Monetārais imperiālisms. Hans-Hermann Hoppe, 2003

(Skat. arī ‘Tumsonīgais Naudas laikmets’. James C.Kennedy, 2012. oktobris https://tencinusarunas.wordpress.com/2018/01/07/tumsonigais-naudas-laikmets-james-c-kennedy-2012-oktobris/ )

Aizbildniecība un imperiālisms

Kolonija – valsts vai teritorija, ko iekšēji pārvalda ārzemju vara.

Tieša kontrole. Piemēri: Somālija Austrumāfrikā, Francijas kolonijas, kā Somālija un Vjetnama, ASV, kad bija Anglijas kontrolē, Vācijas kolonijas kā Vācu Austrumāfrika, un Portugāles kolonijas kā Angola.

Protektorāts – valsts vai teritorija ar savu iekšēju valdību, bet ārējas varas kontrolēta.

Netieša kontrole. Piemēri: Britu iedibinātie protektorāti Nigeras upes deltā, britu protektorāti kā Nigērija, Indija un Birma, un ASV protektorāti Klusā okeāna salās.

(Vārda izcelsme – franču protectorat < latīņu protector aizbildnis, aizstāvis.

– 1. Kādas stiprākas valsts aizbildniecība pār citu vājāku valsti.

– 2. Valsts, kas atrodas šādā atkarībā.

– 3. Vēsturiski – valdīšanas forma Anglijā 1653.-1659. g., kad visa vara bija lordam protektoram O.Kromvelam un R.Kromvelam.)

Ietekmes sfēra – zona, joma, kurā kāda ārēja vara prasa īpašas kapitālieguldījumu vai tirdzniecības privilēģijas.

Citai valstij ir ārkārtēja kontrole īpaša kontrole pār noteiktu ražojumu ražošanu. Monopols. Piemēri: Libērijas kaučuka ražošana ASV kontrolē.

Ekonomiskais imperiālisms – Neatkarīga, bet mazāk attīstīta valsts, ko kontrolē nevis cita valdība, bet privātās uzņēmējdarbības intereses.

Mazāk attīstītu valsti kontrolē kompānija. Piemērs: Examples: Dole Food Company’ kontrolē Havaju salas.

Imperiālistiskās vadības paņēmieni – netieša un tieša kontrole.

Netiešā kontrole – vietējai valdībai ir:
– ierobežota pašpārvalde;
– mērķis – attīstīt nākošos līderus;
– valdības institūcijas pamatotas uz Eiropas paraugu, bet var būt arī vietēji noteikumi.

Tiešā kontrole – pārvaldei ieviesti ārēji ierēdņi:
– nav pašpārvaldes;
– mērķis – asimilācija;
– pārvaldes institūcijas pamatotas vienīgi uz Eiropas paraugu.

Imperiālisma 4 formas:

– kolonija, protektorāts;
– ietekmes sfēra;
– ekonomiskais imperiālisms.

https://quizlet.com/70864215/forms-of-imperialism-and-methods-flash-cards/

https://www.enotes.com/homework-help/have-define-colony-protectorate-sphere-influence-516014

======================

Valdība, nauda un starptautiskā politika. Hans-Hermann Hoppe, Department of Economics, University of Nevada, 2003

3. Monetārais imperiālisms

Par šķēršļiem tādu valdību ceļā, kuras vēlas panākt viltotu autonomiju.

Tie kļūst acīmredzami, tiklīdz uz skatuves ieviešam vairāk kā vienas valdības pastāvēšanu. Vispirms pieņemsim, ka šīs konkurējošās valdības ir apmēram vienādi spēcīgas militārā ziņā, lai atgrieztos pie sākotnējā mērķa, tas ir, noslieces uz politisko centralizāciju, imperiālismu un galu galā pasaules valdību. (10)

Ņemsim divu valstu, Francijas un Itālijas, piemēru, un īsumā iztirzāsim vispirms otrās pakāpes stāvokli zelta standarta sagrāvē, un tad trešās pakāpes stāvokli.

Otrajā pakāpē gan Francija, gan Itālija ir monopolizējušas naudas kalšanu, kā arī naudas surogātu izlaišanu. Ja Francijas valdība, pamatojoties uz savu naudas surogātu (zelta ekvivalentā) monopolu, palielina papīra franku izlaišanu, pārsniedzot (Itālijas) papīra liras pieaugumu, cenas Francijā pieaugs salīdzinājumā ar cenām Itālijā. Iznākumā eksports no Francijas uz Itāliju kritīsies, un imports no Itālijas uz Franciju augs. Lai nomaksātu šo pieaugušo importa apjomu, zelts plūdīs no Francijas uz Itāliju. Līdz ar to samazināsies zelta rezervju attiecība pret papīra franku, tādējādi palielinot varbūtību, ka pieaugs izmaksu pieprasījums Francijas centrālajā bankā, un disbalanss tiks pagriezts atpakaļ. Tādējādi, katrai atsevišķai valdībai vēloties izraisīt inflāciju, to ierobežo citu valdību un to valūtu pastāvēšana. (11)

