Ziemeļvalstu-Baltijas reģiona neparedzamā nākotne. Jons Baldvins Hanibalsons, 2017.g.28.nov.

Krievu revanšistu trīskāršie draudi, Amerikas pielāgošanās politika un eirozonas sadalīšanās noslieces Ziemeļvalstu-Baltijas reģionam nesola labas nākotnes izredzes, raksta Islandes diplomāts un kādreizējs ārlietu ministrs Jons Baldvins Hanibalsons.

Ziemeļvalstu-Baltijas (Dānija, Igaunija, Somija, Islande, Latvija, Lietuva, Norvēģija un Zviedrija – red.) reģions ir saknē atšķirīgs no tā, kāds tas izskatījās 1980-o gadu beigās un 1990-ajos. Tas lielākoties ir nemitīgi mainīgu ārēju spēku nevis kādu izteiktu iekšēju neveiksmju dēļ. Ieskatīsimies ciešāk.

Kad es personiski tiku iesaistīts, pūloties sakopot atbalstu Baltijas valstu neatkarības atjaunošanai – 80-o gadu beigās un 90-o gadu sākumā – vairums no mums glabāja veselīgu optimisma devu par nākotni. Mūsu optimisma pamats ir izrādījies gaistošs.

Atriebīgā Krievija

Biju domājis, ka pēcpadomju Krievija pratīs kaut kā kļūt demokrātiska. Neraugoties uz traumatisku pāreju no centralizētas valsts ekonomikas uz tirgus vadītu ekonomiku, mēs cerējām, ka pakāpeniski varu iegūs kāds demokrātiskas pārvaldības veids. Tas ietvertu neatkarīgu tiesas varu, brīvu plašsaziņu un likuma vadību. Kā uz sekām mēs cerējām, ka Krievija kļūs par “normālu” valsti – ar to saprotot valsti, kas spēj sadarboties ar kaimiņiem, nevis būt to suverenitātes apdraudējums.

Visas šīs cerības ir nonākušas līdz nullei. Putina un viņa spēka (siloviku – I.L.) kliķes varā Krievija ir pagriezusies atpakaļ savā dziļi sakņotajā autoritārismā. Krievija nav demokrātiska valsts, tai ir bagāto slāņu varas iekārta (plutokrātija). Brīvas plašsaziņas vietā šī valsts caur padevīgiem medijiem darbina savu propagandu. Tiesu vara ir stingri padota visvarenajai valstij.

Lai gan ekonomiski vāja, administrācija ir nesamērīgus resursus pludinājusi militārai attīstībai. Atgriezušies ir impērijas murgi. Privatizācija ir izvērtusies, lietojot ietekmīga Kanādas ārlietu ministra vārdus, par ‘valsts nolaupīšanu’. Ārpolitika ir atriebīga (revanšistiska). Mērķis ir atjaunot imperiālistisku “ietekmes sfēru”. Krievija nedomā paciest Ukrainu kā īsti suverēnu valsti. Varturi Kremlī zin, ka bez Ukrainas Krievija savu impēriju atjaunot nespēs. Un Baltijas valstis turpina palikt zem pastāvīga spiediena. Krievu etniskās minoritātes pārsvars Latvijā un Igaunijā tieši un pastāvīgi apdraud to iekšējo darbību.

Rietumu sankcijām oligarhi pagaidām nepadodas. Rietumu vadītāju politiskā griba uzturēt skarbas sankcijas ilgstoši ir apšaubāma.

