Kūri, 1887

No Allgemeine Evcyklopedie der Wissenschaften und Künste. II Section, vierzigster Theil, Leipzig, Brockhaus, 1887.

(Īpaši par lingvistiskajiem prātojumiem beigās esiet kritiski. Manuprāt, autors vadījies tikai no citētajiem autoriem un nav spējis atšķetināt līvu-lībiešu-estu-kūru jūkli. I.L.)

Kūri (Kuren), tauta, kas pieder lielai somu tautu saimei un valodnieciski ir tuvu radniecīga senajiem līviem un igauņiem (Eßten), kopš tautu staigāšanas laikiem ir apdzīvojuši apvidu starp Daugavu (Düna, līvu Vēna, kūru Veina, krievu Dvina) un Nemunu (Niemen=Memel jeb Chorus, tas ir, Kūru upe, Kurenfluß) līdz kūru ostai un Nērijai (Nehrung). Kā liecina arheoloģiski atradumi, kūri ir uz rietumiem izspieduši gotus (Gothen), kuri tur līdz mūsu skaitīšanas pirmajam gadsimtam dzīvojuši tagadējās Krievijas Kauņas (Kowno) un Kurland‘es guberņās (salīdz. I.Worsaae, Vorgeschichte des Nordens nach gleichzeitigen Denkmälern, Mestorf’a, Hamburgā, 1878).

