PARĪZES MANIFESTS. Eiropa, kādai varam uzticēties. + Otto Ozols: Kaujas lauks Latvija. Piešaude jau sākusies

Latviešu nācijas dzīves telpa ir kore starp Eiropas melīguma un Krievijas iefiltrēšanās slīpnēm. PARĪZES MANIFESTS.

PARĪZES MANIFESTS. Eiropa, kādai varam uzticēties

(2017.gada maijā konservatīvu zinātnieku un intelektuāļu grupa tikās Parīzē. Viņus vienoja kopīgas bažas par patreizējo Eiropas politikas, kultūras, sabiedrības stāvokli – un pāri visam Eiropas prāta un iztēles stāvokli. Maldos un pašapmānā, un ideoloģiskos sagrozījumos Eiropa izšķērdē savu dižo civilizācijas mantojumu.)

1. Eiropa ir piederīga mums, un mēs esam piederīgi Eiropai. Šīs zemes ir mūsu mājas; citu mums nav. Iemesli, kāpēc mēs turam Eiropu dārgu, pārsniedz mūsu spējas šo uzticību izskaidrot vai attaisnot. Tā ir kopīgas vēstures, cerību un mīlestības lieta. Tā ir ierastu ceļu, sajūsmas un sāpju brīžu lieta. Tā ir iedvesmojošas saskaņotības pieredzes un kopējas nākotnes solījuma lieta. Parasti viedokļi un notikumi mēdz būt īpašas nozīmes pilni – mums, nevis citiem. Mājas ir vieta, kur lietas ir pazīstamas, un kur mūs atzīst, lai cik tālu mēs būtu klejojuši. Tā ir īstā Eiropa, mūsu dārgā un neaizstājamā civilizācija.

Eiropa ir mūsu mājas.

2. Eiropa visā savā bagātībā un lieliskumā ir viltotas pašizpratnes apdraudēta. Šī viltotā Eiropa sevi iztēlojas kā mūsu civilizācijas piepildījumu, bet īstenībā tā atņems mums mājas. Tā aicina pārspīlēt un izkropļot Eiropas īstos tikumus, paliekot akliem pret pašas netikumiem. Pašapmierināti tirgojot mūsu vēstures vienpusīgas karikatūras, šī viltotā Eiropa tagad pastāv nepārvaramos aizspriedumos par pagātni. To ierosinātāji ir pašgribēti bāreņi, un tie pieņem, ka būt bārenim – būt bezpajumtniekam – ir cildens sasniegums. Šādi šī viltotā Eiropa slavē sevi kā universālas sabiedrības, kas nav nedz vispārēja, nedz sabiedrība, vēstnesi.

Viltotā Eiropa mūs apdraud.

3. Šīs viltotās Eiropas balstītāji ir nenovēršama progresa māņticības noburti. Viņi tic, ka viņu pusē ir Vēsture, un ticība dara viņus augstprātīgus un nievīgus, nespējīgus atzīt pašbūvējamās postnacionālās, postkulturālās pasaules bojājumus. Turklāt, viņi atšķirībā no mums neapjēdz pašu par dārgu turētās cilvēciskās laipnības īstos avotus. Viņi neliekas zinis, pat noliedz kristīguma saknes Eiropā. Vienlaikus viņi ļoti cenšas neaizvainot musulmaņus, kuri, kā viņi iedomājas, mundri pieņems viņu bezdievīgo multikulturālo viedokli. Iestigusi aizspriedumos, māņticībā un neapjēgā, un iedomības, pašslavinošu utopiskas nākotnes vīziju apžilbināta, šī viltotā Eiropa refleksīvi slāpē citādu domāšanu. Protams, tas tiek darīts brīvības un iecietības vārdā.

Viltotā Eiropa ir utopiska un tirāniska.

4. Mēs tuvojamies strupceļam. Lielākais drauds Eiropas nākotnei ir nevis izaicinošā Krievijas uzvedība, nedz musulmaņu imigrācija. Uz briesmu robežas īstā Eiropa ir dēļ žņaudzošā tvēriena kādā viltotā Eiropa tur mūsu iedomas. Mūsu tautas un kopīgo kultūru izstumj ilūzijas un pašapmāns par to, kas Eiropa ir, un kādai tai jābūt. Mēs solām šim mūsu nākotnes apdraudējumam pretoties. Mēs aizstāvēsim, uzturēsim un cīnīsimies par īsto Eiropu, kurai visi piederam īstenībā.

Mums ir jāaizstāv īstā Eiropa.

+++

5. Īstā Eiropa gaida un mudina uz rosīgu līdzdalību kopējā politiskās un kultūras dzīves projektā. Eiropas ideāls ir vienprātība, kas balstās uz piekrišanu likumiem, kas attiecas uz visiem, bet ir ierobežoti to prasībās. Šai pieņemšanai ne vienmēr ir pārstāvnieciskās demokrātijas veids. Bet mūsu pilsoniskās uzticības tradīcija atspoguļo pamatliekošu paļāvību mūsu politiskām un kultūras tradīcijām, lai kā tās veidojas. Agrāk eiropieši cīnījās, lai padarītu mūsu politiskās sistēmas atvērtākas tautas līdzdalībai, un mēs tiešām ar šo vēsturi lepojamies. Pat to darot, dažkārt atklāti dumpojoties, viņi sirsnīgi apgalvoja, ka neraugoties uz netaisnīgumu un neveiksmēm šīs mūsu kontinenta tautu tradīcijas ir mūsējās. Tāda attieksme pret reformu dara Eiropu par vietu, kas tiecas uz arvien lieliskāku taisnīgumu. Attīstības gars ir dzimis mīlestībā un uzticībā mūsu dzimtenēm.

Rosīgu līdzdalību mudina vienprātība un pilsoniska uzticība.

6. Eiropeiskais vienības gars ļauj mums uzticēties publiskā laukā, pat ja esam svešinieki. Eiropas pilsētu un galvaspilsētu publiskie parki, centrālie laukumi un plašie bulvāri izteic Eiropas politisko garu: mēs piedalāmies kopējā dzīvē un publiskajās lietās. Mēs pieņemam pienākumu uzņemties atbildību par mūsu sabiedrību nākotni.Mēs neesam despotisku spēku kundzības pasīvā pakļautībā, ne reliģisku ne bezdievīgu spēku. Un mēs nekrītam ceļos nepielūdzamu vēsturisku varu priekšā. Būt eiropietim nozīmē mantot politisku un vēsturisku spēku. Mēs esam sava kopējā likteņa veidotāji.

Mēs neesam pasīvi pakļautie.

7. Īstā Eiropa ir tautu kopiena. Mums ir savas valodas, tradīcijas un robežas. Bet mēs vienmēr esam atzinuši savu savstarpējo radniecību, pat nesaskaņu vai karu laikā. Šo vienību atšķirībā mēs redzam kā dabisku. Tomēr tā ir ievērojama un kā dārgums turama, jo nav nedz dabiska nedz neizbēgama. Izplatītākā vienības atšķirībā politiskā forma ir impērija, kuru Eiropas kareivīgie ķēniņi ir mēģinājuši atjaunot gadu simtos pēc Romas Impērijas krišanas. Impērijas formas vilinājums saglabājās, tomēr virsroku guva nacionāla valsts, politiskā forma, kas apvieno tautiskumu ar suverenitāti. Tā nacionālā valsts kļuva par Eiropas civilizācijas raksturīgu iezīmi.

