šo tēmu saraksts nonāca VDK Pirmās pārvaldes rīcībā, kur tās izvērtēja un apkopoja pa nozarēm.

Mīļās un reizē tik neieredzētās patiesības labad jāsaka, ka pēdējos trīsdesmit gados praktiski visa padomju eksaktā zinātne tika iesaistīta to uzdevumu risināšanā, ko tieši vai netieši, atklāti vai maskēti izvirzīja militāri rūpnieciskais komplekss. Līdzekļus šiem mērķpētījumiem, kas bija noformēti slēgtu tēmu un līgumdarbu veidā, parasti nežēloja, par rezultātiem maksāja diezgan labi, un pat bagātīgi prēmēja. Var teikt, ka daudzu zinātnieku kotedžas. automašīnas, motorlaivas un jahtas ir apmaksājis militāri rūpnieciskais komplekss…

Galvenais zinātnisko novitāšu medību lauks bija pūstošā kapitālisma zemes. Saņēmis prioritāro darbu ikgada sarakstu, attiecīgs republikas VDK aparāts apsvēra savas iespējas, kuras no tām un kā varētu risināt. Parasti izvērtēja arī attiecīgās nozares speciālistu iestrādes tepat uz vietas – Zinātņu akadēmijā, Rīgas politehniskajā institūtā, Latvijas Valsts universitātē u.c.; izpētīja mūsu zinātnieku kontaktus ar ārzemju kolēģiem, it īpaši – emigrantu vidū (vai tad latvietis latvietim atteiks…) Pēc tam aģentu vai uzticības personu zinātnisko kontaktu attīstības vārdā proponēja ārzemju komandējumam. Dokumentu noformēšanu veica ar Zinātņu akadēmijas vai republikas Augstākās un vidējās speciālās izglītības ministrijas “ārzemju daļu” starpniecību. Ja tēma radīja lielu interesi, bet zinātnieks, kurš perspektīvā varētu to ārzemēs iegūt legālā vai nelegālā veidā, nebija VDK aģents vai uzticības persona, viņu savervēja vai nodibināja ar viņu kontaktu kā ar uzticības personu. Kā jau minēju – atteikumu praktiski nebija…

Redzēdami, ka zinātniski tehniskā izlūkošana dod milzīgu efektu, ceļ VDK autoritāti un varu, valsts drošības dienesta bosi pēdējos 10-15 gados ar kompartijas vēlību un svētību noteica, ka zinātniskos komandējumos, sevišķi ilgstošos, uz ārzemēm var sūtīt tikai aģentus vai uzticības personas, protams, ar izņēmumiem, galvenokārt, humanitārās zinātnēs.

Kopš tā brīža, kad VDK darbinieks pieņēma lēmumu par tā vai cita zinātnieka sūtīšanu zinātniskā komandējumā, līdz izbraukšanai …

no rietumu kolēģiem mangoja spēkbarības komponentu ķīmiskā sastāva formulas. Un raugi – pēc pāris gadiem abi draugi izdeva pētījumu par mikroelementiem lopbarībā, kas kā oriģināls darbs guva laureāta vainagu un prēmijas. Tā sakot – [Pad. – BDaukšts] dzimtene neaizmirsa savus varonīgos un pašaizliedzīgos zinību vīrus… Un – ja gribam būt godīgi – vai gan var šodien aizmirst, kā pirms ārzemju zinātniskā komandējuma tādam laimīgajam kolēģim parasti sacīja: nu jau ātri būsi doktors (kandidāts). Un patiešām – parasti visi ārzemju komandējumi deva būtiskus un dažkārt pat nenovērtējamus materiālus “zinātnisko spēju” apliecināšanai un ātrai disertāciju sagatavošanai vai gadiem ieilgušu pētījumu sekmīgai pabeigšanai. Tagad, sākoties zinātnieku kariem nostrifikācijas aspektos, daudziem jo daudziem derētu to atcerēties.

