“Homo post-soveticus”: Ekonomiskās uzvedības galvenie raksturojumi, aplūkojot institucionāli-pēckeinsiskā ievirzē. Rozmainskis I.V.

(Manuprāt, ļoti ieteicams pētījums, īpaši partijām, tautas pārstāvjiem, valsts un pašvaldību ierēdņiem, amatpersonām. Galvenie jēdzieni te ir ‘lietderīgums’, ‘personiskais ieguvums’. Lietderīgums, šķiet, Latvijā ir vismaz tikpat aizliegts jēdziens kā personas dati. Izņemot pašas Latvijas Republikas valsts (un tautas???) nesavtīgumu attiecībā uz “Eiropa mūs nesapratīs”, partiju (manuprāt, izcilnieki ZZS un SC; vāji sekmīgi NA), kā arī deputātu, ierēdņu oportūnisms ir visai dziļi un visaptveroši noslīdējis blēdīgā oportūnisma galā, teiksim, tas ir vispārējs radikāls oportūnisms. Tas izskaidro partiju profilu liekulīgumu un pat skaidru un ļaunprātīgu melīgumu. Iesaku šo rakstu pārlasīt pirms katrām vēlēšanām. Bet Saeimas un Ministru Kabineta devums brēc pēc LIETDERĪGUMA TIESAS iedibināšanas, kaut kur starp Valsts kontroli un Saeimas juridisko biroju – valsts galvojumu, likumu, normatīvu utml. jomā. Neraizējieties, ka pētījums ir par krievijiešu “Homo post-soveticus”; vēl jau nav izmiruši latviešu un latvijiešu Homo post-soveticus (tostarp es) ar visiem apziņas defektiem, un okupācijas-kolonizācijas giljotina joprojām karājas virs mūsu kakliem. Un tas, ka pētījums aplūko ekonomiku institūciju aspektā, mudina saskatīt tā pielietojamību varā un pārvaldē. I.L.)

1. Ievads; problēmas uzstādījums

Atziņa par to, ka pēcpadomju ekonomikas institūti neatbilst “normālas” tirgus ekonomikas institūtiem, jau sen ir vispāratzīta, vismaz dažādu mūsdienu institucionālisma nozarojumu vidē. Tādas neatbilstības skaidrojumos mūsuprāt nav pietiekami pievērsta uzmanība “pēcpadomju krievijiešu” ekonomiskās uzvedības galvenajiem stereotipiem un normām.

Šis darbs ir vērsts uz šā tukšuma aizpildīšanu. Pētījuma metodoloģiskā bāze ir dažādas tradicionālā institucionālisma, kā arī postkeinisma (keiniskā “koka”, kas ir visai tuvs tradicionālajam institucionālismam, zari) sastāvdaļas.

Šajā darbā piedāvātās ievirzes īpatnība ir tāda, ka ekonomiskās uzvedības raksturojumi, kas neoklasiskajā teorijā tiek saprasti kā konstanti, šeit tiek aplūkoti kā mainīgi, un mainīgums prasa institucionālu analīzi. Te nav runa par konstantēm, ko par tādām netieši pieņem gan gandrīz visi neoklasiskās ievirzes pārstāvji, gan arī ekonomiskās zinātnes “maģistrālā virziena” (mainstream economics) pārstāvji kopumā.

Pie tādām konstantēm, mūsuprāt, pieder sekojoši ekonomiskās uzvedības raksturojumi.

A) Pilnīgs lietderīgums. Neoklasiskajā teorijā parasti pieņem, ka darbojošās personas lēmumus pieņem izskatot visus ieguvumus un zaudējumus par katru no iespējamiem izvēles variantiem. Tādējādi viņi pilnībā ņem vērā esošos ierobežojumus un iespējas. Iznākumā viņi izvēlas optimālu lēmumu. Tāpēc pilnīgs lietderīgums nozīmē optimizāciju. Uz šā priekšnosacījuma pamatojas visa mūsdienu ekonomikas teorija, kas iekļaujas “maģistrālā virziena” ietvaros. Šādā (ideālā) gadījumā konstante ir lietderīguma pilnīgums, tā augstākā pakāpe: vērā tiek ņemti visi visu iespējamo izvēles variantu raksturojumi.

