LATVIEŠU CILVĒKS. DIEVA KUMEĻI. Alberts Sprūdžs. Rīts, Nr.356, 27.12.1939 + Latviešu valoda. Jānis Jaunsudrabiņš.

(Latvieši esot vai esot bijuši romantiski.

Skatos vārdnīcā:

1. Īstenības idealizācijas, sapņainības caurstrāvota pasauluztvere; tieksme pēc skaistā, nesasniedzamā, ideālā.

2. Apstākļi, situācija, kas izraisa emocionālu pacilātību, sapņainību.

Lai gan tagad, piemēram, par romantiskām attiecībām kāds var nosaukt TV filmas reklamētu “kreisu drāzienu” ar pretējo dzimumu, pat man, mācītam un jaunībā no jutelīguma sargājušamies tehnokrātam, padomju pēckara skolā romantismu par nicināmu dzirdējušam, šis Alberta Sprūdža rakstītais ir sirdij tuvs.

Gan kumeļi – smieklīgi, pusaudža gados šķielējot uz krievu kukuruzņikiem debesīs, nievīgi rāvos prom no zirga jūgšanas mācības – gan dabas virstoņi, kuri, paldies dievam, tomēr turpināja mani apdāvināt cauri mūžam. Bet kumeliņš latvietim tikpat kā brālis, gan arumā, gan karā, gan kā to laiku “krutākais” Lexus. Tas nāk no visdziļākās senatnes.

Rigveda I, 163:

Slavinājums zirgam. Kad piedzimstot pirmais tavs zviedziens Cēlās no okeāna – pirmā avota, Vanaga spārni, antilopes priekškājas tavas – Slavējama ir tava dižā dzimšana, ak lēkšotāj. Jamas dāvātu to iejūdza Trita, Pirmais sedlos sēdās Indra, Gandhārva tvēra pēc pavadas. No saules jūs zirgu tēsuši esat, ak dievi”.

Ašais kumeļš – sanskr. ‘aśva, lietuviešu ‘ašvā – kumele‘, cieši saistīts ar Jumi un Ūsiņu. Sanskrita ašvajanas (aśvayana) ir bijusi jātnieku cilts ziemeļrietumrietumos no Indas upes, kuras vīri kopā ar sievām situšies līdz nāvei pret Maķedonijas Aleksandru.

Alberts Sprūdžs, dzimis 1908. gada 29. decembrī, miris 1944. gada 7. aprīlī, bija latviešu rakstnieks. Jānis Klīdzējs viņu nosaucis par 20. gadsimta 30. gadu spilgtāko latgaliešu rakstnieku, “Brīvības paaudzes rakstnieku”. … Rēzeknes bombardēšanas laikā (ienākot krievu karaspēkam) gājis bojā 1944. gada 7. aprīlī. Apbedīts Varakļānu kapos.”. (Vikipēdija)

Literāts Jānis Andrups laikrakstā “Tēvija”: “Kad cauri dūmu mutuļiem un ugunsgrēku plēnēm Rēzeknei atausa Lielās ciešanu piektdienas rīts, tās bālo sauli vairs neieraudzīja citu terora upuru starpā arī rakstnieks Alberts Sprūdžs. Ar viņu Latgale zaudējusi rosīgu, tālredzīgu kultūras darbinieku, bet latviešu rakstniecība jaunu, daudzsološu epikas talantu, kam paši labākie darbi iecerēti, bet neuzrakstīti vēl brieda dvēselē. [..] Šī labā sirds apklusa lielajā Rēzeknes ciešanu naktī, un tagad Alberts Sprūdžs ir piepulcināts tiem savas tautas mocekļu un asins liecinieku tūkstošiem, kas bargā apsūdzībā pret austrumu varu kopā ar dzīvajiem neprasa nekā vairāk kā brīvu zemi un brīvu elpu.”.

