Latvieši revolūcijās. Roberts Indriķa dēls Eihe, latviešu revolucionārs Krievijā. ‘Talovskaja trageģija’ pētījums 2007

(Pašlaik notiek viltīgi stieptā, tiešām ļaunā, globālisma jeb kultūrmarksisma jeb neoliberālisma jeb žīdu pasaules kārtības revolūcija. Katrs teiks, ka nu jau tīrie sīkumi pret, piemēram, noderīgā idiota latviešu komisāra Roberta Eihes stāstu. Junkers nav Staļins, varam pat pasmieties par to ķēmu Eiropas karaļa lomā un Merkeli Vācijas dižfīreres lomā. Domājiet dziļāk. Nemaz tik smieklīgi – palūkosim, cik ilgi būs noderīgs komisārs Valdis Dombrovskis (lai man piedod šis strādīgais cilvēks), un kādas viņam līdzīgo darbības sekas. Jūs pasmiesities arī par to, ka es savos toreiz 12-13 gados tāpat kā ļoti daudzi citi pēc Eihes u.c. Krievijas latviešu revolucionāru reabilitācijas sāku lepoties ar latviešu varoņiem gandrīz pasaules valdniecē Krievijā, jo pat tās reabilitācijas tolaik bija “brīvības” iekarojums. Nesteidzieties ar apzīmējumiem “sazvērestības teorijas”. I.L.)

Talovas traģēdija. Staļinistisko represiju Rietumsibīrijas Taigas rajonā 1920-1953.gados izpēte

ВКП (б) Rietumsibīrijas novada komitejas sekretārs. Rietumsibīrijas NKVD troikas loceklis.

(Kārlis) Roberts Indrikovičs Eihe, komisārs

Latvietis, Roberts Eihedz.1890.g.12.aug., Kurlandes guberņā, nošauts 1940.g. 2.febr., Maskavā; Komunarkas masu kapi – padomju un partijas darbinieks, revolucionārs. Kominterna 3.kongresa delegāts (1921). PSRS CIK loceklis. Indriķa Kristofora d. Eihes, padomju militārā darbinieka (комбриг), brālēns. Viens no staļinisko represiju organizatoriem. Bijis PSRS NKVD īpašās troikas sastāvā.

Brālēns Indriķis Kristofora d. Eihe

Biogrāfija

Dzimis kalpa ģimenē Kurlandes guberņas (tagad Latvijā) Dobeles apriņķa Avotiņu viensētā. 1904.gadā beidzis Dobeles divklasīgo sākumskolu. 1906.gadā pārcēlies uz Mītavu (Jelgava), kur strādājis par meistara palīgu Veinberga atslēdznieku-kalēju darbnīcā. 1905.gadā iestājies Latviešu novada (край) sociāldemokrātos (СДЛК). 1907.gada augustā arestēts, pēc 2 mēnešu pavadīšanas cietumā atbrīvots pierādījumu trūkuma dēļ. Tajā pat gadā ievēlēts Mītavas organizācijas rajona komitejā, bet 1908.gadā ievēlēts par Latviešu novada sociāldemokrātijas Mītavas komitejas locekli. Februārī kopā ar 18 biedriem arestēts nelegālā sapulcē, pēc sešu mēnešu apcietinājuma atbrīvots, paturot policijas uzraudzībā.

1908.gada beigās emigrējis uz Lielbritāniju. Bijis kurinātājs uz tālbraucēju tvaikoņa, strādājis ogļraktuvē Skotijā, cinka kausēšanas rūpnīcā Vesthartlpūlā (West Hartlepool).

1911.gadā, uzzinājis, ka uz viņu attiecīgās tiesu lietas ir likvidētas vai pārceltas uz tiesu palātu, un atgriežoties Krievijā viņam vairs nedraud vērā ņemams iestodzījuma termiņš, ir atgriezies Rīgā. Bijis Arodbiedrības ‘Молот’ (Āmurs), biedrības ‘Образование’ (Izglītība) un kooperatīvas biedrības ‘Продукт’ (Produkts) biedrs. No 1914.gada Latviešu novada sociāldemokrātijas (СДЛК) centrālkomitejas biedrs.

1915.gadā izsūtīts uz Jeņisejas guberņas Kanskas apriņķa Čerevjanskas pagastu. Bēdzis uz Irkutsku, pēc tam ar svešu uzvārdu dzīvojis Ačinskas apriņķī, strādājot pienotavā Krutojarkas ciemā.