Par zināmu atkāpi no šā priekšnosacījuma ir kļuvusi ierobežota lietderīguma koncepcija. Tā tika izstrādāta tradicionālā institucionālisma un uzvedības ekonomiskās teorijas ietvaros, bet “maģistrālā virziena” ietvaros to ieviesa O.Viljamsons (Oliver Eaton Williamson) 1970-o gadu vidū.

Runa ir par to, ka cilvēku skaitļošanas un izziņas iespējas ir ierobežotas, tāpēc lemjot viņi nespēj ņemt vērā visus ierobežojumus un iespējas. Tomēr “pētot” ierobežoto variantu apjomu, viņi tomēr optimizē.

B) Vienkārša sekošana personīgam izdevīgumam.

Neoklasiskajā teorijā parasti pieņem, ka katra darbojošies persona seko savam personīgam izdevīgumam (ir savtīga), bet pie tam nepārkāpj tiesiskas un morālas normas. Atkāpe no šīs konstantes ir O.Viljamsona ieteiktā (un mūsu attīstītā) oportūnisma koncepcija, par ko būs runa nākošajā nodaļā.

Tālāk – par konstantēm, no kurām neoklasiķi saskaņā ar mums zināmo nekad nav atkāpušies.

C) Normāls nākotnes novērtējums.

Neoklasiskajā teorijā parasti pieņem, ka katra darbības persona tagadni vērtē augstāk kā nākotni, kas izpaužas patreizējo prioritāšu pozitīvā normā. Tomēr ekonomiskie notikumi (naudas, preču, resursu, aktīvu plūsmas) viņam tomēr vērtīgi ir. Abi šie priekšnosacījumi izpaužas principā, ka darbības persona diskontē nākotnes mainīgos pēc pozitīvas un nemainīgas diskonta likmes (normas).

D) Pieņēmumu neatkarīgums no ierobežojumiem.

Neoklasiskajā teorijā parasti pieņem, ka katra darbojošies persona savus pieņēmumus veido patstāvīgi, un tie nav atkarīgi no ierobežojumiem, ne finanšu, ne sociāliem. Vienkāršākais piemērs – patērētāju uzvedības modelis, kurā vienaldzības līknes un budžeta ierobežojuma līniju nosaka pilnīgi dažādi faktori.

E) Gaidu autonomija.

Mūsdienu neoklasiskajā teorijā izmanto saprātīgu gaidu hipotēzi – ka katra darbības persona formulē savas gaidas, patstāvīgi apkopojot, apstrādājot un pielietojot visu pieejamo informāciju. No tā seko, ka arī katras darbības personas gaidas nav atkarīgas no citu darbības personu gaidām.

F) Personīga atbildība.

Mūsdienu neoklasiskajā teorijā pieņem, ka katra darbības persona tiecas uz iespējami precīzu un pilnīgu savu saistību pret citām darbības personām izpildi. Mūsuprāt, ir lietderīgi pēdējās trīs konstantes apvienot zem termina “uzvedības patstāvība”. Citiem vārdiem, darbības personas uzvedība uzrāda “uzvedības patstāvību” tad, ja tās prioritātes nav atkarīgas no ierobežojumiem, gaidas veidojas autonomi, un pildot savas saistības tā rīkojas personīgi atbildīgi.

Tieši šādi raksturojumi veido mūsdienīgu neoklasisku “ekonomiskā cilvēka – Homo Economicus” skaidrojumu.

Mēs pieņemam, ka pareizam “pēcpadomju krievijiešu” ekonomiskās uzvedības skaidrojumam neviens no aprakstītajiem raksturojumiem nav izmantojums. Mums šķiet, ka sniegt tādu aprakstu var, atsakoties no šiem priekšnosacījumiem. Tāda atteikšanās nozīmē tieši to, ka aprakstītās ekonomiskās uzvedības konstantes tiek aplūkotas kā mainīgas.

