Pāri paliek alkatīgs materiālists, ierāvējs, egoists, naudas varas pielūdzējs… Žulis

(Nepieslienos mājieniem par nabaga bezmaz nevainīgiem stukačiem, kurus stūrēja komunisti, bet E.Šnores raksts un tālāka Žuļa analīze ir lieliski. I.L.)

Komunistu kolaboranti Eiropā un Latvijā. Edvīns Šnore, 2014-2017

Eiropā ir tāda organizācija – Prāgas platforma, jeb pilnā vārdā „Eiropas atmiņas un sirdsapziņas platforma”, kas vieno 43 institūcijas no 18 valstīm ar mērķi izglītot sabiedrību par totalitāro režīmu pastrādātajiem noziegumiem. Man bijis tas gods šajā organizācijā pārstāvēt Latvijas okupācijas izpētes biedrību.

Ar lielu pārsteigumu izlasīju, ka Prāgas platformas prezidents Jorans Lindblats ir apturējis Čehijas Totalitāro režīmu izpētes institūta dalību Prāgas platformā, neskatoties uz to, ka šis institūts bija viens no platformas dibinātājiem. Kā iemeslu šādam izšķirīgam solim prezidents minējis to, ka vadības grožus Čehijas institūtā pārņēmuši komunistu kolaboranti jeb bijušie komunistiskās partijas nomenklatūras funkcionāri, kas ir nepieļaujami saskaņā ar platformas statūtiem.

Piekritīsit, šodienas Latvijas iedzīvotāja ausij Lindblata lietotais vārdu savienojums „komunistu kolaborants” skan visnotaļ nepierasti, pat nedaudz ekstrēmi.

Nacistu kolaboranti, jā, – tādus mēs zinām un vienbalsīgi nosodām, bet ar komunistu kolaborantiem ir nedaudz sarežģītāk. Tiesāts tāds mums neviens nav, ja neskaita Alfrēdu Rubiku, taču arī viņa grēki acīmredzami nebija nekādi nopietnie, jo pretējā gadījumā viņš šodien jau cēli nepārstāvētu mūsu valsti Eiropas parlamentā.

Latvijā izveidojusies paradoksāla situācija – visi (izņemot PSRS laika iebraucējus) atzīst, ka okupācija bija, taču šīs okupācijas īstenotāju – okupantu un kolaborantu – nav. Ir tikai kaut kādi mistiski čekas ziņotāji un arī to vārdi vēl ar vien, izmantojot dažādus ieganstus, tiek turēti slepenībā, tādējādi kultivējot maldīgu uzskatu, ka īstie vainīgie par PSRS okupāciju droši vien būs tais maisos. Taču ir pilnīgi skaidrs, ka ziņotāji nebija galvenie PSRS okupācijas realizētāji Latvijā.

Galvenie biedri, kas rūpējās, lai PSRS okupācija šeit noturētos maksimāli ilgi, bija Latvijas komunistiskās partijas vadītāji, LKP CK locekļi. Tieši viņi deva pavēles čekai. Tieši viņi vadīja un koordinēja čekas represijas pret Latvijas neatkarības cīnītājiem. Arhīva dokumenti par to nepārprotami liecina.

Es zinu, ka daudzi vēl arvien godā bijušos LKP CK vadoņus, jo viņi atjaunoja Latvijas valsti. Diemžēl tā ir taisnība. Esošā Latvijas valsts patiešām tika veidota komunistiskās partijas funkcionāru vadībā. Es gan to nesauktu par valsts atjaunošanu. Korektāk acīmredzot būtu runāt par LPSR valdošās elites plūstošu transformāciju kapitālisma apstākļos pēc PSRS sairšanas. Ja tādās valstīs kā Čehija un Polija pēc 1990. gada lietas pārņēma bijušie politieslodzītie, tad Latvijā – tā pati vecā LPSR varas elite.

