LATVIEŠU CILVĒKS. DIEVA KUMEĻI. Alberts Sprūdžs. Rīts, Nr.356, 27.12.1939

(Latvieši esot vai esot bijuši romantiski.

Skatos vārdnīcā:

1. Īstenības idealizācijas, sapņainības caurstrāvota pasauluztvere; tieksme pēc skaistā, nesasniedzamā, ideālā.

2. Apstākļi, situācija, kas izraisa emocionālu pacilātību, sapņainību.

Lai gan tagad, piemēram, par romantiskām attiecībām kāds var nosaukt TV filmas reklamētu “kreisu drāzienu” ar pretējo dzimumu, pat man, mācītam un jaunībā no jutelīguma sargājušamies tehnokrātam, padomju pēckara skolā romantismu par nicināmu dzirdējušam, šis Alberta Sprūdža rakstītais ir sirdij tuvs.

Gan kumeļi – smieklīgi, pusaudža gados šķielējot uz krievu kukuruzņikiem debesīs, nievīgi rāvos prom no zirga jūgšanas mācības – gan dabas virstoņi, kuri, paldies dievam, tomēr turpināja mani apdāvināt cauri mūžam. Bet kumeliņš latvietim tikpat kā brālis, gan arumā, gan karā, gan kā to laiku “krutākais” Lexus. Tas nāk no visdziļākās senatnes.

Rigveda I, 163:

Slavinājums zirgam. Kad piedzimstot pirmais tavs zviedziens Cēlās no okeāna – pirmā avota, Vanaga spārni, antilopes priekškājas tavas – Slavējama ir tava dižā dzimšana, ak lēkšotāj. Jamas dāvātu to iejūdza Trita, Pirmais sedlos sēdās Indra, Gandhārva tvēra pēc pavadas. No saules jūs zirgu tēsuši esat, ak dievi”.

Ašais kumeļš – sanskr. ‘aśva, lietuviešu ‘ašvā – kumele‘, cieši saistīts ar Jumi un Ūsiņu. Sanskrita ašvajanas (aśvayana) ir bijusi jātnieku cilts ziemeļrietumrietumos no Indas upes, kuras vīri kopā ar sievām situšies līdz nāvei pret Maķedonijas Aleksandru.

Alberts Sprūdžs, dzimis 1908. gada 29. decembrī, miris 1944. gada 7. aprīlī, bija latviešu rakstnieks. Jānis Klīdzējs viņu nosaucis par 20. gadsimta 30. gadu spilgtāko latgaliešu rakstnieku, “Brīvības paaudzes rakstnieku”. … Rēzeknes bombardēšanas laikā (ienākot krievu karaspēkam) gājis bojā 1944. gada 7. aprīlī. Apbedīts Varakļānu kapos.”. (Vikipēdija)

Literāts Jānis Andrups laikrakstā “Tēvija”: “Kad cauri dūmu mutuļiem un ugunsgrēku plēnēm Rēzeknei atausa Lielās ciešanu piektdienas rīts, tās bālo sauli vairs neieraudzīja citu terora upuru starpā arī rakstnieks Alberts Sprūdžs. Ar viņu Latgale zaudējusi rosīgu, tālredzīgu kultūras darbinieku, bet latviešu rakstniecība jaunu, daudzsološu epikas talantu, kam paši labākie darbi iecerēti, bet neuzrakstīti vēl brieda dvēselē. [..] Šī labā sirds apklusa lielajā Rēzeknes ciešanu naktī, un tagad Alberts Sprūdžs ir piepulcināts tiem savas tautas mocekļu un asins liecinieku tūkstošiem, kas bargā apsūdzībā pret austrumu varu kopā ar dzīvajiem neprasa nekā vairāk kā brīvu zemi un brīvu elpu.”.

 

Nāk prātā – vai ir apjēgts latviešu karavīra romantisms? Labs jautājums. I.L.)

***

Latviešu cilvēks neskrien pa galvu, pa kaklu, viņa ausis nesveļ karsts gaiss. Viņš iet lēnām, kā apdomādamies, brīžiem pat apstādamies un aplūkodams apkārtni.
Viņa dvēsele grib, lai daba tanī spoguļotos, lai tur atmirdzētu paša Dieva vaigs.


Tādus ļaudis es atkal un atkal redzēju savas dzimtenes laukos, kad tur biju aizbraucis ciemoties. Tiesa, bija svētki, bet svētkos jau visbiežāk un visīstāk parādās cilvēks tāds, kāds viņš ir.

