NELIETĪGIE SAMARIEŠI. Mīts par brīvo tirgu un kapitālisma slepenā vēsture. Hadžūns Čangs. 2008.g. decembris

(Reālās ekonomikas ābece Katram. Īstenība pret neoliberāļu brīvā tirgus blefu. Hadžūns Čangs: “Viscaur grāmatā esmu izteicis daudzus detalizētus priekšlikumus par to, kā gan nacionālā, gan globālā politika būtu jāmaina visās jomās, lai palīdzētu nabadzīgajām valstīm attīstīties”. Autors aplūko gadījumus, kad praksē vispārpieņemtas ekonomiskās teorijas tiek maldinoši vispārinātas, lai gan mēdz būt tikai “puse no stāsta” – īstenībā neatbilst realitātei. Viņa tekstā bieži sastapsit “var būt un var nebūt pareizi; viss atkarīgs no …”. Šī grāmata “varētu būt ar virsrakstu “Ekonomika reālajā pasaulē””, Noams Čomskis.

Elektroniskās grāmatas formātā fb2 tā ir brīvi pieejama https://e-gramatas.com/arhivs/FILOSOFIJA%20UN%20PSIHOLOGIJA/Politika/Sliktie%20samariesi.(H.Changs). Latviski grāmatu tulkojis Pēteris Treijs, Dr.sc.comp. Viņa priekšvārdu papildināju ar viņa saturīgo 2009.gada rakstu ‘Kāpēc ir nelaime valstī?’. Trekninātie izcēlumi un diezgan daudzie pamanītie skenēšanas kļūdu labojumi ir mani – I.L.)

Saturs

Priekšvārds izdevumam latviešu valodā

Tulkotāja priekšvārds

Pateicības

PROLOGS. Mozambikas ekonomiskais brīnums. Kā izkļūt no nabadzības

  1.    Vēlreiz par Lexus un olīvkoku. Mīti un fakti par globalizāciju
  2.    Daniela Defo dubultā dzīve. Kā bagātās valstis kļuva bagātas?
  3.    Manam sešgadīgajam dēlam vajadzētu strādāt. Vai brīvā tirdzniecība vienmēr ir pareizā atbilde?
  4.    Soms un zilonis. Vai mums jāregulē ārzemju investīcijas?
  5.    Cilvēks ekspluatē cilvēku. Privāts uzņēmums labs, valsts uzņēmums slikts?
  6.    Windows 98 1997.gadā.. Vai “aizņemties” idejas ir slikti?
  7.    Misija neiespējama? Vai finansiālo saprātīgumu var pārspīlēt?
  8.    Zaira pret Indonēziju. Vai mums būtu jāpagriež mugura korumpētām un nedemokrātiskām valstīm?
  9.    Slinkie japāņi un zaglīgie vācieši. Vai ir kultūras, kas nespēj attīstīt ekonomiku?

EPILOGS. Sanpaulu, 2037.gada oktobris. Vai uzlabošanās ir iespējama?

Piezīmes

Paskaidrojumi

Anotācija

Hadžūna Čanga grāmatā sniegts skarbi patiess skatījums uz norisēm mūsdienu globālajā ekonomikā. ‘Sliktie samarieši’ atklāj Pasaules Bankas, Starptautiskā Valūtas fonda un Pasaules tirdzniecības organizācijas dubulto morāli.

Vārdos šīs organizācijas pauž vēlmi, lai visas valstis būtu attīstītas un pārtikušas, bet to darbi veicina attīstības valstu slīgšanu aizvien lielākā nabadzībā. Hadžūns Čangs apraksta piemērus, kā šīs organizācijas un aiz tām stāvošās bagāto valstu valdības spiež mazāk pārtikušās valstis (to vidū arī Latviju) atvērt savu ekonomiku brīvajam tirgum, kaut arī pašu kontrolētajos tirgos atbalsta protekcionismu.

Šajā grāmatā Hadžūns Čangs pierāda, ka neoliberālā politika ir izdevīga spēcīgām ekonomikām, jo neļauj starptautiskajā tirgū parādīties jauniem konkurentiem. Tās uzspiešana attīstības valstīm notiek, izmantojot trīs starptautiskas organizācijas – Pasaules Banku, Starptautisko Valūtas fondu un Pasaules tirdzniecības organizāciju, – kuras autors kopā nosaucis par Nešķīsto Trīsvienību. Tā tiek izmantota “trepju atgrūšanai”, tas ir, lai attīstības valstīm neļautu izmantot trepes (protekcionismu, subsīdijas, valdības iejaukšanos), pa kurām bagātās valstis pašas ir nokļuvušas virsotnē. Šīs negodīgās uzvedības dēļ Čangs bagātās valstis ir nosaucis par sliktajiem samariešiem (kuri nekautrējas iedzīvoties uz citu nelaimes rēķina). 2011

Par grāmatu

Grāmatas tulkotājs Pēteris Treijs, Dr. sc. comp.: Atklāti par cēloņiem, gudri par risinājumiem! Aizraujoša un asprātīga grāmata.

Jānis Ošlejs, ekonomists: Hadžūns Čangs ir Kembridžas Universitātes ekonomists, kurš pēdējos divdesmit gadus ir pētījis ar ekonomisko attīstību un globalizāciju saistītus jautājumus. Viņš ir bijis arī Pasaules Bankas, Āzijas Attīstības bankas, dažādu ANO aģentūru, kā arī Japānas, Lielbritānijas, Brazīlijas, Kanādas, Dienvidāfrikas un Venecuēlas valdību konsultants. Viņš ir publicējis daudzus rakstus un grāmatas, ieskaitot darbu ‘Atgrūžot kāpnes – attīstības stratēģija vēsturiskā perspektīvā’ (Kicking Away the Ladder – Development Strategy in Historical Perspective), kas 2003.gadā ieguva Mirdāla prēmiju un ir tulkota septiņās valodās. 2005.gadā viņš un Ričards Nelsons no Kolumbijas Universitātes saņēma Ļeontjeva prēmiju, kuras iepriekšējie laureāti ir Džons Kenets Gelbreits un Amartija Sens. Kopš 1992.gada Hadžūns Čangs ir žurnāla Cambridge Journal of Economics redkolēģijas loceklis.

Mārtiņš Vulfs, Financial Times: “Katrai ortodoksijai vajadzīgi efektīvi kritiķi: Hadžūns Čangs varbūt ir efektīvākais globalizācijas kritiķis pasaulē. Viņš nenoliedz labumus, ko attīstības valstis gūst no integrācijas pasaules ekonomikā. Taču viņš arī, balstoties uz vēstures mācībām, apgalvo, ka šīm valstīm ir jāļauj integrēties tā, kā pašas vēlas.”

Economist: “Šo lielā mērā polemisko traktātu [Čangs] papildina ar personisku pārdomu dzirkstelēm… un dažām draiskām retoriskām epizodēm.”

Noams Čomskis: “Skaidrs, dziļi informēts un atdzīvināts ar pārsteidzošām ilustrācijām, šis pētījums varētu būt ar virsrakstu “Ekonomika reālajā pasaulē””.

Glasgow Herald: “Inteliģenta un provokatīva grāmata…”

Priekšvārds izdevumam latviešu valodā

Pirmoreiz Latvijas vārdu es dzirdēju pagājušā gadsimta 70.gadu vidū, kad man bija desmit vai vienpadsmit gadu. Es dzīvoju savā dzimtajā Dienvidkorejā un lasīju slaveno stāstu bērniem ‘Resnuļi un tievuļi’ (Patafons et Filifers), ko 1930.gadā uzrakstījis franču rakstnieks Andrē Moruā. Tas ir stāsts par divu izdomātu pazemes valstu – alegoriski Francijas un Vācijas – konfliktu un tam sekojošo salabšanu. Pirmā tiek attēlota kā labu ēdienu mīlošu bezrūpīgu, tuklu ļaužu zeme, otrā – kā tievu, ar punktualitāti un efektivitāti apmātu cilvēku zeme.

Stāstā, kā atceros, ir epizode, kurā vienam no diviem galvenajiem varoņiem – brāļiem no mūsu pasaules, kas gadījuma pēc nonāk pazemes valstībā, – vecs, īgns tievuļu profesors māca pazemes pasaules ģeogrāfiju. Kad profesors zēnu kritizē par viņa sliktajām zināšanām, viņš mēģina parādīt savas ģeogrāfijas zināšanas, sakot, ka zina Latvijas, Igaunijas un Lietuvas galvaspilsētu nosaukumus.

Līdz tam nebiju neko par šīm valstīm dzirdējis, lai gan, līdzīgi šim zēnam, pats domāju, ka labi zinu ģeo­grāfiju. Mēģināju tās atrast kartē, bet tur tādu valstu nebija. Tikai, kad ieskatījos enciklopēdijā, uzzināju, ka šīs trīs Baltijas valstis pastāvējušas kā neatkarīgas valstis laikā, kad Moruā stāstu rakstīja, bet pēc Otrā pasaules kara tās anektējusi Padomju Savienība.

Nedomāju, ka kādreiz vēl kaut ko uzzināšu par šīm “spokainajām” valstīm, bet to vārdi gruzdēja manā atmiņā. “Trim Baltijas valstīm” – kā tās dēvēja mana enciklopē­dija – šķiet, ir bijis tāds pats liktenis kā manai valstij, kas tūkstošiem gadu bija cietusi no vareno kaimiņu dominē­šanas, un tās pat pēkšņi pazuda no pasaules kartes tāpat kā mana valsts 1910.gadā, kad to anektēja Japāna.

Pēc divdesmit gadiem, kad biju jauns profesors Kem­bridžā, man pagadījās klasisks ‘Resnuļu un tievuļu’ 1941.gada tulkojums angļu valodā. Grāmatas nosau­kums angļu valodā bija ‘Fattypuffs and Thinifers’. Lasot stāstu tagad, kad biju jau pieaudzis cilvēks, es sapratu, cik dziļi grāmatā tvertas politiskās alegorijas un cik smalki ir cilvēku uzvedības novērojumi – to es desmit gadu vecumā nebiju spējis uztvert.

Vēl viena lieta, kas, lasot grāmatu otrreiz, mani pārstei­dza, bija tā, ka angļu tulkojumā nebija minēta Latvija un Baltijas valstis. Epizodē, kurā zēns mēģina parādīt savas ģeogrāfijas zināšanas, ir minētas tādas valstis kā Itālija, Polija un Ungārija. Varbūt es visu biju tikai iedomājies, bet daudz ticamāks izskaidrojums ir tas, ka angļu valodas tulkotājs domāja – minēt šīs ezoteriskās valstis 40.gadu angļu bērniem būtu par daudz, tāpēc nomainīja tās ar citām, pazīstamākām valstīm. Un atkal man bija žēl, ka Baltijas valstis vienmēr nomāc lielie kaimiņi, gluži tāpat, kā tas bija noticis ar manu paša valsti.

Aptuveni pēc divdesmit gadiem vismaz viena no Bal­tijas valstīm, Latvija, atgriezās manā dzīvē – šoreiz jau nopietnākā veidā. Kad Latvija oficiāli kļuva par valsti, kuru pasaulē vissmagāk skārusi 2008.gada finanšu krīze, beidzot radās iespēja apmeklēt vienu no valstīm, kuras mani bija tik ļoti intriģējušas pirms trīsarpus desmitga­dēm. 2009.gada pavasarī mani ielūdza Stokholmas ekono­mikas skolas Rīgas filiālē nolasīt lekciju par ‘Sliktajiem samariešiem’ lekciju kursa ietvaros par godu amerikāņu radikālajam ekonomistam Andrē Gunderam Frankam.

Viena no galvenajām tēzēm ‘Sliktajos samariešos’ ir tā, ka neoliberālā regulēšanas atcelšanas, ekonomikas atvēr­šanas un privatizēšanas politika ir novedusi pie lēnākas izaugsmes, lielākas ienākumu nevienlīdzības un lielākas ekonomiskās nestabilitātes (ieskaitot arvien biežākas fi­nanšu krīzes), bet pirms ierašanās Rīgā es nesapratu, ka šī politika Latvijā ir tikusi realizēta līdz tādai galējībai. Kad uzturējos Rīgā, mans namatēvs Džefs Sommers un daudzi viņa kolēģi man stāstīja, kā Latvija īstenojusi vis­ekstremālākā veida neoliberālo politiku un tagad piedzīvo visa tā sekas. Manī izraisīja sašutumu tas, ka valsti, kura teju tikusi vaļā no vienas nepareizas ekonomiskās sistēmas (centrālās plānošanas), ko tai bija uzspiedusi dominējoša ārzemju vara (Krievija), citas dominējošas varas (Eiropas Savienība un ASV) ir ievirzījušas citā nepareizā sistēmā (neoliberālismā).

Pēc tam kad Pēteris Treijs, šīs grāmatas tulkotājs latviešu valodā, man atsūtīja materiālus angļu valodā par Latvijas ekonomikas vēsturi, par kuru es agrāk būtībā neko nezi­nāju, mans sašutums pārauga dusmās. Latvijas tagadējā ekonomika faktiski bija sagrāvusi spēkpilnas simt gadu vecas ražošanas tradīcijas. Pat Krievijas impērijas laikā Latvijā tomēr bija kaut neliela reģionāla ražošana – tur izgatavoja dzelzceļa vagonus un lauksaimniecības mašīnas. Neatkarības laikā starp abiem pasaules kariem jūsu valsts kļuva par augsto tehnoloģiju preču, kā slavenās Minox fotokameras, telefonu centrāles un lidmašīnas, ražotāju. Pat padomju valdīšanas laikā tika atzītas stiprās ražošanas tradīcijas un Latvijā attīstījās elektronikas, mašīnbūves un ķīmiskās rūpniecības nozares.

Kad Latvija atdalījās no Padomju Savienības, tā būtu varējusi rūpīgi saudzēt savu ražošanas bāzi, lai ar inteli­ģentu industriālo politiku (kuru būtībā visas mūsdienu bagātās valstis izmantoja, pirms bija pilnībā attīstījušās) sasniegtu starptautisku standartu līmeni (līdzīgi Somijai, Austrijai vai Zviedrijai). Par nelaimi, tika izvēlēta neoliberālā stratēģija, kas centrējās ap radikālu finanšu regulēša­nas atcelšanu. Kādu laiku šķita, ka šī stratēģija strādā, jo, meklējot vieglus spekulatīvus ieguvumus, ieplūda nauda no ārvalstīm, taču tam sekojošais finanšu bums, izrādījās, nebija ilgtspējīgs un noveda valsti vienā no lielākajiem miera laika ekonomikas sabrukumiem cilvēces vēsturē.

Vēl vairāk – Latvijas vērtīgā ražošanas bāze finanšu buma laikā tika smagi sagrauta, un tas nozīmē, ka ir maz kas palicis, ar ko aizvietot finanšu uzpūsto labklājības mirāžu. Paies gadi, pirms Latvija atjaunos ekonomiskās darbības, kādas piedzīvotas pirms šīs krīzes. Šajā laikā būs jāiet cauri lielām ciešanām bezdarba sagrautu dzīvju, iznīcinošu parādu nastu, atņemtu mājokļu un sabrukušu ģimeņu veidā.

‘Sliktajos samariešos’ parādīts, ka brīvā tirgus, brīvās tirdzniecības politika nav spējīga sniegt ilgstošu pārticību. Varbūt latviešiem nav vajadzīga mana grāmata, lai to saprastu, jo visa sacītā pierādījumu viņi piedzīvo paši. Tomēr es joprojām ceru, ka tā izrādīsies viņiem lietderīga, jo papildus sniedz teorētisko pamatojumu un vēsturisko pieredzi. Šī grāmata Latvijā būs noderīga visiem, kas vēlas redzēt savas zemes labāku nākotni.

Veltīta Hīdžeongai

Hadžūns Čangs, 2010.gada septembrī Kembridžā

Pateicības

Ideju uzrakstīt visiem saprotamu grāmatu par globali­zāciju un attīstību, kas būtu kritiska attiecībā uz valdošo ortodoksiju, pirmais izteica Dankans Grīns jau pirms vairākiem gadiem. Viņš mani pārliecināja, ka man ir šis tas neparasts un interesants sakāms par šiem tematiem un tādēļ tas viss jāsaliek kopā lasītāju auditorijai, kas ir daudz plašāka nekā tā, kurai es parasti rakstu. Sākot­nēji mēs taisījāmies grāmatu rakstīt kopīgi, kombinējot viņa nevalstisko organizāciju aktīvista ilggadējo pieredzi ar maniem akadēmiskajiem pētījumiem, lai radītu kaut ko tādu, kam būtu gan solīds akadēmisks pamats, gan cīņas smarža. Tad Dankans kļuva par Oxfam pētījumu vadītāju un viņam no dalības projektā bija jāatsakās lielās slodzes dēļ. Taču vēlāk, kad sāku rakstīt grāmatu viens pats, viņš ļoti laipni lasīja visas grāmatas nodaļas (bieži vairākās versijās) un deva man vērīga lasītāja komentārus gan par saturu, gan redakciju. Viņš laipni piecieta, ka es bez iepriekšēja brīdinājuma zvanīju viņam, lai izklāstītu savas idejas. Esmu viņam dziļi pateicīgs par viņa augstsirdību, gudrību un pacietību.

Kad Dankans no projekta izstājās, tas zaudēja savu dzi­nēju un kādu laiku dreifēja bez noteikta mērķa. Pats kļuvu aizņemts ar citām lietām, un, kas vēl svarīgāk, nebija viegli par mana projekta eksistenci darīt zināmu pienācīgiem izdevējiem. Tad Ričards Toije mani laipni iepazīstināja ar Aivenu Malkahiju, manu literāro aģentu. Aivens zināja kā neattīstītu pusakadēmisku traktātu pārvērst patiesi viegli lasāmā grāmatā, un iemācīja man daudzas lietas plašai auditorijai domātu grāmatu rakstīšanas mākslā. Arī viņa kolēģis Džonatans Konvejs (no Mulcahy & Viney) deva būtisku ieguldījumu projekta veidošanā.

Grāmatas formulēšanā nenovērtējamu labumu guvu no diskusijām ar Krišu Krēmeru. Viņš vienmēr ir bijis lielisks draugs, bet intelektuālā enerģija, kuru viņš iegul­dīja, palīdzot man veidot šo grāmatu, bija ārkārtīga pat pēc viņa paša augstajiem standartiem. Ričards Toije ne tikai iepazīstināja mani ar manu literāro aģentu, bet arī sniedza ļoti palīdzīgus komentārus par grāmatas vispārējo struktūru un par dažiem atsevišķiem apgalvojumiem tajā.

Dīpeks Neijers savā saspringtajā dienas kārtībā atrada laiku iziet cauri manam sākotnējam priekšlikumam un deva daudz saprātīgu komentāru.

Rakstot grāmatu, esmu guvis labumu arī no diskusijām ar Dīnu Beikeru, Džonatanu di Džonu, Barbaru Herisu-Vaitu, Pīteru Nolenu, Krišu Gabrielu Palmu, Bobu Routornu, Adžitu Singhu, Rozmariju Torpu, Džonu Toiji un Marku Veisbrotu.

Rakstot nodaļas, saņēmu derīgus komentārus no dau­dziem cilvēkiem. Mana kādreizējā līdzautore Ailīna Greibele izlasīja visas nodaļas un kalpoja par ļoti nozīmīgu atpakaļsaiti. Roberts Molteno ne tikai izlasīja visas noda­ļas un deva brīnišķīgus redakcionālus padomus, bet snie­dza arī derīgus komentārus. Pīters Bītijs, Šeilaja Fenela, Eliass Kalils, Arni Klackins, Kangkuks Lī, Kriss Palass, Ričards Šmale un Sāra Vuda lasīja dažu nodaļu agrīnās versijas un deva palīdzīgus ieteikumus.

Grāmatā nebūtu tās informācijas bagātības bez trīs ļoti spējīgu pētījumu asistentu palīdzības. Ļuba Fakrhutdinova bija vienmēr gatava sniegt palīdzību visos ar grāmatu saistītos aspektos, īpaši darbā ar datiem. Hasans Akrams “izraka” daudz brīnišķīgu vēsturisku materiālu kultūras nodaļai un tāpat deva palīdzīgus komentārus par dažām citām nodaļām. Āriena Makeiba veica lie­lisku darbu, sameklējot materiālus vairākām nodaļām, īpaši nodaļai par intelektuālā īpašuma tiesībām, par kuru viņa deva arī noderīgus komentārus. Vēlētos arī pateikties Luisam de Andradem Filho un Kenijai Pārsonai par viņu palīdzību.

Bez Random House redaktoru komandas pirmklasīgā ieguldījuma grāmata izskatītos daudz nabadzīgāka. Naidžels Vilkoksons man deva ārkārtīgi noderīgus padomus, kā uzlabot grāmatas struktūru un stāstījumu. Viņš efek­tīvi ierobežoja manu tendenci pārāk aizrauties ar sīku­miem un iemācīja, kā atklāt būtisko, nekļūstot pārāk shematiskam vai garlaicīgam.

Vēlētos pateikties arī Elizabetei Henesijai par viņas izcilo korektores darbu un Emilijai Rodesai par prasmīgo palīdzību.

Mana meita Juna un dēls Džingju neapzinoties palī­dzēja man atrast dažas no grāmatā izmantotajām būtis­kajām analoģijām. Viņi arī pacietīgi gaidīja mani atgrie­žamies no emocionālās trimdas grāmatas tapšanas beigu fāzē.

Beidzot vēlos pateikties savai sievai Hīdžeongai par viņas emocionālo un intelektuālo atbalstu. Visa grāmatas sagatavošanas un uzrakstīšanas procesa laikā viņai nācās paciest apsēstu un nepatīkamu vīru (vēl vienu reizi!). Viņa lasīja arī vairumu agrīno nodaļu un deva kodīgus komen­tārus. Hīdžeonga mēdza sūdzēties, ka es viņu izman­tojot kā intelektuālu jūrascūciņu, bet viņa ne pilnībā saprata, cik daudziem no viņas komentāriem bija izšķi­roša nozīme, ne tikai uzlabojot, bet arī veidojot manus apgalvojumus. Bez viņas šī grāmata nebūtu uzrakstīta. Es veltu grāmatu viņai.

Tulkotāja priekšvārds

Pirms Hadžūna Čanga ‘Bad Samaritans’ (Sliktie sama­rieši) nonāca grāmatas tulkotāja rokās, viņš bija lasījis Ērika Reinerta ‘How Rich Countries Got Rich … and Why Poor Countries Stay Poor’ (Kā bagātās valstis kļuva bagā­tas… un kāpēc nabadzīgās valstis paliek nabadzīgas). Šīs divas grāmatas var uzskatīt par ievērojamākajām no daudzajām neoliberālisma un globalizācijas kritizētāju publikācijām. Abu grāmatu autori ir ekonomisti, ekono­mikas vēsturnieki, abi ir cienījamas akadēmiskās karjerai plaukumā, un viņu grāmatas ir guvušas plašu ievērību un atzinību speciālistu aprindās un pasaulē vispār. Viņi abi ir bijuši daudzu valstu valdību un starptautisku organizā­ciju konsultanti. Abu autoru vārdi ir Other Canon fonda dibinātāju sarakstā, un abi pārstāv uzskatu, ka ir jāpēta “realitātes ekonomika”, nevis ekonomika, kas balstīta uz teorētiskiem pieņēmumiem.

Grāmatu atšķirības lielā mērā nosaka prasības, kādas autori ir izvirzījuši materiāla izklāsta veidam. Reinerts raksta, ka viņa grāmatas mērķis ir izskaidrot mehānis­mus, kas radījuši milzīgo plaisu starp bagātajām un naba­dzīgajām valstīm, tādā veidā, lai saturs būtu pieejams “ieinteresētam nespeciālistam”. Hadžūns Čangs izsaka pateicību savam literārajam aģentam, kas “zināja, kā neattīstītu pusakadēmisku traktātu pārvērst patiesi lasāmā grāmatā, un iemācīja daudzas lietas plašai auditorijai domātu grāmatu rakstīšanā”. Autors, bez šaubām, ir bijis talantīgs sava literārā aģenta skolnieks. Pilnībā saglabājot grāmatas satura akadēmisko vērtību, bet atsakoties no tradicionālas akadēmiska traktāta struktūras, viņam ir izdevies uzrakstīt “patiesi lasāmu grāmatu”.

Jāpiekrīt autora pārliecībai, ka ir jāveicina pēc iespējas plašākas auditorijas izglītība un izpratne valsts ekono­mikas attīstības politikas jomā. Izvēli par labu Hadžūna Čanga grāmatai veicināja arī fascinējošais Dienvidkorejas sekmīgās attīstības stāsts, kurā daudz kas sasaucas ar Lat­vijas ekonomikas attīstību laikā starp 1920. un 1940.gadu (skat. Oļģerts Krastiņš. Latvijas saimniecības vēstu­riskā pieredze 1918-1940, Rīga, 2001).

Noams Čomskis saka – grāmatas nosaukums varētu būt ‘Reālās pasaules ekonomika’, un viņam ir taisnība. Neoliberālā ekonomika balstās uz pieņēmumiem, kā eko­nomikai vajadzētu darboties, aizmirstot, ka nosacījumi, pie kuriem pieņēmumi varētu būt spēkā, reālajā pasaulē netiek izpildīti. Tādēļ īstenībā mums nemaz nevajadzētu būt pārsteigtiem, ka starp teoriju un realitāti ir dziļa plaisa, kas kļūst arvien platāka. Čangs turpretī pēta, kas noticis pagātnē, un parāda virkni būtisku atšķirību starp to, ko sludina neoliberālās brīvā tirgus ortodoksijas aiz­stāvji un kas noticis un notiek “reālajā pasaulē”.

Neoliberālie ekonomisti, balstoties uz Ādama Smita un Deivida Rikardo teorētiskajām nostādnēm, apgalvo, ka tikai kapitālisms bez valsts iejaukšanās ekonomiskajās aktivitātēs un brīvs starptautiskais tirgus spēj nodrošināt sekmīgu ekonomikas attīstību, bet lasītājs no grāmatas uzzinās, ka neoliberālisma teorija nemaz nesola atpalikušo ekonomiku attīstību un tā principā nav liekama atpali­kušas valsts attīstības politikas pamatā, jo būtībā noliedz nepieciešamību un neparedz iespējas atpalikušajai valstij veikt pasākumus, bez kuriem attīstība nav iespējama. Tas arī ir viens no iemesliem, kādēļ reālā notikumu attīstība  arvien vairāk atšķiras no neoliberālo ekonomistu paredzē­tās. Čangs parāda, ka visas mūsdienu ekonomiski attīstītās valstis, ieskaitot ASV un Lielbritāniju, ir sasniegušas pārti­cību, izmantojot valdības iejaukšanos ekonomikā, protek­cionismu un subsīdijas, un ka praktiski citu iespēju nemaz nav, lai izrautos no atpalicības un nabadzības. Ādams Smits pats ir atbalstījis savas valdības rīcību, kas bija kliedzošā pretrunā ar brīvā tirgus principiem. Turpretī neoliberā­lisma atbalstītāji šos valsts ekonomikas attīstības politikas līdzekļus nolād un pasludina ārpus likuma.

Valstu ekonomiskie panākumi nav Ādama Smita “nere­dzamās rokas” darbības rezultāts brīvā tirgus apstākļos, bet gan mērķtiecīgas valstu valdību (vai valdnieku) piekop­tās politikas rezultāts. Neoliberālās ekonomikas aizstāvji apgalvo, ka centrāli plānota ekonomika traucē attīstībai, bet Čangs pārliecinoši parāda, ka daudzu valstu nacio­nālā kopprodukta pieaugums bija daudz lielāks, pirms tās tika piespiestas atcelt valdības regulējumus ekonomikas jomā. Tāpat autors parāda, cik nepareiza ir ortodoksālā nostāja attiecībā uz valsts un privātā īpašuma ražošanas līdzekļiem, salīdzinot to ar Orvela slaveno saukli “Četras kājas labi, divas kājas slikti”.

Tajā pašā laikā Čangs dod līdzsvarotu profesionāla ekonomista vērtējumu tam, kā un kad protekcionisms un valdības iejaukšanās var radīt labumu un kad tā var kaitēt. Viņš to salīdzina ar sāls lietošanu pārtikā. Nelielā daudzumā tas ir organismam nepieciešams, mērenos dau­dzumos ievērojami uzlabo ēdiena kvalitāti un garšu, bet pārmērīga tā lietošana ir veselībai kaitīga vai pat nāvē­joša.

Lasītājam kļūst skaidrs, ka neoliberālā politika ir iz­devīga spēcīgām ekonomikām, tā neļauj starptautiskā tirgū parādīties jauniem konkurentiem. Tās uzspiešana attīstības valstīm notiek, izmantojot trīs starptautiskas organizācijas – Pasaules Banku, Starptautisko Valūtas Fondu un Pasaules tirdzniecības organizāciju, kuras autors kopā nosaucis par Nešķīsto Trīsvienību. Tā tiek izmantota “trepju atgrūšanai”, tas ir, lai attīstības valstīm neļautu izmantot trepes (protekcionismu, subsīdijas, valdības iejaukšanos), pa kurām bagātās valstis pašas ir nokļuvušas virsotnē. Šīs negodīgās uzvedības dēļ Čangs bagātās valstis ir nosaucis par sliktajiem samariešiem (kuri nekautrējas iedzīvoties uz citu nelaimes rēķina).

Tomēr jāuzsver, ka šī grāmata sniedz plašu ieskatu “reā­lās pasaules ekonomikā”, ne tikai neoliberālisma atbalstī­tāju teorijas un politikas argumentācijas atspēkojumos. Tajā aplūkoti ar cilvēku un cilvēku sabiedrību, tautu, reli­ģisko kopienu utt. uzvedību un rīcību saistīti fenomeni, kas būtiski ietekmē ekonomikas attīstību, bet kurus ir praktiski neiespējami ņemt vērā kādā vienkāršotā cilvēku sabiedrības darbības modelī, piemēram, neoliberālisma teorijā. Grāmatā aplūkota kultūras (vērtību, institūciju) loma un kā tā apkārtējo apstākļu iespaidā mainās. Lasī­tājs te atradīs interesantu vēsturisku ekskursu uzskatu attīstībā, saskaņā ar kuriem valstu un tautu ekonomisko atpalicību vai panākumus nosaka kultūras atšķirības.

Autors parāda arī, kā “bagātās valstis laika gaitā pama­zām, lai arī bieži neapzināti, ir pārrakstījušas savu vēsturi, lai to padarītu saskanīgāku ar to, kā viņi sevi redz šodien”, lai tā labāk atbilstu brīvā tirgus ekonomikas ortodoksijai un lai tā, skolā mācīta, izskatītos gandrīz kā dabaszi­nātnes, piemēram, fizika vai ķīmija, kur pamatprincipus neapšauba.

Grāmatas epilogā autors formulējis vairākus principus, kas būtu jāievēro attīstības valstu valdībām, veidojot savu valstu ekonomikas attīstības politiku. Par Eiropas Savie­nību, kur arī valdošā ideoloģija ir neoliberāla ortodoksija, Čangs klusē, atstājot paralēļu vilkšanu lasītāja ziņā.

Autora piezīmes ar bagātīgām norādēm uz avotiem grāmatas beigās tika nolemts atstāt oriģinālvalodā, jo tās galvenokārt var interesēt tikai lasītājus ar padziļinātu interesi ekonomikas attīstības jautājumos un to tulkošana varētu vairāk traucēt nekā palīdzēt šo materiālu izman­tot.

Atgriežoties pie sākumā sacītā par Hadžūna Canga grā­matas kvalitātēm, nāk prātā, ka Džons Meinards Keinss, aplūkojot nozīmīgu kāda ekonomista darbu, atzina, ka tas uzrakstīts zinātniskā valodā, “taču tas ir viscaur piesā­tināts ar lielāku kaismi, ar lielāku emocionālu nodošanos sociālajam taisnīgumam, nekā daži uzskata par zinātnie­kam piedienīgu”. Par šo grāmatu viņš varētu būt teicis kaut ko līdzīgu, un mūsu dienās, kad cilvēcīguma un taisnīguma “reitingiem” ir tendence kristies, tas ceļ šīs grāmatas vērtību.

Pēteris Treijs, Dr. sc. comp.

Pēteris Treijs: Kāpēc ir nelaime valstī? 2009 http://www.delfi.lv/aculiecinieks/news/witness/peteris-treijs-kapec-ir-nelaime-valsti.d?id=22884551

7.janvāra Domburšovā Šlesera kungs, pats negribot, izprovocēja Domburu uzdot vislabāko jautājumu, kādu vispār tajā vakarā kāds varētu uzdot: “Kāpēc ir nelaime valstī?”

Pārsteidzoši, bet neviens no uzaicinātajiem partiju pīlāriem nespēja uz šo jautājumu sniegt kaut cik saturīgu atbildi; un Šlesera kungs faktiski pat nemēģināja to darīt. Bet ja partiju vadoņiem uz šo jautājumu nav skaidras un argumentējamas atbildes, kā viņi cer pārliecināt auditoriju, ka zina kas darāms, lai no nelaimes tiktu ārā. Viņi ir kā automehāniķi kas solās salabot automašīnu, bet nesaprot, kāpēc limuzīns ir atteicis.

Pēc raidījuma vēlreiz ieskatījos Pabrika un Kristovska pārstāvēto, “jauno politisko spēku” mājas lapās un tur, kā jau bija sagaidāms, ir sarakstītas visādas labas lietas – solījums būt godīgiem un, pārējo savelkot kopā, varētu teikt, solīts sagādāt Latvijā labklājību. Pret to, protams nekas nav iebilstams, un nav nekāds brīnums, ka to pašu sola visas partijas. Tas ir pareizi un dabiski – visu politisko partiju darbības mērķim jau ir jābūt tautas labklājībai vai citiem vārdiem “bagātai valstij”, kur visiem ir darbs, labas algas, veselības aprūpe un vecumdienu nodrošinājums. Laikam jau demokrātiskās valstīs nekur nav tādu politisko partiju, kuru mērķis būtu citāds.

Cita lieta ir, kā kura partija domā cēlos mērķus sasniegt. Šajā ziņā atšķirības var būt lielas un tās arī ir saturīgu diskusiju priekšmets. Partijām jādefinē un jāpamato savas ekonomiskās politikas, jāparāda kā viņu proponētā ekonomiskā politika novedīs pie gaišā mērķa. Mūsu partiju dokumentos praktiski nekā tāda nav. Nu protams, tur ir kāds punktiņš vai teikums, kuru uz ekonomisko politiku varētu attiecināt. Piemēram, Sabiedrības citai politikai web lapā ir pausta neticība ka brīvā tirgus “neredzamā roka” viena pati visu varētu izkārtot. Tātad it kā varētu nojaust, ka partija rezervē iespēju nevadīties tikai no valdošās brīvā tirgus ortodoksijas. Taču kaut kas, ko varētu kvalificēt par ekonomisko politiku, nav atrodams. Tur ir kaut kas, lai varbūt varētu formāli atgaiņāties, ja kāds šajā sakarā uzdotu neērtus jautājumus, sak’ mums jau tas ir minēts, vai – tas jau bija tā domāts.

Rūgta patiesība ir tā, ka Latvijā pēc neatkarības atgūšanas kaut cik skaidras ekonomiskās politikas nav bijis un nav arī tagad. Un tā ir atbilde uz Dombura fundamentālo jautājumu. Bēdīgi, lai neteiktu vairāk, taču pēdējais Domburšovs vēlreiz skaidri nodemonstrēja: mūsu politiskie censoņi pat nenojēdz, ka tāda lieta kā ekonomiskā politika pastāv, un cik būtiska tā ir kontekstā ar “nelaimi valstī”. Nu labi, izmainīsim vēlēšanu likumu (tas bez šaubām ir jāmaina), būsim sekmīgāki cīņā ar korupciju, tiksim pie labiem, pieklājīgiem cilvēkiem amatos nu un tad?

Visu mūsu valdību darbības stils ir bijis un paliek būtībā kāds tas bija Padomju Latvijas laikā – tā pasīvi, bez iniciatīvas un uzdrīkstēšanās reaģēja uz Kremļa sacīto un tagad pasīvi un reizēm ar lielu pārcenšanos reaģē uz Briseles direktīvām un regulām. Tā vienmēr un visur ir “reactive” nevis “proactive”. Taču valstu sekmīgās ekonomiskās politikas vienmēr ir bijušas inovatīvas un nacionālas, (mērķtiecīgi atšķirīgas) arī tad, kad tās lielākos vilcienos atdarina kādas citas valsts “success story”, kas, bez šaubām, ir pareizi darīts.

Tiem, kas ir pazīstami ar valstu attīstības ekonomisko politiku problemātiku un interesējas par ekonomiskās domas attīstību pasaulē šajā jomā, klausoties mūsu politiķu runās, lasot viņu rakstīto, vērojot diskusijas, zūd jebkādas ilūzijas par viņu sajēgu un izglītību apspriežamajā jomā. Viņiem acīm redzot nav laika mācīties, studēt. Viņi, kā jau priekšnieki, nelasa neko garāku par lappusi. Viss, ko nevar izteikt vienā lappusē, nav priekš viņiem. Beigu beigās izglītība tiem ir tādā līmenī, ka tā viņus padara imūnus pret dziļākas jēgas ieteikumiem vai padomiem, viņi tos vienkārši nesaprot. Viņiem padomi būtībā nav vajadzīgi, ja nu vienīgi tie, kas apstiprina viņu pašu viedokli.

Kad Obama nodeva atklātībai savas komandas sastāvu, komentētāji tūlīt konstatēja, ka visi tajā ir augsti vērtēti slavenu universitāšu beidzēji (summa cum laude) un ar nevainojamu, vai spožu reputāciju savā iepriekšējā karjerā, kalpojot nācijas interesēm. Latvijā ir zviedru augstskola, kuras absolventi finansēs un ekonomikā un īpaši tie, kas to beidz ar izcilību, dabū vadošus posteņus lielās firmās un pazūd aiz robežas. Latvijai viņi nav vajadzīgi. Un līdzīgi tas ir arī citās nozarēs. Tā varētu būt “punkts B” piebilde atbildei Dombura jautājumam.

Mūsu prezidents svinīgi paziņo, ka tagad prioritāte būs ekonomikas stimulēšana. Bieži dzirdam piesaucam darba vietu radīšanu vai uzņēmēju atbalstīšanu. Faktiski tās ir tikai banālas trivialitātes – labi mērķi, vai kā saka angļu žurnālisti – kauli kuriem būtu jāpieliek arī miesa. Ir jāpasaka, kā ekonomika tiks stimulēta, kādu pasākumu rezultātā radīsies darba vietas. Tikpat “pliks kauls bez gaļas” ir daudzinātā atziņa, ka jāražo produkcija ar lielu pievienoto vērtību. Kam tad tas nav skaidrs, bet kur ir kaut mājiens par to, kā valdība rīkosies, lai tā notiktu, vai lai tā varētu notikt. Tagad izskatās, ka vienīgais, ko valdība darīs ir – izkārtos, ka varēs dabūt tagad nepieejamos kredītus, bet tos agrāk varēja dabūt un tagad nez kāpēc tomēr “jautājums paliek”: “Kāpēc ir nelaime valstī?” (Domburam varētu ieteikt modernizēt raidījuma nosaukumu un tā nosaukumā likt šo patiesi fundamentālo jautājumu.)

Nepieļauju domu, ka Latvijā nav cilvēku, kas būtu spējīgi šiem kauliem pielikt kādu miesu, bet politiķu vidū (ministri pie mums laikam arī ir politiķi) gan tādus nevar samanīt. Vakar 100.pantā blakus sēdēja ministrs Roze un piensaimniece no Valmieras puses, kura teica, ka par tiem santīmiem, ko piensaimniekiem maksā par pienu, visticamākā perspektīva ir iznīkšana.

Klausoties visu runāto man uzreiz atmiņā ienāca Norvēģijas sāmu briežkopju liktenis. Briežkopji ir pēdējie, kas dzīvo sāmu tradicionālo dzīves veidu, pārējie sāmi ir asimilējušies un kļuvuši par parastiem norvēģiem. Agrāk briežkopji pārdeva ziemeļbriežu gaļu, kuru uzskata par lielu delikatesi, par labām cenām un dzīvoja pārtikuši. Tad valdība, laikam sakarā ar ES prasībām importētajiem pārtikas produktiem, ieviesa modernas lopkautuves un piespieda briežkopjus nodot briežus tikai tajās. Kautuves bija atbilstošas prasībām, kādas izvirza kautuvēm Grieķijā, kur lopiņus kauj pie gaisa temperatūras ap vai virs 30 grādiem pēc Celsija. Nebija aizmirsti arī prusaku slazdi, kaut sāmu zemē nezina kas prusaki ir. Sāmi kāva pie mīnus 30 grādiem tīrā sniegā, kur pat nekādi iesnu baciļi nespēj izdzīvot. Tagad sāmiem par briežiem maksāja daudzkārt mazāku cenu. No luksus produkcijas – ziemeļbriežu gaļas (t.i. eksportējama gala produkta) ražotājiem viņi kļuva par kautuvju izejmateriāla piegādātajiem. Par tradicionālā veidā ražotās gaļas kvalitāti, liekas, neviens karalis, kura virtuvē tā nonāca, nekad nebija sūdzējies. Karaliski bija arī sāmu ienākumi. Tagad viņi ir tuvu iznīcībai neskatoties uz valdības atvēlētajām subsīdijām katastrofas novēršanai.

Līdzība ar Latvijas piensaimniekiem ir acīm redzama: tie tāpat ir kļuvuši par izejmateriāla piegādātājiem pārstrādes uzņēmumiem, kas bez šaubām visādi cenšas minimizēt izmaksas (maksāt pēc iespējas mazāk lauciniekiem) un maksimizēt savu peļņu. Vai tā bija mērķtiecīga Latvijas valdības lauku ekonomikas politika, vai bez veselā saprāta pakļaušanās brīvā tirgus ortodoksijai, (kura stāv pāri “šaurajām” nacionālajām interesēm)?

Risinājums taču arī nav tālu jāmeklē. Valdībai jāpalīdz piensaimniekiem kļūt par gala produkta (ar lielu pievienoto vērtību) ražotājiem un, jā, arī tirgotājiem. Tā ir transformācija, kuru brīvā tirgus “neredzamā roka” nekad neradīs. Nacionālās valdības ekonomiskās politikas uzdevums ir panākt, ka tā notiek. Ir praktiski bezjēdzīgi (paliatīvās ekonomikas garā) sniegt palīdzību kas vērsta uz piensaimnieku izmaksu tālāku samazināšanu. Tas tikai dotu iespēju piena uzpircējiem vēl vairāk pazemināt iepirkuma cenas. Gala produkta – siera, krējuma, jogurta un jogurtiņu, piena pulvera u.t.t. ražotnēm jāpieder pašiem piensaimniekiem, un tām jābūt saprātīga lieluma un valstī saprātīgi izvietotām, lai mazinātu transporta izmaksas. Tam taču ir precedenti un ne tikai Latvijas vēsturē, un tas jāparedz valsts ekonomiskās attīstības politikā. Piensaimnieku ienākumi tad ļautu strādniekiem maksāt pienācīgas algas un lauki pamazām sāktu izskatīties kā tiem pieklātos.

Ministrs droši vien oponētu, cik tas grūti vai neiespējami izdarāms. Uz to varu vienīgi atbildēt ar Rasela Akhoffa vārdiem, ka politiķa misija ir padarīt neiespējamo iespējamu. Ja viņš to nevar un ir godīgs cilvēks, viņam ir jāatkāpjas un jāļauj rīkoties tam, kas to spēj. Situācija izmaiņu veikšanai tagad ir ļoti laba. Visā pasaulē, un Briselē tai skaitā, saprot, ka kaut kas ir jāmaina. Tagad ir īstais laiks tiem, kas neiespējamo taisa par iespējamu.

Valdības šokējošā nespēja vai negribēšana saskatīt valsts ekonomikas attīstības perspektīvas un būtiskos labumus, ko reāli (un pat visai īsā laikā) var dot un citur reāli dod tālredzīga politika augsto tehnoloģiju jomā, varētu būt izvēršama “punkts C” pielikumā atbildei uz Dombura jautājumu, bet jau tā esmu pārsniedzis vienas lappuses apjomu … un gribas taču lai izlasa.

PROLOGS. Mozambikas ekonomiskais brīnums. Kā izkļūt no nabadzības. Mozambika stājas pretī “lielajiem zēniem”. Rieksti un volti

(Fantāzija:) 2061.gada 28.jūnijs. MAPUTU. No The Economist iespiestās versijas. Tres Estrelas piesaka jaunu izrāvienu degvielas šūnu tehnoloģijā

Rūpīgi izkārtotā pasākumā, lai tas sakristu ar valsts Neatkarības dienu 25.jūnijā, Maputu bāzētā Tres Estrelas, lielākā Āfrikas biznesa grupa ārpus Dienvidāfrikas, nodeva atklātībai pilnīgi jaunu tehnolo­ģiju ūdeņraža degvielas šūnu masveida ražošanai. “Kad mūsu jaunā rūpnīca 2063.gadā sāks ražošanu, mēs varēsim stāties pretī “lie­lajiem zēniem” no Japānas un ASV, patērētājiem piedāvājot daudz lielāku vērtību par to pašu naudu,” Armando Nhumaio kungs, kompānijas enerģiskais vadītājs, paziņoja. “Analītiķi ir vienisprā­tis, ka jaunā tehnoloģija no Tres Estrelas nozīmē ūdeņraža kļūšanu par spirta kā galvenā automobiļu enerģijas avota aizstājēju.” “Tas būs nopietns izaicinājums vadošajiem spirta degvielas ražotājiem, tādiem kā Brazīlijas Petrobras un Malaizijas Alconas” saka Nelsons Mbeki-Malans, prestižā Dienvidāfrikas Rietumkāpas Universitātes Enerģijas ekonomikas pētnieciskā institūta vadītājs.

Tres Estrelas pati ir veikusi strauju attīstību no pavisam pie­ticīgiem pirmsākumiem. Kompānija sāka ar Indijas riekstu eksportēšanu 1968.gadā, septiņus gadus pirms Mozambika kļuva neatkarīga no Portugāles. Pēc tam tā sekmīgi dažādoja savu darbību, uzsākot cukura rafinēšanu un tekstilpreču ražošanu. Vēlāk tā spēra drosmīgāku soli elektronikā, vispirms kā Kore­jas elektronikas giganta Samsung apakšuzņēmēja un vēlāk – kā neatkarīga ražotāja. Taču 2030.gada paziņojums, ka ūdeņraža šūnu ražošana būs nākamais pasākums, radīja zināmu skepsi. “Visi domāja, ka esam traki”, sacīja Nhumaio kungs. “Degvielas šūnu nodaļa nosūca naudu 17 gadus. Par laimi, toreiz mums nebija daudz ārējo akcionāru, kas prasītu tūlītējus rezultātus. Mēs stūrgalvīgi palikām pie savas pārliecības, ka pasaules klases firmai vajadzīgs ilgs sagatavošanās periods.”

Kompānijas izaugsme simbolizē ekonomisko brīnumu, kāda ir modernā Mozambika. 1995.gadā, trīs gadus pēc 16 gadus ilgā asiņainā pilsoņu kara, Mozambikas vidējais ienākums uz vienu cilvēku bija tikai 80 dolāri, un tā bija burtiski pasaules nabadzīgākā valsts. Politiski dziļi sadalītas, ar trakojošu korupciju un nožēlojamiem 33% lasītpratēju tās izredzes bija robežās no šausmīgām līdz smieklīgām. 2000.gadā, astoņus gadus pēc pilsoņu kara beigām, vidējais Mozambikas pilsoņa ienākums bija tikai 210 dolāri gadā, mazliet vairāk par pusi no Ganas cilvēku ienākuma, kas bija 350 do­lāri. Taču kopš tā laika Mozambikas ekonomiskais brīnums to ir pārvērtis par vienu no Āfrikas bagātākajām ekonomikām un par solīdu vidējā līmeņa augstākās daļas ienākumu valsti. Ar mazliet veiksmes un sviedriem tuvāko divu vai trīs desmitu gadu laikā tā varētu pievienoties attīstīto valstu pulkam.

“Mēs negulēsim uz lauriem,” saka Nhumaio kungs, kura nerātnais smaids slēpjot dzelzs apņēmīgumu. “Tā nav viegla nozare, tajā tehnoloģijas mainās strauji, produktu dzīves cikls ir īss un neviens nevar cerēt ilgi būt tirgus līderis, balstoties tikai uz vienu jauninājumu. Konkurenti katru dienu var parādīties pie horizonta no jebkuras puses.” Lai nu kā, bet viņa kompānija bija sagādājusi nešpetnu pārsteigumu amerikāņiem un japāņiem. Vai kāds mazpazīstams degvielas šūnu ražotājs kaut kur Nigērijā varētu nolemt: ja reiz Tres Estrelas spēja no tumšākajām ēnām nokļūt koka galotnē, tad varbūt varētu arī viņš?

Mozambikai varētu vai arī nevarētu paveikties sasniegt manis safantazēto. Taču kāda būtu bijusi jūsu reakcija, ja 1961.gadā, gadsimtu pirms Mozambikas sapņa, jums teiktu, ka Dienvidkoreja pēc 40 gadiem varētu būt viena no pasaules vadošajām mobilo telefonu – tajās dienās pil­nīgi noteikti fantastikas jomas produkta – eksportētājām? Ūdeņraža degvielas šūnas šodien vismaz eksistē.

Astoņus gadus pēc asiņainā brāļu kara ar Ziemeļkoreju, 1961.gadā, Dienvidkorejā gada ienākums uz vienu per­sonu bija 82 dolāri. Vidējais korejietis pelnīja mazāk par pusi no vidējā Ganas iedzīvotāja ienākuma (179 dolāri).1 (skat. sadaļā ‘Piezīmes’)

Korejas karš, kura sākums nejauši sakrita ar Mozambikas neatkarības dienu – 25.jūniju, bija viens no asiņaināka­jiem cilvēces vēsturē, un tas prasīja četrus miljonus dzīvību tikai trīs gadu laikā (1950-1953). Konfliktā tika sagrauta puse Dienvidkorejas ražošanas bāzes un 75% dzelzceļu. Valsts bija parādījusi zināmas organizatoriskas spējas, panā­kot, ka 1961.gadā lasītprasme bija 71% pēc bālā 22% līmeņa, ko tā 1945.gadā bija mantojusi no japāņu kolo­niālajiem saimniekiem, kuri Korejā bija valdījuši kopš 1910.gada. Tomēr valdīja uzskats, ka attīstības ziņā Koreja ir bezcerīga. ASV valdības palīdzības aģentūras (USAID) 50.gadu iekšējās lietošanas ziņojumā tā bija nosaukta par “bedri bez dibena”. Tai laikā valsts eks­portēja galvenokārt zivis, volframu un citas izejvielas.

Kas attiecas uz Samsung [1] (skat. sadaļā ‘Paskaidrojumi’) , tagad vienu no pasaules vadošajiem mobilo telefonu, pusvadītāju un datoru eks­portētājiem, šī kompānija sāka kā zivju, sakņu un augļu eksportētāja 1938.gadā, septiņus gadus pirms Koreja atbrīvojās no japāņu koloniālās varas. Līdz 1970.gadam tās galvenie darbības virzieni bija cukura rafinēšana un tekstilpreču ražošana, ko tā uzsāka 20.gadsimta 50.gadu vidū.2

Kad tā “iegāja” pusvadītāju ražošanā, 1974.gadā nopērkot 5% kompānijas Korea Semiconductor akciju, neviens to neņēma nopietni. Galu galā līdz 1977.gadam Samsung neražoja pat krāsu televizorus. Kad 1983.gadā tā paziņoja par nolūku pusvadītāju jomā stāties pretī “lie­lajiem zēniem” no ASV un Japānas, projektējot pati savas mikroshēmas, tikai nedaudzi tam noticēja.

Esmu dzimis vienā no pasaules nabadzīgākajām vietām, nožēlojamajā Korejas valstī 1963.gada 7.oktobrī. Šodien esmu vienas no pasaules bagātākajām, ja ne bagātākās valsts pilsonis. Manas dzīves laikā Korejas per capita ienā­kums ir pieaudzis apmēram 14 reizes (pirktspējas nozīmē). Anglijai vajadzēja divus gadsimtus (starp 18.gadsimta otro pusi un mūsdienām) un ASV – pusotra gadsimta (no 1860.gadiem līdz mūsdienām), lai sasniegtu tādu pašu rezultātu.3

Savos mazliet vairāk nekā 40 gados esmu piedzīvojis tādu materiālo progresu, it kā es būtu sācis dzīvi kā Džordža III valdīšanas laikā dzimis britu pen­sionārs vai kā Ābrahama Linkolna prezidentūras laikā dzimis amerikāņu vectēvs. Māja, kurā esmu dzimis un dzīvoju līdz sešu gadu vecumam, atradās toreizējās Korejas galvaspilsētas Seulas ziemeļrietumu nomalē. Tā bija viena no mazajām, taču modernajām (ar divām guļamistabām) mājām, kādas valdība cēla ārvalstu palīdzības programmas ietvaros, lai atjauninātu valsts pussabrukušo dzīvojamo fondu. Celta no betona blokiem, tā bija slikti apkurināma, un ziemā bija diezgan auksti – Korejā ziemā temperatūra var noslī­dēt līdz 15 vai pat 20 grādiem zem nulles. Protams, mājā nebija ūdens tualetes, tādas bija tikai ļoti bagātiem.

Tomēr, pateicoties manam tēvam, elites ierēdnim Finanšu ministrijā, mūsu ģimenei bija dažas luksusa lie­tas, kādu citiem nebija. Viņš bija rūpīgi taupījis savu stipendiju, kad gadu studēja Hārvardā. Mums bija meln­baltais televizors, kas maģiski pievilka kaimiņus. Kāds ģimenes draugs, topošais zobārsts, kas strādāja Sv.Marijas slimnīcā (vienā no lielākajām valstī), mēdza ienākt pie mums vienmēr, kad televīzijā rādīja lielas sacīkstes, pro­tams, ieganstam ar maču nebija pilnīgi nekāda sakara. Mūsdienu Korejā viņš būtu apsvēris otrā ģimenes tele­vizora guļamistabā nomainīšanu ar plazmas ekrāna TV. Mans brālēns, kas bija tikko pārcēlies no tēva dzimtās pilsētas Kvandžu uz Seulu, kaut kādā sakarā bija atnācis ciemos un tincināja māti par dīvaino balto kabīni dzī­vojamā istabā. Tas bija mūsu ledusskapis (virtuvē tam nepietika vietas). Mana sieva Hīdžeonga, dzimusi Kvandžu pilsētā 1966.gadā, stāsta, ka kaimiņi savu vērtīgo gaļu bieži “noguldījuši” viņas mātes (pārtikuša doktora sievas) ledusskapī, it kā viņa būtu ekskluzīvas privātas Šveices bankas menedžere.

Maza betona bloku mājiņa ar melnbaltu TV un ledus­skapi var neizklausīties pārāk lepni, bet tas bija manu vecāku paaudzes sapņu piepildījums. Viņi bija piedzīvo­juši vistrauksmainākos un trūcīgākos laikus: japāņu kolo­niālo valdīšanu (1910-1945), Otro pasaules karu, valsts sadalīšanu Ziemeļkorejā un Dienvidkorejā (1948.gadā) un Korejas karu. Vienmēr, kad mana māsa Jonhī un brālis Hasoks sūdzējās par ēdienu, māte mēdza teikt, cik izlepuši mēs esot. Viņa atgādināja: kad viņa bija tādā vecumā, cilvēki jutās laimīgi, ja viņiem bija viena ola. Daudzas ģimenes olas nevarēja atļauties; tās taupīja tēviem un strādājošiem vecākajiem brāļiem. Māte mēdza atcerēties, kā viņai sāpēja sirds, kad viņas mazais piecgadī­gais brālītis, ciešot badu Korejas kara laikā, teica, ka justos labāk, ja varētu paturēt rokā rīsu bļodu, pat ja tā būtu tukša. Manam tēvam – vīram ar veselīgu apetīti, kam garšo gaļa, Korejas kara laikā vidusskolas audzēknim, vajadzēja izdzīvot no nedaudz vairāk kā tikai rīsiem, mel­najā tirgū pirkta ASV armijas margarīna, sojas mērces un piparu pastas. Desmit gadu vecumā viņam nācās bezpa­līdzīgi noskatīties, kā brālis mirst no dizentērijas – toreiz nāvējošas, bet tagad Korejā nezināmas kaites.

2003.gadā, ieradies atvaļinājumā no Kembridžas, es Korejā, Seulā, savam draugam un mentoram, Nobela prē­mijas laureātam ekonomistam Džozefam Štiglicam izrā­dīju Nacionālo muzeju. Mēs uzgājām skaistu melnbalto fotogrāfiju izstādi. Tajā bija parādīta vidusšķiras cilvēku dzīve Seulas apkārtnē 20.gadsimta 50.gados un 60.ga­du sākumā. Tā izskatījās tieši tāda, kādu atcerējos savu bērnību. Aiz manis un Džo stāvēja divas jaunas, ap div­desmit gadu vecas sievietes. Viena iesaucās: “Vai tā var būt Koreja? Tā izskatās kā Vjetnama!” Mūsu gadu star­pība bija mazāka par 20, bet man tik pazīstamās ainas viņai bija pilnīgi svešas. Pagriezos pret Džo un teicu viņam, cik “privileģēts” attīstības ekonomists esmu, jo man nācies piedzīvot tādas izmaiņas. Jutos kā viduslaiku Anglijas vēsturnieks, kas pieredzējis Heistingsas kauju, vai kā astronoms, kas aizceļojis atpakaļ laikā līdz Lielajam Sprādzienam.

Mūsu nākamajā ģimenes mājā, kurā dzīvoju no 1969.ga­da līdz 1981.gadam Korejas ekonomiskā brīnuma ziedu laikā, bija ne tikai ūdens tualete, bet arī centrālapkures sistēma. Par nelaimi, drīz pēc ievākšanās katls aizdegās un gandrīz nodedzināja māju.

Es to nestāstu, lai žēlotos; mēs bijām laimīgi, ka tāda sistēma mums bija, – vairumu māju apkurināja ar ogļu briketēm, tādēļ katru ziemu tūkstošiem cilvēku gāja bojā, saindējoties ar tvana gāzi. Taču stāsts sniedz ieskatu Kore­jas tehnoloģiju jomā tajā tālajā un tomēr tik nesenajā ērā.

Skolā sāku iet 1970.gadā. Tā bija otršķirīga privāt­skola ar 65 bērniem katrā klasē. Bijām ļoti lepni, jo tur­pat blakus valsts skolā katrā klasē bija 90 bērnu. Pēc dažiem gadiem seminārā Kembridžā kāds runātājs teica, ka Starptautiskā valūtas fonda uzlikto budžeta ierobežo­jumu dēļ (vēlāk par to vairāk) 80.gados vairākās Āfrikas valstīs vidējais skolēnu skaits klasē pieaudzis no 30 uz vairāk līdz 40 un vairāk. Tad man “pielēca”, cik sliktas tās lietas bijušas Korejā manas bērnības laikā. Kad es gāju pamatskolā, valsts labākajā skolā bija 40 skolēnu klasē un visi brīnījās: “Kā viņi to panāk?” Dažos strauji augošos lauku rajonos valsts skolas bija pārpildītas līdz iespējamības robežai. Tajās bija līdz 100 skolēniem klasē, un skolotāji strādāja divās, reizēm trijās maiņās. Tādos apstākļos nebija jābrīnās, ka audzināšanā notika bērnu sišana un visu mācīja ar iekalšanu. Metodei bija acīmre­dzami trūkumi, bet Korejai kopš 20.gadsimta 60.gadiem izdevās nodrošināt bērniem vismaz sešu gadu izglītību.

Kad biju trešajā klasē, 1972.gadā manas skolas spēļu laukums pēkšņi pārvērtās par zaldātu nometni. Viņi tur bija, lai novērstu jebkādas studentu demonstrācijas pret valsts prezidenta, (bijušā) ģenerāļa Parka Cunghī uzspiesto karalaika likumu. Paldies Dievam, viņi tur nebija, lai ķertos pie manis un maniem draugiem. Mēs, Korejas bērni, varbūt bijām pazīstami mūsu akadēmiskās ātraudzības dēļ, bet konstitucionālā politika mums, deviņgadīgajiem, bija patiesi vēl mazliet par augstu. Mūsu pamatskola bija saistīta ar universitāti, kuras dumpīgie studenti bija zal­dātu uzmanības objekts. Patiešām, Korejas universitātes studenti bija nācijas sirdsapziņa militārās diktatūras poli­tiskajā tumsas laikmetā, un viņiem bija arī vadošā loma tā izbeigšanā 1987.gadā.

Ar militāru apvērsumu nonācis pie varas 1961.gadā, ģenerālis Parks kļuva par “civilistu” un uzvarēja trīs vēlē­šanās pēc kārtas. Uzvaru veicināja panākumi ekonomiskā “brīnuma” radīšanā ar viņa ekonomiskās attīstības piecgadu plāniem. Taču šīs uzvaras nodrošināja arī ar vēlē­šanu manipulēšanu un netīriem politiskiem trikiem. Viņa trešajam un it kā pēdējam prezidēšanas laikam vajadzēja beigties 1974.gadā, bet Parks negribēja aiziet. Trešās pre­zidentūras vidū viņš sarīkoja to, ko Latīņamerikā sauc par ‘auto-coup’, – parlamenta atlaišanu un tādas vēlēšanu sis­tēmas ieviešanu, kas garantētu viņam mūža prezidentūru. Parks taisnojās, ka valsts nevarot atļauties demokrātijas haosu. Tautai teica, ka ir jāaizsargājas no Ziemeļkorejas komunisma un jāpaātrina ekonomiskā attīstība. Viņa pasludinātais mērķis palielināt valsts vidējo ienākumu uz cilvēku (per capita ienākumu) 1981.gadā līdz 1000 ASV dolāriem tika uzskatīts par pārāk ambiciozu, robežojošos ar maldiem.

1973.gadā prezidents uzsāka ambiciozo smagās un ķīmiskās industrializācijas programmu. Sāka ražot pirmā tēraudlietuve un pirmā modernā kuģu būvētava, no kon­veijera sāka ripot pirmie pašu projektētie automobiļi (ražoti galvenokārt no ievestām daļām). Tika dibinātas jaunas firmas elektronikas, mašīnbūves, ķīmiskās rūp­niecības un citās modernās nozarēs. Šajā laikā valsts per capita ienākums dolāros pieauga fenomenāli – vairāk nekā pieckārt. No 1972. līdz 1979.gadam Parka šķietami nereālo mērķi – 1000 dolāru per capita ienākumu 1981.gadā – faktiski sasniedza četrus gadus agrāk. Tajā pašā laikā eksporta apjomi (dolāros) auga pat ātrāk un palielinājās deviņreiz.4

Valsts apsēstība ar ekonomisko attīstību pilnībā atspo­guļojās mūsu audzināšanā. Mums mācīja, ka ziņot par tiem, ko redz smēķējam ārzemju cigaretes, ir patriotisks pienākums. Lai ievestu mašīnas un citas lietas ražoša­nas attīstīšanai, valstij bija vajadzīgs katrs ar eksportu nopelnītais valūtas cents. Vērtīgā ārvalstu valūta patiesi bija valsts rūpnīcās eksporta karu izcīnošo “industriālo kareivju” sviedri un asinis. Tie, kas tos izšķērdēja viegl­prātīgi, kā nelegālās ārzemju cigaretēs, bija “nodevēji”. Nedomāju, ka kāds no maniem draugiem patiesi gāja tik tālu un ziņoja par tādiem “nodevības gadījumiem”. Taču, ja bērni drauga mājās redzēja ārzemju cigaretes, radās barība baumām. Par drauga tēvu – gandrīz vienmēr smēķētāju – tika drūmi runāts kā par nepatriotisku un tādēļ amorālu, ja ne gluži kriminālu personu. Ārzemju valūtas tērēšana jebkam industriālajai attīstībai nebūtiskam bija aizliegta vai stipri kavēta ar importa aizliegumiem, augstiem tari­fiem un akcīzes nodokļiem (tos sauca par luksusa patē­riņa nodokļiem). Luksusa kategorijā ietilpa pat samērā vienkāršas lietas, kā mazi automobiļi, viskijs vai cepumi. Atceros nelielu nacionālo eiforiju, kad 70.gadu beigās ar speciālu valdības atļauju ieveda dāņu cepumus. Līdzīgu iemeslu dēļ bija aizliegti ārzemju braucieni, ja nebija val­dības atļaujas kārtot biznesa lietas vai studēt ārzemēs. Lai arī man bija ne viens vien radinieks Amerikā, es nebiju bijis ārzemēs līdz 23 gadu vecumam, kad pēc universitātes beigšanas 1986.gadā aizbraucu studēt uz Kembridžu.

Ar to nav teikts, ka neviens nesmēķēja ārzemju cigaretes vai neēda aizliegtos cepumus. Apgrozībā bija ievērojams daudzums nelegālu vai puslegālu preču. Pastāvēja kontra­banda, īpaši no Japānas, taču vairums šo preču nelegāli vai puslegāli ienāca no daudzajām amerikāņu armijas bāzēm valstī. Amerikāņu kareivji, kas karoja Korejas karā, varētu vēl atcerēties nepaēdušos Korejas bērnus, kas skrēja pakaļ un lūdza košļājamo gumiju vai konfektes. Pat 70.gados amerikāņu armijas preces te vēl uzskatīja par luksusu. Arvien bagātākās vidusšķiras ģimenes varēja atļauties pirkt M&M konfektes un apelsīnu dzēriena pul­veri veikalos vai no klejojošiem pārdevējiem. Mazāk pār­tikušie varēja iet restorānos, kur pasniedza boodae chige (armijas bāzes sautējumu). Tā bija korejiešu sautējuma kimchee chige lētāka versija, kurā izmantoja kimchee (ķip­lokos un piparos marinētus kāpostus), bet otru galveno sastāvdaļu, cūkas vēderiņu, aizvietoja ar lētāku gaļu – bekona atgriezumiem, cīsiņiem, no amerikāņu kara bā­zēm slepeni iznestiem maltās gaļas konserviem.

Es gaidīju izdevību nogaršot gaļas konservus, sālītu gaļu, konfektes, biskvītus un neskaitāmas citas lietas, kuru nosaukumus es pat nezināju, no amerikāņu armijas “c porcijas” (konservēta un kaltēta kaujas lauka pārtikas porcija). Mātes brālis, Korejas armijas ģenerālis, ar ame­rikāņu kolēģiem kopējās mācībās mēdza iekrāt pārtiku un deva to man kā retu cienastu. Amerikāņu karavīri lādēja kaujas lauka pārtikas slikto kvalitāti. Man tā bija kā Fortnum & Mason piknika groziņš.

Bet es taču dzīvoju valsti, kur vaniļas saldējumā bija tik maz vaniļas, ka es domāju – vaniļa nozīmē ‘bez garš­vielām’, līdz vidusskolā iemācījos angļu valodu. Ja tā klājās labi paēdušam augstākās vidusšķiras bērnam, tādam kā man, varat iedomāties, kā bija pārējiem.

Kad sāku iet vidusskolā, tēvs man uzdāvināja Casio elektronisko kalkulatoru, dāvanu, kāda man nebija rādī­jusies pat skaistākajos sapņos. Toreiz tāda manta varbūt bija apģērbu fabrikas strādnieka pusmēnešalgas vērta, un tas bija ļoti dārgi pat manam tēvam, kas neko netaupīja mūsu izglītošanai. Pēc apmēram 20 gadiem sakarā ar strauju elektronikas tehnoloģiju attīstību un Korejas dzī­ves standarta pieaugumu elektronisko kalkulatoru bija tik daudz, ka tos deva kā dāvanas universālveikalos. Daudzi no tiem kļuva par zīdaiņu rotaļlietām (nē, es nedomāju, ka korejiešu bērni tādēļ ir stipri matemātikā!).

Korejas “ekonomiskais brīnums”, protams, nebija bez savām ēnas pusēm. Daudzas meitenes no nabadzīgām lauku ģimenēm bija spiestas meklēt darbu 12 gadu vecumā, tiklīdz bija beigušas pamatskolu, lai “tiktu vaļā no liekas mutes” un nopelnītu naudu, tā ka vismaz viens brālis varētu dabūt augstāku izglītību. Daudzas kļuva par mājkalpotājām pilsētas vidusšķiras ģimenēs un strādāja par istabu un ēdienu, un, ja palaimējās, mazu kabatas naudu. Citas meitenes un mazāk veiksmīgi zēni tika eks­pluatēti fabrikās, kurās apstākļi atgādināja 19.gadsimta “tumšās sātana dzirnavas” vai mūsdienu sviedru izspie­šanas ražotnes Ķīnā. Aušanas un apģērbu nozarēs, kas bija galvenās eksporta nozares, strādnieki bieži strādāja 12 stundas vai vairāk par zemām algām ļoti bīstamos un neveselīgos apstākļos. Dažās fabrikās atteicās ēdnīcā dot zupu, lai strādnieki iešanai uz tualeti nevarētu prasīt papildu pārtraukumu, kura dēļ varētu pazust pavisam plānā peļņa. Apstākļi bija labāki no jauna dzimstošajā smagajā rūpniecībā – auto, tērauda, ķimikāliju, mašīn­būves un citās nozarēs, bet vispār Korejas strādnieki ar savu 53-54 stundu darba nedēļu toreiz strādāja ilgākas stundas nekā jebkur citur pasaulē.

Pilsētās parādījās graustu rajoni. Tā kā tie atradās zemajos kalnos, kas veido lielu daļu Korejas ainavas, tos sauca par “Mēness kaimiņiem” (pēc populārā tele­vīzijas komēdijseriāla 70.gados). Piecu vai sešu cilvēku ģimenes bija iespiestas mazās istabiņās, un simtiem cil­vēku lietoja vienu tualeti un vienu ūdens sūkni. Beigu beigās, lai atbrīvotu vietu nepārtraukti augošās vidus­šķiras mitekļiem, policija graustus atbrīvoja ar spēku un to iedzīvotājus izmeta tālākās nomalēs ar vēl sliktākiem sanitārajiem un ceļu apstākļiem. Ja šie nabagi nespēja izkļūt no jaunajiem graustiem pietiekami drīz (un tikt ārā no graustiem bija vismaz iespējami sakarā ar straujo ekonomikas izaugsmi un jaunu darba vietu radīšanu), pilsētas izplešanās tos varēja panākt, tie varēja nonākt ielenkumā un tapt izmesti vēl tālākā vietā. Daži kļuva par atkritumu vācējiem pilsētas galvenajā izgāztuvē Nandži salā. Maz cilvēku ārpus Korejas zina, ka skaistie publis­kie parki, kas aptver iespaidīgo Seulas futbola stadionu, kuru viņi redzēja 2002.gada Pasaules čempionāta laikā, tika uzcelti burtiski uz vecās atkritumu izgāztuves salā (kurai tagad ir ultramoderna dabai nekaitīga, ar metānu kurināma spēkstacija, kas izmanto šeit izgāzto organisko materiālu).

1979.gada oktobrī, kad es vēl biju vidusskolas audzēk­nis, augot tautas neapmierinātībai ar prezidenta Parka diktatūru un ekonomiskajā sajukumā pēc otrā naftas šoka, prezidentu negaidīti nonāvēja viņa paša izlūkdie­nesta priekšnieks. Sekoja īss “Seulas pavasaris” ar cerībām uz demokrātiju. Taču to brutāli izbeidza ģenerāļa Čuna Dūhvana nākamā militārā valdība. Viņš varu sagrāba pēc divu nedēļu ilgas bruņotas sacelšanās, ko 1980.gada maijā apspieda Kvandžu slaktiņā.

Neskatoties uz smago politisko neveiksmi, 80.gadu sākumā Koreja bija kļuvusi par solīdu vidēju ienākumu valsti, līdzīgu Ekvadorai, Maurīcijai un Kostarikai. Tomēr tā vēl bija tālu no pārticīgās valsts, kuru pazīstam šodien. Vidusskolā viens no mūsu parastiem slenga teicieniem bija “Esmu bijis Honkongā”. Tas nozīmēja: “Esmu kaut ko piedzīvojis ārpus šīs pasaules.” Pat šodien Honkonga ir ievērojami bagātāka nekā Koreja, bet teiciens atspoguļo faktu, ka 60. vai 70.gados Honkongas per capita ienākums bija trīs vai četras reizes lielāks nekā manā valstī.

Kad 1982.gadā iestājos universitātē, mani ieinteresēja intelektuālā īpašuma jautājums, ap kuru šodien ir pat vēl karstākas diskusijas. Tajā laikā Koreja bija kļuvusi pietie­kami kompetenta, lai kopētu augsti attīstītus produktus, un pietiekami bagāta, lai vēlētos smalkākas lietas dzīvē (mūziku, modes preces, grāmatas). Taču tā vēl nebija pietiekami izsmalcināta, lai radītu oriģinālas idejas un lai tai piederētu starptautiski patenti, autortiesības un firmas zīmes.

Šodien Koreja ir viena no pasaules “izgudrot spējīgāka­jām” valstīm – tā ierindojas starp pirmajām piecām val­stīm ar lielāko ASV Patentu biroja gadā izsniegto patentu skaitu. Taču līdz 80.gadu vidum tā dzīvoja no “apgrieztās projektēšanas” (reverse engineering). Mani draugi varēja nopirkt “kopētus” datorus, ko ražoja mazas darbnīcas, kurās izjauca IBM mašīnas, nokopēja to daļas un tās samontēja. Tāpat rīkojās ar firmas zīmēm. Tajā laikā šī valsts bija viena no pasaules “pirātu galvaspilsētām”, kur milzīgos daudzumos izlaida viltotas Nike kurpes un Louis Vuitton somas. Tie, kuru sirdsapziņa bija delikātāka, tai­sīja gandrīz viltoto. Bija kurpes, kas izskatījās kā Nike, bet tika sauktas par Nice, vai kurpes ar Nike zīmi, bet kā papildu atzars. Viltotās preces reti kad pārdeva kā īstas. Tie, kas tās pirka, labi zināja, ka pērk viltojumu; nolūks bija būt modīgam, nevis piemānīt. Ar autortiesību aizsargātiem priekšmetiem apgājās līdzīgi.

Šodien Koreja eksportē arvien vairāk autortiesību aizsargātu materiālu (filmas, TV ziepju operas, popmūziku), bet tolaik importa mūzika (ilgspēlējošās plates) vai filmas bija tik dārgas, ka maz kas tās varēja atļauties. Mēs uzaugām, klausoties pirā­tiskus rokenrola ierakstus, ko saucām par tempura (cepts japāņu ēdiens) to sliktās kvalitātes dēļ. Likās, ka fonā kaut kas tiek cepts. Ārzemju grāmatas vairumam studentu jo­projām nebija pa kabatai. Biju no pārtikušas ģimenes, kas labprāt ieguldīja izglītībā, un man bija dažas importa grāmatas. Taču vairums manu grāmatu angļu valodā bija pirātiski izdevumi. Es nekad nebūtu nokļuvis un izdzī­vojis Kembridžā bez šīm nelegālajām grāmatām.

Ap to laiku, kad beidzu studijas Kembridžā, 80.gadu beigās, Koreja bija kļuvusi par solīdu augstu un vidēju ienākumu valsti. Drošākais pierādījums tam bija fakts, ka Eiropas valstis vairs neprasīja korejiešiem saņemt iebrauk­šanas vīzu. Vairumam no mums vairs nebija iemesla vēlē­ties nelegāli emigrēt. 1996.gadā valsts pat pievienojās OECD (Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizā­cija) – bagāto valstu klubam – un pati deklarēja, ka ir tur “ieradusies”, lai gan šo eiforiju nepatīkami atvēsināja finanšu krīze, kas Koreju aptvēra 1997.gadā. Kopš šīs finanšu krīzes valstij, pēc pašas augstajiem standartiem, vairs tik labi neveicās galvenokārt tādēļ, ka tā ar pārāk lielu entuziasmu bija pieņēmusi “brīvā tirgus likumu” modeli. Bet par to vēlāk.

Lai arī kādas ir bijušas pēdējā laika problēmas, Kore­jas ekonomiskā izaugsme un tās rezultātā radusies sociālā transformācija pēdējo četrarpus gadu desmitu laikā ir bijusi patiesi pārsteidzoša. Sākumā būdama viena no pasaules nabadzīgākajām valstīm, Koreja ir kļuvusi par valsti, kas per capita ienākumu ziņā līdzinās Portugālei un Slovēnijai.5 Valsts, kuras galvenās eksporta preces bija volframa rūda, zivis un cilvēku matu parūkas, ir kļuvusi par “augsto tehnoloģiju spēkstaciju”, kas eksportē visā pasaulē pieprasītus, stilīgus mobilos telefonus un plakanā ekrāna televizorus. Labāka pārtika un veselības aprūpe nozīmē, ka šodien Korejā dzimis bērns var cerēt nodzīvot 14 gadus ilgāk nekā 60.gados dzimušais (77 gadus 53 gadu vietā). 78 zīdaiņu no 1000 vietā tagad pirmajā dzīves gadā mirst pieci, salaužot daudz mazāk vecāku siržu. Šo dzīves izredžu rādītāju ziņā Korejas progress ir tāds, it kā Haiti būtu kļuvusi par Šveici.6

Kā šis “brīnums” ir bijis iespējams?

Vairumam ekonomistu atbilde ir pavisam vienkārša. Koreja ir bijusi veiksmīga tādēļ, ka ir pakļāvusies brīvā tirgus diktātam. Tā ir pieņēmusi veselīgas monetārās politikas (zema inflācija), mazas valdības, privātās uzņē­mējdarbības, brīvā tirgus un ārzemju investīcijām drau­dzīgas politikas principus. Tāds uzskats ir pazīstams kā neoliberālā ekonomika.

Neoliberālā ekonomika ir 18.gadsimta ekonomista Ādama Smita un viņa sekotāju liberālās ekonomikas atjaunināta versija. Tā parādījās 20.gadsimta 60.gados, un kopš 80.gadiem šis ekonomiskais viedoklis ir bijis dominējošais. Liberālie ekonomisti 18. un 19.gadsimtā ticēja, ka neierobežota konkurence brīvajā tirgū ir labākais veids, kā organizēt ekonomiku, jo tā visus spiež darboties maksimāli efektīvi. Valdības iejaukšanos uzskatīja par kaitīgu, jo, ierobežojot potenciālo konkurentu ienākšanu tirgū ar importa regulēšanu, tā samazina konkurences spiedienu un monopolu rašanos. Neoliberālie ekonomisti atbalsta dažas lietas, ko vecie liberāļi neatbalstīja – pirmām kār­tām noteiktas monopola formas (piemēram, patentus vai centrālās bankas monopolu naudas zīmju izlaišanā) un politisko demokrātiju. Taču vispār viņi ir tādi paši brīvā tirgus entuziasti kā vecie liberāļi, un, neskatoties uz dažām sīkām izmaiņām, pēc tam, kad neoliberālās politikas pie­mērošana attīstības valstīs deva ļoti daudz sarūgtinošu rezultātu, neoliberālisma kodols – regulēšanas atcelšana, privatizēšana un starptautiskā tirgus un investīciju atvēr­šana – kopš 80.gadiem ir palicis tas pats.

Attiecībās ar attīstības valstīm neoliberālo programmu virza bagāto valstu valdību alianse ASV vadībā, par starp­nieku izmantojot viņu lielā mērā kontrolēto starptautisko ekonomisko organizāciju Nešķīsto Trīsvienību, kurā ietilpst Starptautiskais Valūtas fonds (SVF), Pasaules Ban­ka (PB) un Pasaules tirdzniecības organizācija (PTO). Bagātās valdības savus palīdzības budžetus un pieeju saviem iekšējiem tirgiem izmanto par ēsmu, lai rosinātu attīstības zemes pieņemt neoliberālo politiku. Tas reizēm notiek par labu noteiktai lobētai firmai, bet parasti – lai attiecīgajā valstī radītu ārzemju precēm un investīcijām labvēlīgus apstākļus. SVF un PB savu lomu spēlē, aizde­vumiem pievienojot nosacījumu, ka to saņēmējas valstis pieņem neoliberālo politiku. PTO ieguldījums ir uzspiest brīvo tirgu veicinošus tirdzniecības noteikumus jomās, kurās bagātās valstis ir stiprākas, bet ne tur, kur tās ir vājas (piemēram, lauksaimniecībā vai tekstilrūpniecībā). Šīs valdības un starptautiskās organizācijas atbalsta vesela armija ideologu. Daži no šiem cilvēkiem ir augsti izglītoti zinātnieki, kam vajadzētu zināt brīvā tirgus ekonomikas ierobežojumus, bet, dodot politiskus padomus, viņi sliecas tos ignorēt (kā notika, piemēram, konsultējot bijušās padomju ekonomikas 90.gados). Šīs iestādes un atsevišķās personas kopā veido spēcīgu propagandas mašīnu, finanšu un intelekta kompleksu, aiz kura stāv nauda un vara.

Šīs neoliberālās aprindas vēlas, lai mēs ticētu, ka Kore­jas “brīnuma” gados no 60. līdz 80.gadiem mūsu valsts ir piekopusi neoliberālu ekonomiskās attīstības stratēģiju.7 Tomēr realitāte bija pavisam citāda. Tas, ko Koreja patie­šām darīja šajās desmitgadēs, bija valdības izvēlētu (ar privāto sektoru konsultējoties) noteiktu jaunu industriju “audzēšana” ar aizsargājošiem tarifiem, subsīdijām un cita veida valdības atbalstu (piemēram, valsts eksporta aģentū­ras sniegtiem pārjūras tirgus informācijas pakalpojumiem); “audzēšana”, līdz tās ir “pieaugušas” diezgan, lai izturētu starptautisku konkurenci. Valdībai piederēja visas bankas, tādēļ tā varēja pārvaldīt biznesa dzīvības asinis – kredītus. Dažus lielus projektus sāka tieši valsts uzņēmumi – tērauda ražotājs POSCO ir labākais piemērs – lai gan valsts nostāja pret (uzņēmumu) piederēšanu valstij bija drīzāk pragma­tiska nekā ideoloģiska. Ja privātie uzņēmumi darbojās labi, tad viss kārtībā. Ja tie neinvestēja svarīgās jomās, valdība nemocījās neizlēmībā un dibināja valstij piedero­šus uzņēmumus (VPU), un, ja kādi privātie uzņēmumi tika slikti vadīti, valdība tos bieži pārņēma, pārstrukturēja un parasti (bet ne vienmēr) atkal pārdeva.

Ierobežotais ārvalstu valūtas daudzums bija absolūtā Korejas valdības pārvaldībā (par ārvalstu valūtas notei­kumu pārkāpšanu varēja piespriest nāves sodu). Tā kom­binācijā ar rūpīgi izstrādātu valūtas izmantošanas prioritāšu sarakstu nodrošināja, ka grūti pelnītā ārvalstu valūta tika izmantota vitāli nepieciešamo iekārtu un ražošanas izejvielu importēšanai. Korejas valdība stingri kontrolēja arī ārvalstu investīcijas, saņemot tās atplestām rokām noteiktos sektoros, vienlaikus citos tās izslēdzot pilnībā saskaņā ar izstrādājamo nacionālās attīstības plānu. Tai bija vaļīga attieksme pret ārvalstu patentiem, veicinot “apgriezto projektēšanu” un pieverot acis uz patentētu produktu “piratēšanu”.

Populāro iespaidu par Koreju kā brīvā tirgus eko­nomiku radīja tās eksporta panākumi. Taču, kā to bija parādījušas arī Japāna un Ķīna, eksporta panākumiem nav nepieciešams brīvais tirgus. Korejas eksports agrīnā periodā – tādas lietas kā vienkārši apģērbi un lēta elektronika – bija līdzekļi cieto valūtu iegūšanai, lai maksātu par modernām tehnoloģijām un dārgām mašīnām. Tās bija nepieciešamas jaunām, sarežģītākām ražošanas nozarēm, kuras aizsargāja tarifi un subsīdijas.

Tajā pašā laikā aizsargājošos tarifus un subsīdijas neiz­mantoja, lai attiecīgās nozares pasargātu no starptautiskās konkurences mūžīgi, bet gan lai dotu tām laiku absorbēt jaunās tehnoloģijas un iedibināt jaunas organizatoriskas spējas, līdz tās varēs konkurēt pasaules tirgū.

Korejas ekonomiskais brīnums bija gudrs, pragma­tisks tirgus stimulu un valsts vadības maisījums. Korejas valdība nenomāca tirgu, kā to darīja komunistu valstis. Tomēr tā arī akli neticēja brīvajam tirgum. Attiekdamās pret tirgiem nopietni, Korejas stratēģija atzina, ka tie bieži ir jākoriģē ar politisku iejaukšanos.

Labi, ja Koreja būtu kļuvusi bagāta ar šādas “ķecerīgas” politikas palīdzību, tad brīvā tirgus sludinātāji varētu to neņemt vērā kā izņēmumu, kas apstiprina likumsakarību. Taču Koreja nav izņēmums. Kā to parādīšu vēlāk, praktiski visas mūsdienu attīstītās valstis, ieskaitot Lielbritāniju un ASV (tā sakot, brīvā tirgus un brīvās tirdzniecības dzimtās mājas), ir kļuvušas bagātas, izmantojot ekonomiskās poli­tikas receptes, kas ir pretrunā ar neoliberālo ekonomiku.

Mūsdienu bagātās valstis savulaik izmantoja protek­cionismu, subsīdijas un ārvalstu investoru diskriminā­ciju, t.i., visu to, ko mūsdienu ekonomiskā ortodoksija nolād, ko bargi ierobežo ar daudzpusējiem līgumiem – kā PTO līgumi – un ko palīdzības sniedzēji un starptautiskās finanšu organizācijas (īpaši SVF un PB) ir pasludinājušas ārpus likuma.

Ir tikai nedaudz valstu, kas protekcionismu izman­tojušas maz, piemēram, Nīderlande un (līdz Pirmajam pasaules karam) Šveice. Taču tās novirzījās no ortodok­sijas citādi, piemēram, atsakoties aizsargāt patentus (par to vēl turpmākajās nodaļās). Mūsdienu bagāto valstu vēs­ture attiecībā uz politiku ārvalstu investīciju, valsts uzņē­mumu, makroekonomiskās vadības un politisko insti­tūciju jomā arī uzrāda būtiskas novirzes no mūsdienu ortodoksijas.

Taču, ja tā ir, kāpēc bagātās valstis neiesaka mūsdienu attīstības valstīm stratēģiju, kas tām pašām tik labi kal­pojusi? Kādēļ tās izplata pasaku par kapitālisma vēsturi, turklāt sliktu pasaku? Vācu ekonomists Fridrihs Lists 1841.gadā kritizēja britus par to, ka viņi citām valstīm sludina brīvo tirdz­niecību, bet paši ir sasnieguši ekonomisko pārākumu ar augstu tarifu un lielu subsīdiju palīdzību. Viņš tos apsū­dzēja “kāpņu atgrūšanā”, pa kurām paši bija kāpuši, lai sasniegtu pasaulē augstāko ekonomisko stāvokli: tas ir ļoti parasts, viltīgs paņēmiens – tad, kad kāds ir sasniedzis diženuma virsotni, viņš atgrūž kāpnes, pa kurām pats kāpis augšā, ar nolūku atņemt citiem līdzekļus kāpšanai pēc viņa.8

Šodien bagātajās valstīs droši vien ir daži cilvēki, kas sludina brīvo tirgu un brīvo tirdzniecību nabadzīgajām valstīm ar nolūku sagrābt lielāku daļu viņu tirgos un apsteigt iespējamo konkurentu parādīšanos. Viņi saka: “Dari, kā saku, nevis, kā darīju,” – un uzvedas ka sliktie samarieši, izmantojot savu pārākumu pār tiem, kas ir nelaimē.[2] Taču vēl lielākas bažas izraisa tas, ka daudzi mūsdienu “sliktie samarieši” pat neapjēdz, ka viņi ar savu politiku nodara postu attīstības valstīm. Kapitālisma vēs­ture ir tik totāli no jauna pārrakstīta, ka daudzi cilvēki bagātajā pasaulē nesaskata vēsturiskos dubultstandartus, kas saistīti ar brīvā tirgus un brīvās tirdzniecības rekomendēšanu attīstības valstīm.

Es neapgalvoju, ka kaut kur pastāv ļauna slepenā komiteja, kas sistemātiski ar pulverizatoru aizkrāso nevē­lamus cilvēkus fotogrāfijās un pārraksta vēstures liecības. Tomēr vēsturi raksta uzvarētāji, un cilvēku dabā ir pagātni interpretēt no šodienas redzes punkta. Rezultātā bagātās valstis laika gaitā pamazām, kaut arī bieži neapzināti, ir pārrakstījušas savu vēsturi, lai to padarītu saskanīgāku ar to, kā viņi sevi redz šodien, nevis kādi viņi patiesībā bija – lielā mērā līdzīgi tam, kā mūsdienu cilvēki raksta par Renesanses “Itāliju” (valsti, kas līdz 1871.gadam neek­sistēja) vai franciski runājošos skandināvus (Normandijas iekarotājus karaļus) iekļauj “angļu” karaļu un karalieņu sarakstā.

Rezultāts ir tāds, ka daudzi sliktie samarieši varētu rekomendēt brīvās tirdzniecības un brīvā tirgus politiku nabadzīgajām valstīm godīgā, bet kļūdainā ticībā, ka tas ir ceļš, pa kuru pagātnē viņu pašu valstis gājušas, lai kļūtu bagātas. Taču faktiski viņi tiem, kam mēģina palī­dzēt, padara dzīvi grūtāku. Reizēm šādi sliktie samarieši ir lielāka problēma nekā tie, kas apzināti nodarbojas ar “kāpņu atgrūšanu”, jo paštaisnība bieži ir stūrgalvīgāka par savtīgumu. Kā lai pārliecinām sliktos samariešus – vienalga, kādi būtu viņu nolūki, – nedarīt pāri nabadzīgajām valstīm? Ko citu viņi varētu darīt tā vietā? Šajā grāmatā piedāvātas dažas atbildes, izmantojot sajaukumu no vēstures, mūs­dienu analīzes, dažām nākotnes prognozēm un pārmaiņu ieteikumiem.

Sākuma punkts ir patiesa kapitālisma un globalizācijas vēsture, ko es izskatu divās nākamajās nodaļās (1. un 2.nodaļā). Tajās es parādu, cik daudz lietu, kuras lasītājs varētu būt pieņēmis par “vēstures faktiem”, ir vai nu nepatiesas, vai tikai daļēji patiesas. Lielbritānija un ASV nav brīvās tirdzniecības dzimtās mājas; faktiski ilgu laiku tās bija vislielākās protekcionisma piekopējas pasaulē. Ne visas valstis ir guvušas panākumus ar protekcionismu un subsīdijām, bet maz ir tādu, kas panākumus guvušas bez tām. Brīvā tirdzniecība attīstības valstīm reti kad ir bijusi izvēles jautājums; biežāk tā tikusi uzspiesta no ārpuses, dažreiz pat ar militāru spēku. Vairumam šo valstu brī­vās tirdzniecības apstākļos klājās ļoti slikti. Viņām klā­jās daudz labāk, kad tās izmantoja protekcionismu un subsīdijas. Veiksmīgākās bija tās, kas savas ekonomikas atvēra selektīvi un pakāpeniski. Neoliberālā brīvās tirdz­niecības un brīvā tirgus politika sakās upurējam vien­līdzību izaugsmei, bet faktiski tā nesasniedz ne vienu, ne otru; pagājušajās divarpus desmitgadēs, kopš tirgi ir atbrīvoti un robežas atvērtas, pieauguma tempi ir sama­zinājušies.

Grāmatas galvenajās nodaļās (3. līdz 9.) esmu izvēr­sis ekonomiskās teorijas, vēstures un mūsdienu liecību kokteili, lai lielu daļu vispārpieņemto uzskatu apgrieztu ar kājām gaisā. Brīvā tirdzniecība samazina nabadzīgo valstu izvēles brīvību. Ārzemju kompāniju neielaišana var tām ilgtermiņā nest labumu. Investēšana kompānijā, kas 17 gadus radīs zaudējumus, var būt izcils piedāvājums.

Dažas pasaulē labākās firmas ir valsts īpašumā un pārvaldīšanā. Ideju “aizņemšanās” no ražīgākiem ārzem­niekiem ir būtiski svarīga ekonomikas attīstībai. Zema inflācija un valdības piesardzība var kaitēt ekonomis­kajai attīstībai. Korupcija pastāv tādēļ, ka ir par daudz, nevis par maz tirgu. Brīvais tirgus un demokrātija nav dabiski partneri. Valstis ir nabadzīgas nevis tādēļ, ka cil­vēki tur ir slinki; cilvēki ir “slinki” tādēļ, ka viņu valstis ir nabadzīgas.

Tāpat kā šī sākuma nodaļa, arī grāmatas noslēguma nodaļa sākas ar “nākotnes vēsturi”, bet šoreiz ļoti neie­priecinošu. Scenārijs ir pesimistisks ar nolūku, bet tas ir stingri sakņots realitātē un parāda, cik tuvu esam tādai nākotnei, ja turpināsim slikto samariešu propagandēto neoliberālo politiku. Nodaļas pārējā daļā es sniedzu dažus no grāmatā aplūkotajām detalizētajām politikas alterna­tīvām izkristalizētajiem galvenajiem principiem, kuriem būtu jānosaka mūsu rīcība, ja gribam attīstības valstīm radīt iespēju uzlabot savu ekonomiku. Neskatoties uz šīs nodaļas neiepriecinošo sākumu, tā un tātad arī visa grā­mata beidzas uz optimistiskas nots, paskaidrojot, kāpēc es ticu, ka vairums slikto samariešu var tikt pārveidoti tā, lai patiesi palīdzētu attīstības valstīm uzlabot to eko­nomisko stāvokli.

1. nodaļa. Vēlreiz par Lexus un olīvkoku. Mīti un fakti par globalizāciju

Reiz kādas attīstības valsts vadošā autoražotāja firma pirmo reizi eksportēja savus vieglos automobiļus uz ASV. Līdz tam mazā kompānija bija ražojusi tikai prastus pro­duktus – bagātās valstīs ražoto kvalitatīvo produktu kopi­jas. Automobilis nebija pārāk izsmalcināts – lēts mazauto (kāds tam varētu būt devis nosaukumu “pelnu trauks un četri riteņi”). Taču valstij tas bija nozīmīgs notikums, un eksportētāji jutās lepni. Diemžēl šis produkts cieta neveiksmi. Vairums domāja, ka mazais auto izskatās rie­bīgi, un saprātīgi pircēji negribēja izdot nopietnu naudu par ģimenes auto, kas nāca no vietas, kur ražo tikai otr­šķirīgas lietas. Automobili nācās vest atpakaļ no ASV. Šī neveiksme pilsoņu vidū izraisīja lielus strīdus.

Daudzi teica, ka kompānijai vajadzēja palikt pie sava sākotnējā biznesa un ražot vienkāršas aušanas mašīnas. Galu galā valsts eksporta lielākā daļa bija zīds. Ja kompā­nija pēc 25 gadu pūlēm nespēja ražot labus auto, tad tai nevarēja būt nākotne. Valdība autoražotājiem bija devusi visādas iespējas, lai viņiem veiktos. Tā ar augstiem (muitas) tarifiem un drakoniskiem ierobežojumiem ārzemju investī­cijām autorūpniecībai nodrošināja lielu peļņu iekšējā tirgū. Mazāk nekā pirms 10 gadiem valdība piešķīra kompānijai valsts naudu, lai to paglābtu no draudošā bankrota. Tādēļ kritiķi uzstāja, ka ir jāļauj brīvi ievest ārzemju automobiļus un ārzemju autoražotājiem, ko pirms 20 gadiem padzina, jāatļauj ierīkot savas ražotnes.

Citi nepiekrita. Viņi apgalvoja, ka neviena valsts nav tālu tikusi, neattīstot tādas “nopietnas” nozares kā auto­rūpniecība. Bija tikai nepieciešams vairāk laika, lai ražotu visiem pievilcīgus automobiļus.