Komunistisko funkcionāru un viņu draugu privātīpašumā pamazām pārceļoja valsts manta, savukārt atjaunotā Latvijas Republika kļuva par vienu no vistrūcīgākajiem un atpalikušākajiem apvidiem visā Eiropā. Jēdziens „komunistu kolabrants” mūsu 4. maija republikā neiesakņojās, jo bija pretrunā ar 20 gadus plaši kultivēto mītu, ka bez komunistu un čekistu gudrās virsvadības latviešu tauta nekādu brīvību sev izcīnīt nespētu. Kur nu vēl valdīt un organizēt biznesu pēc neatkarības iegūšanas. To, protams, spēja tikai bijušie LKP, VĻKJS un VDK vadības cilvēki, kuri „par laimi” neliedza savu palīdzību.

Aptuveni tā Latvijas neseno vēsturi izprot liela daļa jaunatnes, kura barota ar 4. maija oficiālās historiogrāfijas mītiem.

Domāju, ka šodien, kad atkal aktualizējies čekas maisu jautājums, būtu nepieciešams izskaidrot, kāda tad bija ierindas „stukaču” un kāda LKP funkcionāru loma, piemēram, čekas represiju koordinēšanā laikā, kad gruva Padomju savienība un kad latviešu aktīvisti veidoja pirmās organizācijas Latvijas neatkarības atbalstam (Helsinki-86, LNNK, Pilsoņu komitejas).

Tāpēc es atbalstu Latvijas Okupācijas muzeja vēsturnieka Dr. Ritvara Jansona pausto viedokli, ka būtu nepieciešams zinātnisks pētījums, kurā šie jautājumi būtu salikti pa plauktiņiem. Tas ievērojami mazinātu ažiotāžu ap čekas ziņu pienesēju maisiem un fokusētu starmešu gaismas uz galvenajiem personāžiem – uz tiem, kuri deva pavēles, tiem, kuri vadīja represijas pret Latvijas brīvības cīnītājiem.

Šodien šie biedri, kurus Eiropā dēvē par galvenajiem „komunistu kolaborantiem”, pie mums klusi vada savas vecumdienas komfortablos apstākļos. Siltās čībās pie televizora viņi ar labpatiku noraugās, kā tauta nu jau divdesmit gadus ņemas ap čekas ziņotāju maisiem un, ja Dies’ (jeb Ļeņins) dos, ņemsies vēl 30 gadus saskaņā ar pēdējiem ierosinājumiem. Kas notiks pēc tam, tas viņus vairs īpaši neinteresē. Ja kāds ļoti gribēs, varēs tad arī publiskot un pētīt, galvenais, lai tagad liek mieru. Vismaz gadus desmit, divdesmit, jeb, vislabāk ar rezervi – trīsdesmit.

Raksts pirmoreiz publicēts apollo.lv 2014. gada 17. janvārī.

https://www.pietiek.com/raksti/komunistu_kolaboranti_eiropa_un_latvija

===========

Tālākai analīzei pēc Šnores raksta. Žulis, 07.12.2017

Raksts labs. Paldies un visu cieņu autoram!

