Atklāta vēstule Staļinam. Fjodors Raskoļņikovs. 1939.g.17.augusts

Atklāta vēstule Staļinam. Fjodors Raskoļņikovs. 1939.g.17.augusts

(1939.g. augusta beigās Nicā F.F.R. “smagi saslimis” un miris 12.septembrī. Maskavas roka ir gara.

Te ir stāsts par vienu no grāvjiem, kuru izbraukāšana diemžēl ir latviešu “tradīcija”. Revolucionārs-boļševiks līdz pat nonāvēšanai no Maskavas rokas 5 dienas pirms Molotova-Ribentropa pakta vēl mēģina pārliecināt tirānu atgriezties pie ļeņinisma, nesaredzot, ka tirānija un visaptverošs terors ir vienīgais iespējamais marksisma-boļševisma pastāvēšanas veids. Latvieši nu beidzot pēc 80 gadiem ir daudzmaz no tā grāvja ārā, lai gan ar skubu metušies pāri ceļam pretējā grāvī, kur valda mamondemokrātija jeb naudas-manipulācijas ēnas pasaule demokrātijas maskā. Paņēmiens vairs nav pistole pie pakauša, toties inde ir tautas garam tikpat nāvējoša un ielien katrā šūnā. Teksts iekavās mans, I.L.)

Par tevi patiesību teikšu,
Par visiem meliem sliktāku…

[Го́ре от ума́. А.С.Грибоедов]

Staļin, jūs esat mani pasludinājis “ārpus likuma”. Ar šo aktu jūs esat mani izlīdzinājis tiesībās – pareizāk, beztiesīgumā – ar visiem padomju pilsoņiem, kas jūsu virskundzībā dzīvo ārpus likuma.

Es no savas puses atbildu ar pilnīgi to pašu: atdodu jums ieejas biļeti jūsu uzbūvētajā “sociālisma caristē” un sarauju saikni ar jūsu režīmu.

Jūsu “sociālisms”, kura triumfā tā cēlājiem ir atradusies vieta tikai aiz cietuma režģa, ir tikpat tāls no patiesa sociālisma, cik jūsu personiskās diktatūras patvaļai nav nekā kopīga ar proletariāta diktatūru.

Jums nelīdzēs, ja ordeņotais, cienījamais revolucionārs-tautvarietis N.A.Morozovs apgalvos, ka tieši par tādu “sociālismu” viņš ir savas dzīves piecdesmit gadus pavadījis zem Šliselburgas cietokšņa (Pēterburgā) velvēm.

Stihiskais strādnieku, zemnieku, inteliģences neapmierinātības pieaugums ir pamatoti prasījis strauju pagriezienu, kas līdzinātos Ļeņina pārejai uz jauno ekonomisko politiku (НЭП) 1921.gadā. Padomju tautas spiediena apstākļos jūs “dāvinājāt” demokrātisku konstitūciju. Visa valsts to uzņēma ar patiesu pacilātību.

1936.gada demokrātiskās konstitūcijas demokrātisko pamatlikumu, kas iemiesoja visas tautas cerības un gaidas, godīga ieviešana dzīvē būtu iezīmējusi jaunu padomju demokrātijas izvēršanās posmu.

Bet jūsu izpratnē jebkurš politiskais manevrs ir blēdības un maldināšanas sinonīms. Jūs piekopjat politiku bez ētikas, varu bez goda, sociālismu bez cilvēkmīlestības.

Ko jūs esat izdarījis ar konstitūciju, Staļin?

Nobijies no vēlēšanu brīvības kā “lēciena nezināmajā”, kas apdraud jūsu personisko varu, jūs esat konstitūciju saminis kājām kā papīra čupiņu, vēlēšanas pārvērtis par nožēlojamu ķēmošanos ar balsošanu par vienu vienīgu kandidātu, bet Augstākās Padomes sesijas piepildījis ar slavas dziesmām un ovācijām sevis paša godināšanai. Sesiju starplaikos jūs esat bez trokšņa iznīcinājis iztapīgos deputātus, piesmejot viņu neaizskaramību un atgādinot, ka padomju zemes saimnieks ir nevis Augstākā Padome, bet jūs. Jūs esat izdarījis visu, lai pazemotu padomju demokrātiju tāpat kā esat pazemojis sociālismu. Tā vietā, lai ietu konstitūcijas iezīmētā pagrieziena ceļu, jūs augošo neapmierinātību apspiežat ar vardarbību un iebiedēšanu. Pakāpeniski nomainot proletariāta diktatūru ar savas personiskās diktatūras režīmu, jūs esat sācis jaunu posmu, kas mūsu revolūcijas vēsturē ieies ar nosaukumu “terora laikmets”.