2. Pazemināts saprātīguma, lietderīguma līmenis

Cilvēki pilnīgi lietderīgi uzvedas tikai neoklasiskajā ekonomikas teorijā. Heterodoksālās teorijās, kā arī īstajā dzīvē lietderīgums bieži ir nepilnīgs. Mēs (sekojot H.Leibensteinam) pazeminātu lietderīguma pakāpi skaidrojam kā zemu noslieci uz “aprēķināšanu”, uz iespējamo ieguvumu un zaudējumu no pieņemamiem lēmumiem “izskaitļošanu”. “Netiekšanos uz aprēķināšanu” varbūt nosaka vai nu šādu aprēķinu apgrūtinoši cēloņi, vai arī aprēķinu vajadzību atceļoši cēloņi (pirmkārt, trūkstot saiknei starp pūliņiem un iznākumu).

Uz pirmo cēloņu grupu mēs attiecinām “ārējus informācijas ierobežojumus”. Ar to saprotam informācijas nepietiekamību (nākotnes nenosakāmību), vai tās milzīgu apjomu, vai sarežģītību.

Uz otro cēloņu grupu attiecinām faktorus, ko nosaka noteiktā valstī pastāvējusi iepriekšējo ekonomisko sistēmu īpatnība, kā arī dažādi ārpus ekonomikas esoši, piemēram, dabas-ģeogrāfijas un kultūras rakstura faktori.

Te jāņem vērā, ka visi šie faktori var mijiedarboties.

Vispirms aplūkosim “ārēju informācijas ierobežojumu” lomu. Vispārīgi tverot, jebkuras ekonomikas “pārejas stāvoklis” norāda uz tās institucionālās vides mainīgumu. Iepriekšējai ekonomiskajai sistēmai raksturīgie iedibinājumi sagrūst, to vietu ieņem jaunai sistēmai raksturīgi. Tātad pārejas ekonomika ir ekonomika ar mainīgu institucionālo vidi.

Kā tāda vide ietekmē “ārējus informācijas ierobežojumus”? Atbilde acīmredzama – slikti, tajā ziņā, ka krasas institucionālas pārmaiņas palielina nākotnes nenosakāmību un informācijas sarežģītību.

Pirmkārt, krasas pārmaiņas institucionālajā vidē spēcīgi apgrūtina saimniekotājiem paredzēt gan citu darbības personu rīcību un reakciju, gan sagaidāmo ekonomisko situāciju kopumā. Īsāk – nākotnes nenosakāmības pakāpe “pārejas” gaitā pieaug un sāk mazināties tikai, kad jaunā veida institūti jau lielā mērā noformējušies. Apgalvojumi par krasu nākotnes nenoteiktības palielināšanos Krievijas pārejas ekonomikā jau sen ir vispāratzīti un neprasa nekādus pierādījumus. Tomēr svarīgi ir tas, ka tāds pieaugums nopietna ekonomiskās uzvedības lietderīguma ierobežotāja lomā iestājās 1990-ajos gados.

Vispārīgi ņemot, šie raksturojumi pareizai īstenībā pastāvošu darbības personu īstās uzvedības izpratnei nav izmantojami arī Rietumu valstīs. Turklāt, kā mēs uzskatām, “pēcpadomju krievijiešu” uzvedība no neoklasiskā “Homo Economicus” modeļa atšķiras vēl vairāk. Katrā ziņā šajā darbā piedāvātais iztirzājums ir vērsts uz “cilvēka teorētiskā modeļa” veidošanu, tas ir, alternatīva neoklasiskās ievirzes ietvaros izstrādāta modeļa veidošanu.

Otrkārt, pārejā uz jauna veida ekonomisku sistēmu saimnieciskajiem subjektiem nākas sadurties ar tādu informāciju, ar kādu iepriekš nekad nav bijusi darīšana. Spilgts piemērs ir fondu tirgu veidošanās pārejas ekonomikā. Cilvēku uzvedība tādos tirgos pirmajos “pārejas” gados nevarēja būt lietderīga, jo saimnieciskie subjekti sadūrās ar tiem pavisam jaunu informāciju – plānveida saimniekošanā taču tādu tirgu nebija.

Kompāniju-vērtspapīru izlaidēju bilances analīze, sakara starp makroekonomisko situāciju un konjunktūru fondu tirgū izpratne – tādas lietas “pāreju” sākušās ekonomikās bija ārpus fondu tirgus dalībnieku sajēgas. Tāpēc šo tirgu sabrukumi Krievijā, Albānijā un dažās citās “pārejas ekonomikas” valstīs bija likumsakarīgi.