Neparedzama Amerika

Kopš Otrā pasaules kara Savienotās Valstis ir garantējušas Eiropas drošību ar NATO palīdzību. Tagad Rietumu drošības pasludinājumu apšauba neviens cits kā pats Savienoto Valstu prezidents. 1990.gados to nevarēja paredzēt neviens. Ja Trampa gājiens turpināsies ilgāk par īslaicīgu nošļukumu neprātā, tad tas ir nekas cits kā laikmetu veidojošs pārrāvums starptautiskajās attiecībās. Patreizējais varas turētājs Baltajā Namā ir samaitāts uzņēmējs, kurš omulīgāk jūtas krievu oligarhu vai arābu naftas vietvalžu kompānijā nekā demokrātiski ievēlētu vadītāju apspriedēs. Jāatzīst, šā prezidenta politiskie paziņojumi mainās no dienas uz cienu un pat pa stundām; vienu dienu NATO ir atmirstoša, bet ne nākošo. Tādējādi neparedzama ir dienas kārtība.

Tomēr šis prezidents ir ne mazāk kā neatlaidīgi atteicies apstiprināt ASV nesatricināmo atbalstu 5.pantam – Rietumu savienības kolektīvajai drošības garantijai. Tas ne tikai dod spēku Kremļa rokai patreizējā spēka spēlē Austrumeiropā – ja tam atļaus tā palikt – tas vienkārši piespiež Eiropas Savienības vadītājus no jauna pārskatīt Eiropas drošības pamatpremisas. Nav mazākais pasūtījums, jebkurā gadījumā. Vai tas neskars tradicionālo neitralitātes un nepievienošanās politiku, kādai seko Zviedrija un Somija? Vai tas nespiedīs Baltijas un Austrumeiropas vadītājus uzstāt uz tādu atbildi kā Eiropas kopīgas aizsardzības un drošības politikas aktivizēšanu?

Eirozonas aizcietējums

1990-o gadu sākumā atjaunoto Viduseiropas un Austrumeiropas neatkarīgo valstu vadītāji bija vienoti visā politiskajā spektrā meklējot dalību Eiropas Savienībā un NATO. Galvenā rūpe bija drošība Eiroatlantiskās savienības ietvarā. Klāt bija NATO, nodrošinot stingru drošību. Eiropas Savienība bija klāt, lai nodrošinātu ilgstošu labklājību. Tagad abas pamatpremisas tiek apšaubītas: NATO, jo ASV drošības garantijas tiek atturētas, ES uz to nekādi nereaģējot; un Eiropas Savienības tās neveiksmes dēļ izšķiroši tikt galā ar 2008.gada finanšu krīzes sekām.

Tā vietā, lai būtu solis uz priekšu Eiropas integrācijā, Eiropas Monetārā savienība ir izrādījusies dezintegrējošs spēks. Šī krīze šajā monetārajā savienībā atklāja lielus strukturālus defektus, kas nav laboti. Jostas savilkšanas politika, ko vājākajām dalībvalstīm uzspieda Vācija, ir izvērtusies par pilnīgu postu. Šīs muļķīgās politikas upuri ir zaudējuši ekonomiska sastinguma un sociāla sairuma desmitgadi.

Bēdīgais ekonomiskais veikums Eiropas nomales valstīs ir nelabvēlīgs salīdzinājumā ar straujo un atveseļojošo atgūšanos Islandē, kas cieta graujošu krīzi, bet noraidīja ES tipa jostas savilkšanas politiku par labu fiskāliem stimuliem ar atveseļojošu veiksmi. Eirozonas valstu nežēlojamais veikums un tā graujošās sociālās sekas ir izskalojušas paļāvību uz Eiropas Savienības nākotni – gan dalībvalstīs, gan ārpus tām. Islandes gadījumā ļoti lielais atbalsts dalībai ES tūlīt pēc krīzes ir pilnīgi izgaisis patreizējās ES vadības neveiksmīgās krīzes risināšanas gaismā.

Šie trīskāršie krievu atriebēju, amerikāņu laipošanas un eirozonas dezintegrācijas noslieču draudi Ziemeļvalstu-Baltijas reģionam labas nākotnes izredzes nesola.

