ZEMGALIEŠU SIMTGADU CĪŅAS PAR PATSTĀVĪBU. Latviešu Etnogrāfiskā biedrība, 1915

(Izglītota latvieša minimums latviešu politikas un valstiskuma vēsturē. Grāmatu iesaku izlasīt, pirms smagi rakāties Indriķa, Atskaņu un citās hronikās. Tā noteikti palīdzētu iegūt zināšanu pamatus skolniekiem, gan vēsturē, gan īstajā politikā (man 75 gadu vecumā tur bija visai daudz nezināmā).

Pārrakstot saglabāju oriģināla 1915.gada valodu, arī tā ir vērtība. Vienīgi ‘ee’ mainīju uz ‘ie’ un patskaņus ar vairs nelietojamām diakritiskajām zīmēm vienkāršoju uz garajiem. Šur tur iekavās sniedzu darbojošos personu pilnus vārdus.
Latviešu ķēniņvalstiņas 13.gadsimtā iegāja vēl ar mantoto indoirāņu sirotāju (selaga) garu, kur dabiska ir cilšu dabiska atlase, kas mērāma spēkā, dūšā un attiecīgi laupījumos un nodevās. Baltu tautu savstarpējo līgumu mūžs bija īss, tās sametās kopā dažādos apvienojumos pēc vajadzības – uz noteiktiem karagājieniem. Arī ar kristiešu zobenbrāļiem – kara virsniekiem, un kas traģiski, vēlāk jau piespiedu kārtā ar vācu ordeni.
Kristietības nesēji ne par matu nebija kulturālāki, drīzāk otrādi. Kristietība jeb Jēzus mācības izstrādājums jau vismaz kopš Bizantijas Konstantina laikiem bez cilvēcīguma ideāla bija arī gan feiks, gan ierocis, un Sv. Romas impērija savas robežas paplašināja un baznicas desmito tiesu paģērēja tikpat šķeļoši un asiņaini “kristīgi”, cik politkorekti. Atcerēsimies, ka Jēzus nav pierakstījis savu sludināto mācību un diez vai viņš bija analfabēts.
Svētās Marijas jeb Livonijas (Lībijas) valstij rasties piepalīdzēja vēl draudi latviešiem no Naugardas, Pleskavas un Polockas (krieviem nodevas maksāja Livonijas daļa ziemeļos no Daugavas), kuras pret latviešu valstiņām izmantoja pārkrievotus baltus. Būtiski šķeļošs bija bīskapu piedāvātais lielākas neatkarības no latviešu ķēniņiem piedāvājums vietējiem zemes kungiem jeb bajāriem, īpaši Mežotnē.
Un tad sekoja Teitoņu jeb Vācu ordenis, kam ne politkorektums, ne Jēzus netraucēja vairs nemaz, un pēdējie cīnītāji par neatkarību, atlikušie zemgalieši tika padzīti no savas zemes ar genocīda ieročiem (“Labāko no taviem ienaidniekiem tev būs nokaut.”). Tāds latviešiem bija 13.gadsimts. Skat. arī
http://www.tervetesnovads.lv/tervetes-vesture/; Fragment einer Urkunde der ältesten Livländischen Geschichte in Versen_1817)

Lasīt un/vai nokraut grāmatu PDF: ZEMGALIEŠU SIMTGADU CĪŅAS PAR PATSTĀVĪBU

Grāmatas saturs un paskaidrojoši attēli.

I. VISPĀRIGAS ZIŅAS PAR ZEMGALI
I. Ievads. 3.lpp.

Eiropas Sarmatija (versija: Sarmatia -Sauromatia – Saura Mata – Saules māte) Klaudija Ptolemaja kartē.

Senprūšu raksts uz karoga: “Dievs Kurčo! Dusmojies uz ienaidniekiem, dari viņiem ļaunu”.

Patols, Pērkons, Potrimps

Senprūšu karogs

Senprūšu svētnīca

Senprūšu pagāns

Senprūšu vedības

Senprūšu cepuru dancis. Katrs par sevi danco lēkājot.

Senprūšu rūtu vainadziņu dancis.

Baltu teritorijas

Vidzemnieki

Latviešu iztēlojums

Salīdzinājumam kalāšu dieva Mahandeo Dur svētnīca 19.gs.; ziedoklis ar zirgu galvu tēliem. Kadiķa kvēpināšana ziedojot

II. Zemgales ģeografiskie un etnografiskie apstākļi. 4.lpp.
III. Pirmās rakstitās ziņas par zemgaliešiem. 6.lpp.
(750.gadā leģendārajā Bravallas (Bråvalla) kaujā kurši Zviedrijā karoja pret Zviedrijas ķēniņu Sigurdu Hringu (Sigurd Hring), un līvi sava karavadoņa Gera (Ger Livicus) karoja Dānijas ķēniņa Haralda Vartota (Harald Wartooth) pusē.
Pirms 800. gada senie balti sāka veidot īpašu cilšu reģionu.
Ap 800. gadu kurši pretojās zviedriem un atteicās maksāt nodevas.
850.gadā dāņu ķēniņš savāca lielu floti un burāja uz Kurzemi, lai piesavinātos viņu preces nodevu vietā. Kurši sapulcēja spēkus no visām piecām viņu pilsētām un nogalēja pusi dāņu karaspēka, kā arī nolaupīja viņu karakuģus.
854.gadā Zviedrijas ķēniņš Olafs (Olaf) ar 7000 bruņotiem vīriem uzbruka Grobiņai un Apuolijai pie Skuodas (Seeburg, Apuolė -Apulien).
870.gadā leģendārais vācu ķēniņš Hadingus (Hadingus) uzvar kuršu tirānu Lokeru (Loker, Lokerus, Curetum tyrannus) un Daugavas grīvas (Duna, Duna urbs) ķēniņu Anduanu (Handwanus).
890. gadā kuršu ķēniņš Dorns (Dorno, Þorn, Curetum rex Dorno), viens no Saxo Grammaticus’ Gesta Danorum minētiem ķēniņiem, karo pret leģendāro dāņu ķēniņu Froto I (Frotho I).
925.gads – Egila Sāga (Egils Saga) apraksta islandiešu vikingu Torolfa un Egila Skalagrimsona (Thorolf, Egill Skallagrímsson) ekspedīciju pa austrumu ceļu (östlichen Route, Austrvegr), kur iegūst daudz bagātību un izcīna daudzas kaujas. Kurzemē viņi noslēdz mieru uz pus mēnesi un tirgojas ar tās zemes vīriem.
950.gadā no ārzemēm ierodas ziemeļnieku princis Ragnvalds (Рагвалод, Rogwolod von Polatsk) un paverdzina pilskalnu pilis gar Daugavu. Par viņa galvaspilsētu tiek dibināta Polocka (Polatsk).
Pirms 1100.gada iezīmējas baltu novadu Kurzemes, Zemgales, Tālavas, Kokneses un Jersikas (Ģersika, Lettia) robežas.
1106.gadā zemgaļi Daugavas zemienēs pilnībā iznīcina Polockas Vseslava (reģis Vseslavs no Rjurikiem, Vseslav von Polozk) karaspēku.
1111.gadā Naugardas Mstislavs Vladimirovičs (sāgās Harald, Мсціслаў Уладзіміравіч Вялікі, Prinz von Novgorod Mstislav Wladimirowitsch) iebrūk Tālavas (Talava) austrumdaļā Atzelē un Igaunijā (Ugaunia, Ugandi).
1180.gadā princis Mstislavs Rostislavičs Drosmīgais (Mstislav Rostislavich) ved novgorodiešu karaspēku pret Tālavas (Talava) letiem.)

Baltu ciltis pirms bīskapu laika

Zemgales vārti Lielupes izejā uz jūru; šā tirdzniecības ceļa bloķēšana pastāvīgi bija gan bīskapu, gan teitoņu taktika. Zemgaļu osta atradās Jelgavā (Mītava, Mintava)

II. ZEMGALIEŠI PIRMAJĀ BALTIJAS KRUSTAKAŖU LAIKMETĀ.
I. Vispārejie un vietejie Baltijas politiskie apstākļi. 8.lpp.
(1048. gadā pie Domesneses Dundagā bijusi celta katoļu baznica.)
II. Katoļu baznicas nostiprinašanās Latvijā un viņas pirmie sakari ar zemgaliešiem. 10.lpp.(1184.gadā ierodas misionārs mūks Sv. Meinards (Meynhard, St. Meinhard; 1186.-14.08.1196.);
1186.gadā Meinards tiek pāvesta iecelts par Livonijas (Livonia) bīskapu. To var uzskatīt par Livonijas jeb Sv. Marijas valsts dibināšanas gadu)

Bīskaps Meinards
Vēlāk noraktais Kaupja jeb Kaupo jeb Kopes jeb Kubes (Kubbe) kalns Rīgā

Lībiešu ķēniņa Kaupo (Kaupja) kapa vieta

III. Pirmie krustneši Latvijā. 17.lpp.
(1198.gadā krustnešu pavadībā Daugavas grīvā ierodas bīskaps Hanoveras Bertolds (Berthold von Hannover; 1196.-24.07.1198.;) sāk misionāra darbību Livonijas iedzīvotāju (Livonischen Menschen) vidū un kaujā ar līviem tiek nogalināts.)
IV. Alberts – trešais Latvijas bīskaps un bīskapa sēdekļa pārcelšana uz Rigu. Cīņa dēļ Zemgales Vārtiem. 18.lpp.
(1199.gadā par trešo Livonijas bīskapu kļūst Rīgas Alberts (Albert von Riga; Alberts fon Bukshēvdens; Albert von Buxhövden, 1199.-17.01.1229. Pāvests Inokents III – Innocentius III (1160/1161 — 1216) pasludina otro Baltijas krusta karu; Latvija tiek apdāvināta ar sevišķām privilēģijām un iecelta Sv. Marijas zemes godā.

Bīskaps Alberts līvu apmetnē ieliek Rīgas pamatakmeni.

1201.gadā agrākās lībiešu apmetnes vietā Alberts dibina Rīgu.
1202.gadā bīskaps Alberts dibina Līvzemes zobenbrāļu ordeni (Fratres Militiae Christi Livoniae). Turaidas ķēniņš Kaupis, galvenais kristīgās baznīcas un bīskapa patrons Livonijā, mūka Teodorika pavadibā brauc uz Romu pie pāvesta Inocenta III. Kaupis oficiāli nodod jaundibinato Sv, Marijas valsti pāvesta īpašumā un virsvaldibā.
1206.gadā zobenbrāļi un to zemgaļu sabiedrotie uzvar līvus un latgaļus (Lethi vel Letthigalli).
No 1207. gada līdz 1225. gadam Svētās Romas impērijas sastāvā ietilpa arī Livonijas bīskapija, pēc tam Romas pāvests Honorijs III bullā Ecclesia Romana apsolīja Livonijas un Prūsijas zemju jaunkristītajiem iedzīvotājiem neatkarību no laicīgajiem valdniekiem un tiešu Romas pāvesta aizsardzību.
1217.gadā zobenbrāļi un viņu sabiedrotie līvi un latgaļi Vīlandē (Viljandi) uzvar igauņus.
1229.gadā mirst bīskaps Alberts. 1230.g. tiek iecelts bīskaps Nikolajs fon Nauens (Nikolaus von Nauen, Nicolaus de Nauen, Nicolaus Canonicus Rigensis), 1229.-1253.)
III. VIESTARTS, ZEMGALES ĶĒNIŅŠ.
I. Viestarts ar zemgaliešiem sakauj leišus pie Ikšķiles. 22.lpp.

Zemgales ķēniņš Viestarts L. Liberta iztēlojumā

II. Viestarta kaŗš ar lībiešiem. Zemgalieši iekaŗo Turaidu. 25.lpp.
III. Viestarts kaŗo Lietavā un viņa jauna uzvara pār leišiem. 27.lpp.
IV. Zemgaliešu pirmais kaŗš ar Rigas bīskapu. 29. lpp.
V. Ķēniņš Viestarts pie pāvesta sūtņa. Zemgalieši un kurši izposta Daugavas Grīvas cietoksni. 35.lpp.
IV. ZEMGALIEŠU UN LEIŠU LIELĀ UZVARA PĀR RIGAS BĪSKAPU UN ZOBENBRĀĻU ORDEŅA IZNĪCINAŠANA.
ZEMGALEI 20 MIERA GADI.
I. Kurzemes ķēniņš Lameķins piejem kristigu ticibu un strīdi Sv. Marijas valstī. 40.lpp.

Kurzemes ķēniņš Lameķins L. Liberta iztēlojumā

Alberts Zauerbērs; Albert Suerbeer 1253.-1273. Livonijas, Igaunijas un Prūsijas arhibīskaps; par Rīgas arhibīskapu apstiprināts 20.01.1255.
II. Kaŗš Lietavā 1235. gadā. Latgalieši un lībieši negrib kaŗot pret zemgaliešiem un leišiem. 42.lpp.
III. Lielā kauja pie Saules un zobenbrāļu ordeņa gals. 44.lpp.
1236. gadā notiek Saules kauja (Schlacht von Saule): Līvzemes zobenbrāļus uzvar apvienotie lietuviešu un zemgaļu spēki.

Saules kauja (uzrakstā gada kļūda).

Vācu ordeņa izvēršanās. 1237. gada pavasarī Livonijā teitoņu ordenis stājās zobenbrāļu vietā. Zemgali pakļauj ar genocīdu

Vācu jeb Teitoņu ordeņa bruņinieks

Akmeņu metamā mašīna jeb blīda
Salīdzinājumam pagānu cietokšņa aplenkums Čitrālā 1895. gadā
Durbes kauja
IV. Notikumi pēc Saules kaujas. 46.lpp.
(1242.gadā Aleksandrs Ņevskis (Alexander Nevsky) uz Peipusa ezera uzvar Vācu ordeni.)
V. ZEMGALIEŠU SATIKSME AR SV. MARIJAS VALSTI UN UZVARAS LĪDZ 1272. GADAM.
I. Zemgale pievienojas Sv. Marijas valstij 1250. gadā un atkal atkrīt 1259. gadā. 49.lpp.
(1255.gadā Rīgas bīskapija tiek paaugstināta par Rīgas arhibīskapiju (Erzbistum Riga ) )

Svētās Marijas valsts jeb Livonija (šajā grāmatā Lībija)

II. Zemgaliešu uzvara pie Tērvetes un kauja pie Durbes. 50.lpp.

III. Zemgalieši uzvara 1265. gadā. Rīdzinieki iekaŗo Zemgales ostu Mintavu 1266. gadā. 52.lpp.
IV. Zemgaliešu uzvara 1266. gadā. 54.lpp.
VI. ZEMGALI IEKAŖO 1272. GADĀ, BET VIŅA NO JAUNA ATKRĪT. NOTIKUMI LĪDZ 1286. GADAM.
I. Kaŗa gaitas pret Zemgali 1272. gadā. 55.lpp.(Rīgas bīskaps Johans I fon Lūne; Johanness I von Lune, 1273.-1284.)

Zemgales ķēniņš Nameisis (Nameitis) L. Liberta iztēlojumā

II. Lielā kauja pie Aizkraukles 1279. gadā. 57.lpp.
III. Zemgalieši atkaŗo Tērveti 1279. gada vasarā. 59.lpp.
IV. Uzbrukums Dobelei 1279. gada rudenī. 61.lpp.
V. Ķēniņš Nameitis grib iejemt Rigu un sagūsta ordeņa maršalu. 63.lpp.
VI. Uzbrukumi Dobelei un Tērvetei. 65.lpp.
VII. Ordeņa briesmu darbs. 67.lpp.
(1282.gadā Rīga kļūst par Hanzas dalībnieci. Rīgas bīskaps Johans II fon Fehte; von Vechten, 1285.-1294.)
VII. ZEMGALES PATSTĀVIBAS BEIGAS.
I. Ordenis ceļ Svētkalna (pie visiem ievērojamakiem pilskalniem Zemgalē, tāpat kā visā Latvijā, atradās tā saucamie svētkalni, kur bija senas svētnicas un dzīvoja krīvi ar vaidelošiem (priesteŗiem)) pili pie Tērvetes un kaŗo tur. 69.lpp.

Svētais jeb Zviedru kalns augšā pa labi; Klosterkalns (Ķīķerkalns), arī sens zemgaļu pilskalns, ir lejā ārpus attēla robežām Cukurkalnam dienvidu pusē pie Tērvetes tilta.

II. Zemgalieši atstāj un nodedzina Tērveti. Turpmakās kaujas pie Svētkalna. Zemgales valsts beigas. 71.lpp.

Zemgalieši atstāj Tērveti. Iztēlojums

III. Zemgaliešu uzbrukums Rigai un Ikšķilei. 74.lpp.
IV. Zemgaliešu pēdejā uzvara pār ordeni pie Garozas 26. martā 1287. gadā. 76.lpp.
V. Ordenis izposta Dobeli un Rakti 1288./1289. gada ziemā. 79.lpp.
VI. Zemgalieši un leiši iebrūk Lībijā un ordenis izposta Sidrabenes (Jānišķes) pilsētu. 81.lpp.
VII. Bads Zemgalē. Zemgalieši aiziet no Dobeles un Raktes 1290. gada iesākumā. 83.lpp.
VIII. Zemgalieši aiziet no Sidrabenes (Jānišķes) 1290. gadā. 85.lpp.
IX. Notikumi Zemgalē pēc 1290. gada. 87.lpp.
(Rīgas bīskapi Johans III fon Šverīns – von Schwerin, 1294.-1300.; Izarnus Takons – Isarnus Takkon, 19.12.1300.-11.04.1302.; Jens Grands (Jens Grand), 1302. atteicies no amata; Frīdrihs fon Pernšteins -Friedrich von Pernstein, 21.03.1304.-1341.; Engelberts fon Dolens – von Dolen, 1341. 18.X – 1347. 9.IX, miris Avinjonā; Fromholds fon Fifhūzens – Fromhold von Fünfhausen, Vyffhusen, 17.03.1348.-28.12.1369.)

GALA VĀRDS. 90.lpp.

Latviešu karakalpi Vācu ordeņa sastāvā karo Polockā 1579.gadā

Vieni no pirmajiem Dziesmu kara virsniekiem Pirmajā Atmodā.

Cēsu skolnieku rota 1919.gada vasarā

1988.gads – 3. Atmoda; daudzi latvieši savu karogu redz atkal, pirmo reizi mūžā. No Kongresa nama to sāk nest Alberts Mucenieks

Tālāk pati grāmata

==========================================================

LATVIEŠU ETNOGRĀFISKĀS BIEDRĪBAS IZDEVUMS NR.2
RĪGĀ, VAĻŅU IELĀ № 30
———————-

ZEMGALIEŠU
SIMTGADU CĪŅAS
PAR PATSTĀVĪBU.

—————————————————————
RĪGĀ, 1915. GADĀ

Iespiests “Rigas Avīzes” Sab. spiestavā, Rigā, Suvorova ielā № 6.

3.lpp.
I. VISPĀRIGAS ZIŅAS PAR ZEMGALI
——

I. Ievads.

Ja staigajam pa Lielupes līdzenumu un tāpat novados, kur Lielupe un tās pietekas iztek no vairak kalnainiem apgabaliem, un prasam tagadejo strādigo un centigo Zemgales paaudzi uz tradiciju jeb tautā uzglabajušos mutisku ziņu pamatiem par senču dzīvi tuvakā un tālakā pagātnē, tad nedabujam atbildes ne par pašiem pēdejiem gadusimteņiem, ne vēl par attālakiem, kuŗi stāv gluži tumsā un nepazīti. Nezin tagadejā paaudze, izjemot retus, ne senatnes dzīves, ne senatnes prieku un bēdu; nezin, kādi trokšņaini un ļoti svarigi notikumi savā laikā norisinajušies pa krāšņajām Zemgales ārēm; nezin, ka vesalas paaudzes tur ar godu cīnijušās pret tumšu varu un kritušas, lai aizstāvetu tēvu zemi, savu seno senču ticibu, savu īpatnibu un savas cilvēcigās tiesibas.
Šie senlaiki, par kuŗiem gribas runat, stāv vēl tālu aiz tā sauktajiem “franču laikiem”, t.i. XIX. gadusimteņa pirmās puses, kad pāri Zemgalei plūda Napoleona kaŗa pulki un kad tikai dažus gadus iepriekš tam Kurzeme un Zemgale bija pievienotas Krievijai; tāpat šie laiki stāv tālu aiz 1700-tiem gadiem, kad Zemgale dzirdeja un redzeja lielā ziemeļu jeb krievu-zviedru kaŗa troksni un briesmas; tie stāv tālu aiz zviedru-poļu kariem 1600-tos gados, kad sveši kaŗa pulki mīdija un postija Baltijas druvas; stāv ari vēl aiz ta pārejas laikmeta, kad pēc 300 gadu ilgas tumšas un nelaimigas valdišanas vācu ordenis 1560. gadā sabruka, un Kurzemē līdz ar Zemgali zem Lietavas virsvaldibas nodibinajās tā sauktā lielkungu valsts.
Tie laiki, par kuŗiem gribam runat, stāv vēl aiz vācu ordeņa laikiem, aiz vesaliem 7 gadusimteņiem. XIII. gadusimtenī pēc Kristus, Zemgale bija sava patstāviga ķēniņa valsts, un Zemgales ķēniņš no savas galvas pilsētas Tērvetes pārvaldija visu
4.lpp.
plašo Zemgales līdzenumu. Zem viņa vadibas latviešu novadu, pilsētu un piļu kungi veda kaŗos savus zemtuŗus un ļaudis, aizstāvet Zemgali pret ienaidniekiem, jo ne vienigi zemkopis un lopkopis, lēns un mierigs, kā tagad, bija toreizejais zemgalietis, bet ari bija vingrs, bargs un nepārspējams kaŗa vīrs. – Pēdejie, tā sauktie jaunakie laiki, kur Zemgale nu jau 7 gadusimteņus dzīvo ar apkārtejām tautām kopigu politisku dzīvi, mūs var mazak intereset un saistit, jo tie mums maz ko īpatneju dod. Bet gan Zemgales īpatnejā vēsture ir tie laikmeti, kas guļ tālak pirms XIII. gadusimteņa. Latviešu tautas īstā, slavas darbiem bagatā vēsture meklejama tālu atpakaļ sirmā senatnē, viņa sākas ar āriešu pirmtautas sadališanos. Mēģinasim tagad apskatit pašu pēdejo Zemgales patstāvibas laikmetu, vienu XIII. gadusimteni, un tos lielos kaŗus, kādus zemgalieši izcīnija, līdz zuda Zemgales patstāviba.
Lasot nostāstus un ziņas par ši nelaimigā laikmeta notikumiem, mums usmāksies jautajumi, kāpēc gan mūsu senči zemgalieši ar savām ievērojamām garigām un kareiviskām spējām galu galā tomēr pameta visu iesākto lielo cīņu. Mēs prasisim, vaj viņi politiskā ziņā dažkārt nav kļūdijušies, jeb vai vainojami bija vienigi ārejie apstākļi. Uz šiem pamata jautajumiem, bez dažām piezīmēm, vispārigu noteiktu atbildi nepūlesimies dot, jo tas prasa vēl tālakus un ilgakus pētijumus. Tagad sekosim visupirms pašai notikumu gaitai XIII. gadusimtenī un no šiem notikumiem taisisim blakus zinamus slēdzienus par mūsu senču kulturas dzīvi. Notikumus atstāstisim pēc drošām rakstiskām liecibām, tā sauktajām kronikām jeb laika grāmatām, kuŗas uzrakstitas no ticamiem to laiku lieciniekiem. Pats ievērojamakais no XIII. gadusimteņa vēsturniekiem ir Latviešu Indriķis, Rigas bīskapa Alberta audzeknis, kuŗš ir visupirmais latviešu rakstnieks, no kuŗa kādi raksti uzglabajušies.
—–

II. Zemgales ģeografiskie un etnografiskie apstākļi.

Senā Zemgale ieņēma visu Lielupes un viņas pieteku apgabalu. Tagadejie Dobeles, Bauskas, Tukuma, un pa daļai Šauļu, Paneviezes un Rigas apriņķi apzīmē apmēram senās Zemgales vietu. Šis apgabals šķērsam no Jaunpils pār Dobeli un Bausku sniedzās pie 120 verstim platumā un no Daugavas pār Jelgavu un Jānišķi uz
5.lpp.
Šauļiem apm. 150 verstis garumā. Ziemeļos Zemgale sniedzās līdz Daugavai un Baltijas jūŗai (Rigas jūŗas līcim). Izeja uz jūŗu bija pa Lielupi. Šo izeju sauca par “Zemgales Vārtiem” (Porta Semigallorum). Zemgales dienvidu daļa tagad jau galigi pārleišojusies. Visa Zemgale ir zems, vienads līdzenums, kas no jūŗas tikai pamazam paceļas augstak pār ūdeņa līmeni (pie Jelgavas 12 pēdas), un tikai no Dobeles, Tērvetes un Mežotnes pāriet pamazam drusku augstakos apvidos, no kuŗiem tad Zemgales daudzās upes lokas dziļos krastos un gravās. Lielupes ziemeļu pusē apgabals ir vairak smilšains, bet Lielupes augšgalā ap Mežotni un Bausku un dienvidus pusē apgabals ir augligakais visā Baltijā. Apgabala pakāpeniska pacelšanās no jūŗas līdz pat Jānišķei un tālāk uz dienvidiem nemaz nav nomanama, viss ir apbrīnojami vienāds līdzenums. Tikai upju gravas apgabala dienvidus daļā netieši norāda uz šīs daļas augstako stāvokli. Apgabala sevišķais augligums bija tas cēlonis, ka Zemgales iedzīvotāji senatnē bija bagati, jo zemkopja pūles zeme atmaksaja bagatigi. Zemgale bija tā īstā Dievzemite un Maizeszemite. Bez tam Lielupe, kas savienoja Zemgali ar jūŗu, bija izdevigs tirdzniecibas ceļš starp Zemgali un aizjūŗas zemēm. – Pēc ģeografiskiem apstākļiem Zemgales nosaukums ir gluži dabisks – “zemais gals”. Še, šaī Latvijas zemajā galā, dzīvoja ievērojama latviešu cilts, saukta par zemgaliešiem.
Kā visi latvieši, tā ari zemgalieši tālā senatnē līdz ar leišiem runāja vienu un to pašu valodu, kas uzskatama par indo-eiropiešu jeb āriešu tautu pirmvalodu. Šīs pirmvalodas skaņas vēl tagad visuskaidrak atrodamas latviešu un leišu valodās. No šīs latviešu-leišu jeb baltu pirmvalodas berzešanās ar dažadām svešām, sevišķi ar mongoļu resp. sāmu valodām, radās vēlak ģermaņu un slāvu valodas. Tāpat caur šādu berzēšanos ar svešiem elementiem izšķīrās vēlak latviešu valoda no leišu valodas. Latvieši berzejās ar tām tautām, ar kuŗām satikās uz tirdzniecibas un koloniju ceļiem pa Daugavu, Lielupi un Ventu. Un te redzam, cik tālu no jūŗas pa upēm jeb ūdeņa ceļiem svešas mēles vareja iespiesties Baltijā, tik tālu ari atšķīrusies jeb attīstijusies pirmvalodas latviešu izloksne. Dažus ārejus iespaidus uz latviešu valodu darijušas sāmu un ģermaņu valodas.
Tomēr visi šie dažkārtejie vēlaku laiku ārejie iespaidi nav spējuši latviešu valodai laupit viņas pirmvalodas pamata īpašibas. Zemgaliešu izloksne ir vīstīrakā latviešu valodas izloksne un
6.lpp.
tagad piejemta par vispārejo latviešu rakstu valodu. Bet tā kā viena puse Zemgales (tagadejie Šauļu un Paneviezes apriņķi) jau 650 gadus atpakaļ pievienojās pie Lietavas, tad šīs daļas zemgalieši pamazam pārleišojās un tagad stipri atsvešinajušies no savas sentēvu valodas, lai gan līdz pat Šauļiem un Paneviezei ļaudis latviešu valodu vēl tagad pa daļai saprot. Tāpat kā latvieši jaunakos laikos mazuliet bijuši zem ģermaņu un sāmu valodu iespaida, tāpat leišu valodā ir stipri slāvu (krievu un poļu) valodu iespaidi. Bet tāpat kā latviešu valoda, ari leišu valoda tomēr uzglabājusi baltu pirmvalodas pamata īpašibas.
—–