Vēl viens “informācijas sarežģītības” pieauguma piemērs ir patēriņa tirgi. Gadu desmitiem Krievijas patērētāji bija dzīvojuši daudzu pirmās nepieciešamības preču iztrūkumā, un nu pēkšņi saduras ar desmitiem un simtiem (ja ne tūkstošiem) līdz šim nezināmu pārtikas, apģērbu, apavu, sadzīves tehnikas utml. daudzveidību. Skaidrs, ka tas ir informācijas sarežģītības (arī apjomīguma) gadījums. Pieņemt pilnīgi lietderīgus lēmumus tādos apstākļos ir neiespējami (lieki teikt, ka Latvijā šī informācijas sarežģītība izrādījās (ja ne tika organizēta) hiperizdevīga blēžiem, miniet, kādiem. Un nav jau beigusies. I.L.).

Kopumā, Krievijas pārejas ekonomika bija raksturīga, vismaz 1990-ajos gados, ar ļoti augstu informācijas sarežģītību (arī apjomīgumu) un nākotnes nenosakāmību, kas nežēlīgi ierobežoja saimniecisko subjektu uzvedības lietderīgumu.

Citu aprēķiniskas optimizācijas nevajadzīgumu nosakošu faktu vidū vispirms jāizceļ plānveida sociālisma ekonomiskās sistēmas ietekme. Ar centralizēto plānveida ekonomiku padomju vara lielā mērā atsita vēlēšanos būt apdomīgam, taupīgam, aprēķinātājam, tas ir, lietderīgam un personīgi ekonomiski neatkarīgam. No vienas puses tā padomju cilvēkam garantēja kaut kādu minimālu labumu komplektu neatkarīgi no viņa pūliņiem (bet uzņēmumi vispār bija maigos budžeta ierobežojumos), no otras puses, tā neļāva likumīgā veidā uzlabot materiālo labklājību virs noteikta līmeņa. Tāda valsts aizbildniecība vairumā padomju iedzīvotāju iepotēja liekēdības attieksmi un lietderīgu uzvedību padarīja bezjēdzīgu. Tā padomju varai izdevās radīt “jauno sociālistisko cilvēku, Homo Soveticus”, pie kam lielākā mērā, kā tas izdevās Austrumeiropas valstu valdībām, kur lietderīgumam kaitējošā plānveida saimniekošanas sistēma pastāvēja divreiz īsāku laiku.

Pie citiem “ievirzes trūkuma uz lietderīgumu” cēloņiem var pieskaitīt dabas-ģeogrāfisko vidi: agrāk biežās neražas lauku apvidos veicināja pūļu un iznākuma atrautību. “Krievu viduslaiku dabas-ģeogrāfiskā vide būtu jāraksturo kā saskriešanas-komunāla, tas ir, tāda, kas izraisa ražošanas aritmiju un prasa kolektīvu piepūli vienpersoniskā vadībā” [Латов Ю.В. Власть-собственность в средневековой России // Экономический вестник Ростовского государственного университета. 2004. — 2 (No 4). — С. 111–133.]. Ar urbanizāciju šis faktors savu nozīmi zaudēja, un diez vai zemais “Homo Post-Soveticus” lietderīguma līmenis ir vērā ņemami saistīts ar to. Tomēr pats šis faktors, domājams, ir viens no svarīgākajiem valsts aizbildnieciskuma, kā arī “kolektīvisma” cēloņiem. Ar “kolektīvismu” šeit saprotam atsevišķa indivīda interešu pakļaušanu kopumam (kopienai, tautai utml. – turpat). Šim aspektam ir svarīga loma kā uzvedības nepatstāvīguma cēlonim.

3. Oportūnisms

Viens no vadošajiem jaunajiem institucionālistiem O.Viljamsons oportūnismu ir definējis kā “dzīšanās personīga izdevīguma labā nevairoties no blēdīšanās”, kā ārkārtīgi augstu sekošanas personīgām interesēm pakāpi. Šāda izpratne šādu (radikālu – I.L.) oportūnismu pretstata “parastai sekošanai personīgam izdevīgumam”. Parasto O.Viljamsons definē kā tādu uzvedību, kad “saimniecisks subjekts tiecas pēc personīga izdevīguma, neierobežojot citu subjektu tiesības, tomēr nerūpējoties par pārējo izdevīgumu”. Gandrīz visā ekonomikas teorijā (ne tikai neoklasiskajā) klusībā ir ticis pieņemts tieši šāds cilvēka uzvedības raksturojums. Mūsuprāt, šeit ir svarīgi, ka dzīšanās pēc personīga izdevīguma pakāpe, tāpat kā saprātīguma pakāpe, var būt mainīga. Oportūnisma pakāpe var būt mainīga (lai gan O.Viljamsons un viņa sekotāji par to nav rakstījuši).

