Balti kā mēdiešu kaimiņi, āriji, džāti, saki, Eiropas sauromati.

Sanskritā: jāṭ, jāṭi, jāṭa, jat. Skat. arī https://tencinusarunas.wordpress.com/2016/05/03/latvian-nuristan-gujarat-cognate-cultures-ivars-lidaka/ ,

https://tencinusarunas.wordpress.com/2015/09/30/uttarakuru-kuru-sakotneja-migracija-buddha-prakash/ ,

https://tencinusarunas.wordpress.com/2016/04/03/latviesi-vai-tiesam-hindukusa-dienvidu-nogazes-un-saurastraskathiavaraslatas-pussala-indijas-rietumos-dzivo-vel-citas-latviesu-bralu-tautas/

 

No Spokensanskrit- dzimums, veids, rāse, suga, kopa, dēls, bērns, dzīva būtne, radība, sugas īpatnība, izcelsme, kategorija, dzimšana, pēcnācēji; jāti – pēctecība, dzimta, iedzimtība, izcelsmes noteikts sabiedriskais stāvoklis, pašatspēkojoša atbilde, muskatrieksts, īpašs izteiciens, sapīti mati, pārdzimšana, pantmērs, Jasminum grandiflorum, dabiska nosliece, tradīcija, ugunsvieta, pavards. Skat. arī śāka, ārya.

John Grimes- dzimšana; ģints; kategorija, grupa; grupas tradīcijas; ģimene; pļāpas; maldīgi un nenoderīgi mērķi; daļa; vispārīgums; vispārīgs (no ‘jan’ = ‘būt dzimušam’).
1. Saskaņā ar budismu, viena no pieredzējumu esības rata saitēm, atkarībām. (Skat. pratītyasamutpāda).
2. Viena no ‘Nyāya’ skolas sešpadsmit kategorijām. Šajā kontekstā tā attiecas uz maldīgiem un nenoderīgiem mērķiem. (Skat. padārtha).
3. Saskaņā ar ‘Nyāya’ vārdu nozīme attiecas uz grupas tradīciju. Grupa ir definēta kā tas, kas rada vienādības tradīciju.
4. Saskaņā ar ‘Mīmāṃsā’, grupas raksturam nepiemīt patstāvīga esamība atsevišķi no cilvēkiem (atšķirībā no Njājas nostājas).
5. ‘Mīmāṃsā’, Vedāntas sekotāji un gramatiķi teic, ka vārds pirmkārt attiecas uz vispārīgo.
6. Saskaņā ar Njāja skolu, augstākā ģints ir Esamība (sattā). To sauc par parajāti jeb augstāko vispārību. Zemākās vispārības tiek sauktas par ‘aparajāti’.
7. Tā pastāv pretēju slēdzienu pieņemšanā un mākslīgu strīdu izraisīšanu ar tīšu pretinieka sakaušanas nodomu.

http://www.sikhiwiki.org/index.php/Jatt – džātu izcelsmes vieta ir Vidusāzijā, blakus mūsdienu Kazahstānai. Kristietības ēras sākumā džātus pēc vairāk kā tūkstoš gadu valdīšanas no turienes izspiedušas mongoļu tautas (m.ē. 552.g. Altaja tjurku un mongoļu konfederācija). (Ziņas dažādas – juežī (viša) 2.gs.pr.m.ē., usuni (wusun, iesp., tohari, iespējams, tjurku izcelsmes) 160.g.pr.m.ē., huņņi m.ē. 5.gs. (‘Kazakhstan- Coming of Age’, red. Michael Fergus, Janar Jandosova)).

DŽĀTI SAVUKĀRT IR SADALĪJUŠIES DIVĀS DAĻĀS, VIENA UZ DIENVIDIEM, IEBRŪKOT INDIJĀ, UN OTRA UZ RIETUMIEM, IEBRŪKOT ROMAS IMPĒRIJĀ.

