Omeļčenko: Poļu lidmašīnu ar prezidentu Kačiņski uz borta iznīcināja Krievija, tāpēc atliekas tā neizdos nekad. Dmitrijs Gordons

Vai ir iespējams uzvarēt organizēto noziedzību Ukrainā, vai ir grūti cīnīties ar mafiju, kas darbojas zem politiska jumta, kāda valsts ir noklausījusies prezidenta Leonida Kučmas kabinetu, un kas vainīgs Georgija Gongadzes slepkavībā, vai Ukrainas augstāko ierēdņu vidū ir daudz KGB/FSB aģentu, un cik daudz naudas tika izvests uz ārzemēm pēdējos Padomju Savienības pastāvēšanas gados? Par to Dmitrija Gordona autorprogrammā kanālā “112 Украина” stāstīja bijušais Ukrainas tautas deputāts ģenerālleitnants Grigorijs Omeļčenko. http://gordonua.com ekskluzīvi publicē intervijas teksta versiju.

(Grigorijs Omeļčenko: 1991.gada 26.augusta līdz 31.oktobrim, piecu nedēļu laikā, nenoskaidrotos apstākļos tika likvidēti – šo skaitli iegaumējiet – 1746 atbildīgi PSKP CK centrālā aparāta, KGB, PSRS Centrālās bankas darbinieki….

(1938.gada) 11.novembrī ir kārtējā gadadiena kopš reizes, kad tika parakstīta ģenerālvienošanās par sadarbību un savstarpēju palīdzību starp Iekšlietu tautas komisariātu (NKVD) un Gestapo (Geheime Staatspolizei), tur stāvēja Berijas un Millera paraksti.

Tagad ir inteliģenta balto apkaklīšu organizētā noziedzība, ar spēcīgām kriminālām-korupcijas saitēm, ar politisku piesegumu, tostarp, ar deputātu mandātiem.

2009.gada rudenī ES Parlamentārajā asamblejā Strasbūrā jūs brīdinājāt eirodeputātus, ka pēc pieciem gadiem Krievija veiks agresijas aktu pret Ukrainu un anektēs Krimu. Tiesa? – Jā.

Man, izņemot militāro pensiju, nekā nav: ne jahtu, ne mašīnu, pat ne zemes gabalu, lai gan esmu nācis no laukiem.)

Es biju Demplatformas sastāvā kopā ar Borisu Jeļcinu, Anatoliju Sobčaku, Gavriilu Popovu, Ellu Pamfilovu

Grigorij Jemeljanovič, prieks jūs sveikt. Sen neesam tikušies, tik daudz gadus…

– Jo vairāk tāpēc, ka esam pazīstami kopš 1988-1989.gada, kad strādājām avīzē ‘Vakara Kijeva’ (Вечерний Киев).

Jā!

– Tu, Saša Švecs, Genadijs Kirindjasovs, galvenais redaktors bija Vitalijs Karpenko…

Bet jūs – galvenais karotājs ar mafiju…

– …un jūsu avīze pirmā publicēja par to pirmos materiālus…

Tiesa.

– Kad es pie jums aizgāju, domāju: redz, kur cilvēki, kuri ir daudz jaunāki par mani, bet nebaidās publicēt tādas lietas! Bija milzīga cieņa pret jums – kā pret pilsoņiem un žurnālistiem!

Grigorij Jemeljanovič, jūs esat ģenerālleitnants, Ukrainas varonis, Augstākās Radas vairāku sasaukumu deputāts…

– …piecu…

– …bet es atceros vēl to, ka 1980-o gadu beigās jūs bijāt Padomju Savienības Kompartijas 28.kongresa delegāts. Kas interesants tur notika? Tas bija pēdējais kongress?

– Jā, pēdējais. Mani par delegātu ievēlēja no Dzelzceļa (Железнодорожный) rajona, tagad tas ir Kijevas Solomenskas (Соломенский) rajons, un kongresā es pārstāvēju Demokrātisko platformu. Tur bija dažādi strāvojumi un platformas: boļševiku, kas aizstāvēja Staļinu, marksistu, pat ortodoksālā – apvienotā darbaļaužu fronte, reformisti… Es biju Demplatformas sastāvā kopā ar Borisu Jeļcinu, Anatoliju Sobčaku, Gavriilu Popovu, Ellu Pamfilovu… Mēs bijām 105 vai 104 cilvēki.

No pieciem tūkstošiem delegātu…

– …ja esam precīzi, tad 4683.

Nu gan jums atmiņa!

(Smejas). Paldies Dievam, vecāki dāvājuši, un arī skolotāji bija labi, tostarp Tibetas mūki. Tad lūk, kongresā man izveidojās ļoti labas attiecības ar Anatoliju Sobčaku, esmu ar viņu pazīstams kopš 1984.gada…

– …oho!…

– …bet kad mācījos Kijevas Dzeržinska vārdā nosauktās Iekšlietu ministrijas adjunktūrā, viņš (Anatolijs Sobčaks) man bija neoficiāls oponents kandidāta disertācijas aizstāvēšanā – 1986.gadā. Mēs bieži tikāmies dažādās juridiskās konferencēs, zinātniskās un praktiskās, Maskavā, Kijevā, Ļeņingradā…

Bija Gorbačova parakstīts PSKP CK Politbiroja lēmums ar grifu “Pilnīgi slepeni”, par to kā ārzemēs nodibināt komercstruktūras un izvest ne vien skaidru naudu, bet arī zeltu.