Skandināvu sāgās kūri tiek minēti kā drosmīga, pārdroša jūras tauta, kas savu pirātismu izvērsusi līdz Dānijai (Dänemark), Zviedrijai (Schweden), Gotlandei un Somijai (Finland), līdz 9.gadsimtā tos pakļāvuši zviedri (salīdz. Vita S.Ansgari). 12.gadsimtā viņi vēl veikuši iebrukumu Somijā, kurā viņi, starp citu, kā gūstekni uz Kurland‘i aizvilkuši Somijas bīskapu Rodulph‘u un nogalējuši 1188 (salīdz. Juustensche Chron. Episcop. Finl., p.11). Kad tur baltu zemē (baltische Land) drīz ienāca vācieši (Deutschen), kūri atkal kā agrāk jutās brīva tauta un sadalīja savu Kursu (Curonia et Cureti; Nestora Kors) Vrede(Esestua)-kūru un Bandove(Bandowe)-kūru valstī. Pirmā aptvēra pašus Kurland‘es ziemeļus līdz Ventai (Windau) dienvidrietumos, no turienes uz austrumiem līdz Abavai (Aboa, Windau pieteka) un augšup līdz tās sākumiem pie Lielupes lejteces (Mussa, kur. Aa), kuras ieteku Rīgas jūras līcī tomēr apdzīvoja zemgaļi, un kuru vācieši sauca par Portus Semgallicus. Dienvidos no Windau un Aboa atradās Bandavas kūru valsts, kas 12.gs. pletās uz dienvidiem līdz tagadējai Mēmeles upei (Nemuna), kas veidoja robežu starp Kuronia un Pruschia (salīdz. Voigt, Geschichte Preußens, III. 67), kamēr no austrumiem to noslēdza lietuviešu (Litauer) un zemgaļu (Semgaller) zemes. Kuronia dalījās 12 Kilegunden‘ās (id est provinciae, Chronist Heinrich, XXVIII, 8): Esestua, Darpis, Saggara (Žagare), Dubene (jeb Dobene; Dobele), Opemele (jeb Upemele), Nesote (jeb Mederote), Megowe, Bandowe, Winda, Ardus, Alostanotachus un Wannenia (Bunge, Urkundenbuch, N.103, 104,109, 236 un 432), kas aptvēra krietni vairāk kā 100 lielus ciemus. Ar vāciem kūri pirmoreiz sastapušies 1190.gadā, kad Meinharts, līvu apustulis, arī viņus gribēja pievērst kristietībai, tomēr vācu sekmīgi apkaroti kūri tika tikai Rīgas bīskapa Alberta, Livland‘es ordeņvalsts dibinātāja, laikā, un jau 1201.gadā tiem nācās lūgt mieru (Heinrich (Indriķa hr.), Seite 20). Bet 1209.gadā kūri Domnes šaurumā starp Domesnäs un Sworbe (Oesel, Œsel, Sāremā) sagrāba vācu svētceļotāju floti viņu braucienā uz Rīgu; kad viņi ar pūlēm un spaidiem atgriezās un burāja uz Gotlandi, kūri viņiem sekoja, kur arī izsēdās un sāka laupīt, tomēr beigās tika sakauti un zaudējuši četrus kuģus izglābās (Heinrich, S.65). Ar to karš pret kūriem tika atkal atsākts, un tajā viņi drīz ar savu floti 1210.g. aplenca Rīgu. Jau pēc trim dienām viņiem nācās aplenkumu pamest, lai gan viņus no zemes atbalstīja līvi, zemgaļi un lietuvieši (Heinrich, 66). Kad ordenis 1226.g. pēc grūtām gadiem ilgām cīņām bija pakļāvis kristietībai visu Livland‘i, Estland‘i un Oesel‘i, kūri 1227.gada ziemā zemgaļu vadīti sagrāba un nodedzināja Dünaminde‘s klosteri. Uz to ordeņa mestrs Volquin‘s 1228. un 1229.gadā uzņēmās savu atbildes gājienu pret šīm tautām, un pēc kūru uzvarēšanas pāvesta legāts Balduin von Alna 1230.gadā noslēdza ar “Rex de Curonia Lammechius” starptautisku līgumu, kurā Lammecho (Lammechinus rex, Lameķis, Lamiķis) ar savu zemi pakļāvās vācu kundzībai, deva ķīlas un ar savu tautu pieņēma kristību (Taufe, baptizāciju). (Bunge, Urkundenbuch, N.105). Vienlaikus ordenis noslēdza līgumu ar kūriem par viņiem pildāmiem mesliem: no katra spīļarkla jāpiegādā puse no ienākuma (Bunge, Urkundenbuch, N.105). Bet kad Rīgas bīskaps Nikolaus 1231.gadā Rīgas pilsoņiem atstāja trešo daļu no Kurland‘es (Bunge, Urkundenbuch, N.109), kūri iesniedza sūdzību pāvestam Gregoram IX, kurš uz viņu lūgumu apstiprināja sava legāta Balduin von Alna 1222.g. noslēgto līgumu (Bunge, Urkundenbuch, N.124). Tomēr jau 1234.g. kūri šo līgumu lauza, pie kam nonāvēja legāta iecelto Engelberg‘u (Arndt, II. S.46) un nosargāja savu neatkarību briesmīgā kaujā pie Alt-Rahden‘es 1236.gada 21.septembrī – līdz 