Padomju Savienībā drošībā nejūtas neviens. Neviens ejot gulēt nezin, vai viņam izdosies izbēgt no nakts aresta, žēlastības nav nevienam. Taisnīgais un vainīgais, Oktobra (boļševiku apvērsuma) varonis un revolūcijas ienaidnieks, vecs boļševiks un bezpartejiskais, kolhoza zemnieks un pilnvarotais, tautas komisārs un strādnieks, inteliģents un Padomju Savienības Maršals – visi ir vienādā mērā zem jūsu pletnes, visi virpuļo velnišķā asiņainā karuselī.

Kā vulkāna izvirdumā milzu bluķi ar brīkšķiem un dārdiem nobrūk krātera rīklē, tāpat nobrūk un krīt bezdibenī veseli padomju sabiedrības slāņi.

Asiņaino izrēķināšanos jūs sākāt ar bijušajiem trockistiem-zinovjeviešiem (marksisma revizionisti), un buhariniešiem (labējie), tad ķērāties pie veco boļševiku iznīcināšanas, tad iznīcinājāt partijas un bezpartejisko personālu, kas bija izaudzis pilsoņu karā, iznesis uz saviem pleciem pirmo piecgažu celtniecību, un organizējāt komjaunatnes apkaušanu.

Jūs piesedzaties ar cīņas pret “trockistu-buhariniešu spiegiem” saukli. Bet vara jūsu rokās ir ne no vakardienas. Neviens nav varējis “ielavīties” atbildīgā amatā bez jūsu atļaujas.

Kurš tad ir iesēdinājis valsts, partijas, armijas, diplomātijas visatbildīgākajos amatos tā sauktos “tautas ienaidniekus”?

Josifs Staļins.

Pārlasiet vecos Politbiroja protokolus: tie ir pilni ar vienu vienīgu “trockistu-buhariniešu spiegu”, “kaitnieku” un “diversantu” iecelšanām un pārcelšanām. Un apakšā greznojas uzraksts – J.Staļins.

Jūs izliekaties par lētticīgu vientiesi, kuru gadiem aiz deguna vazājuši kaut kādi karnevālu briesmoņi maskās.

Meklējiet un ietērpjiet grēkāžus – tā jūs čukstat savējiem, un pieķertos, upurēšanai nolemtos apkraujat ar saviem paša grēkiem.

Jūs valsti esat sastindzinājis ar šaušalīgām terora bailēm, patiesību jums sejā nevar mest pat pārgalvis.

Neatkarīgas no personas” paškritikas viļņi godbijīgi pamirst pie jūsu pjedestāla kājām.

Jūs esat bez grēka kā pāvests! Jūs nekļūdaties nekad!

Bet padomju tauta taču labi zin, ka par visu atbildat jūs, “vispārējās laimes kalējs”.

Ar netīru viltojumu palīdzību jūs esat inscenējis tiesas procesus, aplamībās pārspējot pašam no (garīgā) semināra mācības grāmatām pazīstamos viduslaiku raganu procesus.

Pats zināt, ka Pjatakovs uz Oslo nav lidojis, ka M.Gorkijs ir miris dabiskā nāvē, un Trockis vilcienu no uzbēruma nav nometis.

Zinādams, ka tas viss ir meli, jūs mudināt savus apmelotājus:

Apmelojiet, apmelojiet, no apmelojuma vienmēr kaut kas pielips.

Kā jūs zināt, trockists es neesmu bijis nekad. Pretēji, esmu idejiski cīnījies pret visām opozīcijām gan presē, gan plašās sapulcēs. Arī tagad es nepiekrītu Trocka politiskajai nostājai, viņa programmai un taktikai. Principiāli nepiekrītot Trockim, es viņu uzskatu par godīgu revolucionāru. Es neticu un nekad nenoticēšu viņa norunai ar Hitleru un R.Hesu.

Jūs esat asu ēdienu pavārs, normāla cilvēka kuņģim tie nav ēdami.

