Merkeles vai Vācijas, vai Eiropas traģēdija. Michael Mastrantuono. 2016. Bernd Ulrich. DIE ZEIT 2018

(Vācijas traģēdija un Latvija, Merkele un ģeopolitika, kultūrmarksisms. Rietumu civilizācijas sabrukums. Izcilas spējas un vācu tautas nodevība, fiziķe, kas apprecējusies ar vācu studentu Maskavā, pašizglītība? politikā.



Austrumvācu komjaunietes

Arī Angela Dorothea Kasner, Horst’a Kasner’a, Polijā dzimuša Horst Kazmierczak meita. „Raumenergie“. 8.09.2013: “der Krieg der Juden gegen Deutschland ist unendlich, und die polnische Jüdin Anjela Kazmierzak, besser bekannt als Angela Merkel CDU führt diesen Krieg GEGEN DAS DEUTSCHE VOLK”

Vēl 1989.gada septembrī Merkele teica: “Ja mēs reformēsim GDR, tā nebūs Federālās Republikas izteiksmē.”)

MERKELES PROBLĒMA: NIHILISMSMichael Mastrantuono. 2016. gada 14. marts

Kultūrmarksisma sinonīms ir nihilisms, un tas ved uz nekurieni, ar pašiznīcināšanos un neatlaidīgu lepnību labo nomainot ar ļauno.
Eiropa un tās tautas ir briesmās! Tad jau labāk ES atlaist atsevišķās valstīs, lai kā nebūt izdzīvo un pārorganizē aizsardzību tiešā eiropeiskā sadarbībā.

Ceru, ka vācu tauta – tāpat kā vairums apdraudēto Eiropas iedzīvotāju – nekavējoties apjēgs, cik neatliekami ir jāsūta mājās šī maldinošā Eirointeliģence un jānomaina ar īstiem patriotiskiem vadītājiem.

Man ir izveidojusies spēcīga sajūta, ka Merkelei ir nepiepildīti sapņi!
Merkele visai labi pazīst Itāliju.
Ja Vācijai tiešām pietrūka miljoniem nabagu un bezdarbnieku – tomēr joprojām izglītotu – jaunu cilvēku, viņa varēja visaugstākajā mērā sajaukt divas tautas. Dienviditālijā dzīvo papilnam tādu, kas māti un tēvu atstāj virs 30 un pat 40 gadiem; tagad pat šur tur Milānā, Turīnā un Venēcijā. Bet nēēē… ar to nepietiek … jo tad tautu maisījums nebūtu pietiekami eksotisks!

Merkeles kundze… jūs vairāk kā jebkurš cits vadītājs, esat Eiropu pārvērtusi par ne-tēvzemi … par uzkarsētu, nežēlīgu un tiepīgu pamāti…
Dēļ neviendabīgas sajaukšanas Eiropa ir nopietnos nāves draudos… kamēr eiropiešu puišiem samazinās iespējas strādāt un apprecēties… pat ja to gribētu.

Merkeles kundze nav liels balsts un mudinājums uz jau novārdzināto un bezcerīgo Eiropas vīriešu vīrišķību un pašpaļāvību.

Pāvests Francisks teic, ka Eiropa ir veca un tai vajadzīga svaiga cilvēce…
Kāds šādai retorikai, var būt pilnvarojums, kad ES vadītāji nespēj nodarbināt paši savu vietējo jaunatni un piedāvāt iespējas apprecēties un izveidot ģimeni?

Pierādījums, ka ES un Merkeles kundze ir iesaistīta ģeopolitiskā projektā pret Eiropas tautām, ir klajš.

Merkeles kundzi vajadzētu no jauna pārliecināt, ka medusmēnesim nesekos tāda pat eksotika kā viņas sapņi. Dienvideiropieši jau pamet Eiropu uz neatgriešanos, bet ziemeļnieki drīz varētu būt spiesti darīt tāpat.
Ja Merkeles (un līdzīgo) sapņi ir “Tūkstoš un viena nakts”, viņai drīz būs lērums eksotisku murgu.

https://plus.google.com/+MichaelMastrantuono/posts/RLdmv42v54Q

Angela Merkele: laiks iet? Bernd Ulrich. DIE ZEIT Nr. 27/2018, 28

Kad Angela Merkele atkāpsies, starp vāciešiem un īstenību vairs nepaliek nekas. Viņa tam nav īsti gatava.