Varas maiņa Latvijā pēc tā sauktās atmodas, reāli nenotika. Latvijā valdošais padomju režīms Latvijas neatkarības atjaunošanu izmantoja kā instrumentu pārejai no sociālisma uz kapitālismu neizlaižot reālo varu no savām rokām. Šī pāreja nenotika stihiski, kā to tagad cenšas iztēlot, bet gan tika rūpīgi izplānota. Šajā sakarā:
1) Tika izmantota interfronte un OMON, lai iebaidītu tautu un tā saliedētos ap „labajiem” komunistiem, kuri tad, bārstot nacionālus lozungus, uzņēmās „tautas atmodas” vadību,
2) ar pērkamu provokatoru un čekas speciālistu iesaisti prasmīgi tika sašķelta, diskreditēta un neitralizēta patiesā tautas atmodas kustība, ko pārstāvēja Pilsoņu kongress.
3) lai vieta nepaliktu tukša, no savas tautas nodevējiem un „reālpolitiķiem” tika izveidotas tādas „nacionālas” partijas kā TB; LNNK; VL . Bija vēl citas režīma izveidotās partijas ar skaļiem nosaukumiem. Bija arī dažas režīma neveidotas partijas, kuras cerēja vēlēšanu rezultātā iekļūt valsts pārvaldē.
4) par cik režīma rokās bija nauda un jau padomju laikā labi organizētie savstarpējie sakari, nekādas grūtības nesagādāja naudas līdzekļus un pieeju masu medijiem nodrošināt tieši režīma izveidotajām partijām. Visas pārējās partijas šajā priekšvēlēšanu cīņā bezcerīgi zaudēja.
5) lai vēl vairāk nodrošinātu tikai sev vajadzīgo partiju un šo partiju izvirzīto deputātu iekļūšanu Saeimā, tika pieņemta 5% barjera un masu medijos tika izplatīta versija par „mazajām partijām”, kurām nav vērts atdot savas balsis, jo tās tāpat Saeimā neiekļūs”. Bez liekas kautrēšanās, par „mazajām partijām” nodotās balsis tika nolemts pieskaitīt Saeimā iekļuvušajām partijām.
6) lai stimulētu tautu iet uz vēlēšanām, tika izveidotas tā sauktās „krieviskās” un „latviskās „ partijas, kas savstarpēji konfliktējot, sev piesaistīja attiecīgos vēlētājus.
7) arī Saeimā iekļuvušas, režīma partijas turpināja uzturēt šo „krievisko” un „latvisko” partiju pretstatīšanu un pozīcijas-opozīcijas spēlītes. Tas ļāva pieņemt tautai nelabvēlīgus un pat kaitīgus likumus un lēmumus, vienlaicīgi saglabājot demokrātijas ilūziju un izvairoties no tiešiem tautas protestiem,
8) Izmantojot savu monopolstāvokli valsts pārvaldē, režīms pakāpeniski, attīrot valsts iestādes no sev nevēlamiem kadriem, izveidoja sev paklausīgu birokrātisku valsts pārvaldes aparātu, kur visas kontroles, drošības un tiesu iestādes funkcionē kā vienots, monolīts veidojums. Šim veidojumam uzticīgi kalpo un tautai smadzenes skalo pakalpīgs masu mediju sindikāts,
9) kas paliek pāri no bijušā komunista, padomju režīma funkcionāra, ja viņš atmet komunisma ideoloģiju? Pāri paliek alkatīgs materiālists, ierāvējs, egoists, naudas varas pielūdzējs, kam nekas nav ne svēts, ne dārgs, izņemot savu „es”. Tādi tad nu arī šeit Latvijā tagad valda. Un tauta ir pilnīgā viņu varā, jo formāli viņi visi skaitās demokrātiski ievēlēti. Un kapitālisma sistēmai arī tas ir pilnībā pieņemami – bankas vāc peļņu, veikli ļautiņi kļūst par miljonāriem un nav svarīgi vai viņi ir bijušie komunisti, vai čekisti. Galvenais, ka tiek paklausīgi pildītas visas Briseles un Vašingtonas prasības. Un te nu mēs esam tie “labākie skolnieki”, kā ne reizi vien tas tiek rakstīts mūsu presē. Ar stihiskiem protestiem, šādu varu nav iespējams gāzt. Bet organizēta pretestība režīmam ir sašķelta un iznīcināta. Tautai atliek tikai izmirt, vai bēgt no savas valsts, kas arī tiek darīts.
Tas tā, pavisam īsi.

https://bonis.lv/2017/12/08/zulis-analize-ta-talakai-analizei-pec-snores-raksta/

Advertisements

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s