Man ir asi jautājumi jums, un esmu sev šo to izrakstījis. Pēdējā PSKP kongresā jūs paziņojāt par desmitiem miljonu ārzemju valūtā izvešanu no PSKP CK kontiem uz ārzemēm, uz slēptiem banku, firmu un fondu kontiem, un parādījāt delegātiem šo informāciju apstiprinošu materiālu. Kas tie bija par dokumentiem, un kā tie pie jums gadījās?

– Tūlīt pateikšu. Bet vispirms atcerēsimies publikācijas avīzē ‘Вечерний Киев’, jo pēc manas atgriešanās mēs šo to tajā avīzē publicējām… Kongress sākās 1990.gada 2.jūlijā un beidzās 13.jūlijā. Burtiski pirmajās dienās, tur uzstājoties, es iniciēju komisijas Černobiļas fonda izzagšanas izmeklēšanai izveidošanu…

– …zaga jau tad…

– …jā-jā-jā, un runa bija par miljoniem rubļu. Manu iniciatīvu atbalstīja, pats esmu pēdējās Černobiļas katastrofas likvidācijas dalībnieks. Par komisijas vadītāju kļuva Jevgeņijs Primakovs, bet es biju komisijas loceklis, viens no viņa vietniekiem: toreiz man arī ar viņu nodibinājās labas lietišķas attiecības. Bez tam es uzstājos ar iniciatīvu izveidot partijas izmeklēšanas komiteju partijas nomenklatūras privilēģiju izpētei.

Kā tas viss bija? Jau pēc dažām runām kongresā un intervijām žurnālistiem kuluāros man pienāca kāds PSKP CK aparāta darbinieks, ap 65-68 gadus vecs. Biju majora formā, ūsains, un visiem delegātiem bija vienādas kongresa dalībnieka nozīmītes, bet Demokrātiskajai platformai – apaļa, ar sarkanu līniju apkārt, bet vidū uz balta fona divi sarkani burti, ‘DP’. Dzēru kafiju vai tēju, un man pienāk tāds sirms padzīvojis vīrietis, rokās pelēka mapīte, sasieta ar lentītēm. Saka: “Biedri major, dzirdēju dažas jūsu uzstāšanās … Zināt, es negribu aiznest līdzi kapā ļoti svarīgu informāciju par to, kas notiek PSRS CK un KGB. Man to neļauj atmiņas par radiem, kas gājuši bojā Ukrainas badināšanā (golodomor – голодомор), un par tiem, kuri tika izsūtīti uz Sibīriju…

Neticami!

– Es klausījos, vaicāju: “Kas tur tāds ir?”. Viņš atbildēja: “Ņemiet, paskatiet. Spriežot no uzstāšanām, esat vīrišķīgs cilvēks, domāju, ka darīsit to zināmu visiem kongresā. Delegātiem jums, virsniekam, vajadzētu noticēt, jo vairāk, ja šos dokumentus parādīsit. Un tad es varu savu dzīvi nobeigt ar mierīgu sirdsapziņu”. Šis cilvēks nedzēra ne kafiju, ne tēju, mēs vienkārši sēdējām pie galdiņa. Tad viņš aizgāja, bet mapīte palika.

Es atvēru – un pirmais ko ieraudzīju, bija PSKP CK Politbiroja lēmums ar grifu “Pilnīgi slepeni”, Mihaila Gorbačova parakstīts, – par to kā ārzemēs nodibināt komercstruktūras, fondus un izvest ne vien skaidru naudu (dolārus, Šveices un Francijas frankus, vācu markas, Krievijas (valūtas) rubļus), bet arī zeltu. Bija instrukcijas, izliktas pa soļiem!

Ja runājam pavisam precīzi, tur bija arī rakstiskas personiskas saistības attiecībā uz PSKP. Amatpersonām (tie bija galvenokārt KGB Galvenās politpārvaldes un Pirmās pārvaldes, kas atbildēja par ārējo izlūkošanu (ГПУ КГБ, Первое управление), vecākie virsnieki) ir bijis obligāti parakstus dot. Un viņi, šie cilvēki rakstījuši: es, uzvārds, vārds, tēvavārds, PSKP biedrs no tāda un tāda gada, partijas biļetes numurs tāds un tāds, brīvprātīgi uzņemos izvest, kontrolēt …

– … un daudz izveda?

– …ļauj pabeigt. Drukāts tipogrāfiski, pāri diagonāla zaļa josla. Bija vairākas tādas veidlapas un pat kserokopijas ar parakstiem. Un vēl viena lieta. Bija vairākas maksājuma kvītis, saistītas ar Maskavas viesnīcu ‘Октябрьская’, kas piederēja PSKP CK. Un lūk, katru diennakti, kā man teica mans nejaušais informators, caur šo viesnīcu tika uz ārzemēm nosūtīts no 50 līdz 100 tūkstoš dolāru.

Katru diennakti?

– Tu nepārklausījies.

Nu, tempi ir bijuši…

– Protams. Kopā skaidrā naudā, ar specreisiem, čemodānos, no PSRS izveda dažādu valūtu ap simtiem miljonu dolāru! Un es šos dokumentus saņēmu. Pats saprotat, kādā morāli-psīholoģiskā stāvoklī biju… Bez tam mēs ar Anatoliju Sobčaku un Borisu Jeļcinu iniciējām projektu, lai PSKP kongress nožēlo Staļina režīma nodarītos noziegumus, atvainojas padomju tautas priekšā un norobežojas no tiem noziegumiem, un lai tur, kur bijušas nošaušanas, lāģeri un tā tālāk, tiek uzstādītas piemiņas zīmes. Šīs rezolūcijas projektu, protams, neviens neatbalstīja.