Tas notika 1958.gadā, un fakts ir tāds, ka šī valsts bija Japāna. Kompānija bija Toyota, un auto sauca Toyopet. Toyota sāka darbību kā tekstilrūpniecības mašīnu ražo­tāja (Toyoda Automatic Loom) un auto ražošanu uzsāka 1933.gadā. Japānas valdība 1939.gadā padzina General Motors un Ford un 1949.gadā ar centrālās bankas (Bank of Japan) naudu glāba Toyota. Tagad japāņu automobi­ļus uzskata par tikpat “dabisku” lietu kā skotu lasi vai franču vīnu, bet mazāk nekā pirms 50 gadiem vairums cilvēku, daudzus japāņus ieskaitot, domāja, ka Japānas autorūpniecībai vienkārši nav jābūt.

Pusgadsimtu pēc Toyopet fiasko Toyota luksusa zīmols Lexus ir kļuvis par sava veida globalizācijas ikonu, patei­coties amerikāņu žurnālista Tomasa Frīdmana grāmatai ‘Lexus un olīvkoks’. Grāmatas virsraksts radies saistībā ar epifāniju, ko Frīdmans piedzīvojis, braucot Shinkansen ātrvilcienā savā Japānas vizītes laikā 1992.gadā. Viņš bija apmeklējis Lexus rūpnīcu, un tā uz viņu atstājusi lielu iespaidu. Atpakaļceļā no rūpnīcas Tojotas pilsētā uz Tokiju vilcienā viņam pagadījās kāds laikraksta raksts par nemieriem Tuvajos Austrumos, kur viņš ilgu laiku bija korespondents. Tad viņam tas iešāvās prātā. Frīdmans apjēdza, ka “puse pasaules valstu, šķiet, bija… apņēmušās uztaisīt labāku Lexus, modernizēt, sakārtot un privatizēt savu ekonomiku, lai zeltu globalizācijas sistēmā. Un puse pasaules – reizēm puse vienas valsts vai puse vienas personas – joprojām bija ierauta cīņā par to, kuram pie­der kurš olīvkoks”.

Saskaņā ar Frīdmanu – ja olīvkoka pasaules valstis ne­piemērosies īpašu ekonomisko politiku kopai, kuru viņš sauc par “zelta trako kreklu”, tad tās nespēs ieiet Lexus pa­saulē. Aprakstot “zelta trakokreklu”, viņš lielā mērā apkopo neoliberālo ekonomisko ortodoksiju: lai tajā iederētos, valstij ir jāprivatizē tai piederošie uzņēmumi, jāuztur zema inflācija, jāsamazina valdības birokrātija, jāsabalansē budžets (ja tajā nav uzkrājuma), jāliberalizē tirdzniecība, jāatceļ ierobežojumi ārzemju investīcijām un kapitāla tir­giem, jāpadara valūta konvertējama, jāsamazina korupcija un jāprivatizē pensiju sistēma.2 Pēc viņa domām, tas ir vienīgais ceļš uz panākumiem jaunajā globālajā ekono­mikā. Viņa “trakokrekls” ir vienīgais apģērbs, kas piemē­rots rupjajai, bet priecējošajai globalizācijas spēlei.

Frīdmans ir kategorisks: “Diemžēl šis “zelta tra­kokrekls” lielā mērā ir “viens izmērs visiem”… Tas ne vienmēr ir izskatīgs vai maigs, vai ērts. Taču tas pastāv, un tas ir vienīgais modelis uz drēbju pakaramā šajā vēs­turiskajā sezonā”.3 Tajā pašā laikā fakts ir tas, ka nekāda Lexus nebūtu, ja Japānas valdība 20.gadsimta 60.gadu sākumā būtu paklausījusi brīvās tirdzniecības ekonomistiem. Labākā gadījumā Toyota šodien būtu kāda Rietumu autoražotāja jaunākais partneris, ļaunākajā gadījumā tā būtu aizslau­cīta projām. Tas pats būtu bijis spēkā attiecībā uz visu Japānas ekonomiku. Ja Japāna jau agri būtu uzcirtusies Frīdmana “zelta trakokreklā”, tā būtu palikusi trešās šķiras industriāla valsts, kāda tā bija 60.gados ar savu ienākumu līmeni līdzās Čīlei, Argentīnai un Dienvidāfrikai4 – toreiz tā bija valsts, no kuras premjerministra Francijas prezidents Šarls de Golls nicīgi atkratījās kā no “tranzistoru radio pārdevēja”.5 Citiem vārdiem sakot – ja japāņi būtu paklausījuši Frīdmana padomam, viņi tagad neeksponētu Lexus, bet joprojām strīdētos, kuram pieder kurš zīdkoks (kas baro zīda kāpurus).

Oficiālā globalizācijas vēsture

Stāsts par Toyota dod mājienu, ka Tomasa Frīdmana un viņa kolēģu propagandētajā globalizācijas stāstā kaut kas šausmīgi griež ausīs. Lai jums atklātu, kas tieši tas ir, man jums jāpaskaidro, ko es saucu par “oficiālo globali­zācijas vēsturi”, un jāaplūko tās ierobežojumi.

Saskaņā ar šo vēsturi globalizēšana pēdējo trīs gad­simtu laikā ir attīstījusies šādi.6 Lielbritānija brī­vās tirdzniecības un brīvā tirgus politiku pieņēma 18.gadsimtā, daudz agrāk nekā citas valstis. Sakarā ar Lielbritānijas spožajiem ekonomiskajiem panākumiem 19.gadsimta vidū šīs politikas pārākums kļuva tik acīmredzams, ka citas valstis sāka liberalizēt savu tirdzniecību un atcelt savas ekonomikas regulēšanu. Šī liberālā pasaules kār­tība, pilnveidota apmēram 1870.gadā zem britu hegemonijas, bija balstīta: uz neiejaukšanās (laissez-faire) industriālo politiku valsts iekšienē; uz zemām barjerām starptautiskajai preču, kapitāla un darbaspēka plūsmai; uz makroekonomisko stabilitāti, ko iekšēji un starptautiski garantē veselīgas naudas (zema inflācija) un sabalansēta budžeta principi. Sekoja bezprecedenta pārticības periods.

Diemžēl pēc Pirmā pasaules kara lietas sāka neiet labi. Reaģējot uz karam sekojošo pasaules ekonomikas nestabi­litāti, valstis nesaprātīgi sāka atkal celt barjeras tirdzniecī­bai. ASV 1930.gadā atmeta brīvo tirdzniecību un ieveda kaunpilno Smoot-Hawley tarifu. Tādas valstis kā Vācija un Japāna atmeta liberālo politiku, uzcēla augstas barjeras tirdzniecībai un radīja karteļus, kas bija cieši saistīti ar fašismu un ārējo agresivitāti. Pasaules brīvās tirdzniecības sistēma beidza pastāvēt 1932.gadā, kad Lielbritānija, līdz tam brīvās tirdzniecības aizstāve, padevās kārdinājumam un pati ieviesa tarifus. Tā rezultātā notikusī pasaules eko­nomikas sašaurināšanās un nestabilitāte un beidzot arī Otrais pasaules karš iznīcināja pirmās liberālās pasaules kārtības paliekas.

Pēc Otrā pasaules kara pasaules ekonomika tika reor­ganizēta liberālākā virzienā, šoreiz zem ASV hegemonijas. Nozīmīgs progress tika panākts tirdzniecības liberalizācijā starp bagātajām valstīm agrīnajās GATT General Agreement on Trade and Tariffs) sarunās. Taču protekcionisms un valsts iejaukšanās joprojām pastāvēja vairumā attīstī­bas valstu, un, protams, komunistu valstīs.

Par laimi, neliberālā politika kopš 20.gadsimta 80.gadiem pasaulē visumā tika atmesta, parādoties neoliberālismam. 70.gadu beigās uz protekcionismu, subsīdi­jām un regulēšanu balstītās tā sauktās importa substitūciju industrializācijas (ISI) neveiksme attīstības valstīs bija kļuvusi pārāk acīmredzama, lai to ignorētu.[2]* Austrumāzijas ekonomiskais “brīnums”, kas jau praktizēja brīvo tirdzniecību un bija atvērts ārvalstu investīcijām, bija kā modinātāja zvans citām attīstības valstīm.

Pēc 1982.gada trešās pasaules parādu krīzes daudzas attīstības valstis atmeta valsts iejaukšanos un protekcio­nismu un pieņēma neoliberālismu. Šīs tendences globā­lās integrācijas virzienā vainagoja komunisma sabrukums 1989.gadā.

Šīs nacionālās politikas izmaiņas vēl jo nepieciešamākas padarīja transporta un komunikāciju tehnoloģiju nepie­redzēti straujā attīstība. Šo sasniegumu dēļ dramatiski pieauga iespējas veidot savstarpēji izdevīgus ekonomis­kos izkārtojumus ar partneriem tālās zemēs, izmantojot starptautisko tirdzniecību un investīcijas. Tas padarīja atvērtību par vēl izšķirošāku valsts labklājības noteicēju nekā agrāk.

Atspoguļojot globālās ekonomiskās integrācijas padziļi­nāšanos, globālās pārvaldības sistēma pēdējā laikā ir tikusi pastiprināta. Svarīgākais ir tas, ka 1995.gadā GATT tika pārveidots par PTO (Pasaules tirdzniecības organizāciju).

Tā ir spēcīga aģentūra, kas cīnās par liberalizāciju ne tikai tirdzniecībā, bet arī citās jomās, kā ārvalstu investīciju regulēšana un intelektuālā īpašuma tiesības. PTO tagad veido globālās ekonomiskās pārvaldības kodolu kopā ar SVF (Starptautisko Valūtas fondu), kas atbild par pie­eju īslaicīgai finansēšanai, un PB (Pasaules Banku), kura atbild par ilgtermiņa investīcijām.

Saskaņā ar oficiālo vēsturi visu šo notikumu rezultāts ir globalizēta pasaules ekonomika, kas savā liberālismā un labklājības potenciālā salīdzināma tikai ar agrāko liberālisma “zelta laikmetu” (1870-1913). Pirmais PTO ģenerāldirektors Renato Rudžero svinīgi deklarēja, ka šīs jaunās pasaules kārtības dēļ mums tagad ir “potenciāls globālās nabadzības izskaušanai nākamā [21.] gadsimta sākumā – utopiska ideja tikai pirms dažiem desmitiem gadu, bet reāla iespēja šodien.”7 Šī globalizācijas vēstures versija ir plaši atzīta, tiek pieņemts, ka tā ir politikas taisītāju ceļu karte savu valstu stūrēšanai pretī pārticībai. Par nelaimi, tā attēlo funda­mentāli maldinošu ainu, izkropļojot mūsu izpratni par to, no kurienes nākam, kur atrodamies tagad un kurp mēs varētu doties. Paskatīsimies, kā tas notiek.

Globalizācijas patiesā vēsture

Honkongas pēdējais britu gubernators Kristofers Petens 1997.gada 30.jūnijā oficiāli nodeva Honkongu atpakaļ Ķīnai. Daudzi britu komentētāji bažījās par Honkongas demokrātijas likteni zem Ķīnas Komunistiskās partijas varas, lai gan demokrātiskas vēlēšanas Honkongā tika atļautas tikai 1994.gadā, 152 gadus pēc britu valdīšanas sākuma un tikai trīs gadus pirms plānotās atpakaļ atdo­šanas. Taču vispirms neviens, šķiet, neatcerējās, kā Honkonga nonāca britu pakļautībā.

Honkonga kļuva par britu koloniju pēc Nankinas līguma parakstīšanas 1842.gadā Opija kara rezultātā. Tā bija īpaši kaunpilna epizode pat pēc 19.gadsimta imperiālisma standartiem. Augošā britu tieksme pēc tējas bija radījusi milzīgu deficītu tirdzniecībā ar Ķīnu. Izmisīgi mēģinot aizbāzt šo plaisu, Lielbritānija uz Ķīnu sāka eksportēt Indijā ražotu opiju. Tādam sīkumam, ka opija pārdošana Ķīnā bija aizliegta, nedrīkstēja ļaut kavēt cēlā grāmatvedības sabalansēšanas mērķa sasniegšanu. Kad Ķīnas muitas ierēdnis 1841.gadā aizturēja nelikumīgo opija kravu, britu valdība to izmantoja par ieganstu, lai problēmu nokārtotu reizi par visām reizēm, piesakot karu. Ķīna tika smagi sakauta un bija spiesta parakstīt Nankinas līgumu, kas lika Ķīnai “izīrēt” Honkongu Lielbritānijai un atteikties no tiesībām noteikt savus tarifus.

Te nu bija – pašpasludinātais “liberālās” pasaules lī­deris piesaka karu citai valstij tādēļ, ka tā stājas ceļā tā nelegālajai narkotiku tirdzniecībai. Patiesība ir tā, ka preču, cilvēku un naudas brīvā kustība, kas attīstījās zem britu hegemonijas no 1870.gada līdz 1913.gadam – pirmā globalizācijas epizode – lielā mērā tika padarīta iespējama ar militāru spēku, nevis ar tirgus spēkiem. Bez pašas Lielbritānijas brīvā tirgus praktizētājas šajā periodā bija galvenokārt vājākās valstis, kuras to nepieņēma brīv­prātīgi, bet kuras uz to piespieda koloniālā valdīšana vai “nevienlīdzīgi līgumi” (kā Nankinas līgums), kas, starp citu, atņēma tām tiesības noteikt tarifus un no ārpuses uzspieda noteiktus vienādotus tarifus (3-5%).8

Neskatoties uz koloniālisma un nevienlīdzīgo līgumu galveno lomu “brīvās” tirdzniecības veicināšanā 19.gad­simta beigās un 20.gadsimta sākumā, tos tikai paretam, ja vispār, piemin milzum daudzajās globalizāciju propa­gandējošajās grāmatās.9 Pat ja šie līgumi tiek atklāti aplū­koti, to loma visumā tiek vērtēta pozitīvi. Piemēram, savā atzīšanu guvušajā grāmatā Empire britu vēsturnieks Nials Fērgusons godīgi piemin daudzas britu impērijas ļaunda­rības, ieskaitot Opija karu, bet apgalvo, ka britu impērija vispār bija laba lieta – tas it kā bija lētākais veids, kā garantēt brīvu tirdzniecību, no kuras labumu gūst visi.10 Tomēr valstīm zem koloniālās varas un ar nevienlīdzīgiem līgumiem klājās ļoti slikti. No 1870.gada līdz 1913.ga­dam per capita ienākums Āzijā (izņemot Japānu) gadā pieauga par 0,4%, bet Āfrikā – par 0,6% gadā.” Attiecī­gais skaitlis Rietumeiropā bija 1,3% un ASV – 1,8%.12

Īpaši interesanti ir piezīmēt, ka Latīņamerikas valstīs, kas tajā laikā bija atguvušas tarifu autonomiju un lepojās ar dažiem augstākajiem tarifiem pasaulē, ekonomika auga tikpat ātri kā ASV tajā periodā.13 Kamēr bagātās valstis ar koloniālismu un nevienlīdzī­giem līgumiem uzspieda vājākām valstīm brīvo tirdznie­cību, tās pašas uzturēja visai augstus tarifus, īpaši rūp­niecības precēm, kā to detalizētāk redzēsim nākamajā nodaļā. Lielbritānija, it kā brīvās tirdzniecības dzimtene, bija viena no visvairāk protekcionistiskām valstīm, līdz tā pievērsās brīvajai tirdzniecībai 19.gadsimta vidū. Bija īss periods 19.gadsimta 60. un 70.gados, kad kaut kas tuvs brīvai tirdzniecībai Eiropā eksistēja, īpaši ar britu nulles tarifiem. Tomēr izrādījās – ne uz ilgu laiku.

No 19.gad­simta 80.gadiem vairums Eiropas valstu atkal pacēla aizsargājošas barjeras daļēji, lai aizsargātu savus zemnie­kus no jaunās pasaules lētā pārtikas importa, un daļēji, lai veicinātu savas jaunās, topošās “smagās un ķīmiskās” noza­res, kā tērauda un ķimikāliju ražošana un mašīnbūve.14 Beidzot pat Lielbritānija, galvenā pirmā globalizācijas viļņa arhitekte, atmeta brīvo tirdzniecību un atkal ieviesa tarifus 1932.gadā. Oficiālajā vēsturē šo notikumu apraksta kā britu “padošanos protekcionisma kārdinājumam”. Taču parasti nepiemin, ka tas notika britu pārākuma norieta dēļ, kas savukārt bija konkurentu valstu, īpaši ASV, jaunās rūpniecības aizsardzības panākumu rezultāts.

Tādējādi 19.gadsimta beigu un 20.gadsimta sākuma pirmās globalizācijas vēsture mūsdienās ir pārrakstīta, lai tā iederētos pašreizējā neoliberālajā ortodoksijā. Protekcio­nisma vēsture mūsdienu bagātajās valstīs ir ļoti lielā mērā noklusēta, un mūsdienu attīstības valstu globālās integ­rēšanās augstās pakāpes imperiālistiskā izcelsme gandrīz nekad netiek pieminēta. Nobeiguma aizkara krišana pēc šīs epizodes, t.i., Lielbritānijas atteikšanās no brīvās tirdznie­cības, arī tiek pasniegta tendenciozi. Tikai reti tiek minēts, ka atteikties no brīvās tirdzniecības britus piespieda tieši tas, ka viņu konkurenti sekmīgi izmantoja protekcionismu.

Neoliberāļi pret neoidiotiskajiem?

Globalizācijas oficiālajā vēsturē agrīnais periods pēc Otrā pasaules kara tiek attēlots kā nepilnīgas globalizāci­jas laiks. Kamēr bagāto valstu starpā integrēšanās būtiski pieauga, paātrinot to izaugsmi, vairums attīstības valstu līdz 20.gadsimta 80.gadiem atteicās pilnībā piedalīties globālajā ekonomikā, tādējādi atturot sevi no ekonomiskā progresa.

Šis stāsts nepareizi parāda tā perioda globalizācijas pro­cesu bagāto valstu starpā. Šīs valstis būtiski pazemināja tarifu barjeras no 50. līdz 70.gadiem. Taču šajā laikā, lai veicinātu savu ekonomiku attīstību, tās piekopa arī daudzas citas nacionālistiskas politikas – subsīdijas (īpaši pētījumiem un izstrādei [research and development jeb R&D]), valstij piederošus uzņēmumus, valdības noteiktus banku kredītus, kapitāla kontroli utt. Kad tās sāka īstenot neoliberālās programmas, to izaugsme palēninājās. 60. un 70.gados bagāto valstu per capita ienākums auga par 3,2% gadā, bet nākamajās divās desmitgadēs augšanas ātrums būtiski samazinājās – līdz 2,1%.15

Taču vēl maldinošāks ir attīstības valstu pieredzes at­tēlojums. Oficiālie globalizācijas vēsturnieki pēckara periodu attēlo kā ekonomisko nelaimju ēru šajās valstīs. Viņi apgalvo: tā notika tādēļ, ka šīs valstis ticēja “nepa­reizām” ekonomiskām teorijām, kuras lika tām domāt, ka tās var nepakļauties tirgus loģikai.

Rezultātā šīs valstis nobremzēja ekonomisko darbību jomās, kurās tās bija sekmīgas (lauksaimniecība, mine­rālvielu ieguve un darbietilpīga ražošana), un veicināja “balto ziloņu” projektus, kas tām lika just lepnumu, bet bija ekonomiski bezjēdzīgas. Bēdīgi slavenākais piemērs ir Indonēzijas smagi subsidētā reaktīvo lidmašīnu ražo­šana.

Tiesības uz “asimetrisko aizsardzību”, ko attīstības val­stis bija nodrošinājušas GATT dokumentā 1964.gadā, plaši pazīstamajā Džefrija Sakša un Endrū Vornera rakstā, tiek attēlotas kā par parunu kļuvusī “virve, ar kuru pakārt pašam savu ekonomiku”.16 Kādreizējais Brazīlijas centrā­lās bankas prezidents (1997-1999) Gustavo Franko to pašu izteica īsāk, lai arī rupjāk, sakot, ka viņa politikas mērķis esot “nojaukt četrdesmit gadu stulbumu” un ka vienīgā izvēle esot vai nu “būt neoliberālam, vai neoidiotiskam”.17 Problēma ar šo interpretāciju ir tā, ka “vecās sliktās dienas” attīstības valstīs nemaz nebija tik sliktas. 20.gad­simta 60. un 70.gadu laikā, kad tās piekopa “nepareizo” protekcionisma politiku un valsts iejaukšanos, per capita ienākums attīstības valstīs pieauga par 3% gadā.18 Kā mans cienījamais kolēģis profesors Adžits Singhs reiz pa­rādīja, tas bija laiks, kad notika “trešās pasaules indus­triālā revolūcija”.19

Tik straujš pieaugums ir milzīgs uzla­bojums salīdzinājumā ar šo valstu sasniegto “imperiā­lisma laikmetā” (skat. iepriekš), un tas ir pavisam labs salīdzinājumā ar bagāto valstu 1-1,5% gada pieaugumu industriālās revolūcijas laikā 19.gadsimtā. Tas paliek arī labākais, kādu šīs valstis jebkad ir sasniegušas.

Pēc neoliberālās politikas ieviešanas 20.gadsimta 80.gados tās attīstījās tikai apmēram ar pusi no 60. un 70.gados pare­dzētā ātruma (1,7%). Izaugsme palēninājās arī bagātajās valstīs, bet tas bija mazāk manāmi (no 3,2% līdz 2,1%), un tā notika lielā mērā tādēļ, ka šīs valstis neieviesa neoliberālo politiku tikpat konsekventi kā attīstības valstīs. Attīstības valstu vidējais izaugsmes ātrums šajā periodā būtu vēl mazāks, ja no tām izslēgtu Ķīnu un Indiju. Šīs divas valstis, kuru ienākums bija 12% no attīstības valstu kopējā ienākuma 1980.gadā un 30% – 2000.gadā, līdz šim ir atteikušās uzvilkt Tomasa Frīdmana “zelta trakokreklu”.20 Izaugsmes palēnināšanās ir bijusi īpaši jūtama Latīņamerikā un Āfrikā, kur neoliberālās programmas tika īste­notas pamatīgāk nekā Āzijā. 20.gadsimta 60. un 70.ga­dos per capita ienākums Latīņamerikā pieauga par 3,1% gadā, nedaudz ātrāk kā vidēji attīstības valstīs. Brazīlija auga gandrīz tikpat ātri kā Austrumāzijas “brīnuma” eko­nomikas.

Taču kopš 80.gadiem, kad šis kontinents pie­ņēma neoliberālismu, Latīņamerika ir augusi ar ātrumu, kas mazāks par trešdaļu no tā, kāds bija “vecajās slikta­jās dienās”. Pat ja izlaižam 80.gadus kā piemērošanās desmitgadi un izņemam tos no aprēķiniem, reģiona per capita ienākums 90.gados auga pamatā ar pusi no “veco slikto dienu” ātruma (3,1% pret 1,7%). No 2000.gada līdz 2005.gadam šim reģionam ir klājies pat sliktāk; fak­tiski tas ir stāvējis uz vietas, per capita ienākumam pie­augot tikai par 0,6% gadā.21 Runājot par Āfriku, tās per capita ienākums auga salīdzinoši lēni pat 20.gadsimta 60. un 70.gados (1-2% gadā), bet kopš 80.gadiem šis reģions ir piedzīvojis dzīves standarta pazemināšanos. Šie dati ir smaga apsūdzība neoliberālajai ortodoksijai, jo pēdējo gadsimta ceturtdaļu Āfrikas valstu ekonomikas praktiski ir vadījis SVF un PB.

Sliktie neoliberālās globalizācijas pieauguma rādītāji kopš 20.gadsimta 80.gadiem ir īpaši apkaunojoši. Izaug­smes paātrināšana – ja nepieciešams, par nevienlīdzības un, iespējams, zināma nabadzības pieauguma cenu – bija neoliberālās reformas pasludinātais mērķis. Mums atkal un atkal stāstīja, ka vispirms ir “jārada vairāk bagātī­bas”, pirms to varam izplatīt plašāk, un ka neoliberālisms ir veids, kā to izdarīt. Neoliberālās politikas rezultātā vairumā valstu nevienlīdzība ir pieaugusi, kā prognozēts, bet pieauguma tempi ir būtiski samazinājušies.22 Vēl jo vairāk – dominējošā neoliberālisma laikā ir jūtami pieaugusi ekonomiskā nestabilitāte. Kopš 80.ga­diem pasaule un īpaši attīstības valstis ir pieredzējušas biežākas liela mēroga finanšu krīzes. Citiem vārdiem sakot, neoliberālā globalizācija ir cietusi neveiksmi visās ekonomiskās dzīves frontēs – izaugsmē, vienlīdzībā un stabilitātē. Tam par spīti mums pastāvīgi stāsta, cik nepie­redzētus labumus ir nesusi neoliberālā globalizācija.

Faktu sagrozīšana oficiālajā globalizācijas vēsturē ir redzama arī valstu līmenī. Pretēji tam, kam ortodoksija gribētu, lai mēs noticam, kopš Otrā pasaules kara faktiski visas sekmīgās attīstības valstis sākumā guva panākumus ar nacionālistiskām politikām, izmantojot protekcionismu, subsīdijas un cita veida valdības iejaukšanos.

Prologā es jau samērā detalizēti aplūkoju savas dzim­tās Korejas gadījumu, un arī citas Austrumāzijas “brīnuma” ekonomikas guva panākumus ar stratēģisku pieeju integrācijai pasaules ekonomikā. Taivānas stratēģija bija ļoti līdzīga Korejas stratēģijai, lai gan Taivānā plašāk izmantoja valstij piederošus uzņēmumus un tā bija ne­daudz draudzīgāka ārzemju investoriem nekā Koreja. Singapūrā bija brīvā tirdzniecība, un tā lielā mērā bal­stījās uz ārzemju investīcijām, taču neatbilda neoliberālajam ideālam citos aspektos. Lai gan tā bija labvēlīga ārzemju investoriem, tā izmantoja ievērojamas subsīdijas, lai piesaistītu transnacionālas korporācijas nozarēs, kuras uzskatīja par stratēģiskām, īpaši – ar valdības investīci­jām infrastruktūrā un mērķtiecīgā, uz noteiktām nozarēm vērstā izglītībā. Vēl vairāk – tai ir viens no lielākajiem valstij piederošu uzņēmumu sektoriem pasaulē, ieskaitot dzīvokļu attīstības padomi, kas nodrošina 85% visu mājokļu (gandrīz visa zeme ir valsts īpašumā).

Honkonga ir izņēmums, kas apstiprina likumu. Tā kļuva bagāta par spīti brīvajai tirdzniecībai un neiejaukšanās industriālajai politikai. Taču tā nekad nav bijusi neatkarīga valsts (pat ne pilsētvalsts kā Singapūra), bet gan pilsēta lielākā veidojumā. Līdz 1997.gadam tā bija britu kolonija, ko izmantoja kā platformu Lielbritānijas tirdzniecības un finanšu interesēs. Tagad tā ir Ķīnas ekonomikas finanšu centrs. Šo faktu dēļ Honkongai bija mazāk nepieciešama sava neatkarīga industriālā bāze, lai gan tā ražoja divtik daudz per capita rūpnieciskas produkcijas kā Koreja līdz 20.gadsimta 80.gadu vidum, kad sākās tās pilnīga absorb­cija Ķīnā. Taču pat Honkonga nebija pilnīgi brīva tirgus ekonomika. Svarīgākais – visa zeme bija valdības īpašumā, lai kontrolētu mājokļu situāciju.

Pēdējā laika Ķīnas un arvien vairāk arī Indijas panākumu stāsti ir piemēri, kas parāda uz nacionālistisko redzējumu balstītas stratēģiskās, nevis beznosacījuma integrācijas globālajā ekonomikā nozīmi. Līdzīgi kā ASV 19.gadsimta vidū vai Japāna un Koreja 20.gadsimta vidū, Ķīna izmantoja augstus tarifus, lai uzceltu savu industriālo bāzi. Līdz pat 20.gadsimta 90.gadiem Ķīnas vidējais tarifs bija virs 30%. Tiek atzīts, ka tā bijusi draudzīgāka ārvalstu investīcijām nekā Japāna vai Koreja. Tomēr tā uzlika griestus ārzemnieku īpašumam un izvirzīja vietējā satura prasības (prasība, ka ārvalstu firmas vismaz noteiktu daļu izejvielu pērk no vietējiem piegādātājiem).

Indijas pēdējā laika ekonomiskos panākumus globali­zācijas piekritēji bieži saista ar tās tirdzniecības un finanšu liberalizāciju 90.gadu sākumā. Tomēr, kā rāda pēdējā laika pētījumi, Indijas izaugsmes paātrināšanās patiesībā sākās 80.gados, tādējādi diskreditējot stāstu, ka “lielāka atvērtība paātrina izaugsmi”.23 Vēl jo vairāk – pat pēc 90.gadu tirdzniecības liberalizācijas Indijas rūpniecības preču tarifi palika vidēji virs 30% (šodien tie joprojām ir 25%). Indijas protekcionisms pirms 90.gadiem dažos sektoros droši vien bija pārspīlēts. Taču ar to nav teikts, ka Indija būtu bijusi sekmīgāka, ja, iegūstot neatkarību 1947.gadā, būtu pieņēmusi brīvo tirdzniecību. Indija ir uzlikusi stingrus ierobežojumus ārzemju tiešajām investī­cijām: ienākšanas ierobežojumus, īpašuma ierobežojumus un dažādus darbības ierobežojumus (piemēram, vietējā satura ierobežojumus).

Viena valsts, kas pēckara globalizācijas laikā, izman­todama neoliberālo stratēģiju, šķiet, ir guvusi panāku­mus, ir Čīle. Patiesi, Čīle pieņēma šo stratēģiju agrāk par citām valstīm, ieskaitot ASV un Lielbritāniju. Tas notika pēc ģenerāļa Augusto Pinočeta valsts apvērsuma 1973.gadā. Kopš tā laika Čīlē bija diezgan laba izaugsme, lai gan ne tuvu tāda kā Austrumāzijas “brīnuma” ekonomikās.24 Čīli vienmēr piemin kā neoliberālu panākumu stāstu. Tās veiksmīgā darbība nav noliedzama, taču arī Čīles stāsts ir sarežģītāks, nekā ortodoksija to saka.

Čīles agrīnais neoliberālisma eksperiments tā saukto Čikāgas zēnu (grupa Čīles ekonomistu, kas izglītību bija ieguvuši Čikāgas Universitātē, vienā no neoliberālās ekonomikas centriem) vadībā bija katastrofa. Tas 1982.ga­dā beidzās ar briesmīgu finansiālu krahu, kuru nācās atri­sināt ar visa banku sektora nacionalizāciju. Kraha dēļ līdz pirms-Pinočeta līmenim valsts atkopās tikai 80.ga­du beigās.25 Tikai pēc kraha, kad Čīles neoliberālisms kļuva pragmatiskāks, valstij sāka klāties labi. Piemēram, valdība sniedza lielu palīdzību eksportētājiem pārjūras mārketingā un R&D jomā.26 90.gados tā kontrolēja arī valstī ienākošā un izejošā kapitāla kustību, lai sekmīgi samazinātu īstermiņa spekulatīvo naudas līdzekļu ieplū­šanu; nesen noslēgtais brīvās tirdzniecības līgums ar ASV gan ir piespiedis Čīli apsolīt nekad vairs tā nedarīt.

Vēl svarīgāk ir tas, ka pastāv lielas šaubas, vai Čīles attīstība ir uzturama. Pēdējo trīsdesmit gadu laikā šī valsts ir zaudējusi daudzas ražošanas nozares un kļuvusi pār­lieku atkarīga no dabas resursu eksporta. Bez tehnoloģis­kām spējām ieiet augstas produktivitātes ražošanā Čīlei ir skaidri saskatāma labklājības līmeņa robeža, kuru tā ilgtermiņā var sasniegt.

Savelkot visu kopā – patiesība par globalizāciju pēc 1945.gada ir gandrīz tiešā pretstatā oficiālajai vēsturei. Kontrolētās globalizācijas laikā, kuru atbalstīja nacionā­listiskās politikas no 50. līdz 70.gadiem, pasaules ekono­mika, īpaši attīstības valstīs, auga straujāk, bija stabilāka un nacionālā ienākuma sadalījums tajā bija vienlīdzīgāks nekā straujās, nekontrolētās neoliberālās globalizācijas laikā pēdējās divarpus desmitgadēs. Neskatoties uz to, oficiālajā vēsturē šis laika periods tiek attēlots kā nacio­nālistisko politiku nebeidzama posta laiks, īpaši attīstības valstīs. Šos vēstures izkropļojumus izplata, lai nomaskētu neoliberālās politikas neveiksmi.

Kas pārvalda pasaules ekonomiku?

Daudz no tā, kas notiek globālajā ekonomikā, nosaka bagātās valstis, nemaz necenšoties to darīt. Tās saražo 80% pasaules preču, veic 70% starptautiskās tirdzniecī­bas un izdara 70-90% (kā nu kuru gadu) starptautisko tiešo investīciju.27 Tas nozīmē, ka to nacionālā politika var stipri iespaidot pasaules ekonomiku.

Taču svarīgāka nekā to īpašā ietekme ir bagāto valstu vēlēšanās šo ietekmi izmantot, lai veidotu globālās eko­nomikas noteikumus. Piemēram, attīstītās valstis piespiež nabadzīgākās valstis pieņemt noteiktu politiku, izvirzot tām noteikumus ārzemju palīdzības saņemšanai vai pie­dāvājot tirdzniecības priekšrocību līgumus par “labu uz­vešanos” (neoliberālās politikas pieņemšanu). Attīstības valstu izvēles iespaidošanā vēl svarīgāka loma tomēr ir, kā es to saucu, multilaterālo organizāciju Nešķīstajai Trīs­vienībai, proti, SVF, Pasaules Bankai un PTO (Pasaules tirdzniecības organizācijai). Kaut arī tās nav bagāto val­stu marionetes, Nešķīsto Trīsvienību lielā mērā kontrolē bagātās valstis tā, lai tiktu izstrādāta un īstenota slikto samariešu politika, kādu bagātās valstis vēlas.

SVF un Pasaules Banka tika dibināta 1944.gadā Sa­biedroto spēku (būtībā ASV un Lielbritānijas) konfe­rencē, kurā izstrādāja pēckara starptautiskās ekonomi­kas pārvaldības formu. Konference notika Ņūhempšīras kūrortā Bretonvudā, tādēļ šīs aģentūras kopā reizēm sauc par Bretonvudas institūcijām (BVI). SVF tika dibināts, lai aizdotu naudu valstīm, kurās ir maksājumu bilances krīze, lai tās varētu samazināt maksājumu bilances defi­cītu, neķeroties pie deflācijas. Pasaules Banka tika dibi­nāta, lai palīdzētu atjaunot kara izpostītās valstis Eiropā un ekonomiski attīstīties pēckoloniālisma valstīm, kurām vajadzēja parādīties. Tādēļ to oficiāli sauc par Starptau­tisko Rekonstrukcijas un attīstības banku. Bija domāts to izdarīt, finansējot infrastruktūras attīstības projektus (piemēram, ceļi, tilti, dambji).

Pēc parādu krīzes trešajā pasaulē 1982.gadā gan SVF, gan Pasaules Bankas loma dramatiski mainījās. Tās sāka daudz stiprāk politiski iespaidot attīstības valstis ar savām kopējām operācijām, tā sauktajām strukturālās sakārtoša­nas programmām (SSP). Šajās programmās ietilpa daudz plašāka loka politikas, nekā Bretonvudas institūcijām sākotnēji bija dots mandāts īstenot. BVI tagad dziļi iesais­tījās visās ekonomiskās politikas jomās attīstības valstīs. Tās iespiedās tādās jomās kā valdību budžets, industriju regulēšana, lauksaimniecības produktu cenu noteikšana, darbaspēka tirgus regulēšana, privatizācija utt. 90.gados notika turpmāka, pastiprināta “misijas izplūšana”, aizde­vumiem sāka pievienot tā sauktos pārvaldības nosacīju­mus. Tajos ietilpa iejaukšanās līdz tam neiedomājamās jomās, tādās kā valdības decentralizācija, centrālās bankas neatkarība un korporatīvā pārvaldība.

Šī misijas “izplūšana” rada nopietnu jautājumu. Pasaules Banka un SVF sāka darbību ar visai ierobežotiem mandā­tiem. Vēlāk šis institūcijas taisnojās, ka tām esot jāiejaucas citās jomās ārpus sākotnējiem mandātiem, jo arī tās iespai­dojot ekonomiskos panākumus un neveiksmes šajās jomās, liekot valstīm no abām institūcijām aizņemties.

Taču pēc tādas argumentācijas mūsu dzīvē vairs nav jomu, kurās BVI nevarētu iejaukties. Viss, kas valstī notiek, ir kaut kā saistīts ar valsts ekonomisko darbību. Pēc tādas loģikas SVF un Pasaules Bankai vajadzētu varēt uzlikt nosacījumus visam no auglības lēmumiem, etnis­kās integrācijas un dzimumu vienlīdzības līdz kultūras vērtībām.

Nepārprotiet mani. Es neesmu no tiem, kas ir principā pret aizdevumu nosacījumiem. Ir saprātīgi, ka aizdevējs pievieno nosacījumus. Taču nosacījumi nedrīkst iziet ārpus tiem aspektiem, kas ir visciešāk saistīti ar aizdevuma atdošanu. Citādi aizdevējs var iejaukties visās aizdevuma ņēmēja dzīves jomās.

Pieņemsim, es esmu mazs biznesmenis, kas no bankas mēģina aizņemties naudu, lai paplašinātu savu fabriku. Būtu dabiski, ka bankas vadītājs uzliktu vienpusējus nosa­cījumus tam, kā man būs aizņēmums jāatdod. Varētu pat būt saprātīgi, ka viņš uzliktu nosacījumus, kāda veida celtniecības materiālus es drīkstu izmantot un kāda veida mašīnas drīkstu pirkt fabrikas paplašināšanai. Taču, ja viņš pievienotu nosacījumu, ka man jāsamazina tauku patēriņš tā (ne pilnīgi nesvarīgā) iemesla dēļ, ka taukiem bagāta diēta samazina manu spēju atmaksāt aizņēmumu, jo tā kaitē manai veselībai, tad es to uzskatītu par nesa­prātīgu iejaukšanos. Protams, ja es būtu patiesi izmisīgā stāvoklī, es varētu norīt sava lepnuma aizskaršanu un pie­krist pat šim nesaprātīgajam nosacījumam. Taču, ja tam pievienotu vēl tādu nosacījumu, ka man mājās jāpavada mazāk par vienu stundu dienā (jo, pavadot mazāk laika kopā ar ģimeni, palielinās biznesam pieejamais laiks un tādēļ samazinās iespēja, ka aizdevumu neatdošu), es var­būt iegāztu viņam pa žokli un izskrietu no bankas. Nav jau tā, ka mana diēta un ģimenes dzīve nekādi nebūtu saistīta ar spēju tikt galā ar biznesu. Kā manas bankas vadītājs teicis, tai ir nozīme. Taču tās nozīme ir netieša un minimāla.

Sākumā SVF izvirzīja tikai nosacījumus, kas cieši sais­tīti ar aizņēmējas valsts maksājumu bilances pārvaldīšanu, piemēram, valūtas devalvāciju. Pēc tam sāka pievienot nosacījumus valdību budžetam, jo budžeta deficīts ir gal­venais iemesls maksājumu bilances problēmām. Tas noveda pie tādu nosacījumu uzlikšanas kā valstij piederošu uzņēmumu privatizēšana, jo tika apgalvots, ka šo uzņēmumu radītie zaudējumi esot svarīgs budžeta deficīta cēlonis daudzās attīstības valstīs. Reiz tāda loģikas paplašināšana bija sākusies, apstāšanās vairs nebija. Tā kā jebkas ir saistīts ar vēl kaut ko, par nosacījumu var būt itin viss. Piemēram, Korejā 1997.gadā SVF uzlika nosacījumu parādu apjomam, kāds drīkstētu būt privātā sektora kompānijām, pamatojoties uz to, ka šo kompā­niju pārāk lielā aizņemšanās esot galvenais cēlonis Korejas finanšu krīzei.

Lai brūcē vēl iekaisītu sāli, sliktie samarieši – bagātās valstis – bieži kā nosacījumu to finanšu ieguldījumam SVF paketēs pieprasa, lai aizdevumu saņēmēja valsts tiktu piespiesta pieņemt politiku, kam ir mazs sakars ar tās ekonomikas sakārtošanu, bet kas kalpo bagāto valstu – aizdevēju interesēm. Piemēram, redzot Korejas 1997.ga­da vienošanos ar SVF, kāds sašutis eksperts komentēja: “SVF plānā vairākas lietas ir atkārtojums tām politikām, ko Japāna un ASV jau sen mēģināja panākt, lai Koreja pieņemtu. Tajās ietilpst paātrināta… tirdzniecības barjeru samazināšana noteiktiem Japānas produktiem un kapitāla tirgus atvēršana, lai Korejas firmās ārzemju investoriem varētu piederēt lielākās daļas un lai tie varētu iesaistīties naidīgās firmu pārņemšanās… un paplašināt tiešu līdz­dalību banku un citos finanšu pakalpojumos. Lai gan lielāka konkurence no rūpniecisko preču importa un vairāk uzņēmumu piederēšana ārzemniekiem varētu… palīdzēt Korejas ekonomikai, korejieši un citi te saska­tīja… SVF pilnvaru pārkāpšanu nolūkā piespiest Koreju pavājinājuma laikā pieņemt tirdzniecības un investīciju politiku, kuru tā agrāk bija noraidījusi.”28

To nebija teicis kāds antikapitālistisks anarhists, bet Mārtiņš Feldsteins, konservatīvs Hārvardas ekonomists, kurš bija Ronalda Reigana galvenais ekonomiskais padomnieks 80.gados.

SVF misijas izplūšana kombinācijā ar slikto samariešu valstu nosacījumu ļaunprātīgu izmantošanu ir īpaši nepie­ņemama apstākļos, kad Bretonvudas institūciju politikas ir radījušas lēnāku izaugsmi, nevienlīdzīgāku ienākumu sadali un lielāku ekonomisko nestabilitāti vairumā attīs­tības valstu, kā to jau parādīju iepriekš šajā nodaļā. Taču kā var būt, ka SVF un Pasaules Banka tik ilgi stūrgalvīgi turpina piekopt nepareizu politiku, kas rada tik sliktus rezultātus? Tā ir tādēļ, ka pārvaldes struk­tūra tās smagi pavērš bagāto valstu interešu virzienā. To lēmumi pamatā tiek pieņemti atbilstīgi daļu kapitālam, kāds valstij pieder (citiem vārdiem sakot, pastāv “viens dolārs – viena balss” sistēma). Tas nozīmē, ka bagāta­jām valstīm, kas kopīgi kontrolē 60% balsojošo kapitāla daļu, ir absolūta kontrole pār[šo institūciju] politiku, un ASV ir de facto veto tiesības attiecībā uz lēmumiem 18 vissvarīgākās jomās.29 Viens tādas pārvaldes struktūras rezultāts ir tas, ka Pasaules Banka un SVF ir uzspiedis attīstības valstīm standarta politikas paketes, kuras bagātās valstis uzskata par universāli derīgām, nevis politikas, kas būtu taisītas spe­ciāli katrai atsevišķai attīstības valstij, un sekas ir iepriekš paredzamie sliktie rezultāti. Vēl viens rezultāts ir šāds: pat ja politika varētu būt piemērota, tā cieš neveiksmi tādēļ, ka vietējie iedzīvotāji tai pretojas kā uzspiestai no ārienes.

Uz augošo kritiku Pasaules Banka un SVF pēdējā laikā ir reaģējis vairākos veidos. No vienas puses, ir izdarītas dažas “izkārtņu maiņas”. Tā SVF Strukturālās sakārtošanas programmu tagad sauc par Nabadzības mazināšanas un izaugsmes līdzekļu programmu, lai parādītu, ka tā rūpējas par nabadzības jautājumiem, lai gan programmas saturs gandrīz nemaz nav mainīts. No otras puses, ir bijuši patiesi centieni atvērt dialogus ar plašāku sabiedrību, īpaši Pasaules Bankas saistīšanās ar nevalstiskajām organizā­cijām (NVO), bet tādu konsultāciju ietekme labākajā gadījumā ir bijusi minimāla. Vēl jo vairāk – ja attīstības valstīs NVO augošā skaitā netieši finansē Pasaules Banka, tādu centienu vērtība kļūst vēl apšaubāmāka.

SVF un Pasaules Banka ir mēģinājusi palielināt savu programmu “vietējo piederību”, iesaistot vietējos iedzīvo­tājus to sastādīšanā. Tomēr tam ir bijis maz augļu. Dau­dzām attīstības valstīm trūkst intelektuālo resursu, lai iebil­stu varenajām starptautiskajām organizācijām ar veselu armiju labi apmācītu ekonomistu un spēcīgu finansiālo aizmuguri. Vēl jo vairāk – Pasaules Banka un SVF ir pieņēmis, kā es to saucu, “Henrija Forda pieeju dažādī­bai” (viņa slavenais teiciens: klients varot dabūt auto, kas krāsots jebkurā krāsā, ja vien tā ir melna).

Politikas vietējo variāciju diapazons, kādu tās uzskata par pieņemamu, ir ļoti šaurs. Tāpat, augot tendencei attīstības valstu būtiskos ekonomiskajos amatos izvēlēt vai nozīmēt bijušos Pasaules Bankas vai SVF darbiniekus, “vietējie” risinājumi arvien vairāk atgādina risinājumus, ko sniedz Bretonvudas institūcijas.

Izveidojot Nešķīsto Trīsvienību, saskaņā ar tā sauktā GATT sarunu Urugvajas raunda lēmumu 1995.gadā tika nodibināta Pasaules tirdzniecības organizācija. Nākamajās nodaļās es aplūkošu PTO darbības būtību sīkāk, tādēļ šeit pievērsīsim uzmanību tikai tās pārvaldes sistēmai.

Pasaules tirdzniecības organizācija ir kritizēta vairāku iemeslu dēļ. Daudzi tic, ka tā nav nekas vairāk par rīku, ar kuru attīstītās valstis laupa attīstības valstu atvērtos tirgus. Citi apgalvo, ka tā ir kļuvusi par līdzekli transnacionālo korporāciju interešu virzīšanai. Abās kritiskajās nostādnēs ir daļa patiesības, kā to parādīšu turpmākajās nodaļās.

Taču, neskatoties uz šo kritiku, Pasaules tirdzniecības organizācija ir starptautiska organizācija, kuras pārval­dīšanā attīstības valstīm ir vislielākā teikšana. Atšķirībā no SVF un Pasaules Bankas tā ir “demokrātiska” – tādā ziņā, ka katrai valstij ir dota viena balss (protams, varam strīdēties, vai dot vienu balsi Ķīnai ar 1,3 miljardiem un Luksemburgai ar mazāk par pusmiljonu iedzīvotāju ir patiesi “demokrātiski”). Turklāt atšķirībā no Apvienota­jām Nācijām, kur piecām pastāvīgajām Drošības pado­mes loceklēm ir veto tiesības, nevienai PTO valstij nav veto tiesību. Tā kā attīstības valstis ir skaitliskā pārsvarā, tām ir daudz lielāks svars PTO nekā SVF vai Pasaules Bankā.

Par nelaimi, (PTO) praksē balsošana nekad nenotiek, un orga­nizāciju būtībā pārvalda oligarhija, kurā ietilpst neliels skaits bagāto valstu.

Tiek ziņots, ka dažādās ministru līmeņa sanāksmēs (Ženēva 1998.gadā, Sietla 1999.gadā, Doha 2001.gadā, Kankūna 2003.gadā) visas svarīgās sarunas notikušas tā sauktajās “Gaiši zaļajās istabās” uz “tikai pēc ielūgumiem” bāzes. Ielūgtas bija tikai bagātās valstis un dažas attīstī­bas valstis, kuras nevarēja ignorēt (piemēram, Indija un Brazīlija). īpaši 1999.gadā Sietlas sanāksmes laikā dažus attīstības zemju delegātus fiziski izmeta laukā, kad tie bez ielūgumiem mēģināja iekļūt “zaļajās istabās”.

Taču pat bez tādiem ekstremāliem pasākumiem lē­mumi, visticamāk, ir tendēti bagāto valstu virzienā. Tās var iebaidīt un piekukuļot attīstības valstis ar ārzemju palīdzības budžetu vai, izmantojot savu ietekmi aizde­vumu lēmumos SVF vai Pasaules Bankā, vai “reģionāla­jās” multilaterālajās finanšu institūcijās.[3]

Turklāt pastāv plata plaisa intelektuālajos un sarunu vešanas resursos šo divu valstu grupu starpā. Kāds no maniem bijušajiem studentiem, kas tikko bija atstājis savas dzimtās valsts diplomātisko dienestu Āfrikā, reiz man pastāstīja, ka viņa valstī ir tikai trīs personas, ieskai­tot viņu pašu, kas piedalās visās sanāksmēs PTO Ženēvā. Sanāksmju bieži ir vairāk nekā ducis vienā dienā, tādēļ viņš un viņa kolēģi vairākas sanāksmes izlaida pavisam un pārējās sadalīja savā starpā. Tas nozīmē, ka viņi varēja katrai sanāksmei veltīt tikai divas, trīs stundas. Dažreiz viņi iegāja pareizajā momentā un deva kādu derīgu iegul­dījumu, citreiz viņiem tā nelaimējās un viņu pūliņi bija veltīgi. Pretstatā tam – lai dotu otras galējības piemēru – no ASV dučiem cilvēku strādā tikai pie intelektuālā īpašuma tiesībām. Taču mans kādreizējais students teica, ka viņa valstij ir laimējies, – vairāk nekā 20 attīstības val­stīm Ženēvā nav neviena cilvēka un daudzām ir jāiztiek tikai ar vienu vai divām personām. Varētu pastāstīt daudz stāstu, līdzīgu šim, bet tie visi vēsta, ka starptautiskās tirdzniecības sarunas ir ļoti vienpusīga padarīšana; tās ir kā karš, kurā viena puse karo ar pistolēm, bet otra sāk bombardēšanu no gaisa.

Vai sliktie samarieši uzvar?

Mārgareta Tečere, Lielbritānijas premjerministre, kas bija neoliberālās kontrrevolūcijas priekšgalā, reiz atkratī­jās no kritiķiem ar savu slaveno atbildi: “Alternatīvas nav.” Ar šī apgalvojuma garu, pazīstamu kā TINA (There Is No Alternative), ir piesātināts viss veids, kādā globalizāciju attēlo sliktie samarieši.

Sliktajiem samariešiem patīk globalizāciju prezentēt kā komunikāciju un transporta tehnoloģiju nežēlīgas attīstības neizbēgamu rezultātu. Viņiem patīk savus kri­tizētājus attēlot kā “moderno dienu neprāšus (ludītus)“, kas lūkojas atpakaļ.30 Un “cīnās par to, kuram pieder kurš olīvkoks”. Tiek apgalvots, ka iešana pret šo vēsturisko paisumu tikai rada nelaimes, kā parādījis pasaules ekonomikas sabrukums starpkaru periodā un valstu vadītās indus­trializācijas neveiksme attīstības valstīs 20.gadsimta 60. un 70.gados. Tiek apgalvots, ka pastāv tikai viens veids, kā pārdzīvot vēsturisko paisuma varu, kas ir globalizācija, un tas nozīmē uzvilkt “viens izmērs der visiem” zelta trakokreklu, kuru it kā ir valkājušas faktiski visas sekmī­gās ekonomikas savā ceļā uz pārticību. Alternatīvas nav.

Šajā nodaļā esmu parādījis, ka TINA secinājums bals­tās uz fundamentāli defektīvu globalizācijas dzinējspēku izpratni un vēstures sagrozīšanu, lai tā iederētos teorijā. Brīvo tirdzniecību bieži uzspieda, nevis vājākās valstis to izvēlējās. Vairums valstu, kurām bija izvēle, brīvo tirdz­niecību neizvēlējās vairāk kā uz īsiem laika periodiem. Fak­tiski visas sekmīgās gan attīstītās, gan attīstības ekonomikas nonāca tur, kur tās ir, ar selektīvu, stratēģisku integrēšanos pasaules ekonomikā, nevis ar beznosacījumu globālo integ­rēšanos. Attīstības valstu panākumi bija daudz labāki tad, kad “veco slikto dienu” valsts vadītās industrializācijas laikā tām bija liela politiska autonomija, nekā tad, kad to pilnīgi atņēma pirmās globalizācijas laikā (koloniālās valdīšanas un nevienlīdzīgo līgumu ērā) vai kad politiskās autonomijas bija maz (kā pēdējā gadsimta ceturtdaļā).

Nav nekā neizbēgama saistībā ar globalizāciju, jo to virza vairāk politika (tas ir cilvēku griba un lēmumi), nevis tehnoloģija, kā to apgalvo sliktie samarieši. Ja tā būtu tehnoloģija, kas noteiktu globalizācijas pakāpi, tad nebūtu iespējams izskaidrot, kāpēc 20.gadsimta 70.ga­dos pasaule (kad tai bija visas modernās komunikāciju un transporta tehnoloģijas, izņemot internetu) bija daudz mazāk globalizēta nekā 19.gadsimta 70.gados (kad mēs paļāvāmies uz tvaikoņiem un vadu telegrāfiju).

Tehnoloģija nosaka tikai globalizācijas ārējās robežas. Forma, kādu tieši tā pieņem, ir atkarīga no tā, kādas nacionālās politikas piekopjam un kādus starptautiskus līgumus slēdzam. Ja tā ir, tad TINA tēze ir nepareiza. Alternatīva pastāv, vai, pareizāk, mūsdienās notiekošajai neoliberālajai globalizācijai ir daudzas alternatīvas. Grā­matas pārējā daļā es šīs alternatīvas izskaidrošu.

2. nodaļa. Daniela Defo dubultā dzīve. Kā bagātās valstis kļuva bagātas?

Grāmatas “Robinsons Krūzo” autora Daniela Defo mūžs bija daudzkrāsains. Pirms kļūt par rakstnieku, viņš bija darījumu cilvēks un importēja vilnas preces, zeķes, vīnu un tabaku. Viņš strādāja arī valdībā – karaliskajās loterijās un Stikla nodokļa birojā, kas ievāca bēdīgi sla­veno “logu nodokli” – īpašuma nodokli, kuru noteica atbilstoši mājas logu skaitam. Viņš bija arī ietekmīgs poli­tisku pamfletu autors un dzīvoja dubultu dzīvi kā val­dības spiegs. Sākumā viņš spiegoja Robertam Hārlijam, toriju runasvīram Kopienu palātā. Vēlāk viņš savu dzīvi sarežģīja vēl vairāk, spiegojot Roberta Volpola, Hārlija lielākā politiskā ienaidnieka, liberāļu valdībai. It kā būt par biznesmeni, rakstnieku, nodokļu vācēju, politisko komentētāju un spiegu nebūtu pietiekami satraucoši, Defo bija vēl arī ekonomists. Šis viņa dzīves aspekts ir pat mazāk zināms nekā spiegošana.

Atšķirībā no viņa romāniem, ieskaitot grāmatas “Robinsons Krūzo” un “Mols Flandrs”, Defo galvenais sacerējums ekonomikā “Angļu tirdzniecības plāns” (Plan of the English Commerce), publicēts 1728.gadā, ir gandrīz aizmirsts. Pazīs­tamais Defo biogrāfs Ričards Vests šo grāmatu vispār ne­piemin, bet balvu saņēmušajā Paulas Bekšneideres bio­grāfijā tā minēta galvenokārt sakarā ar maznozīmīgām lietām, kā Defo uzskati par Amerikas iezemiešiem. To­mēr šī grāmata bija pamatīgs un dziļi izprotošs Tjūdoru industriālās politikas apraksts, no kā šodien var daudz ko mācīties.1 Šajā grāmatā (turpmāk “Plāns”) Defo apraksta, kā Tjū­doru monarhi, īpaši Henrijs VII un Elizabete I, izmantoja protekcionismu, subsīdijas, monopoltiesību izdalīšanu, valdības atbalstītu rūpniecisko spiegošanu un cita veida valdības iejaukšanos, lai attīstītu Anglijas vilnas pārstrādes rūpniecību, kas tālaika Eiropā bija augsto tehnoloģiju nozare.

Līdz Tjūdoru laikiem Lielbritānija bija samērā atpa­likusi ekonomika, kas balstījās uz jēlvilnas eksportu, lai finansētu importu. Vilnas pārstrādes nozares centrs bija Zemajās zemēs (mūsdienu Beļģijā un Nīderlandē), īpaši Flandrijas pilsētās Brigē, Ģentē un Iprā. Briti eksportēja jēlvilnu un diezgan labi pelnīja. Taču to ārzemnieku, kas zināja, kā vilnu pārvērst apģērbā, peļņa bija daudz lielāka. Tas ir konkurences likums – cilvēki, kuri prot darīt kaut ko sarežģītu, ko citi neprot, dabū lielāku peļņu. Tāda bija situācija, kuru 15.gadsimta beigās Henrijs VII gribēja mainīt.2 Kā Defo raksta, Henrijs VII izsūtīja karaliskās misijas, lai noteiktu vilnas rūpniecībai piemērotas vietas.3 Tāpat kā pirms viņa Edvards III, viņš Zemajās zemēs “slepeni medīja” kvalificētus strādniekus.4 Viņš arī pacēla jēlvilnas eksporta nodokli, un, lai rosinātu izejmateriāla pārstrādi valstī, uz laiku vilnas eksportu aizliedza vispār. Lai vei­cinātu tālāku apstrādi valstī, 1489.gadā viņš aizliedza arī nepabeigtu audeklu eksportu, izņemot rupjus gabalus zem noteiktas tirgus vērtības.5 Viņa dēls Henrijs VIII šo politiku turpināja un 1512., 1513. un 1536.gadā aizliedza nepabeigtu audeklu eksportu.

Kā Defo uzsver, Henrijam VII nebija nekādu ilūziju par to, cik ātri angļu ražotāji varētu panākt izsmalcinātos konkurentus Zemajās zemēs.6 Karalis pacēla jēlvilnas eks­porta nodevas tikai tad, kad Anglijas industrija bija pie­tiekami nostiprinājusies, lai tiktu galā ar pārstrādājamās vilnas apjomiem. Henrijs toreiz žigli atcēla jēlvilnas eks­porta aizliegumu, tikko kļuva skaidrs, ka briti vienkārši nespēj pārstrādāt visu valstī saražoto jēlvilnu.7 Patiešām, saskaņā ar “Plānu” līdz pat 1578.gadam Elizabetes I val­dīšanas laika (1558-1603) vidū, gandrīz 100 gadus pēc tam, kad Henrijs VII bija sācis savu “importa substitūcijas industrializācijas” politiku 1489.gadā, britiem nebija pietiekamas vilnas pārstrādes jaudas, lai jēlvilnas eksportu aizliegtu pavisam.8 Taču, tiklīdz tā parādījās, eksporta aizliegums Zemo zemju konkurējošos ražotājus atstāja bez izejvielas un izputināja. Bez Henrija VII un viņa pēc­teču piekoptās politikas Lielbritānijai būtu bijis ļoti grūti, ja ne neiespējami, pārtapt no izejvielu eksportētājas par toreizējo augsto tehnoloģiju centru Eiropā.

Vilnas pārstrāde Lielbritānijas eksportam kļuva par vissvarīgāko nozari. Tā deva lielāko daļu eksporta ienā­kumu, lai finansētu milzīgo izejmateriālu un pārtikas importu, kas “baroja” industriālo revolūciju.9 Plāns sa­grauj kapitālisma pamatmītu, ka Lielbritānija guvusi panākumus, jo tā agrāk par citām valstīm atradusi īsto ceļu uz labklājību – brīvo tirgu un brīvo tirdzniecību.

Daniela Defo varoni Robinsonu Krūzo ekonomikas skolotāji bieži izmanto kā tīru neoliberālās brīvā tirgus ekonomikas “racionāla ekonomiskā cilvēka” piemēru. Viņi apgalvo: lai gan Krūzo dzīvo vienatnē, viņam nepār­traukti jāpieņem ekonomiski lēmumi. Viņam jāizlemj, cik daudz strādāt, lai apmierinātu savas materiālā patēriņa un atpūtas vēlmes. Būdams racionāls cilvēks, viņš veic precīzi minimālo darba apjomu, lai sasniegtu mērķi. Pie­ņemsim, Krūzo atklāj, ka uz blakus salas dzīvo cits vien­tuļš cilvēks. Kā viņiem vienam ar otru būtu jātirgojas? Brīvā tirgus teorija saka: tirgus rašanās Krūzo situācijā dabu pamatos nemaina. Dzīve turpinās gandrīz kā līdz tam, papildus ņemot vērā, ka tagad viņam ir jānosaka maiņas attiecības viņa un kaimiņa produktu apmaiņai. Būdams racionāls cilvēks, viņš turpinās pieņemt pareizos lēmumus. Saskaņā ar brīvā tirgus ekonomiku tas darbojas tieši tādēļ, ka mēs esam līdzīgi Krūzo. Mēs precīzi zinām, ko vēlamies un kā to vislabāk sasniegt. Tātad ļaut cilvē­kiem darīt to, ko viņi vēlas un zina, ka tas viņiem būs noderīgi, ir labākais veids kā vadīt ekonomiku. Valdība tikai maisās pa kājām.

Ekonomika, uz kuru balstās Defo “Plāns”, ir tiešs pret­stats Robinsona Krūzo ekonomikai. “Plānā” Defo skaidri parāda, ka tas nebija brīvais tirgus, bet valdības protekcio­nisms un subsīdijas, kas attīstīja britu vilnas rūpniecību. Neņemot vērā tirgus signālus, ka viņa valsts esot efek­tīva jēlvilnas ražotāja un tai tādai būtu jāpaliek, Henrijs VII piekopa politiku, kas tīšām izkropļoja šo nevēlamo patiesību. Tā rīkojoties, viņš iesāka procesu, kas beigās pārvērta Lielbritāniju par vadošu rūpniecības valsti. Eko­nomiskajai attīstībai ir nepieciešami tādi cilvēki kā Hen­rijs VII, kuri ceļ jaunu nākotni, nevis Robinsonam Krūzo līdzīgi ļaudis, kas dzīvo šodienai.

Tādējādi papildus savai dubultajai spiega dzīvei Defo dzīvoja dubultu dzīvi arī kā ekonomists – pats neapzi­noties, viņš savā daiļliteratūrā radīja brīvā tirgus centrālo varoni, bet viņa paša ekonomiskā analīze skaidri ilustrēja brīvā tirgus un brīvās tirdzniecības ierobežojumus.

Lielbritānija stājas pretī pasaulei

Defo sāka savu dubulto dzīvi kā toriju valdības spiegs, bet vēlāk, kā jau minēju, viņš spiegoja Roberta Volpola liberāļu valdībai. Volpolu parasti pazīst kā britu prem­jerministru, lai gan laikabiedri viņu tā nekad nesauca.10 Volpolam bija slikta slava viņa savtīguma dēļ – runāja, ka viņš “korupciju ir novedis līdz normālai sistēmai”. Viņš veikli žonglēja ar aristokrātisko titulu, valdības amatu un privilēģiju piešķiršanu, lai saglabātu savas varas pa­matu, kas viņam ļāva palikt premjerministra amatā pār­steidzoši ilgi – 21 gadu (1721-1742). Viņa politiskā prasme ir iemūžināta Džonatana Svifta romāna “Gulivera ceļojumi” varonī Flimnapā. Flimnaps ir liliputu impēri­jas premjerministrs un Virves dejas (frivola metode, ar kuru Liliputijā izvēlas tos, kas ieņem augstus amatus) čempions.”

Tomēr Volpols bija ļoti kompetents ekonomikas vadī­tājs. Būdams finanšu ministrs (chancellor of the exchequer), viņš uzlaboja savas valdības kredītspēju, radot amortizāci­jas fondu parādu apmaksāšanai. Volpols 1721.gadā kļuva par premjerministru tādēļ, ka viņu uzskatīja par vienīgo, kas būtu spējīgs tikt galā ar finansiālo haosu, kāds bija radies pēc kaunpilnā South Sea burbuļa.[3]*11 Kļuvis par premjerministru, Volpols sāka politisku reformu, kas dramatiski pārbīdīja britu industriālās un tirdzniecības politikas smaguma centru. Pirms Volpola britu valdības politika vispārējos vilcienos bija vērsta uz tirdzniecības paplašināšanu ar kolonizācijas un navigāci­jas likuma (kas prasīja, lai visa tirdzniecība ar Lielbritāniju notiktu tikai ar britu kuģiem) palīdzību un uz valdības ienākumu radīšanu. Vilnas pārstrādes veicināšana bija vissvarīgākais izņēmums, bet arī tas bija daļēji motivēts ar vēlēšanos radīt lielākus valdības ieņēmumus. Turpretī Volpola iesāktā politika pēc 1721.gada bija mērķtiecīgi vērsta uz ražošanas nozaru attīstību. Iepazīstinot ar jauno likumu, Volpols (ar karaļa uzrunu parlamentam) noteica: “Ir acīmredzams, ka nekas nedod tādu ieguldījumu tautas labklājības celšanā kā rūpniecisko preču eksportēšana un ārzemju izejvielu importēšana.”12

Volpola 1721.gada likumi būtībā bija vērsti uz britu ražošanas nozaru aizsardzību no ārzemju konkurences, subsidēšanu un eksporta veicināšanu.13 Importa rūpnie­cības precēm tika būtiski pacelti muitas tarifi, turpretī izejmateriāliem, ko izmantoja ražošanā, tie tika pazemi­nāti vai pat atcelti pavisam. Rūpniecības ražojumu eks­porta veicināšanai izmantoja virkni pasākumu, ieskaitot eksporta subsīdijas.14 Beidzot tika ieviesti rūpniecības preču kvalitātes kontroles noteikumi, īpaši tekstilprecēm, lai pavirši ražotāji nevarētu bojāt britu ražotāju reputāciju starptautiskajos tirgos.15 Šī politika ir pārsteidzoši līdzīga tai, kādu pēc Otrā pasaules kara tik ļoti sekmīgi izmatoja Austrumāzijas “brīnuma” ekonomikas Japānā, Korejā un Taivānā.

Politikas, kuras daudzi uzskata – un arī es tā mēdzu uzskatīt – par japāņu politikas veidotāju 20.gadsimta 50.gadu izgudrojumiem, tādas kā muitas samazināšana izejvielām, ko izmanto eksporta preču ražošanai[3]**, un val­dības uzliktie eksporta preču kvalitātes standarti[4], īste­nībā ir daudz agrāki britu izgudrojumi.16

Volpola protekcionisma politika palika spēkā arī nāka­majā gadsimtā, palīdzot britu ražošanas nozarēm panākt un pēc tam apsteigt savus sāncenšus kontinentā. Lielbri­tānija palika izteikta protekcionisma valsts līdz 19.gad­simta vidum. Britu vidējie tarifi rūpniecības preču impor­tam 1820.gadā bija 45-55% salīdzinājumā ar 6-8% Zemajās zemēs, 8-12% Vācijā un Šveicē un apmēram 20% Francijā.17 Taču muitas tarifi nebija vienīgie ieroči britu tirdznie­cības politikas arsenālā. Ja runa ir par kolonijām, Liel­britānija labprāt uzlika pilnīgu aizliegumu modernas ra­žošanas aktivitātēm, kurām tā negribēja ļaut attīstīties. Volpols aizliedza būvēt jaunas tērauda velmēšanas un griešanas iekārtas Amerikā, piespiežot amerikāņus spe­cializēties zemas pievienotās vērtības lietā čuguna un stieņu tērauda, nevis augstas pievienotās vērtības tērauda ražošanā.

Lielbritānija aizliedza arī eksportu no savām koloni­jām, kas konkurēja ar pašas produktiem gan iekšzemē, gan ārzemēs. Tā aizliedza kokvilnas tekstiliju importu no Indijas, kas toreiz bija pārākas par britu pašu ražota­jām. Vilnas audumu eksportu no kolonijām tā aizliedza 1699.gadā (Vilnas likums), sagraujot Īrijas vilnas indus­triju un žņaudzot vilnas ražošanas parādīšanos Ame­rikā.

Beidzot – tika attīstīta politika primāro produktu ražo­šanas veicināšanai kolonijās. Volpols deva subsīdijas eks­portam uz Amerikas pusi un Amerikas kolonijās ražo­tajiem izejmateriāliem (piemēram, kaņepēm, baļķiem un kokmateriāliem) atcēla importa nodokli britu pusē. Viņš gribēja pilnībā nodrošināt, ka koloniju iedzīvotāji paliek pie primāro preču ražošanas un nekad nekļūst par konkurentiem britu ražotājiem. Tādējādi tie bija spiesti atstāt ienesīgākās “augsto tehnoloģiju” nozares Lielbri­tānijas rokās, nodrošinot tai iespēju baudīt labumus no atrašanās pasaules attīstības pašā priekšgalā.18

Lielbritānijas ekonomikas dubultā dzīve

Pasaules pirmais slavenais brīvā tirgus ekonomists Ādams Smits dedzīgi uzbruka, kā viņš to sauca, “merkantilajai sistēmai”, kuras galvenais arhitekts bija Volpols. Ādama Smita meistardarbs “Tautu bagātība” (The Wealth of Nations) tika publicēts 1776.gadā, britu mer­kantilisma sistēmas ziedu laikos. Viņš apgalvoja, ka kon­kurences ierobežojumi, kurus šī sistēma radīja ar protek­cionismu, subsīdijām un monopoltiesību piešķiršanu, ir slikti britu ekonomikai.[5]

Ādams Smits saprata, ka Volpola politika nove­co. Bez tās daudzas britu ražošanas nozares būtu iz­nīcinātas, pirms tām rastos izredzes panākt pārākos ār­zemju konkurentus. Taču, ja reiz britu industrijas bija kļu­vušas starptautiski konkurētspējīgas, to pasargāšana kļuva mazāk nepieciešama un pat kaitīga. Smits novēroja: aizsar­gājot industrijas, kurām aizsardzība nebija vairs vajadzīga, visticamāk, tās kļūst pašapmierinātas un neefektīvas. Tādēļ Lielbritānijas interesēs tagad arvien vairāk bija brīvās tirdz­niecības piekopšana. Tomēr Smits zināmā mērā gāja laikam pa priekšu. Bija jāaiziet vēl veselai paaudzei, pirms viņa uzskati kļuva patiesi ietekmīgi, un Lielbritānija kļuva par īstu brīvās tirdzniecības valsti – ne agrāk kā 84 gadus pēc The Wealth of Nations publicēšanas.

Napoleona kariem beidzoties 1815.gadā, četrdesmit gadus pēc The Wealth of Nations publicēšanas, britu ražo­tāji bija stingri nostiprinājušies kā visefektīvākie pasaulē, izņemot dažas ierobežotas jomas, kurās tādas valstis kā Beļģija un Šveice bija tehnoloģiskie līderi. Britu ražotāji pareizi saprata, ka brīvais tirgus tagad ir viņu interesēs, un sāka par to cīnīties (viņi, protams, joprojām visai lab­prāt ierobežoja tirdzniecību, kad tas viņiem bija noderīgi, kā to darīja kokvilnas izstrādājumu ražotāji jautājumā par tekstilrūpniecības mašīnu eksportu, kas varēja palī­dzēt ārzemju konkurentiem). Rūpnieki īpaši aģitēja par Graudu likuma atcelšanu, kas ierobežoja iespēju ievest lētus graudus. Lēta pārtika bija viņiem nozīmīga, jo tā ļautu pazemināt algas un palielināt peļņu.

Kampaņā pret Graudu likumu būtisku palīdzību snie­dza ekonomists un akciju biržas spēlmanis Deivids Rikardo. Viņš nāca klajā ar relatīvo priekšrocību teoriju, kas joprojām ir brīvās tirdzniecības kodols. Pirms Rikardo cilvēki domāja, ka tirdzniecībai ir jēga tikai tad, ja valsts kaut ko var ražot lētāk nekā tās tirdzniecības partneris. Savā veselā saprāta novērojuma spožajā inversijā Rikardo apgalvoja, ka tirdzniecībai starp valstīm ir jēga pat tad, ja viena valsts visu var ražot lētāk nekā cita. Lai gan šī valsts ir efektīvāka nekā tā cita, ražojot jebko, tā tomēr var iegūt, ja specializējas jomā, kurā tai ir vislielākā izmaksu priekš­rocība salīdzinājumā ar tirdzniecības partneri. Un otrādi: pat valsts, kurai nav izmaksu priekšrocību salīdzinājumā ar tirdzniecības partneri, var no tirdzniecības iegūt, ja tā specializējas ražošanā, kur tās izmaksas ir vistuvākās partnera izmaksām. Ar šo teoriju Rikardo 19.gadsimta brīvās tirdzniecības piekritējiem iedeva vienkāršu, bet spēcīgu rīku, lai apgalvotu, ka no brīvās tirdzniecības iegūst visas valstis.

Rikardo teorija ir pilnīgi pareiza savās šaurajās robežās. Viņa teorija korekti saka: pieņemot pašreizējos tehno­loģijas līmeņus par dotiem, valstīm labāk specializēties jomās, kur tās ir relatīvi visefektīvākās. Pret to nevar iebilst. Viņa teorija neder, ja valsts vēlas iegūt modernākas tehnoloģijas, lai spētu darīt kaut ko sarežģītāku, ko tikai nedaudzi spēj, t.i., ja tā vēlas attīstīt savu ekonomiku. Lai apgūtu jaunas tehnoloģijas, ir vajadzīgs laiks un pieredze, tādēļ atpalikušiem ražotājiem ir vajadzīgs laika periods, kurā tie ir aizsargāti no starptautiskas konkurences, kamēr mācās. Tāda aizsardzība ir dārga, jo valsts atsakās no iespējas importēt labākus un lētākus ražojumus. Tomēr tā ir cena, kas jāmaksā, ja valsts grib attīstīt modernas industrijas. Tādējādi Rikardo teorija der tiem, kas akceptē status quo, bet ne tiem, kas stāvokli grib mainīt.

Lielas pārmaiņas britu tirdzniecības politikā pienāca 1846.gadā, kad anulēja Graudu likumu un daudzām rūpniecības precēm atcēla importa tarifus. Brīvās tirdz­niecības ekonomistiem šodien patīk Graudu likuma anulēšanu attēlot kā Ādama Smita un Deivida Rikardo gudrības galīgo uzvaru pār nepareizi domājošajiem merkantilistiem.19 Mūsdienu vadošais brīvās tirdzniecības ekonomists Džagdišs Bhagvati no Kolumbijas Universi­tātes to sauc par “vēsturisku pāreju”.20 Tomēr daudzi vēsturnieki, kas bija pazīstami šajā laika periodā, aizrāda, ka pārtikas palētināšana bija tikai viens no Graudu likuma pretinieku mērķiem. Tas bija arī “brī­vās tirdzniecības imperiālisma” akts ar nolūku “apturēt kustību industrializācijas virzienā kontinentā, palielinot tirgu lauksaimniecības produktiem un izejvielām”.21 Atverot savu lauksaimniecības produktu tirgu, Lielbritā­nija gribēja konkurentus vilināt atpakaļ lauksaimniecībā. Patiešām – kustības pret Graudu likumu līderis Ričards Kobdens apgalvoja, ka bez Graudu likuma “rūpnīcu sistēma Amerikā un Vācijā, visticamāk, nebūtu tapusi. Pilnīgi droši tā nevarētu uzplaukt, kā tas noticis gan šajās valstīs, gan Francijā, Beļģijā un Šveicē, stimulējošo dāvanu dēļ, ko britu amatnieku dārgā pārtika ir devusi lētāk ēdinātajiem šo valstu ražotājiem”.22

Tādā pašā garā 1840.gadā Džons Baurings no Tirdzniecības padomes, prominents līgas pret Graudu likumu biedrs, atklāti deva padomu vācu Muitas ūnijas Zollverein) valstīm specia­lizēties kviešu audzēšanā un pārdot graudus, lai pirktu britu rūpnieciskos ražojumus.23 Vēl vairāk – līdz 1860.ga­dam tarifi vēl pilnībā nebija atcelti. Citiem vārdiem sakot, Lielbritānija sāka brīvo tirdzniecību tikai tad, kad, ievēro­jamā ekonomikas vēsturnieka Paula Bairoha vārdiem, “aiz augstām un ilgstošām tarifu barjerām”24 tā bija kļuvusi par tehnoloģisku līderi. Nav jābrīnās, ka Fridrihs Lists runāja par “trepju atgrūšanu”.

Kautiņā iesaistās Amerika

Labāko kritiku Lielbritānijas liekulībai varētu būt uzrakstījis vācietis, tomēr tā nebija Vācija, kas politikas jomā vislabāk pretojās trepju atgrūšanai. Tā nebija arī Francija, kas parasti pazīstama kā protekcionisma kontrapunkts brīvās tirdzniecības piekopējai Lielbritānijai. Faktiski pretsvaru nodrošināja ASV, Lielbritānijas bijusī kolonija un mūsdienu brīvās tirdzniecības aizstāve.

Lielbritānijas pakļautībā Amerika pilnībā izbaudīja britu apiešanos ar kolonijām. Protams, tai liedza izmantot tarifus savu jauno industriju aizsardzībai. Tai bija aizliegts eksportēt produktus, kas konkurēja ar Lielbritānijā ražo­tajiem. Tai deva subsīdijas izejmateriālu ražošanai. Pat vairāk – tika uzlikti tieši ierobežojumi tam, ko Amerikā varēja ražot. Šīs politikas garu vislabāk apkopo Viljama Pita – vecākā piezīme 1770.gadā. Izdzirdis, ka Amerikas kolonijās rodas jaunas industrijas, viņš teica: “[Jaunanglijas] kolonijām nevajag ļaut ražot pat zirgu pakavu nag­las.”25 Īstenībā britu politika bija nedaudz žēlsirdīgāka, nekā no tā varētu secināt: dažas rūpnieciskas darbības bija atļautas, tomēr augsto tehnoloģiju produktu ražošana bija aizliegta.

Ne visi briti bija tik cietsirdīgi kā Pits. Iesakot brīvo tirdzniecību, daži bija pārliecināti, ka palīdz amerikā­ņiem. Savā The Wealth of Nations Ādams Smits, skotu brīvā tirgus ekonomikas tēvs, svinīgi ieteica amerikāņiem neattīstīt ražošanu. Viņš apgalvoja, ka katrs mēģinājums “apturēt Eiropas ražojumu importu traucēs, nevis vei­cinās viņu zemes progresu īstas bagātības un diženuma virzienā”.

Daudzi amerikāņi, ieskaitot Tomasu Džefersonu, pirmo valsts sekretāru un trešo prezidentu, tam piekrita, citi nikni nepiekrita. Viņi apgalvoja, ka valstij ir jāattīsta rūpniecības nozares un šajā nolūkā jāizmanto valdības aizsardzība un subsīdijas, kā to agrāk darījusi Lielbritā­nija. Šīs kustības intelektuālais līderis bija pa pusei skotu izcelsmes censonis Aleksandrs Hamiltons.

Hamiltons bija dzimis Karību salā Nevisā kā neli­kumīgs skotu sīktirgoņa (kas apšaubāmi pretendēja uz aristokrātisku izcelsmi) un franču izcelsmes sievietes dēls. Viņš tika pie varas savu izcilo prāta spēju un nevaldāmās enerģijas dēļ. Jau 22 gadu vecumā neatkarības kara laikā viņš bija Džordža Vašingtona adjutants. Skandalozi agri, 33 gadu vecumā, viņš 1789.gadā kļuva par valsts pirmo finanšu ministru.

1791.gadā Hamiltons ASV kongresam iesniedza savu “Ziņojumu par rūpniecības produktiem” (turpmāk “Zi­ņojums”). Tajā viņš izklāstīja savu uzskatu, ka valstij nepieciešama liela programma, lai attīstītu rūpniecību. Viņa centrālā ideja bija: tādai atpalikušai valstij kā ASV ir jāaizsargā sava “rūpniecība tās bērnībā” no ārvalstu konkurences un jārūpējas par to, līdz tā var nostāties uz savām kājām.

Iesakot tādu darbības kursu savai jaunajai valstij, ne­kaunīgais 35 gadus vecais finanšu ministrs ar tikai vispā­rējās izglītības grādu no toreiz otršķirīgas koledžas (King’s College of New York, tagad Kolumbijas Universitāte) at­klāti uzstājās pret pasaules slavenāko ekonomistu Ādamu Smitu.

Topošu industriju aizsargāšanas prakse pastāvēja jau agrāk, kā to esmu parādījis, bet Hamiltons to pārvērta teorijā un deva tai nosaukumu (terminu “infant industry'[“industrija tās bērnībā”] izgudroja viņš). Vēlāk šo teoriju tālāk attīstīja Fridrihs Lists, ko mūsdienās bieži kļūdaini uzskata par tās tēvu. Faktiski Lists sāka kā brīvās tirdz­niecības piekritējs. Viņš bija viena no pasaules pirmajiem brīvās tirdzniecības līgumiem – vācu muitas ūnijas (Zoll­verein)26 – virzītāju vidū. Infant industry ideju viņš aizguva no amerikāņiem, būdams politiskā trimdā ASV 19.gad­simta 20.gados. Hamiltona idejas iedvesmoja daudzu valstu ekonomiskās attīstības programmas un tās kļuva par nākamo paaudžu brīvās tirdzniecības ekonomistu bete noire (lāstu).

Savā “Ziņojumā” Hamiltons piedāvāja daudz pasā­kumu savas valsts industriālajai attīstībai, ieskaitot aizsar­gājošus tarifus un importa aizliegumus, subsīdijas, svarī­gāko izejvielu eksporta aizliegumu, importa liberalizēšanu un tarifu atlaides rūpniecībai nepieciešamām lietām, bal­vas un patentus inovācijām, produktu standartu regulas un finanšu un transporta infrastruktūras attīstību.27 Lai gan Hamiltons pareizi brīdināja neiet šādā politikā par tālu, tā tomēr ir visai iedarbīgu un “ķecerīgu” politikas priekšrakstu kopa. Ja viņš tagad būtu kādas attīstības valsts finanšu ministrs, SVF un Pasaules Banka noteikti būtu atteikušas šai valstij aizdevumu un lobējušas viņa atstādināšanu no amata.

Kongresa rīcība pēc Hamiltona “Ziņojuma” tālu atpa­lika no viņa ieteikumiem galvenokārt tādēļ, ka ASV politikā toreiz dominēja Dienvidu plantāciju īpašnieki, kam Amerikas rūpnieciskā ražošana neinteresēja. Pilnīgi saprotami, viņi gribēja, lai būtu iespējams ievest augstākās kvalitātes iespējami lētus Eiropas rūpniecības ražojumus par ienākumiem no lauksaimniecības produktu eksporta. Pēc Hamiltona “Ziņojuma” vidējais importa tarifs ārzemju rūpniecības produktiem tika pacelts no apmēram 5% līdz apmēram 12,5%, bet tas bija daudz par zemu, lai rosinātu ražojumu pircējus atbalstīt Amerikas rūpniecību.

Hamiltons no amata atkāpās 1795.gadā pēc skandāla ap viņa laulības pārkāpumu ar precētu sievieti, tā zaudējot iespēju virzīt savu programmu. Šī spožā, sarkastiskā vīra dzīve tika aprauta tās 50.gadā (1804.gadā) pistoļu duelī Ņujorkā, uz kuru viņu izaicināja par politisku sāncensi kļuvušais draugs Ārons Bērs, toreiz viceprezidents pie Tomasa Džefersona.28 Ja Hamiltons būtu nodzīvojis vēl kādus desmit gadus, viņš pieredzētu savas programmas pieņemšanu pilnībā.

Kad 1812.gadā izcēlās angļu-amerikāņu karš, ASV kongress nekavējoties dubultoja importa tarifus no vi­dēji 12,5% uz 25%. Pārtraucot ražojumu importu no Lielbritānijas un pārējās Eiropas, karš radīja arī telpu, kur rasties jaunām industrijām. Jaunā rūpnieku grupa, kas tagad bija radusies, protams, gribēja, lai aizsardzība turpinātos un pēc kara tiktu pastiprināta.29 Tarifus vēl paaugstināja 1816.gadā, un tie sasniedza vidēji 35%. Ap 1820.gadu tarifi vidēji pieauga līdz 40%, tādējādi Hamiltona programma nelokāmi realizējās.

Hamiltons radīja ASV ekonomiskās politikas modeli laikam līdz Otrā pasaules kara beigām. Viņa topošo industriju programma radīja apstākļus straujai ražošanas attīstībai. Viņš nodibināja arī valdības obligāciju tirgu un veicināja banku sistēmas attīstību (atkal pret Tomasa Džefersona un viņa sekotāju opozīciju).30 Ņujorkas Vēs­turnieku biedrība nav pārspīlējusi, pēdējā laika izstādēs viņu nosaucot par “vīru, kas radīja moderno Ameriku”.31 Ja ASV būtu noraidījusi Hamiltona modeli un pieņē­musi viņa lielā sāncenša Tomasa Džefersona vīziju, kuram ideāla sabiedrība bija agrāra ekonomika, ko veido pašpārvaldoši sīkie fermeri (lai gan vergi, kas tādu dzīves stilu uzturēja, šim vergturim bija “jāpaslauka zem paklāja”), tā nekad nespētu pārveidot sevi no nenozīmīgas agrāras varas, kas dumpojas pret koloniālo saimnieku, par pasau­les dižāko lielvaru.

Ābrahams Linkolns un Amerikas pretenzijas uz pārākumu

Lai gan Hamiltona tirdzniecības politika 19.gad­simta 20.gados bija stingri iedibināta, nākamajos trīs­desmit gados tarifi nepārtraukti bija saspīlējuma avots ASV politikā. Dienvidu agrārie štati pastāvīgi mēģināja pazemināt rūpniecisko preču tarifus, bet ziemeļu rūp­nieciskie štati uzskatīja, ka tie ir paturami augsti vai pat paaugstināmi.

Dienvidkarolīna, kas bija par brīvo tirdzniecību, 1832.gadā pat atteicās pieņemt jauno federālo tarifu likumu, radot politisku krīzi. Tā saukto nullifikācijas krīzi atrisināja prezidents Endrū Džeksons, kas piedāvāja zi­nāmu tarifu samazinājumu (lai arī ne lielu, par spīti viņa Amerikas brīvā tirgus tautas varoņa tēlam) un piedraudēja Dienvidkarolīnai ar militāra spēka lietošanu. Tas palīdzēja uz kādu laiku strīdus klusināt, bet samilzušais konflikts beigu beigās noveda pie varmācīga atrisinājuma – Pil­soņu kara, ko izcīnīja Ābrahama Linkolna prezidentūras laikā.

Daudzi amerikāņi 16.prezidentu (1861-1865) Ābra­hamu Linkolnu dēvē par Amerikas vergu Lielo emancipatoru, taču tikpat labi viņu varētu saukt par Lielo Ame­rikas rūpniecības aizstāvi. Linkolns stingri iestājās par topošās industrijas aizsardzību. Viņa “politiskie zobi” auga vigu (liberālās) partijas līdera Henrija Kleja ietekmē. Klejs aicināja veidot “Amerikas sistēmu”, kas sastāvēja no topošās rūpniecības aizsardzības (Kleja vārdiem – “Iek­šējās industrijas aizsardzība”) un investīcijām infrastruk­tūrā, piemēram, kanālu būvē (“Iekšējie uzlabojumi”).32

Linkolns, kas dzimis tajā pašā Kentuki štatā, kur Klejs, sāka politisko darbību 1834.gadā, būdams 25 gadus vecs, kā Ilionisas štata vigu partijas likumdevējs un savas politiskās karjeras sākumā bija Kleja uzticams palīgs. Harismātiskais Klejs bija redzama figūra jau no savas karjeras sākuma. Gandrīz tūlīt pēc ievēlēšanas kongresā 1810.gadā viņš kļuva par parlamenta spīkeru (no 1811. līdz 1820.gadam un atkal – no 1823.gada līdz 1825.gadam). Kā politiķis no Rietumiem viņš gribēja pārliecināt Rietumu štatus apvienot spēkus ar Ziemeļu štatiem, kuru rūpniecības attīstībā Klejs saskatīja savas valsts nākotni. Tradicionāli Rietumu štati, kur bija maz rūpniecības, iestājās par brīvo tirdzniecību un tādējādi biedrojās ar Dienvidu štatiem. Klejs uzstāja, ka viņiem jāpāriet otrā pusē, jāatbalsta protekcionistu industriālā attīstības programma, par to saņemot federālās investī­cijas infrastruktūrā, lai reģionu attīstītu. Viņš trīs reizes nesekmīgi kandidēja prezidenta vēlēšanās (1824., 1832. un 1844.gadā), tomēr bija tuvu uzvarai tautas nobalso­šanā 1844.gada vēlēšanās.

Vigu partijas kandidāti, kuriem izdevās kļūt par pre­zidentiem -Viljams Herisons (1841-1844) un Zakarijs Teilors (1849-1851) – bija ģenerāļi bez skaidriem poli­tiskiem vai ekonomiskiem uzskatiem.

Beigu beigās Republikāņu partijas izveidošana bija tā, kas palīdzēja protekcionistiem ar viņu kandidātu Linkolnu uzvarēt prezidenta vēlēšanās. Mūsdienās Republi­kāņu partija sevi dēvē par GOP (Grand Old Party), bet patiesībā tā ir jaunāka par Demokrātisko partiju, kas tajā vai citā formā ir pastāvējusi kopš Tomasa Džefersona laikiem (kad to sauca mūsdienu komentētājiem nedaudz mulsinoši – par Demokrātiskajiem republikāņiem). Republikāņu partija bija 19.gadsimta vidus izgudrojums, kas balstīts uz jaunu vīziju. Tā piestāvēja valstij, kas strauji izpletās (uz rietumiem) un gāja uz priekšu (sakarā ar industrializāciju), nevis lūkojās atpakaļ uz arvien grūtāk uzturamo vergturu agrāro ekonomiku.

Uzvarošā formula, ar kuru nāca Republikāņu partija, bija Vigu partijas amerikāņu sistēmas kombinācija ar valsts zemes (tā bieži jau bija nelikumīgi aizņemta) sadalīšanu par brīvu, un tas Rietumu štatiem bija tik ļoti nepieciešams. Aicinājums valsts zemi sadalīt par brīvu, protams, bija anatēma Dienvidu štatu zemju īpašniekiem, jo viņi tajā saska­tīja sākumu slidenai nosliecei visaptverošas zemes reformas virzienā. Tādu zemes sadales likumdošanu pastāvīgi kavēja Dienvidu štatu kongresmeņi. Republikāņu partija ķērās pie Lauku māju zemes likuma izdošanas, lai katram kolonis­tam, kas zemi apkopis piecus gadus, piešķirtu 160 akrus zemes. Šo likumu izdeva Pilsoņu kara laikā 1862.gadā, kad Dienvidu štatu kongresmeņi bija atkāpušies.

Verdzība ASV politikā pirms Pilsoņu kara nemaz nebija tik izšķirošs jautājums, kā šodien vairums no mums domā. Abolicionismam Ziemeļu štatos bija stipra ietekme, īpaši Masačūsetsas štatā, bet valdošie ziemeļnieku uzskati nebija abolicionistiski. Daudzi cilvēki, kas iestājās pret verdzību, domāja, ka melnie cilvēki pieder zemākai rasei, un tādēļ bija pret pilnīgas pilsonības, ieskaitot vēlēšanu tiesības, piešķiršanu viņiem. Viņi uzskatīja, ka radikāļi, kas ir par tūlītēju verdzības atcelšanu, nedomā reālistiski. Lielais emancipators pats bija tādos uzskatos. Atbildot uz avīzes redakcijas rakstu, kurā tika pieprasīta nekavējoša vergu emancipācija, Linkolns rakstīja: “Ja es varētu glābt Savienību, neatbrīvojot nevienu vergu, es tā darītu; ja es to varētu glābt, atbrīvojot visus vergus, es tā darītu; un, ja es to varētu, dažus atbrīvojot un citus atstājot, es arī tā darītu.”33 Vēsturnieki, kas pēta šo periodu, ir vienisprātis, ka verdzības atcelšana 1862.ga­dā viņam bija vairāk stratēģisks gājiens, lai uzvarētu karu, nekā morālas pārliecības akts. Pilsoņu kara izraisīšanā nesaskaņas par tirdzniecības politiku faktiski bija vismaz tikpat svarīgas kā verdzība un, iespējams, vēl svarīgā­kas.

Vēlēšanu kampaņas laikā 1860.gadā dažos protekcionistu štatos republikāņi uzbruka demokrātiem kā “Dienvidu-štata-antitarifu-atdalīšanās partijai”, spēlējot uz Kleja amerikāņu sistēmas ideju, kurā tika pieņemts, ka brīvā tirdzniecība ir britu, nevis amerikāņu interesēs.34 Tomēr vēlēšanu kampaņas laikā Linkolns tarifu jautā­jumā mēģināja klusēt, ne tikai lai izvairītos no demokrātu uzbrukumiem, bet arī lai saglabātu jaunās partijas trauslo vienotību, jo tajā bija arī brīvās tirdzniecības piekritēji (vairumā bijušie demokrāti, kas bija pret verdzību).

Taču, ticis ievēlēts, Linkolns pacēla rūpniecības preču tarifus augstākā līmenī, nekā līdz tam ASV vēsturē tie bija bijuši.35 Attaisnojumam minēja Pilsoņu kara izdevumus – tāpat kā pirmā nozīmīgā tarifu pacēluma gadījumā angļu-amerikāņu kara laikā (1812-1816). Pēc kara tarifi palika karalaika līmenī vai pieauga. Rūpniecības preču tarifi palika 40-50% līmenī līdz Pirmajam pasaules karam un bija augstāki nekā citās pasaules valstīs.36

Pēc demokrātu uzvaras vēlēšanās 1913.gadā tika pie­ņemts Andervuda Tarifu likumprojekts, un rūpniecības preču tarifi vidēji tika samazināti no 40% uz 25%. Taču ļoti drīz tie atkal tika pacelti tādēļ, ka Amerika iesaistījās Pirmajā pasaules karā. Pēc republikāņu atgriešanās pie varas 1921.gadā tarifi atkal pacēlās, lai gan 1861.-1913.ga­da augstumus tie nesasniedza. 1925.gadā rūpniecisko preču tarifi bija sasnieguši 37%. Pēc Lielās depresijas sākšanās 1930.gadā nāca Smūta-Holija tarifs, kas tos pacēla vēl augstāk.

Kopā ar skaļi izbazūnēto kustības pret Graudu likumu gudrību Smūta-Holija tarifs ir kļuvis par galveno fabulu brīvās tirdzniecības mitoloģijā. Brīvās tirdzniecības eko­nomists Džagdišs Bhagvati to nosauca par “visredzamāko un dramatiskāko antitirdzniecības muļķību”.38

Taču šis uzskats ir maldinošs. Smūta-Holija tarifs var­būt izprovocēja starptautisku tarifu karu slikti izvēlētā laika brīža dēļ, īpaši ņemot vērā ASV jauno pasaules lielākā kreditora valsts statusu pēc Pirmā pasaules kara, bet tas nenozīmēja radikālu atkāpšanos no tradicionālās tirdzniecības politikas, lai gan brīvās tirdzniecības eko­nomisti apgalvo, ka tā esot bijis. Pēc šī likumprojekta pieņemšanas vidējais industriālais tarifs pieauga līdz 48%. Pieaugums no 37% (1925) līdz 48% (1930) nav gluži mazs, bet nav arī “seismiska nobīde”. Turklāt pēc likumprojekta sasniegtie 48% ērti iekļaujas tarifu diapazonā, kāds valstī pastāvēja kopš Pilsoņu kara, lai arī diapazona augšējā galā.

