Eiropa un jaunais imperiālisms. Jean Pisani-Ferry, 2019.g. 3.apr.

(Ļeņina imperiālisma definīcija dzīvo un uzvar. Pasaules teritoriāla sadalīšana starp kapitālistiskām varām ir nonākusi līdz pārnacionālai augļotāju kundzībai.)

Gadu desmitiem Eiropa ir kalpojusi par pēckara liberālās kārtības uzraugu, nodrošinot savu ekonomisko noteikumu uzspiešanu un nacionālo centienu pakļaušanu kopīgiem daudzpusīgu organizāciju mērķiem. Bet, Savienotajām Valstīm un Ķīnai augoši kombinējot ekonomiku ar nacionālistiskiem ārpolitiskiem plāniem, Eiropai nāksies pielāgoties.

Kā pirms gadsimta rakstījis Ļeņins, imperiālismu definē piecas būtiskas pazīmes:

– ražošanas koncentrācija, finanšu un rūpnieciskā kapitāla saplūšana;

– kapitāla eksports;

– pārnacionāli karteļi;

– pasaules teritoriāla sadalīšana starp kapitālistiskām varām.

Līdz nesenam laikam šo definīciju par aktuālu redz tikai ar boļševismu piesātinātie. Tagad tā vairs nav: Ļeņina raksturojums izskatās arvien precīzāks.

Pirms dažiem gadiem tika pieņemts, ka globalizācija mīkstina tirgus varu un veicina konkurenci. Un tika cerēts, ka lielāka ekonomiskā mijatkarība pasargās no starptautiskas sadursmes. Ja atsaucamies uz divdesmitā gadsimta sākuma autoriem, tie bija Jozefs Šampeters (Joseph Schumpeter – https://www.econlib.org/library/Enc/bios/Schumpeter.html ), ekonomists, kurš kā progresa dzinējspēku identificēja “radošu postu” (creative destruction), un britu valstsvīrs Normans Angels (Norman Angell – The Great Illusion ), kurš apgalvoja, ka militārisma atgriešanos ir radījusi ekonomiskā neatkarība. Neraugoties uz to mēs esam nonākuši ekonomisko monopolu un ģeopolitiskas sacensības pasaulē.

Pirmo problēmu ir iemiesojuši ASV tehnoloģiju milži, bet īstenībā tā ir izplatīta plaši. Kā apgalvo OECD, tirgus koncentrācija ir augusi pāri virknei sektoru ASV, kā arī Eiropā; un Ķīna veido nemitīgi augošus valsts atbalstītus nacionālos cīnītājus. Attiecībā uz ģeopolitiku, ASV, šķiet, ir atmetusi cerību, ka Ķīnas iekļaušanās globālajā ekonomikā novedīs pie tās politiskās saplūšanas ar iedibināto Rietumu liberālo kārtību. Kā 2018.gada oktobra runā tieši teicis ASV viceprezidents Maiks Penss (Mike Pence), tagad jaunajā “lielvaru sacensības” laikmetā Amerika Ķīnu uzskata par stratēģisku sāncensi”.

Ekonomikas koncentrācija un ģeopolitiskā sacensība īstenībā nav atdalāmas. Lai gan internets kādreiz tika saprasts kā atvērta, universāla un konkurētspējīga sfēra, tas sadalās atsevišķu apakšsistēmu arhipelāgos, dažus no kuriem administrē valdības. Pieaug bažas, ka Ķīnas tehnoloģiskā milža Huawey pārsvars 5G iekārtās var tikt izmantots ģeopolitiskiem panākumiem. Un Vācijas rūpniecības asociācija BDI tagad brīdina, ka Ķīna ir nonākusi “sistēmiskā konkurencē ar liberālā tirgus ekonomikām”, un “augsti efektīvi uzkrāj spēkus politiskiem un ekonomiskiem mērķiem.”

Bet pārkārtojas arī ASV, īpaši tirdzniecības un investīciju jomā. Nesen ieviestais likums ir atļāvis Finanšu ministrijai vērsties pret “stratēģiski motivētām” (lasi: Ķīnas) ārējām investīcijām, kas var “radīt draudus ASV tehnoloģiskajam pārākumam un nacionālajai drošībai”, kas liek domāt, ka Trampa administrācija sliecas Amerikas tehnoloģisko robežu aizsargāšanai izmantot investīciju pārbaudes.