Bet dokumentus par naudas izvešanu uz ārzemēm jūs izsludinājāt…

– Protams! Uzstājos no tribīnes kā Černobiļas komisijas līdzziņotājs…

Kremlī?

– Jā Kongresu pilī. Atceros, priekšsēdētājs toreiz bija Vladimirs Ščerbickis (Владимир Щербицкий). Un es secinājuma daļā liku priekšā, lai kongress nobalso, ka Černobiļas fondam iedala miljardu padomju (“koka” – I.L.) rubļu. Sākās debates, uzbrukumi man: sak, pats černobiļietis, kāpēc tā… Atbalstīja Baltkrievijas delegācija, bet miljardu nedeva, iedalīja 500 miljonus.

Maz…

– Piekrītu. Un tad, izmantojot izdevīgu brīdi, es paziņoju par valūtas izvešanu uz ārzemēm, parādīju dokumentus.

Gorbačovs teica: “Lai iet. Esmu jau ar viņu ticies, un pēc tās sarunas man rokas nosvīda. Neapskaužu tos, ko viņš ir pratinājis”.

Kāda bija reakcija?

– Kaut kādā ziņā šoks. Bet pēc tam vai vēl pēc viena delegāta uzstājās Nikolajs Kručina (Николай Кручина)…

Kurš vēlāk izkrita pa logu…

– …kurš bija visa šā organizētājs…

– … bet nākošā dienā pēc puča izgāšanās izdarīja pašnāvību…

– …nē, neskrien pa priekšu, noklausies līdz galam. Viņš saka: “Te uzstājās kāds majors, kurš apsūdzēja mūsu partiju lielu līdzekļu un desmitiem tonnu zelta izvešanā. Tad lūk, tie ir meli, apmelojums, kas vērsts uz PSKP CK nomelnošanu…”.

Viņš taču bija CK lietu pārvaldnieks?

– Jā. Bet pārtraukumā man pienāk kāds delegāts: “Biedri major, man lūdza jūs pavadīt – ar jums vēlas runāt Mihails Gorbačovs”.

Jāteic, ar Gorbačovu biju jau ticies agrāk un atklājis dažas viņam nepatīkamas lietas. Kad 1985.gadā viņš uz Margaretas Tečeres uzaicinājumu bija Lielbritānijā, viņa laulātā Raisa Maksimovna bija apmeklējusi kādu no superdārgiem veikaliem, kur nopirkusi briljantu kaklarotu un citas rotas par lielu summu. Anglijas presē parādījās fotogrāfijas, papildus tāmes saņēmu pa saviem kanāliem – īsāk, es pie Mihaila Sergejeviča noskaidroju, kā tas varēja notikt. Bet tā ir cita tēma, tagad runājam par kongresu.

Ieeju tajā kabinetā bez logiem… Bet iedams pateicu draugiem no Ukrainas delegācijas, divi vai trīs cilvēki man sekoja, apstājās pie durvīm. Ieeju un redzu: pie galda sēd Gorbačovs, PSRS KGB priekšsēdētājs Krjučkovs, kongresa delegāts PSRS iekšlietu ministrs Bakatins un divi sportiska izskata jauni cilvēki.

Sasveicinājos… Tā kā ar Gorbačovu un Bakatinu biju jau pazīstams, pirmajam roku sniedzu Krjučkovam. Roka viņam bija ļengana, kā zivs aste (smaida). Es, būdams sporta meistars tuvcīņā, to tā saspiedu, ka viņš pat saviebās. Ā, jā, tur bija vēl arī Kručina – sāka runāt: sak, ko jūs, biedri major, atļaujaties, kāpēc apmelojumus cilājat?

Es noklausījos un atbildēju: “Biedri Kručina, es jums šo to tagad pateikšu, bet jūs padomājiet. Jūs nekad nepieļaujat domu, ka reiz jums uz mājām piezvanīs – un jūs vai nu izkritīsit pa logu, vai metīsities zem vilciena metro?”.

Tieši tā pateicāt?

– Jā. Viņš cieši uz mani paskatījās, bet Krjučkovam pat puni sacēlās, viņš taču tajā komandā bija tiešais organizators. Tad es vērsos pie Gorbačova: “Biedri ģenerālsekretār, izveidosim partijas izmeklēšanas komisiju un pārbaudīsim, tiesa tas viss vai nav”. Krjučkovs prasīja, kur ir dokumentu kopijas. Es teicu: sak, varu jums tās atdot, bet ziniet, vairākas kopijas atrodas drošās vietās; zināmu bruņuvesti biju sev uzvilcis.

Skatuve mēma, Dmitrij! Bet pēc tam Gorbačovs izsaka tādu frāzi: “Lai iet. Esmu jau ar viņu ticies, un pēc tās sarunas man rokas nosvīda. Neapskaužu tos, ko viņš ir pratinājis”. Lūk, tā mēs šķīrāmies.