Pie Ļeņina zārka jūs svinīgi solījāties pildīt viņa novēlējumu un kā acuraugu sargāt partijas vienotību. Jūs, zvēresta lauzējs, esat pārkāpis arī šo Ļeņina novēlējumu.

Jūs esat apmelojis, apkaunojis un apšāvis ilggadīgus Ļeņina līdzgaitniekus: Kameņevu, Zinovjevu, Buharinu, Rikovu un citus, kuru nevainīgumu labi zinājāt. Jūs piespiedāt viņus pirms nāves atzīties neizdarītos noziegumos un noziest sevi ar netīrumiem no galvas līdz kājām.

Un kur ir palikuši boļševiku revolūcijas (apvērsuma) varoņi? Kur ir Bubnovs? Kur Kriļenko? Kur Antonovs-Ovsejenko? Kur Dibenko?

Staļin, viņus arestējāt jūs.

Kur ir vecā gvarde? Viņu starp dzīvajiem nav.

Staļin, viņus apšāvāt jūs.

Jūs esat izvarojis, pieķēzījis savu līdzgaitnieku dvēseles. Jūs esat licis saviem sekotājiem mokās un riebumā staigāt pa neseno biedru un draugu asiņu peļķēm.

Melīgā partijas vēsturē, kas rakstīta jūsu vadībā, jūs esat apzadzis mirušos, noslepkavotos, paša apkaunotos cilvēkus un pievācis sev viņu varoņdarbus un nopelnus.

Jūs esat iznīcinājis Ļeņina partiju, bet uz tās kauliem uzbūvējis jaunu “Ļeņina-Staļina” partiju, kas kalpo par veiksmīgu jūsu vienvaldības masku.

Jūs to radījāt nevis uz kopējas teorijas un taktikas pamata, kā tiek būvētas visas partijas, bet gan uz bezidejiskas personiskas mīlestības un pakļāvīguma pamata. Pirmās partijas programmas zināšana tika pasludināta par tās biedriem neobligātu, toties obligāta ir mīlestība uz Staļinu, kas ik dienas jāuzsilda ar zīmogu. Partijas programmas atzīšana tiek nomainīta ar atzīšanos mīlestībā Staļinam.

Jūs esat atkritējs, kurš pārrāvis saikni ar vakardienu, kurš nodevis Ļeņina lietu. Jūs esat svinīgi pasludinājis jauna personāla izvirzīšanas saukli. Bet cik šo jauno izvirzīto jau pūst jūsu kazemātos? Cik no viņiem esat apšāvis, Staļin?

Ar sadista nežēlību jūs nositat valstij derīgu, vajadzīgu personālu. Viņi jums šķiet bīstami no jūsu personiskās diktatūras viedokļa.

Kara priekšvakarā jūs graujat Sarkano Armiju, valsts mīlestību un lepnumu, tās varenības balstu. Jūs esat nocirtuši galvu Sarkanajai Armijai un Sarkanajai Flotei. Jūs esat noslepkavojis talantīgākos karavadoņus ar spožo maršalu Tuhačevski priekšgalā, kas izaudzināti pasaules un pilsoņu karu pieredzē.

Jūs esat iznīcinājis pilsoņu kara varoņus, kuri pārveidoja Sarkano Armiju atbilstoši kara tehnikas pēdējiem sasniegumiem un padarīja to neuzvaramu.

Vislielāko militāro draudu brīdī jūs turpināt iznīcināt armijas vadību, vidējo komandējošo sastāvu un jaunākos komandierus.

Kur ir maršals Blihers? Kur ir maršals Jegorovs?

Staļin, viņus arestējāt jūs.

Satraukto prātu nomierināšanai jūs maldināt valsti, ka arestos un nāves sodos novājinātā Sarkanā Armija ir kļuvusi vēl stiprāka.

Zinādams, ka kara zinātnes likums prasa vienvadību armijā sākot no virspavēlnieka līdz vada komandierim, jūs esat atdzīvinājis kara komisāru institūtu, kas radās Sarkanarmijas un Sarkanās Flotes rītausmā, kad mums vēl nebija savu komandieru, bet pār vecās armijas kara speciālistiem bija vajadzīga politiskā kontrole.

Neuzticoties sarkanajiem komandieriem jūs ieviešat Armijā divvaldību un graujat militāro disciplīnu.