Mēs pieņemam, ka oportūnisma pakāpi nosaka institucionāli faktori, pie kam tā šo faktoru grupa, kas saistās ar valsts uzvedību. Šeit domājam pirmkārt to, kādā mērā valsts pilda savu institucionālo uzdevumu, kas saistīts ar līgumu aizsardzību, un otrkārt, kādu sabiedrisko ideoloģiju tā veido (vai ir izveidojusi).

Ja valsts iedarbīgi aizsargā līgumus, sodot to pārkāpējus, ja veido sabiedrisko ideoloģiju veicinot godīgu radošu darbu, ja tā izsit no galvām kāri “blēdīties” un ir labvēlīga “darbarūķiem”, tad oportūnisma pakāpe būs zema. Darbojošām personām nebūs ne mudinājumu, ne iespēju “pārmērīgi dzīties pēc savām personīgām interesēm”. Diemžēl pēcpadomju Krievijā (arī Latvijā – I.L.) viss ir noticis un notiek citādi. Mēs apgalvojam, ka pēcpadomju Krievijas valsts ir raksturīga ar institucionālu neadekvātumu, tas ir, ar nespēju vai nevēlēšanos pildīt savus galvenos institucionālos uzdevumus, pirmkārt, nevainojamas līgumu sistēmas nodrošinājumu.

Pirmkārt, pēcpadomju Krievijas valsts ir galēji slikti aizsargājusi līgumus. Lielā mērā tās ir neattīstītas tiesu-likumdošanas sistēmas un Krievijai tradicionālās izpildvaras kundzības pār pārējām varām sekas. Piemēram, likumu ieviešanas, īstenošanas mehānisma definējuma neesamība, likumu izpildes neiespējamība, formulējumu miglainība likumu tekstos, likumu savstarpēja neatbilstība un “juridiski tukšumi” (piem., norāde kādā likumā uz neesošu likumu. Latvijas gadījumā, manuprāt, ir arī tīši ļaunprātīgi ielobēti likumu caurumi, lasiet “Tiesāšanās kā ķēķis”), Krievijā īpaši 1990-ajos gados. Bez tam pati Krievijas valsts ir nereti pārkāpusi savas saistības līgumos, kuros kā puse piedalījusies.

Otrkārt, pēcpadomju Krievijas valsts ir veicinājusi tādas sabiedriskās ideoloģijas veidošanos, kas veicina oportūnistisku uzvedību. Lai tiktu ar to skaidrībā, vispirms ir jādefinē. Ar sabiedrisko ideoloģiju mēs saprotam sabiedrības mērķu un prioritāšu sistēmu, kas ievērojami ietekmē atsevišķu saimniecisku subjektu mērķus un prioritātes. Savukārt pati sabiedriskā ideoloģija atrodas sarežģītās savstarpējās attiecībās ar neformāliem spēles noteikumiem un milzīgā mērā ietekmē cilvēku uzvedību, sākot ar sekošanu personīgām interesēm un beidzot ar makroekonomiskiem lēmumiem (kā nosliece uz uzkrāšanu).