Neskatoties uz to, ka ASV 19.gadsimtā un vēl līdz 20.gadsimta 20.gadiem bija visizteiktākā protekcionisma valsts pasaulē, tā bija arī visātrāk augošā ekonomika. Švei­ces ekonomikas vēsturnieks Pauls Beiroks atzīmē: nav nekādu liecību, ka vienīgajai nozīmīgajai protekcionisma samazināšanai ASV ekonomikā (1846.-1861.gadā) ir bijusi kaut kāda pamanāma pozitīva ietekme uz valsts izaugsmes tempu.39 Daži brīvās tirdzniecības ekonomisti apgalvo, ka ASV šajā laika periodā auga strauji, jo tai bija daudz citu labvēlīgu izaugsmes apstākļu, īpaši bagātīgie dabas resursi, lielais iekšējais tirgus un augstā lasītprasmes pakāpe.40 Šī pretargumenta spēku mazina fakts, ka dau­dzas citas valstis, kurām bija maz tādu apstākļu, kā mēs redzēsim, arī auga strauji aiz protekcionisma barjerām. Prātā nāk Vācija, Zviedrija, Francija, Somija, Austrija, Japāna, Taivāna un Koreja.

Tikai pēc Otrā pasaules kara ASV, kuras industriālais pārākums tad bija neapstrīdams, liberalizēja tirdznie­cību un sāka aizstāvēt brīvās tirdzniecības lietu. Taču ASV nekad nav piekopusi brīvo tirdzniecību tādā pašā pakāpē kā Lielbritānija savā brīvās tirdzniecības periodā (1860-1932). Tai nekad nav bijis nulles tarifu režīms kā Lielbritānijai. ASV ir arī daudz agresīvāk lietojusi protek­cionisma metodes, kad tas bijis nepieciešams.41 Vēl vairāk – pat pārgājusi uz brīvāku (kaut arī ne pilnīgi brīvu) tirdzniecību, ASV valdība galvenās industrijas veicināja citiem līdzekļiem, proti, ar valsts finansētu pētniecību un projektēšanu (R&D). No 20.gadsimta 50.gadiem līdz 90.gadu vidum ASV federālās valdības finansējums sedza 50-79% no R&D finansējuma valstī. Tas ir tālu virs 20%, ko atrodam tādās “valdības vadītās” valstīs kā Japāna un Koreja.

Bez federālās valdības R&D finansējuma ASV nebūtu spējīga noturēt pasaules tehnoloģiskā līdera pozīcijas tādās izšķirošās nozarēs kā datori, pusvadītāji, bioloģija, internets, aviācija un kosmoss.

Citas valstis; īsti vainīgie noslēpumi

Ja pieņem, ka protekcionisms kaitē ekonomiskajai iz­augsmei, kādēļ divas vēsturē visveiksmīgākās ekonomikas ir bijušas tik protekcionistiskas? Viena iespējamā atbilde ir: lai gan Lielbritānija un ASV bija protekcionistes, tās bija ekonomiski veiksmīgākas nekā citas valstis, jo bija mazāk protekcionistiskas nekā pārējās. Tiešām, liekas ticami, ka citām ar savām protekcionisma tendencēm pazīsta­mām bagātajām valstīm, kā Francija, Vācija un Japāna, bija vēl augstākas tarifu sienas nekā Lielbritānijai un ASV. Tā nav taisnība. Neviena no mūsdienu bagātajām valstīm nekad nav bijusi tik protekcionistiska kā Lielbri­tānija un ASV. Mazs izņēmums ir Spānija 20.gadsimta 30.gados.42 Francijai, Vācijai un Japānai, kuras parasti uzskata par protekcionisma dzimtenēm, vienmēr ir bijuši zemāki tarifi nekā Lielbritānijai un ASV (līdz laikam, kad pēdējās divas pēc ekonomiskās varenības sasniegšanas pievērsās brīvajai tirdzniecībai). Franciju bieži rāda kā protekcionisma kontrapunktu brīvās tirdzniecības Liel­britānijai. Taču no 1821.gada līdz 1875.gadam, īpaši līdz 19.gadsimta 60.gadu sākumam, Francijā tarifi bija zemāki nekā Lielbritānijā.43 Pa tad, kad laikā no 20.gad­simta 20.gadiem līdz 50.gadiem tā kļuva protekcioniste, Francijas vidējais rūpniecības preču tarifs nekad nebija virs 30%. Lielbritānijas un ASV vidējais industriālais tarifs sasniedza 50-55%.

Vācijas tarifi vienmēr bija relatīvi zemi. Visu 19.gad­simtu un 20.gadsimta sākumā (līdz Pirmajam pasaules karam) vidējais rūpniecisko preču tarifs Vācijā bija 5-15%, tālu zem amerikāņu un britu (pirms 1860.gada) 35-50% tarifiem. Pat 20.gadsimta 20.gados, kad Vācija vairāk aizsargāja savu rūpniecību, tās vidējais industriālais tarifs palika ap 20%. Šajā ziņā protekcionisma vienādošana ar fašismu brīvās tirdzniecības mitoloģijā ir augstākā mērā maldinoša.

Kas attiecas uz Japānu, savas industriālās attīstības sākumā tā patiesībā piekopa brīvo tirdzniecību, taču ne brīvas izvēles, bet daudzo Rietumu valstu uzspiesto nevien­līdzīgo līgumu dēļ. Pēc Japānas “atvēršanās” 1853.gadā līdz pat 1911.gadam šie līgumi noteica, ka tarifiem jābūt zem 5%. Pat pēc tarifu autonomijas atgūšanas un rūpnie­cisko preču tarifu pacelšanas vidējais industriālais tarifs bija tikai 30%.

Tikai pēc Otrā pasaules kara, kad ASV kļuva par stā­vokļa noteicēju un liberalizēja savu tirdzniecību, tādas val­stis kā Francija sāka izskatīties protekcionistiskas. Tomēr pat tad starpība nebija pārāk liela. ASV vidējais indus­triālais tarifs 1962.gadā joprojām bija 13%. Ar saviem 7% rūpniecisko preču tarifiem Nīderlande un Rietumvācija bija ievērojami mazāk protekcionistiskas nekā ASV. Tarifu likmes Beļģijā, Japānā, Itālijā, Austrijā un Somijā bija tikai nedaudz augstākas – no 14% līdz 20%. Fran­cija ar saviem 30% 1959.gadā bija vienīgais izņēmums.44 20.gadsimta 70.gadu sākumā ASV vairs nevarēja pre­tendēt uz brīvās tirdzniecības līdera godu. Ap to laiku citas bagātās valstis to bija ekonomiski panākušas un jutās spējīgas pazemināt savus industriālos tarifus. Salīdzinājumā ar Somijas 13%, Austrijas 11% un Japānas 10% ASV vidējais industriālais tarifs 1973.gadā bija 12%. Eiropas Ekonomiskās kopienas (EEK) valstīs vidējais tarifs bija zemāks nekā ASV, un tas bija tikai 8%.45

Tā nu divas brīvās tirdzniecības aizstāves Lielbritānija un ASV ne tikai nebija brīvās tirdzniecības ekonomi­kas, bet arī bija visvairāk protekcionistiskas ekonomikas bagāto valstu vidū, līdz tās kļuva par pasaules dominē­jošajām industriālajām lielvarām.[6] Protams, ievedmuitas tarifi ir tikai viens no daudzajiem instrumentiem, ko valsts var lietot savu topošo rūpniecības nozaru aizsar­dzībai.

Beigu beigās Hamiltona sākotnējo rekomendāciju sa­rakstā bija vienpadsmit veidu pasākumi topošo indus­triju veicināšanai, ieskaitot patentus, produkcijas kvali­tātes standartus un valsts ieguldījumus infrastruktūrā. Lielbritānija un ASV tarifus varētu būt izmantojušas visagresīvāk, bet citas valstis bieži izmantoja intensīvāk citus iejaukšanās politikas līdzekļus, piemēram, valsts uzņēmu­mus, subsīdijas vai eksporta mārketinga atbalstu.

Industrializācijas agrīnajās dienās, kad nebija pietie­kami daudz privāto uzņēmēju, kas varētu ķerties pie ris­kantiem liela apjoma pasākumiem, vairumā mūsdienu bagāto valstu (izņemot ASV un Lielbritāniju) valdība dibināja valsts īpašuma uzņēmumus. Dažos gadījumos tā deva tik lielas subsīdijas un citādu palīdzību (piemēram, “medījot” kvalificētu darbaspēku ārzemēs) dažiem privātā sektora uzņēmumiem, ka tie būtībā bija valsts un privātie kopuzņēmumi. Ar šim metodēm 18.gadsimtā Vācijas industrializācijas līdere Prūsija veicināja tādas nozares kā audumu, dzelzs un tērauda ražošana. Japāna sāka attīstīt tērauda, kuģubūves un dzelzceļa nozares ar valstij pie­derošiem uzņēmumiem un izmantoja mērķa subsīdijas (vairāk par to 5.nodaļā). Zviedrijā 19.gadsimtā valdība uzņēmās līdera lomu dzelzceļu attīstībā. No 1913.gada tās īpašumā bija viena trešdaļa dzelzceļu (pēc kilometrā­žas), un 60% – pēc pārvadājumu apjoma, un tas bija laikā, kad līderi dzelzceļu nozarē Lielbritānija un ASV pilnīgi paļāvās uz privāto sektoru. Valsts un privātā sek­tora sadarbība Zviedrijā turpinājās telegrāfa, telefona un hidroelektrostaciju attīstības jomā. Zviedrijas valdība no paša sākuma subsidēja R&D.

Pēc Otrā pasaules kara valsts pūliņi rūpniecības attīs­tības veicināšanā intensificējās vairumā bagāto valstu, vis­vairāk Francijā. Pretēji populārajam priekšstatam, Franci­jas valsts ne vienmēr ir piekopusi iejaukšanos. Tur droši vien ir pastāvējusi “aktīvas” valsts tradīcija, ko pārstā­vēja Žans Batista Kolbērs, Luija XIV ilglaicīgais finanšu ministrs (1865-1883), bet tā tika noraidīta pēc Lielās franču revolūcijas. Tādējādi starp Napoleona valdīšanas beigām un Otro pasaules karu – izņemot Napoleona III valdīšanas laiku – Francijas valsts ekonomiskajā politikā piekopa izteiktu neiejaukšanās (laissez-faire) nostāju.

Kādā lielā Francijas ekonomiskās politikas aprakstā tiek uzsvērts, ka šajā laika periodā Francijas valdības industrijas veicināšanas stratēģija “sastāvēja galvenokārt no izstāžu organizēšanas, tirdzniecības kameras uzraudzī­šanas, ekonomikas statistisko datu vākšanas un apbalvo­jumu piešķiršanas biznesmeņiem”.46 Pēc 1945.gada, atzīs­tot, ka konservatīvā neiejaukšanās politika ir atbildīga par relatīvo ekonomisko lejupslīdi un tādējādi sakāvi divos pasaules karos, Francijas valsts uzņēmās daudz aktīvāku lomu ekonomikā. Pretstatā komunistu “piespiešanas” plā­nošanai tā sāka “indikatīvo” plānošanu; valsts pārņēma svarīgākās nozares, tās nacionalizējot, un ar valsts banku palīdzību Stratēģiskajās nozarēs iepludināja investīcijas. Lai nodrošinātu “vairāk skābekļa” jauno industriju aug­šanai, industriālie tarifi līdz 1960.gadam tika uzturēti relatīvi augstā līmenī. Šī stratēģija strādāja ļoti labi. Kopš 20.gadsimta 80.gadiem vairākās jomās Francija ir sevi pārveidojusi par tehnoloģisku līderi.

Japānā slavenā Starptautiskās tirdzniecības un rūpnie­cības ministrija vadīja attīstības programmu, kas tagad kļuvusi leģendāra. Japānas industriālie tarifi pēc Otrā pasaules kara nebija īpaši augsti, bet imports tika cieši kontrolēts, izmantojot valdības pārvaldītu valūtas maiņu. Eksportu veicināja, lai palielinātu ārzemju valūtas krāju­mus, kas nepieciešami labāku tehnoloģiju pirkšanai (vai nu pērkot ražošanas mašīnas, vai maksājot par tehnoloģiju licencēm). Te bija iesaistītas tiešas un netiešas eksporta subsīdijas, kā arī informācijas un mārketinga palīdzība no JETRO – Japan External Trade Organisation), valsts tirdzniecības aģentūras. Bija arī citi pasākumi, lai augošās industrijas varētu uzkrāt jaunas ražošanas spējas. Ar “mērķa kredītprogrammām” Japānas valdība svarīgākajos sektoros iepludināja subsidētus kredītus. Tā stingri regu­lēja arī transnacionālo korporāciju (TNK) ārzemju inves­tīcijas. Vairumā svarīgāko nozaru ārvalstu investīcijas bija vienkārši aizliegtas. Pat ja tās tika atļautas, ārzemnieku īpašuma daļai bija strikti griesti, parasti – 49%. No ārvalstu kompānijām prasīja, lai tās nodod tehnoloģijas un pērk vismaz noteiktu daļu vietējo izejvielu (tā sauktā vietējā satura prasība). Japānas valdība regulēja arī teh­noloģiju ieplūšanu, lai nodrošinātu, ka netiek importētas pārāk novecojušas vai pārāk dārgas tehnoloģijas. Tomēr atšķirībā no 19.gadsimta Japānas valdība svarīgākajās ražošanas nozarēs neizmantoja valsts uzņēmumus.

Tādas valstis kā Somija, Norvēģija, Itālija un Austrija, kas visas pēc Otrā pasaules kara bija relatīvi atpalikušas un saskatīja industriālas attīstības nepieciešamību, arī izmantoja savu rūpniecību attīstībai līdzīgas stratēģijas kā Francija un Japāna. Līdz 60.gadiem visām bija salīdzi­noši augsti tarifi. Tās visas, lai modernizētu rūpniecību, aktīvi izmantoja valstij piederošus uzņēmumus (VPU). Īpaši sekmīgi tas notika Somijā un Norvēģijā. Somijā, Norvēģijā un Austrijā valdība bija stipri iesaistīta banku kredītu novadīšanā stratēģiskām nozarēm. Somijā stingri kontrolēja ārvalstu investīcijas. Daudzos Itālijas rajonos vietējā valdība atbalstīja mazo un vidējo firmu mārke­tingu un R&D.

Tādējādi praktiski visas mūsdienu bagātās valstis ir iz­mantojušas nacionālistisku politiku (piemēram, tarifus, sub­sīdijas, ārvalstu investīciju ierobežošanu), lai veicinātu topošo nozaru attīstību ar precīzu politiku salikumu un ar to piekopšanas sākuma momenta un ilguma izvēli, kas dažādās valstīs bija atšķirīgi. Bija daži izņēmumi: īpaši Nīderlande (kura kopš 19.gadsimta vislabāk apliecināja uzticību brīvajai tirdzniecībai) un Šveice (līdz Pirmajam pasaules karam) konsekventi praktizēja brīvo tirdzniecību. Tomēr pat tās neatbilda mūsdienu neoliberālajam ideā­lam, jo tās līdz 20.gadsimta sākuma gadiem neaizsargāja patentus. Nīderlande ieviesa patentu likumu 1817.gadā, bet atcēla 1869.gadā un to neatjaunoja līdz 1912.gadam. Šveice ieviesa savu pirmo patentu likumu 1888.gadā, bet tas aizsargāja tikai mehāniskus izgudrojumus. Pilnā mērā patentu likumu Šveice ieviesa tikai 1907.gadā. (Vairāk par šiem gadījumiem 6.nodaļā.)

Pret šāda veida vēsturiskām liecībām, kuras esmu snie­dzis šajā nodaļā, brīvās tirdzniecības ekonomisti ir iebil­duši: vien protekcionisma un ekonomiskās attīstības ko­eksistence nepierāda, ka pirmais rada pēdējo.47 Tā tas ir. Taču es vismaz esmu mēģinājis izskaidrot kaut ko (eko­nomisko attīstību) ar kaut ko citu, kas ar pirmo (protek­cionismu) koeksistēja; brīvās tirdzniecības ekonomistiem ir jāizskaidro, kā mūsdienu bagāto valstu ekonomiskos panākumus var pamatot ar brīvo tirdzniecību, ja to vien­kārši diez kā nepraktizēja, pirms šīs valstis bija kļuvušas bagātas.

Pareizo vēstures mācību apgūšana

Romas politiķis un filozofs Cicerons reiz teicis: “Nezi­nāt to, kas darīts agrākos laikos, nozīmē mūžīgi palikt bērna prātā. Ja pagājušo laikmetu pūliņi netiek likti lietā, pasaulei ir mūžam jāpaliek zināšanu bērnībā.”

Nekur citur novērojumiem nav tik liela nozīme kā attīstības politikas veidošanā, bet nekur citur tos neignorē vairāk kā šeit. Lai gan mums ir bagātīga vēsturiska pie­redze, no kuras smelties, mēs nepūlamies no tās mācīties un apšaubāmā veidā pieņemam valdošo mītu, ka tagadē­jās bagātās valstis attīstījās brīvās tirdzniecības un brīvā tirgus politikas dēļ.

Taču vēsture mums vēsta, ka savas attīstības sākuma stadijā faktiski visas veiksmīgās valstis izmantoja kaut kādu sajaukumu no protekcionisma, subsīdijām un regu­lēšanas. Pirmajā nodaļā aplūkotā sekmīgo valstu vēsture to parāda. Vēl svarīgāk – to apstiprina arī mūsdienu bagā­tās valstis, kā esmu parādījis šajā nodaļā.

Par nelaimi, vēl viena vēstures mācība ir tā, ka bagā­tās valstis ir “atgrūdušas trepes”, nabadzīgajām valstīm uzspiežot brīvās tirdzniecības un brīvā tirgus politiku. Valstis, kas jau labi iekārtojušās, negrib, lai parādītos vairāk konkurentu, ja tiktu izmantota nacionālistiska politika, kuru pašas agrāk sekmīgi lietojušas.

Pat jaunākā bagāto valstu kluba locekle, mana dzimtā Koreja, nav bijusi izņēmums no šīs shēmas. Neskatoties uz to, ka reiz tā bija viena no lielākajām protekcionistēm pasaulē, tā tagad Pasaules tirdzniecības organizācijā iestājas par strauju industriālo tarifu samazināšanu, ja ne pilnīgi brīvu tirdzniecību. Neskatoties uz to, ka reiz tā bija pasaules pirātisma galvaspilsēta, tagad tā ir sašu­tusi, ka ķīnieši un vjetnamieši taisa pirātiskus Korejas popmūzikas kompaktdiskus un Korejas filmu DVD. Vēl ļaunāk – šie Korejas brīvā tirgus sludinātāji bieži ir tie paši cilvēki, kas ne tik sen, būdami savos agrākajos amatos, veidoja un īstenoja valsts iejaukšanās un protekcionistisko politiku. Vairums viņu, iespējams, savā laikā mācījās brīvā tirgus ekonomiku no pirātu kopētām amerikāņu mācību grāmatām, klausījās pirātiski kopētu rokenrola mūziku un skatījās pirātiski kopētus Holivudas filmu videoierakstus.

Pat vēl vairāk dominējoša un nozīmīga nekā “trepju atgrūšana” tomēr ir vēsturiskās atmiņas zaudēšana. Pro­logā es izskaidroju pakāpenisko un smalko procesu, kā tiek pārrakstīta vēsture, lai tā saskanētu ar valsts tagadējo pašportretu. Rezultātā daudzi bagāto valstu cilvēki iesaka brīvās tirdzniecības un brīvā tirgus politiku, godīgi ticot, ka tā ir politika, kuru viņu priekšteči izmantoja, lai savu valsti padarītu bagātu. Kad nabadzīgās valstis protestē, sakot, ka šī politika nodara postu, protestus noraida kā intelektuāli nepareizi ievirzītus48 vai kā tādus, kas kalpo koruptu līderu interesēm.49 Sliktajiem samariešiem nekad neienāk prātā, ka viņu ieteiktā politika ir fundamentālā pretrunā ar vēstures mācību par labākajām attīstības poli­tikām. Viņu ieteiktās politikas nolūki varētu būt cienī­jami, bet tās iedarbība nav mazāk postoša kā rekomendā­cijām, kas motivētas ar tīšu “trepju atgrūšanu”. Par laimi, vēsture rāda arī, ka sekmīgas valstis ne obligāti rīkojas kā sliktie samarieši un, vēl svarīgāk, ka viņu pašu apgaismo­tās interesēs ir tā nerīkoties. Nesenākā un svarīgākā šāda veida epizode bija laikā starp Māršala plāna uzsākšanu 1947.gadā un neoliberālisma parādīšanos 80.gados.

Toreiz, 1947.gadā, ASV atmeta iepriekšējo Vācijas ekonomikas tīšas vājināšanas politiku un uzsāka Māršala plānu, ar kuru Eiropas pēckara atjaunošanā ieplūdināja liela apjoma naudu.[6]* Lai gan summas nebija milzīgas, Māršala plānam bija nozīmīga loma – tas deva sākuma grūdienu kara izpostītās Eiropas ekonomikai, finansējot būtiskus importa darījumus un infrastruktūras atjauno­šanu.

Vēl svarīgāk – tas bija politisks signāls, ka ASV saska­tīja savu ieinteresētību citu valstu, pat bijušo ienaidnieku uzplaukumā. ASV palīdzī­bas sniegšanā ievadīja arī citas bagātās valstis vai vismaz pieļaušanā, ka nabadzīgās valstis attīsta savu ekonomiku ar nacionālistiskas politikas palī­dzību. Ar GATT – General Agreement on Tariffs and Trade), kas arī dibināta 1947.gadā, ASV un citas bagātās valstis ļāva attīstības valstīm aizsargāt un subsidēt savus ražotājus daudz aktīvāk nekā bagātajām valstīm. Tas bija milzīgs pretstats koloniālisma un nevienlīdzīgo līgumu dienām, kad attīstības valstīm uzspieda brīvo tirdzniecību. Daļēji tas notika tādu valstu kā Lielbritānija un Francija kolo­niālās vainas izjūtas dēļ, bet galvenokārt – jaunā globā­lās ekonomikas hegemona ASV izglītotākas nostājas dēļ nabadzīgo valstu ekonomiskās attīstības virzienā.

Šis izglītotās stratēģijas rezultāts bija iespaidīgs. Bagā­tās valstis piedzīvoja tā saukto “kapitālisma zelta laik­metu” (1950-1973).50 Per capita ienākuma augšanas ātrums no 1,3% liberālajā zelta laikmetā (1870-1913) Eiropā uzšāvās līdz 4,1%. Amerikā tas no 1,8% pieauga līdz 2,5%, bet Japānā no 1,5% uzlēca līdz 8,1%. Šie iespaidīgie izaugsmes ātrumi nāca kopā ar ekonomisku stabilitāti un zemu ienākuma nevienlīdzību. Vēl svarīgāk, ka arī attīstības valstīm šajā laika periodā veicās ļoti labi. Kā pirmajā nodaļā parādīju, 20.gadsimta 60. un 70.ga­du laikā, kad tās izmantoja nacionālistisku politiku “atļaujošas” starptautiskas sistēmas ietvaros, tās auga 3% gadā per capita nozīmē. Tas ir krietni virs veco libe­rālo politiku “pirmās globalizācijas” laikā (1870-1913) sasniegtā un divreiz labāk par sasniegumiem neoliberālo politiku ietvaros kopš 20.gadsimta 80.gadiem.

Ir jau tādi, kas noniecina ASV augstsirdību laika pe­riodā no 1947. līdz 1979.gadam uz tā pamata, ka naba­dzīgajām valstīm klājās labi tikai tādēļ, ka aukstā kara laikā notika sacensība ar PSRS. Būtu muļķīgi noliegt aukstā kara ietekmi uz ASV ārpolitiku, bet tam nevajadzētu mūs atturēt no goda parādīšanas tur, kur tas pie­nākas. “Imperiālisma laikmetā” 19.gadsimta beigās un 20.gadsimta sākumā spēcīgo valstu uzvedība attiecībā pret vājākajām bija riebīga, neskatoties uz intensīvo sān­censību savā starpā.

Nesenās un tālākas pagātnes vēsture, ko esmu aplū­kojis iepriekšējās divās nodaļās, sniedz derīgu informā­ciju nākamo nodaļu diskusijām, kur es izskaidroju, kā tieši mūsdienu sliktie samarieši kļūdās attiecībā uz eko­nomiskās politikas svarīgākajām jomām – starptautisko tirdzniecību, ārvalstu investīciju regulēšanu, privatizāciju, intelektuālā īpašuma aizsardzību (patenti) un makroeko­nomisko politiku – un iesaku, kā jāmaina viņu uzve­dība, ja gribam veicināt nabadzīgo valstu ekonomisko attīstību.

3. nodaļa. Manam sešgadīgajam dēlam vajadzētu strādāt. Vai brīvā tirdzniecība vienmēr ir pareizā atbilde?

Man ir sešus gadus vecs dēls. Viņa vārds ir Džingju. Viņš dzīvo no maniem līdzekļiem, tomēr ir visai spējīgs nopelnīt iztikai. Es apmaksāju viņa mājokli, pārtiku, izglītību un veselības aprūpi. Taču miljoniem bērnu viņa vecumā jau strādā. Daniels Defo 18.gadsimtā domāja, ka bērni var pelnīt iztiku no četru gadu vecuma.

Vēl vairāk – strādāšana varētu dot milzum daudz laba Džingju raksturam. Tagad viņš dzīvo ekonomiskā burbulī bez jebkādas sajēgas par naudas vērtību. Viņam ir nulles sapratne par mātes un maniem pūliņiem viņa dēļ, subsi­dējot viņa bezrūpīgo eksistenci un norobežojot no raupjās realitātes. Zēns ir pārāk aizsargāts, un viņu vajag pakļaut konkurencei, lai viņš varētu kļūt par produktīvāku per­sonu. Ja tā padomā: jo stiprākai konkurencei viņš tiks pakļauts un jo drīzāk tas notiks, jo labāk tas būs viņa turpmākajai attīstībai. Tas viņu “iepātagos” mentalitātē, kas gatava smagam darbam. Man vajadzētu likt viņam pamest skolu un dabūt darbu. Varbūt es varētu pārcelties uz laukiem, kur bērnu darbs tiek pieciests, kaut arī ne likumīgi, lai dotu viņam lielāku darba izvēli.

Varu jau dzirdēt jūs sakām, ka laikam esmu traks, tuvredzīgs, cietsirdīgs. Jūs man sakāt, ka man ir bērns jāaizsargā un par viņu jārūpējas. Ja es Džingju sešu gadu vecumā izdzītu darba tirgū, viņš varētu kļūt par gudru kurpju spodrinātāju vai par pārtikušu ielu tirgotāju, bet nekad nekļūtu par smadzeņu ķirurgu vai kodolfiziķi – tam būtu nepieciešams vēl ducis gadu manas aizsardzības un investīciju. Jūs sakāt, ka pat no tīri materiālistiska viedokļa būtu prātīgāk ieguldīt mana dēla izglītībā nekā priecāties par naudu, kuru es ietaupītu, nesūtot viņu skolā.

Beigu beigās, ja man būtu taisnība, Olivers Tvists būtu labāk nodrošināts, zagdams Feiginam, nekā būdams labā samarieša mistera Braunlova izglābts, kurš zēnam atņēma izdevību kļūt konkurēt spējīgam darba tirgū.

Tomēr šī absurdā argumentācija savā būtībā ir tieši tāda, ar kādu brīvās tirdzniecības ekonomisti attaisno ātru liela mēroga tirdzniecības liberalizāciju attīstības valstīs. Viņi apgalvo, ka attīstības valstu ražotājus vajag uzreiz pakļaut iespējami stiprākai konkurencei, lai izdzīvošanas nolūkā viņiem būtu stimuls celt savu ražību. Aizsargāšana turpretī rada tikai pašapmierinātību un slinkumu. Tiek apgalvots: jo agrāk notiek pakļaušana konkurencei, jo labāk tas ir ekonomiskajai attīstībai.

Tomēr stimuli ir tikai puse no stāsta. Otra puse ir spējas. Pat ja Džingju būtu piedāvāts 20 miljonu mārciņu atalgojums vai – citā variantā – viņam draudētu ar lodi galvā, viņš nespētu pacelties līdz smadzeņu ķirurga izai­cinājumam, ja būtu pametis skolu sešu gadu vecumā. Tāpat attīstības valstu industrijas neizdzīvos, ja tās par agru pakļaus starptautiskajai konkurencei. Tām ir nepie­ciešams laiks, lai uzlabotu savas spējas, apgūstot moder­nas tehnoloģijas un veidojot efektīvas organizācijas. Tā ir topošo industriju[infant industry) argumentācijas būtība, ko pārvērta teorijā Aleksandrs Hamiltons, ASV pirmais finanšu ministrs, un ko izmantoja politikas veidotāji vai­rākās paaudzēs pirms un pēc viņa, kā to parādīju iepriek­šējā nodaļā.

Dabiski, ka aizsardzību, ko es nodrošinu Džingju (kā saka topošās industrijas argumentācija), nevajag lietot, lai viņu pasargātu no konkurences visu mūžu. Likt viņam strādāt no sešu gadu vecuma ir nepareizi, bet tikpat nepa­reizi ir viņu subsidēt līdz 40 gadu vecumam. Beidzot viņam būs jāiziet lielajā pasaulē, jādabū darbs un jādzīvo neatkarīga dzīve. Viņam ir vajadzīga aizsardzība tikai tik ilgi, līdz viņš uzkrās spējas uzņemties darbu, kas dod gandarījumu un ir labi apmaksāts.

Protams, tāpat kā gadās vecākiem, kas audzina savus bērnus, arī topošo industriju aizsardzība var noiet greizi. Tieši tāpat kā daži vecāki ir pārāk saudzējoši, valdības var topošās industrijas lutināt par daudz. Daži bērni negrib sevi sagatavot pieaugušo dzīvei, un tāpat dažās firmās tiek izniekots topošo industriju atbalsts.

Tāpat kā ir bērni, kas manipulē ar vecākiem un panāk, ka viņus atbalsta arī pēc bērnības, ir arī industrijas, kas ar gudru lobēšanu panāk valdības atbalsta pagarināšanu. Taču slikti funkcionējošu ģimeņu pastāvēšana diez vai ir arguments pret to, ka vecāki izglīto bērnus. Tāpat kļū­mīga topošo industriju aizsargāšana nedrīkst diskredi­tēt šo stratēģiju kā tādu. Slikta protekcionisma piemēri mums tikai vēsta, ka šī politika ir jāizmanto gudri.

Brīvā tirdzniecība nestrādā

Brīvā tirdzniecība ir laba – šī doktrīna ir ielikta neoliberālās ortodoksijas sirdī. Neoliberāļiem nevar būt vēl pašsaprotamāks apgalvojums par šo. Profesors Villems Bjuiters, mans izcilais bijušais Kembridžas kolēģis un Eiro­pas Rekonstrukcijas un attīstības bankas bijušais galve­nais ekonomists, to reiz izteica īsi: “Atcerieties: vienpusēja tirdzniecības liberalizēšana nav “piekāpšanās” vai “upu­ris”, par ko pienāktos kompensācija. Tā ir izglītotas iein­teresētības akts. Savstarpēja tirdzniecības liberalizēšana palielina ieguvumus, bet ieguvumiem nav obligāti jābūt. Te nu ir tā ekonomika.”1 Ticība brīvajai tirdzniecībai neoliberālajā ortodoksijā ir tik ļoti centrāla, ka tā būtībā definē neoliberālo ekonomistu. Jūs varat apšaubīt (ja ne pilnīgi noliegt) jebkuru citu neoliberālās dienas kārtības elementu – atvērtos kapitāla tirgus, stiprus patentus vai pat privatizēšanu – un tomēr palikt neoliberāļu baznīcā. Taču, ja reiz iebilstat pret brīvo tirdzniecību, jūs faktiski uzprasāties uz izslēgšanu no šīs baznīcas.

Balstoties uz tādu pārliecību, sliktie samarieši ir darī­juši visu iespējamo, lai attīstības valstis iestumtu brīvajā tirdzniecībā vai vismaz daudz brīvākā tirdzniecībā. Pēdē­jos 25 gados vairums attīstības valstu ir liberalizējušas tirdzniecību līdz milzīgai pakāpei. Pēc trešās pasaules parādu krīzes 1982.gadā tās vispirms uz priekšu stūma SVF un Pasaules Banka. Pēc PTO nodibināšanas 1995.gadā nāca vēl viens apņēmīgs grūdiens. Apmēram pēdējās desmitgades laikā ir savairojušies arī liberālās un reģio­nālās brīvās tirdzniecības līgumi. Par nelaimi, šajā laikā attīstības valstīm nepavisam nav klājies labi, neskatoties uz masīvās tirdzniecības liberalizēšanu (vai, kā es uzskatu, tās dēļ), kā parādīju 1.nodaļā.

Meksikas brīvās tirdzniecības nometnes “izkārtnes” stāsts ir īpaši izteiksmīgs. Ja kāda attīstības valsts vispār var gūt panākumus ar brīvo tirdzniecību, tad tai jābūt Meksikai. Tai ir robeža ar pasaules lielāko tirgu (ASV), un kopš 1995.gada ar ASV tai ir brīvās tirdzniecības līgums NAFTA (the North American Free Trade Agreement). Tai ir liela ASV dzīvojoša diaspora, kas var nodrošināt svarīgas neformālas biznesa saites.2 Atšķirībā no daudzām nabadzīgākām attīstības valstīm tai ir pieklājīgs daudzums kvalificētu strādnieku, kompetentu menedžeru un relatīvi attīstīta fiziskā infrastruktūra (ceļi, ostas utt.).

Brīvās tirdzniecības ekonomisti apgalvo, ka brīvā tirdz­niecība atnesusi Meksikai labumu, paātrinot ekonomisko izaugsmi. Patiešām, pēc NAFTA noslēgšanas Meksikas per capita iekšējais kopprodukts laikā no 1994. līdz 2002.ga­dam pieauga par 1,8% gadā – liels uzlabojums pēc 0,1% gadā, kas reģistrēts no 1985.gada līdz 1995.gadam.3 Taču desmitgade pirms NAFTA bija arī Meksikas tirdzniecības plašas liberalizēšanas desmitgade pēc Meksikas pievēršanas neoliberālismam 80.gadu vidū. Tādējādi tirdzniecības liberalizēšana arī bija atbildīga par 0,1% augšanas ātrumu.

Plašā tirdzniecības liberalizēšana 80. un 90.gados vese­liem vāliem nopļāva Meksikas rūpniecību, kas ar lielām pūlēm bija uzcelta importa substitūciju industrializāci­jas (ISI) laikā. Paredzamais rezultāts bija ekonomiskās izaugsmes palēnināšanās, darba vietu zaudēšana un algu samazināšanās (labāk apmaksāto rūpniecības darba vietu izzušana). Lauksaimniecības sektors smagi cieta no subsidētajiem ASV produktiem, īpaši kukurūzas, kas ir mek­sikāņu pārtikas pamatā. Turklāt NAFTA pozitīvā ietekme (eksporta pieaugums uz ASV) pēdējos gados ir noplakusi. Laikā no 2001. līdz 2005.gadam ekonomikas pieaugums ir bijis nožēlojams, per capita ienākuma pieaugums gadā ap 0,3% (vai nenozīmīgs 1,7% pieaugums piecos gados kopā).4 Turpretī ISI “vecajās labajās dienās” (1955-1982) Meksikas per capita ienākums auga daudz straujāk nekā NAFTA laikā – vidēji 3,1% gadā.5 Meksika ir īpaši labs priekšlaicīgas tirdzniecības liberalizēšanas piemērs, bet ir arī citi.6

Ziloņkaula Krastā 1980.gadā pēc tarifu samazināšanas par 40% ķīmiskā, tekstilpreču, apavu un automobiļu rūp­niecība faktiski sabruka, bezdarbs strauji pieauga. Zimbabvē pēc tirdzniecības liberalizēšanas 1990.gadā bez­darbs pieauga no 10% uz 20%.

Tika cerēts, ka tirdzniecības liberalizēšanas dēļ bankro­tējušo uzņēmumu kapitālu un darbaspēka resursus varētu uzsūkt jauni uzņēmumi. Tas vienkārši nenotika pietieka­mos apmēros. Nav pārsteidzoši, ka izaugsme izgaisa un bezdarbs strauji pieauga.

Liberalizēšana ir radījusi arī citas problēmas. Tā pa­lielināja spiedienu uz valdības budžetu, jo samazināja muitas nodokļu ienākumus. Tā ir bijusi īpaši nopietna problēma nabadzīgajām valstīm. Tādēļ ka tām trūkst nodokļu ievākšanas spēju un tādēļ ka muitas nodokļi ir visvieglāk ievācamie nodokļi, šis valstis stipri uz tiem paļāvās (dažreiz tie bija 50% no visiem valdības ieņēmu­miem). Rezultātā fiskālā sakārtošana, kas bija jāveic pēc liela mēroga tirdzniecības liberalizēšanas, daudzās attīs­tības valstīs bija milzīga problēma – pat pēdējā laika SVF pētījums rāda, ka zema ienākuma valstīs ar ierobežo­tām citu nodokļu ievākšanas spējām pēdējos 25 gados mazāk par 30% no tirdzniecības liberalizēšanas dēļ zau­dētajiem ienākumiem tiek kompensēti ar citiem nodokļiem.8

Turklāt tirdzniecības liberalizēšanas rezultātā zemais biz­nesa aktivitāšu līmenis un augstais bezdarbs ir samazinājis arī ienākumu nodokļa ieņēmumus. Kad uz valstīm jau bija ievērojams SVF spiediens samazināt to budžeta defi­cītu, ienākumu samazināšanās nozīmēja stipru izdevumu apgriešanu, bieži apcērpot vitāli svarīgas jomas, kā izglītība, veselības aizsardzība un fiziskās infrastruktūras, un tādē­jādi kaitējot ilgtermiņa izaugsmei. Ir pilnīgi iespējams, ka kaut kādā apjomā pakāpeniska tirdzniecības liberalizēšana 80.gados varētu būt noderīga un pat nepieciešama noteik­tām attīstības valstīm – prātā nāk Indija un Ķīna. Taču pagājušajos 25 gados notikušais ir bijis neplānota vispārēja tirdzniecības liberalizēšana. Tikai lai lasītājam atgādinātu: protekcionistiskās substitūciju industrializācijas “veco slikto” dienu laikā valstu ekonomika mēdza augt vidēji divreiz ātrāk, nekā tas notiek tagad pie brīvās tirdzniecības. Brīvā tirdzniecība attīstības valstīm vienkārši nestrādā.

Slikta teorija, slikti rezultāti

Brīvās tirdzniecības ekonomistiem tas viss šķiet diezgan mistiski. Kā var valstīm klāties slikti, ja tās izmanto tādu teorētiski labi pierādītu politiku kā brīvā tirdzniecība? (“Te nu ir tā ekonomika,” saka profesors Bjuiters).

Taču viņiem nevajadzētu būt pārsteigtiem, jo viņu teorijai ir daži nopietni ierobežojumi. Modernās brīvās tirdzniecības būtības pamatā ir tā sauktā Hekšera-Olina-Semjuelsona teorija (jeb HOS teorija).[6]** Šī teorija ir atva­sināta no Deivida Rikardo teorijas, kuru es aprakstīju 2.nodaļā, bet tā no Rikardo teorijas atšķiras vienā būtiskā punktā. Tā pieņem, ka relatīvās priekšrocības rodas no starptautiskām atšķirībām “ražošanas faktoru” (kapitāls un darbaspēks) relatīvajā bagātībā, nevis no starptautis­kām tehnoloģiju atšķirībām kā Rikardo teorijā.9

Saskaņā ar brīvās tirdzniecības teoriju, vienalga, Ri­kardo vai HOS versijā, katrai valstij ir relatīvās priekšro­cības kādu produktu jomā, jo tā pēc definīcijas ir relatīvi labāka vienu nekā citu lietu ražošanā.[7] HOS teorijā val­stij ir priekšrocība to produktu ražošanā, kur intensīvāk izmato ražošanas faktoru, ar kuru tā ir relatīvi bagātī­gāka. Tādējādi, kaut arī Vācija, kas ir relatīvi bagātāka ar kapitālu nekā ar darbaspēku, var ražot gan automobiļus, gan izbāztās rotaļlietas lētāk nekā Gvatemala, tai tomēr atmak­sājas specializēties automobiļu ražošanā, jo tur kapitālu izmanto intensīvāk. Gvatemalai, lai arī tā ir mazāk efek­tīva gan auto, gan izbāzto rotaļlietu ražošanā nekā Vācija, būtu jāspecializējas izbāzto rotaļlietu ražošanā, jo tajā izmanto vairāk darbaspēka nekā kapitāla.

Jo labāk valsts piemērojas tās esošajai relatīvo priekš­rocību shēmai, jo vairāk tā var patērēt. Tas ir iespējams sakarā ar savu produktu (kuru ražošanā tai ir relatīvā priekšrocība) ražošanas palielināšanu un, vēl svarīgāk, – augošo tirdzniecību ar citām valstīm, kas specializējas citu produktu ražošanā.

Kā valsts to var sasniegt? Atstājot visu, kā ir. Kad pastāv izvēles brīvība, firmas racionālā veidā (līdzīgi Robinsonam Krūzo) specializēsies virzienos, kuros tās ir relatīvi labas, un tirgosies ar ārzemniekiem. No tā izriet secinā­jums, ka brīvā tirdzniecība ir tas labākais, un tirdzniecības liberalizēšana, pat ja tā ir vienpusēja, dod labumu.

Taču šis HOS teorijas secinājums ir būtiski atkarīgs no pieņēmuma, ka ražošanas resursi var brīvi pārvietoties pa ekonomiskajām aktivitātēm. Šis pieņēmums nozīmē, ka no jebkuras aktivitātes atbrīvoto kapitālu un darba­spēku var tūlīt un bez izmaksām absorbēt citas aktivi­tātes. Pie šāda pieņēmuma, ko sauc par “perfektu fak­toru mobilitāti”, pielāgošanās mainīgiem tirdzniecības izkārtojumiem nerada nekādas grūtības. Ja importa pie­auguma dēļ tēraudlietuve tiek slēgta, teiksim, tādēļ, ka valdība ir samazinājusi importa tarifus, tērauda ražošanā izmantotie resursi (strādnieki, ēkas, domnas) tiks izman­toti (ar tādu pašu augstāko ražību un augstāko rentabi­litāti) citās nozarēs, kas kļuvušas salīdzinoši ienesīgākas, piemēram, datoru ražošanā. Pieņem, ka no šī procesa nevienam nav zaudējumu.

Realitātē tā nenotiek, ražošanas faktori nevar pieņemt jebkuru formu, kad rodas nepieciešamība. Parasti to fiziskās kvalitātes ir fiksētas, un ir tikai nedaudzas “vis­pārējas lietojamības” mašīnas vai “vispārēju prasmju” strādnieki, kurus var izmantot dažādās nozarēs. Bankrotējušas tēraudlietuves domnu krāsnis nevar pārveidot da­toru ražošanas mašīnās; tēraudlējējiem nav datoru indus­trijā nepieciešamās prasmes. Ja viņus nepārkvalificēs, viņi paliks bezdarbnieki. Labākajā gadījumā viņi strādās nekvalificētus darbus, kur viņu esošās prasmes tiks pil­nīgi zaudētas. Šis aspekts ir satīriski parādīts 1997.ga­da britu komēdijā The Full Monty, kur seši bez darba palikuši Šefīldas tēraudlējēji cenšas no jauna veidot savu dzīvi vīriešu striptīzā. Tirdzniecības shēmām mainoties – vai nu tirdzniecību liberalizējot, vai parādoties jauniem produktīvākiem ārzemju ražotājiem – pilnīgi noteikti ir ieguvēji un zaudētāji.

Vairums brīvās tirdzniecības ekonomistu piekritīs, ka, tirdzniecību liberalizējot, ir ieguvēji un zaudētāji, bet apgalvos, ka viņu eksistence nevar būt arguments pret tirdzniecības liberalizēšanu. Tā atnes vispārējus ieguvu­mus. Tā kā ieguvēji gūst vairāk nekā zaudē zaudētāji, viņi var atlīdzināt visus zaudētāju zaudējumus un kaut ko vēl atstāt sev. Tas ir pazīstams kā “kompensācijas princips” – ja ieguvēji no ekonomiskām pārmaiņām var pilnībā kompensēt zaudējumus un kaut kas vēl paliek pāri, tad ir vērts izdarīt pārmaiņas.

Pirmā problēma sakarā ar šo spriedumu virkni ir tā, ka tirdzniecības liberalizēšana ne obligāti dod vispārēju ieguvumu. Pat ja ir ieguvēji no šī procesa, viņu guvumi var nebūt tik lieli, cik lielus zaudējumus cieš zaudētāji, piemēram, ja tirdzniecības liberalizēšana samazina ekono­mikas augšanas ātrumu vai pat liek tai sašaurināties, kā tas pēdējos divdesmit gados ir noticis daudzās attīstības valstīs.

Vēl vairāk – pat ja ieguvēji gūst vairāk nekā zaudētāji zaudē, kompensēšana nenotiek automātiski tirgus darbības dēļ, un tas nozīmē, ka daļai cilvēku pārticība kļūs sliktāka nekā pirms tam. Tirdzniecības liberalizēšana nesīs labumu visiem vienīgi tad, ja atlaistie strādnieki varēs ātri dabūt labāku (vai vismaz tikpat labu) darbu un ja izmestās mašī­nas varēs pārtaisīt jaunās mašīnās, kas gan notiek reti.

Šī problēma ir daudz nopietnāka attīstības valstīs, kur kompensēšanas mehānismi ir vāji, ja vispār eksistē. Attīs­tītajās valstīs labklājības valsts darbojas kā mehānisms, kas daļēji kompensē tirdzniecības pielāgošanās procesā ciestos zaudējumus saistībā ar bezdarbnieku pabalstiem, garan­tētu veselības aprūpi un izglītību, un pat ar minimālā ienākuma garantijām. Dažās valstīs, piemēram, Zviedrijā un citās Skandināvijas valstīs, pastāv ļoti efektīvas bez­darbnieku pārkvalificēšanās shēmas, lai tie varētu iegūt jaunas prasmes. Tajā pašā laikā vairumā attīstības valstu labklājības valsts ir ļoti vāja un reizēm tās praktiski nav. Rezultātā tirdzniecības pielāgošanās upuri šajās valstīs nesaņem pat daļēju kompensāciju par upurēšanos pārē­jās sabiedrības labā.

Tādējādi guvumi no tirdzniecības liberalizēšanas naba­dzīgās valstīs, visticamāk, tiek nevienlīdzīgāk sadalīti nekā attīstītās valstīs. īpaši, ja ņem vērā, ka daudzi cilvēki attīs­tības valstīs jau ir ļoti nabadzīgi un tuvu izdzīvošanas līmenim, liela mēroga tirdzniecības liberalizēšana īsā laika intervālā nozīmē, ka daļa cilvēku zaudē iztikas avotu.

Attīstītajās valstīs bezdarbs tirdzniecības pielāgošanās dēļ var nebūt dzīvības un nāves jautājums, bet attīstības val­stīs tā bieži ir. Tādēļ mums jābūt daudz uzmanīgākiem ar tirdzniecības liberalizēšanu nabadzīgākās valstīs.

Īslaicīgā tirdzniecības pieskaņošanās problēma, kas rodas ekonomisko resursu nekustīguma un vājo kom­pensēšanas mehānismu dēļ, ir, lai arī nopietna, bet tikai sekundāra brīvās tirdzniecības teorijas problēma. Daudz nopietnāka problēma – vismaz ekonomistam, kā man – ir tā, ka šī ir teorija par doto resursu īstermiņa izmantoša­nas efektivitāti, nevis par ekonomiskās attīstības rezultātā pieaugošajiem pieejamajiem resursiem ilgtermiņā. Pretēji tam, kam tās aizstāvji gribētu, lai mēs ticam, brīvās tirdz­niecības teorija neapgalvo, ka brīvā tirdzniecība ir laba ekonomiskajai attīstībai.

Problēma ir tā, ka attīstības valstu ražotājiem, ieejot jaunās nozarēs, ir vajadzīgs laiks, kurā tie ir (daļēji) izolēti no starptautiskās konkurences (ar tarifiem, subsīdijām un citiem paņēmieniem), lai viņi varētu uzkrāt spējas konkurēt ar pārākajiem ārzemju ražotājiem. Protams, kad topošie ražotāji kļūst “pieauguši” un spēj konku­rēt ar tālāk tikušajiem ražotājiem, izolācijai ir jāpazūd. Taču tam jānotiek pakāpeniski. Ja viņus par agru pakļauj pārāk stiprai starptautiskai konkurencei, viņi ir nolemti pazušanai. Tā ir topošās industrijas idejas būtība, kuru ar nelielu mana dēla palīdzību esmu izklāstījis nodaļas sākumā.

Rekomendējot brīvo tirdzniecību attīstības valstīm, sliktie samarieši uzsver, ka visām bagātajām valstīm ir (pa)brīva tirdzniecība. Taču tas izskatās pēc padoma seš­gadīga zēna vecākiem likt bērnam atrast darbu, kā argu­mentu minot to, ka sekmīgi pieaugušie nedzīvo uz savu vecāku rēķina un tātad viņu neatkarībai jābūt panākumu cēlonim. Taču šie pieaugušie ir neatkarīgi tādēļ, ka ir veiksmīgi, nevis otrādi. Faktiski vissekmīgākie cilvēki ir tie, kurus bērnībā vecāki ir labi atbalstījuši finansiāli un emocionāli.

Līdzīgi, kā to aprakstīju 2.nodaļā, bagātās valstis libe­ralizēja savu tirdzniecību tikai tad, kad viņu ražotāji bija tam gatavi, un pat tad parasti tikai pamazām. Citiem vārdiem sakot, vēsturiski tirdzniecības liberalizēšana bija ekonomiskās attīstības rezultāts, nevis cēlonis.

Brīvā tirdzniecība bieži, lai gan ne vienmēr, var būt labākā tirdzniecības īstermiņa politika, jo tā, visticamāk, maksimizē valsts pašreizējo patēriņu. Taču tā noteikti nav labākais veids, kā attīstīt ekonomiku. Ilgtermiņā brīvā tirdzniecība ir politika, kas, visticamāk, attīstības valstis nolemj specializēšanai sektoros ar mazu ražības pieau­gumu un tādējādi zemiem ekonomikas pieauguma tem­piem un zemu dzīves standartu. Šī iemesla dēļ tik maz valstu ir guvušas sekmes ekonomikā, piekopdamas brīvo tirdzniecību, taču vairums sekmīgo valstu ir izmantojušas topošo industriju aizsargāšanu tādā vai citādā pakāpē.

Zemie ienākumi ekonomiskās attīstības trūkuma dēl stipri ierobežo nabadzīgo valstu brīvību izvēlēties savu nākotni. Ir paradoksāli, ka “brīvās” tirdzniecības politika ierobežo to attīstības valstu “brīvību”, kuras šo politiku piekopj.

Starptautiskā tirdzniecības sistēma un tās kreņķi

Tas nekas, ka brīvā tirdzniecība nestrādā ne praksē, ne teorijā. Par spīti tās šausmīgajiem rezultātiem, kopš 20.gadsimta 80.gadiem slikto samariešu bagātās valstis ir visiem spēkiem veicinājušas tirdzniecības liberalizēšanu attīstības valstīs.

Kā jau teicu iepriekšējās nodaļās, bagātās valstis līdz 70.gadiem diezgan labprāt ļāva nabadzīgajām valstīm izmantot vairāk aizsardzības un subsīdiju. Attieksme sāka mainīties 80.gados. Izmaiņas bija vistaustāmākās Amerikas Savienotajās Valstīs, kuru apgaismotā pieeja starptautiskajai tirdzniecībai ar ekonomiski mazākām valstīm strauji deva ceļu sistēmai, kas līdzīga 19.gad­simta britu “brīvās tirdzniecības imperiālismam”. Jauno virzienu skaidri izteica ASV prezidents Ronalds Reigans 1986.gadā, kad sākās G4/GATT Urugvajas raunda sarunas. Viņš aicināja uz “jauniem un liberālākiem līgumiem ar mūsu tirdzniecības partneriem – līgumiem, kuru ietvaros tie pilnīgi atvērs savus tirgus un ar amerikāņu produktiem apiesies kā ar savējiem”.10

Tādu vienošanos realizēja ar GATT tirdzniecības sa­runu Urugvajas raundu, kas sākās Urugvajas pilsētā Punta del Estē 1986.gadā un beidzās Marokas pilsētā Marakešā 1994.gadā. Rezultāts bija Pasaules tirdzniecības organi­zācijas režīms – jauns starptautiskās tirdzniecības režīms, kam bija daudz lielāka nosliece par sliktu attīstības val­stīm nekā GATT režīmam.

Virspusēji skatoties, PTO vienkārši radīja dalībvalstīm “horizontālu spēles laukumu”, pieprasot, lai visi spēlē pēc vieniem un tiem pašiem noteikumiem. Kā mēs pret to varētu iebilst? Šajā procesā būtiska bija “vienas sais­tības” principa pieņemšana, un tas nozīmēja, ka visām dalībvalstīm jāparaksta visas vienošanās. GATT režīmā valstis varēja izvēlēties, kuras vienošanās parakstīt, un daudzas attīstības valstis varēja atturēties parakstīt vie­nošanās, kuras tās negribēja, piemēram, vienošanos par subsīdiju izmantošanas ierobežošanu. Ar šo “vienu sais­tību” visām loceklēm bija jāpakļaujas vieniem un tiem pašiem noteikumiem. Visām bija jāsamazina tarifi. Tās bija spiestas atteikties no importa kvotām, eksporta sub­sīdijām (atļautas tikai visnabadzīgākajām valstīm) un no vairuma iekšzemes subsīdiju. Taču, ieskatoties detaļās, mēs saprotam, ka laukums nepavisam nav horizontāls.

Sāksim ar to: pat ja bagātajām valstīm ir zema vidējā tirgus aizsardzība, tās sliecas neproporcionāli aizsargāt produktus, kurus eksportē nabadzīgās valstis, īpaši apģēr­bus un tekstilpreces. Tas nozīmē, ka, eksportējot uz bagā­tās valsts tirgu, nabadzīgās valstis sastop augstākus tarifus nekā bagātās. Kādā Oxfam ziņojumā norādīts: “Vispārējā ASV importa nodokļa likme ir 1,6%. Šī likme strauji pieaug lielam skaitam attīstības valstu: vidējie importa nodokļi ir robežās no 4% Indijas un Peru gadījumā līdz 7% Nikaragvas un 14-15% Bangladešas, Kambodžas un Nepālas gadījumā”.11 Tā rezultātā 2002.gadā Indija maksāja ASV valdībai vairāk nodokļu nekā Lielbritānija, neskatoties uz faktu, ka tās ekonomika bija mazāka par vienu trešdaļu no Lielbritānijas ekonomikas. Vel pārsteidzošāk – tajā pašā gadā Bangladeša samaksāja Amerikai gandrīz tikpat nodokļu, cik Francija, neskatoties uz faktu, ka tās ekonomika ir tikai 3% no Francijas ekonomikas.12 Ir arī strukturāli iemesli, kādēļ tas, kas izskatās pēc “spē­les laukuma līmeņošanas”, patiesībā rada priekšrocības attīstītajām valstīm.

Tarifi ir labākais piemērs. Urugvajas raunda rezultātā visas valstis, izņemot pašas nabadzīgākās, proporcionāli diezgan stipri samazināja ievedmuitas tarifus, bet attīs­tības valstu absolūtie samazinājumi bija daudz lielāki tā vienkāršā iemesla dēļ, ka to tarifi sākotnēji bija daudz augstāki. Piemēram, pirms PTO vienošanās Indijas vidējā tarifu likme bija 71%, to samazināja līdz 32%. ASV vidējā tarifu likme samazinājās no 7% uz 3%. Abi gadī­jumi proporcionālā samazinājuma ziņā ir līdzīgi (tarifu samazinājums par 55%), bet absolūtā ietekme ir ļoti atšķirīga. Indijas gadījumā importa prece, kas agrāk mak­sāja 171 dolāru, tagad maksātu 132 dolārus – būtisks patērētāja maksājuma samazinājums (apmēram 23%), kas patērētāja uzvedību mainītu dramatiski. Amerikas gadījumā patērētāja maksātā cena kritās no 107 līdz 103 dolāriem – cenu starpība (zem 4%), kuru vairums patērētāju tikko pamanīs. Citiem vārdiem sakot, tarifu proporcionālas samazināšanas ietekme ir neproporcionāli lielāka valstīs, kur sākotnējie tarifi ir augstāki.

Turklāt ir citas jomas, kur “spēles laukuma līmeņošana” nozīmēja vienpusēju labumu bagātajām valstīm. Vissvarīgākais piemērs ir Vienošanās par intelektuālā īpašuma tiesībām, kas saistītas ar tirdzniecību (Trade-related Intellectual Property Rights -TRIPS). Šī vienošanās pastiprināja patentu aizsardzību un citas intelektuālā īpa­šuma tiesības (vairāk par to 6.nodaļā). Atšķirībā no preču un pakalpojumu tirdzniecības, kur visiem ir kaut kas, ko pārdot, šī ir joma, kurā gandrīz vienmēr attīstītās valstis ir pārdevējas un attīstības valstis – pircējas. Tādēļ intelektu­ālā īpašuma tiesību aizsardzības pastiprināšana nozīmē, ka izmaksas gulstas galvenokārt uz attīstības valstīm.

Tādu pašu problēmu rada vienošanās par investīciju pasāku­miem, kas saistīti ar tirdzniecību (Trade-related Investment Measures – TRIMS), – tie ierobežo PTO dalībvalsts iespē­jas regulēt ārvalstu investīcijas (vairāk par to 4.nodaļā). Vairums nabadzīgo valstu tikai saņem ārzemju investīci­jas, bet tās neveic. Tā kā šo valstu iespējas regulēt ārzemju kompānijas ir samazinātas, tās nesaņem “kompensāciju” no regulēšanas ierobežošanas, kurai būtu pakļautas to ārzemēs darbojošās firmas, jo tām vienkārši tādu firmu nav. Noteikumos tika radīti daudzi izņēmumi jomās, kur tie bija vajadzīgi attīstītajām valstīm.

Piemēram, lai gan vairums iekšzemju subsīdiju ir aiz­liegtas, tās ir atļautas saistībā ar lauksaimniecību, funda­mentālo pētniecību un attīstību (pretstatā komerciālajai) un ar reģionālo atšķirību mazināšanu. Tā nu ir gadījies, ka tās ir subsīdijas, ko plaši izmanto bagātās valstis. Bagā­tās valstis izdod lauksaimniecības subsīdijās apmēram 100 miljardus dolāru katru gadu; tajās ietilpst 4 mil­jardi, ko piešķir 25 000 amerikāņu zemesriekstu fermeru, un Eiropas Savienības subsīdijas, kas ļauj Somijai ražot cukuru (no cukurbietēm).13

Visu bagāto valstu valdības, īpaši ASV valdība, subsidē fundamentālos R&D, kas palielina to konkurētspēju attiecīgajās nozarēs. Turklāt tās nav subsīdijas, kuras attīstības valstis var izmantot, kaut arī šīm valstīm tas ir atļauts. Tās vienkārši diez cik daudz fundamentālo R&D neveic, tā ka tām ir maz, ko subsidēt. Kas attiecas uz reģionālajām subsīdijām, ko plaši izmanto Eiropas Savienībā, tas ir vēl viens šķietamas neitralitātes gadījums – patiesībā galvenokārt bagāto valstu interesēs. Reģionālo atšķirību samazināšanas vārdā šīs valstis ir subsidējušas firmas, lai tās izvietotos “depresī­vajos” reģionos. Valsts iekšienē tas varētu būt ieguldījums reģionu nevienlīdzības mazināšanā, bet no starptautiskā viedokļa ir maza starpība starp šīm un subsīdijām noteik­tām ražošanas nozarēm.

Uz apvainojumiem “spēles laukuma līmeņošanā” tikai tur, kur tas ir noderīgi, bagātās valstis bieži atbild, ka tās attīstības valstīm joprojām piemēro “speciālu un diferen­cētu attieksmi”. Taču speciālā un diferencētā attieksme tagad ir tikai bāla ēna no tās, kāda tā bija GATT režīma laikā. Kaut gan attīstības valstīm, pašām nabadzīgākajām (“vismazāk attīstītajām valstīm” – PTO žargonā), kaut kādi izņēmumi ir izdarīti, daudzi no tiem bijuši nedaudz garāka “pārejas perioda” formā (pieci līdz desmit gadi), līdz šīs valstis sasniedz tos pašus mērķus, kādi ir bagātajām valstīm, permanenti asimetriski izkārtojumi netiek piedāvāti.14

Tā “spēles laukuma līmeņošanas” vārdā slikto sama­riešu bagātās valstis ir radījušas jaunu starptautiskās tirdz­niecības sistēmu, kas ierīkota tām par labu. Tās liedz nabadzīgajām valstīm lietot tirdzniecības līdzekļus un industriālo politiku, ko pašas pagātnē ir efektīvi izman­tojušas, lai veicinātu savu ekonomiku attīstību – ne tikai tarifus un subsīdijas, bet arī ārzemju ieguldījumu regu­lēšanu un ārzemju intelektuālā īpašuma tiesību “pārkāp­šanu”, kā to parādīšu nākamajās nodaļās.

Industriju pret lauksaimniecību?

Neapmierinātas ar Urugvajas raunda rezultātiem, ba­gātās valstis izdara spiedienu attīstības valstu turpmākas liberalizācijas virzienā. Ir bijis spiediens, lai pastiprinātu ierobežojumus ārzemju investīciju regulēšanai papildus tiem, kas bija akceptēti ar TRIMS vienošanos. To vis­pirms 1998.gadā mēģināja ar OECD un pēc tam – ar PTO palīdzību 2003.gadā.15 Priekšlikumu abās reizēs noprotestēja; tad attīstītās valstis mainīja darbības vir­zienu un tagad ir ķērušās pie priekšlikuma attīstības val­stīs radikāli samazināt industriālos muitas tarifus.

Šis priekšlikums, saukts par NAMA (non-agricultural market access), pirmoreiz tika izvirzīts PTO ministru līmeņa sanāksmē Dohā 2001.gadā. Tas saņēma kritisko grūdienu, kad 2002.gada decembrī ASV valdība dramatiski atbals­tīja šo iesniegumu, aicinot atcelt visus industriālos tarifus līdz 2015.gadam. Cirkulē dažādi priekšlikumi, bet, ja bagātās valstis NAMA sarunās panāktu savu, tarifu griesti attīstības valstīm noslīdētu no pašreizējiem 10-70% līdz 5-10%; tas ir līmenis, kāds nav redzēts kopš nevienlīdzīgo līgumu dienām 19.gadsimtā un 20.gadsimta sākumā, kad vājākajām valstīm atņēma tarifu autonomiju un pie­spieda tās noteikt vienādotas tarifu likmes, parasti 3-5%.

Par to, lai attīstības valstis samazinātu industriālos tarifus, bagātās valstis apsola pazemināt savus lauksaim­niecības (preču) tarifus un subsīdijas tā, lai nabadzīgās valstis varētu palielināt savu eksportu. Tas tika propa­gandēts kā “visi vinnē” darījums, lai gan atbilstoši brīvās tirdzniecības teorijai vienpusēja tirdzniecība liberalizēšana pati par sevi ir labums.

Šo priekšlikumu apsprieda PTO ministru līmeņa sanāksmē Honkongā 2005.gada decembrī. Tā kā nekādu vienošanos nevarēja panākt, sarunas tika pagarinātas līdz nākamajai vasarai, kad tās beidzot dabūja statusu “uz laiku pārtrauktas” – Kamals Nats, Indijas tirdzniecības ministrs, deva tām slaveno novērtējumu, ka tās esot “starp reanimāciju un krematoriju”.

Bagātās valstis uzstāja, ka attīstības valstis nepiedā­vājot pietiekamu industriālo tarifu apgriešanu, turpretī attīstības valstis apgalvoja, ka bagātās valstis pieprasot pārmērīgu industriālo tarifu samazinājumu un nepiedā­vājot pietiekami lielu lauksaimniecības tarifu un subsīdiju samazinājumu. Sarunas uz laiku ir iestrēgušas, bet šo apmaiņu “industriju pret lauksaimniecību” par progresu uzskata daudzi cilvēki, pat daži tradicionālie PTO kritiķi.

Īstermiņā lielāka bagāto valstu lauksaimniecības pro­duktu tirgu atvēršana var dot labumu attīstības valstīm, bet tikai nedaudzām. Daudzas attīstības valstis faktiski ir pilnīgas lauksaimniecības produktu importētājas un tādē­jādi no šādas atvēršanas, visticamāk, neiegūtu. Tās var pat ciest, ja ir bijušas bagāto valstu stipri subsidēto lauksaim­niecības produktu importētājas. Šo subsīdiju likvidēšana palielinātu tādu attīstības valstu importa rēķinus.

Vispār galvenās ieguvējas no lauksaimniecības pro­duktu tirgu atvēršanas bagātajā pasaulē būtu tās val­stis, kurām ir spēcīga lauksaimniecība, – ASV, Kanāda, Austrālija un Jaunzēlande.16 Attīstītās valstis neaizsargā daudzus produktus, ko eksportē nabadzīgās valstis (pie­mēram, kafiju, tēju, kakao), vienkārši tādēļ, ka tām nav savu ražotāju, ko aizsargāt. Tādējādi aizsardzība (tarifi) un subsīdijas samazinātos galvenokārt mērenās klimatiskās zonas lauksaimniecības produktiem – kviešiem, gaļai un piena produktiem. Tikai divas attīstības valstis – Brazīlija un Argentīna – ir šo produktu lielas eksportētājas. Turklāt daži (lai arī acīmredzot ne visi) no paredzamajiem “zau­dētājiem” bagātajās valstīs pēc lauksaimniecības preču tirdzniecības liberalizēšanas būtu pēc viņu nacionālajiem standartiem mazāk pārtikušie ļaudis (piemēram, grūto apstākļu fermeri Norvēģijā, Japānā, Šveicē); tajā pašā laikā zināma daļa labuma guvēju attīstības valstis jau tagad ir bagāti pat pēc starptautiskiem standartiem (piemēram, lauksaimniecības kapitālisti Brazīlijā vai Argentīnā). Šajā ziņā populārais priekšstats, ka lauksaimniecības libera­lizēšana bagātajās valstīs palīdz nabadzīgiem fermeriem attīstības valstīs, ir maldinošs.[8]

Daudz svarīgāk – tie, kas bagāto valstu lauksaimniecības liberalizēšanā saskata veidu, kā būtiski palīdzēt attīstīties nabadzīgām valstīm, nepievērš pietiekamu uzmanību fak­tam, ka tā nav par brīvu. Nabadzīgajām valstīm par to būs jāpiekāpjas. Problēma ir tā, ka šīs piekāpšanās – industriālo tarifu samazināšana, ārvalstu investīciju kontroles demon­tāža un “vaļīgo” intelektuālā īpašuma tiesību atmešana – apgrūtinās šo valstu ekonomisko attīstību ilgtermiņā. Tie ir politiskie instrumenti, kam ir izšķiroša nozīme ekonomikas attīstībā, kā to viscaur šajā grāmatā apliecinu.

Ņemot to vērā, pašreizējās debatēs par bagāto valstu lauksaimniecības liberalizēšanu tiek lietotas nepareizas prioritātes. Dažām attīstības valstīm varētu būt izdevīgi dabūt pieeju bagāto ekonomiku lauksaimniecības tir­giem. Taču daudz, daudz svarīgāk ir tas, ka mēs ļaujam attīstības valstīm adekvāti izmantot aizsardzību (tarifus), subsīdijas un ārvalstu investīciju regulēšanu, lai attīstītu savu ekonomiku, nekā tas, ka mēs dodam tām lielākus lauksaimniecības tirgus aizjūrā. īpaši, ja bagāto valstu lauk­saimniecības liberalizēšanu var “nopirkt” tikai par attīstī­bas valstu atteikšanos lietot savus topošās industrijas vei­cināšanas instrumentus, tad tāda cena nav pirkuma vērta. Nedrīkst piespiest attīstības valstis pārdot savu nākotni par maziem tūlītējiem ieguvumiem.

Vairāk tirdzniecības, mazāk ideoloģiju

Šodien ir grūti noticēt, bet Ziemeļkoreja bija bagātāka nekā Dienvidkoreja. Tā bija Korejas daļa, kuru Japāna bija industriāli attīstījusi, kad tā valsti pārvaldīja no 1910. līdz 1945.gadam. Japānas koloniālie valdnieki Korejas ziemeļu daļā saskatīja ideālu bāzi, no kurienes realizēt imperiālistisko plānu pārņemt Ķīnu.

Tā ir tuvu Ķīnai, un tajā ir ievērojami minerālu resursi, īpaši akmeņogles. Pat pēc japāņu aiziešanas tās industri­ālais mantojums ļāva Ziemeļkorejai paturēt ekonomisko pārākumu pār Dienvidkoreju vēl 60.gados.

Šodien Dienvidkoreja ir viena no pasaules industri­ālajām mašīnmājām, turpretī Ziemeļkoreja velk dzīvību nabadzībā. Lielā mērā tā ir tādēļ, ka Dienvidkoreja agre­sīvi tirgojās ar ārpasauli un aktīvi absorbēja ārvalstu teh­noloģijas, bet Ziemeļkoreja vadījās pēc pašpietiekamības doktrīnas. Tirdzniecība palīdzēja Dienvidkorejai uzzināt, ka eksistē labākas tehnoloģijas, un nopelnīt ārvalstu va­lūtu, kas nepieciešama to pirkšanai. Ejot savu ceļu, Zie­meļkoreja ir spējusi gūt dažas tehnoloģiskas uzvaras. Piemēram, tā ir izdomājusi veidu, kā masveidā ražot vinalonu – sintētisku šķiedru, kuru ražo no visa kā, pat no kaļķakmeņiem, un kuru izgudrojis kāds Korejas zināt­nieks 1939.gadā. Kaut arī vinalons bija otrā cilvēku radītā šķiedra pēc neilona, tas citur neieviesās, jo no tā neiznāca patīkams audums, taču tas ļāva ziemeļkorejiešiem būt pašpietiekamiem apģērbu jomā. Tomēr pastāv robežas, līdz kurām attīstības valsts var vienatnē izgudrot bez nepārtrauktas jaunāko tehnoloģiju ieviešanas. Tādē­jādi Ziemeļkoreja ir tehnoloģiski iestrēgusi pagātnē ar 40.gadu japāņu un 50.gadu padomju tehnoloģijām, turpretī Dienvidkoreja ir viena no tehnoloģiski dinamiskākajām ekonomikām pasaulē. Vai ir vajadzīgs labāks pierādījums, ka tirdzniecība ir laba ekonomiskai attīstībai?

Beigu beigās – ekonomiskā attīstība nozīmē modernu tehnoloģiju iegūšanu un apgūšanu. Teorētiski valsts pati var tādas tehnoloģijas attīstīt, bet ar šādu pašpietiekamības stratēģiju tā drīz vien sevi izsmeļ, kā tas redzams Ziemeļkorejas gadījumā.

Tādēļ visos sekmīgajos ekonomiskās attīstības gadīju­mos ir iesaistīti nopietni centieni dabūt savās rokās un apgūt modernas ārzemju tehnoloģijas (vairāk par to 6.nodaļā). Lai spētu importēt tehnoloģijas no attīstītajām valstīm, attīstības valstīm ir nepieciešama ārzemju valūta, ar ko par tehnoloģijām maksāt – vai nu pērkot tieši (piemēram, tehnoloģiju licences, tehnoloģiju konsultā­ciju pakalpojumus), vai arī netieši (piemēram, labākas mašīnas).

Kādu daļu nepieciešamās valūtas var dabūt bagāto valstu dāvanu veidā (ārvalstu palīdzība), bet lielākā daļa ir jānopelna ar eksportu. Tādēļ bez tirdzniecības tehno­loģiskais progress būs niecīgs, tātad arī maza būs eko­nomiskā attīstība.

Tomēr ir milzīga starpība starp izteikumu, ka ekono­mikas attīstībā tirdzniecībai ir būtiska nozīme, un apgal­vojumu, ka brīvā tirdzniecība ir vislabākā vai vismaz ka brīvā tirdzniecība ir labāka ekonomiskajai attīstībai, kā to dara sliktie samarieši. Tas ir roku veiklības triks, ko brīvās tirdzniecības ekonomisti ir ļoti efektīgi lietojuši, lai samulsinātu savus oponentus, – ja jūs esat pret brīvo tirdzniecību, viņi liek saprast, tad droši vien esat pret progresu.

Kā to parāda Dienvidkoreja, aktīvai dalībai starp­tautiskajā tirdzniecībā brīvā tirdzniecība nav nepiecie­šama. Patiešām, ja Dienvidkoreja būtu piekopusi brīvo tirdzniecību un nebūtu veicinājusi savu topošo indus­triju, tā nebūtu kļuvusi par lielu tirdzniecības valsti. Tā joprojām eksportētu izejmateriālus (piemēram, volframa rūdu, zivis, jūraszāles) vai zemo tehnoloģiju, zemo cenu produktus (piemēram, tekstilpreces, apģērbus, no cilvēka matiem taisītas parūkas), kas mēdza būt valsts galvenās eksporta preces 20.gadsimta 60.gados.

Atgriežoties pie 1.nodaļas tēlainības: ja no 60.gadiem valsts būtu pie­kopusi brīvās tirdzniecības politiku, korejieši joprojām varētu strīdēties, tā sakot, kura matu šķipsna kuram pie­der. Tās panākumu noslēpums ir saprātīgā protekcio­nisma un atvērtas tirdzniecības sajaukumā, ar nepār­traukti mainīgām aizsargājamām jomām attīstot jaunas topošās industrijas un vecām topošām industrijām kļūs­tot starptautiski konkurētspējīgām. Zināmā mērā tas nav nekāds lielais “noslēpums”. Kā jau esmu parādījis, tas ir veids, kā gandrīz visas mūsdienu bagātās valstis kļuva bagātas, un tas ir pamatā visiem pēdējā laika panākumu stāstiem attīstības valstu pasaulē. Aizsargāšana negarantē attīstību, bet bez tās attīstīties ir ļoti grūti.

Tādēļ, ja bagātās valstis patiešām grib ar tirdzniecību palīdzēt attīstības valstīm attīstīties, tām vajag pieņemt asimetrisku protekcionismu, kā tās mēdza darīt no 50. līdz 70.gadiem. Tām ir jāpiekrīt, ka tām pašām ir vaja­dzīga daudz mazāka aizsardzība nekā attīstības valstīm. Globālajai tirdzniecības sistēmai ir jāatbalsta attīstības valstu attīstības centieni, ļaujot tām daudz brīvāk lietot topošās industrijas veicināšanas līdzekļus – aizsargājošus tarifus, subsīdijas un ārvalstu investīciju regulēšanu.

Pašlaik šī sistēma daudz, daudz labprātāk atļauj lietot aizsardzību un subsīdijas jomās, kur to vajag attīstītām valstīm. Taču vajadzētu būt otrādi – aizsardzībai un sub­sīdijām vajadzētu būt vieglāk izmantojamām tur, kur to vairāk vajag attīstības valstīm.

Šeit ir īpaši svarīgi atrast pareizo redzespunktu attie­cībā uz bagāto valstu lauksaimniecības liberalizēšanu. Lauksaimniecības aizsargāšanas mazināšana šajās valstīs var palīdzēt attīstības valstīm, īpaši Brazīlijai un Argen­tīnai, bet ne vairumam attīstības valstu. Vissvarīgākais: bagāto valstu lauksaimniecības liberalizēšana nedrīkst būt saistīta ar nosacījumiem vairāk ierobežot to līdzekļu izmantošanu, ar kuriem attīstības valstis veicina savas topošās industrijas, kā to tagad pieprasa bagātās valstis.

Starptautiskās tirdzniecības nozīmi ekonomiskajā at­tīstībā nevar novērtēt par augstu. Taču brīvā tirdzniecība nav labākais ceļš uz ekonomisko attīstību. Tirdzniecība palīdz ekonomiskajai attīstībai tikai tad, ja valsts izmanto protekcionisma un atvērtas tirdzniecības salikumu, pastāvīgi to pieskaņojot savām mainīgajām vajadzībām un spējām. Tirdzniecība vienkārši ir pārāk svarīga eko­nomiskajai attīstībai, lai to atstātu brīvās tirdzniecības ekonomistu ziņā.

4. nodaļa. Soms un zilonis Vai mums jāregulē ārzemju investīcijas?

Somiem patīk jokot pašiem par sevi. Ko darītu vācie­tis, francūzis, amerikānis un soms, ja tiem lūgtu uzrakstīt grāmatu par ziloni? Vācietis ar tam raksturīgo pamatī­gumu būtu uzrakstījis labi anotētu divu sējumu pētījumu ar virsrakstu “Viss, kas būtu jāzina par ziloni”. Francūzis ar viņa noslieci uz filozofiskām pārdomām un eksistenci­ālām ciešanām būtu uzrakstījis grāmatu “Ziloņa dzīve un filozofija”. Amerikānis ar viņa slaveno biznesa izdevību nojautu, protams, būtu uzrakstījis grāmatu “Kā ar ziloni tikt pie naudas”. Soms uzrakstītu grāmatu ar virsrakstu “Ko zilonis domā par somiem”.

Somi mēdz smaidīt par savu pārliecīgo biklumu. Viņu aizņemtība ar pašu identitāti ir saprotama. Viņi runā valodā, kura ir lielākā sakarā ar korejiešu un japāņu nekā ar viņu kaimiņu zviedru vai krievu valodu. Somija bija Zviedrijas kolonija apmēram sešsimt gadu un Krievijas kolonija – apmēram simt gadu. Būdams korejietis, kura zemi tūkstošiem gadu terorizējuši visi kaimiņi, kas parādījās pie horizonta, – ķīnieši, huņņi, mongoļi, mandžūri, japāņi, ko vien vēlaties – es šīs izjūtas saprotu.

Tādējādi nav nekāds brīnums, ka pēc neatkarības iegū­šanas no Krievijas 1918.gadā Somija darīja visu iespē­jamo, lai valstī neielaistu ārzemniekus. 30.gados valsts izdeva virkni likumu, kuros uzņēmumi ar ārzemniekiem piederošu 20% daļu tika klasificēti kā – un tagad aiztu­riet elpu – bīstami. Somi varētu nebūt paši izsmalcinātā­kie pasaulē, bet tas ir satriecoši pat no viņiem. Somija saņēma, kā pati bija gribējusi, maz ārzemju investīciju.1 Kad 1980.gadā Monti Paitons dziedāja “So­mija, Somija, Somija… Tu esi tik skumji aizmirsta un bieži ignorēta” (“Somijas dziesma”), viņam laikam neie­nāca prātā, ka somi ir centušies būt aizmirsti un ignorēti.

Šis somu likums beidzot tika mīkstināts 1987.gadā, un griesti ārzemniekiem piederošajai daļai tika pacelti uz 40%, bet visiem ārzemju ieguldījumiem joprojām bija vajadzīga Tirdzniecības un industrijas ministrijas piekri­šana. Vispārējā ārzemju investīciju liberalizēšana notika tikai 1993.gadā kā daļa no sagatavošanās, lai valsts iestā­tos Eiropas Savienībā (ES) 1995.gadā.

Atbilstoši neoliberālajai ortodoksijai tāda veida eks­tremāli antiārzemnieciskai stratēģijai, īpaši, ja tā uztu­rēta vairāk nekā pusgadsimtu, vajadzētu nopietni kai­tēt Somijas ekonomiskajām izredzēm. Tomēr jau kopš 90.gadiem Somija tika izbazūnēta kā sekmīgas globālās integrēšanās paraugs. Īpaši Nokia, tās mobilo telefonu kompānija, tēlaini runājot, tika ievesta Globalizācijas slavas zālē. Valsts, kas nevēlējās būt globālās ekonomi­kas daļa, pēkšņi kļuva par globalizācijas ikonu. Kā tas bija iespējams? Atbildēsim vēlāk, bet vispirms izskatīsim argumentus par un pret ārzemju investīcijām.

Vai ārzemju kapitāls ir būtisks?

Daudzām attīstības valstīm ir grūti veidot tik lielus uzkrājumus, kas apmierinātu iekšzemes ieguldījumu pie­prasījumu. Ja tā, tad, šķiet, nekas nav iebilstams pret to, ka papildu naudas dabūšana no citu valstu uzkrājumiem ir laba lieta. Attīstības valstīm vajadzētu atvērt savus kapi­tāla tirgus, saka sliktie samarieši, lai nauda varētu brīvi ieplūst.

Neoliberālie ekonomisti apgalvo, ka labums no brīvas starptautiskas kapitāla kustības nav tikai “cauruma aizbā­šana ietaupījumos”. Tā uzlabo ekonomisko efektivitāti, ļaujot kapitālam ieplūst (pēc globālās skalas) vispelnošākajos projektos. Pārrobežu kapitāla plūsmas uzskata arī par valdību politikas un korporatīvās pārvaldīšanas “labākās prakses” izplatītājām. Tiek spriests, ka ārzemju investori vienkārši aizies, ja kompānijas un valstis netiks labi pārvaldītas.2

Apstrīdami, bet daži apgalvo, ka šie “blakus labumi” esot vēl svarīgāki nekā tiešie labumi no efektīvākas kapi­tāla izvietošanas.3

Ārzemju kapitāls, kas ieplūst attīstības valstīs, sastāv no trim galvenajiem elementiem – grantiem, parādiem un investīcijām. Grants ir nauda, ko dāvina (bieži gan ar pievienotiem “grožiem“) cita valsts, un to sauc par ārzemju palīdzību vai oficiālo attīstības palīdzību (OAP). Parādi sastāv no banku aizdevumiem un bonām (valdības un korporatīvās obligācijas).4 Investīcijas sastāv no daļu (akciju) īpašuma (portfolio equity investment), kura pirk­šanas mērķis ir finansiālie guvumi, nevis vadības iespai­došana, un ārzemju tiešajām investīcijām (ATI), kas ir daļu (akciju) pirkšana ar nolūku regulāri ietekmēt firmas vadību.

Neoliberālo ekonomistu vidū arvien populārāks kļūst uzskats, ka ārzemju palīdzība nestrādā, lai gan citi ap­galvo, ka “īstā” veida palīdzība (t.i., palīdzība, kas nav galvenokārt ģeopolitiski motivēta) strādā.6 Parādi un akciju pirkšana arī tiek kritizēta nepastāvības dēļ. Banku aizdevumi ir bēdīgi slaveni ar savu nepastāvību. Piemē­ram, 1998.gadā kopējie neto banku aizdevumi attīstības valstīm bija 50 miljardi dolāru; pēc finanšu krīzēm, kas aptvēra pasauli (Āzijā 1997.gadā, Krievijā un Brazīlijā 1998.gadā, Argentīnā 2002.gadā), tie nākamos 4 gadus kļuva negatīvi (vidēji – 6,5 miljardi dolāru gadā); turpretī 2005.gadā tie bija par 30% augstāki nekā 1998.gadā (67 miljardi dolāru). Lai arī ne tik nepastāvīgas kā banku aizdevumi, bonu plūsmas arī stipri svārstās.8 Akciju (daļu) pirkšanas veida investīcijas ir nepastāvīgākas kā bonas, lai gan mazāk nepastāvīgas par banku aizdevumiem.9

Šīs plūsmas ir ne tikai nepastāvīgas; tām ir tendence nākt iekšā un plūst laukā tieši nepareizajos laika momen­tos. Kad attīstības valsts ekonomiskās izredzes tiek uzska­tītas par labām, iekšā var plūst par daudz ārzemju finanšu kapitāla. Tas uz laiku var likt celties aktīvu cenām (pie­mēram, vērtspapīru, nekustamā īpašuma cenām) virs to reālās vērtības, radot aktīvu burbuļus. Kad klājas slikti, bieži pēc šo aktīvu burbuļu plīšanas ārzemju kapitālam ir tendence tūlīt valsti atstāt, tādējādi padarot ekonomisko lejupslīdi vēl ļaunāku.

Šāda “bara uzvedība” visspilgtāk tika demonstrēta 1997.gada Āzijas krīzē, kad ārzemju kapitāls aizplūda milzīgā apjomā, neskatoties uz labajām ilgtermiņa izre­dzēm Korejā, Honkongā, Malaizijā un Indonēzijā.10 Pro­tams, tāda veida uzvedību, ko pazīst kā “ar ciklu sakrītošu” pro-cyclical) uzvedību, novēro arī pie iekšzemes investoriem. Patiešām, kad sāk iet greizi, šie investori izmanto “savējo cilvēku’ informētību un atstāj valsti jau pirms ārzemniekiem. Taču ārzemju investoru bara uzve­dībai ir daudz lielāka ietekme tā vienkāršā iemesla dēļ, ka attīstības valstu finanšu tirgi ir relatīvi niecīgi, salīdzi­not ar naudu, kas klejo pa starptautisko finanšu sistēmu. Indijas akciju tirgus, kas ir lielākais attīstības pasaulē, ir mazāks par vienu trīspadsmito daļu no ASV akciju tirgus.” Nigērijas akciju tirgus, otrs lielākais Subsahāras Āfrikā, ir vērts tikai piecas tūkstošdaļas no ASV akciju tirgus. Ganas akciju tirgus ir tikai 0,006% no ASV akciju tirgus.12 Tas, kas ir tikai piliens bagāto valstu aktīvos, var aizslaucīt finanšu tirgu attīstības valstīs.

Tādējādi tā nav nekāda sagadīšanās, ka attīstības valstis daudz biežāk ir piedzīvojušas finanšu krīzes, kopš daudzas no tām uz slikto samariešu pieprasījumu 20.gadsimta 80. un 90.gados atvēra savus kapitāla tirgus. Saskaņā ar divu vadošo ekonomikas vēsturnieku pētījumu no 1945.gada līdz 1971.gadam, kad globālās finanses nebija libe­ralizētas, attīstības valstis necieta nevienu banku krīzi, tajās bija 16 valūtas krīzes un viena “dvīņu krīze” (vien­laicīga banku un valūtas krīze). Turpretī starp 1973. un 1997.gadu attīstības pasaulē bija 17 banku krīzes, 57 valūtas krīzes un 21 “dvīņu krīze”.13 Tur pat nav ieskai­tītas dažas no lielākajām finanšu krīzēm, kas notika pēc 1998.gada (Brazīlijā, Krievijā un Argentīnā – ievēroja­mākie gadījumi)

Starptautisko finanšu plūsmu nepastāvība un “sakri­tība ar ciklu” ir tas, kas pat daļai globalizācijas entuzi­astu, tādiem kā profesors Jagdišs Bhagvati, liek brīdināt par, kā viņš to sauca, “starptautiskā “uz urrā” finanšu kapitālisma briesmām”.14 Pat SVF, kas 80. un īpaši 90.gados mēdza stingri iestāties par kapitāla tirgu atvēršanu, pēdējā laikā ir mainījis savu nostāju šajā jautājumā un kļuvis daudz klusāks, atbalstot attīstības valstu kapitāla tirgu atvēršanu.15

Tagad SVF piekrīt, ka “priekšlaicīga kapitāla kontu atvēršana var valstij kaitēt, padarot ienākošo plūsmu struk­tūru nelabvēlīgu un valsti neaizsargātu no pēkšņas plūsmu apstāšanās vai pagriešanās pretējā virzienā.16

Ārzemju kapitāla Māte Terēze?

Starptautisko finanšu (parādu un dažādu akciju) plūsmu uzvedība ir absolūts pretstats tiešajām ārzemju investīcijām. Neto ārvalstu tiešo investīciju (ĀTI) plūsma attīstības valstīs 1997.ga­dā bija 169 miljardi dolāru.17 Par spīti finansiālām turbulencēm attīstības pasaulē, tā joprojām bija vidēji 172 miljardi gada laikā no 1998.gada līdz 2002.gadam.18 Tiek uzskatīts, ka papildus stabilitātei ĀTI atnes ne tikai naudu, bet arī daudz citu lietu, kas palīdz ekonomiskai attīstībai. Sers Leons Britans, kādreizējais britu komi­sārs Eiropas Savienībā, to apkopo šādi: ārzemju tiešās investīcijas ir “papildu kapitāla avots, ieguldījums vese­līgā ārējā bilancē, pamats ražības pieaugumam, papildus nodarbinātībai, efektīvai konkurencei un racionālai teh­noloģiju pārnesei, un pārvaldības Know how avots”.9

Pamatojumi ārzemju tiešo investīciju apsveikšanai šķiet satriecoši. ĀTI ir stabilas, ne tādas kā citas ārzemju kapitāla plūsmas. Turklāt tās ne tikai atnes naudu, bet arī uzlabo uzņēmējas valsts ražošanas spējas, atnesot uzlabotu organizāciju, tehnoloģijas un prasmes. Nav jābrīnās, ka tiešās ārzemju investīcijas svinīgi sveic, it kā tās būtu “ār­zemju kapitāla Māte Terēze”, kā kādreiz ironizējis Gab­riels Palma, izcilais Čīles ekonomists, mans bijušais sko­lotājs un tagad kolēģis Kembridžā. Taču ārzemju tiešajām investīcijām ir savi ierobežojumi un problēmas.

Vispirms – ārzemju tiešo investīciju plūsmas varētu būt bijušas ļoti stabilas finansiālo turbulenču laikā attīs­tības pasaulē 20.gadsimta 90.gados un 21.gadsimta sākumā, bet tā nav bijis vienmēr visās valstīs. Kad valstij ir atvērts kapitāla tirgus, ĀTI var padarīt likvīdas un visai ātri izsūtīt no valsts ārā. Kā pat SVF ir norādījis, ārzemju filiāle var savus aktīvus izmantot, lai aizņemtos no iekšzemes bankas, pēc tam pārvērst naudu ārzemju valūtā un izsūtīt no valsts; vai arī mātes kompānija var atsaukt savu kompānijas iekšējo aizdevumu filiālei (to uzskata par ĀTI).21

Ekstremālā gadījumā vairums ārzemju tiešo investī­ciju, kas ir ienākušas, var arī iziet ārā pa šādiem kanā­liem, maz ko pieliekot klāt uzņēmējas valsts ārējās valūtas rezervju ailē.22

ĀTI ne tikai nav obligāti stabils ārvalstu valūtas avots, tās var arī negatīvi iespaidot uzņēmējas valsts ārvalstu valūtas krājumu. ĀTI var gan ienest ārzemju valūtu, bet var radīt arī ārzemju valūtas papildu pieprasījumu (piemēram, importējot izejmateriālus, noslēdzot līgumus par ārzemju aizdevumiem). Protams, ĀTI ar eksportu var radīt (bet var arī neradīt) papildu ārzemju valūtu, bet, vai tiks ieņemts vairāk valūtas nekā izlietots, tas nav iepriekš zināms. Lūk, iemesls, kādēļ daudzas valstis kontrolē (regulē) investējošo ārzemju kompāniju valūtu ienāku­mus un izdevumus (piemēram, cik daudz tām jāeksportē, cik daudz tām jāpērk vietējie izejmateriāli).23

Vēl viens ārzemju tiešo investīciju trūkums ir tas, ka transnacionālajām korporācijām (TNK), kas darbojas vairākās valstīs, tās rada iespēju par pārneses cenām pre­ces pārdot citām savām filiālēm. Šis ir gadījums, kad TNK filiāles cita citai pārdod par pārāk augstām vai pārāk zemām cenām tā, lai peļņa būtu lielāka tajā filiālē, kas darbojas valstī ar mazākiem korporatīviem nodokļiem. Kad es saku – par pārāk augstām vai zemām cenām, tad tieši to es arī domāju. Christian Aid atskaitē ir dokumen­tēti eksporta gadījumi par pārāk zemām cenām, piemē­ram, TV antenas no Ķīnas par 0,40 dolāriem gabalā, raķešu palaidēji no Bolīvijas par 40 dolāriem un ASV buldozeri par 528 dolāriem, un imports par pārāk augs­tām cenām, piemēram, Vācijā ražoti dzelzs zāģu asmenīši par 5485 dolāriem gabalā, japāņu pincetes par 4896 do­lāriem un franču uzgriežņu atslēgas par 1089 dolāriem gabalā.24

Tā ir klasiska problēma ar TNK, bet mūsdie­nās problēma ir kļuvusi vēl nopietnāka “nodokļu patvē­rumu” (tax havens) savairošanās dēļ, kur nav korporatīvā ienākuma nodokļa vai tas ir minimāls. Kompānijas var milzīgā apjomā samazināt nodokļu maksājumus, pārbī­dot savu peļņu uz “papīra kompānijām”, kas reģistrētas nodokļu patvērumā. Varētu teikt, ka uzņēmējai valstij nevajadzētu žēloties par pārneses cenu izmantošanu tādēļ, ka bez aplūkojamās ārzemju tiešās investīcijas ar nodok­ļiem apliekamais ienākums nemaz nebūtu radīts. Taču tas ir blēžu arguments.

Visām firmām nākas izmantot ražošanas resursus, ko nodrošina valsts par nodokļu maksātāju naudu (piemē­ram, ceļus, telekomunikāciju tīklus, strādniekus, kas ieguvuši valsts finansētu izglītību un specialitāti). Tādē­jādi, ja TNK filiāle nemaksā nodokļu “godīgu daļu”, tā brauc uz uzņēmējas valsts rēķina.

Pat par tehnoloģijām, prasmēm un pārvaldības know how, ko ārvalstu tiešās investīcijas it kā atnesot, liecības ir apšaubāmas: “Neskatoties uz teorētisko pieņēmumu, ka no dažādu veidu kapitāla ieplūdumiem ĀTI dod lielākos labumus, šos labumus dokumentēt nav bijis viegli” – un tas ir teikts SVF publikācijā.25 Kāpēc tā ir? Tādēļ, ka dažādām ārzemju tiešajām investīcijām ir dažāda pro­duktīvā ietekme.

Kad domājam par ārzemju tiešajām investīcijām, vairu­mam no mums nāk prātā Intel kompānija, kura ceļ jaunu mikroshēmu fabriku Kostarikā, vai Volkswagen kompā­nija, kas ierīko jaunu montāžas konveijeru Ķīnā. Tās ir tā saucamās “green-field’ investīcijas (investīcijas “zaļā laukā”). Taču daudz ārzemju tiešo investīciju tiek izda­rītas, nopērkot daļu no pastāvošas vietējās kompānijas – “brownfield’ investīcijas (“brūnā laukā”).26 “Brūnā lauka” investīcijas kopš 20.gadsimta sastāda vairāk par pusi no visām ĀTI, lai gan šī daļa ir mazāka attīstības valstīs tā acīmredzamā iemesla dēļ, ka tajās ir relatīvi mazāk firmu, ko ārzemnieki gribētu pārņemt.

“Brūnā lauka” investīciju uzplaukuma laikā 2001.gadā tās sastādīja 80% no visām ĀTI pasaulē.27

“Brūnā lauka” investīcijas nerada jaunas ražotnes. Kad General Motors nopirka Korejas automobiļu ražo­tāju Daewoo pēc 1997.gada finanšu krīzes, tā tikai pār­ņēma rūpnīcas un ar citiem nosaukumiem ražoja tos pašus korejiešu konstruētos automobiļus. Tomēr “brūnā lauka” investīcijas var novest pie ražošanas spēju palieli­nāšanās tādēļ, ka tās var ienest jaunas pārvaldes metodes vai augstas kvalifikācijas inženierus. Nelaime tikai – nav garantiju, ka tā patiešām notiks.

Dažos gadījumos “brūnā lauka” ĀTI tiek veiktas ar skaidri redzamu nolūku nopirktajā kompānijā neko daudz nedarīt ražošanas spēju uzlabošanai. ĀTI investors var nopirkt kompāniju, kuru viņš uzskata par tirgū neno­vērtētu, īpaši finanšu krīžu laikos, un to izmantot, līdz rodas piemērots pircējs.28

Reizēm ārzemju tiešais investors var aktīvi iznīcināt nopirktās kompānijas ražotspēju, nodarbojoties ar “aktīvu noplicināšanu”. Piemēram, kad spāņu aviokompānija Ibe­ria 90.gados nopirka kādu Latīņamerikas aviokompā­niju, tā nomainīja savas vecās lidmašīnas ar Latīņamerikas kompānijai piederošām jaunām lidmašīnām, tādējādi bei­gās iedzenot pēdējo bankrotā sliktās pakalpojumu kvali­tātes un augsto uzturēšanas izmaksu dēļ.