Tā viņi piektajā gadsimtā ar alanu nosaukumu iekārtojušies Francijā, Spānijā, Portugālē un tā tālāk. Džātu tautas etniskās grupas, kas dzīvo Ziemeļindijā un Pakistānā, pieder pie daudz dažādām reliģijām, amatiem, valodām. Viņiem ir dažāda kultūrvēsture, ko vēsturiski var izsekot līdz seniem laikiem. Britu Indijas laika džātus briti apzīmējuši kā “kareivju rāsi”. Šādi Britu Indijas ierēdņi apzīmējuši rāses (tautas), kam pēc viņu uzskatiem piemīt tādas īpašības kā dūša, uzticamība, pašpaļāvība, fizisks spēks, sparīgums, kārtīgums, spēja smagi strādāt, kaujas sīkstums un militārā taktika. Britiem ir bijis grūti šīs “kareivju rāses” cilvēkus rekrūtēt savā koloniālajā armijā.

http://www.jatland.com/home/Jats – (no ‘jñāta’ – saprātīgs; varbūt saistīta arī ar ‘getae’) miljonus liela etniska tautu grupa Dienvidāzijā, Indijā galvenokārt Pendžabas reģionā un Pakistānā. Vēl – Baludžistānā, Pakistānas ziemeļrietumu pierobežas provincēs, Radžastānā, Harjānā, Utarpradešā, Madhjapradešā, Gudžaratā, Maharaštrā. Etniska grupa, rāse, cilts un tauta.
Džātu tautu uzskata par reģionā asimilētiem indoskitu cilšu pēcnācējiem, kas saplūduši ar indoārijiem, veidojot džātu tautu.

DNS pētījumi ir pierādījuši, ka džāti ir indoskiti. Sākotnējā džātu dzīvesvieta ir bijusi Vidusāzija blakus zemei, kas tagad saucas Ukraina. To zinātniski pierāda neseni DNS pētījumi, jo džātiem ir daudz ukraiņu DNS marķieru un gēnu. Indijas Pendžabā ir 40% vai vairāk džātu. Pētījums ietver ģenealoģisko DNS testu, pārbaudot Y hromosomā mutācijas vienā DNS “burtā” (kas notiek tikai vīriešiem). džāti uzrāda daudzus kopīgus haplotipus ar ukraiņiem, ģermāņiem, slāviem, baltiem, irāņiem un grupām Vidusāzijā.
Džātu tautām ir kopīgi tikai divi haplotipi, viens no tiem ir kopīgs ar mūsdienu turkiem, un tam ir daudz līdzību ar kaimiņu Pakistānas iedzīvotājiem. Šis haplotips ir kopīgs divām džātu grupām, kas var būt daļa no indoārijiem (jeb indoeiropiešiem) kā šo populāciju ģenētisks papildinājums; turpretim ar citām Eirāzijas populācijām kopīgie haplotipi tādi ir dēļ spēcīga indoeiropiešu (Ukrainas) skitu (skiti, massageti, tas ir, massagetae, ‘dižie geti’) un balto huņņu (white huns, hĕfˈthəlĪts – iesp., tjurku vai tibetiešu izcelsmes) DNS pienesuma. Džātu sieviešu (pēctecības) mitohondriālā DNS satur haplogrupas, kas raksturīgas Ziemeļindijai, Pakistānai un Rietumāzijai. Tas rāda, ka sieviešu mtDNA ziņā šeit ir maz sakaru ar Vidusāzijas un ziemeļrietumu gala eiropiešu populācijām, kaut gan džātiem ar šīm populācijām ir daudz kopīgu Y-SNP (single nucleotide polymorphism) marķieru.

