Kalāši. M.Bugi Ansari.

(Indoirāņi vai indoāriji, vai indoeiropieši – neviens nešaubās, ka balti ir no tā zara, no tās civilizācijas. Te būs kādas mums radniecīgas tautiņas Hindukušā apraksts. Varbūt mūs vieno tas, ka arī viņiem ir bijis jākaro pret krieviem, bet noteikti arī svētās izrakstītās jostas, dabas dievības, gadalaiku rituma reliģija, svētās birzes, ugunskuri, sejas panti, gaišās acis, danči un dziesmas, vientiesīgums, godavārds (zūdošs) un sanskrita vārdu īpatsvars valodās…. Mums ir bijis jāpiedzīvo krustneši un krievu impērija, viņiem Aleksandrs Lielais, musulmaņi, kas ir skarbāk. Un viņu ir vairs 2500. Jāmācās; varbūt noderētu zinātniska ekspedīcija, kaut ziņkārīgie viņiem jau līdz acīm…)

Sanskrita vārds ‘kalash’ nozīmē gan ‘tīrs’, gan ‘pelni’ (arī ziedojuma trauciņš), un, kā Bugi un viņa ģimenei kalāši ir stāstījuši pēdējos 40 gados, mēs esam radīti no ūdens, lai būtu tīri.
‘Khudai’, augstākais dievs, sensenis, Ādama dēlu sadalīšanās laikā, ir piešķīris zemi, kur dzīvot. Kalāša, jaunākais dēls, izšķīries paturēt sev un dzimtai ‘Bamboorate’ ieleju, jo tā bijusi visjaukākā un auglīgākā ieleja visā pasaulē. Divi citi brāļi, ‘Kati’ un ‘Bashagali’, kļuvuši skaudīgi, redzot, ka jaukākā daļa ir dota jaunākajam dēlam. Un tas raisījis naidīgumu starp dažādām kalāšu ciltīm: ‘Siah-Posh’ (ar melniem tērpiem), ‘Surkh-Posh’ (ar sarkaniem tērpiem) un ‘Safed-Posh’ (ar baltiem tērpiem).
Neatminamos laikos kalāši ir izkaisījušies gar plašām Ķīnas, Afganistānas, Kašmīras un Pakistānas robežzemēm, ietverot Hindukuša kalnus un ielejas, kas stiepās no ‘Way gal, Shatruma Desh, Trachingao, Shoowar, Badam, Lotdeh, Badamuk, Tar Chigal, Bijen Chäo, Bashagal’ Nuristānā līdz Swat’as ‘Kohistan’ai un ‘Dir’ai, no Kabulas upes ielejas līdz ‘Badakshan’ai un Wakhan’ai, gar ‘Karakoram’ autostrādi (daļa no senā Zīda Ceļa).
Daži grieķi teic, ka viņi ir pēdējie Maķedonijas Aleksandra Lielā karavīru (326.g.pr.m.ē.) pēcteči. Šīs leģendas iemesls bija tas, ka kalāši pazīst daudzus dažādi nosauktus dievus un dēmonus, no kuriem viens atgādina grieķu vīna dievu ‘Bacchus’. Īstā kalāšu izcelsme ir miglaina. Aleksandru pavadošie hronisti ir pēc ‘Lowari’ kalna Dirā šķērsošanas minējuši nelielas kaujas ar kalāšu cilti. Gadsimtus senus kalumus klintīs gar ‘Karakoram’ autostrādi daži antropologi uzskata par budistu veidotiem, bet tie var būt arī norādes, ko lietojuši tirgojoši kalāšu ķēniņvalstī dzīvojuši gani. Mogulu (šajā reģionā 15-19.gs. valdošie) laikā mogulu galdiem vīns ir ņemts no kalāšu ielejām. Mogulu imperators Babur’s “Tīģeris” ir iebrucis kalāšu apvidū, jo nav saņēmis nodokļus (Jizya).
Cilšu ļaudis, kas nav pazinuši šaujampulvera spēku, ir apžilbināti. Kā teicis Baburs, viņi atbildējuši ar nepieklājīgiem žestiem. Viņš ieviesis jaunus nodokļus ražas laikā, kurus vēlāk taisnīguma sajūtā atcēlis Akbar’s (1504), jo bijis kultūras un viedības cilvēks.