Labākajā gadījumā mēs jau sākam atkal pēc viņas ilgoties. Pēc šīs stiprās sievietes, šīs neatdarināmās politiķes un lielās kancleres. Jo viņas vara sliecas uz galu, vēlākais, kad viņa divu gadu laikā kristīgo demokrātu savienības partijas kongresā atteiksies no tālākas kandidēšanas. Bet varbūt jau daudz agrāk. Nākošnedēļ vai kaut kā tā.

Kas zaudē, tas uz sevi pievelk ne tikai apsmieklu, tas vienmēr ir arī parādā. Tā to katrā ziņā redz politiskā publika, kas par likteni parasti zināt negrib, ar neizbēgamo rīkojas negribīgi, jo gudrākie nav iespējami, bet uz pazemību spiediens ir. Taču šajā gadījumā ir kas vairāk: tikai ja nav republikas krīze, bet pirmkārt VIŅAS krīze, tikai ja tā atkarīga no VIŅAS kļūdām, nevis kāda vēsturiska stāvokļa, kurā pareizi izrīkoties vairs nevar un vēl grūtāk atrisināt, ja vien iespējams iztēloties, ka kāds cits ar mazāk vai kaut vai citām kļūdām to nešaubīgi darītu labāk – tikai tad Vācija varētu beidzot atkal mierīgi snaust.

un vēss ir rietumvējš

Tādējādi šī varas kundze būs izdarījusi kautko izšķiroši nepareizu. Kas tas varētu būt?

Varbūt viņai nevajadzēja vēlreiz stāties ierindā, kā tagad saka daudzi? 2016.gada beigās, kad Merkele izšķīrās izturēt spēcīgu iekšējo pretestību, pasaule izskatījās šādi: Tramps ir ceļā uz mērķi, Marina Le Pena sāk uzbrukumu, briti ir atdalīšanās ceļā. Tādā situācijā rietumu varenākās kundzes varas atmešana no sevis noteikti tiktu skaidrota kā bēgšana – vien sava politiskā bioritma labad. Bez tam Angela Merkele ar nepasludinātu Vācijas robežu atvēršanu 2015.gada septembrī bija uzņēmusies demokrātiskas parādsaistības, kas kliedza pēc papildus noregulējuma federālās vēlēšanās. Tātad tā nevarēja būt kļūda.

Un pats 2015.gada septembra lēmums. Vai tā nebija Angelas Merkeles lielākā, liktenīgā kļūda?

Tas tagad tā var būt, jo viss, kas kopš tā laika gājis greizi, acīs duras katram, kamēr pretēja lēmuma iespējamās sekas zūd pieņēmumu miglā. Cik ilgi varēja robežas turēt slēgtas? Vai Lejasbavārijā būtu sākušās medības? Vai visa Eiropa nerādītu ar pirkstu uz cietsirdīgo nenovīdīgo Vāciju? Un ja tajā laikā vāciešu līdzjūtības spēja nebūtu pārslogota, bet gatavība uz cietsirdību pilnībā uzkarsusi, kur šī valsts būtu tagad?

Būtu, nebūtu, ja: mēs to nezinām, mēs to nejūtam, mēs to nepieredzam. Un tieši tāpēc Merkeles lēmums šodien izskatās kā pilnīgi skaidra kļūda. Bet varbūt viss pārējais būtu bijis vēl nepareizāks.

un krēslas aizsegā

Jā, Angelas Merkeles amata laiks šajās nedēļās iet uz beigām, metafiziski, emocionāli un pēc ilgāka vai īsāka laika arī operatīvi. Bet tiem, kas patiešām vēlas šo procesu izprast, vajadzētu sākt ar viņas stiprām pusēm, ar Merķela apžilbināšanas spēju un ar jautājumu: kā no politikas attāla fiziķe no izolētās VDR dažu gadu laikā var kļūt par Vācijas valdības politisko līderi un trīs ilgstošas un trauksmainas desmitgades uzņemties vienu no lielākajām pēckara Vācijas valdīšanām (viscaur vienā līmenī ar Helmutu Kolu, kurš viņu vispirms atbalstīja un pēc tam nicināja)?