http://www.jatland.com/home/Jat_people#Jat_People_Genetics – pamatojot ar vēsturiskiem faktiem ir teikts, ka džāti Indijā ir bijuši kopš 3102.g.pr.m.ē.
‘Natthan Singh, Hukum Singh Panwar’ džātus uzskata par ārijiem, un Septiņupi (Saraswati, Sutudri (Sutlej), Vipasa (Beas), Asikni (Chenab), Parosni (Ravi), Vitasta (Jhelum) un Sindhu (Indus)) par viņu dzimteni. KA PĒC MAHĀBHĀRATAS KARA VIŅIEM NĀCIES UZ KĀDU LAIKU EMIGRĒT EKONOMISKU, SOCIĀLU UN POLITISKU IEMESLU DĒĻ, BET VIŅI IR ATGRIEZUŠIES UN NAV PAMETUŠI SAVU VALODU UN KULTŪRAS TRADĪCIJAS. Šādu viedokli atbalsta arī ‘Thakur Deshraj’, kurš raksta, ka etnoloģiskā, fiziskā, kultūras un valodas ziņā džāti ir īsti āriji, kas Vedu laikos apdzīvojuši Gangā-Džamunā jeb Sarasvatī-Sindhu krastus.
‘Thakur Deshraj’ uzsver arī, ka pēc lielā Mahābhāratas kara Krišna izveidojis demokrātisku federāciju jeb klanu savienību (saṅgha), kas saukta par Džņātisanghu (Jñātisangha – ‘saprātīgo savienība’). Sākumā tajā iekļāvušies vrišni un andhaku (vrishni, andhaka) klani, vēlāk pievienojušies daudzi citi. Politiskā stāvokļa dēļ džātiem nācies no Indijas migrēt. Viņi aizgājuši uz Irānu, Afganistānu, Arābiju, Turkestānu. Čandravanši kšatriji (Chandravanshi Kshatriyas), kas saukti par jādavām (yādavas), izvērsušies līdz Irānas Sindhai, Pendžabai, Sauraštrai, Vidusindijai un Radžastānai. Ziemeļaustrumos viņi aizgājuši līdz Kašmirai, Nepālai, Biharai utt. Viņi aizgājuši pat līdz Mongolijai un Sibīrijai. Grieķi sevi sauc par Krišnas un Baladevas pēcnācējiem. Arī Ķīnas ‘vanši’ sevi uzskata par āriju pēcnācējiem. Šīs pašas tautas vēlākos laikos atgriezušās Indijā ar nosaukumiem šaka, pallava, kušān, yuežī (viša; skat.), hūna, gudžar (ŚAKA, PALLAVA, PALLAVAN, PALHAV, PAHLLAVA, KUṢĀṆ, YUEZHI-VIŚA, HŪṆA, GURJAR).

Kā uzskata ‘Maheswari Prasad’ no Varanasi Hindu universitātes, džāti pieder pie pirmsvedu āriju cilts. Bet, atrodoties Madhjadešas, Vedu kultūras, perifērijā, viņi nav gājuši kārtu sistēmas un monarhistiskas politiskas organizācijas virzienā. Lēmējvara viņiem palikusi vecajo un klanu organizāciju ziņā.

‘Majmal-ut-Tawarikh’, pirmais persiešu vēstījums no 11.gs. (1026), norāda uz interesantu leģendu par DŽĀTU TAUTU UN MĒDIEŠIEM. TĀ TEIC, KA ABAS ŠĪS TAUTAS, HAMA PĒCNĀCĒJI, IR DZĪVOJUŠAS SINDĀ (SINDH), Pakistānas provinces Sindhas apvidū ‘Bahar’ upes krastos. Tās nodevušās savstarpējiem kariem. Noticis tā, ka džāti nemierīgos mēdiešus ir pārspējuši. Bet, apjēguši nemitīgo cīniņu veltīgumu, gan džāti, gan mēdieši ir lūguši valdnieku Dadžušanu (Dajushan, Duryodhana) iecelt viņiem valdnieku un tā nodrošināt ilgstošu mieru. Šis valdnieks iecēlis savu māsu Dassalu (Duḥśalā), kas pār viņiem valdījusi ar viedību.

Bet lai arī bagātiem, cienītiem un dižiem, viņiem valstī nav bijuši bramīni vai viedie. Tāpēc viņas brālis ir nosūtījis pie viņiem trīsdesmit tūkstošus bramīnu ar visām ģimenēm no visas Hindustānas. Iespējams, slavenās Brahmanabadas pilsētas nosaukums norāda uz vietu, kur bramīnu ieceļotāji apmetušies sākumā. Ar laiku Sinda uzplaukusi. Vēlāk valdniece nodevusi daļu no savas valsts džātiem un vienu no viņiem, ‘Judrat’u, iecēlusi par viņu vadoni. Tāpat viņa nodrošinājusi arī mēdiešus. Šo stāstu, mītoloģiskās personas ieskaitot, nevar uzskatīt par vēsturisku faktu, tomēr tas var netieši norādīt, ka šī tauta Mahābhāratas kara laikā ir saukta par džātiem.