Protams, ārzemju tiešās investīcijas vērtība saņēmējai valstij neaprobežojas ar to, ko tā izdara uzņēmumam, kurā notikusi investēšana. Šis uzņēmums nodarbina vietējos strādniekus (kuri var iemācīties jaunas prasmes), pērk vietējo ražotāju izejmateriālus (kuri var apgūt jaunas tehnoloģijas un procesus), un tas uz vietējām firmām atstāj zināmu “demonstrējošu iespaidu” (parādot tām jaunas pārvaldīšanas metodes vai sniedzot zināšanas par aizjūras tirgiem). Šie efekti, kurus angliski sauc par “spill- over effects” (pārplūstoši efekti), ir reāli papildinā­jumi valsts ražošanas spējām, un par tiem nebūtu jārauc deguns.

Par nelaimi, šo efektu var arī nebūt. Ekstremālā gadī­jumā TNK var ierīkot “anklāva” ražotni, kur visus izej­materiālus ieved un viss, ko vietējie dara, ir vienkārša samontēšana, neiegūstot nekādas jaunas prasmes. Turklāt, ja pārplūšanas efekti parādās, tiem ir tendence būt diezgan niecīgiem.29 Tādēļ valdības ir mēģinājušas tos palielināt, izvirzot noteiktas prasības, piemēram, tehno­loģiju nodošanu, vietējā satura un eksporta prasības.30

Būtiska, bet ignorēta ir ATI ietekme uz tagadējiem un nākamajiem vietējiem konkurentiem. Transnacionālas kompānijas ienākšana ar ĀTI palīdzību var iznīcināt vietējās firmas, kuras varētu “kļūt pieaugušas”, ja netiktu pārāk agri pakļautas konkurencei, vai arī var tikt noslā­pēta vietējo konkurentu rašanās. Tādos gadījumos īster­miņa ražošanas spējas tiek palielinātas, jo TNK filiāle, kas nomaina (tagadējās un nākotnes) nacionālās firmas, parasti ir produktīvāka nekā pēdējās. Taču rezultātā samazinās ražošanas spējas, kuras valsts varētu sasniegt ilgtermiņā.

Tā notiek tādēļ, ka transnacionālās korporācijas gan­drīz nekad vērtīgākās tehnoloģijas ārpus savas valsts nepārnes, kā to vēlāk aplūkošu sīkāk. Tādēļ pastāv noteikti griesti modernizēšanas līmenim, kādu TNK filiāle var ilgtermiņā sasniegt. Atgriežoties pie Toyota piemēra 1.nodaļā, piebildīsim: ja Japāna 20.gadsimta 60.gados būtu liberalizējusi ārzemju tiešās investīcijas automobiļu ražošanā, Toyota tiktu aizslaucīta projām vai, visticamāk, kļūtu par kāda amerikāņu autoražotāja vērtīgu filiāli.

Paturot to prātā, attīstības valstis darītu prātīgi, ja nolemtu atteikties no īstermiņa labumiem, kādus dod ĀTI, lai palielinātu izredzes vietējām firmām ilgtermiņā iesaistīties augsta līmeņa ražošanā, noteiktās jomās aiz­liedzot ārvalstu tiešās investīcijas vai tās regulējot.31 Tā ir tieši tāda pati loģika kā topošo industriju (infant industry) aizsardzības gadījumā, ko aplūkoju iepriekšējās nodaļās, proti, valsts atsakās no brīvās tirdzniecības īstermiņa labu­miem, lai ilgtermiņā radītu augstākas ražošanas spējas. Vēsturiski vairumā ekonomisko panākumu stāstu valstis ir ķērušās pie ārvalstu tiešo investīciju regulēšanas, bieži vien drakoniskā veidā, kā to tagad parādīšu.

“Bīstamāks par militāru spēku”

“Mums tā būs laimīga diena, kad nevienas labas ame­rikāņu akcijas īpašnieks nebūs ārzemnieks un kad Savie­notās Valstis pārstās būt par ekspluatējamu zemi Eiropas baņķieriem un naudas aizdevējiem.” Tā rakstīja US Ban­kers Magazine 1884.gadā.32

Lasītājam varētu būt grūti noticēt, ka Amerikā publi­cēts baņķieru žurnāls varētu būt tik naidīgs ārvalstu inves­toriem. Taču faktiski tajos laikos tā rakstīt bija pareizi. Darījumos ar ārvalstu investoriem ASV bija drausmīgā stāvoklī.33

Endrū Džeksons, viens no šodienas amerikāņu brīvā tirgus atbalstītājiem, tautas varonis, 1832.gadā attei­cās atjaunot licenci kvazicentrālajai bankai, otrajai ASV bankai – ASV Hamiltona bankas pēctecei (skat. 2.no­daļu).34 Lēmums pamatojās uz to, ka ārzemniekiem pie­derošā daļa – 30% – bija par lielu. (Pirms iestāšanās ES somi būtu sirsnīgi aplaudējuši!)

Paziņojot par šo lēmumu, Džeksons sacīja: “Ja šīs ban­kas akciju kapitāls nonāktu svešas valsts subjektu rokās un nelaimīgā kārtā mēs tiktu iesaistīti karā ar šo valsti, kādā stāvoklī tad mēs būtu?… Mūsu valūtas kontrolēšana, mūsu valsts naudas saņemšana un tūkstošiem mūsu pil­soņu turēšana atkarībā būtu daudz, daudz briesmīgāka un bīstamāka par ienaidnieka flotes un armijas spēkiem. Ja mums ir jābūt bankai… tai jābūt tikai amerikāņu ban­kai.”35

Ja mūsdienās kaut ko tādu teiktu attīstības valsts pre­zidents, viņu apzīmogotu par ksenofobisku dinozauru un izraidītu no starptautiskās kopienas.

No pirmajām ekonomiskās attīstības dienām līdz Pir­majam pasaules karam ASV bija lielākā ārvalstu kapitāla importētāja.36 Tādos apstākļos, protams, pastāvēja nopiet­nas bažas par ārzemju investoru “promesamības menedž­mentu”37; “Mēs nebaidāmies no ĀRZEMJU KAPITĀLA- ja tas pakļauts amerikāņu menedžmentam,” (lielie burti kā oriģinālā) – 1835.gadā paziņoja Niles Weekly Register, nacionālistisks žurnāls Hamiltona tradī­ciju garā.38

Atspoguļojot šādas izjūtas, ASV federālā valdība ārzemju investīcijas stingri regulēja. Nerezidenti akciju turētāji nevarēja balsot, un tikai Amerikas pilsoņi varēja kļūt par nacionālās (pretstatā štatu līmeņa) bankas direktoriem. Tas nozīmēja, ka “ārzemju personas un ārzemju finanšu institūcijas varēja pirkt akcijas (daļas) ASV nacionālajās bankās, ja tās bija ar mieru, ka direktoru padomē tās pār­stāv Amerikas pilsonis”. Tādējādi banku sektorā ārzemju investori tika atbaidīti.39 ASV kuģu monopols piekrastes kuģošanā tika noteikts 1817.gadā un palika spēkā līdz Pirmajam pasaules karam.40

Arī dabas resursu nozarēs ārvalstu investīcijas bija stingri regulētas. Daudzu štatu valdības aizliedza vai ierobežoja nerezidentu investīcijas zemē. Federālais Ārzemnieku īpašuma likums 1887.gadā liedza īpašumtiesības uz zemi ārzemniekiem vai kompā­nijām, kurās vairāk par 20% piederēja ārzemniekiem, “teritorijās”, kur spekulācijas ar zemi bija ļoti izplatītas (pretstatā pilntiesīgajiem štatiem).41 Federālais izrakteņu ieguves likums šo nozari paturēja ASV pilsoņiem un kom­pānijām, kas bija inkorporētas ASV. Mežizstrādes likums, kas stājās spēkā 1878.gadā, ļāva cirst kokus uz valsts zemes tikai ASV rezidentiem.

Dažu štatu likumi (pretstatā federālajiem) bija pat vēl naidīgāki ārzemju investīcijām. Virknē štatu ārzemju kom­pānijas aplika ar smagākiem nodokļiem nekā amerikāņu kompānijas. Bēdīgi slavenais Indiānas štata 1887.ga­da likums ārzemju firmām atcēla tiesu aizstāvību pavi­sam.42 Ņujorkas štata valdība 19.gadsimta beigās ieņēma īpaši naidīgu nostāju pret ĀTI finanšu sektorā, kur tā strauji veidoja sev pasaules klases pozīciju (skaidrs topo­šas industrijas aizsargāšanas gadījums).43

1880.gadā tā pieņēma likumu, kas aizliedza ārzemju bankām darboties “banku biznesā” (tādā kā depozītu pieņemšana un vekseļu un parāda zīmju diskontēšana). Banku likums 1914.gadā aizliedza ārzemju bankām atvērt filiāles. Piemēram, Lon­don City and Midland Bank (pēc noguldījumiem toreiz pasaules lielākā banka) nevarēja Ņujorkā atvērt filiāli, lai gan tai bija 864 filiāles visā pasaulē un 45 korespondē­jošās bankas tikai ASV vien.44

Neskatoties uz plašo un bieži stingro ārvalstu investī­ciju kontroli, ASV bija pasaulē lielākā ārvalstu investīciju saņēmēja 19. un 20.gadsimtā. Tāpat Ķīnas stingrā transnacionālo kompāniju kontrole nav kavējusi liela apjoma ārvalstu investīcijām pēdējās desmitgadēs ieplūst šajā valstī. Tas ir pretrunā ar slikto samariešu pārliecību, ka ārvalstu investīciju regulēšana samazinās ārvalstu inves­tīciju plūsmu, vai otrādi – ka ārvalstu investīciju regulē­šanas liberalizācija palielinās ārvalstu investīciju plūsmu. Turklāt, par spīti (vai – es gribētu apgalvot – pateicoties) stingrajai ārvalstu investīciju regulēšanai (kā arī rūpnie­cisko preču tarifiem, kas bija augstākie pasaulē), ASV bija pasaules visstraujāk augošā ekonomika visu 19.gadsimtu un līdz 20.gadsimta 20.gadiem. Tas apgāž standarta apgalvojumu, ka ārvalstu investīciju regulēšana kaitē eko­nomikas izaugsmes izredzēm.

Vēl drakoniskāk nekā ASV ārvalstu investīcijas regu­lēja Japāna.45 Īpaši pirms 1963.gada ārvalstu īpašuma daļa bija ierobežota ar 49%, un daudzās “vitāli svarīgās nozarēs” ĀTI bija aizliegtas pavisam. Ārvalstu investīcijas nepārtraukti liberalizēja, bet tikai nozarēs, kurās iekšze­mes firmas bija tam gatavas. Tā rezultātā no visām val­stīm ārpus komunistu bloka Japānā ĀTI ir sastādījušas vismazāko daļu no kopējām investīcijām valstī.46

Zinot šo vēsturi, Japānas valdības, iestājoties Pasau­les tirdzniecības organizācijā, sacītais, ka “ierobežo­jumu uzlikšana ārvalstu tiešajām investīcijām, šķiet, nav pareizais lēmums pat no attīstības politikas viedokļa”, ir klasisks selektīvās vēsturiskās amnēzijas, dubulto standartu un “trepju atgrūšanas” piemērs.47

Koreju un Taivānu bieži uzskata par ārvalstu tieša­jām investīcijām draudzīgu politiku pionierēm saistībā ar to agrajiem panākumiem brīvās tirdzniecības zonās (BTZ), kur investējošās ārvalstu firmas tika maz regulētas. Tomēr ārpus šīm zonām tās ārzemju investoriem uzlika daudzus ierobežojumus. Šie ierobežojumi ļāva tām ātrāk uzkrāt tehnoloģiskās spējas, kas savukārt mazināja vaja­dzību izmantot pieeju “viss atļauts”, kādu vēlāk izmantoja brīvās tirdzniecības zonās. Tās ierobežoja jomas, kurās varēja ienākt ārzemju kompānijas, un uzlika to īpašumu daļām griestus. Valstis arī sijāja tehnoloģijas, kuras ienesa transnacionālās kompānijas, un uzlika eksporta prasības. Strikti tika uzliktas vietējā satura prasības, lai gan tās ne tik stingri tika attiecinātas uz eksporta produktiem (tā, lai zemākas kvalitātes iekšzemes izejmateriāli pārāk nekaitētu eksporta konkurētspējai). Rezultātā Koreja bija viena no tām pasaules valstīm, kas bija vismazāk atka­rīgas no ĀTI līdz 20.gadsimta 90.gadiem, kad Koreja pieņēma neoliberālo politiku.48 Taivānā šī politika bija maigāka nekā Korejā un tā bija nedaudz vairāk atkarīga no ĀTI, tomēr šī atkarība bija tālu zem vidējās attīstības valstu atkarības.49

Lielākās Eiropas valstis Lielbritānija, Francija un Vācija ārvalstu investīciju regulēšanā negāja tik tālu kā Japāna, ASV vai Somija. Pirms Otrā pasaules kara tām nebija vajadzības pēc ārvalstu investīcijām, šīs valstis tās galvenokārt veica, nevis saņēma. Taču pēc Otrā pasau­les kara, kad tās sāka saņemt liela apjoma Amerikas un pēc tam Japānas investīcijas, arī šīs valstis sāka ierobežot ĀTI plūsmu un noteica prasības firmu darbībai. Līdz 70.gadiem to darīja, galvenokārt kontrolējot ārzemju valūtas maiņu. Kad šāda kontrole tika atmesta, izmantoja neoficiālas prasības darbībai. Pat ārvalstu investo­riem šķietami draudzīgā Lielbritānijas valdība izmantoja dažādus “pasākumus” un “brīvprātīgos ierobežojumus” attiecībā uz vietējo komponentu izmantošanu, ražošanas apjomiem un eksportēšanu.50

Kad 1981.gadā Nissan Lielbritānijā ierīkoja rūpnīcu, tā bija spiesta 60% no pievienotās vērtības radīt uz vietas un pēc tam noteiktā termiņā sasniegt 80%. Ir ziņas, ka britu valdība izdarījusi spiedienu uz Ford un GM kom­pānijām, lai panāktu labāku tirdzniecības balansu.51

Pat Singapūras un Īrijas, t.i., valstu, kas bijušas sekmī­gas, balstoties uz ĀTI, gadījumi neder par pierādījumu, ka investīciju saņēmējai valstij vajadzētu ļaut transnacionālajām kompānijām darīt, ko vien tās vēlas. Veicinot ārzemju kompāniju ienākšanu, šo valstu valdības pie­kopa selektīvu politiku, lai piesaistītu investīcijas jomās, kuras tās uzskatīja par stratēģiski nozīmīgām ekonomikas turpmākai attīstībai. Atšķirībā no Honkongas, kas piekopa liberālu ĀTI politiku, Singapūra vienmēr praktizēja ļoti mērķtiecīgu pieeju. Īrija sāka patiesi uzplaukt tikai pēc tam, kad tā no neizvēlīgas pieejas ĀTI (“jo vairāk, jo jautrāk”) pārgāja uz fokusētu stratēģiju, kas centās piesaistīt ārval­stu investīcijas tādās jomās kā elektronika, zāļu ražošana, programmatūra un finanšu pakalpojumi. Tā diezgan plaši izmantoja arī prasību noteikšanu darbībai.52

Savelkot visu kopā, vēsture ir regulēšanas pusē. Vai­rums mūsdienu bagāto valstu, kad pašas bija investīciju saņēmējas, regulēja ārvalstu investīcijas. Reizēm tāda regulēšana bija drakoniska. Te labākie piemēri ir Somija, Japāna, Koreja un (noteiktās jomās) ASV. Ir bijušas val­stis, kas aktīvi veicinājušas ĀTI, kā Singapūra un Īrija, bet pat tās nepiekopa neiejaukšanās (laissez-faire) pieeju attiecībā uz TNK, kādu šodien rekomendē sliktie samarieši.

Pasaule bez robežām?

Ekonomiskā teorija, vēsture un mūsdienu pieredze – tās visas māca: lai patiesi gūtu labumu no ārvalstu tie­šajām investīcijām, valdībām tās ir arī jāregulē. Par spīti tam visam, apmēram pēdējo desmit gadu laikā sliktie samarieši ir darījuši visu iespējamo, lai praktiski jebkādu ārvalstu tiešo investīciju regulēšanu padarītu par neliku­mīgu. Ar Pasaules tirdzniecības organizācijas palīdzību viņi ir ieviesuši TRIMS vienošanos (Trade-related Investment Measures Agreement), kas aizliedz tādas lietas kā pra­sības saturam un eksportam vai ārzemju valūtas maiņas sabalansēšanas prasības.

Viņi ir izdarījuši spiedienu turpmākas liberalizēšanas virzienā ar GATS (Vispārējā vienošanās par tirdzniecību un pakalpojumiem) sarunām un Pasaules tirdzniecī­bas organizācijā iesnieguši vienošanās par investīcijām priekšlikumu. Divpusējie un reģionālie brīvās tirdzniecī­bas līgumi (BTL) un divpusējie investīciju līgumi (DIL) bagāto un nabadzīgo valstu starpā arī ierobežo attīstības valstu iespējas regulēt ĀTI.53 Aizmirstiet vēsturi, saka slik­tie samarieši, aizstāvot šīs darbības. Pat ja tai bija kāda nozīme pagātnē, viņi saka, ārvalstu investīciju regulēšana vairs nav nepieciešama un ir veltīga sakarā ar globalizāciju, kas radījusi jaunu “pasauli bez robežām”. Viņi apgalvo, ka “attālumu nāve” (komunikāciju un transporta attīstības dēļ) ir padarījusi firmas arvien vairāk un vairāk mobilas un tādējādi nepiederīgas valstij; tās vairs nav saistītas ar izcelsmes valsti. Ja firmām vairs nav nacionalitātes, tiek teikts, tad nav vairs nekāda pamata ārvalstu firmu diskri­minācijai. Turklāt mēģinājumi ārzemju firmas regulēt ir veltīgi, jo tās nav ne ar ko saistītas un var doties uz citu valsti, kur tādu ierobežojumu nav.

Šādos apgalvojumos droši vien ir daļa patiesības, bet to būtība ir ļoti pārspīlēta. Mūsdienās ir firmas, kā Nestie, kas savā dzimtenē (Šveicē) ražo mazāk nekā 5% no kopē­jās produkcijas, taču tās ir lielā mērā izņēmumi. Vairums lielo internacionalizēto firmu aiz robežām ražo mazāk par trešdaļu savas produkcijas, un Japānas kompāniju gadījumā šī daļa ir ievērojami zem 10%.54 Ir notikusi zināma “pamatdarbības” pārvietošanās pāri jūrai (piemē­ram, pētniecības un projektēšanas jeb R&D), bet parasti tā notiek uz citām attīstītām valstīm un ir ar izteiktu reģionālu noslieci (reģioni te nozīmē Ziemeļameriku, Eiropu un Japānu, kas ir reģions pats par sevi).55

Vairumā kompāniju augstākā līmeņa lēmumu pieņē­mēji joprojām ir galvenokārt firmas dzimtenes pilsoņi. Un atkal – ir gadījumi, kā ar Karlosu Gosnu, Libānas brazīlieti, kas vada Francijas Renault un Japānas Nissan kompānijas. Taču arī viņš ļoti lielā mērā ir izņēmums. Visspilgtākais piemērs ir Vācijas auto ražotāja Daimler-Benz un ASV auto ražotāja Chrysler saplūšana 1998.gadā. Patiesībā Benz pārņēma Chrysler, bet saplūšanas laikā to attēloja kā divu līdztiesīgo saplūšanu.

Jaunās kompānijas Daimler-Chrysler vadības padomē bija pat vienāds skaits vāciešu un amerikāņu, taču tikai dažu pirmo gadu laikā. Drīz vien vācieši bija pārliecinošā vairākumā – parasti 10 vai 12 pret vienu amerikāni, kā nu kuro gadu. Ja notiek pārņemšana, tad pat amerikāņu firmas beigu beigās vada ārzemnieki (bet tas jau ir tieši tas, ko pārņemšana nozīmē). Tādēļ firmas nacionalitātei joprojām ir ļoti liela nozīme. Tas, kam firma pieder, arī nosaka, ko filiāles var atļauties augstākā līmeņa darbībās. Būtu ļoti naivi, īpaši no attīstības valstu puses, balstīt ekonomisko politiku uz pieņēmumu, ka kapitālam vairs nav nacionālo sakņu.

Bet kā tad ir ar apgalvojumu, ka vienalga, ir vai nav nepieciešams, praktiski vairs nav iespējams regulēt ārzemju investīcijas? Tiek apgalvots, ka TNK tagad ir vairāk vai mazāk “bez saknēm”, un tās, “balsojot ar kājām”, var sodīt valstis, kas regulē ārvalstu investīcijas.

Tomēr uzreiz rodas jautājums: ja firmas ir kļuvušas tik ļoti mobilas, ka nacionālā regulēšana ir bezspēcīga, kāpēc tad slikto samariešu bagātās valstis tik ļoti cenšas piespiest attīstības valstis parakstīt visus tos starptautiskos līgumus, kas ierobežo to iespējas regulēt ārvalstu investīcijas? Lie­tojot neoliberāļu tik ļoti mīlēto tirgus loģiku – kāpēc nevarētu ļaut valstīm izvēlēties tādu pieeju, kādu vien tās vēlas, un ārvalstu investoriem ļaut tās sodīt vai apbalvot, izvēloties tikai tās valstis, kas ir ārvalstu investoriem drau­dzīgas? Pats fakts, ka bagātās valstis ar starptautiskiem līgumiem grib uzspiest visus šos ierobežojumus attīstības valstīm, atklāj, ka pretēji slikto samariešu sacītajam ĀTI regulēšana nu nemaz nav veltīga.

Katrā gadījumā – ne visas TNK ir vienlīdz mobilas. Tiešām, ir nozares, piemēram, apģērbu, apavu, mīk­sto rotaļlietu ražošana, kurām pastāv daudz potenciālo investēšanas vietu, jo ražošanas iekārtas ir viegli pārvie­tojamas, nepieciešamās prasmes nav īpaši augsta līmeņa un strādniekus var viegli apmācīt. Tajā pašā laikā daudzās citās nozarēs dažādu iemeslu dēļ firmas nevar tik viegli pārvietoties, – pastāv nekustami ražošanas resursi (piemē­ram, minerālie izrakteņi, vietējais darbaspēks ar īpašām prasmēm), vietējā tirgus pievilcība (Ķīna ir labs piemērs) vai piegādātāju tīkli, kurus firma gadu gaitā izveidojusi (piemēram, Japānas auto ražotāju apakšlīgumu tīkli Tai­zemē un Malaizijā).

Pēdējais, bet ne mazsvarīgākais – vienkārši ir nepareizi domāt, ka TNK noteikti izvairīsies no valstīm, kas regulē ārvalstu tiešās investīcijas. Pretēji tam, ko ortodoksija apgalvo, regulēšana nav ļoti svarīga ārvalstu investīciju ieplūšanas līmeņa noteicēja. Ja tā būtu, tad tāda valsts kā Ķīna nedabūtu necik ārvalstu investīciju, tomēr tā saņem apmēram 10% pasaules ĀTI, jo sniedz lielu un ātri augošu tirgu, labu darbaspēku un labu infrastruktūru (ceļi, ostas). Tas pats sakāms par 19.gadsimta ASV.

Pētījumi rāda, ka korporācijas visvairāk interesē inves­tīciju saņēmējas valsts tirgus potences (tirgus apjoms un pieaugums) un pēc tam – darbaspēka kvalitāte un infra­struktūra. Regulēšanai tiek piešķirta minimāla nozīme. Pat Pasaules Banka, labi pazīstamā ĀTI liberalizēšanas atbalstītāja, reiz atzina, ka “speciāliem stimuliem un tiešās investīcijas pārvaldošai regulēšanai ir mazāka ietekme uz valsts saņemto investīciju apjomu nekā vispārējam poli­tiskam un ekonomiskam klimatam valstī un tās finanšu un valūtas maiņas politikai”.56

Tāpat kā apgalvojumos par starptautiskās tirdzniecības un ekonomiskās attīstības sakarībām, arī šeit sliktajiem samariešiem ar cēloņsakarībām iet greizi. Viņi domā, ka, liberalizējot ārvalstu investīciju regulēšanu, valstī ieplūdīs vairāk investīciju un tiks palīdzēts ekonomiskajai izaugs­mei. Taču ārvalstu investīcijas drīzāk seko attīstībai, nevis to izsauc. Nežēlīgā patiesība ir tā: lai arī cik liberāls būtu regulēšanas režīms, ārzemju firmas nenāk valstī, ja tās ekonomika nesola pievilcīgu tirgu un augstas kvalitātes ražošanas resursus (darbaspēku, infrastruktūru). Tieši tādēļ tik daudzas attīstības valstis nav spējušas piesaistīt nozīmīgas ĀTI, neskatoties uz ārzemju firmām dotajām maksimālajām brīvības pakāpēm. Valstīm ir jāpanāk, ka izaugsme notiek, pirms TNK sāk par tām interesēties. Ja jūs organizējat viesības, nepietiek pateikt cilvēkiem, ka viņi var nākt un darīt, ko vien grib. Cilvēki iet uz vie­sībām, par kurām ir zināms, ka tajās notiek interesantas lietas. Parasti viņi nenāk, lai darītu jums kaut ko intere­santu, vienalga, cik daudz brīvības jūs viņiem dotu.

“Ļaunāk par to, ka jūs ekspluatē kapitāls, ir tikai…”

Tāpat kā Džoana Robinsone, bijusī Kembridžas eko­nomikas profesore un, kā runā, vēsturē slavenākā sieviete ekonomiste, es ticu: ļaunāks par to, ka jūs ekspluatē kapi­tāls, ir vienīgi tas, ka kapitāls jūs neekspluatē. Ārzemju investīcija, īpaši ārvalstu tiešā investīcija, var būt ļoti noderīgs ekonomiskās attīstības instruments. Taču tā derīgums ir atkarīgs no investīcijas veida un no tā, kā investīcijas saņēmēja valsts to regulē.

Ārvalstu finanšu investīcija nes sev līdzi vairāk briesmu nekā labumu, kā to mūsdienās apliecina arī neoliberāļi.

Lai gan ārvalstu tiešā investīcija nav Māte Terēze, tā sa­ņēmējai valstij bieži nes īstermiņa labumu. Taču, ja runa ir par ekonomisko attīstību, izšķiroša nozīme ir ilgter­miņam. ĀTI akceptēšana bez nosacījumiem īstenībā var apgrūtināt ilgtermiņa ekonomisko attīstību. Neskatoties uz pārspīlējumu par “pasauli bez robežām”, TNK ir un pa­liek ārvalstīs darbojošās nacionālas firmas, un tādēļ nav ticami, ka tās ļaus savām filiālēm iesaistīties augsta līmeņa darbībās; tajā pašā laikā to klātbūtne var kavēt nacionālo firmu rašanos, kuras ilgtermiņā varētu veidoties. Tāda situācija, visticamāk, kaitē saņēmējas valsts ekonomiskās attīstības potenciālam. Turklāt ĀTI ilgtermiņa labumi ir daļēji atkarīgi no TNK radītā “pārplūšanas” (spill-over) efekta apjoma un kvalitātes. Efekta maksimizēšanai ir nepieciešama attiecīga iejaukšanās politika. Par nelaimi, daudzus galvenos tādas iejaukšanās līdzekļus sliktie sama­rieši ir padarījuši nelikumīgus (piemēram, vietējā satura prasības).

Tādēļ ārvalstu tiešā investīcija var būt Fausta darījums, īstermiņā tas var nest labumu, bet ilgtermiņā patiesībā var būt slikts ekonomiskajai attīstībai. Ja tas reiz ir saprasts, Somijas panākumi nav pārsteigums. Šīs valsts stratēģija balstījās uz atzinumu: ja ārvalstu investīcijas tiks libe­ralizētas pārāk agri (Somija 20.gadsimta sākumā bija viena no Eiropas nabadzīgākajām valstīm), tad vietējām firmām trūks telpas, lai attīstītu neatkarīgas tehnoloģiskās un pārvaldīšanas spējas.

Nokia bija vajadzīgi 17 gadi, lai gūtu kaut kādu peļņu no savas elektronikas filiāles, kas tagad ir pasaules lielākā mobilo telefonu kompānija.57 Ja Somija jau no sākuma būtu liberalizējusi ārzemju investīcijas, Nokia nebūtu tā, kas tā ir šodien. Ārzemju finanšu investori, kas nopirktu daļu Nokia, visticamāk, būtu pieprasījuši mātes kompā­nijai pārtraukt šķērssubsīdijas bezcerīgajai elektronikas filiālei, tādējādi nokaujot šo pasākumu. Labākajā gadī­jumā kāda TNK būtu elektronikas nodaļu nopirkusi un pārvērtusi savā filiālē, kas darītu otršķirīgu darbu. Šo pārspriedumu otra puse ir tā, ka ārvalstu tiešo investī­ciju regulēšana paradoksālā veidā ilgtermiņā var nākt par labu ārzemju kompānijām. Ja ārvalstu kompānijas valstī neielaiž vai to aktivitātes tiek stingri regulētas, īstermiņā tas nenāk tām par labu.

Tomēr, ja ārvalstu tiešo investīciju apdomāta regulēšana ļauj valstij straujāk attīstīt ražošanas spējas augstākā līmenī nekā bez regulēšanas, no tā ilgter­miņā ārvalstu investori iegūst, jo viņiem tiek radīta bagā­tāka investēšanas vieta ar labākiem ražošanas apstākļiem (piemēram, ar prasmīgiem strādniekiem un labu infra­struktūru). Somija un Koreja tam ir labākie piemēri. Daļēji tieši gudras ārzemju investīciju regulēšanas dēļ šīs valstis ir kļuvušas bagātākas, izglītotākas, tehnoloģiski daudz dina­miskākas un tādējādi daudz pievilcīgākas vietas investēša­nai, nekā tās būtu bijušas bez regulēšanas.

Ārvalstu tiešās investīcijas var palīdzēt ekonomiska­jai attīstībai, bet tikai tad, ja tās ir ilglaicīgas attīstī­bas stratēģijas sastāvdaļa. Politikai jābūt veidotai tā, lai ārvalstu tiešās investīcijas neiznīcinātu vietējos ražotājus, kas varētu kļūt par lielu potenciālu ilgākā laikā, un lai nodrošinātu, ka ārzemju korporāciju modernās tehno­loģijas un menedžmenta prasmes tiek nodotas vietējiem uzņēmumiem iespējami lielākā apmērā.

Līdzīgi Singapūrai un Īrijai dažas valstis var gūt un ir guvušas panākumus, aktīvi pievilinot ārzemju kapitālu, īpaši – ārvalstu tiešās investīcijas. Taču vairāk valstu gūs panākumus – un ir tos guvušas -, ja tās aktīvāk regulēs ārvalstu investīcijas, ieskaitot ārvalstu tiešās investīcijas. Slikto samariešu cenšanās attīstības valstīm padarīt tādu regulēšanu neiespējamu drīzāk kavē to attīstību, nevis tai palīdz.

5. nodaļa. Cilvēks ekspluatē cilvēku. Privāts uzņēmums labs, valsts uzņēmums slikts?

Džonam Kenetam Golbreitam, vienam no 20.gad­simta dziļākajiem domātājiem ekonomikā, pieder slave­nais izteiciens: “Kapitālismā cilvēks ekspluatē cilvēku, komunismā notiek tieši pretēji.” Viņš ar to negribēja sacīt, ka starp kapitālismu un komunismu nav starpības; viņš varētu būt pēdējais, kas tā teiktu. Golbreits bija viens no vadošajiem (ne kreisajiem) modernā kapitālisma kriti­ķiem. Viņš izteica dziļo vilšanos, ko daudzi cilvēki izjuta sakarā ar komunisma nespēju uzcelt līdztiesības sabied­rību, kuru tas bija solījis.

Komunisma kustības galvenais mērķis kopš tās rašanās 19.gadsimtā bija likvidēt privātīpašumu uz ražošanas līdzekļiem (rūpnīcām, mašīnām). Ir viegli saprast, kāpēc komunisti privātīpašumā saskatīja kapitālisma netaisnīgās labumu sadales galveno cēloni, taču viņi tajā redzēja arī ekonomiskās neefektivitātes cēloni. Viņi ticēja, ka tas ir tirgus anarhijas “izšķērdīguma” iemesls, un apgalvoja, ka pārāk daudz kapitālistu ik dienas iegulda līdzekļus vienu un to pašu lietu ražošanā tādēļ, ka tie nezina savu konkurentu ieguldījumu plānus. Beigu beigās rodas pār­produkcija, un daži tajā iesaistītie uzņēmumi bankrotē, zināmas mašīnas nolemjot izmešanai lūžņos un pavisam labi izmantojamus strādniekus atstājot bez darba. Tāda procesa radītie zaudējumi, viņi teica, izzustu, ja atsevišķu kapitālistu lēmumi ar racionālu, centralizētu plānošanu tiktu iepriekš koordinēti – beigu beigās kapitālistu firmas ir plānošanas salas apkārtējā tirgus anarhijas jūrā, kā reiz ir teicis Kārlis Markss, vadošais komunistu teorētiķis. Tādēļ komunisti ticēja: ja likvidētu privātīpašumu, eko­nomiku varētu vadīt tā, it kā tā būtu viena firma, un tādējādi to varētu pārvaldīt daudz efektīvāk.

Par nelaimi, centrāli plānotā, uz valstij piederošiem uzņēmumiem balstītā ekonomika darbojās ļoti slikti. Komunistiem varētu būt taisnība, sakot, ka neiegrožota konkurence var novest pie sociāliem zaudējumiem, taču, iznīcinot ekonomikas dinamismu, konkurences nomāk­šana ar centrālo plānošanu un vispārēju valsts īpašumu pra­sīja milzīgas izmaksas pati par sevi. Konkurences trūkums un komunistu valdības pārliecīga regulēšana no augšas vei­cināja konformismu, birokrātiskos šķēršļus un korupciju.

Diez vai ir kāds, kas nepiekristu, ka komunisms kā ekonomiska sistēma izgāzās. Taču ir milzīgs loģisks lēciens no šī secinājuma nonākt pie apgalvojuma, ka valstij pie­deroši uzņēmumi (VPU) jeb valsts uzņēmumi ir darbo­ties nespējīgi. Tāds spriedums kļuva populārs Mārgaretas Tečeres novatoriskās privatizācijas programmas iespaidā Anglijā 80.gadu sākumā, un tas kļuva par pseidoreliģiozu kredo, “transformējot” bijušās komunistu ekonomikas 90.gados. Kādu laiku bija tā, it kā visu pēckomunisma pasauli būtu hipnotizējusi mantra “privāts – labs, valsts – slikts”, kas atgādināja antihumāno lozungu “četras kājas – labi, divas kājas – slikti” lielajā satīrā par komunismu – Džordža Orvela grāmatā “Dzīvnieku ferma”. VPU priva­tizēšana arī bija tās neoliberālās programmas centrā, ko pēdējā gadsimta ceturkšņa laikā sliktie samarieši uzspieda vairumam attīstības valstu.

Piederēšana valstij iedzīta stūrī

Kāpēc sliktie samarieši domā, ka valsts uzņēmumi ir jāprivatizē? Nostājai pret VPU pamatā ir vienkārša, bet iespaidīga doma, ka cilvēki ne īpaši rūpējas par lietām, kas viņiem nepieder. Tāda priekšstata apstiprinājumu sastopam ik dienu. Kad santehniķis līdz pulksten vienpadsmitiem ietur jau trešo tējas pauzi, jūs sākat domāt, vai viņš darītu tāpat, ja remontētu savu apkures katlu. Jūs zināt, ka vairums cilvēku, kas izmet atkritumus valsts parkos, to nekad nedara savos dārzos. Liekas, tas ir cil­vēku dabā – darīt visu, lai rūpētos par lietām, kas viņiem pieder, un atstātu novārtā to, kas nav viņu īpašums.

Tādēļ valsts īpašuma pretinieki apgalvo, ka cilvēkiem ir jādod īpašumtiesības uz lietām (ieskaitot uzņēmumus), ja gribam, lai viņi tās lietotu visefektīvāk.1

Īpašumtiesības piešķir īpašniekam divas būtiskas tiesī­bas. Pirmkārt, tiesības ar īpašumu rīkoties. Otrkārt, tie­sības gūt peļņu no īpašuma izmantošanas. Tā kā peļņa pēc definīcijas ir tas, kas paliek īpašniekam pēc tam, kad viņš ir samaksājis par visu, ko ir iegādājies, lai savu īpa­šumu produktīvi izmantotu (piemēram, izejmateriālus, darbaspēku un pārējo, ko viņa fabrikā izmanto), tiesības uz peļņu pazīst kā “tiesības uz pārpalikumu” (residual claim). Problēma ir tā: ja nu reiz īpašniekam pieder tie­sības uz pārpalikumu, tad piegādātāji un darbinieki, kas ir saņēmuši fiksētu samaksu, par peļņu nerūpējas.

Valstij piederošie uzņēmumi pēc definīcijas ir pilsoņu kopējs īpašums, un viņi, lai uzņēmumu pārvaldītu, par fiksētām algām nolīgst profesionālus vadītājus. Tā kā pil­soņu kopumam kā uzņēmuma īpašniekam ir tiesības uz pārpalikumu, algotie vadītāji par uzņēmuma pelnīt spēju nerūpējas. Protams, pilsoņu kopums kā “saimnieks” var padarīt savus “aģentus” vai algotos vadītājus ieinteresētus VPU rentabilitātē, sasaistot viņu algu ar VPU peļņu. Taču tādu stimulējošu sistēmu radīšanas grūtības ir bēdīgi slavenas. Tā tas ir tādēļ, ka pastāv fundamentāla informā­cijas plaisa starp saimnieku un viņa aģentiem. Piemēram, ja algotā vadītāja apgalvo, ka ir darījusi visu iespējamo un ka sliktos rezultātus ir noteikuši faktori, kurus viņa nevar kontrolēt, saimniekam būs ļoti grūti pierādīt, ka viņa melo. Saimnieka grūtības kontrolēt savu aģentu rīcību pazīst kā “saimnieka-aģenta problēmu” un tās radī­tās izmaksas (t.i., peļņas samazināšanos sliktas vadības dēļ) – kā “aģentūras izmaksas”. Saimnieka-aģenta pro­blēma ir neoliberāļu pret VPU vērsto argumentu centrā.

Taču tas nav vienīgais valsts uzņēmumu neefektivi­tātes cēlonis. Atsevišķiem pilsoņiem, pat ja tiem valsts uzņēmumi teorētiski pieder, nav nekādu stimulu rūpēties par šo uzņēmumu īpašumiem, attiecīgi uzraugot algotos vadītājus.

Problēma ir tā, ka peļņas palielinājums, ko radītu dažu pilsoņu veiktā VPU vadītāju papildu uzraudzīšana, vienādi piederēs visiem pilsoņiem, bet uzraudzīšanas izde­vumus segs tikai uzraudzīšanas veicēji (piemēram, laiks un enerģija, kas patērēta, izpētot uzņēmuma atskaites un ziņojot par atklājumiem). Tādēļ katrs izvēlēsies vispār neveikt nekādu valsts uzņēmumu vadītāju uzraudzīšanu un vienkārši “braukt uz citu pūliņu rēķina”. Taču, ja visi “brauc par brīvu” un VPU vadītājus neviens neuzrauga, tad rezultāts ir uzņēmuma slikta darbība. Lasītājs tūlīt sapratīs “brīvo braucēju problēmu”, ja mēģinās atcerēties, cik bieži viņš pats ir pārskatījis kāda VPU (kura viens no īpašniekiem viņš ir) darbību. Gandrīz droši – nekad!

Pastāv vēl viens arguments pret VPU, ko sauc par “mīksto budžeta ierobežojumu” problēmu. Tiek apgal­vots, ka, būdami valsts daļas, VPU bieži spēj sev nodro­šināt no valdības papildu finanses, ja tiem radušies zau­dējumi vai draud bankrots. Tādējādi tiek apgalvots, ka uzņēmumi var rīkoties tā, it kā to budžeta ierobežojumi būtu pielabojami vai “mīksti”, un tiek cauri ar sliktu VPU vadīšanu. Mīksto budžeta ierobežojumu teoriju sākotnēji attīstīja slavenais Ungārijas ekonomists Janošs Kornai, lai izskaidrotu VPU darbību komunistu centrālās plā­nošanas apstākļos, bet to var lietot arī līdzīgu kapitā­lisma ekonomikas uzņēmumu gadījumā. Indijas “slimie uzņēmumi”, kas nekad nebankrotē, ir visbiežāk minētie piemēri mīksto budžeta ierobežojumu problēmai saistībā ar valsts uzņēmumiem.2

Valstij piederošs pret privāto

Tā nu apsvērumi pret valsts uzņēmumiem vai piederē­šanu valstij izskatās ļoti spēcīgi. Lai gan pilsoņi ir likumīgi valsts uzņēmumu īpašnieki, viņiem nav ne iespēju, ne arī stimulu uzraudzīt savus aģentus, kurus tie ir nolīguši vadīt valsts uzņēmumus. Šie aģenti (vadītāji) nemaksimizē pelņu, jo saimniekiem (pilsoņiem) nav iespējams piespiest viņus to darīt, tāpēc ka pastāv neizbēgams informācijas trūkums par aģentu darbību un tāpēc ka pašu saimnieku vidū pastāv “braucēju par brīvu” problēma. Turklāt piederēšana valstij rada iespēju uzņēmumiem izdzīvot drīzāk ar politiskas lobēšanas palīdzību nekā ar augstu produktivitāti.

Taču visi trīs argumenti pret uzņēmumu piederēšanu valstij īstenībā attiecas arī uz lielām privātā sektora fir­mām. Saimnieka-aģenta problēma un “par brīvu brau­cēja” problēma iespaido arī lielas privātā sektora firmas. Dažas lielas kompānijas joprojām vada (lielākās daļas) īpašnieki (piemēram, BMW, Peugeot), bet vairumā gadī­jumu tās pārvalda nolīgti menedžeri, jo uzņēmuma akci­jas pieder ļoti daudziem īpašniekiem. Ja privāto uzņē­mumu pārvalda nolīgts menedžeris un ir liels skaits akciju turētāju, kuriem katram pieder tikai maza uzņēmuma daļa, uzņēmums cietīs no tām pašām problēmām, kādas ir valsts uzņēmumiem. Nolīgtajiem menedžeriem (tāpat kā viņu VPU kolēģiem) arī nebūs stimulu ieguldīt vai­rāk par pūlēm, kas ir zem optimālā līmeņa (saimnieka-aģenta problēma), un atsevišķajiem akciju turētājiem trūks stimulu, lai uzraudzītu nolīgtos menedžerus (“par brīvu braucēju” problēma).

Kas attiecas uz politiski radītiem mīkstajiem budžeta ierobežojumiem, tie pastāv ne tikai VPU gadījumā. Ja uzņēmumi ir politiski nozīmīgi (piemēram, lieli darba devēji vai uzņēmumi politiski jutīgās nozarēs, kā ieroču ražošana vai veselības aprūpe), privātās firmas arī var sagaidīt subsīdijas vai valdības palīdzību. Tūlīt pēc Otrā pasaules kara daudzās Eiropas valstīs tika nacionalizēti neskaitāmi privātie uzņēmumi, tādēļ ka tie darbojās slikti. Britu rūpniecības lejupslīde 60. un 70.gados piespieda gan leiboristu, gan konservatīvo valdības nacionalizēt sva­rīgas firmas (Rolls-Royce 1971.gadā pie konservatīvo val­dības; British Steel 1967.gadā, British Leyland 1977.gadā un British Aerospace tajā pašā gadā pie leiboristu valdības). Vai cits piemērs – Grieķijā 43 būtībā bankrotējoši pri­vātā sektora uzņēmumi tika nacionalizēti no 1983.gada līdz 1987.gadam, kad ekonomikai bija grūti laiki.3 No otras puses, valsts uzņēmumi nav pilnīgi imūni pret tir­gus spēkiem. Pasaulē daudzi VPU ir tikuši slēgti un viņu vadītāji atlaisti sliktas darbības dēļ – šie gadījumi ir ekvivalenti korporatīvajiem bankrotiem un korporatīvajām pārņemšanām privātajā sektorā.

Privātās firmas zina, ka tās varēs izmantot mīksto budžeta ierobežojumu priekšrocības, ja tās ir pietiekami svarīgas, un tās nekautrējas pilnībā izmantot tādas izde­vības.

Kā kāds ārvalstu baņķieris pasaules trešās parādu krī­zes vidū 80.gados esot teicis žurnālam The Wall Street Journal: “Mēs, ārzemju baņķieri, esam par brīvo tirgu, kad taisām naudu, un paļaujamies uz valsti, kad naudu zaudējam.”4

Patiešām, valstis ar brīvo tirgu atbalstošām valdībām ir glābušas daudzas lielas privātā sektora firmas. 70.ga­du beigās bankrotējušo Zviedrijas kuģubūves nozari, to nacionalizējot, glāba 44 gadu laikā pirmā labējā spārna valdība, neskatoties uz faktu, ka tā nāca pie varas, solot samazināt valsts sektoru. 80.gadu sākumā grūtībās nonā­kušo autoražotāju Chrysler glāba Ronalda Reigana repub­likāņu valdība, kas toreiz bija neoliberālo tirgus reformu avangardā. Sastopoties ar finanšu krīzi, 1980.gadā pēc priekšlaicīgās un slikti plānotās finanšu tirgus liberalizē­šanas Čīles valdība par valsts naudu izglāba visu banku sektoru. Tā bija ģenerāļa Pinočeta valdība, kas brīvā tirgus un privātīpašuma aizsardzības vārdā bija sagrābusi varu ar asiņainu apvērsumu.

Neoliberāļu pozīciju stiprumu pret valsts uzņēmumiem vājina arī fakts, ka reāli pastāv daudz labi funkcionējoši VPU. Es jums pastāstīšu tikai par dažiem no pašiem nozīmīgākajiem.

Valsts uzņēmumu panākumu stāsti

Singapore Airlines ir viena no augstāk vērtētajām avio­kompānijām pasaulē. Bieži par to nobalsots kā par pasau­les labāko, tā ir efektīva un draudzīga klientiem. Atšķirībā no citām transporta kompānijām tā savos 34 pastāvēšanas gados nekad nav cietusi finansiālus zaudējumus.

Šī aviokompānija ir valstij piederošs uzņēmums; 57% no tās kontrolē Temasek, holdinga kompānija, kuras vienīgais akciju turētājs ir Singapūras Finanšu ministrija. Temasek Holdings pieder kontrolpaketes[9] (parasti to lie­lākā daļa) daudzos augsti efektīvos un pelnošos uzņēmu­mos, tā sauktajos “ar valdību saistītajos uzņēmumos”. Ar valdību saistītie uzņēmumi darbojas ne tikai, kā parasts, publisko pakalpojumu nozarēs, tādās kā telekomunikā­ciju, enerģētikas un transporta nozare.

Tie darbojas nozarēs, kas vairumā valstu ir privātā sek­tora īpašumā, tādās kā pusvadītāji, kuģubūve, celtniecība, kuģošana un banku pakalpojumi.5 Singapūras valdība pār­valda arī tā sauktās “Statūtu padomes”, kas nodrošina noteiktas vitāli svarīgas preces un pakalpojumus. Fak­tiski visa zeme valstī pieder valstij, un apmēram 85% dzīvojamās platības nodrošina Dzīvokļu celtniecības un projektēšanas padome. Ekonomiskās attīstības padome attīsta industriālos īpašumus, inkubē jaunas firmas un sniedz biznesa konsultāciju pakalpojumus.

Singapūrā VPU sektors ir divtik liels kā Korejā, ja mēra pēc pienesuma nacionālajam produktam. Ja samēroša­nai izmanto ieguldījumu kopējās nacionālajās investīcijās, tas ir gandrīz trīs reizes lielāks.6 Savukārt Korejas VPU sektors ir apmēram divas reizes lielāks nekā Argentīnas un piecas reizes lielāks nekā Filipīnu VPU sektors, mērīts kā ieguldījums nacionālajā ienākumā.7 Tajā pašā laikā tiek plaši uzskatīts, ka Argentīnai un Filipīnām neveicas pārāk lielā valsts sektora dēļ, bet Koreju un Singapūru bieži slavē kā ekonomiskās attīstības veiksmes stāstu, kur dzinējspēks ir privātais sektors.

Koreja sniedz citu dramatisku sekmīga valsts uzņē­muma piemēru (tagad privatizēta) tērauda ražotāja formā – POSCO (Pohang Iron and Steel Company).8 Korejas valdība 20.gadsimta 60.gadu beigās griezās pie Pasaules Bankas pēc aizdevuma, lai celtu valstī pirmo moderno tērauda lietuvi. Banka atteica uz tā pamata, ka projekts neesot dzīvotspējīgs. Lēmums nav nesaprātīgs.

Valsts lielākie eksporta priekšmeti bija zivis, lēti apģērbi, parūkas un finieris. Korejai nav divu galveno izejvielu – dzelzsrūdas un koksa ogļu raktuvju. Turklāt aukstais karš nozīmēja, ka nevarēja tās ievest arī no tuvās komunistu Ķīnas. Izejvielas bija jāved no tālās Austrālijas. Un to visu vainagoja Korejas valdības priekšlikums pasākumu reali­zēt VPU formā. Kur vēl labāka recepte katastrofai? Un tomēr desmit gadu laikā pēc ražošanas sākšanas 1973.ga­dā (projektu finansēja Japānas bankas) kompānija kļuva par vienu no efektīvākajiem tērauda ražotājiem uz šīs planētas, un tagad tā ir pasaules trešā lielākā.

Taivānas pieredze ar valstij piederošiem uzņēmumiem ir bijusi pat vēl pārsteidzošāka.9 Taivānas oficiālā eko­nomiskā ideoloģija ir Nacionālās partijas (Kuomintang) dibinātāja, Taivānas ekonomiskā brīnuma arhitekta Dr. Suna Jatsena tā sauktie “Trīs tautas principi. Šie prin­cipi nosaka, ka galvenajām ražošanas nozarēm ir jāpieder valstij. Attiecīgi Taivānā arī bija ļoti liels VPU sektors. 60. un 70.gados tas deva vairāk par 16% no nacionālā produkta. Maz kas no tā tika privatizēts līdz 1996.ga­dam. Pat pēc 18 (no daudzo) valsts uzņēmumu “pri­vatizēšanas” 1996.gadā Taivānas valdība joprojām tajos patur kontrolpaketi (vidēji 35,5%) un nozīmē 60% direktoru uzņēmumu padomēs. Taivānas stratēģija bija ļaut augt privātajam sektoram, radot labus ekonomis­kos apstākļus (ieskaitot – un tas ir svarīgi – lētu augstas kvalitātes izejmateriālu piegādi), un ne pārāk noņemties ar privatizēšanu.

Savas straujās ekonomiskās izaugsmes pēdējos trīs­desmit gados Ķīna ir izmantojusi stratēģiju, kas līdzīga Taivānas stratēģijai. Maoistu valdīšanas laikā visi rūpniecis­kie uzņēmumi piederēja valstij. Tagad Ķīnas VPU sektors dod apmēram 40% rūpnieciskās produkcijas. Pēdējos 30 ekonomisko reformu gados daži mazākie valsts uzņē­mumi ir privatizēti zem lozunga zhuada fangxiao (turi stingri lielos, mazie lai iet). Taču valstij piederošo uzņē­mumu daļas samazināšanās ir notikusi galvenokārt privātā sektora izaugsmes dēļ. Ķīnieši ir radījuši arī unikāla veida uzņēmumus ar hibrīdu īpašuma formu, sauktus par pil­sētiņu un ciematu uzņēmumiem. Oficiāli šie uzņēmumi pieder pašvaldībām, bet parasti tie darbojas tā, it kā tie būtu ietekmīgu vietējo politisko figūru privātīpašums.

Labus valsts uzņēmumus var atrast ne tikai Austrumāzijā. Ekonomiskie panākumi daudzās Eiropas valstīs, kā Austrijā, Somijā, Francijā, Norvēģijā un Itālijā, pēc Otrā pasaules kara vismaz līdz 20.gadsimta 80.gadiem tika sasniegti ar ļoti liela VPU sektora palīdzību. Īpaši Somijā un Francijā VPU sektors bija tehnoloģiskās moderni­zācijas avangardā. Somijā valsts uzņēmumi bija vadošie mežsaimniecības, kalnrūpniecības, tērauda, transporta līdzekļu un papīra izgatavošanas mašīnu ražošanas un ķīmiskās rūpniecības modernizēšanā.12

Pat pēc pēdējā laika privatizācijām Somijas valdība atteicās no savas kontrolējošās daļas tikai nedaudzos no šiem uzņēmumiem. Francijas gadījumā lasītājam varētu būt pārsteigums, ka daudzas franču firmas ar pazīstamiem nosaukumiem, kā Renault (automobiļi), Alcatel (teleko­munikāciju iekārtas), St. Gobain (stikls un citi celtniecības materiāli), Usinor (tērauds; pievienota Arcelor, kas tagad ir daļa no Arcelor-Mittal, pasaules lielākā tērauda ražotāja), Thomson (elektronika), Thaies (militārā elektronika), Elf Aquitaine (nafta un gāze), Rhone-Poulenc (farmācija; saplūdusi ar vācu kompāniju Hoechst, izveidojot Aventis, tagad – Sanofi-Aventis), visas ir bijušas VPU.13 Šīs valstij piederošās firmas bija valsts tehnoloģiskās moder­nizēšanas līderes līdz to privatizēšanai dažādos laikos no 1986.gada līdz 2000.gadam.14

Labi darbojošos valsts uzņēmumus var atrast arī Latīņamerikā. Brazīlijas valstij piederošais uzņēmums Petrobras ir pasaules klases firma ar vismodernākajām teh­noloģijām. Brazīlijas “reģionālo reaktīvo lidmašīnu” ražo­tājs EMBRAER (Empresa Brasileira de Aeronautica) arī kļuva par pasaules klases firmu, būdama valsts īpašumā. EMBRAER tagad ir pasaules lielākais “reģionālo reaktīvo lidmašīnu” ražotājs un pasaules trešais lielākais visu veidu lidmašīnu ražotājs pēc Airbus un Boeing. To privatizēja 1994.gadā, bet Brazīlijas valdībai pieder “zelta akcija” (1% no kapitāla), kas tai ļauj uzlikt veto noteiktiem darījumiem saistībā ar militāro lidaparātu pārdošanu un tehnoloģiju nodošanu ārvalstīm.”

Ja ir tik daudz sekmīgu valsts uzņēmumu, kāpēc mēs par tiem tik reti dzirdam? Daļēji ziņu tapšanas dabas dēļ, vienalga, vai žurnālistikā vai akadēmiskajā jomā. Avīzēm ir nosliece atspoguļot slikto – karus, dabas katastrofas, epidēmijas, badu, noziegumus, bankrotus utt. Lai arī laikrakstiem uzmanības pievēršana šādiem notikumiem ir dabiska nepieciešamība, žurnālistu ieradumā ir tendence sniegt publikai pēc iespējas drūmāku ieskatu pasaulē. VPU gadījumā žurnālisti un akadēmiskie pētnieki tiem pievērš uzmanību tikai tad, kad lietas iet slikti – vērojama neefektivitāte, korupcija vai nolaidība. Laba VPU darbība pievelk sev maz uzmanības, tāpat kā mierīga un sekmīga diena “paraugpilsoņa” dzīvē, visticamāk, neparādās titul­lapas ziņās.

Pastāv vēl viens, varbūt daudz svarīgāks iemesls trū­cīgajai pozitīvajai informācijai par valsts uzņēmumiem. Neoliberālisma uzplūdi pēdējos divdesmit gados ir pada­rījuši piederēšanu valstij tik nepopulāru publikas prātos, ka sekmīgie VPU paši vēlas klusēt par savu saikni ar valsti. Singapūras aviokompānija nereklamē faktu, ka tā pieder valstij. Tagad privatizētās firmas Renault, POSCO un EMBRAER cenšas neuzsvērt, ja ne gluži slēpt faktu, ka tās kļuva par pasaules klases firmām, būdamas valsts īpa­šumā. Daļēja piederēšana valstij tiek praktiski noklusēta. Piemēram, maz kāds zina, ka Lejassaksijas Niedersachsen) pavalsts ar saviem 18,6% ir lielākais akciju turētājs vācu autoražotājā Volkswagen.

Piederēšana valstij nav populāra ne tikai vai pat ne galvenokārt neoliberālās ideoloģijas varenuma dēļ. Visur pasaulē ir daudz VPU, kas darbojas slikti. Manu augstas produktivitātes VPU piemēru nolūks nav novērst lasī­tāja uzmanību no slikti strādājošiem VPU. Piemēri tika doti, lai parādītu, ka valsts uzņēmumu sliktā darbība nav nekas neizbēgams un to darbības uzlabošanai nav obligāti nepieciešama privatizācija.

Apsvērumi par piederēšanu valstij

Es parādīju, ka visi iemesli, kāpēc VPU strādā slikti, pastāv arī lielu privātā sektora uzņēmumu gadījumā, ja īpašums pieder daudziem īpašniekiem, lai arī ne vienmēr tādā pašā pakāpē. Mani piemēri pierāda arī, ka ir daudz VPU, kas strādā labi. Taču arī tas vēl nav viss stāsts. Ekonomiskā teorija parāda, ka pastāv apstākļi, kuros valsts uzņēmumi ir pārāki par privātā sektora firmām.

Viens tāds gadījums ir apstākļi, kuros privātā sektora investori atsakās pasākumu finansēt, jo uzskata to par ris­kantu, lai gan tas ilgtermiņā ir dzīvotspējīgs. Tieši tādēļ, ka nauda var apgrozīties ātri, kapitāla tirgiem ir “iedzimta” nosliece uz guvumiem īsā termiņā, un tiem nepatīk ris­kanti liela mēroga projekti ar ilgu “grūtniecības laiku”. Ja kapitāla tirgi ir pārāk piesardzīgi, lai finansētu dzīvot­spējīgu projektu (to ekonomistu vidū sauc par “kapitāla tirgu izgāšanos”), valsts to var izdarīt, nodibinot VPU. Kapitāla tirgu izgāšanās izteiktāka attīstības agrīnajās fāzēs, kad kapitāla tirgi ir mazattīstīti un tie ir konser­vatīvāki.

Tādēļ vēsturiski valstis ir ķērušās pie šīs izvēles savas attīstības agrīnajās stadijās, kā to minēju 2.nodaļā.

18.gadsimtā Fridriha Lielā laikā (1740-1786) Prūsijā nodibināja vairākas “paraugfabrikas” tādās nozarēs kā tek­stilrūpniecībā (galvenokārt linu apstrādē), metālapstrādē, bruņojuma, porcelāna un zīda ražošanā un cukura rafi­nēšanā.16 Atdarinot Prūsiju, tās paraugu, Meidži Japāna 19. gadsimta beigās vairākās nozarēs nodibināja valsts fabrikas. Tajās ietilpa kuģu būvniecība, tēraudrūpniecība, kalnrūpniecība, tekstilrūpniecība (kokvilna, vilna un zīds) un bruņojuma rūpniecība.17 Japānas valdība šos uzņēmu­mus drīz pēc nodibināšanas privatizēja, bet daži no tiem palika stipri subsidēti arī pēc privatizēšanas – īpaši kuģu būves firmas. Korejas tērauda ražotājs POSCO ir mo­dernāks un dramatiskāks VPU piemērs kapitāla tirgus izgāšanās dēļ. Vispārējā mācība ir skaidra: valsts uzņē­mumi bieži tikuši dibināti, lai dotu sākotnējo grūdienu kapitālisma attīstībai, nevis lai to aizvietotu, kā to parasti domā.

Valsts uzņēmumi var būt ideāli piemēroti tur, kur pastāv “dabiskais monopols”. Tas attiecas uz situācijām, kurās tehnoloģiskie apstākļi nosaka, ka viena vienīga pie­gādātāja pastāvēšana ir labākais veids, kā apkalpot tirgu. Elektroenerģijas, ūdens un gāzes apgādes, dzelzceļa un (fiksēto) telefonu nozares ir dabiskā monopola piemēri. Šajās nozarēs galvenie ražošanas izdevumi ir izplatīšanas tīklu uzbūvēšana, un tādēļ piegādes vienības izmaksas sarūk, pieaugot klientu skaitam, kas tīklu pakalpojumus izmanto. Turpretī, pastāvot vairākiem piegādātājiem ar saviem izplatīšanas tīkliem, teiksim, ūdensvadu caurulēm, piegādes vienības (līdz katrai mājsaimniecībai) izmaksas palielinās. Vēsturiski attīstības valstīs šīs nozares iesākās ar daudziem maziem piegādātājiem (ražotājiem), bet vēlāk tie tika konsolidēti lielos reģionālos vai nacionālos mono­polos (un pēc tam tos bieži nacionalizēja).

Pastāvot dabiskajam monopolam, piegādātājs (ražo­tājs) var prasīt cenu, kādu vien vēlas, jo klientiem nav neviena cita, pie kā griezties. Taču tas nav tikai jautājums par klientus “ekspluatējošu” ražotāju.

Šādā situācijā rodas sociālie zaudējumi, kurus nevar piesavināties arī piegādātājs monopolists; to sauc par ekonomiskās efektivitātes zudumu, tehniskajā žargonā angļu valodā – allocative deadweight loss.[10] Šādā gadījumā ekonomiski efektīvāk var būt valdībai pārņemt aplūko­jamo darbību un veikt to pašai, ražojot sociāli optimālo apjomu.

Trešais iemesls, lai valdība dibinātu valsts uzņēmumus, ir iedzīvotāju vienlīdzība. Piemēram, ja pakalpojumus sniedz privātā sektora firmas, cilvēkiem, kas dzīvo tālos apvidos, var tikt liegta pieeja vitāli svarīgiem pakalpoju­miem, kā pasta, ūdens apgādes vai satiksmes pakalpo­jumi. Vēstuļu piegādes izmaksas ir daudz lielākas adre­sātiem Šveices attālajos kalnu apvidos nekā adresātam Ženēvā. Ja vēstuļu piegādes firma būtu ieinteresēta vie­nīgi peļņā, tā paceltu cenu par vēstuļu piegādi kalnainos apvidos, piespiežot iedzīvotājus samazināt pakalpojuma izmantošanu, vai pat pārtrauktu šo pakalpojumu pavi­sam. Ja aplūkojamais pakalpojums ir vitāli svarīgs, uz kādu katram pilsonim ir tiesības, valdība var nolemt veikt šo darbību ar valsts uzņēmuma palīdzību, pat ja tas nozīmētu naudas zaudēšanu. Visi aplūkotie iemesli VPU pastāvēšanai var tikt un ir tikuši aplūkoti sakarā ar risi­nājumiem, kuros privātie uzņēmumi darbojas, pakļau­joties valdības regulēšanas un/vai nodokļu un subsīdiju kombinācijai. Piemēram, valdība var finansēt (teiksim, ar valdībai piederošas bankas palīdzību) vai subsidēt (no nodokļu ieņēmumiem) privāto uzņēmumu, kas uzņemas riskantu ilgtermiņa pasākumu, kurš var dot labumu valsts ekonomiskajai attīstībai, bet kuru kapitāla tirgus negrib finansēt. Valdība varētu arī dot licences privātā sektora firmām, lai tās strādātu dabiskā monopola nozarēs, bet regulēt to pakalpojumu (produktu) cenas un apjomus.

Tā varētu dot licences privātā sektora firmām, lai tās sniegtu būtiskos pakalpojumus (piemēram, pasta, dzelz­ceļa, ūdensapgādes pakalpojumus) ar noteikumu, ka tās nodrošina “universālo piekļuvi” pakalpojumam. Tādēļ var likties, ka VPU vairs nav vajadzīgi.

Taču regulēšanas un/vai subsīdiju risinājumi bieži ir grūtāk pārvaldāmi nekā VPU, īpaši attīstības valstu val­dībām. Vispirms – subsīdijām ir nepieciešami nodokļu ieņēmumi. Nodokļu ievākšana var likties vienkārša, bet tā nav. Ir nepieciešama spēja savākt un apstrādāt informāciju, aprēķināt maksājamos nodokļus, atklāt un sodīt tos, kas izvairās maksāt. Kā to rāda vēsture, pat mūsdienu bagātajās valstīs bija vajadzīgs ilgs laiks, lai tādas spējas attīstītu.18

Attīstības valstīm spējas ievākt nodokļus ir ierobežotas un tāpat ir ar subsīdiju izmantošanu, lai risinātu problēmas, kuras tirgus neatrisina. Kā jau norādīju 3.nodaļā, šīs grū­tības pēdējā laikā palielina muitas tarifu ieņēmumu saruk­šana pēc tirgus liberalizēšanas – īpaši nabadzīgākajās valstīs, kur valdības budžets ir stipri atkarīgs no šiem ieņēmu­miem. Laba regulēšana ir izrādījusies grūti sasniedzama pat bagātākajām valstīm, kurām ir plašiem resursiem apgādāti izsmalcināti regulatori. 1993.gada Lielbritānijas dzelzceļa privatizācijas saputrotais iznākums, kas beidzās ar dzelz­ceļa de facto renacionalizāciju 2002.gadā, vai arī elektro­enerģijas piegādes regulēšanas izgāšanās Kalifornijā, kura 2001.gadā noveda pie bēdīgi slavenā tīkla sabrukuma, ir tikai prominentākie piemēri.

Attīstības valstīm vēl vairāk trūkst spēju uzrakstīt labus regulējošos noteikumus un tikt galā ar juridisko manev­rēšanu un politisko lobēšanu, ko veic regulētās firmas, kuras bieži ir bagāto valstu gigantisku uzņēmumu filiāles vai kopuzņēmumi ar tiem.gadījums ar Maynilad Water Services, franču-filipīniešu konsorciju, kas 1997.gadā pār­ņēma pusi no Manilas ūdensapgādes un ko Pasaules Banka kādreiz slavināja kā privatizācijas panākumu stāstu, šajā kontekstā ir ļoti pamācošs. Neskatoties uz virkni tarifu pacēlumu, kurus panāca ar prasmīgu lobēšanu, kaut oficiāli saskaņā ar sākotnējo līgumu tie nebija atļauti, Maynilad pārtrauca līgumu, kad regulators atteica vēl vienu tarifu pacēlumu 2002.gadā.19

Valsts uzņēmumi bieži ir daudz praktiskāks risinājums nekā privātā sektora piegādātāju subsidēšanas un regulēša­nas sistēma, īpaši attīstības valstīs, kurām trūkst nodokļu ievākšanas un regulēšanas spēju. Tie ne tikai var būt labi un daudzos gadījumos tādi ir bijuši, noteiktos apstākļos VPU var būt pārāki par privātā sektora firmām.

Privatizācijas klupšanas akmeņi

Kā jau esmu uzsvēris, visi piesauktie VPU neefekti­vitātes iemesli – saimnieka-aģenta problēma, “par brīvu braucēju” problēma un mīkstie budžeta ierobežojumi – ir reāli, tomēr tie nepastāv vienīgi valsts uzņēmumiem. Lielas privātā sektora firmas ar izkliedētu īpašnieku kopu arī cieš no saimnieka-aģenta un “par brīvu braucēju” problēmas. Tādējādi šajās divās jomās īpašuma formai ir nozīme, bet kritiskā ūdensšķirtne neiet starp valsts un privāto īpašumu – tā pastāv starp koncentrētu un izkliedētu piederību. Runā, ka mīksto budžeta ierobežo­jumu gadījumā atšķirība starp privāto un valsts piederību esot krasāka, bet arī te tā nav absolūta. Kā to jau redzē­jām, tā ir tādēļ, ka politiski svarīgas privātā sektora firmas arī ir spējīgas dabūt no valdības finansiālu palīdzību un tajā pašā laikā VPU var tikt pakļauti (un ir gadījumi, kad tā noticis) stingriem budžeta ierobežojumiem, ieskaitot vadības nomaiņu un kā galīgo sankciju – likvidēšanu.

Ja īpašuma veids pats par sevi nav vienīgais vai nav pat dominējošais dziļākais VPU problēmu cēlonis, īpa­šuma statusa maiņa – t.i., privatizācija – diez vai var problēmu atrisināt. Turklāt privatizācijai ir daudz klup­šanas akmeņu.

Pirmais izaicinājums ir pārdot pareizos uzņēmumus. Pārdot dabiskā monopola valsts uzņēmumus vai tos, kas sniedz būtiskos pakalpojumus, būtu slikta doma, īpaši, ja valsts regulēšanas spējas ir vājas. Taču, arī izpārdodot uzņēmumus, kuriem piederēšana valstij nav nepieciešama, pastāv dilemma. Valdība parasti vēlas pārdot tos uzņēmu­mus, kas strādā vissliktāk, t.i., tieši tos, kuri vismazāk interesē potenciālos pircējus. Tādēļ, lai izraisītu privātā sektora interesi par slikti strādājošu VPU, valdībai bieži ir jāveic tajā lielas investīcijas un/vai restrukturizēšana.

Taču, ja uzņēmuma darbību var uzlabot, tam esot valsts īpašumā, kāpēc to vispār privatizēt?20 Tādēļ, ja valsts uzņēmuma restrukturizēšana nav politiski neiespējama, valdībai necenšoties privatizēt par katru cenu, daudzas problēmas valsts uzņēmumā var atrisināt bez privatizā­cijas.

Vēl jo vairāk – privatizējamā firma ir jāpārdod par pa­reizo cenu. Pārdošana par pareizo cenu ir valdības, kam pilsoņi uzticējuši savus īpašumus, pienākums. Ja tā pār­dod pārāk lēti, tad notiek sabiedrības īpašuma atdošana pircējam. Tas rada nopietnu labumu sadales jautājumu. Turklāt, ja pārdotā bagātība tiek pārnesta uz ārzemēm, ir noticis zaudējums nacionālajai bagātībai. Tā visdrīzāk var gadīties, ja pircējs ir bāzēts ārzemēs, taču, pastāvot atvērtam kapitāla tirgum, naudu var aizvākt prom arī savas valsts pilsoņi, kā tas ir pieredzēts Krievijas “oli­garhu” gadījumā pēc postpadomju privatizācijas.

Lai dabūtu pareizo cenu, privatizācijas programma jārealizē pareizajā apjomā un pareizajā laikā. Piemēram, ja valdība cenšas pārdot pārāk daudz uzņēmumu relatīvi īsā laikā, tas negatīvi iespaido cenas. Tāda “izpārdošana” sama­zina valdības spēju kaulēties, tādējādi samazinot ienāku­mus: tieši tas notika vairākās Āzijas valstīs pēc 1997.gada finanšu krīzes. Un vēl – notiekot svārstībām akciju tirgū, ir svarīgi privatizēt tikai tad, kad akciju tirgus apstākļi ir labi. Šajā ziņā slikta ir doma noteikt striktu privatizēšanas beigu termiņu, uz ko bieži pastāv SVF un ko dažas valdī­bas ir brīvprātīgi pieņēmušas. Tāds beigu termiņš piespiež valdību privatizēt, neskatoties uz tirgus apstākļiem.

Pat vēl svarīgāk ir pārdot valsts uzņēmumus parei­zajiem pircējiem. Privatizācijai ir jāpalīdz veidot valsts ekonomisko nākotni, taču valsts uzņēmumi jāpārdod cilvēkiem, kas spēj uzlabot to ilglaicīgo produktivitāti. Lai arī tas šķiet acīmredzami, ļoti bieži tā nenotiek. Ja valdība nepieprasa, lai pircējam būtu pierādīta pozitīva pieredze attiecīgajā nozarē (kā dažas valstis ir darījušas), uzņēmums var tikt pārdots tiem, kas ir prasmīgi finanšu lietās, nevis uzņēmuma vadīšanā.

Vissvarīgāk ir tas, ka VPU bieži tiek izpārdoti koruptā veidā cilvēkiem bez nepieciešamās kompetences tos labi vadīt – Krievijā pēc komunisma sabrukuma milzīgi valstij piederoši īpašumi koruptā vaidā tika nodoti jaunajiem “oligarhiem”. Daudzās attīstības valstīs arī pats privatizā­cijas process ir bijis korupcijas caurausts, tā ka liela daļa potenciālo ienākumu drīzāk nonāca nedaudzu “savējo” kabatās, nevis valsts lādēs. Koruptā īpašuma nodošana reizēm var notikt nelikumīgi, ar kukuļu palīdzību, bet tā var notikt arī likumīgi, piemēram, ja valdības “savējie” darbojas kā konsultanti un privatizācijas procesā saņem lielu samaksu.

Tā ir ironija, ka, pastāvot bieži lietotajam argumentam pret VPU – tie esot korupcijas caurausti tajā pašā laikā pastāv skumjš fakts, ka valdība, kura nespēj kontrolēt un izskaust korupciju savos VPU, netaisās pēkšņi kļūt spējīga nepieļaut korupciju, tos privatizējot. Patiešām, korumpē­tiem ierēdņiem ir stimuls “dzīt” cauri privatizēšanu par katru cenu, jo tas nozīmē, ka kukuļi viņiem nav jādala ar saviem sekotājiem un varēs “iekasēt” visas nākamās kukuļu plūsmas (piemēram, kukuļus, kurus VPU vadī­tāji var izspiest no izejvielu piegādātājiem). Jāpiebilst, ka privatizācija ne obligāti samazina korupciju, jo arī privātā sektora firmas var būt koruptas (skat. 8.nodaļu).

Dabisko monopolu un būtisko pakalpojumu sniedzēju privatizēšana arī var pievilt, ja pēc tam tos nepakļauj pareizam regulēšanas režīmam. Ja aplūkojamie VPU ir dabiski monopoli, privatizēšana bez pienācīgas regulētspējas no valdības puses var nomainīt neefektīvus, bet (politiski) iegrožotus valsts monopolus ar neefektīviem un neiegrožotiem privātiem monopoliem. Piemēram, Bolī­vijas Cochabamba ūdens sistēmas pārdošana amerikāņu kompānijai Bechtel 1999.gadā noveda pie tūlītējas ūdens cenas trīskāršošanas, kas izraisīja nekārtības, un rezul­tātā kompāniju renacionalizēja.21

Kad Argentīnas valdība 1990.gadā daļēji privatizēja ceļus, par ceļu uzturēšanu līgumslēdzējiem piešķirot tiesības iekasēt ceļu lietošanas maksu, “līgumslēdzēji, kas kontrolēja ceļu uz populāru pludmales kūrortu, izraisīja protestus, uzbūvējot zemes aizsprostus uz alternatīviem ceļiem, lai piespiestu auto­braucējus braukt caur apmaksas būdām. Pēc tam kad braucēji uz kādas citas šosejas sūdzējās par augstajām cenām, līgumslēdzēji novietoja viltotas pat­ruļas mašīnas pie maksāšanas būdām, lai radītu policijas atbalsta iespaidu”.22 Komentējot Meksikas valsts telefonu kompānijas Telmex privatizēšanu 1989.gadā, pat Pasaules Bankas pētījumā ir secināts, ka “Telmex privatizēšanas un tās pavadošā cenu un nodokļu regulēšanas režīma rezultāts ir “nodokļa ievākšana” no patērētājiem (kas ir visai izplūdusi, neorganizēta grupa) un tad ienākumu sadalīšana labi definētām grupām:[ārzemju] akcionā­riem, darbiniekiem un valdībai”.23

Regulēšanas deficīts ir īpaši nopietns vietējo valdību līmenī. Politiskas decentralizēšanas vārdā un, lai “pakal­pojuma sniedzējus tuvinātu tautai”, Pasaules Banka un donorvalstu valdības nesen izdarīja spiedienu, lai sada­lītu VPU mazākās vienībās pēc ģeogrāfiskā principa, pie tam regulējošo funkciju atstājot vietējām valdībām. Uz papīra tas izskatās ļoti labi, bet realitātē rezultāts bieži ir regulēšanas vājums.24

Melns kaķis, balts kaķis

Valstij piederošu uzņēmumu pārvaldīšanas aina ir kom­plicēta. Ir labi valstij piederoši uzņēmumi un ir slikti valstij piederoši uzņēmumi. Pat ja problēmas ir līdzīgas, piederēšana valstij var būt pareizs risinājums vienā kon­tekstā, bet citā – ne. Daudzas problēmas, kas vajā VPU, ietekmē arī privātā sektora firmas ar izkliedētu īpašnieku kopu. Privatizēšana reizēm strādā labi, bet tā var būt arī recepte nelaimei, īpaši attīstības valstīs, kurām nav vaja­dzīgo regulēšanas spēju. Pat tad, kad privatizēšana ir pareizais risinājums, praksē var būt grūti to izdarīt pareizi.

Protams, pateikt, ka aina ir komplicēta, nenozīmē, ka tajā viss iederas. Ir dažas vispārējas mācības, kuras var gūt no ekonomikas teorijas un reālās dzīves piemēriem.

Ja valdībai nav ļoti augstu nodokļu ievākšanas un regu­lēšanas spēju, uzņēmumi nozarēs, kas ir dabiskie mono­poli, nozarēs, kas saistītas ar lielām investīcijām un lielu risku, un uzņēmumi, kas sniedz būtiskos pakalpojumus, būtu jāpatur kā VPU.

Pie vienādiem pārējiem apstākļiem attīstības valstīm VPU ir vairāk vajadzīgi nekā attīstītām valstīm, jo pir­majās ir mazattīstīti kapitāla tirgi un vājas regulēšanas un nodokļu administrēšanas spējas. Privatizējot politiski svarīgus uzņēmumus uz izkliedētas akciju pārdošanas pamata, ir maz izredžu atrisināt problēmas, kas ir VPU sliktās darbības pamatā, tādēļ ka jaunajai privatizētajai fir­mai vairāk vai mazāk piemitīs tās pašas problēmas, kādas tai bija, esot valsts īpašumā. Privatizējot ir jārūpējas, lai pārdotu pareizo uzņēmumu par pareizo cenu pareizajam pircējam un pēc tam – lai uzņēmumu pakļautu pareizam regulēšanas režīmam. Ja tas netiek darīts, privatizēšana diez vai attaisnosies pat tādās nozarēs, kurās pēc to dabas piederēšana valstij nedod nekādas priekšrocības.

VPU darbību bieži var uzlabot bez privatizēšanas. Sva­rīgi ir kritiski pārskatīt uzņēmuma mērķus un noteikt tiem skaidras savstarpējās prioritātes. Ļoti bieži valsts uzņēmumiem uzdod kalpot pārāk daudziem mērķiem, piemēram, sociāliem mērķiem (kā sieviešu vai minoritāšu aizsardzībai), darba vietu radīšanai un industrializācijai. Nav nekas slikts, ja valstij piederoši uzņēmumi kalpo vai­rākiem mērķiem, bet ir jābūt skaidram, kas ir uzņēmumu mērķi un kādas ir to savstarpējās prioritātes.

Var uzlabot arī uzraudzības sistēmu. Daudzās valstīs VPU uzrauga vairākas aģentūras, un tas nozīmē, ka vai nu tos saturīgi neuzrauga neviena aģentūra, vai notiek pārliecīga uzraudzīšana, kas traucē ikdienas menedžmen­tam. Piemēram, kā stāsta, Korejas valsts elektroenerģi­jas kompānija Korean Electricity Company 1981.gadā tika pakļauta astoņām valdības pārbaudēm, kas aizņēma 108 dienas. Tādos gadījumos varētu būt lietderīgi atbil­dību par uzraudzību sakoncentrēt vienā aģentūrā (kā tas bija Korejā 1984.gadā).

Arī konkurence var būt nozīmīga VPU darbības uzla­bošanā. Lielāka konkurence ne vienmēr nāk par labu, bet konkurence bieži ir labākais veids, kā uzlabot uzņēmuma darbību.25 Valsts uzņēmumiem, kas nav dabiskie mono­poli, var viegli likt konkurēt ar privātā sektora firmām gan iekšzemē, gan eksporta tirgū. Tā ir bijis ar daudziem VPU.

Piemēram, Francijā Renault (pilnīgi valstij piederošs uzņēmums līdz 1996.gadam un 3% valsts kontrolē jo­projām) sastapa tiešu konkurenci no privātas firmas Peugeot-Citroen un arī no ārvalstu ražotājiem. Pat tad, kad firmas EMBRAER un POSCO savos iekšējos tirgos fak­tiski bija monopoli, tika prasīts, lai tie savu produkciju eksportē, un tādējādi tiem bija jākonkurē starptautiski. Pat vairāk – kur iespējams, konkurenci var palielināt, nodibinot vēl vienu VPU.26 Piemēram, 1991.gadā Dien­vidkoreja nodibināja jaunu VPU Dacom, kas specializējās starptautiskos telefona sakaros un kura konkurence ar jau esošo valsts monopolu Korea Telecom deva lielu ieguldī­jumu efektivitātes un pakalpojumu kvalitātes uzlabošanā 90.gados. Protams, VPU bieži ir nozarēs, kur pastāv da­biskais monopols, un nozares robežās konkurences palie­lināšana ir vai nu neiespējama, vai sociāli neproduktīva. Taču pat šajos sektoros var “injicēt” zināmu konkurences pakāpi, veicinot dažas “kaimiņu” nozares (gaisa satiksmi pret vilcienu).27

Nobeidzot jāsaka: nav stingri noteiktu likumu, kā radīt sekmīgu VPU. Tādēļ jautājumā par VPU menedžmentu mums nepieciešama pragmatiska pieeja Ķīnas bijušā līdera Dena Sjaopina slavenās piezīmes garā: “Nav svarīgi, vai kaķis ir balts vai melns, ja vien viņš ķer peles.”

6. nodaļa. Windows 98 1997.gadā. Vai “aizņemties” idejas ir slikti?

1997.gada vasarā es piedalījos kādā konferencē Honkongā. Pilsētas kūsājošā enerģija un komerciālā kņada bija satraucoša pat korejietim, kam tādas lietas nav svešas. Ejot pa cilvēku pilno ielu, es pamanīju dučiem ceļojošu tirgotāju, kas pārdeva pirātisku datoru programmatūru un mūzikas CD. Manu skatienu piesaistīja izstādītā Windows 98 operētājsistēma personālajiem datoriem. Es zināju, ka cilvēki Honkongā, tāpat kā mani līdzpilsoņi Korejā, ir veikli pirātisko kopiju taisītāji. Bet kā tirgū varēja parādīties kopija pirms oriģināla? Vai kāds būtu izgudrojis laika mašīnu? Neticami pat Honkongā. Kāds bija slepus iznesis Windows 98 prototipu, kuram Microsoft pētniecības laboratorijās vēl tika veikta pēdējā “uzpucēšana”, un palaidis pārdošanā kontrabandas versiju.

Datorprogrammas ir bēdīgi slavenas kā viegli kopēja­mas. Jaunu produktu, kura radīšanai bijuši nepieciešami simtiem cilvēkgadu programmētāju pūļu, var nokopēt diskā dažu sekunžu laikā. Tādēļ misters Bils Geitss varbūt ir ārkārtīgi augstsirdīgs labdarības jomā, bet ir bargs vīrs, kad darīšana ar kādu, kas kopē viņa programmas. Izklai­des un farmācijas nozarēs ir līdzīgas problēmas. Tādēļ tās ļoti agresīvi atbalsta stingrākas intelektuālā īpašuma tiesības (IĪT), kā patentus, autortiesības un tirgus zīmes (trademarks).

Par nelaimi, IĪT starptautisko dienaskārtību pēdējos divdesmit gados ir veidojusi saujiņa šo nozaru. Tās Pa­saules tirdzniecības organizācijā vadīja kampaņu par tā sauktās TRIPS (Trade-Related Intellectual Property Rights) vienošanās ieviešanu.

Šī vienošanās ir paplašinājusi IĪT darbības sfēru un ilgumu un paaugstinājusi IĪT aizsardzību bezprecedenta pakāpē, padarot daudz grūtāku jaunu zināšanu iegūšanu attīstības valstīm, kurām tās ir nepieciešamas ekonomis­kai attīstībai.

“Ieinteresētības degviela ģēnija ugunī”

Daudzas Āfrikas valstis cieš no HIV/AIDS epidēmijas.1 Diemžēl HIV/AIDS zāles ir ļoti dārgas, vienam pacien­tam tās izmaksā 10 līdz 12 tūkstošus dolāru gadā. Tas ir trīskārtīgs vai četrkārtīgs personas gada ienākums pat visbagātākajās Āfrikas valstīs Dienvidāfrikā vai Botsvānā, kur ir pasaulē nopietnākās HIV/AIDS epidēmijas. Tas ir 30-40 kārtīgs personas ienākums nabadzīgākajās valstīs, kā Tanzānijā un Ugandā, kur arī šī slimība ir ļoti izpla­tīta.2 Tādos apstākļos ir saprotami, ka dažas Āfrikas valstis no tādām valstīm kā Indija un Taizeme importē zāļu “kopijas”, kas maksā tikai 3-5 simtus dolāru vai 2-5% no “īsto” zāļu cenas.

Āfrikas valstis nedara neko revolucionāru. Visi patentu likumi, ieskaitot patentus visvairāk sargājošo ASV liku­mu, satur noteikumu par IĪT turētāja tiesību ierobežo­šanu, ja tās ir pretrunā ar sabiedrības interesēm. Tādos apstākļos valdība var apturēt patentus, izdarīt piespiedu licencēšanu (piespiežot patenta turētāju izsniegt licenci trešajai pusei par saprātīgu samaksu) vai atļaut paralēlu importu (kopēto produktu imports no valstīm, kur šie produkti nav patentēti). Patiešām, pēc Sibīrijas mēra terora akta pārbīļa 2001.gadā ASV valdība maksimālā apjomā izmantoja sabiedrības interešu noteikumu – pie­draudēja ar piespiedu licencēšanu, lai panāktu kolosālu 80% atlaidi patentētajām vācu farmaceitiskās kompā­nijas Bayer pretmēra zālēm Cipro.3

Par spīti Āfrikas valstu rīcības likumībai sakarā ar HIV/AIDS zālēm, 41 farmaceitiskā kompānija vienojās, izvēlējās Dienvidāfrikas valdību paraugprāvai un 2001.gadā iesūdzēja to tiesā. Tās apgalvoja, ka šīs valsts zāļu likumi, kas atļauj paralēlo importu, esot pretrunā ar TRIPS vienošanos. Tam sekojošā sociālā kampaņa un sabiedrī­bas milzīgais sašutums parādīja farmaceitiskās kompā­nijas sliktā gaismā, un tās beigu beigās sūdzību atsauca.

Dažas no tām pat piedāvāja Āfrikas valstīm būtiskas cenu atlaides savām HIV/AIDS zālēm, lai kompensētu negatīvo publicitāti, ko šī epizode bija radījusi.

Debašu laikā par HIV/AIDS zālēm farmaceitiskās kompānijas apgalvoja, ka bez patentiem nebūtu jaunu zāļu. Ja katrs varētu “zagt” to izgudrojumus, tām nebūtu jēgas ieguldīt jaunu zāļu izgudrošanā. Citējot Ābrahamu Linkolnu, vienīgo ASV prezidentu, kam ticis izsniegts patents[11] un kurš sacījis, ka “patenti pielej ieinteresētī­bas degvielu ģēnija ugunij”, Hārvijs Beils, organizācijas International Federation of Pharmaceutical Manufacturers Associations ģenerāldirektors, paziņoja, ka “bez[intelek­tuālā īpašuma tiesībām] privātais sektors neinvestēs sim­tiem miljonu dolāru, kas nepieciešami, lai attīstītu jaunas AIDS un citu lipīgu un nelipīgu slimību vakcīnas”.4 Tādēļ zāļu kompānijas turpināja apgalvot, ka patentu sistēmas (un citu IĪT) kritizētāji apdraud jaunu ideju (ne tikai zāļu) radīšanu nākotnē, graujot kapitālisma sistēmas pro­duktivitāti.

Apgalvojums izklausās diezgan saprātīgs, bet tā ir tikai puspatiesība. Nav jau tā, ka mums vienmēr būtu “jāpiekukuļo” gudri cilvēki, lai tie izgudrotu jaunas lie­tas. Lai arī svarīga, materiālā ieinteresētība nav vienīgā, kas motivē cilvēkus radīt jaunas idejas. Pašā HIV/AIDS debašu karstumā Karaliskās biedrības, t.i., augstākās zinātniskās biedrības Apvienotajā Karalistē, 13 locekļi to iespaidīgi izteica atklātā vēstulē žurnālam Financial Times: “Patenti ir tikai viens līdzeklis atklājumu un izgud­rojumu veicināšanai. Zinātniskai zinātkārei, saistītai ar vēlēšanos atnest labumu cilvēcei, ir bijusi daudz lielāka nozīme visos vēstures laikos.”5 Neskaitāmi pētnieki visā pasaulē nepārtraukti nāk ar jaunām idejām, pat ja viņi no tām tiešu peļņu negūst. Valdību pētnieciskie insti­tūti vai universitātes bieži atklāti atsakās izņemt patentus saviem izgudrojumiem. Tas viss rāda, ka daudzus pētī­jumus nemotivē peļņa, ko gūst ar patenta monopolu.

Tas nav nekāds blakus fenomens. Daudz pētījumu tiek veikts bezpeļņas organizācijās pat ASV. Piemēram, 2000.gadā tikai 43% no zāļu pētniecības finansējuma ASV nāca no farmaceitiskās industrijas pašas, 29% bija ASV valdības un pārējie 28% – privātas labdarības un universitāšu finansējums.6 Tādējādi, pat ja ASV no rīt­dienas atceltu farmaceitiskos patentus un, uz to reaģējot, visas farmaceitiskās kompānijas slēgtu savas pētniecības laboratorijas (tas gan nevarētu notikt), joprojām paliktu vairāk par pusi no tās zāļu pētniecības, kāda ASV ir šodien. Par spīti patentu lobēšanas mantrai, vēl mazāk ticams, ka neliela patentu tiesību pavājināšana, piemē­ram, piespiedu zemākas cenas nabadzīgajiem cilvēkiem/valstīm vai piespiedu patentu darbības laika saīsināšana attīstības valstīs, novestu pie jaunu ideju izzušanas.

Mums arī nevajadzētu aizmirst, ka patentiem kritiska nozīme ir tikai dažās, tādās kā farmaceitisko un citu ķimi­kāliju nozarēs, programmatūras un izklaides industrijā, kur kopēšana ir viegli izdarāma. Citās nozarēs jaunas teh­noloģijas kopēt nav viegli, un jauninājums izgudrotājam automātiski uz kādu laiku rada tehnoloģisku monopolu, pat ja nav patentu likuma. Monopols izveidojas sakarā ar dabiskām priekšrocībām, kas rodas izgudrotājam, tādām kā imitēšanas aizkave (laiks, kas citiem nepieciešams jauno zināšanu absorbēšanai); reputācijas priekšrocība (būt pirmajam un vislabāk pazīstamajam ražotājam); izrāviens startā sacensībās “skriešanā pa mācīšanās līkni” (t.i., dabiskais ražības pieaugums iegūtās pieredzes dēļ).8

Monopola pastāvēšanas laikā gūtā peļņa vairumā nozaru ir pietiekama balva par inovatīvo darbību. Tas patiešām bija populārs arguments pret patentiem 19.gadsimtā.9 Tādēļ arī patenti vispār nefigurē Austrijā dzimušā ame­rikāņu ekonomista Jozefa Sumpētera slavenajā inovāciju teorijā. Šumpēters ticēja, ka monopola rente (vai tas, ko viņš sauc par uzņēmēja peļņu), ko tehnoloģijas inovators bauda minēto mehānismu dēļ, ir pietiekami liels stimuls investēšanai jaunu zināšanu radīšanā.10 Patiesībā vairumā nozaru, lai radītu jaunas zināšanas, patenti un citas IĪT nav nepieciešamas, kaut gan ar lielāko prieku tās tiek izmantotas, ja tāda izdevība ir. Patentu lobētāji runā muļķības, apgalvodami, ka bez patentiem nebūšot tehnoloģiskā progresa.

Pat tajās nozarēs, kur kopēšana ir viegla un tādējādi patenti (un citas IĪT) ir nepieciešamas, mums ir jāpanāk pareizs līdzsvars starp patentu īpašnieku (arī autortiesību un tirgus zīmju turētāju) un pārējās sabiedrības intere­sēm. Viena acīmredzama problēma ir tā, ka patenti pēc definīcijas veido monopolus, kas pārējai sabiedrībai rada izmaksas. Piemēram, patenta īpašnieks varētu izmantot tehnoloģisko monopolu, lai ekspluatētu patērētājus. Daži cilvēki domā, ka Microsoft kompānija tieši tā dara. Taču tā nav tikai ienākuma sadales problēma starp patenta turētāju un patērētājiem. Monopols rada arī neto sociālos zaudējumus, jo ļauj ražotājam maksimizēt peļņu, ražojot mazāk par sociāli vēlamo daudzumu (tas ir izskaidrots 5.nodaļā). Kritiķi norāda, ka patentu sistēma tādēļ, ka tā ir sistēma “uzvarētājs paņem visu”, bieži noved pie pētī­jumu dublēšanas konkurentu vidū, kas var būt izšķērdība no sociālā viedokļa.

Noklusētais pieņēmums patentu aizstāvju argumentā­cijā ir tas, ka tādas izmaksas tiek vairāk nekā kompensē­tas ar guvumiem, kādi plūst no pieaugošajām inovācijām (t.i., no augstākas produktivitātes), taču tas nav garantēts. Patiešām, 19.gadsimta vidū Eiropas iespaidīgā pretpatentu kustība, ko lieliski aizstāvēja britu brīvā tirgus žurnāls The Economist, iebilda pret patentu sistēmu uz tā pamata, ka sistēmas izmaksas būs lielākas nekā guvumi.”

Protams, 19.gadsimta pretpatentu liberālie ekono­misti kļūdījās. Viņi nesaskatīja to, ka dažu veidu mono­poli, ieskaitot patentu monopolus, var radīt vairāk labumu nekā izmaksu. Piemēram, topošo industriju aizsardzība rada neefektivitāti, mākslīgi izveidojot monopola varu iekšzemes firmām, kā to brīvā tirgus ekonomisti ar prieku norādīs. Taču tāda aizsardzība var būt attaisnojama, ja tā palielina produktivitāti ilgākā laikā un vairāk nekā tikai kompensē monopola radītos zudumus. To es vai­rākkārt esmu skaidrojis iepriekšējās nodaļās. Tieši tādā pašā veidā mēs atbalstām patentu aizsardzību un citas intelektuālā īpašuma tiesības, neskatoties uz to spēju radīt neefektivitāti un zudumus, jo ticam, ka ilgākā laikā tās šīs izmaksas kompensē, radot jaunas idejas, kas palielina produktivitāti.

Taču akceptēt potenciālos guvumus no patentu sis­tēmas nav tas pats, kas sacīt, ka šī sistēma nav saistīta ar izmaksām. Ja to izveidojam nepareizu un patenta turētājam piešķiram par daudz aizsardzības, sistēma var radīt vairāk izmaksu nekā labumu, tāpat kā tas ir ar topošo industriju pārliecīgu aizsardzību.

Monopolu radītā neefektivitāte un zaudējumi no “uz­varētājs paņem visu” tipa konkurences nav nedz vienīgās, nedz arī svarīgākās problēmas sakarā ar patentu un citu intelektuālā īpašuma tiesību aizsardzību. Visgraujošākā ir šīs aizsardzības spēja bloķēt zināšanu ieplūdi tehnoloģiski atpalikušajās valstīs, kurām labākas tehnoloģijas ir vaja­dzīgas ekonomiskajai attīstībai. Ekonomiskā attīstība ir cieši saistīta ar ārvalstu attīstīto tehnoloģiju uzsūkšanu. Viss, kas to apgrūtina – vai nu patentu sistēma, vai jau­nāko tehnoloģiju eksporta aizliegumi – nenāk par labu ekonomiskajai attīstībai. Tas ir tik vienkārši. Senāk slikto samariešu bagātās valstis pašas to skaidri saprata un darīja visu iespējamo, lai to nepieļautu.