III. Pirmās rakstitās ziņas par zemgaliešiem.

Pirmās rakstu ziņas par zemgaliešiem sniedz senas krievu kronikas jau no pašas Krievijas valsts dibināšanas laikiem, t.i. no IX. gadusimteņa. Līdz ar kristīgās ticības piejemšanu, krievi iemācījās ari rakstu zīmes, un garidznieki, kā ari mūki, bija pirmie krievu rakstnieki. Šie kronisti gan rakstīja stingrā baznicas virzienā, bet pastarpam sniedza ari drošas ziņas par to laiku politiskajiem apstākļiem. Nestors un citi krievu kronisti piemin, ka starp baltu tautām jo ievērojami bija zemgalieši – зимѣгола. Tās pašas kronikas stāsta, ka pirms Ŗurika slāvi maksājuši nodevas varingiem un kazāriem. Visudrošak piejemams, ka šie varingi jeb varigajie bija tās baltu ciltis, kas dzīvoja gar Baltijas jūŗu, jo varingiem bija stipra kaŗa flote. Ari zemgalieši bija šo stipro Baltijas cilšu skaitā, un ari viņiem bija ievērojama flote. Visvecakās kronikās, sākot no no IX. līdz pat XIII. gadusimtenim, nav nekādu ziņu, ka zemgalieši kādreiz būtu tapuši uzvareti. Zemgalieši bija netikvien stipri pret savām kaimiņu ciltīm, bet ari pret attālakām tautām, ar kuŗām veda gan mierīgu satiksmi, gan ari kaŗus. Pašas krievu kronikas stāsta, ka krievu zemes (Polockas) ķēniņš Boriss ar saviem brāļiem sarīkojis 1107.gadā kaŗa gaitu ar lielu kaŗaspēku pret Zemgali, bet zemgalieši lielā kaujā gluži sakāva polockiešus, no kuŗiem uz vietas krita 9000 vīru.
Kāds kronists šo kaŗa gaitu apraksta īsi: “иде Борисъ на Зимѣголуб и быстъ побѣжденѣ Борисъ” (gāja Boriss uz Zemgali, un tapa uzvarēts Boriss). Vēl tagad Daugavā starp Polocku un Daugpili vairakās vietās redzamas ši ievērojamā kaŗa gājiena piemiņas, kuŗas atstājis krievu kaŗaspēks, pa Daugavu lejup braukdams. Tie ir tā saucamie “Borisa akmeņi”, uz kuŗiem izcirsts
7.lpp.
senlaiku astoņstūrainais krievu krusts un virsraksts: “Господи, помози рабу Твоему Борису” (Kungs, palīdzi Tavam kalpam Borisam).
Ši kaŗa gaita pret Zemgali gan tadēļ tika uzjemta, ka zemgalieši toreiz vēl pārvaldīja visu Daugavas lejas galu un jēma nodokļus no krievu un ārzemes tirgotajiem, kas veda ārejo tirdzniecibu ar Krieviju.
Daugava toreiz bija visusvarigakais tirdzniecibas ceļš. Līdz ar Daugavas lejas galu vissenakos laikos pie Zemgales piedereja ari tagadejais Rigas apriņķis Vidzemē. Par to nodod visdrošako liecibu valodnieciba un etnografija, jo Rigas apriņķa iedzīvotaji vēl tagad runā skaidru zemgaliešu izloksni, kuŗa atšķiras tikpat no Augšzemes izloksnēm, kā ari zinamā mērā no īstās Vidzemes izloksnes, kuŗu runā ap Valmieru.
Ari uzglabājušās skandinaviešu teikas un raksti pazīst zemgaliešus. Kāda Ingvara teika stāsta, ka skandinaviešu (zviedru) ķēniņš Ingvars XI. gadusimteņa pirmajā pusē ilgi karojis ar zemgaliešiem. Zemgalieši nevien veda panākumu pilnus kaŗus ar zviedriem, dāņiem un citiem skandinaviešiem, ar savas jūŗas flotes palīdzibu, bet starp viņiem bija ari stipras tirdzniecibas saites. Nedervalā, Dienvidus Zviedrijā, priekš dažiem gadiem atrada kādu lielu runu (seno burtu) akmeni no X. gadusimteņa ar sekošu virsrakstu: “Šo akmeni uzcēla Zigrida par piemiņu savam vīram Svenam, kuŗš ar bagatiem kuģiem ap Domesnesi brauca uz Zemgali.” Domesnese ir tagadejais Kolkas rags pie Dundagas. Un ceļš uz Zemgali gāja caur jūŗas šaurumu starp Domesnesi un Sāmusalu.
Nevien zviedri brauca uz Zemgali tirgoties, to darija ari dāņi, angļi un vācieši, jo Zemgale bija bagāta zeme, tāda maizes klēts, no kuŗas vareja izvest daudz un dažadus augstas zemkopibas kulturas ražojumus, un kuŗā vareja izdevigi pārdot Rietrumu Eiropas preces un rūpniecibas izstrādajumus. Ari liela daļa Lietavas un Žemaitijas izveda un ieveda mantas caur Zemgales ostu pie Lielupes (tagadejo Jelgavu – Mintavu) un caur Zemgales Vārtiem.
Augšejās ir tikai pāris rakstiskas liecibas par Zemgales attiecibām un satiksmi ar kaimiņu un tālakām tautām un valstīm. Bez tam ir arķeoloģiski pierādijumi nevien par latviešu un īpaši zemgaliešu augsto un bagato kulturas dzīvi senatnē, bet ari pierādijumi, ka latvieši stāvejuši dzīvos
8.lpp.
tirdzniecibas un kulturelos sakaŗos ar katra vēsturiska laikmeta citām ievērojamakām kulturas un tirdzniecibas tautām. Baltijā, proti, atrasta gan grieķu, feniķiešu un citu Azijas tautu nauda no seniem laikmetiem pirms Kristus, gan romiešu nauda no visa ķeizaru laikmeta (spožakā Romas laikmeta), gan arabiešu, angļu, vācu, dāņu un citu Eiropas tautu nauda no VIII. – XIII. gadusimteņiem. No Baltijas, īpaši no Zemgales, izveda labibu, ādas, lopkopibas ražojumus, vasku, medu, apstrādatas metala lietas, vilnas un linu audumus u.t.t. un ieveda no rietrumiem sāli, dzelzi un citus neapstrādatus metalus, siļķes, vīnu un ari dažadas austrumnieku rotas lietas un kolonialpreces, – bet gan tikai tās, kuŗas bija dārgakas un vieglakas mantas, kā: purpuru, dārgas drēbes, zeltu, sudrabu, dārgakmeņus u.t.t.
Sen un tālu aiz XIII. gadusimteņa zemgalieši, tāpat kā visi latvieši, bija bagata un ievērojama kulturas tauta. Laikmets no XIII. gadusimteņa iesākuma līdz XIX. gadusimteņa pirmai pusei ir latviešu tautas grimšanas laikmets. Šajos gadusimteņos beidzās latviešu īpatnejā politiskā dzīve un iznīka tautas bagatiba un senā augstā kultura, kuŗa sāk pamazam atjaunoties tikai no ta laika, kamēr latvieši nākuši Krievijas valsts sastāvā.

————

II. ZEMGALIEŠI PIRMAJĀ BALTIJAS KRUSTAKAŖU LAIKMETĀ.

I. Vispārejie un vietejie Baltijas politiskie apstākļi.

XII. gadusimtenim izejot, Daugavas grīvā parādas pirmo reizi krustnešu bari no Rietrumu Eiropas. Tie bija tās parādibas sekas, ka tolaiku visuvarenie Romas pāvesti no Eiropas rīkoja nemitigus krusta kaŗus uz Palestinu, iekaŗot “Jezus Zemi” un izplatit katoļu baznicu starp neticigajiem. Ši katoļu baznica no Dānijas un Zviedrijas jau pāris simt gadus, no Kārļa Lielā laikiem sākot, tiecās iespiesties Baltijā, lai gan bez paliekamām sekmēm. Jau tad katoļu misionari bija nākuši uz Baltiju un Prūsiju (kuŗa 9.lpp.
tolaik bija apdzīvota no latviešu radiem, senajiem prūšiem), un 1048. gadā pie Domesneses Dundagā bijusi celta katoļu baznica. (No tam cēlies vārds “Domesnes” = baznicas rags). Līdzi Rietrumu Eiropas tirgotajiem bija atnākuši un apmetušies pie Daugavas un Gaujas: Salaspilī, Ikšķilē (Ickesculle, Uexkull), Turaidā un citur katoļu garidznieki. Tie sāka sludināt kristigu ticibu vietejiem latviešiem. Bet šo garidznieku ilggadigajai mierigai sludinašanai nebija gaidito panākumu, jo Baltijas iedzīvotaji bija labi apmierinati ar savu veco ticibu, kura ari atzina to pašu vienigo Dievu, tikai citadā veidā, nekā kristigā ticiba. Tadēļ katoļu garidznieki sāka saukt uz Baltiju krustnešus, kā to turpmaku sīkak redzesim.
Katoļu baznica un šie krustneši atrada toreiz Latviju sadalitu daudzās patstāvigās valstīs, kuŗu vienigā kopotaja ideja bija senā ticiba. Latviešu valodas robežas bija tolaik daudz plašakas nekā tagad, tikpat uz igauņu, kā ari uz krievu un leišu pusi. Katru valsti pārvaldija savi iedzimti valdnieki jeb ķēniņi. Zemgale bija viena tāda ķēniņa valsts, gan visstiprakā un bagatakā starp latviešu valstim. Tagadejie lejaskurzemnieki jeb kurši sastādija Kurzemes valsti, kuŗas galvas pilsēta bija Kuldiga. Tagadejā Augš Kurzemē (pie Daugavas augšteces) bija sēļu valsts. Latvija uz ziemeļiem no Daugavas ari sadalijās vairakās patstāvigās valstīs, no kuŗām minamas Latgale, Tālava, Vidzeme (Idumeja) un citas. Šo valstju galvas pilsētas atradās pie lielakām upēm un satiksmes ceļiem. Tā, Latgales ķēniņš dzīvoja Ģersikā pie Daugavas, Tālavas valdibas centrs bija Bēveriņa (Valmiera) pie Gaujas u.t.t.
Par šiem krusta kaŗu un katoļu baznicas pirmajiem laikiem sniedz ziņas Latviešu Indriķis, to laiku aculiecinieks. Latviešu Indriķa kronika rakstita ap 1225. gadu, kā ziņojums pāvestam. Indriķis bija bīskapa Alberta māceklis un 1208. gadā, 23 gadu vecumā, tika iesvētits par priesteri. Notikumus XII. gadusimteņa beigās viņš atstāsta vairak pēc dzirdešanas un nostāstiem. Viņa pirmās kronoloģiskās ziņas attiecas uz apmēram 1184. gadu. Pamatigas ziņas iesākas ar bīskapa Alberta laiku un tad it sevišķi no 1205. gada, kad Latviešu Indriķis vareja jau būt notikumu aculiecinieks. Viņa laika grāmatas iesākums stāsta īsumā par katoļu baznicas pirmajiem soļiem Baltijā un par krusta karu sākumu, kā ari jau tūlit par zemgaliešiem, kuri ar katoļu baznicu jau tūlit nāca sakarā caur savu jūŗas ceļu, gan uzturedami draudzibu un mieru ar Rigas bīskapu, gan vesdami niknus kaŗus.

10.lpp.

II. Katoļu baznicas nostiprinašanās Latvijā un viņas pirmie sakari ar zemgaliešiem.

Zem nosaukuma “lībieši” dažkārt saprot sāmu (“Sāmi” ir latviešu valodā kopigs apzīmejums priekš igauņiem, somiem, karuļiem, lapiem un citām šiem radniecigām tautām. Šis apzīmejums sastopams jau mūsu teikās un pasakās) tautibas ļaudis, kas kā kuģinieki un zvejnieki no ziemeļiem (daži pētnieki piejem, ka sāmiskie lībieši atvesti iz Karulijas t.i. Austrumu Somijas, jo etnografiskā un valodnieciskā ziņā sāmiskie lībieši visuvairak līdzinajas karuļiem) kā zemgaļu kara gūstekņi nometināti Daugavas un Gaujas lejas galos un dzīvojuši kopā ar iedzimtajiem latviešiem-zemgaliešiem. Sāmu bija samērigi maz un tapēc ari vēlak tie galigi pārlatviskojušies. Sāmiskie lībieši kopā ar latviešiem dzīvoja visuvairak tirdzniecibas un zvejniecibas vietās, gar upēm un jūŗmalu: Ikšķilē, Salaspilī, Turaidā un Limbažu jūŗmalā. Šo apgabalu iedzīvotaju lielakā daļa bija latvieši resp. zemgalieši, bet tā ka Latviešu Indriķis visus šos novadus kopā sauc par Lībiju, tad ari visus tās zemes iedzīvotajus dēvē par lībiešiem. Pareizaki tomēr būtu izšķirt latviskos lībiešus un sāmiskos lībiešus. No kam cēlies vārds Lībija, nav zinams, bet domajams gan, ka tas ir sensenais vietejs latviešu nosaukums šīs agrakās Zemgales sastāvdaļas apzīmešanai. Sāmi jeb vēlakie sāmiskie lībieši mazpamazam bija nometinati Lībijā ne agrak kā no VII. un VIII. gadusimteņa sākot. Sāmus te nometinaja gar upēm un jūŗmalu kā zvejniekus, jo šo amatu tie bija piekopuši ziemeļos, savā dzimtenē. Ar maisito tautu, latviski-sāmiskajiem lībiešiem tad nu visupirms satikās katoļu baznica. Pieminams, ka starp latviskajiem un sāmiskajiem lībiešiem satiksme bija mieriga, jādomā, radnieciga; tāpat lībieši dzīvoja mierā ar latviešu ciltim, bet gan karoja ar igauņiem.
Tā ka Lībija ir senā Zemgales daļa, apdzīvota no zemgaliešu cilts, un no šejienes patstāvigā Zemgales valsts visupirms nāca sakaros ar katoļu baznicu un līdz ar to uzsāka savus slavenos brīvibas kaŗus, tad apskatisim īsumā iepriekšejos notikumus Lībijā, kuŗi izsauca tālakos notikumus visā Zemgales valstī.
Notikumi no 1184. līdz 1196. gadam. Latviešu Indriķis raksta: “Reiz dzīvoja Zegebergas klosterī, Holsteinas zemē, kāds godajams vīrs Meinards, cienijamiem sirmiem matiem, sv. Augustina ordeņa priesteris. Viņš nāca vienigi Kristus un
11.lpp.
dievvārda sludināšanas dēļ (kā misionārs) tirgotaju pavadibā uz Lībiju. Jo būdami ar lībiešiem draudzibā, kristigie tirgotaji mēdza bieži pa Daugavu braukt uz Lībiju. Dabujis nu atļauju un dāvanas vēl klāt no Polockas ķēniņa Valdmiera, kam lībieši, pagāni būdami, maksāja meslus, minetais priesteris ķērās sirdigi pie Dieva darba, sludinadams dievvārdu un taisidams Ikšķiles ciemā baznicu. Šaī ciemā likās visupirms kristities Kulevena tēvs Ilons un Alona tēvs Viesonis, kuriem sekoja citi.
Nākošajā ziemā izlaupija Lībiju leiši un aizveda daudz ļaužu gūstniecibā. Vairidamies no leišu negantibām, tas pats priesteris iebēdza līdz ar kristigajiem ikšķiliešiem mežā. Leišiem aizejot uz savu zemi, norāja minetais Meinards Ikšķiles lībiešu nesapratību, ka tiem neesot pašiem sava cietokšņa, un solija rūpeties, ka viņi savu pili varetu uzcelt, ja ikšķilieši apsolitos palikt par pastāvigiem Dieva bērniem. Tie bija ar mieru, apsolijās un ar zvērastu apliecinaja, ka piejemšot kristibu. Nākošajā vasarā Meinards salīga tadēļ amatniekus un mūrniekus. Lībieši apsolija tikmēr pa otram kārtam, ka patiesi piejemšot krustu. Iekams iesāka Ikšķiles pili celt, kristijās daļa ļaužu, un pārejie solijās, lai gan liekuligi, ka pēc pils pabeigšanas kristīšoties ari viņi. Mūri nu pacēlās no pamatiem. Pils piektā daļa nāca Meinarda īpašumā, jo šī daļa bija celta uz tās vietas, kuŗu Meinards priekš baznicas bija pircis. Pilij beidzot nākot gatavai, nokristitie lībieši atkrita, un kas vēl nebija no jauna atdzimuši, liedzās piejemt ticibu. Tomēr Meinards neatstājās no iesāktā darba.” – Vēlak viņš ar ikšķiliešiem atkal samierinājās.
Tādā kārtā, caur dažadiem kompromisiem ar lībiešiem, katoļu ticiba sāka nostiprinaties Daugavas malā. Tālak Latviešu Indriķis stāsta, ka ikšķiliešu kaimiņi zemgalieši (baldonieši), izdzirduši par ikšķiliešu kristišanos, braukuši pār Daugavu ar kuģiem, lai jauncelto pili apkarotu, bet atraduši pie kristigajiem stipru pretošanos. Redzams, Meinards starp lībiešiem bija pratis organizet sev stipru piekriteju partiju. Raksturigi, ka Meinards visupirms apmetās Ikšķilē, kur bija vienkāršs ciems, bez jebkādas pils vaj cietokšņa. No tam redzams, ka iesākumā lībiešu valdnieki jeb kungi kristigai ticibai nepiekrita, bet pēdejā sāka izplatities visupirms pie vienkāršās zemnieku tautas zvejnieku ciemā Ikšķilē.
Latviešu-lībiešu pilis jeb valdibas centri tolaik atradās attālaku no Ikšķiles: Dolē, Lielvārdē, uz Rigas kalna un citās vietās
12.lpp.
uz Daugavas, kā ari uz Gaujas. Tagadejā Ikšķiles novada senču pils atradās pie Ogres ietekas Daugavā, Ogresgalā, uz tā sauktā Ķenckalna (ķencis – ķēniņš), kur, pēc uzglabajušiemies ļaužu nostāstiem, senak bijusi Riga, kas nozīmē tikdaudz, ka te bija senā Daugavas lībiešu galvenā pils. Uz Ķenckalna senču pils vieta vēl tagad novērojama. Vēlak, kad katoļu bīskapa vara Lībijā nostiprinajās, un bīskapa sēdeklis, caur kompromisu ar Turaidas ķēniņu (quasi rex) Kaupi (Kaupo, Kôpe; miris 1217), tika pārcelts uz Kaupim piederigo Rigas pili, Riga palika par Lībijas un vēlak par visas Latvijas galvaspilsētu. Senā Rigas pils (tā sauktais “Vecais kalns”) atradās pie Rigas jeb Rīdziņas upes (Daugavas attekas); starp šo atteku un Daugavu atradās tā saucamā Rigas sala jeb tagadejā Iekšriga. Vēl bīskapa Alberta laikā Riga atradās Kaupja īpašumā. Ka agrak Daugavas lībiešiem Ogresgalā ir bijis galvenais centrs, par to liecina ari Latviešu Indriķis, jo, pēc viņa ziņām, Ogresgalā sanāk uz sapulci visi Lībijas kungi, lai apspriestu kaŗa gaitas (Ogresgalā kādā sapulcē starp lībiešu vadoņiem izceļas ķildas un šķelšanās, pie kam divi no viņiem, Ķīrans un Lejans, kas piejēmuši kristibu, tiek nonāveti, mirdami mocekļu nāvē).
Tā tad redzejām, ka kristigā ticiba caur Meinardu visupirms sāka izplatities vienkāršās tautas starpā Ikšķiles ciemā. Vēlak, kad Meinards tapa iecelts par pirmo Latvijas bīskapu un dabuja lielaku palīdzibu no Romas, viņš vareja piesolit stipru politisku palīdzibu latviešu-lībiešu valdniekiem, kuri tolaik nejutās nodrošināti pret Polockas ķēniņu. Meinards tiem apsolija politisku patstāvibu zem Romas pāvesta virsvaldibas. Tādā kārtā vietejie zemes valdnieki tika labprātigi pievilkti pie kristigas ticibas. Visupirms kristijās Turaidas Kaupis, kurš vēlak Rigu atdeva bīskapam, pēc tam Lielvārdes, Doles, Aizkraukles, Siguldas, visas Tālavas un Vidzemes latvieši, kā ari latgalieši jeb augšgalieši, – ar vienu vārdu sakot, visas latviešu zemes uz ziemeļiem no Daugavas, kuŗas līdz šim bija sakaros ar Polocku un pa daļai ari ar Pleskavu. Krieviem padevigie Kokneses un Ģersikas valdnieki tiek no zemes padzīti līdz ar saviem piekritejiem. Tādā kārtā, t.i. pilnigi miera ceļā nodibinajās tā sauktā Livonija jeb sv. Marijas valsts, kuŗa pēc savas izcelšanās un īpatnibas bija skaidri latviska un vēl līdz XVI. gadusimtenim tika dokumentos saukta par “Latviju” (Lettonia-Lettland), ar kuŗu vārdu apzīmeja tagadejo Vidzemi kopā ar Latgali. Pie šīs Latvijas, kuŗa bija jaunās valsts kodols, XIII. gadusimtenī
13.lpp.
caur izdevigiem kaŗiem pievienojās ari Igaunija un Kurzeme līdz ar Zemgali, kuŗas tad visas nosauca ar kopigu vārdu par Livoniju. Latvija (Lettonia) tad palika par Livonijas videjo un galveno provinci, par viņu min vēl visās XVI. gadusimteņa kronikās. Tādi bija tie vispārejie politiskie apstākļi, kuŗi, sākot ar XII. gadusimteņa beigām un XIII. gadusimteņa iesākumu, izsauca Livonijas jeb Sv. Marijas valsts nodibinašanos zem Rigas bīskapa virsvaldibas.
XIII. gadusimteņa iesākumā, kā redzējām, visas latviešu zemes uz ziemeļiem no Daugavas atradās zinamos sakaros ar Krieviju. Kuŗā laikā šīs zemes nāca pie Krievijas, tas nav skaidri zinams. Varbūt tas bija jau no Krievijas dibinašanas laikiem, t.i. IX. gadusimteņa, jo zinam, ka jau pirmā Krievijas valdnieka Ŗurika brālis Truvors no 862. gada valdija Izborskā, netālu no Aluksnes, t. i. novadā, kuŗš tolaik bija apdzīvots no latviešiem. Ši pirmatnejā piederiba pie Krievijas varetu attiekties it sevišķi uz latgaliešiem un īstajiem vidzemniekiem. Turpreti zemgaliešu ciltis Daugavas lejas galā (tagadejā Rigas apriņķī) gan būs nākušas sakaros ar Krieviju tikai vēlakos gadusimteņos, jo redzam, ka vēl ap 1100. gadu zemgalieši ved ar polockiešiem niknus karus dēļ virsvaldibas pār Daugavas lejas galu. Turpreti, laikmetā no 1000. līdz 1100. gg. zemgalieši (tāpat kā kurši) ved netrauceti plašu jūŗas tirdzniecibu un ari kaŗus ar Zviedriju un citām ārvalstim, no kam slēdzams, ka Daugavas ieteka jūŗā tad vēl atradās pilnigi zemgaliešu varā. Ap XII. gadusimteņa beigām, kā redzejām, krievi jau bija ieguvuši savā varā izeju iz Daugavas, un pie Polockas valsts atradās ari “lībieši”. Zemgales satiksme ar ārzemem tad tapa stipri ierobežota. Īstā Zemgale tad aprobežojās vienigi ar Lielupes un viņas pieteku apgabalu, no kura bija īpaša izeja uz Baltijas jūŗu caur Zemgales Vārtiem (Lielupes ieteku jūŗā jeb t. s. Buļupi). Tā ka Daugavas ieteka un Lielupes ieteka atrodas viena klāt pie otras, un pa daļai viņas ir kopigas (caur galveno Lielupes noteku uz Daugavu), tad, saprotams, starp zemgaliešiem un polockiešiem valdija pastāvigi kari, jo tikpat pirmie apdraudeja Daugavas grīvu, kā otrie Zemgales Vārtus un kaiteja viens otra tirdzniecibai. (Pēc geologu domām, Lielupe visupirms bijusi tikai Daugavas pieteka. Kā radusies tiešā izeja uz jūŗu caur Buļupi jeb Zemgales Vārtiem, – dabiski vaj māksligi, nav droši noteicams. Tikai ievērojams, ka zemgaļi tiešam meklejuši Lielupes izeju tālak no Daugavas grīvas, uz ko norāda aizsērejušais senlaiku kanalis uz jūŗu pie Slokas. Piezīmejams, ka senatnē Daugavas grīva atradās vairak uz ziemeļiem, pie tagadejiem Vec-Āķiem, t. i. tālak no Buļupes resp. Zemgales Vārtiem. Sensenā grīva tagad aizsērējusi). Zemgaliešiem pie tam bija zinamas
14.lpp.
priekšrocibas, jo viņu zeme sniedzās tieši līdz pašai Daugavai (no Daugavas grīvas līdz Sērenei), kamēr polockieši vareja aizsargat savu izeju uz jūŗu tikai netieši, ar latgaļu un lībiešu starpniecibu. Aiz minetiem apstākļiem ari skaidri saprotams, kapēc zemgalieši atradās pastāvigā kaŗa stāvoklī ar latgaliešiem un lībiešiem: Zemgale (tāpat kā Sēlija un Kurzeme, t. i. visa Latvija uz dienvidiem no Daugavas) bija politiski patstāviga valsts, kamēr Lībija, Vidzeme un Latgale bija tikai Krievijas sastāvdaļas, un ja zemgalieši kaŗoja ar krieviem, tad viņiem tikpat bija jākaŗo ari ar latgaliešiem un lībiešiem. Tāpec ari redzam no Latviešu Indriķa kronikas, ka zemgalieši pastāvigi uzbrūk gan Ikšķilei, gan Rigai, gan ari taisa tālakas kaŗa gaitas uz Vidzemi. Tādā kārtā, tagadejais mazais pretstats starp kurzemniekiem un vidzemniekiem cēlies vēl tajos senos laikos, kad zemgaļi un kurši, brīva tauta būdami, kaŗoja pret lībiešiem un latgaļiem resp. Polocku un Pleskavu. Taī laikā leiši, kuŗi ari bija brīva tauta, atradās pastāvigā draudzibā ar zemgaļiem. Starp leišiem un zemgaļiem kaŗi nav bijuši, bet gan leiši iet netrauceti caur Zemgali kaŗot uz Vidzemi, Igauniju un Latgali. Tapēc ari Latviešu Indriķis saka, ka latgaļi un lībieši bijuši itkā zemgaļu un leišu laupijuma tiesa. Ari Meinarda laikā, kā redzejām, leiši posta Lībiju, un Meinards var katoļu baznicu un bīskapa sēdekli Lībijā tapēc jo vieglak nodibinat, ka apsola baznicas palidzibu ari pret neticigajiem zemgaļiem un leišiem.
Griezisimies tagad atpakaļ pie Meinarda un paskatisimies, kā viņš ar maziem iesākumiem, pateicoties tikai savām politiskām spējām, nostiprinajās Lībijā un kā izauga visa Rigas bīskapa vara. Pēc tam, kad Meinards bija palīdzejis uzcelt pili ikšķiliešiem, viņš iet pie salaspiliešiem, kuri ari no zemgaļiem un leišiem bija stipri apdraudeti, un dod tiem padomu uzcelt pili, pie kam Meinards dabū no pils vienu daļu, kā ari tiesibu, celt tur baznicu. Salaspils tika celta salā Daugavā, augšpus Doles, un šīs pils vieta vēl tagad redzama. Meinards bija pratis tapt ikšķiliešiem un salaspiliešiem par padoma devaju un garigo vadoni. Pēc ikšķiliešiem likās kristities ari daudzi salaspilieši, no kuriem seši pirmie bija Viliends, Uldenagons, Vadis, Valdekons, Garvēdars un
15.lpp.
Viesonis. Pēc vārdiem spriežot, Salaspils lībieši, tāpat kā ikšķilieši, bija latviešu tautibas.
Taisot abas minetās pilis, priesteris Meinards 1186. gadā tika no Brēmenes arķibīskapa iecelts par bīskapu (Tapēc šo 1186. gadu var uzskatit par Livonijas jeb Sv. Marijas valsts dibinašanas gadu). Bet lībieši bija viltigi ļaudis. Tikko tie bija pili uztaisijuši, tie pajēma visu pili priekš sevis un Meinardam negribeja nekādas vēribas vairs piegriest. Tie vairs nekristijās, un daži no tiem, kas bija agrak kristijušies, nomazgaja Daugavā savu kristietibu, sūtitami to atpakaļ uz Vāczemi. Tāpat viņi Meinardu un viņa palīgu, mūku Teodoriku, sāka visadi kaitinat un gribēja Teodoriku pat ziedot saviem dieviem, jo teica, ka viņš esot vainigs pie ta gada neražas. Te nu Meinardam vajadzeja sajemt kopā visas savas diplomatiskās spējas un ieintereset lībiešus vairak priekš baznicas, Viņš ar dažadiem apsolijumiem prata lībiešiem un viņu vadoņiem iedvest domas, ka vajaga izsaukt
no Rietrumu Eiropas kādus krustnešu spēkus, kas būtu nevien atspaids baznicai, bet stiprinatu ari paši lībiešu politisko patstāvibu.
Pēc tam Daugavas lībieši un bīskaps sāka vest sarunas ar atbraukušajiem ārzemes tirgotajiem, lai pedejie sarunatu krustnešus no Dānijas, Zviedrijas, Vācijas un citām Rietrumu Eiropas zemēm un, ja iespējams, lai atvestu līdzi vēl kādu bruņotu apmācitu kaŗaspēku, kas varetu jaundibinamo baznicas valsti stiprinat. Bet, kā liekas, viltigie lībieši maz ticeja visiem Meinarda solijumiem, jo, tikko tirgotaji bija aizbraukuši, salaspilieši jēmās bīskapu atkal kaitinat un apsveica to ar Jūdasa sveicienu (kā izsakas dievbijigais Latviešu Indriķis): “Sveiks, Rabi! cik maksā Gotzemē vadmala un sāls?”
Ar šiem vārdiem lībieši lika nomanit, ka viņi tura uz Meinardu kādas aizdomas, itkā viņš kādos veikala vaj patmīligos nolūkos uz Lībiju būtu atbraucis. Tālāk dievbijīgais Latviešu Indriķis raksta: “Aiz rūgtuma pilnas sirds bīskaps nevareja atturet asaras, aizgaja uz Ikšķili un apmetās savā dzīvoklī. Solijuma atgādinašanai viņš noteica dienu, kurā lai ļaudis pie viņa sapulcetos. To dienu ļaudis neievēroja un solijuma neizpildija. Aprunajies ar savejiem, bīskaps nodomaja tapēc iet uz Igauņzemi, lai aizbrauktu uz Gotzemi ar tiem tirgotajiem, kas tur bija palikušies pa ziemu. Lībieši tikmēr sagatavojās, ceļā viņu nogalinat, bet turaidietis Anis viņu brīdinaja neiet. Un tā daudzkārtigi bīskapa nodomiem izjūkot, tas atgriezās uz Ikšķili, neiespēdams to zemi atstāt. Tapēc viņš
18.lpp.
sūtija brāli Teodoriku no Turaidas slepeni kā vēstnesi uz Romu pie Svētā Tēva pēc padoma. Redzēdams, ka nevar no šīs zemes iziet, Teodoriks piemānija lībiešus ar nevainigu viltibu, sēsdamies zirgam mugurā, apvilcies priestera drēbes, ar grāmatu un svētitu ūdeni, itkā gribedams apmeklet kādu vājnieku. Un noteikdams to par savas ceļošanas cēloni ikkatram, kas ceļā viņu izprasija, viņš izbēdza no tās zemes un nonāca pie Svētā Tēva. Dzirdejis par kristigo skaitu Latvijā, Svētais Tēvs bija taīs domās, ka viņi neesot atstājami, bet pamudinami turēt ticibu, kur tie piejēmuši paši no laba prāta. Un Svētais Tēvs dāvinaja visiem tiem grēku atlaišanu, kas uzjēmuši krustu, ietu uzmodinat šo pirmdraudzi (t. i. kas ietu krusta kaŗā uz Latviju).
Godam pieminamais bīskaps Meinards iegūlās pa tam pēc daudzām grūtibām un sāpēm nāves gultā, aicinaja pie sevis, manidams nāvi klātu esam, Lībijas un Turaidas kungus un apklaušinajās, vaj pēc viņa nāves tie atkal vēletos savu bīskapu. Viņi atteica, ka labprāt gribot jaunu bīskapu kā savu tēvu. Un pēc necik ilga laika bīskaps beidza savas dienas.”
No augšejām Latviešu Indriķa ziņām redzami katoļu baznicas pirmie soļi Latvijā, bet no šām ziņam ari redzams, ka Latviešu Indriķis, uzsverot baznicas grūto un apdraudeto stāvokli, ar nodomu meklē pēc iemesliem, kuŗi lai attaisnotu krusta kaŗus uz Latviju. Vidzeme un Latgale gan, kā vēl vēlak redzesim, piejēma katoļu ticību labprātīgi un par to mantoja politisku patstāvibu, bet Zemgales, Kurzemes un Igaunijas pievienošanai bija vajadzigi krusta kaŗi.
No zemgaliešu toreizējā stāvokļa skatoties, var teikt, ka viņiem šis Meinarda laikmets, no 1184. līdz 1196. gadam izlikās un pagāja gaŗam gluži neievērojams. Viņi redzeja tikai to, ka uz Daugavu un uz Lielupi, kā agrākus laikus, katru gadu brauca daudz ārzemju tirgotaju: zviedri, dāņi, vāciešu, angļi un citu tautu piederigie, un ka pie Daugavas bija atnākuši ari katoļu priesteri. Tas viss. – Pie Ikšķiles starp lībiešiem un viņu kaimiņiem zemgaliešiem (baldoniešiem), kas dzīvoja Daugavas kreisajā krastā, notika mazas sadursmes (kuŗām gan bija tikai vietejs raksturs), kas izskaidrojams tikpat ar zemgaļu politisko naidu pret lībiešiem un latgaļiem, kā ari ar ticibas jūtām, jo zemgaļiem tas nebija pa prātam, ka turpat pie viņu zemes robežām cēlās kāds jauns apcietinājums, no kuŗa izplatijās naidiga kustiba pret veco latviešu ticibu. Taču tie šo apcietinajumu aizķer tikai gaŗam ejot,
17.lpp.
bez kādām lielām kaŗa gaitām. Jaunceltā Ikšķiles pils, kuŗas pamati redzami blakus tagadejai Ikšķiles baznicai, ir bijusi neliela torņveidiga mūra ēka. Ikšķiles pils bija mazaka un vājaka par lībiešu senajām senču pilim un valdibas centriem un bija bez lielakas strateģiskas nozīmes, kamdēļ ari zemgaļi tai sevišķas ievēribas nepiegrieza.
—–