‘Devā Samhitā’ (devá-saṃhitā – dievību raksti) autors ir izvirzījis mītoloģisku viedokli par džātu izcelsmi no Šivas matu sprogām. Šis darbs ir Gorakh Sinha agrīno viduslaiku sanskrita himnu krājums. Tas par džātu izcelsmi vēsta vārsmās sarakstītās sarunās starp Šivu un Pārvatī. Pārvatī Šivam vaicā –
“Ak, Pavēlniek Bhūteša (bhūteśa – visu lietu pavēlnieks), visu reliģiju zinātāj, esi tik laipns pastāstīt par džātu rāses dzimšanu un varoņdarbiem. Kas ir viņu tēvs? Kas ir viņu māte? No kādas rāses viņi ir? Kad viņi ir dzimuši?” Nolasījis Pārvatī prātu, Šiva ir teicis – “Ak, pasaules māte, varu tev patiešām pateikt par džātu dzimšanu un varoņdarbiem, par ko neviens cits līdz šim tev nav neko atklājis.”
Šajā DARBĀ PAR DŽĀTIEM IR VĒSTĪTS KĀ PAR VARENIEM PLAŠU CENTRĀLĀZIJAS LĪDZENUMU PĀRVALDĪTĀJIEM.
15.vārsmā –
“Viņi ir ziedošanās, vīrišķības un strādīguma simbols. Līdzīgi dievībām viņi ir stingri apņēmībā, un no visiem kšatrijiem džāti ir pirmie zemes valdnieki”.
16.vārsmā –
“Visuma sākumos ar Vīrabhadras (kāda pārcilvēciska būtne) netveramo spēku un Dakšas pavadoņa meitas dzemdes izpaušanos tika radīta džātu kārta.”
17.vārsmā –
“Stāsts par džātu izcelsmi ir ārkārtīgi brīnumains, un viņu senatne slavena. Vēstures mācītie vīri nav pierakstījuši viņu hronoloģiju, lai tas nekaitē un nerada viņos neīstu viedo un dievību lepnumu. Tev es stāstu īsto vēsturi ”.

Bramīnu raksti vārdu ‘jata’ kļūdaini tulko kā ‘cirtas’. Jo džāti ir bijuši stingri Šivas sekotāji un bijuši viņa pavadoņi (gaṇa). Panini ‘Ashtadhyayi’ gaismā vārds ‘jata’ ir jāsaprot kā ‘federācija’.
Džāti ir minēti kā apmetušies Pendžabas un ziemeļrietumu apvidos.

Čandras piektā gadsimta gramatikas traktātā izteikums “Ajay Jarto Huṇān”, norāda uz huņņu sakaušanu, ko veikuši divi džātu valdnieki Jašodharmana (Yashôdharman – malvu (mālavu) valdnieks Vidusindijā 6.gs.) vadībā. Otrs džātu valdnieks, kas cīnījies kopā ar viņu, ir bijis Baladitja (Baladitya).

Džātu tautu dzīves veids ir bijis kareivīgu garu veicinošs. Lai kad viņi zaudēja savas valstis, džāti atkāpās uz lauku apvidiem un kļuva par zemes īpašniekiem un saimniekiem ar zobeniem, apjoztiem pie gurniem. Uz savas piecvaldes (pañcayat – pieci izvēlēti vecajie) rīkojumu viņi ir gatavi izvilkt zobenu no maksts un iet cīņā pret iebrucējiem. Džātu tautām ir dūšīgu un cīņai gatavu ļaužu vēsture. Viņi ir neganti neatkarīgi pēc rakstura un savu pašcieņu vērtē augstāk par visu; tas ir iemesls, kāpēc viņi smagi cīnās pret jebkādu svešu spēku, kas netaisni viņus apdraud. Viņi ir pazīstami ar savu lepnumu, dūšu un gatavību ziedot savas dzīves kaujā par saviem ļaudīm un cilti. Savu ciematu pārvaldībā viņi izskatās daudz demokrātiskāki, viņiem ir maz cieņas pret mantojuma tiesībām un ievēlētu vadoņu priekšrocībām.