Līdzīga situācija ir trešajā pakāpē ar tīrām papīrnaudas valūtām un zeltu ārpus skatuves. Ja tagad Francija inflatē straujāk kā Itālija, arī tad eksports no Francijas pazemināsies, un imports uz Franciju augs. Tomēr zelta izplūdes no Francijas uz Itāliju vietā tad Francijas franks attiecībā pret Itālijas liru zaudēs vērtību, un tirdzniecības disbalanss līdzsvarosies šādā veidā. Katras valdības tieksmi iedarbināt inflāciju atkal mazinās citu valdību pastāvēšana un svārstības valūtas tirgos.

Ir nepieciešams apjēgt, kā ir iespējams pārvarēt pārējos šķēršļus viltošanas autonomijai. Aplūkosim pasauli, kurā kādu laiku ir efektīvi darbojusies politiskā koncentrācija. Starpvalstu karu iznākumā ir veidojušās lielas un varenas supervaras, kā ASV, un mazākas, militāri sakautas un uzkundzētas valstis kā Vācija. Krasā atšķirībā stāvoklim starp divām “līdzvērtīgām” valstīm, Franciju un Itāliju, monetārās attiecības starp ASV un Vāciju ir zīmīgi citādas un atspoguļo to spēku atšķirības. (12)

Arī šajā gadījumā varam izšķirt divas attīstības pakāpes. Pirmās pakāpes piemērs ir sistēma, ko iedibināja Bretonvūdsā (Bretton Woods). ASV ir izslēgusi zelta standartu iekšzemē, bet tā uzņemas atbildību par papīra dolāru izpirkšanu zeltā (ar fiksētu paritāti) attiecībā pret Vācijas centrālo banku, savukārt Vācijas centrālā banka apņemas papīra naudas zīmes apmainīt ar papīra dolāriem (pie fiksētas paritātes). Izskatās, ka Vācijā joprojām ir zelta standarts, jo zīmes var izpirkt dolāros un zeltā.

Tomēr īstenībā lietas ir pavisam citādas. Vācijas centrālā banka tiek spiesta neizmantot savas tiesības atpirkt dolāru banknotes zeltā, bet gan izmantot savus dolārus kā rezerves, uz kā pamata tā izlaiž marku banknotes. Es šo stāvokli skaidrošu visstiprākajos vārdos, lai situācija būtu cik vien iespējams skaidra.

Tagad pieņemsim, ka ASV centrālā banka izlaiž 50 000 dolāru no tīra gaisa un izmanto šo naudu, lai nopirktu no Vācijas centrālās bankas 150 000 DM (pieņemot valūtas maiņas kursu 1:3), un pēc tam apgroza un par šo cenu pērk, teiksim, Mercedes auto. Ko ar 50 000 ASV dolāriem dara Vācijas banka? Vai tā kaut ko ASV nopērk, vai prasa izpirkt šo summu zeltā? Atbilde ir, protams, nē. Drīzāk 50 000 ASV dolāri tiek reģistrēti kā bankas dolāra rezervju pieaugums, un ņemot vērā šo pieaugumu, Vācijas banka pēc tam izlaiž 150 000 DM no tīra gaisa un apgroza un pērk arī pati sev jaunu Mersedesu.

Acīmredzot ASV tad ir tirdzniecības deficīts ar Vāciju: imports pārsniedz eksportu. Tomēr tas ir “deficīts bez asarām” (13), jo par importēto Mersedes nav veikts maksājums (eksports), un dolārs pret marku nekrīt.

Tā vietā Vācijas sabiedrībai tiek uzlikta divkārša izsūkšanas sistēma.
Pirmkārt, to
apdīrā ASV centrālā banka, pēc tam, pateicoties pirmajai apdīrāšanai, to vēlreiz apdīrā pašu centrālā banka. Šo sistēmu varam saukt par monetāro imperiālismu.