III. Pirmie krustneši Latvijā.
Lai gan pirmais Latvijas bīskaps Meinards no pāvesta dabuja atļauju sludinat krusta kaŗu pret katoļu baznicas pretiniekiem Baltijā, tomēr pirmais krustnešus uz Ikšķili atveda tikai otrais Latvijas bīskaps Bērtulis (Berthold von Hannover), kuŗu ar pāvesta atļauju iecēla Brēmenes arķibīskaps. Bērtulis atnāca pirms bez krustnešiem uz Latviju un apmetās turpat Ikšķilē, bet kad lībieši manija, ka bīskaps tiem nekāda liela politiska atspaida nedod, tie pret viņu sāka izturēties nevērigi un ar nicinašanu, pārmesdami, ka “bīskaps un kristigie tikai dēļ savas nabadzibas nākot uz Latviju.” Tad Bērtulis nogāja uz Vāczemi (t.i. Vakara zeme; pie senajiem latviešiem apzīmeja visu Rietrumu Eiropu un nekādā ziņā nebija saistita ar vācu tautibu. Tikai vēlak šis vārds sāka apzīmet tagadejo vāciešu apdzīvoto zemi) un ar pāvesta atļauju sludinaja krusta kaŗu pret neticigajiem Baltijā. 1298. gada pavasarī ar pirmo krustnešu pulciņu, kādiem pāris simts vīriem, Bērtulis atgriezās Daugavas grīvā, lai stiprinatu ar šiem vīriem Ikšķiles garnizonu. Bet lībieši pa bīskapa ilgo prombūšanas laiku bija uz bīskapa spēku zaudejuši katru uzticibu un, bez tam, atvestais krustnešu pulciņš tiem izlikās pārak mazs, lai tas tiem varetu kādu nopietnu pabalstu dot, un tapēc lībieši grib pavisam no bīskapa atkratities. Šis bija tautu tikai sarīdijis pret stiprajiem kaimiņu pagāniem un Polockas krieviem, bet pats nopietnas palīdzibas nevareja sniegt. Lībieši negrib bīskapa uz Ikšķili laist un pie Rigas pils (pie t. s. “Vecā kalna”) 24. jūlijā 1198. gadā apkauj visus krustnešus un līdz ar to nogalina bīskapu Bērtuli, kuŗu nodur ar šķēpu lībiešu kungs Imanta. Var redzet, ka toreiz starp Daugavas lībiešiem pastāveja divas partijas: kristigā un vecā kungu partija. Pēdejā bija jēmusi virsroku, jo, kā jau teikts, bīskaps nekādas palīdzibas lībiešiem nebija sniedzis. Pēc tāda bēdiga iznākuma ar bīskapu Bērtuli un pirmajiem krustnešiem kristigai partijai pavisam sašļūk dūša un
18.lpp.
vecā kungu partija grib iznīcinat visas saites ar pāvestu. Rudenī 1198. gadā padzen no Lībijas ari visus kristigos garidzniekus. Tā bēdigi izbeidzās bīskapa Bērtuļa dienas un pirmie krustneši Latvijā.
Zemgalieši gan ari dzirdeja par šiem lībiešu savstarpigiem strīdiem un ķildām, bet tie, no sava stāvokļa skatoties, vareja tikai nopriecaties, ka viņu ienīstie lībieši tā savā starpā saķildojušies, un līdz ar to svešās ticibas priesteri, kā ari konkurences tirgotaji bija dabujuši pērienu.
—–

IV. Alberts – trešais Latvijas bīskaps un bīskapa sēdekļa pārcelšana uz Rigu. Cīņa dēļ Zemgales Vārtiem.

1198. gadā par trešo Latvijas bīskapu pāvests apstiprinaja Brēmenes prāvestu Albertu, to vīru, kuŗš galigi nostiprinaja katoļu baznicu Latvijā, kuŗu tad tas pilnigi pārvērta par Sv. Marijas valsti zem pāvesta virsvaldibas. Bīskaps Alberts uzsāka ari pirmos kaŗus ar zemgaliešiem. Alberts uz Latviju bez krustnešiem nemaz nenāk, jo pārzin labi lībiešu politisko stāvokli un vēlēšanās. Uz viņa priekšlikumu pāvests izsludina krusta kaŗus uz Baltiju, līdzigi krusta kaŗiem uz Palestinu. Tāpat kā Palestina bija Jezus zeme, tā Latvija tika apdāvinata ar sevišķām privileģijām un iecelta Sv. Marijas zemes godā. Tad tikai vasarā 1200. gadā Alberts ar krustnešiem uz 23 kuģiem brauc uz Ikšķili. Pēc kuģu skaita spriežot, viņam vareja būt līdzi 1000 krustnešu. Lībieši šoreiz liekas būt iepriecinati un manto lielaku pārliecibu, ka pāvests tiem tiešam grib nopietni palīdzet. Tie bīskapu uzjem ar mieru. Rudenī bīskaps Alberts ar krustnešiem brauc atpakaļ uz Vāczemi, bet pirms tam noslēdz līgumu jeb kompromisu ar veco lībiešu kungu partiju. Starp lībiešu valdniekiem atrodas viens, kuŗš ar sirdi un dvēseli pieķeŗas – Turaidas ķēniņš Kaupis. Alberts rīkojas vislielakā saderibā un draudzibā ar Kaupi, un pēdejais dāvina bīskapam savu Rigas pili līdz ar apkārtejo pilsētiņu, kurp Alberts pārceļ no Ikšķiles bīskapa sēdekli. Tādā kārtā Alberts pieturas pie pretejas politikas, nekā viņa priekšgājeji. Meinards un Bērtulis bija meklejuši atbalstu vairak vienkāršajā tautā, kamēr Alberts mēģinaja visupirms saprasties ar tās zemes kungiem. Pēdejie, protams, ielaižas tikai ar to norunu, ka pāvests viņiem sūta kādus lielakus palīga spēkus. Priesteri Teodoriku bīskaps
19.lpp.
atkal sūta uz Romu pie pāvesta pēc atļaujas, sludinat jaunu krusta kaŗu uz Baltiju, jo šāda sevišķa atļauja bija vajadziga katram krusta kaŗu gājienam. Teodoriks atļauju ari dabuja un izskaidroja Romā sīkak kaŗa plānu, pēc kuŗa visupirms apkaŗojami Zemgales Vārti. Tādā kārtā Zemgales ostai (Mintavai-Jelgavai) būtu nogriesta katra tirdznieciska satiksme ar ārzemēm, un Riga tad varetu uzplaukt par tirdzniecibas pilsētu. Par to Latviešu Indriķis raksta: “Uz ši brāļa Teodorika uzstāšanos un lūgšanām Svētais Romas Tēvs aizliedza pie baznicas lāstu soda apmeklet zemgaliešu ostu visiem, kas brauktu uz Latviju tirgošanās dēļ. Vēlak, tam piekrisdami, ari tirgotaji paši pēc kopiga nosprieduma uzlika šai ostai aizliegumu, tā ka katram būtu laupama manta un dzīviba, kas turpmak iedrošinatos šo ostu apmeklet tirgošanās dēļ.
Kad tapēc divus gadus pēc tam daži tirgotaji gribeja laust savu apsolijumu, visi citi tirgotaji viņus no sākuma gauži lūdza, neiet uz Zemgali, bet kad tie tomēr neievēroja Svētā Tēva likuma un nicinaja tirgotaju kopigo spriedumu, tad tiem braucot uz kuģiem pa Daugavu lejup, spiedās tie citi viņiem ar saviem kuģiem virsū, redzot viņu pārgalvibu. Sajēmuši un nomocijuši beidzot divus vīrus, viņi piesprieda tos citus griesties atpakaļ.”
Līdz ar to tika apkaŗoti ari Zemgales Vārti, pa kuŗiem tirgotajus nelaida Zemgalē iekšā uz Mintavu (Jelgavu). Tādā kārtā bīskaps Alberts spēra savus pirmos naidigos soļus pret zemgaliešiem, gribedams kaitet viņu ārzemes tirdzniecibai un līdz ar to veicinat savas galvas pilsētas Rigas uzplaukšanu. Riga nu uzmetās par nopietnu konkurentu Mintavai.
1201, gada pavasarī bīskaps Alberts ar krustnešu pulciņu atkal atgriežas Latvijā un ar Kaupja un lībiešu palīdzibu sāk ierīkot Rigā tirdzniecibas ostu. Ši pirmā Rigas osta atradās pie Rigas upites (Rigas upites jeb Rīdziņas vietu tagad iejem Rīdziņas iela). Līdz tam laikam Riga bija tikai pils un zvejnieku miests, jo tirdzniecibas vieta te nebija izdeviga pārak neaugligās apkārtnes dēļ. Līdz ar pāvesta aizliegumu, kristigiem tirgotajiem braukt uz Zemgales ostu Mintavu, Rigā pa Lielupi un Daugavu pienāca ari Zemgales preces, kuras tad Rigā pārlādeja un veda uz ārzemem. Vecā Rigas ostas pilsēta bija itin maza un iejēma platibu starp tagadejām Rīdziņas, Grēcinieku, Kungu un Karļa ielām. Šaī pat laikā bīskaps ierīkoja ari Sv. Nikolaja klosteri Daugavas grīvā uz salas, iepretim Lielupes ietekai Daugavā, kuŗa vieta vēl tagad redzama vecajā Daugavas

20.lpp.
grīvā, kas iet uz tagadejiem Vec-Āķiem. Šis klosteris palika ari par cietoksni, par pirmo aizsargu Rigai no jūŗas puses.
Kad Rigas osta tādā kārtā bija ierīkota un nostiprinata, atnāca uz Rigu leišu un kuršu pilnvarnieki un noslēdza ar bīskapu mieru jeb tirdzniecibas līgumu; ari leišiem tagad vajadzeja izvest un ievest preces caur Rigas ostu. Pavasarī 1202. gadā bīskaps ar lielako daļu krustnešu aizbrauca uz Vāczemi un atstāja Rigā par savu vietnieku Teodoriku, kuŗš tad dibina Latvijā pastāvigu kaŗeivju sabiedribu jeb korporaciju, tā saukto zobenbrāļu ordeni. Šis jaunais kaŗeivju ordenis bija itkā bīskapa miesassargu pulks un viņa galvas pilsētas apsargataji. Ordenī iestājās tikpat kristigie lībieši un latvieši, kā ari daži ārzemnieki, kas kā krustneši uz Rigu bija nākuši.
Latviešu Indriķis raksta:
“Brālis Teodoriks iecēla taī laikā dažus kaŗeivju jātnieku brāļus, vairot ticigo skaitu un uzturet viņu drošibu starp pagāniem. Sētais Tēvs Inocents III. deva viņiem templiešu ordeņa likumus un zobenu ar krustu, nēsajamus par zīmi uz drēbēm, un nolika tos zem bīskapa. Tas bija tā sauktais zobenbrāļu ordenis.” Ordenī uzjēma tikai augstako, t.i. kungu un bajāru (seno muižnieku) kārtu piederigos. Vienkāršie kaŗeivji un kaŗa kalpi netika ordenī uzjemti, lai gan atradās pastāvigā ordeņa rīcibā. Ordenis bija tas pats, kas mūsu laikos pastāvigais kaŗaspēks, un zobenbrāļi līdzinajās tagadejiem virsniekiem.
Tālak Latviešu Indriķis raksta: “Pēc tam nāca zemgalieši, kas negribeja ar lībiešiem miera, un nodedzinaja Salaspils baznicu ar visu ciemu.” Ap Salaspili un Ikšķili zemgalieši kaŗoja ilgaku laiku un izpostija apkārtejo apgabalu. Pēc tam Teodoriks noslēdza ar zemgaļiem mieru un “apstiprinaja mieru uz pagānu, t. i. zemgaliešu vīzi.” Acīmredzot, Teodoriks, bīdamies no tālakiem zemgaļu uzbrukumiem, deva atkal kristigajiem tirgotajiem atļauju braukt uz Zemgali, jo tas bija galvenais iemesls, kamdēļ zemgaļi sāka kaŗu. Zemgales Vārti toreiz vēl bija svabadi un atradās pašu zemgaļu rokās. Tie tirgotaji, kas Rigas bīskapam neklausija, turpu arvienu brauca bez pārtraukuma, jo te tirgošanās bija plašaka, nekā Rigā.
Pēc tam Latviešu Indriķis raksta: “Zemgaļi palika par lībiešu un kristigo draugiem.” – Vēl Rigas bīskapa vara bija par
21.lpp.
mazu, lai varetu pret Zemgales Vārtiem un Zemgales ostu ko nopietnaku uzsākt. Vienkāršiem aizliegumiem tirgotaji nelabprāt gribeja klausit un ar varu ari Zemgales Vārtus bija grūti iejemt, jo tie bija stipri apsargati caur Babites pili. Ši senā zemgaļu pils atradās starp Babites ezeru un Lielupi, netālu no Zemgales Vārtiem. Kā pretspēku Babites pilij bīskaps, kā jau redzejām, uzcēla Daugavas Grīvas pili un klosteri, kuŗi apsargaja Daugavas izeju no zemgaliešu uzbrukumiem. Tādā kārtā starp bīskapu un Zemgali valdija “bruņotais miers”, kuŗš pastāv vairakus gadus.
Nākošajos 1203. un 1204. gados Turaidas ķēniņš Kaupis, galvenais kristigās baznicas un bīskapa patrons Lībijā, Teodorika pavadibā brauc uz Romu pie pāvesta Inocenta III. Kaupis oficiali nodod jaundibinato Sv, Marijas valsti pāvesta īpašumā un virsvaldibā: pāvesta vietnieks – Rigas bīskaps tagad formali skaitas par jaunās valsts pārvaldnieku. Kaupi Romā uzjem ar lielu godu un Svētais Tēvs pats ar to ir ļoti laipns. Kaupis un pāvests izmainas dāvanām. Jāpiezīmē, ka Kaupis bija netikai Turaidas, bet ari visas Lībijas ķēniņš (ķēniņa Kaupja tiešie pēcnāceji ir tagadejie kunigaiši un baroni Līveni) un virsvaldnieks pār visiem lībiešu kungiem, tā tad ari pār Daugavas lībiešiem. Pēc uzglabājušamies tradicijām Kaupja meita, kuŗa iepriekš bijusi vaidelote un kristibā dabujusi vārdu Madaļa, cēlusi pirmo baznicu tagadejā Madlienas draudzē, kur pie baznicas atrodas senais svētkalns; Madliena atrodas Daugavas lībiešu-latviešu apgabalā. Tas ari ir pierādijums, ka senos laikos šis apgabals piedereja pie Lībijas, kuras galvas pilsēta bija Turaida. Pieminams, ka Kaupis visos dokumentos tiek saukts par ķēniņu (rex) un bez viņa Lībijā netop minets neviens cits ķēniņš. Vēlak ķēniņa vara pārgāja uz Rigas bīskapu. Līdz 1205. gadam valda miers Sv. Marijas valstī. Zemgales valsts nāk tālakā satiksmē ar Rigas bīskapu, kuŗš ar to bija noslēdzis “bruņotu” mieru un draudzibu, sākot ar 1205. gadu, un šoreiz sava ķēniņa Viestarta drošā un apzinigā vadibā.
—–
22.lpp.