Ziemeļvalstu paraugs: joprojām turas augstu

Teiktā gaismā var skanēt paradoksāli, tomēr lieta ir tāda, ka Ziemeļu paraugs joprojām turas augstu. Tas ir pat par maz teikts. Tas ir vienīgais pēdējā gadsimta ideoloģiskajās sadursmēs radies sociālekonomiskais paraugs, kas izturējis laika pārbaudi globalizācijas laikmetā. Padomju tipa komunisms ir noslaucīts no Zemes virsas – pievienojies vēstures atkritumiem. Un neiegrožoto kapitālismu – jeb neoliberālas pasugas tirgus fundamentālismu – ir glābusi tikai tās nāvīgā ienaidnieka – valsts – veikta masīva glābšanas operācija. Un tas varētu būt vienīgais glābšanās gadījums.

Globālais finanšu mehānisms, kas darbojas “akcionāru vērtības maksimizēšanas” labā, turpina pievākt īsto ekonomiku un koncentrēt bagātību un peļņu niecīgas elites seifos. Šī sistēma ir iedzimti samaitāta un izteikti nepanesama. Masīva darbavietu samazināšanās notiekošās automatizācijas tehniskās revolūcijas dēļ galu galā padarīs šo finanšu rantjē (augļošanas) sistēmu darbības nespējīgu. Zem dziļi iesakņojušās sociālās neapmierinātības virspuses samilzt izvirdumu gaidošs spēks, lai gan tā izpausmes vēl ir dažādas un nesakarīgas. Bet mēs sagaidām milztošu vētru.

Tādos neveiksmīgos apstākļos Ziemeļu paraugs ir izrādījies pārsteidzoši dzīvelīgs. Žurnāls ‘The Economist’, jau ilgāk kā gadsimtu pārliecināts tirgus liberālisma aizstāvis, nav spējis noslēpt skaudību. Gandrīz pēc visiem sociālekonomiskās veiksmes kritērijiem Ziemeļvalstis iziet izcilības virsotnē. Tas ir pārsteidzoši, jo neoliberālā augstu nodokļu kritika – kas šīs valstis rāda kā konkurēt nespējīgas un galu galā tūļīgas tehnoloģijās, bez uzņēmēju gara – ir guvusi lielu uzticību. Bet te nu esam: ekonomiskā izaugsme, darba stundas ražīgums, tehnoloģiskā inovācija, iesaiste darba tirgū (īpaši sieviešu), izglītības kvalitāte, sociālā mobilitāte, veselības aprūpes kvalitāte, peļņas vienlīdzība, visiem pieejami dzīvokļi, piekļuve nesabojātai dabai – rosīga demokrātija – paši zināt, viņiem tas ir.

Šis izcilais veikums diskvalificē neoliberālo kritiku ar vienu vēzienu. Fakti runā paši.

Kāpēc šo pārliecinošo paraugu neatdarina citi? Kāpēc mūsu draugi aiz Baltijas jūras neraugās uz ziemeļvalstu paraugu, lai pretotos savu tirgus fundamentālistu politiku polarizējošai darbībai? Kāpēc Dienvideiropas un Austrumeiropas valstis, ciešot no Vācijas uzspiestas jostu savilkšanas posta, neraugās pēc padoma uz Kopenhāgenu vai Stokholmu – kā tikt galā ar sistemātisku bezdarbu un augošu polarizāciju starp bagātajiem un nabagajiem? Neatkarīgi no ziemeļvalstu sociāldemokrātisko partiju veiksmēm vai neveiksmēm sociāldemokrātija tur strādā. Pārējā Eiropā tā nav. Kāpēc?

Vai rietumu skandināvi ir klimata izmaiņu upuri?