Bet no dominējošās valsts, ASV, viedokļa šī monetārā imperiālisma pirmā pakāpe joprojām nav pilnīga. Var būt vēl citas valstis, piemēram, kā Francija de Gollam līdzīga prezidenta vadībā, kurš vēl nav pilnīgā ASV kontrolē un uzskata sevi par varena militāra spēka prezidentu. Tādā gadījumā Vācijas centrālajai bankai varētu rasties vilinājums pārdot savus dolārus Francijas bankai apmaiņā pret frankiem, savukārt Francijas centrālā banka varētu būt tik drosmīga, lai vērstos pie ASV, pieprasot izpirkšanu zeltā. Bet, protams, ASV zelta nav, vai tā nav pietiekami daudz. Maldināšana tiek pamanīta, un ASV saskaras ar naudas bēgšanu (izņemšanu) no bankas. Ko darīt? Atbilde ir atkarīga no iesaistīto pušu salīdzinošā spēka. Faktiski, kā mēs zinām, ņemot vērā ASV lielvaras statusu un Francijas nenozīmīgo statusu, ASV, neraugoties uz de Golla centieniem, vienkārši maksājumus apturēja, Francijai būtībā neatlika nekas cits kā tikai pieņemt notikušu faktu, un pasaule nonāca ASV pārvaldītā monetārā imperiālisma otrajā stadijā.

Otrais posms ir līdzīgs pirmajam posmam, izņemot to, ka zelts vairs lomu nespēlē nemaz. Visas valstis ir skaidra ar zeltu nenodrošinātas naudas standartā. ASV sāk inflācijas procesu un, izmantojot dolārus kā rezerves valūtu, ASV inflācija tiek eksportēta uz valstīm, kurās dominē ASV, savukārt preces ASV ieplūst kā aprakstīts iepriekš. Protams, ASV dolāru zelta rezerves izpirkt vairs nav iespējams.

Tomēr neapmierinoša ir arī šī sistēma. Daudzvalstu pasaulē un pat ja ASV ir lielvalsts ar karaspēku, kas izvietots vairāk kā 100 valstīs visā pasaulē, šī saskaņotās inflācijas sistēma ir pakļauta krīzei atkal un atkal. No vienas puses, ASV pakļauta valsts var ciest lielāku inflāciju nekā ASV, tās valūta kritīs pret dolāru, un lai glābtu ar valdību saistītus ieguldītājus šajās valstīs, ASV varētu būt spiestas iesaistīties dārgās glābšanas (bailout) operācijās, tas ir, uzpirkt valūtu, lai to stabilizētu. No otras puses (un tas ir potenciāli vēl bīstamāk), valsts, kurā uzkundzējusies ASV, var uzskrūvēties mazāk kā ASV, tās valūta būtu augstāk vērtēta pret dolāru, un, ja tasūtu par tendenci, dolārs zaudētu uzticību un varētu tikt atmests par labu citai, cietākai valūtai.

Kā uz galīgu risinājumu virzībā uz monetāro imperiālismu un kā uz izšķirošu starpsoli virzībā uz pasaules valdību, ASV ir ilgi un smagi strādājušas, lai izveidotu ASV kontrolētu pasaules centrālo banku, kas izlaiž vienotu pasaules mērogā atzītu papīra valūtu. (14)

Tikai tad (beidzot) visi šķēršļi valdības krāpniecībai tiek atcelti, jo tad valūta vairs nevar augt nedz krist pret kādu citu, jo neviena cita valūta nav palikusi. Pašreizējā Eiropā notiekošā monetārā integrācija, Eiropas mēroga EURO izveide ir svarīgs solis šajā virzienā. Eiro būs lielāks inflācijas līmenis kā līdzšinējai nacionālajai Eiropas valūtai ar vismazāko inflācijas līmeni – Vācijas markai. ASV centrālajai bankai ir vieglāk “sadarboties” ar vienu Eiropas centrālo banku, nevis ar kādām piecpadsmit dažādām bankām. Turklāt, tā kā šīs piecpadsmit dažādās bankas var (un īstenībā tā darīja) izmantot citas rezerves valūtas, izņemot dolāru, proti, citas Eiropas valūtas (it īpaši Vācijas marku); – šīm citām valūtām zūdot, ko citu ja ne dolāru Eiropas banka var izmantot šim nolūkam?

Tomēr neaizmirsīsim, ka panākumi šajā mēģinājumā izveidot pasaules centrālo banku prasa valsts, sabiedrības atbalstu, un, lai nodrošinātu šo atbalstu, ir nepieciešams izkopt citu mītu. Īstenībā to pašu mītu, kas patlaban Eiropā tiek izplatīts, lai izveidotu
EURO. Tas ir mīts, ka vienota valūta samazina darījumu izmaksas. Piemēram, ceļojot no Vācijas uz Itāliju, nebūs vairs garlaicīgās naudas maiņas. Šis mīts satur svarīgu puspatiesību – un tas to padara īpaši bīstamu un potenciāli efektīvu, jo tiešām patiesība ir tāda, ka nauda tās apmaiņas līdzekļa uzdevumam kalpo jo labāk, jo plašāk to lieto. Starptautisko tirdzniecību un ekonomiskos aprēķinus vienotas naudas pastāvēšana tiešām veicina.