Ķīna tiek visnotaļ apsūdzēta ekonomikas un politikas kombinēšanā. Tomēr tas ir tikpat patiesi attiecībā uz ASV. Aplūkosim Trampa administrācijas dolāra lietojumu – ko daudzi uzskata par globālās sabiedrības labumu – un tā galveno lomu globālajās finansēs, lai uzspiestu sekundāras sankcijas ārzemju kompānijām, kas veic darījumus ar Irānu. Iznākumā SWIFT, ES balstīts finanšu ziņojumu pakalpojums, tika piespiests vai nu atteikt piekļuvi Irānas bankām vai riskēt ar savu piekļuvi ASV finanšu sistēmai. Tāpat, ASV spiesta, Vācijas Bundesbank‘a pagājušajā gadā bloķēja lielu Irānas depozīta Irānai piederošā bankā Hamburgā pārskaitījumu uz Teherānu. Skaidrs, ka ASV vairs nejūt nekādu vajadzību būt atturīgai savā monetārās un finansiālās varas lietojumā.

Eiropai šāda attīstība rada lielu šoku. Ekonomiski Eiropas Savienība ir modes noteicēja pēckara liberālajā kārtībā: būdama cīnītāja par konkurētspējīgu tirgu, tā ir daudzkārt piespiedusi varenas ārzemju kompānijas ievērot tās likumus. Tomēr ģeopolitiski ES ir vienmēr mēģinājusi turēt ekonomiku un starptautiskās attiecības nošķirti – un tādējādi savā iekšienē jutusies kā daudzpusējā likumos balstītā sistēmā, kur pat vājas valsts varas izpausmes tiek neizbēgami apturētas. Nacionālisms un imperiālisms ir Eiropas ļaunākie murgi.

Eiropas izaicinājums tagad ir atrast savu vietu jaunajā ainā, kur vara nozīmē daudz vairāk kā likumus un patērētāju labklājību. ES saduras ar trim lieliem jautājumiem:

– vai pārvirzīt savu konkurences politiku;

– kā savietot ekonomiskos un drošības mērķus;

– kā nekļūt par ASV ārpolitikas prioritāšu ekonomiskiem ķīlniekiem.

Atbildes prasīs mainīt ekonomiskās suverenitātes definīciju.

Konkurences politika ir sīvu pārrunu tēma. Daži grib mainīt ES tirdzniecības un komercijas pasargāšanas noteikumus no negodīgas biznesa prakses (antitrust), pieļaujot Eiropas “čempionu” rašanos. Bet tādi priekšlikumi ir apšaubāmi.

Patiesi, Eiropai ir vajadzīgas lielākas rūpnieciskās politikas iniciatīvas tādās jomās kā mākslīgais intelekts un elektriskās baterijas, kur Eiropa riskē noslīdēt zem pārējām globālajām varām.

Patiesi, regulatori apvienībām uzliek sodus, un valstij ir jāņem vērā augošais globālās konkurences vēriens.

Un, patiesi, statisku tirgus varas aplikšanu pavadīs vēl dinamiskāki paņēmieni, kas augstu vērtē inovāciju. Bet neviena no šādām pārmaiņām nemaina to, ka šauru aprindu gigantu pasaulē mums būs vajadzīga arvien spēcīgāka konkurences politika, kas varētu pasargāt patērētājus.

Ekonomikas loģika un drošības intereses ir viegli savienojamas. Lēmumam noraidīt apvienības vai atļaut investīcijas, kas dod labumu politiski motivētam ārzemju konkurentam var būt ekonomisks svars, saraucot uzacis ārpolitiskās aprindās. Daži teic, risinājumam nav jājaucas konkurences noteikumos, bet ir jārūpējas par drošības vērā ņemšanu lēmumpieņemšanas norisēs. Šajā ziņā nākamajā rakstā, kurā es sadarbojos ar ārpolitikas lietpratējiem un citiem ekonomistiem, mēs iesakām, lai ES Augstajiem ārlietu un drošības Pārstāvjiem tiek dotas tiesības uz drošības apsvērumu pamata iebilst Eiropas Komisijas ieteiktiem apvienību vai investīciju lēmumiem. ES dalībvalstīs tādas procedūras jau ir, un tādām jābūt arī ES.

Visbeidzot, ES ir jādara vairāk, lai attīstītu savu finanšu instrumentāriju un veicinātu eiro starptautisko lietojumu. Nevajadzētu turēties pie iedomām, ka eiro varētu aizvietot dolāru. Bet, ASV signalizējot, ka tā Volstrītu un naudu izmantos kā ārpolitikas rīku, Eiropa vairs nedrīkst būt inerts, neitrāls skatītājs. Caur apmaiņas līnijām ar partneru centrālajām bankām un citiem mehānismiem tā var padarīt eiro pievilcīgāku ārzemniekiem, tā balstot savu ekonomisko suverenitāti.

http://bruegel.org/2019/04/europe-and-the-new-imperialism/?utm_content=buffer1223b&utm_medium=social&utm_source=twitter.com&utm_campaign=buffer+(bruegel)

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com logotips

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s

This site uses Akismet to reduce spam. Learn how your comment data is processed.