Redzot kalāšu labklājību ‘Bamboorate ielejā’, kati un bašgali kļuvuši skaudīgi. Viņi vairākas reizes iebrukuši ielejā. Viņi daudzus nogalējuši un nolaupījuši zelta un sudraba lietas un meitenes. Kalāši sūdzējušies Čitrālas amiram ‘Aman-Ulmulk’am. Amirs solījis aizsardzību, pretī prasot valriekstu kokus, medu, sieru, kazas un sievietes darbam par apteksnēm viņa pilī. Kalāšu ieleju iedzīvotāji tā kļuvuši par Citrālas amira vergiem. Tas darījis visu, lai atturētu viņus no izglītības, un nevienam nav ļauts medīt briežus vai kalnu kazas (Markhor). Tomēr ir bijušas arī kādas brīvības. Ir cienītas reliģiskas ceremonijas četras reizes gadā un miršanas un dzemdību laikā. Ir parakstīti vienpusīgi līgumi kamēr vien tek ūdens un aug zāle. Zeme piederējusi amiram un viņa ģimenei. Kalāši bija bezspēcīgi, jo būdami savvaļīga kopiena, neprata lasīt. Par niecīgu tabakas daudzumu kalāšiem ir atņemti dārgi īpašumi. Nezināšanas un lielu parādu dēļ kalāši galu galā ir zaudējuši svešiniekiem.
Otrā kalnu pusē ‘Barose’ un ‘Shisikoh’ ielejā viedajam ķēniņam ‘Bola Singa’ (kalāšu valdnieks 17.gs.) ir bijis sapnis. Viņam parādījies milzis un teicis: “Izšauj šīs trīs bultas un liec saviem karavīriem tās atrast. Uzbūvē templi vietā, kur nokritusi melnā bulta. Laukumā, kur nokritusi sarkanā bulta, uzbūvē māju, kurā sievietēm dzemdēt bērnus un kur tām dzīvot netīrajos laikos (menstruāciju māja; kalāši sievietes grūtniecības un menstruācijas laikā ir uzskatījuši par rituāli netīrām, un ir bijusi paraža tām tajos laikos dzīvot atsevišķā mājā, sauktā Bashalani). Trešā bulta jāsaglabā nākošo paaudžu nākšanai.”
Kā viedais paredzējis, drīz izzuduši ‘Surkh Posh’ kalāši. Un tas noticis tā. 19.gs. beigās ‘Surkh Posh’ kalāšu apdzīvotajā apvidū iebrucis amirs ‘Abdur Rehman’s, Afghanistānas valdnieks, un 80 000 kalāšu padarījis par musulmaņiem. Tā apvidus nosaukums ‘Kafiristan’ (neticīgo zeme) nomainīts uz ‘Nooristan’ (gaismas zeme).
Britu pētnieks Robertson’s (1890 – 1895) ir redzējis pēdējos Kafiristānas ļaudis un pieminējis viņus savā grāmatā ‘Kafirs of the Hindukush. Katis and Bashagalis’. Amiru Abdu Rehman’u līdz zobiem apbruņojuši briti, lai neļautu krieviem sasniegt neaizsalstošu jūras ostu. Karš, kas cīnīts par niecīgiem īpašumiem, izvērsies par fanātisku reliģisku karu. Nuristānas ļaudis regulāri iebrukuši ‘Bamboorate, Bireer un Rumboor’ā. Dedzināti koka tēli, sagrautas mājas, un viss, kas atgādinājis tēlu godāšanu, atņemts. Tāpat noticis arī ar 200 tēliem, ko uz britu muzejiem paņēmis Robertsons un britu impērijas pārvaldes ierēdņi.
Kalāši no redzesloka pazuduši. Izglītība un rakstu valoda nav bijusi. Visas reliģiskās ceremonijas ir nodotas no paaudzes uz paaudzi ar slavinājumiem un dziesmām. Dziedot dziesmas ‘Rumboor’as augstais priesteris (Qazi Biraman’s, tagad 85 gadus vecs, teic: “Kad biju jauns, te bija 106 dabiska lieluma tēli Rumburā vien; kur tie ir tagad? Ak, mani biedri kalāšu karavīri, sargieties, šie galvu mednieki nav jūsu draugi”.