 

Nāk prātā – vai ir apjēgts latviešu karavīra romantisms? Labs jautājums. I.L.)

***

Latviešu cilvēks neskrien pa galvu, pa kaklu, viņa ausis nesveļ karsts gaiss. Viņš iet lēnām, kā apdomādamies, brīžiem pat apstādamies un aplūkodams apkārtni.
Viņa dvēsele grib, lai daba tanī spoguļotos, lai tur atmirdzētu paša Dieva vaigs.


Tādus ļaudis es atkal un atkal redzēju savas dzimtenes laukos, kad tur biju aizbraucis ciemoties. Tiesa, bija svētki, bet svētkos jau visbiežāk un visīstāk parādās cilvēks tāds, kāds viņš ir.

Lūk, kaimiņš Agrumu tēvs nāca pie mums. Viņam bija varbūt simts soļu ko iet, viņš būtu varējis atskriet bez cepures. Bet viņš nāca saģērbies siltā aitādas kažokā, cieti sajozies ar jostu un gāja cēli un nesteidzīgi. Abpus ceļa malām, sarmā tinušies, stāvēja koki, tāpat cēli un svinīgi.
No kāda zara atraisījās sarmas pārsla un, zemes pievilkta, nobira gājējam uz pleca. Agrumu tēvs apstājās un aplūkoja to. Uzpūta elpu un noskatījās, kā pārsla pacēlās no pleca un aizlidoja grāvmalas kupenā. Jā, tur jau arī bija tās īstā vieta.

Gājējs turpināja ceļu. Ticis mūsu istabai pretim, viņš apstājās vēlreiz un šoreiz rāmu skatu aplaida visapkārt. Tālumā viņš redzēja zilus dūmakainus mežus, tuvāk — starp sarmā ziedošiem kokiem snauda zemnieku mājas, bet pie viņa kājām un uz visām pusēm pletās sniegotie tīrumi, vizulēdami saulē.

Tikai pēc tam, kad Agrumu tēvs bija tā visu apskatījies, ko vien aizsniedza skats, un nopriecājies par brīnišķo Dieva pasauli, viņš iegriezās mūsu pagalmā un ienāca istabā.

— Kāda gan smalka roka ir strādājusi pie sniega pārslām, — viņš teica, apsēdies solā. — Aplūkoju pirmīt uz ceļa. Taisni neticami.

Un mums bija runu bez sava gala par dabas noslēpumiem un dievišķo pasaules kārtību un likumību. Kad tās bija galā, Agrumu tēvs atcerējās tālāko vērojumu.

— Siliniekiem istabas galā uzslieta kārts. Agrāk to nebiju ievērojis. Būs laikam radio ievilkuši. Un atkal mēs runājām par cilvēka prāta asumu, par tehnikas sasniegumiem, par to lietderību un nepieciešamību.

— Jā, — atzinās Agrumu tēvs, — pirmīt tā skatījos uz Silinieku šķeistu un gandrīz vai klusi apņēmos iekrāt naudu un ievilkt radio arī sev.

Klausījos Agrumu tēva runā, sapratu, ka tas — gandrīz — bija tikai tā iesprausts, varbūt tāpēc, lai mēs neapskaustu viņa nodomu, un nevarēju nopriecāties vien par to, ko visu viņam nebija ierosinājis šis īsais, bet rāma miera apdvestais gājiens. Pati daba bija runājusi uz viņa sirdi, rosinājusi
tur daiļuma prieku, pārdomas un apņemšanās. Tad man nāca prātā arī pilsētnieku ekskursiju braucieni, kuros 30—50 cilvēku, saspiesti mašīnā un knakstīdamies, drāzās neprātīgā ātrumā uz priekšu, lai ar saules rietu nokļūtu izraudzītā guļu vietā un ar lēktu — joņotu atkal tālāk.
Atgriezdamies mājās, tādi ekskursanti pārveda tikai nogurumu, viņu dvēsele bija tukša, jo Dieva pasaule tanī nebija paguvusi spoguļoties …