Ziemeļu sadarbība – ja ietveram rietumskandināvus – aptver milzu apvidu. Grenlande kontinentālā mērogā ir par sevi, un ziemeļu jūras ir plašas. Bet populācijas ir niecīgas, un mūs kopā saturošais spēks var būt nepietiekams. Vai grenlandiešu un islandiešu starpā ir kādas kultūras saiknes? Ja ir, tad nav acīmredzamas. Vai Islande – kas joprojām saglabā mūsu seno kopīgo vikingu valodu – ir kopēja skandināvu parauga akciju turētāja? Pārvērsta par neoliberāļu eksperimentu laboratoriju – ar graujošām sekām – Islande no šīs pieredzes vēl grīļojas.

Neraugoties uz mūsu straujo atgūšanos no 2008.gada finanšu sabrukuma, atjaunošanās pamatā ir tas pats nedrošais pamats, kura pamatliekošās problēmas nav atrisinātas. Mūsu labklājības valsts ir vienās skrandās, un mūsu fiziskā infrastruktūra nav pietiekama valsti pārpludinošā tūristu buma izturēšanai. Eksperimenta turpināšana ar pasaulē mazāko neatkarīgas valūtas teritoriju ir vienkārši pārāk riskanta komforta nodrošināšanai. Uzņēmējdarbības slānis ir kļuvis pārsteidzoši samaitāts, bagātības nodokļu paradīzēs slēpjošs, no nodokļu maksāšanas izvairošs. Tas nav gluži skandināvu labklājības valsts apraksts.

Dažās nākošajās desmitgadēs pamatīga klimata izmaiņu ietekme mūs kopā turošās nedrošās saiknes noliks nopietna pārbaudījuma priekšā. Ledu kušana ne vien padara pasaulei pieejamus bagātīgus minerālos resursus, bet arī atver ziemeļu jūras ceļus intensīvai satiksmei starp augošajām Klusā okeāna varām un Atlantijas okeāna skatuvi. Vai niecīgā Grenlandes populācija spēs kontrolēt starptautiskos uzņēmumus, pelnīt naudu, virzīties uz priekšu, lai izmantotu savus dabas resursus? Vai Islande tiks pārvērsta par transporta centru – jaunu Roterdamu Augstajos Ziemeļos – smagām kravām no “pasaules jaunās ražotnes” Ķīnas un Dienvidaustrumāzijas – to ceļā uz Ameriku un Eiropu? Seko naudai. Vai tas pamazām nenovedīs pie pārmērīgas Ķīnas (un varbūt Krievijas) ietekmes šajā līdz šim skandināvu reģionā?

Un kā ir ar Eiropas Savienību?

Neviena no iesaistītajām zemēm – Grenlande, Islande, Fēru salas un Norvēģija – nav Eiropas Savienības dalībvalstis. Zinot ES nespēju joprojām atrisināt savu iedzimto krīzi, neviena no šīm valstīm nešķiet tuvākajā laikā gatava vērsties pēc dalības. Tas nozīmē, ka Eiropas Savienībai nav pat vieta pie galda Arktikas Padomē, izņemot zviedru vai somu pārstāvju starpniecību. Un kā ir ar drošības dimensiju Augstajos Ziemeļos? Savienotās Valstis ir 2006.gadā slēgušas savu jūras spēku klātbūtni Islandē uz priekšnoteikuma, ka Krievija ir kļuvusi par partneri mieram.

Ķīna arktiskajās apspriedēs jau tagad ir rosīga dalībniece – tā spēcīgi investē šā reģiona zinātniskajos pētījumos. Šī Vidusvalsts ir vēsturiski pazīstama ar savu ilgtermiņa domāšanu. Tā ka viss mainās nemitīgi.

Norvēģija un Islande (kopā ar Lihtenšteinu) vēl uztur to, kas palicis no Eiropas Brīvās Tirdzniecības Asociācijas. Savas attiecības ar Eiropas Savienību tās veido uz 1994.gada Eiropas Ekonomiskā Reģiona (EEA) vienošanās pamata. Abas ir bagātas un uz resursiem pamatotas ekonomikas. Tas izskaidro, kāpēc Norvēģija ir divreiz noraidījusi dalību ES; tas ir arī galvenais izskaidrojums, kāpēc Islande savu iesniegumu diez vai tuvākajā laikā atjaunos.