1938.gada 11.novembrī Berija un Millers parakstīja vienošanos par sadarbību un savstarpēju palīdzību starp NKVD un Gestapo

Grigorij Jemeljanovič, iesim tālāk: jūs stāstāt ļoti interesanti, bet jautājumu tik daudz…

– pievienošu vēl vienu frāzi. Pēc Valsts ārkārtējā stāvokļa komitejas (ГКЧП) izgāšanās, par ko esat rakstījis ‘Vakara Kijevā’, no 1991.gada 26.augusta līdz 31.oktobrim, piecu nedēļu laikā, nenoskaidrotos apstākļos tika likvidēti – šo skaitli iegaumējiet – 1746 atbildīgi PSKP CK centrālā aparāta, KGB, PSRS Centrālās bankas darbinieki. Bet sākās viss no Kručinas lēciena pa viņa dzīvokļa logu. Pēc tam izlēca divi viņa vietnieki. Kručinas priekštecis Pavlovs svin dzimšanas dienu, viņam zvana, kaut ko klausulē runā – viņš iziet uz balkona, krīt un arī nositas…

– …lēkšanas epidēmija… Sakiet, vai tiesa, ka jūs savām acīm esat redzējis līgumu par sadarbību starp NKVD un Gestapo, ko parakstījuši Berija un Millers, un pat slepus šo dokumentu nokopējis?

– Tiesa, un kopiju es tiešām izgatavoju – ar mazu fotoaparātiņu. Kserokopēt neviens nebūtu ļāvis.

Par ko bija runa?

– Tas notika PSKP CK arhīva 13.nodaļā. Tur biju es, Anatolijs Sobčaks, Boriss Jeļcins – kopā pieci vai septiņi cilvēki. Tieši tad mēs gatavojām rezolūcijas projektu par staļinisma noziegumu nosodīšanu. 11.novembrī ir kārtējā gadadiena kopš reizes, kad tika parakstīta ģenerālvienošanās par sadarbību un savstarpēju palīdzību starp Iekšlietu tautas komisariātu (NKVD) un Gestapo (Geheime Staatspolizei), tur stāvēja Berijas un Millera paraksti.

Tas bija 1939.gads?

– Nē-ē-ē, 1938.gada 11.novembris, vēl pirms Molotova un Ribentropa pakta! Līgums bija krievu un vācu valodā, katrai pusei savs eksemplārs. Bija pilnvara parakstīt šo vienošanos vācu valodā un tulkojums krievu valodā, un divi papildinājumi – par to, pēc kādām sugas pazīmēm (tā arī uzrakstīts, pat ne ‘cilvēku’!) tie ir jāsterilizē un jāiznīcina. Stostiķus, rudmašus, greizos, klibos, ar dzimumzīmēm…

Šo dokumentu varēs no jums dabūt un publicēt?

– Protams, došu visu! Es to publicēju divās grāmatās, ko prezentēju, būdams Eiropas Padomes Parlamentārās asamblejas dalībnieks 2009.gadā. Un kad es to parādīju, varat iedomāties, kāda bija Krievijas Federācijas puses reakcija? Īsāk, šī reakcija bija tikai vēl viena liecība, ka viss ir patiesība…

Uzvarēt un nostādīt ciešā kontrolē var gan politisku mafiju, gan kriminālu: viss ir atkarīgs no pirmās personas politiskās gribas.

Esat pazīstams kā cīnītājs ar mafiju, bijāt pat Ukrainas Drošības dienesta (СБУ) militārās izlūkošanas Galvenās pārvaldes Cīņas ar korupciju un organizēto noziedzību nodaļas priekšnieks. Sakiet, lūdzu, mafiju uzvarēt nevar, var tikai vadīt?

– Nē. Uzvarēt un nostādīt ciešā kontrolē var gan politisku mafiju, gan kriminālu: viss ir atkarīgs no pirmās personas politiskās gribas.

Tikai no tā?

– Absolūti! Un varbūt kādam šķitīs dīvaini, bet ar mafiju un organizēto noziedzību neceremonējas. Esmu par to lasījis lekcijas, pat FIB darbiniekiem, esmu pētījis cīņas pieredzi ar krievu mafiju Ņujorkā, ar Cosa Nostra, tāpēc teikšu atklāti: ja ir vienas personas politiskā griba, uzvarēt var. Tagad neesmu ne deputāts, ne prezidents…

– …laimīgs cilvēks!..

– tāpat kā tu! (Smejas). Bet man pietiktu ar trim-četriem mēnešiem, lai par likumīgajiem zagļiem Ukrainā vienkārši aizmirstu, bet tie, kuri ar viņiem saistīti, sēdētu nebūtībā (куда Макар телят не гонял).

Vai tagad organizētā noziedzība ir lielāka kā Janukoviča laikā?

– Cienītais Dmitrij, sen jau mainījusies tās kvalitāte un pat struktūra. Te vairs nav tie 1990-o gadu uzpirksteņi un krāpnieki, ar kādiem cīnījāmies mēs ar Valeriju Kuru (Валерий Кур), kad es trenēju puišus cīņai ar organizēto noziedzību Kijevā. Tagad ir inteliģenta balto apkaklīšu organizētā noziedzība, ar spēcīgām kriminālām-korupcijas saitēm, ar politisku piesegumu, tostarp, ar deputātu mandātiem. Kā teic Odesā, tās ir divas ļoti atšķirīgas lietas – pēdējo gadu un tā, kas bija 90-o gadu sākumā…

Būdams tautas deputāts, jūs atradāt ārzemēs Pavlo Lazarenko un daudzu citu ierēdņu valūtas rēķinus un ofšora kompānijas. Kuru vēl, un kā tas jums izdevās?