Paciemojies labu brīdi un izrunājies par spēka un daiļuma lietām, Agrumu tēvs atvadījās, lai dotos mājup. Gribēdams mācīties iet bez steigas un simts soļos redzēt to, ko nebiju paguvis tālā braucienā, es viņu pavadīju.
Jau nokļūstot pagalmā, mūs aplēja ziemas saule un apžilbināja acis. Taču drīz tās aprada ar jauno stāvokli, mierīgi mēs varējām uzlūkot sniega baltumu, kura kristāli, lauzdami saulstarus, spīguļoja zilā, zaļā un sarkanā krāsā.
Izejot pa vārtiem un pametot acis uz tīrumiem, viss klajums zaigoja kā varavīksne.

— Skaties, Agruma tēv, kā spulgo tīrums, — es iesaucos bērnišķīgā priekā.
Agrumu tēvs palūkojās uz to un teica:
— Dieva kumeļi tam gājuši pāri.
— Dieva kumeļi? — pārjautāju brīnīdamies.

— Vai tad nezini? — Agrumu tēvs bija pārsteigts. — Veci cilvēki stāsta, ka tās esot Dieva kumeļu dzirkstis, kas atlēkušas no viņu pakaviem, ejot pār nosalušiem tīrumiem.

Klausījos Agrumu tēva rāmajā balsī un garā it kā skatīju no Dieva pagalmiem izsprukušus un zemes skaistumu redzēt alkstošus kumeļus stalti pārstaigājam dzimtenes tīrumus.

Tajā brīdi vai nu es pats strauji sakustējos, vai arī saule no debesu kalna veldamās uz launaga pusi, spēji salauza gaismas starus, bet — patiesi tie bija sidraba kumeļi, kas aizslīdēja pār gludo sniega lauku pret tāliem ziliem dūmakainiem mežiem. Zelta pakavi aizšķēla zilas, zaļas un sarkanas dzirkstis arvien tālāk, ausis dzirdēja aizskanam pakavu trokšņu.
— Agrumu tēv! — es satvēru viņa elkoni. — Redzu tos!
— Redzi? — viņi pasmaidīja,
— Tad jau tā vien būs, kā stāsta.

Tajā pat mirkli biju zaudējis mieru, nekā vairs nespēju vērot un redzēt. Kāds sirdī joņoja neprātīgiem aulēkšiem, man vajadzēja atvadīties no Agrumu tēva un doties mājup un pie galda, lai rakstītu par teiksmainiem Dieva kumeļiem, kas cēli pārstaigā dzimtenes sniegotos klajumus, vērodami brīnišķo manas dzimtenes skaistumu.

To darot, man likās, ka savas ziemas skaistumu viscēlāk par visām citām tautām ir izteikuši latvieši. Dieva kumeļiem likdami nokāpt tīrumos un pārstaigāt tos. Man arī likās, ka šo skaistumu viņi spēja saskatīt tikai tāpēc, ka rāmā mierā laukiem un pļavām, kalniem un ezeriem, kokiem un stādiem ļāva spoguļoties savā dvēselē. Tur tad atmirdzēja paša Dieva vaigs.

— Mācīsimies redzēt savas dzimtenes skaistumu, — tā bija doma, ko es pārvedu no laukiem līdz ar teiksmu par Dieva kumeļiem un ko man bez vārdiem pateica Agrumu tēvs.

Paldies viņam par to.

==================================================================

Latviešu valoda. Jānis Jaunsudrabiņš. Laiks, Nr. 63, 1956.g. 8.augusts

Jāņa Jaunsudrabiņa priekšlasījums Eiropas latviešu jaunatnes apvienības kongresā Augustdorfā, Vācijā.