Džāti vienmēr organizējušies vīriešu pēctecības klanu simtniekos, morālo vadoņu teritoriālu sociāli politisku grupu (khap) piecvalžu (pancayat) sistēmā. Klana pamatā ir bijusi viena maza uz vīriešu pēctecību dibināta grupa (gotra) vai vairākas savstarpēji saistītas gotras, ko vadījis viens ievēlēts vadonis, kura vārds bijis likums. Mūsdienās klani ir tik lieli, ka cilvēkus tajos saista vien cilvēks, kas parasti dzīvojis pirms simtiem gadu. Savstarpējas ķildas, lai cik spraigas tās būtu, var atrisināt džātu vecajo pavēles. Briesmu brīžos viss klans saskrējis zem sava vadoņa karoga. Piecvalžu sistēma ir “teritoriāla un augsti demokrātiska”. Vairākas apgabala piecvaldes veido ‘Sarva Khap’, kas aptver visu provinci vai valsti. Sarunas ar jebko ved Sarva Khap līmenī.
Bez vispārpieņemtās Sarva Khap piecvaldes ir vēl nepolitiskas sociālas organizācijas ‘Jat Mahasabha’ vietējās attīstības veicinātašanai, kas atzītas visā Indijā. Pēdējās organizē un aizstāv kopienas intereses, notur mītiņus vietējā un nacionālā līmenī, lai vērtētu stāvokli un piedāvātu praktiskus veidus un līdzekļus kopienas uzlabošanai.

Visos džātu apdzīvotos apvidos tiek organizēti Tedžadžī (Tejaji, Veer Teja – tautas varonis) gadatirgi.
Visiem džātiem, lai kāds būtu viņu amata vai finansiālais stāvoklis, ir vienāds sociālais statuss (izņemot Patiala – valdnieku dzimtu, kam ir Sidhu/Bhatti Rajput izcelsme).
Vienīgais kritērijs ir pārākums gadu skaitā. Džātiem etniskā un kultūras ziņā ir jāprecas savas kopienas ietvaros. Attīstoties mūsdienu civilizācijai, cilvēkiem kļūstot mazāk atkarīgiem un iecietīgākiem, savienoto dzimtu sistēma savu ietekmi zaudē. Tā valda vēl neattīstītākajos apvidos.
Džāti seko dažādām reliģijām, tostarp islāmam, hinduismam, sikhismam. Vienīgi – džātu hinduisti uzskata, ka viņi ir etniska grupa un rāse.
Džātu sikhi un džātu musulmaņi uzskata, ka viņi ir etniska grupa un rāse. Ja džāti ir bezdievji, arī viņi ir etniska grupa un rāse. To apstiprina visi DNS pētījumi.
Džāti parasti runā pendžabi, hindi, Radžastāni, harjāni, malvi (malavi) un sindhi jeb gudžarāti valodās (Punjabi, Hindi, Rajasthani, Haryanvi, Malvi, Sindhi, Gujarati). Tie, kuri seko sikhismam vai islāmam, lielākoties runā pendžabi un dažādos tās dialektos (Maajhi, Malwi, Doabi, Seraiki, Pothohari, Jhangochi).

