Edgara Alkšņa runa Latvijas Republikas Pilsoņu Kongresa svinīgajā sēdē par godu Latvijas Republikas proklamēšanas simtajai gadadienai 2018.gada 18.novembrī

Cienījamie Pilsoņu Kongresa delegāti un viesi!

Ļaudis, kam patīk kumēdiņi, šajā nozīmīgajā dienā ir pulcējušies teātrī. Mēs esam nākuši kopā stipri nopietnākā vietā. Šī ēka izstaro varu, enerģiju, intelektu un savu tiesu mistikas.

Jutīgi cilvēki teic, ka Latvijas okupācijas vadītāja Staļina gars vēl mītot virs zemes. Ja nu tas mēdz apmeklēt pakļautās teritorijas, šaubu nav, Latvijā viņš apmetas šeit. Varbūt tāpēc nav nejauši, ka mēs esam pulcējušies šajā ēkā.

Kā atceramies no vēstures, Staļins sasniedza daudz, bet Latviju viņš iekarot tā arī nespēja. Lai šis simboliskais fakts palīdz mums šodien un turpmāk. Nez vai Staļins varēja arī iedomāties, ka Latvija reiz svinēs simt gadu jubileju.

Kopš 1918. gada 18.novembra Latvijas Republika un tās pilsoņi bieži vien atradušies īpatnējās situācijās – un šodiena nav nekāds izņēmums.

1940. gadā pēc okupācijas un tai sekojošās aneksijas no PSRS puses Latvija de facto zaudēja savu neatkarību, taču starptautiskajās tiesībās Latvijas Republika joprojām de iure pastāvēja, ko atzina vairāk nekā 50 pasaules valstis.

PSRS pret latviešu tautu īstenoja genocīdu, pārkāpjot 1948.gada 9.decembra ANO Ģenerālās asamblejas konvenciju par genocīda nepieļaujamību un sodīšanu par to.

PSRS pārkāpa arī 1949.gada 12.augusta Ženēvas konvenciju par civiliedzīvotāju aizsardzību kara laikā:

1) nogalinot okupētās Latvijas Republikas pilsoņus atbilstoši noziedzīgajai komunisma šķiru teorijai vai aizdzenot tos darbos uz PSRS austrumu rajoniem,

2) iesaistot Latvijas Republikas pilsoņus savā armijā,

3) atņemot Latvijas Republikas pilsoņiem privāto īpašumu,

 

Latvijas republikas pilsoņi un latviešu tauta cieta salīdzinoši vislielākos dzīvā spēka zaudējumus 2. pasaules kara un sekojošās padomju okupācijas gados.

1983.gada 13.janvārī Eiropas parlaments apstiprināja atbalsta rezolūciju padomju okupētajiem igauņiem, latviešiem un lietuviešiem. Maskavai tika atgādināts arī par 1920.gada miera līgumiem starp padomju Krieviju, no vienas puses, un Igauniju, Latviju un Lietuvu, no otras.

Rēķinoties ar PSRS sabrukumu, PSKP Latvijā 1988. gadā rada Tautas fronti KGB kontrolē, kuras uzdevums ir- 1) pielabot lielākās nejēdzības sabiedrības garīgajā un saimnieciskajā dzīvē un 2) iestāties atpakaļ PSRS, noslēdzot jaunu Savienības līgumu.

Latvijas Nacionālās Neatkarības kustība, LTF Radikālā apvienība un citi patriotiskie spēki šo ieceri izjauc. Latvijas Tautas Fronte pēc zināmas minstināšanās uzsāk ceļu uz Latvijas PSR izstāšanos no PSRS, ko tai arī izdodas realizēt.