Nenobīstaities, ka nevalodnieks nāk ar šādu virsrakstu. Valoda ir katra rakstnieka instruments. Es par sevi varu teikt, ka tā ir kokle, uz kuras esmu spēlējis dažu labu meldiju. Tomēr — neatrastos mēs trimdā, man nenāktu prātā līdzīgu tēmatu skārt.
Valoda jau ir tikpat kā dzīvība, kā veselība, kamēr cilvēks atrodas savas tautas vidū. Citādi ir nokļuvušam svešumā, pie tam, ja esam izretināti pa visu pasaules plašumu, dažādās zemēs un tautās, gan naidīgās, gan draudzīgās. Mūsu archibīskaps kādreiz zīmīgi teicis: “Ienaidnieki vēlas mūs iznīcināt, draugi asimilēt, bet
mēs gribam palikt latvieši.”
Gribam… Varbūt mēs tiešām to gribam; bet cik stipra ir šī griba? — Pagājis svešumā tikai nieka gadu desmits un latviešu valoda jau daudziem kļuvusi par nastu. Nav tā, ka pagurušos varētu dēvēt par kaunīgiem latviešiem, kā kādreiz Rīgā. Tagad ir daudz ļaunāk. Nu latvietis atrod savu valodu par pārāk grūtu. Tā tas ir ar paaudzi, kam valoda vēl asinīs. Ja nu tāds latvietis piekusis runāt valodu, kurā viņš spēj ienirt visos dziļumos, tad atliek tikai peldēšana pa virsu kaut kurā citā, lai
tā būtu vācu, zviedru vai angļu. Sevišķi angļu valoda pielīp kā piķis, kas vien tai pieduras. Tā ir maģiska valoda. Konglomerāts no visas pasaules mēlēm, kurā viegli var visu pateikt, bet maz ko no visas sirds.
Latvieši, kam bērni, rakstīdami no zemēm, kur runā angliski, bieži žēlojas, ka viņi ar savu latvisko paliekot vieni. Bērni savā starpā runājot vienīgi angliski. Sarunājoties ar vecākiem lietojot tik daudz svešvārdu, ka grūti pateikt kas tā par valodu. Latviešu grāmatas lasīt bērniem nākoties pārāk grūti, jo tur viņi atduroties vai ik teikumā uz nepazīstamiem vārdiem un jēdzieniem. Atliek pašiem pētīt, kam vaina, vecākiem vai bērniem.
Pazīstama lieta, ka bērns, saskārdamies ar citu tautu bērniem rotaļās, runā kaut kuru svešvalodu tikpat īsā laikā, kā iemācījies savu mātes valodu. Lielajiem jāpārskolojas un tas neiet tik ātri, veciem dažkārt tas neizdodas nemaz. Ar lasīšanu ir tā, ka vecākiem katrā ziņā jāpiepalīdz un jāievada bērni ortogrāfijā un
jāpaskaidro ikdienas dzīvē neparastie vārdi. Sakarā ar tiem tad iznāk arī tik daudz ko pastāstīt par dzimteni.
Darbā piegurušiem tas nenākas viegli, bet daudzās vietās taču nāk palīgā latviešu svētdienas skolas. Ja stādijā, kad bērns sāk svešvalodu vairāk lietot nekā savējo, vecāki tam neatrod pretlīdzekli, tad droši var teikt, ka gaita pagriezusies uz pazušanu. Bērnam vajaga laikā gūt pārliecību, ka valoda, ko runā viņa tēvs un māte, ir skaistāka par visām citām. Un tas var piepildīties tikai tad, ja bērni patiesi no vecākiem dzird jauku latviešu valodu, mīļus un sirsnīgus vārdus, kādus māk runāt vienīgi krietnas latviešu mātes, tāpat skaidru, noteiktu latviešu valodu, kāda piederas tēviem. Sāk vecāku valoda kaut drusciņ klibot, — bērni jau kraitā, klūp un pieķeras svešvalodai, kas ap viņiem šalc, murd, vai lauzīti viļņo — vienalga, skaisti vai neglīti, bet tā runā visi un tā šķiet vieglāk.