Eiropas raksturīgu iezīme ir nacionāla valsts.

8. Nacionāla sabiedrība ir lepna, ka pārvalda sevi pati savā veidā, parasti mēdz dižoties ar saviem lieliskiem sasniegumiem mākslās un zinātnēs, un sacenšas ar citām nācijām, dažkārt kaujas laukā. Tas Eiropu ir vājinājis, dažkārt smagi, bet tas nekad nav bojājis mūsu kultūras vienību. Īstenībā ir noticis pretējais. Nacionālajām valstīm Eiropā iedibinoties arvien vairāk un noteiktāk, kopējā Eiropas identitāte ir kļuvusi spēcīgāka. Pēc šausmīgajām pasaules karu asinsizliešanām divdesmitā gadsimta pirmajā pusē mēs jo izlēmīgāk cēlāmies, lai godātu savu kopējo mantojumu. Tas liecina par Eiropas kā kosmopolītiskas vārda īstajā nozīmē civilizācijas dziļumu un spēku. Mēs netiecamies uz uzspiestu, piespiestu impērijas vienību. Tā vietā Eiropas kosmopolītisms atzīst, ka patriotiska mīlestība un pilsoniska uzticība atveras plašākai pasaulei.

Mēs neatgriežamies pie uzspiestas piespiedu vienības.

9. Īsto Eiropu iezīmē kristietība. Šī vispārējā garīgā baznīcas vienība ir nesusi Eiropai kultūras vienību, bet bez politiskas impērijas. Tas kopējā eiropeiskā kultūrā ir licis uzplaukt īpašām pilsoniskām piesaistēm. Tā, ko saucam par pilsonisku sabiedrību, autonomija ir kļuvusi par eiropeiskas dzīves raksturīgu iezīmi. Turklāt kristīgais evaņģēlijs nepiedāvā visaptverošu dievišķu likumu, un tāpēc nāciju pasaulīgo likumu daudzveidība var tikt apstiprināta un godāta, neapdraudot mūsu eiropeisko vienību. Tā nav nejaušība, ka kristīgās ticības pagrimumu Eiropā pavada jauni pūliņi iedibināt politisko vienību – naudas un regulācijas impēriju – kas ietērpta pseidoreliģiska universālisma jūtelībā, ko būvējusi Eiropas Savienība.

Kristietība kultūras vienību ir sekmējusi.

10. Īstā Eiropa apstiprina katra cilvēka vienlīdzīgu cieņu, neatkarīgi no dzimuma, pakāpes vai rāses. Arī tas nāk no mūsu kristīgajām saknēm. Mūsu lēnprātīgie tikumi nāk no nemaldīgā kristīgā mantojuma: taisnīguma, līdzcietības, augstsirdības, piedošanas, miera nešanas, labdarības. Kristietība saknē pārveidoja attiecības starp vīrieti un sievieti, vēl neredzētā veidā cienot abpusēju uzticību. Laulības saites ļauj gan vīrietim gan sievietei uzplaukt domu apmaiņā. Vairums mūsu veikto ziedojumu ir mūsu laulātā drauga un bērnu labā.

Eiropu baro kristīgās saknes.

11. Īstā Eiropa iedvesmu smeļas arī no klasiskās tradīcijas. Mēs sevi atpazīstam senās Grieķijas un Romas literatūrā. Būdami eiropieši, mēs tiecamies uz dižumu, klasisko tikumu vaiņagojumu. Palaikam tas ir novedis pie vardarbīgas sacensības kundzības iegūšanai. Bet labākajā ziņā tieksme uz izcilību iedvesmo Eiropas vīriešus un sievietes meistarot muzikālus un vizuālus mākslas darbus un paveikt ārkārtējus atklājumus zinātnē un tehnoloģijā. Savaldīgo romiešu pamatīgie tikumi un grieķu lepnums par pilsonisko līdzdalību, un filosofiskas izpētes gars Īstajā Eiropā nekad nav bijis aizmirsts. Arī šis mantojums ir mūsu.

Izcilību veicina klasiskās saknes.

12. Īstā Eiropa nekad nav bijusi nevainojami pabeigta. Viltotās Eiropas atbalstītāji nekļūdās, meklējot attīstību un reformas, un te kopš 1945. un 1989.gada ir paveikts daudz, kas mums būtu jālolo un jāgodā. Mūsu kopējā dzīve ir turpinošs projekts, nevis iekaltis mantojums. Bet Eiropas nākotne balstās atjaunotā uzticībā mūsu labākajām tradīcijām, nevis viltotam universālismam, kas prasa nevērību un pašnoliegumu. Eiropa nesākās ar Apgaismības laikmetu. Mūsu mīļās mājas pilnveidojums nebūs Eiropas Savienība. Īstā Eiropa ir un vienmēr būs nāciju sabiedrība, sākotnēji norobežotu, dažkārt nežēlīgu, un tomēr vienotu garīgā mantojumā, ko mēs apspriežam, attīstām, dalāmies – un mīlam.

Eiropa ir kopējs projekts.

+++

13. Īstā Eiropa ir briesmās. Tautas suverenitāte, pretošanās impērijai, uz pilsonisku piederību spējīgs kosmopolītisms, kristīga uzticība cilvēciskai un cienīgai dzīvei, dzīvās saiknes ar mūsu klasisko mantojumu – tas viss izzūd. Viltotās Eiropas aizbildņiem būvējot viņu viltoto universālo cilvēktiesību kristietību, mums zūd mūsu mājas.

Mēs zaudējam mājas.

14. Viltotā Eiropa plātās ar neredzētām saistībām pret cilvēka vaļību. Tomēr šī vaļība ir ļoti vienpusīga. Tā sevi pārdod kā atbrīvošanos no visiem ierobežojumiem – seksuālo brīvību, pašizpausmes brīvību, brīvību “būt pašam”. 1968.gada paaudze šīs brīvības uzskata par vērtīgām uzvarām pār kādreiz visspēcīgu un nomācošu kultūras režīmu. Viņi sevi redz kā lielus liberāļus, un viņu grēkiem tiek uzgavilēts kā cildeniem morāliem sasniegumiem, par ko būtu jābūt pateicīgai visai pasaulei.

Virsroku gūst viltus brīvība.

15. Eiropas jaunākajām paaudzēm tomēr īstenība ir daudz mazāk apzeltīta. Netiklas izpriecas nereti noved pie garlaicības un dziļas bezmērķības sajūtas. Laulības saites ir novājinātas. Uzbudinātajā dzimumbrīvības jūrā mūsu jauniešu dziļā vēlme precēties un veidot ģimenes bieži tiek nojaukta. Vaļība, kas nojauc mūsu siržu dziļākās ilgas, kļūst par lāstu. Mūsu sabiedrības rādās grimstam individuālismā, izolācijā un bezmērķībā. Brīvības vietā mēs tiekam notiesāti uz tukšu patēriņa un mediju vadītu kultūru. Mūsu pienākums ir pateikt patiesību: 1968.gada paaudze postīja, bet nebūvēja. Tā radīja tukšumu, ko tagad aizpilda sociālie mediji, lēts tūrisms un pornogrāfija.