III. VIESTARTS, ZEMGALES ĶĒNIŅŠ.

I. Viestarts ar zemgaliešiem sakauj leišus pie Ikšķiles.

Ķēniņš Viestarts iestājas vēstures gaitā kā kaŗa vadonis un uzvaretajs. Viņš ir visas Zemgales patvaldnieks, un Latviešu Indriķis nosauc viņu par ķēniņu un ari par Zemgales dzimtvaldnieku (Vesthardus major natu de Semigallia). Rīmju kronists runā arvienu par ķēniņu (Konic Vester). No tam redzams, ka Zemgalē bija sava iedzimta valdnieku cilts, kuŗā ķēniņa vara pārgāja no auguma uz augumu. Vaj Viestarts tikai 1205. gadā iesāka valdit, nav zinams, bet ap šo laiku viņš jau vareja būt pusmūža vīrs, jo 1219. gadā viņam ir pieaudzis māsas dēls (Narimunds?), kuŗš krīt pie Mežotnes, un pēc 1230. gada kronikas Viestarta vairs nepiemin, no kam var spriest, ka viņš ap to laiku miris. Tā tad ķēniņš Viestarts bija Lībijas ķēniņa Kaupja, bīskapa Alberta un Latviešu Indriķa laika biedrs. Viestarts jau savās jaunibas dienās vareja noskatities visā taī gaitā, kad no 1184. gada sākot katoļu baznica sāka izplatities pie Daugavas. Kad Latvijas bīskapa sēdeklis bija pārcelts uz Rigu un pēc tam zemgalieši noslēguši ar bīskapu mieru un tirdzniecibas līgumu, tad Viestarts ari turejās ar bīskapu draudzibā un tālak, kā to tūlit redzēsim, mekleja ari vēl kaŗa sabiedribu. Šīs sabiedribas dēļ Viestarts pat lauž zemgaliešu senseno draudzibu ar leišiem un nelaiž pēdejos vairs kaŗot Lībijā. Tādā kārtā Viestarts palika bīskapam un katoļu baznicai labvēligs un ļāva pēdejai nostiprinaties Rigā. Viestarts itkā bija ielaidies politiskā kompromisā ar baznicu. Par Viestarta un bīskapa Alberta pirmajiem kopigiem politiskiem soļiem stāsta atkal Latviešu Indriķis:
“Bīskapa Alberta septitajā un ta Kunga 1205. gadā ap gaveņu laiku, kad šejienes tautas visuvairak mēdz sarīkot savus kaŗus, izgāja kādi 2000 leišu kareivji zirgos kaŗā pret igauņiem. Kad nu leiši pa Daugavu uz leju gar pilsētu (Rigu) gāja, iegriezās tur kāds viņu virsaitis, Svelgate vārdā, bagats un ļoti varens kungs, līdz ar saviem pavadoņiem. Starp citiem pilsoņiem, kuŗi leišiem no pilsetas ar mieru pretī izgāja, pasniedza viņam kāds pilsonis, Mārtiņš vārdā, malku miestiņa. To izdzēris, Svelgate gāja aizejošam karaspēkam pakaļ un uzrunaja šādi savus kaŗa vīrus:”
23.lpp.
“Vaj jūs redzejāt, kā rīdziniekiem rokas trīseja, kad pasniedza mums miestiņu? Viņi gan laikam no valodām sadzirdejuši mūsu atnākšanu un tapēc, pārjemti no bailēm, nav vēl nostājušies drebet. Šimbrīžam, lai vēl atliekam pilsētas izpostišanu, bet kad būsim aizsnieguši apgabalus, uz kuŗiem dodamies (t.i. Igauņu zemi), tad sagūstijuši un izdeldejuši ienaidniekus, iznīcinasim šo pilsētu. Jo šīs pilsētas pīšļu tikko pietiks mūsu ļaužu dūrēm.”
Nedaudzas dienas vēlak nāca uz Rigu Zemgales ķēniņš Viestarts, sadzirdejis leišus ejam kaŗa ceļu, un pārmeta rīdziniekiem, ka viņi atļaujot ienaidniekam iet mierā caur savām robežām, jo izzinajuši vietas apstākļus, tie varetu vēlak iznīcinat pilsētu līdz ar visiem iedzīvotajiem. Bet rīdzinieki negribeja aiz sava mazā skaita iesākt kaŗu, iekams bīskaps nebija atnācis no Vāczemes. Tad tas pats Viestarts, kā jau kaŗa kārigs vīrs, aizdeva viņiem patikšanu kauties, apsolidams tiem jo daudz zemgaliešu palīgā un prasija dot viņam kaŗaprātigus vīrus, kas piedalitos kaŗā un saprastu kauties. Dzirdedami viņa pastāvibu, rīdzinieki sacija, ka gribot piekrist viņa padomam, bet tomēr tikai tad, ja apsolitu no katras Zemgales pils pa vienam galviniekam, kurus viņi izlasitos. Ar tādu atbildi Viestarts palika mierā un atgriezās uz savu zemi (t. i. Tērveti). Un viņš pajēma norunatos galviniekus, sapulcinaja lielu kaŗaspēku un nāca uz Rigu.
Un bīskapa kaŗa saime ar zobenbrāļiem un Ikšķiles pārvaldnieku Konradu (No ši Konrada, iedzimta lībiešu bajāra, cēlušās vēl tagad Baltijā pastāvošās baronu Ikskilu (ari Gildenbantu) un Meiendorfu dzimtas) līdz ar kādiem citiem, kurus varēja pieciest mājās neesošus, aizgāja pie ķēniņa un gaidija ar zemgaliešiem uz kādas paaugstinatas vietas leišus nākam atpakaļ (no Igauņu zemes).
Pa tam izsūtija uz Turaidu krietnus izlūkus, kuŗi lai izzinatu ceļu, pa kuru nāk leišu karaspēks, un tad to paziņotu. Un Zemgales ķēniņš lika savākt Rigā pārtikas vielas un pievest tās kaŗaspēkam, kas tālu ceļu bija nācis. Un leiši atgriezās no kaŗa ar daudz igauņu vanģiniekiem un ar neskaitami lielu pulku sagūstitu lopu un zirgu un ienākuši Lībijā, gāja no ciema uz ciemu un iegriezās pēdigi ķēniņa Kaupja cietoksnī (Turaidā), kur pārguleja pa nakti, palaisdamies uz mieru ar lībiešiem. Bet zemgaliešu un rīdzinieku izlūki bija leišu gājienu pamatigi izzinajuši un atgriesdamies pateica to kaŗaspēkam (pie Ikšķiles). Un otrajā dienā
24.lpp.
atnāca citi izlūki, kas teica, ka leišu kaŗaspēks nākot taisnā ceļā pār Ropažiem uz Ikšķili. Par tādu ziņu priecajās viss kaŗaspēks un sataisijās, sacensdamies uz kauju. Nākdami nu ar visu laupijumu un vaņģiniekiem, leiši iekārtoja savu kaŗaspēku divās daļās, nostādija vanģiniekus vidū un dēļ dziļā sniega gāja pa vienu ceļu cits pakaļ citam. Bet tikko priekšejie nomanija no atrastām pēdām, ka sveši vīri jau gājuši papriekšu, viņi, apstājās, bīdamies slepena uzbrukuma, un gaidija pienākam pēdejo kaŗaspēka daļu ar vanģiniekiem un tad sapulcejās ķīlī. Kad zemgalieši un rīdzinieki redzeja leišu lielo pulku, tad viņi sataisijās un nostājās kādā drošā vietā. Nu kristigie griezās pie Ikšķiles Konrada un viņu drošinaja uzsākt kauju ar Kristus ienaidniekiem; jo labak esot Kristus dēļ iet godam nāvē, nekā savai ticibai par kaunu negodigi bēgt.”. Tad kristigie sadūšojās palikt pie zemgaliešiem. Ikšķiliešu un rīdzinieku bailes ari bija saprotamas, jo neizdevibas gadijumā leiši būtu visupirms izpostijuši Ikšķiles un Rigas novadus. Pēc tam ķēniņš Viestarts uzsāk izšķirošu uzbrukumu un ātrā laikā pilnigi sakāva leišus, pie kam pēdejiem uz vietas krita 1200 vīru.
Kronists tālak stāsta:
“Kāds no bīskapa ļaudim, Teodoriks vārdā, atrada Svelgati, kuŗš bija izlielijies iznīcinat Rigas pilsētu un redzedams viņu ievainotu sēžam uz ragavām viņš to nodūra no sāniem ar šķēpu. Daži kaŗa kalpi, redzedami viņu vēl nāvē raustamies, nogrieza viņam galvu, uzkrāva to uz savām ragavām, kuŗas vienigi ar leišu galvām bija piekrāvuši. Tika nokauti ari daži no savanģotajiem igauņiem. Un tā kristigie, piebiedrojušies zemgaliešiem, ieguva pilnigu uzvaru pār abām tautām, leišiem un igauņiem. Sakāvuši leišus un igauņus, zemgalieši ar rīdziniekiem pajēma visu leišu kaŗa laupijumu un sadabuja neapzinami daudz laupijuma, tik zirgus un lopus, kā drēbes un ieročus, un ar Dieva žēlastibu atgriezās visi vesali un neaizskarti katrs savā zemē, teikdami un slavedami Dievu, kas viņu pirmajam kopigajam darbam bija licis izdoties.
Kāds priesteris, Jānis vārdā, kuŗš tai laikā tika turets Lietavā vanģniecibā, stāstija, ka dēļ savu vīru nāves kādā ciemā pakārušās 50 leišu sievas, jo tām bijusi tāda ticiba, ka dzīvošot ar saviem vīriem viņā saulē citu dzīvi.”
Ši bija zemgaliešiem pirmā nīšanās ar leišiem, un kā no citiem ta laika apstākļiem vērojams, pie visa ta bija vainigs Rigas bīskaps
25.lpp.
Alberts, kuŗš ar savu gudro politiku tureja visulielako draudzibu ar Viestartu, pēdejo uzmundrinot aizstāvet Rigas baznicu. Bīskapa spēki bija vēl ļoti vāji, un Ikšķiles kaujā no bīskapa kaŗaspēka piedalijās labi ja pāris simtu vīru. Turpreti Viestarta apsardzibā Rigas bīskaps vareja būt drošs. Pie Ikšķiles Viestarts ar zemgaliešiem nevien sakāva, bet gluži iznīcinaja leišu kaŗaspēku. Ar briesmigām uzvaras zīmēm, 1200 nokauto leišu galvām, un ar bagatu laupijumu atgriezās zemgalieši savā zemē.
—–
II. Viestarta kaŗš ar lībiešiem. Zemgalieši iekaŗo Turaidu.

No Ikšķiles kaujas dienas bīskaps Alberts, ceredams uz Viestarta lielo spēku, noslēdz ar zemgaliešiem pastāvigu draudzibu. Zemgales ķēniņš Viestarts paliek par bīskapa un Rigas pilsētas galveno patronu, apsargataju. Bīskapa Alberta paša vara nebija daudz lielaka, kā priekš 20 gadiem bīskapa Meinarda spēks; krustnešu pienāca nedaudz – labi ja 200 vīru gadā, un tapēc visa bīskapa politika vareja dibinaties tikai uz sabiedribu ar stipriem kaimiņiem. Bet tā ka zemgalieši līdz tam bija bijuši lībiešu nāvigi ienaidnieki, tad lībieši jem šādu bīskapa draudzešanos ar zemgaliešiem stipri par ļaunu. Ši rūgšana pie lībiešiem paliek arvienu stipraka, un pēdigi 1205./1206. gadā lībieši padzen no Turaidas savu kristigo ķēniņu Kaupi, kā nodevaju. Ari visi Kaupja radi un lībiešu kungi ir pret Kaupi, kuŗam atstāj tikai Rigas novadu. Kaupis apmetas savā Rigas pilī uz “Vecā kalna”. Pēdigi lībiešu kungi stājas sarunās ar Polockas (krievu zemes) ķēniņu, lai galigi aizdzītu bīskapu ar visiem garidzniekiem un kristigajiem no Lībijas. Savā apdraudetā stāvoklī bīskaps Alberts griežas vasarā 1206. gadā pie Zemgales ķēniņa Viestarta un ari šoreiz atrod pie pēdejā atbalstu.
Latviešu Indriķis raksta:
“Rīdzinieki lūdza zemgaliešus palīgā, atriebties ienaidniekam, atgādinājuši visu ļaunu, ko viņiem padarijuši pagāni un turaidieši, un dēļ laustā miera. Bet zemgaliešiem bija pastāvigs naids uz turaidiešiem, un viņi priecajās un nāca sava ķēniņa Viestarta vadibā uz Rigu ar kādiem trīs tūkstošiem bruņotu kaŗavīru. Un
26.lpp.
nogājuši līdz Gaujai viņi dalija savu kaŗaspēku un deva pusi Kaupim, kas bija šīs kaŗaspēka daļas vadonis, jo pārnācis no Romas, viņš bija palicis gaužam uzticigs un aiz turaidiešu vajašanām bija nācis uz Rigu un palicis tur gandrīz visu gadu. Ta otra kaŗaspēka daļa gāja uz Dabreļa (Siguldas) pili. Un Kaupis gāja ar savu kaŗaspēku uz Turaidas cietoksni, kur atradās viņa pagānu radi un draugi. Un ieraudzijuši negaidot un piepeši kaŗaspēku nākam, tie izbijās, un mazums vien sakāpa apcietinājumos cietoksni aizstāvet. Lielakā daļa no viņiem izbēdza pakaļpusē no cietokšņa un mekleja patverties mežos un kalnajos. Bet kristigie, sirdigi apkarojuši cietoksni, uzkāpa beidzot vīrišķi augšā, un pārspējuši ienaidniekus un aizdzinuši no apcietinajumiem, viņi iejēma cietoksni … Pajēmuši tad bagatas mantas un daudz laupijuma, viņi aizdedzinaja daudzas cietokšņa ēkas. Bet redzedami uzkāpjam uguni un dūmus no Kaupja cietokšņa, Dabreļa cietokšņa (Siguldas) lībieši sagatavojās otrpus Gaujas savā cietoksnī, bīdamies, ka viņiem un viņu cietoksnim nenotiek tāpat: un tie sagaidija ienaidniekus, sakāpuši apcietinakumos, un turejās, tiem nākot, sirdigi pretim. Jo tos iestiprinaja viņu kungs Dabrelis un aizdeva tiem sirdibu, kā reiz vīlistiešiem, sacidams: “Turaities, vīlistieši, sirdigi un kaujaties, ka nekalpojiet žīdiem.” Bet zemgalieši un krustneši apkaŗoja cietoksni visu dienu, bet to neiejēma. Cietoksnis bija stiprs un neiejemams un viņi no ta atkāpās un, izlaupijuši visu apgabalu, atgriezās uz savu zemi. Tad viņi nāca ar visu kaŗaspēku pie Rigas un rīdziniekiem deva daļu no laupijuma. Un bīskaps, Dievu teikdams, svētija zemgaliešus un tie ar prieku gāja uz savu zemi.”
Krustnešu šaī zemgaliešu – lībiešu kaŗā nebija vairak par 100-150 vīru un Lībijas uzvarešana piekrīt vienigi zemgaliešiem. Tika apkaŗota visa ta Lībijas daļa, kas atradās ap Gauju. Pēc šīs uzvaras Kaupis iemanto atkal visas savas valdišanas tiesibas pār Lībiju un apmetas savā vecajā galvas pilsētā Turaidā. Bīskapu viņš ari turpmak pabalsta un apsargā. Ari lielvārdieši un aizkrauklieši no jauna atzīst Kaupja virsvaldibu. Tādā kārtā nu Rigas bīskaps bija pilnigi nodrošinajies, palaisdamies uz Viestarta un Kaupja spēku un draudzibu.

—–

27.lpp.

III. Viestarts kaŗo Lietavā un viņa jauna uzvara pār leišiem.

Caur priekšejām divām uzvarām Viestarts bija galigi nostiprinajis Rigas bīskapa stāvokli un bija galvenais katoļu baznicas atbalsts, lai gan pats paliek vecajā latviešu ticibā. Nākošajos 1207. un 1208. gados piejem labprātigi kristigu ticibu sēļi, kuŗi tādā kārtā atzīst pāvesta virsvaldibu. Tāpat piejem krustu visi atlikušies lībieši un tāpat visi latgalieši, līdz pat Polockas robežām. Ar latgaliešiem bīskapam nekad nekādas sadursmes nebija un tie bija bīskapam arvienu vispadevigakās avis. Te jāatzīst pilnigi bīskapa Alberta ārkārtigās politiskās spējas, ka viņš spēja tik īsā laikā pievilkt miera ceļā tādas lielas ciltis, kā sēļus un latgaliešus, apsolidams pēdejiem neatkaribu no Polockas. Kokneses pili latgalieši atdod bīskapam, kur pēdejais ierīko savu vasaras rezidenci. Kā bīskapa vasaras pils Koknese paliek līdz pat XVI. gadusimteņa vidum. Taču pie zemgaliešiem vecā latviešu ticiba un tāpat brīvibas mīlestiba bija par daudz stipras, un tapēc zemgalieši, draudzibā ar bīskapu būdami, tomēr nekristas un neatzīst pāvesta virsvaldibas.
Ķēniņš Viestarts bija nodomajis izplatit savu varu tālak uz Lietavas pusi. Tapēc 1208. gada vasarā un rudenī viņš sarīko lielu kaŗa gaitu pret leišiem, uz ko ari Rigas bīskaps piedāvā savu palīdzibu. Viņa palīdziba gan nebija liela, bet viņa no jauna apstiprinaja ķēniņa Viestarta un bīskapa Alberta draudzibu, kā ari Zemgales un Sv. Marijas valsts politisku vienprātibu.
Šīs sabiedribas galīgais nolūks bija, ka Sv. Marijas valsts nostiprinatos uz ziemeļiem no Daugavas, bet par to Viestarts gribeja Zemgalei pievienot lielako daļu no Lietavas. Lietava tolaik nebija apvienojusies un sastāveja no daudzām atsevišķām valstiņām, tā ka Viestartam vareja būt it labas izredzes uz savas varas paplašinašanu. Viņš vareja mierigi kaŗot Lietavā, zinadams, ka Zemgales ziemeļu robežas pie Daugavas nodrošinatsa.
Par saderibas zīmi bīskaps Alberts sūtija ķēniņam Viestartam piecdesmit izmekletus jātniekus no savas kaŗa saimes, kā ari dažus zobenbrāļus un Idumejas (Vidzeme; Idumeja ir visupirmais apzīmejums tagadejam Valmieras apriņķim) priesteri Danielu, kas lai
28.lpp.
piedalitos kaŗa gaitā uz Lietavu. Viestarts to sajem it laipni.
– “Un sūtidami pa visām savām robežām, zemgalieši sakrāja lielu kaŗaspēku, un nogājuši Lietavas tuvumā viņi duseja nakti un dusedami izprasija savus dievus pēc nākotnes, un izlūdzās no viņiem labvēlibu un izmekleja, vaj vēstis par viņu atnākšanu aizskrējušas priekšā, un vaj leiši sapulcejušies ar viņiem kaŗot. Uzminejums bija tāds, ka vēstis izgājušas un ka leiši gatavi uz kaŗu… Bet zemgalieši palaidās uz savu lielo kaŗaspēku. Lai gan stiprs lietus visu pārplūdinaja, tomēr viņi sirdigi iebruka Lietavā un izdalija kaŗaspēku pa novadiem, bet atrada visus ciemus tukšus un visus vīrus aizbēgušus līdz ar sievām un bērniem. Pajēmuši laupijumu, zemgaļi salasijās atkal kopā un sagatavojās neko neuzkavedamies iet atpakaļ. Bet leiši lidoja kaŗaspēkam visapkārt uz saviem ātrajiem zirgiem un jādija pēc sava ieraduma šurpu un turpu, te bēgdami, te atkal no malas uzbrukdami, un ievainoja dažus ar saviem šķēpiem un savām lingām.“
Šaī kaŗa gājienā nu bīskapa vīriem atgadijās nelaime. Tie bija turejušies atsevišķi, tapa ielenkti no saniknotiem leišiem un pa lielakai daļai apkauti, bet daži krita leišu vanģniecibā. Kad zemgaļi bija atgriezušies savā zemē, leiši sapulcejās pie Zemgales robežām lielā pulkā. Bet zemgaļi tiem no jauna uzbruka un apkāva gandrīz visus, pakaļ dzīdamies.
No iegūtā kaŗa laupijuma Viestarts nosūtija uz Rigu bīskapam kādas dāvanas, par draudzibas zīmi. Bet bīskaps bija ļoti noskumis par tiem saviem vīriem, kuri leišu kaŗā bija krituši un jēma to Viestartam stipri ļaunā, ka zemgaļi viņus nebija pienācigi apsargajuši pret leišu kaŗa viltibām. Šie kritušie bīskapa vīri bija izmekleti visievērojamakie no zobenbrāļiem un ievērojamakām Rigas lībiešu ģimenēm, tie bija itkā bīskapa draudzibas galvinieki zemgaļiem. Tapēc Rigas noskumšana bija liela.
Dievbijigais Latviešu Indriķis, kuŗš kā priesteris bija bīskapa Alberta pastāvigs pavadonis un labi varēja novērot Rigas lībiešu gara stāvokli, raksta par šo lietu:
“Dzirdedama par savejo nelaimi kaŗā pret leišiem, pilsēta noskuma: un rīdzinieku kokle pārvērtās noskumšanā un viņu dziesmas gaudās. Un piesaukdami debesis, visi vecakie un prātigakie vīri nosprieda, ka turpmak nekad vairs nepieder paļauties uz pagānu stipro pulku, ne ari ar pagāniem kopā turpmak būtu jakaujas pret citiem pagāniem, bet ka jauzticas tikai Dievam un
29.lpp.
kristigajiem lībiešiem un latgaliešiem un jaapkaŗo pagāni vienigi pašu spēkiem. Tā ari notika. Jo taī pašā gadā tapa Svētās Jaunavas kaŗogs no lībiešiem un latgaliešiem un ar Dieva palīgu, kas vienigi pārvarejis visas valstis, nonests uz Igauņu zemi un tā joprojam pie visiem apkārtejiem igauņiem un visām apkārtejām tautām.”
—–