Padomju tautas spiests jūs liekulīgi atrokat vēsturisko krievu varoņu kultu: Ņevas Aleksandra un Donas Dmitrija, Suvorova un Kutuzova kultu, cerot, ka sagaidāmajā karā viņi jums palīdzēts vairāk kā nošautie maršali un ģenerāļi.

Izmantojot to, ka jūs neuzticaties nevienam, īstie gestapo aģenti un japāņu izlūkošana veiksmīgi zvejo duļķainajā jūsu uzbudinātajā ūdenī, pārpilnībā piesviežot jums viltotus dokumentus, kas kaitē vislabākajiem, talantīgākajiem un godīgākajiem cilvēkiem.

Jūsu izveidotajā pūstošajā aizdomīguma, savstarpēja neuzticīguma, vispārējas izmeklēšanas un Iekšlietu tautas komisariāta (NKVD) visspēcīguma gaisotnē, kam esat atdevuši saplosīšanai Sarkano Armiju un visu valsti, ļaudis tic jebkādam “pārtvertam” dokumentam – vai izliekas, ka tic – kā neapstrīdamam pierādījumam.

Piespēlējot Ježova aģentiem viltotus dokumentus, kas kompromitēja godīgus misijas darbiniekus, Krievu Kara Savienība (Ру́сский Обще-Во́инский Сою́з (РОВС) baltgvardu emigrācijā) kapteiņa Fosa personā ir panākusi mūsu pilnvarotās pārstāvniecības sagraušanu – no šofera M.I.Kazakova līdz kara atašejam V.T.Suhorukovam.

Jūs citu pēc cita iznīcināt Oktobra (boļševiku) svarīgākos iekarojumus. Zem cīņas ar darbaspēka mainību maskas jūs esat atcēlis darba brīvību, esat pakļāvis padomju strādniekus, tos piestiprinot fabrikām un rūpnīcām. Jūs esat sagrāvis valsts saimniecisko organismu, dezorganizējis rūpniecību un transportu, sagrāvis direktora, inženiera un meistara autoritāti, bezgalīgo pārvietojumu un iecelšanu karuseli pavadot ar inženieru, direktoru un strādnieku “kā slēptu, vēl neatmaskotu kaitnieku” arestiem un vajāšanu.

Parastu darbu padarot neiespējamu, jūs tēlojot cīņu ar strādnieku “nestrādāšanu” un “kavējumiem” piespiežat viņus darboties kā nežēlīgu un pretproletārisku dekrētu pātagām un skorpioniem.

Jūsu necilvēcīgās represijas padomju darbaļaužu dzīvi padara nepanesamu; viņi par mazāko pārkāpumu tiek atlaisti no darba ar vilka pasi un padzīti no dzīvokļa.

Strādnieku šķira ar pašaizliedzīgu varonību ir nesusi saspringta darba un trūcīgas pārtikas, badošanās, nabadzīgas darba algas, dzīvokļu šaurības un nepieciešamu preču neesamības smagumu. Tā ir ticējusi, ka jūs vedat uz sociālismu, bet esat tās paļāvību piemānījis. Tā ir ticējusi, ka ar sociālisma uzvaru mūsu valstī, kad īstenosies cilvēces gaišo prātu sapnis par cilvēku dižo brālību, visi dzīvos priecīgi un viegli.

Jūs atņēmāt pat šo cerību: esat paziņojis – sociālisms ir uzcelts galīgi. Un strādnieki neziņā, čukstus ir vaicājuši cits citam: “Ja tas ir sociālisms, tad par ko esam cīnījušies, biedri?”

Izkropļojot Ļeņina teoriju par valsts atmiršanu, tāpat kā esat izkropļojis visu marksisma-ļeņinisma teoriju, jūs ar savu neizglītoto paštaisīto “teorētiķu” mutēm, kuri ieņēmuši atbrīvotās Buharina, Kameņeva un Lunačarska vietas, solāt pat komunismā saglabāt Galvenās politpārvaldes (Государственное политическое управление (ГПУ) при НКВД РСФСР) varu.

Kolhozu zemniekiem jūs esat atņēmis jebkādu mudinājumu strādāt. Tēlojot cīņu ar “kolhozu zemes izsaimniekošanu” jūs izputinat piemājas saimniecības, lai piespiestu zemniekus strādāt kolhoza laukos. Būdams bada organizators, ar savai taktikai raksturīgo neskaidru paņēmienu rupjību un nežēlību esat izdarījis visu, lai zemnieku acīs sagrautu uzticību ļeņiniskajai kolektivizācijas idejai.