Cilvēki, kas nelasa, nesatiekas ar tautiešiem, pēc pāris gadu desmitiem latviski vairs nevar parunāt. Sakas gan saprotam, ko viņiem saka, bet atbildēt nevar. Nožēlojams stāvoklis. Man ir gadījies sastapt kādu jaunu kundzi, tepat no netālālās Hammas. Līdz ar lielo bēgļu straumi no Latvijas viņa kā meitene te ieradusies
drīz apprecējusies ar vācieti un ar to saviešus nav vairs meklējusi. Nav raudzījusi satikties ar latviešiem, jā, pat nezina, ka ir latviešu laikraksts. Un kad nu viņa gribēja parādīt, ka tomēr latviski nav aizmirsusi runāt, tad tas gāja ar tik lielu durstīšanos un ar tik daudziem vācu “nicht” iespraudumiem, ka grūti bija uztvert,
ko viņa grib sacīt. Jā, nu viņa gan apjēdza, ka vajadzētu kaut ko lasīt, un lasīt balsī. Es pateicu laikraksta adresi, bet viņa to nepierakstīja. Redzams — atceļa viņa vairs nevēlējās.
Ja nu tādam pārim ir pēcnācēji, tie nekad nebūs latvieši. Tādi ļaudis nedomā par to, ka pārtautodamies viņi lielo tautu pavairo par mazu putekli, bet palikdami pie savas mazās, tik stipri izdeldētās tautas, pavairotu to par veselu kalnu. Un kaut kur taču ir Latvija, kas gaida mūsu pārnākšanu mājās.
Pēc tādiem gadījumiem var redzēt, cik liela nozīme latviešu jauniešu apvienībām, sevišķi tālajās plašajās zemēs kā Amerikas Savienotajās Valstīs un Austrālijā, un vēl vairāk Eiropas valstiņās, kur latviešu skaits ir simtos. Kaut arī retumis, tomēr šad un tad personīgi satiekoties valoda tiek kopta un līdz ar to latvietība
stiprināta. Bet galvenām kārtām tautības apziņu uztur dzīvu iespiestais vārds: avīzes kā pašreizējās dzīves atspoguļotājas, grāmatas kā tautas tikumu glabātājas, mūsu spirgtā rakstniecība, ko atsvaidzināja brīvvalsts laikā klāt pienākusē Latgale.
Kas tās par bagātībām, ko uzbur mūsu apziņā vienīgi valoda! Tur grāmatu vākos guļ visa tauta ar savām paražām, tur ir senātne un nākotnes minējumi. Kaut kurā brīdī viss tas var lasītājam atvērties kā daždien grāmata, ja vien mēs to vēlēsimies. Cik daudz daiļuma jau pašās skaņās vien! Valoda taču tik bagāta vārdiem un jēdzieniem, kas tautas mūžā sakrājušies gadu simtos, varbūt pat tūkstošos. Un tas lai gan izrādītos nevajadzīgs, tautai kūtrai kļūstot šo mantojumu saņemt?
Pie tā paša gribu norādīt uz diviem lieliem gara mantu krājumiem: latviešu grāmatām, kuri nedrīkstētu trūkt nevienā kārtīgā ģimenē, par organizācijām un korporācijām nemaz nerunājot. Tās ir Latviešu tautas dziesmas un Latviešu valodas vārdnīca.
Mīlenbacha un Endzelīna “Latviešu valodas vārdnīca”, ko izdevusi Čikāgas baltu filologu kopa pēdējos divi gados, ir milzu apmēra darbs. Vārdnīca aptver četrus lielus sējumus ar kopēju lappušu skaitu 3808; tā kā lappuses dalītas divās ailēs, tad patiesībā divtik, šis varenais izdevums maksā vācu naudā tikai 100
markas. Vidēja labuma velosipēds, par auto nedomājot.