IV. Zemgaliešu pirmais kaŗš ar Rigas bīskapu.

Caur savu politisko izveicibu bīskaps Alberts bija apvienojis Lībiju un Latgali par vienu Sv. Marijas valsti un bija nodrošinajis jaunās valsts dienvidus robežas caur draudzibu ar Zemgales ķēniņu Viestartu. Pēc tam Alberts vareja brīvi rīkoties pret igauņiem, kuŗi desmit gadu sīvā cīņā top no latgaliešiem un lībiešiem galigi pārvareti. Tādā kārtā visa igauņu zeme tiek pievienota pie Latvijas jeb Sv. Marijas valsts. Kad nu bīskaps tādā kārtā bija nostiprinajies visās zemēs uz ziemeļiem no Daugavas, viņš piegrieza atkal uzmanibu Zemgalei, ar kuŗu līdz šim bija turejis nepārtrauktu draudzibu 20 gadus. Bīskaps šoreiz miera ceļā liek Viestartam priekšā, iestāties Sv. Marijas valstī un atzīt pāvesta virsvaldibu, jo tādā kārtā notiktu visas Latvijas galiga apvienošana un līdz ar to nostiprinašana. Bet Viestarts uz šo priekšlikumu negrib ieiet, bet vēlas labak uzturet Zemgales pilnigu neatkaribu, jo galvenais, kas zemgaliešus no Latvijas apvienošanas atbaidija, bija svešā ticiba, kuŗa caur to tiktu uzspiesta. Bet viena daļa Zemgales kungu un bajāru bija citadās domās. Tie bija mežotnieši jeb tagadejā Bauskas novada zemgalieši. Šie sagāja visuvairak robežās ar Sv. Marijas valsti: austrumos ar sēļiem, kuŗi ari bija atzinuši bīskapa virsvaldibu, un ziemeļos pie Daugavas ar Lībiju. Bez tam Mežotnes jeb Bauskas novads bija visuvairak apdraudets no leišu uzbrukumiem, un tapēc mežotnieši svērās vairak uz Latvijas apvienošanos, lai ari caur to pa daļai ciestu Zemgales patstāviba. Bez tam Rigas bīskaps bija piesolijis Mežotnes kungiem dažadas privileģijas un priekšrocibas, kamēr Viestarts bija ļoti bargs un stingrs patvaldnieks, kuŗš muižniekiem neļāva daudz vaļas un stingri stāveja ari par vienkāršo zemnieku un ļaužu interesēm. Visi šie apstākļi kopā rada mežotniešu atkrišanu no Viestarta,
30.lpp.
kuŗu, saprotams, veicinaja ari vēl bīskapa nauda. Šis bija pirmais gadijums pie zemgaliešiem, kur viņiem zuda vienprātiba, un tas liecinaja ari par tiem nopietnajiem iemesliem, kādi šo šķelšanos izsauca: pirmkārt, Latvijas apvienošanās, kuŗa vareja saistit dažu labi domajošu cilveku, un, otrkārt, zemgaliešu muižniecibas privileģiju pavairošanās, kas vareja pievilkt vairak muižniecibu pie Rigas bīskapa. Rigas bīskaps, pēc ārzemju parauga, bija ievērojami paplašinajis Latgales, Sēlijas un Lībijas iedzimtās muižniecibas (resp. kungu un bajāru) tiesibas, un, itin dabigi, pēc tādiem pat labumiem vareja sākt kārot ari Zemgales muižnieciba. Līdz tam laikam Latvijā gan pastāveja pilniga zemes privātīpašuma kārtiba (alodialkārtiba) tikpat pie muižnieku kā pie zemnieku kārtām, bet katra kārta bija par sevi brīva (latvieši bija brīva tauta sabiedriskā ziņā), nebija nekādas dzimtbūšanas, nedz pārliekas vienkāršo ļaužu atkaribas no muižniekiem. Visas kārtas vienadā mērā bija padotas valsts likumiem un katrai bija savi pienākumi tieši pret valsti. Tādā kārtā, toreizejā latviešu valsts un sabiedriskā kārtiba atgādina tagadejo XX. gadusimteņa Eiropas kārtibu. Rietrumu Eiropā, turpretim, taī laikā, t. i. XIII. gadusimtenī, sāka jau attīstities dzimtbūšana un ļaužu likumigā atkariba no muižniekiem. Muižnieki tur sajēma savas zemes uz lēņu tiesibām (valdišanas tiesibām) no zemes virsvaldniekiem (ķēniņiem, bīskapiem u. t. t.), un par to nodrošinaja valdniekiem zinamas nodevas un zinamu kaŗaspēku kaŗa gadijumā. Pār sava novada ļaudim tādi lēņu muižnieki dabuja drīz vien neaprobežotu kungu tiesibas un varu, jo no feodalās valsts stāvokļa tādas varas muižniekiem vajadzeja, lai varetu piedzīt nodevas un izrīkot kaŗeivjus. Tādā kārtā Rietrumu Eiropā zemes valdnieki nevaldija pār tautu tieši, bet caur muižniecibas starpniecibu.
Tādu kārtibu ieveda ari bīskaps Alberts Latvijā. Senā latviešu muižnieciba labprāt pārmainija savu agrako zemes privatīpašuma valdišanas kārtibu (alodialkārtibu) pret lēņu kārtibu, lai tikai varetu dabut lielaku varu pār ļaudim, un līdz ar to, saprotams, ari pār to zemi, kas zemniekiem piedereja. Privatīpašums pats par sevi lielus labumus toreiz nedeva, jo muižnieks tikai caur saviem personigiem pūliņiem un kārtigu saimniekošanu vareja no zemes labumus gūt. Turpretim, atzīdami zemes valdnieku par visas zemes īpašnieku un sajemdami no pēdejā zemi lietošanā,
31.lpp.
līdz ar to nodrošinot valsts ienākumus un apsardzibu, muižnieki dabuja mazpamazam tiesibu izmantot bez sevišķas atlīdzibas ļaužu darba spēku ari priekš savu muižu apstrādašanas. Tā muižnieki ar laiku tapa par faktiskajiem zemes valdniekiem jeb kungiem. Šāda valsts un līdz ar to agrarkārtiba, saprotams, stāveja daudz zemak par senseno latviešu brīvo šķiru un zemes privatīpašuma kārtibu, viņa bija zemakas sabiedriskas kulturas pazīme un nebija savienojama ari ar racionalu lauksaimniecibu. Bet muižnieku (bajāru) šķirai tas bija izdevigi un viņa labprāt uz to iegāja. Toreizejie politiskie apstākļi to ari pielaida.
Zemgales ķēniņš Viestarts nu bija stingrs vecvecās latviešu valsts un sabiedriskās kārtibas aizstāvis un negribeja muižniecibas varas paplašinat pēc Rietrumu Eiropas parauga. Tapēc ari no viņa atkrīt daļa muižnieku un pievienojas bīskapam. Viestarts, saprotams, ar stipru roku jemas atkritušos muižniekus nomierinat, bet līdz ar to nāk galigā sadursmē ar Rigas bīskapu un Sv. Marijas valsti un no ši laika sākas īstie zemgaliešu kaŗi par patstāvibu. Šie kaŗi tika vesti tikpat par Zemgales valsts patstāvibu, kā ari par latviešu senseno valsts un sabiedrisko iekārtu, par latviešu īpatnejo augsto sabiedrisko kulturu.
Notikumus, sākot ar 1219. gadu, kad sākās īstie zemgaliešu kaŗi par patstāvibu, apraksta Latviešu Indriķis. Mežotniešu sakari ar bīskapu Albertu un atkrišana no Viestarta norisinajās nevien aiz Zemgales muižniecibas sabiedriskām simpatijām pret bīskapu un Sv. Marijas valsti, bet ari aiz leišu uzbrukumiem, kuŗi taī laikā atradās kaŗā ar zemgaliešiem, un pret kuŗiem Sv. Marijas valsts (Latvijas) palīdziba Mežotnes zemgaliešiem vareja noderet. Caur Viestarta vareno spiedienu uz Lietavu, pēdejā sajuta apvienošanās vajadzibu, un no ta laika ari patiesi leišu valstiņas sāka pamazam apvienoties zem saviem lielkungiem. Tādā kārtā Lietava palika tikpat priekš Zemgales, kā ari Sv. Marijas valsts (Latvijas) arvienu draudigāka.
Notikumu gaita 1219. gadā bija šāda, pēc Latviešu Indriķa ziņām. Mežotnes zemgalieši (t. i. mežotniešu bajāri) sūtija uz Rigu pie bīskapa Alberta vēstnešus, uzaicinadami bīskapu piedalities kaŗā pret leišiem. Un bīskaps sacija: “Ja gribiet likties kristities un piejemt Kristus mācibu, tad iešu pie Jums un būšu ar jums brāligā sabiedribā.” Un vēstneši atbildeja: “Likties
32.lpp.
kristities gan nedrīkstam dēļ citu zemgaliešu un leišu negantibas, bet vien tad, kad sūtisi pie mums uz mūsu pilsētu savu kaŗaspēku un gribesi ar mums kopā tureties pret viņu uzmākšanos; palikdami tad pie mums, tavi priesteri var izdarit kristibas sakramentu un mācit Kristus likumu.” Un bīskapam līdz ar Rigas lībiešiem patika mežotniešu valoda un viņš sūtija tiem līdzi savus pilnvarniekus, lai dabutu visu Mežotnes bajāru piekrišanu. Tad nāca atkal mežotniešu vēstneši uz Rigu un apstiprinaja līgumu. Tad sacēlās beidzot bīskaps ar saviem ļaudim (lībiešiem un latgaliešiem) līdz ar Saksijas lielkungu un ar dažiem citiem svētceļotajiem un nogāja uz Zemgali. Un apmeties visā mierā blakus Mežotnes cietoksnim, viņš lūdza pie sevis Mežotnes novada bajārus. Turedami līgumu, kā solijušies, tie nāca pie bīskapa un sajēmuši evanģeliuma mācibu, likās nokristities kādi trīs simti, neieskaitot viņu sievas un bērnus. Tad bīskaps atstāja pie viņiem Mežotnes cietoksnī savus vīrus (lībiešus un latgaliešus) līdz ar dažiem svētceļotajiem, un citus viņš sūtija uz Rigu, lai atvestu ar kuģi dažas vajadzigas mantas. Bet pats viņš atgriezās līdz ar tiem citiem uz Rigu.
Kad nu Zemgales ķēniņš Viestarts Tērvetē dzirdeja, ka mežotniešu bajāri likušies kristities, viņš lauza miera deribu ar savu līdzšinejo draugu, Rigas bīskapu, un saziņoja pa visām savām robežām kaŗaspēku un nāca pie Mežotnes un kāvās ar atkritejiem mežotniešiem vienu dienu. Un viņš lika sanest lielas koku un malkas kaudzes ap cietokšņa sienām un pielikt uguni, bet cietoksnis vēl turejās. Kaŗošana no abām pusēm bija varena. Un Viestarta māsas dēls tika ar bultu nokauts. To redzedams, Viestarts ļoti noskuma. Un Viestarts dzirdeja, ka citi Rigas lībieši nākot ar kuģi pa Lielupi uz augšu. Tiem viņš sūtija steigšus preti savus vīrus, kas tos sastapa kādā šaurā vietā, kur upe nebija dziļa, sagrāba no tiem kādus trīsdesmit vīrus un nokāva tos un tie citi atgriezās bēgšus uz Rigu. Dzirdedami nu par savejo nokaušanu, tie rīdzinieki, kas bija Mežotnes cietoksnī, izbēdza no cietokšņa un nogāja uz Rigu, jo viņi sāka manit zemgaliešu un leišu viltibu un negantibu. Jo Viestarts prasija mežotniešu pilnigu padošanos un visu rīdzinieku aizdzīšanu. Mežotnieši, redzedami Viestarta stipro prātu, galigi padevās un Viestarts lika tiem mežotniešu bajāriem, kas bija kristijušies, pāriet atkal atpakaļ vecajā ticibā. Pēc tam Viestarts, redzedams bīskapa Alberta viltibu,
33.lpp.
galigi pārmaina savu politiku un noslēdz kaŗa sabiedribu ar leišiem. Ši sabiedriba bija visupirmā kārtā vērsta pret bīskapu un Sv. Marijas valsti. Tad Viestarts sasauca Mežotnē lielu kaŗa padomi, kuŗa nolēma nekavejoši uzsākt ar bīskapu kaŗu. Visupirms zemgalieši jo stipri nocietinaja Mežotnes cietoksni un pēc tam nekavejoši iebruka Lībijā, iedami pār Daugavu pie Salaspils. Zemgalieši galigi izpostija Ikšķiles un Salaspils novadus, līdz pat Rigai un ar bagatu laupijums atgriezās mājās. Tā bēdigi šoreiz izbeidzās bīskapa Alberta Zemgales saskaldišanas plāns. Nu bīskaps rīkojās uz jaunu kaŗu ar Viestartu. Par to raksta Latviešu Indriķis:
“Un bīskaps, dzirdejis par savejo apkaušanu un par visām tām negantibām, kuŗas zemgalieši nodarijuši, sūtija pa visām lībiešu un latgaliešu zemēm, ka tie turetos gatavi, atriebties pagāniem.”
Sapulcinajis lielu lībiešu un latgaliešu kaŗaspēku, bīskaps Alberts jau nākošā 1200. gada gaveņa sākumā uzņēma kaŗa gaitu pret Zemgali, un visupirms pret mežotniešiem, kuŗi bija atkal padevušies Viestartam un atkrituši no kristibas. Par kaŗa iemeslu bīskaps teica, ka mežotnieši lauzuši savu viņam agrak doto vārdu. Bez tam, starp Mežotnes bajāriem bija bīskapam daudz draugu un piekriteju, kuŗi tikai to gaidija, lai bīskaps atnāktu ar kādu stiprāku spēku. Uz šo mežotniešu nodevibu bīskaps ari visuvairak paļāvās. Šo kaŗa gaitu Latviešu Indriķis apraksta sekoši:
“Pēc Ziemas Svētkiem (1219. g.) sanāca Rigas valsts (t. i. Lībijas un Latgales) kungi kopā un pieteica kaŗa gaitu tai atkritigajai ciltij, kas bija sapulcejusies Mežotnē. Nosvētijuši Sv. Jaunavas Šķīstīšanās dienu (2. febr.), tie sasauca no Lībijas un Latgales lielu kaŗaspēku. Priekšgalā stājās pats cienijamais Rigas bīskaps, līdz ar Saksijas lielkungu un svētceļotajiem un ar zobenbrāļiem. Un jēmuši 8000 kaŗa vīrus, tie nogāja uz Salaspili, nesdami līdzi lielu kaŗa mašinu un citas mazakas un citus cietokšņa aplenkšanas rīkus. Un gājuši visu nakti un sakārtojuši pie Misas upes kaŗaspēku, viņi nonāca pie cietokšņa un apmetās taī pilsētā, kas tur klātu bija, sajēmās laupijumu un apsēda cietoksni (tagadejā Bauskas pilskalnā) un apkaŗoja to daudzas dienas. Dažiem taisot kaŗa torni, citi uzcēla patereles (šķēpu metamās un akmeņu un ugunspodu sviežamās mašinas), citi rīkojās ar stopiem (šāva dzelzs lodes līdz 300 soļu tālumā un 200 soļu tālumā cauri bruņām), citi taisija ežus un sāka cietokšņa valni un sienas aizrakt no apakšas; citi pildija ar sanesto malku grāvi ap cietoksni un uzstūma tur
34.lpp.
virsū kaŗa torni, un citi raka tur pa apakšu. Daudzi zemgalieši cietoksnī tika ievainoti ar akmeņu sviedieniem, daudzi ar bultām, un daudzi tapa nokauti no kaŗa torņa ar lībiešu un latgaliešu šķēpiem. Bet dumpigie mežotnieki tomēr neatstājās kaŗot preti. Beidzot uzcēla lielako mašinu un sāka cietoksnī sviest lielus akmeņus, kas ārdija dažas apcietinajumu koka daļas un nosita ļaudis. Un cietokšņa ļaudis nogāja no augšejiem apcietinajumiem drošākās vietās, bet tā apkaŗojušies tie lika priekšā noslēgt pamieru, kuru ari noslēdza. No cietokšņa nokāpa Medis un Gailis (ievērojamakie Mežotnes bajāri, cietokšņa pārvaldnieki; no viņiem cēlušās tagadejās Zemgales muižnieku ciltis Medemi un Hāni, kuŗi pieder pie zemes iedzimtajiem muižniekiem) līdz ar citiem bajāriem zemē. Tiem lika priekšā, lai nodod cietoksni ar visu, kas iekšā, ar labu, paturedami savu dzīvibu un īpašumu. Tāda miera viņi nepiejēma un atgriezās cietoksnī, un kaŗošana kļuva vēl stipraka. Visas kaŗa mašinas jēma lietošanā. Kaŗeivji aplika bruņas un uzkāpa ar Saksijas lielkungu uz vaļņa un gribeja iejemt apcietinajumu augšmalu, bet zemgalieši atsita viņus atpakaļ. Pēc tam sakrāva daudz malkas, pielika uguni un apkaŗoja mežotniekus visadā kārtā.”
Mežotnes bajāri ved ar bīskapu vairakkārt sarunas, gribedami izkaulet labakus noteikumus. Rādas, ka pašā cietokšņa vadibā bija divas partijas: Viestartam uzticiga kaŗa partija, un otra, kuŗa jau agrak bīskapam bija devusi solijumus un bija jau senak vairakkārt sūtijusi priekšstāvjus uz Rigu dēļ sarunu vešanas. Beidzot tomēr nodeveju partija jēma virsroku un nodeva cietoksni bīskapam. Cietoksnis bija citadi vēl gluži vesals un vareja vēl ilgi tureties. Apm. 200 zemgaliešu bajāru nokāpj no cietokšņa pie bīskapa. Tad bīskapa ļaudis izdara kādu neģēligu darbu. Neskatoties uz to, ka pilnigs miers noslēgts, tie sagrābj un nokauj visus tos zemgaliešu (mežotniešu) bajārus, kuŗi agrak bija bijuši uzticigi Viestartam un bija vēlējušies kaŗu, skaitā vairak kā simtu. Vēlak bīskapa ļaudis aizbildinajās ar to, ka minetie zemgaliešu augstmaņi neesot gribejuši miera turet, bet esot veduši slepenas sarunas ar leišiem, kuŗus Viestarts bija sūtijis Mežotnei palīgā. Bet ta bija tikai izruna. Leiši gan bija nākuši Mežotnei paligā, bet bija nokavejušies un galu galā ari netureja sava Viesturam dotā solijuma. Kāds no Aizkraukles bajāriem, Vijvaldis vārdā, nogāja pie atnākušā leišu kaŗaspēka, vest ar leišiem sarunas. Bet tie (leiši)
35.lpp.
sacija: “Esam no zemgaliešiem (t.i. Viestarta) dabujuši algu, lai nāktu apskatit jūsu kaŗaspēku; to izdarijuši, atgriežamies uz savu zemi, negribedami ar jums laust miera.”
Tādā kārtā leiši, lai gan no Viestarta bija algoti, izrādijās viltigi un neuzticigi. Iespējams, ka bīskaps šoreiz leišu vadoņus nopirka ar kādu naudas sumu. – Ar leišiem šoreiz Viestarts bija pārskatijies. Mežotnieši pēc tam noslēdz galigu līgumu ar bīskapu, atzīdami pēdejā virsvaldibu, t. i. oficiali pievienodamies pie Sv. Marijas valsts.
Lībiešu un latgaliešu kaŗaspēks, sajēmis bagatu laupijumu, aiziet uz Rigu, bet mežotnieši patur savu cietoksni kā bīskapa apakšnieki. Tādā kārtā bīskaps bija Zemgalē panācis visai svarigu ieguvumu, pievienodams savai valstij Zemgales austrumu stūri, kuŗš sagāja robežās ar jau agrak pievienoto Sēliju.
Bet cik no tālakiem vēsturiskajiem notikumiem redzams, tad mežotnieki tomēr vēl atzina ari Viestarta virsvaldibu, t. i. skaitijās par piederigiem pie Zemgales valsts. Mežotne ari turpmak skaitas pie Zemgales, tikai viņa atzīst ari Rigas bīskapa virstiesibas tapēc, ka bija piejēmusi kristibu. Kādā kārtā šīs Viestarta un bīskapa valdišanas tiesibas tika saskaņotas, vaj caur sevišķu savstarpigu nolīgumu vaj kā citadi, tas nav zinams. Bet bīskaps pielika nākošajos gados visas pūles, lai ievilktu Viestartu miera ceļā Sv. Marijas valstī kā sabiedrotu. Tāpat viņš sūtija uz Zemgali priesteŗus, kuŗiem gan panākumu nebija.
—–

V. Ķēniņš Viestarts pie pāvesta sūtņa. Zemgalieši un kurši izposta Daugavas Grīvas cietoksni.

1225. gadā atbrauca Latvijā ar lielu pavadonibu pāvesta legats jeb ārkārtigais sūtnis, Modenas bīskaps Viļums (Vilhelms), lai sajemtu jaunnodibinajušos Sv. Marijas valsti katoļu baznicas īpašumā. Pie legata nāca uz Rigu vaj sūtija priekšstāvjus visu apkārtejo valstju valdnieki. Tikai Zemgales ķēniņš Viestarts no iesākuma negribeja nākt un Rigā ieradās tikai tad, kad legats viņu uz to sevišķi ielūdza. Latviešu Indriķis raksta:
“Nāca uz Rigu ari Zemgales ķēniņš Viestarts. Bīskaps viņu ar daudziem izskaidrojumiem un gaŗām sarunām ieaicinaja uz Jezus Kristus ticibu. Bet savas neticibas cietsirdibā,
36.lpp.
nesaprasdams pestišanas vārda un nepiejemdams kristibas, bet apsolidams to varbūt turpmaku, Viestarts tikai atļāva legata kunga priesteŗam iet viņam līdzi.”
Tā bez panākuma priekš baznicas beidzās šis Viestarta pēdejais mierigais ceļojums uz Rigu. Viestarts jau par daudz bija izmanijis bīskapa Alberta varaskāribu, jo bīskaps gribeja tapt par vienigo kungu ari Zemgalē.
Pēc tam ar 1227. gadu izbeidzas Latviešu Indriķa kronika jeb laika grāmata un nākošās ziņas sniedz rīmju kronika (rakstita pantos un atskaņās) un dažas citas īsas mazakas kronikas. Rīmju kronika rakstita ap 1296. gadu un stāsta par notikumiem līdz 1290. gadam. Par notikumiem XIII. gadusimteņa pirmajā pusē ari ši kronika ir īsa, jo rīmju kronists nav bijis pats šo laiku aculiecinieks. Viņš vispārigi nav tik izveicigs un pamatigs vēsturnieks, kā Latviešu Indriķis, kuŗš ir pārakais no visiem XIII. gadusimteņa vēsturniekiem.
No mazakām kronikām tā sauktā Daugavas Grīvas klostera kronika nu īsi stāsta, ka 1228. gadā sabiedrotie zemgalieši un kurši iejem un izposta Daugavas Grīvas cietoksni un klosteri, kuŗš pārvaldija kuģniecibu Daugavas grīvā un apsargaja Rigas un visas Augšzemes tirdzniecibu. Tā sauktā Vartberga kronika (Chronicon Livoniae Hermanni de Wartberge) stāsta par šo notikumu drusku plašaki un raksta:
“Ta Kunga 1228. gada vasarā, 18. augustā, piektdienā kurši un zemgalieši iejēma Daugavas Grīvas pili un mūkus dažadā negantā kārtā nonāveja.”. Tad tālaku raksta Vartberga kronika, ka Kurzeme taī laikā vēl bija patstāviga ķēniņa valsts, kuŗa vēl nebija nākusi tuvakos sakaŗos ar Rigas bīskapu un kur kristiga ticiba vēl nemaz nebija izplatijusies. Viestarts pēc tam, kad bija pārrāvis visas sabiedribas saites ar Rigas bīskapu un nebija varejis vienoties ar pāvesta sūtni, Modenas bīskapu Viļumu, noslēdz dabigo sabiedribu ar Kurzemes ķēniņu, jo ari Kurzemi sāka Rigas bīskaps apdraudet.
Kurši piedereja pie tās pašas latviešu tautibas, kā zemgaļi, un tāpec ši sabiedriba saucama vārda pilnā ziņā par dabigu. Šai jaunajai sabiedribai bija ari nopietni panākumi. Bīskapa kaŗaspēks tiek pilnigi sakauts un Daugavas Grīvas cietoksnis līdz pamatiem nopostits. Visa Rigas pastāvešana nu bija apdraudeta un tirdznieciba ar ārzemēm pārtraukta, jo Viestarts tagad pārvaldija Daugavas ieteku jūŗā. Ari Mežotne atkrīt no bīskapa un turpmak paliek pie Zemgales. Tādā gŗūtā stāvoklī bīskaps sakopo it visus
37.lpp.
savas valsts spēkus no visām lībiešu un latgaliešu zemēm, kā ari no Tālavas (ari Vidzemes) un uzsāk ar Viestartu cīņu, no kuŗas iznākuma bija tagad atkariga Sv. Marijas valsts pastāvešana. Rīmju kronista ziņas par šiem kaŗiem ir īsas un neskaidras. Bīskaps par savu nedrošo stāvokli bija ziņojis pāvestam, un pēdejais sūtija uz Rigu krietnu krustnešu pulku, kuŗš ari laimigi izlauzās caur Daugavas grīvu un tad kopā ar bīskapa latgaliešiem un lībiešiem sāka kaŗot pie Zemgales robežām. Kaŗaspēks, pēc kronista ziņām, bija liels. Bet Viestarts jau bija sagatavojies un nāca ar zemgaliešu kaŗaspēku rīdziniekiem preti. Kronists iztēlo zemgaliešu ķēniņa spēku lielu un lepnu, un seviški vēl piemin, ka zemgaliešu bultas bijušas ievērojamas un pārakas nekā bīskapa kaŗaspēkam, proti, tās bijušas lietas no viena gabala un tapēc ļoti stipras, kamēr parastās bultas bija no diviem atsevišķiem gabaliem – kāta un asā gala. Tā tad zemgaliešu ieroču māksla un apbruņojums bija teicami. Abi kaŗaspēki kaŗoja viens pret otru 3 nedeļas ar lielu sirdibu. Notika vairakas kaujas, pie kam kritušo skaits no abām pusēm kopā vareja būt apm. 4000 vīru (zemgaliešiem bija kritušo 1600). Beidzot bīskapa kaŗaspēks apgura un atkāpās uz Rigu, nevaredams iespiesties Zemgalē.
Vienigais ši kaŗa gājiena panākums bija, ka Daugavas grīva tika atsvabinata, lai gan ari turpmak zemgalieši pastāvigi apdraudeja Daugavas izeju jūŗā, jo arvienu uzbruka pa Lielupi no Zemgales Vārtu puses un tā padarija kuģošanu no jūŗas līdz Rigai visai nedrošu. Bez tam bija nedroša ari satiksme pa Daugavu uz augšu līdz pat Aizkrauklei un Sērenei, jo tiktālu sniedzās Zemgales robežas uz Daugavas kreisā krasta. Ja tagad apskatam seno bīskapa piļu drupas gar Daugavu, cik tālu sniedzas Zemgales robežas, tad redzam, ka visas šīs pilis: Daugavas Grīva, Salaspils, Ikšķile, Lielvārde, Aizkraukle un Koknese, tāpat kā Riga, atrodas uz Daugavas labā jeb ziemeļu krasta. Visas viņas ir celtas no Rigas bīskapa vēl Zemgales patstāvibas laikos, un viņu galvenais mērķis bija – Rigas bīskapa valsts aizsardziba pret zemgaliešu un leišu uzbrukumiem. Uz Zemgales krasta nav celta neviena pils, tapēc ka taī laikā bīskapa vara pāri par Daugavu nevienā vietā nesniedzās. Pilis bez tam nodrošinaja satiksmi pa Daugavu. Uz Daugavas kreisā jeb dienvidu krasta gan atradās vairakas zemgaļu pilis, sākot no Ķekavas līdz Sērenei un Altienei, par kuŗām ir aizrādijumi kronikās un kuŗu pilskalni vēl tagad redzami. Šo Zemgales piļu rindu noslēdza Babites pils pie Lielupes ietekas jūŗā. Bet
38.lpp.
vēlakajos kaŗos šis pilis tika izpostitas, un kad pēc 50-60 gadiem, t.i. XIII. gadusimteņa beigās, Zemgale tika iekarota un pie Sv. Marijas valsts pievienota, tad šās pilis no jauna vairs neuztaisija, jo pēc viņām tad vairs nebija nekādas vajadzibas, tā ka abi Daugavas krasti tad piedereja pie vienas valsts.
Nākošajā 1230. gadā Viestarts taisa laimigu kaŗa gājienu pret bīskapu. Viņš sapulcina lielu kaŗaspēku Zemgales austrumos (kā liekas, Mežotnē) un dodas negaidot uz Aizkraukli, kur pāriet pār Daugavu, sakauj bīskapa spēkus un izposta visu apkārtejo lībiešu un latgaliešu zemi. Viņš tur netrauceti kaŗo ilgaku laiku un sajem bagatu laupijumu pilnas rokas. Viņam patika ši kaŗa gaita, kā izsakas kronists. Par pilskungu Aizkrauklē taī laikā bija kāds Markvarts (Marquart von Burbach). No Aizkraukles aizbēdzis, viņš sūtija visapkārt pie latgaliešiem un lībiešiem un sapulcinaja tos, cik vareja, ka varetu aizstāveties. Kad zemgalieši ar visu laupijumu un lielu pulku vanģinieku bija pārgājuši pār Daugavu Zemgalē, ari Markvarts ar savu pulku pārgāja kādā vietā pār Daugavu. Viestarta kaŗaspēkam klusu pa mežiem pakaļ iedami, viņi kādā vietā uzdūrās uz nelielu zemgaliešu pakaļpulku, kuŗa apsardzibā atradās daļa savanģoto latgaliešu un lībiešu. Tad Markvarts, redzedams izdevigu laiku uzbrukumam, griezās pie savejiem ar sekošu uzrunu (pēc kronista vārdiem, kuŗš vispārigi stipri idealizē notikumus par labu bīskapa ļaudīm t. i. savejiem):
“Pieminiet, brašie varoņi, ka te jūsu priekšā stāv saistita jūsu miesa un asinis. Lai šaī pašā brīdī tad pametam savu dzīvibu un atsvabinam vīrus un sievas.” Izcēlās nikns kautiņš, kuŗā krīt apm. 1000 vīru (no tiem 500 zemgaliešu) un daļa vanģinieku izbēg. Bet pa tam Viestarts nāk savejiem palīgā un sakauj Markvarta pulku, pašu viņu ievainodams. Daļai no tiem tomēr izdodas izbēgt pār Daugavu. Pēc tam Viestarts atlaiž daļu kaŗaspēka, un apcietinas kādā pilī (laikam Sērenē), kur ari pats kādu laiku paliek, lai aizsargatu Zemgali pret varbūtejiem iebrukumiem. Pēc šiem notikumiem, t.i. pēc 1230. gada, Viestarta vārds vairs kronikās netop minets, no kam spriežams, ka viņš ap to laiku miris. Viņš valdija Zemgalē vairak kā 30 gadus un prata ar stipru roku uzturet Zemgales neatkaribu pret visu ārejo ienaidnieku uzmākšanos, lai gan šie ienaidnieki, īpaši Rigas bīskaps, bija ļoti stipri tapuši un tika pabalstiti ar naudu un kaŗaspēku no toreizejā Eiropas virsvaldnieka – pāvesta. Par to
39.lpp.
zemgalieši vareja pateikties sava ķēniņa īstajam valdnieka garam, kuŗš uztureja tautu vienprātibā un vecajās kareiviskajās spējās. Viestarts atstāja Zemgali saviem pēcnācejiem tikpat plašu, kā to bija sajēmis no saviem priekšgājejiem, un vēl paplašinaja to uz Lietavas pusi; tikpat bija apsargata un uztureta visa Zemgales robeža ziemeļos gar Daugavu, kā ari Zemgales vārti. Viņš mira kā uzvaretajs. Savas gudribas un politisko spēju pēc viņš bija cienits pie visiem apkārtejiem valdniekiem. Vienigā politiskā kļūda, no Zemgales patstāvibas viedokļa skatoties, viņam pieskaitama ta, ka viņš atļāva Rigas bīskapam netrauceti nostiprinaties un organizet Sv. Marijas valsti, kuŗa vēlak paliek pašai Zemgalei ļoti bīstama. Vesalus 20 gadus viņš tura vislielako draudzibu un pabalsta bīskapu Albertu visos viņa politiskajos centienos. Sv. Marijas valsts vareja attīstities un uzplaukt vienigi pateicoties Viestarta un tāpat Lībijas ķēniņa Kaupja labvēlibai. Viestarts reizēm pat ieročiem rokā aizstāv bīskapa tiesibas. Viņa acis atvērās tikai tad, kad nāca gaismā pirmā mežotniešu nodeviba – tad viņš sāka manit, ka bīskaps, kuŗš pa tam ar Kaupja un latgaliešu palīdzibu bija iekaŗojis Igauņu zemi, sāka kārot ari pēc Zemgales. Vienigā tiešā neizdeviba Viestartam bija ar Mežotnes nodevibu, bet vēlak viņam izdodas Mežotni atkal pilnigi iegūt un Mežotnes bajāru centienus galigi apspiest.
Tā Zemgale palika pati par sevi stipra, un, kā stiprakā no visām latviešu valstīm, vareja ari visilgak uzglabat savu patstāvibu. Bet redzam, ka ar citām latviešu valstim: Latgali, Lībiju, Sēliju, Vidzemi, Tālavu, Kurzemi u.t.t. Zemgalei nav nekādu pastāvigu sakaru, sabiedribai ar Kurzemi ir ari tikai gadijuma raksturs. Ar dažām latviešu valstim, kā Lībiju un Latgali, zemgalieši pat atrodas arvienu naidā. Tikai pateicoties šim Latvijas valstju vienibas un vienprātibas trūkumam, vareja nostiprinaties Rigā katoļu bīskaps un apvienot Latviju uz jauniem pamatiem, kuŗi vēlak, vēsturisku apstākļu dēļ, ari neizrādijās laimigi, jo zinam, ka bīskapa valsts ar laiku dabuja nelabvēligu virzienu un pēc pāris gadusimteņiem izbeidzās. XIII. gadusimtenī krīvu krīva vara, kuŗa ari vareja būt apvienojošs spēks, Latvijā maz bija nomanama, un pie tam viņai bija nozīme tikai miera laikos, kamēr kaŗos ta maz vareja palīdzet. Tā Latvijai toreiz trūka savu īpatneju apvienojošu spēku, un katra valsts par sevi cīnijās par savu patstāvibu. Viestarts ir slavenakais no šiem latvieši patstāvibas cīnitajiem.