1242.gadam, kad ordeņa mestrs Dietrich von Grüningen ar savu spēcīgo armiju pakļāva kūrus no jauna. Kūri ļāvās kristīties vēlreiz un palīdzēja dibināt nocietināto Goldingen‘i (Heimchronik, V, 2348). Bet tā kā ordeņa bruņiniekiem nācās Kurzemi iekarot no jauna, pāvesta legāts Wilhelm von Modena 1251.gadā noteica, ka ordenim pie iepriekšējās trešdaļas vēl 1/3 zemes jāsaņem, ko pāvests Innocenz IV apstiprināja 1251.gadā (Bunge, Urkundenbuch, N.181). Par to kūri sadumpojās trešo reizi un pie viņu dienvidu robežas Eberhard von Sahn 1253.gadā dibināja pilsētu Memel‘i (Heimchronik, V, 3625). Šajā cīņā pret ordeņa bruņiniekiem kūri izmisīgā kaujā pie Durbes 1260.gada 13.jūlijā zaudēja savas brīvības, pie kam visiem vēl dzīvajiem kūriem jau 1267.gadā bija jāstrādā klaušās, bez tam no viņu īpašuma (gruntsgabala) jāmaksā zināma nodeva uz arklu un zirgu. Pie tam viņiem tika piešķirtas līvu (livische) tiesības, taču līdztekus tūlīt sodīta dumpošanās uz mēnesi pilsētas būvdarbos (Bunge, Urkundenbuch, N.405). Kopš tā laika kūri palikuši visai mierīgi, bieži uzticīgi karojuši ordeņa armijā kā sabiedrotie vācu pusē pret zemgaļiem un lietuviešiem un dažādos dokumentos minēti vēl kā “Kuren” iezīmētajās robežās no Kuršu Nerijas līdz Kurische Aa 1409.gadā, kur (piemēram) Memel’es komturs Hochmeisters sūdzējies, ka Windau‘as komturs viņam kūru vēstuļu iznēsātājus uzķerot, un tagad kūri atsakoties iet pāri pludmalei (Bunge, Urkundenbuch, N.1795). Vēl “Kuren” un viņu valodu piemin dažādi rakstnieki līdz pat reformācijas ieviešanai Livland‘ē, Estland‘ē un Kurland‘ē, starp tiem pēdīgi Balthasar Rüssow‘s savā 1577.g. hronikā (Scriptores II,59). Kopš 1522.gada jeb varbūt pareizāk pēc Livland‘es ordeņvalsts norieta 1562.g. pamazām bet nemitīgi ir jābūt notikušai kūru letizēšanai, jo vēl ne estland‘ietis Balthasar Rüssow‘s 1577.g., ne kurland‘ietis Salomon Henning‘s 1589.g. savā ziņojumā ‘Wie es in Religionssachen in Kurland und Semgallen ist gehalten worden’ nemin Lett‘us un viņu valodu Kurland‘ē; tur “tiklab pilsētās, kā arī laukos”, teic Hennings, “nabadzīgajā zemnieku tautā viscaur (Kurland‘ē un Semgall‘ē)” tiek runāts vispārpieņemtajās un ierastajās vācu, lietuviešu (Rüssow’am a.a.D. burt. tikai “an etliken ördern”), zviedru un igauņu (Estnisch) (Rüssow‘am ‘estnisch’ vietā “kurisch und livisch”) valodās (Script. II, 316). Ka ar Littauwer šeit nav domāti Letten, izriet no Paul Einhorn‘a ‘Historia Lettica’, kurš 1649.g. tīrus Lett‘us meklē un atrod vien Livland‘ē, kamēr savā dzimtenē Kurland‘ē pēc trim šīs zemes pirmtautām “Selen, Semgallern und Kuren”, tāpat uzskaita un piemetina daudzus lettische dialektus, ka atsevišķās vietās “starp viņiem dzīvo daudz lietuviešu, kuri runā līdztekus “Lettisch und Littauwisch”, tomēr savu dievkalpošanu veic Lettisch valodā”. Kūru letizēšanai tātad vajadzētu būt pilnībā notikušai šajā īsajā laikā (1589-1649), jo tagad laukos sprediķo tikai latviski. Bet Einhorns par letizētiem kūriem teic, ka Selburg‘as leti (sēļi) un Semgall‘es leti (kas pieder pie lito-lettische saknes) tiek saukti par “Tamen” (nievājoši no letu ‘Tahmi’: slikta letu valoda), tomēr viņš šos Kuroner Letten jeb Tamen tur par senseniem īstiem letiem, un tāpat ir bijis zīmīgi, ka viņu vēl neletizētos brāļus ap Domesnäs tur par Esten, jo viņš uzskata, ka kopš sendienām Livland‘ē, Estland‘ē un Kurland’ē tiek runāts vien šajās divās valodās – “Lettisch und Estnisch”. Julius Düring‘s savā apcerējumā ‘Ueber die Herkunft der kurländischen Letten’ (Mitau 1881) atrod, ka kūri, tāpat kā daudzas citas Livland‘es un Kurland‘es mazās tautas, šo letizēšanu (caur vāciem – I.L.) ir paveikuši paši, jo viņiem nav bijusi tik miermīlīga un zemkopībai piemērota daba kā letiem. Bez tam palīdzēja letu minorāta