Tā kā Latvijas Tautas Fronte darbojas padomju sistēmā, Latvijas patriotiskās organizācijas organizē Latvijas pilsoņu reģistrāciju (uzskatot, atbilstoši starptautisko tiesību principiem, ka Latvijas pavalstniecības institūts ir pastāvējis cauri pusgadsimta okupācijai) un Latvijas Republikas Pilsoņu kongresa vēlēšanas 1990.gada 8.-23. aprīlī, kurās piedalās 678 862 pilsoņi. Pilsoņu Kongress rada juridisko bāzi Latvijas valsts atjaunošanai starptautiski tiesiskā ceļā, taču spiests rīkoties piesardzīgi, jo tam trūkst resursu. Arī mediju atbalsts ir vienīgi padomju ceļam. Kongresam izdodas novērst automātisku Latvijas pilsonības piešķiršanu PSRS pārvietotajām personām un pirmskara īpašumtiesību neatzīšanu, taču kopumā 4.maija Latvijas vadītāji veido jaunu valsti, maskējoties ar 1918.gadā pasludinātās valsts pēctecību. 1991.gada 15.oktobrī Latvijas PSR Augstākā Padome pieņem lēmumu “Par Latvijas Republikas pilsoņu tiesību atjaunošanu un naturalizācijas pamatnoteikumiem”, nosakot, ka pie Latvijas Republikas pilsoņu kopuma pieder personas “kurām bija Latvijas Republikas pilsonība uz 1940. gada 17. jūniju un šo personu pēcnācēji”. Šis lēmums 1) nesaskanēja ar starptautisko tiesību principiem (Latvijas Republikas pavalstniecības likums paredzēja pilsonības iegūšanu tikai pa tēva līniju) un 2) neņēma vērā PSRS koloniālpolitikas rezultātus (laulības starp krieviem un baltkrieviem – Latvijas pilsoņiem un PSRS pārvietotajiem civilokupantiem vairāku paaudžu laikā). Bez tam lēmumu bija pieņēmusi nelikumīga postkoloniāla struktūra PSRS okupācijas karaspēka klātbūtnē.

Latvija joprojām atrodas KGB kontrolē un tās aģenti 1990.gada 4.maijā balso par Latvijas PSR neatkarības deklarāciju kā Krievijai izdevīgu risinājumu. Politisko un ekonomisko varu Latvijā iegūst ar PSKP nomenklatūru un VDK saistītas personas, kas bieži vien šai valstij netic.

4.maija Latvijas diplomātiska atzīšana par okupētās Latvijas Republikas mantinieci no rietumu puses 1991.gada augustā/septembrī lielākoties izteikta vispārīgās frāzēs. Precīza attieksme vērojama Islandes ārlietu ministra 1991.gada 22.augusta vēstulē: „Islandes valdība atkārtoti apliecina, ka mūsu Latvijas neatkarības atzīšana ir pilnībā spēkā esoša, jo Islande nekad nav atzinusi Latvijas militāro okupāciju un nelegālo aneksiju Padomju Savienībā”. Diplomāta attieksme ir skaidra- 1918. gada 18. novembris ir nepārejoša vērtība, 4.maija administrācija ir saņēmusi „de facto” atzīšanu.

Rietumvalstis ciniski pamet 4.maija Latvijas administrāciju vienu pašu pret Krieviju- rezultāts ir 1991. gada 13. janvārī Tallinā parakstītais līgums «Par Latvijas Republikas un Krievijas Padomju Federatīvās Sociālistiskās Republikas starpvalstu attiecību pamatiem». jeb tā dēvētais Gorbunova – Jeļcina pakts, kas uzliek 4.maija Latvijai pienākumus pret PSRS civilokupantiem: „garantēt personām, kas šā līguma parakstīšanas brīdī dzīvo Latvijas Republikas teritorijā un Krievijas Padomju Federatīvās Sociālistiskās Republikas teritorijā un tagad ir PSRS pilsoņi, tiesības saglabāt vai iegūt Latvijas Republikas vai Krievijas Padomju Federatīvās Sociālistiskās Republikas pilsonību atbilstoši viņu brīvai gribai”. Tas ir vienīgais svarīgais minētā līguma mērķis, ko noslēguši divi augsta ranga PSKP funkcionāri un pieņēmusi KGB kontrolētā Latvijas PSR Augstākā Padome.

Līdz ar tā saucamās Karaganova doktrīnas publicēšanu jau pēc gada Krievija demonstrē, ka netaisās samierināties ne ar kādu Latvijas valstisko veidojumu. PSRS okupācijas karaspēku no Latvijas Krievija neizved, kamēr Latvijas PSR saeima nepieņem pilsonības likumu, kas paredz dažādas iespējas PSRS civilokupantiem un to pēcnācējiem iegūt 4.maija Latvijas pilsonību.

1.panta 5. punkts

atzīt dubulto pilsonību atbilstoši Latvijas valsts politiskajiem mērķiem un interesēm”.

Spēkā esošais 1919.gada 23. augusta pavalstniecības likums nekādu dubultpilsonību neparedzēja (8 pants).

2.panta 1. punkts

Latvijas pilsonis ir:

4) sieviete, kuras pastāvīgā dzīvesvieta ir Latvijā un kura saskaņā ar 1919.gada 23.augusta Likuma par pavalstniecību 7.pantu bija zaudējusi Latvijas pavalstniecību, un viņas pēcnācējs, ja viņa vai viņš reģistrējies likumā noteiktajā kārtībā”.