Revolūcija un Pilsoņu karš

Pēc Februāra revolūcijas Latvijas centrālkomitejas izsaukts uz Rīgu. 1917.gadā ievēlēts par Rīgas padomes prezidija locekli, vācu okupācijas laikā darbojies pagrīdē. 1918.gada janvārī vāciešu arestēts, bet jau jūlijā izbēdzis uz Maskavu.

1919.gadā – (P.Stučkas) Padomju Latvijas pārtikas tautas komisārs. No 1919.gada Čeļabinskas guberņas pārtikas komisāra vietnieks, Čeļabinskas guberņas izpildkomitejas priekšsēdētāja vietnieks, Krievijas Komunistiskās (boļševiku; РКП(б)) partijas guberņas komitejas priekšsēdētājs.

1921.gadā bijis Kominterna II kongresa delegāts. Līdz 1924.gadam strādājis atbildīgā darbā KPFSR pārtikas tautas komisariātā, bijis Sibīrijas pārtikas komitejas priekšsēdētājs.

Sibīrijā

No 1924.gada Sibīrijas revolucionārās komitejas priekšsēdētāja vietnieks, no 1925.gada decembra Sibīrijas izpildkomitejas priekšsēdētājs. No 1925.gada Vissavienības Komunistiskās boļševiku partijas (ВКП(б)) centrālkomitejas locekļa kandidāts, no 1935.gada jūlija loceklis, no 1935.gada februāra centrālkomitejas politbiroja locekļa kandidāts. No 1929.gada – ВКП(б) Sibīrijas komitejas pirmais sekretārs, no 1930.gada – ВКП(б) Rietumsibīrijas komitejas pirmais sekretārs.

 

Kolektivizācijas un kulaku ekspropriācijas organizators.

Bijis 1930.gada 15.janvārī politbiroja izveidotās Molotova vadītās komisijas “pasākumu izstrādāšanai attiecībā uz budžiem” (для выработки мер в отношении кулачества) loceklis. 1930.gada 30.janvārī politbirojs, precizējis Molotova komisijas projektu un pieņēmis lēmumu “Par pasākumiem budžu saimniecību likvidācijai vispārējas kolektivizācijas rajonos” (О мероприятиях по ликвидации кулацких хозяйств в районах сплошной коллективизации).

Vēsturnieks J.N.Žukovs (Ю.Н.Жуков) raksta: 1930.gadā pārliecīgi uzskatāmi savu galējo nekompetenci demonstrējošā Eihes nežēlīgais patvaļīgais darba stils izraisīja asu un atklātu lielas Sibīrijas atbildīgo darbinieku grupas protestu. Tomēr tieši viņi, nevis Roberts Indrikovičs, tika atcelti no amatiem.

1933.gada 10.februārī iestājies pret nesamērīgu specnometināmo (спецпоселенец) izsūtīšanu uz Rietumukrainu un ziņojis Staļinam:

Šis priekšlikums ir pilnīgi neiespējams, kas izskaidrojams vienīgi ar to, ka biedri, kas sastādījuši plāna uzmetumu, nepazīst ziemeļu apstākļus. Lai cik lielus materiālos resursus novada palīdzībai centrs neiedalītu, šādu cilvēku daudzumu ievest, izmitināt, radīt minimālus apstākļus ziemošanai 1933.gada vasaras laikā nevaram.”

Eihe ir paziņojis, ka pat pēc ilgas sagatavošanās Rietumsibīrija spēs pieņemt 250-270 tūkstošus, nevis vienu miljonu.

1931.gadā ВКП(б) Rietumsibīrijas birojs pieņēma lēmumu “Par budžu kā šķiras likvidāciju”: no 10.maija līdz 10. jūnijam atbilstoši sadales norīkojumam no augšas tika ekspropriētas 39788 ģimenes.

1933.gada 7.marta telegrammā Staļinam Eihe piedāvājās “pieņemt, nometināt Narimas, Taras ziemeļos 500 000 specnometināmos”.

1934.gadā labības novākšanas gaitā Eihe izprasīja politbirojam tiesības atļaut augstākos soda mērus (nošaušanas) viņam pakļautajā teritorijā divus mēnešus – no 19.septembra līdz 15.novembrim.

1934.gada 26.janvārī – 10.februārī notikušajā ВКП(б) 17.kongresā Eihe 27.janvārī Staļina atskaites ziņojuma apspriešanā uzstājās kā otrais. Tika ievēlēts par ВКП(б) centrālkomitejas locekli.

1935.gada 1.februārī ЦК ВКП(б) plēnumā tika ievēlēts par politbiroja locekļa kandidātu.