Liekulīgi pasludinājis inteliģenci par “zemes sāli”, jūs esat atņēmis iekšējās brīvības minimumu rakstnieka, zinātnieka, gleznotāja darbam. Jūs esat mākslu iespiedis skrūvspīlēs, kur tā slāpst, vārgst un mirst. Jūsu iebaidītās cenzūras plosīšanās un saprotamais redaktoru bailīgums, kuri par visu atbild ar savu galvu, ir novedis pie padomju literatūras sastinguma un paralīzes. Rakstnieku nepublicēs, dramaturga lugas teātrī neuzvedīs, kritiķis savas personīgās domas neizteiks, ja nebūs valsts zīmoga.

Jūs žņaudzat padomju mākslu, prasot no tās izdabāšanu kā galmā, bet tā izvēlas klusēt, lai nebūtu jādzied jums “hōšīānnā”. Jūs uztiepjat pseidomākslu, kas ar apnicīgu vienveidību apdzied jūsu izslavēto, zobus atmizojušo “ģenialitāti”.

Neapdāvināti grafomāni jūs slavina kā pusdievu, ko “dzemdinājis Mēness un Saule”, bet jūs kā austrumu despots izbaudāt rupju glaimu vīraku.

Jūs bez žēlastības iznīcināt talantīgus, bet sev personiski nevēlamus krievu rakstniekus. Kur ir Boriss Piļņaks? Kur Aleksandrs Arosevs? Kur Mihails Koļcovs? Kur Tarasovs-Rodionovs? Kur Gaļina Serebrjakova, kuras vaina, ka bijusi Sokoļņikova sieva?

Staļin, viņus arestējāt jūs.

Kopā ar Hitleru jūs esat atdzīvinājis viduslaikiem piederīgo grāmatu dedzināšanu.

Ar savām acīm esmu redzējis padomju bibliotēkām izsūtāmus milzīgus grāmatu sarakstus, kuras nekavējoši un bez ierunām iznīcināmas. Kad biju pilnvarotais pārstāvis Bulgārijā, tad 1937.gadā saņemtajā ugunij lemtās literatūras sarakstā atradu savu vēsturisko atmiņu grāmatu ‘Кронштадт и Питер в 1917 году’. Iepretim daudzu autoru uzvārdiem bija: “Iznīcināt visas grāmatas, brošūras, portretus”.

Jūs esat atņēmis padomju zinātniekiem, īpaši humanitāro zinātņu jomā, brīvas zinātniskās domas minimumu, bez kura zinātnieka brīvs radošs kļūst neiespējams.

Pašpārliecināti nejēgas ar intrigām, samezglošanām un vajāšanām neļauj strādāt laboratorijās, universitātēs un institūtos.

Izcilus krievu zinātniekus ar pasaules vārdu – akadēmiķus Ipatjevu un Čičibabinu jūs visā pasaulē esat pasludinājis par “neatgriezušamies”, naivi cerot viņus apkaunot, bet apkaunojis esat sevi, pavēstot visai valstij un pasaules sabiedriskajai domai jūsu režīma kauna faktu, ka labākie zinātnieki bēg no jūsu “paradīzes”, atstājot jūsu “labdarības” jums pašiem: dzīvokli, automašīnu, pusdienu kartīti Tautas komisāru padomes ēdnīcā.

Jūs iznīcināt talantīgus krievu zinātniekus.

Kur ir labākais padomju lidmašīnu konstruktors Tupoļevs? Jūs neesat saudzējis pat viņu. Staļin, viņu arestējāt jūs!

Nav tādas jomas, nav kaktiņa, kur varētu mierīgi noņemties ar iemīļoto darbu. Teātra direktors, lielisks režisors, izcilais mākslas darbinieks Vsevolods Meierholds ar politiku nenodarbojās. Bet jūs arestējāt arī Meierholdu, Staļin.

Zinādams, ka mūsu trūcīgumā ar personālu īpaši vērtīgs ir katrs kulturāls un pieredzējis diplomāts, jūs aizmānījāt uz Maskavu un iznīcinājāt citu pēc cita gandrīz visus padomju pilnvarotos. Jūs esat līdz pelniem iznīcinājis visu Ārlietu tautas komisariāta aparātu.