KULTŪRA. Vīns, augļi, savādas sievietes, pasakas un dievi – tas ir viss, kas bijis Kalāšu ķēniņvalstī. Cilts virsaitis vērtēts pēc viņa īpašumā esošām kazām. Govis piederējušas vien augstākajam slānim un cilvēkiem ar vadoņu asinīm. Jaunie puiši par vīriem un karavīriem kļuvuši mēnešiem dzīvojot ielejās ar savu ganāmpulku. Pēc tam viņi varēja izvēlēties jebkuru meiteni, ko vēlējās. Turpmāk šo vīru sauca par ‘ballalik’ (brašais karavīrs, bāliņš).
Tāpat kā citās indoāriju ciltīs svinības saistītas ar gadalaikiem, un katram gadalaikam piederīgi darbi, kā sēja, pļauja un ražas glabāšana ir bijuši līksmi un patīkami. Senās dienas atgādināja Apsolīto Zemi, ēdienu un dzērienu pārpilnību, kazu vilnas apģērbu un gadsimtu paražas, kurās galvenā vieta cieņai citam pret citu. Ražas laikā bija mielasts, kas ilga veselu nedēļu. Bija danči mēness gaismā pie bungu skaņām, ļaudīm ar lāpām sanākot īpaši šai maltītei paredzētā laukumā. Pat bērni tad varēja iedzert, un meitenes dziedāja mīlas dziesmas: “Man patiktu aizbēgt ar tevi, bāliņ, bet nesaki maniem draugiem. Man patiktu dzīvot ar tevi, man patiktu apprecēt tevi. Cik kazu un govju tu vari dot maniem vecākiem, es būšu tava.” Puiši atbildēja ar bungu ritma maiņu un dziedāja: “Ko nozīmē govis un kazas, ja man esi tu. Nelūkojies pēc mana īpašuma, es esmu, lai tevi sargātu. Ja mans pretinieks dod piecas kazas, es došu divdesmit, lai viņš mani nepārsit. Esmu diža karavīra dēls”.