PSRS NKVD troikas darbonis

ЦК ВКП(б) 1936.g. decembra plēnumā, kurā Nikolajs Ježovs ziņoja pa “pretpadomju trockistu un labējo organizācijām”, Eihe asi uzstājās pret bijušajiem biedriem partijā:

Izmeklēšanā atklātie fakti ir parādījuši visai pasaulei trockistu zvērīgo seju … Lūk, biedri Staļin, kad veda izsūtījumā dažus atsevišķus trockistu ešelonus, – neesmu dzirdējis neko pretīgāku kā to, ko runāja uz Kolimu sūtāmie trockisti. Viņi kliedza sarkanarmiešiem: “Jums griezīs galvas japāņi un fašisti, bet mēs viņiem palīdzēsim.” Kāda velna pēc, biedri, tādus cilvēkus vest izsūtījumā? Tos vajag nošaut. Biedri Staļin, mēs rīkojamies pārāk maigi.

Eihe vadīja partijas un saimnieciskā aparāta “tīrīšanu”, kas izraisīja nebijušu arestu vilni. Vadīja masu represiju izvēršanu Sibīrijā. Sastāvēja pašā pirmajā Lielā terora perioda troikā (apstiprināta ar politbiroja 1937.gada 28.jūnija lēmumu), kas bez tiesas piesprieda tūkstošiem nāves spriedumu.

Šifrēta telegrama J.V.Staļinam no Rietumsibīrijas rajona komitejas sekretāra Eihes R.I. par Šifrtelegramma Staļinam 8.07.37  no Rietumsibīrijas novada komitejas sekretāra Eihes par NKVD troikas apstiprināšanu  un cilvēku skaitu, kas plānoti represēt (25000 cilv., vēlāk Eihe pieprasa limitu palielināšanu)

Eihe centās personīgi virzīt Sibīrijas čekistu darbu, jaucās NKVD lietās. Atsevišķos gadījumos ieradās NKVD pārvaldē un piedalījās pratināšanās.

Šifrēta telegrama J.V.Staļinam no Rietumsibīrijas rajona komitejas sekretāra Eihes R.I. par Maļceva I.A. iekļaušanu troikas sastāvā (РГАСПИ. Ф.17. Оп.166. Д.578. Л.5).

1937.gadā Eihes vadībā pēc safabricētām ‘Baltgvardu-monarhistiskā organizācija РОВС, ‘Zemnieku darba partijas Sibīrijas filiāle’, ‘Baznīcas-monarhistiskā nemiernieku organizācija’ u.c. tika represēti 34 872 cilvēki (galvenokārt nošauti).

PSRS zemkopības tautas komisārs

1937.gada oktobra beigās Eihe tika norīkots par PSRS zemkopības tautas padomes tautas komisāru. Līdz 1937.g. 29.oktobrim šo amatu ieņēma M.A,Černovs, kurš tika notiesāts labējo trockistu bloka lietā un nošauts 1938.gada 15.martā.

Kā raksturojis V.I.Černoivanovs, “viņš (Eihe) pieņēma uzvedības noteikumus, kurus noteica tā laika apstākļi. Visus trūkumus lauksaimniecībā Eihe sāka skaidrot ar kaitniecību”.

Bija PSRS Centrālās vēlēšanu komitejas loceklis. 1937.gada 12.decembrī ievēlēts PSRS Augstākās padomes 1.sasaukuma Savienības padomes deputātu no Novosibirskas apgabala.

Karjeras noriets un nošaušana

1938.gada 29.aprīlī Eihe tika arestēts bez PSRS prokurora sankcijas (tā tika saņemta pēc 15 mēnešiem) un apsūdzēts “latviešu fašistiskās organizācijas” izveidošanā. 1940.gada 2.februārī piespriests nāves sods. Nošauts tajā pašā dienā. Līķis aprakts nošaušanu poligonā ‘Коммунарка’.

Eihes lietas izmeklēšana noritēja visrupjāko padomju likumdošanas kropļojumu, patvaļas un falsifikācijas apstākļos.

Roberts Indriķa dēls Eihe – arestētais, foto no lietas, 1938-39.gg.