Ekonomikas vēsturē kā sabiedriskās ideoloģijas ekonomiskās lomas piemēru var izdalīt kapitālisma attīstības posmu virknē protestantu valstu 17-19.gs. – pirmkārt, ASV un Šveicē, kur pārsvarā bija galēji puritānisku sektu ētika – “puritāniskā ētika”. Tās būtība bija “pasaulīgā askētisma” ideoloģija: iespējami liela devuma ražošanas jomā (spēcīgs visu veidu darba patēriņš, tostarp uzņēmējdarbības, straujas kapitāla uzkrāšanas) un stingru ierobežojumu patēriņa jomā apvienojums (samērā niecīgs patēriņa apjoms un maz atpūtai atvēlēta laika). Vienlaikus šāda ētika veicināja godīgu uzvedību saimnieciskajā dzīvē un iespējami lielu atbildību līgumsaistību ievērošanā. Tā puritāniskā ētika nodrošināja ļoti lielu mudinājumu uz darbu, uzņēmējdarbību, uzkrāšanu un investēšanu, kas ļoti labvēlīgi ietekmēja ekonomikas izaugsmi un rietumu kapitālisma kā iedarbīgas ekonomiskas sistēmas iedibināšanos kopumā. Vēl viens sabiedriskās ideoloģijas jaudīgas ietekmes uz ekonomisko uzvedību piemērs ir komunistiskā ideoloģija PSRS un dažās citās 20.gs. totalitārās valstīs. Nešaubīgi, līdztekus neiedomājami nežēlīgajiem valstiskas piespiešanas paņēmieniem un resursu pārpilnībai, viens no PSRS ātras ekonomiskās attīstības cēloņiem 1920-1950-ajos gados (mēģiniet iztēloties, cik zemu tā bijusi pēc revolūcijas – I.L.) bija staļiniskā ideoloģija, kas darbu aplūkoja kā “goda, pašaizliedzības un varonības lietu”. Tādējādi padomju ekonomika šajā posmā izcēlās ar ļoti augstu “darba/atpūtas attiecības” pakāpi un izvairīšanās iespēju neesamību, kas nešaubīgi veicināja saimniecisko attīstību.

No otras puses, attīstības palēnināšanos 1970-1980-ajos gados zināmā mērā izraisīja liekēdības un izvairīšanās no saspringta darba noslieču izpausmes padomju ideoloģijā – tas iemiesojās visiem zināmajā izteicienā: “viņi izliekas, ka mums maksā par to, ka mēs izliekamies, ka strādājam”.

Mūsuprāt, arī 1990-o gadu dramatiskie notikumi lielākās bijušās PSRS daļas – Krievijas ekonomikā lielā mērā ir izskaidrojami ar grupu uzvedības īpatnībām, kas saistītas ar sabiedrisko ideoloģiju. Lieta tāda, ka 1980-1990-o gadu mijā, PSRS sabrukuma un Krievijas kā valsts ar tirgus ekonomiku veidošanās laikā, valstī notika radikāla sabiedriskās ideoloģijas nomaiņa. Komunistiskās vērtības tika strauji “novāktas”. Izveidojās ideoloģisks vakuums. To strauji aizpildīja it kā “buržuāzisko vērtību” mežonīga propaganda valsts plašsaziņas līdzekļos, precīzāk, straujas tūlītējas iedzīvošanās bagātībā par katru cenu, dārgu prestižu preču patēriņa un kopumā “skaistas dzīves” propaganda. Rosīgi caur visiem plašsaziņas līdzekļiem ieviestā jaunā sabiedriskā ideoloģija – “skaistā dzīve” – spēcīgi ietekmēja vairuma Krievijas ekonomikas subjektu mērķus un prioritātes. Par tādas sabiedriskās ideoloģijas aptverošāko iznākumu kļuva vispārēja godīga produktīva darba nicinājums (naudas taisīšana kā iegūšanas elitārā pakāpe – I.L.). “Darbazirgi” tika nostādīti izstumto situācijā. Izveidojās nebijis stāvoklis, kad sabiedrisku atzinību sāka saņemt tie subjekti, kuri savā saimnieciskajā darbībā neslēpti pārkāpa formālos spēles noteikumus, tas ir, ēnu ekonomikas darboņi, īpaši to noziedzīgā daļa. Par “dienas varoņiem” kļuva prostitūtas, finanšu spekulanti, ja ne pēdīgie bandīti. Bet tie, kuri nekļuva tieši par “noziedzīgiem elementiem”, saņēma lielus mudinājumus oportūniskai uzvedībai.

6. Slēdziens

Kopumā secinām, ka uz 21.gs. sākumu izveidojušies pēcpadomju krievijiešu uzvedības stereotipi un normas neatbilst efektīvas tirgus ekonomikas formāliem iedibinājumiem. Tie neveicina iedarbīgu un lietderīgu lēmumpieņemšanu, likumu un līgumu pildīšanu, godīgumu saimnieciskās attiecībās, ražošanu, kas būtu vērsta uz ilglaicīgu labumu.