tiesības, pēc kurām zemes īpašumu mantoja tikai tēva jaunākais dēls, kamēr vecākie brāļi tika spiesti iegūt jaunas dzīves vietas. Šo paražu vācu feodāļi labprāt atbalstīja, un tā par letiem kļuva ne tikai līvi Livland‘ē, bet arī kūri Kurland‘ē, un kūri par “litauisch” Kowno (Kauņas) apvidū (salīdz. Börger, Versuch über die Alterthümer Livlands und seiner Völker, Riga 1778). Zīmīgi tomēr paliek, ka kopš šīs kūru lielākās daļas letizēšanas viņu mežos un lielos purvos iedzītie brāļi, viņu vēl neletizētie kūri Domesnäs apvidū tika saukti te par Liven (M.Brandis 1600.g. viņa Chronik‘ā, salīdz. ‘Mon.Liv III, 10 und 13’), te par Esten (P.Einhorn 1649 a.a.D). Pat J.F.Wiedemann‘s savā ievadā Sjögren‘a Livishe Grammatik (St.Petersburg 1869, S.XXVI u.c.vietās) runā par “Kuren” vai (sic!) “kurischen Liven” tautu un citā vietā uzspiež savu priekšgājēju uzskatu, ka ‘Kuren’ ir ‘Liven’, jo viņiem ar ‘Kreewinen’ (iesp., voti – I.L.) (sic!) pie Bauskas un ‘Liven’ pie Salis jābūt runājušiem “vienā un tajā pašā valodā”. “Tas”, viņš teic tālāk, “vēl nav gluži pierādīts, un pat no citām pusēm apstrīdēts, bet savai patiesībai tur jābūt.” Par to Wiedemann‘s pēc desmit gadiem bijis jau labāk apmācīts un pierāda, ka Kriewinen 1444.g. pēc kaujas pie Ižoras Ingermanland’ē nonākuši Bauskā kā ordeņa sagūstīti “russische Woten”, un tur 1710.gadā pēc Lielā Mēra sajaukti ar Esten aus Oesel. Tāpat ir pierādāms, ka dzīvi palikušie 2400 Kurland‘es un Domesnäs (Kūru Kuolka-nana = Winkelnase = stūradeguns) pirmiedzīvotāji nav ne Esten, nedz Liven, bet senie kūri, jo viņi vēl Einhorna laikā sauc sevi par “šīs zemes pirmiedzīvotājiem” un negrib būt Esten. Tāpat maz viņu sevi sauc par Liven, un kaimiņi, letizētie kūri, arī viņus tā nesauc, bet gan par “Juhrmalneeki” vai “Sweinieki” (zvejnieki), tātad tieši tā, kā sevi sauc viņi paši, tas ir, par Rāndalist (piekrastes apdzīvotāji), no kūru ‘rānda’, līvu ‘rānta’, somu rāntā, igauņu (estn.) ‘rändä‘ = pludmale, krasts) vai pēc viņu galvenās nodarbošanās: ‘Kalamied’ (zvejnieks). Turpretim par Libushi (Liven, lībieši) leti (Letten) ir saukuši tikai kopš 1880.gada izmirušo Liven tautu pie Salis Livland‘ē. Tā kā arī šie senie Domesnäs kūri Kurland‘ē par ieceļošanu no Livland‘es kā līviem vai kā igauņiem no Estland‘es vai Oesel’es pilnīgi neko nezin, nedz ir tāda vēsturiski zināma ieceļošana, tad ir nepareizi viņus saukt par Liven nevis Kuren, un arī viņu valoda, lai gan radniecīga igauņu un līvu valodām, tomēr ir cita. # Šī viņu valoda nav kails dialekts, kaut gan Wiedemann‘s 1861. a.a.D. kūru valodu skaidro kā līvu, kā 1828.g. Jannau‘s savā ‘Grund- und Ursprache der Esten’ līvu valodu skaidrojis kā igauņu dialektu, taču kūru valoda tāpat kā igauņu un līvu ir somu valodas māsa. Šie kūri vēl ir 20 ciemos apmēram 10 jūdžu garumā no latviešu Mellesille (Melnsila) (= kūru Mustā-num = Melnais virsājs) pie Rīgas jūras līča līdz latviešu Pisineek (Bisenieki? – I.L.) pie Baltijas jūras (Ostsee). Kopš 1310.gada Irbe (kūru Iruwe) veidoja robežu starp diviem kūru apgabaliem (Bunge, Urkundenbuch, N.629); to pirmiedzīvotāji nedrīkstēja pārkāpt. Vēl tagad viņi uztur robežu starp abiem saglabātajiem dialektiem: Kolkas (no Rīgas jūras līča līdz Irbes iztekai Baltijas jūrā) un Pisen‘es (tālāk līdz Pisiniek‘iem). Tomēr abi šie dialekti ir savā starpā radniecīgi, līdzīgi kā Tērbatas estnisch un Rēveles estnisch, bet kūri šeit un Esten tur taču var savā starpā saprasties bez lielām grūtībām, bet ne līvi pie Salis ar Esten, nedz kūri pie Domesnäs ar līviem jeb Esten, nepārvarot lielas grūtības, kas tad ir patstāvīgu, kaut arī radniecīgu valodu pazīme. “Bet viņu valodu īstā dzīve tiek pacelta līdz pilnīgam pierādījumam, kad bez to leksiskā satura aplūko arī gramatisko.”