Merkele nepazemojas

brīnišķi balta migla

Kad es Angelu Merkeli pirms vairāk kā divdesmit gadiem iepazinu, vispirms ievēroju divas lietas: viņas ašo un zinātkāro prātu, kā arī viņas vienmēr klātesošo gatavību uz jokiem. Kaut ko trešo es sākumā nemanīju – nepretenciozumu, vienkārši tāpēc, ka tobrīd viņa vēl bija kāda līdz tam nesvarīga vides ministre, tātad nebija pamata izcelties un būt patmīlīgai. Taču – un šeit sākas brīnums – arī būdama kanclere savu neparasto talantu nav zaudējusi. Viņa uzvedas un sev veltī maz laika, visa enerģija ir brīva notiekošajam.

Tas varbūt ir visdziļākais viņas pārsteidzoši straujā kāpuma noslēpums, kā arī viņas vēl pārsteidzošākā neatlaidība; enerģijas saglabāšana. Merkele nepazemo, viņa neļauj sevi pazemot, viņa ir imūna pret slepenu atriebības indi; viņai nav jābaro savs ego ik dienas vai ik stundas, kā gadījās viņas priekšgājējiem; šī sieviete nesēd pastāvīgi savas taisnības tronī, no kura viņu varētu nocelt tikai ar lielām pūlēm. Pat viņas tuvākajā vidē tiek runāts par lietu, ar maz bailēm un maz tenkām. Es nekad neesmu redzējis to, ko iepriekš un citur, un Merkele neizmanto savus darbiniekus, viņa ļauj viņiem dzīvot. Arī vas attieksme pret žurnālistiem manuprāt nekad nav bijusi tik cieša, ka varētu būt nogurdinoša. Taču, diemžēl, viņa vienmēr ir taupījusi enerģiju, skaidrojot savu politiku cilvēkiem.

Vēl viena lieta, kas mani pārsteidza, bija tā, ka Merkeles metode pasaules politikā ir pirmā. Sievietes pirms tam bija bijušas. Bet ne patiesi sievišķīga politika.
Politika parasti ir saistīta ar iedomību un brutālu varu, ar gribu uzvarēt.
No Merkeles varētu mācīties: viņa ir (gandrīz) bez . Paliek tīri politika.
Merkele ir
bijusi politiskās efektivitātes brīnums vairāk nekā ceturtdaļu gadsimta. Piemēram, akmens tilts milzīgās slodzes dēļ būtu sabrucis daudz agrāk, arī Sigmar Gabriels, kurš cīnās ar sevi ik dienas un ne vienmēr uzvar. Iespējams, ka nekad agrāk spēcīgs cilvēks nav virzījis tik neaptveramu politiku tik ilgu laiku, pārvēršot tādu problēmu daudzumu risinājumos, radot no savas varas lielāku jaudu.

cik klusa gan ir pasaule

Lai saprastu, kāpēc Merkeles sistēma tagad brūk, viens ir jāpatur prātā. Neapšaubāmi, un mēs jau labi saprotam, ir skaidrs, ka kanclere ar šo hiperpolitiku savas zemes ļaudīm ir ilgi aiztaupījusi laikmeta sabrukumu, viņa to ir, mazākais, mīkstinājusi. Jo, protams, aiz viņas stāsta ir vēsture: šajos viņas trīspadsmit varas gados sākas rietumu lejupslīde un sairums, un šajā posmā cilvēce aizvien vairāk sitas pret savām ekoloģiskajām robežām.

Angela Merkele šīs vēsturiskās kustības ir atkal un atkal spējusi pārvērst sīkākās norisēs. Putina uzbrukums NATO austrumu robežai, kas ir ārdoša atbilde uz Rietumu varas mazināšanos, tika apturēts, paliekot sēdēt bezgalīgā Minskas sarunu ciklā, ko Angela Merkele savā ziņā ir apturējusi ar sēdēšanu uz vietas, ar savaldību pret tankiem.