——
40.lpp.

IV. ZEMGALIEŠU UN LEIŠU LIELĀ UZVARA PĀR RIGAS BĪSKAPU UN ZOBENBRĀĻU ORDEŅA IZNĪCINAŠANA.
ZEMGALEI 20 MIERA GADI.
~~~~~
I. Kurzemes ķēniņš Lameķins piejem kristigu ticibu un strīdi Sv. Marijas valstī.

Jau 17. janvarī 1229. gadā bija miris bīskaps Alberts, Sv. Marijas valsts tiešais nodibinatajs. Ši valsts toreiz aptvēra visu tagadejo Vidzemi un Latgali, izjemot tikai galejos Malienas un Latgales novadus, kuŗi taī laikā vēl nebija galigi atrauti no Polockas un Pleskavas valstim (latvieši toreiz dzīvoja līdz pašai Pleskavai un Polockai). Tāpat Igauniju latvieši bija iekaŗojuši. Sv. Marijas valstij bija divas galvenās provinces: Latvija (Latgale, Lībija un Vidzeme kopā) un Igaunija, pie kam valdošā tauta bija latvieši (tamdēļ ari latviešu (lataviešu) vārds, kas visupirms apzīmeja tikai latgaliešus, vēlak pārgāja ari uz citām radniecigām ciltim: lībiešiem, kuršiem, zemgaliešiem, sēļiem u. t. t. Latviešu tauta dabuja savu tagadejo vārdu līdz ar bīskapa valsts attīstišanos.). Ši katoliskā latviešu valsts bija jau ļoti spēciga. Šim augošajam spēkam vajadzeja arvienu tālak izplatities, līdz kamēr tas aptvēra vismaz visus latviešus. Bet pēc Alberta nāves šāda Latvijas jeb Sv. Marijas valsts izplēšanās kustiba uz laiku apstājās, jo izcēlās Sv. Marijas valstī šķelšanās un nemieri.
Rigas bīskapa kapituls (augsto garidznieku padome) pēc Alberta nāves ievēleja par Rigas bīskapu Daugavas Grīvas klosteŗa prāvestu Nikolaju (Nikolaus von Nauen, latīņu: Nicolaus de Nauen, Nicolaus Canonicus Rigensis), bet Brēmenes arķibīskaps, zem kuŗa formalā ziņā stāveja Rigas bīskaps, gribeja iecelt par bīskapu savu kanoniku Albertu Suerbēru. Gāja sūdzibas pie pāvesta un tas iecēla kardinalu Ati par legatu jeb ārkārtigu sūtni ši strīdus izšķiršanai. Kardinals nenāca pats personigi uz Rigu, bet sūtija uz Rigu savā vietā savu biktstēvu, mūku Balduinu no Alnas (Balduīns, Baldwin von Alna, Baudoin d’Aulne), strīdu izmeklet un izšķirt. Balduins ieradās Rigā rudenī 1230. gadā. Še nu Rigā pie Balduina, kā pie pāvesta pilnvarnieka, decembrī 1230. gadā un janvāra iesākumā 1231. gadā atnāk no Kuldigas Kurzemes ķēniņš Lameķins līdz ar kuršu bajāru priekšstāvjiem, kuŗus
41.lpp.
Balduins sevišķi uz Rigu bija ielūdzis. Še nu Balduins izrādas par ļoti izveicigu politiķi. Viņam izdodas Lameķinu pierunat, iestāties Sv. Marijas valstī un piejemt kristigu ticibu. Kurzeme patur pilnigu pašvaldibu, kā ari savas vecās tiesibas un likumus, tikai atzīst pāvesta virsvaldibu un pāvesta ieceļamo Kurzemes bīskapu. Par to pāvests nodrošina no savas puses Kurzemei aizsardzibu pret ārejiem ienaidniekiem.

Brālis Balduīns, Alnas mūks, kardināļa Otona kunga, Apustuliskā Krēsla legāta bikts tēvs un sūtnis, visiem Kristus ticīgiem mūžībā.

Tā kā ķēniņš Lamekins un Kursas pagāni no Ezertuves, Durbes un Sagares zemēm un kiligundām, kuru nosaukumi ir šādi: Tārgale, Užava, Landze, Vendzava, Nurme, Ķimale, Pigava, Sārnate, Rīva, Saka, Ēdole, Alsunga, Ardone, Alokste, kā arī no citām kiligundām un ciemiem, kas atrodas Ventas abās pusēs, – Svētā Gara žēlastībai iedvesmojot, kas dvesmo kur, kad un cik grib – nāca pretim Kristus ticības pieņemšanai, nododami savas zemes, sevi un savus ķīlniekus caur mūsu rokām pāvesta kunga rokās un apsolījās vienmēr paklausīt visiem viņa rīkojumiem, tad mēs, pāvesta kunga vietā šai pusē darbodamies, kopīgi apspriedušies ar Rīgas baznīcu, Daugavgrīvas abatu, visiem [ārzemju] tirgotājiem, zobenbrāļiem, krustnešiem un Rīgas namniekiem, noslēdzam ar viņiem [kuršiem] šādu līgumu un apstiprinājām šādus nosacījumus, proti:

  • viņi nekavējoties pieņems baznīckungus, kuru iecelšana mums pienākas; godam rūpēsies par viņu pārtikšanu un visur viņiem paklausīs kā īsti kristieši un visās lietās ievēros viņu derīgos noradījumus; viņi aizsargās tos pret ienaidniekiem kā sevi pašus; visi, kā vīrieši, tā arī sievietes un bērni, tūliņ saņems no viņiem svētās kristības atdzimumu un ievēros citu kristiešu parašas.
  • Bet bīskapu, kas viņiem ar pāvesta kunga autoritāti ieceļams, viņi uzņems bijīgi un pazemīgi kā savu tēvu un kungu, un – kā tas jādara visiem kristiešiem – viņam visur kā savam kungam un bīskapam pilnīgi paklausīdami, tam padosies, parādīdami bijību un padevību, kāda pienākas viņu kungam un bīskapam.
  • Bez tam viņiem no visa vienmēr pienāksies ik gadus maksāt savam bīskapam un saviem prelātiem tās pašas tiesas, kas pienākas dot Gotlandes iedzimtiem, bet līdz ar to viņi nevarēs tikt pakļauti ne Dānijas, nedz Zviedrijas karaļvalstij: mēs viņiem esam devuši mūžīgu brīvību, kamēr viņi neatkrīt.
  • Pēc šī līguma noslēgšanas un ierakstīšanas šai tīstoklī, kas iegūst mūžīgu spēku, viņi piedalīsies kara gājienos pret pagāniem kā kristiešu zemes aizsardzībai, tā arī ticības izplatīšanai.
  • Divu gadu laikā viņi ieradīsies pie pāvesta kunga un visur un vienmēr izturēsies saskaņā ar viņa lēmumu un rīkojumu.
  • Bet starplaikā pilnīgi ievērodami mūsu iestādījumus un priekšrakstus, viņi paklausīs mums visur un visās lietās, neaizkaŗot nekur pāvesta kunga augstāko varu.

Lai tas iegūtu mūžīgu spēku, tad šo uzrakstīto grāmatu mēs esam nostiprinājuši, piekarot mūsu, Leāles bīskapa Hermaņa no Bukshevdenas (Hermann I de Becheshovede) un citu augšā minēto zīmogus.

Dots tā Kunga 1230. gada Innocenta dienā [28.decembrī].

Ši Kurzemes un Lameķina mierigā (caur līgumu) pievienošanās pie Sv. Marijas valsts notika tādā pat kārtā, kā tas priekš 30 gadiem bija ar Lībiju. Sevišķi Kurzemes bajāri pastāveja uz pievienošanos pie bīskapa, un kuršus vispārigi pie tam vadija tālaki politiski aprēķini: āreja nodrošinašanās un Latvijas apvienošanās. Saprotams, caur tādu izšķirošu soli, patstāvigas Zemgales stāvoklis paliek nedrošaks, jo uz kuršiem tagad vairs nevareja ceret, kā uz sabiedrotiem. Zemgale tagad paliek vienigā no visām latviešu valstim, kas paturejusi savu pilnigu patstāvibu un veco ticibu. Zemgaliešiem tagad nekas cits neatliek, kā sabiedroties ciešak ar leišiem, kuŗi ari vēl bija neatkarigi.
Noslēdzis ar Lameķinu svarigo politisko līgumu, Balduins pats gribeja palikt par Kurzemes bīskapu, tādā kārtā, ka Kurzemes bīskaps nestāvetu vis zem Rigas bīskapa, bet gan tieši zem pāvesta. Caur to nu Sv. Marijas valstī būtu divi patstāvigi valdnieki. Ari kuršiem un Lameķinam tas bija ļoti paprātam, ka tie nebūtu padoti Rigas bīskapam, kuŗš visās lietās deva priekšroku saviem lībiešiem un latgaliešiem.
Bīskapa sēdekli kurši ierīkoja Piltenē pie Ventas, vienā no labākajām Kurzemes pilim. Ši vieta bija stipra un īsti izdeviga, jo bija no jūŗas ar kuģiem sasniedzama. Lameķins palika valdit savā vecvecajā galvas pilsētā Kuldigā.
Tas nepatika Rigas bīskapam Nikolajam, ka Balduins rīkojās tik patstāvigi un sāka jau sajemt savu pienācigo desmito tiesu no Kurzemes.
Nikolajs visadi rīkojās pret Balduinu, kuŗu no sākuma aizstāveja pāvests un bija iecēlis par patstāvigu Kurzemes bīskapu. Abas puses gāja ar gaŗām sūdzibām uz Romu un galu galā Nikolajs uzvareja, jo viņam izdevās pierādit, ka nedrīkst Sv. Marijas valsti saskaldit divās daļās. Pāvests atcēla Balduinu no legata amata un par legatu priekš strīdus izmeklešanas sūtija atkal Modenas bīskapu Viļumu, kuŗš jau 1226. gadā bija Latvijā. Modenas Viļums lietu galigi izšķīra par labu Rigas bīskapam Nikolajam,
42.lpp.
kuŗu ari apstiprinaja amatā, un bīskaps Balduins atstāja 1234. gadā Kurzemi, kuŗa tika padota zem Rigas bīskapa un deva pēdejam desmito tiesu.
Dēļ šādām iekšejām jukām Sv. Marijas valstī kaŗa darbi dažus gadus kluseja. Bet pēc lietas noskaidrošanās, 1235. gadā, bīskaps Nikolajs uzsāka tūlit jaunu kaŗu pret zemgaliešiem un šo sabiedrotiem leišiem. Šoreiz bīskaps jutās itin stiprs, jo kurši tam bija piebiedrojušies un ari pāvests bija atsūtijis kādu krustnešu pulku.

—–

II. Kaŗš Lietavā 1235. gadā. Latgalieši un lībieši negrib kaŗot pret zemgaliešiem un leišiem.

Kā jau teikts, Sv. Marijas valstī bija apvienotas Lībija, Latgale, Vidzeme (Tālava), Sēlija un Igaunija un viņai bija pieslējušies ari kurši jeb tagadejie lejaskurzemnieki. Vareja sagaidit, ka galu galā to daris ari zemgalieši, jo mežotnieši jau agrak par to bija izsacijušies un ari tagad iejēma nogaidošu stāvokli. Bija noticis tas, ko no paša sākuma vēlejās latgalieši un lībieši, piesliedamies Rigas bīskapam. Priekš ši mērķa viņi bija nesuši milzigus upuŗus, veduši no 1208. līdz 1230. gadam nemitigus kaŗus, bija uzvarejuši igauņus, un nebija kautrejušies uzbrukt pat saviem tautiešiem zemgaliešiem. Latvija jeb Sv. Marijas valsts bija tāds stiprs spēks, kas pārspēja visas toreizejās kaimiņu valstis, ja tikai to prastu pareizi valdit un vadit. Leiši vēl nebija galigi apvienojušies un krievi bija krituši zem smagā tatāru jūga. Leiši vairs neuzdrošinajās uzbrukt un vienigie kaŗa darbi vareja būt pret Pleskavas un Polockas valstim, lai no tām atrautu pēdejos latviešus (tagadejos Pleskavas, Ostrovas, Sebežas, Drisas un Polockas apriņķus).
Ari maza atpūta pēc nemitigajiem kaŗiem bija vajadziga latgaliešiem un lībiešiem.
Bīskapa Nikolaja nodomiem uz kaŗu pret zemgaliešiem un leišiem latgalieši un lībieši šoreiz nepiekrita. To izsaka kronika un liek saprast visi tālakie notikumi. Bet varaskārigais bīskaps, redzams, negribeja ievērot šo pamatoto uzskatu, jo viņam
43.lpp.
bija liels plāns – caur Lietavu izlaisties cauri līdz Prūsijai, kur pašulaik tā sauktais teitoņu (vācu) ordenis kaŗoja ar prūšiem (senie prūši bija latviešu ciltsradi un runaja līdzigu valodu ar latviešiem un leišiem. Prūsijā tolaik vācieši vēl nedzīvoja). Bet bīskaps Nikolajs nebija pietiekoši apskaitijis zemgaliešu un leišu spēku, un šis nelaimigais plāns noveda pie visas viņa armijas un zobenbrāļu ordeņa iznīcinašanas, bet Zemgalei deva turpmakos ilgos miera gadus.
Ievērojot latgaliešu un lībiešu domas, pirmo kaŗa gaitu bīskaps Nikolajs uzsāka ne tieši pret Zemgali, bet pret leišiem 1235. gadā. Šis pirmais uzbrukums bija bīskapam laimigs un viņu pamudinaja uz tālakiem, plašakiem soļiem.
Bīskapa kaŗaspēks visupirms gāja pie Aizkraukles pār Daugavu un tad caur Taurkalna mežiem nokļuva Lietavā, jo še Lietavas robežas vistuvak pienāk pie Daugavas. Par šo kaŗagaitu rīmju kronists stāsta apm. šādi, ne bez zinamas lielibas. – Bīskapa kaŗaspēks iegāja Nalses novadā un atrada tur priekšā lielu pagānu (leišu) kaŗaspēku. Visur tie nāca pretim bezgala lielā skaitā, lielidamies un troksni celdami, tomēr uz savu pašu nāvi. Bīskapa kaŗa virsnieks runaja uz savejiem “Pieminiet tagad, brašie varoņi, kamlabad esam šurpu nākuši, un lai vēl šodien to pieredzam. Ja negribiet ar kaunu pāriet mājās, tad neļaujieties iebaidities. Mums jaizcērtas cauri ar Dieva un savu ieroču palīgu.” Tad sauca viss kaŗaspēks: “Lai vārdi paliek pie malas! Mums pirmiem cīņa jāuzsāk ar šķēpiem un zobeniem.” Un tie visi kāroja kauties, gluži kā izsalkuši vanagi. Visi kāvās varonigi, lai gan latgaliešiem nebija nekāda prieka kauties. Bet igauņi bija uz kaušanos visuvairak kāri.
Šaī kaujā nocirta divus tūkstošus leišu, kas palika uz kaŗalauka; tie citi lai diezgan bija kāvušies un aizbēga, kā kuŗš varedams. Tādu algu Dievs tur deva savejiem. Kristigie visi priecajās un griezās atpakaļ uz mājām. Dievam gana nākas liela pateikšana. Divdesmitpiecisimts zirgu tie pagāniem atjēma un pārgāja majās cēlā prātā. Tā Dievs žēligi tiem palīdzeja. –
Šaī leišu kaŗā bija ap 4000 kritušu, tā tad kaŗš bija ievērojams. Kronists skaidri izsakas, ka latgaliešiem šis kaŗš nebija paprātam, bet ja nu reiz tas bija iesākts, tad viņi to turpinaja ari laimigi līdz galam. Tikai ar to nosacijumu latvieši ari bija piedalijušies, ka kaŗš nebija vis pret zemgaliešiem, bet pret leišiem.
44.lpp.
Ši uzvara pār leišiem bīskapu tā iejūsminaja, ka viņš nākošajā 1236. gadā izrīko jaunu kaŗu un šoreiz pret zemgaliešiem un leišiem. Bet bīskapa latgalieši šim kaŗam nepiekrita, un kā tas no krievu kronikām redzams, 1236. gada kaŗā tie piedalijās visai mazā mērā. Šoreiz bīskapa kaŗaspēks sastāveja no krustnešiem, igauņiem un tikai padaļai no lībiešiem un latgaliešiem. Tā tad kaŗaspēkam trūka pašas serdes un stipruma, un tapēc ari šis kaŗagājiens beidzās priekš bīskapa ļoti nelaimigi – ar visa viņa kaŗaspēka un zobenbrāļu ordeņa pilnigu iznīcinašanu (zobenbrāļu ordenis bija bīskapa pastāvigais kaŗaspēks, kamēr pārejā, lielakā daļa tika iesaukta tikai kaŗa laikā un tapa izrīkota un vadita no bajāriem (muižniekiem).
—–

III. Lielā kauja pie Saules un zobenbrāļu ordeņa gals.

Par laimigo leišu kaŗu bīskaps Nikolajs ziņoja pāvestam, un tas uzdeva legatam Modenas Viļumam sludinat visā Rietrumu Eiropā ārkārtigu krustskaŗu pret zemgaliešiem un leišiem. Visiem deva grēku atlaišanu, kas vien gribeja ceļot uz Latviju, Sv. Marijas valsts robežas paplašinat.
Tapēc ari 1236. gada pavasarī ieradās Rigā tikdaudz krustnešu, kā vēl nekad līdz šim, vairaki tūkstoši. Sanāca visi igauņi, daļa lībiešu un vidzemnieku, sapulcejās viss ordeņa pastāvigais kaŗaspēks un atnāca neliels pulks kuršu, kā to ziņo kronists Vartbergs; ari no Pleskavas atnāca palīgi. Salasijās daudz tūkstošu liels kaŗaspēks, vislielakais, kādu jebkad Rigas bīskaps bija uzstādijis, un ar to 1236. gada septembrī uzsāka lielu kaŗa gaitu uz Zemgali un Lietavu. Bet nonācis Zemgalē pie Saules (jeb Rādenes, tagadejā Bauskas apriņķī), šis varenais kaŗaspēks, kuŗš bija sapulcinats no visas Eiropas, tika gluži iznīcinats. Zemgalieši un leiši to pārspēja un līdz ar to aptureja Sv. Marijas valsts augšanu uz pāris desmit gadiem.
Rīmju kronists atstāsta notikumus un nikno Saules kauju īsumā šādi:
– Krustnešu bija daudz uz Rigu nākuši, dzirdedami visu, kas šaī zemē izdarits, un tie daudzkārt lūdza un negribeja no tam atlaisties, lai vasarā tiktu sarīkota kaŗa gaita. Sevišķi visi
45.lpp.
ārzemes ievērojamakie bruņinieki par to uzstājās. Bet bīskapa kaŗa vadonis (mestrs, meister) sacija: “Jums no turienes (t. i. Zemgales un Leišiem) būs ciršus jaizcērtas, to jums apgalvoju.” Tādu runu visi dzirdeja. “Dēļ tam jau esam šurpu nākuši,” tā visi tūdaļ atteica, lai nabagais vaj bagatais. Tad mestrs sacija: “Esam te Dieva dēļ, kas lai jūs pasarga. Labprāt iesim jums līdzi, kad kauties jums tāda vajadziba. Dodiet tikai mums mazuliet laika, tad jūs drīzumā novedišu taī vietā, kur mums visiem diezgan pietiks.” Viņš aizsūtija uz Krievu zemi pēc palīga, kas ari tūdaļ atnāca; nāca ari igauņi mīļā prātā ar dažu lielu pulku. Krustneši par to priecajās un lasijās kopā. Ar lielu, brašu kaŗaspēku tad gāja pa klajumiem un pāri dažai labai upei un izcieta lielas grūtibas, līdz kamēr nonāca taī zemē. Tur tie dzīvoja laupidami un dedzinadami ar dažu pulku pēc sirds patikšanas un siroja šurpu turpu pa zemi, līgsmi visapkārt postidami. Tad tie griezās uz Sauli pa purviem un pa siliem. Ak vaimanas par lielo nelaimi, ka jebkad uz šo gaitu domajuši! Tie nonāca pie kādas upes (Mēmeles) un tur ieraudzija ienaidnieka kaŗaspēku. Tad dažu labu, kas Rigā bija lielijies kauties, maz redzeja uz to steidzamies. Mestrs piejāja pie brašakajiem bruņiniekiem un runaja: “Tagad laiks kauties, tur stāv viss mūsu gods. Nogāzisim tikai šos pirmos gar zemi, tad varesim atkal līgsmi jāt uz mājām.” “Te negribam kauties,” sacija daži varoņi, “jo kāpjot no zirgiem, mums jākaujas kājām.” Bet mestrs teica: “Tad galvu līdz ar zirgiem te gribat pamest” un isteica tā jau iepriekš, kas pēc notika. Pagāni steigšus pienāca klātu. Kad kristigie otru rītu agri domaja aizjāt projam, tad viņiem ar pagāniem bija jakaujas gribot negribot. Kā vārguļi viņi purvā turejās pretim, un tos apkāva kā bābas. Man žēl daža laba varoņa, ko tur nokāva bez pretimturešanās; daudzus no tiem ari redzeja tik izmisušus, ka bēgšus bēga atpakaļ uz mājām. Tos zemgalieši apkāva nožēlojamā kārtā, lai nabagus vai bagatus. Mestrs un zobenbrāļi tomēr turejās kā varoņi, līdz kamēr tiem nogalinaja zirgus. Tad viņi kājām stājās savai nelaimei pretim un iekams tos pārvareja, tie nocirta gar zemi vēl dažu vīru. Labais mestrs Volkvins (Folkvīns, Volkewîn, Volkwîn, Volkewin) drošinaja cik varedams savus brāļus; bet četrdesmit astoņi no tiem dabuja galu. Tos dzenaja dažu labu gabalu, līdz pagāni viņus pēdigi ar kokiem nogalinaja. Lai Dievs viņu dvēseles glabā; tie godam aizgājuši un līdz ar tiem ļoti daudzi krustneši. Lai Dievs tiem visiem žēligs un ar savu gŗūto nāvi tos atpestī no visas nelaimes. Tā dabuja galu mestrs Volkvins un viņa brāļi. –
46.lpp.
Tā žēlojas rīmju kronists, kuŗš pēc sava amata ari bija ordeņa brālis.
Pleskavas ta laika kronists par šo lielo kauju raksta īsi šādi:
“6745. (Ta Kunga 1236.) gads. Notika zīmes pie saules augusta mēneša 3. dienā. Taī pašā gadā lielā spēkā no aizjūŗas atnāca Rigā krustneši un salasijās kopā ir rīdzinieki, ir visa igauņu zeme un ari pleskavieši no sevis sūtija palīgu un gāja uz bezdievigo Lietavu. Bet no bezdievigajiem pagāniem viņi tika sakauti un mājās atgriezās tikai katrs desmitais.”
Kronists Vartbergs savukārt raksta:
“Pēc daudzām varenām un laimigām kaujām ar neticigajiem mestrs Volkvins uzjēma kaŗa gaitu pret pagāniem, bet tie viņu nokāva līdz ar daudziem kungiem, piecdesmit ordeņa brāļiem un daudz ticigo ļaužu Saules zemē (terrae Sauleorum) sv. mocekļa Mauricija dienā (22. sept. 1236. gadā). Kad šaī kaujā bija krituši ari Kurzemes garidznieciba un atgriestie, kā ari (Kurzemes) bīskaps Engelberts, kurši atkal atgriezās atpakaļ agrakajā neticibas stāvoklī.”
Kritušo skaitu Saules kaujā skaita uz 10 000 vīru. Kas bija zemgaļu vadonis šaī kaujā, nav zinams, jo kronisti nav atzīmejuši Viestarta pēcnāceju vārdus. Leišus šaī kaujā vadijis lielkungs Ringauds.
Pie Vartberga pēdejās ziņas japiezīmē, ka Kurzemē bija iecelts jauns bīskapa vietnieks jeb vikars. Šis bīskaps (Engelberts) bija uz šo Zemgales kaŗu atvedis līdzi kādu pulku kuršu. Saprotams, pēc Saules kaujas, kad Rigas bīskapa vara likās pavisam satricinata, Kurzemes saites ar bīskapu paliek vājakas, un kurši negrib nīsties ar stiprajiem zemgaliešiem un leišiem.
—–

IV. Notikumi pēc Saules kaujas.

Saules kaujas pirmās svarigakās sekas bija tās, ka Kurzemes saites ar Sv. Marijas valsti tika stipri vājinatas. Ķēniņš Lameķins valdija gandrīz patstāvigi un Kurzemei tik drīz jauns bīskaps netika iecelts.
Tālak, zobenbrāļu ordenis beidza savu gaitu, jo Saules kaujā zemgaļi bija iznīcinajuši visus ordeņa brāļus, izjemot kādus četrus. Atlikušie sūtija vēstnešus uz Vāczemi, pie tā sauktā teitoņu
47.lpp.