Viscaur iznīcinot mūsu valsts zelta fondu, tās jauno personālu, jūs esat iznīcinājis talantīgus un daudzsološus diplomātus mūža plaukumā.

Kara briesmu draudošajā brīdī, kad fašisma smaile vērsta pret Padomju Savienību, kad cīņa par Dancigu un karš Ķīnā ir vien placdarma sagatavošana sagaidāmam iebrukumam PSRS, kad vācu-japāņu agresijas galvenais objekts ir mūsu dzimtene, kad vienīgā kara novēršanas iespēja ir atklāta Padomju Savienības iestāšanās Starptautiskā demokrātisku valstu blokā un iespējami drīza militāras un politiskas savienības noslēgšana ar Angliju un Franciju, jūs svārstāties, nogaidāt un šūpojaties kā vēzeklis starp divām “asīm” (īstenībā Staļina ģeniālais plāns bija sarīdīt rietumvalstis, lai tām pagurstot iznāktu uz pasaules skatuves ar “sociālisma caristes” uzvaru).

Visos savos ārējās un iekšpolitikas apsvērumos jūs vadāties nevis no mīlestības uz Dzimteni, kas jums sveša, bet no dzīvnieciskām bailēm zaudēt savu personisko varu. Jūsu bezprincipu literatūra kā satrunējis klucis gulst šķērsām mūsu valsts ceļam. “Tautu tēvs”, jūs esat nodevis uzvarētos spāņu revolucionārus, pametis viņus likteņa varā un rūpes par viņiem atstājis citām valstīm. Augstsirdīga dzīvības glābšana nav jūsu principos. Nelaime uzvarētajiem! Viņi jums vairs nav vajadzīgi.

Eiropas strādniekus, inteliģentus, amatniekus, kas bēg no fašistu barbarisma, jūs esat vienaldzīgi atstājis bojā ejai, aizcērtot viņu priekšā mūsu valsts durvis, kura savos milzu plašumos var viesmīlīgi sniegt pajumti daudziem emigrantu tūkstošiem.

Tāpat kā visi padomju patrioti esmu strādājis, uz daudz ko pieverot acis. Esmu klusējis pārāk ilgi. Man ir bijis grūti saraut pēdējās saites ne jau ar jūsu iznīcībai nolemto režīmu, bet ar vecās ļeņiniskās partijas atliekām, kurā esmu bijis gandrīz 30 gadus, bet kuru jūs sagrāvāt trijos gados. Man ir bijis mokoši sāpīgi zaudēt manu Dzimteni.

Jo tālāk, jo vairāk jūsu personiskās diktatūras intereses nonāk nepārtrauktā sadursmē ar strādnieku, zemnieku, inteliģences interesēm, ar visas valsts interesēm, kuras jūs piesmejat kā tirāns, kurš aizlauzies līdz vienpersoniskai varai.

Jūsu sociālā bāze sašaurinās ar katru dienu. Krampjaini meklējot atbalstu jūs liekulīgi dāļājat komplimentus “bezpartejiskiem boļševikiem”, citu pēc citas veidojat privileģētas grupas, apbārstat tās ar labvēlību, barojat ar žēlastības dāvanām, bet nevarat garantēt jaunajiem “kalifiem uz stundu” ne tikai viņu privilēģijas, bet pat tiesības uz dzīvību.

Jūsu neprātīgā bakhanālija nevar turpināties ilgi. Jūsu noziegumu saraksts ir bezgalīgs. Bezgalīgs ir jūsu upuru saraksts, to pārskaitīt nav iespējams.

Agri vai vēlu padomju tauta nosēdinās jūs uz apsūdzēto sola kā sociālisma un revolūcijas nodevēju, galveno kaitnieku, īsteno tautas ienaidnieku, bada un tiesu viltojumu organizatoru.

1939. gada 17.augustā

______________________________________

Publicēts: ‘Новая Россия‘, 1939.g., skat. arī ‘Неделя, 1988. № 26 un grāmatā ‘Открывая новые страницы… Международные вопросы: события и люди / Сост. Н.В. Попов – М.: Политиздат, 1989. – с. 313-320. [Raksta oriģināls vietnē Istmat.Ru]

https://scepsis.net/library/id_446.html

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com logotips

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s

This site uses Akismet to reduce spam. Learn how your comment data is processed.