Tirdzniecībai paplašinoties, preču naudai jeb naudai ar iekšējo vērtību (commodity money salīdzinājumā ar fiat money – ar zeltu nenodrošinātu naudu), piemēram, zeltam, ko rada tirgus un tirgus maiņa, ir tendence kļūt par pasaules mērogā lietotu preču naudu. (15)

Tomēr lietas ir dziļi citādas, ja šī nauda ir ar zeltu nesegta fiat nauda, ko ražo valdības pasaules centrālā banka. Ņemot vērā valdības dabu, varam droši paredzēt, ka šāda nauda būs inflatīvāka un izraisīs lielāku kā jebkad redzēts ienākumu un bagātību pārdalīšanu par labu valdībai un tās tuvajiem atbalstītājam – tās klientiem uz plašas sabiedrības rēķina. Patiesi, ja mums ir vajadzīga nesegta (fiat) nauda (nevis preču nauda), un vienīgā alternatīva ir konkurējošas nacionālās papīra valūtas vai starptautiska papīra naudas, izvēle ir skaidra: tā kā konkurējošas un svārstīgas papīra valūtas kā apmaiņas veicinātājas ir neefektīvas, pirmā alternatīva ir bezgalīgi labāka.

4. Secinājumi

Cilvēces vēstures gaitu galu galā nosaka idejas, neatkarīgi no tā, vai tās ir patiesas vai nepatiesas. Nav nekādu dabisku likumu, kas radītu valdības, starpvalstu karus, imperiālismu un, visbeidzot, pasaules valdību. Nedz ir dabiski likumi, kas noteiktu, ka preču nauda, piemēram, zelts, tiks galīgi iznīcināta un aizstāta ar valdības saražoto nesegto (papīra) naudu. Šie notikumi un tendences parādās un dominē tikai un vienīgi tad, ja sabiedrības lielākā daļa turas pie noteiktiem uzskatiem. (16) Īpaši sabiedrībai ir jātic Hobbsa mītam (tādam iedibinājumam kā valdībai ir iespējams pastāvēt jebkādu laiku, ja un ciktāl tai izdodas iedvest tās “sargātajai” sabiedrībai mītu, tas ir, maldinošu bet vispārēji uzturētu un tāpēc iedarbīgu ticību. Lai liktu sabiedrībai pieņemt, tas ir, nepretoties aizsardzības reketam, tā ir jāpārliecina, ka bez jurisdikcijas un nodokļu monopola (tas ir, bez “dabiskās valsts”) būtu pastāvīgi kari starp īpašniekiem. Šis Hobsa mīts ir spēcīgākais un izplatītākais modernās pasaules mīts.) un mītam, ka nauda veido daļu no sabiedrības labklājības (ka vairāk naudas nozīmē vairāk labklājības.

Tiklīdz sabiedrība uzzinās, ka šī valdība ir aizsardzības rekets un kara kurinātāja (nevis sargs un miera uzturētājs) un ka centrālā banka un valdības papīra nauda ir tikai valdības Naudas Viltošanas Departaments un rīks pastāvīgai ienākumu un bagātības pārdalīšanai par labu valdībai un tās draugiem, mēs ne vien atbrīvosimies no pasaules valdības un pasaules papīra naudas murga, bet patiešām varēsim redzēt zelta standarta atjaunošanu un valsts kā morālas un ekonomiskas perversijas atmiršanu.

——-

(10) See further Hans-Hermann Hoppe, “Banking, Nation States, and International Politics”, Review of Austrian Economics, Vol.4, 1989; Guido Huelsmann, “Political Unification: A Generalized Progression Theorem”, Journal of Libertarian Studies, Vol. 13, no.1, 1997.

(11) The same limitation regarding the issue of “fiduciary media” (money substitutes not covered by money) applies also to a system of so-called “free banking”. See Ludwig von Mises, Human Action. A Treatise on Economics (Auburn, Al.: Ludwig von

Mises Institute, 1998), ch. XVII.

(12) See Robert A. Mundell, “International Monetary Options”, Cato Journal, Vol. 3, no. 1, 1983.

(13) See further Jacques Rueff, Balance of Payments: Proposals for the Resolution of the Most Pressing World Economic Problem of Our Time (New York: Macmillan, 1967); idem, The Monetary Sin of the West (New York: Macmillan, 1972).

(14) See further Murray N. Rothbard, Wall Street, Banks, and American Foreign Policy (Burlingame, Ca.: Center for Libertarian Studies, 1995); idem, A History of Money in the United States (Auburn, Al.: Ludwig von Mises Institute, 2003).

(15) See further Murray N. Rothbard, The Case for a 100 Percent Gold Dollar (Auburn, Al.: Ludwig von Mises Institute, 1991).

(16) See further Ludwig von Mises, Theory and History. An Interpretation of Social and Economic Evolution (Auburn, Al.: Ludwig von Mises Institute, 1985).

http://www2.units.it/etica/2003_2/hoppe.pdf

Advertisements

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s