No Glossary Punjab tribes – Dienvidaustrumu Pendžabā ‘jāt’, siev. ‘jātnī’, dim. ‘jateta’ (džātu bērns). Centrālajā Pendžabā ‘jatt’, siev. ‘jattī’. Cits dem. ‘jatūngarā’ – ‘jattu bērns’ tiek lietots nicinoši. …
Sers ‘Alexander Cunningham’ džātus identificē kā STRABO ‘ZANTHI’ UN PLĪNIJA UN PTOLEMAJA ‘JATII’ UN APGALVO, KA TIE, DOMĀJAMS, IERADUŠIES PENDŽABĀ NO ‘OXUS’ ĻOTI DRĪZ PĒC ‘MED’IEM JEB ‘MAND’IEM, ARĪ INDOSKITIEM. … Džāti, šķiet, ir aizņēmuši Indas ieleju lejup līdz ‘Sindh’ai, kurp medi (medieši) sekojuši ap mūsu ēras sākumu.(?) …
‘Tod’s džātus uzskatījis par vienu no ‘rājput’u lielajām ciltīm un paplašinājis savu identificējumu ar ‘getæ’ attiecībā uz abām rāsēm, bet ‘Cunningham’s atšķirībā no viņa apgalvo, ka rādžputi pieder sākotnējam āriju stumbram, bet džātus vēlākam ieceļotāju vilnim no ziemeļaustrumiem, domājams, skitu rāsei.
“Iespējams, – turpina sers ‘Denzil Ibbetson’s – ka sākotnējie rādžputi un sākotnējie džāti Indijā ieradušies dažādos tās vēstures posmos, lai gan manuprāt vārdam ‘Rājput’ ir vietas, nevis etnoloģiska izteiksme. Bet ja viņi sākotnēji pārstāv divus atsevišķus imigrācijas viļņus, tad ir, mazākais, ārkārtēja iespējamība, pie viņu gandrīz identiskām fiziskām un sejas īpatnībām un ciešajiem sakariem, kādi vienmēr starp viņiem pastāvējuši, ka viņi pieder pie viena un tā paša etniskā stumbra, kamēr neatkarīgi no tā vai tā ir, gandrīz droši ir, ka viņi ir daudzus gadsimtus ļoti sajaukušies un saplūduši vienā tautā, ka praktiski nav iespējams atšķirt atsevišķus kopumus. Ir vairāk kā iespējams, ka sakausēšanās nav beigusies, un tauta, kas tā pamatvilcienos ir džātu un rādžputu sakausējums, pat ja būtu bijuši atsevišķi vairs nav brīvi no ārējiem elementiem”.

… ir gandrīz droši, ka kopējais džātu-rādžputu stumbrs satur ne vienu vien vietējas izcelsmes cilti, lai gan pamatvilcienos ir āriji-skiti, ja skiti nebūtu āriji. ‘Mān’, ‘her’ un ‘bhullar’ džāti tiek saukti par ‘aslī’ jeb īstiem džātiem, jo viņi apgalvo, ka viņiem nav rādžputu izcelsme, bet ka ir cēlušies no vietējā dieva Šivas matiem (jat); dienvidaustrumu apgabalu džāti dalās ‘shivgotri’ jeb no Šivas (šeit Šivu varam uzskatīt par zemes dievu u šivgotr’us par vietējas izcelsmes cilti ) ģints un ‘kāsabgotri’, kuri pastāv uz savu sakaru ar rādžputiem; un ‘shivgotri’ sencis ‘Bar’ un viņa dēls ‘Barbara’ ir tie paši vārdi, ku senie bramīni devuši kā barbarisko vietējo iezīmi. Daudzām no džātu ciltīm ir paražas, kuras acīmredzami norāda uz ne-āriju izcelsmi, un ir bagātīgs un handrīz neskarts izpētes lauks etnologiem.
Citiem vārdiem, dienvidaustrumu ‘shivgotri’ džāti (kā mān, her un bhullar) ir nepretenciozas ciltis, kuras neapgalvo izcelsmi no kādreiz dominējoša vai valdoša klana, kurpretim gandrīz visi pārējie džātu klani pretendē uz saviem rādžputu priekštečiem, ar to domājot, ka kādreiz viņi vai viņu klana pārstāvji bijuši suverēni vai pusneatkarīgi vadoņi, kuri ir atzinuši nevis rādžā, bet savu vadoni.
“Bet, – turpina sers ‘Denzil’s, – ir vai nav džāti un rādžputi sākotnēji bijuši atšķirīgi, un lai kādus iedzimto elementus tie uzņēmuši savā sabiedrībā, domāju, ka tagad abi veido kopēju stumbru, un atšķirības starp džātiem un rādžputiem ir drīzāk sociālas ne etniskas. Uzskatu, ka tās šā kopējā stumbra dzimtas, kuras veiksmes uzplūdi pacēluši līdz politiskam nozīmīgumam, ir kļuvuši par rādžputiem (valdnieku dēliem) gandrīz tikai pateicoties savai uzpeldēšanai – un ka viņu pēcteči ir šo nosaukumu un tā privilēģijas saglabājuši ar stingru piespiešanu, ievērot noteikumus pēc kuriem hindu skalā augstākā kasta tiek atšķirta no zemākajām; saglabājot asiņu tīrību, noraidot precības ar zemāku sociālu slāņu ģimenēm, stingri atturoties no atraitņu precēšanas un atturoties no pazeminošām profesijām. Tie, kuri noteikumus pārkāpuši, ir nokrituši uz zemāku stāvokli un zaudējuši piederību rādžputiem, kamēr ģimenes, kuras sasniedzot valdošu stāvokli savā apkaimē, ieņemot sevišķu sociālo stāvokli un ievērojot noteikumus ir kļuvuši ne vien rādžas, bet arī rādžputi jeb ‘rādžu dēli’. Pēdējos septiņos gadsimtos … kalnos, kur rādžputu dinastijas ar, varbūt, senākām un nepārtrauktām pēctecībām var izturēties kā jebkura pasaulē saglabājusies karaliska ģimene, daudziem no tiem joprojām izbaudot lielu sociālo varu kā vienmēr … rādžā tur ir ne vien goda, bet arī kastas pamats, kas Indijā ir viens un tas pats.”