Plaši izplatīts ir individuālisms, izolācija un bezmērķīgums.

16. Plātoties ar neredzētu vaļību, Eiropas dzīve vienlaikus tiek arvien aptverošāk regulēta. Likumi – parasti anonīmu spēcīgu interešu dzītu tehnokrātu saldināti – pārvalda mūsu darba attiecības, mūsu uzņēmējdarbības lēmumus, mūsu izglītības novērtējumus, mūsu ziņu un izklaides vidi. Un nu Eiropa mēģina sažņaugt jau esošos runas brīvības regulējumus, eiropiešu iedzimto brīvību – sirdsapziņas vadītas izpausmes brīvību. Šo aizliegumu mērķi nav neķītrība vai citi uzbrukumi pieklājībai publiskā dzīvē. Citādi, Eiropas valdošie slāņi vēlas aizliegt skaidri politisku runu. Politiski līderi, kas izsaka neērtās patiesības par islāmu un imigrāciju, tiek vilkti tiesnešu priekšā. Politkorektums uzspiež spēcīgus aizliegumus, kas sarežģītas problēmas piesien pie status quo mieta. Viltotā Eiropa brīvības kultūru īstenībā neveicina. Tā veicina tirgus dzītas viendabības un politiski uzspiestas pakļaušanās kultūru.

Mēs tiekam regulēti, un mūs izmanto.

17. Viltotā Eiropa plātās arī ar neredzētu nodošanos vienlīdzībai. Tā apgalvo, ka veicina nediskrimināciju un visu rāsu, reliģiju n identitāšu iekļaušanu. Te nu ir sasniegts īsts progress, bet arī utopiska nodalīšanās no īstenības. Pēdējās paaudzes laikā Eiropa ir noņēmusies ar milzīgu multikulturālisma projektu. Prasīt vai pat veicināt musulmaņu ienācēju asimilēšanos uz mūsu manierēm un tikumiem ir ticis uzskatīts par rupju netaisnību. Pakļaušanās vienādībai, par ko jau teicām, prasa, lai mēs atsakāmies no jebkāda mājiena, ka uzskatām savu kultūru par labāku. Paradoksāli, Eiropas multikulturālais pasākums, kas noliedz Eiropas kristīgās saknes, izmanto kristīgos ideālus pārspīlētā un nepanesamā formā. Tas prasa no Eiropas tautām svētu pašaizliedzības pakāpi. Mums ir jāapstiprina šī īstā mūsu dzimteņu kolonizācija un atteikšanās no mūsu kultūras par Eiropas divdesmit pirmā gadsimta dižo slavu – par kolektīvu pašziedošanās aktu kādas jaunas dzimstošas globālas miera un bagātības sabiedrības labā.

Multikulturālisms ir nelietojams.

18. Šajā domāšanā ir liela daļa viltus ticības. Vairākums mūsu valdošajos slāņos Eiropas kultūras pārākumu nešaubīgi pieņem – tomēr to nedrīkst sludināt publiski tādos veidos, kas varētu imigrantus aizskart. Šo pārākumu apzinoties, viņi domā, ka asimilācija notiks dabiski un strauji. Kā senas imperiālistiskas domāšanas ironiskā atbalsī Eiropas valdošie slāņi pieņem, ka ar dabas vai vēstures likumu palīdzību ‘viņi’ neizbēgami kļūs līdzīgi ‘mums’ – un ka nav iedomājams, ka notiks pretējais. Pa to laiku oficiālais multikulturālisms ir likts lietā kā terapeitisks instruments tikšanai galā ar nevēlamiem bet “pārejošiem” kultūru saspīlējumiem.

Viltus ticība aug.

19. Darbojas arī vēl tumsonīgāka ticība. Pēdējās paaudzes laikā arvien lielāka valdošo slāņu daļa ir izlēmusi, ka viņu savtīgajās interesēs tiek paātrināta globalizācija. Viņi vēlas veidot pārnacionālus iedibinājumus, kurus viņi spētu kontrolēt bez tautu suverenitātes sagādātām neērtībām. Kļūst arvien skaidrāks, ka ‘demokrātijas deficīts’ Eiropas Savienībā ir ne tikai tehniska kaite, ko var ārstēt ar tehniskiem līdzekļiem. Šis deficīts drīzāk ir pamatliekošs nodarījums, un tas tiek dedzīgi aizstāvēts. Padarīti likumīgi vai nu ar iespējamām ekonomiskām vajadzībām, vai ar autonomi attīstošamies starptautiskām cilvēktiesībām, pārnacionālie ES augstie ierēdņi nolaupa Eiropas politisko dzīvi, uz visiem izaicinājumiem atbildot ar tehnokrātisku atbildi: “Nav jau cita ceļa”. Mēs sastopamies ar mīkstu, bet arvien īstāku tirāniju.

Tehnokrātiskā tirānija pieaug.

20. Viltotās Eiropas pašpārliecība nupat ir kļuvusi acīmredzama, neraugoties uz labākajiem tās aizstāvju pūliņiem stutēt ērtās ilūzijas. Pirmkārt, viltotā Eiropa ir atklājusies kā vājāka, kā jebkurš iedomājies. Tautas izklaide un materiālais patēriņš pilsonisko dzīvi nestiprina. Ar atņemtiem augstākiem ideāliem un ar multikulturālisma ideoloģijas nolaupītu patriotiska lepnuma izpausmi, mūsu sabiedrībām ir grūtības sakopot gribu sevi aizstāvēt. Turklāt, pilsonisko atbildību un sociālo saliedētību neturpina iekļaujošā retorika vai bezpersoniska ekonomiskā sistēma, kurā kundzība pieder milzīgām starptautiskām korporācijām. Vēlreiz, mums ir jābūt atklātiem: Eiropas sabiedrības cīnās nožēlojami. Ja mēs tomēr acis paveram, tad redzam arvien lielāku valdības varas, sociālās izmanības un ideoloģiskās apstrādes izglītībā lietojumu. Ne tikai islāmistisks terors dzen ielās smagi bruņotus karavīrus. Pretdumpju policija tagad ir nepieciešama vardarbīgu pretadministrācijas protestu apspiešanai un pat piedzērušu futbola fanu pūļa savaldīšanai. Mūsu futbola karsēju fanātisms ir izmisīga dziļas cilvēciskas vajadzības pēc solidaritātes zīme, vajadzības, kas citādāk viltotajā Eiropā paliek nepiepildīta.

Viltotā Eiropa ir trausla un nespējīga.