TAGADĒJIE FAKTI. Līdz šai dienai vēl ir 2500 kalāšu, kas dzīvo trijās Pakistānas ielejās: ‘Bamboorate, Bireer un Rumboor’, pie ‘Chitral’as, N.W.F.P (North West Frontier Province). Par savu labāko laiku kalāši uzskata viņu ķēniņu ‘Shalak Shah, Cheo, Raja Waii un Bola Singa’ valdīšanu. To kalāši atceras kā zelta laiku. Pār brīnišķo zemi kā zelta dievs smaidījis ‘Trich Mir’, Čitrālas augstākā virsotne, kas paceļas joprojām, bet laiki vairs nav tik zeltaini……
Ķēniņu dzimtu dēli stāsta lepni: “Tā bija mūsu zeme, bet ko varam darīt. Mūsu senči vakaros klausījās feju spārnu vēdās, kuras laidās garām, kad spēlēja bungas. Kas mums palicis? Mūsu zemi paņēmuši svešinieki, mūsu kokus lieto par cepures zīmi, dzīvojam kā zvēri zoodārzā, kur skatītāji uz mums blenž. Mums nākas dancot svešiniekiem, un mūsu sievietes tiek aiztiktas. Mēs gribam vien palikt vieni.”
Kalāši ir prasmīgi daiļamatnieki. Vien paraugieties uz dievību tēliem viscaur saskaņā ar dabu. Gleznojumi, kokgriezumi un austas drānas. Viņi ir daiļi cilvēki, sievietes ar slaidiem kakliem, vissmalkākām rokām un slaidiem tieviem pirkstiem. Bērnišķīgi cilvēki, nevainīgi. Diez vai viņu vidū ir kāda noziedzība. Viņi nemelo, neblēdās un viesu labā pūlas no visa spēka. Tomēr pamazām viņi visu aizmirst. Savu mirušo godam kalāši darina koka tēlus (‘Gandaoo’ veidoli), tiek ziedoti dzīvnieki, rīkoti mielasti. Tā katrs amatnieks var sacensties savas dzimtas godam.
“Esmu labākais kokgriezējs visā ielejā”, teic ‘Mirzamust’s, tēlu darinātājs. Un gadalaiku maiņu svinībām viņi apglezno savu māju durvis. Kā ‘Khishoo’, izcils mākslinieks kalāšu daiļamatnieku vidū.
Bet viss tiek nozagts, daudzas lietas pazūd Eiropā, antropoloģijas un etnogrāfijas muzejos. Kalāši nekad nesaņem atlīdzību. Turklāt, veselības stāvoklis ielejās ir postošs. Bērnu mirstība augsta, visparastākās higienas trūkums izraisa acu infekcijas un daudz kā cita. Un pēdējais, bet ne mazāk svarīgais – kalāšiem vienmēr pa vidu jaucas svešinieki.
Žoši (Joshi – kalāšu pavasara svētki Rumburā) svētkos priesteris no Rietumiem nāca ar bībeli rokā un sāka klaigāt, izvirzot saukļus: “Ak, es esmu atradis pazudušās žīdu ciltis”. Pakistānas valdība rīkojās nekavējoties, aizliedzot visas reliģiskās sludināšanas un pierunāšanas, cienot kalāšu jutīgumu.
Tas viss rieš asaras kalāšu acīs. Kā teic kalāšu virsaitis ‘Laqbal Khan’s: “Kādreizējā premjerministre Bhutto kundze mūs mīlēja ļoti. Viņa mūs apmeklēja un solīja mums muzejus, lai saglabātu mūsu kultūru un pašcieņu. Viss, ko vēlamies, ir palikt vieniem un sekot mūsu reliģiskajām un cilvēku tiesībām. 1980.gadā mūsu bija 5000, tagad, 1995.gadā ir palikuši vien 2500. Tie ļaudis, kas dzīvo teltīs Čitrālas upes krastos, ir mūsu brāļi no Nuristānas, kas atgriezušies no robežas otras puses. Mēs gribējām cīnīties Afganistānas karā kopā ar viņiem plecu pie pleca pret padomju karaspēku. Tagad krievi ir prom, mēs atkal varam dzīvot mierā un saskaņā ar dabu. Visi šie bēgļi, kas dzīvo pie upes straumes, ir mūsu dzimtas locekļi. Daudz mums nav, tomēr dalāmies ar viņiem visā. Ienaidnieks ir prom. Tagad palīdziet mums izdzīvot, jo mēs bijām izmēģinājumu vieta. Izmēģinājumu vieta lielvaru spēlēs ar niecīgām zemēm.”

Tālāk internetā sakasītas itāļu antropologa, etnologa, rakstnieka (‘Paropàmiso’ (1963), angliski ‘Where Four Worlds Meet: Hindu Kush’ 1959 (1964)) Fosco Maraini fotogrāfijas no Čitrālas, lielākoties Brumboretas, melno tērpu kalāšu dzīves ap 1959.gadu.

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com logotips

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s

This site uses Akismet to reduce spam. Learn how your comment data is processed.