Džons Lovs un pirmā tehnoloģiskā “bruņošanās sacensība”

Tāpat kā ūdens līst no kalna lejā, zināšanas vienmēr plūst no vietas, kur to ir vairāk, uz vietu, kur to ir mazāk. Valstis, kas labāk prot absorbēt ieplūstošās zināšanas, ir sekmīgākas ekonomiski attīstīto valstu panākšanā. “Sētas otrā pusē” attīstītās valstis, kas labāk prot kontrolēt gal­veno tehnoloģiju aizplūdi, ir ilgāk paturējušas savas teh­noloģiskās līderpozīcijas. Tehnoloģiskā “bruņošanās sa­censība” starp atpalikušajām valstīm, kas cenšas iegūt jaunākās ārzemju zināšanas, un attīstītajām valstīm, kas cenšas novērst to noplūdi, ir vienmēr bijusi ekonomiskās attīstības spēles kvintesence.

Tehnoloģiskā “bruņošanās sacensība” 18.gadsimtā sāka iegūt jaunu dimensiju, parādoties modernās rūp­niecības tehnoloģijām ar daudz lielāku produktivitātes palielināšanas potenciālu, nekā bija tradicionālajām teh­noloģijām.

Līdere jaunajā tehnoloģiju sacensībā bija Lielbritānija. Lielā mērā pateicoties Tjūdoru un karaļu Džordžu eko­nomiskajai politikai, kuru aplūkojām 2.nodaļā, tā ātri kļuva par Eiropas un pasaules vadošo industriālo liel­varu. Protams, tā nevēlējās šķirties no savām avangarda tehnoloģijām. Tā pat uzcēla likumu barjeras tehnoloģiju aizplūšanai. Citām Eiropas valstīm, kas modernizējās, un ASV nācās šos likumus pārkāpt, lai iegūtu britu pārākās tehnoloģijas.

Tehnoloģisko “bruņošanās sacensību” ar pilnu sparu sāka Džons Lovs (1671-1729), leģendārais skotu finan­sists un ekonomists, kas gandrīz veselu gadu bija pat Fran­cijas finanšu ministrs. Viņa populārās biogrāfijas autore Žanete Glīsone Lovu nosauca par “naudas taisītāju”.12 Naudas taisītājs viņš bija vairākās nozīmēs. Viņš bija ļoti veiksmīgs finansists, kas guva ārkārtīgi lielu peļņu ar valū­tas spekulācijām, dibinot un apvienojot lielas bankas un tirdzniecības kompānijas, iegūstot tām karaliskās mono­poltiesības un pārdodot to akcijas ar milzīgu peļņu. Viņa finanšu shēmas bija pārāk veiksmīgas viņa paša labumam. Tās noveda pie Misisipi burbuļa – finanšu burbuļa, kas bija trīs reizes lielāks par 2.nodaļā aplūkoto tā paša laika Dienvidu jūru burbuli un kas sagrāva Francijas finanšu sistēmu.

Lovs bija dzimis baņķieru ģimenē Skotijā. 1694.gadā viņam nācās bēgt uz kontinentu pēc tam, kad viņš duelī nonāvēja cilvēku. 1716.gadā pēc gadiem ilgas lobēšanas viņš no Francijas valdības saņēma licenci banknošu izlaišanas bankai Banque Generale. Viņa galvenais atbalstītājs bija Orleānas hercogs, Luija XIV brāļadēls un reģents nepilngadīgajam karalim Luijam XV, Luija XIV mazmazdēlam. 1718.gadā Banque Generale kļuva par Banque Royale, kuras banknotēm bija karaļa garantija. Pa to laiku 1717.gadā Lovs nopirka Compagnie du Mississippi (Misisipi kompāniju) un izlaida tās kā akciju sabiedrības akcijas. Šī kompānija pārņēma citas kon­kurējošās tirdzniecības kompānijas un 1719.gadā kļuva par Com­pagnie Perpetuelle des Indes, lai gan to parasti joprojām sauca par Compagnie du Mississippi. Kompānijai bija karaliskais monopols uz visu aizjūras tirdzniecību. Lovam sākot plaši izreklamētus apmetņu plānus Luiziānā (Franču Ziemeļamerikā) un izplatot baumas, kurās ļoti pārspīlēja plānu izredzes, 1719.gada vasarā ap šīs kompāni­jas akcijām sākās spekulāciju drudzis. Akciju cenas 1719.gadā un 20.gadu sākumā pieauga vairāk nekā 30 reizes. Tādējādi daudzas lielas bagātības tapa tik ātri (un pēc tam daudzos gadījumos tika zaudētas), ka tika izgudrots vārds “miljonārs”, lai apzīmētu jauno megabagātnieku. 1720.gada janvārī Lovu pat iecēla par finanšu ministru (the Controller General of Finances). Taču burbulis drīz pārplīsa, atstājot Francijas finanšu sistēmu drupās. Orleānas hercogs Lovu atlaida 1720.gada decembrī. Lovs atstāja Franciju un, palicis bez penija kabatā, mira Venēcijā 1729.gadā.

Lovs bija pazīstams arī kā liels spēlmanis ar neticamu spēju aprēķināt izredzes vinnēt.

Kā ekonomists viņš propagandēja centrālās bankas at­balstītu papīra naudu.13 Tas, ka ar valdības dekrētu nevēr­tīgu papīra gabalu var padarīt par naudu, toreiz bija radi­kāla ideja. Tajos laikos vairums cilvēku domāja, ka par naudu var kalpot tikai lietas, kurām pašām ir vērtība, kā zelts un sudrabs.

Džonu Lovu mūsdienās atceras galvenokārt kā finanšu mahinatoru, kurš radīja Misisipi burbuli, taču viņa eko­nomikas izpratne sniedzās daudz tālāk par finanšu lietām. Viņš saprata tehnoloģiju nozīmi spēcīgas ekonomikas vei­došanā. Kamēr Lovs paplašināja savas banku operācijas un veidoja Misisipi kompāniju, lai modernizētu Francijas tehnoloģijas, viņš no Lielbritānijas rekrūtēja arī simtiem kvalificētu strādnieku.14

Tajos laikos kvalificēti strādnieki bija kā atslēga avan­garda tehnoloģijām. Arī mūsdienās nevar teikt, ka strād­nieki ir nedomājoši automāti, kas atkārtoti veic vienu un to pašu uzdevumu tā, kā tik uzjautrinoši un tomēr asi satīriski to parādījis Čārlijs Čaplins savā filmā “Modernie laiki”. Tam, ko strādnieki zina un prot, ir liela nozīme, no tā atkarīga firmas produktivitāte. Agrākos laikos viņu nozīme bija pat vēl izteiktāka, jo viņi paši bija daudzu tehnoloģu iemiesojumi. Mašīnas vēl bija diezgan primitī­vas, tādēļ produktivitāte lielā mērā bija atkarīga no tā, cik prasmīgi bija strādnieki, kas ar tām rīkojās. Rūpniecisko operāciju zinātniskos principus izprata slikti, tādēļ tehnis­kās instrukcijas nebija viegli uzrakstīt visiem saprotamos vārdos. Un vēlreiz – lai operācijas noritētu gludi, bija nepieciešami prasmīgi strādnieki.

Satraukta par Lova centieniem pievākt kvalificētus strādniekus un par līdzīgiem krievu centieniem, Lielbri­tānija nolēma aizliegt kvalificētu strādnieku migrāciju. 1719.gada likums kvalificētu strādnieku rekrutēšanu (sauktu par uzpirkšanu) darbam ārzemēs padarīja neli­kumīgu. Emigranti strādnieki, kas neatgriezās mājās sešu mēnešu laikā pēc brīdinājuma saņemšanas, zaudēja tie­sības uz zemi un mantu Lielbritānijā, un tiem atņēma pilsonību. Šajā likumā īpaši minētas bija vilnas, tērauda, dzelzs, misiņa, citu metālu un pulksteņu ražošanas noza­res, bet praktiski likums attiecās uz visām nozarēm.15

Laikam ejot, mašīnas kļuva sarežģītākas un sāka iemie­sot vairāk tehnoloģiju. Tas nozīmēja, ka dabūt rokās gal­venās mašīnas kļuva tikpat nozīmīgi kā rekrūtēt kvalifi­cētos strādniekus un ar laiku vēl nozīmīgāk. Lielbritānija 1750.gadā izdeva jaunu likumu, kas aizliedza eksportēt vilnas un zīda rūpniecības “rīkus un iekārtas”. Aizliegumu pēc tam paplašināja un pastiprināja, lai iekļautu arī kok­vilnas un linu industriju. 1785.gadā izdeva Rīku likumu, kas aizliedza eksportēt daudzas dažādu veidu mašīnas.16 Citas valstis, kas centās panākt Lielbritāniju, zināja, ka tām ir jādabū avangarda tehnoloģijas, vienalga, vai metodes, kā to izdarīt, bija likumīgas vai nelikumīgas no Lielbritānijas viedokļa.

“Likumīgajos” paņēmienos ietilpa apmācības un fabriku apmeklējumi.17 “Nelikumīgajos” paņēmienos iesaistījās kontinentālās Eiropas un ASV valdības, pievilinot kvalificētos strādniekus un pārkāp­jot britu likumus. Šīs valdības regulāri izmantoja arī rūpnieciskos spiegus. 18.gadsimta 50.gados Francijas valdība nozīmēja Džonu Holkeru, kādreizējo Mančes­tras tekstilpreču apstrādātāju un jakobītu virsnieku, par ārvalstu ražošanas ģenerālinspektoru. Lai gan viņš arī deva padomus franču tekstilpreču tehnoloģiju ražotājiem, Holkera galvenais darbs bija rūpniecisko spiegu vadīšana un kvalificētu strādnieku “kontrabanda” no Lielbritānijas.18 Notika arī daudzu mašīnu kontrabanda. To atklāt bija grūti. Tā kā mašīnas joprojām bija visai vienkāršas un sastāvēja no relatīvi maz sastāvdaļām, tās varēja izjaukt un pa daļām diezgan ātri nelegāli izvest.

Visu 18.gadsimtu tehnoloģiskā bruņošanās sacensība tika izcīnīta ar noziedzīgiem paņēmieniem, rekrutēšanas shēmām, mašīnu kontrabandu un rūpniecisko spiego­šanu. Taču gadsimta beigās ar “nemateriālo” zināšanu (t.i., zināšanu, ko var nošķirt no strādniekiem un mašīnām, kurās tās izmantoja) nozīmes pieaugšanu spēles raksturs fundamentāli izmainījās. Zinātnes attīstība nozīmēja, ka daudzas, kaut arī ne visas, zināšanas varēja uzrakstīt (zināt­niskā) valodā, kuru var saprast katrs ar attiecīgu izglītību. Inženieris, kas saprata fizikas un mehānikas principus, varēja reproducēt mašīnu, vienkārši aplūkojot tehniskos zīmējumus. Līdzīgi, ja varēja iegūt ķīmisko formulu, izglītoti ķīmiķi zāles varēja viegli reproducēt. Daudz grū­tāk ir aizsargāt nemateriālas zināšanas nekā kvalificētos strādniekos un mašīnās iemiesotas zināšanas.

Ja ideja ir aprakstīta vispārējā zinātniskā un tehniskā valodā, tā kļūst daudz vieglāk kopējama. Ja jums ir jārekrūtē kvalificēts ārzemju strādnieks, jums jāsastopas ar daudzām personālām un kultūras problēmām. Ja impor­tējat mašīnu, varat arī nedabūt maksimāli daudz no tās, jo var būt, ka slikti saprotat tās darbības principus. Nema­teriālo zināšanu nozīmei pieaugot, kļuva svarīgāk aizsar­gāt idejas pašas, nevis strādniekus vai mašīnas, kurās tās iemiesotas. Tādēļ britu aizliegums emigrēt kvalificētiem strādniekiem 1825.gadā tika atcelts un mašīnu eksporta aizliegumu atcēla 1842.gadā. To vietā patentu likumi kļuva par galveno instrumentu ideju plūsmu pārvaldī­šanai.

Tiek pieņemts, ka pirmā patentu sistēma tika izman­tota Venēcijā 1474.gadā, kad tā piešķīra desmit gadu privilēģijas “jaunu mākslu un mašīnu” izgudrotājiem. To šur un tur izmantoja arī ģermāņu valstis 16.gadsimtā un no 17.gadsimta Lielbritānijā.19 Pēc tam, atspoguļojot nemateriālo zināšanu augošo nozīmi, tā no 18.gadsimta beigu daļas ātri izplatījās, sākot ar Franciju no 1791., ASV – no 1793. un Austriju – no 1794.gada. Vairums bagāto valstu savus patentu likumus izdeva pusgadsimta laikā pēc Francijas patentu likuma.20

Citi intelektuālā īpa­šuma likumi, tādi kā autortiesību likums (vispirms pie­ņemts Lielbritānijā 1709.gadā) un tirgus zīmju likums (vispirms pieņemts Lielbritānijā 1862.gadā) vairumā bagāto valstu tika pieņemti 19.gadsimta otrajā pusē. Laika gaitā parādījās starptautiskas vienošanās par IĪT, tādas kā Parīzes patentu un tirgus zīmju konvencija (1883)21 un Bernes autortiesību konvencija (1886), taču arī šīs starptautiskās vienošanās neizbeidza “nelegālu” līdzekļu lietošanu tehnoloģiskajā bruņošanās sacensībā.

Tiek iesaistīti juristi

1905.gads ir zināms kā modernās fizikas brīnumu gads (annus mira­bilis). Šajā gadā Alberts Einšteins publicēja trīs rakstus, kas izmainīja fizikas kursu uz visiem laikiem.22 Interesanti, ka tolaik Einšteins nebija fizikas profesors, bet vienkāršs Šveices Patentu iestādes klerks (tehniskā eksperta palīgs) un tā bija viņa pirmā darbavieta.23

Ja Einšteins būtu bijis ķīmiķis, nevis fiziķis, tad Šveices patentu iestāde nevarētu būt bijusi viņa pirmā darbavieta tādēļ, ka līdz 1907.gadam Šveice neizsniedza patentus ķīmiskiem izgudrojumiem.24 Šveicei līdz 1888.gadam faktiski nebija nekāda patentu likuma. Tās 1888.gada patentu likums sniedza aizsardzību tikai “izgudrojumiem, kurus var reprezentēt ar mehāniskiem modeļiem”. Šis likuma pants automātiski (un ar nolūku) izslēdza ķīmis­kos izgudrojumus – tajos laikos Šveice “aizņēmās” daudz ķīmisko un farmaceitisko tehnoloģiju no Vācijas, kas toreiz bija pasaules līdere šajās jomās. Tādējādi izsniegt ķīmiskos patentus nebija Šveices interesēs.

Tikai 1907.gadā, Vācijai piedraudot ar tirdzniecības sankcijām, Šveice nolēma sniegt patentu aizsardzību ķī­miskiem izgudrojumiem. Taču arī jaunais patentu likums neaizsargāja ķīmiskās tehnoloģijas tādā pakāpē, kādā tas tiek sagaidīts TRIPS sistēmā. Līdzīgi daudzām citām val­stīm Šveice atteicās izsniegt patentus ķīmiskām vielām (pretstatā ķīmiskiem procesiem). Pamatojums tam bija tāds, ka vielas atšķirībā no mehāniskiem izgudrojumiem dabā jau pastāv un tādēļ “izgudrotājs” ir tikai atradis veidu, kā tās izolēt, nevis izgudrojis pašu vielu. Ķīmiskās vielas Šveicē palika nepatentējamas līdz 1978.gadam.

Šveice tajā laikā nebija vienīgā valsts bez patentu li­kuma. Nīderlande 1869.gadā faktiski atcēla savu 1817.ga­da patentu likumu un nepieņēma to līdz 1912.gadam.

Kad holandieši šo likumu atcēla, viņus ne mazākā mērā nebija iespaidojusi agrāk pieminētā pretpatentu kustība – viņi bija pārliecināti, ka patents kā mākslīgi radīts mono­pols ir pretrunā ar viņu brīvā tirgus principu.25 Izman­tojot patenta likuma neesamību, holandiešu elektronikas kompānija Philips, tagad ieguvusi slavenību, balstoties uz patentiem, kurus “aizņēmās” no amerikāņu izgudrotāja Tomasa Edisona, 1891.gadā sāka darbību kā kvēlspul­džu ražotāja.26 Šveice un Nīderlande varētu būt bijuši ekstremāli gadījumi. Taču 19.gadsimta lielākajā daļā režīmi visās mūsdienu bagātajās valstīs ļoti slikti aiz­stāvēja ārzemnieku intelektuālā īpašuma tiesības.

Tās daļēji bija patentu likumu vispārējās vājās izgud­rojumu oriģinalitātes pārbaudes sekas. Piemēram, pirms ASV 1836.gadā pārskatīja savu patentu likumu, paten­tus izsniedza bez jebkāda oriģinalitātes pierādījuma. Tas iedrošināja reketierus patentēt ierīces, kas jau bija lieto­šanā (viltus patenti), un tad pieprasīt naudu no to lietotā­jiem, piedraudot iesūdzēt tiesā par patenta pārkāpumu.27

Taču ārzemnieku intelektuālā īpašuma tiesību aizsardzības neesamība bieži bija tīša. Vairumā valstu, ieskaitot Liel­britāniju, Nīderlandi, Austriju, Franciju un ASV, impor­tēta izgudrojuma patentēšana bija atklāti atļauta. Kad Pīters Durands 1810.gadā Lielbritānijā izņēma konser­vēšanas tehnoloģijas patentu, izmantojot francūža Nikolā Apēra izgudrojumu, pieteikumā skaidri bija teikts, ka tas ir “izgudrojums, par kuru pastāstījis noteikts ārzemnieks”. Toreiz tā bija parasta piebilde, kādu izmantoja, izņemot patentu, kam pamatā ārzemnieka izgudrojums.28

Ideju “aizņemšanās” nenotika tikai sakarā ar izgudroju­miem, kurus varētu patentēt. 19.gadsimtā plaši notika arī tirgus zīmju viltošana. To darīja līdzīgā manierē, kā vēlāk darīja Japāna, Koreja, Taivāna un mūsdienās dara Ķīna. 1862.gadā briti pārskatīja savu tirgus zīmju likumu – Preču marķēšanas likumu – ar nolūku neļaut ārzemniekiem, īpaši vāciešiem, ražot viltotus angļu produk­tus. Uzlabotais likums pieprasīja ražotājam savā “tirgus aprakstā” norādīt rūpnīcas atrašanās vietu vai valsti.29

Tomēr likums par zemu novērtēja vāciešu attapību. Vācu firmās sāka piekopt brīnišķīgi viltīgu taktiku.30 Pie­mēram, lika valsti identificējošo zīmogu uz iepakojuma, nevis uz paša izstrādājuma. Ja reiz iepakojums bija no­ņemts, klients produkta izcelsmes valsti nevarēja noteikt. Tāda metode esot bijusi īpaši parasta attiecībā uz pulk­steņiem un tērauda vīlēm. Citos gadījumos vācu ražo­tāji dažas lietas, kā klavieres vai velosipēdus, nosūtīja pa daļām un pēc tam tās samontēja Anglijā. Viņi arī mēdza valsti norādošo zīmogu uz izstrādājuma likt vietā, kur tas bija praktiski nepamanāms. 19.gadsimta britu žur­nālists Ernests Viljamss, kas uzrakstīja grāmatu par vācu viltojumiem “Ražots Vācijā”, ir aprakstījis, kā “kāda vācu firma, kas uz Angliju lielā skaitā eksportēja šujmašīnas ar uzkrītoši lieliem uzrakstiem Singer un North-British Sewing Machines, maziem burtiņiem rakstīto zīmogu “Made in Germany” lika zem kājminamā pedāļa. Pusdu­cim šuvēju vajadzētu kopīgiem spēkiem apgriezt mašīnu ar kājām uz augšu, lai uzrakstu izlasītu, citādi tas paliktu neizlasīts”.31

Parasta lieta bija arī autortiesību pārkāpšana. Par spīti pašreizējam entuziasmam autortiesību jomā, pagātnē 1790.gada autortiesību likumā ASV atteicās aizsargāt ārzemnieku autortiesības. Starptautisko autortiesību vienošanos (1886.gada Bernes konvenciju) tās parakstīja tikai 1891.gadā. Tajā pašā laikā ASV bija simtprocentīgas autortiesību aizsargātu darbu importētājas un saskatīja izdevīgumu tikai savu autoru aizsargāšanā. Vēl vienu gadsimtu (līdz 1988.gadam) tās neatzina autortiesības darbiem, kas iespiesti ārpus ASV.

Vēsturiskā aina ir skaidra. Viltošana netika izgudrota modernajā Āzijā. Kad tagadējās bagātās valstis pašas bija atpalikušas zināšanu jomā, tās visas bezrūpīgi pārkāpa citu tautu patentu, tirgus zīmju un autoru tiesības. Šveicieši “aizņēmās” vācu ķīmiskos izgudrojumus, bet vācieši “aiz­ņēmās” angļu tirgus zīmes un amerikāņi “aizņēmās” britu autortiesību aizsargātos darbus, nemaksājot kompensā­ciju, kura mūsdienās būtu uzskatīta par “taisnīgu”.

Neskatoties uz šo vēsturi, bagāto valstu sliktie sama­rieši tagad liek attīstības valstīm pastiprināt intelektuālā īpašuma aizsardzību līdz vēsturē nepieredzētai pakāpei ar TRIPS vienošanās un vesela žūkšņa divpusējo brīvās tirdzniecības līgumu palīdzību. Viņi apgalvo, ka stiprāka intelektuālā īpašuma aizsardzība veicinās jaunu zināšanu radīšanu un no tā būs labums visiem, ieskaitot attīstības valstis. Bet vai tā ir taisnība?

Liekot Mikipelei dzīvot ilgāk

1998.gadā ASV autortiesību termiņu pagarināšanas likums (US Copyright Term Extension Act) pagarināja autortiesību aizsardzības laiku no “autora dzīve plus 50 gadi vai 75 gadi korporatīvo autoru autortiesībām” (kā noteikts 1976.gadā) uz “autora dzīve plus 70 gadi vai 95 gadi korporatīvo autoru autortiesībām”.

Vēsturiski tas bija neticams autortiesību aizsardzības termiņa pagarinājums no sākotnējiem 14 gadiem (atjau­nojamiem uz vēl 14 gadiem), kā noteica 1790.gada Autortiesību likums.

1998.gada likumu nosodoši sauc par “Mikipeles aiz­sardzības likumu”, dodot mājienu uz faktu, ka Disnejs vadīja lobēšanu par šo likumu, gaidot Mikipeles 75.dzim­šanas dienu (šis personāžs tika radīts 1928.gadā animā­cijas filmā Steamboat Willie). Sakarā ar šo likumu īpaši zīmīgi ir tas, ka to piemēroja retrospektīvi. Ikvienam vajadzētu uzreiz būt skaidram, ka eksistējoša darba aiz­sardzības laika pagarināšana nekādi nevar radīt jaunas zināšanas.32

Stāsts nebeidzas ar autortiesībām. ASV farmācijas in­dustrija ir sekmīgi lobējusi de facto patentu pagarināšanu par laiku līdz 8 gadiem, aizbildinoties vai nu ar nepiecie­šamību kompensēt FDA (Foodand Drugs Administration) radītās aizkaves zāļu apstiprināšanas procesā, vai ar nepie­ciešamību aizsargāt datus. Tā kā ASV patenti, tāpat kā autortiesības, bija spēkā tikai uz 14 gadiem, tas nozīmē, ka farmācijas industrija saviem izgudrojumiem patentu dzīves laiku būtībā ir dubultojusi.

Intelektuālā īpašuma aizsardzības laiks ir ticis paga­rināts ne tikai ASV. 19.gadsimta trešajā ceturtdaļā (1850-1875) vidējais patentu darbības laiks 60 valstīs bija apmēram 13 gadi. Starp 1900. un 1975.gadu tas tika pagarināts līdz 16-17 gadiem. Pēdējā laikā šīs augšanas tendences konsolidēšanā ASV ir spēlējusi vadošo lomu. Tā tagad savu patentu aizsardzības 20 gadu termiņu ir padarījusi par “globālu tendenci”, iemūžinot to Pasaules tirdzniecības organizācijas TRJPS vienošanās aktā – no 2004.gada 60 valstīs vidējais termiņš ir 19 gadi.33 Visu, kas neietilpst TRJPS vienošanās aktā, kā de facto zāļu patentu darbības pagarināšana, ASV valdība izplata ar divpusīgo brīvās tirdzniecības līgumu palīdzību. Man nav zināma neviena ekonomiskā teorija, kas teiktu, ka no sociālā viedokļa 20 gadi patentu aizsardzībai būtu labāki par 13 vai 16 gadiem, bet ir skaidrs: jo garāks šis laiks ir, jo labāk tas ir patentu turētājiem.

Tā kā intelektuālā īpašuma tiesību aizsardzība ir saistīta ar monopolu un tā sociālajām izmaksām, tad aizsardzības laika pagarināšana, protams, šis izmaksas palielina. Šī termiņa pagarināšana, tāpat kā jebkura cita IĪT pastiprināšana, nozīmē, ka sabiedrība par jaunām zināšanām maksā vairāk.

Protams, šīs izmaksas varētu būt attaisnojamas, ja termiņu pagarināšana radītu vairāk zināšanu (palielinot inovāciju stimulu), bet nav nekādu liecību, ka tā notiek – vismaz to nav pietiekami, lai kompensētu aizsardzības radītās izmaksas. Ņemot to vērā, mums ir rūpīgi jāpār­bauda, vai pašreizējie IĪT aizsardzības termiņi ir piedie­nīgi un, ja nepieciešams, tie ir jāsamazina.

Noslēgtās bezgarozas sviestmaizes un kurkuma

Viens no IĪT likumu pamatpieņēmumiem ir tas, ka jaunā ideja, kurai piešķir aizsardzību, ir aizsardzības vērta. Tādēļ visi tādi likumi pieprasa, lai ideja būtu oriģināla (tai jābūt jaunai un tā nedrīkst būt acīmredzama). Abstraktā līmenī tāda prasība varētu izklausīties neapstrīdama, bet praksē to realizēt nav viegli lielā mērā tādēļ, ka izgudrotāji ir ieinteresēti lobēt oriģinalitātes latiņas pazemināšanu.

Piemēram, kā jau minēju, aplūkojot Šveices patentu likuma vēsturi, daudz cilvēku domāja, ka ķīmiskās vie­las (pretstatā procesiem) nav cienīgas būt aizsargātas ar patentiem, jo tie, kas tās ieguva, nav veikuši neko patiesi oriģinālu. Tādēļ ķīmiskās un/vai farmaceitiskās vielas līdz 20.gadsimta 60. vai 70.gadiem nevarēja tikt patentētas vairumā bagāto valstu – Vācijā, Francijā, Šveicē, Japānā un Ziemeļvalstīs. Līdz 90.gadu sākumam farmaceitiskās vielas nebija patentējamas Spānijā un Kanādā.34 Pirms TRIPS vienošanās vairums attīstības valstu patentus far­maceitiskiem produktiem neizsniedza.35 Vairums valstu tos nebija devušas nekad, citas, kā Indija un Brazīlija, atcēla farmaceitisko produktu paten­tus (Brazīlija – arī patentus uz procesiem), kuri tām reiz bija.36

Pat sakarā ar lietām, kuru patentēšana netiek disku­tēta, nav skaidrs, kā noteikt, kas ir vērtīgs izgudrojums. Piemēram, kad Tomass Džefersons bija ASV patentu komisionārs – ironija ir tā, ka viņš iestājās pret patentiem (vairāk par to vēlāk), bet tas bija viņa kā valsts sekretāra pienākums – viņš veica svētīgu darbu, noraidot patentu pieteikumus pie vismazākā iemesla. Stāsta, ka pēc Dže­fersona atkāpšanās no valsts sekretāra amata (kad viņš vairs nebija patentu komisionārs) gadā izsniegto patentu skaits trīskāršojās. Tas, protams, nebija tādēļ, ka ameri­kāņi pēkšņi būtu kļuvuši trīsreiz labāki izgudrotāji.

Kopš 1980.gada sākotnējie šķēršļi patentēšanai ASV tika būtiski samazināti. Savā nozīmīgajā grāmatā par paš­reizējo ASV patentu sistēmas stāvokli profesori Ādams Džafe un Džošs Lērners norāda, ka ir tikuši izsniegti pa­tenti dažām pavisam acīmredzamām lietām, piemēram, “one click” iepirkšanās Amazon.com interneta veikalā, kompā­nijas Smuckersfood”noslēgtās bezgarozas sviestmaizes” un pat tādas lietas kā “maizes atsvaidzināšanas metode” (fak­tiski apkaltušas maizes uzcepšana) vai “šūpolēs šūpošanās metode” (acīmredzot piecgadīga bērna “izgudrojums”).37 Pirmajos divos gadījumos patentu turētāji pat izmantoja savas jaunās tiesības ierosināt tiesvedību pret saviem kon­kurentiem: pirmajā gadījumā barnesandnoble.com, otrajā – Mičiganas mazo pārtikas kompāniju Albie’s Foods, Inc.38

Lai gan šie gadījumi ir no spektra trakākā gala, tie atspo­guļo vispārējo tendenci, ka “jaunuma un netrivialitātes pārbaude, kurai vajadzētu nodrošināt patenta monopol­tiesību piešķiršanu tikai patiesi oriģinālām idejām, lielā mērā vairs nedarbojas”.39 Tā rezultātā, Džafes un Lērnera vārdiem runājot, ir noticis “patentu sprādziens”. Viņi apraksta, kā ASV gadā izdoto patentu skaits pieauga par 1% no 1930.gada līdz 1982.gadam, kurā amerikāņu patentu sistēma tika padarīta vaļīgāka, bet auga par 5,7% gadā no 1983.gada līdz 2002.gadam, kad patentus piešķīra daudz brīvāk.40 Tāds pieaugums pilnīgi noteikti nav amerikāņu izgudrot spēju eksplozijas rezultāts!41

Kāpēc pārējai pasaulei vajadzētu uztraukties, ka ame­rikāņi izsniedz muļķīgus patentus? Tai ir pamats uztrauk­ties, jo jaunā amerikāņu sistēma ir veicinājusi ideju “zag­šanu”, kuras ir labi zināmas citās valstīs, īpaši attīstības valstīs, bet nav tiesiski aizsargātas tieši tādēļ, ka tās ir zinā­mas tik ļoti ilgu laiku. Tā ir pazīstama kā “tradicionālo zināšanu” zagšana. Labākais piemērs šajā jomā ir Misi­sipi Universitātes diviem indiešu pētniekiem 1995.ga­dā izsniegtais patents uz kurkumas izmantošanu medi­cīnā, kuras brūču dziedinošās īpašības Indijā ir pazīsta­mas kopš tūkstošiem gadu. Patentu atcēla vienīgi sakarā ar Nūdeli bāzētās Lauksaimniecisko pētījumu padomes ierosināto lietu Amerikas tiesā.

Šis patents varētu būt joprojām spēkā, ja aizskartā valsts būtu kāda maza un ļoti nabadzīga attīstības valsts, kurai nebūtu Indijas cilvēku un finansiālo resursu, lai izcīnītu tādas cīņas. Lai arī cik šokējoši tādi piemēri varētu būt, oriģinalitātes latiņas pazemināšana nav pati lielākā problēma pēdējā laika intelektuālā īpašuma tiesību sistēmas nelīdzsvarotībā. Pati nopietnākā problēma ir tā, ka IĪT sistēma ir kļuvusi par tehnoloģiskās inovācijas šķērsli, nevis stimulu.

Saistīto patentu tirānija

Sers Izaks Ņūtons kādreiz ir teicis slaveno frāzi: “Ja es esmu redzējis mazliet tālāk, tad tas tādēļ, ka esmu stāvējis uz gigantu pleciem.”42 Viņš tādējādi norādīja uz faktu, ka idejas attīstās kumulatīvi. Sākotnējos strīdos daži cilvēki to izmantoja par argumentu pret patentiem: ja reiz jau­nas idejas rodas no intelektuālo pūliņu fermenta, kā mēs varētu noteikt, ka personai, kas izgudrojumam izdarījusi “pēdējo pulējumu”, pienākas visa slava un peļņa? Tomass Džefersons tieši uz šī pamata nostājās pret patentiem. Viņš apgalvoja, ka idejas ir kā gaiss, tādēļ tās nevar būt par īpašumu (lai gan viņš nesaskatīja problēmas, ja kādam piederēja cilvēki, – viņam pašam bija daudz vergu).43

Problēma ir pašā patentu sistēmā. Idejas ir jaunu ideju radīšanas vissvarīgākās izejvielas. Taču, ja idejas, kas nepieciešamas, lai attīstītu jūsu ideju, pieder citiem cilvēkiem, jūs tās nevarat izmantot, par tām nesamak­sājot. Tas var padarīt jaunu ideju radīšanu dārgu. Vēl ļaunāk – pastāv draudi, ka konkurenti, kuriem varētu piederēt ar jūsu patentu saistīti patenti, var jūs apsūdzēt viņiem piederošo patentu tiesību pārkāpumos. Tādi tiesu procesi var ne tikai izputināt jūsu naudu, bet arī kavēt jūs attīstīt tālāk apstrīdēto tehnoloģiju. Šajā ziņā patenti var kļūt par šķērsli, nevis stimulu tehnoloģiju attīstībā.

Patiesi, patentu pārkāpumu tiesas procesi ir bijuši gal­venie tehnoloģiskā progresa šķēršļi tādās ASV rūpniecības nozarēs kā šujmašīnu (19.gadsimta vidū), lidmašīnu (20.gadsimta sākumā) un pusvadītāju (20.gadsimta vidū) ražošana. Šujmašīnu nozarē Singer un dažas citas kompā­nijas nāca klajā ar brīnišķīgu šīs problēmas risinājumu – patentu pūlu, kurā visas iesaistītās kompānijas savus sva­rīgākos patentus licencēja cita citai savā starpā.

Lidmašīnu nozarē (Wright Brothers pret Glenn Curtiss) un pusvadītāju nozarē (Texas Instrument pret Fairchild) iesaistītās firmas nevarēja vienoties, tādēļ ASV valdība iejaucās un uzspieda patentu pūlus. Bez šiem valdības uzspiestajiem patentu pūliem šajās nozarēs nebūtu tāda progresa, kāds bija.

Par nelaimi, saistīto patentu problēma pēdējā laikā ir pasliktinājusies. Arvien mazāki un mazāki zināšanu “gabaliņi” ir kļuvuši patentējami – līdz pat atsevišķiem gēniem -, tādējādi palielinot risku, ka patenti kļūs par tehnoloģiskā progresa šķērsli. Pēdējā laika debates par tā sauktajiem zelta rīsiem to parāda ļoti labi.

2000.gadā zinātnieku grupa Ingo Potrikusa (Šveice) un Pētera Beiera (Vācija) vadībā pieteica jaunu ģenē­tiski modificētu rīsu ar papildu beta karotīnu tehnolo­ģiju (karotīns gremošanas procesā pārvēršas A vitamīnā). Beta karotīna krāsas dēļ rīsi iegūst zeltainu nokrāsu, kas rīsiem dod to nosaukumu. Daži tos uzskata par “zelta” rīsiem, jo tie potenciāli var uzlabot pārtiku miljoniem nabadzīgo valstu cilvēku, kuriem rīsi ir galvenā pārtika.44 Rīsi kā pārtikas produkts ir ļoti efektīvi, tie spēj no tās pašas zemes platības uzturēt vairāk cilvēku nekā kvieši. Taču tajos trūkst vienas ļoti svarīgas barības vielas – A vitamīna. Rīsus ēdošajās valstīs nabadzīgie cilvēki gan­drīz neko citu kā rīsus neēd, tādēļ cieš no A vitamīna trūkuma (AVT). Tiek vērtēts, ka 21.gadsimta sākumā 124 miljoni cilvēku 118 valstīs Āfrikā un Āzijā cieš no AVT. Uzskata, ka AVT dēļ ik gadu viens vai divi mil­joni cilvēku mirst, pusmiljons kļūst neārstējami akli un miljons saslimst ar veselību iedragājošu acu slimību kseroftalmiju.45 2001.gadā Potrikuss un Beiers izsauca pārmetumus, pārdodot savu tehnoloģiju mutlinacionālajai farmācijas biotehnoloģiju firmai Syngenta (toreiz AstraZeneca).46 Šai firmai bija daļējas likumīgas tiesības uz šo tehnoloģiju tādēļ, ka tā caur Eiropas Savienību pētījumus netieši finansēja. Un abiem zinātniekiem par godu jāsaka, ka tie veda grūtas sarunas ar Syngenta, lai ļautu fermeriem izmantot tehnoloģiju par brīvu, ražojot zelta rīsus ik gadu apjomā līdz 10 000 dolāriem.

Pat ar visu to daži cilvēki uzskatīja tik vērtīgas “pub­liskā labuma” tehnoloģijas pārdošanu peļņas firmai par nepieņemamu.

Atbildot uz kritiku, Potrikuss un Beiers teica, ka viņi bijuši spiesti pārdot tehnoloģiju Syngenta firmai to grūtību dēļ, kādas bija jāpārvar, panākot licenču vienošanos par citām patentētām tehnoloģijām, kuras bija nepieciešamas, lai savu tehnoloģiju padarītu darboties spējīgu. Viņiem kā zinātniekiem vienkārši neesot bijuši vajadzīgie resursi un prasmes, lai vienotos par 32 dažādām kompānijām un universitātēm piederošajiem 70 svarīgajiem patentiem. Kritiķi iebilst, ka viņi grūtības pārspīlē, un norāda, ka ir tikai kāds ducis patentu, kas ir patiesi būtiski tām valstīm, kur zelta rīsi atnestu lielāko labumu.

Taču lietas būtība paliek tā pati. Tās dienas ir pagāju­šas, kad laboratorijās atsevišķi zinātnieki vieni paši varēja attīstīt tehnoloģijas. Tagad ir nepieciešama juristu armija, lai vestu sarunas par saistīto patentu “bīstamo apvidu”. Ja neatradīsim saistīto patentu problēmas risinājumu, patentu sistēma patiesi var kļūt par tehnoloģiskā pro­gresa galveno šķērsli, nevis stimulu.

Bargi noteikumi un attīstības valstis

Intelektuālā īpašuma tiesību sistēmas pēdējā laika iz­maiņas ir palielinājušas tās izmaksas, vienlaicīgi samazi­not ieguvumus. Oriģinalitātes latiņas pazemināšana un patentu (arī citu IĪT) dzīves laika pagarināšana nozīmē, ka būtībā mēs maksājam vairāk par patentiem, kuru vidējā kvalitāte tagad ir zemāka nekā bija agrāk. Bagāto valstu valdību un korporāciju attieksmes izmaiņu dēļ ir kļuvis grūtāk pārvarēt patentu turētāju komerciālās in­tereses sabiedrības interešu labā, kā to redzējām HIV/AIDS gadījumā. Turklāt, padarot arvien mazākus zinā­šanu “gabaliņus” patentējamus, samilzt saistīto patentu problēma, un tehnikas progress palēninās.

Šī negatīvā ietekme ir daudz lielāka attīstības valstīs. Zemā oriģinalitātes latiņa bagātajās valstīs, īpaši ASV, ir atvieglojusi jau esošo tradicionālo zināšanu zagšanu no attīstības valstīm.

Ļoti nepieciešamās zāles ir kļuvušas daudz dārgākas, jo attīstības valstīm vairs nav atļauts ražot vai importēt kopētās zāles, un tajā pašā laikā to politiskais vājums iepretim (vis-à-vis) bagāto valstu farmācijas kompānijām ierobežo to spējas izmantot sabiedrības interešu pantu.

Taču, runājot skaidru valodu, lielākā problēma ir tā, ka IĪT sistēma ir padarījusi ekonomisko attīstību daudz grūtāku. Ja 97% visu patentu un nospiedošs vairums autortiesību un tirgus zīmju pieder bagātajām valstīm, III turētāju tiesību pastiprināšana nozīmē, ka attīstības valstīm zināšanu ieguve ir kļuvusi daudz dārgāka. Pēc Pasaules Bankas vērtējuma, TRIPS vienošanās izraisītā teh­noloģisko licenču maksājumu palielināšanās vien attīstī­bas valstīm izmaksās papildus 45 miljardus dolāru gadā, kas ir tuvu pusei no visas ārvalstu palīdzības, ko bagātās valstis sniedz (93 miljardi dolāru 2004.-2005.gadā).47 Lai arī skaitļos to ir grūti novērtēt, autortiesību pastiprināšana ir padarījusi izglītību, īpaši augstāko izglītību, kur izmanto jaunākās speciālās literatūras grāmatas, daudz dārgāku.

Tas vēl nav viss. Ja attīstības valstis pakļaujas TRIPS vienošanās noteikumiem, katrai no tām ir jātērē daudz naudas jaunas IĪT sistēmas izveidošanai. Sistēma pati no sevis nedarbojas. Lai piespiestu ievērot autortiesības un tirgus zīmes, ir nepieciešama armija inspektoru. Patentu iestādēs ir vajadzīgi zinātnieki un inženieri, lai apstrā­dātu patentu pieteikumus, un tiesām ir vajadzīgi patentu juristi, lai palīdzētu izšķirt strīdus. Šo cilvēku izglīto­šana un algošana maksā naudu. Pasaulē ar ierobežotiem resursiem vairāk patentu juristu izglītošana vai inspektoru algošana, lai vajātu DVD pirātus, nozīmē izglītot mazāk ārstu un skolotāju un algot mazāk medicīnas māsu vai policistu. Ir taču acīmredzami, kuras no šīm profesijām attīstības valstīm ir vairāk vajadzīgas.

Nelaimīgā kārtā attīstības valstis diez vai kaut ko iegūst par to, ka maksā palielinātas licenču maksas un rada sev papildu izmaksas, izveidojot jauno IĪT sistēmu. Kad bagātās valstis pastiprina savu IĪT aizsardzību, tās vismaz var cerēt uz zināmu inovāciju pieaugumu, pat ja labumi no tā nesedz augstākās, pieaugušās aizsardzības izmaksas. Turpretī vairums attīstības valstu nespēj veikt pētījumus.

Pētījumu veikšanas stimuls varētu būt pieaudzis, bet nav neviena, kas to spētu izmantot. Tas ir līdzīgi 3.nodaļā aplūkotajam stāstam par manu dēlu Džingju. Ja spēju nav, stimuliem nav nozīmes. Tādēļ pat slavenais britu finanšu žurnālists Mārtiņš Vulfs, kurš pats sevi sauc par globalizācijas aizstāvi (neskatoties uz viņa labo globalizā­cijas problēmu un ierobežojumu izpratni), IĪT nosauc par “rentes ievākšanas paņēmienu” vairumā attīstības valstu ar “potenciāli postošām sekām šo valstu spējās izglītot savus ļaudis (autortiesību dēļ), piemērot konstrukcijas savai lietošanai un tikt galā ar nopietnām sabiedrības veselības aprūpes problēmām”.48

Es nekad nebeidzu uzsvērt, ka ekonomiskās attīstības pamats ir produktīvāku zināšanu iegūšana. Jo stiprāka ir IĪT starptautiskā aizsardzība, jo grūtāk iedzinējām val­stīm iegūt jaunas zināšanas. Tādēļ vēsturē valstis, kad tām vajadzēja importēt zināšanas, ne pārāk labi (ja vispār) aizsargāja ārzemnieku intelektuālos īpašumus. Ja zināša­nas ir kā ūdens, kas plūst no kalna lejā, tad mūsdienu IĪT sistēma ir kā dambis, kas potenciāli auglīgus laukus pārvērš (tehnoloģiski) putekļainā tuksnesī. Skaidrs, ka tāda situācija ir jālabo.

Pareiza līdzsvara panākšana

Kad es savās lekcijās kritizēju pastāvošo IĪT sistēmu, parasti man jautā: “Redzu, ka esat pret intelektuālo īpašumu. Vai jūs ļautu citiem cilvēkiem zagt jūsu pētījumu dokumentus un publicēt tos ar savu vārdu?” Tas ir simptomātiski vienkāršotajai mentalitātei, kāda valda mūsu debatēs par intelektuālā īpašuma tiesībām. Kritizēt šodien pastāvošo IĪT režīmu nav tas pats, kas iestāties par vis­pārēju intelektuālā īpašuma atcelšanu.

Es nesaku, ka mums būtu jāatceļ patenti, autortiesī­bas un tirgus zīmes. Tas viss kalpo derīgiem mērķiem, bet fakts, ka zināma intelektuālā īpašuma aizsardzība nes labumu vai pat ir nepieciešama, nenozīmē, ka vairāk tā visa vienmēr ir labāk. Lai šo domu padarītu saprotamāku, var būt noderīga analoģija ar sāli. Zināms sāls daudzums ir būtisks mūsu izdzīvošanai. Mazliet vairāk sāls padara mūsu ēdienu patīkamāku, pat ja tas nodara zināmu ļau­numu mūsu veselībai. Taču virs noteikta līmeņa ļaunums, ko sāls nodara mūsu veselībai, pārsniedz to labumu, ko gūstam no garšīgākas pārtikas.

Ar intelektuālā īpašuma aizsardzību ir tāpat. Zināma minimālā aizsardzība var būt būtiska zināšanu radīšanas stimulēšanā. Nedaudz vairāk aizsardzības var radīt vai­rāk labuma nekā izmaksu, bet pārāk daudz aizsardzības var radīt vairāk izmaksu nekā labuma un beidzot kaitēt ekonomikai.

Tādējādi jautājums nav, vai IĪT aizstāvēšana tīri ab­strakti ir laba vai slikta. Jautājums ir, kā nonākt pie pareizā līdzsvara starp nepieciešamību stimulēt cilvēkus “ražot” jaunas zināšanas un vajadzību nodrošināt, ka rezultējošā monopola izmaksas nepārsniedz labumus, kādus rada jau­nās zināšanas. Lai to izdarītu, mums ir jāpavājina šodien valdošā IĪT aizsardzības sistēma – saīsinot aizsardzības laika periodu, paceļot oriģinalitātes latiņu un atvieglojot piespiedu licencēšanu un paralēlo importēšanu.

Ja vājāka aizsardzība noved pie nepietiekamas poten­ciālo izgudrotāju stimulēšanas, kas varētu vai nevarētu notikt, tad valsts sektors var iejaukties. Pētniecības dar­bos var tikt iesaistītas sabiedriskas, valsts vai starptautis­kas organizācijas (piemēram, ASV Nacionālais veselības institūts vai Starptautiskais rīsa pētniecības institūts, kas attīstīja rīsa zaļās revolūcijas variantus). To var izdarīt ar mērķtiecīgām R&D subsīdijām privātā sektora kompā­nijām, pievienojot tām nosacījumu par valsts piekļuvi galaproduktam.49 Sabiedriskais sektors valsts un starptau­tiskā līmenī to jau tik un tā dara, un tā nebūtu radikāla atkāpšanās no pastāvošās prakses. Tā būtu vienkārši esošo centienu pastiprināšana un pārorientēšana.

Pats galvenais, starptautiskā IĪT aizsardzības sistēma jāreformē tā, lai tā palīdzētu attīstības valstīm kļūt pro­duktīvākām, ļaujot tām iegūt jaunas tehniskās zināšanas par saprātīgām cenām. Attīstības valstīm būtu jāļauj sniegt vājāku IĪT aizsardzību – īsāku patentu dzīves laiku, zemā­kas licenču maksas (varbūt noteikt tās atbilstoši to spējām maksāt) vai piespiedu licencēšanu un paralēlo importu.50

Pēdējais, bet ne mazsvarīgākais: mums attīstības val­stīm ne tikai jāpadara vieglāka tehnoloģiju iegūšana, bet arī jāpalīdz tām attīstīt spējas lietot un pilnveidot ražī­gākas tehnoloģijas.

Šim nolūkam mēs varētu iedibināt starptautisku patentu ienākumu nodokli un to izmantot, lai sniegtu tehnoloģisku palīdzību attīstības valstīm. Šo lietu varētu veicināt arī, modificējot starptautisko autortiesību sistēmu tā, lai padarītu vieglāku piekļuvi akadēmiskām grāma­tām.[12]

Tāpat kā citas institūcijas, intelektuālā īpašuma tie­sības (patenti, autortiesības un tirgus zīmes) var nest vai nenest labumu atkarībā no tā, kā tās ir veidotas un kur tās izmanto. Jautājums nav par to, vai tās vajadzētu atcelt pavisam vai pastiprināt, tā teikt, “līdz kliņķim”, bet gan par pareiza līdzsvara sasniegšanu starp IĪT turē­tāju un pārējās sabiedrības (ja vēlaties, pārējās pasaules) interesēm. Tikai tad, ja mēs panāktu pareizo līdzsvaru, IĪT sistēma kalpotu tās dibinātāju sākotnēji paredzēta­jam mērķim – t.i., jaunu ideju radīšanas veicināšanai ar iespējami zemākām izmaksām sabiedrībai.

7. nodaļa. Misija neiespējama? Vai finansiālo saprātīgumu var pārspīlēt?

Vairumu cilvēku, kas ir redzējuši aizraujošo filmu “Neiespējamā misija III”, droši vien ļoti pārsteidza Ķīnas ekonomiskā brīnuma centra – Šanhajas pilsētas spožums. Viņi atceras arī neprātīgo pakaļdzīšanos filmas beigās, kas notika vecajā, skaistajā, bet noplukušajā nomalē pie kanāla, kura, šķiet, bija iestrēgusi 20.gadsimta 20.gados. Kontrasts starp šo rajonu un Šanhajas centra debesskrāp­jiem simbolizē izaicinājumu, ar kādu Ķīna sastopas – ar lielo un strauji augošo nevienlīdzību un tās radīto neap­mierinātību.

Daži, kas bija redzējuši “Neiespējamās misijas” iepriek­šējās sērijas, varēja apmierināt agrāk radušos ziņkārību, jo pirmo reizi šīs filmas sērijās mums tika atklāta akronīma IMF nozīme – visvarenā izlūkošanas aģentūra, kurai kal­poja filmas galvenais varonis Ītans Hants (aktieris Toms Krūzs). To sauca Impossible Mission Force, t.i., “Neiespē­jamās misijas spēki”.

Reālais IMF (the International Monetary Fund), t.i., Starptautiskais valūtas fonds (SVF), varētu arī nesūtīt sle­penus aģentus spridzināt ēkas vai nonāvēt nevēlamos, bet arī bez tā attīstības valstis no SVF ļoti baidās, jo, tiekoties ar šīm valstīm, tas spēlē vārtsarga lomu un kontrolē šo valstu piekļūšanu starptautiskajām finansēm.

Kad attīstības valstis nonāk maksājumu bilances krīzē, kā tas bieži notiek, vienošanās parakstīšanai ar SVF ir būtiska nozīme. Nauda, kuru aizdod pats SVF, ir tikai stāsta mazākā daļa, jo SVF pašam nav daudz naudas. Daudz nozīmīgāka ir pati vienošanās. To uzskata par garantiju, ka šī valsts labos savu “izlaidīgo” dzīvesveidu un veiks virkni “labas” politikas pasākumu, kas nākotnē nodrošinās valsts parādu atmaksāšanu.

Tikai pēc tādas vienošanās parakstīšanas citi poten­ciālie aizdevēji – Pasaules Banka, bagāto valstu valdības un privātā sektora aizdevēji – piekrīt turpināt šo valsti finansēt. Vienošanās ar SVF paredz plaša (un, kā pirmajā nodaļā teikts, arvien plašāka) spektra ekonomisko politiku pieņemšanu no tirdzniecības liberalizēšanas līdz jauna kompāniju likuma pieņemšanai. Taču vissvarīgākie – un no tiem visvairāk baidās – ir nosacījumi attiecībā uz makroekonomisko politiku.

Makroekonomiskā politika – monetārā politika un fiskālā politika – ir domāta, lai mainītu visas ekonomikas darbību (atšķirībā no visu individuālo ekonomikas dalīb­nieku darbību summas).1

Intuitīvi negaidītā ideja, ka visa ekonomika varētu darboties citādi nekā tās daļu summa, pieder slavenajam Kembridžas ekonomistam Džonam Meinardam Keinsam. Viņš apgalvoja, ka tas, kas ir racionāli atsevišķam ekonomikas dalībniekam, var nebūt racionāli ekonomikai kopumā. Piemēram, ekonomikas lejupslīdes laikā firmas redz, ka pieprasījums pēc viņu ražojumiem krītas, un tajā pašā laikā strādnieki sastopas ar augošām bezdarba un algu samazinājuma iespējām. Šādā situācijā atsevišķām firmām un strādniekiem ir prā­tīgi samazināt savus izdevumus. Taču, ja visi ekonomikas dalībnieki samazinātu savus izdevumus, viņiem visiem klātos sliktāk, jo tādu darbību summa ir mazāks kopē­jais pieprasījums, kas savukārt vēl vairāk palielina iespēju visiem ciest no bankrota un bezdarba. Tādēļ Keinss sprieda, ka valdība, kuras pienākums ir tikt galā ar visu ekono­miku kopumā, nevar vienkārši lielākā mērogā izmantot darbības plānus, kas ir racionāli atsevišķiem ekonomi­kas aģentiem. Tai vienmēr ir tīšām jārīkojas pretēji tam, kā dara pārējie ekonomikas aģenti. Tādēļ ekonomiskas lejupslīdes laikā valdībai ir jāpalielina savi izdevumi, lai darbotos pretī privātā sektora firmu un strādnieku ten­dencei samazināt savus izdevumus. Ekonomikas uzplau­kuma laikā tai vajadzētu savus izdevumus samazināt un palielināt nodokļus, lai novērstu stāvokli, ka pieprasījums apsteidz piedāvājumu. Smeļoties no šī intelektuālā avota, līdz 20.gadsimta 70.gadiem makroekonomikas galve­nais mērķis bija samazināt ekonomiskās darbības līmeņa svārstību (kuras pazīst kā ekonomiskās aktivitātes ciklus) amplitūdu.

Taču kopš 80.gadiem, kad parādījās neoliberālisms un tā “monetāristu” pieeja, makroekonomiskās politikas mērķis radikāli mainījās. “Monetāristus” tā sauc viņu ticī­bas dēļ, ka cenas ceļas, kad pārāk daudz naudas dzenas pakaļ noteiktam daudzumam preču un pakalpojumu. Viņi apgalvo arī, ka cenu stabilitāte (t.i., zemas inflācijas uzturēšana) ir labklājības pamats un tādēļ monetārai dis­ciplīnai (kas nepieciešama cenu stabilitātei) ir jābūt mak­roekonomiskās politikas visaugstākajam mērķim.

Kad runa ir par attīstības valstīm, monetārās disciplī­nas nepieciešamību sliktie samarieši uzsver vēl jo vairāk. Viņi tic, ka vairumam attīstības valstu trūkst pašdiscip­līnas “lai dzīvotu savu līdzekļu robežās”. Tiek pieņemts, ka šīs valstis drukā naudu un aizņemas tā, it kā rītdiena nemaz nepienāks. Domingo Kavaljo, slavenais (vai bēdīgi slavenais pēc finansiālā sabrukuma 2002.gadā) Argentī­nas bijušais finanšu ministrs, reiz pats savu valsti nosauca par “dumpīgu padsmitgadnieku”, kurš nespēj kontrolēt savu uzvedību un kuram vajadzētu kļūt pieaugušam.2 Tādēļ sliktie samarieši SVF stingro, vadošo roku uzskata par būtisku šo valstu makroekonomiskās stabilitātes un tātad izaugsmes nodrošināšanā. Nelaimīgā kārtā SVF virzītās makroekonomiskās politikas ir radījušas gandrīz tieši pretēju efektu.

“Laupītājs, bruņots laupītājs un algots slepkava”

Neoliberāļi uzskata inflāciju par ienaidnieku Nr.1. Viskrāšņāk to kādreiz izteica Ronalds Reigans: “Inflācija ir tik vardarbīga kā laupītājs, tik šausminoša kā bruņots laupītājs un tik nāvējoša kā algots slepkava.”3 Viņi tic: jo zemāka ir inflācija, jo labāk. Ideālā variantā viņi gribētu nulles inflāciju. Lielākais, ko viņi akceptētu, būtu ļoti neliela viencipara inflācija. Stenlijs Fišers, Ziemeļrodēzijā dzimis amerikāņu ekonomists, kas bija SVF galvenais ekonomists no 1994.gada līdz 2001.gadam, skaidri rekomendēja 1-3% kā inflācijas mērķa lielumu.4 Bet kāpēc inflāciju uzskata par tik kaitīgu?

Sāksim ar apgalvojumu, ka inflācija esot maskējies no­doklis, kas nolaupa cilvēkiem viņu grūti pelnītos ienā­kumus. Monetārisma guru, nesen mirušais Miltons Frīdmens apgalvoja, ka “inflācija ir aplikšana ar nodokli, kuru var uzlikt bez likumdošanas”.5

Taču “inflācijas nodokļa” nelikumība un no tās izrie­tošā “distributīvā netaisnība” ir tikai problēmu sākums. Neoliberāļi apgalvo, ka inflācija ir slikta arī ekonomis­kajai izaugsmei.6 Vairums no viņiem uzskata: jo valstī zemāks inflācijas līmenis, jo lielākam būtu jābūt ekono­miskās izaugsmes ātrumam. Viņi balstās uz šādu domu gājienu: ieguldījumi ir būtiski izaugsmei; investoriem ne­patīk nenoteiktība; tādēļ mums jānotur ekonomika sta­bila, un tas nozīmē noturēt nemainīgas cenas; tādējādi zema inflācija ir investīciju un izaugsmes priekšnosacī­jums. Tāda spriešana ir bijusi īpaši pievilcīga tajās Latīņ­amerikas valstīs, kur cilvēkiem bija spilgtas atmiņas par katastrofālo hiperinflāciju kombinācijā ar ekonomiskās izaugsmes sabrukumu 20.gadsimta 80.gados (īpaši Ar­gentīnā, Bolīvijā, Brazīlijā, Nikaragvā un Peru).

Neoliberālie ekonomisti apgalvo, ka zemas inflācijas sasniegšanai ir svarīgas divas lietas. Pirmkārt, ir jābūt monetārai disciplīnai – centrālā banka nedrīkst palieli­nāt naudas apjomu virs tā, kas ir absolūti nepieciešams patiesas ekonomiskās izaugsmes uzturēšanai. Otrkārt, ir jāpastāv finansiālai piesardzībai – neviena valdība nedrīkst dzīvot pāri saviem līdzekļiem (par to vēlāk).

Lai sasniegtu monetāro disciplīnu, centrālajai ban­kai, kas kontrolē naudas apjomu valstī, par katru cenu jācenšas panākt cenu stabilitāti. Piemēram, šo tēzi pilnībā realizējot, Jaunzēlande 80.gados centrālās bankas vadītāja algu indeksēja apgriezti proporcionāli inflācijas līmenim tā, lai pastāvētu viņa/viņas pavisam personiska ieinte­resētība inflācijas ierobežošanā. Ja mēs liktu centrālajai bankai rūpēties par citām lietām, kā ekonomikas augša­nas tempi un nodarbinātība, politiskais spiediens uz to būtu neizturams. Stenlijs Fišers spriež: “Centrālā banka, kurai doti vairāki vispārīgi mērķi, var izvēlēties kādu no tiem, un banka noteikti tiks pakļauta politiskam spiedie­nam mainīt mērķus atkarībā no vēlēšanu cikla stāvokļa.”7 Labākais veids, kā no tā izvairīties, ir “pasargāt” centrālo banku no politiķiem (kas slikti saprot ekonomiku un, vēl svarīgāk, kam ir “īss laika horizonts”), padarot to “poli­tiski neatkarīgu”. Šī ortodoksālā ticība bankas neatkarībai ir tik stipra, ka SVF to pārvērš aizdevumu nosacījumā, kā, piemēram, izdarīja līgumā ar Koreju pēc šīs valsts valūtas krīzes 1997.gadā.

Papildus monetārajai disciplīnai neoliberāļi tradicio­nāli uzsver valdības saprātīguma (piesardzības) nozīmi. Ja valdība nedzīvo savu līdzekļu robežās, budžeta deficīts var izsaukt inflāciju, radot lielāku pieprasījumu, nekā ekonomika spēj apmierināt.8 Pavisam nesen, pēc finanšu krīzes viļņa attīstības valstīs 20.gadsimta 90.gadu beigās un 21.gadsimta sākumā, tika atzīts, ka valdībai nepie­der monopols “dzīvošanā pāri saviem līdzekļiem”. Tajās krīzēs lielākā daļa no pārliecīgās aizņemšanās bija noti­kusi privātās firmās un patērētāju, nevis valdības sektorā. Tā rezultātā arvien vairāk tiek akcentēta banku un citu finanšu sektora firmu “saprātīga regulēšana”. Nozīmīgākā ir tā sauktā banku kapitāla adekvātuma attiecība, ko ieteikusi Starptautisko darījumu banka (Bank for Inter­national Settlements (BIS)), centrālo banku klubs Šveices pilsētā Bāzelē (vairāk par to vēlāk).[13]

Ir inflācija un inflācija

Inflācija ir kaitīga attīstībai – šī tēze ir kļuvusi par vienu no visplašāk pieņemtajām mūslaiku ekonomikas brīnumzālēm. Taču redzēsim, kāda jums tā liksies pēc šeit dotās informācijas “sagremošanas”.

20.gadsimta 60. un 70.gados Brazīlijas vidējā inflācija bija 42% gadā.9 Tam par spīti, Brazīlija bija viena no visstraujāk augošajām ekonomikām pasaulē šajās desmit­gadēs – tās per capita ienākums toreiz pieauga par 4,5% gadā. Turpretī no 1996.gada līdz 2005.gadam, kad Brazīlija pieņēma neoliberālo ortodoksiju (īpaši sakarā ar makroekonomisko politiku), tās inflācija bija vidēji daudz zemāka – 7,1% gadā. Taču šajā laika periodā per capita ienākums Brazīlijā pieauga tikai par 1,3% gadā. Ja Brazīlijas gadījums jūs pilnībā nepārliecina – paturot prātā, ka hiperinflācija gāja roku rokā ar zemiem pie­auguma tempiem 80.gados un 90.gadu sākumā – tad kā būtu ar šo? Savos “ekonomiskā brīnuma” gados, kad Korejas ekonomikas per capita pieaugums bija 7% gadā, inflācija valstī bija tuvu 20%: 60.gados – 17,4% un 70.gados – 19,8%.

Tie bija augstāki inflācijas līmeņi nekā vairākās Latīņ­amerikas valstīs sastopamie un bija pilnīgā pretrunā ar kultūras stereotipiem par hipertaupīgajiem, piesardzī­gajiem Austrumāzijas cilvēkiem pretstatā izpriecas mīlo­šajiem, izšķērdīgajiem latinos (vairāk par kultūras ste­reotipiem 9.nodaļā). 20.gadsimta 60.gados Korejā in­flācija bija daudz augstāka nekā piecās Latīņamarikas vals­tīs (Venecuēlā, Bolīvijā, Meksikā, Peru un Kolumbijā) un nedaudz zemāka kā bēdīgi slavenajā “dumpīgo padsmitgadnieku” Argentīnā.10 70.gados Korejas inflācijas līmenis bija augstāks nekā Venecuēlā, Ekvadorā un Mek­sikā un nedaudz zemāks kā Kolumbijā un Bolīvijā.11 Vai joprojām esat pārliecināti, ka inflācija nav savietojama ar ekonomiskiem panākumiem?

Ar šiem piemēriem es nesaku, ka jebkura inflācija ir laba. Ja cenas ceļas ļoti strauji, tās grauj racionālu eko­nomisko aprēķinu pašus pamatus. Šajā ziņā Argentīnas pieredze 80.gados un 90.gadu sākumā ir visai laba ilus­trācija.12 1977.gada janvārī piena kārba maksāja 1 peso. Pēc četrpadsmit gadiem tāda pati kārba maksāja vienu miljardu peso. No 1977.gada līdz 1991.gadam inflā­cija bija 333% gadā. Bija divpadsmit mēnešu periods, kurā inflācija sasniedza 20266%. Stāsta, ka šajā periodā cenas auga tik strauji, ka dažos lielveikalos atteicās no cenu birkām un lietoja tāfeles. Nav šaubu, ka tāda veida cenu inflācija ilgtermiņa plānošanu padara neiespējamu. Bez saprātīgi tāla laika horizonta racionāli investēšanas lēmumi kļūst neiespējami, un bez robustām investīcijām ekonomiskā izaugsme kļūst ļoti grūta.

Taču no hiperinflācijas graujošās dabas atzīšanas līdz apgalvojumam “Jo zemāka inflācija, jo labāk” ir liels loģisks lēciens.13

Brazīlijas un Korejas piemēri rāda, ka inflācijai nav jābūt 1-3% robežās, kā to Stenlijs Fišers un vairums neoliberāļu vēlētos, lai ekonomikai klātos labi. Patiešām, pat daudzi neoliberālie ekonomisti pieļauj, ka inflācija zem 10% nešķiet iespaidojam ekonomisko attīstību negatīvi.14 Divi Pasaules Bankas ekonomisti – Maikls Bruno, kādreizējais galvenais ekonomists, un Vil­jams Īsterlijs – ir parādījuši, ka nav sistemātiskas kore­lācijas starp inflāciju un valsts ekonomiskās izaugsmes ātrumu, ja inflācija ir zem 40%.15

Viņi pat apgalvo, ka augstāka inflācija robežās līdz 20% dažos laika periodos, šķiet, ir saistīta ar straujāku izaugsmi.

Citiem vārdiem sakot, ir inflācija un inflācija. Augsta inflācija ir kaitīga, bet mērena (līdz 40%) – ne obligāti kaitīga; tā var būt savietojama ar strauju izaugsmi un darba vietu radīšanu. Varam pat teikt, ka zināmā pakāpē inflācija dinamiskā ekonomikā ir neizbēgama. Cenas mai­nās, jo mainās ekonomika, tādējādi ir dabiski, ka cenas ceļas ekonomikā, kurā ir daudz jaunu aktivitāšu, kas rada jaunu pieprasījumu.

Bet, ja mērena inflācija nav kaitīga, kāpēc neoliberāļi ir tik ļoti apsēsti ar to? Neoliberāļi apgalvo, ka jebkāda inflā­cija – mērena vai ne – vienmēr ir nevēlama, jo tā nepro­porcionāli kaitē cilvēkiem ar fiksētiem ienākumiem – īpaši fiksētas algas saņēmējiem un pensionāriem, kas ir ievainojamākā tautas daļa. Pols Volkers, ASV Federālo rezervju padomes (ASV centrālās bankas) priekšsēdētājs Ronalda Reigana laikā (1979-1987) sprieda: “Pret inflā­ciju jāizturas kā pret cietsirdīgu un varbūt viscietsirdīgāko nodokli, jo tas “sit” dažādā un neplānotā veidā un vissā­pīgāk skar cilvēkus ar fiksētiem ienākumiem.”16

Taču tā ir tikai puse no stāsta. Zemāka inflācija var nozīmēt, ka strādnieku nopelnītais ir labāk aizsargāts, bet šī rezultāta radīšanai nepieciešamā politika var samazināt to, ko viņi varētu nopelnīt nākotnē. Kāpēc tā? Stingra monetārā un fiskālā politika, kas nepieciešama inflācijas samazināšanai (īpaši pie ļoti zemiem līmeņiem), vistica­māk, samazina ekonomiskās aktivitātes līmeni, bet tas savukārt samazina darbaspēka pieprasījumu, palielina bez­darbu un pazemina algas. Tādējādi stingra inflācijas iero­bežošana strādniekiem ir abpusēji ass zobens – tas labāk pasargā viņu esošos ienākumus, bet samazina nākamos ienākumus. Tikai pensionāriem un citiem (ieskaitot fi­nanšu nozari, un tas ir svarīgi), kuru ienākumi rodas no finanšu īpašumiem ar fiksētiem procentiem, zemāka in­flācija ir tīrā svētība. Tā kā viņi ir ārpus darba tirgus, stingra makroekonomiskā politika nevar nevēlami iespaidot viņu turpmāko nodarbinātību un algu, kamēr viņu jau esošie ienākumi ir labāk aizsargāti. Kā redzams no iepriekš minētā Volkera citāta, neviens neoliberālis diez ko neuztraucas par faktu, ka inflācija kaitē vispārējai sabiedrībai.

Taču šī populistiskā retorika noslēpj faktu, ka zemas inflācijas radīšanas politika vairumam strādājošo drīzāk samazina nākamos ienākumus, pasliktinot darba izredzes un algu likmes.

Cenu stabilitātes cena

Pārņemot varu no aparteīda režīma 1994.gadā, jaunā Dienvidāfrikas ANC (African National Congress) valdība deklarēja, ka tā piekops SVF stila makroekono­misko politiku. Tādu piesardzīgu politiku uzskatīja par nepieciešamu, ja valdība negribēja atbaidīt investorus, paturot prātā ANC kreiso revolucionāro vēsturi.

Lai saglabātu cenu stabilitāti, valdība turēja augstas banku procentu likmes. 20.gadsimta 90.gadu beigās un 21.gadsimta sākumā reālās procentu likmes bija visaugstā­kās: 10-12%. Stingrās monetārās politikas dēļ valsts šajā laika posmā spēja noturēt 6,3% gada inflāciju. Taču tas tika sasniegts, nesot milzīgus nodarbinātības un izaugsmes upurus. Zinot, ka nefinansiālu Dienvidāfrikas firmu peļņas likme bija zem 6%, reālie banku procenti – 10-12% – nozīmēja, ka tikai nedaudzas firmas varēja aizņemties, lai investētu.18 Nav nekāds brīnums, ka ieguldījumu likme (kā daļa no iekšzemes kopprodukta) samazinājās no vēsturiskā 20-25% (kādreiz 80.gadu sākumā tā bija virs 30%) līdz 15%.19 Pie tik zema investīciju līmeņa Dienvidāf­rikas ekonomikas veikums nebija nemaz tik slikts – no 1994.gada līdz 2005.gadam tās per capita ienākums auga par 1,8% gadā. Taču tas ir tikai “ņemot vērā…”

Ja Dienvidāfrika netaisās iesaistīties lielā labumu pār­dales programmā (tas nav ne politiski iespējami, ne eko­nomiski gudri), vienīgais veids, kā samazināt milzīgo dzī­ves līmeņu plaisu starp rasu grupām valstī, ir radīt strauju izaugsmi un vairāk darba vietu tā, lai vairāk cilvēku varētu iesaistīties ekonomiskajā darbībā un uzlabot savu dzīves līmeni. Pašlaik valsts oficiālais bezdarbs ir 26-28%, t.i., viens no augstākajiem pasaulē.[14] Ekonomiskās izaugsmes straujums 1,8% ir daudz par mazu, lai nodrošinātu nopietnu bezdarba un nabadzības samazināšanos.

Pēdējos gados Dienvidāfrikas valdība, paldies Dievam, ir saskatījusi tādas pieejas kļūdainību un pazeminājusi banku procentu likmes, bet reālās procentu likmes ap 8% joprojām ir pārāk augstas plašai ieguldīšanai.

Vairumā valstu firmas ārpus finanšu sektora gūst 3-7% peļņu.20 Tādēļ, ja reālās procentu likmes ir virs šī līmeņa, potenciālajam investoram ir prātīgāk likt savu naudu bankā vai nopirkt valdības obligācijas, nevis iegul­dīt naudu ražojošā firmā. Turklāt, paturot prātā visas ar ražojoša uzņēmuma vadīšanu saistītās nepatikšanas – dar­baspēka un detaļu piegādes problēmas, grūtības ar nau­das saņemšanu no klientiem utt. – sliekšņa likmei vaja­dzētu būt vēl zemākai. Tā kā attīstības valstīs firmām pašu uzkrātā kapitāla ir maz, aizņemšanās apgrūtinā­šana nozīmē, ka firmas neko daudz nevar investēt. Tas noved pie mazām investīcijām, kas savukārt nozīmē zemu ekonomikas pieaugumu un sliktas darba izredzes. Tieši tā notika Brazīlijā, Dienvidāfrikā un daudzās attīstības valstīs, kad tās paklausīja slikto samariešu padomam un dzinās pēc ļoti zemas inflācijas.

Tajā pašā laikā lasītājs varētu būt pārsteigts, uzzinot, ka bagātās slikto samariešu valstis, kas attīstības valstīm tik dedzīgi sprediķo par augstu reālo procentu likmju nozīmi kā atslēgu uz monetāro disciplīnu, pašas ir ķēru­šās pie vaļīgas monetārās politikas, kad tām vajadzēja radīt ienākumus un nodarbinātību. Pēc Otrā pasaules kara izaugsmes labākajos gados procentu likmes bagātajās valstīs bija ļoti zemas, pat negatīvas. No 1960.gada līdz 1973.gadam (“Kapitālisma zelta laikmeta” (1950-1973) pēdējā pusē), kad visas mūsdienu bagātās valstis sasnie­dza augstus ieguldījumus un strauju izaugsmi, vidējās reālās procentu likmes bija 2,6% Vācijā, 1,8% Fran­cijā, 1,5% ASV, 1,4% Zviedrijā un 1,0% Šveicē.21 Pārāk stingra monetārā politika samazina investīcijas. Ze­māks investīciju līmenis palēnina izaugsmi un darbavietu radīšanu. Tā varētu nebūt pārāk liela problēma bagāta­jām valstīm ar jau esošu augstu dzīves līmeni, dāsniem labklājības valsts pabalstiem un nelielu nabadzību, taču tā ir katastrofa attīstības valstīm, kurām izmisīgi nepie­ciešami lielāki ienākumi un vairāk darbavietu un kuras bieži mēģina tikt galā ar ienākumu nevienlīdzības aug­sto pakāpi, neķeroties pie liela mēroga pārdalīšanas pro­grammas, kas tā vai citādi var vairāk problēmu radīt nekā atrisināt.

Ņemot vērā ierobežojošas monetārās politikas piekop­šanas izmaksas, piešķirt centrālai bankai neatkarību ar vienīgo mērķi kontrolēt inflāciju ir pēdējais, ko attīstī­bas valstij vajadzētu darīt, jo tādējādi tiek institucionāli nostiprināta monetārā makroekonomiskā politika, kas ir īpaši nepiemērota attīstības valstīm. Tā tas ir vēl jo vairāk tādēļ, ka faktiski nav skaidru liecību, ka lielāka centrālās bankas neatkarība pazeminātu inflācijas līmeni attīstības valstīs, nemaz nerunājot par to, ka tā palīdzētu sasniegt citus vēlamus mērķus, kā straujāku izaugsmi un zemāku bezdarbu.22

Tas ir mīts, ka centrālo banku baņķieri ir bezpartejiski tehnokrāti. Ir labi zināms, ka tie ir tendēti ļoti rūpīgi uzklausīt finanšu sektora viedokli un piekopt šim sek­toram labvēlīgu politiku, ja nepieciešams, uz ražojošo nozaru vai algotā darbaspēka rēķina. Tādējādi neatkarības piešķiršana ļauj attīstības valstīm piekopt tādu politiku, kas nes labumu to dabiskajām kopienām, turklāt tā, lai šķistu, ka tas nenotiek. Tendenciozitāte var kļūt pat vēl ļaunāka, ja mēs tām skaidri pasakām, ka tām nav jārūpējas par citiem mērķiem, izņemot inflāciju.

Turklāt centrālās bankas neatkarība rada svarīgu jau­tājumu par demokrātisko atbildību (vairāk par to 8.no­daļā). Apgalvojumam, ka centrālo banku baņķieri var pieņemt labus lēmumus tikai tādēļ, ka viņu atrašanās amatā nav atkarīga no izpatikšanas elektorātam, ir arī medaļas otra puse, proti, viņi nesodīti var piekopt poli­tiku, kas kaitē vairumam iedzīvotāju – īpaši, ja ir pateikts, ka viņiem ne par ko nav jālauza galva, izņemot inflācijas līmeni. Centrālo banku baņķieriem ir jāatrodas vēlētu politiķu uzraudzībā tā, lai tie varētu vienlaicīgi reaģēt arī uz tautas gribu. Tieši tādēļ ASV Federālo rezervju padomes harta kā tās augstāko atbildību nosaka “nāci­jas monetārās politikas vadīšanu, ietekmējot monetāros un kredītu nosacījumus ekonomikā, cenšoties sasniegt maksimālu nodarbinātību, stabilas cenas un mērenas ilgtermiņa procentu likmes”23 un tādēļ Fed priekšsēdētājs ir pakļauts regulārām pratināša­nām Kongresā. Ironija ir tā, ka ASV valdība starptautiski darbojas kā sliktais samarietis un mudina attīstības valstis radīt neatkarīgas centrālās bankas, kas koncentrējas tikai un vienīgi uz inflāciju.

Kad saprātīgums nav saprātīgs

Gordons Brauns pats sevi uzslavēja, ka ir ieguvis iesauku “dzelzs kanclers” desmit gados, kurus viņš pavadīja finanšu ministra amatā, pirms kļuva par prem­jerministru. Šo iesauku parasti asociē ar Vācijas kancleru (premjerministru) Oto fon Bismarku, bet atšķirībā no Bismarka “dzelžainās tirgošanās”, kas notika ārpolitikā, Brauna “dzelžainā tirgošanās” notika valsts finanšu jomā. Viņu slavēja par nelokāmo nepakļaušanos deficīta izde­vumu prasībai, kas nāca no viņa valsts sektora atbalstītā­jiem, kuri, saprotams, prasīja vairāk naudas pēc budžeta apgriešanas, ko gadiem bija veikuši konservatīvie. Misters Brauns nepārtraukti uzsvēra saprātīguma (piesardzības) nepieciešamību finanšu menedžmentā, tā ka Viljams Kīgans, vadošs britu finanšu žurnālists, savai grāmatai par Brauna ekonomisko politiku deva nosaukumu “Mistera Gordona Brauna saprātīgums” The Prudence of Mr. Gordon Brown). Piesardzība, šķiet, bija kļuvusi par finanšu ministra augstāko tikumu.

Fiskālā saprātīguma uzsvēršana ir bijusi centrālā tēma slikto samariešu ieteiktajā neoliberālajā ekonomikā. Viņi apgalvo, ka valdībām nevajag dzīvot pāri saviem līdzek­ļiem un budžets vienmēr ir jālīdzsvaro. Deficīta izdevumi, viņi saka, tikai noved pie inflācijas un grauj ekonomisko stabilitāti, kas savukārt samazina izaugsmi un pazemina dzīves līmeni cilvēkiem ar fiksētiem ienākumiem. Un atkal – kas gan var iebilst pret saprātīgumu? Taču, tāpat kā saistībā ar inflāciju, īstais jautājums ir: ko īsti nozīmē būt saprātīgam. Būt saprātīgam nenozīmē, ka valdībai vajadzētu sabalansēt savu grāmatvedību katru gadu, kā to sliktie samarieši māca attīstības valstīm. Valdības budžetam vajadzētu būt līdzsvarā, bet tas ir jāsasniedz ekonomiskās aktivitātes cikla laikā, nevis katru gadu. Ekonomikā gads ir ārkārtīgi mākslīga laika vienība un tas nav nekāds svētums. Patiesi, ja mēs pakļaujamies šādai loģikai, – kāpēc nepieprasīt, lai valdība līdzsvaro savu grāmatvedību katru mēnesi vai pat katru nedēļu? Keinsa centrālā ideja pauž: svarīgi ir, lai ekonomiskās aktivitātes cikla laikā valdība darbotos kā pretsvars privātā sektora darbībai, iesaistītos deficīta izdevumos, kad ekonomikā ir lejupslīde, un radītu budžeta pārpalikumu, kad eko­nomikā ir uzplaukums.

Attīstības valstij varētu pat būt jēdzīgi vidējā termiņā nepārtraukti plānot budžetu ar deficītu, ciktāl rezultējošais parāds ir uzturams. Pat individuālā līmenī ir pil­nīgi saprātīgi aizņemties naudu studiju laikā vai veidojot jaunu ģimeni, un atmaksāt parādu, kad pelnīt spēja ir augstāka. Līdzīgi attīstības valstij ir jēga “aizņemties no nākamajām paaudzēm”, plānojot budžeta deficītu, lai investētu pāri pašreizējiem līdzekļiem, un tādējādi paāt­rinātu ekonomisko izaugsmi. Ja valsts sekmīgi paātrinātu ekonomisko izaugsmi, nākamās paaudzes tiktu apbalvo­tas ar augstāku dzīves līmeni, nekā tas būtu iespējams bez tādiem valdības deficīta izdevumiem.

Par spīti tam visam, SVF ir apsēsts ar attīstības valstu valdību grāmatvedības sabalansēšanu katru gadu neat­karīgi no ekonomisko aktivitāšu cikliem vai ilgtermiņa stratēģijas. Tā viņš uzspiež sabalansēta budžeta nosacīju­mus vai pat prasību radīt budžeta pārpalikumus valstīm, kurās ir makroekonomiskā krīze un kuras faktiski varētu iegūt no valdības deficīta izdevumiem.

Piemēram, kad Koreja 1997.gada decembrī pēc valū­tas krīzes parakstīja vienošanos ar SVF, tai tika prasīts radīt budžeta pārpalikumu, vienādu ar 1% no IKP (iekšzemes koprodukta). Tā kā milzīgā ārvalstu valūtas aizplūšana jau tā dzina valsti dziļā depresijā, vajadzētu atļaut palielināt budžeta deficītu. Ja vispār kāda valsts to būtu varējusi atļauties, tā bija Koreja. Toreiz valdības parādzīmju apjoms (rēķinot kā daļu no IKP) tai bija viens no mazākajiem pasaulē, visas bagātās valstis ieskaitot. Ne­skatoties uz to, SVF liedza šai valstij izmantot deficīta izdevumus. Kāds tur brīnums, ka Korejas ekonomika sagāja grīstē. 1998.gada pirmajos mēnešos bankrotēja vairāk nekā 100 firmas dienā un bezdarbs trīskāršojās. Nav pārsteigums, ka toreiz daži korejieši no SVF akronīma IMF izveidoja tam palamu “I’M FirecT (esmu atlaists). Tikai pēc tam, kad jau šķita, ka nevadāmā ekonomiskās lejupslīdes spirāle neapstāsies, SVF kļuva pieļāvīgāks un atļāva Korejas valdībai veidot budžetu ar deficītu, gan ļoti mazu (apmēram 0,8% no IKP).24 Vēl ekstremālākā piemērā pēc finanšu krīzes tajā pašā gadā SVF Indonēzi­jai deva instrukciju samazināt valdības izdevumus, īpaši pārtikas subsīdijas.

Tas kopā ar banku procentu likmes pacelšanu līdz 80% izsauca plašus korporatīvos bankrotus, masveida bezdarbu un nemierus pilsētās. Rezultātā Indonēzijas kop­produkts 1998.gadā dramatiski samazinājās par 16%.25

Ja bagātās slikto samariešu valstis nonāktu līdzīgos apstākļos, tās nekādā gadījumā nerīkotos tā, kā tās lika darīt nabadzīgajām valstīm. Tās samazinātu banku pro­centu likmes un palielinātu valdības deficīta izdevumus, lai rosinātu pieprasījumu. Nevienas bagātās valsts finanšu ministrs nebūtu bijis tik liels muļķis, lai paceltu procentu likmes un veidotu budžeta pārpalikumu ekonomikas lejupslīdes laikā.

Kad ASV ekonomika streipuļoja pēc tā sauktā dot.com burbuļa plīšanas un 11.septembra Pasaules tirdzniecības centra spridzināšanas 21.gadsimta sākumā, risinājums, kādu pieņēma it kā “fiskāli atbildīgā” antiKeinsa republikāņu Džordža V.Buša valdība, bija – jūs jau uzminējāt – valdības deficīta izdevumi (kombinācijā ar nepieredzēti vaļīgu monetāro politiku). ASV budžeta deficīts 2003. un 2004.gadā sasniedza gandrīz 4% no IKP. Citas bagātās valstis darīja to pašu. Ekonomiskās lejupslīdes laikā (1991-1995) valdību budžeta deficīts procentos no IKP bija 8% Zviedrijā, 5,6% Apvienotajā Karalistē, 3,3% Nīderlandē un 3% Vācijā.26

Slikto samariešu rekomendētās “saprātīgās” finanšu sektora politikas makroekonomiskajam menedžmentam attīstības valstīs ir radījušas arī citas problēmas. Bank for International Settlements (BIS) kapi­tāla adekvātuma attiecība, kuru jau paskaidroju, šajā ziņā ir bijusi īpaši svarīga.

BIS attiecība pieprasa, lai bankas aizdevumu apjoms mainās atbilstoši tās pamatkapitāla izmaiņām. Tā kā bankas pamatkapitālu veidojošo aktīvu cenas aug eko­nomiskā uzplaukuma laikā un krītas, kad uzplaukuma nav, pamatkapitāls palielinās un samazinās saskaņā ar ekonomiskās aktivitātes ciklu. Rezultātā bankas labos lai­kos var palielināt aizdevumus bez banku aktīviem pie­mītošās kvalitātes uzlabošanās vienkārši tādēļ, ka pamat­kapitāls palielinās aktīvu cenu inflācijas dēļ. Tas ieplūst ekonomiskajā bumā, pārkarsējot ekonomiku. Lejupslīdes laikā banku pamatkapitāls sarūk, jo aktīvu cenas krītas, piespiežot bankas atprasīt aizdevumus, kas savukārt vēl vairāk gremdē ekonomiku.

Lai gan atsevišķām bankām varētu būt saprātīgi ievē­rot BIS kapitāla atbilstības attiecību, ja tā rīkosies visas bankas, ekonomiskās aktivitātes cikla svārstības tiks stipri palielinātas, beigu beigās nodarot ļaunumu ban­kām pašām.[15]

Kad ekonomiskās fluktuācijas kļūst lielākas, lielākiem jākļūst arī fiskālās politikas vēzieniem, jo tiem jāspēlē aktivitātes ciklam atbilstošā pretsvara loma. Taču lielas korekcijas valdības izdevumos rada problēmas. No vie­nas puses, lieli valdības izdevumu palielinājumi ekono­miskās lejupslīdes laikā palielina iespējamību, ka nauda tiek slikti sagatavotiem projektiem. No otras puses, stipri samazināt valdības izdevumus ekonomiskā uzplaukuma laikā ir grūti politiskas pretestības dēļ. Pie tā visa lielākā nestabilitāte, ko rada stingra BIS attiecības ievērošana (un kapitāla tirgu atvēršana, kā tas aplūkots 4. nodaļā), faktiski apgrūtina labas fiskālās politikas realizēšanu.27

Keinsa ekonomika bagātajiem, monetārisms nabagajiem

Amerikāņu rakstnieks Gors Vidāls kādreiz bija lie­liski raksturojis amerikāņu ekonomisko sistēmu kā “brīvo iniciatīvu nabagajiem un sociālismu bagātajiem”.28 Ar makroekonomisko politiku pasaules mērogā pa daļai ir tāpat. Tā ir Keinsa ekonomika bagātajiem un monetārisms nabagajiem.

Kad bagātās valstīs ir ekonomikas pagrimums, tās parasti pavājina monetāro politiku un palielina budžeta deficītu. Kad tas pats gadās attīstības valstīs, sliktie sama­rieši ar SVF palīdzību liek tām palielināt procentu likmes līdz absurdam līmenim un sabalansēt budžetu vai pat radīt budžeta pārpalikumu, kaut arī tas trīskāršo bez­darbu un izraisa nemierus ielās. Kad Koreja 1997.gadā bija savā vislielākajā finanšu krīzē, SVF valstij atļāva budžeta deficītu tikai 0,8% apmērā no IKP (un arī tad tikai pēc vairākus mēnešus ilgas pretējā izmēģināšanas ar katastrofālām sekām).

Kad Zviedrijai bija līdzīga problēma 90.gados (ne­veiksmīgi veiktas kapitāla tirgus atvēršanas dēļ, tāpat kā Korejā 1997.gadā), tās budžeta deficīts, proporcionāli rēķinot, bija desmit reizes lielāks (8% no IKP).

Ironiski – kad attīstības valstu pilsoņi brīvprātīgi savelk jostas, viņus izsmej, jo viņi nesaprotot Keinsa ekonomi­kas pamatus. Piemēram, kad Korejas mājsaimnieces pēc 1997.gada finanšu krīzes cīnījās par brīvprātīgiem taupī­bas pasākumiem, ieskaitot mazākas ēdienu porcijas mājās, Financial Times korespondents Korejā smīkņāja par viņu muļķību, rakstot, ka tādas darbības “var padziļināt valsts ieslīgšanu pagrimumā, jo tās vēl vairāk samazina pieprasī­jumu, kas nepieciešams izaugsmes veicināšanai”.29 Bet kur ir starpība starp to, ko darīja Korejas mājsaimnieces, un izdevumu apgriešanu, kuru uzspieda SVF un kuru Financial Times korespondents uzskatīja par augstākā mērā prātīgu?

Sliktie samarieši ir uzspieduši attīstības valstīm makro­ekonomisko politiku, kas ilgtermiņā nopietni traucē tām investēt, attīstīties un radīt darbavietas. Kategoriskā un vienkāršotā “dzīvošanas pāri līdzekļiem” nosodīšana tām padara neiespējamu “aizņemšanos ieguldīšanai” nolūkā paātrināt ekonomisko izaugsmi. Ja mēs kategoriski noso­dām cilvēkus par dzīvošanu pāri saviem līdzekļiem, mums cita starpā vajadzētu nosodīt jaunos cilvēkus par aizņem­šanos, lai ieguldītu savas karjeras attīstībā vai bērnu izglī­tībā. Tas nevar būt pareizi. Dzīvot pāri saviem līdzekļiem var būt un var nebūt pareizi; viss atkarīgs no attīstības pakāpes, kādā valsts atrodas, un no tā, kādiem nolūkiem aizņēmuma naudu izlieto.

Misteram Kavaljo, Argentīnas finanšu ministram, va­rētu būt taisnība, sakot, ka attīstības valstis ir kā “dumpīgi padsmitgadnieki”, kuriem vajag “pieaugt”. Bet rīkošanās kā pieaugušam patiesībā vēl nav pieaugšana. Padsmitgadniekam vajag dabūt izglītību un atrast pienācīgu darbu; nepietiek, ka viņš izliekas pieaudzis un pamet skolu, lai palielinātu savus ietaupījumus. Līdzīgi attīstības valstīm, lai “pieaugtu”, nepietiek ar tādas politikas piekopšanu, kas der “pieaugušām” valstīm. Tām ir nepieciešams inves­tēt savā nākotnē. Lai attīstības valstis to varētu izdarīt, tām jāļauj piekopt makroekonomisku politiku, kas inves­tīcijas un izaugsmi veicina vairāk nekā politika, kuru pie­kopj bagātās valstis. Šai attīstības valstu politikai ir jābūt daudz, daudz agresīvākai nekā tā, kuru sliktie samarieši tām ļauj piekopt.

8. nodaļa. Zaira pretstatā Indonēzijai

Vai mums būtu jāpagriež mugura korumpētām un nedemokrātiskām valstīm?

Zaira. 1961.gadā Zaira (tagad Kongo Demokrātiskā Republika) bija bezcerīgi nabadzīga valsts ar per capita gada ienākumu 76 dolāri. Mobutu Sese Seko nāca pie varas 1965.gadā ar militāra apvēr­suma palīdzību un valdīja līdz 1997.gadam. Tiek vērtēts, ka savos 32 valdīšanas gados viņš ir nozadzis 5 miljardus dolāru jeb summu, kas 4,5 reizes lielāka par 1961.gada valsts nacionālo ienākumu (1,1 miljards dolāru).

Indonēzija. Tajā pašā gadā Indonēzija ar per capita gada ienā­kumu 49 dolāri bija pat nabadzīgāka par Zairu. Muhameds Suharto nāca pie varas 1966.gadā ar militāra apvērsuma palīdzību un valdīja līdz 1998.gadam. Tiek vērtēts, ka savos 32 valdīšanas gados viņš ir nozadzis 15 miljardus dolāru. Pastāv viedoklis, ka šis skaitlis varētu būt pat 35 miljardi. Viņa bērni kļuva par dažiem no šīs valsts bagātākajiem biznesa cilvēkiem. Ja ņemam šo divu skaitļu vidējo vērtību (25 miljardi dolāru), tad Suharto ir nozadzis summu, kas vienāda ar 5,2 valsts nacionālajiem ienākumiem 1961.gadā (4,8 miljardi dolāru).

Zairas per capita ienākums pirktspējas nozīmē 1997.gadā, kad Mobutu tika gāzts, bija viena trešdaļa no ienākuma 1965.gadā, kad viņš nāca pie varas. 1997.gadā Zaira bija 141.vietā to 174 valstu vidū, kurām ANO aprēķināja “tautu attīstības rādītāju” HDI (human deve­lopment index). HDI aprēķinot, ņem vērā ne tikai ienā­kumu, bet arī “dzīves kvalitāti”, mērītu ar vidējo mūža ilgumu un lasītprasmi.

Pēc korupcijas statistikas spriežot, Indonēzijas snie­gumam vajadzētu būt pat sliktākam nekā Zairas. Tomēr Zairā dzīves līmenis Mobutu laikā pazeminājās trīs reizes, turpretī Indonēzijā Suharto valdīšanas laikā tas uzlabojās vairāk nekā trīskārši.

Indonēzijas HDI novērtējums 1997.gadā atbilda 105.vietai. Tas, protams, nav “brīnumekonomikas” sasniegums, tomēr ir ievērības vērts, īpaši, ja ņem vērā, no kā šī valsts sāka.

Kontrasts starp Zairu un Indonēziju rāda, ka arvien populārākajam slikto samariešu sludinātajam uzskatam, ka korupcija ir viens no lielākajiem ekonomiskās attīs­tības šķēršļiem, ja ne gluži pats lielākais, ir savi ierobe­žojumi. Tiek apgalvots, ka nav vērts palīdzēt nabadzī­gajām valstīm, kurās ir korupti vadītāji, jo viņi rīkosies kā Mobutu un naudu izšķērdēs. Šie uzskati atspoguļojas Pasaules Bankas pēdējā laika pretkorupcijas kampaņā, kuru vada kādreizējais ASV aizsardzības ministra viet­nieks Pols Volfovics: “Cīņa ar korupciju ir daļa no cīņas ar nabadzību ne tikai tāpēc, ka korupcija ir ļaunums un ka tā ir slikta, bet arī tādēļ, ka tā palēnina ekonomisko attīstību”.1 Volfovica vadības laikā no 2005.gada jūlija līdz 2007.gada jūnijam Pasaules Banka, pamatojot ar korupciju, apturēja aizdevumu piešķiršanu vairākām at­tīstības valstīm.2

Korupcija ir liela problēma daudzās attīstības valstīs. Taču sliktie samarieši to izmanto par ērtu attaisnojumu palīdzības sniegšanas samazināšanai, kaut gan palīdzības “nogriešana” nabadzīgos skar daudz vairāk nekā negodī­gos valstu vadītājus, īpaši visnabadzīgākajās valstīs (kurām ir tendence uz lielāku korupciju to iemeslu dēļ, kurus es tālāk paskaidrošu)3 . Turklāt viņi arvien vairāk izmanto korupciju kā “izskaidrojumu” viņu virzīto neoliberālo politiku neveiksmēm pagājušajās divarpus desmitgadēs. Pretēji arvien biežāk dzirdamajiem slikto samariešu apgal­vojumiem šīs politikas ir cietušas neveiksmi tādēļ, ka tās ir nepareizas, nevis tādēļ, ka tās būtu nomākuši vietējie attīstību kavējošie faktori, piemēram korupcija vai “nepareiza” kultūra (kuru es aplūkošu nākamajā nodaļā).

Vai korupcija kaitē ekonomiskajai attīstībai?

Korupcija grauj cilvēku uzticību personām, kas ieņem amatus, vienalga, kādās organizācijās, vai tās būtu valdības iestādes, korporācijas vai arodbiedrības, vai pat nevals­tiskas organizācijas. Tiesa, var būt korupcijas gadījumi “cēlos nolūkos”.

Viens tāds piemērs ir Oskara Šindlera nacistu ierēdņu piekukuļošana, kas glāba dzīvību simtiem ebreju, kā tas iemūžināts Stīvena Špīlberga filmā “Šindlera saraksts”.4 Taču tie ir izņēmumi, un vispār korupcija ir morāli noso­dāma.