21. Ak vai, Eiropas intelektuāļu slāņi ir starp viltotās Eiropas iedomības galvenajiem atbalstītājiem. Mūsu universitātes nešaubīgi ir vienas no Eiropas civilizācijas slavas nesējām. Bet, kādreiz pūlējušās nodot katrai nākošai paaudzei iepriekšējo laikmetu gudrību, tagad tās kritisko domāšanu lielākoties pielīdzina muļķīgai pagātnes noliegšanai. Eiropas gara vadzvaigzne ir bijusi stingra intelektuālā godīguma un nesavtības disciplīna. Bet divu pēdējo paaudžu laikā šis cildenais ideāls ir pārveidots. Askētisms, kas kādreiz ir pūlējies atbrīvot prātu no valdošā viedokļa tirānijas, ir bieži kļuvis par pašapmierinātu un bezdomīgu naidīgumu pret visu savējo. Šī kultūras noliegšanas nostāja darbojas kā lēts un vienkāršs veids, kā būt “kritiskam”. Pēdējās paaudzes laikā tas auditorijās ir skandināts, kļūstot par doktrīnu, dogmu. Un lai pievienotos ticīgo draudzei, šī pārliecība tiek pieņemta par “apskaidrības” un garīgas izvēles zīmi. Iznākumā mūsu universitātes tagad ir rosīgas kultūras graušanas aģentes.

Virsroku ir guvusi atsacīšanās kultūra.

22. Mūsu valdošie slāņi virza cilvēktiesības. Tie ir nodarbināti ar cīņu pret klimata izmaiņām. Viņi izstrādā vēl globālāku integrētu tirgus ekonomiku un harmonizē nodokļu politikas. Viņi kontrolē dzimumvienlīdzības progresu. Mūsu labā viņi dara tik daudz! Kāda nozīme, ar kādiem paņēmieniem viņi aizpilda savus birojus? Kāda nozīme, ka Eiropas tautas kļūst arvien skeptiskākas par viņu kalpošanām?

Elites augstprātīgi demonstrē savus tikumus.

23. Šim augošajam skepticismam pilnībā ir pamats. Tagad Eiropā valda bezmērķīgs materiālisms, kas rādās nespējīgs mudināt vīriešus un sievietes radīt bērnus un veidot ģimenes. Atsacīšanās kultūra atņem nākošajai paaudzei identitātes izjūtu. Dažās no mūsu valstīm ir reģioni, kuros musulmaņi dzīvo neformālā autonomijā no vietējiem likumiem, it kā viņi būtu kolonisti nevis mūsu nāciju līdzbiedri. Individuālisms mūs izolē citu no cita. Globalizācija pārveido cilvēku miljonu dzīves izredzes. Apstrīdēti, mūsu valdošie slāņi teic, ka viņi strādā pie nenovēršamā pielāgošanas, regulējot neaizvietojamās vajadzības. Ka nekāds cits ceļš nav iespējams, un ir nesaprātīgi pretoties. Ka lietas citādas nevar būt. Tie, kuri iebilst, ciešot no nostaļģijas – tāpēc esot pelnījuši morālu nosodījumu kā rasisti vai fašisti. Sociālajai nevienprātībai un pilsoniskajai neuzticībai kļūstot arvien redzamākai, Eiropas publiskā dzīve aug naidīgumā, ļaunprātīgumā, un neviens nevar pateikt, ar ko tas beigsies. Mums šis ceļš nav jāturpina. Mums viltotās Eiropas tirānija ir jāatmet. Alternatīva ir.

Alternatīva ir.

+++

24. Atjaunotnes darbs sākas ar pašizziņu dievizziņas gaismā. Viltotās Eiropas universālistu un universalizētāju tīkojumi atklāj, ka tā ir surogātreliģisks pasākums, pilns ar spēcīgām uzskatu sistēmas saistībām – un izslēgšanas no savējo aprindām lāstiem. Eiropu kā politisku vienumu šī spēcīgā narkotika paralizē. Mums ir jāpastāv uz to, lai reliģiski meklējumi notiek reliģijai nevis politikai piedienīgā laukā, ar daudz mazāku birokrātisko administrāciju. Lai atjaunotu mūsu politisko un vēsturisko spēku, kategoriski svarīgi ir mums no jauna jatgriezties nereliģiozā Eiropas publiskajā dzīvē.

Mums surogātreliģija ir jāpagriež atpakaļ.

25. Tas no mums prasīs atteikties no melīgās valodas, kas izvairās no atbildības un veicina ideoloģisku manipulāciju. Runas par dažādību, iekļaušanu un multikulturālismu ir tukšas. Parasti šāda valoda tiek lietota, lai mūsu neveiksmes pasniegtu kā sasniegumus: sociālās saliedētības mīklas atminējums “īstenībā” esot uzņemšana, iecietība un iekļaušana. Tā ir tirgus valoda, valoda drīzāk īstenības aizmālēšanai nevis izgaismošanai. Mums ir jāatgūst paliekoša cieņa pret īstenību. Valoda ir smalks rīks, un tā tiek samaitāta, lietojot to kā rungu. Mums jābūt valodnieciskas pieklājības atbalstītājiem. Atsacīšanās ir mūsu patreizējā brīža pagrimuma zīme. Mums nav jāpacieš vārdiska iebiedēšana, jo vairāk nāves draudi. Mums ir jāaizstāv jēdzīgi runājošie, pat ja domājam, ka viņu viedokļi ir kļūmīgi. Eiropas nākotnei ir jābūt liberālai labākajā nozīmē, kas nozīmē nodošanos izšķirīgām sabiedriskām sarunām, kas brīvas no jebkādiem vardarbības un spaidu draudiem.

Mums ir jāatjauno patiess liberālisms.

26. Viltotās Eiropas burvestību un tās utopiskā pseidoreliģiskā krusta kara par bezrobežu pasauli pārvarēšana nozīmē jauna veida valsts pārvaldi un jauna veida valstsvīrus. Labs politiskais vadītājs vadās no savas tautas kopējā labuma. Labs politiskais vadītājs redz mūsu kopējo Eiropas mantojumu un mūsu īpašās nacionālās tradīcijas kā lieliskas un dzīvinošas, tomēr arī trauslas dāvanas. Viņš no šā mantojuma neatsakās, nedz pieļauj tā visa zaudēšanu utopisku murgu labad. Šādi vadītāji sagaida savas tautas dāvātus pagodinājumus; viņi nekāro ‘starptautiskās sabiedrības’, kas īstenībā ir oligarhijas reklāmdienests, atļauju.

Mums vajag atbildīgus valstsvīrus.

27. Atzīstot Eiropas tautu īpašos raksturus un to kristīgo iezīmi, mums nevajadzētu mulst multikulturālistu viltoto apgalvojumu priekšā. Imigrācija bez asimilācijas ir kolonizācija, un tāda ir jānoraida. Mēs pamatoti sagaidām, ka ienācēji mūsu zemēs iekļausies mūsu tautās un ies mūsu ceļus. Šīs gaidas jāatbalsta veselīgai politikai. Multikulturālisma valoda ir importēta no Amerikas. Bet Amerikas dižais imigrācijas laikmets uznāca divdesmitā gadsimta griežos, ievērojami straujas ekonomiskas izaugsmes laikā, zemē gandrīz bez labklājības un ar ļoti spēcīgu nacionālās identitātes izjūtu, ko imigranti paredzēja asimilēt. Ielaidusi lielu imigrantu apjomu, Amerika savas durvis aizslēdza ļoti aptuveni pēc divām paaudzēm. Eiropai būtu jāmācās no šīs Amerikas pieredzes, nevis jāpieņem tagadējā Amerikas ideoloģija. Šī pieredze mums teic, ka spēcīgs asimilācijas dzinulis ir darbavieta, ka dāsna sociālās nodrošinātības sistēma asimilāciju var kavēt, un ka apdomīga politiskā vadība reizēm nosaka imigrācijas samazinājumu – pat krasu samazinājumu. Mums nav jāļauj multikulturālisma ideoloģijai kropļot mūsu politiskos vērtējumus kā labāk kalpot kopējam labumam, kas prasa nacionālām sabiedrībām uzturēt pietiekamu vienotību un saliedētību, lai redzētu savu labumu kā kopēju.