… Tādas pat norises ir bijušas arī pie džātiem. ‘Golia’ džāti noteikti ir bijuši pēc izcelsmes bramīni, un ‘langriāl’i bijuši ‘chāran’i. … kā raksta sers ‘Denzil Ibbetson’ – “Pagrimšana no rādžputu līmeņa uz zemāku ir pārāk parasta lieta, lai prasītos pierādījums. … Austrumu apgabalos, kur bramīnisms ir spēcīgāks kā citās Pendžabas daļās, un arī Deli ir gandrīz neiespējami dzimtām pacelties līdz politiskai neatkarībai, pēdējos laikos varbūt nav bijusi neviena pacelšanās uz rādžputu līmeni. Bet daudzas rādžputu ģimenes ir zaudējušas piederību rādžputiem. …Sikhu traktā džāts ir apmierināts būt džāts un kopš sikhu varas celšanās nekad nav gribējis būt kaut kas cits. …”
… Vārds ‘džāts’ tagad var nozīmēt kastu tās pieņemtajā nozīmē, bet lai vai kāda ir bijusi viņu izcelsme, tas atšķirībā no rādžputiem nozīmē brīvzemnieku, parasti zemes īpašnieku. … Sers ‘Denzil Ibbetson’ ir teicis – “Džāti ir jebkurā ziņā nozīmīgākā Pendžabas tauta. Daudzskaitlībā viņi pārspēj rādžputus, kuri ir nākošie aiz viņiem attiecībā apmēram trīs pret vienu. …

Etnoloģiski tā ir īpašs un visredzamākais piecupes (Indas ziemeļu pieteku – Sutudri (Sutlej), Vipasa (Beas), Asikni (Chenab), Parosni (Ravi), Vitasta (Jhelum)) līdzenumu produkts. Viņu uzvedība nenes savvaļīgas brīvības dzimtu iezīmes, kā tas ir ar kaimiņu kalniešiem. Bet viņi ir godīgāki, strādīgāki, neatlaidīgāki un ne mazāk vīrišķīgi. Viņu spēcīgākais raksturojums ir neatlaidīgs neatkarīgums un pacietīgs sparīgs darbs. Džāti no visām Pendžabas rāsēm ir vieneiecietīgākie pret cilts vai kopienas vadību un tādi, kas visspēcīgāk vērtē cilvēka brīvību. … cilts saites ir spēcīgas. Bet, kā likums, džāts ir cilvēks, kurš dara tā, kā ir pareizi viņa paša acīs un dažkārt arī to, kas izskatās nepareizi, un viņu nenovirzīs neviens. Tomēr nedomāju, ka džāts ir nevaldāms – pilnīgi droši, viņš ir ļoti tāls no tā. Viņš ir neatkarīgs un patvaļīgs, bet viņš ir saprātīgs, miermīlīgi noskaņots, ja viņu neaizskar, un nav grūti ar viņu vienoties. … Taču darot nepareizi viņš aizraujas ar jebko no spēļu elles līdz slepkavībai, priekšroku varbūt dodot citu ļaužu sieviešu un lopu zagšanai.”
“Džāts tāpat kā brūce labāks ir sasiets.”
Zemkopībā džāti ir pārākie. Dārzeņaudzētāju kastas kā ‘arāīn’i, ‘māli’, ‘saini’ varbūt ir prasmīgāki mazos apjomos, bet nevar sacensties ar džātiem kā zemes īpašnieki un brīvzemniekiem. Džāti sevi sauc par ‘zamīndār’ jeb saimniekiem tikpat bieži kā par džātiem, un viņu sievietes un bērni vienlīdz strādā kopā ar viņiem laukā. –
“Džātu bērnam ir arkla rokturis par spēļmantiņu”. “Džāts stāvēja savas graudu kaudzes galā un teica ķēniņa ziloņu vadītājiem – Vai jūs tos ēzelīšus pārdodat?” …