Galveno pretrunu starp absurdo Vācijas mobilitātes kultūru un klimata aizsardzības prasībām Merkele atvirzīja Briselē (labi, tam vēl bija vajadzīga krāpnieciska programmatūra); sajauktā akciju tirgus kapitālisma sabrukumu Merkele (un Steinbrück (SPD)) apstādināja ar solījumu; sekas uz eiro tika ierobežotas vēlāk, 2015. gada vasarā, atkal nakts sēdē, pat grieķiem atļāva palikt.

Pārstiepta, nolietota, vienkārši pagalam

… un arī mūsu slimie kaimiņi …


Angela Merkele ir ietaupījusi vācieš
iem neticami daudz vēstures – atstājot tos vēsturi negribošus un vēstures nespējīgus. Šajā ziņā nav pārsteigums, ka sacelšanās pret viņu tagad nāk no provinciālisma gara, no dziļi jūtamās vēlmes būt Austrijai, Ungārijai vai Bavārijai, kļūt tik maziem, ka, lūdzu, visu lielo politiku kaut kur citur. Bērnišķa ideja par eksporta pasaules čempionu un galveno ieguvēju no kādreizējā rietumu dominējošā stāvokļa.

Visbeidzot, bija lielāka norise, ko pat Angela Merkele nespēja samazināt. Auto atgāzu provokācija uzlidoja no abām pusēm – kā krīze autorūpniecībā un arī kā netrāpīšana klimata mērķī; Krievijas veikto destabilizāciju uz Eiropas ārējām robežām austrumos un dienvidos nevar apturēt vienas nakts sēdē, bez īsti dārga bruņojuma tas neizdosies.

Un, visbeidzot, Volfganga Šoiblesnosauktaisrandiņš ar globalizāciju”: bēgļu krīze. Tad sieviete, kas mūs bija sargājusi no pasaules kaklā, ar vienu cirtienu un bez brīdinājuma valstī iesūtīja tik daudz pasaules, ka vāciešiem uzreiz aizsitās valoda, un tad iznāca rūgtākā nodevība. Tas, ka “Alternatīva Vācijai” pēc tam pārcēlās uz Vācijas parlamentu, protams, ir vairāk kā vien šīs valdības tumšā mala, tā ir radikāla republikas pārmaiņa.

Angela Merkele nekad nav solījusi vāciešiem rožu dārzu. Bet vienu viņa iestādīja.


Ar to nopietna pretruna starp Merkeles politiku un vācu mentalitāti kļuva nepanesama. Vienmēr viņa vēlēšanu kampaņās un koalīcijas nolīgumos bija atbalstījusi pakāpenisku politiku, lai tad ar neizbēgamo krīžu spēku veiktu būtiskas izmaiņas. Tā bija ar enerģētikas izmaiņām, ar eiro glābšanu, un nupat bēgļi tik izturīgi ignorē viņas vadīto federālo valdību. Ar šo rīcību šī Merkeles metodes daļa tika pārstiepta, nolietota, vienkārši pagalam.

Viņa to zināja un cerēja uz ārēju triecienu, kas palīdzētu mainīties, jo pati nevarēja to izdarīt. Trīs reizes viņa ir uzstājusi, trīs reizes vīlusies. 2017.gada Bundestāga vēlēšanu kampaņas sākumā Merkele pa pusei ar blīkšķi, pa pusei priecīgās gaidās teica, ka šī kampaņa būs atšķirīga no visām iepriekšējām kampaņām. Un patiešām Šulcs-Hipe parādīja, ka cilvēkiem vajag kaut ko pilnīgi atšķirīgu. Bet zaķapastalu partija SPD to sabojāja un strauji noveda savu vēlēšanu kampaņu līdz sabrukumam. Merkelei, kā vienmēr, nācās palikt.