– Dmitrij, draugs, tu gandrīz atkārtoji jautājumu, kuru savā laikā man uzdeva Leonids Daņilovičs Kučma – tikšanās reizē, kur klāt bija tagad mirušais ģenprokurors Grigorijs Vorsinovs un Drošības dienesta vadītājs Vladimirs Radčenko. Kad es kārtējo reizi biju nolicis Kučmam priekšā banku, ofšora kompāniju reģistrācijas dokumentu kserokopijas…

Lazarenko?..

– …gan viņa, gan Jūlijas Timošenko, gan Aleksandra Volkova, gan paša Kučmas aprindu – Pinčuka ārzemju valūtas rēķinus. Kučma jautāja Vorsinovam: “Tu vari sadabūt man tādus dokumentus kā Omeļčenko?”. Tas saka: “Nē”. To pašu prezidents vaicāja Radčenko. Tas atbildēja: sak, tā ir ģenprokuratūras kompetence, ne mana. Kučma pārskaitās: “Tad kam es jūs te turu, ja man pietiek ar vienu Omeļčenko?”. Un jautāja man” “Kā tev izdodas to atrast?”.

Un ko teicāt?

– Atbildēju ar humoru: “Prezidenta kungs, jūs mācījāties par raķetnieku, bet es – pretizlūkošanu”. (Smaida).

Neizslēdzu, ka ierakstus no prezidenta Kučmas kabineta ir varējuši iegūt un kontrolēt mūsu kolēģi no Krievijas FSB

Kā esat teicis, esat klausījies visas majora Meļņičenko lentes, un šajā sakarā vaicāšu: kura valsts noklausījās prezidenta Kučmas kabinetu?

– Es tiešām noklausījos visus audioierakstus, kurus man kā izmeklēšanas komisijas vadītājam nodeva Nikolajs Meļņičenko. Varbūt, ka viņš kaut ko nav nodevis… Šīs desmitiem stundas – tici man, Dima, ausis dega! Un kad beidzu klausīties, aizvedu to uz komisiju, kuru vadīju, un teicu: “Dārgie kolēģi! Te ir trīs ierakstu grupas. Vienā ir runa par noziegumiem, Konstitūcijas un likumpārkāpumiem, otrā teiksim tā, netīrā politika, partiju līderi skraida pie prezidenta, sarunā kādus finansējumus, amatus valdībā, parlamentā un tā tālāk. Bet trešā grupa ir tādi mēsli, ka, ticiet man kā virsniekam uz vārda, es neieteiktu klausīties”.

Toreizējais Ukrainas Drošības dienesta vadītājs Derkačs Ukrainas prezidentam ziņo par opozīcijas politiķu, žurnālistu noklausīšanos – kam kāda mīļākā vai mīļākais, vārdu sakot, vanda netīro veļu. Starp citu, lentēs bija arī prezidenta Kučmas sarunas ar tagadējo prezidentu Petro Porošenko. Zināt, ko teikšu? Pēc tām, tīri no morālā viedokļa, Petro Aleksandrovičam nav tiesību būt Ukrainas prezidentam…

Bet kāda valsts noklausījās mūsu valsts vadītāja kabinetu?

– Ierakstīja jau Padomju Savienības laikos uzstādīta aparatūra…

Tas ir, ne jau diktofons zem dīvāna?

– Bija arī diktofons…

Bet arī stacionārā aparatūra?

– Jā – kabinetos, kur Leonids Kučma pieņēma ārzemju sūtņus, ārzemju delegācijas…

Arī tur noklausījās?

– Pilnīgi pareizi. Tāpēc es neizslēdzu, ka šos ierakstus varēja iegūt un kontrolēt mūsu kolēģi no Krievijas FSB.

Nelikumīgu darbību pret Gongadzi pasūtīja Leonids Kučma, kūdītājs to veikt bija viņa administrācijas vadītājs Vladimirs Litvins, bet šo darbību organizators bija iekšlietu ministrs Jurijs Kravčenko

Sakiet – jūs vadījāt Georgija Gongadzes slepkavības parlamentāro izmeklēšanu – vai varat šodien nosaukt konkrētu viņa nāves vaininieku? Kas žurnālistu noslepkavoja?

– Līdz Pukača aizturēšanai un viņa liecībām parlamentārā komisija nonāca pie šāda secinājuma (lēmums koleģiāls, nobalsoja vienbalsīgi): nelikumīgu darbību pret Gongadzi pasūtīja Leonids Kučma, kūdītājs to veikt bija viņa administrācijas vadītājs Vladimirs Litvins, bet šo darbību organizators bija iekšlietu ministrs Jurijs Kravčenko, viņš pavēlēja. Vēl viens organizators bija iekšlietu aparāta vadītājs ģenerālis Fere (Фере), bet paša zemākā līmeņa tiešie izpildītāji un organizatori – ģenerālis Pukačs un ārējās novērošanas dienesta virsnieki, kuri tika notiesāti tieši par slepkavību.