Mums ir jāatjauno nacionālā vienotība un saliedētība.

28. Pēc Otrā pasaules kara Rietumeiropa loloja dzīvas demokrātijas. Pēc Padomju Impērijas sabrukuma savu pilsonisko dzīvīgumu atjaunoja Viduseiropas nācijas. Tie ir Eiropas svarīgākie sasniegumi. Bet tie zudīs, ja mēs neredzēsim imigrāciju un demogrāfiskās izmaiņas mūsu tautās. Multikulturālas var būt vienīgi impērijas, un tas ir tas, par ko var kļūt Eiropas Savienība, ja mums neizdosies izveidot atjaunotu saliedētību un pilsonisku vienību – kritērijus, pēc kuriem vērtējama imigrācijas politika un asimilācijas stratēģijas.

Multikulturālas ir vienīgi impērijas.

29. Daudzi maldīgi pieņem, ka Eiropa krampjos raustās vienīgi dēļ pretrunām imigrācijas sakarā. Īstenībā tā ir tikai viena dimensija daudz vispārīgākā šķetinājumā, kas ir jāatceļ. Mums ir jāatjauno cieņa pret īpašām lomām sabiedrībā. Vecāku, skolotāju un profesoru pienākums ir veidot viņu rūpju lokā esošos. Mums ir jāpretojas ekspertīžu kultam, kas dzīvo uz viedības, smalkjūtības un kulturālas dzīves meklējumu rēķina. Eiropas atjaunotne nevar būt bez atteikšanās no pārspīlēta egalitārisma jeb utopiska vienlīdzīguma un no viedības pazemināšanas līdz tehniskai zināšanai. Mums ir jāatbalsta mūsdienu laikmeta politiskie sasniegumi. Katram vīrietim un sievietei ir jābūt ar vienādu vēlētāja balsi. Jāsargā pamattiesības. Bet veselīga demokrātija prasa sociālu un kulturālu tieksmi uz izcilību veicinošu pakārtotību, un godā tos, kuri kalpo kopējam labumam. Mums jāatjauno garīgā dižuma izjūta un tas pienācīgi jāgodā, lai mūsu civilizācija spēj pretoties augošajai trulas bagātības varai no vienas puses un prastas izklaides varai no otras.

Sociālo labklājību baro pienācīga pakārtotība.

30. Cilvēka cieņa – tā ir kas vairāk kā tiesības palikt vienam, un starptautisko cilvēktiesību doktrīna neizsmeļ taisnīguma prasības, un labuma prasības tās izsmeļ vēl mazāk. Eiropai ir jāatjauno vienprātība par morālo kultūru, tā lai iedzīvotāji var tikt vadīti uz tikumīgu, vērtīgu dzīvi. Mums nav jāpieļauj viltotam priekšstatam par brīvību kavēt apdomīgu likuma lietojumu kroplību izskaušanai. Mums ir jāpiedod cilvēciskas vājības, bet Eiropa neuzplauks bez sabiedrības tieksmes uz godīgu uzvedību un cilvēcisku izcilību atjaunošanas. Cieņas kultūra uzplaukst no pieklājības un mūsu pienākumu pildīšanas dzīves posmos. Mums ir jāatjauno savstarpēja cieņa starp sociālajiem slāņiem; tas raksturo visu līdzdalībnieku pienesumu novērtējošu sabiedrību.

Mums jāatjauno morālā kultūra.

31. Atzīstot brīvā tirgus ekonomiku pozitīvos aspektus, mums ir jāpretojas ideoloģijām, kas mēģina tirgus loģiku absolutizēt, totalizēt. Mēs nedrīkstam pieļaut, ka pērkams ir viss. Labi strādājošs tirgus prasa likuma varu, un mūsu likuma varai ir jātiecas uz kaut ko vairāk kā vien ekonomiskā efektivitāte. Arī tirgus labāk darbojas, kad tas ir izperēts stingros sociālos iedibinājumos, kas organizēti pēc pašu ne-tirgus principiem. Ekonomiskā izaugsme, lai arī izdevīga, nav augstākais labums. Tirgiem jābūt vērstiem uz sociāliem mērķiem. Pašlaik korporatīvais gigantisms apdraud pat politisko suverenitāti. Nācijām ir jāsadarbojas, lai tiktu galā ar globālo ekonomisko spēku augstprātību un bezjēdzību. Mēs atbalstām apdomīgu valsts varas lietojumu neekonomisku sociālo labumu uzturēšanai.

Tirgi ir jāpavērš uz sociāliem mērķiem.

32. Mēs uzskatām, ka Eiropai piemīt uzturēšanas vērta vēsture un kultūra. Tomēr mūsu universitātes bieži ir nodevīgas pret mūsu kultūras mantojumu. Mums ir jāpārveido izglītības programma, lai ieaudzinātu mūsu kopējās kultūras pārnodošanu, nevis ideoloģiski dzītu jaunos ļaudis pašatsacīšanās kultūrā. Skolotājiem un audzinātājiem visos līmeņos būtu jābūt ar atmiņas pienākumu. Viņiem būtu jālepojas ar savu kā tilta starp bijušām un nākošām paaudzēm lomu. Eiropas augstā kultūra mums ir jāatjauno, arī iedibinot cildeno un daiļo kā mūsu kopēju standartu un noraidot mākslu pagrimšanu par kaut kādu politisko propagandu. Tas prasīs jaunas mecenātu paaudzes izkopšanu. Korporācijas un birokrātijas ir izrādījušās slikti mākslu pārvaldnieki.

Izglītība prasās tikt reformēta.

33. Laulība ir pilsoniskās sabiedrības pamats un balsta saskanīgumu starp vīrieti un sievieti. Tā ir cieša saikne, kas organizē mājsaimniecības uzturēšanu un bērnu audzināšanu. Mēs apgalvojam, ka mūsu pamatliekošākās lomas sabiedrībā un kā cilvēciskām būtnēm ir tēvu un māšu dzīvē. Laulība un bērni ir neatņemami jebkurā cilvēces uzplaukuma redzējumā. Bērni prasa ziedošanos no viņu radītāju puses. Šis ziedojums ir cildens un godājams. Mēs atbalstām apdomīgu sociālo politiku, kas veicina un spēcina laulību, bērnu radīšanu un bērnu audzināšanu. Un sabiedrībai, kam neizdodas pieņemt bērnus, nākotnes nav.

Būtiska ir laulība un ģimene.