Dzīve būtu vienkāršāka, ja morāli nosodāmām lietām, kā korupcijai, būtu nepārprotami negatīvas ekonomiskās sekas. Taču realitāte ir daudz juceklīgāka. Atskatoties tikai uz pagājušā gadsimta pēdējo pusi, pilnīgi droši var teikt, ka ir tādas valstis kā Mobutu valdītā Zaira vai Haiti, kur valdīja Divaljē, kuras nopostīja neapvaldīta korupcija. Otra galējība ir tādas valstis kā Somija, Zviedrija un Singapūra, kas ir slavenas ar savu tīrību (no korupcijas) un kas ir bijušas arī ekonomiski ļoti sekmīgas. Vēl mums ir tādas valstis kā Indonēzija, kas bija ļoti korumpēta, bet ekonomiski sekmīga. Citas valstis – nāk prātā Itā­lija, Japāna, Koreja, Taivāna un Ķīna – tajā pašā laika periodā ir bijušas sekmīgākas nekā Indonēzija, neskatoties uz iesīkstējušu, izplatītu un bieži pat liela mēroga korup­ciju (lai gan ne tik nopietnu kā Indonēzijā).

Korupcija nav tikai 20.gadsimta fenomens. Vairums mūsdienu bagāto valstu sekmīgi industrializējās, neska­toties uz faktu, ka to sabiedriskā dzīve bija kliedzoši ko­rumpēta.[16] Anglijā un Francijā valsts amatu (nemaz neru­nājot par apbalvojumiem) atklāta tirdzniecība bija parasta prakse vismaz līdz 18.gadsimtam.5 Anglijā līdz 19.gad­simta sākuma gadiem tika uzskatīts par pilnīgi normālu, ka ministri “aizņēmās” ministrijas līdzekļus personiskās peļņas gūšanai.6 Līdz 1870.gadam augsta ranga ierēdņu nominēšana Anglijā notika uz patronāžas, nevis nopelnu pamatiem. Valdības “galveno pātagu” – ekvivalentu ASV kongresa vairākuma līderim – faktiski sauca par Finanšu ministrijas patronāžas sekretāru, jo viņa galvenais darbs bija patronāžas sadalīšana.7

ASV valsts amatu sistēma, kurā valsts amatus piešķir valdošās partijas piekritējiem neatkarīgi no viņu profesionālajām īpašībām, iesakņojās 19.gadsimta sākumā un bija īpaši kliedzoša dažas desmitgades pēc Pilsoņu kara. Neviens pats ASV federālais birokrāts netika nominēts atklātā konkurences procesā līdz Pendltona likuma pieņemšanai 1883.gadā.8 Taču tas bija laika periods, kurā ASV bija viena no visātrāk augošajām ekonomikām pasaulē.

Arī vēlēšanu process bija kliedzoši korumpēts. Anglijā kukuļošana, “uzcienāšana” (parasti – par brīvu pasnie­dzot dzērienus ar partiju saistītās valsts telpās), darbu apsolījumi un piedraudēšana balsotājiem bija vēlēšanās plaši izplatīta līdz Koruptās un nelegālās prakses likuma pieņemšanai 1883.gadā. Pat pēc šī likuma pieņemšanas vietējo valdību vēlēšanās korupcija turpinājās labu laiku arī 20.gadsimtā. Amerikas Savienotajās Valstīs valsts ierēdņus bieži izmantoja partiju politiskajās kampaņās (ieskaitot piespiedu ziedošanu vēlēšanu kampaņas fondā). Falsifikācija vēlēšanās un balsu pirkšana bija plaši izplatīta. ASV, kur bija daudz imigrantu, vēlēšanas bija saistītas ar svešinieku (bez balss tiesībām) tūlītēju pārvēršanu balsot tiesīgos pilsoņos, un tas notika “ar ne lielāku svinīgumu un tikpat strauji, kā tas notiek ar cūkas pārvēršanu šķiņķī Cincinati pilsētas konservu fabrikā” – tā teikts avīzē The New York Tribune 1868.gadā.9 Dārgo vēlēšanu kampaņu apstākļos nebija liels brīnums, ka daudzi ievēlētie ierēdņi aktīvi meklēja kukuļus. 19.gadsimta beigās likumdevēju korupcija Amerikas Savienotajās Valstis un īpaši štatu parlamentos kļuva tik liela, ka nākamais ASV prezidents Teodors Rūzvelts žēlojās, ka Ņujorkas parlamenta locek­ļiem, kuri iesaistījās atklātā balsu pārdošanā lobētāju gru­pām, “par valsts dzīvi un civildienestu ir tāds pats priekš­stats, kāds ir maitasputnam par beigtu aitu”.10

Kā varētu būt iespējams, ka korupcijai ir tik atšķirī­gas ekonomiskās sekas dažādās ekonomikās? Daudzām koruptām valstīm klājas katastrofāli slikti (piemēram, Zairai, Haiti), dažām – visai pieklājīgi (piemēram, Indo­nēzijai), bet vēl citām klājas pavisam labi (piemēram, ASV 19.gadsimta beigās un Austrumāzijas valstīm pēc Otrā pasaules kara). Lai uz šo jautājumu atbildētu, mums ir jāatver “melnā kaste”, ko sauc par korupciju, un jāsa­prot tās iekšējā darbība.

Kukulis ir vienas personas bagātības pārnese otrai. Tas ne obligāti negatīvi iespaido ekonomikas efektivitāti un izaugsmi. Ja ministrs (vai kāda cita amatpersona), paņe­mot kukuli no kapitālista, naudu iegulda citā projektā, kas ir vismaz tikpat produktīvs kā tas, kurā kapitālists būtu investējis, ja viņam nebūtu jādod kukulis, šī pērkamība varētu arī neiespaidot ekonomikas efektivitāti vai izaugsmi. Vienīgā starpība ir tā, ka kapitālists kļūst naba­gāks un ministrs – bagātāks, t.i., rodas tikai ienākuma sadalīšanas jautājums.

Protams, vienmēr ir iespējams, ka naudu ministrs iz­manto mazāk produktīvi nekā kapitālists. Ministrs varētu izputināt nelegālo ieguvumu apšaubāmā patērēšanā, bet kapitālists to pašu naudu varētu gudri ieguldīt. Tā tas bieži notiek, taču apriori nevar pieņemt, ka tā patiešām ir. Vēsturiski ir zināms, ka daudzi birokrāti un politiķi ir izrādījušies veikli ieguldītāji, turpretī daudzi kapitālisti savas bagātības ir izputinājuši. Ja ministrs naudu izmanto efektīvāk nekā kapitālists, korupcija var pat palīdzēt eko­nomikas izaugsmei.

Būtisks jautājums šajā sakarā ir tas, vai netīrā nauda paliek valstī. Ja naudu nogulda Šveices bankā, tā nevar dot pienesumu jaunu ienākumu un darbavietu radīšanā; tas ir viens no veidiem, kādā šī pretīgā nauda var sevi daļēji “izpirkt”. Un patiešām, tas ir viens no galvenajiem iemesliem, kura dēļ Zaira atšķiras no Indonēzijas. Indo­nēzijā korupcijas ceļā iegūtā nauda palika valstī, radot tur darbavietas un ienākumus. Zairā liela dala naudas tika izsūtīta no valsts. Ja jums nākas dzīvot ar koruptiem līderiem, jums vismaz vajag, lai viņi salaupīto paturētu mājās. Vienalga, vai ienākumu pārnese korupcijas rezul­tātā noved vai nenoved pie kukuļos nomaksātās naudas vairāk vai mazāk produktīvas izmantošanas, korupcija var radīt dažādas ekonomiskas problēmas, izkropļojot valdības lēmumus.

Piemēram, ja kukulis ļauj mazāk efektīvam ražotā­jam saņemt licenci būvēt, teiksim, jaunu tēraudlietuvi, tas pazeminās ekonomikas efektivitāti. Taču atkal – tāds iznākums nav iepriekš nolemts. Tiek apgalvots, ka ražo­tājs, kas ir gatavs maksāt lielāko kukuli, visticamāk, ir visefektīvākais ražotājs, jo ražotājs, kas plāno ar iegūto licenci nopelnīt visvairāk, pēc definīcijas ir gatavs piedā­vāt vislielāko kukuli, lai saņemtu licenci.

Ja tā ir, tad licences došana ražotājam, kas maksā lielāko kukuli, būtībā ir tas pats, kas licences piešķiršana valdības izsolē, un tādējādi tas ir labākais veids, kā izvēlēties efektī­vāko ražotāju, – tikai iespējamais izsoles ienākums nonāk negodīgā ierēdņa kabatā, nevis valsts kasē, kā tas notiktu atklātas izsoles gadījumā. Protams, šis “kukuļdošanas kā neoficiālas (un efektīvas) izsoles” arguments sabrūk, ja efektīvākie ražotāji ir ar stipru morāli un atsakās mak­sāt kukuļus, un tad korupcija ļauj licenci saņemt mazāk efektīvam ražotājam.

Korupcija var “izkropļot” valdības lēmumus, traucējot regulēšanu. Ja, piemēram, ūdens kompānija, kas piegādā zemas kvalitātes ūdeni, var turpināt tādu praksi, piekuku­ļojot attiecīgās amatpersonas, tad ekonomiskās sekas būs negatīvas – lielāks saslimšanas biežums ar slimībām, ko izplata ūdens, bet tas savukārt palielinās veselības aprūpes izmaksas un galu galā samazinās darba ražību.

Taču, ja regulēšana ir tāda, kāda nav nepieciešama (pārmērīga), korupcija var palielināt ekonomisko efektivitāti. Piemēram, pirms reformas 2000.gadā fabrikas atvēršanai Vjetnamā bija jāiesniedz dučiem dokumentu (ieskaitot iesniedzēju raksturojošas atsauksmes un medicīniskus sertifikātus), tostarp ap 20 tādu, ko izsniedz valdība; stāsta, ka visu papīru sagatavošana un vajadzīgo piekrišanu saņemšana aizņēma no sešiem līdz divpadsmit mēnešiem.11

Tādā situācijā var izrādīties labāk, ka potenciālais investors pie­kukuļo attiecīgos valdības ierēdņus un ātri saņem licenci. Varētu apgalvot, ka investors iegūst, nopelnot vairāk nau­das; patērētājs iegūst, jo viņa pieprasījums tiek ātrāk apmie­rināts un valdības amatpersona iegūst, kļūstot bagātāka (tomēr te notiek uzticības graušana un valdība zaudē liku­mīgu ienākumu). Tādēļ bieži saka: kukuļdošana var vei­cināt pārmērīgi regulētas ekonomikas efektivitāti, ieviešot tirgus spēkus, lai arī pretlikumīgiem līdzekļiem. Tas ir tas, ko amerikāņu politisko zinātņu veterāns Samuels Hantingtons domāja ar savu klasisko izteikumu: “Ekonomiskās izaugsmes ziņā vienīgā lieta, kas ir sliktāka par sabiedrību ar neelastīgu, pārlieku centralizētu, negodīgu birokrātiju, ir sabiedrība ar neelastīgu, pārlieku centralizētu, godīgu birokrātiju.12

Un atkal – kukuļošana, kas ļauj uzņēmējiem pārkāpt noteikumus, var vai nevar nest labumu ekonomikai (ja tā joprojām ir pretlikumīga vai – labākajā gadījumā – morāli divdomīga) – atkarībā no noteikumu rakstura.

Tādējādi korupcijas ekonomiskās sekas ir atkarīgas no tā, kādus lēmumus tā ietekmē, kā kukuļu saņēmēji tos izmanto un kas būtu darīts ar šo naudu, ja korupcijas nebūtu. Es varētu runāt arī par tādām lietām kā ko­rupcijas paredzamība (piemēram, vai pastāv “fiksēta cena” koruptās amatpersonas noteikta veida “pakalpojumam”) vai par “monopola” pakāpi kukuļošanas tirgū (piemēram, cik daudz cilvēku jums ir jāpiekukuļo, lai dabūtu licenci). Taču būtība ir tā, ka visu šo faktoru kopīgo rezultātu ir grūti paredzēt. Tādēļ arī attiecībā uz sakarību starp korupciju un ekonomiskajiem sasniegumiem dažādās valstis mēs novērojam tik ļoti lielas atšķirības.

Labklājība un godīgums

Ja korupcijas iespaids uz ekonomisko attīstību ir neskaidrs, tad kā ir ar pēdējās ietekmi uz iepriekšējo? Mana atbilde ir: ekonomiskā attīstība atvieglo korupci­jas samazināšanu, bet šeit nepastāv automātiska sakarība.

Daudz kas ir atkarīgs no apzinātiem centieniem sama­zināt korupciju.

Kā jau agrāk aplūkots, vēsture rāda, ka ekonomiskās attīstības sākuma stadijās korupciju ir grūti kontrolēt. Fakts, ka mūsdienās nav ļoti nabadzīgu un no korupcijas ļoti tīru valstu, liek domāt, ka valstij ir jātiek virs abso­lūtā nabadzības līmeņa, pirms tā var būtiski samazināt pērkamību valsts sistēmā. Ja cilvēki ir nabadzīgi, viņu gods ir viegli nopērkams – tiem, kas cieš badu, ir grūti nepārdot savas balsis par miltu maisu, un slikti apmaksāti ierēdņi bieži nespēj turēties pretī kārdinājumam pieņemt kukuli. Taču tā nav tikai personiskā goda lieta. Ir arī vairāki strukturāla rakstura iemesli.

Ekonomiskā darbība attīstības valstīs ir galvenokārt izkliedēta pa daudzām mazām vienībām (piemēram, mazas zemnieku saimniecības, stūra veikaliņi, ielu tirgotāju stendi un iekšpagalmu darbnīcas).

Tas rada auglīgu augsni sīkai korupcijai, kas var būt pārāk daudzskaitlīga, lai attīstības valsts valdība ar saviem trūcīgajiem resursiem to atklātu. Šīm mazajām ekonomis­kajām vienībām ir slikta, ja vispār ir kaut kāda uzskaite, kas tās nodokļu nolūkiem padara “neredzamas”. Šī nere­dzamība kombinācijā ar valsts ieņēmumu dienestu admi­nistratīvo resursu trūkumu rada vāju nodokļu ievākšanas spēju. Nespēja ievākt nodokļus ierobežo valsts budžetu, kas savukārt visādos veidos veicina korupciju.

Vispirms – mazi valdības ieņēmumi neļauj valstij maksāt ierēdņiem pieklājīgas algas, padarot tos neno­turīgus pret kukuļošanu. Faktiski ir patiesi pārsteidzoši, cik daudzas attīstības valstu valdību amatpersonas dzīvo godīgi, neskatoties uz niecīgo darba samaksu. Tomēr, jo mazākas ir algas, jo lielāka iespējamība, ka amatperso­nas padosies kārdinājumam. Ierobežotais valdības budžets noved pie vāja (vai neesoša) valsts sociālā nodrošinājuma. Tādējādi nabagajiem ir jāpaļaujas uz tādu politiķu pat­ronāžu, kuri izdala labumus uz lojalitātes pamata kā sa­maksu par balsīm vēlēšanās. Lai to darītu, politiķiem ir vajadzīga nauda, un tādēļ viņi ņem kukuļus no nacionā­lajām un starptautiskajām korporācijām, kurām vajadzīga viņu labvēlība. Un, beidzot, ierobežotā budžeta dēļ valdībai ir grūti tērēt naudu cīņai pret korupciju. Negodīgu amatpersonu atklāšanai un vajāšanai valdībai ir jānolīgst (vietēji vai ārēji) dārgi grāmatveži un juristi. Korupcijas apkarošana nav lēta.

Labākos dzīves apstākļos cilvēki var sasniegt labākus uzvedības standartus. Ekonomiskā attīstība palielina arī valdības spēju ievākt nodokļus, jo ekonomiskās darbības kļūst “redzamākas” un pieaug valdības administratīvās spējas. Tas savukārt ļauj palielināt valsts darbinieku algas, paplašināt valsts sociālo nodrošinājumu un tērēt vairāk līdzekļu amatpersonu likumpārkāpumu atklāšanai un sodīšanai – tas viss palīdz samazināt korupciju.

Kad tas viss pateikts, ir svarīgi akcentēt, ka ekonomiskā attīstība automātiski nerada godīgāku sabiedrību. Piemē­ram, ASV 19.gadsimta beigās bija vairāk korumpēta valsts nekā šajā pašā gadsimtā agrāk, kā jau to iepriekš minēju. Turklāt dažas bagātās valstis ir vairāk korumpētas nekā nabagās valstis.

Lai šo apgalvojumu ilustrētu, paskatīsimies ietekmīgās pretkorupcijas organizācijas Transparency International 2005.gada korupcijas uztveres rādītājus.[17] Saskaņā ar šiem rādītājiem Japāna (per capita ienākums 2004.gadā bija 37 180 dolāri) dalīja 21.vietu kopā ar Čīli, valsti, kuras ienākums bija tikai 13% no Japānas ienākuma. Itālija (26 120 dolāri) atradās 40.vietā kopā ar Koreju (13 980 dolāri), t.i., ar valsti, kuras ienākumu līmenis bija uz pusi zemāks, un Ungāriju (8270 dolāri) ar vienu trešdaļu no Itālijas ienākuma līmeņa.

Lai arī Botsvānas (4340 dolāri) un Urugvajas (3950 do­lāri) per capita ienākums bija tikai 15% no Itālijas vai 30% no Korejas līmeņa, tās ierindojās labu tiesu augstāk par pēdējām un kopīgi ieņēma 32.vietu. Šie piemēri apliecina, ka ekonomiskā attīstība automātiski nesamazina korupciju. Lai šo mērķi sasniegtu, ir vajadzīga mērķtiecīga rīcība.13

Pārāk daudz tirgus spēku

Sliktie samarieši ne tikai izmanto korupciju kā nepa­matotu “izskaidrojumu” neoliberālās politikas neveiks­mēm (jo viņi tic, ka šī politika nevar būt nepareiza), bet viņu ieteiktais korupcijas problēmas risinājums bieži ir padarījis to ļaunāku, nevis atvieglojis.

Balstoties uz neoliberālo ekonomiku, sliktie samarieši apgalvo, ka labākais veids, kā apieties ar korupciju, ir ieviest vairāk tirgus spēku gan privātajā, gan valsts sek­torā – risinājums, kas glīti iekļaujas viņu tirgus funda­mentālistu ekonomiskajā programmā. Viņi apgalvo, ka, atbrīvojot tirgus spēkus privātajā sektorā – tas ir, atceļot regulēšanu, ne tikai pieaugs ekonomiskā efektivitāte, bet arī samazināsies korupcija, atņemot politiķiem un biro­krātiem tiesības piešķirt resursus, kas tiem deva iespēju prasīt kukuļus. Turklāt sliktie samarieši ievieš pasākumus, balstoties uz tā saukto Jauno valsts vadīšanu (New Public Management – NPM), kas mēģina palielināt administra­tīvo efektivitāti un samazināt korupciju, ieviešot vairāk tirgus spēku pašā valdībā – vairāk ārējo līgumu, maksāša­nas par padarīto aktīvāka izmantošana un īstermiņa darba līgumi, un aktīvāka personāla apmaiņa starp privāto un valsts sektoru.

Par nožēlu, NPM iedvesmotās reformas bieži vien drī­zāk palielināja, nevis samazināja korupciju. Vairāk ārējo kontraktu nozīmēja vairāk kontraktu ar privāto sektoru, radot jaunas izdevības kukuļdošanai. Palielinātai cilvēku plūsmai starp valsts un privāto sektoru ir bijis vēl ļau­nāks efekts. Ja reiz ienesīgs darbs privātā sektorā kļūst iespējams, valsts amatpersonai var būt kārdinoši iedrau­dzēties ar nākamajiem darba devējiem un viņiem par labu “pielocīt” vai pat “lauzt” likumu. Šī persona tā var darīt arī gadījumā, ja par to tieši nekas netiek maksāts. Ja nauda nav gājusi no rokas rokā un likums nav pārkāpts (un tādēļ korupcija nav notikusi), ļaunākajā gadījumā amatpersonai var pārmest sliktu lēmumu. Taču samaksa notiks nākotnē. To var izdarīt pat ne tā pati korporācija, kas guva labumu no sākotnējā lēmuma. Radījusi savu “biznesu protošas” personas vai, eifēmistiskāk izsakoties, “reformatora” reputāciju, tā var vēlāk pāriet uz ienesīgu darbu privātā juridiskā firmā, lobēšanas organizācijā vai pat starptautiskā aģentūrā. Tā var pat izmantot savu “biz­nesa prašanas” reputāciju, lai nodibinātu privātu akciju fondu. Pamudinājums nākt pretī privātajam sektoram palielinās, ja ierēdņa karjera paliek nedroša īstermiņa darba līgumu dēļ, kurus slēdz tirgus disciplīnas palieli­nāšanas vārdā.

Ja šie cilvēki zina, ka nepaliks civildienestā pārāk ilgi, viņiem ir jo lielāks pamudinājums kultivēt savas nākotnes nodarbinātības izredzes.[18]

Papildus NPM ietekmei neoliberālā politika ir netieši un ne ar nolūku palielinājusi korupciju, veicinot tirdznie­cības liberalizāciju, tādējādi pavājinot valdības finanses, kas savukārt palielina korupcijas varbūtību un padara to grūti apkarojamu.14

Arī regulēšanas atcelšana – vēl viena būtiska neoliberālo politiku paketes sastāvdaļa – ir palielinājusi korup­ciju privātajā sektorā. Ekonomiskajā literatūrā krāpšanos privātajā sektorā bieži ignorē, jo korupciju parasti definē kā valsts amata negodīgu izmantošanu personiskajam labumam.15 Taču negodīgums pastāv arī privātajā sek­torā. Finanšu regulēšanas atcelšana un uzskaites standartu pazemināšana ir novedusi pie akciju tirdzniecības, izman­tojot publiski nepieejamu informāciju (insider trading) un krāpniecisku grāmatvedību pat bagātajās valstīs – atce­rieties tādus gadījumus kā enerģijas kompānija Enron un telekomunikāciju kompānija WorldCom un to grāmat­vedības firma Arthur Andersen “rēcošajos deviņdesmita­jos” gados ASV.16 Regulēšanas atcelšana var palielināt arī privātā sektora monopolu varu, kas paplašina iespējas to negodīgajiem iepirkumu menedžeriem ņemt kukuļus no apakšlīgumu slēdzējiem.

Korupcija bieži pastāv tādēļ, ka ir pārāk daudz, nevis pārāk maz tirgus spēku. Korumpētās valstīs ir ēnu tirgi negodīgām lietām, tādām kā valdības kontrakti, darbi un licences. Patiešām, tikai pēc tam, kad aizliedza tirgot tādas lietas kā amati valdībā, mūsdienu bagātās valstis varēja būtiski samazināt spekulantu iedzīvošanos, izmantojot amatu valdībā. Ierobežojumu noņemšana vēl vairākiem tir­gus spēkiem, atceļot regulējumus, ko nepārtraukti veicina neoliberālā ortodoksija, var situāciju padarīt ļaunāku.

Tādēļ korupcija daudzās attīstības valstīs pēc slikto samariešu uzspiestās liberalizācijas ir palielinājusies, nevis samazinājusies.

Ekstremālais rekets, kāds tika piedzīvots liberalizāci­jas un privatizācijas procesā pēckomunisma Krievijā, ir kļuvis bēdīgi slavens, bet līdzīgi fenomeni ir novēroti arī daudzās attīstības valstīs.17

Demokrātija un brīvais tirgus

Bez korupcijas ir vēl viens politisks jautājums, kam ir nozīmīga vieta neoliberālās politikas dienaskārtībā – demokrātija. Taču demokrātija, īpaši kontekstā ar eko­nomikas attīstību, ir sarežģīts un ļoti jutīgs jautājums. Tādēļ atšķirībā no tādām lietām kā brīvais tirgus, inflācija vai privatizācija šeit slikto samariešu vidū nav vienotas pozīcijas.

Daži apgalvo, ka demokrātija ir būtiska ekonomikas attīstībai, jo tā pasargā pilsoņus no valdnieku patvaļīgas ekspropriācijas; bez tādas aizsardzības nebūtu stimula uzkrāt bagātību; tādējādi USAID (United States Agency for International Development) apgalvo, ka “demokrātijas attīstība uzlabo indivīda pārticības un labklājības paaug­stināšanas iespējas”.18 Citi domā, ka demokrātiju var upu­rēt, ja tāda vajadzība rodas, lai aizsargātu brīvo tirgu, kā par to liecināja dažu neoliberālo ekonomistu stiprais atbalsts Pinočeta diktatūrai Čīlē. Vēl citi uzskata, ka demokrātija attīstīsies dabiskā ceļā, ja attīstīsies ekono­mika (tas, protams, ir vislabāk panākams ar brīvās tirdzniecības un brīvā tirgus politiku), jo tā radīs izglītotu vidusšķiru, kura, dabiski, izvēlēsies demokrātiju. Un vēl citi visu laiku slavina demokrātiju, bet cieš klusu, ja konkrētā nedemokrātiskā valsts ir “draugs” – tie paliek uzticīgi reālpolitikas tradīcijai, ko reprezentē Franklina Rūzvelta slavenais komentārs par Nikaragvas diktatoru Anastasio Samozu: “Viņš var būt kuces dēls, bet viņš ir mūsējais kuces dēls.”19

Neskatoties uz šādu uzskatu dažādību, neoliberāļu vidū pastāv stipra vienprātība, ka demokrātija un ekono­miskā attīstība viena otru pastiprina. Protams, neoliberāļi nav vienīgie, kas tā uzskata, bet viņi atšķiras ar ticību, ka šo sakarību uztur galvenokārt, ja ne vienīgi, (brīvais) tirgus. Viņi apgalvo, ka demokrātija veicina brīvo tirgu, kas savukārt veicina ekonomisko attīstību, kura galu galā veicina demokrātiju.

Britu finanšu žurnālists Martins Volfs savā pazīstamajā grāmatā Why Globalisation Works (Kāpēc globalizācija strādā) raksta: “Tirgus balsta demokrātiju, tāpat kā de­mokrātijai parasti jāstiprina tirgus.”20

Saskaņā ar neoliberāļu uzskatiem demokrātija veicina brīvo tirgu, jo valdībai, kuru var gāzt bez vardarbības, ir jābūt savaldīgai savā plēsonīgajā uzvedībā. Valdītāji, ja viņiem nav jāuztraucas par varas zaudēšanu, var nesodīti uzlikt pārliecīgus nodokļus un pat konfiscēt privātīpa­šumu, kā to vēsturē daudzi autokrāti ir darījuši. Tā tiek sagrauti stimuli investēt un radīt bagātību, un tirgus spēki tiek izkropļoti, kavējot ekonomisko attīstību. Turpretī demokrātijas apstākļos valdības plēsonīgā uzvedība ir iegrožota un tādējādi var plaukt brīvais tirgus, veicinot ekonomisko attīstību. Savukārt brīvais tirgus veicina de­mokrātiju, jo tas noved pie ekonomiskās attīstības, kas rada no valdības neatkarīgus bagātību turētājus, kuri pieprasa mehānismu, ar ko viņi var pretoties politiķu patvaļīgajai rīcībai, proti, demokrātiju. Tas bija prātā bijušajam ASV prezidentam Bilam Klintonam, kad viņš, atbalstot Ķīnas iestāšanos PTO, sacīja: “Ķīnas cilvēki, kļūstot mobilāki, bagātāki un apzinoties alternatīvu dzī­vesveidu esamību, tieksies pēc lielākas teikšanas lēmumos, kas iespaido viņu dzīvi “.21

Pagaidām atliekot malā jautājumu, vai brīvais tirgus ir labākais ekonomiskās attīstības līdzeklis (uz to šajā grāmatā daudzkārt esmu atbildējis ‘nē’), vai varam vis­maz teikt, ka demokrātija un (brīvais) tirgus patiešām ir dabiski partneri un ka tie viens otru spēcina?

Atbilde ir . Pretstatā neoliberāļu sacītajam, tirgus un demokrātija konfliktē jau pašos pamatos. Demokrātija darbojas pēc principa “viens cilvēks, viena balss”. Tirgus darbojas pēc principa “viens dolārs, viena balss”. Dabiski, ka pirmais princips dod vienādu svaru katrai personai neatkarīgi no tā, cik naudas viņai/viņam ir. Pēdējais pie­šķir lielāku svaru bagātiem cilvēkiem. Tādēļ demokrātiski lēmumi parasti apgāž tirgus loģiku. Patiešām, 19.gad­simta liberāļi bija pret demokrātiju, jo domāja, ka tā nav savietojama ar brīvo tirgu.22 Viņi apgalvoja, ka demo­krātija ļaus nabadzīgajam vairākumam ekspluatēt bagāto mazākumu (piemēram, ar progresīvo ienākuma nodokli, privātīpašuma nacionalizēšanu), tādējādi sagraujot bagā­tību radīšanas stimulu.

Tādas domāšanas (savdabīgi meritokrātiskas – I.L.) iespaidā visas mūsdienu bagātās val­stis sākotnēji piešķīra vēlēšanu tiesības tikai tiem, kam pie­derēja noteikta lieluma īpašums vai kuru ienākumi bija tik lieli, lai maksātu noteikta apjoma nodokļus. Dažās valstīs pastāvēja ar lasītprasmi un izglītību saistītas kvalifikācijas (tā, piemēram, dažās Vācijas zemēs universitātes grāds deva vienu papildu balsi), kuras, protams, katrā gadī­jumā bija cieši saistītas ar cilvēka ekonomisko stāvokli un kuras parasti izmantoja, sasaistot kopā ar īpašuma/nodokļu nosacījumu. Somijā, ko uzskata par modernās demokrātijas dzimteni, varēja balsot tikai 18% vīriešu pat pēc slavenā 1832.gada Reformas likuma.23 Francijā pirms vispārējo vīriešu balsstiesību ieviešanas 1884.gadā (pirmoreiz pasaulē) tikai apmēram 2% no vīriešu popu­lācijas varēja balsot vecuma ierobežojumu (vajadzēja būt vecākam par 30 gadiem) un, kas vēl svarīgāk, nodokļu maksāšanas dēļ.24 Itālijā pat pēc balsstiesību vecuma sa­mazināšanas līdz 21 gadam 1882.gadā tikai apmēram divi miljoni vīriešu (15% no vīriešu populācijas) varēja balsot nodokļu maksāšanas un lasītprasmes prasību dēļ.25 Ekonomiskā kvalificēšanās balsstiesību iegūšanai toreiz bija medaļas otra puse slavenajam kolonijā mītošo ame­rikāņu lozungam pret Lielbritāniju: “Nekādu nodokļu aplikšanu bez pārstāvības”. Tad jau vajadzēja būt arī: “Ne­kādu pārstāvību bez nodokļu aplikšanas.”

Norādot uz pretrunām starp demokrātiju un tirgu, es nesaku, ka tirgus loģiku vajadzētu noraidīt. Valdot komunistiem, principa “Viens dolārs, viena balss” totālā noraidīšana ne tikai radīja ekonomisko neefektivitāti, bet arī uz citiem kritērijiem – uz politisko varu, personiskiem kontaktiem vai ideoloģiskiem mandātiem – balstītu nevienlīdzību. Ir jāatzīmē arī, ka nauda var būt lielā­kais “nolīdzinātājs”. Tā var darboties kā spēcīgs nevē­lamu aizspriedumu “šķīdinātājs” attiecībā uz noteiktu rasu cilvēkiem, sociālām kastām vai profesionālām gru­pām. Ir daudz vieglāk likt cilvēkiem labāk attiekties pret diskriminētu grupu locekļiem, ja viņiem ir nauda (t.i., ja tie ir potenciāli klienti vai investori). Fakts, ka atklāti rasistiskais Dienvidāfrikas aparteīda režīms piešķīra japā­ņiem “goda balto cilvēku” statusu, ir spēcīga liecība tir­gum piemītošajam “atbrīvošanas” spēkam.

Taču, lai cik pozitīva dažos aspektos arī būtu tirgus loģika, mums nevajadzētu un mēs nevaram likt sabiedrī­bai dzīvot tikai pēc principa “Viens dolārs – viena balss”. Atstāt visu tirgus ziņā nozīmē, ka bagātie var būt spē­jīgi realizēt savas visfrivolākās vēlmes, kamēr nabadzīgie nespēj pat izdzīvot – tā pasaule tērē divdesmit reižu vai­rāk pētniecības naudas tievēšanas zālēm nekā zālēm pret malāriju, kas attīstības valstīs katru gadu paņem vairāk nekā miljons dzīvību un miljoniem cilvēku padara par nespējniekiem. Vēl vairāk – ir lietas, kas vienkārši nedrīkst tikt pārdotas un pirktas, pat veselīga tirgus uzturēšanas vārdā ne. Tiesas lēmumi, amati valdībā, akadēmiskās pakāpes un kvalifikācija noteiktām profesijām (juristu, ārstu, skolotāju, autovadītāju instruktoru) ir tādi pie­mēri. Ja šīs lietas varētu pirkt, rastos nopietnas problēmas ne tikai ar konkrētās sabiedrības leģitimitāti, bet arī ar ekonomisko efektivitāti: neatbilstošas kvalifikācijas ārsti vai nekvalificēti skolotāji var pazemināt darbaspēka kva­litāti; pērkami tiesas lēmumi var sagraut līgumu likuma iedarbīgumu.

Demokrātija un tirgus abi ir pieklājīgas sabiedrības fundamentāli stūrakmeņi. Taču starp tiem ir fundamen­tālas pretrunas. Mums starp tiem jāpanāk līdzsvars. Ja pieliekam klāt faktu, ka brīvais tirgus nav labs ekonomis­kās attīstības veicināšanai (kā to esmu parādījis šajā grā­matā), tad ir grūti apgalvot, ka starp demokrātiju, brīvo tirgu un ekonomisko attīstību pastāv savstarpēja pozitīva iedarbība pretēji tam, ko apgalvo sliktie samarieši.

Kad demokrātijas grauj demokrātiju

Slikto samariešu virzītā brīvā tirgus politika ir pakļā­vusi tirgus kārtulai “Viens dolārs – viena balss” arvien vairāk mūsu dzīves jomu. Tā kā starp brīvo tirgu un de­mokrātiju pastāv dabisks attiecību saspīlējums, tas no­zīmē, ka tāda politika ierobežo demokrātiju, pat ja tas nav darīts ar nolūku. Taču ir vēl kas. Sliktie samarieši ir ieteikuši tādu politiku, kas aktīvi grauj demokrātiju attīstības valstis (lai gan viņi nekad to šādiem vārdiem nepasaka).

Argumentēšana sākas diezgan saprātīgi. Neoliberālie ekonomisti izsaka bažas, ka politika paver durvis tirgus racionalitātes kropļošanai: neefektīvas firmas vai fermeri var lobēt parlamentāriešus, lai ieviestu tarifus un saņemtu subsīdijas, tādējādi palielinot pārējās sabiedrības izmak­sas, kurai nākas pirkt dārgus iekšzemes ražojumus; populistiski politiķi vēlēšanu kampaņas laikā var izdarīt spie­dienu uz centrālo banku, lai tā “drukātu naudu”, bet tas rada inflāciju un no tā ilgākā laikā cieš cilvēki. Tik tālu viss ir labi.

Neoliberālu risinājums šai problēmai ir “depolitizēt” ekonomiku. Viņi apgalvo, ka valdības darbības joma ir jāsašaurina – ar privatizēšanu un liberalizēšanu – līdz “minimālajai valstij”. Tajās nedaudzajās jomās, kur val­dībai joprojām ir ļauts darboties, politisku lēmumu telpa ir jāminimizē. Tiek teikts, ka tādi ierobežojumi ir īpaši nepieciešami attīstības valstis, kur līderi ir mazāk kompetenti un korumpētāki. Ierobežojumus var nodro­šināt ar stingriem noteikumiem, kas ierobežo valdības izvēli, piemēram, ar likumu par līdzsvarotu budžetu vai, iedibinot politiski neatkarīgas aģentūras politikas noteik­šanai – neatkarīgu centrālo banku, neatkarīgas regulēšanas aģentūras un pat neatkarīgu nodokļu iestādi (pazīstamu kā ARA – autonomous revenue authority, ko izmēģināja Ugandā un Peru26 ). Attīstības valstīm par īpaši nozīmīgu uzskata starptautisko līgumu parakstīšanu, kā PTO vie­nošanās, divpusējo, reģionālo brīvo tirgu vienošanās, jo to līderi esot mazāk atbildīgi un tādējādi tie varot nomal­dīties no tikumīgā neoliberālās politikas ceļa.

Pirmā problēma ar šo depolitizācijas argumentu ir pieņēmums, ka mēs varam skaidri zināt, kur ekonomikai jābeidzas un politikai jāsākas. Taču tas nav iespējams, jo tirgi – ekonomikas domēns – paši ir politiski veidojumi. Tirgi ir politiski veidojumi tiktāl, cik visas īpašuma tiesības un citas tiesības, uz kurām īpašuma tiesības balstās, ir poli­tiskas izcelsmes. Ekonomisko tiesību politiskā izcelsme ir redzama faktā, ka daudzas no tām, kuras šodien uzskatām par dabiskām, pagātnē tika politiski karsti apstrīdētas – starp piemēriem var minēt īpašuma tiesības uz idejām (kuras daudzi noraidīja pirms intelektuālā īpašuma tiesību nostiprināšanas 19.gadsimtā) un tiesības bērnībā nestrādāt (kas liegtas daudziem nabadzīgiem bērniem).27

Kad šīs tiesības politiski vēl tika apstrīdētas, bija daudz “ekonomisku” strīdu par to, kāpēc to ievērošana ir nesa­vietojama ar brīvo tirgu.28 Turklāt, kad neoliberāļi pie­dāvā depolitizēt ekonomiku, viņi pieņem, ka konkrētā “demarkācijas līnija” starp ekonomiku un politiku, kuru tie grib novilkt, ir tā pareizā. Taču tam nav pamata.

Kontekstā ar šīs nodaļas priekšmetu svarīgāk ir tas, ka, cenšoties depolitizēt ekonomiku, sliktie samarieši grauj demokrātiju. Politisku lēmumu depolitizēšana demokrā­tiskā valstī – nebūsim sīkumaini vārdu izvēlē – nozīmē demokrātijas vājināšanu. Ja demokrātiski vēlētam par­lamentam tiek atņemti visi patiesi svarīgie lēmumi un atdoti nevēlētiem tehnokrātiem “politiski neatkarīgās aģentūrās”, kāda jēga tad ir demokrātijai? Citiem vārdiem sakot, neoliberāļiem demokrātija ir pieņemama tikai tiktāl, cik tā nav pretrunā ar brīvo tirgu; tieši tādēļ arī daži no viņiem nesaskatīja pretrunu starp Pinočeta dik­tatūras atbalstīšanu un demokrātijas slavināšanu. Runājot skaidru valodu, viņi grib demokrātiju tikai, ja tā ir visumā bezspēcīga, – līdzīgi kā to izsaka 1987.gadā publicētās pašreizējā kreisā spārna Londonas mēra Kena Livingstona grāmatas virsraksts “Ja vēlēšanas kaut ko mainītu, viņi tās atceltu”.29

Tā nu redzam, ka, līdzīgi vecajiem liberāļiem, neoliberāļi dziļi tic, ka politiskās varas došana tiem, kam “nepieder daļa” pastāvošajā ekonomiskajā sistēmā, neiz­bēgami novedīs pie “iracionālas” status quo modificēšanas īpašuma (un citu ekonomisko) tiesību sadales nozīmē. Tomēr atšķirībā no viņu intelektuālajiem priekšgājējiem neoliberāļi dzīvo laikmetā, kurā pret demokrātiju atklāti nostāties nevar, un tādēļ viņi mēģina to izdarīt, diskredi­tējot politiku vispār.30 Diskreditējot politiku vispār, viņi gūst leģitimitāti savai darbībai, kas demokrātiski ievēlē­tiem pārstāvjiem atņem lēmumu pieņemšanas pilnvaras. Tā rīkojoties, neoliberāļi ir guvuši panākumus demokrātiski kontrolētās jomas sašaurināšanā, demokrātiju pašu nekad atklāti nekritizējot.

Tā visa sekas ir bijušas īpaši postošas attīstības valstīs, kur sliktie samarieši ir varējuši dabūt cauri “antidemo­krātiskas” aktivitātes, tālu pārsniedzot to, kas būtu pie­ņemams bagātajās valstīs (piemēram, nodokļu iestādes politiska neatkarība).[19]

Demokrātija un ekonomiskā attīstība

Demokrātija un ekonomiskā attīstība acīmredzami vie­na otru iespaido, bet sakarība starp tām ir daudz sarež­ģītāka, nekā tas paredzēts neoliberālajā argumentācijā, kur demokrātijai būtu jāveicina ekonomiskā attīstība, pa­lielinot privātīpašuma drošību un tirgus brīvību.

No vienas puses, paturot prātā fundamentālo spriedzi starp demokrātiju un tirgu, nav ticams, ka demokrā­tija veicinātu ekonomisko attīstību, veicinādama brīvo tirgu. Patiešām, vecie liberāļi baidījās, ka demokrātija var bremzēt ieguldīšanu un izaugsmi (piemēram, pārliecīga aplikšana ar nodokļiem, uzņēmumu nacionalizācija).31

No otras puses, demokrātija var veicināt ekonomisko attīstību pa citiem ceļiem. Piemēram, demokrātija var novirzīt valdības izdevumus ražīgākās jomās, teiksim, militāro izdevumu līdzekļus ieguldīt izglītībā vai infra­struktūras attīstībā. Tas palīdzēs ekonomikas attīstībai. Cits piemērs – demokrātija var veicināt ekonomisko attīstību, radot labklājības valsti. Pretēji izplatītam uzska­tam labi izveidota labklājības valsts, īpaši, ja to kombinē ar labām pārkvalifikācijas programmām, var samazināt strādnieku bezdarba izmaksas un tādējādi panākt, ka tie mazāk pretojas ražošanas automatizēšanai, kas palielina ražību (tas nav nejauši, ka Zviedrijā ir pasaulē lielākais rūpniecisko robotu skaits uz vienu strādnieku).

Es varētu minēt vēl iespējamos kanālus, pa kuriem demokrātija var ietekmēt ekonomisko attīstību pozitīvi vai negatīvi, bet būtība ir tā, ka šī sakarība ir ļoti sarež­ģīta.

Nav nekāds brīnums, ka nepastāv sistēmiskas par vai pret liecības par to, kā demokrātija palīdz ekono­mikas attīstībai. Pētījumi, ar kuriem ir mēģināts iden­tificēt statistiskas regularitātes, kas raksturotu sakarību starp demokrātiju un ekonomisko izaugsmi, nav devuši sistēmiskus ne par, ne pret rezultātus.32

Pat atsevišķas valsts līmenī mēs novērojam milzīgas rezultātu atšķirības. Dažām attīstības valstīm diktatūras apstākļos ekonomiskā ziņā klājas briesmīgi. Labākie pie­mēri te ir Filipīnas ar Markosa valdību, Zaira ar Mobutu vai Haiti ar Divaljē valdību. Bet ir tādi gadījumi kā Indo­nēzija ar Suharto vai Uganda ar Museveni valdību, kur diktatūra radīja pieklājīgus, ja arī ne spožus ekonomiskos sasniegumus. Un tad ir arī Dienvidkoreja, Taivāna, Singapūra un Brazīlija 20.gadsimta 60. un 70.gados vai mūsdienu Ķīna, kas ir ļoti sekmīga diktatūras apstākļos.

Turpretī mūsdienu bagātās valstis guva visu laiku labākos ekonomiskos sasniegumus tad, kad tās būtiski paplaši­nāja demokrātiju laikā no Otrā Pasaules kara beigām līdz 70.gadiem. Šajā laikā daudzas valstis ieviesa vispārējas vēlēšanu tiesības (Austrālija, Beļģija, Kanāda, Somija, Francija, Vācija, Itālija, Japāna, Šveice un ASV), nostip­rināja minoritāšu tiesības un intensificēja biedinošo “eks­pluatāciju”, kādai nabadzīgie pakļauj bagātos (uzņēmumu nacionalizācija vai progresīvā ienākumu nodokļa palie­lināšana, lai, cita starpā, finansētu labklājības valsti). Protams, mums nav vajadzības parādīt, ka demokrātija pozitīvi ietekmē ekonomisko izaugsmi, lai varētu atbal­stīt demokrātiju. Kā ir teicis Nobela prēmijas laureāts Amartija Sens, demokrātijai piemīt sava iekšēja vērtība un tai ir jābūt kā kritērijam jebkurā saprātīgā attīstības definīcijā.33 Demokrātija dod ieguldījumu pieklājīgas sabiedrības veidošanā, padarot noteiktas lietas imūnas pret tirgus kārtulu “Viens dolārs – viena balss”, proti, amatus valdībā, tiesu lēmumus, izglītības kvalifikāciju, kā jau agrāk aplūkots. Līdzdalībai demokrātiskos politiska­jos procesos ir savas iekšējās vērtības, kuras nevar viegli pārvērst naudas izteiksmē, un tā tālāk.

Tādēļ, pat ja demokrātija ekonomisko izaugsmi ietekmē negatīvi, mums tā jāatbalsta pašas demokrātijas vērtības dēļ, un, ja nav liecību par tās negatīvo ietekmi, mums tā jāatbalsta vēl stiprāk.

Ja demokrātijas ietekme uz attīstību nav viennozīmīga, ekonomiskās attīstības ietekme uz demokrātiju, liekas, ir tiešāka. Šķiet, diezgan droši var teikt, ka ilgākā laikā eko­nomiskā attīstība atnes demokrātiju. Taču šai plašajai ainai nevajadzētu aizplīvurot faktu, ka dažas valstis ir uzturējušas demokrātiju jau no laikiem, kad tās bija nabadzīgas, bet daudzas citas nav kļuvušas demokrātiskas, pirms nav kļuvušas ļoti bagātas. Bez cilvēku cīņas par demokrātiju tā no ekonomiskās pārticības automātiski neizaug.34

Norvēģija bija otrā demokrātija pasaulē (tā ieviesa vis­pārējas vēlēšanu tiesības 1913.gadā, pēc Jaunzēlandes 1907.gadā), neskatoties uz faktu, ka toreiz tā bija viena no nabadzīgākajām ekonomikām Eiropā. Turpretī ASV, Kanāda, Austrālija un Šveice kļuva demokrātiskas pat tīri formālā nozīmē – piešķirot visiem balsstiesības tikai 20.gadsimta 60. un 70.gados, kad tās jau bija ļoti bagā­tas. Kanāda Amerikas iezemiešiem piešķīra balsstiesības tikai 1960.gadā. Austrālija atcēla “balto Austrālijas” poli­tiku un atļāva citas ādas krāsas cilvēkiem balsot tikai 1962.gadā. ASV dienvidu štatos tikai 1965.gadā civiltiesību kus­tības rezultātā, kuru vadīja Mārtiņš Luters Kings juniors, atļāva balsot afroamerikāņiem.35 Šveicē sievietēm atļāva balsot tikai 1971.gadā (un pat vēlāk, ja ieskaita divus renegātu kantonus Appenzell Ausser Rhoden un Appenzell Inner Rhoden, kuri atteicās sievietēm dot balsstiesības attie­cīgi līdz pat 1989. un 1991.gadam). Kaut ko līdzīgu var atrast arī sakarā ar attīstības valstīm. Lai gan Indija līdz nesenai pagātnei bija viena no pasaules nabadzīgākajām valstīm, tā pēdējo sešdesmit gadu laikā ir bijusi demokrā­tiska, turpretī Koreja un Taivāna nebija demokrātiskas līdz 80.gadu beigām, kad kļuva pārticīgas.

Politika un ekonomiskā attīstība

Korupcija un demokrātijas trūkums ir lielas problēmas daudzās attīstības valstīs. Taču sakarības starp tām un ekonomisko attīstību ir daudz sarežģītākas, nekā to saka sliktie samarieši.

Nespēja izprast korupcijas jautājumu sarežģītību ir tas, kā dēļ, piemēram, tik daudzi attīstības valstu politiķi, kas nāk pie varas uz antikorupcijas platformas, ne tikai nespēj iztīrīt sistēmu, bet bieži paši tiek izmesti no tās vai pat nonāk cietumā par korupciju. Prātā nāk Latīņ­amerikas prezidenti: Brazīlijā – Fernandu Kolors de Melu un Peru – Alberto Fudžimori. Runājot par demokrātiju, neoliberālais uzskats, ka demokrātija veicina brīvo tirgu un tas savukārt – ekonomisko attīstību, ir augstākā mērā problemātisks. Starp demokrātiju un brīvo tirgu pastāv stipra spriedze, un ir maz ticams, ka brīvais tirgus vei­cina ekonomisko attīstību. Pretēji tam, ko apgalvo sliktie samarieši, ja demokrātija veicina ekonomisko attīstību, tad tas parasti notiek pa citiem kanāliem, nevis veicinot brīvo tirgu.

Vēl vairāk – tas, ko ir rekomendējuši sliktie samarieši, šajās jomās nav atrisinājis korupcijas un demokrātijas trūkuma problēmas. Faktiski tas ir stāvokli padarījis vēl sliktāku. Vispārēja ekonomikas regulēšanas atcelšana un lielāku tirgus spēku ieviešana, īpaši pārvaldības vadībā, bieži ir korupciju pastiprinājusi, nevis samazinājusi. Pie­spiežot liberalizēt tirdzniecību, sliktie samarieši netīšām ir veicinājuši arī korupciju; valdības ieņēmumu krišanās ir spiedusi uz leju valsts darbinieku algas un tādējādi veicinājusi sīko korupciju. Visu laiku skaļi runājot par demokrātiju, sliktie samarieši ir veikuši pasākumus, kas demokrātiju vājinājuši. Pa daļai tas noticis pašas regu­lēšanas atcelšanas dēļ, jo tādējādi paplašinājās tirgus un samazinājās demokrātijas domēns. Taču pārējais notika apdomātu pasākumu dēļ: sasaistot valdību ar neelastī­giem iekšējiem likumiem vai starptautiskiem līgumiem un dodot neatkarību centrālajai bankai un citām valdības aģentūrām.

Kādreiz noniecinājuši politiskos faktorus kā nenozīmī­gas detaļas, kam nevajadzētu stāties ceļā labai ekonomikai, neoliberāļi pēdējā laikā ir par tiem sākuši ļoti interesēties. Iemesls ir skaidrs – viņu ekonomiskā programma attīs­tības valstīm, kā to īstenojusi Nešķīstā Trīsvienība SVF, Pasaules Banka un PTO, ir cietusi kliedzošas neveiksmes (atcerieties Argentīnu 90.gadu beigās) un piedzīvojusi tikai ļoti nedaudzus panākumus.

Tā kā sliktie samarieši nespēj iedomāties, ka brīvais tirgus, privatizācija un pārējā viņu politika varētu būt nepareiza, neveiksmes “izskaidrojums” arvien vairāk tiek atrasts faktoros ārpus ekonomiskās politikas, tādos kā politika un kultūra.

Šajā nodaļā es parādīju, ka neoliberāļu mēģinājumi savas ekonomiskās politikas neveiksmes izskaidrot ar po­litiskām problēmām, kā korupcija un demokrātijas trū­kums, nav pārliecinoši. Esmu arī uzsvēris, ka viņu piedā­vātie risinājumi šīm problēmām ir tās padarījuši ļaunākas. Nākamajā nodaļā es pievērsīšos nepolitiskam faktoram – kultūrai kas ir strauji modē nācis izskaidrojums attīs­tības neveiksmēm saistībā ar pēdējā laikā populāro ideju par “civilizāciju sadursmi”.

9. nodaļa. Slinkie japāņi un zaglīgie vācieši. Vai ir kultūras, kas nespēj attīstīt ekonomiku?

Pēc daudzu fabriku apmeklēšanas vienā no attīstības valstīm kāds Austrālijas menedžmenta konsultants val­dības ierēdņiem, kas bija viņu ielūguši, teica: “Manas ilūzijas par jūsu lēto darbaspēku tika ātri vien kliedētas, kad es redzēju jūsu cilvēkus strādājam. Nav šaubu – viņiem maksā maz, bet atdeve atbilst samaksai; redzot jūsu ļaudis strādājam, man radās izjūta, ka jūs esat paš­apmierināta, laiska rase, kurai laiks nav vērtība. Kad es runāju ar dažiem menedžeriem, viņi teica, ka nacionālā mantojuma paradumus mainīt esot neiespējami.”

Austrālijas konsultants bija saprotami nobažījies, ka viņa apmeklētās valsts strādniekiem nav pareizās darba ēti­kas. Īstenībā konsultants bija visai pieklājīgs. Viņš varēja būt arī atklātāks un nosaukt tos par slinkiem. Nekāds brīnums, ka valsts bija nabaga – ne pavisam nabaga, bet ar ienākumu līmeni zem ceturtdaļas no Austrālijas ienākumiem.

Šīs valsts menedžeri no savas puses austrālietim pie­krita, bet bija gudri diezgan, lai saprastu, ka “nacionālā mantojuma paradumus” jeb kultūru tik viegli mainīt nevar, ja to vispār var. 19.gadsimta vācu ekonomists un sociologs Makss Vēbers savā auglīgajā darbā “Protestantu darba ētika un kapitālisma gars” ir izteicis pārliecību, ka dažas kultūras, piemēram, protestantisms, ir labāk pie­mērotas ekonomiskajai attīstībai nekā citas.

Valsts, par kuru te bija runa, bija Japāna 1915.gadā.1 Neliekas diez ko pareizi, ka kāds no Austrālijas (nācija, kas mūsdienās ir pazīstama ar savām spējām jauki pavadīt laiku) varētu saukt japāņus par slinkiem. Taču pirms simt gadiem rietumnieku acīs japāņi tādi bija.

Amerikāņu misionārs Sidnijs Galiks savā 1903.gadā iznākušajā grāmatā stāsta, ka daudzi japāņi atstāj sliņķu iespaidu un ir pilnīgi vienaldzīgi pret laika ritēšanu.2 Galiks nebija paviršs novērotājs. Viņš Japānā nodzīvoja 25 gadus (1888-1913), pilnībā apguva japāņu valodu un bija pasniedzējs Japānas universitātēs. Pēc atgriešanās ASV viņš kļuva pazīstams kā cīnītājs par Āzijas izcelsmes amerikāņu tiesībām. Tomēr viņš saskatīja daudz apstipri­nājumu stereotipam par japāņiem kā “bezrūpīgiem” un “emocionāliem” cilvēkiem, kam “piemīt vieglprātība, kas ir brīvi no rūpēm par nākotni un dzīvo galvenokārt šodie­nai”.3 Pārsteidzoša ir līdzība starp viņa novērojumiem un mūsdienu Āfriku, un šajā gadījumā novērotājs pats ir afrikānis – Daniels Etounga-Manguelle, Kamerūnas inženieris un rakstnieks. “Afrikānis, kas dziļi iesakņojies senču kultūrā, ir pārliecināts, ka nenotiek nekas, izņe­mot pagātnes atkārtošanos, tāpēc par nākotni rūpējas tikai virspusēji. Katrā gadījumā bez dinamiskas nākotnes uztveres. Te nav plānošanas, prognozēšanas un scenāriju taisīšanas; citiem vārdiem sakot, nav politikas notikumu gaitas iespaidošanai.”4

Pēc sava Āzijas ceļojuma no 1911. līdz 1912.gadam Beatrise Veba, slavenā britu fabiāņu sociālisma līdere, japāņus raksturoja kā cilvēkus ar “pretīgām slaistu pazī­mēm un visai neciešamu personīgu neatkarību”.5 Viņa teica, ka Japānā “acīmredzami nav vēlēšanās mācīt cilvē­kiem domāt”.6 Attiecībā uz maniem senčiem viņa bija pat vēl asāka. Korejiešus viņa aprakstīja kā “12 miljonus nekam nederīgu, netīru, degradētu, drūmu, slinku un reliģiozu mežoņu, kas vazājas apkārt netīros baltos apģēr­bos un dzīvo netīrās kleķa būdās”.7 Nav brīnums, ka viņa domāja: “Ja vispār kāds var izraut korejiešus no pastāvošā barbaru stāvokļa, tad tie ir japāņi,” – neskatoties uz viņas necilo vērtējumu par japāņiem.8

Tie nebija tikai rietumnieku aizspriedumi pret aus­trumu tautām. Briti mēdza stāstīt līdzīgas lietas par vācie­šiem. Pirms ekonomikas izaugsmes sākuma 19.gadsimta vidū briti vāciešus parasti aprakstīja kā “neinteresantus un pasmagus cilvēkus”.9 “Kūtrums” bija vārds, ko bieži lietoja, runājot par vāciešu dabu.10 “Frankenšteina” autore Mērija Šellija pēc saraušanās ar vācu kučieri saniknota rakstīja: “Vācieši nekad nesteidzas.”11

Un tie nebija tikai briti. Franču rūpnieks, kas izman­toja vācu strādniekus, žēlojās, ka “viņi strādā, kā un kad tiem tīk”.12

Briti uzskatīja arī, ka vāciešiem ir “grūtas galvas”. Saskaņā ar ceļotāja un rakstnieka Džona Rasela 1820.gadā teikto vācieši ir “lēni, pamatīgi un viegli apmierināmi ļaudis… kas nav apveltīti ne ar lielu uztveres, ne jūtu asumu”. Saskaņā ar Raselu viņi nebija atvērti jaunām idejām; “daudz laika vajag, lai panāktu, ka [vācietis] saprot kaut ko viņam jaunu, un ir grūti viņā radīt degsmi par darāmo.”13 Nav brīnums, ka viņi “neizceļas ar uzņēmību vai darbīgumu” – tā atzīmējis cits 19.gadsimta britu ceļotājs.14

Vācieši šķita arī pārāk lieli individuālisti un nespējīgi cits ar citu sadarboties. Vāciešu nespēja sadarboties, pēc britu ieskatiem, visspilgtāk izpaudās sabiedriskās infra­struktūras sliktajā kvalitātē un uzturēšanā, kas bija tik slikta, ka Indijas gubernators Džons Makfersons (pieradis pie bīstamiem ceļa apstākļiem), rakstīja: “Vācijā sastapos ar tik sliktiem ceļiem, ka es mainīju kursu un devos uz Itāliju.”15 Un atkal – salīdziniet to ar manis jau citēto Āfri­kas pētnieku: “Āfrikas sabiedrība ir kā futbola komanda, kurā personiskas sāncensības un komandas gara trūkuma dēļ viens spēlētājs nepiespēlē bumbu citam, baidoties, ka tas var gūt vārtus.”16

Britu ceļotāji 19.gadsimta sākumā uzskatīja arī, ka vācieši nav godīgi. “Tirgotāji un veikalnieki jūs apkrāps, kad vien iespējams, un drīzāk par vismazāko iespējamo summu, nekā vispār neapkrāps… šis zaglīgums ir vispā­rējs,” – tā secināja sers Arturs Brūks Folkners, ārsts, kas dienēja britu armijā.17

Beidzot – briti domāja, ka vācieši ir pārlieku emocio­nāli. Mūsdienās daudzi briti, liekas, domā, ka vācieši cieš no gandrīz ģenētiska emociju trūkuma. Tomēr, runājot par pārliecīgajām vācu emocijām, sers Arturs uzskatīja, ka “daži var ar smiekliem aizdzīt visas bēdas, un citi vien­mēr iegrimst melanholijā”.18 Sers Arturs bija īrs, un, ja viņš vāciešus nosauc par emocionāliem, tas ir līdzīgi tam, ja soms saskaņā ar valdošajiem stereotipiem jamaikiešus nosauktu par drūmu baru.

Te nu bija! Pirms gadsimta japāņi bija drīzāk slinki nekā čakli; pārlieku neatkarīgi (pat britu sociālistei!), nevis lojālas “darba skudras”; emocionāli, nevis nesapro­tami; vieglprātīgi, nevis nopietni; šodienai dzīvojoši, nevis par nākotni domājoši (kā to rāda viņu ļoti augstie noguldījumu procenti). Pirms pusotra gadsimta vācieši bija drīzāk laiski nekā efektīvi; drīzāk stulbi nekā gudri; drī­zāk individuālistiski nekā kooperatīvi; drīzāk emocionāli nekā racionāli; drīzāk stulbi nekā gudri; drīzāk negodīgi un zaglīgi nekā likumpaklausīgi; drīzāk vieglprātīgi nekā disciplinēti.

Šie raksturojumi ir mulsinoši divu iemeslu dēļ. Pirm­kārt, ja japāņiem un vāciešiem bija tik “slikta” kultūra, kā viņi varēja kļūt tik bagāti? Otrkārt, kāpēc japāņi un vācieši bija tik atšķirīgi no saviem pēcnācējiem mūsdie­nās? Kā viņi varēja tik pilnīgi mainīt savus “nacionālā mantojuma paradumus”?

Uz šiem jautājumiem es vēlāk atbildēšu, bet, pirms to daru, man jānoskaidro daži izplatīti pārpratumi par sakarībām starp kultūru un ekonomisko attīstību.

Vai kultūra ietekmē ekonomisko attīstību?

Jau ilgi pastāv uzskats, ka dažādu valstu ekonomiskās attīstības atšķirības ir izskaidrojamas ar to dažādajām kultūrām. Pamatojums ir acīmredzams. Dažādas kultū­ras rada dažādas vērtības, kas izpaužas atšķirīgu veidu uzvedībā. Tā kā dažu veidu uzvedība ir piemērotāka eko­nomiskajai attīstībai nekā cita, ekonomikas jomā labāk klāsies tām valstīm, kuru kultūra rada ekonomiskajai attīstībai piemērotākas uzvedības formas.

Samuels Hantingtons, Amerikas politisko zinātņu ve­terāns un pretrunīgās grāmatas “Civilizāciju sadursme” autors šo ideju izteica īsi. Izskaidrodams ekonomiskās atšķirības starp Dienvidkoreju un Ganu, divām valstīm, kas 20.gadsimta 60.gados bija līdzīgas ekonomiskās at­tīstības ziņā, viņš apgalvoja: “Nav šaubu, ka daudziem faktoriem bijusi nozīme, bet… izskaidrojuma lielākā daļa ir kultūra. Dienvidkorejā ciena saimnieciskumu, ieguldī­šanu, cītīgu strādāšanu, izglītību, organizētību un discip­līnu. Ganas cilvēkiem ir citas vērtības. Tā teikt, kultūrai ir nozīme!”19

Kurš gan noliegs, ka cilvēki, kurus raksturo saimnieciskums, ieguldīšana, cītīga strādāšana, izglītība, organi­zētība un disciplinētība, būs ekonomiskā ziņā sekmīgi.

Kultūras teorētiķi katrā ziņā saka kaut ko vairāk. Viņi apgalvo, ka uzvedības veidi ir lielā mērā vai pat pilnīgi nemainīgi, jo tos nosaka kultūra. Ja ekonomiskos panā­kumus patiesi nosaka “nacionālā mantojuma paradumi”, dažas tautas ir nolemtas labākiem panākumiem nekā citas un tur neko daudz nevar darīt. Dažām nabadzīgajām valstīm tādām būs arī jāpaliek.

Uz kultūru balstīti ekonomiskās attīstības izskaid­rojumi bija populāri jau 20.gadsimta 60.gados. Taču pilsoņu tiesību un dekolonizācijas jomā cilvēki sāka just, ka šiem skaidrojumiem ir kultūras pārākuma (ja ne gluži rasistiska) pieskaņa. Tādēļ tie ieguva sliktu slavu. Tomēr pēdējos desmit gados šādi izskaidrojumi ir atgriezušies. Tie ir atkal nākuši modē tieši tad, kad dominējošās (šaurākā nozīmē angloamerikāņu, plašākā – eiropiešu) kultūras sākušas justies “apdraudētas” no konfuciānisma ekonomiskajā un no islāma – politikas un starptautisko attiecību jomā.20 Šie skaidrojumi bija ērti sliktajiem sama­riešiem – neoliberālā politika nav iedarbojusies pietie­kami labi nevis tai piemītošo trūkumu dēļ, bet tādēļ, ka šīs politikas piekopējiem ir “nepareizas” vērtības, kas pazemina to efektivitāti.

Šo uzskatu pašreizējā renesansē daži kultūras teorētiķi nerunā par kultūru per se. Atzīstot, ka kultūra ir pārāk plašs un amorfs jēdziens, viņi mēģina izdalīt tikai tos komponentus, kurus uzskata par visciešāk saistītiem ar ekonomisko attīstību. Piemēram, savā 1995.gadā iznā­kušajā grāmatā “Uzticēšanās” (Trusi) Frensiss Fukujama, amerikāņu neokonservatīvais komentētājs, stāsta, ka uz­ticēšanās vai tās trūkums ārpus ģimenes locekļu sfēras būtiski ietekmē ekonomisko attīstību. Viņš apgalvo, ka šīs uzticēšanās trūkums tādās valstīs kā Ķīna, Francija, Itālija un (zināmā mērā) Koreja apgrūtina lielu firmu efektīvu vadīšanu, kas ir būtiska modernai ekonomiska­jai attīstībai. Pēc Fukujamas domām, tieši tādēļ augstas uzticēšanās sabiedrības, tādas kā Japāna, Vācija, un ASV, ir ekonomiski labāk attīstītas.

Taču vienalga, vai vārdu “kultūra” lieto vai nelieto, apgalvojuma būtība it tā pati – dažādas kultūras liek cilvēkiem uzvesties atšķirīgi, radot atšķirības arī dažādu sabiedrību ekonomiskajā attīstībā. Deivids Lendiss, ievē­rojamais amerikāņu ekonomikas vēsturnieks un kultūras teorētiķu renesanses līderis, apgalvo, ka “kultūra ir visu atšķirību cēlonis”.21

Dažādas kultūras rada cilvēkus ar atšķirīgu attieksmi pret darbu, taupīšanu, izglītību, kooperāciju, uzticēšanos, varu un neskaitāmām citām lietām, kas iespaido sabiedrī­bas ekonomisko progresu. Taču ar tādu apgalvojumu mēs pārāk tālu netiekam. Kā pēc brīža redzēsim, kultūru precīzi definēt ir ļoti grūti, un, pat ja to varētu, ir neiespējami skaidri noteikt, vai konkrētā kultūra ir pēc savas dabas laba vai slikta ekonomiskajai attīstībai. Paskaidrosim to.

Kas ir kultūra?

Daudzi rietumnieki kļūdaini pieņem, ka esmu ķīnietis vai japānis. Tas ir saprotami. Ar ieslīpām acīm, taisniem, melniem matiem un platiem vaigu kauliem visi Austrumāzijas cilvēki “izskatās līdzīgi” – vismaz rietumniekiem, kuri nesaprot visas smalkās atšķirības dažādu Austrumāzijas valstu cilvēku sejas vaibstos, manierēs un ģērbša­nās gaumē. Rietumniekiem, kas atvainojas, ka kļūdaini uzskatījuši mani par japāni, es saku: tas nekas, jo vairums korejiešu visus rietumniekus sauc par amerikāņiem – apzīmējums, kas dažiem eiropiešiem var būt nepieņe­mams. Es viņiem stāstu, ka nepieredzējušam korejietim visi rietumnieki ar saviem lielajiem deguniem, apaļajām acīm un pārliecīgo sejas apmatojumu šķiet līdzīgi.

Šī pieredze ir brīdinājums pret pārlieku plašu cilvēku klasificēšanu. Protams, kas ir “pārlieku plašs” – tas ir atkarīgs no klasificēšanas mērķa. Ja salīdzinām cilvēka smadzenes, teiksim, ar delfīna smadzenēm, arī tik plaša klase kā sapieris var būt pieņemama. Taču, ja pētām, kā kultūra ietekmē ekonomisko attīstību, tad relatīvi šaurā kategorija “korejietis” var izrādīties problemātiska. Pla­šākas kategorijas, tādas kā “kristietis” vai “musulmanis”, daudz vairāk aizplīvuro nekā atsedz.

Tomēr vairumā kultūras teorētiķu spriedumu kultūra ir definēta ļoti nenoteikti. Mums bieži piedāvā neticami rupjas kategorijas, kā “austrumu-rietumu”, kuras netai­sos pat kritizēt. Ļoti bieži tiek piedāvātas plašas “reli­ģiskas” kategorijas, kā kristieši (kurus laiku pa laikam samīca kopā ar jūdaistiem judokristiešos, ko bieži dala katoļos un protestantos), musulmaņi, jūdaisti, hinduisti un konfuciānisti (pēdējā kategorija ir īpaši strīdīga, jo konfuciānisms nav reliģija).[20]

Padomājiet kādu mirkli par šīm kategorijām. Ārēji homogēnajā grupā “katoļi” ietilpst gan ultrakonservatīvā Opus Dei kustība, kas kļuvusi slavena saistībā ar plaši pazīstamo Dena Brauna romānu “Da Vinči kods”, gan kreisā spārna atbrīvošanas teoloģija, kuru simbolizē Brazīlijas Olindas un Resifi arhibīskapa Doma Heldera Kamaras slavenais izteikums: “Kad es nabagiem dodu ēdienu, viņi mani sauc par svēto. Kad es prasu, kāpēc nabagajiem nav ko ēst, viņi mani sauc par komunistu.” Šīs divas katoļu apakškultūras rada cilvēkus ar ļoti atšķi­rīgu attieksmi pret bagātību uzkrāšanu, ienākumu sada­līšanu un sociālajiem pienākumiem.

Vai, ņemot citu piemēru, pastāv ultrakonservatīvas islāma sabiedrības, kas nopietni ierobežo sieviešu dalību sabiedrības dzīvē. Tomēr vairāk par pusi profesionālo dar­binieku Malaizijas Centrālajā bankā ir sievietes – daudz lielāka darbinieku daļa nekā jebkurā no centrālajām ban­kām it kā daudz lielākā mērā “feministiskajās” kristiešu valstis. Un vēl viens piemērs: daži cilvēki tic, ka Japāna bija ekonomiskā jomā sekmīga tās unikālā konfuciānisma novirziena dēļ, kurā lielāka nozīme tiek piešķirta lojalitā­tei, nevis personiskajai attīstībai, kas tiek uzsvērta ķīniešu un korejiešu novirzienos.22 Var piekrist vai nepiekrist šim vispārinājumam (vairāk par to vēlāk), bet ir parādīts, ka pastāv ne tikai viens konfuciānisms.

Ja tādas kategorijas kā konfuciānietis vai musulmanis ir pārāk plašas, vai valstis var uzskatīt par kultūras vie­nībām? Par nelaimi, tādējādi problēmu atrisināt nevar. Kā “kulturālisti” paši būtu gatavi atzīt, valstī bieži vien ir vairāku kultūru grupas, īpaši lielās atšķirīgu kultūru valstīs kā Indija un Ķīna. Taču pat tādā valstī kā Koreja, kas kultūras ziņā ir viena no pasaules homogēnākajām sabiedrībām, pastāv nozīmīgas kultūras atšķirības starp reliģijām. īpaši – dienvidaustrumu (Kyungsang) ļaudis cil­vēkus no dienvidrietumiem (Cholla) uzskata par gudriem, bet totāli neuzticamiem blēžiem. Savukārt dienvidrietumnieki uz šo komplimentu atbild, uzskatot dienvidaustrumniekus par rupju un agresīvu, lai arī apņēmīgu un labi organizētu cilvēku baru. Būtu par daudz sacīts, ka šo divu Korejas rajonu stereotipi ir līdzīgi tiem, kādi francūžiem un vāciešiem ir vieniem par otriem. Kulturālā nepatika abu rajonu starpā ir tik stipra, ka dažas ģime­nes pat neļauj saviem bērniem ieprecēties otra rajona ģimenēs. Tātad – pastāv viena “Korejas” kultūra vai nepa­stāv? Un, ja lietas ir tik komplicētas Korejā, vai mums vēl būtu jārunā par citām valstīm?

Es varētu turpināt, bet domāju, es esmu parādījis, ka tādas plašas kategorijas kā “katolisks” vai “Ķīnas” ir pārāk rupjas, lai būtu analītiski saturīgas, un ka pat valsts ir vispārināšanai pārāk liela kulturāla vienība. “Kulturālisti” varētu atbildēt, ka viss, kas jādara – ir jāizmanto tādas kategorijas kā mormoņi vai japāņu konfuciānisti, nevis plašās kategorijas – kristieši vai konfuciānisti. Ja vien lietas būtu tik vienkāršas! “Kulturālistu” teorijām piemīt fundamentālākas problēmas, pie kurām tagad ķersimies.

Dr. Džekils versus Mr. Haids

Kopš Austrumāzijas ekonomiskā brīnuma ir kļuvis ļoti populāri apgalvot, ka konfuciānisma kultūra ir bijusi atbildīga (vismaz daļēji) par reģiona ekonomiskajiem panākumiem. Tiek pasvītrots, ka konfuciānisma kultūra uzsver centīgu darbu, izglītību, taupīgumu, kooperēšanos un pakļaušanos likumīgai varai.

Šķiet, ir acīmredzami, ka kultūrai, kas rosina cilvēku kapitāla (liekot uzsvaru uz izglītību) un fiziskā kapitāla (akcentējot taupību) uzkrāšanu un veicina kooperēšanos un disciplīnu, nāk par labu ekonomiskajai attīstībai.

Taču pirms Austrumāzijas ekonomiskā brīnuma cil­vēki vainoja konfuciānismu par reģiona atpalicību. Un viņiem bija taisnība, jo konfuciānisms vairākos aspektos ir naidīgs ekonomiskajai attīstībai. Minēšu tikai vissva­rīgākos.

Konfuciānisms attur cilvēkus no pievēršanās biznesa un inženierlietu profesijām, kas ir nepieciešamas ekono­miskajai attīstībai. Tradicionālā konfuciānisma sistēmas virsotnē bija mācīti vīri – birokrāti. Tie kopā ar profesio­nāliem karavīriem (kas bija otrās šķiras valdnieki) veidoja valdošo šķiru. Šī valdošā šķira pārraudzīja parasto ļaužu hierarhiju, kas sastāvēja no zemniekiem, amatniekiem un tirgoņiem šādā secībā (zem tiem bija vergi). Taču pastā­vēja fundamentāla atšķirība starp zemniekiem un citām zemākajām šķirām. Vismaz teorētiski atsevišķi zemnieki varēja iekļūt valdošajā šķirā, ja izturēja konkurenci civil­dienesta eksāmenos (un reizēm viņiem tas izdevās). Tajā pašā laikā amatnieki un tirgotāji eksāmeniem pat netika pielaisti. Lai lietas padarītu vēl ļaunākas, civildienesta eksāmenos pārbaudīja tikai cilvēku prātnieciskās (sholastiskās) zināša­nas konfuciānisma klasikā, kas valdošajā šķirā veidoja nievājošu attieksmi pret praktiskajām zināšanām. Astoņ­padsmitajā gadsimtā Korejas konfuciāņu politiķi apka­roja konkurējošās frakcijas strīdā par to, cik ilgi karalim būtu jāstaigā sērās pēc viņa mātes nāves. (Vienu vai trīs gadus?) Tika pieņemts, ka mācīti vīri – birokrāti dzīvo “tīrīgā nabadzībā” (lai gan īstenībā bieži vien bija citādi), un tādējādi viņi nicināja naudas taisīšanu. Modernajā nostādnē Konfūcija kultūra mudina talantīgus cilvēkus studēt jurisprudenci vai ekonomiku, lai kļūtu drīzāk par birokrātiem nekā inženieriem (amatniekiem) vai biznes­meņiem (tirgoņiem) – profesijas, kas dod daudz tiešāku ieguldījumu ekonomiskajā attīstībā.

Konfuciānisms bremzē arī kreativitāti un uzņēmējdar­bību. Tam ir strikta sociālā hierarhija, un, kā jau atzīmēts, noteiktus sabiedrības segmentus (amatniekus, tirgoņus) tas attur no virzīšanās uz augšu sociālajā hierarhijā.

Strikto hierarhiju uztur, akcentējot lojalitāti pret augs­tāk stāvošajiem un pakļaušanos varai, bet tas veicina konformismu un sastindzina kreativitāti. Austrumāzijas kulturālie stereotipi, kas ir labi mehānisko lietu jomā, kur nevajag daudz kreativitātes, ir balstīti šajā konfuciā­nisma aspektā.

Var apgalvot, ka konfuciānisms kavē arī likuma varu. Daudzi cilvēki, īpaši neoliberāļi, tic, ka likuma varai ir būtiska nozīme ekonomiskajā attīstībā, jo tā ir augstākais garants pret to, ka valdošie varētu atņemt īpašumus. Tiek teikts, ka bez likuma varas nevar būt drošu īpašumtie­sību, taču bez tām cilvēki negribēs ieguldīt un uzkrāt bagātības. Konfuciānisms varbūt neaicina uz patvarību, bet ir taisnība, ka tam ne īpaši patīk likuma vara, kuru tas uzskata par neefektīgu, kā redzams no Konfūcija slavenā izteikuma: “Ja pār cilvēkiem valdītu likums un cenšanos pēc vienveidības nodrošinātu ar sodiem, viņi censtos izvairīties no soda, bet tiem nebūtu kauna izjūtas. Ja pār viņiem valdītu tikums un cenšanos pēc vienveidī­bas nodrošinātu piedienīguma kārtulas, tad viņiem būtu kauna izjūta un pirmām kārtām viņi kļūtu labāki.” Es tam piekrītu. Pie stingrām likuma sankcijām cilvēki pakļaujas likumam, baidoties no soda, taču, pārāk uzsverot likuma spēku, cilvēkiem var rasties izjūta, ka viņiem neuzticas kā morālām būtnēm. Bez tādas uzticēšanās cilvēki “neies to papildu jūdzi”, kas viņu uzvedību padarītu morālu, ne tikai likumpaklausīgu. Tomēr, kad tas viss pateikts, nevar noliegt, ka konfuciānismā likuma varas noniecināšana padara sistēmu neaizsargātu pret patvarīgu valdīšanu – jo ko jūs darīsiet, ja valdnieks nav tikumisks?

Tātad kurš ir konfuciānisma patiesais portrets? Kul­tūra, kas augstu vērtē, “ciena saimnieciskumu, ieguldī­šanu, cītīgu strādāšanu, izglītību, organizētību un dis­ciplīnu”, kā Hantingtons teicis sakarā ar Dienvidkoreju, vai kultūra, kas noniecina praktiskus centienus, attur no uzņēmējdarbības un stājas ceļā likuma varai?

Abi ir pareizi, tikai pirmais izceļ vienīgi tos elementus, kas ir labi ekonomiskajai attīstībai, un otrs – tikai tos, kas tai par labu nenāk.

Faktiski, lai radītu vienpusīgu uzskatu par konfuciānismu, nemaz nevajag atlasīt atšķirīgus elementus. Vienu un to pašu kultūras elementu var interpretēt kā tādu, kas rada pozitīvu vai negatīvu ietekmi, atkarībā no rezultāta, kādu gribat iegūt. Labākais piemērs ir lojalitāte.

Kā jau minēju, daži cilvēki domā, ka lojalitātes izcel­šana padara Japānas konfuciānisma paveidu par piemē­rotāko ekonomiskajai attīstībai. Citi uzskata lojalitātes akcentēšanu konfuciānismā par sliktumu, jo tā kavē ne­atkarīgu domāšanu un tātad – inovācijas.

Ne jau tikai konfuciānismam ir sašķelta personība kā Roberta Lūisa Stīvensona stāsta “Dr. Džekils un Mr. Haids” galvenajam varonim. Mēs varam to pašu vingrinājumu veikt ar jebkuras citas kultūras ticējumu sistēmu. Ņemsim islāma gadījumu.

Mūsdienās daudzi uzskata, ka musulmaņu kultūra kavē ekonomisko attīstību. Tās neiecietība pret dažādību nevei­cina uzņēmējdarbību un kreativitāti, un apmātība ar dzīvi pēc nāves padara ticīgos mazāk ieinteresētus pasaulīgās lietās, kā bagātību uzkrāšana un ražīguma palielināšana.23

Ierobežojumi tam, ko drīkst sievietes, ne tikai pazudina talantus pusē populācijas, bet arī pazemina darbaspēka kvalitāti nākotnē; neizglītotas mātes nenodrošina saviem bērniem labu pārtiku un nespēj sniegt tiem izglītojošu palīdzību, tādējādi pasliktinot bērnu panākumus skolā. “Militārā” nosliece (ko demonstrē ideja par džihādu jeb svēto karu pret neticīgajiem) glorificē karošanu, nevis naudas taisīšanu. Īsi sakot, tā ir perfekts Mr.Haids.

No otras puses, mēs varam teikt, ka atšķirībā no dau­dzām citām kultūrām islāma kultūrā nav fiksētas sociālās hierarhijas (iemesls, kādēļ daudzi zemas kastas Dienvidāzijas indusi ir pārgājuši islāma ticībā). Tādēļ cilvēki, kas strādā centīgi un radoši, gūst panākumus. Turklāt atšķirībā no Konfūcija hierarhijas šeit nepastāv ražošanas un biznesa darbību nicināšana. Pravietis Muhameds pats bija tirgotājs. Un islāmā kā tirgotāju reliģijā pastāv augsti attīstīta līgumu izpratne – pat laulību ceremonijās tiek parakstīti laulību līgumi. Tāda orientācija veicina likuma varu un taisnīgumu24 – islāma valstīs mācīti tiesneši bija simtiem gadu agrāk nekā kristiešu valstīs. Tiek akcentēta arī racionāla domāšana un mācīšanās – tie ir pravieša sla­venie vārdi, ka “mācīta vīra tinte ir svētāka par mocekļa asinīm”.

Tas ir viens no iemesliem, kādēļ arābu pasaule kādreiz bija pasaules līdere matemātikā, zinātnē un medicīnā.

Un vēl – lai arī pastāv konfliktējošas Korāna interpre­tācijas, nav šaubu, ka praksē vairums pirmsmoderno laiku islāma sabiedrību bija daudz iecietīgākas nekā kristiešu sabiedrības – beigu beigās tas ir iemesls, kādēļ daudzi Ibērijas ebreji aizbēga uz Otomaņu impēriju pēc tam, kad kristieši atguva Spāniju 1492.gadā.

Saknes islāma kultūras ainai, kādu to redz Dr. Džekils, ir šāda: tā rosina sociālo mobilitāti un uzņēmējdarbību, ciena tirdzniecību, tās domāšana notiek līgumsaistību ietvaros, tā akcentē racionālu domāšanu un ir iecietīga pret dažādību, un tātad ir radoša.

Mūsu Džekila un Haida vingrinājums parāda, ka nav tādas kultūras, kas būtu viennozīmīgi laba vai slikta eko­nomiskajai attīstībai. Viss ir atkarīgs no tā, ko cilvēki dara ar savas kultūras “jēlmateriālu”. Dominējoši var būt gan pozitīvie, gan negatīvie elementi. Divas sabiedrības dažādos laikos vai ģeogrāfiskās vietās, strādājot ar vienu un to pašu jēlmateriālu (islāms, konfuciānisms vai kris­tietība), var radīt un ir radījušas būtiski atšķirīgu veidu uzvedību.

Nespējot to saskatīt, uz kultūru balstītie ekonomiskās attīstības izskaidrojumi parasti ir bijuši nekas vairāk kā ex post facto attaisnojumi, kas pamatoti ar skaidru noti­kušā redzējumu. Kapitālisma agrīnajos laikos sagadījās tā, ka vairums ekonomiski sekmīgo valstu bija protestantu kristiešu valstis, tādēļ daudzi cilvēki apgalvoja, ka protes­tantisms esot unikāli piemērots ekonomiskajai attīstībai. Kad katoļu valstis Francija, Itālija, Austrija un Vācijas dienvidi strauji attīstījās, īpaši pēc Otrā pasaules kara, par maģisko kultūru kļuva kristietība, nevis protestan­tisms. Pirms Japāna kļuva bagāta, daudzi domāja, ka Austrumāzija nav attīstījusies konfuciānisma dēļ. Taču, kad Japānai sāka veikties, šo tēzi pārskatīja, lai sacītu, ka Japāna ātri attīstās sakarā ar tās unikālo konfuciānisma formu, kurā sadarbību akcentē vairāk nekā individuālo izvirzīšanos, ko ķīniešu un korejiešu paveidos it kā vērtē­jot daudz augstāk. Kad Honkongai, Singapūrai, Taivānai un Korejai arī sāka veikties, spriedelējumus par konfu­ciānisma versiju atšķirībām aizmirsa. Pēkšņi par ekono­miskās attīstības labāko kultūru kļuva konfuciānisms kopumā, jo tas akcentē čaklumu, taupību, izglītību un pakļaušanos likumīgajai varai.

Šodien, kad redzam ekonomiski veiksmīgās valstis – islāmisko Malaiziju un Indonēziju, budistu Taizemi un hinduistu Indiju – varam sagaidīt drīzu sastapšanos ar jaunām teorijām, kas bazūnēs, cik unikāli visas šīs kultū­ras ir piemērotas ekonomiskajai attīstībai (un ka teoriju autori to vienmēr ir zinājuši).

Slinkie japāņi un zaglīgie vācieši

Tiktāl esmu parādījis, cik grūti ir definēt kultūras un izprast to sarežģītību, nemaz nerunājot par kādas eko­nomiskajai attīstībai ideālas kultūras atrašanu. Taču, ja definēt kultūru ir grūti, tad uzdevums tās ietvaros kaut ko izskaidrot (teiksim, ekonomisko attīstību), šķiet, sastopas ar vēl lielākām problēmām.

Sacītais nav domāts, lai noliegtu cilvēku uzvedības nozīmi ekonomiskajā attīstībā. Būtība ir tā, ka kultūra nenosaka cilvēku uzvedību. Turklāt kultūras mainās; tādēļ ir nepareizi pret kultūru attiekties kā pret nolemtību, lai gan tā daudzi “kulturālisti” grib darīt. Lai to saprastu, uz mirkli atgriezīsimies pie mīklām par slinkajiem japāņiem un zaglīgajiem vāciešiem.

Viens no iemesliem, kādēļ japāņu un vāciešu kultūras pagātnē izskatījās tik slikti ekonomiskās attīstības kontek­stā, ir tas, ka bagāto valstu komentētājiem bija tendence būt aizspriedumainiem pret citu zemju iedzīvotājiem (īpaši nabadzīgajās valstīs). Pastāvēja arī patiesas neiz­pratnes elements, tādēļ ka salīdzinājumā ar nabagajām valstīm bagātās bija citādi organizētas.

Piemēram, slinkums – visbiežāk pieminētais nabadzīgo valstu iedzīvotāju “kultūras” raksturojums. Bagāto valstu cilvēki parasti tic, ka nabadzīgās valstis ir nabagas tādēļ, ka to cilvēki ir slinki. Taču daudzi cilvēki tur strādā ilgas stundas ļoti smagos apstākļos. Tas, kas tos dara slinkus, bieži ir “industriālās” laika izjūtas trūkums. Ja jūs strādā­jat ar primitīviem darba rīkiem vai mašīnām, jums nav strikti jāievēro laiks. Turpretī automatizētā rūpnīcā tam ir būtiska nozīme. Bagāto valstu cilvēki šo starpību laika izjūtā parasti interpretē kā slinkumu.

Protams, ne jau viss bija nesapratne vai aizspriedumi. 19.gadsimta sākuma vācieši un 20.gadsimta japāņi vidēji nebija tik organizēti, racionāli, disciplinēti utt. kā tālaika sekmīgo valstu pilsoņi.

Šajā ziņā viņi atšķīrās arī no mūsdienu cilvēkiem Vācijā un Japānā, bet jautājums ir, vai mēs patiesi varam šo “negatīvo” uzvedības formu izcelsmi saistīt ar kultūru tajā nozīmē, ka šīs formas būtu sakņotas ticējumos, vērtībās un uzskatos, kas tiek nodoti no paaudzes paaudzei un tādēļ ir grūti, ja ne gluži neiespējami tās mainīt.

Mana īsā atbilde ir – nē. Atgriezīsimies atkal pie slin­kuma. Ir taisnība, ka nabadzīgajās valstīs ir daudz cilvēku, kas “slaistās”. Taču vai kultūras dēļ šie cilvēki labprātāk slaistās nekā čakli strādā? Parasti nē. Tā ir galvenokārt tādēļ, ka nabadzīgajās valstīs ir daudz bezdarbnieku vai daļēji nodarbināto (t.i., cilvēkiem ir darbs, bet ir par maz darāmā, lai tos nodarbinātu pilnībā). Tā tas ir ekono­misko apstākļu, nevis kultūras dēļ. Par to liecina fakts, ka imigranti no nabadzīgajām “slinkuma” kultūras valstīm bagātajās valstīs strādā daudz cītīgāk nekā vietējie.

Sakarā ar kādreiz daudzināto pagātnes vāciešu “negodī­gumu” jāsaka, ka tad, ja valsts ir nabadzīga, cilvēki bieži ķeras pie neētiskiem vai nelikumīgiem līdzekļiem, lai sagādātu iztiku. Nabadzība nozīmē arī vāju piespiešanu ievērot likumus, un tas ļauj nelikumībām palikt nesodī­tām un padara likumpārkāpumu no “kultūras” viedokļa pieņemamāku.

Kā ir ar japāņu un vāciešu “pārliecīgajām emocijām”? Racionālā domāšana, kuras trūkums bieži izpaužas pārlie­cīgās emocijās, attīstās galvenokārt ekonomiskās attīstības rezultātā. Modernās ekonomikas prasa darbību racionālu organizāciju, kas savukārt maina cilvēku pasaules izpratni.

“Dzīvošana šodienai” vai “vieglprātība” – ko daudzi cilvēki mūsdienās asociē ar Āfriku un Latīņameriku – arī ir ekonomisko apstākļu sekas. Lēni mainīgā ekonomikā nav lielas vajadzības plānot nākotni; cilvēki plāno nākotni tikai tad, ja sagaida jaunas izdevības (piemēram, jaunu karjeru) vai negaidītus satricinājumus (piemēram, jaunu importa ieplūdumu). Turklāt nabadzīgas ekonomikas cilvēkiem piedāvā maz līdzekļu savas nākotnes plānošanai (piemēram, kredītu, apdrošināšanu, līgumus).

Citiem vārdiem sakot, daudzas no japāņu un vāciešu “negatīvajām” pagātnes uzvedības formām lielākoties bija visu mazattīstīto valstu kopīgo ekonomisko apstākļu, nevis to īpašo kultūru sekas. Tādēļ pagātnes vācieši un japāņi “kultūras” ziņā bija daudz līdzīgāki mūsdienu attīstības valstu cilvēkiem nekā mūsdienu vāciešiem un japāņiem. Daudzi no šiem šķietami nemaināmajiem “nacionālā mantojuma paradumiem”, mainoties ekonomiskajiem apstākļiem, var tikt (un ir arī tikuši) transformēti pavisam ātri. Tas ir tieši tas, kam daži komentētāji bija aculieci­nieki 19.gadsimta beigās Vācijā un 20.gadsimta sākumā Japānā. Sidnijs Galiks, amerikāņu misionārs, kuru agrāk citēju, rakstīja, ka “japāņi rada divējādu iespaidu: no vie­nas puses, tie ir čakli un centīgi, bet no otras -, slinki un pilnīgi vienaldzīgi pret laika ritēšanu”.25 Ja skatījāties uz jauno fabriku strādniekiem, viņi izskatījās ļoti čakli, bet, ja vērojāt maz nodarbinātu fermeri vai namdari, tas izskatījās “slinks”. Ekonomikai attīstoties, cilvēkos ļoti ātri attīstās “industriālā” laika izjūta. Šajā sakarā mana valsts Koreja sniedz interesantu piemēru. Pirms 20, var­būt 15 gadiem mums bija populārs izteiciens “Korejas laiks”. Tas attiecās uz izplatīto praksi, ka cilvēki varēja nokavēt tikšanos vienu vai divas stundas un nemaz par to nejutās neērti. Mūsdienās pie daudz straujākā un orga­nizētākā dzīves ritma tāda uzvedība ir gandrīz izzudusi un līdzi tai arī pats izteiciens.

Citiem vārdiem sakot, kultūra mainās līdz ar eko­nomisko attīstību.[21] Tādēļ japāņu un vāciešu mūsdienu kultūra tik ļoti atšķiras no viņu priekšteču kultūras. Kul­tūra ir ekonomiskās attīstības rezultāts un arī tās cēlonis. Daudz pareizāk būtu teikt, ka valstis kļūst “čaklas” un “disciplinētas” (un iegūst citas “labas” kultūras īpašības) drīzāk ekonomiskās attīstības dēļ, nevis otrādi.

Daudzi “kulturālisti” teorijā piekrīt, ka kultūra mai­nās. Taču praksē vairums viņu pret kultūru attiecas kā pret kaut ko diezgan nemainīgu. Tādēļ, neskatoties uz neskaitāmām liecībām par pretējo, “kulturālisti” mūsdie­nās apraksta japāņus ekonomiskās attīstības virsotnē ļoti glaimojošā gaismā. Deivids Lendiss, vadošais ekomomiskās attīstības kultūras teorijas proponents, saka: “Japāņi pie modernizācijas ķērās ar viņiem raksturīgo kvēli un sistēmu. Viņi tam bija gatavi efektīvas valdības tradīci­jas (atcerēšanās) dēļ, viņu augstās lasīt un rakstīt prasmes dēļ, viņu ciešās ģimenes struktūras dēļ, viņu darba ētikas un pašdisciplīnas dēļ, viņu spēcīgā nacionālā spilgtuma un neatņemamās pārākuma apziņas dēļ.”26 Par spīti dau­dzajiem laikabiedru novērojumiem, ka japāņi ir slinki, Fukujama savā grāmatā apgalvo, ka uzticēšanās esot “japāņu analogs protestantu darba ētikai, kas tika for­mulēta apmēram tajā pašā laikā”.27 Kad viņš klasificēja Vāciju kā iedzimti “augstas uzticēšanās” sabiedrību, viņš aizmirsa šādu faktu: pirms vācieši bija kļuvuši bagāti, daudzi ārzemnieki domāja, ka viņi visu laiku cits citu krāpj un nav spējīgi sadarboties. Labai uz kultūru balstītai argumentācijai vajadzētu spēt pieļaut, ka vācieši un japāņi pagātnē bijuši diezgan bezcerīgs bars, un tomēr spēt izskaidrot, kā viņi attīstīja savu ekonomiku. Taču “kulturālistu” vairumu apžilbina viņu pārliecība, ka tikai valstis ar “pareizām” vērtību sistēmām var attīstīties, un viņi no jauna interpretē vācu un japāņu vēsturi, lai “izskaidrotu” šo valstu ekonomiskos panākumus.

Fakts, ka kultūra mainās daudz ātrāk, nekā “kultu­rālisti” domā, dod mums cerību. Uzvedības negatīvās īpašības, kā slinkums vai kreativitātes trūkums, kavē eko­nomikas attīstību. Ja šīs īpašības pilnīgi vai tikai vairumā gadījumu būtu kultūras nosacītas, tad, lai tiktu no tām vaļā un sāktu ekonomisko attīstību, mums būtu vajadzīga “kultūras revolūcija”.28 Ja, pirms varam attīstīties, būtu nepieciešama kultūras revolūcija, ekonomiskā attīstība būtu gandrīz neiespējama, jo kultūras revolūcijas reti, ja vispār, ir sekmīgas. Ķīnas kultūras revolūcijai, lai arī to sāka citos, ne ekonomiskās attīstības nolūkos, būtu jānoder par veselīgu brīdinājumu.

Par laimi, kultūras revolūcija pirms ekonomiskās attīs­tības sākšanās nav vajadzīga. Daudzas uzvedības īpašības, kuras uzskata par labām ekonomiskajai attīstībai, drīzāk parādās kā ekonomiskās attīstības sekas, nevis ir attīstī­bas priekšnosacījumi. Valstis var panākt, ka ekonomiskā attīstība notiek citādi nekā ar kultūras revolūcijas palī­dzību, kā to izskaidroju iepriekšējās nodaļās. Ja reiz eko­nomiskā attīstība ir sākusies, tā maina cilvēku uzvedību un to nosakošos ticējumus (proti, kultūru) tādā veidā, kas palīdz ekonomiskajai attīstībai. “Pozitīvo riņķi” starp ekonomisko attīstību un kultūras vērtībām var radīt.