ordeņa, lai viņus uzjemtu minetā ordenī. Caur pāvesta pavēli tas ari notika 1237. gada pavasarī, un teitoņu ordenis stājās zobenbrāļu vietā. Pie Rigas bīskapa sastāveja 54 teitoņu ordeņa brāļi, kā bīskapa kaŗaspēka vadoņi un iekārtotaji.
Teitoņu ordenis bija no pāvesta visupirms dibinats priekš Palestinas iekaŗošanas, bet kad ordenim tur neveicās, tad viņš pārcēlās uz Prūsiju un sāka apkarot senos prūšus, kuŗi vēl nebija kristijušies. Teitoņu ordenis tad bija Prūsijas bīskapam pastāvigs kaŗaspēks. Caur teitoņa ordeņa pārvešanu uz Latviju nu notika Latvijas un Prūsijas pastāvigā kaŗaspēka apvienošanās. Latvijas un Prūsijas bīskapi tagad arvienu rīkojās pēc kopigi izstrādata kaŗa plana.
Nākošajos pāris gados Sv. Marijas valsts (Latvija) jau atpūtās no trieciena, ko bija dabujusi Saules kaujā, un Rigas bīskaps tad sāka domat uz valsts tālaku izplatišanu un šoreiz, pēc latviešu vēlešanās, uz Pleskavas pusi. Uzsāktā kaŗa gaita beidzās ar lieliskiem panākumiem: latvieši iekaroja lielako daļu Pleskavas valsts un pašu Pleskavas cietoksni. Šos lielos notikumus rīmju kronists apraksta šādi:
“Mestrs veda pret krieviem daudz varoņu, drošus, izlasitus vīrus. Ari dāņu ķēniņa ļaudis no Rēveles atnāca palīgā ievērojamā pulkā. Viss kaŗaspēks tad jautrā prātā gāju az krievu zemi, kur tam labi klājās. Kaŗaspēks nonāca pie Izborskas (Izborska atradās taī Latvijas daļā, kuŗa no vissenakiem laikiem piedereja pie Pleskavas valsts. Vispirmos laikos Izborska bija Pleskavas valsts galvas pilsēta), gāja ar joni virsū un iejēma Izborsku. Aizstāvetajus vaj nu sagūstija vaj apkāva. To dzirdejuši, sacēlās uz kaŗu pleskavieši un atskrēja pie Izborskas dažās labās spožās bruņās, un bruņu cepures tiem mirdzeja kā glāze. Iesāka kauju un pleskaviešus nikni sakāva; 800 no viņiem krita uz vietas un atlikušie bēga atpakaļ uz Pleskavu. Kaŗaspēks sekoja pleskaviešiem pār Mudes (Mude ir vecvecais latviskais nosaukums tagadejai Veļikajas upei) upi un ielenca Pleskavu. Kad kaŗaspēks gatavojās Pleskavu ar joni iejemt, tad pleskavieši sūtija sūtņus un padevās.”
Latviešu sensenā ilgošanās bija piepildita; ari Pleskava, ar kuŗu latviešus saistija stipras tradicijas, bija iekaŗota un tādā kārtā nāca atkaribā no Sv. Marijas valsts. Tas notika 1240. gada rudenī. Bet tas ilgi nepastāveja un ta bija ordeņa mestra vaina, jo tam trūka saprātigas taktikas priekš jaunās zemes aizstāvešanas,
48.lpp.
Pleskavā pameta tikai mazu latviešu garnizonu, jo domaja, ka krievi uz tālaku pretošanos nedomās. 1242. g. sākumā negaidot atnāca pie Pleskavas liels novgorodiešu kaŗaspēks sava ķēniņa Aleksandra Ņevska vadibā un aizdzina tos dažus simtus latviešu kaŗavīru, kuŗi mierā pilsētu pārvaldija. Rīmju kronists par šo neizdevibu tā žēlojas:
“Būtu Pleskavu pareizi apsargajuši, tad viss būtu labi bijis līdz pat pasaules galam. Kas uzvarejis kādu brangu zemi un taī neieliek diezgan spēka, tas lai vēlaku velti nežēlojas, ka viņam izgājis nelāgi.”
Vispārigi jemot, ceturtais Rigas bīskaps Nikolajs nebija tik apdāvinats un izveicigs valdnieks un taktiķis, kā viņa priekšgājejs Alberts. Caur neizveicibu viņš pazaudeja Pleskavu, kuŗu ari vēlak vairs neizdevās pievienot pie Latvijas.
Kad Pleskava bija atkal pazaudeta, tad Rigas bīskaps tūlit nedomaja par tās atkaŗošanu, bet iepriekš griezās pie kuršiem, lai tos no jauna stiprak saistitu pie Sv. Marijas valsts. Tas jo vairak tadēļ bija vajadzigs, lai Latviju ciešak saistitu ar Prūsiju, kur tolaik ari nostiprinajās katoļu baznicas vara. Kurzeme atradās taisni vidū starp Rigu un Prūsiju. Bīskaps piedraudeja kuršiem ar kaŗu un sapulcinaja lielu kaŗaspēku no latgaliešiem un lībiešiem. Visi stāveja stingri par to, ka Kurzeme pilnigi jaapvieno ar Sv. Marijas valsti. Kurši, apsvērdami savu politisko stāvokli, 1242. gadā noslēdz jaunu līgumu ar Rigas bīskapu, atzīdami viņa virskundzibu, un šoreiz atļauj apmesties Kurzemē ari bīskapa pastāvigajam kaŗaspēkam jeb ordenim. Bīskapa rīcibā atdod Kuldigas un Embutes pilis. Embutei 1244. gadā uzbruka leišu ķēniņš Mintauts (Mindaugas) un kaŗoja te ilgaku laiku. Kad tomēr atnāca embutiešiem palīgā no Kuldigas kuršu kaŗaspēks, tad Mintautam pēc asas kaujas bija jāatkāpjas. Tā nu atkal visa Kurzeme bija pievienota un nodrošinata pie Sv. Marijas valsts. Bet jājem vērā, ka ši pievienošanās notika atkal pilnigi miera ceļā, caur kuršu īpašu līgumu ar bīskapu. Kurši patureja visas savas brīvibas, tiesibas un zemes īpašumus.
Nākošajos gados Sv. Marijas valsts jau tiktālu nostiprinajās, ka Rigas bīskaps atkal vareja sākt domat par Zemgales pievienošanu. Uz to viņu jo vairak pamudinaja tas, ka leišu ķēniņš Mintauts, zemgaļu draugs, bija iepīts gŗūtā kaŗā pret krieviem un tapēc zemgaliešiem nevareja nākt palīgā.
Ar 1250. gadu bīskaps nāca jaunos sakaros ar Zemgali
—–
49.lpp.

V. ZEMGALIEŠU SATIKSME AR SV. MARIJAS VALSTI UN UZVARAS LĪDZ 1272. GADAM.

I. Zemgale pievienojas Sv. Marijas valstij 1250. gadā un atkal atkrīt 1259. gadā.

Kad Kurzeme bija labprātigi galigi pievienojusies pie Sv. Marijas valsts, tad Rigas bīskaps sāka bruņoties pret Zemgali, kuŗa vienigā no latviešu valstim vēl bija patstāviga. 1250. gadā bīskaps piedraudeja Zemgalei ar kaŗu. Zinadami, ka no leišu ķēniņa Mintauta, kuŗš bija no krieviem apdraudets un pats jau piejēmis katoļu ticibu, palīdziba nav sagaidama, zemgalieši apjēmās labak pieslieties Sv. Marijas valstij, nekā uzsākt asiņainu kaŗu pret visu pārejo Latviju. Zemgale apsolijās dot baznicai parasto desmito tiesu un Rigas bīskaps piejem vēl Zemgales bīskapa tituli. Zemgalieši palika tāpat kā līdz šim, zem saviem iedzimtiem valdniekiem un pie savām vecām tiesibām un brīvibām, paturedami visus savus īpašumus. Tā nu galigi visa Latvija likās būt apvienota zem viena Rigas bīskapa.
Zemgaliešu solis politiskajā ziņā bija gluži pareizs. Viņu sabiedrotā leišu ķēniņa Mintauta stāvoklis dēļ daudzajiem ārejiem un iekšejiem ienaidniekiem bija palicis tik nelāgs, ka ari viņš bija piespiests saderet mieru ar Sv, Marijas valsti un likties kristities, lai tikai novērstu Lietavai draudošās briesmas. Bet pēc tam Mintauta stāvoklis uzlabojās. Zemaiši, kuŗi bija visdūšigakā no leišu ciltim un nebija kristibas piejēmuši, uz savu galvu, neklausidami Mintauta, uzsāka kaŗu pret Sv. Marijas valsti un ar tādām sekām, ka 1259. gada vasarā pie Skodas sakāva un gandrīz gluži iznīcinaja Rigas bīskapa un kuršu lielo kaŗaspēku.
Zemgalieši nu atkal redzeja sev aiz muguras drošus kaŗa biedrus un nedeva vairs bīskapam desmitās tiesas. Kristibas ari zemgaļi vēl nebija piejēmuši, izjemot daļu no bajāriem. Rudenī 1259. gadā, tūlit pēc Skodas kaujas, zemgaļi padzina priesteŗus un soģus un savienojās ar zemaišiem. Cik no apstākļiem noskārstams, tad Zemgalē taī laikā pastāveja divas partijas: viena vēlejās palikt pie bīskapa, bet otra jeb neatkaribas partija gribeja
50.lpp.
labak savienibu ar leišiem. Pēdejā partija jēma virsroku. Rīmju kronists šos notikumus apraksta šādi:
– Neilgi pēc tam (Skodas kaujas) zemgalieši nāca uz ļaunu nodomu, ko viņi ari tiešam izdarija, Viņi atkrita (no bīskapa), bet pie tam gluži godigā veidā. Bīskapa soģiem viņi atstāja visu viņu mantu. Bija tur kāds no viņu kungiem, Žabis vārdā; tas zemgaliešiem deva padomu, lai nevienam soģim neatjem mantas, bet ļauj tiem aiziet projam sveikiem un vesaliem. Tā zemgalieši atteicās no sabiedribas ar kristigajiem. Zemgalieši priecajās par Žabja padomu un izsūtija vēstnešus pa visu zemi, kur soģi atradās. Tad soģi sanāca steigdamies un tiem visiem paziņoja, lai iet ārā no zemes un to ievēro, ka nekad lai nenāk vairs atpakaļ. Soģi tūdaļ aizgāja uz Rigu un stāstija bīskapam, kas noticies. –
Zemgale nu atkal bija brīva valsts, un patvaldigā ķēniņa vara Zemgalē tika atjaunota. Tas notika 1259. gada rudenī.
—–

II. Zemgaliešu uzvara pie Tērvetes un kauja pie Durbes.

Rigas bīskaps nevareja apmierinaties ar Zemgales atkrišanu, Jau no 1250. gada viņš skaitijās par Zemgales virsvaldnieku un bagatā zeme deva Sv. Marijas valstij lielus ienākumus. Pēc līguma ar zemgaliešiem, visi zemes cietokšņi un pilis bija palikuši pašu rīcibā un pārvaldibā, tikai pilīs uzjemti ari bīskapa soģi. Zemgaļi ielika bīskapa soģus ari Jānišķē, Žagarē un citās tagadejās Kauņas guberņas vietās, no kam spriežams, ka Šauļu un Paneviezes apriņķi tolaik vēl piedereja pie Zemgales. Bet tādā kārtā visa bīskapa vara tomēr bija ļoti nedroša un redzejām, ka izdevigā brīdī zemgaļi bīskapa soģus atkal padzina. Bīskaps tagad nodomaja Zemgalē ciešak nostiprinaties un iegūt tur pilis un cietokšņus, kas atrastos tiešu viņa paša pārvaldibā un īpašumā.
Saziņā ar savu piekriteju partiju Zemgalē, bīskaps taisa uz Zemgali lielu kaŗa gājienu. Sapulcejās liels kaŗaspēks no latgaliešiem, lībiešiem, kuršiem un citām ciltim. Pajēma līdzi ari daudz materiala jauna cietokšņa celšanai Zemgalē. Kaŗa gaita sākās 1260. gada ziemā. Tērvetes apkārtnē notiek kauja ar zemgaļiem, kuŗi uzbrukumu atsit. Pēc tam bīskapa kaŗaspēks
51.lpp.
atkāpjas uz Dobi (Auces apgabalā) un te uz kāda kalna ceļ apcietinajumu. Nevienas zemgaļu pils kaŗaspēks nevareja iejemt, bet apmierinajās ar zemes izlaupišanu.
Rīmju kronists par šo kaŗa gaitu raksta:
– Nonākuši klajumā pie Tērvetes, viņi (t. i. rīdzinieki) tur priecigi uzcēla teltis. Bet zemgalieši nebaidijās, un kā braši varoņi aizstāveja savu cietoksni un savus vārtus, kamēr vien kristigie bija apmetušies tur priekšā. Tad taisija stiprus bīdamos torņus un dzina tos pilij klātu. Pat droša sirds vareja par to nobīties, ar acim to visu redzot, par ko man nu jastāsta, kā patiesigi bijis. Torņus steigšus iebīdija pils grāvī un tūdaļ bruka virsū ar lielu spēku, zemgaliešiem par lielu nepatikšanu. Tad cīnijās tur visu dienu, šķēpus daudzkārt izmainidamies, un tur nošāva diezgan daudz zemgaliešu, kuŗus steigšus aiznesa projam. Izkāvušies, kristigie tomēr atkāpās; bet zemgalieši no cietokšņa spiedās pakaļ, kristigajiem bruktin uzbrukdami, un tie šāvās ar bultām un sviedās ar šķēpiem – kristigie turpu, pagāni šurpu. Zemgalieši stipri apcietinajās savos cietokšņos. Kristigo kaŗaspēks saposās, līdz ko gaisma rādijās, un atkāpās uz kādu citu vietu. Tur tie cēla pili un nosauca to par Dobi (nav samainama ar stipro Dobeles cietoksni, kuŗš atradās zemgaļu varā), Tērveti pamesdami. Kristigie priecajās par uzcelto apcietinajumu un ielika tanī tik daudz ļaužu, cik bija aizstāvešanai vajadzigs, un atstāja tur ari pārtikas krājumus, un stopus un bultas. Kaŗaspēks tad atgriezās uz Rigu. –
Še japiezīmē, ka šis bīskapa apcietinajums vairak nekas nebija, kā kalns ar visapkārt uzmestu zemes valni, un iekšpus vaļņa ar koka ēkām, kur dzīvoja latgaliešu un lībiešu garnizons.
Tad tālak rīmju kronists raksta:
– Leiši, kuŗus dēvē par zemaišiem (zemgaļu sabiedrotie), tūdaļ lepni atnāca pie Dobes, gluži kā bulta, no stopa izšauta. Tie atnāca lielā pulkā, ar bruņām sudraba krāsā un ar lielu spēku. Tiem bija dažs drošs varonis, par postu tiem, kas bija Dobes pilī. Tad leiši bruka pilij ar joni virsū, bet kristigie nebija laiski, pacienat savus viesus, kas tur bija atnākuši, arvienu jo labaki. Dažs labs vīrs tur guleja gar zemi, kas pilij bija skriešus skrējis virsū, visiem kopus uz reizi uzbrūkot. Tos diezgan pacienaja, ka tos nokautus aiznesa projam. Pagāni tad griezās atpakaļ uz savu zemi, maz labumus redzejuši. Savus nokautos tie pajēma līdzi un tiem bija dažs labs slims vīrs, kas tā bija ievainots,
52.lpp.
ka vairs neatveseļojās. Tā tiem veicās pie Dobes! – Saprotams, te rīmju kronists visu pārspīle savejiem par labu.
Zemaiši gan neka daudz nepanāca, bet tomēr ari bīskapa garnizons bija no zemgaļiem piespiests atstāt Dobi. Kurši pa tam bija atkrituši no bīskapa un 13. julijā 1260. gadā kopā ar zemaišiem lielā, asinainā kaujā pie Durbes iznīcinaja lielu bīskapa kaŗaspēku; krita visi krustneši un neskaitams daudzums cita kaŗaspēka, kā ari 150 ordeņa brāļi. Kritušo lielajā Durbes kaujā skaita uz 20 000 vīru. Sv. Marijas valsts spēki atkal lieliski bija vājinati. Bīskapa garnizons tagad pameta Dobi un bēgšus aizbēdza uz Rigu. Dobi pajēma zemgaļi. – Piejem, ka šīs Dobes pils vieta ir tagadejais Dobes kalns Auces apgabalā.
Zemgalei pēc tam bija miers līdz 1265. gadam un viņa nostiprinajās visās savās vecajās robežās.
—–

III. Zemgalieši uzvara 1265. gadā. Rīdzinieki iekaŗo Zemgales ostu Mintavu 1266. gadā.

Pēc Durbes kaujas Sv. Marijas valsts nākošajos gados bija iepīta pastāvigos kaŗos ar kuršiem un leišiem. Leišu ķēniņš Mintauts atkrita no kristigas ticibas un sabiedribas ar katoļu baznicu un pat sarīkoja 1262. gadā kaŗa gaitu uz Latviju. Bet tad atkal notika svarigs pārgrozijums. Pret Mintautu sarīkoja sazvērestibu daži leišu kungi ar Daumantu (Daumantas, Nalsenes kunigaitis) un Trainaiti (sardzes vadoni) priekšgalā un slepkavigi nonāveja Mintautu 1263. gadā. Tas bija smags trieciens Lietavai un Zemgalei. Saniknotā tauta aizdzina Daumantu (Довмонт; viņš nonāca uz Pleskavu, kur kristijās un palika Pleskavā par ķēniņu), bet dūšigajam un izveicigajam Mintautam tik drīzi neradās cienigs pēcnācejs. Lietavā izcēlās jukas. Sv. Marijas valsts nu bija brīva no bīstama ienaidnieka un sāka atkal domat uz Zemgales atdabušanu.
Rigā tolaik valdija jau piektais Latvijas bīskaps Alberts Suerbērs, kuŗš no pāvesta bija ticis paaugstinats par arķibīskapu. Riga tādā kārtā tika no pāvesta pacelta par visas Baltijas metropoli, un zem Rigas arķibīskapa tika nolikti visi bīskapi Latvijā, Igaunijā, Prūsijā un Lietavā. 1265. gadā liels arķibīskapa kaŗaspēks iebruka Zemgalē. Bet šo kaŗaspēku zemgalieši gluži sakāva.
53.lpp.
Visupirms šis kaŗaspēks postija apgabalā starp Rigu un Mintavu un ap Lielupi un no iesākuma atrada mazu pretestibu. Zemgaļi ielaida ienaidnieku kaŗaspēku diezgan dziļi savos mežos un pēc tam sāka darit ienaidniekiem visadas gŗūtibas, gan ieviļinadami tos purvos, gan aizsprostodami tikpat lielos kā mazos ceļus ar koku aizcirtumiem. Šie aizcirtumi bija dažkārt ļoti plaši. Ciesdams lielas gŗūtibas, Zemgales mežos, arķibīskapa kaŗaspēks taisijās atkal atgriesties uz Rigu. Bet te izrādijās, ka zemgaļi bija aizsprostojuši ceļu atpakaļ un zemgaļu kaŗaspeks bija aizgājis rīdziniekiem aiz muguras. Pie kāda izcirtuma izcēlās nikna kauja, pie kam rīdzinieki tika pilnigi sakauti. Kritušo šaī kaujā bija vairak par 1000 vīru un divreiz tikdaudz ievainotu. Zemgaļi apkāva ari daudz ordeņa brāļu. Sakautais un izklīdinatais arķibīskapa karaspēks pa mežiem bēga uz Rigu, vajats no saniknotajiem zemgaliešiem. Daudzi dabuja galu mežos un purvos. Rigā atnāca tikai maza daļa, tie paši pa lielakai daļai ievainoti.
Ši kauja, kā ari nākošā, par kuŗu būs runa, notika mežos netālu no Mintavas (tagadejās Jelgavas), uz ziemeļiem no Lielupes.
Redzot, ka klajā kaujā zemgalieši nav uzvarami, Rigas arķibīskaps izgudroja jaunu kaŗa plānu, proti: iekaŗot visupirms Zemgales Vārtus un tad Zemgales ostu (Mintavu). Tādā kārtā Lielupe līdz Mintavai būtu viņa rokās, un kaŗaspēku varetu netrauceti sūtit pa ūdeņa ceļu līdz Mintavai, kur kaŗaspēks varetu pastāvigi nostiprinaties. No jauna arķibīskaps sapulcinaja varenu kaŗaspēku, kuŗam piebiedrojās ari lieli krustnešu pulki, kas 1266. gada pavasari uz Rigu bija nākuši. Ziņas par šo kaŗa gaitu ir ļoti īsas un neskaidras. Bet domajams, ka Mintavai uzbruka no divām pusēm – ar kuģiem pa Lielupi un tāpat ari ar kaŗaspēku no Rigas puses. Šaī kaŗa gaitā liekas būt nopostita zemgaļu pils Babite (Balat), kuŗa apsargaja ari Zemgales Vārtus pie jūŗas. Zemgaļi tāda ātra un stipra uzbrukuma nebija gaidijuši pēc savas nesenās uzvaras un tapēc nebija pienācigi sagatavojušies. Rīdzinieki iejem Mintavu un apcietinas Mintavas pilī, kuŗa atradās turpat uz salas Lielupē, kur tagad Jelgavas pils. Mintavas iekaŗošana un nostiprinašanās šajā pilī bija vislielakais panākums priekš tālakas Zemgales iekaŗošanas. Zemgales ārejā tirdznieciba tika gandrīz galigi pārtraukta un bija tagad iespējama vienigi caur šauro jūŗas strēmeli tagadejā Tukuma apgabalā. Tādā kārtā 1266. gads ir ļoti ievērojams Zemgales vēsturē. No ši laika iesākas Zemgales sistematiska
54.lpp.
apkaŗošana un iekaŗošana, kuŗa tiek izdarita no jauna centra – no Mintavas, kas bija tuvu klāt pie pašas Zemgales sirds. Ši iekaŗošana gan velkas vairak kā 20 gadus, bet Zemgale tagad ir daudz vieglak apkaŗojama, kā senak no tālās Rigas, no kuŗienes bija gŗūti kaŗaspēku uz Zemgali nosūtit. Tagad līdz Mintavai sūtija kaŗeivjus pa ūdeņa ceļu. Bet pirmajā laikā gan ienaidnieks nevareja nekur dziļak Zemgalē iespiesties.
—–

IV. Zemgaliešu uzvara 1266. gadā.

Drīz pēc tam un vēl taī pašā 1266. gadā, kad rīdzinieki bija nostiprinajušies zemgaliešu ostā un pilī Mintavā, Rigas arķibīskaps nolēma jaunu kaŗa gaitu pret zemgaliešiem, lai tos reiz piespiestu pie miera. Bet šoreiz Sv. Marijas valsts kaŗaspēks tika gluži sakauts. Kronists raksta:
– Mestrs Konrads ar lielu karaspēku gāja uz Zemgali un tur nonācis, viņš ar saviem ļaudim sajēmās laupijumu un nodarija pa to zemi posta bez gala, lieliski dedzinadami. Kaŗaspēks nodedzinaja zemgaliešu ciemus un viņu labibu; par to zemgalieši dusmot dusmojās. Tad mestrs Konrads ar saviem ļaudim jo priecigs griezās uz Mintavu atpakaļ; tas bija labi. Mestrs jāja ar priekšpulku kaŗaspēkam papriekšu, lai sataisitu ceļus, tiklab tiltus kā laipas, un viņš sacija: “Tagad jāšu projam ar jūsu prātu un ziņu, pajemdams tos, kas man palīgam derigi, un sataisišu tiltus, kas salauziti. Nāktu jums virsū zemgaliešu kaŗaspēks, tad turaities pretim un tūdaļ pūšat manu tauri, kas norunata ziņu dot; tad nākšu jums palīgā. Vēstneši nav sūtami. Bet jājiet pamazam un nesteidzoties.”
Mestrs jāja ar priekšpulku projam pa kādu plašu silu un prāts tam nesās ar darbu pasteigties; bet viss viņa kaŗaspēks tam nāca nopakaļš. Atjājis no savejiem nost, viņš dzirdeja zemgaliešus ar dusmām nākam cauri silam un tie ar dažu labu brašu varoni iespiedās starp mestru un viņa kaŗaspēku, un aplenca pēdejo. Kaŗaspēks jēmās tureties pretim, bet mestrs ar savu pulku nevareja iet palīgā, jo ceļš tam bija aizsprostots. Un ar sirdssāpēm viņš bēdza projam ar savu pulku; un kas taī brīdī bija pie viņa, tie ari deva padomu, lai labak sveikā bēg atpakaļ uz Mintavu un tur sagaida ziņu, kā kaŗaspēkam gājis, vairs atpakaļ
55.lpp.