+++

34. Eiropā pašlaik ir liels satraukums par tā sauktā populisma pieaugumu — lai gan šā vārda nozīme nekad nav definēta, un to lielākoties lieto kā lamuvārdu. Mums ir savi iebildumi. Eiropai ir jābalstās uz dziļu savu tradīciju viedību, nevis jāpaļaujas uz kailiem saukļiem un strīdīgiem emocionāliem aicinājumiem. Tomēr mēs atzīstam, ka daudz kas šajā jaunajā politiskajā parādībā var paust veselīgu dumpošanos pret viltotās Eiropas tirāniju, kas karina ‘antidemokrātisma’ birku katram tās monopola vai morālās likumības apdraudējumam. Tā sauktais ‘populisms’ izaicina status quo diktatūru, ‘centriskuma fanātismu’, un tas ir taisnīgi. Tā ir zīme, ka pat mūsu pagrimušās un nespēcīgās politiskās kultūras vidē Eiropas tautu vēsturiskais spēks var būt atdzemdināms.

Jāiesaista populisms.

35. Mēs kā viltotu noraidām apgalvojumu, ka nav atbildīgas alternatīvas mākslīgajai bezdvēseliskajai kopējā tirgus solidaritātei, pārnacionālajam biznesam un izmanīgam izklaides pakalpojumam. Ar maizi un izpriecām vien nepietiek. Atbildīga alternatīva ir īstā Eiropa.

Mūsu nākotne ir īstā Eiropa.

36. Šajā brīdī mēs lūdzam visus eiropiešus pievienoties mums, noraidot bezrobežu multikulturālās pasaules utopiskās iedomas. Mēs patiesi mīlam savas dzimtenes un mēs meklējam kā nodot saviem bērniem katru cildeno lietu, ko paši esam saņēmuši kā mantojumu. Esot eiropiešiem mums ir arī kopējs mantojums, un šis mantojums liek mums dzīvot kopā mierā kā nāciju Eiropā. Atjaunosim nacionālo suverenitāti un atgūsim kopējas politiskās atbildības par Eiropas nākotni cildenumu.

Mums jāuzņemas atbildība.

Philippe Bénéton (Francija)

Rémi Brague (Francija)

Chantal Delsol (Francija)

Roman Joch (Čehija)

Lánczi András (Ungārija)

Ryszard Legutko (Polija)

Pierre Manent (Francija)

Janne Haaland Matlary (Norvēģija)

Dalmacio Negro Pavón (Spānija)

Roger Scruton (Apvienotā Karaliste)

Robert Spaemann (Vācija)

Bart Jan Spruyt (Nederlande)

Matthias Storme (Beļģija)

https://thetrueeurope.eu/a-europe-we-can-believe-in/

====================================================

Otto Ozols: Kaujas lauks Latvija. Piešaude jau sākusies

Uzreiz paskaidrošu – runa ir nevis par Krievijas militāru agresiju pret Latviju, bet gan polittehnoloģiski manipulatīvu sabiedrības apstrādi. Iespējamais mērķis gan ir tas pats – atgriezt Latviju Krievijas ietekmes zonā. Šis raksts ir arī brīdinājums visiem sociālo tīklu lietotājiem un politiķiem, kuri patiesi nevēlas Krievijas un Putina kontroli pār Latviju.

Gandrīz pirms gada, 2016. gada decembrī, tepat “Delfi.lv” slejās publicēju rakstu ar nosaukumu – “Hibrīdkarš ir karš. Bumbas virs Latvijas”. (1) Tajā, atsaucoties uz tādu nopietnu izdevumu kā Šveices “Das Magazin” un Vācijas “Der Spiegel” pētījumiem, rakstīju par jaunākajiem polittehnoloģiskajiem manipulāciju paņēmieniem, ar kuriem var efektīvi ietekmēt vēlētāju izvēli un globālus politiskos procesus.

Jaunākie zinātniskie atklājumi psihometrijā jeb psihogrāfijā, izmantojot sociālo tīklu radītās iespējas un nonākot pieredzējušu speciālistu rokās, iespējams, ir pamatīgi ietekmējuši tādu valstu kā Lielbritānija un ASV likteni. Minētie mediji un Kembridžas Universitātes Psihometrijas centra pētnieks Mihails Kozinskis pamatoti uzskata, ka Lielbritānijas vēlētāju lēmumu par izstāšanos no Eiropas Savienības un Donalda Trampa ievēlēšanu par ASV prezidentu izšķiroši ietekmēja kāda mazpazīstama kompānija ar nosaukumu “Cambridge Analytica”. Vācu izdevums “Der Spiegel” kolēģu pētnieciskās žurnālistikas darbu nodēvējis par “Gada tekstu”. (2)

Pirms gada rakstīju, ka teorētiski šos pašus paņēmienus var izmantot arī Latvijā. Vislielākā iespējamība, ka to darīs Kremļa draugi. Atvainojos, ka citēju paša rakstu, pirms gada norādīju – Latvijā ir tikai viens politiskais spēks, kura līderis jūtas kā zivs ūdenī sociālajos tīklos. Tikai vienam politiskajam spēkam ir tik bagāti draugi Krievijā, ka spēj noalgot tik efektīvu un dārgu kompāniju kā “Cambridge Analytica”. Un tā ir reāla bumba Latvijas politiskajās debesīs, kas izšķirīgi var ietekmēt mūsu valsts un tautas nākotni.

Šobrīd ir pamatotas aizdomas, ka līdzīgi pirms 2018. gada Saeimas vēlēšanām varētu tikt apstrādāti arī Latvijas vēlētāji. Kā darbojās šie manipulatīvie mehānismi? Izrādās, ka, ar dažādu aptauju palīdzību savācot informāciju par cilvēkiem sociālajos tīklos, īpaši jau “Facebook” informāciju, var uzzināt pat vairāk, nekā viņi paši par sevi zina. Tas nav pārspīlējums. Kompānija “Cambridge Analytica” ir manipulatīvi ieguvusi Kembridžas zinātnieku izstrādātās cilvēku un sabiedrības grupu pētīšanas metodoloģijas. Zinātnieki ir pilnveidojuši tās tik tālu, ka viņiem pietiek tikai ar desmit “patīk” (like) “Facebook”, lai pazītu cilvēku labāk nekā darba kolēģi, ar 70 “patīk” – labāk nekā draugs, ar 150 “patīk” – labāk nekā vecāki. Pēc 300 “patīk” mērījumiem – labāk nekā partneris, bet ar vēl lielāku izvēļu skaitu – pat labāk, nekā cilvēks pazīst pats sevi.

Iegūstot šādas unikālas ziņas par cilvēkiem, pēc tam sagrupējot un, iespējams, sekmīgi ar viņiem manipulējot, iespējams panākt vēlamos rezultātus vēlēšanās. Vairāk par to stāstīja pats kompānijas vadītājs Aleksanders Nikss, uzstājoties ļoti ietekmīgajā sanāksmē “Concordia” Ņujorkā (3). Niksa teiktajā noteikti ir jāieklausās, jo viņš bija viens no galvenajiem palīgiem un padomniekiem “Brexit” lokomotīvei Naidželam Faradžam, bet Donaldam Trampam – digitālo komunikāciju padomnieks priekšvēlēšanu laikā. Nikss ir veiksmīgi adaptējis Kembridžas zinātnieku revolucionāros atklājumus un efektīvi izmantojis tā dēvētajās politiskajās “Big Data” tehnoloģijās.