Šeit Augstākā Padome vienlaikus atzīst 18.novembra Latvijas likumu pārmantojamību un pārkāpj tos, lai nelikumīgi atzītu par 4.maija Latvijas pilsoņiem vairākus simttūkstošus civilokupantu pēcnācēju.

3.1 pants.

(1) Bērns, kurš dzimis Latvijā pēc 1991.gada 21.augusta, atzīstams par Latvijas pilsoni vienlaikus ar bērna dzimšanas fakta reģistrāciju, pamatojoties uz viena vecāka pausto gribu, ja vienlaikus pastāv šādi nosacījumi:

1) abi bērna vecāki ir bezvalstnieki vai nepilsoņi;

2) šā vecāka pastāvīgā dzīvesvieta ir Latvijā, bet, ja vecāks Latvijā ieradies pēc 1992.gada 1.jūlija, viņam ir pastāvīgās uzturēšanās atļauja.

 

Šeit 4.maija Latvija maskējas ar konvenciju par apatrīdu (bezvalstnieku) samazināšanu, lai veicinātu PSRS civilokupantu piesaisti Latvijai.

Līdz ar to 4.maija Latvija ir uz mūžiem piesaistīta Krievijai, ko tagad arī demonstrē „Saskaņas” panākumi 4.maija pseidovalsts vēlēšanās.

Ar tā dēvētās 5. saeimas vēlēšanu farsu, kuras notiek 1993.gada 5. un 6.jūnijā Krievijas okupācijas karaspēka klātbūtnē, apstākļos, kad PSKP un KGB bija likvidētas tikai formāli, noslēdzas šī laika „Latvijas valsts atjaunošana”. Sabiedrības politiskā struktūra tolaik nebija izveidojusies – situācija tika salīdzināta ar to, ka sabiedrotie 1945.gadā nebūtu izmeklējuši NSDAP noziegumus un atcēluši nacistus no svarīgiem posteņiem (tostarp medijos), bet vienkārši būtu Vācijā sarīkojuši „brīvas vēlēšanas”, kurās NSDAP kadri un to līdzskrējēji varētu startēt sarakstā „Vācijas ceļš”. Ar visu lielo mediju atbalstu KGB kadri acīmredzot bija spiesti viltot vēlēšanu rezultātus.

4.maija Latvijas iestādes un tās balstošās kliķes ne tikai deva iespējas PSRS civilokupantiem saņemt 4.maija Latvijas pilsonību, bet vēl visādi centās samazināt latviešu īpatsvaru Latvijā:

1) uzturot šeit bezdarbu (kuru slēpj nepatiesa statistika);

2) veidojot rajonus, kuros nav pieejama pamatizglītība un kvalitatīva medicīniskā palīdzība;

3) veicinot latviešu izceļošanu ekonomisko spaidu dēļ un ārvalstnieku ieceļošanu;

4) vispusīgas izglītības vietā mācot galvenokārt datorus, humanitārās zinības un valodas – tādējādi radot bezdarbniekus;

5) uzturot pastāvīgu spriedzi un nestabilitātes sajūtu medijos un praktiski neatbalstot latviešu ģimenes;

6) mēģinot radīt nepatiku pret Latvijas valsts ideju;

7) mēģinot degradēt latviešu tautu līdz civilokupantu līmenim;

8) veicinot nekontrolētu latviešu bērnu adopciju uz ārzemēm.

Šo darbību kopumu varam raksturot kā 4.maija Latvijas iestāžu genocīdu pret latviešiem un Latvijas Republikas pilsoņiem.

4.maija Latvija vēl nebija Eiropas Savienībā, taču šeit jau sākās milzīgs spiediens no EDSO par krievvalodīgo „cilvēktiesībām” – pastāvīgi jaucot cilvēktiesības, pilsoņtiesības un darbības, ko katra valsts var veikt savas nacionālās drošības garantēšanai.

Maskava saprata, ka krievvalodīgā civilokupantu masa šeit veido demogrāfisku „laika bumbu”- un ka tā ir vinnējusi, ja tai izdodas saglabāt to šeit. Uz to bija vērsta arī 4.maija Latvijas pilsonību nelikumīgi saņēmušo civilokupantu polītiskā darbība – sākumā Interfrontē un LKP, tad Latvijas Cilvēktiesību komitejā, PCVL, SC. Prokrievisku darbību aktīvi veic arī latviešu valodā. 4.maija Latvijas iestādes vairākkārtīgi mainīja Latvijas personu dokumentus, vecos nesaglabājot arhīvā (civilokupantu slēpšana). Saņemot jaunu dokumentu, bija iespējams „izvēlēties” tautību, līdz ar to statistika var melot.