Būtībā tas ir tas, kas notika Japānā un Vācijā. Un tas notiks arī visos nākamajos ekonomisko panākumu stāstos. Sakarā ar Indijas pēdējā laika panākumiem esmu pārliecināts, ka mēs drīz redzēsim grāmatas, kas stāstīs, kā hinduistu kultūra – kādreiz uzskatīta par Indijas gausās attīstības iemeslu (atcerieties kādreiz populāro izteicienu “indiešu izaugsmes ātrums”29 ) – palīdz Indijas izaugs­mei. Ja mana fantāzija prologā par Mozambiku īstenotos 21.gadsimta 60.gados, mēs tad lasītu grāmatas, kurās būtu apspriests, cik unikāli laba ekonomiskajai attīstībai visu laiku ir bijusi Mozambikas kultūra.

Kultūras mainīšana

Tiktāl esmu apgalvojis, ka kultūra nav nemainīga un tā mainās ekonomiskās attīstības rezultātā. Tomēr tas neno­zīmē, ka kultūru var mainīt, tikai mainot ekonomiskos apstākļus. Kultūru var mainīt mērķtiecīgi, ar pārliecinā­šanu. To pareizi uzsver tie “kulturālisti”, kas nav fatālisti (fatālistiem šķiet, ka kultūru ir gandrīz neiespējami mai­nīt, tātad tā ir nolemtība).

Problēma ir tā, ka šie “kulturālisti” sliecas ticēt, ka kultūras maiņai ir nepieciešamas tikai, grāmatas Under­development is a State of Mind30 (Atpalicība attīstībā ir prāta stāvoklis) autora Lorensa Herisona vārdiem runājot, “darbības, kas veicina progresīvas vērtības un attieksmes”. Taču pārmaiņas, kuras var panākt tikai ar ideoloģisku pārliecināšanu, ir ierobežotas. Sabiedrībā, kurā trūkst darba, čaklas strādāšanas sludināšana nebūs efektīva darba paradumu mainīšanā.

Valstī, kur ir vāja rūpniecība, stāsti par to, ka inženieru profesiju noniecināt nav pareizi, neliks jauniem cilvēkiem izvēlēties inženiera karjeru. Kur ar strādniekiem apietas slikti, aicinājums uz sadarbību sasniegs kurlas, ja ne cinis­kas ausis. Attieksmes maiņa ir jābalsta uz reālām izmai­ņām ekonomiskajā darbībā, institūcijās un politikā.

Ņemsim slaveno japāņu lojalitātes pret kompāniju kultūru. Daudzi komentētāji tic, ka tajā izpaužas raksturā iegājusi kultūras īpašība, kas sakņojas lojalitāti akcentē­jošā konfuciānisma japāņu variantā. Ja tā tiešām būtu, tādai attieksmei vajadzētu būt izteiktākai arī agrākos laikos. Taču pirms gadsimta Beatrise Veba atzīmēja, ka japāņiem piemīt “visai neciešama personas neatkarība”.31 Patiesi, japāņu strādnieki pavisam nesen mēdza būt diez­gan kareivīgs bars. No 1955.gada līdz 1964.gadam Ja­pāna streikos zaudēja vairāk dienu, rēķinot uz katru strādnieku, nekā Lielbritānija vai Francija – valstis, kas tajā laikā nebija pārāk slavenas ar sadarbības attiecībām ražošanā.32 Sadarbība un lojalitāte parādījās tikai tādēļ, ka japāņu strādniekiem tika sniegtas tādas institūcijas kā mūža nodarbinātība un kompāniju labklājības shēmas. Ideoloģiskas kampaņas (un valdības bargā vēršanās pret kareivīgajām komunistu arodbiedrībām) spēlēja zināmu lomu, bet ar tām vien nebūtu pieticis.

Līdzīgi, neskatoties uz pašreizējo miermīlīgo ražoša­nas attiecību reputāciju, Zviedrijā mēdza būt nopietnas strādnieku problēmas. 20.gadsimta 20.gados tā zaudēja vairāk cilvēkstundu uz vienu strādnieku nekā jebkura cita valsts. Taču viss mainījās pēc 30.gadu “korporātistu” kompromisa (1938.gada Saltšēbādenas vienošanās). Ap­maiņā pret strādnieku algu prasību un streiku darbības ierobežojumiem valsts kapitālisti izveidoja dāsnu labklā­jības valsti, kombinētu ar labām pārspecializēšanās pro­grammām. Ideoloģiskā pierunāšana viena pati nebūtu devusi panākumus.

Kad Koreja sāka savu industrializācijas uzrāvienu 20.gadsimta 60.gados, valdība mēģināja pārliecināt cilvēkus atmest tradicionālo konfūciānisko nepatiku pret rūpnieciskām profesijām. Valstij vajadzēja vairāk inže­nieru un zinātnieku. Taču ar tikai nedaudzām pieklājīgām inženieru darba vietām maz talantīgu jauniešu vēlējās kļūt par inženieriem.

Tādēļ valdība palielināja finansējumu un vietu skaitu universitāšu inženieru un zinātnes nodaļās un darīja pre­tējo (relatīvā nozīmē) humanitārajās nodaļās. 60.gados uz vienu humanitāro universitātes beidzēju bija tikai 0,6 inženieri un zinātnieki, bet 80.gadu sākumā attiecība kļuva viens pret vienu.33 Protams, politika beidzot sāka iedarboties tādēļ, ka ekonomika strauji industrializējās un rezultātā radās arvien vairāk labi apmaksātu inženieru un zinātnieku darbavietu. Sakarā ar ideoloģisko pārlie­cināšanu, izglītības politiku un industrializācijas kombi­nāciju – nevis tikai “progresīvo vērtību un attieksmju” propagandu – Koreja tagad var lepoties ar vienu no vislabāk apmācītajām inženieru armijām pasaulē. Minētie piemēri rāda, ka ideoloģiskā pārliecināšana ir svarīga, bet ar to vien nepietiek, lai mainītu kultūru. Kopā ar to ir nepieciešamas izmaiņas politikā un institūcijās, kas var uzturēt vēlamās uzvedības formas ilgā laika periodā tā, lai tās pārtaptu “kultūras” īpašībās.

Kultūras izgudrošana no jauna

Kultūra ietekmē valsts ekonomisko darbību. Noteiktā laika momentā kāda īpaša kultūra labāk nekā citas kul­tūras var radīt cilvēkus ar noteiktām uzvedības iezīmēm, kas vairāk veicina noteiktu sociālo mērķu sasniegšanu, ieskaitot ekonomisko attīstību. Šādā abstraktā līmenī tāds apgalvojums šķiet neapstrīdams.

Taču, kad mēs mēģinām šo vispārīgo principu pielie­tot reālos gadījumos, tas izrādās netverams. Ir ļoti grūti noteikt, kas ir nācijas kultūra. Visu vēl vairāk sarežģī fakts, ka vienā valstī var līdzās pastāvēt ļoti atšķirīgas kultūras tradīcijas, pat it kā tik “homogēnā” valstī kā Koreja. Kat­rai kultūrai ir daudz īpašību: dažas ekonomiskai attīstībai pozitīvas, citas – negatīvas. Paturot to prātā, nav iespē­jams un nav arī lietderīgi valsts ekonomiskos panākumus vai neveiksmes “izskaidrot” tikai sakarībā ar kultūru, kā to daži sliktie samarieši ir mēģinājuši darīt.

Pat ja cilvēku esamība ar noteiktām uzvedības īpašī­bām varētu veicināt ekonomisko attīstību, vēl svarīgāk ir, ka valstij, pirms tā var attīstīties, nav vajadzīga “kultūras revolūcija”.

Lai arī kultūra un ekonomiskā attīstība viena otru iespaido, cēloņsakarība ir daudz stiprāka virzienā no pē­dējās uz iepriekšējo; ekonomiskā attīstība rada sev vaja­dzīgo kultūru. Ekonomiskās struktūras izmaiņas izmaina cilvēku dzīvesveidu un savstarpējo sadarbību, kas savu­kārt maina viņu pasaules izpratni un uzvedību. Kā to esmu parādījis Japānas, Vācijas un Korejas gadījumos, daudzi uzvedības raksturojumi, kuri tiek uzskatīti par ekonomiskās attīstības “izskaidrojumiem” (piemēram, čaklums, saimnieciskums., laika cienīšana), īstenībā ir attīstības sekas, nevis cēloņi.

Apgalvojumā, ka kultūra lielā mērā mainās ekonomiskās attīstības rezultātā, nav teikts, ka kultūru nevar mainīt ar ideoloģisku pārliecināšanu. Faktiski tieši tam tic daži opti­mistiski “kulturālisti”. Viņi deklarē, ka “atpalicība attīstībā ir prāta stāvoklis”. Tādēļ viņiem atpalicības acīmredzamais atrisinājums ir cilvēku domāšanas veida mainīšana ar ideo­loģiskas pārliecināšanas palīdzību. Es nenoliedzu, ka kul­tūras mainīšanai tāds vingrinājums varētu palīdzēt vai pat būt svarīgs noteiktos gadījumos. Taču “kultūras revolūcija” neiesakņosies, ja nebūs komplementāru izmaiņu ekono­miskajās pamatstruktūrās un institūcijās.

Tādējādi, lai veicinātu tādu uzvedības īpašību rašanos, kas palīdzētu ekonomiskajai attīstībai, mums ir vajadzīga ideoloģiskas pārliecināšanas, ekonomisku attīstību veici­nošu politisku pasākumu un kultūras izmaiņas veicinošu institucionālu izmaiņu kombinācija. Iegūt šādu “pareizo maisījumu” nav vienkārši, bet, ja tas izdodas, kultūru var izmainīt daudz ātrāk, nekā parasti tiek pieņemts. Ļoti bieži tas, kas šķiet esam mūžīgais nacionālais raksturs, var izmainīties pāris gadu desmitos, ja pastāv pietieka­mas atbalstošas izmaiņas ekonomikas pamatstruktūrās un institūcijās. Visai ātrā japāņu slinkuma “nacionālā man­tojuma” izzušana kopš 20.gadsimta 20.gadiem, straujā sadarbības attīstība ražošanas attiecībās Zviedrijā kopš 30.gadiem un “Korejas laika” izbeigšanās 90.gados ir daži nozīmīgi piemēri.

Fakts, ka kultūru var mērķtiecīgi mainīt ar ekonomi­kas politiku, institūciju veidošanu un ideoloģiskām kam­paņām, dod mums cerību. Neviena valsts nav nolemta atpalicībai attīstībā tās kultūras dēļ.

Taču tajā pašā laikā mēs nedrīkstam aizmirst, ka kul­tūru nevar izgudrot no jauna, kā mums tīk; komunistu neveiksme “jauna cilvēka” radīšanā ir tam labs pierādī­jums. Kultūras “reformatoriem” joprojām ir jāstrādā ar pastāvošajām kultūras nostādnēm un simboliem.

Mums jāsaprot kultūras loma ekonomiskajā attīstībā visā tās sarežģītībā un svarīgumā. Kultūru ir sarežģīti un grūti definēt. Tā iespaido ekonomisko attīstību, bet ekonomiskā attīstība kultūru iespaido stiprāk, nekā tas notiek pretējā virzienā. Kultūra nav nemainīga. To var mainīt: pastiprinot kultūras ekonomiskās attīstības sav­starpējo iedarbību; ar ideoloģisku pārliecināšanu un ar komplementāru politiku un institūcijām, kas rosina no­teiktas uzvedības formas, kuras ar laiku pārtop kultū­ras īpašībās. Tikai tā mēs varam savu iztēli atbrīvot no neattaisnojama pesimisma, kāds piemīt tiem, kas uzskata kultūru par’ likteni, un no to cilvēku naivā optimisma, kuri tic, ka viņi var pārliecināt cilvēkus domāt citādi un tādā veidā panākt ekonomisko attīstību.

EPILOGS

Sanpaulu, 2037.gada oktobris. Vai uzlabošanās ir iespējama? (alternatīvā nākotnes vēsture)

Luiss Soaress ir norūpējies. Viņa ģimenes inženierpakalpojumu firma Soares Tecnologia, S.A., kuru 1977.gadā dibinājis viņa vectēvs Hozē Antonio, ir uz sabrukuma robežas.

Kompānijas Soares Tecnologia pirmie gadi bija grūti. Augstās procentu likmes, kas pastāvēja no 1994.gada līdz 2009.gadam, stipri ierobežoja iespējas aizņemties un paplašināties. Taču Hozē Antonio prasmes un neat­laidības dēļ 2013.gadā tā bija izaugusi par solīdu vidēja lieluma firmu.

2015.gadā Luisa tēvs Paulo atgriezās no Kembridžas ar Dr.fiz. grādu nanofizikā un pārliecināja savu tēvu nodibināt nanotehnoloģiju nodaļu, kuru viņš pats vadīja. Tā izrādījās veiksmīga izeja. PTO Tallinas raundā tika nolemts 2017.gadā atcelt visus rūpnieciskos tarifus, izņe­mot dažas “rezervētās” nozares katrai valstij. Rezultātā vairums ražojošo nozaru, izņemot zemo tehnoloģiju un zemo algu sektorus, vairumā attīstības zemju, ieskaitot Brazīliju, tika izputinātas. Brazīlijas nanotehnoloģiju nozare pārdzīvoja tā saukto “Tallinas cunami”, jo tā bija viena no “rezervētajām” nozarēm. Paulo tālredzība atmak­sājās. Drīz pēc tam, kad 2003.gadā viņš pārņēma firmu pēc Hozē Antonio jahtas nogrimšanas pēkšņā viesuļvētrā Karību jūrā (tas esot bijis globālās sasilšanas rezultāts), Soares Tecnologia uzbūvēja molekulāro mašīnu, kura pār­vērta jūras ūdeni dzeramajā efektīvāk, nekā to spēja kon­kurenti Amerikā vai Somijā. Tā bija liela lieta valstij, kas cieta no arvien biežākiem sausuma periodiem globālās sasilšanas dēļ. Ap to laiku lietus trūkuma dēļ Amazones meži bija tikko 40% no to 1970.gada lieluma (tur roku bija pielikuši ganības tīkojošie lopkopji).

Šanhajā bāzētais Qiye (“Uzņēmums”), pasaules ietek­mīgākais biznesa žurnāls, 2028.gadā pat izvēlējās Paulo par vienu no pasaules 500 vadošajiem tehnoloģiju uzņē­mējiem.

Tad nāca nelaime. Ķīna 2029.gadā cieta no masīvas finanšu krīzes. Atzīmējot valdošās Komunistu partijas 100.dibināšanas gadskārtu, 2021.gadā Ķīna nolēma pievienoties bagāto valstu klubam OECD (Organisation for Economic Cooperation and Development). Pievienoša­nās maksa bija kapitāla tirgu atvēršana. Ķīna jau vairākus gadus bija pretojusies bagāto valstu spiedienam uzvesties “saprātīgi”, kā pieklājas pasaules otrai lielākajai ekonomi­kai, un spiedienam atvērt savu finanšu tirgu, bet, kad tā sāka sarunas par iestāšanās noteikumiem OECD, izejas vairs nebija. Bija tādi, kas prasīja būt piesardzīgiem; viņi atgādināja, ka Ķīna joprojām ir relatīvi nabadzīga valsts, kuras ienā­kumu līmenis ir tikai 20% no Amerikas līmeņa, bet daudzi citi bija pārliecināti, ka Ķīna būs tikpat sekmīga finansēs kā ražošanā, kur tās augšupeja šķita neapturama. Vangs Ksingguo, pirmsliberalizācijas laika Ķīnas Tautas bankas, t.i., centrālās bankas (kurai 2017.gadā piešķīra pilnīgu neatkarību) vadītājs, šo optimismu apkopoja perfekti, sakot: “No kā mēs baidāmies? Naudas spēle ir mūsu gēnos – beigu beigās papīra nauda ir ķīniešu izgud­rojums!” Pēc iestāšanās šajā organizācijā 2024.gadā Ķīna devalvēja savu valūtu renminbi četras reizes un pilnīgi atvēra kapitāla tirgu. Neilgi Ķīnas ekonomika plauka tā, it kā tai tikai debesis būtu robeža. Taču tā rezultātā uzpūstais nekustamā īpašuma un akciju tirgus burbulis 2029.gadā pārplīsa, radot vajadzību pēc vēsturē lielākās SVF glābšanas paketes.

Milzīgais bezdarbs un SVF pieprasītie valdības pārtikas subsīdiju samazinājumi noveda pie nemieriem un beigu beigās – pie Yuan-Gongchandang (Patiesie komunisti) kustības rašanās, ko veicināja “lūzeru” gruzdošās paliekas sabiedrībā, kura mazāk nekā divu paaudžu laikā no Mao komunisma gandrīz absolūtās vienlīdzības bija nonākusi līdz Brazīlijas stila nevienlīdzībai. Patiesos komunistus vismaz uz laiciņu savaldīja pēc visu viņu līderu arestēšanas 2035.gadā, bet tam sekojošie politiskie satricinājumi un sociālie nemieri iezīmēja Ķīnas ekonomiskā brīnuma beigas.

Ķīnas ekonomika, kas toreiz bija tik liela, sabrūkot parāva sev līdzi arī pārējo pasauli. Tas, ko nosauca par Otro lielo depresiju, turpinājās vairākus gadus, un likās, ka tai nebūs gala. Sabrūkot Brazīlijas lielākajam eksporta tirgum, tā stipri cieta, lai arī ne tik smagi kā dažas citas valstis.

Pārējās vadošās Āzijas valstis, tādas kā Indija, Japāna un Vjetnama, “peldēja vēderiem uz augšu”. Daudzas Āfrikas valstis nespēja pārdzīvot to lielākā izejmateriālu pircēja sabrukumu. Pēc Ķīnas kapitāla masīvās aizplūša­nas no īstermiņa vērtspapīru tirgus ASV ekonomika cieta no līdzīgiem simptomiem, kā cieš narkotiķis, kad viņam pārtrauc dot narkotikas. Tam sekojošā ASV ekonomikas recesija izsauca vēl dziļāku recesiju Meksikā, kas noveda pie Nuevos Zapatistas sacelšanās. Tie bija kreisā spārna partizāni, kas sevi dēvēja par leģendārā 20.gadsimta revo­lucionāra Emilio Zapatistas likumīgajiem mantiniekiem. Viņi zvērēja atbrīvot Meksiku no Amerikas Valstu integrācijas līguma (AVIL – dinamiskāka NAFTA (North Ame­rican Free Trade Agreement) versija), ko bija izveidojušas ASV, Kanāda, Meksika, Gvatemala, Čīle un Kolumbija 2020.gadā. Partizānus ar grūtībām uzvarēja brutālā mili­tārā operācijā, kurā palīdzību sniedza ASV gaisa spēki un Kolumbijas armija.

Otrā lielā depresija jau tā bija ļaunums Soares Tecnologia firmai, bet tad nāca nāvējošais trieciens (coup de grace). Pakļaujoties savai brīvā tirgus pārliecībai un izmantojot slikto ekonomisko situāciju opozīcijas iebiedēšanai, 2033.gadā stūrgalvīgais korejiešu-brazīliešu izcelsmes prezidents, bijušais Pasau­les Bankas galvenais ekonomists Alfredo Kims iesaistīja valsti AVIL.

Brazīlijas nanotehnoloģiju nozarei tā bija katastrofa. Visas federālās R&D subsīdijas un valdības palīdzības programmas – nozares dzīvības dzīslas – izbeidzās trīs gadu laikā. Tā bija daļa no AVIL iestāšanās prasībām. Nanotehnoloģiju un vēl dažu “rezervēto” nozaru muitas tarifi, kas bija pārdzīvojuši Tallinas raundu, AVIL dalīb­valstu starpā tika nekavējoties atcelti. Pastāvot 20, varbūt pat 30 gadu vispārējai tehnoloģiskajai atpalicībai no ASV firmām, vairums Brazīlijas nanotehnoloģiju kompāniju sabruka. Pat Soares Tecnologia, ko uzskatīja par labāko Brazīlijā, izdzīvoja, vienīgi pārdodot 45% no īpašuma – kā jums šķiet, kuras valsts? – Ekvadoras firmai.

Ekvadorai bija veicies pārsteidzoši labi pēc Bolīvijas Ekonomiskās savienības (BES) izveidošanas ar Venecuēlu, Bolīviju, Kubu, Nikaragvu un Argentīnu 2010.gadā. Protestējot pret Tallinas raunda programmu, BES dalīb­valstis 2012.gadā izstājās no PTO.

Taču pat izdzīvojušās kompānijas, kā Soares Tecnolo­gia, izpostīja jaunais patentu likums, kas tagad bija stā­jies spēkā. ASV jau 2030.gadā bija pagarinājusi savu patentu darbības laiku no 28 (ieviestu 2018.gadā) līdz 40 gadiem. Turpretī Brazīlija bija viena no nedaudza­jām valstīm, kas joprojām atzina 20 gadu patentu dar­bības laiku, kādu atļāva arvien vairāk novecojošais PTO 1995.gada TRIPS līgums (vairums valstu bija pārgājušas uz 28 gadu vai pat 40 gadu patentu darbības laiku kā AVIL dalībvalstis).

Brazīlijai pievienojoties AVIL, lielākā piekāpšanās, kas tai bija jāizdara kā atbildes pasākums pret ASV liellopu gaļas un kokvilnas subsīdiju atcelšanu (kura pakāpeniski tiktu ieviesta nākamajos 25 gados), bija patentu likums, uz kura piemērošanu amerikāņi uzstāja. Brazīlijas nano­tehnoloģiju firmas tūlīt tika pakļautas patentu vajāša­nām, un amerikāņu nanotehnoloģiju korporācijas val­stī “izmeta” savas patentu juristu armijas “izpletņlēcēju desantu”.

Bez muitas tarifiem pret amerikāņu importu, ar iz­zūdošām subsīdijām un sarūkošām valdības apgādes programmām un turklāt ar tiesas darbu plūdiem, Soares Tecnologia bija nožēlojamā stāvoklī, kad Paulo – lai viņam vieglas smiltis! – piedzīvoja plašu infarktu un 2035.gadā mira. Tā rezultātā Luiss bija spiests atstāt savu biznesa vadīšanas maģistra kursu Franču biznesa skolas INSEAD Singapūras nometnē (kuru tajā laikā uzskatīja par labāku nekā pati Fontenblū nometne), šķirties no Mariamas, savas meitenes (kas bija pa pusei khosu, pa pusei uzbeku izcelsmes un no khosu puses attāla radniece Nelsonam Mandelam), un atgriezties Brazīlijā, lai 27 gadu vecumā pārņemtu ģimenes firmu.

Kopš firmu pārņēma Luiss, nekas daudz neuzlabojās. Tiesa, viņš sekmīgi tika galā ar vairākiem patentu proce­siem. Taču, ja viņš zaudētu tikai vienā no trim atlikušajiem (neviens no tiem neizskatījās cerīgs), viņam draudētu pil­nīga sagrāve. Viņa Ekvadoras partneris Nanotechnologia Andina jau draud pārdot savu daļu kompānijā.

Ja viņa firma pazustu kopā ar pārējo Brazīlijas nano­tehnoloģiju nozari, izzustu arī vairums Brazīlijas ražojošo nozaru, izņemot aviāciju un spirta degvielas ražošanu, kurā Brazīlija bija pasaules klases līmenī 20.gadsimta beigās pirms neoliberālisma uzplaukuma. Brazīlija būtu atpakaļ tur, no kurienes tā sāka.

Nav ticami? Jā, un es ceru, ka tā arī paliks. Brazīlija ir pārāk gudra un savā prātā neatkarīga, lai parakstītu kaut ko līdzīgu AVIL, pat ja tās prezidents būtu bijušais PB galvenais ekonomists. Meksikā ir pietiekami daudz gudru cilvēku un dzīvīgas sabiedriskās kustības, lai šī valsts spētu labot savu attīstības ceļu, pirms ir ierauta plaša mēroga pilsoņu karā. Ķīnas vadība pilnībā apjēdz augošās nevienlīdzības draudus. Sakarā ar 1997.gada Āzijas krīzi tā saprot, ar ko draud priekšlaicīga kapitāla tirgus atvēršana. Pat varenajam ASV patentu lobijam būtu grūti panākt retrospektīvu 40 gadu patentu darbības laika piemērošanu starptautiskiem līgumiem. Arvien vairāk nobriest konsenss, ka drīzumā ir kaut kas jādara sakarā ar globālo sasilšanu. Neliekas, ka nākamajā PTO raundā varētu nonākt pie pilnīgas rūpniecisko tarifu atcelšanas. Taču manis ieskicētais nav neiespējams scenārijs. Daudz kas no attēlotā ir tīši pārspīlējumi, bet tiem visiem ir stiprs pamats realitātē.

Piemēram, gandrīz pilnīgā rūpniecisko tarifu atcelšana pēc iedomātā Tallinas raunda var izklausīties fantastiska, taču patiesībā tas ir maigāks pasākums nekā tas, ko ASV ieteica PTO 2002.gadā – tās aicināja rūpnieciskos tarifus atmest 2015.gadā, kas nav tālu no tā, ko iesaka citas bagā­tās valstis.1 Mans AVIL patiesībā ir (ģeogrāfiski) plašāka un stiprāka (piekāpšanās ziņā) NAFTA versija. Bolīvijas Ekonomiskās savienības iespējamās dalībvalstis jau tagad cieši sadarbojas (savā stāstā ar nolūku esmu izlaidis Brazīliju, šīs grupas locekli). No tām Venecuēla, Kuba un Bolīvija jau ir izveidojušas ALBA (Alternativa Bolivariana para las Americas – Bolīvijas alternatīva Amerikas valstīm).

Ņemot vērā Ķīnas ekonomikas augošo nozīmīgumu, nav pilnīga fantāzija, ka liela ekonomiskā krīze Ķīnā 2020.gados varētu pāraugt Otrajā lielajā depresijā, īpaši, ja šajā valstī būtu politiski nemieri. Apvērsuma iespēja­mību tādos apstākļos stipri iespaidotu nevienlīdzības pro­blēmas smagums, kas vēl nav Brazīlijas līmenī kā manā stāstā, bet varētu to sasniegt vēl vienas paaudzes laikā, ja nekādi pretpasākumi netiktu veikti.

Teiktais par pilsoņu karu Meksikā var likties kā fan­tāzija, bet mūsdienu Meksikā jau ir viens štats, Čjapasa, kurā būtībā kopš 1994.gada valdīja bruņota partizānu grupa Zapatistas komandiera Markosa vadībā. Nav neie­spējami, ka konflikts paplašinātos, ja valsti skartu liela mēroga ekonomiskā krīze, īpaši, ja tā turpinātos vēl pāris desmitu gadu neoliberālās politikas apstākļos, kas pagā­jušos divdesmit gados valstij nodarījusi tik daudz slikta.

Mans ASV patentu scenārijs noteikti ir pārspīlējums, bet ASV farmaceitisko patentu darbības laiks jau tagad ir de facto pagarināts līdz 28 gadiem sakarā ar datu aizsar­dzību un, ņemot vērā laiku, kas nepieciešams, lai saņemtu FDA Food and Drugs Administration) apstiprinājumu. ASV ir nodrošinājusi, ka šie nosacījumi tiek ierakstīti visos brīvās tirdzniecības līgumos. Un, kā jau to iztir­zāju 6.nodaļā Mikipeles stāstā, 1998.gadā ASV autoru tiesības tika pagarinātas retrospektīvi.

Lasītājam varētu likties īpaši neticami, ka Ķīna varētu priekšlaicīgi atvērt savu kapitāla tirgu. Taču, kad jūsu ekonomika kļūst par otro lielāko pasaulē, ir grūti pre­toties spiedienam rīkoties “atbildīgi”. Tieši tā notika ar Japānu, kad to piespieda pēkšņi devalvēt savu valūtu trīs reizes Plaza Accord līgumā 1985.gadā. Šī devalvā­cija bija nopietns iemesls milzīgajam Japānas nekustamā īpašuma burbulim, kas pārplīsa 20.gadsimta 90.gados un (arī nekompetenta menedžmenta dēļ) noveda pie desmit gadu ilgas ekonomiskās stagnācijas. Sacītais, ka Ķīna pievienotos OECD, lai atzīmētu Komunistu partijas 100.dzimšanas dienu, protams, bija joks. Taču valstis var kļūt pārāk pašpārliecinātas, kad ir ļoti sekmīgas, – to parādīja Korejas piemērs.

Līdz 20.gadsimta 80.gadu beigām Koreja prasmīgi izmantoja kapitāla pārvaldīšanu, gūstot lielu ekonomisko labumu. Taču 90.gadu vidū tā plaši un bez rūpīgas plānošanas atvēra savu kapitāla tirgu. Daļēji tas notika ASV spiediena ietekmē un arī tādēļ, ka pēc trim ekonomiskā “brīnuma” desmitgadēm valsts bija kļuvusi pārāk iedomīga. 1996.gadā nolēma iestāties OECD un rīkoties kā bagāta valsts, kaut patiesībā nebija bagāta. Tajā laikā Korejas per capita ienākums joprojām bija tikai viena trešdaļa no vairuma un tikai ceturtdaļa no bagātāko OECD valstu ienākuma (vai nedaudz virs tā, ko Ķīna, šķiet, varētu sasniegt 21.gadsimta 20.gadu vidū).

Rezultāts bija 1997.gada finanšu krīze. Tā nu mans safantazētais Ķīnas stāsts patiesībā ir kombinācija no tā, kas notika Japānā 80.gados un Korejā 90.gados.

Vai ir ticami, ka Brazīlija varētu parakstīties zem kaut kā līdzīga manam AVIL? Mūsdienu pasaulē absolūti ne, bet es runāju par pasauli Otrās lielās depresijas laikā un par ekonomiku, ko neoliberālisms ir plosījis vēl ceturtdaļ­gadsimtu. Turklāt mums nevajadzētu par zemu novērtēt to, cik lielā mērā politiskie līderi, ideoloģiskās pārliecības dzīti, var rīkoties neatbilstoši savas valsts vēsturiskajam raksturam, ja tiem gadās būt pareizajā vietā un pareizajā laikā. Piemēram, neskatoties uz britu slaveno pakāpenības un pragmatisma tradīciju, Mārgareta Tečere bija radikāla un vadījās pēc ideoloģijas. Viņas valdība ir mainījusi pār­skatāmās nākotnes britu politikas raksturu. Līdzīgi arī Bra­zīlijai varētu būt neatkarīga prāta un pragmatiskas ārpoliti­kas vēsture, bet nav absolūtas garantijas, ka kāds, līdzīgi manam Alfredo Kimam, neiedzītu Brazīliju AVIL, īpaši, kad Brazīlijai netrūkst pašai savu brīvā tirgus ideologu.

Tā nu mana “alternatīvā nākotnes vēsture” nav tīra fantāzija. Tā ir sakņota realitātē daudz stiprāk, nekā pirmajā mirklī varētu likties. Ja esmu bijis tīši pesimis­tisks, šo scenāriju gleznojot, tas ir tādēļ, lai lasītājam atgādinātu, cik lielas šīs likmes ir. Es patiešām ceru, ka pēc 30 gadiem izrādīsies – pilnīgi maldījies. Taču, ja pasaule turpinās neoliberālo politiku, ko pašlaik proponē sliktie samarieši, daudzi no šiem notikumiem, kurus es savā stāstā “dokumentēju”, vai kaut kas tiem ļoti līdzīgs varētu notikt.

Viscaur grāmatā esmu izteicis daudzus detalizētus priekšlikumus par to, kā gan nacionālā, gan globālā poli­tika būtu jāmaina visās jomās, lai palīdzētu nabadzīgajām valstīm attīstīties un lai novērstu manā “nākotnes vēstures” stāstā aprakstīto nelaimes scenāriju. Šeit, noslēguma nodaļā, es šos ieteikumus ne atkārtošu, ne apkopošu, bet drīzāk aplūkošu galvenos principus, kas ir to pamatā. Šajā procesā es ceru parādīt, kā ir jāmaina nacionālā ekonomiskā poli­tika un starptautiskās ekonomiskās sadarbības noteikumi, ja gribam veicināt nabadzīgo valstu ekonomisko attīstību un padarīt pasauli par dzīvošanai labāku vietu.

Pretošanās tirgum

Kā to esmu visu laiku uzsvēris, tirgiem ir stipra ten­dence uzspiest status quo. Brīvais tirgus nabadzīgajām valstīm pavēl palikt pie tā, ko tās jau tagad labi prot. Atklāti sakot, tas nozīmē, ka nabadzīgajām valstīm iesaka turpināt savu pašreizējo saistību ar zemas produktivitātes darbiem. Taču šī nodarbošanās ir tieši tas, kas tās padara nabadzīgas. Ja tās grib atstāt nabadzību pagātnē, tām jāpretojas tirgum un jādara grūtākas lietas, kas tām nesīs lielākus ienākumus – cita ceļa nav.

“Pretoties tirgum” – tas varētu skanēt radikāli. Tiešām, vai nav daudz tādu valstu, kas cietušas neveiksmi tādēļ, ka mēģinājušas nostāties pret tirgu? Tomēr tieši to biznesa menedžeri dara nepārtraukti. Protams, biznesa menedžeru augstākais tiesnesis ir tirgus, bet viņi – īpaši tie sekmīgie – tirgus spēkus nepieņem akli. Viņiem ir savu kompāniju ilgtermiņa plāni, un tie prasa ilgus laika periodus neievē­rot tirgus tendences. Viņi rūpējas par savu jauno filiāļu izaugsmi jaunos novirzienos un to radītos zaudējumus kompensē ar esošo sektoru nesto peļņu. Nokia 17 gadus subsidēja savu elektronikas “putnēnu” no meža ciršanas, gumijas apavu un elektrisko kabeļu ražošanas ienāku­miem. Samsung savu topošo elektronikas filiāli vairāk nekā 10 gadus subsidēja no naudas, kuru ieņēma, ražojot tekstilpreces un rafinējot cukuru. Ja viņi uzticīgi paklau­sītu tirgus signāliem, kā to sliktie samarieši māca attīs­tības valstīm, Nokia joprojām gāztu kokus un Samsung pārstrādātu ievestas cukurniedres. Līdzīgi arī valstīm, ja tās grib izbēgt no nabadzības, ir jāpretojas tirgum un jāiespiežas grūtās un modernākās nozarēs.

Nelaime ir tā, ka pastāv nopietni iemesli, kuru dēļ zema ieņēmuma valstis (vai šajā sakarā zemas peļņas firmas vai indivīdi) ir iesaistīti mazāk produktīvos dar­bos – viņiem trūkst spēju darīt produktīvākus darbus. Autoremonta darbnīca iekšējā pagalmā Maputo vienkārši nevar ražot “vaboles”, pat ja Volkswagen atdotu tai visus nepieciešamos rasējumus un instrukciju grāmatas, tādēļ ka tai nav tehnoloģisko un organizatorisko spēju, kādas ir Volkswagen kompānijai.

Tādēļ brīvā tirgus ekonomisti apgalvotu, ka mozam-bikiešiem jābūt reālistiem un nav jānoņemas ar tādām lietām kā automobiļi (nemaz nerunājot par ūdeņraža deg­vielas šūnām!); tā vietā viņiem jākoncentrē spēki uz to, ko viņi jau tagad (vismaz relatīvi) labi prot, t.i., Indijas riekstu audzēšanu.

Brīvā tirgus rekomendācija ir pareiza īsā laika sprīdī, kurā izmainīt spējas diez ko nevar. Taču tas nenozīmē, ka mozambikieši kādu dienu nevarētu ražot kaut ko tādu kā “vaboles”. Faktiski viņiem tas ir nepieciešams, ja viņi grib panākt progresu. Un viņi to var – pie pietiekamas apņēmības un attiecīgas investēšanas nepieciešamo spēju uzkrāšanā gan firmu, gan valdības līmenī. Beigu beigās iekšējā pagalma remontdarbnīca bija tieši tas, ar ko 1940.gadā sāka slavenais Korejas automobiļu ražotājs Hyundai.

Vai gan jāpiebilst, ka ieguldīšana spēju palielināšanā prasa īslaicīgus upurus. Taču tas nav iemesls, lai tā neda­rītu, – pretēji tam, ko saka brīvā tirgus ekonomisti. Fak­tiski mēs bieži redzam cilvēkus, kas nes īslaicīgus upurus, lai ilgākā laikā palielinātu savas spējas, un mēs viņiem no sirds piekrītam. Pieņemsim, ka zemas kvalifikācijas strād­nieks pamet savu slikti apmaksāto darbu un iet kursos, lai iegūtu jaunas prasmes. Ja kāds teiktu, ka šis strād­nieks izdara lielu kļūdu, jo šobrīd viņš nevar saņemt pat parasti nopelnīto mazo algu, vairums no mums šo cilvēku kritizētu par tuvredzību; cilvēka spēju pelnīt nākotnē vai­rāk palielināšana attaisno tādus īstermiņa upurus. Līdzīgi arī valstīm ir jāupurē īstermiņā, ja tās grib palielināt savas ilglaicīgās ražošanas spējas. Ja muitas tarifu barjeras vai subsīdijas ļauj iekšzemes firmām uzkrāt jaunas spējas (nopērkot labākas ražošanas mašīnas, uzlabojot savu orga­nizāciju un apmācot strādniekus) un šajā procesā kļūt starptautiski konkurētspējīgām, valsts patēriņa līmeņa pazemināšana uz kādu laiku (tādēļ, ka tā atsakās pirkt augstākas kvalitātes, lētākas ārzemju preces) ir pilnīgi attaisnojama.

Šis vienkāršais, bet spēcīgais princips – upurēt tagadni, lai uzlabotu nākotni, – bija tas, kādēļ Amerika 19.gad­simtā atteicās piekopt brīvo tirdzniecību. Tas ir tas, kādēļ Somija līdz pēdējam laikam negribēja ārvalstu investīci­jas. Tas ir tas, kādēļ Korejas valdība, par spīti Pasaules Bankas iebildumiem, 20.gadsimta 60.gadu beigās cēla tēraudlietuves.

Tas ir tas, kādēļ Šveice neizdeva patentus un Ame­rika līdz 19.gadsimta beigām neaizsargāja ārzemnieku autortiesības. Un tā visa vainagošanai – tas ir tas, kādēļ es sūtu savu sešgadīgo dēlu Džingju skolā, nevis lieku viņam strādāt un pelnīt sev iztiku.

Ieguldīšana spēju palielināšanā, lai tā nestu augļus, var prasīt diezgan ilgu laiku. Es neietu tik tālu kā Džou Eņlajs, Ķīnas ilglaicīgais premjerministrs Mao Czeduna laikā. Kad viņam lūdza izteikties par Lielo franču revolūciju, viņa slavenā atbilde bija, ka “ir par agru, lai par to spriestu”. Taču, kad es saku “ilgu laiku”, es tā arī domāju. Tikko minēju, ka Nokia elektronikas nodaļai vajadzēja 17 ga­dus, lai sāktu kaut ko pelnīt, bet tas ir tikai sākums. Firmai Toyota bija nepieciešama 30 gadu aizsardzība un subsīdijas, lai kļūtu konkurētspējīga starptautiskajā auto­mobiļu tirgū, pat tā lejasgalā. Pagāja veseli 60 gadi, pirms tā kļuva par vienu no pasaules labākajiem autoražotājiem. Bija vajadzīgi 100 gadi – kopš Henrija VII dienām -, lai briti panāktu Nīderlandi vilnas pārstrādē. ASV vaja­dzēja 130 gadus, lai attīstītu savu ekonomiku tādā līmenī, ka varēja justies droši par muitas tarifu atcelšanu. Bez tādiem ilglaicīgiem horizontiem Japāna joprojām varētu eksportēt galvenokārt zīdu, Anglija – vilnu un ASV – kokvilnu.

Par nelaimi, tie ir laika “ietvari”, kas nav savietojami ar slikto samariešu rekomendēto neoliberālo politiku. Brīvā tirdzniecība prasa, lai nabadzīgās valstis nekavējoties kon­kurē ar daudz tālāk progresējušajiem ārzemju ražotājiem, tādējādi novedot tās līdz iznīcībai pirms nepieciešamo spēju iegūšanas. Liberālā investīciju politika, kas ļauj attīstības valstī ienākt daudz pārākām ārzemju firmām, ilgākā laikā ierobežo vietējās firmās uzkrāto ražotspēju diapazonu, vienalga, vai tās ir neatkarīgas vai piederošas ārzemju kompānijām. Brīvie kapitāla tirgi ar savu noslieci uz ciklisku bara uzvedību ilgtermiņa projektus padara viegli ievainojamus. Augstu bankas procentu politika paceļ, tā sakot, “nākotnes cenu”, padarot ilgtermiņa in­vestēšanu dzīvot nespējīgu. Nav nekāds brīnums, ka neoliberālisms apgrūtina ekonomisko attīstību – tas padara grūtu jaunu ražošanas spēju iegūšanu.

Protams, tāpat kā jebkurš ieguldījums, arī ieguldījums ražošanas spējās negarantē panākumus. Dažas valstis (tā­pat firmas vai indivīdi) tos gūst, dažas – ne. Dažas valstis būs sekmīgākas par citām.

Un pat vissekmīgākās valstis noteiktās jomās “laidīs dēlī” (taču, kad runājam par panākumiem, mēs runājam par vidējo iesisto vārtu skaitu, nevis par nekļūdīgumu). Un tomēr ekonomiskā attīstība bez ieguldīšanas ražoša­nas spēju uzlabošanā ir tikpat kā neiespējama. To mums māca gan nesenu, gan tālāku laiku vēsture, kā to esmu parādījis šajā grāmatā.

Kāpēc rūpnieciskajai ražošanai ir nozīme

Ja esam piekrituši, ka spēju palielināšana ir svarīga, – kur tieši valstij vajadzētu investēt, lai tās palielinātu? In­dustrijā, vai, precīzāk, rūpnieciskās ražošanas industrijā[22] – tāda ir mana atbilde. Tā ir arī atbilde, kādu būtu devuši daudzu paaudžu ekonomiskās attīstības inženieri, sākot no Roberta Volpola un vēlākie, ja jautātu viņiem.

Protams, ar to nav teikts, ka nevarētu kļūt bagāti, balstoties uz dabas resursiem: Argentīna 20.gadsimta sākumā bija bagāta sakarā ar Transatlantijas kviešu un liellopu gaļas eksportu (kādreiz tā bija piektā bagātākā valsts pasaulē); mūsdienās vairākas valstis ir bagātas galve­nokārt naftas dēļ. Taču valstij ir jāpieder milzīgiem dabas resursu krājumiem, lai augstu dzīves līmeni varētu balstīt tikai uz tiem. Tā laimējies ir tikai nedaudzām valstīm. Turklāt dabas resursi var izsīkt – minerālu iegulas ir galīga lieluma, bet atjaunojamo resursu, kuru krājumi principā ir bezgalīgi (piemēram, zivis, meži), pārliecīga izmanto­šana var novest pie to izzušanas. Vēl ļaunāk – bagātība, kas balstīta uz dabas resursiem, var izgaist, ja tehnoloģiski progresīvākas valstis rada sintētiskas alternatīvas. Gvatemalas bagātība 19.gadsimta vidū bija balstīta uz augsti vērtēto tumšsarkano krāsu, ko ekstraģēja no kukaiņa košeniles, bet bagātībai gandrīz momentāli pienāca gals, kad eiropieši izgudroja mākslīgu krāsvielu.

Vēsture ir vairākkārt parādījusi, ka vienas vienīgas vis­svarīgākās atšķirības pamatā, kas bagātās valstis nošķir no nabadzīgajām, ir to augstākās spējas rūpnieciskajā ražošanā, kur produktivitāte vispār ir augstāka un, vēl svarīgāk, kur produktivitātei ir tendence (lai arī ne vien­mēr) augt ātrāk nekā lauksaimniecībā vai pakalpojumu nozarē.

Volpols to zināja jau pirms 300 gadiem, kad viņš lūdza, lai Džordžs I parlamentā pasaka: “Nekas nedod tādu ieguldījumu tautas labklājības celšanā kā rūpnie­cisko preču eksportēšana un ārzemju izejvielu importē­šana,” – to jau minēju 2.nodaļā.

Amerikas Savienotajās Valstīs Aleksandrs Hamiltons to zināja, kad viņš izaicināja pasaules slavenāko eko­nomistu Ādamu Smitu un apgalvoja, ka viņa valstij ir jāveicina “topošās industrijas”. Daudzas attīstības valstis 20.gadsimta vidū piekopa importa aizvietošanas “indus­trializāciju” tieši šī iemesla dēļ. Pretēji slikto samariešu padomiem nabadzīgajām valstīm vajag mērķtiecīgi attīstīt rūpnieciskās ražošanas nozares.

Protams, mūsdienās ir tādi, kas pretojas šiem uzska­tiem, pamatojot, ka tagad mēs dzīvojot pēcindustriālajā laikmetā un ka ejamais ceļš esot pakalpojumu pārdošana. Daži no viņiem pat apgalvo, ka attīstības valstis var un tām patiešām vajagot “izlaist” industrializāciju un doties tieši uz pakalpojumu ekonomiku. Īpaši Indijā daži cil­vēki, iedvesmojušies no valsts pēdējā laika panākumiem ārējos pakalpojumos, liekas, ir šīs idejas pārņemti.

Droši vien ir daži pakalpojumi, kuriem ir augsta pro­duktivitāte un diezgan lielas iespējas produktivitātes izaugsmei nākotnē – nāk prātā banku un finanšu pakalpo­jumi, vadības un tehniskās konsultācijas un IT uzturēšana. Taču vairumam citu pakalpojumu ir zema produktivitāte un, kas vēl svarīgāk, ir mazas izredzes produktivitātes augšanā to rakstura dēļ (cik daudz “efektīvāks” var kļūt frizieris, medicīnas māsa vai izsaukumu centra telefoniste, nesamazinot sava pakalpojuma kvalitāti?). Vēl vairāk – visnopietnākie pieprasījuma avoti augstas produktivitātes pakalpojumiem ir rūpnieciskās ražošanas firmas. Tādēļ bez spēcīga rūpnieciskās ražošanas sektora ir neiespējami attīstīt augsti produktīvus pakalpojumus. Tāpēc arī ne­viena valsts nav kļuvusi bagāta uz pakalpojumu sektora bāzes.

Ja es tā saku, daži no jums var jautāt: kā ir ar tādu valsti kā Šveice, kas ir kļuvusi bagāta no banku un tūrisma pakalpojumiem? Ir vilinoši ieņemt visai augstprātīgo, bet populāro leģendārā amerikāņu aktiera un filmu režisora Orsona Vellesa nostāju, kas brīnišķīgi apkopota filmā The Third Man.

“Itālijā Bordžiju 30 valdīšanas gados bija karš, terors, slepkavošana, asinspirtis, bet Itālija radīja Mikelandželo, Leonardo da Vinči un renesansi. Šveicē bija brāļu mīles­tība, 500 gadi demokrātijas un miera, bet ko tur radīja? Pulksteni ar dzeguzīti.”2 Tā teica režisors. Taču tāds uz­skats par Šveices ekonomiku ir pilnīgi maldīgs.

Šveice nav valsts, kas dzīvotu no slepenajās bankās noguldītas netīrās naudas un no stulbiem tūristiem, kas pērk prastus suvenīrus, kā govju zvaniņi un pulksteņi ar dzeguzīti. Tā burtiski ir visindustrializētākā valsts pasaulē. No 2002.gada Šveices per capita rūpnieciskais produkts ir visaugstākais pasaulē, tas ir par 24% augstāks nekā Japānai, kura ir otrajā vietā; 2,2 reizes augstāks nekā ASV; 34 reizes augstāks nekā Ķīnai, kas ir mūsdienu “pasaules darbnīca”, un 156 reizes augstāks nekā Indijas rūpnie­ciskais per capita produkts.3 Līdzīgi Singapūra, parasti uzskatīta par valsti-pilsētu, kas ir veiksmīga kā finanšu centrs un tirdzniecības osta, faktiski ir augsti industriali­zēta valsts, kas ražo par 35% vairāk rūpniecības produktu uz vienu iedzīvotāju nekā “industriālā mašīnmāja” Koreja un par 18% vairāk nekā ASV.4

Par spīti tam, ko rekomendē brīvās tirdzniecības eko­nomisti (koncentrēties uz lauksaimniecību) vai ko saka priekšā pēcidustriālās ekonomikas pravieši (attīstīt pakal­pojumus), rūpnieciskā ražošana ir vissvarīgākais, lai arī ne vienīgais maršruts ceļā uz pārticību. Ir labi teorētiski apsvērumi un milzums vēsturisku piemēru, lai to pie­rādītu. Mums nevajadzētu skatīties uz krāšņajiem mūs­dienu piemēriem, kā Šveice un Singapūra, kuru panā­kumi patiesībā balstās uz rūpniecību, un maldīgi noticēt, ka tie pierāda pretējo. Varētu pat būt, ka šveicieši un singapūrieši cenšas mūs piemuļķot, jo negrib, ka citi sa­prot viņu panākumu īstos noslēpumus.

Nemēģiniet to mājās

Tiktāl esmu parādījis, ka attīstības valstīm ir svarīgi pretoties tirgum un mērķtiecīgi attīstīt ekonomiskās ak­tivitātes, kas palielina produktivitāti ilgtermiņā galve­nokārt, lai arī ne vienīgi rūpnieciskajās nozarēs. Esmu apgalvojis, ka tas ir saistīts ar spēju palielināšanu, kas savukārt prasa īstermiņa upurus (iespējams, desmitiem gadu) ilgtermiņa produktivitātes (un tādējādi dzīves stan­darta) vārdā.

Taču neoliberālie ekonomisti var atbildēt ar jautā­jumu: kā ar attīstības valstu mazspējīgajām valdībām, kam vajadzētu to visu diriģēt? Ja šīm valstīm jāpretojas tirgus loģikai, kādam ir jāizvēlas, kuras nozares veicināt un kurās spējās investēt. Taču spējīgu valdību attīstības valstīm trūkst visvairāk. Ja tie, kas šo svarīgo izvēli izdara, ir nekompetenti, viņu iejaukšanās var padarīt lietas tikai ļaunākas.

Tādi bija Pasaules Bankas argumenti, kurus tā izman­toja savā slavenajā Austrumāzijas brīnuma ziņojumā (East Asian Miracle report), kas publicēts 1993.gadā. Iesakot citām attīstības valstīm neatdarināt Japānas un Korejas tirdzniecības un industriālo politiku, PB apgalvoja, ka tāda politika nevar darboties valstīs, kurās nav “Japānas un Korejas kompetences, izolētības un relatīvas valdī­bas nekorumpētības”, t.i., praktiski nevienā attīstības valstī. Alans Vinters, Saseksas Universitātes ekonomikas profesors un Pasaules Bankas Attīstības pētījumu grupas direktors, bija pat atklātāks. Viņš apgalvoja, ka, piekopjot “otršķirīgu ekonomiku [kas pieļauj, ka tirgi nav perfekti un tādēļ valdības iejaukšanās potenciāli nes labumu – tulk. piez.], ir nepieciešami pirmšķirīgi ekonomisti, nevis viņu trešās vai ceturtās šķiras parastie aizvietotāji”.6 Vēs­tījums ir skaidrs – “Nemēģini to mājās”, kā TV uzraksti brīdina, kad rāda cilvēkus izpildām bīstamus trikus.

Nav apstrīdams, ka daudzās attīstības valstīs valdības ierēdņi nav augsti izglītoti. Taču nav taisnība, ka tādās valstīs kā Japāna, Koreja un Taivāna valdības iejaukšanās politikas panākumi tika gūti tādēļ, ka to birokrātiskie aparāti būtu bijuši komplektēti ar izcili labi apmācītiem valdības ierēdņiem. Tā tas vismaz sākumā nebija.

Koreja līdz 20.gadsimta 60.gadu beigām mēdza sū­tīt savus birokrātus uz papildu apmācībām – jūsuprāt, uz kurieni? Uz Pakistānu un Filipīnām. Pakistāna tajos laikos bija Pasaules Bankas “skolnieks teicamnieks”, bet Filipīnas bija otrā bagātākā valsts Āzijā pēc Japānas. Pirms gadiem, aspirantūras laikā, man bija izdevība salī­dzināt agrās stadijas plānošanas dokumentus Korejā un Indijā. Indiešu plāni bija to laiku labākais sasniegums. To pamatā bija izsmalcināts ekonomiskais modelis, kuru bija izstrādājis pasaulē slavenais statistiķis Prasanta Gandra Mahalanobis. Korejas dokumentus, man ir neērti to sacīt, noteikti bija rakstījuši “trešās vai ceturtās šķiras parastie aizvietotāji”.

Taču Korejas ekonomikai veicās daudz labāk nekā In­dijas ekonomikai. Varbūt, lai piekoptu labu ekonomisko politiku, mums nav nepieciešami “pirmā labuma eko­nomisti”.

Patiešām, profesora Vintera pirmā labuma ekonomisti ir tieši tas, kā Austrumāzijas ekonomikām nebija. Japānas ekonomiskie ierēdņi varbūt bija “pirmā labuma”, bet viņi noteikti nebija ekonomisti – vairums viņu pēc izglītības bija juristi. Līdz 20.gadsimta 80.gadiem tas mazumiņš, ko viņi zināja ekonomikā, bija galvenokārt “nepareizā” tipa, proti, Kārļa Marksa un Fridriha Lista, nevis Ādama Smita un Miltona Frīdmena ekonomika. Taivānā vai­rums nozīmīgāko ekonomisko birokrātu bija inženieri un zinātnieki, nevis ekonomisti, un tā tas mūsdienās ir arī Ķīnā.7 Arī Korejā līdz 70.gadiem liela daļa ekono­misko birokrātu bija juristi.8 Prezidenta Parka Smagās un ķīmiskās industrializācijas programmas “smadzenes” Ohs Vončuls pēc izglītības bija inženieris.

Ir pilnīgi pareizi sacīt, ka ekonomiskās programmas realizēšanai ir nepieciešami gudri cilvēki. Bet šiem “gud­rajiem cilvēkiem” nav jābūt profesora Vintera “pirmā labuma ekonomistiem”. Patiesībā “pirmā labuma eko­nomisti” var būt ne pārāk labi ekonomiskajai attīstībai, ja viņi ir skoloti neoliberālajā ekonomikā. Turklāt biro­krātijas kvalitāti var uzlabot procesa gaitā. Tāda uzlabo­šana, protams, prasa ieguldījumu birokrātiskajās spējās. Bet tai nepieciešama arī zināma eksperimentēšana ar “grūto” politiku. Ja birokrāti pieķersies (šķietami) “vieg­lajai” politikai, kā brīvā tirdzniecība, viņi nekad neattīstīs spējas realizēt “grūtu” politiku. Jums nepieciešami zināmi “vingrinājumi mājās”, ja vēlaties būt pietiekami labs, lai parādītos TV ekrānā ar savu paša trika izrādi.

Spēles laukuma sašķiebšana

Ar to, ka zināt, kāda politika ir laba jūsu īpašajos ap­stākļos, ir par maz. Valstij ir jāspēj to arī realizēt. Pēdējā ceturtdaļgadsimtā sliktie samarieši “pareizās” attīstības politikas piekopšanu attīstības valstīm ir padarījuši arvien grūtāku. Viņi ir izmantojuši SVF, Pasaules Bankas un PTO Nešķīsto Trīsvienību, reģionālās multilaterālās fi­nanšu institūcijas, to palīdzības budžetus un divpusīgos reģionālos brīvās tirdzniecības vai investīciju līgumus, lai liegtu šīm valstīm iespēju to darīt.

Viņi apgalvo, ka nacionālā politika (kā tirdzniecības aizsardzība un ārvalstu investoru diskriminēšana) ir jāaiz­liedz vai bargi jāierobežo ne tikai tādēļ, ka tā tiek uzskatīta par sliktu pašām politikas piekopējām valstīm, bet arī tādēļ, ka tā rada “negodīgu” konkurenci. To apgalvojot, sliktie samarieši nepārtraukti lieto jēdzienu “horizontāls spēles laukums”.

Sliktie samarieši pieprasa, lai attīstības valstīm neatļauj lietot papildu politiskos līdzekļus industrijas aizsardzībai, subsīdijas un regulējumus, jo tie rada negodīgu konku­renci. Ja tām to atļautu, saka sliktie samarieši, attīstības valstis būtu līdzīgas futbola komandai, kas uzbrūk no kalna lejup, kamēr citas komandas (bagātās valstis) pūlas tikt uz augšu pa slīpo spēles laukumu. Jātiek vaļā no visām aizsargājošajām barjerām un jāliek visiem sacensties vienā­dos apstākļos; beigu beigās tirgus labumus var ievākt tikai tad, ja konkurence ir godīga.9 Kas var nepiekrist tik saprā­tīgi skanošam jēdzienam kā “horizontāls spēles laukums”?

Es varu – ja runa ir par sacensību starp nevienādiem spēlētājiem. Un mums visiem tā jādara, ja taisāmies veidot starptautisku sistēmu, kas veicina ekonomisko attīstību. Horizontāls spēles laukums rada negodīgu konkurenci, ja spēlētāji nav vienādi. Ja futbola spēlē viena komanda ir, teiksim, Brazīlijas nacionālā izlase, bet otra ir sastādīta no manas vienpadsmitgadīgās meitas Junas draudzenēm, tad ir tikai taisnīgi, ka meitenēm ir ļauts uzbrukt no kalna uz leju. Šajā gadījumā slīps, nevis horizontāls spēles laukums nodrošina godīgu sacensību.

Mēs nekur neredzam tādus slīpus spēles laukumus tikai tādēļ, ka Brazīlijas nacionālajai izlasei nekad netiks ļauts sacensties ar vienpadsmit gadus vecu meiteņu komandu, un ne tādēļ, ka ideja par slīpo spēles laukumu pati par sevi būtu nepareiza. Faktiski vairumā sporta veidu nevie­nādiem spēlētājiem vienkārši nav atļauts sacensties savā starpā (vienalga, vai spēles laukums ir vai nav slīps) pavi­sam acīmredzama iemesla dēļ – tas nebūtu godīgi.

Futbolā un vairumā citu sporta veidu ir vecuma grupas un dzimumu nošķiršana, bet boksā, cīņas, svarcelšanas un vēl citos sporta veidos pastāv svara klases – smagsvaram Muhamedam Ali vienkārši neļāva cīnīties ar Roberto Dirānu, leģendāro panamieti ar četriem tituliem vieglā svara klasēs. Un svaru klases iedala patiešām smalki. Pie­mēram, boksā vieglāko svaru klase ir divu vai trīs mārciņu (1-1,5kg) robežās. Kā tas nākas, ka boksa maču starp cilvēkiem ar pāris kilogramu svara starpību uzskatām par negodīgu, tomēr akceptējam, ka ASV un Hondurasai ekonomiskajā jomā jācīnās pēc vienādiem noteikumiem? Citā piemērā, golfā, ir skaidra “handikapu” sistēma, kas spēlētajiem dod priekšrocības apgriezti proporcionāli viņu spēles prasmēm.

Globālā ekonomiskā konkurence ir nevienādu spēlē­tāju spēle. Tajā vienu otrai pretī liek valstis diapazonā, kā mums, attīstības ekonomistiem, patīk sacīt, no Šveices līdz Svazilendai. Tādēļ ir tikai godīgi, ja mēs “sašķiebjam spēles laukumu” par labu vājākajām valstīm. Praksē tas nozīmē atļaut tām daudz stiprāk aizsargāt un subsidēt savus ražotājus un ārzemju investīcijām piemērot strik­tāku regulēšanu.[23]

Šīm valstīm jāļauj arī mazāk strikti aizsargāt intelek­tuālā īpašuma tiesības, lai tās varētu aktīvāk “aizņemties” idejas no tālāk progresējušām valstīm. Bagātās valstis vēl var palīdzēt, nododot tehnoloģijas uz labvēlīgiem notei­kumiem; no tā būs papildu labums, padarot nabadzīgo valstu ekonomisko attīstību labāk piemērotu vajadzībai cīnīties ar globālo sasilšanu, jo bagāto valstu tehnoloģijām ir tendence daudz efektīvāk izmantot enerģiju.10

Slikto samariešu valstis varētu iebilst, ka tas viss jau ir “īpašā apiešanās” ar attīstības valstīm. Taču kaut ko no­saukt par īpašo apiešanos nozīmē sacīt, ka persona, kas to saņem, gūst arī negodīgu priekšrocību. Trepju liftus ratiņkrēslu lietotājiem vai Braila tekstu neredzīgajiem mēs taču nesauktu par “īpašo apiešanos”. Tādā pašā veidā mums nevajadzētu augstākus tarifus un citus aizsardzības līdzekļus, kurus atļauts lietot attīstības valstīm, saukt par “īpašo apiešanos”. Tie vienkārši ir atšķirīgi līdzekļi, un tā ir godīga apiešanās ar atšķirīgu spēju un vajadzību valstīm.

Pēdējais, bet ne mazāk svarīgais ir tas, ka spēles lau­kuma sašķiebšana par labu attīstības valstīm tagad nav ti­kai godīgas attieksmes jautājums. Jautājums ir par ekono­miski mazāk attīstīto valstu nodrošināšanu ar jaunu spēju iegūšanas instrumentiem, upurējot īstermiņa ieguvumus. Patiešām, ļaujot nabadzīgajām valstīm palielināt to spējas, daudz vieglāk tuvojas diena, kad plaisa starp spēlētājiem būs kļuvusi maza un vairs nevajadzēs sašķiebt spēles laukumu.

Kas ir pareizi un kas ir viegli

Pieņemsim, ka man ir taisnība, un spēles laukums ir jāsašķiebj par labu attīstības valstīm. Lasītājs tomēr var vēl jautāt, cik lielas ir izredzes, ka sliktie samarieši pieņems manu priekšlikumu un mainīs savu nostāju?

Var likties bezjēdzīgi mēģināt pārtaisīt sliktos samarie­šus, kas darbojas savtīgās interesēs. Un tomēr mēs varam apelēt pie viņu savtīgajām apgaismotajām interesēm. Tā kā neoliberālā politika liek attīstības valstīm ekonomiski augt lēnāk, nekā tas notiktu citādi, ilgtermiņā sliktajiem samariešiem pašiem klātos labāk, ja viņi pieļautu alterna­tīvu politiku, kas ļautu attīstības valstu ekonomikai augt straujāk. Ja per capita ienākums pieaug tikai par 1% gadā, kā tas notiek Latīņamerikā neoliberālisma pēdē­jos divdesmit gados, būs vajadzīgi septiņdesmit gadi, lai ienākums dubultotos. Bet, ja tas pieaugtu par 3% gadā, kā tas Latīņamerikā notika importa aizvietošanas indus­trializācijas laikā, ienākumi tajā pašā laika periodā palie­linātos astoņas reizes, slikto samariešu bagātajām valstīm nodrošinot daudz, daudz plašāku izmantojamo tirgu.

Tādējādi patiesībā pat vissavtīgāko slikto samariešu ilgtermiņa interesēs ir akceptēt šo “ķecerīgo” politiku, kas radītu straujāku izaugsmi attīstības valstīs.

Cilvēki, kurus ir visgrūtāk pārliecināt, ir ideologi, t.i., tie, kas tic slikto samariešu politikai, jo viņi domā, ka tā ir “pareiza”, un ne tādēļ, ka viņi kaut ko, ja vispār, no tās gūtu. Kā jau agrāk teicu, paštaisnīgums bieži ir stūrgalvīgāks nekā savtīgums. Taču pat šeit ir cerība. Kād­reiz, apvainots nekonsekvencē, Džons Meinards Keinss atbildēja ar slaveno teikumu: “Kad fakti mainās, es mainu savus uzskatus. Kā jūs darāt, kungs?” Daudzi, lai arī ne visi ideologi tomēr ir līdzīgi Keinsam. Viņi var mainīt un ir mainījuši savus uzskatus, ja sastopas ar jauniem pagriezieniem reālās pasaules notikumos un ar jauniem argumentiem, kas ir pietiekami neapgāžami, lai viņi pār­varētu savu iepriekšējo pārliecību.

Labs piemērs ir Hārvardas ekonomists Mārtiņš Feld­steins. Viņš kādreiz bija Reigana neoliberālās politikas smadzenes, bet, kad notika Āzijas krīze, viņa SVF kritika (citēta 1.nodaļā) bija asāka nekā tā, kas nāca no dažiem “kreisā spārna” komentētājiem.

Reālas cerības vieš tas, ka vairums slikto samariešu nav ne alkatīgi, ne cietpauraini. Vairums no mums, mani pašu ieskaitot, dara sliktas lietas ne tādēļ, ka mēs gūstam no tām lielus materiālus labumus vai stipri tām ticam, bet tādēļ, ka tās ir vieglāk darīt. Daudzi sliktie sama­rieši turpina nepareizu politiku tā vienkāršā iemesla dēļ, ka vieglāk ir būt konformistam. Kāpēc doties meklēt “neērtas patiesības”, ja varat akceptēt to, ko saka poli­tiķi un avīzes? Kāpēc apgrūtināt sevi ar noskaidrošanu, kas notiek nabadzīgajās valstīs, ja viegli var tās apvainot korupcijā, slinkumā vai cilvēku vieglprātībā? Kādēļ nopū­lēties ar savas valsts vēstures pārbaudīšanu, ja “oficiālā versija vēsta, ka tā vienmēr ir bijusi visu tikumu mājvieta: brīvais tirgus, kreativitāte, demokrātija, saprātīgums – jūs noskaitītu.

Man ir cerība tieši tādēļ, ka arī vairums slikto samariešu ir tādi paši. Viņi ir cilvēki, kas gribētu mainīt savus uzskatus, ja viņiem sniegtu līdzsvarotāku ainu, kādu, es ceru, šī grāmata ir sniegusi. Tā nav tikai vēlamā pieņem­šana par esošo.

Starp Māršala plānu (deklarēts pirms sešdesmit gadiem, 1947.gada jūnijā) un neoliberālisma rašanos 20.gad­simta 70.gados bija laika periods, kurā, kā to aplūkoju 2.nodaļā, bagātās valstis ASV vadībā nerīkojās kā sliktie samarieši. Fakts, ka pagātnē bagātās valstis vismaz vienā gadījumā nerīkojās kā sliktie samarieši, vieš mums cerību. Fakts, ka šī vēsturiskā epizode radīja izcilu ekonomisku rezultātu – jo attīstības pasaule nekad nav attīstījusies tik labi ne pirms, ne pēc tam, uzliek mums morālu pienākumu mācīties no šīs pieredzes.

Piezīmes

Prologs

1   The Korean income figure is from H.-C. Lee (1999), Hankook Gyongje Tongsa [Economic History of Korea] (Bup-Moon Sa, Seoul) [in Korean], Appendix Table 1. The Ghanaian figure is from C. Kindleberger (1965), Economic Development (McGraw-Hill, New York), Table 1.1.

    http://www.samsung.com/AboutSAMSUNG/SAMSUNGGroup/Time-lineHistory/timelineo1.htm .

   Calculated from A.Maddison (2003), 7be World Economy: Historical Statistics (OECD, Paris), Table 1C (UK), Table 2C (USA), and Table 5C (Korea).

4   Korea’s per capita income in 1972 was 319 (in current dollars). It was 1,647 in 1979. Its exports totalled 1.6 billion in 1972 and grew to 15.1 billion in 1979. The statistics are from Lee (1999), Appendix Table 1 (income) and Appendix Table 7 (exports).

5    In 2004, Koreas per capita income was 13,980. In the same year, per capita income was 14,350 in Portugal and 14,810 in Slo­venia. The figures are from World Bank (2006), World Development Report 2006 – Equity and Development (Oxford University Press, New York), Table 1.

6    Life expectancy at birth in Korea in 1960 was 53 years. In 2003, it was 77 years. In the same year, life expectancy was 51.6 years in Haiti and 80.5 years in Switzerland. Infant mortality in Korea was 78 per 1,000 live births in 1960 and 5 per 1,000 live births in 2003. In 2003, infant mortality was 76 in Haiti and 4 in Switzerland. The 1960 Korean figures are from H-J. Chang (2006).

The East Asian Development Experience – the Miracle, the Crisis, and the Future (Zed Press, London), Tables 4.8 (infant mortality) and 4.9 (life expectancy). All the 2003 figures are from UNDP (2005), Human Development Report 2005 (United Nations Development Program, New York), Tables 1 (life expectancy) and 10 (infant mortality).

7   The criticisms of the neoliberal interpretation of the Korean miracle can be found in A. Amsden (1989), Asia’s Next Giant (Oxford University Press, New York) and H.-J. Chang (2007), The East Asian Development Experience – The Miracle, the Crisis, and the Future (Zed Press, London).

8   He continues: Any nation which… has raised her manufac­turing power and her navigation to such a degree of development that no other nation can sustain free competition with her, can do nothing wiser than to throw away these ladders of her greatness, to preach to other nations the benefits of free trade, and to declare in penitent tones that she has hitherto wandered in the paths of error, and has now for the first time succeeded in discovering the truth’. Friedrich List (1841), The National System of Political Economy, translated from the original German edition published in 1841 by Sampson Lloyd in 1885 (Longmans, Green, and Company, Lon­don), pp. 295-6. ‘Kicking away the ladder’ is also the title of my academic book on the subject, H-J.Chang (2002), Kicking Away the Ladder – Development Strategy in Historical Perspective (Anthem Press, London).

1. nodaļa

T.Friedman (2000), the Lexus and the Olive Tree (Anchor Books, New York), p. 31.

2  Friedman (2000), p. 105.

Friedman (2000), p. 105.

4   In 1961, Japan’s per capita income was 402, on a par with those of Chile (377), Argentina (378) and South Africa (396). The data are from C.Kindleberger (1965), Economic Development (McGraw-Hill, New York), Table 1.1.

5  This happened when the Japanese prime minister, Hayao Ikeda, visited France in 1964. The Undiplomat, Time, 4 April 1969.

J.Sachs & A.Warner (1995), Economic Reform and the Process of Global Integration: Brookings Papers on Economic Activity, 1995, no. 1, and M.Wolf (2004), Why Globalisation Works (Yale University Press, New Haven and London) are some of the more balanced and better informed, but ultimately flawed, versions of this. J.Bhagwati (1985), Protectionism (The MIT Press, Cambridge, Massachusetts) and J.Bhagwati (1998), A Stream of Windows – Unsettling Reflections on Trade, Immigration, and Democracy (The MIT Press, Cambridge, Massachusetts) offer a less balanced but probably more representative version.

7   R.Ruggiero (1998), ‘whither the trade system next?’ in J.Bhagwati & M.Hirsch (eds.), The Uruguay Round and Beyond – Essays in Honour of Arthur Dunkel (The University of Michigan Press, Ann Arbor), p. 131.

8  Britain first used unequal treaties in Latin America, starting with Brazil in 1810, as the countries in the continent acquired political independence. Starting with the Nanking Treaty, China was forced to sign a series of unequal treaties over the next couple of decades. These eventually resulted in a complete loss of tariff autonomy, and, very symbolically, a Briton being the head of customs for 55 years – from 1863 to 1908. From 1824 onwards, Thailand (then Siam) signed various unequal treaties, which ended with the most comprehensive one in 1855. Persia signed unequal treaties in 1836 and 1857, and the Ottoman Empire in 1838 and 1861. Japan lost its tariff auto­nomy following a series of unequal treaties it signed after its opening in 1853, but that did not stop it from forcing an unequal treaty on Korea in 1876. The larger Latin American countries were able to regain tariff autonomy from the 1880s, before Japan did in 1911. Many others regained it only after the First World War, but Turkey had to wait for tariff autonomy until 1923 and China until 1929. See H-J. Chang (2002), Kicking Away the Ladder – Development Strategy in Historical Perspective (Anthem Press, London), pp. 53-4.

9  For example, in his controversial study, In Praise of Empires, the Indian-born British-American economist Deepak Lai never mentions the role of colonialism and unequal treaties in spreading free trade. See D. Lai (2004), In Praise of Empires – Globalisation and Order (Palgrave Macmillan, New York and Basingstoke).

10  See n. ferguson (2003), Empire – How Britain Made the Modern World (Allen Lane, London).

11 After they gained independence, growth accelerated markedly in developing Asian countries. In all 13 Asian countries (Bangladesh, Burma, China, India, Indonesia, Korea, Malaysia, Pakistan, the Philippines, Singapore, Sri Lanka, Taiwan and Thailand) for which data were available, annual per capita income growth rates increased after decolonization. The growth rate jump between the colonial period (1913-1950) and the post-colonial period (1950-99) ran­ged between 1.1% points (Bangladesh: from -0.2% to 0.9%) to 6-4% points (Korea: from -0-4% to 6.0%). In Africa, per capita income growth rate was around 0.6% during the colo­nial period (1820-1950). In the 1960s and the 1970s, when most countries in the continent became independent, growth rates rose to 2% for the middle-income countries. Even the poorest coun­tries, which usually find it difficult to grow, were growing at 1%, double the rate of the colonial period. H-J.Chang, (2005), Why Developing Countries Need Tariffs – How WTO NAMA Negotiations Could Deny Developing Countries Right to a Future (Oxfam, Oxford, and South Centre, Geneva), downloadable at

http://www.south-centre.org/publications/SouthPerspectiveSeries/WhyDevCountriesNeedTariffsNew.pdf ), Tables 5 and 7.

12  Maddison (: 1.003), the world Economy: Historical Statistics (OECD, Paris), Table 8b.

13  Average tariffs in Latin America were between 170/0 (Me­xico, 1870-1899) and 47% (Colombia, 1900-1913). See Table 4 in M. Clemens & J. Williamson (2002), Closed Jaguar, Open Dragon: Comparing Tariffs in Latin America and Asia before World War II, NBER Working Paper, no. 9401 (National Bureau of Economic Research, Cambridge, Massachusetts). Between 1820 and 1870, when they were subject to unequal treaties, per capita income stood still in Latin America (growth rate of -0.03% per year). Annual per capita income growth rate in Latin America rose to 1.8% during 1870-1913, when most countries in the region acquired tariff autonomy, but even that was no match for the 3.1% growth rate in per capita income that the continent achieved during the 1960s and the 1970s. The Latin American income growth figures are from Maddison (2003), Table 8b.

14  For example, between 1875 and 1913, the average tariff rates on manufactured products rose from 3-5% to 20% in Sweden, from 4-6% to 13% in Germany, from 8-10% to 18% in Italy and from 10-12% to 20% in France. See H-J. Chang (2002), p. 17, Table 2.1.

15 chang (2005), p. 63, Tables 9 and 10.

16  Sachs and Warner (1995), p. 17. The full quote of the rele­vant passages: ‘Export pessimism combined with the idea of the big push to produce the highly influential view that open trade would condemn developing countries to long-term subservience in the international system as raw materials exporters and manu­factured goods importers. Comparative advantage, it was argued by the Economic Commission of[sic] Latin America (ECLA) and others, was driven by short-term considerations that would prevent raw materials exporting nations from ever building up an industrial base. The protection of infant industries was therefore vital if the developing countries were to escape from their ovcrdependence on raw materials production. These views spread within the United Nations system (to regional offices of the United Nations Economic Commission), and were adopted largely by the United Nations Conference on Trade and Development (UNCTAD). In 1964 they found international legal sanction in a new part IV of the General Agreement on Tariffs and Trade (GATT), which established that developing countries should enjoy the right to asymmetric trade policies. While the developed countries should open their markets, the developing countries could continue to protect their own mar­kets. Of course, this “right” was the proverbial rope on which to hang ones own economy!’

17 According to an interview in the magazine Veja, 15 Novem­ber 1996, as translated and cited by G. Palma (2003), ‘The Latin American Economies During the Second Half of the Twentieth Century – from the Age of ISI to the Age of The End of History’ in H-J. Chang (ed.), Rethinking Development Economics (Anthem Press, London), p. 149, endnotes 15 and 16.

18  Chang (2002), p. 132, Table 4.2.

19  A.Singh (1990), The State of Industry in the Third World in the 1980s: Analytical and Polity Issues, Working Paper, no. 137, April 1990, Kellogg Institute for International Studies, Notre Dame University.

20   The 1980 and 2000 figures are calculated respectively from the 1997 issue (Table 12) and the 2002 issue (Table 1) of World Bank’s World Development Report (Oxford University Press, New York).

21  M.Weisbrot, D.Baker and D.Rosnick (2005), The Scorecard on Development: 25 Years of Diminished Progress, Sep­tember 2005, Center for Economic and Policy Research (CEPR), Washington, DC, downloadable from

http://www.cepr.net/publications/development_2005_09.pdf .

22   Some commentators argue that recent advance in globali­zation has made the world more equal. This result is highly dis­puted, but, even if it were true, it has happened because, to put it crudely, a lot of Chinese have become richer, not because income distribution has become more equal within countries. Whatever happened to ‘global’ inequality, there is little dispute that income inequality has increased in most countries, including China itself, over the past 20-25 years. On this debate, see A. Cornia (2003), ‘Globalisation and the Distribution of Income between and within Countries’ in H-J.Chang (ed.), Rethinking Development Economics (Anthem Press, London) and B.Milanovic (2005), Worlds Apart – Measuring International and Global Inequality (Princeton University Press, Princeton and Oxford).

23  For example, see D.Rodrik and A.Subramaniam (2004), From “Hindu Growth” to Growth Acceleration: The Mystery of Indian Growth Transition, mimeo., Kennedy School of Govern­ment, Harvard University, March 2004. Downloadable from http://ksghome.harvard.edu/-drodrik/IndiapaperdraftMarch2.pdf .

24  Annual per capita GDP growth rate between 1975 and 2003 was 4% in Chile, 4.9% in Singapore and 6.1% in Korea. See UNDP (2005), Human Development Report 2005 (United Nations Development Program, New York).

25  Chile’s per capita income (in 1990 dollars, as all the following figures are) was 5,293 in 1970, when Salvador Allende, the left- wing president who was subsequently deposed by Pinochet, came to power. Despite the bad press Allende has been getting in the official history of capitalism, per capita income in Chile rose quite a lot during his presidency – it was 5,663 in 1971 and 5,492 in 1972. After the coup, Chile’s per capita income fell, hitting the bottom at 4,323 in 1975. From 1976, it started rising again and peaked at 5,956 in 1981, mainly thanks to the financial bubble. Following the financial crash, it fell back to 4,898 in 1983 and recovered the pre-coup level only in 1987, at 5,590. The data are from Maddison (2003), Table 4C.

26   Public citizen’s global trade watch (2006), ‘the uses of Chile: How Politics Trumped Truth in the Neo-liberal Revision of Chile’s Development, Discussion Paper, September 2006. Down­loadable at http://www.citizen.org/documents/chilealternatives.pdf .

27  The output figure is from World Rank (2006). The trade figure is from the WT O (2005), ‘World Trade 2004, Prospects for 2005: Developing countries goods trade share surges to so-year peak’ (Press Release), released on 14 April, 2005. The FDI figu­res are from various issues of UNCTAD, World Investment Report.

28  M.Feldstein (1998), Refocusing the IMF, Foreign Affairs, March/April 1998, vo. 77, no. 2.

29 The decisions in 18 most important areas at the IMF need a 85% majority. The US happens to own 17.35% of its share. Therefore, it can unilaterally veto any proposal that it does not like. At least three of the next four biggest shareholders are needed in order to block a proposal (Japan with 6.22%; Germany with 6.08%; Britain or France each with 5.02%). There are also 21 issues that require a 70% majority. This means that any proposal regarding these issues can be defeated if the above-mentioned five biggest share-holders band together against it. See A.Buira (2004), ‘The Governance of the IMF in a Global Economy’, G24 Research Paper, downloadable at http://g24.org/buiragva.pdf

30  Luddites are the early-19th-century English textile workers who tried to reverse the Industrial Revolution by destroying mac­hines. At the World Economic Forum in Davos, Switzerland, in 2003, Mr Richard McCormick, the chairman of the International Chamber of Commerce, called the anti-globalization protesters ‘modern-day Luddites who want to make the world safe for stag­nation… whose hostility to business makes them the enemy of the poor’. As reported by the BBC website on 12 February, 2003.

2. nodaļa

1    Richard West (1998), Daniel Defoe – The Life and Strange, Surprising Adventures (Carroll & Graf Publishers, Inc., New York) and Paula Backscheider (1990), Daniel Defoe – His Life (Johns Hopkins University Press, Baltimore).

2   However, he was not the first to try it. Earlier English kings, such as Henry III and Edward I, tried to recruit Flemish weavers. In addition to recruiting Flemish weavers, Edward III centralized trade in raw wool and imposed strict control on wool exports.

He banned the import of woollen cloth, thus opening up space for English producers who could not compete with the then domi­nant Flemish producers. He was also a very good political propa­gandist who understood the power of symbols. He and his courtiers wore only English cloth to set an example for his ‘Buy English’ (like Gandhis swadeshi) policy. He ordered the lord chancellor (who presides over the House of Lords) to sit on, of all things, a wool­sack – a tradition that has survived until today – to emphasize the importance of wool trade for the country.

3    Henry VII ‘set the Manufacture of Wool on Foot in several Parts of his Country, as particularly as Wakefield, Leeds, and Hallifax, in the West Riding of Yorkshire, a Country pitch’d upon for its par­ticular Situation, adapted to the Work, being fill’d with innumerable Springs of Water, Pits of Coal, and other things proper for carrying on such a Business..’ (A Plan, p. 95, italics original)

4    Henry VII ‘secretly procured a great many Foreigners, who were perfectly skill’d in the Manufacture, to come over and instruct his own People here in their Beginnings’ (A Plan, p. 96).

5   G.Ramsay (1982), The English Woollen Industry, 1500-1750 (Macmillan, London and Basingstoke), p. 61.

6   Henry VII realized ‘that the Flemings were old in the business, long experience’d, and turn’d their Hands this Way and that Way, to new Sorts and Kinds of Goods, which the English could not presently know, and when known, had not Skill presently to imitate: And that therefore he must proceed gradually’. So he ‘knew… that it was an Attempt of such a Magnitude, as well deserv’d the utmost Prudence and Caution, that it was not to be attempted rashly; so it was not to be push’d with too much Warmth’ (A Plan, p. 96, italics original).

7    Henry VII ‘did not immediately prohibit the exporting the Wool to the Flemings, neither did he, till some Years after, load the Exportation of it with any more Duties than he had before’ (The Plan, p. 96). As for the ban on raw wool exports, Defoe says Henry VII was so fat… from being able to compleat his Design, that he could never come to a total Prohibition of exporting the Wool in this Reign’ (The Plan, p. 96). Thus, although Henry VII ‘did once pretend to stop the Exportation of the Wool, he conniv’d at the Breach of his Order, and afterwards took off the Prohibition entirely’ (A Plan, p. 97).

8   A Plan, pp. 97-8.

9   Cloth exports (mostly woollen) accounted for around 70% of English exports in 1700 and was still over 50% of total exports until the 1770s. A.Musson (1978), The Growth of British Industry (B.T.Batsford Ltd., London), p. 85.

10    In substance, however, Walpolc deserves the title because no previous government head enjoyed such wide-ranging political power as his. Walpole was also the first to take up residence (in 1735) at 10 Downing Street, the famous official residence of the British prime minster.

11    Walpole also attracted vehement criticism, mainly for his corruption, from other important literary personages of his time, such as Dr Samuel Johnson (A Dictionary of the English Language), Henry Fielding (Tom Jones) and John Gay (The Beggars Opera). It seems as if you did not count in the Georgian literary world unless you had something to say against Walpole. His literary connec­tion does not stop there. His fourth son, Horace Walpole, some­time politician, was a novelist, considered to be a founder of the Gothic novel genre. Horace Walpole is also credited with coining the term ‘serendipity’, after the Persian story of the mysterious island of Serendip (believed to be Sri Lanka).

12   As cited in F.List (1841), The National System of Political Economy, translated from the original German edition published in 1841 by Sampson Lloyd in 1885 (Longmans, Green, and Company, London), p. 40.

13    For details, see: N.Brisco (1907), The Economic Policy of Robert Walpole (The Columbia University Press, New York), pp. 131-3, pp. 148-55, pp. 169-71; R.Davis (1966), ‘The Rise of Protection in England, 1689-1786’, Economic History Review, vol. 19, no. 2, pp. 313-4; J., McCusker (1996), ‘British Mercantilist Policies and the American Colonies’ in S.Engerman & R.Gallman (eds.), The Cambridge Economic History of the United States, Vol. 1: The Colonial Era (Cambridge University Press, Cambridge), p. 358; C.Wilson (1984), England’s Apprenticeship, 1603-1763, 2nd ed. (Longman, London and New York), p. 267.

14    Export subsidies (then called ‘bounties’) were extended to new export items, like silk products (1722) and gunpowder (1731), while the existing export subsidies to sailcloth and refined sugar were increased in 1731 and 1733 respectively.

15   In Brisco’s words, ‘Walpole understood that, in order succes­sfully to sell in a strongly competitive market, a high standard of goods was necessary. The manufacturer, being too eager to undersell his rival, would lower the quality of his wares which, in the end, would reflect on other English-made goods. There was only one way to secure goods of a high standard, and that was to regulate their manufacture by governmental supervision’ (Brisco, 1907, p. 185).

16 Brisco (1907) points out that the first duty drawback was granted under William and Mary to the exportation of beer, ale, mum, cider and perry (p. 153).

17 The figures for Germany, Switzerland and the Low Countries (Belgium and the Netherlands were united during 1815-30) are from P.Bairoch (1993), Economics and World History – Myths and Paradoxes (Wheatheaf, Brighton), p. 40, table 3.3. Bairoch did not provide the French figure, because of the difficulties involved in the calculation, but John Nye’s estimate of the French overall (not just manufacturing) tariff rate based on customs receipts puts the figure at 20.3% for the 1821-5 period. Given that the corresponding British figure was 53.1%, which is in line with Bairoch’s 45-55%, it may not be unreasonable to say that the average French manufac­turing tariff rate was around 20%. See J.Nye (1991), ‘The Myth of Free-Trade Britain and Fortress France: Tariffs and Trade in the Nineteenth Century \ Journal of Economic History, vol. 51. no. 1.

18    Brisco (1907) neatly sums up this aspect of Walpole’s policy: ‘By commercial and industrial regulations attempts were made to restrict the colonies to the production of raw materials which England was to work up, to discourage any manufactures that would any way compete with the mother country, and to confine their markets to the English trader and manufacturer’ (p. 165).

19     Willy de Clercq, the European commissioner for external economic relations during the late 1980s, intones that ‘Only as a result of the theoretical legitimacy of free trade when measured against widespread mercantilism provided by David Ricardo, John Stuart Mill and David Hume, Adam Smith and others from the Scottish Enlightenment, and as a consequence of the relative sta­bility provided by the UK as the only and relatively benevolent superpower or hegemon during the second half of the nineteenth century, was free trade able to ‘flourish for the first time: W.de Clercq (1996), ‘The End of History for Free Trade?’ in J.Bhagwati & M.Hirsch (eds.), The Uruguay Round and Beyond – Essays in Honour of Arthur Dunkel (The University of Michigan Press, Ann Arbor), p. 196.

20    J.Bhagwati (1985), Protectionism (The MIT Press, Cam­bridge, Massachusetts), p. 18. Bhagwati, together with other free-trade economists of today, attaches so much importance to this episode that he uses as the cover of the book a 1845 cartoon from the political satire magazine, Punch, depicting the prime minister, Robert Peel, as a befuddled boy being firmly led to the righteous path of free trade by the stern, upright figure of Richard Cobden, the leading anti-Com-Law campaigner.

21   C.Kindleberger (1978), ‘Germany’s Overtaking of England, 1806 to 1914’ (chapter 7) in Economic Response: Comparative Studies in Trade, Finance, and Growth (Harvard University Press, Cambridge, Massachusetts), p. 196.

22    The passage is from The Political Writings of Richard Cob­den, 1868, William Ridgeway, London, vol. 1, p. 150; as cited in

E.Reinert (1998), ‘Raw Materials in the History of Economic Policy – Or why List (the protectionist) and Cobden (the free trader) both agreed on free trade in com’ in G.Cook (ed.), The Economics and Politics of International Trade – Freedom and Trade, Volume 2 (Routledge, London), p. 292.

23    See D.Landes (1998), The Wealth and Poverty of Nations (W.W.Norton & Company, New York), p. 521.

24    Bairoch (1993), p. 46. One French Commission of Inquiry in the early 19th century also argued that ‘England has only arrived at the summit of prosperity by persisting for centuries in the system of protection and prohibition’. Cited in W.Ashworth (2003), Cus­toms and Excise – Trade, Production, and Consumption in England, 1640-1845 (Oxford University Press, Oxford) P.379.

25    As cited in List (1841), p. 95. Pitt is cited as the Earl of Chatham, which he was at the time.

26   The full quotation is: ‘Were the Americans, either by com­bination or by any other sort of violence, to stop the importation of European manufactures, and, by thus giving a monopoly to such of their own countrymen as could manufacture the like goods, divert any considerable part of their capital into this employment, they would retard instead of accelerating the further increase in the value of their annual produce, and would obstruct instead of promoting the progress of their country towards real wealth and greatness.’ Adam Smith (1776), The Wealth of Nations, the 1937 Random House edition, pp. 347-8. Smiths view was later echoed by the respected 19th-century French economist Jean-Baptise Say, who is reported to have said that, ‘like Poland’, the US should rely on agriculture and forget about manufacturing. Reported in List (1841), p. 99.

27   Hamilton divided these measures into eleven groups. They are: (i) ‘protecting duties’ (tariffs, if translated into modern terminology); (ii) ‘prohibition of rival articles or duties equivalent to prohibitions’ (import bans or prohibitive tariffs); (iii) ‘prohibition of the exportation of the materials of manufactures’ (export bans on industrial inputs); (iv) ‘pecuniary bounties’ (subsidies); (v) ‘premiums’ (special subsidies for key innovation); (vi) ‘the exemption of the materials of manufactures from duty’ (import liberalization of inputs); (vii) ‘drawbacks of the duties which are imposed on the materials of manufactures’ (tariff rebate on imported industrial inputs); (viii) ‘the encouragement of new inventions and discoveries, at home, and of the introduction into the United States of such as may have been made in other countries; particularly those, which relate to machinery’ (prizes and patents for inventions); (ix) ‘judi­cious regulations for the inspection of manufactured commodities’ (regulation of product standards); (x) ‘the facilitating of pecuniary remittances from place to place’ (financial development); and (xi) ‘the facilitating of the transportation of commodities’ (transport development). Alexander Hamilton (1789), Report on the Subject of Manufactures, as reprinted in Hamilton – Writings (The Library of the America, New York, 2001), pp. 679-708.

28 Burr and Hamilton were friends in their younger days. Howe­ver, in 1789, Burr shifted his allegiance and accepted the office of attorney general of the state of New York from Governor George Clinton, despite having campaigned for Hamilton’s candidate. In 1791, Burr defeated Philip Schuyler, Hamilton’s father-in-law, to become a senator, and then used the office to oppose Hamilton’s policies. Hamilton, in turn, opposed Burr’s candidacy for the vice presidency in 1792 and his nomination as the minister (ambassador) to France in 1794. To top it all, Hamilton snatched the presidency away from Burr’s hands and forced him to become the vice presi­dent in the 1800 election. In that election, four candidates ran – John Adams and Charles Pinckney from the Federalist Party and Thomas Jefferson and Aaron Burr from the opposing Democratic Republican Party. In the electoral-college vote, the two Democratic Republican candidates came out ahead, with Burr unexpectedly tying with Jefferson. When the House of Representatives had to choose between the two candidates, Hamilton swung the Federalists towards Jefferson. ‘This was done despite the fact that Hamilton opposed Jefferson almost as much, because he thought Burr was an unprincipled opportunist, whereas Jefferson was at least principled, albeit guided by wrong principles. As a result, Burr had to satisfy himself with the job of vice president. And then, in 1804, when Burr was running for the New York state governorship, Hamil­ton waged a verbal campaign against Burr, again preventing him from getting the job he wanted. The above details are from J. Ellis (2000), Founding Brothers – The Revolutionary Generation (Vintage Books, New York), pp. 40-1 and J. Garraty & M. Games (2000), The American Nation – A History of the United States, 10 th edition (Addison Wesley Longman, New York), pp. 169-70.

29  Similarly, Latin American industrial development was given an important impetus by an unexpected disruption in international trade caused by the Great Depression during the 1930s.

30   Hamilton proposed to issue government bonds to finance public infrastructural investments. The idea of’borrowing to invest’ was suspect to many people at the time, including Thomas Jefferson. It did not help Hamilton’s cause that government borrowing in Europe at the time was usually used to finance wars or extravagant life style of rulers. Eventually Hamilton succeeded in persuading Congress, buying Jefferson’s consent by agreeing to move the capital to the South – to the newly built Washington, DC. Hamilton also wanted to set up a ‘national bank’.

The idea was that a bank that was partly owned by the govern­ment (20%) and acting as the government’s banker could develop and provide stability to the financial system. It could give extra liquidity to the financial system by issuing bank notes, using its special position as a government-backed institution. It was also expected that the bank could finance nationally important industrial projects. This idea, too, was considered dangerous by Jefferson and his supporters, who considered banks to be essentially vehicles of speculation and exploitation. For them, a semi-public bank was even worse, as it is based on an artificially created monopoly. To diffuse such potential resistance, Hamilton asked for a bank with a finite 20-year charter, which was granted, and the Bank of the USA was set up in 1791. When its charter expired in 1811, it was not renewed by Congress. In 1816, another Bank of the USA (the so-called the Second Bank of the USA) was set up under another 20-year charter. When it came up for renewal in 1836, its charter was not renewed (more on this in chapter 4). After that, the US did without even a semi-public bank for nearly 80 years, until the Federal Reserve Board (its central bank) was set up in 1913.

31  The exhibition was called ‘Alexander Hamilton: The Man Who Made Modern America’ and was held between September 10 2004 and February 28 2005. See the web page at:http//www. alexanderhamiltonexhibition.org.

32  The whig party was the main rival to the then dominant Democratic Party (formed in 1828) between the mid-1830s and the early 1850s, and produced two presidents in five elections between 1836 and 1856 – William Harrison (1841-4) and Zachary Taylor (1849-51).

33  Cited in Garraty & Carnes (2000), p. 405.

34  The quote is from R.Luthin (1944), ‘Abraham Lincoln and the Tariff, The American Historical Review, vol. 49, no. 4, p. 616.

35  One of Lincoln’s key economic advisors was Henry Carey, the then leading US economist, who was the son of a leading early American protectionist economist, Mathew Carey, and himself a prominent protectionist economist. Few people have heard of Carey today, but he was regarded as one of the leading American econo­mists of his time. Karl Marx and Friedrich Engels even described him as ‘the only American economist of importance’ in their letter to Weydemeyer, 5 March 1852, in K.Marx & F.Engels (1953), Letters to Americans, 1848-95- A Selection (International Publishers, New York), as cited in O.Fraysse (1994), Lincoln, Land, and Labour, translated by S.Neely from the original French edition published in 1988 by Paris, Publications de la Sorbonne (University of Illinois Press, Urbana and Chicago), p. 224, note 46.

36  The consolidation of a protectionist trade policy regime was not the only economic legacy of Lincoln’s presidency. In 1862, in addition to the Homestead Act, one of the largest land reform programmes in human history, Lincoln oversaw the passage of the Morill Act. This act established the ‘land grant’ colleges, which helped boost the country’s research and development (R&D) capa­bilities, which subsequently became the country’s most important competitive weapon. Although the US government had supported agricultural research from the 1830s, the Morrill Act was a water­shed in the history of government support for R&D in the USA.

37  Bairoch (1993), pp. 37-8.

38  Bhagwati (1985), p.22, f.n. 10.

39  Bairoch (1993), pp. 51-2.

40  In reviewing my own book, Kicking Away the Ladder, the Dartmouth economist Doug Irwin argues that ‘the United States started out as a very wealthy country with a high literacy rate, widely distributed land ownership, stable government and compe­titive political institutions that largely guaranteed the security of private property, a large internal market with free trade in goods and free labor mobility across regions, etc. Given these overwhelmingly favorable conditions, even very inefficient trade policies could not have prevented economic advances from taking place’. D.Irwin (2002), review of H-J.Chang, Kicking Away the Ladder – Deve­lopment Strategy in Historical Perspective (Anthem Press, London, 2002), http://eh.net/bookreviews/library/0777.shtml.

41 These included: ‘voluntary’ export restraints against successful foreign exporters (e.g., Japanese car companies); quotas on textile and clothing imports (through the Multi-Fibre Agreement); agri­cultural subsidies (compare this with the repeal of the Corn Laws in Britain); and anti-dumping duties (where ‘dumping’ is defined by the US government in a way that is biased against foreign com­panies, as repeated WTO rulings have shown).