Raksturīgs “Homo Post-Soveticus” ir darbonis ar zemu lietderīguma pakāpi, augstu dzīšanās pēc personīgiem ieguvumiem līmeni, tuvredzību ieguldījumu ziņā un uzvedības patstāvīguma trūkumu.

Šīs īpašības nosaka un pastiprina cita citu. Zināms izņēmums ir vien tieša sakarība starp oportūnismu un uzvedības patstāvīguma trūkumu: pēdējais diez vai ved uz vērā ņemamu oportūnismu, kas paredz personīgo interešu pretstatīšanu kolektīvajām. Turpretim tuvredzība ieguldījumu ziņā un pazemināts lietderīguma līmenis “darbojoties kopā” rada savietojamību starp oportūnismu un uzvedības patstāvīguma trūkumu.

Iznākumā raksturīga “Homo Post-Soveticus” pieņemti lēmumi mikrolīmenī noved pie nesekmīgas resursu iesaistes, bet makrolīmenī pie zemām vai krītošām investīcijām pamatkapitālā un cilvēku kapitālā, kā arī pie tehnoloģiskas stagnācijas (jeb tehnoloģiska pagrimuma).

Jāuzsver sekojošais. Mikro- un makroekonomiskie modeļi, ko radījuši ekonomiskās zinātnes galvenie virzieni, diez vai noder atsevišķu tirgu, gan arī tautsaimniecības kopumā iztirzāšanai, ja šajos tirgos un šajā ekonomikā darbojas personas ar “Homo Post-Soveticus” raksturīgu uzvedību. Te nepieciešami modeļi, kas ņem vērā vienlaicīgu nelietderīguma, oportūnisma un nepatstāvīguma līdzāspastāvēšanu.

Bez tam, visi aprakstītie uzvedības raksturojumi tādā vai citādā pakāpē noved pie dalīšanās “savējos un svešajos” un tātad pie saimniecisko attiecību saskaņojuma caur ģimeņu-klanu saiknēm (nevis caur bezpersonisku tirgus noteiktu apmaiņu). Iznākumā ekonomika pārvēršas par noslēgtu lokālu attiecību un grupējumu komplektu. Savstarpējas uzticības pakāpe starp darbības personām tādā ekonomikā ļoti pazeminās un, atbilstoši, tāda saimniekošana ir raksturīga ar zemu “caurspīdīguma” pakāpi.

Tādu ekonomisko sistēmu ir loģiski saukt par “ģimeņu-klanu” sistēmu – pretstatā “tirgus” sistēmai.

Minētās īpatnības traucē inovāciju izplatību, tehnisko attīstību un galu galā spēcīgu ekonomikas izaugsmi.

Kopumā “ģimeņu-klanu kapitālisms” ir lemts ekonomiskai stagnācijai un atpalikšanai no “normāla tirgus kapitālisma” – kā nelabvēlīgas institucionālas vides sekām. Viens no tādas vides svarīgākajiem aspektiem ir tieši šajā darbā aplūkotie vidi veidojošie darbojošos personu uzvedības stereotipi un normas.

Galvenais praktiskais secinājums ir tāds, ka IZIET UZ STRAUJAS UN NOTURĪGAS EKONOMISKĀS IZAUGSMES CEĻA IESPĒJAMS TIKAI, IZMAINOT APLŪKOTOS EKONOMISKĀS UZVEDĪBAS RAKSTUROJUMUS. UN TAS NAV IESPĒJAMS BEZ VALSTS VARAS INSTITUCIONĀLĀ NEADEKVĀTUMA PĀRVARĒŠANAS.

Varbūt ir zināms pamats apgalvot, ka papildus visi šie raksturojumi ir savstarpēji saistīti ar nabadzību kā “Homo Post-Soveticus” ekonomiskās kultūras tipu. Tomēr šis aspekts prasa sīkāku izpēti. (Skat. Розмаинский И.В. Бедность как часть экономической ментальности субъектов постсоветской экономики в 1990-е годы. — 2003.

http://te.sfedu.ru/evjur/data/2007/journal5_1.pdf#page=69

Advertisements

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s

This site uses Akismet to reduce spam. Learn how your comment data is processed.