Zīmīgs fakts, kas raksturo KGB ietekmes aģentus 4.maija Latvijas administrācijā, ir tās atteikšanās no Abrenes apriņķa un dažiem mazākiem zemes gabaliem par labu Krievijai – lai mazinātu 18.novembra Latvijas Republikas tiesisko statusu.

4.maija Latvijas nelikumīgā iesaistīšana Eiropas savienībā ļauj vietējai kliķei izvairīties no valsts vadīšanas un veicina tālāku latviešu piespiedu izceļošanu. Gluži PSRS stilā nedemokrātiskas Eiropas Federācijas struktūras rūpējas par to, lai Latvijā ievestu ārvalstniekus (kuri pat nav ES pilsoņi).

Starptautiskās institūcijas šajā situācijā līdzdarbojas genocīdā pret latviešiem kā Kremļa noderīgi idioti:

Tā Eiropas Padomes Parlamentārā asambleja 2006.gada novembrī minēja savā rezolūcijā, ka ” ievērojot ļoti specifisku nepilsoņu situāciju, kurai nav precedentu un tāpēc trūkst Eiropas normu vai prakses rāmju, Asambleja uzskata, ka ir iespējami turpmākie uzlabojumi, lai izvairītos no nevajadzīgām prasībām Latvijas pilsonības iegūšanai“. Tas ir, Asambleja acīmredzot uzskata, ka 4.maija Latvijas tā dēvētajā naturalizācijā nebūtu jāprasa valsts valodas zināšanas.

Starptautiskās rekomendācijas Latvijai, kas skar nepilsonības jautājumu, ietvēra ieteikumu neprasīt naturalizējamiem izteikt uzskatus, kas būtu pretrunā ar viņu savas kultūras kopienas vai nācijas vēstures redzējumu:

– Eiropas Komisijas pret rasismu un neiecietību EKRN Otrais ziņojums par Latviju, CRI (2002) uzskata, ka 2.pasaules kara sekas Latvijā ietilpst viņu kompetencē. To pašu uzskata arī ANO Rasu diskriminācijas izskaušanas komiteja noslēguma ziņojums, CERD/C/63/CO/7, 10/12/2003. Līdz ar to laikam jāsecina, ka PSRS šeit pārvietotās personas pieder citai rasei;

– ANO Cilvēktiesību komitejas noslēguma ziņojums, 01/12/2003 – uztrauc lielais nepilsoņu īpatsvars dalībvalstī, kuri saskaņā ar likumu, netiek uzskatīti ne kā ārvalstnieki, ne bezvalstnieki, bet gan kā atsevišķas kategorijas personas, kurām ir ilgstošas un noturīgas saiknes ar Latviju; 

– EDSO Parlamentārā Asambleja, 2004.gada Edinburgas Deklarācijā, „Uzstājīgi rekomendē Latvijas varas institūcijām radīt apstākļus personu bez pilsonības dalībai valsts politiskajā dzīvē”.

– To pašu prasa arī  Eiropas Padomes Parlamentārā asambleja, 1459. Rezolūcija (2005);

– Savukārt Eiropas Padomes Parlamentārā Asamblejas 1527.rezolūcija (2006) uzskata civilokupantus par mazākumtautību;

EDSO Demokrātisko institūciju un cilvēktiesību birojs 08/02/2007 uzskata, ka 4.maija Latvijas valdībai būtu jāstimulē tā dēvētie nepilsoņi uz „naturalizāciju”;

– Eiropas Komisijas pret rasismu un neiecietību Trešais ziņojums par Latviju, 29/06/2007 faktiski arī atzīst, ka, naturalizējoties 4.maija Latvijā, valsts valoda nebūtu jāzin. ECRI ir noraizējies par to, ka nepilsoņiem nav pieejams vesels profesiju saraksts, kas liecina par tā informētības līmeni.

4.maija Latvijas administrāciju tā dēvēto nepilsoņu jautājumā spaidījušas arī ANO Ekonomisko, sociālo un kultūras tiesību komiteja, ANO Īpašais ziņotājs rasisma, rasu diskriminācijas, ksenofobijas un cita veida diskriminācijas izskaušanas jautājumos, Eiropas Padome, Baltijas Jūras valstu padome,  Eiropas Padomes Vietējo un reģionālo pašvaldību kongress, EDSO Demokrātisko institūciju un cilvēktiesību birojs, Eiropas padomes parlamentārā asambleja, Eiropas Padomes Cilvēktiesību komisārs  un Baltijas Jūras valstu Demokrātisko institūciju un cilvēktiesību komisārs.