42  For further details on the other countries dealt with in this chapter, see Chang (2002), chapter 2, pp. 32-51 and H-J.Chang (2005), Why Developing Countries Need Tariffs – How WTO NAMA Negotiations Could Deny Developing Countries’ Right to a Future, Oxfam, Oxford, and South Centre, Geneva

(http://www.south-centreorg/publications/SouthPerspectiveSeries/WhyDevCountriesNeedTariffsNew.pdf )

43  See the evidence presented in Nye (1991).

44  The average industrial tariff rates were 14% in Belgium (1959), 18% in Japan (1962) and Italy (1959), around 20% in Austria and Finland (1962) and 30% in France (1959). See Chang (2005), Table 5.

45  Chang (2005), table 5. In 1973, the EEC countries included Belgium, Denmark, France, Italy, Luxemburg, the Netherlands, UK and West Germany.

46  R.Kuiscl (1981), capitalism and the State in Modern France (Cambridge Univesity Press, Cambridge), p. 14.

47  Irwin (2002) is an example.

48   In their celebrated article cited in chapter 1, Jeffrey Sachs and Andrew Warner discuss how ‘wrong’ theories have influenced developing countries to adopt ‘wrong’ policies. J.Sachs & A.Warner (1995), ‘Economic Reform and the Process of Global Integration’, Brookings Papers on Economic Activity, 1995, no. 1, pp. 11-21.

49 When the Cancun talk of the WTO collapsed, Willem Buiter, the distinguished Dutch economist who was then the chief economist of the EBRD (European Bank for Reconstruction and Development) argued: ‘Although the leaders of the developing nations rule countries that are, on average, poor or very poor, it does not follow that these leaders necessarily speak on behalf of the poor and poorest in their countries. Some do; others represent corrupt and repressive elites that feed off the rents created by imposing bar­riers to trade and other distortions, at the expense of their poorest and most defenceless citizens’. See Willem Buiter, ‘If anything is rescued from Cancun, politics must take precedence over econo­mics’, letter to the editor, Financial Times, September 16 2003.

50  The growth rates in this paragraph are from A.Maddison (2003), The World Economy: Historical Statistics (OECD, Paris), Table 8b.

3. nodaļa

1   Willem Buiter (2003), ‘If anything is rescued from Cancun, politics must take precedence over economics’, letter to the editor, Financial Times, September 16 2003.

2   Most of the Mexican diaspora are recent immigrants but some of them are the descendants of the former Mexicans who became Americans due to the annexation of large swathes of the Mexican ter­ritory – including all or parts of modern California, New Mexico, Ari­zona, Nevada, Utah, Colorado and Wyoming – after the US-Mexico War (1846-48) under the Treaty of Guadalupe Hidalgo (1848).

3  The numbers are from M.Weisbrot et al. (2005), ‘The Scorecard on Development: 25 Years of Diminished Progress’, Center for Economic and Policy Research (CEPR), Washington, DC, Sep­tember, 2005 ( http://www.cepr.net/publications/development2005 09.pdf ), Figure 1.

4    Mexican per capita income experienced a fall in 2001 (-1.8%),2002 (-0.8%), and 2003 (-0.1%) and grew only by 2.9% in 2004, which was barely enough to bring the income back to the 2001 level. In 2005, it grew at an estimated rate of 1.6%. This means that Mexico’s per capita income at the end of 2005 was 1.7% higher than it was in 2001, which translates into an annual growth rate of around 0.3% over the 2001-5 period. The 2001-2004 figures are from the relevant issues of the World Bank annual report, World Development Report World Bank, Washington, DC). The 2005 income growth figure (3%) is from J.C.Moreno-Brid & I.Paunovic (2006), ‘Old Wine in New Bot­tles? – Economic Policymaking in Left-of-center Governments in Latin America’, Revista – Harvard Review of Latin America, Spring/Summer, 2006, p. 47, Table. The 2005 population growth rate (14%) is extrapolated from World Bank (2006), data for 2000-4, found in World Development Report 2006 (World Bank, Washington, DC), p. 292, Table 1.

5   Mexico’s per capita income during 1955-82 grew at over 6%, according to J.C.Moreno-Brid et al. (2005), NAFTA and ‘The Mexican Economy: A Look Back on a Ten-Year Relationship’, North Carolina International Law and Commerce Register, vol. 30. As Mexico’s population growth rate during this period was 2.9% per annum, this gives us per capita income growth rate of around 3.1%. The population growth rate is calculated from A.Maddison (2001), The World Economy – A Millennial Perspective (OECD, Paris), p. 280, Table C2-a.

6    For further details, see H-J.Chang (2005), Why Developing Countries Need Tariffs – How WTO NAMA Negotiations Could Deny Developing Countries’ Right to a Future, Oxfam, Oxford, and South Centre, Geneva (http://http://www.southcentre.org/ publications/SouthPerspectiveSeries/WhyDev CountriesNeedTarifFsNew.pdf ), pp. 78-81.

7   Tariffs account for 54.7% of government revenue for Swazi­land, 53.5% for Madagascar, 50.3% for Uganda and 49.8% for Sierra Leone. See Chang (2005), pp, 16-7.

8   T.Baunsgaard & M.Keen (2005), ‘Trade Revenue and (or?) Trade Liberalisation’, IMF Working Paper WP/05/u2 (The Inter­national Monetary Fund, Washington, DC).

9    In this sense, the HOS theory is highly unrealistic in one crucial respect – it assumes that the developing countries can use the same technology as those used by developed countries, but the lack of the capability to use more productive (and naturally more difficult) technologies is exactly what makes those countries poor. Indeed, infant industry protection is exactly aimed at raising such capability, known as ‘technological capability’ among economists.

10    Remarks at a White House Briefing for Trade Association Representatives on Free and Fair Trade, 17 July 1986.

11   Oxfam (2003), ‘Running into the Sand – Why Failure at Cancun Trade Talks Threatens the Worlds Poorest People’, Oxfam Briefing Paper, August 2003, p. 24.

12   The tariff figures are from Oxfam (2003), pp. 25-7. The income figures are from the World Bank data set. In 2002, France and Bangladesh respectively paid around 320 million and 300 mil­lion in tariffs to the US. Total income of Bangladesh in the same year was 47 billion, whereas that of France was 1,457 billion. In the same year, the UK paid around 420 million in US tariffs, while India paid about 440 million. UK and Indian incomes in that year were 1,565 billion and 506 billion respectively.

13   According to an estimate by Oxfam in 2002, European citizens are supporting the dairy industry to the tune of Ј16 billion a year through subsidies and tariffs. This is equivalent to more than 2 per cow per day – half the world’s people live on less than this amount. Oxfam (2002), ‘Milking the CAP’, Oxfam Briefing no. 34 (Oxfam, Oxford). Downloadable at:

http://www.oxfam.org.uk/what_we_do/issues/trade/downloads/bp34_cap.pdf

14   T.Fritz (2005), ‘Special and Differential Treatment for Developing Countries’, Global Issues Paper no. 18, Heinrich Boll Foundation, Berlin.

15   In 1998, a multilateral investment agreement (MIA), which proposed to put severe restrictions on governments’ abilities to regu­late foreign investment, was proposed in the OECD, the club of rich countries. Ostensibly, it was an agreement only among the rich countries, but the ultimate goal was to make it include the developing countries. By proposing to allow developing countries voluntarily sign up to the agreement, the rich countries hoped that all developing countries would eventually feel obliged to sign up to it for fear of being blackballed in the international investors’ community. Some developing countries, such as Argentina (a faithful disciple of the IMF and the World Bank at the time), enthusiasti­cally volunteered to sign up to it, putting pressure on other deve­loping countries to do likewise. When the proposal was thwarted in 1998 due to disagreements among the rich countries themselves, the rich countries tried to put the proposal back on the interna­tional agenda by bringing it to the WTO. However, in the 2003 Cancun ministerial meeting, it was dropped from the WTO agenda due to resistance from developing countries. On the evolution of these events, see H-J.Chang &C.D.Green (2003), The Northern WTO Agenda on Investment: Do as we Say, Not as we Did (CAFOD [Catholic Agency for Overseas Development], London, and South Centre, Geneva), pp. 1-4.

16 See J.Stiglitz & A.Charlton (2005), Fair Trade for All-How Trade Can Promote Development (Oxford University Press, Oxford), pp. 121-2 and Appendix 1. For various numerical estimates of the gains from agricultural liberalization in the rich countries, see F.Ackerman (2005), ‘The Shrinking Gains from Trade: A Critical Assessment of Doha Round Projections’, Global Development and Environment Institute Working Paper, No. 05-01, October 2005, Tufts University. Two World Bank estimates cited by Ackerman put the share of the developed countries in the total world gain from trade liberalization in agriculture by high-income countries at 75% (41.6 billion out of 55.7 billion) and 70% (126 billion out of 182 billion).

4. nodaļa

  Between 1971 and 1985, FDI accounted for only about 0.6% of total fixed capital formation (physical investment) of Finland. Outside the communist bloc, only Japan, at 0.1%, had a lower ratio. The data are from UNCTAD (various years), World Investment Report (United Nations Conference on Trade and Development, Geneva).

2  M.Feldstein (2000), ‘Aspects of Global Economic Integration: Outlook for the Future’, NBER Working Paper, no. 7899, National Bureau of Economic Research, Cambridge, Massachusetts.

3   A.Kose, E.Prasad, K.Rogeff & S-J.Wei (2006), ‘Financial Globalisation: A Reappraisal’, IMF Working Paper, WP/06/189, International Monetary Fund (IMF), Washington, DC.

   Bank loans used to be the dominant element of debts until recently, but now bonds account for the lion’s share. Between 1975 and 1982, bonds accounted for only about 5% of total net private debts contracted by developing countries. The share rose to about 30% between 1990 and 1998, and to nearly 70% between 1999 and 2005. The data are from World Bank, Global Development Finance, the 1999 and the 2005 issues.

5   The distinction between portfolio equity investment and FDI is, in practice, ambiguous. FDI is usually defined as an investor buying up more than a 10% stake in a company in a foreign country, with the intention of getting involved in the management of the company. But there is no economic theory that says that the threshold should be 10%. Moreover, there is a hybrid form emer­ging that blurs the boundary even more. Traditionally, foreign direct investment has been made by transnational corporations (TNCs), which are defined as productive corporations with operations in more than one country.

But recently what the UN calls ‘collective investment funds’ (such as private equity funds, mutual funds or hedge funds) have become active in foreign direct investment. FDI by these funds differs from traditional FDI by TNCs because it does not have the potentially infinite commitments of TNCs. These funds typically buy up firms with a view to selling them off after 5-10 years, or even earlier – without improving their productive capabilities, if they can get away with it. On this phenomenon, see UNCTAD (2006), World Investment Report, 2006 (United Nations Conference on Trade and Development, Geneva).

6     For an up-to-date literature review on the aid issue, see S.Reddy & C.Minoiu (2006), ‘Development Aid and Economic Growth: A Positive Long – Run Relation’, DESA Working Paper, no. 29, September 2006, Department of Economic and Social Affairs (DESA), United Nations, New York.

7   The data on capital flows in this paragraph are from World Bank (2006), Global Development Finance 2006, (World Bank, Washington, DC.), Table A.I.

8    Foreigners bought 38 billion worth of developing country bonds in 1997, but, during 1998-2002, the sum fell to 23 billion per year. During 2003-2005, the amount went up to 44 billion per year. This means that, compared to 1997, bond purchases during 1998-2002 was 40% lower, while the 2003-5 purchase was double that of the ‘dry’ period and 15% higher than in 1997.

9  Portfolio equity investment into developing countries fell from 31 billion in 1997 to 9 billion per year during 1998-2002. In 2003-5, it averaged 41 billion per year. This means that, during 1998-2002, the average annual portfolio equity investment inflow into developing countries was less than 30% of what it was in 1997. In 2003-5, it was 30% higher than in 1997 and 4.5 times more than in the ‘dry’ period of 1998-2002.

10   The Asian crises are well documented and analysed by J.Stig­litz (2002), Globalization and Its Discontents (Allen Lane, London). Also see the chapters in H-J.Chang, G.Palma and H.Whittaker (eds.) (2001), Financial Liberalisation and the Asian Crisis, (Palgrave, Basingstoke and New York).

11   In 2005, the US stock market was worth 15,517 billion. The Indian market was 506 billion,

http://www.diehardindian.com/overview/stockmkt.htm .

12  In 1999, the Nigerian stock market was worth a mere 2.94 billion, whereas that of Ghana was a mere 0.91 billion. http://www.un.org/ecosocdev/geninfo/afrec/subjindx/143stock.htm

13   B.Eichengreen & M.Bordo (2002), ‘Crises Now and Then: What Lessons from the Last Era of Financial Globalisation’, NBER Working Paper, no. 8716, National Bureau of Economic Research (NBER), Cambridge, Massachusetts.

14    This is the title of chapter 13 of J.Bhagwati (2004), In Defense of Globalization (Oxford University Press, New York).

15   The new, more nuanced view of the IMF is set out in detail in two papers written by Kenneth Rogoflf, a former chief economist of the IMF (2001-2003), and three IMF economists. E.Prasad, K.Rogoff, S-J.Wei & A.Kose (2003), ‘Effects of Financial Global­isation on Developing Countries: Some Empirical Evidence’, IMF Occasional Paper, no. 220, International Monetary Fund (IMF), Washington, DC, and Kose et al. (2006).

16    Kose et al. (2006), pp. 34-5. The full quote is: ‘premature opening of the capital account without having in place well-deve­loped and well-supervised financial sectors, good institutions, and sound macroeconomic policies can hurt a country by making the structure of the inflows unfavourable and by making the country vulnerable to sudden stops or reversals of flows’.

17    World Bank (2003), Global Development Finance, 2003 (World Bank, Washington, DC.), Table 1.1.

18   World Bank (2006), Table A.l.

19    L.Brittan (1995), ‘Investment Liberalisation: The Next Great Boost to the World Economy’, Transnational Corporations, vol. 4, no. 1. p. 2.

20    For example, one study by a group of IMF economists shows that, for a sample of 30 poorer developing countries during 1985- 2004, FDI inflows turned out to be nonvolatile than equity flows or debt flows. See Kose et al. (2006), Table 3. The 30 countries are Algeria, Bangladesh, Bolivia, Cameroon, Costa Rica, the Dominican Republic, Ecuador, EI Salvador, Fiji, Ghana, Guatemala, Honduras, Iran, Jamaica, Kenya, Malawi, Mauritius, Nepal, Niger, Papua New Guinea, Paraguay, Senegal, Sri Lanka, Tanzania, Togo, Trini­dad and Tobago, Tunisia, Uruguay, Zambia and Zimbabwe. FDI inflows were less volatile than equity or debt flows for the sample of emerging market’ economies, which include Argentina, Brazil, Chile, China, Colombia, Egypt, India, Indonesia, Israel, Korea, Malaysia, Mexico, Pakistan, Peru, the Philippines, Singapore, South Africa, Thailand, Turkey and Venezuela.

21    P.Loungani & A.Razin (2001), ‘How Beneficial is Foreign Direct Investment for Developing Countries?’, Finance and Deve­lopment, vol.. 28, no. 2.

22    In addition, with the increasing importance of collective investment funds that 1 discussed previously (note 5), there is also shortening of time horizons for FDI, which makes such ‘liquidizing’ of FDI more likely.

23   These include local content requirements (where TNCs are required to buy more than a certain share of inputs from local producers), export requirements (where they are forced to export more than a certain proportion of their output) and foreign exchange balancing requirements (where they are required to export at least as much as they import).

24    Christian Aid (2005), ‘The Shirts off Their Backs – How Tax Policies Fleece the Poor’, September 2005.

25    Kose et al. (2006), p. 29.

26    Moreover, brownfield investment can magnify the negative impact of transfer pricing. If a TNC that has bought up, rather than newly created, a company is practising transfer pricing, the firm that has now become a TNC subsidiary could be paying less tax than it used to when it was a domestic firm.

27    The data are from UNCTAD (United Nations Conference on Trade and Development).

28    Especially when it comes to FDI by collective investment funds (see notes 5 and 22), this may be the sensible strategy, as they do not have the industry-specific knowhow to improve the productive capabilities of the firms they buy up.

29   R.Kozul-Wright & P. Rayment (2007), The Resistible Rise of Market Fundamentalism: Rethinking Development Policy in an Unbalanced World (Zed Books, London), chapter 4. Also, see Kose et al. (2006), pp. 27-30.

30   The measures include: requirements for joint ventures, which increases the chance of technology transfer to the local partner; explicit conditions concerning technology transfer; local contents requirements, which forces the TNC to transfer some technology to the supplier; and export requirements, which force the TNC to use up-to-date technology in order to be competitive in the world market.

31   Sanjaya Lall, the late Oxford economist and one of the leading scholars on TNCs, once put this point well: ‘while having more FDI, on the margin, may usually (if not always) bring net benefits to the host country, there still is a question of choosing between different strategies regarding the role of FDI in long-term development’. See S.Lall (1993), Introduction, in S.Lall (ed.), Transnational Corporations and Economic Development (Routledge, London).

32   The quote is from Bankers Magazine, no. 38, January 1884, as cited in Wilkins (1989), The History of Foreign Investment in the

United States to 1914 (Harvard University Press, Cambridge, Mass), p. 566. The full quote is: ‘It will be a happy day for us when not a single good American security is owned abroad and when the United States shall cease to be an exploiting ground for European bankers and money lenders. The tribute paid to foreigners is… odious… We have outgrown the necessity of submitting to the humiliation of going to London, Paris or Frankfurt [sic] for capital has become amply abundant for all home demands.’

33   Foreign lenders were also badly treated. In 1842, the US became a pariah in the international capital market when 11 state governments defaulted on foreign (mainly British) loans.

Later that year, when the US federal government tried to raise a loan in the City of London, The Times hit back, saying: ‘The people of the United States may be fully persuaded that there is a certain class of securities to which no abundance of money, however great, can give value; and that in this class their own securities stand pre-eminent’. As cited in T.Cochran & W.Miller (1942), The Age of Enterprise: A Social History of Industrial America (The Macmillan Company, New York), p. 48.

34   The second Bank of USA, set up in 1816 under a 20-year charter, was 20% owned by the government and federal tax revenue was deposited there, but it did not have note issue monopoly, so it could not be considered a proper central bank.

35   As cited in Wilkins (1989), p. 84.

36   Even until as late as 1914, when it had become as rich as the UK, the US was one of the largest net borrowers in the internatio­nal capital market. The authoritative estimate by the US historian Mira Wilkins puts the level of US foreign debt at that time at 7-1 billion, with Russia (3.8 billion) and Canada (3.7 billion) trailing far behind (p. 145, Table, 5.3). Of course, at that point, the US, with its estimated lending at 3.5 billion, was also the fourth largest lending country, after the UK (18 billion), France (9 billion) and Germany (7.3 billion). However, even after subtracting its lending, the US still had a net borrowing position of 3.6 billion, which was basically the same as the Russian and the Canadian figures. See Wilkins (1989).

37    Wilkins (1989), p. 563.

38    Cited in Wilkins (1989), p. 85.

39    Wilkins (1989), p. 583.

40    Wilkins (1989), p. 83, and p. 583.

41   At the time, the territories were North Dakota, South Dakota, Idaho, Montana, New Mexico, Utah, Washington, Wyoming, Oklahoma and Alaska. The Dakotas, Montana and Washington in 1889, Idaho and Wyoming in 1890, and Utah in 1896 became states, and thus were no longer subject to this Act. See Wilkins (1989), p. 241.

42    Wilkins (1989), p. 579.

43    Wilkins (1989), p. 580.

44    Wilkins (1989), p. 456.

45    For further details, see M.Yoshino (1970), ‘Japan as Host to the International Corporation’ in C.Kindleberger (ed.), The International Corporation – A Symposium (The MIT Press, Cam­bridge, MA).

46    Between 1971 and 1990, Fill accounted for less than 0.1% of total fixed capital formation (physical investment) of Japan, as opposed to 3-4% average for the developed countries as a whole (for 1981-1990). The data are from UNCTAD, World Investment Report (various years).

47   Government of Japan (2002), ‘Communication to the Work­ing Group on Trade and Investment’, 27 June 2002,WT/WGTI/ Wh25.

48    Between 1971-95, Fill accounted for less than 1% of total fixed capital formation in Korea, while the developing country ave­rage for the 1981-95 period (pre-1980 figures are not available) was 4.3%. Data from UNCTAD (various years).

49    In Taiwan, between 1971-95, FDI accounted around 2.5% of total fixed capital formation, as against the developing country average of 4.3% (for 1981-95). Data from UNCTAD (various years).

50    S.Young, N.Hood, and J.Hamill (1988), Foreign Multina­tionals and the British Economy – Impact and Policy (Croom Helm, London), p. 223.

51    Young et al. (1988), p. 225.

52   According to the US Department of Commerce 1981 survey, The Use of Investment Incentives and Performance Requirements by

Foreign Governments, 20% of US TNC affiliates operating in Ireland reported the imposition of performance requirement, in contrast to the 2-7% in other advanced countries – 8% in Australia and Japan, 7% in Belgium, Canada, France and Switzerland, 6% in Italy, 3% in the UK and 2% in Germany and the Netherlands. See Young et al. (1988), pp. 199-200. For further discussions on the Irish FDI strategy, see H-J.Chang & D.Green (2003), The Northern WTO Agenda on Investment: Do as we Say, Not as we Did (CAFOD [Catholic Agency for Overseas Development], London, and South Centre, Geneva), pp. 19-23.

53    Particularly notorious in this regard is the so-called Chapter 11 in NAFTA (North American Free Trade Agreement), which the US has managed to include in all its bilateral free trade agreements (except in the one with Australia). Chapter 11 gives foreign investors the right to take the host country government to special internatio­nal arbitration bodies of the World Bank and the United Nations if they think the value of their investment has been reduced due to government action, ranging from nationalization to environmental regulation. Despite involving the government, these arbitration pro­cedures are closed to public participation, observation and input.

54    Kozul-Wright & Rayment (2007), ch. 4.

55    P.Hirst & G.Thompson (1999), Globalization in Question, 2nd edition (Polity Press, Cambridge), chapter 3, provides detailed information on this.

56   World Bank (1985), World Development Report, 1985 (Oxford University Press, New York), p. 130.

57    Nokia was founded as a logging company in 1865. The shape of the modern Nokia group started emerging when Finnish Rubber Works Ltd (founded in 1898) bought the majority shares in Nokia in 1918 and in Finnish Cable Works (founded in 1912) in 1922. Finally, in 1967, the three companies were merged to form Nokia Corporation. Some Finnish observers summarize the nature of the merger by saying that the name of the merged company (Oy Nokia Ab) came from wood processing, the management from the cable factory and the money from the rubber industry. Nokia’s electronic business, whose mobile phone business forms the core of the company’s business today, was set up in 1960. Even until 1967, vvhen the merger between Nokia, FRW and FCW happened, electronics generated only 3% of Nokia group’s net sales. The electronics arm lost money for the first 17 years, making its first profit only in 1977. The world’s first international cellular mobile telephone network, NMT, was introduced in Scandinavia in 1981 and Nokia made the first car phones for it. Nokia produced the original hand-portable phone in 1987. Riding on this wave, Nokia rapidly expanded during the 1980s by acquiring a series of electro­nics and telecommunications companies in Finland, Germany, Swe­den and France. Since the 1990s, Nokia’s leading business has been mobile phones. By the 1990s, Nokia became the leader in mobile telecommunications revolution. For further details, see H-J. Chang (2006), ‘Public Investment Management’, National Development Strategy Policy Guidance Note, United Nations DESA (Depart­ment of Economic and Social Affairs) and UNDP (United Nations Development Program), Box 15.

5. nodaļa

1   Property rights need not be private property rights, as is impli­citly assumed by many people who emphasize the role of property rights. There are many communal property rights that work well. Many rural communities from all over the world have communal property rights that effectively regulate the use of common resour­ces (e.g., forest, fishery) to prevent their over-exploitation. A more modern example is open-source computer software, such as Linux, where users are encouraged to improve the product but are banned from using the improved product for their personal benefit.

2   Strictly speaking, the soft budget constraint is not a problem due to ownership per se. All that is needed to ‘harden’ it is to punish lax management, which can be done even under state ownership. Moreover, soft budget constraints alone do not make the managers of the enterprises lazy. Why?

If professional managers (whether they are running an SOE or a private enterprise) know they will be severely punished for poor management (say, have their salaries cut or even lose their jobs), they will not have the incentive to mismanage their firms (allowing for, of course, the usual principal-agent problem). If they are punis­hed for poor management, the fact that their company survives thanks to government bail-out is neither here nor there for them. Therefore, even though soft budget constraints are more likely for SOEs due to their ownership status, the key cause of the problem is the incentives for the SOE managers, rather than soft budget constraints. If that is the case, privatization is unlikely to change the performances of the enterprises involved. For further discussion, see H-J.Chang (2000), ‘The Hazard of Moral Hazard – Untangling the Asian Crisis’, World Development, vol. 28, no. 4.

3   T.Georgakopolous, K.Prodromidis, & J.Loizides (1987), ‘Public Enterprises in Greece’, Annals of Public and Cooperative Economics, vol. 58, no. 4.

  The Wall Street Journal, May 24 1985, as quoted in J.Roddick (1988), The Dance of the Millions: Latin America and the Debt Crisis (Latin America Bureau, London), pp.9.

5  Temasek Holdings owns majority shares in the following enter­prises: 100% of Singapore Power (electricity and gas) and of PSA International (ports), 67% of Neptune Orient Lines (shipping), 60% of Chartered Semiconductor Manufacturing (semiconductor), 56% of SingTel (telecommunications), 55% of SMRT (rail, bus and taxi services), 55% of Singapore Technologies Engineering (engineering) and 51% of SembCorp Industries (engineering). It also owns a controlling stake in the following enterprises: 32% of SembCorp Marine (shipbuilding) and 28% of DBS (the largest bank in Singapore). See H-J.Chang (2006), ‘Public Investment Management’, National Development Strategy Policy Guidance Note, United Nations DESA (Department of Economic and Social Affairs) and UNDP (United Nations Development Program), Box 1.

6    According to a well-known World Bank report on SOEs, the average share of the SOE sector in GDP in the 40 developing countries it studied was 10.7% during 1978-91. The corresponding figure for Korea was 9.9%. See World Bank (1995), Bureaucrats in Business (Oxford University Press, New York), Table A.l. Unfortuna­tely, the World Bank report did not provide the data on Singapore. However, the Singapore Government’s Department of Statistics esti­mated that GLCs accounted for 12.9% of GDP in 1998, with the non-GLC public sector (such as Statutory Boards) accounting for another 8.9%, giving a total of 21.8%. ‘The Department of Statistics defined GLC as those companies in which the government has an effective ownership of 20% or more. For the sources, see Chang (2006), Box 1.

7   According to World Bank (1995), Table A.l, the share of the SOB sector in GDP during 1978-91 were 4.7% in Argentina and 1.9% in the Philippines.

8   For further details on POSCO, see Chang, (2006), Box 2.

  Chang (2006), Box 3.

10   The three principles are those of minzu (nationalism) minquan (people’s power or democracy) and minsheng (people’s livelihood).

11   http://www.economywatch.com/world_economy/dlina/structure-ofeconomy.html .

12   J.Willner (2003), ‘Privatisation and State Onwership in Fin­land’, CESifo Working Paper, no. 1012, August 2003, Ifo Institute for Economic Research, Munich.

13    M.Berne &C.G.Pogorel (2003), ‘Privatisation Experiences in France’, paper presented at the CESifo Conference on Privatisation Experiences in the EU, Cadenabbia, Italy, November 2003.

14   The story of Renault’s privatization is typical of the French privatization process. Renault was first established as a private company in 1898. It was nationalized in 1945 for having been an instrument of the enemy’ – its owner, Louis Renault, was a Nazi collaborator. In 1994, the French state started selling the shares, but kept a 53% share. In 1996, it relinquished its majority share, reducing its holdings to 46%. However, 11% of the shares was sold to what the company website calls ‘a stable core of major shareholders’, many of them financial institutions partly controlled by the French state. Since then, the French government has gradually reduced its share to 15.3% (as of 2005), but still remains the largest single shareholder. Moreover, an important part of this reduction in the French government’s share is explained by the acquisition in 2002 of 15% of Renault shares by Nissan, which had formed an alliance with Renault in 1999. Since Renault has owned the controlling stake (first 35%, now 44%) in Nissan since 1999, the French state effectively controls 30% of Renault’s shares, making it the dominant force in Renault. See Chang (2006), Box 2.

15   Chang (2006), Box 2.

16   W.Henderson (1963), Studies in the Economic Policy of Fre­derick the Great (Frank Cass, London), pp. 136-152.

17  See T.Smith (1955), Political Change and Industrial Deve­lopment in Japan: Government Enterprise, 1868-1880 (Stanford University Press, Stanford) and G.C.Allen (1981), A Short Eco­nomic History of Modern Japan, 4th edition (Macmillan, London and Basingstoke), for further details.

18   See H-J.Chang (2002), Kicking Away the Ladder – Deve­lopment Strategy in Historical Perspective (Anthem Press, London), p. 101.

19   T.Kessler & N.Alexander (2003), ‘Assessing the Risks in the Private Provision of Essential Services’, Discussion Paper for G-24 Technical Group, Geneva, Switzerland, September 15-6, 2003, available at the website,

http://www.unctad.org/en/docs/gdsmdpbg2420047_en.pdf

20   Indeed, there is evidence that gains in productivity in priva­tized enterprises usually occur before privatization through anticipa­tory restructuring, suggesting that restructuring is more important than privatization. See Chang (2006).

21   D.Green (2003), Silent Revolution – The Rise and Crisis of Market Economics in Latin America (Monthly Review Press, New York, and Latin American Bureau, London), p. 109.

22    Miami Herald, 3 March 1991. As cited in Green (2003), p. 107..

23   P.Tandon (1992), World Bank Conference on the Welfare Con­sequences of Selling Public Enterprises: Case Studies from Chile, Malay­sia, Mexico and the U.K., Vol. 1: Mexico, Background, TELMEX, World Bank Country Economics Department, June 7 1992, p.6.

24   Kessler & Alexander (2003).

25  Many academic studies have shown that competition is usu­ally more important than ownership status in determining SOE performance. For a review of these studies, see H-J.Chang & A.Singh (1993), ‘Public Enterprise in Developing Countries and Economic Efficiency’, UNCTAD Review, 1993, no. 4.

26  Some economists argue that competition may be ‘simulated’ in a natural-monopoly industry by artificially dividing it up into smaller (say, regional) units and rewarding/punishing them accor­ding to their relative performances. Unfortunately, this method, known as ‘yardstick competition’, is difficult to manage even for well-resourced developed country regulators, as it involves adminis­tering complicated performance-measurement formulas. It is highly unlikely that the regulators in developing countries can cope with them. Moreover, in the case of network industries (e.g., railways), the potential benefit from simulated competition among regional units should be set against the increased costs of co-ordination failure due to the fragmentation of a network. The British railway privatization of 1993 created dozens of regional operators that compete with each other very little (due to geographically-based franchising) while providing poor connections with trains run by other operators.

27 For example, during the 1980s, the state-owned railway of Britain faced quite intense (partial) competition from privately- owned bus companies in some market segments.

6. nodaļa

1  It is estimated that, in 2005, 6.1% of the adult population (15-49 years) in sub-Saharan African carry the HIV virus, as oppo­sed to 1% for the world as a whole. The epidemic has taken on apocalyptic proportions in Botswana, Lesotho and South Africa, but is also very serious in Uganda, Tanzania and Cameroon. It is estimated by the United Nations that Botswana has the most serious epidemic, with 24.1% of the adult population having HIV virus in 2005. Lesotho (23.2%) and South Africa (18.8%) follow clo­sely. The problem is also very serious in Uganda (6.7%), Tanzania (6.5%) and Cameroon (5.4%). All the statistics are from UNAIDS (United Nations Program on HIV/AIDS) (2006), 2006 Report on the Global AIDS Epidemic, downloadable at http://data.unaids.org/ pub/GlobalReport/2006/2006- GR- CH02_en. pdf

2  Per capita income in 2004 was 4,340 in Botswana, 3,630 in South Africa, 800 in Cameroon, 740 in Lesotho, 330 in Tanzania and 270 in Uganda. The figures are from World Bank (2006), World Development Report 2006, Tables 1 and 5.

When the us government announced its intention to stock­pile the anti-anthrax drug, Cipro, Bayer volunteered to give a sub­stantial discount to the US government (it offered 1.89 per tablet instead of the drugstore price of 4.50 per tablet). But the US govern­ment considered even this insufficient, given the fact that a copy drug produced in India cost less than 20. The US government got another 50% discount from Bayer by threatening to impose compulsory licensing. For further details, see A.Jaffe & J.l.erner (2004), Innovation and Its Discontents – How Our Broken Patent System Is Endangering Innovation and Progress, and What to do about It (Princeton University Press, Princeton), p. 17.

H.Bale, ‘access to Essential Drugs in Poor Countries – Key Issues’, downloadable from http://wwwifpma.org/News/SpeechDe- tail.aspx?nID=4

5  Strong global patent rules increase the cost of medicines’, 7he Financial Times, February 14 2001.

6 See the website of the US pharmaceutical industry association, http://www.phrma.Org/publications/profileoo/chap2.phtm#growth .

7   For example, a major survey conducted in the mid-1980s asked the chief R&D executives of US firms what proportion of the inventions they developed would not have been developed without patent protection. Among the 12 industry groups sur­veyed, there were only three industries where the answer was ‘high’ (60% for pharmaceutical and 38% for other chemicals and 25% for petroleum). And there were six others where the answer was basically ‘none’ (0% for office equipment, motor vehicles, rubber products and textiles, 1% for primary metals and instruments). In the remaining three industries, the answer was ‘low’ (17% for mach­inery, 12% for fabricated metal products and 11% for electrical equipment). See E.Mansfield (1986), ‘Patents and Innovation: An Empirical Study’, Management Science, vol. 32, February. The result of this study is confirmed by a number of other studies conducted in the UK and Germany, cited in F.Scherer & D.Ross (1990), Industrial Market Structure and Economic Performance (Houghton Mifflin Company, Boston), p. 629, footnote 46.

8  A study based on a survey of 650 high-level R&D managers of listed companies in the US found that patents are considered much less important in preserving an innovator’s advantage than these ‘natural advantages’. See R.Levin, A.,Klevorick, R.Nelson, S. & Winter (1987), ‘Appropriating the Returns from Industrial Research and Development’, Brookings Papers on Economic Activity, 1987, no. 3.

F.Machlup & E.Penrose (1950) ‘The Patent Controversy in the Nineteenth Century’, Journal of Economic History, vol. 10, no. 1, p. 18.

10  See J.Schumpeter (1987), Capitalism, Socialism and De­mocracy, 6th edition (Unwin Paperbacks, London). According to the authoritative British historian of economic thought, Mark Blaug, Schumpeter mentions patents only a few times in the thousands of the pages he wrote.

11 For further details on the anti-patent movement, sec Machlup & Penrose (1950).

12  J.Gleeson (2000), the moneymaker (Bantam, London). a more scholarly biography and a systematic discussion of Law’s eco­nomic theories is A.Murphy (1997), John Law – Economic Theorist and Policy-maker (Clarendon Press, Oxford).

13  According to the eminent economic historian, Charles Kindleberger, Law argued that ‘if the money supply were increased by bank notes issued for productive loans, employment and output would rise proportionately, and the value of money would remain stable’. See C.Kindleberger (1984), A Financial History of Western Europe (George Allen & Unwin, London). For further details, see Murphy (1997).

14  According to a contemporary account, around 900 British workers – watchmakers, weavers, metal-workers and others – were recruited by Laws brother William and settled in Versailles (Gle­eson, 2000, p. 121). The historian John Harris gives a similar esti­mate: ‘About 70 watchmakers were recruited and established in Versailles and Paris, at least 14 glass makers and over 30 metal workers emigrated. The last group included lock- and file-makers, hinge-makers, girders, and an important group of foundry workers who were established at Chaillot in Paris.

Most of the other workers in metals and glass were in Normandy, at Harfleur and Honfleur. A substantial colony of woollen workers was set up at Charlaval and on Law’s recently acquired Norman estate, Tancarville. The main groups listed certainly do not include all the skilled workers involved… The total number of workers who emigrated through the Law scheme was probably over 150..’ J.Harris (1991), ‘Movement ofTechnology between Britain and Europe in the Eighteenth Century’ in D. Jeremy (ed.), Internatio­nal Technology Transfer – Europe, Japan, and the USA, 1700-1914 (Edward Elgar, Aldershot).

15  For further details on the British ban on the emigration of skilled workers, see D.Jeremy (1977), ‘Damming the Flood: Bri­tish Government Efforts to Check the Outflow of Technicians and Machinery, 1780-1843’, Business History Review, vol. 11, no. 1, and J.Harris (1998), Industrial Espionage and Technology Transfer – Britain and France in the Eighteenth Century (Ashgate, Aldershot), Ch.18.

16  For further details, see Jeremy (1977) and Harris (1998).

17  Technologies were relatively simple at the time so that a person with the right skills background could learn a lot about its technology from a tour of a factory.

18 For further details, see Harris (1998), D.Landes (1969), The Unbound Prometheus – Technological Change and Industrial Development in Western Europe from 1750 to the Present (Cambridge University Press, Cambridge) and K.Bruland (ed.) (1991), Techno­logy Transfer and Scandinavian Industrialisation, (Berg, New York).

19  The british patent law came into being in 1623 with the Statute of Monopolies, although some argue that it did not really deserve the name of a ‘patent law’ until its reform in 1852, for example, see C.McLeod (1988), Inventing the Industrial Revolution: the English Patentsystem, 1660-1800 (Cambridge University Press, Cambridge).

20 Russia (1812), Prussia (1815), Belgium and the Netherlands (1817), Spain (1820), Bavaria (1825), Sardinia (1826), the Vatican state (1833), Sweden (1834), Württemberg (1836), Portugal (1837) and Saxony (1843). See E.Penrose (1951), The Economics of the International Patent System (The Johns Hopkins Press, Baltimore), p. 13.

21  The original signatories were 11 countries: Belgium, Brazil, France, Guatemala, Italy, the Netherlands, Portugal, El Salvador,

Serbia, Spain and Switzerland. The inclusion of trademarks in the agreement enabled patentlcss Switzerland and Netherlands to sign up to the Convention. Before the Convention went into effect in July 1884, Britain, Ecuador and Tunisia signed up, bringing the number of original member countries to 14. Subsequently, Ecuador, El Salvador and Guatemala denounced the Convention, and did not rejoin it until the 1990s.

The information is from the WIPO (World Intellectual Property Organization) website:

http://www.wipo.int/aboutip/en/iprm/pdf/ch5.pdf#paris

22  They were on the Brownian motion, the photoelectric effect and, most importantly, special relativity.

23  It was only in 1911, six years after he finished his Ph.D., that he was made a professor of physics in the University of Zurich.

24   For further details on the history of swiss patent system, see Schiff (1971), Industrialisation without National Patents – the Netherlands, 1869-1912 and Switzerland, 1850-1907 (Princeton University Press, Princeton).

25   Moreover, the 1817 dutch patent law was rather deficient even by the standards of the time. It did not require a disclo­sure of the details of patents, it allowed the patenting of imported inventions, it nullified national patents of inventions that acquired foreign patents and there was no penalty on others using patented products without permission as far as it was for their own business. See Schiff (1971), pp. 19-20.

26  Although Edison made some critical contributions to the development of the filament-based light bulb, he did not single-handedly invent it, as is commonly believed. However, he owned all the relevant patents.

27   According to T.Cochran & W.Miller (1942), the age of Enterprise: A Social History of Industrial America (New York, The Macmillan Company), the fact that, between 1820 and 1830, the US produced 535 patents per year against 145 for Great Britain was mainly due to the difference in ‘scruples’ (p. 14). Contrast this to the argument by K.Sokoloff & Z.Khan (2000) that it was thanks to a ‘good’ patent system that the US far exceeded Britain in patenting per capita by 1810, expressed in their paper, ‘Intellectual Property

Institutions in the United States: Early Development and Com­parative Perspective’, prepared for World Bank Summer Research Workshop on Market Institutions, July 17-19, 2000, Washington, DC, (p. 5). The truth probably lies somewhere in between.

28  Durand made the same statement regarding his 1811 patent of an oil lamp.

See S.Shephard (2000), Pickled, Potted, and Canned – How the Preservation of Food Changed Civilization (Headline, London), p. 228.

29  According to this Act, ‘it [was] a penal offence to sell an article made abroad which has upon it any word or mark leading the purchaser to believe that it is made in England, in the absence of other words denoting the real place of origin’ As cited in E.Williams (1896), ‘Made in Germany (William Henemann, London), p. 137. The edition consulted is the 1973 edition with an introduction by Austen Albu (The Harvester Press, Brighton).

30  For further details, see Williams (1896), p. 138.

31  Williams (1896), p. 138.

32  The prominent business economist John Kay makes this point brilliantly in a satire featuring Virginia Woolf and her time- travelling literary agent. See J.Kay (2002), ‘Copyright law’s duty to creativity’, The Financial Times, October 23 2002.

33  Jaffe & Lerner (2004), P.94. The average was not quite 20 years at that time because some poor countries were yet to fully comply with TRIPS.

34   Chemical (including pharmaceutical) substances remained unpatentable until 1967 in West Germany, 1968 in the Nordic countries, 1976 in Japan, 1978 in Switzerland and 1992 in Spain. Pharmaceutical products remained unpatentable until 1959 in France, 1979 in Italy and 1992 in Spain. 1he information is from S.Patel (1989), ‘Intellectual Property Rights in the Uruguay Round – A Disaster for the South?’, Economic and Political Weekly, 6 May 1989, p. 980, and G.Dutfield & U.Suthersanen (2004), ‘Harmonisation or Differentiation in Intellectual Property Protection? The Lessons of History’, Occasional Paper 15 (Quaker United Nations Office, Geneva), pp. 5-6.

35  With trips, developing countries have been compelled to introduce pharmaceutical product patents, at the latest by 2013 in the case of the poorest countries. When the TRIPS agreement came into effect in 1995, developing countries were to comply to it by 2001. The poorest countries (the Least Developed Countries, or LDCs) were given until 2006, but, at the end of 2005, this was extended to 2013.

36  Dutfield & Suthersanen (2004), p. 6.

37  Jaffe & Lerner (2004), pp. 25-6, p. 34, pp. 74-5.

38 Both cases were eventually settled outside the court.

39 Jaffe & Lerner (2004), pp. 34-5.

40 Jaffe & Lerner (2004), p. 12.

41 The two professors also show that the number of patent suits initiated in the US were around 1,000 per year until the mid-1980s, but are now over 2,500 per year (Jaffe &C.Lerner, 2004, p. 14, figure 1.2). Given that patent suits are notoriously expensive to fight, this means that resource is diverted from generating new ideas to defending existing ones.

42 In a letter to Robert Hooke, dated February 5 1676.

43 Thus, Jefferson’s view of what we can and cannot own was the exact opposite of what we have today – he may have thought nothing of owning other people, but he found it absurd that people should be allowed to own ideas and have their rights protected through an artificial monopoly created by the government called patents.

44 Especially with ‘golden rice 2’, developed in 2005 by Syngenta, which now owns the technology, the benefits could be even greater. Golden rice 2 produces 23 times more beta carotene than the original golden rice.

45 See http://en.wikipedia.org/wiki/Golden-rice . Xerophthal­mia (Greek for dry eyes) is an inflammation of the conjunctiva of the eye with abnormal dryness and corrugation (Oxford English Dictionary).

46 On the golden rice controversy, see RAF1 (Rural Advance­ment Foundation International) (2000), RAFI Communique, Sep­tember/October 2000, Issue #66. Also see Portykus’s own account in The Golden Rice Tale’ at

http://www.biotech-info.net/GR_tale .html+golden+rice&hl=ko&gl=kr&ct=clnk&cd=4

47 The IPR expenditure is cited in M.Wolf (2004), Why Glo­balisation Works (Yale University Press, New Haven), p. 217. The foreign aid figure is from the OECD.

48 Wolf (2004), p. 217.

49 As Joseph Stiglitz proposes, a public fund could also be set up to guarantee purchase of valuable inventions, such as life-saving drugs. J.Stiglitz (2006), Making Globalization Work – The Next Steps to Global Justice (Allen Lane, London), p. 124.

50 Allowing easier parallel imports may result in some reverse inflow of cheap copies from developing countries before the end of IPR life in developed countries, but there are ways to control them; copy drugs can be manufactured in different shapes and sizes from the originals, while special identification microchips may be implanted in the packaging for the originals to distinguish them from copies. For further discussion of issues related to making IPRs weaker in poor countries, see H-J.Chang (2001), ‘Intellectual Property Rights and Economic Development – Historical Lessons and Emerging Issues\ Journal of Human Development, 2001, vol. 2, no. 2. I he article is reprinted in H-J.Chang (2003), Globali­zation, Economic Development and The Role of the State (Zed Press, London).

7. nodaļa

Of course, the boundary between macroeconomic policy and microeconomic policy (policy that affects particular agents in the economy) is not always clear. For example, regulation regarding the kinds of assets that financial firms (e.g., banks, pension funds) can hold is typically classified as a microeconomic policy, but this can have macroeconomic impacts, if the amount of assets concerned is large.

Domingo Cavallo, ‘Argentina must grow up’, Financial Times, 27 July, 2001.

The los angeles Times, October 20 1978.

S.Fischer (1996), ‘Maintaining Price Stability’, Finance and Development, December 1996.

5 Interview with playboy, february 1973.

6  For further discussion, see H-J.Chang & I.Grabel (2004), Reclaiming Development – An Alternative Economic Policy Manual (Zed Press, London), pp. 181-2 and 185-6.

Fischer (1996), p. 35.

8  Moreover, neo-liberals believe that government spending is, by nature, less efficient than private spending. Martin Feldstein, the economic advisor to Ronald Reagan, once put it: ‘Increased govern­ment spending can provide a temporary stimulus to demand and output but in the longer run higher levels of government spending crowd out private investment or require higher taxes that weaken growth by reducing incentives to save, invest, innovate, and work.’ The quote is from:

http://www.brainyquote.com/quotes/quotes/rn/martinfeld333347.html

A.Singh (1995), ‘How did East Asia grow so fast? – Slow Progress towards an Analytical Consensus’, UNCTAD Discussion Paper, no. 97, Table 8. lhe other statistics in the paragraph are from the IMF database.

10  The average annual inflation rates (defined as the average annual percentage growth of consumer price index) for the 1960s were 1.3% in Venezuela, 3.5% in Bolivia, 3.6% in Mexico, 10.4% in Peru and 11.9% in Colombia. The rate in Argentina was 21.7%. The information is from Singh (1995), Table 8.

11 The average inflation rates were 12.1% in Venezuela, 14.4% in Ecuador and 19.3% in Mexico. The rates were 22% in Colombia and 22.3% in Bolivia. The data are from Singh (1995), Table 8.

12  The details are from F.Alvarez & S.Zeldes (2001), ‘Redu­cing Inflation in Argentina: Mission Impossible?’

http://www2.gsb.columbia.edu/faculty/szeldes/Cases/Argentina/

13  Moreover, in the neo-liberal argument, economic stability is wrongly equated with price stability. Price stability is, of course, an important part of overall economic stability, but the stabilities in output and employment are also important. If we define economic stability more broadly, we cannot say that neo-liberal macroeconomic policy has succeeded even in its self-proclaimed goal of achieving economic stability over the past two and a half decades, as output and employment instabilities have actually increased during this period. For a full discussion of this issue, see J.A.Ocampo (2005), ‘A Broad View of Macroeconomic Stability’, DESA Working Paper, no. 1, October, 2005, DESA (Department of Economic and Social Affairs), United Nations, New York.

14  A study by Robert Barro, a leading neo-liberal economist, concludes that moderate inflation (inflation rate of 10-20%) has low negative effects on growth, and that, below 10%, inflation has no effect at all. See R.Barro (1996), ‘Inflation and Growth’, Review of Federal Reserve Bank of St Louis, vol. 78, no. 3. A study by Michael Sarel, an IMF economist, concurs. It estimates that, below 8%, inflation has little impact on growth – if anything, he points out, the relationship is positive below that level – that is, inflation helps rather than hinders growth. See M.Sarel (1996), ‘Non-linear Effects of Inflation on Economic Growth’, IMF Staff Papers, Vol., 43, March.

15  M.Bruno (1995), ‘Does Inflation Really Lower Growth?’, Finance and Development pp. 35-38; M.Bruno & W.Easterly

(1995), ‘Inflation Crises and Long-run Economic Growth’, National Bureau of Economic Research (NBER) Working Paper, no. 5209, NBER, Cambridge, Massachusetts.; M.Bruno, and W.Easterly

(1996), ‘Inflation and Growth: In Search of a Stable Relationship’, Review of Federal Reserve Bank of St Louis, vol. 78, no. 3.

16  PBS (public Broadcasting System) interview: http://www.pbs.org/fmc/interviews/volcker.htm .

17  Calculated from the IMF dataset.

18  On the profit rate data, see S.Claessens, S.Djankov & L.Lang (1998), ‘Corporate Growth, Financing, and Risks in the Decades before East Asia’s Financial Crisis’, Policy Research Working Paper, no. 2017, World Bank, Washington, DC, figure 1.

19  T.Harjes & L.Ricci (2005), ‘What Drives Saving in South Africa?’ In M.Nowak & L.Ricci, Post-Apartheid South Africa: The First Ten Years (IMF, Washington, DC), p. 49, figure 4.1.

20  There are many different ways to calculate profit rates, but the relevant concept here is returns on assets. According to Claes­sens et al. (1998), figure 1, the returns on assets in 46 developed and developing countries during (1988-96 ranged between 3.3% (Austria) and 9.8% (Thailand). The ratio ranged between 4% and 7% in 40 of the 46 countries; it was below 4% in three countries and above 7% in three countries. Another World Bank study puts the average profit rate for non-financial firms in ’emerging market’ economies (middle-income countries) during the 1990s (1992-2001) at a lower level of 3.1% (net income/assets). See S.Mohapatra, D.Ratha & P.Suttle (2003), ‘Corporate Financing Patterns and Performance in Flmerging Markets’, mimeo., March, 2003, World Bank, Washington, DC.

21  OECD historical Statistics (OECD, Paris), Table 10.10.

22  There is no evidence that greater central bank independence has any association with lower inflation, higher growth, higher employment, better budget balance or even greater financial sta­bility in developing countries. See the evidence presented in S.Eijffinger & J.de Haan (1996), The Political Economy of Central-bank Independence’, ‘Special Papers in International Economics’, No. 19, Princeton University and B.Sikken & J.de Haan (1998), ‘Budget Deficits, Monetization, and Central-bank Independence in Developing Countries’, Oxford Economic Papers, vol. 50, no. 3.

23   http://en.wikipedia.org/wiki/Federal_Reserve_Board

24  On the evolution of IMF policy in Korea following the 1997 crisis, see S-J.Shin & H-J.Chang (2003), Restructuring Korea Inc. (Routledge Curzon, London), chapter 3.

25  J.Stiglitz (2001), globalization and Its Discontents (Allen Lane, London), chapter 3.

26  H-J Chang & I.Grabel (2004), p. 194.

27  It is for this reason that Ocampo (2005) argues that ‘fiscal policies cannot be expected to serve by themselves as the major instrument of counter-cyclical management’ (p. 11).

28 The remark was made in the documentary movie, Gore Vidal: 7he Man Who Said No, made when Vidal campaigned in 1982 for a California senator seat against Jerry Brown. The full quote is: ‘In public services, we lag behind all the industrialized nations of the West, preferring that the public money go not to the people but to big business. The result is a unique society in which we have free enterprise for the poor and socialism for the rich.’

29  John Burton, the financial times correspondent in Seoul in the early days of Korean financial crisis in 1997, wrote: ‘The public has reacted as it has done in previous economic downturns by obeying calls to tighten their belts in the belief that spending less will somehow save the nation from its debt crisis’. Unfortu­nately, in his view, ‘no economist has warned that some austerity measures, such as promises by housewives to serve smaller meals at home, could deepen the country’s plunge into recession since it would further reduce the demand needed to bolster growth’. J.Burton, ‘Koreans resist the economic facts – With a presidential election near, foreign plots are blamed for national ills’, Financial Times, December 12 1997.

8. nodaļa

1   Press Conference, October 15 2006.

   As of April 2006, these included Chad, Kenya and Congo in Africa, India, Bangladesh and Uzbekistan in Asia, Yemen in the Middle East, and Argentina in Latin America. See the website of the NGO, Brettonwoods Project, dedicated to monitoring the IMF and the World Bank, http://www.brettonwoodsproject.org/article_shtml?cmd%5B126%5D=x126-531789 .

3   This point was eloquently made by Hilary Benn, the British international development secretary, at the 2006 annual meeting of the World Bank, as he was refusing to give unconditional support to Mr Wolfowitz’s anti-corruption drive.

4   G.Hodgson & S.Jiang (2006), ‘The Economics of Corruption and the Corruption of Economics: An Institutionalist Perspective’, a paper presented at the Annual Meeting of the European Asso­ciation for Evolutionary Political Economy, November 3 4 2006, Istanbul.

5    See C.Kindleberger (1984), A Financial History of Western Europe (Oxford University Press, Oxford), pp. 160-1, for England and pp. 168-9 for France. Also see R.Nield (2002), Public Corrup­tion – The Dark Side of Social Evolution (Anthem Press, London), chapter 4 for France, and chapter 6 for Britain. Even in Prussia, arguably the least corrupt European country in the 18th century, offices were not openly for sale but effectively sold to the highest bidder, as the government very often gave jobs to those willing to pay the highest amount for the tax that was customarily imposed on the first year’s salary. See R.Dorwart (1953), The Administrative Reforms of Frederick William I of Prussia (Harvard University Press, Cambridge, Massachusetts), p. 192.

  Nield (2002), p. 62.

7    He was supposed to induce the members of his party to support the government by offering them the gifts of offices in the civil service. See Nidd (2002), p. 72.

8   The Pendleton Act required the most important jobs (about 10% of total) to be competitively filled. This ratio rose to 50% only by 1897. G.Benson (1978), Political Corruption in America (Lexington Books, Lexington, Massachusetts), pp. 80-5.

9   As cited in T.Cochran & W.Miller (1942), The Age of Enter­prise: A Social History of Industrial America (The Macmillan Company, New York), p. 159.

10   As cited in J.Garraty & M.Carnes (2000), The American Nation -A History of the United States, 10th edition (Addison Wesley Longman, New York), p. 472. Open sales of votes by them were especially widespread in the 1860s and 1870s. lhe group of cor­rupt assemblymen from both parties, called ‘Black Horse Cavalry’, demanded 1,000 per vote on railroad bills and vigorous bidding drove prices up to 5,000 per vote, The group also introduced ‘strike bills’, which, if passed, would greatly hinder some wealthy inte­rests or corporation, and would then demand payment to drop the bill.

As a result, some companies created lobbying organizations that bought legislation, sparing themselves from blackmail. See Benson (1978), pp. 59-60.

11   The information is from World Bank (2005), World Deve­lopment Report 2005 – A Better Investment Climate for Everyone (World Bank, Washington, DC), p. 101, Box 5.4.

12   S.Huntington (1968), Political Order in Changing Societies (Yale University Press, New Haven), p. 386.

13   One crucial action to take is making elections cheaper by limiting electoral expenditure by both the candidates and the poli­tical parties; if you ban only one category, spending will simply shift from one part of the other. A ban on political advertising is also important in making elections cheaper in today’s media-heavy world. Strengthening of the welfare state (which, of course, requires an improvement in government revenue) will also help reduce elec­toral corruption by making the poor less vulnerable to vote-buying.

Higher taxes will also enable the government to improve the salaries of its officials, making them less tempted by venality. Of course, there is a bit of a chicken-and-egg problem; without first recruiting good people, to whom you have to pay good salaries, it may not be possible to increase the tax collection capacity. Thus the first place to clean up is the revenue-collection services. The best example is the British excise service in the 17th century (collecting indirect taxes). Meritocracy, unheralded inspections and clear rules were introduced to great effect in the excise service before other parts of the British government. It not only increased government revenue but also later served as a template for improving the customs service and other department. On the issue of government tax capability in general, see J.Di John (2Q07), ‘The Political Economy of Taxation and Tax Reform in Developing Countries’ in H-J.Chang (ed.), Institutional Change and Economic Development (United Nations University Press, Tokyo, and Anthem Press, London). For further details on the reform of the British excise service, see Nield (2002), pp. 61-2.

14   See chapter 3 for the effect of trade liberalization on govern­ment finance in developing countries.

15   This point is made very well by Hodgson &C.Jiang (2006).

16   J.Stiglitz (2003), The Roaring Nineties (W.W.Norton, New York and London) provides detailed discussions of these cases.

17   See the articles in the special issue on ‘Liberalisation and the New Corruption’ in IDS Bulletin, vol. 27, no. 2, April 1996 (Insti­tute of Development Studies, University of Sussex). On the Russian case, see J.Wedel (1998), Collision and Collusion: The Strange Case of Western Aid to Eastern Europe (St Martin’s Press, New York).

18    http://www.usaid.gov/our_work/democracy_and_gover-nance/ .

19    http://www.brainyquote.com/quotes/authors/f/franklin_d_roosevelt.html .

20    M.Wolf (2004), Why Globalisation Works (Yale University Press, New Haven and London), p. 30.

21    As cited in J.Bhagwati, In Defense of Globalisation (Oxford University Press, New York, 2004), p. 94.

22    N.Bobbio WW), Liberalism and Democracy, translated by Martin Ryle and Kate Soper (Verso, London).

23   M.Daunton (1998), Progress and Poverty (Oxford University Press, Oxford), pp. 477-8.

24   S.Kent (1939), Electoral Procedure under Louis Philippe (Yale University Press, New Haven).

25    M.Clark (1996), Modern Italy 1871-1995, 2nd ed. (Long­man, London and New York), p. 64.

26    On the record of ARA in Uganda and Peru, see Di John (2007).

27   More recent examples include the right to a clean environ­ment, the right to equal treatments across sexes or ethnicities, and consumer rights. Being more recent, the debates surrounding these rights are more controversial and, therefore, their ‘political’ nature easier to see. But, as these rights are becoming more widely accep­ted, they look increasingly less political – especially witness the way in which environmental rights, which were only supported by the radical fringe a few decades ago, have become so widely accepted in the last decade or so that they do not look like a political issue any more.

28   For example, when a law regulating child labour was propo­sed in the British Parliament in 1819, some members of the House of Lords objected to the law on the grounds that ‘labour ought to be free’, despite the fact that it was an extremely mild law by the standards of our time – the proposed law was supposed to apply only to cotton factories that were considered most hazardous, while banning only the employment of children under the age of nine. See M. Blaug (1958), ‘The Classical Economists and the Factory Acts: A Re-examination’, Quarterly Journal of Economics, 1958, vol. 72, no. 2. For the ‘economic’ argument against ownership of ideas, see chapter 6.

29   Daron Acemoglu, the MIT economist, and James Robin­son, the Harvard political scientist, put the same point in more academic language. They predict that democracy will become more widespread with globalization, as it will make democracy more innocuous. In their view, globalization is likely to make ‘the elites and conservative parties to become more powerful and democracy to become less redistributive in the future, especially if new forms of representation for the majority – in both the political sphere and the workplace – do not emerge.

Thus, democracy will become more consolidated: however, for those who expect democracy to transform society in the same way as British democracy did in the first half of the twentieth century, it may be a disappointing form of democracy’. J.Robinson & D.Acemoglu (2006), Economic Origins of Dictatorship and Democracy (Cambridge University Press, Cambridge), p. 360.

30   A telling example in this regard is an opinion poll before the 2000 US presidential election which revealed that the most important reason cited by the respondents against either of the candidates was that he was ‘too political’. So many people rejecting someone who is seeking the biggest political office in the world on the ground that he is ‘too political’ is a testimony to the extent vyhich the neo-liberals have succeeded in demonizing politics.

31   However, extension of franchise to poor people in European countries in the late 19th and the early 20th centuries did not lead to an increase in income transfer, contrary to what the old liberals had feared, although it led to reallocation of spending (especially towards infrastructure and internal security). Income transfer expan­ded only after the Second World War. For further information, see T.Aidt, J.Dutta, and E.Loukianova (2004), ‘Democracy Comes to Europe: Franchise Extension and Fiscal Outcomes, 1830-1938’, European Economic Review, vol. 50, pp. 249-283.

32   See the literature reviews in A.Przeworski & F.Limongi (1993), ‘Political Regimes and Economic Growth’, Journal of Eco­nomic Perspectives, vol. 7, no. 3 and Robinson & Acemoglu (2006), chapter 3.

33  A.Sen, ‘Democracy as a Universal Value’, Journal of De­mocracy, vol. 10, no. 3, 1999.

34   One important dimension that we need to bear in mind when understanding the struggle for democracy in today’s developing countries is that universal suffrage now enjoys an unprecedented legitimacy. Since the end of the Second World War, selective franchising – once so ‘natural’ – has become simply unacceptable. Rulers now only have a binary choice – full democracy or no election. An army general who has come to power through a military coup d’etat may easily suspend elections, but he cannot declare that only rich people or only men can vote. Such heightened legitimacy has made it possible for today’s developing countries to introduce and sustain democracy at much lower levels of development than was the case with today’s rich countries in the past.

35 Technically speaking, the blacks in the southern states were disenfranchised not on the basis of their race, but on the basis of property and literacy qualifications. This was because the Fifth Amendment to the US Constitution introduced after the Civil War banned racial restrictions on voting.

But they were effectively racial restrictions, as, for example, the literacy test was conducted extremely leniently for the whites. See H-J.Chang (2002), Kicking Away the Ladder – Development Strategy in Historical Perspective (Anthem Press, London), p. 74.

9. nodaļa

1   The quote is from Japan Times, 18 August 1915.

2  S.Gulick (1903), Evolution of the Japanese (Fleming H.Revell, New York), p. 117.

3   Gulick (1903), p. 82.

4   D.Etounga-Manguelle (2000), ‘Does Africa Need a Cultu­ral Adjustment Program?’ in L.Harrison & S.Huntington (eds.), Culture Matters – How Values Shape Human Progress (Basic Books, New York), p. 69.

5   B.Webb (1984), The Diary of Beatrice Webb: The Power to Alter Things, vol. 3, edited by N.MacKenzie and J.MacKcnzie (Virago/LSE, London), p. 160.

  Webb (1984), p. 166.

7   S.Webb & B.Webb (1978), The Letters of Sidney and Beat­rice Webb, edited by N.MacKenzie and J.MacKenzie (Cambridge University Press, Cambridge), p. 375.

8   Webb & Webb (1978), p. 375. When Webb visited Korea, it had been just annexed by Japan in 1910.

9 T.Hodgskin (1820), Travels in the North of Germany: describing the present state of the social and political institutions, the agriculture, manufactures, commerce, education, arts and manners in that country, particularly in the kingdom of Hannover, vol, I (Archibald, Edin­burgh), p. 50, n. 2.

10    For example, Hodgskin (1820) has a section entitled ‘the causes of German indolence’ in p. 59.

11    M.Shelly (1843), Rambles in Germany and Italy, vol. 1 (Edward Monkton, London), p. 276.

12   D.Landes (1998), The Wealth and Poverty of Nations (Abacus, London), p. 281.

13   John Russell (1828), A Tour in Germany, vol. 1 (Archibald Constable & Co, Edinburgh), p. 394.

14   John Buckingham (1841), Belgium, the Rhine, Switzerland and Holland: The Autumnal Tour, vol. I (Peter Jackson, London), p. 290.

15   S.Whitman (1898), Teuton Studies (Chapman, London), p. 39, no. 20, quoting John McPherson.

16    Etounga-Manguelle (2000), p. 75.

17   Sir Arthur Brooke Faulkner (1833), Visit to Germany and the Low Countries, vol. 2 (Richard Bentley, London), p. 57.

18    Faulkner (1833), p. 155.

19   S.Huntington (2000), ‘Foreword: Cultures Count’ in L.Har­rison & S.Huntington (eds.), Culture Matters – How Values Shape Human Progress (Basic Books, New York), p. xi. In fact, Korea’s per capita income in the early 1960s was less than half that of Ghana, as I point out in the Prologue to this book.

20   Representative works include the following. F.Fukuyama (1995), Trust: The Social Virtues and the Creation of Prosperity (Hamish Hamilton, London); Landes (1998); L.Harrison & S.Hun­tington (eds.) (2000), Culture Matters – How Values Shape Human Progress (Basic Books, New York); the articles in the ‘Symposium on “Cultural Economics'”, Journal of Economic Perspectives, Spring 2006, vol. 20, no. 2.

21   Landes (1998), p. 516.

22   M.Morishima (1982), Why Has Japan Succeeded? – Western Technology and the Japanese Ethos (Cambridge University Press, Cambridge). This argument has been popularized by Fukuyama (1995).

23   Based on their analysis of the World Value Survey data, Rachel McCleary and Robert Barro argue that Muslims (together with ‘other Christians’, that is, Christians that do not belong to the

Catholic, the Orthodox or the main-stream Protestant churches) have exceptionally strong beliefs in hell and after life. See their article, ‘Religion and Economy’, Journal of Economic Perspectives, Spring 2006, vol. 20, no. 2.

24   It is said that, of the nine names of Allah, two mean the ‘just one’. I thank Elias Khalil for relaying this point to me.

25   Gulick (1903), p. 117.

26   Landes (2000), ‘Culture Makes Almost All the Difference’ in L.Harrison &C S.Huntington (2000), p. 8.

27   Fukuyama (1995), p. 183.

28  This is the position taken by a number of authors in Har­rison & Huntington (2000), especially the concluding chapters by Fairbanks, Lindsay and Harrison.

29  This term refers to the fact that the Indian economic growth rate was stuck at a relatively low 3.5% (around 1% in per capita terms) during 1950-80. It is supposed to have been coined by the Indian economist, Raj Krishna, and was popularized by Robert McNamara, the former president of the World Bank.

30   L.Harrison, ‘Promoting Progressive Cultural Change’ in L.Harrison & S.Huntington (eds.) (2000), p. 303.

31   Authorities on Japan, like the American political scientist Chalmers Johnson and the British sociologist Ronald Dore, also provide evidence showing that the Japanese were much more indi­vidualistic and ‘independent-minded’ than they are today. See C.Johnson (1982), The MIT I and the Japanese Miracle (Stanford University Press, Stanford) and R. Dore (1987), Taking Japan Seri­ously (Athlone Press, London).

32   K.Koike (1987), ‘Human Resource Development’ in K. Ya- mamura & Y. Tasuba (eds.), The Political Economy of Japan, vol. 1 (Stanford University Press, Stanford).

33   J.You & H-J.Chang (1993), ‘The Myth of Free Labour Market in Korea’, Contributions to Political Economy, vol. 12.

Epilogs

1   The 2002 US proposal argued for a radical reduction in indus­trial tariffs to 5-7% by 2010 and their total abolition by 2015. Since it did not envisage any exception, it is more potent than what happens in my Tallinn Round. The current EU proposal is slightly milder than my Tallinn proposal in that it calls for a reduction to 5-15%. But even that is going to bring tariffs in developing coun­tries to the lowest level since the days of colonialism and unequal treaties – and, more importantly, a level that was not seen in most of today’s developed countries before the 1970s. For further details on the US and EU proposals, see H-J.Chang (2005), Why Develop­ing Countries Need Tariffs – How WTO NAMA Negotiations Could Deny Developing Countries’ Right to a Future (Oxfam, Oxford, and South Centre, Geneva) http://www.southcentre.org/publications/SouthPerspectiveSeries/WhyDcvCountriesNeedTariffsNew.pdf

2  Welles says these lines, which he wrote himself, as Harry Lime, the villain of the movie. This script for The Third Man was written by the famous British novelist, Graham Greene, who later turned it into a novel of the same name, except for these lines.

3   In 2002, manufacturing value-added per capita in 1995 US dollars was 12,191 in Switzerland, 9,851 in Japan, 5,567 in the USA, 359 in China and 78 in India. See UNIDO (2005), Industrial Development Report 2005 (United Nations Industrial Development Organisation, Vienna), Table A2.1.

4   The figure for Korea in 2002 was 4,589 and that for Singapore was 6,583. UNIDO (2005), Table A2.1. Thus the Singapore figure is 18 times that of China and 84 times that of India.

5  World Bank (1993), The East Asian Miracle – Economic Growth and Public Policy (Oxford University Press, Oxford), p. 102.

6   A.Winters (2003), ‘Trade Policy as Development Policy’ in J.Toye (ed.), Trade and Development – Directions for the Twenty-first Century, (Edward Elgar, Cheltenham). As cited in J.Stiglitz and A.Charlton (2005), Fair Trade for All – How Trade Can Promote Development (Oxford, Oxford University Press), p. 37.

7   For further details on Taiwan, see R.Wade (1990), Govern­ing the Market – Economic Theory and the Role of Government in

East Asian industrialisation (Princeton University Press, Prince­ton), pp. 219-220. Moreover, the Nationalist Party, which ruled Taiwan during the ‘miracle’ years, was heavily influenced, through its Comintern membership in the 1920s, by the Soviet Communist Party. Its party constitution was apparently a copy of the latter’s. There lies the explanation for the sight of the professional hand- raisers for the geriatric members of the Nationalist Party Politburo that amused the rest of the world so much in the 1980s. Taiwan’s second president, Chiang Ching-Kuo, who succeeded his father, Chiang Kai-Shek, as the leader of the parry and the head of the state, was a communist as a young man and studied in Moscow with future leaders of the Chinese Communist Party, including Deng Xiao-ping. He met his Russian wife when he was studying in Moscow.

8   Korea also had its share of Marxist influence. General Park Chung-Hee, who masterminded the Korean economic miracle, was a communist in his young days, not least because of the influence of his brother, who was an influential local communist leader in their native province. In 1949, he was sentenced to death for his involvement in a communist mutiny in the South Korean army, but earned an amnesty by publicly denouncing communism. Many of his lieutenants were also communist in their young days.

9   Some left-wing development campaigners have unwittingly contributed to legitimizing the notion of the ‘level playing field’ by throwing the argument back at the developed countries. They point out that the playing field is tilted the other way when it comes to areas where developing countries are often (although not always) stronger (e.g., agriculture, textiles). If we are going to have free competition, they argue, we have to have it everywhere, and not just where the more powerful countries find it more convenient.

10   The plain fact is that poor countries have low energy effi­ciency and thus emit much more carbon for each unit of output than do rich countries. For example, in 2003, China produced 1,471 billion worth of output while emitting 1,131 million ton­nes of CO2 . This means that, for every tonne of CO2, it produced 1,253. Japan produced 4,390 billion, while emitting 336 million tonnes of CO2, which translates into 13,065 per tonne of CO2.

This means that Japan produced more than 10 times the Chinese output per each tonne of CO2. Admittedly, Japan is one of the most energy efficient economies, but even the notoriously energy-inefficient (for a rich country) US produced more than five times the Chinese output per tonne of CO2 – it produced 6,928 for every tonne of CO2 that it emitted (it produced 10,946 billion worth of output and emitted 1,580 tonnes of CO2). The carbon emission data are from the US government source. G.Marland, T.Boden, and R.Andres (2006) Global, Regional, and National C02 Emissions. In Trends: A Compendium of Data on Global Change, Carbon Dioxide Information Analysis Center, Oak Ridge National Laboratory, U.S. Department of Energy (available online at http://cdiac.esd.ornl.gov/trends/emis/tre_tp20.htm ). The output figures are from World Bank (2005), World Development Report 2005 (World Bank, Wash­ington, DC).

11 Some people argue that this Good Samaritanism was partly motivated by the Cold War, which demanded that rich capitalist countries behave nicely to poor countries lest the latter should ‘go over to the other side’. But international competition has always been there. If the international competition for influence was the only thing that made the rich countries ‘do the right thing’ in the third quarter of the 20th century, why did the European empires not do the same in the 19th century when they were in even more fierce competition with each other?

Paskaidrojumi

[1] Samsung korejiešu valodā nozīmē Trīs zvaigznes, tāpat kā mana fiktīvā Mozambikas firma Tres Estrelas. Pēdējais teikums manā izdomātajā Economist 2061.gada rakstā ir bāzēts uz patiesu Economist rakstu par Samsung “Tik labi, cik vien var būt?” (2005.gada 13. janvārī), kura nobeiguma teikums ir: “Vai relatīvi nepazīstams elektronikas ražotājs kaut kur Ķīnā varētu nolemt: ja Samsung spēja no tumšākajām ēnām nokļūt koka galotnē, tad varbūt varētu arī viņš?”. 17 gadi, kuru laikā manas fiktīvās Mozambikas kompāni­jas degvielas šūnu nodaļa tērēja naudu, ir tikpat garš ieguldīšanas periods kā tas, kurā naudu tikai tērēja 1960.gadā dibinātā firmas Nokia elektronikas nodaļa.

[2] Oriģinālais stāsts ir no Bībeles – par labo jeb žēlsirdīgo samarieti. Teika stāsta, ka lielceļa laupītāju aplaupītam vīram palīdzēja ‘labais samarietis’, neskatoties uz to, ka samarieša stereotips bija cietsirdīgs cilvēks, kas nekaunas gūt labumu no cita nelaimes.

[2]* Importa substitūciju industrializācijas (ISI) ideja nozīmē, ka atpa­likusi valsts sāk pati ražot produktus, kurus līdz tam mēdza ievest, tādējādi nomainot importētos rūpniecības produktus ar vietēji ražo­tiem ekvivalentiem. To panāk mākslīgi, padarot importu dārgu ar tarifiem un importa kvotām vai subsīdijām vietējiem ražotājiem. Šo stratēģiju pieņēma daudzas Latīņamerikas valstis 30.gados. Tajā laikā vairums attīstības valstu nebija spējīgas praktizēt ISI stratē­ģiju, jo tās bija vai nu kolonijas, vai pakļautas “nevienlīdzīgiem līgumiem”, kas liedza tām pašām noteikt tarifus (sk. turpmāk). ISI stratēģiju pieņēma vairums attīstības valstu pēc neatkarības iegūšanas laikā no 1940.gadu vidus līdz 1960.gadu vidum.

[3] Tajās ietilpst Āzijas Attīstības banka (Asian Development Bank – ADB), Starpamerikas Attīstības banka (Inter-American Development Bank – IDB), Āfrikas Attīstības banka (African Development Bank – AFDB) un Eiropas Rekonstrukcijas un attīstības banka European Bank for Reconstruction and Development – EBRD), kura nodarbojas ar bijušajām komunistu ekonomikām.

[3]* South Sea kompāniju 1711.gadā bija dibinājis Roberts Hārlijs, Defo – spiega pirmais saimnieks, un tai bija piešķirtas ekskluzīvas tirdzniecības tiesības spāņu Dienvidamerikā. Tā deva maz reālas peļņas, bet uzpūta akciju cenu ar ekstravagantām baumām par tās potenciālo tirdzniecības vērtību. Ap tās akcijām 1720.gadā attīs­tījās spekulatīvs neprāts. Akciju cenas septiņu mēnešu laikā, starp 1720.gada janvāri un augustu, pieauga desmit reizes. Pēc tam akciju cenas sāka kristies un 1721.gada sākumā bija tādas kā 1720.gada janvārī.

[3]** Prakse, ka ražotājs, eksportējot produkciju, saņem atpakaļ muitas nodokli, kas samaksāts par eksporta preču ražošanā izman­toto izejvielu importu. Tas ir eksporta veicināšanas veids.

[4] Prakse, ka valdība nosaka minimālās kvalitātes standartus eksporta produkcijai un soda eksportētājus, kuru produkcija tiem neatbilst. Tie ir centieni novērst standartiem neatbilstošas produkci­jas eksportu, kas bojā eksportējošās valsts tēlu. Tāda prakse ir īpaši lietderīga, ja produkcija nav asociēta ar labi pazīstamas firmas vārdu un to identificē pēc izcelsmes valsts.

[5] Tomēr Smits bija vairāk savas valsts patriots nekā brīvā tirgus ekonomists. Viņš atbalstīja brīvo tirdzniecību un brīvo tirgu tikai tādēļ, ka, pēc viņa domām, tas bija labi Lielbritānijai. To varam redzēt no vārdiem, kā viņš uzslavēja Navigācijas likumu – visvulgā­rākā veidā “tirgu kropļojošu” likumu: “Visgudrākā no visām Anglijas komerciālajām regulām”.

[6] Vidējā tarifu likme, protams, neizstāsta visu stāstu. Valstij var būt samērā zems vidējais tarifs, bet tā var būt tādēļ, ka atsevišķu sektoru ļoti stipro aizsardzību līdzsvaro ļoti zemie vai nulles tarifi citos sektoros. Piemēram, 19.gadsimta beigās un 20.gadsimta sākumā, uzturot mērenu vidējo industriālo tarifu, Vācija stratēģis­kajām nozarēm, kā dzelzs un tērauda ražošana, piešķīra stipru tarifu aizsardzību. Tajā pašā laika periodā Zviedrija stipri aizsargāja savas jaunās mašīnbūves nozares, lai gan vidējais tarifs bija 15-20%. Divdesmitā gadsimta pirmajā pusē Beļģija uzturēja mērenu vispārējo aizsardzības līmeni (apmēram 10% vidējo industriālo tarifu), bet stipri aizsargāja galvenos tekstilrūpniecības sektorus (30-60%) un tērauda rūpniecību (85%).

[6]* Par Māršala plānu paziņoja Džordžs Māršals, toreizējais ASV valsts sekretārs, savā uzrunā Hārvarda Universitātē 1947.gada 5. jūnijā. Tā detaļas apsprieda 1947.gada 12.jūlija sanāksmē Parīzē. Plānu īstenojot, no 1948.gada līdz 1951.gadam kara izpostīta­jās Eiropas ekonomikās iepludināja apmēram 13 miljardus dolāru (mūsdienu ekvivalents – 130 miljardi). Māršala plāns aizvietoja Morgenthau plānu, kas līdz tam noteica Amerikas ārējo politiku. Morgenthaua plāns, nosaukts finanšu ministra (1934-1945) vārdā, bija vērsts uz punkta pielikšanu Vācijas ekspansijas ambīcijām, to “pastoralizējot”. Kombinācijā ar Padomju Savienības vēlmi sagrābt moderno vācu mašīnbūvi tas bija ļoti efektīvs Vācijas ekonomikas iznīcināšanā. Taču drīz kļuva skaidrs, ka tāds plāns nav dzīvotspējīgs. Pēc sava Vācijas apmeklējuma 1947.gadā bijušais ASV prezidents Herberts Hūvers Morgenthau plānu nosauca par “iluzoru” un apgalvoja, ka tas nedarbosies, ja Vācijas iedzīvotāju skaitu nesa­mazinās par 25 miljoniem – no 65 miljoniem uz 40 miljoniem. Priekšmeta izglītojošu izklāstu skat. E.Reinert (2003), “Increasing Poverty in a Globalised World: Marshall Plans and Morgenthau Plans as Mechanisms of Polarisation of World Incomes” in H-J.Chang (id.), Rethinking Development Economics (Anthem Press, London).

[6]** HOS teorija ir nosaukta divu zviedru ekonomistu Eli Hekšera un Bertila Ohlina, kas bija vadošie 20.gadsimta sākumā, un Pola Semjuelsona, amerikāņu ekonomista, kas 20.gadsimta vidū teoriju pilnveidoja, vārdā. Šajā brīvās tirdzniecības teorijas versijā katra produkta ražošanai ir tikai viena efektīvākā tehnoloģija, kuru lietos visas valstis, ja tās šo produktu ražos. Ja katra produkta ražošanai ir viena labākā tehnoloģija, valsts salīdzinošo priekšrocību neno­saka tehnoloģijas kā Rikardo teorijā, bet gan tas, cik katra īpašā tehnoloģija katra priekšmeta ražošanai ir piemērota valstij. HOS teorijā katras īpašās tehnoloģijas piemērotība valstij ir atkarīga no tā, cik intensīvi tajā izmanto ražošanas faktoru (t.i., darbaspēku vai kapitālu), ar kuru valsts ir relatīvi bagātāka.

[7] Tādējādi terminā “relatīvā priekšrocība” vārds “relatīvā” neat­tiecas uz salīdzināšanu starp valstīm, bet starp produktiem. Tā kā cilvēki šīs lietas jauc, viņi reizēm domā, ka nabadzīgām valstīm nav nekādu relatīvo priekšrocību, bet tas ir loģiski neiespējami.

[8] Cits lauksaimniecības liberalizēšanas labumu lielais guvējs bagātajās valstīs, proti, patērētāji, daudz ko neiegūst, jo ienākumu daļa, ko viņi tērē par lauksaimniecības produktiem, ir diezgan maza (apmēram 13% par pārtiku un 4% par alkoholu un tabaku, no kā tikai daļa ir par pašiem lauksaimniecības produktiem). Turklāt daudzu lauksaimniecības produktu, ko viņi patērē, tirdzniecība jau ir liberalizēta.

[9] Nav vispārpieņemtas definīcijas, kas ir kontrolpakete uzņē­muma akcijās. Atkarībā no akciju turētāju struktūras jau 15% daļa tās turētājam var dot faktisku kontroli pār uzņēmumu. Taču parasti 30% īpašnieku uzskata par kontrolpaketes turētāju.

[10] Pilnīgs izklāsts ir samērā komplicēts, bet būtība ir šāda. Tirgū, kurā ir konkurence, ražotājs nevar brīvi noteikt cenu, jo sāncensis vienmēr var pazemināt cenu līdz tādai, kuras tālāka samazināšana nozīmētu zaudējumus. Turpretī monopolista firma var izvēlēties pārdošanas cenu, mainot izlaižamās produkcijas apjomu, tādējādi ražošanu palielinās tikai līdz apjomam, pie kura peļņa būs maksi­māla. Normālos apstākļos šis apjoms ir mazāks par sociāli optimālo. Optimums ir tad, kad maksimālā cena, kādu patērētājs gribētu mak­sāt, ir vienāda ar minimālo cenu, kādu prasa ražotājs, lai neciestu zaudējumus. Ja ražošanas apjoms ir zem sociāli optimālā daudzuma, tas nozīmē, ka daļa patērētāju, kas būtu gatavi maksāt vairāk par ražotāja prasīto minimālo cenu, bet nevēlas maksāt cenu, pie kuras ražotājs var gūt maksimālo peļņu, netiek apgādāta. Šo patērētāju neapmierinātās vēlmes būtībā ir monopola sociālās izmaksas.

[11] Linkolns saņēma ASV patentu Nr. 6469 “Ierīce kuģu turēšanai peldus virs seklumiem” 1849.gada 22. maijā. Izgudrojums sastāv no plēšu komplekta, kas piestiprināts kuģa korpusam tieši zem ūdenslīnijas. Nonākot seklumā, plēšās iepilda gaisu, un tiek sagaidīts, ka kuģis, tādējādi pacelts, brīvi peldēs. Patents nekad netika nopirkts, iespējams tādēļ, ka papildu svars būtu palielinājis varbūtību kuģim biežāk uzskriet smilšu sēkļiem.

[12] Kā rāda mana prologā aprakstītā personīgā pieredze ar pirā­tiski kopētām grāmatām, akadēmisko grāmatu pieejamībai ir būtiska nozīme attīstības valstu ražošanas spēju veicināšanā. Vajadzētu ieteikt bagāto valstu izdevējiem atļaut akadēmisko grāmatu lētu kopēšanu attīstības valstīs. Tādējādi viņi maz ko zaudētu, jo viņu grāmatas tā kā tā ir pārāk dārgas attīstības valstu patērētājiem. Varētu nodibināt arī starptautisku fondu, kas subsidētu akadēmisko grāmatu pirkšanu attīstības valstu bibliotēkām, pasniedzējiem un studentiem. Līdzīgi spriežot, pareizā gaismā varētu ieraudzīt arī histēriju bagātajās valstīs par viltotajiem produktiem no attīstības valstīm. Kā jau teicu prologā, nav jau tā, ka viltoto ražojumu pircēji attīstības valstīs (ieskaitot daudzus tūristus, kas tur iepērkas) varētu atļauties īstos ražojumus. Tādēļ, ja vien viltojumi kontrabandas ceļā nenonāk bagātajās valstīs (tie tur nonāk ļoti reti), īsto preču ražotāji viltojumu dēļ zaudē ļoti maz no saviem ienākumiem. Varētu pat apgalvot, ka attīstības valstu patērētāji faktiski bez maksas reklamē oriģinālos ražojumus, īpaši patērētāji valstīs ar strauji augošu ekonomiku, kas šodien ir viltoto preču pircēji, rīt kļūs par īsto priekšmetu pircējiem. Daudzi korejieši, kas 20.gadsimta 70.gados parasti pirka viltotas luksusa preces, tagad pērk īstās lietas.

[13] Šī attiecība iesaka, ka bankas kopējais aizdevums nedrīkst būt lielāks par noteiktu viņas pamatkapitāla daudzkārtni (rekomendētā attiecība ir 12,5).

[14] Dati par bezdarbu attīstības valstīs neatspoguļo patiesos bez­darba apjomus, jo daudzi nabadzīgie cilvēki nevar atļauties palikt bezdarbnieki (tur nav labklājības valsts) un tādēļ strādā ekstremāli zemas ražības darbus (piemēram, par minimālu samaksu uz ielas pārdod nieciņus, cilvēkiem pietur durvis cerībā uz pateicību naudā). Ekonomisti to sauc par “maskēto” bezdarbu.

[15] Nesen BIS ieteica pat “saprātīgāku” sistēmu, sauktu BIS II, kurā aizdevumi tiek svērti pēc to risku novērtējumiem. Piemēram, riskantāki aizdevumi (kā korporatīvie aizdevumi) ir atbalstāmi ar lielāku pamatkapitālu nekā drošie aizdevumi (kā māju pirkšanas hipotekārie aizdevumi) ar to pašu nominālo vērtību. Tas būs īpaši slikti attīstības valstīm, kuru firmām ir zems kredītu reitings, jo tas nozīmē, ka bankām būs īpašs stimuls samazināt aizdevumus attīstības valstu korporācijām.

[16] Korupcija bija tāda, ka pat korupcijas definīcija atšķīrās no mūsdienās prevalējošās. Kad Robertu Volpolu 1730.gadā Parla­mentā apvainoja par korupciju, viņš nemaz neslēpa, ka viņam ir lieli īpašumi, un jautāja: “Esmu bijis ienesīgākajos amatos gandrīz 20 gadus – ko gan kāds varētu sagaidīt? Tikt pie īpašumiem, esot augstos amatos – vai tad tas ir noziegums?” Viņš uzbruka saviem apvainotājiem, jautājot: “Cik daudz lielākam vajadzētu būt nozie­gumam, lai tiktu pie īpašumiem, esot zemākos amatos?” Skat. Nield (2002), Public Corruption – The Dark Sicle of Social Evolution (Anthem Press, London), p. 62.

[17] Pret šo rādītāju būtu jāattiecas kritiski. Kā pats nosaukums paskaidro, tas tikai mēra “uztveri”, kāda atklājas tehnisko ekspertu un biznesmeņu novērojumos, kuriem ir savas ierobežotas zināšanas un noslieces. Grūtības ar tādu subjektīvu mēru labi ilustrē fakts, ka korupcijas uztvere Āzijas valstīs, kad tās skāra 1997.gada finanšu krīze, pēkšņi būtiski pieauga tieši pēc krīzes, neskatoties uz gan­drīz nepārtraukto samazināšanos iepriekšējā desmitgadē (skat. H-J.Chang [2000], The Hazard of Moral Hazard – Untangling the Asian Crisis, World Development, vol. 28, no. 4). Turklāt tas, ko pieņem par korupciju, ir atkarīgs no konkrētās valsts un tādējādi iespaido arī ekspertu uztveri. Piemēram, ASV stila maksāšanu par valdības amatiem daudzās valstīs uzskatīs par korupciju, bet tā to nevērtē ASV. Teiksim, Somijas definīcijas piemērošana padarīs ASV korum­pētāku, nekā tā uztverta šajā rādītājā (ASV ir ierindota 17. vietā). Tāpat liela daļa korupcijas attīstības valstīs ir saistīta ar bagāto val­stu firmām (vai reizēm pat valdībām), kuras maksā kukuļus, kas nav ietverts korupcijas uztverē šajās bagātajās valstīs pašās. Tādējādi bagātās valstis varētu būt korumpētākas, nekā tās izskatītos, ja mēs ņemtu vērā to aizjūras darbības. Šo rādītāju var lejup ielādēt no http://www.transparency.org/content/download/1516/7919 .

[18] Ievērojamais korupcijas pieaugums laikā pēc-Tečeres Lielbritā­nijā, NPM pioniervalstī, ir veselīga mācība sakarā ar pretkorupcijas kampaņām, kas balstītas uz tirgu. Komentējot šo pieredzi, Roberts Nīlds, pensionēts Kembridžas ekonomikas profesors un slavenās 1968.gada Fultona civildienesta reformu komitejas loceklis, skumji teica: “Es nevaru atcerēties vēl kādu citu gadījumu, kad moderna demokrātija būtu sistemātiski noārdījusi sistēmu, ar kuras palīdzību tika radīts nekorumpēts civildienests.” Skat. Nield (2002), Public Corruption (Atithem Press, Londori), p. 198.

[19] Ar to visu, protams, netiek noliegts, ka resursu piešķiršanas zināma depolitizācija varētu būt nepieciešama. Vispirms – ja resursu piešķiršanas procesu sabiedrības locekļi nav vismaz kaut kādā pakāpē akceptējuši kā “objektīvu”, ekonomiskās sistēmas politiskā leģitimitāte var būt apdraudēta. Turklāt, ja katrs piešķirošs lēmums tiek uzskatīts par potenciāli apstrīdamu, tad pārbaužu un kaulēšanās aktivitātes var radīt lielas izmaksas, kā tas bija pēckomunisma val­stīs. Tomēr tas nav tas pats kā apgalvot – kā to dara neoliberāļi -, ka nevienu tirgu nekādos apstākļos nedrīkst pakļaut politiskai modi­ficēšanai, jo pamatīga analīze rāda, ka nav tādu tirgu, kas būtu patiešām brīvi no politikas.

[20] Konfuciānisma nosaukums cēlies no Konfūcija – latīniskā Ķīnas politiskā filozofa Konga Zi vārda. Viņš dzīvoja 6.gadsimtā pirms Kristus. Konfuciānisms nav reliģija, jo tajā nav dievu, debesu un elles. Tā ir mācība, galvenokārt par politiku un ētiku, taču balstās arī uz ģimenes dzīves organizāciju, sabiedriskām ceremonijām un etiķeti. Lai arī tam ir bijuši uzplaukumi un pagrimumi, konfuciā­nisms ir palicis Ķīnas kultūras pamats, kopš tas kļuva par oficiālo valsts ideoloģiju Ranu dinastijas laikā (no 206.gada pirms mūsu ēras līdz 220.gadam). Turpmākajos gadsimtos tas izplatījās citās Austrumāzijas valstīs, kā Korejā, Japānā un Vjetnamā.

[21] Protams, ekonomikai stagnējot, arī kultūra var pasliktināties (vismaz no ekonomiskās attīstības viedokļa). Islāma pasaule mēdza būt racionāla un iecietīga, bet pēc gadsimtiem ilgas ekonomiskās stagnācijas daudzas islāma valstis ir kļuvušas ultrareliģiozas un neie­cietīgas. Šie “negatīvie” elementi ir pastiprinājušies ekonomiskās stagnācijas un nākotnes izredžu trūkuma dēļ. To, ka tādas uzvedības formas nav neizbēgamas islāma kultūras izpausmes, pierāda racio­nālas domāšanas un tolerances valdīšana turīgajās islāma impērijās pagātnē. To apstiprina arī mūsdienu piemēri, kā Malaizija, kuras ekonomiskā pārticība ir padarījusi tās islāmu iecietīgu un racionālu, kā jums pastāstīs visas centrālās bankas darbinieces, par kurām jau rakstīju.

[22] Dažās definīcijās industrijā ietver tādas aktivitātes kā izrakteņu ieguve vai elektrības vai gāzes ģenerēšana un izplatīšana.

[23] Pavisam nedaudz attīstības valstu ir atteikušās izmantot šos līdzekļus. Daži neoliberālie ekonomisti šo faktu ir izmantojuši kā “liecību” tam, ka attīstības valstis nevēlas brīvību politikā, bet tas savukārt nozīmējot, ka PTO noteikumi faktiski neierobežo šo valstu izvēli. Tomēr to, kas izskatās pēc brīvprātīgas izvēles, visticamāk, pagātnē ir veidojuši SVF un Pasaules Bankas programmām pievie­notie nosacījumi, kā arī bailes no bagāto valstu sodiem nākotnē. Taču, pat ignorējot šo problēmu, nav pareizi, ka bagātās valstis izdara izvēli pašu attīstības valstu vietā. Īstenībā tas ir kuriozs, ka brīvā tirgus ekonomisti, kas tik ļoti aizstāv brīvu izvēli un autonomiju, nevilcinās nostāties pret tām, kad viņi ir attīstības valstīs.

h1 { margin-bottom: 0.21cm }
h1.western { font-family: “Liberation Serif”, serif }
h1.cjk { font-family: “Tahoma”; font-size: 24pt }
h1.ctl { font-family: “Lohit Devanagari”; font-size: 24pt }
p { margin-bottom: 0.25cm; line-height: 115% }
a:link { so-language: zxx }

2 comments on “NELIETĪGIE SAMARIEŠI. Mīts par brīvo tirgu un kapitālisma slepenā vēsture. Hadžūns Čangs. 2008.g. decembris

  1. Vinis saka:

    Valsts un tauta tajā. Lai tauta būtu paēdusi un varētu brīvi lietot visu ko vēlas laikmetā kur: Nauda ir starpnieks starp ražošanu un patēriņu
    ( saražoto preču maiņa pret citu preci ir proces bez naudas to pielietoja veiksmīgi senatnē ). Naudas proces pieprasa stāvokli ka naudai jābūt kā sākuma un gala apmaksai izejvielai, ražošanai un samaksa par darbu. Lai tas notiktu kaut cik normālā veidā jāveido daudzas ražotnes ( lauksaimniecība, dažādu preču ražošana, tūrisms un t.t. ) kurās nodarbina visus Valstī darba spējīgos. Jo vairāk strādā jo vairāk Valsts kasē nodokļu veidā nāk nauda, jo lielāki ienākumi jo lielākas iespējas maksāt tiem kuri nestrādā ražošanas procesā un nodrošināt visiem pieklājīgu pensiju. Eksportē tikai to kas pašiem ir preces pārpalikums, valūtu laiž caur naudas tirgu ( banku tirdzniecība ar naudu – kredīti, investīcijas un valūtas kursa tirdzniecība )
    starpienākumus atstājot Valsts kasē. Valsts kasē jābūt uzkrājumu naudai neparedzētiem gadījumiem. Praksē Valsts struktūra daudz neatšķiras no ģimenes dzīves, daudz lielākām iespējām, ģimenei nav daudz kas pieejams kā ir valsts iespējas. Latvijā šo Valsts struktūru grauj, naudu nevis saražo bet aizņemas daļu jo nav kas to saražo, nav ražotnes pietiekošā daudzumā nav darba vietu un maza samaksa par darbu. Nav normāli ja Valsts struktūrā uztur milzīgu daudzumu vadības kura sasniedz daudzumu nepieciešamie ne ražotnē aizņemtie ( ārsti, skolotāji, policisti, zinātnieki, bērni un veci cilvēki ) un to apmaksa trīs reizes lielāka nekā strādājošam jebkurā nozarē. Ja neveido ražošanu bet to iznīcina un iztukšo laukus veidojot pilsētu haosu monopolu kur valda veikali un izklaide. Pie tādas Valsts struktūras nekad nebūs pietiekoši naudas un vienmēr būs bezdarbs. Vārds EKONOMIKA IR LĪDZVĒRTĪGS VĀRDAM TAUPĪT UN KRĀT NEVIS PĀRTĒRĒT.

  2. Ivars Līdaka saka:

    Bez importa vairs iztikt nevar, tāpēc tā grāmata ir garāka par jūsu komentāru

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com logotips

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s

This site uses Akismet to reduce spam. Learn how your comment data is processed.