Nākamā izdevība nāca no Jamaikas. Pavisam jaunā koalīcijā Merkele arī varēja kļūt citāda, varētu likvidēt plaisu starp lielo vēsturi un neliela mēroga politiku. ‘Christian Lindner’ to novērsa; vai viņam prātā bija laikmeta lūzums? – Kas zin.
Trešā un pēdējā izdevība nāca no iespējamā Eiropas ārlietu ministra, Martina Šulca. Iznākums ir zināms.
Citāda pretsēdētāja vietā Merkele ieguva dublieri, Olafu Šolcu, līdzīgi mazrunīgu kā pati, mazākais tikpat fragmentētu, pie kam cieši pārliecinātu, ka Hamburgas politika varētu būt labs paraugs Vācijas politikai un, dabiski, pasaules politikai. Tā bija un ir – Angela Merkele tika un palika ieslēgta izdzīvotā koalīcijā un pārstaipītā metodē.

Merkeles metodei nav citas liberālas alternatīvas

Laiks aiziet? Protams. Bet ne tāds. Ne kā šīs vieglprātīgās neoburšu ‘Söder, Seehofer, Dobrindt’ sacelšanās rezultāts ar viņu smagnējo mahismu.

… kur tev jāaizmirst un jāizguļ dienas vaidi


Vai rādīt stingrību, noraidīt, bloķēt, izvirzīt ultimātus? Jā – sapņos! Ir absurdi domāt, ka ļoti efektīvo Merkela metodi varētu aizstāt ar pazemības un plātības renesansi, izlēmīguma stāju un tukšiem žestiem, vai enerģiju šķērdējošu politisko stilu. Pēc Obamas seko Tramps, pēc Merkeles Söder‘s, traģēdijai seko farss? Ja CSU un tās līdzjūtēji CDU un plašsaziņas līdzekļos patiešām ir kļuvuši savādāki, viņi sapratīs, ka vārdi nav ēdami, robežas nav pilnīgi aizbarikādējamas un Merkele-Slepkava nevar uzvarēt vairākumu.

… mežs stāv melns un klusē …

Nē, pēc-Merkeles republika atrodas nevis pa labi, bet politiskā spektra pretējā pusē: Merkeles metodei nav citas liberālas alternatīvas.

Tas sākas ar CDU liberālo daļu. ‘Annegret Kramp-Karrenbauer’e, šķiet, ir Merkelei atbilstoša, bet ir arī sajūta par pārāk lielu līdzību ar ‘Ursula von der Leyen’. VPD ir baiļu paralizēta, tā ir pavadījusi Merkeles laikmetu gandrīz tikai Šrēdera laikmeta atjaunošanai, atsakoties no alternatīvas politikas ievirzes. ‘Sigmar Gabriel’a izmisuma mēģinājumi veidot politiku citādi ir vien politiska kaprīze partijas stāstā. FDP lavierē tās acīmredzami pārslogotā vadītāja vadībā, un Zaļie līdz šim neuzdrošinās veikt pasludināto lēcienu par vadošo partiju kreisajā spektrā.

 

Visiem Berlīnes galvenajiem politiķiem, ar kuriem šajā nemīlīgajā vasarā varēju runāt, bija izsmalcināti trīs gadu plāni, kuru mērķis ir regulārās vispārējās Bundestāga vēlēšanas 2021. gadā. Taču trīsgadu plāni prasa tādu regulējumu un miermīlību, ka tie gandrīz robežojas ar realitātes noliegumu. Tagad viss viņiem iet pārāk ātri.
Ja Merkele drīzumā aiziet, starp vāciešiem un īstenību nekas nepaliek. Un tam viņi nav gatavi.
Kanclere, protams, jaunus uzdevumus, kā dzirdat, atradīs; viņai jau ir diezgan daudz skaidr
u ideju. Valstī bez Merkeles, bet vēl ne tagad.
(Teksts kursīvā ir no ‘Matthias Claudius’ “Vakara dziesmas” (Abendlied))

https://www.zeit.de/2018/27/angela-merkel-kanzleramt-regierungskrise-folgen/komplettansicht

 

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com logotips

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s

This site uses Akismet to reduce spam. Learn how your comment data is processed.