Kas gan par zvēru ir tā dēvētais Latvijas nepilsonis? Eiropas Savienības neatkarīgo ekspertu grupa pamattiesību jautājumos pārskatā par pamattiesību jautājumiem Eiropas Savienībā un tās dalībvalstīs 2003.gadā norāda, ka likumā „Par to bijušās PSRS pilsoņu statusu, kuriem nav Latvijas vai citas valsts pilsonības” noteiktie nepilsoņi nav nedz pilsoņi, nedz ārvalstnieki, nedz arī bezvalstnieki. Ekspertu grupa norāda, ka Latvijas nepilsoņi pieder pie līdz šim starptautiskajās publiskajās tiesībās nezināmas personu kategorijas – īsāk sakot, nepilsoņu kategorija ir čekas juristu daiļrade. Savukārt konceptuālajā Satversmes tiesas 2005.gada 7.marta spriedumā, atbildot uz Valērija Agešina un deviņpadsmit citu deputātu iesniegumu par to pašu nepilsoņu jautājumu, vērojama 4.maija iestādēm tipiska juridiska muļķošanās. Latvijai, pēc tiesnešu domām, jāatbild par II Pasaules kara sekām. Satversmes tiesas paustās juridiskās blēņas, protams, rodas no pēdējās augstākās padomes un viltussaeimas juridiskajiem brīnumiem, taču zīmīgi, ka no starptautiskajiem dokumentiem piesaukti tikai tādi, kas runā Krievijas interesēm par labu.

Simptomātiski, ka starptautiskās institūcijas neinteresējas par Krievijas pilsoņiem Latvijas teritorijā, kaut gan viņu statuss pārsvarā neatšķiras no tā dēvētajiem nepilsoņiem.

Īsi sakot, Eiropa ilgstoši demonstrē, ka ir gatava mūs nodot. 4.maija Latvija var kādu dienu pieredzēt Eiropas Savienības sankcijas, piemēram, civilokupantu vēlēšanu tiesību jautājumā.

 

4.maija Latvija latviešu tautai ir strupceļš, kā jau Pilsoņu Kongress savulaik brīdināja.

Savulaik, lai aizsargātu Latvijas republikas pilsoņus un latviešu tautu, Pilsoņu Kongress balstījās uz Ženēvas konvenciju par civiliedzīvotāju aizsardzību kara laikā. Ilgstošas okupācijas likvidācijas gadījumiem starptautiskajās tiesībās tomēr nav skaidru norāžu, izņemot vispārējo principu staus quo ante bellum – tas ir, jācenšas maksimāli atjaunot situāciju pirms okupācijas. Līdz ar to Latvijas gadījums starptautisko tiesību tukšumā varētu radīt vērā ņemamu precedentu.

2 comments on “Edgara Alkšņa runa Latvijas Republikas Pilsoņu Kongresa svinīgajā sēdē par godu Latvijas Republikas proklamēšanas simtajai gadadienai 2018.gada 18.novembrī

  1. Kalns saka:

    Iebrukums Balto cilvēku zemēs notika sen jau netālā pagātnē bija masveida organizēts uzbrukums no turku un ziemeļ krusta organizatoriem no 8 gadsimta līdz mūsdienām. Karš turpinās. Vis atkarīgs kas Latvijā valdīs un kā valdīs.Jauktām tautām neizsprast seno tautu pamat nostāju jo tās ir gatavas aizstāvēt savas tiesības uz eksistenci iznīcinot vis dažādākā veidā senās vērtības un tautas. Jauna tauta tā ir tauta bez pagātnes.

  2. Interesanti, vai Gorbunova-jeļcina pakts, kas paredzēja Latvijas teritorijā dzīvojošiem PSRS pilsoņiem tiesības iegūt Latvijas pilsonību, izslēdza iespēju pārbaudīt viņu lojalitāti un valodas zināšanas? Vai šis pakts atņēma Latvijas valdībai iespēju pieņemt attiecīgus, ne tikai starptautiskajām normām atbilstošus, bet pat speciālus, unikālajam faktiskajam stāvoklim atbilstošus likumus? Unikāls faktiskais stāvoklis – ar to es domāju faktu, ka daži minētie PSRS pilsoņi bija okupācijas karaspēka dalībnieki, viņu ģimeņu locekļi un pēcnācēji, vai arī okupācijas varas iepludinātie cilvēki. Ir skaidrs, ka šajā gadījumā bija nepieciešams unikāls, speciāls likums, – lai nepārkāptu esošo (vairākuma) Latvijas pilsoņu tiesības dzīvot valstī, kurā ir tikai valstij lojāli, uzticami pilsoņi. Imants Vilks

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com logotips

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s

This site uses Akismet to reduce spam. Learn how your comment data is processed.