EEA vienošanās šīm divām valstīm nodrošina pilnu piekļuvi Eiropas iekšējam tirgum – neuzkraujot šīm divām valstīm kopīgās zvejas politikas – kas ir galīga katastrofa – vai Eiropas monetārās politikas (EMU) – kas ir Vācijas uzspiesta strukturāla kļūda – trūkumus. Tas nozīmē, kā šīs abas valstis nekas nespiež meklēt citas vienošanās ar ES, ja neņem vērā ierobežotu suverenitāti (tas ir, tās iekšējo tirgu regulējošus noteikumus un likumus saņem pa faksu).

Breksita blīkšķis un nākotne

Ar nekontrolējamu britu politiku – pēc premjerministres Terēzas Mai neveiksmīgā priekšlikuma nostiprināt savu varu pēcbreksita sarunās ar ES kā galējs drošības vārsts atkal tika piedāvāta EEA vienošanās, kas garantētu Apvienotās Karalistes masīvas tirdzniecības intereses attiecībās ar ES. Ja tas tā ir, tas rāda, cik acīmredzami Vestminsteras valdība ir zaudējusi savu kontroli pār notikumiem pēc Breksita. Un tas nozīmē galīgu pasludinātās politikas maiņu. Tūlīt pēc Breksita referenduma AK valdība noraidīja dalību Eiropas Brīvās tirdzniecības asociācijā (EFTA), jo tās suverenitātes trūkums būtu pilnīgi nepieņemams tādai lielai valstij kā Apvienotā Karaliste. Tas ietvertu arī tālākus britu ieguldījumus ES budžetā, kā arī piekrišanu brīvai cilvēku kustībai un ārējai likumdošanai.

Tas rāda, cik drūmi britu konservatīvie redz Breksita lietu, ja tiem nav alternatīvas, izņemot EFTA. No otras puses, dalība EFTA un piekļuve iekšējam tirgum caur EEA vienošanos būtu īsti nozīmīga neatkarīgai Skotijai, ja Apvienotā Karaliste pēc Breksita sadalītos sastāvdaļās. Tas nav tik neticami kā varētu šķist pašlaik. Pirmkārt, Skotija balsoja pret aiziešanu no ES, un tās valdība pastāv uz Skotijas tiesībām piekļūt (ES) iekšējam tirgum. Tas nu gan būtu interesants Breksita iznākums – viena no lielākajām politiskām izgāšanās nesenajā vēsturē.

Tad kāda ir ziemeļvalstu sadarbības nākotne?

Ziemeļvalstu parauga dzīvīgums uzrāda tā spēku. Trūcīgās saiknes, kas rietumskandināvus saista ar Skandināvijas centrālo zemi, paredzamo pārmaiņu jūrā uzrāda tā vājumu. Iekšējā dalīšanās starp stūrgalvīgiem eirozonas dalībniekiem no vienas puses un nepakļāvīgiem dalībniekiem un nepiederošajiem no otras, šķiet izslēdz kopēja ceļa iespēju nākotnē. Ārēju spēku – Krievijas atriebīgās politikas, ASV pielāgošanās politikas neparedzamības, kā arī joprojām neatrisinātās eirozonas krīzes sabrukuma – pārsvars, tas viss norāda uz neskaidru nākotni, kurā lielākais risks ir drošības dimensija.

http://estonianworld.com/opinion/unpredictable-future-nordic-baltic-region/

Advertisements

One comment on “Ziemeļvalstu-Baltijas reģiona neparedzamā nākotne. Jons Baldvins Hanibalsons, 2017.g.28.nov.

  1. varabungas saka:

    Reblogged this on vara bungas and commented:
    Jons Baldvins Hanibalsons Triju Zvaigžņu Ordeņa komandieris, Islandes ārlietu ministrs (1988 — 1995)

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s