Realitāte ir tāda, ka desmitiem un simtiem latviešu zinātnieku, īpaši eksakto zinātņu jomās, tieši vai netieši ir devuši savu (un ne mazu) ieguldījumu padomju impērijas militārā potenciāla veidošanā. Pietiek tikai ieskatīties arhīvos, kur glabājas dokumenti par līgumdarbiem dažādām “pasta kastītēm” (почтовый ящик – slepenu iestāžu adreses PSRS), kā arī kritiski izvērtēt komandējumu lietas, un mēs dzelžaini pārliecināsimies, ka tā nu reiz tas bija, fakti ir fakti, nepielūdzami.

Tajā pašā laikā pirms kādu nosodīt, gribu ieteikt dažiem soģiem atbildēt uz jautājumu: vai spējīgiem zinātniekiem maz bija cita iespēja sevi apliecināt, pilnveidot, gūt ieskatu pasaules zinātnes attīstībā? Vai mazums bija gadījumu, kad zinātnieks un VDK darbinieks, kurš panāca viņa komandējumu, pirmām kārtām nedomāja par ieguvumu arī mūsu pašu Latvijai? Bet tādu gadījumu bija daudz.

Morāle te tikai viena – nevis atgādināt mūsu neseno pagātni tiem, kas tagad pasludina sevi par baltiem gulbjiem, – un tādi diemžēl saradušies pat parlamentā pārstāvēto zinātnieku vidū – bet gan kopīgiem spēkiem darīt visu, lai nekad nepieļautu jaunu totalitārismu.

Pēc atgriešanās no ārzemju zinātniskā komandējuma bija jāiesniedz detalizēta atskaite,

Rezultātā astoņdesmito gadu sākumā PSRS kļuva par varenu militāru supervalsti, kas dažos bruņojuma veidos ne tikai bija līdzīga ASV, bet pat pārspēja to kvalitatīvi un – lasi un brīnies – pat kvantitatīvi. Amerikāņi, septiņdesmitajos gados izcēluši padomju jūras kara flotes sonoru, pārsteigti konstatēja tā ārkārtīgo līdzību adekvātai ierīcei, ko lietoja ASV kara flote; franči sašutuši atklāja, ka dažas padomju kaujas (lid)mašīnas ir apbrīnojami viņu džeta ‘Mirage’ izstrādēm. Padomju Savienība atbildēja, ka šāda konstruktīva līdzība izskaidrojama ar to, ka tādus risinājumus devusi kompjūterizētā automātiskā projektēšanas sistēma. Kā amerikāņi, tā franči mīļā miera labad šos jaukos melus bija spiesti pieņemt, bet patiesībā abos gadījumos analogā tehnika tika radīta pateicoties VDK iegūtajām konstrukciju un tehnoloģiju izstrādēm.

Gigantiskos mērogos izvērstās zinātniski tehniskās izlūkošanas efektivitāte ir tikai šķietama. Gala rezultāts nenoliedzami ir negatīvs, jo ārkārtīgi tika veicināts zinātniskais un inženieriskais parazītisms un līdz ar to – nespēja patstāvīgi un radoši attīstīt zinātni tēvzemē. Turklāt brīvās un ideoloģiski manipulizētās zinātnes sacensībā padomju zinātne arvien vairāk sāka atpalikt, jo VDK injekcijas tomēr varēja dot tikai to, kas ir zinātnes vakardiena vai šodiena, nevis nākotnes idejas un to iestrādes.

Savulaik ekonomiskās attīstības interesēs plašu zinātnisko un tehnisko izlūkošanu bija izvērsusi Japāna. Taču pēc kāda laika japāņu ekonomikas, zinātnes un tehnoloģiskie stratēģi konstatēja, ka tā nedod nopietnu tehnoloģisko izrāvienu. Japāņi pirmie saprata, ka nācijai un tās attīstībai daudz svarīgāk ir nevis nozagt, bet nopirkt tā vai cita atklājuma vai ražojuma licenci, un turklāt – veicot šo darījumu firmai, nevis valsts institūcijai. Vēl vairāk – japāņi atklāti paziņoja, ka tehnisko un zinātnisko novitāšu slepena ieguve ir tikai nabadzīgas sabiedrības cienīga prakse.

Felikss Fredisons

https://bonis.lv/2017/10/30/sens-pseidonimizeta-cekas-majora-raksts-maisu-jautajuma-pilnigi-atklati/

Advertisements

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s

This site uses Akismet to reduce spam. Learn how your comment data is processed.