Veids, kā šādas kompānijas piekļūst cilvēku personīgajai informācijai, ir pavisam vienkāršs – “Facebook” vai kādā citā sociālajā tīklā dažādas mājaslapas piedāvā aizpildīt testus, pretī solot intriģējošas atbildes. Šie testi var būt nopietni, reizēm vienkārši, vairāk vai mazāk asprātīgi, intriģējoši. No cilvēkiem tiek prasīta atļauja piekļūt viņu personīgajai, sociālajos tīklos izvietotajai informācijai – ierakstiem laika joslā, draugu sarakstiem, fotogrāfijām un citai informācijai. Kā jau iepriekš minēju, Kembridžas zinātnieki ir noskaidrojuši, ka pat vienkārši “patīk” (like) par jums var izstāstīt neiedomājami daudz. Vēlāk šie dati tiek apkopoti, attiecīgi apstrādāti un tiek iegūts konkrētās sabiedrības, valsts vēlētāju grupu psiholoģiskais profils. Tālāk jau atliek tikai katrai grupai pareizi piemērot vēstījumus. Rezultāti izrādījušies satriecoši.

Šobrīd tas it kā nav vairs nekas jauns, tomēr ir labi atcerēties, jo Latvijā tuvojas izšķirošas Saeimas vēlēšanas. Pēc tam var mainīties burtiski viss. Neviens precīzi nevar pateikt, kādi ir Kremļa plāni, bet būtu bezatbildīgi iedomāties, ka Putins varētu palaist garām brīnišķīgu iespēju ieraudzīt ES un NATO dalībvalstī sev ļoti draudzīgu valdību un valdošo parlamenta koalīciju. Kas liek domāt, ka virsrakstā pieminētā “piešaude” ir sākusies? Izskatās, ka Latvijā sāk atkārtoties Lielbritānijas un ASV scenārijs. Šobrīd sociālajos tīklos tiek aktīvi vākta informācija par lietotājiem. Iespējams, ka “Facebook” lietotāji ir pamanījuši dažādus testus, kurus viņiem piedāvā aizpildīt. Piemēram, tāda savāda lapa kā “CatFly.lv” (4) aicina aizpildīt anketas, lai lietotājs uzzinātu atbildi uz nopietniem un nenopietniem jautājumiem, kā, piemēram, “Pēc kuras latviešu slavenības tu izskaties?”, “Kurš pieder pie nūģu un kurš pie slikto saraksta?”, “Kā tu mainījies 2017. gadā?”, “Noskaidro, vai ir laiks šķirties”, “Cik labi tevi pazīst draugi?”, “Kurš tevi aizstāvētu?” un tādā garā. Neticami daudzi vieglprātīgi aizpilda šos testus un vēl aicina citus darīt tāpat.

Lai gūtu atbildes uz šiem patiesi eksistenciālajiem jautājumiem, lietotājiem ir “tikai” jāatļauj konkrētai mājaslapai piekļūt viņu personīgajai informācijai “Facebook” lapā. Jums pašiem šķiet, ka tur varbūt nav nekā daudz un ko gan par jums var pateikt draugu loks un “patīk” (like) klikšķi. Nespeciālistam varbūt neko daudz, bet augsta līmeņa profesionāļiem un viņu programmām tā ir unikāla informācija. “CatFly.lv” nav vienīgā šāda mājaslapa, tādu ir diezgan daudz, piemēram, arī “lv.nametests.com”. (5) Protams, nevar apgalvot, ka tās kalpo kādiem Kremļa aģentiem. Visdrīzāk, tās vienkārši apkopo saņemto informāciju un pārdod tālāk. Piemēram, jau minētajai “Cambridge Analytica”.

Protams, ka šādus testus sociālo tīklu lietotājiem piedāvā aizpildīt jau gadiem. Tomēr tieši šobrīd ir vērojama šo lapu paaugstināta aktivitāte tieši Latvijā. Kāds, iespējams, iebildīs – es šādus testus nepildu vai vispār neesmu sociālajos tīklos. Augsta līmeņa profesionāļiem tā nav liela problēma. Viņiem pietiek ar tiem, kuri iekrīt šajās lamatās. Kā redzam no Lielbritānijas un ASV pieredzes, savāktā informācija ir pietiekama, lai precīzi izstrādātu uzvedības modeli katrai vēlētāju grupai. Svarīgi ir saprast, ka šobrīd pastiprināti aktīvi tiek vākta informācija par vēlētājiem Latvijā.

Protams, ka ārēji naivas un nevainīgas aptaujas nav vienīgais instruments, kā “Big Data” profesionāļiem savākt informāciju. Nav šaubu, ka ir arī citi, daudz rafinētāki un smalkāki, instrumenti. Tādi, par kuriem, iespējams, uzzināsim tikai pēc vēlēšanām.

Par to, ka Kremlim draudzīgā “Saskaņa” ļoti aktīvi sākusi gatavoties vēlēšanām, liecina arī citi netieši pierādījumi. Kā jau pirms vairākiem mēnešiem rakstā “Putins iegūs Baltiju kā Hitlers Vāciju – demokrātiski” (6) norādīju, “Saskaņa” sāks distancēties no Kremļa un tēlos prorietumniecisku, civilizētu spēku. Tieši tā arī ir noticis. Nesen uzzinājām, ka “Saskaņas” un Kremļa partijas “Vienotā Krievija” sadarbības līgums “vairs nav spēkā”. Atliek minēt, kāpēc viņiem pēkšņi vajadzēja paziņot kaut ko tādu, kam spēj noticēt tikai klīniski naivi cilvēki.

Ar to Ušakovam nebija gana – drīz vien viņš mēģināja sākt dīvainas sarunas ar NATO vadību. Vissvaigākā ziņa ir paziņojums, ka “Saskaņa” kļuvusi par pilntiesīgu Eiropas Sociālistu partijas jeb PES grupas biedri. PES darbojas sociālistiskās, sociāldemokrātiskās un strādnieku partijas no Eiropas Savienības dalībvalstīm un Norvēģijas. Eiropas Parlamentā tā veido Sociālistu un demokrātu progresīvās alianses grupu. (7) Skaties un brīnies – notikušas “brīnumainas pārvērtības” – neslēpti šovinistiskā Krievijas čekistu-oligarhu režīma draugi ir pārvērtušies par “sociāldemokrātisku civilizētu Eiropas partiju”. Varētu teikt – tur pat zirgam jāsmejas, bet domāju, ka sevi cienošs zirgs tur nekā smieklīga nesaredzētu.