Vēl neatsveramāka manta ir “Latviešu tautas dziesmas”, kas tuvojas noslēgumam Kopenhāgenā. Paveikti jau deviņi sējumi no divpadsmit. Kopējā maksa sanāk gan turpat mopēda cenā; bet kas ir ripojošās mantas, ar kurām tūkstoši jaunieši izskrien no pasaules, pret vērtībām, kas paliek uz bērnu bērniem.
Ja vārdnīcā ir runa tikai par valodu, tad tautas dziesmās bez valodas jaukuma vēl atklājas tautas mūži kopš sirmās senātnes, ar dievībām un sadzīves formām. Tur ir |aužu paražas, darbi un godi, no dzimšanas līdz kapam. Viss tas viscēlākā, līdz beidzamām izsmalcinātā valodā un vārdu ritumā. Tautas dziesmas vērīgi latvieši, sevišķi latvietes, ir iznēsājuši paaudžu paaudzes cauri, bez rakstu zīmēm; būtu grēks, ja mēs tagad, kur tās atskan no grāmatām, lapas viegli apmetot, tām nevērīgi atmestu ar roku. Cenšaties tās iegūt savā īpašumā! Manis dēļ lielāties ar tām draugu un draudzeņu priekšā.
Latviešu valoda ir ļoti savdabīga ar daudziem un bieži lietotiem deminutīviem. Tai ziņā mūsējai līdzās var stāties tikai brāļu — leišu un pa daļai austrumu kaimiņu — krievu valoda. Mēs varam mazumu, un līdz ar to mīļumu, piedot pat vislielākajiem objektiem un tas neskan nebūt mazcienīgi. Saulīte, Dieviņš, jūriņa…
Vācu valodā šie vārdi nav aizstājami ar galotnēm “chen” vai “lein”, jo tad tie skanētu niecinoši; tāpēc viņi pieliek lieko vārdiņu “lieb” — der liebe Gott, die liebe Sonne. Franču “petit” šķiet nozīmē jau kaut ko niecīgu, pat nožēlojamu. Mūsu tautas dziesmas ir tik pārpilnas mīļvārdiem, ka tās nav tulkojamas. Jeb vai varētu kāds pateikt, kā skanētu angļu, franču vai vācu valodā šīs četras rindas:

Vai Dieviņi, kur es iešu,
Kur es ņemšu līgaviņu…
Visas ciema zeltenītes
Sauca mani bāleliņu.


Vai ari:


Migliņā, rasiņā
Plūcu zaļu dābuliņu;
Saulītē sēdēdama

Vainadziņu darināju.


Tomēr visus vārdus un visos gadījumos nevar lietot pamazināti, kaut ari to mīlam ko pieminam. Tāds vārds ir Latvija. Līdzīgi nav mazināmi svinībā minami vārdi, kaut citos gadījumos tie ļaujas apmīļojami. Tautas dziesmu darinātāji stāvokļus ir labi apsvēruši, tāpēc tas lieti var noderēt jauniem dzejniekiem par paraugu, spītējot visiem modernismiem.
Līdzīgi grūti tulkot prozu, kas sevī nes zināmu latviešu valodas ritmu un vienkāršību izteiksmē. Mans tulkotājs, Vilis Šteplers, domā ka no abām manām grāmatām — “Baltās” un “Zaļās”, varētu izmeklēt ap piecdesmit stāstu izdošanai vācu valodā, bet lai veiktu tulkošanu, vajadzētu daudz, daudz pilnīgi brīva laika. Bieži viens teikums, lai to oriģinālam līdzīgi pateiktu, prasot atgriešanos pie tā atkal un atkal. Pārcelt tikai saturu, kā to pa lielākai daļai tulkotāji dara, vēl nenozīmējot kādu darbu parādīt tā pirmātnejā mirdzumā. Aiz šī iemesla paliek dažs labs no maniem darbiem iespiedumā neparādījies, kaut pārtulkots un avīzēs jau daudzināts, ne vāciski, ne angliski. Un laikam tā ir labi un pareizi: tīri latviski notēlota latviešu dzīve lai ir latviešiem, svešumā un tāpat mājās. Ja gan, arī mājās. Nu pat man pienākusi oficiāla ziņa no Rīgas, no Kultūras ministrijas, ka “Baltā grāmata” un triloģija “Aija” iznāk okupētajā Latvijā. Tas ir vairāk, nekā kad šīs grāmatas iznāktu atšķaidītā veidā kaut vai desmitās svešvalodās.
Nobeigumā vēl dažus vārdus par valodu.
No visiem dārgumiem, no visām rotām un latviskiem tikumiem, ko esam trimdā varējuši paņemt līdzi, valoda ir viskrāšņākais un derīgākais, kaut arī ne uz ārieni. Var pat teikt, ka valoda ir mūsu Latvija, ko neviens agresors mums nevar atņemt. Lai tāpēc to glabājam un kopjam visos veidos, gan kā dzīvu vārdu, gan kā
grāmatu vispār. Latvietis, kas zaudējis savu valodu, pielīdzināms kariķētam vīrelim, vai sievietei, kam sirds noslīdējusi zem jostas vietas un kas galvu nēsā padusē iemiegtu.
Vairīsimies tādi būt, mēs, jaunie!

http://periodika.lv/periodika2-viewer/view/index-dev.html?lang=fr#panel:pa|issue:/p_001_xlak1956n063|article:DIVL293|page:3|block:P3_TB00027|issueType:P

2 comments on “LATVIEŠU CILVĒKS. DIEVA KUMEĻI. Alberts Sprūdžs. Rīts, Nr.356, 27.12.1939 + Latviešu valoda. Jānis Jaunsudrabiņš.

  1. Jā, paldies arī vietnes veidotājam par to. BET. Amerikāņu biologs E.O Wilson rakstīja, ka mēs gribot-negribot esam ielēkuši pilnīgi jaunā laikmetā, kuram galīgi neesam piemēroti…Paviršības, steigas, nedomāšanas un nezināšanas laikmetā. Kopā ar zinātnes neapstiprināto Dievu esam atmetuši arī vērtības, kopā ar netīro ūdeni izlējuši arī bērnu…
    Atgriešanās nav, Jānis Grots rakstīja:

    Ir vēl tik nākotne,
    Kas pacels cilvēku uz atziņām kā klintīm,
    Kad mūsu laikmets
    Aizmirstībā grims.
    I.V.

  2. Ivars Līdaka saka:

    https://tencinu.wordpress.com/2008/08/27/dzives-noslepumi-sri-sri-ravi-sankars/:
    Iedziļināšanās radības noslēpumos ir zinātne. Iedziļināšanās sava Es noslēpumos ir garīgums.

    Tehnoloģiju nolūks ir sagādāt cilvēciskām būtnēm ērtības. Ja neņem vērā vai atstāj novārtā garīgās – cilvēciskās vērtības, tehnoloģija ērtību vietā nes bailes un iznīcību.
    Tehnoloģija bez cilvēciskām vērtībām dabu aplūkotu kā nedzīvu priekšmetu. Zinātne sniedz ieskatu dabas dzīvē, un garīgums atdod tai dzīvību. Piemēram, bērna acīs pasaulē nav nekā nedzīva: dzīvnieki, koki, saule un mēness – visi ir dzīvi, ar jūtām un maņām. Bet saspriedzēta un nejēdzoša cilvēka acīs pat cilvēciskas būtnes ir kā roboti vai priekšmeti!

    Tehnoloģija bez garīguma ir graujoša. Garīgums ir apziņas tehnoloģija, un visa pasaule ir apziņas spēle un izpausme.

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com logotips

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s

This site uses Akismet to reduce spam. Learn how your comment data is processed.