Lūk, kaimiņš Agrumu tēvs nāca pie mums. Viņam bija varbūt simts soļu ko iet, viņš būtu varējis atskriet bez cepures. Bet viņš nāca saģērbies siltā aitādas kažokā, cieti sajozies ar jostu un gāja cēli un nesteidzīgi. Abpus ceļa malām, sarmā tinušies, stāvēja koki, tāpat cēli un svinīgi.
No kāda zara atraisījās sarmas pārsla un, zemes pievilkta, nobira gājējam uz pleca. Agrumu tēvs apstājās un aplūkoja to. Uzpūta elpu un noskatījās, kā pārsla pacēlās no pleca un aizlidoja grāvmalas kupenā. Jā, tur jau arī bija tās īstā vieta.

Gājējs turpināja ceļu. Ticis mūsu istabai pretim, viņš apstājās vēlreiz un šoreiz rāmu skatu aplaida visapkārt. Tālumā viņš redzēja zilus dūmakainus mežus, tuvāk — starp sarmā ziedošiem kokiem snauda zemnieku mājas, bet pie viņa kājām un uz visām pusēm pletās sniegotie tīrumi, vizulēdami saulē.

Tikai pēc tam, kad Agrumu tēvs bija tā visu apskatījies, ko vien aizsniedza skats, un nopriecājies par brīnišķo Dieva pasauli, viņš iegriezās mūsu pagalmā un ienāca istabā.

— Kāda gan smalka roka ir strādājusi pie sniega pārslām, — viņš teica, apsēdies solā. — Aplūkoju pirmīt uz ceļa. Taisni neticami.

Un mums bija runu bez sava gala par dabas noslēpumiem un dievišķo pasaules kārtību un likumību. Kad tās bija galā, Agrumu tēvs atcerējās tālāko vērojumu.

— Siliniekiem istabas galā uzslieta kārts. Agrāk to nebiju ievērojis. Būs laikam radio ievilkuši. Un atkal mēs runājām par cilvēka prāta asumu, par tehnikas sasniegumiem, par to lietderību un nepieciešamību.

— Jā, — atzinās Agrumu tēvs, — pirmīt tā skatījos uz Silinieku šķeistu un gandrīz vai klusi apņēmos iekrāt naudu un ievilkt radio arī sev.

Klausījos Agrumu tēva runā, sapratu, ka tas — gandrīz — bija tikai tā iesprausts, varbūt tāpēc, lai mēs neapskaustu viņa nodomu, un nevarēju nopriecāties vien par to, ko visu viņam nebija ierosinājis šis īsais, bet rāma miera apdvestais gājiens. Pati daba bija runājusi uz viņa sirdi, rosinājusi
tur daiļuma prieku, pārdomas un apņemšanās. Tad man nāca prātā arī pilsētnieku ekskursiju braucieni, kuros 30—50 cilvēku, saspiesti mašīnā un knakstīdamies, drāzās neprātīgā ātrumā uz priekšu, lai ar saules rietu nokļūtu izraudzītā guļu vietā un ar lēktu — joņotu atkal tālāk.
Atgriezdamies mājās, tādi ekskursanti pārveda tikai nogurumu, viņu dvēsele bija tukša, jo Dieva pasaule tanī nebija paguvusi spoguļoties …

Paciemojies labu brīdi un izrunājies par spēka un daiļuma lietām, Agrumu tēvs atvadījās, lai dotos mājup. Gribēdams mācīties iet bez steigas un simts soļos redzēt to, ko nebiju paguvis tālā braucienā, es viņu pavadīju.
Jau nokļūstot pagalmā, mūs aplēja ziemas saule un apžilbināja acis. Taču drīz tās aprada ar jauno stāvokli, mierīgi mēs varējām uzlūkot sniega baltumu, kura kristāli, lauzdami saulstarus, spīguļoja zilā, zaļā un sarkanā krāsā.
Izejot pa vārtiem un pametot acis uz tīrumiem, viss klajums zaigoja kā varavīksne.

— Skaties, Agruma tēv, kā spulgo tīrums, — es iesaucos bērnišķīgā priekā.
Agrumu tēvs palūkojās uz to un teica:
— Dieva kumeļi tam gājuši pāri.
— Dieva kumeļi? — pārjautāju brīnīdamies.

— Vai tad nezini? — Agrumu tēvs bija pārsteigts. — Veci cilvēki stāsta, ka tās esot Dieva kumeļu dzirkstis, kas atlēkušas no viņu pakaviem, ejot pār nosalušiem tīrumiem.