Pēc tam, kad Pukačs bija liecinājis un sniedzis pierādījumus, es personiski, kā Ukrainas tautas deputāts, atkārtoti sūtīju deputāta vaicājumus ģenprokuroriem, prezidentam Juščenko un pēc tam Janukovičam – par krimināllietas ierosināšanu pret Georgija Gongadzes slepkavības pasūtītāju Leonidu Kučmu un kūdītāju uz šo noziegumu Vladimiru Litvinu. 2005.gada 5.februārī Augstākajā Radā izskanēja mans deputāta pieprasījums par Kučmas, Kravčenko arestu un krimināllietas ierosināšanu pret deputātu Vladimiru Litvinu. Nākošā dienā Leonids Danilovičs steidzamā kārtā izbrauca uz ārzemēm it kā ārstēties, bet atgriezās jau tad, kad glabāja Juriju Kravčenko…

Gribu uzlikt savu pieckapeiku: arī es esmu pētījis šos materiālus un neticu, ka pasūtītājs bijis Kučma. Vai kopš tā laika neesat mainījis domas? Viņš taču ir miermīlīgs cilvēks…

– …tātad tā, es tagad runāju kā bijušais izmeklētājs: cienītais Dmitrij, man šajā lietā nav nekā personīga, tomēr lentēs ir pierakstītas ārkārtīgi interesantas sarunas. Piemēram, Ukrainas Drošības dienesta vadītāja Derkača ar Leonidu Kučmu, kurā Derkačs runā par manu un Anatolija Jermaka braucienu uz ārzemēm, kad atradām valūtas rēķinus, tostarp Kučmas aprindu, un prezidents pavēl mani un Jermaku iznīcināt.

Zini, pietiek paklausīties kā viņš pavēl, ko darīt tiesnešiem, kā tikt galā ar aktīvistiem, ar Golovatiju, Podoļski un tā tālāk. Kravčenko ziņo, ka Alekseju Podoļski kā Gongadzi izveduši uz mežu, ka viņu žņauguši ar siksnu, aizdedzinājuši viņa durvis, bet Kučma tam visam piekrīt un pavēl iesaistīt vēl citus spēkus! Tas viss ir taisnība!

Grigorij Jemeljanovič, mans lūgums: uzdodu jautājumu – minūte atbildei, jo nepaspējam…

– Labi.

Vispirms jūs parlamentā tikāt no Jūlijas Timošenko saraksta, bet pēc tam Jūliju Vladimirovnu apsūdzējāt visos nāves grēkos. Kur loģika?

– Nē, vispirms parlamentā nokļuva Omeļčenko, kurš tika ievēlēts no mažoritārā apgabala dzimtajā Poltavščinā, Kremenčugas pilsētā – 1994. un 1998.gadā. Bet (Timčenko) partija ‘Batkivščina’ (Батьківщина) tika izveidota, ja nemaldos, 1999.gada jūlijā: Jūlija Timošenko uz parlamentu devās, lai glābtu sevi no apsūdzēto sola par koruptīviem darījumiem ar Pavlo Lazarenko, jo tiesa atzina viņu par iesaistīto (подельница).

Tad lūk, kad tika lemts jautājums par Jūlijas Timošenko bloku, apvienojās divas nacionālpatriotiskas partijas – republikāņu, ko vadīja Levko Grigorjevičs Lukjaņenko, un mūsu partija ‘Saiets’ ((Собор); Matvijenko vadītājs, bet es – vietnieks). Šos jautājumus – par apvienošanos – apsprieda arī Ukrainas konservatīvās republikāniskās partijas priekšsēdētājs Stepans Hmara… Bet es Jūlijas Timošenko blokā balotēties kategoriski atteicos. Tas bija saistībā ar, pats saprotat, ko. Teicu, ka to darīt nevaru, jo saskaņā ar maniem materiāliem Ģenprokuratūra ir atvērusi krimināllietas, kurās Timošenko ir kā līdzdalībniece. Blokā ieiet pārliecināja Levko Lukjaņenko un Stepans Hmara – lai pretotos Kučmas režīmam – jo viņi man ir autoritātes un politikas skolotāji uz visu mūžu.

Ir informācija, ka Aleksandru Turčinovu bija savervējusi PSRS KGB, bet Jūliju Timošenko, iespējams, Krievijas FSB

Vai Ukrainas augstākās vadības vidū ir daudz cilvēku, kurus savervējusi PSRS KGB un Krievijas FSB, un kas ir šie cilvēki?

– Nu tad tā, draugs Dmitrij. Ja aplūkojam Ukrainas Augstākās Radas pirmo un otro sasaukumu, tad tur PSRS un UPSR KGB aģentu bija desmitiem…

Starp viņiem – Ukrainas Tautas partijas Ruh līderi…

– Tagad vārdā nesaukšu, bet toreiz es runāju ar nu jau mirušo Vjačeslavu Maksimoviču Čorniju un brīdināju, kāda ap viņu sēd aģentūra…

bet bija blīvi, ja?

– Jā. Vēlāk, kad 1996.gada jūnijā pieņēma Ukrainas Konstitūciju, un vairāki panti izgāja ar 300–302 balsīm – par karogu, himnu, ģerboni un tā tālāk, lai man piedod Dievs Kungs un ukraiņi, bet es, būdams militārās pretizlūkošanas nodaļas priekšnieks, vērsos pie vairākiem tautas deputātiem, kuri maskēšanās nolūkos bija parlamenta kreisajās frakcijās, pat pie kolēģiem…

un teicāt, ja viņi nenobalsos…

– …nē-nē-nē, šantāža nav manā stilā! Es vienkārši lūdzu viņus balsot par šiem Konstitūcijas pantiem. Četri cilvēki atdeva savas kartītes man, un es nobalsoju par viņiem. Toreiz nebija likuma, kas to aizliegtu…

Jautājums: tagad valsts augstākajā vadībā PSRS KGB vai Krievijas FSB aģenti ir?

– Laiks iet, Dima. Cik no neatkarības pasludināšanas pagājis?

– 26 gadi.