Jo (tālāk manu tulkojumu vēlams pārbaudīt oriģinālā; saite beigās) 1) kūru valoda no līvu atšķiras jau fonētikā ar savdabīgo patskani a un o (starp a un o), ar o (starp o (ar divpunktu apakšā) un u (ar divpunktu apakšā)), ar ǫ (netīrs estn. õ) un divskaņiem uo un uō; 2) ar somu vokālās saskaņas trūkumu, kamēr līvu valodā vēl ir sastopamas vājas pēdas (Sjögren, “Liv.Gramm” S.21); ar v ielikumu sākumā vārdos ar vienu patskani, piem., alus līviski oll, kuršu voll (Wiedemann a.a.D., S.LXXIX); 4) ar biežu neuzsvērtu patskaņu stiepšanu, piem., nimūd, jogūd utt., kamēr līvu val. to dara vienīgi saīsinājuma dēļ, piem., oppī = oppiji (Wiedemann, S.XL); 5) ar ļoti izplatītu mīkstinātu līdzskaņu lietojumu; ar to ir saistīta kūru s un z pārvērtība par šņāceņiem š un ž (Wiedemann, S.LXXXIX); 5) ar deklināciju, kur kūru valodā sakrīt faktīvs ar instrumentāli, essiva gandrīz nav un līvu adessiva un ablatīva vietā veidojas jauns datīvs ar n, kas līdztekus kalpo kā ģenitīvs, kas ir pilnīgs kāzuss (Wiedemann, S.XLII); 7) ar svešvārdiem, kas kūriem aizgūti lielākoties no veclietuviešu valodas, ar kuras valodas sakni tā tā bijusi saskarē vēlākais pirms 400 gadiem, kamēr līvi pazīst vien letismus un estismus; un 8) ar lielu vārdu krājumu, kas nebūdami aizgūti, no līvu valodas atšķiras daļēji ar īpatnējo kūru patskaņu un divskaņu novirzēm fonētikā, “daļēji ar nedaudz stiprākiem no vispārējiem fonētikas pamatlikumiem neatkarīgiem aizvietojumiem, daļēji ar to, ka vārdiem ir pavisam citas saknes” (Wiedemann a.a.D., S.XCIX). No visa tā iznāk, ka kūru valoda pret līvu, igauņu un somu valodām attiecas apmēram tāpat kā dāņu valoda pret norvēģu, zviedru un vecislandiešu valodām. (P.Th.Falck)

http://resolver.sub.uni-goettingen.de/purl?PPN363883339 kuren 341.lpp; kūru ķoniņi 350.lpp.; Kurland 352.lpp.

Kūru joma (Haff), Preußen provincē pie Memel (Nemunas) – 28 kvadrātjūdžu platībā, 15 jūdžu garumā, līdz 4,5 jūdžu platumā un ar 15 jūdzes garu un 0,25 platu zemes mēli, tas ir, Kurische Nehrung, jūras veidotu smilšu kāpu virkni norobežota, 18 pēdas dziļa.

http://resolver.sub.uni-goettingen.de/purl?PPN360578586

No Allgemeine Evcyklopedie der Wissenschaften und Künste. II Section, erster Theil, Leipzig, J.F.Gleditsch, 1827.

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com logotips

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s

This site uses Akismet to reduce spam. Learn how your comment data is processed.