Pendžabas džātiem, šķiet, nav īpašu cilts kultu. Kuri pievērsti muhamedānismam vai sikhismam, tie seko to mācībām dažādās stingrības pakāpēs. Būdami hinduisti, viņi ļoti bieži ir ‘sultani’ jeb populārā ‘Sakhi Sarwar Sultān’a kulta sekotāji. …

No sīkākiem ziņojumiem par atsevišķām džātu ciltīm.
‘Jathera’ – senču godāšana ir parasta starp hindu un sikhu džātiem. Kāzās (biāh jeb shādi) līgavainis dodas uz nomaļu vietu, lai pieminētu kādu senci, kurš bijis vai nu šahīds (moceklis) vai ievērojams cilvēks. Šī vieta ir iezīmēta ar zemes uzbērumu vai arī tā ir ‘pakka’ svētnīca. Līgavainis noliec galvu uz to un iet tai apkārt, pēc tam ziedo bramīnam un ‘lāgi’ (ziedojumu saņēmējam kāzās utml.). Ja uzbērums ir no zemes, viņš uzmet tam riekšavu zemes. Džathera paražas nosaukums var būt un parasti ir no senča, kas bijis ietekmīgs, cilts dibinātājs vai moceklis.
‘Jandi kātna’ jeb ‘jandiān’, ‘jand’ koka zara nociršana. – Līgavainis pirms kāzām ar zobenu vai ‘talwar’ kaut kur apkaimē nocērt džand koka zaru. Tad viņš ziedo bramīniem. Šis rituāls nodrošina viņa laulības veiksmi.
Tajās ‘Gurgaon’ apgabala daļās, kas piekļaujas ‘Jaipur’as, ‘Alwar’as un ‘Nābha’s valstīm, ir parasts piestiprināt līgavas mājas ārdurvīm mazu koka putniņu un, pirms tur stāvošā sieviete viņu ieaicina, viņam ir tas ar nūju jānosit nost. Tas nodrošina laulības laimi. Šis rits atgādina seno ‘tar pariksha’ jeb līgavas pārbaudījumu. Putniņu darina no ‘jand’ koka. Tā ir gandrīz vienīgā katra ‘jandin’ rituāla iezīme Dienvidpendžabā.
‘Jandiān’ rits ir ļoti izplatīts centrālajā Pendžabā, bet nedaudz citādos veidos. Pie ‘Ludhiāna’s ‘hans’ – džātiem līgavaiņa tēvabrālis vai vecākais brālis – ar cirvi vai zobenu nocērt koku, un kāzu pāris rotaļājas ar zariem – ‘chhitiān’; puisis vispirms septiņas reizes ieper meiteni, tad viņa tāpat ieper puisi. Pēc tam tiek ziedota Brahman’a godāšana, un tad mājas sienas tiek iezīmētas ar rīsu miltiem. Pāris svinīgi zemojas, pielūdz ‘Sakhi Sarwar’ un tam darinātos ziedojumus pasniedz garīgās brālības ‘bharāi’ locekļiem. ‘daleo, aulakh, pammar, basi, dulat, boparai un bal’iem ir tāda pat ‘chhitiān’ paraža, bet pie ‘gurum’ džātiem koku nocērt puisis pats, un abi “godā chhatras”. Pie ‘lat’iem ‘jandi’ necērt. …

Advertisements

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s