– To KGB aģentu, kuri bija tad, politikā jau vairs nav – vecuma dēļ. Bet FSB aģenti ir, pie kam tie ir dalāmi grupās. Politiskās ietekmes aģenti – kad paraksta lapu neraksti, saistības neuzņemies…

– … bet citi – tie par kuriem tika rakstīts…

– …jā. Informācija par to bija presē…

– …varat nosaukt vārdus?

– Nosaukšu.

Lūdzu!

– Presē bija informācija, vēlāk to apstiprināja Ukrainas Drošības dienesta vadītāja vietnieks ģenerālleitnants Aleksandrs Skipaļskis. Ukrainas virsnieku savienības vietnē stāv mans raksts ‘Politika uz asinīm’ (Политика на крови)…

sauksim vārdus…

– studenta gados ir bijis savervēts Aleksandrs Turčinovs (Александр Турчинов)…

– … kas savervēja?

– UPSR KGB, un tas viņam palīdzēja karjerā komjaunatnē. Kad sākās pučs, viņš ļoti cieti uzstāja uz Ārkārtas stāvokļa Valsts komitejas režīma ieviešanu, sakot, ka varu iegūs banderieši, un par maz neliksies nevienam…

Kas vēl?

– Tagad attiecībā uz FSB. Kopš 1995.gada mums ar Anatoliju Jermaku ir operatīvā informācija, ka, iespējams, savervēta ir Jūlija Timošenko. 1995.gada jūlijā viņa ar vīru aizturēta Maskavā lidostā – ar 100 tūkstoš ASV dolāru kontrabandu. Tajā laikā viņa deva kukuļus ekonomikas ministrijā, sadarbojās ar finanšu ministriju… Vārdu sakot, bija zem FSB jumta.

Vēlāk.

– Bet vēlāk sastādīja attiecīgus dokumentus – un viņu palaida… Tas, kas tolaik ap Timošenko notika, deva pamatu tā domāt. 1995.gada septembrī Anatolijs Jermaks – kurš strādāja UPSR KGB, bet pēc tam Ukrainas Drošības dienestā, mans biedrs un Dieva apdāvināts operatīvais darbinieks, ar kuru mēs 1991.gadā izstājāmies no partijas, izveidojām organizāciju ‘Antimafija’, kurā viņš bija mans vietnieks, tāpat kā nodaļā, kuru es vadīju Ukrainas Drošības dienestā – dabūja informāciju, kas to apstiprināja. Bet 2004.gada rudenī Ārējās izlūkošanas dienests ieguva dokumentus, kuros aprakstīts, kā Krievijai savā spēlē iestartēt Jūliju Timošenko. Es ar šiem materiāliem iepazinos. Pēc tam šī izziņa, kas gatavota Putinam, kā politikā izmantot Jūliju Timošenko, parādījās presē, tika publicēts pilns teksts…

Mani sameklēja atvaļināts UPSR KGB ģenerālis, kurš dzīvoja Krimā. Tikās un pastāstīja kā viņš bijis Janukoviča kurators, un kā viņš vervējis…

Grigorij Jemeljanovič, mums ir 10 minūtes, bet jautājumu joprojām daudz, piedāvāju jums atbildēt ar ‘jā’ vai ‘nē’, īsi un skaidri… Vai tagad Augstākās Radas sastāvā Krievijas aģentu daudz?

– Politiskās ietekmes aģentu – jā, ļoti.

Sapratu. Janukovičs un Azarovs bija FSB aģenti?

– To, ka Janukovičs bija UPSR KGB savervēts, es pateicu no Ukrainas Augstākās Radas tribīnes…

– …un bija pamats…

– jā, un starp citu viņš bija ne divas bet trīs reizes notiesāts…

– …zinu. Tiesāja trīs reizes, sēdēja divas…

– …un pēdējo sodu atsēdēja Nikolajevas apgabala Arbuzinas rajonā, kolonijā №83, pēc tam viņu no turienes izvilka, un notika vervēšana. Kad par to pateicu no Augstākās Radas tribīnes, mani sameklēja atvaļināts UPSR KGB ģenerālis, kurš dzīvoja Krimā. Tikās un pastāstīja kā viņš bijis Janukoviča kurators, un kā viņu savervējis.

Azarovs – arī aģents?

– Par Azarovu teikt nezinu…

Ejam tālāk. 2009.gada rudenī ES Parlamentārajā asamblejā Strasbūrā jūs brīdinājāt eirodeputātus, ka pēc pieciem gadiem Krievija veiks agresijas aktu pret Ukrainu un anektēs Krimu. Tiesa?

(Māj ar galvu). Jā.

Jums noticēja?

– Jau iepriekš tā bija noticis: 2008.gada aprīlī ES Parlamentārās asamblejas sesijā un politiskajā komitejā es teicu, ka pēc četriem-sešiem mēnešiem būs militāra agresija pret Gruziju…

– …tas ir, brīdinājāt ne reizi vien…

– … bet kad atgriezos Ukrainā, kādi bija uzbrukumi! Saprastu vēl, ka no Reģionu partijas puses, bet taču no Jūlijas Timošenko bloka arī kliedza: “Kāds karš? Mēs esam brāļu tautas…”.

Krievija apzināti iznīcināja Polijas lidmašīnu ar prezidentu Kačiņski uz borta, tāpēc lidmašīnas atliekas neviens neatdos

Esat ne reizi paziņojis, ka lidmašīnu ar Polijas augstāko vadību un prezidentu Kačiņski priekšgalā apzināti iznīcināja Krievija. Tiesa?