Apsūdzības pamatā bija skaidri falsificēti un pretrunīgi pierādījumi. Eihi ar spīdzināšanu piespieda parakstīt izmeklētāju iepriekš sagatavotus pratināšanas protokolus, kuros tika celtas apsūdzības pretpadomju darbībā pret viņu pašu un virkni redzamu partijas un padomju darbinieku. 1939.gada 1.oktobrī Eihe vērsās ar iesniegumu uz J.V.Staļina vārda, kurā kategoriski noliedza vainu un lūdza noskaidrot viņa lietu. Iesniegumā viņš rakstīja: “… Nav rūgtāku moku kā sēdēt cietumā valsts iekārtā, par kuru esmu vienmēr cīnījies”. (Eihes lieta, 1.pakete)

Ir saglabājies Eihes 1939.gada 1.oktobrī biedram Staļinam nosūtītais oriģinālais iesniegums:

Šā gada 25.oktobrī man paziņoja par manas lietas izmeklēšanas izbeigšanu un ļāva iepazīties ar izmeklēšanas materiāliem. Ja es būtu vainīgs kaut simtajā daļā no kaut viena man uzstādītā nozieguma, es neiedrošinātos vērsties pie Jums ar šo pirmsnāves iesniegumu, tomēr neesmu nodarījis nevienu no man inkriminētajiem noziegumiem un nekad man dvēselē nav bijis ne ēnas no nekrietnības. Nekad neesmu Jums teicis ne pusvārda nepatiesības un arī tagad, būdams ar abām kājām kapā, Jums nemeloju. Visa mana lieta ir provokācijas, apmelošanas un elementāru revolucionārās likumības pārkāpumu paraugs… Manā izmeklēšanas lietā esošie mani atmaskojošie materiāli ir ne tikai nejēdzīgi, bet virknē gadījumu satur arī ЦК ВКП(б), Tautas komisāru padomes (СНК) apmelojumus, jo bez manas iniciatīvas un bez manas piedalīšanās pieņemtie pareizie ЦК ВКП(б) un Tautas komisāru padomeslēmumi tiek attēloti kā kontrrevolucionāras organizācijas kaitnieciska darbība, kas veikta pēc mana ierosinājuma. Visspilgtāk tas redzams liecībās par manu it kā kaitniecību kolhozu veidošanā, kas izpaudusies tā, ka es esot novada konferencēs un ВКП(б) novada komitejas plēnumos propagandējis kolhozu-gigantu veidošanu. Visas manas uzstāšanās ir tikušas stenografētas un publicētas, bet apsūdzībā nav sniegts neviens konkrēts fakts un neviens citāts, un to neviens nekad nevar pierādīt, jo visā sava darba laikā Sibīrijā esmu izlēmīgi un bez žēlastības īstenojis partijas līniju. Kolhozi Rietumsibīrijā bija spēcīgi un salīdzinājumā ar citiem Savienības labības rajoniem labākie kolhozi… …

Ušakovam, kurš toreiz vadīja manu lietu, vajadzēja parādīt, ka no manis izdauzītās nepatiesās apsūdzības pārsedzas ar liecībām Sibīrijā, un manas liecības pa tel(efonu) tika nodotas uz Novosibirsku. Tas tika darīts ar klaju cinismu, un manā klātbūtnē leitnants Prokofjevs pieteica telefonsarunu ar Novosibirsku.

Tagad pāreju pie savas dzīves apkaunojošākās lappuses un pie manas patiešām smagās vainas partijas un Jūsu priekšā. Tas attiecas uz manu atzīšanos k[ontr]r[evolucionārā] darbībā… Notika tā: neizturējis spīdzināšanu, ko pret mani veica Ušakovs un Nikolajevs, īpaši pirmais, kurš veikli izmantojot to, ka man pēc lūzuma bija vēl slikti sadzijuši mugurkaula skriemeļi (позвоночники*), darīdams man nepanesamas sāpes, piespieda mani apmelot sevi un citus cilvēkus. Lielāko daļu manu liecību ir teicis priekšā un nodiktējis Ušakovs, un pārējās – esmu no atmiņas pārrakstījis Riet[um]sibīrijas NKVD materiālus, pierakstot visus šos NKVD materiālos sniegtos faktus sev. Ja Ušakova taisītajā un manis parakstītajā leģendā kaut kas nesakrita, tad mani piespieda parakstīt citu variantu. Tā bija ar Ruhimoviču, kuru ierakstīja pie rezerves centra, bet pēc tam, man pat neko nesakot, izsvītroja, tāpat bija arī ar it kā Buharina 1935.gadā izveidotā rezerves centra priekšsēdētāju. Vispirms es ierakstīju sevi, bet pēc tam man uzdeva ierakstīt Mežalauku V.I., un daudzi citi gadījumi… …

Šīs nepatiesās liecības es devu, kad izmeklētājs bija mani 16 stundas pratinājis, novedis līdz samaņas zudumam, un kad viņš man uzdeva ultimatīvu jautājumu – izvēlies starp diviem rokturiem (ручка, tas ir, spalvaskāts vai gumijas pletnes rokturis), es, uzskatot, ka uz jaunu cietumu esmu pārvests nošaušanai, atkal padevos lielākajai mazdūšībai un sniedzu apmelojošas liecības. Tad man bija viss vienalga, kādu noziegumu uzņemties, ka tikai ātrāk nošautu, bet atkal ļauties sišanām… man nebija spēka…