Klausījos Agrumu tēva rāmajā balsī un garā it kā skatīju no Dieva pagalmiem izsprukušus un zemes skaistumu redzēt alkstošus kumeļus stalti pārstaigājam dzimtenes tīrumus.

Tajā brīdi vai nu es pats strauji sakustējos, vai arī saule no debesu kalna veldamās uz launaga pusi, spēji salauza gaismas starus, bet — patiesi tie bija sidraba kumeļi, kas aizslīdēja pār gludo sniega lauku pret tāliem ziliem dūmakainiem mežiem. Zelta pakavi aizšķēla zilas, zaļas un sarkanas dzirkstis arvien tālāk, ausis dzirdēja aizskanam pakavu trokšņu.
— Agrumu tēv! — es satvēru viņa elkoni. — Redzu tos!
— Redzi? — viņi pasmaidīja,
— Tad jau tā vien būs, kā stāsta.

Tajā pat mirkli biju zaudējis mieru, nekā vairs nespēju vērot un redzēt. Kāds sirdī joņoja neprātīgiem aulēkšiem, man vajadzēja atvadīties no Agrumu tēva un doties mājup un pie galda, lai rakstītu par teiksmainiem Dieva kumeļiem, kas cēli pārstaigā dzimtenes sniegotos klajumus, vērodami brīnišķo manas dzimtenes skaistumu.

To darot, man likās, ka savas ziemas skaistumu viscēlāk par visām citām tautām ir izteikuši latvieši. Dieva kumeļiem likdami nokāpt tīrumos un pārstaigāt tos. Man arī likās, ka šo skaistumu viņi spēja saskatīt tikai tāpēc, ka rāmā mierā laukiem un pļavām, kalniem un ezeriem, kokiem un stādiem ļāva spoguļoties savā dvēselē. Tur tad atmirdzēja paša Dieva vaigs.

— Mācīsimies redzēt savas dzimtenes skaistumu, — tā bija doma, ko es pārvedu no laukiem līdz ar teiksmu par Dieva kumeļiem un ko man bez vārdiem pateica Agrumu tēvs.

Paldies viņam par to.

Advertisements

2 comments on “LATVIEŠU CILVĒKS. DIEVA KUMEĻI. Alberts Sprūdžs. Rīts, Nr.356, 27.12.1939

  1. Jā, paldies arī vietnes veidotājam par to. BET. Amerikāņu biologs E.O Wilson rakstīja, ka mēs gribot-negribot esam ielēkuši pilnīgi jaunā laikmetā, kuram galīgi neesam piemēroti…Paviršības, steigas, nedomāšanas un nezināšanas laikmetā. Kopā ar zinātnes neapstiprināto Dievu esam atmetuši arī vērtības, kopā ar netīro ūdeni izlējuši arī bērnu…
    Atgriešanās nav, Jānis Grots rakstīja:

    Ir vēl tik nākotne,
    Kas pacels cilvēku uz atziņām kā klintīm,
    Kad mūsu laikmets
    Aizmirstībā grims.
    I.V.

  2. Ivars Līdaka saka:

    https://tencinu.wordpress.com/2008/08/27/dzives-noslepumi-sri-sri-ravi-sankars/:
    Iedziļināšanās radības noslēpumos ir zinātne. Iedziļināšanās sava Es noslēpumos ir garīgums.

    Tehnoloģiju nolūks ir sagādāt cilvēciskām būtnēm ērtības. Ja neņem vērā vai atstāj novārtā garīgās – cilvēciskās vērtības, tehnoloģija ērtību vietā nes bailes un iznīcību.
    Tehnoloģija bez cilvēciskām vērtībām dabu aplūkotu kā nedzīvu priekšmetu. Zinātne sniedz ieskatu dabas dzīvē, un garīgums atdod tai dzīvību. Piemēram, bērna acīs pasaulē nav nekā nedzīva: dzīvnieki, koki, saule un mēness – visi ir dzīvi, ar jūtām un maņām. Bet saspriedzēta un nejēdzoša cilvēka acīs pat cilvēciskas būtnes ir kā roboti vai priekšmeti!

    Tehnoloģija bez garīguma ir graujoša. Garīgums ir apziņas tehnoloģija, un visa pasaule ir apziņas spēle un izpausme.

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s

This site uses Akismet to reduce spam. Learn how your comment data is processed.