– Tiesa. Un tagad manas izmeklēšanas secinājumus ir apstiprinājusi Polijas Ģenerālprokuratūra.

Tas ir, Krievija apzināti iznīcināja Polijas lidmašīnu?

– Jā.

Ar sprādzienu?

– Bija daudzpakāpju operācija. Lai izslēgtu elektronisko aparatūru, tika lietots augstfrekvences elektromagnētiskais lielgabals ar nosaukumu ‘Ника’. Bet pēc tam bija šāviens no granātmetēja, kas pielādēts ar termobārisku lādiņu. To apstiprina ekspertīzes secinājumi, tāpēc Krievija līdz šim lidmašīnas atliekas neatdod un nekad neatdos. Tā, cienītais Dmitrij, ir tēma atsevišķai sarunai: es tev nolikšu uz galda pierādījumus, fotogrāfijas…

Neprasu vārdus un sīkumus, bet sakiet, jūs izprovocējāt skandālu par pedofiliem AR. Sakiet, lūdzu, vai Augstākajā Radā pedofili bija?

– Bija gan morāli kropļi, gan pedofili, bet šis jautājums jāuzdod ģenprokuroram Pšonke, kurš aizbēga, un tagadējam ģenprokuroram Lucenko. Tika veiktas tiesas medicīniskās ekspertīzes, kas šīs šausmīgās lietas apstiprināja, bija liecības, konfrontācijas… Un jautājums: kā uz vienu un to pašu pierādījumu pamata vienu var apsūdzēt un arestēt, bet uz citiem it kā neattiecas?

Skandālu, starp citu, sāku ne es, bet Reģionu partija, kurai, domājams ir nodoti dokumenti no Ģenprokuratūras – pirms vēlēšanām. Tāpēc sākas, īstenībā, jezga nevis izmeklēšana ar izmeklēšanas noslēpumu un vajadzīgiem secinājumiem.

Es šo vārdu ‘pedofils’ aplūkoju pat ne fiziskā līmenī, bet morāli politiskā, redzot, ko šie cilvēki dara ar Ukrainu…

– 2007.gadā jūs Kijevas centrā notrieca automašīna – tas bija atentāts?

– 2007.gada 15.maijā, dienā pēc manas dzimšanas dienas, notika ceļu satiksmes negadījums uz gājēju pārejas: jaunais šoferis acīmredzot bija novērsies vai aizdomājies… Tālāk par šo tēmu runāt var, bet ne publiski, es tev kaut ko izstāstīšu atsevišķi. Kad es “ātrajā” nācu pie samaņas, pirmkārt pateicos Dievam, palūdzu piedošanu par saviem grēkiem un piedevu šoferim. Zvanīju no kara hospitāļa uz prokuratūru, lūdzu, lai viņu atbrīvo. Bet vēlāk gāju uz tiesu – lūdzu tiesu nepiespriest brīvības atņemšanu un neatņemt autovadītāja apliecību, jo tas viņām bija vienīgais iztikas veids…

Vai jums draudēts bieži un vai ir bijuši atentāti?

– Nu, draudus es galvenokārt pieskaitīju anekdotēm, lai gan Drošības dienests pāris reizes noskaidroja, kas man telefoniski draudējis. Bet nopietni draudi – manai dzīvībai – bijuši ir, un atentāti gatavoti ir. Ukrainas Drošības dienests ir trīs reizes izvedis manu ģimeni un slēpis ārpus Kijevas te mēnesi, te divus, te trīs. Gadījās, ka gandrīz nolaupīja manu jaunāko dēlu astotajā klasē: biju spiests viņu pārcelt uz citu skolu. Nu, un viens atentāts bija gatavots tā, lai mani uzspridzinātu, kad iešu no mājām garām atkritumu tvertnei. Tomēr cilvēki, uzzinot, ko viņi gatavojas uzspridzināt, pateica man, kurš pasūtījis un tā tālāk. Saprata, ka no viņiem atbrīvosies, un aizbēga, tomēr liecības palika.

Esat skaists vīrietis, ģenerālleitnants, Ukrainas Varonis, tik daudz ordeņu, tāda biogrāfija, neparasta drosme runāt ēterā to, ko citās mājās čukstēt baidās… Vai nav apnicis cīnīties? Vai ir vēl spēks darboties Ukrainas labā?

– Nu, cik zinu, Dima, tev ir pieci bērni…

– …seši…

– … O! Esmu atpalicis – profesionālismā. Kliboju… (Smaida). Bet man jau četri mazbērni. Kādu valsti viņiem atstāsim? Tu esi kļuvis par žurnālistu, par uzņēmēju – cilvēku, kurš apgādā sevi un savus bērnus. Man bez militārās pensijas nekā nav: ne jahtu, ne mašīnu, pat ne zemes gabala, lai gan esmu nācis no laukiem… Bet lieta ne tāda, bet gan, ka vēlos atstāt labas atmiņas par sevi. Lai tad, kad mani pieņems Kungs, mūsu bērni un mazdēli – es viņus nešķiroju savos un svešos – nespļautu uz mana kapa, bet teiktu: “Dzīvs būdams pūlējās kaut ko paveikt”. Tāpēc, kamēr dzīvoju, cīnīšos ar neliešiem: katram savs…

http://gordonua.com/publications/omelchenko-polskij-samolet-s-prezidentom-kachinskim-na-bortu-unichtozhila-rossija-poetomu-oblomki-ona-nikogda-ne-otdast-216929.html

Advertisements

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s