Lūdzu un lūdzos Jūs uzdot manu lietu izmeklēt līdz galam, un ne tāpēc, lai mani kaut kā pasargātu, bet tādēļ, lai atmaskotu nekrietno provokāciju, kas kā čūska ir apvijusi daudz cilvēku, daļēji arī manas mazdūšības un noziedzīgo apmelojumu dēļ. Jūs un partiju nekad neesmu nodevis. Zinu, ka eju bojā partijas un tautas ienaidnieku nekrietnas, nelietīgas darbības dēļ, kuri izveidoja provokāciju pret mani. Mans sapnis bija un paliek vēlme mirt par partiju, par Jums”. (Eihes lieta, 1.sējums, pakete)

Šo iesniegumu Poskrebiševs ir nodevis NKVD – Berijam. 1940.gada 2.februārī Eihe nodots tiesai. Tiesā Eihe sevi par vainīgu nav atzinis un, kā rakstīts protokolā, paziņojis: “… Visās šajās it kā manās liecībās nav neviena manis izrunāta burta, izņemot parakstus zem protokoliem, kurus esmu piespiests parakstīt. Liecības sniegtas zem izmeklētāja spiediena, kurš kopš paša mana aresta sākuma sāka mani sist. Pēc tam es jau sāku rakstīt visādas muļķības. Bez tam izmeklētāji izmantoja manu sāpīgo stāvokli (mugurkaula lūzums) un spēlēja ar to kā ar klavierēm, Tā ir nepanesama spīdzināšana, kādu es neizturēju. Man galvenais ir pateikt tiesai, partijai un Staļinam, ka vainīgs neesmu. Nekad neesmu bijis sazvērestības dalībnieks. Nomiršu ar ticību partijas politikas pareizībai, tāpat kā tai esmu ticējis visā sava darba gaitā”. (Eihes lieta, 1.sējums, p.l.)

PSRS Augstākās tiesas Kara kolēģija (Ulrihs, Kļimins, Susļins), noklausījusies Eihes paziņojumu, safabricētos materiālus apzīmogoja un piesprieda Eihem nošaušanu.

1954.gada janvārī (apm. gadu pēc Staļina nāves) bijušais NKVD pirmās specdaļas priekšnieks L.F.Baštakovs liecināja:

Manu acu priekšā pēc Berijas, Rodosa un Esaulova norādījumiem ar gumijas stekiem nežēlīgi sita Eihi, kurš no sitieniem krita, bet viņu sita arī gulošu, tad piecēla, un Berija uzdeva viņam vienu jautājumu: “Vai atzīsti, ka esi spiegs?” Eihe viņam atbildēja: “Nē, neatzīstu”. Tad viņu atkal sāka sist Rodoss un Esaulovs, un šā nošaušanai notiesātā cilvēka baismīgā eksekūcija manā klātbūtnē turpinājās piecas reizes. Eihem sitot izsita aci, tā iztecēja. Pēc sišanām, kad Berija pārliecinājās, ka nekādu atzīšanos spiegošanā no Eihes nevar panākt, viņš pavēlēja Eihi aizvest uz nošaušanu.

Nāves sods tika izpildīts 1940.gada 4.februārī (atcerēsimies, ka atzīšanās spiegošanā būtu lieki noderējusi 1940. gada 16. jūnijā Latvijai iesniegtajā PSRS valdības ultimātā, un ka jau 1938.gadā bija uzdrukāta PSRS karte ar Latvijas PSR).

Reabilitācija

Eihes lietu kā falsifikācijas piemēru ziņojumā “Par personības kultu un tā sekām” 1956.gada 25.februārī minēja PSKP CK pirmais sekretārs Ņ.S.Hruščovs. Pie kam Eihes izmeklēšanas lieta, tāpat kā lielais vairums 1937-1938.gados represēto augstāko vadītāju lietu līdz patreizējam laikam (2007) ir noslepenota.

Reabilitējusi ir PSRS Augstākās tiesas Kara kolēģija 1956.gada 14.martā, un PSKP CK Partijas kontroles komisija (КПК) kompartijā atjaunojusi 1956.gada 22.martā.

Apbalvojumi:

Ļeņina ordenis 1935.gada 15.martā

https://myisk.net/%d0%be-%d0%bd%d0%b0%d1%81/

 

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com logotips

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s

This site uses Akismet to reduce spam. Learn how your comment data is processed.