Saprotams, ka šādi “Saskaņa” cenšas apvārdot, nomierināt šaubīgos vēlētājus un atvieglot dzīvi nākamajiem potenciālajiem koalīcijas partneriem. Katrā ziņā – vērojot pieaugošās aktivitātes sociālajos tīklos, kur tiek masveidā zvejota informācija par Latvijas iedzīvotājiem, par “Saskaņas” savādo “orientācijas” maiņu, ir pamats domāt, ka Kremlim draudzīgi polittehnoloģiju profesionāļi ir nopietni sākuši savu darbu. Šobrīd kāds var teikt, ka “Saskaņa” kā lielākā valdības partija, centrālais spēks valdošajā Latvijas parlamenta koalīcijā ir kaut kas neiespējams. Tomēr der atcerēties, ka pirms trim gadiem tikpat neiespējami šķita “Brexit” un Donalds Tramps kā ASV prezidents.

Vai kāds būs spējīgs apstādināt “Saskaņas” uzvaras gājienu? Der atcerēties 2014. gada Saeimas priekšvēlēšanu laiku – tā dēvētajām prorietumnieciskajām partijām bija vājas, neizteiksmīgas kampaņas. Toreiz tām lielā mērā palīdzēja sabiedrības mobilizācija pēc Putina agresijas Ukrainā. Šobrīd šīs pašas partijas ir vēl nožēlojamākā stāvoklī – burtiski sašķaidītas pa gabaliem. Protams, ne visas, dažas vēl turas, tomēr nav nekādu garantiju, ka arī tās nesaņems rūdītu, labi apmaksātu profesionāļu triecienus. 2018. gada Saeimas vēlēšanu rezultāti var izrādīties tādi, ka nemaz nebūs citas iespējas, kā valdību veidot “Saskaņai” un ZZS. Nav šaubu, ka tieši tāds būs Kremļa polittehnologu mērķis.

Protams, kāds varbūt lolo cerības par dažādiem analītiskajiem centriem un mūsu drošības iestādēm, kas varētu stāties ceļā Kremļa manipulācijām. Tā ir vārga un vāja cerība. Satversmes aizsardzības biroja darbs jau ilgāku laiku neliecina par īpaši augstām spējām. Smagu jautājumu ir vairāk nekā atbilžu. Tikko uzzinājām, ka bijusī Iekšlietu ministrijas valsts sekretāre Ilze Pētersone-Godmane ir saņēmusi brangi apmaksātu darbu Putina cīņubiedra Jura Savicka kontrolētā kompānijā. Pirms tam viņa astoņus gadus no SAB bija saņēmusi augstāko drošības pielaidi. Līdzīgi pielaide salīdzinoši nesen bija arī bijušajam Saeimas Nacionālās drošības komisijas deputātam Dzintaram Zaķim. Nemaz jau nerunājot par to, ka mūsu drošības iestādes atšķirībā no Igaunijas kolēģiem nav atmaskojušas nevienu nopietnu Krievijas spiegu. Protams, ja neskaita vienu ļoti savādu dzelzceļnieku. SAB būtībā imitē darbu, jo labi zina, ka politiķi ir atkarīgi no viņiem, nevis otrādi.

Katrs no šiem tematiem ir pelnījis plašāku un dziļāku analīzi. Tomēr kopumā risks, ka Latvija var atgriezties Krievijas ietekmes zonā, šobrīd ir ārkārtīgi augsts. Iespēja, ka “Saskaņa” būs valdošā koalīcijas un valdības partija pēc nākamā gada Saeimas vēlēšanām, ir 65% līdz 75%. Nav zināms, vai Kremļa plānos ir Latvijas izstāšanās no Eiropas Savienības vai NATO. Tomēr, ņemot vērā, ka NATO pie Krievijas robežām Putinam un viņa atbalstītājiem ir principa jautājums, šāds uzdevums Ušakovam ar Urbanoviču var tikt dots. Iespēja, ka Latvija izstāsies no NATO, ir apmēram 55% līdz 65%.

Kāds var iebilst, ka tik vienkārši to nevar izdarīt. Tomēr der atcerēties, ka, kontrolējot valdību, “Saskaņa”, iespējams, kontrolēs arī Aizsardzības un/vai Iekšlietu ministriju. Tāpat ir liela varbūtība, ka viņi atrod veidus, kā nomainīt sabiedrisko mediju vadītājus pret sev lojāliem. Rīgas domē viņi ir pierādījuši, ka spēj dzelžaini pārņemt kontroli pār “visu laukumu” un rīkoties pēc saviem ieskatiem. Smadzeņu skalošanā Putins un viņa draugi ir absolūti olimpiskie čempioni. Tas ir viņu iemīļotais sporta veids.

Piešaude jau ir sākusies. Mērķi tiek iezīmēti un apstrādāti. Putina “zaļie” vīriņi ne vienmēr ir zaļi. Dažreiz viņi maskējas par sociāldemokrātiem. Tanki nav nepieciešami, ja var nopirkt “Big Data” profesionāļus. Vai Latvija ir gatava, ka 2018. gada novembrī par Saeimas priekšsēdētāju kļūst, piemēram, Jānis Urbanovičs, Dainis Turlais par iekšlietu ministru, Jānis Ādamsons par aizsardzības ministru, bet par Ministru prezidentu Nils Ušakovs? Tāpat, iespējams, tas būs tikai laika jautājums, līdz krievu valoda kļūs par otru valsts valodu, bet NATO sabiedrotajiem būs jāatstāj Latvijas teritorija. Darbaspēka deficīts tiks atrisināts ar robežu atvēršanu speciālistiem no Krievijas.

Avoti:

1. “Delfi.lv” – Hibrīdkarš ir karš. Bumbas virs Latvijas

http://www.delfi.lv/news/comment/comment/otto-ozols-hibridkars-ir-kars-bumbas-virs-latvijas.d?id=48298709

2. “Das Magazin” – Es tikai parādīju, ka pastāv spridzeklis (Ich habe nur gezeigt, dass es die Bombe gibt)

https://www.dasmagazin.ch/2016/12/03/ich-habe-nur-gezeigt-dass-es-die-bombe-gibt/

3. Mr. Alexander Nix – CEO, Cambridge Analytica: The Power of Big Data and Psychographics

In a 10 minute presentation at the 2016 Concordia Summit, Mr. Alexander Nix discusses the power of big data in global elections. Cambridge Analytica’s revolutionary approach to audience targeting, data modeling, and psychographic profiling has made them a leader in behavioral microtargeting for election processes around the world.

https://www.youtube.com/watch?v=n8Dd5aVXLCc

4. “CatFly” – “Aptauju lapa”

http://catfly.lv

5. “Lv.Nametests.com” – “Aptauju lapa”

https://lv.nametests.com

6. “Delfi.lv” – Putins iegūs Baltiju kā Hitlers Vāciju – demokrātiski

http://www.delfi.lv/news/comment/comment/otto-ozols-putins-iegus-baltiju-ka-hitlers-vaciju-demokratiski.d?id=49121337

7. “Delfi.lv” – ‘Saskaņa’ kļuvusi par pilntiesīgu Eiropas Sociālistu partijas biedri http://www.delfi.lv/news/national/politics/saskana-kluvusi-par-pilntiesigu-eiropas-socialistu-partijas-biedri.d?id=49486397

***

http://www.delfi.lv/news/comment/comment/otto-ozols-kaujas-lauks-latvija-piesaude-jau-sakusies.d?id=49494021

Advertisements

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

w

Connecting to %s