negriežoties. Viņš paklausija, bet tas viņam tomēr bija žēl, un ar lieliem sirdsēstiem viņš noskumis bēga uz Mintavu. Nu jums darišu zinamu, kā tam kaŗaspēkam veicās, kas palika silā. Viņu nelaimi nevaru visu izsacit, nedz aprakstit. Tam apkāva visus zirgus; bet palikuši bez zirgiem, tie izmisuši jēmās tureties pretim. Pagānu spēks tomēr bija par lielu. Kaŗaspēks izbijās un sāka bēgt pa silu projām. Bet ko lai vairak saku. Tur nokāva desmit brāļu un tiem bija jābēg pa mežiem, zaudejušiem daudz brašu varoņu. Kam nāve bija lemta, tie guleja nokauti. Daži no tiem izbēga un nonāca Mintavā, mestram Konradam par prieku, un tas steigšus gāja atpakaļ uz Rigu. Tā beidzās ši gaita. Kas tanī dabujuši galu, lai to dvēselēm Dievs palīdz visās briesmās. –
Pēc šiem smagiem zaudejumiem arķibīskaps atstāj Mintavu savam liktenim un to atkal iejem zemgaļi un tura vairakus gadus.
Pēc šīs uzvaras Zemgalei bija miers vesalus sešus gadus, līdz 1272. gadam. Zemgale atkal bija atjaunota vecajās robežās, līdz pat Daugavai. Tikai Lielupes izeja uz jūŗu bija aizsprostota. Šinī laikā Zemgalē valdija ķēniņš Nameitis, kuŗš ar stipru roku no Tērvetes vadija pēdejos zemgaliešu kaŗus par patstāvibu. Pēc ķēniņa Viestarta nāves Nameitis ir ievērojamakā personiba patstāvigās Zemgales vēsturē.
—–

VI. ZEMGALI IEKAŖO 1272. GADĀ, BET VIŅA NO JAUNA ATKRĪT.
NOTIKUMI LĪDZ 1286. GADAM.

I. Kaŗa gaitas pret Zemgali 1272. gadā.

Lai gan zemgalieši 1265. un 1266. gados pašu spēkiem bija ieguvuši lielas uzvaras un viņiem uz dažiem gadiem bija miers, taču šis miers nevareja būt paliekams, jo Sv. Marijas valsts nu reiz bija nodomajusi galigi piesavinaties Zemgali un viņas spēks bija tik liels, ka vareja to izdarit; tikai atsevišķi gadijumi šo nodomu vareja novilcinat. Tā šaī laikā pret Sv. Marijas valsti iesāka uzbrukumus pleskavieši ar naugardiešiem zem ķēniņa Daumanta
56.lpp.
vadibas un tapēc tie bija jasavalda. Vasarā 1268. gadā 18 000 jātnieku liels Latvijas kaŗaspēks devās pret Pleskavu, iejēma atkal Izborsku, nodedzinaja Pleskavas pilsētu un ielenca cietoksni. Tur vēl pie ši kaŗaspēka atnāca 9000 vīru kuģos pa Mētras upi un Peipus ezaru no Igauņu zemes, tā ka kaŗaspēks bija 27 000 vīru liels. Tik lielu spēku toreiz vareja uzstādit Sv. Marijas valsts. Pleskavieši lūdza mieru un ar Naugardas lielkunga starpniecibu tādu noslēdza. 1270. gada iesākumā rīdzinieki jau sarīkoja kaŗagaitu pret Zemgali, bet piepeši iebruka Vidzemē leiši ar lielu spēku un aizdrāzās līdz Sāmusalai. Kaŗa gaitu pret zemgaliešiem tapēc atlika un griezās pret leišiem. Tomēr leiši arķibīskapa kaŗaspēku 16. febr. 1270. gadā uz ledus starp Sāmusalu un Vidzemi neganti sakāva. Pēc ši trieciena atpūtusies, Sv. Marijas valsts no jauna sāka posties pret Zemgali visiem saviem spēkiem. Lai ordeni Latvijā it sevišķi uzmudinatu uz kaŗa darbiem, tad Rigas arķibīskaps un viņa kapituls (padome) piesolija ordenim nodot valdišanā Žagares un Auces novadus, ja Zemgale un Tērvete tiek iekaŗotas. Ordenis tad ari visiem spēkiem rīkojās. Ar lieliem Sv. Marijas valsts kaŗapulkiem 1272. gada pirmajā pusē izdarija trīs kaŗa gājienus uz Zemgali: ziemā pret Tērveti, pavasarī pret Mežotni (Bausku) un vasarā pret Raktes (Žagares) cietoksni. Šīs lielās kaŗa gaitas rīmju kronists apraksta īsumā šādi:
– Latvijā par mestru bija kāds brašs brālis, tikušu padomu. Tas bija brālis Valteris (Walter v. Nortecken). Zemgaliešiem viņš tūdaļ parādija savas dusmas, kā man nu sakams. Kādu dienu pie viņa sanāca kaŗapulki, iepriekš pa visu zemi saziņoti. Ari no Rēveles atnāca kāds dižans pulks. Kopā sanācis, kaŗaspēks dabuja zinat mestra prātu un tūdaļ izgāja uz Zemgali. Pie Tērvetes nokļuvis, mestrs jēmās pats iet pirmais valnim virsū, un kaŗaspēks tam gāja pakaļ bez ziņas daudz. Tad iejēma Tērveti un cirta tur dažam labam vīram, ka tas aizmirsa dzīvot. Kaŗaspēkam cietoksnis palika rokās un to ar visu apgādaja, kas cietoksnim piederas. Mestrs ar saviem pulkiem tad atgriezās atpakaļ uz Rigu un domaja uz citu kādu gaitu pret Mežotni. Pa nākamām Lieldienām viņš pa otru reizi apziņoja visu zemi un sanāca kaŗaspēks no visas Latvijas un ari krustneši. Tad viņš ar kuģiem izbrauca uz Mežotni. Nonākot taī zemē, cietoksnis tūdaļ padevās, visiem kristigajiem par prieku, un kaŗaspēks aizveda no turienes laupijumu, un ko vien laba atrasdams, to visu patureja. Visi priecigi atkal pārnāca mājās. Bet ne ilgam
57.lpp.
tā palika. Uz Zemgali atkal izsūtija kādu kaŗaspēku. Pie Tērvetes nonācis, tas pajēma līdzi brašus zemgaliešus un steigšus aizsteidzās uz Rakti (Žagari). Cietoksni šaī gaitā iejēma un nodedzinaja; bet ko vien tur atrada, to visu pajēma līdzi. To izdarijis, kaŗaspēks gāja atpakaļ uz Rigu. Tad pēc tam zemgalieši atkal steigtin steidzās pie kristigās ticibas, no sirds nožēlodami, ko agrak darijuši. Tie atļāva jemt nodokļus un solijās ar kristigajiem dzīvot mierā. Tad tie joprojam maksaja desmito tiesu un dzīvoja mierā, par ko tie visi priecajās. –
Tā stāsta kronists.
Lielais pārspēks zemgaliešus spieda palikt par arķibīskapa apakšniekiem. No leišiem nebija iespējams dabut palīga, jo pēc Mintauta nāves kārtiba tur nebija nodibinajusies. Zemgales valsts galvas pilsētas Tērvetes cietoksnī arķibīskaps ielika savu vidzemnieku garnizonu, jo zemgaliešiem pašiem vēl lāga neuzticejās, un 7 gadus Zemgale skaitijās par Sv. Marijas valsts pavalsti un Zemgales ķēniņš par Rigas arķibīskapa vasali (pavaldnieku).
Salīdzinot ar tagadejiem laikiem nodokļi, kuŗus zemgalieši deva Rigas arķibīskapam, nebija nekādi lielie. Tūlit pēc Raktes (Žagares) iekaŗošanas 6. julijā 1272. gadā arķibīskaps Alberts (Alberts II Zauerbērs (Albert Suerbeer, Adalbertus Westphalus (Saurbier)) no Ķelnes)) noteica un nolīga ar zemgaliešiem šo nodokļu lielumu, par ko uzglabajies dokuments. Zemgaliešiem, tikpat bajāriem (muižniekiem), kā zemniekiem no katra darba zirga jeb no arkla bija jadod pūrs rudzu un pūrs miežu; jadod par gadu 4 klaušu dienas; jadod strādnieki pie cietokšņu un ceļu taisišanas, un – galvenais – jaiet līdzi Sv. Marijas valsts kaŗa gaitās. Tomēr šīs klaušas nepatika lepnajiem un pie patstāvibas pieradušajiem zemgaliešiem, kuŗi redzeja un bija novērojuši, ka ievestā ārzemju kārtiba kulturas un labierīcibas ziņā bija tālu pakaļ senajai latviešu iekārtai. Tikai Romas ticiba kā dzelžos tureja kopā visu Rietrumu Eiropu un arvienu jaunus pulkus kritušo vietā sūtija uz Latviju, lai te nodibinatu un uzturetu Romas varu. Šie krustnešu bari gan Latvijā nepalika, bet totiesu latgalieši un lībieši stipri aizstāveja jauno kārtibu.
—–

II. Lielā kauja pie Aizkraukles 1279. gadā.

Drīz ari caur sevišķu gadijumu sita Zemgalei atsvabinašanas stunda, kaut gan uz īsu laiku. Lietavā pa tam bija ieguvis valdibu spēcigais ķēniņš Traidenis. Viņš 1278. gada vasarā bija uzbrucis
58.lpp.
latgaliešu garnizonam Naujienē (Daugavpilī), šaī vecajā latgaliešu cietoksnī pie Daugavas. Šo gadijumu par iemeslu izlietodama, Sv. Marijas valsts (Latvija) posās uz lielu kaŗa gaitu pret Lietavu. Sapulcejās kaŗaspēks no visas Latvijas zem arķibīskapa vasaļa Indriķa Branguļa ((Henricus de Wrangel); iedzimta latviešu muižnieka; no ša cēlusies tagadejā muižnieku cilts Vrangeļi) un no visas Igauņu zemes zem dāņu ķēniņa vietnieka Eilarta (Eilart Hoberg) vadibas, kamēr krustnešus vadija ordeņa mestrs. Bija janāk ari kuršiem un zemgaliešiem. Kronists raksta: “Tur bruņu cepures redzeja spīguļojam un bruņas mirdzam kā glāzi; kaŗaspēks bija liels un varens un to redzeja lepni ejam uz Ķernavu (Kernavė, vācu: Kernowen; Lietavas galvas pilsēta tajā laikā). Ķēniņa Traideņa zemi tad visai izlaupija un izdedzinaja, sajēmās lielu laupijumu un tad griezās atpakaļ.” Bet tad pie Aizkraukles, laikam gan vēl Zemgales daļā (pie Sērenes), Traidenis ar leišiem un zemgaliešiem šo kaŗaspēku panāca un iznīcinaja. – Zemgalieši bija atkrituši no Sv. Marijas valsts un gāja kopā ar leišiem.
Kronists tā apraksta šo nikno kauju:
– Leišu kaŗaspēks tomēr sanāca kopā un žigli kaut ko sadomaja. Tas bija varens un stiprs un gaitās netaupijās; prāts tam nesās steigties kristigajiem pakaļ, un tas vēl auga augdams, lai agri vai vēlu. Kristigo kaŗaspēks bija apmeties kādā vietā gluži kā gaitai piederas; jo tam jau pie laika bija nācis zinams, ka pagānu pulki tam steigšus nāk pakaļ. Bet no kristigo pulka jau daļa latgaliešu bija aizgājuši uz mājām, kas vairs nenāca kauties. Pagānu kaŗaspēks tomēr steidzās pa vienam šurpu. Ar tiem nu būtu vajadzejis kauties, bet nokavejās par ilgu, vilcinadamies uz abām pusēm. Kad pagāniem tad nu likās laiks un tiem pienāca klāt viņu lielais kaŗaspēks, tad tie gāzās kristigajiem virsū. Tad abās pusēs jēmās kauties, un tur cirta tik dziļi, ka asinis teceja pa sniegu. Tad redzeja negantā nāvē gāžamies dažu labu nešaubigu varoni, brašu un kā izlasitu, un tā no abām pusēm, tiklab no kristigajiem, kā pagāniem. Sniegs palika sarkans no asinīm.
Rēveliešu (dāņu) kaŗapulks no sākuma vienu spārnu pagānu spieda atpakaļ. Eilarts dzinās pagāniem pakaļ, daudzus no tiem apkaudams. Kristigo pārejais spēks kāvās, kā vīriem piederas, tas tiesa. Tomēr tam palika par gŗūtu; pagāni sajēmās, jo ļaužu tiem bija daudz. Tad jēmās drasot tiklab kristigie, kā pagāni,
59.lpp.
cirsdamies un durdamies, un asinis sarkaniem strautiem tiem teceja ārā pa tērauda bruņu locekļiem. Kristigie bija briesmās. Jau mūsu mīļās Jaunavas Marijas kaŗogu bez žēlastibas nocirta gar zemi. To tureja kāds varonis, Jānis vārdā, un tam apakšā viņš dabuja galu. Kad jau visi bija apkauti, mestrs tomēr neizsamisa, kautgan ciesdams negantas mokas, jo tiem bija ienaidnieku par daudz, un tas bija sūrs, rūgts tracis visiem par postu. Pa tam zemgaliešus redzeja aizejam ar visiem viņu ļaudim un tie kristigajiem nepameta no savejiem neviena vīra, kristigajiem par postu. Pagāni tad bruktin bruka virsū ar savu spēku. Sv. Marijas karogs guleja gar zemi, un tas kristigajiem bija liels sitiens. Mestrs Ernests (Ernst von Rassburg, Ernestus von Rassburch) tika nokauts, un viņam līdzās taī tracī palika septiņdesmit viens ordeņa brālis. Bet pārvarejis vienu pulku pagānu, kā jau dzirdējāt, un tiem izdzinies pakaļ, Eilarts steidzās pie kaŗaspēka atpakaļ. No kristigajiem kāda daļa steigšus pieskrēja viņa pulkam klātu, un viņš tūdaļ ar tiem drāzās virsū pagānu kaŗaspēkam. Pagāni stājās pretim. Tad Eilartam atpakaļjājot nošāva viņa zirgu un ari viņu pašu nonāveja. Tikai mazums ar lielām briesmām izcirtās cauri pagānu spēkam. Bet nu stāstišu tālak. Ziema bija tik salta, ka dažs labs vīrs nosala, tiklab no kristigajiem kā no pagāniem, un no abiem salā beidzās dažs labs nešaubigs varonis, drošs un izlasits. Bet ši grāmata lai vēsta tiklab draugiem kā ienaidniekiem, ka šo kauju izkāvās no visas tiesas un netaupidamies pēc tā Kunga piedzimšanas tūkstots divi simti un septiņdesmit devitajā gadā, gaveņa vidū (5. martā), ne agrā dienas laikā, jau pievakarē. –
Kā uzvaras algu zemgalieši nu atkal ieguva patstāvibu. Zemgales ķēniņš Nameitis vairs neatzina arķibīskapa virsvaldibas, bet valdija patstāvigi, sabiedribā ar leišiem.
—–

III. Zemgalieši atkaŗo Tērveti 1279. gada vasarā.

Lai uzvaras alga būtu pilniga, tad vajadzeja atkal iegūt atpakaļ Zemgales galvas pilsētu Tērveti. Tas ari izdevās un to izdarija ķēniņš Nameitis. Viņš ar stipru kaŗaspēku uzbruka Tērvetei, ielenca cietoksni un pēc dažu dienu aplenkšanas to ari iejēma. Rīdzinieku garnizons, nespēdams pretoties, aizdedzinaja pilsētu,
60.lpp.
izdarija uzbrukumu, mēģinaja izlausties, bet to vaj nu apkāva, vaj sagūstija. Dažus virsniekus, kuŗi bija nodarijuši kautkādas pārestibas, sodija bargi. Kronists šādi jo dzīvi apraksta un attēlo šo ievērojamo zemgaļu uzvaru:
– Kas pa tam Zemgalē notikās, to jums pa daļai izstāstišu. Mestru Ernestu un dažu labu vīru nokaujot ar zobena asmeni, zemgalieši palika dzīvi, un tie no kaujas aizdrāzās projam sveiki, vesali. Tas notika gavēņa laikā. Tad nākamajā zāles laikā zemgalieši uz to sanāca vienos prātos, ka Tērvete slepeni iejemama. Tas viss notika kādu dienu, kas uz to bija nolikta. Pilsētā neviens nepalika sveiks, kas vien gribeja būt kristiga vārda, to saķēra vaj nokāva. Bet tur bija kāds neģēlis, Bērtulis (Berthold, stopa strēlnieks) vārdā, to zemgalieši ieredzeja, jo tas bija strēlnieku meistars un tiem pēc daudz ko nodereja. To viņi pameta dzīvu, ja varbūt tas gribetu pāriet pie viņiem, un viņš ar prieku to darija. Brašie brāļi tomēr pa tam ar vīra prātu apsargaja tos ieročus, kas bija cietoksnī, gribedami tos paturet sev par aizsargašanos. Pa tam steigšus atsteidzās stiprs zemgaļu kaŗaspēks, Nameiša sūtits, kas bija visu viņu ķēniņš. Nevaru visu lāga izteikt, kādu godu un cienišanu līdz tam brāļi viņam bija devuši. Bet viņš tiem atmaksaja ar viltibu, tomēr savam dzimumam ne par prieku. Drīz pēc tam viņu ļauno darbu palika par daudz, ka tie mira aiz pašu vainas, to patiesi pelnijuši (ordeņa brāļi, kā vēlaku redzesim, nodevigi un slepkavigi apkāva zemgaliešu kungus). Nameitis ari atstāja to zemi, kā pēc gana dzirdēsiet. Bet nu pametišu šīs valodas un uzsākšu atkal pa otru reizi. – Kad zemgalieši bija atnākuši, tie pajēma savus šķēpus, zobenus un priekšturamas bruņas, jo prāts tiem nesās uzbrukt cietoksnim ar savu spēku. No kristigajiem kādu daļu apkāvuši, zemgalieši uz tiem citiem bija vēl jo nagantaki. Bet tie, kas bija cietoksnī, gana uz visu sapratās, kā piederas brašiem varoņiem. Cik mazums ari nebūdami, viņi turejās pretim, gan šaudami ar bultām, gan ar mašinām akmeņus sviesdami, tā uzbrucejus mīļot apmīļodami, un kas vien tiem pienāca tuvaku, to viņi vaļā nepalaida. Sakāpuši uz vaļņiem tie aizstāveja grāvi un vārtus. Ķēniņš Nameitis tomēr neatlaidās un lika šaut saviem strēlniekiem. Brāļiem nebija zinams, ka neuzticigais Bērtulis no kristigajiem atkāpies. Tie palika jo pārdroši. Bet zemgaļi un Bērtulis nelaiskojās; un īsā brīdī ievainoja dažu labu, tā ka tas aizmirsa pretim
61.lpp.
tureties. Tie citi tad sargajās totiesu vairak, taču sviesdami un šaudami un tā turedamies vēl līdz ceturtajai dienai. Bet taisnibu sakot, viņu pulks cietoksni aizsargat padaļai bija par mazu. Pēdigi tie savā starpā vienojās par dzīvibu nebēdat un no cietokšņa aizbēgt. Kāds brašs varonis ierunaja aizdedzinat sudmalas, kas atradās kādu gabaliņu no cietokšņa, un brāļi uz labu laimi turpu steigšus aiznesa uguni (dzirnavu vieta vēl tagad redzama Tērvetes pilskalna ziemeļu galā). Cietoksnim un pilsētai jau degot, to pamanija kāda zemgaļu sieva, kāda ordenī iestājusies māsa. Gribedama glābt savu dzīvibu un izbēgt no nāves, ta steigšus lēca pāri plankām, bet iekrita divu dēļu starpā un tur sadega. Brāļi, atdarijuši vārtus, atrada priekšā stāvam savus ienaidniekus, dusmu pilnus. Ķēniņš Nameitis tūdaļ uzrunaja savejos: “Brašie varoņi, ejiet nu droši virsū kristigo pulkam!” Un to viņš runaja no tiesas. Un zemgalieši priecajās, ka tā viņiem nonācies un ka pilsēta deg viņu priekšā. Tad viņi uzbruka un brāļus spaidit spaidija. Brāļi diesgan turejās, līdz pēdigi viņus apkāva, vaj saķēra. Tā cīņa beidzās, un tā notika zemgaliešu prāts. Drīz pēc tam viņu kungi notureja sapulci, sastājušies plašā aplokā. Tur vidū bija jāiet kādam brālim, un viņus redzeja stāvam visapkārt; to tad ar zobeniem ciršus sacirta. Kādu daļu no brāļiem aizsūtija uz leišiem. Bet cietoksni viņi tūdaļ atkal nocietinaja un dzīvoja, kaŗodami kā pirmak.
Ķēniņš Nameitis nu atkal vareja apmesties savas valsts galvas pilsētas cietoksnī. Ar leišiem bija noslēgta cieša draudziba un sabiedriba.
—–

IV. Uzbrukums Dobelei 1279. gada rudenī.

Bija sagaidams, ka arķibīskaps necietīs Tērvetes atkrišanu. Tomēr dēļ lielajiem zaudejumiem pie Aizkraukles un Tērvetes Sv. Marijas valsts kaŗapulki bija vājinati un tapēc uz lielu kaŗa gaitu tos vēl nebija iespējams sakārtot, bet zemgaliešus nodomaja traucet ar mazakiem uzbrukumiem un tādus uzdeva izdarit Kurzemes soģim jeb pārvaldniekam no Kuldigas. Rudenī 1279. gadā šis soģis sapulcinaja kādu 1000 vīru lielu kuršu pulku un slepeni no rīta agri uzbruka Dobelei. Bet pilsētas
62.lpp.
sargi bija modrigi un dobelnieki atsita uzbrukumu. Paziņoja par uzbrukumu ari tūlit ķēniņam Nameitim Tērvetē; tas atgāja ar tērvetiešiem (Terweiten), sakāva kuršus, dzinās tiem pakaļ, panāca un sakāva otru reizi pie Babites ezara. Pats Kurzemes soģis tik tikko nezaudeja dzīvibas. Par šīm kaujām rīmju kronists raksta:
– Notikās, ka Kuldigas soģis vedinajās iet gaitās un steigšus apziņoja kuršus. Pajēmis ari kādus ordeņa brāļus, viņš izgāja uz Dobeli gaitās un izvadaja dažu labu drasotaju, gan jāšus gan kājam, pa negantiem ceļiem un bieziem mežiem. Izkļuvušiem cauri aizcirtumiem, kas bija cirsti uz zemes (Kurzemes un Zemgales) robežām, viņš pārtiku lika pamest turpat un pajēma no ļaudim kādu pulku un vienu brāli. Tad prāts viņam nesās uz Dobeli, un viņa kaŗaspēks tam gāja nopakaļš. Bet nosteidzies pie pilsētas vārtiem, viņš atrada tur priekšā brašus varoņus. Tie stājās klajumā pretim, un viņš ar tiem cīnijās. Taču zemgaļu pulks bija par lielu, un tie nedomaja atkāpties, viņam par lielu nepatikšanu. Tomēr tas droši jāja virsū; tad dobelnieki sagāja vārtos. Bet kuršu vīrestiba noveda viņus par tālu; daudzkārt viņi piejāja pie vārtiem, tālu priekšā kuršu pulkam. Pēdigi izskrēja no pilsētas ārā kāds zemgaļu bruņinieks un kāvas ar soģi un sasita soģim bruņu cepuri, ka tas nokrita pīšļos. Tomēr pie soģa bija kāds brālis; tas tūdaļ no zirga nokāpa zālē un palīdzeja soģim, un pieskrēja ari kuršu pulks un izglāba savu soģi. Tad tie nogāja vārtu priekšā un svaidijās ar šķēpiem līdz pat pusdienai. Daudzi pie tam dabuja galu. Abas puses turejās. Pēdigi uztaisija nestavas, zirgiem nesamas, priekš ievainotiem. Kaŗaspēks tad sapulcejās kā piederas, ar sargu pulku nopakaļš, un tā tie griezās atpakaļ uz Kurzemi. Atnāca ķēniņš Nameitis no Tērvetes, vesdams līdzi dažu labu brašu vīru, kuŗu skaitu jums nevaru pasacit. Tad žigli viņš sadomaja kuršiem dzīties pakaļ, un prāts tam nesās steigtin steigties. Kas bija Dobelē, no tiem viņš izlasija brašākos un aizgāja nekavedamies. Tie dzinās brāļiem pakaļ, skriešus skriedami un maz ko atpūsdamies, līdz panāca pakaļejos sargus. –
Kā jau teikts, Nameitis panāca kuršus pie Babites un tos galigi sakāva.
Sevišķi raksturigs notikums pie ši uzbrukuma ir divkauja starp Kuldigas soģi un Dobeles zemgaļu bruņinieku (varoni). Še izrādijās zemgaļu varoņa kaŗa māksla. Pēc bruņinieku parašām, uzvarētais piedereja uzvaretajam, vismaz bruņas un
63.lpp.
ieroči, bet, preti divkauju noteikumiem, soģi izglāba piesteidzies kaŗaspēks.
Lai izlabotu pirmo neveiksmi, tad Kuldigas soģis sarīkoja taī pašā rudenī otru kaŗagaitu pret Dobeli. Šoreiz tam labak izdevās. Dobelnieki dēļ pirmās uzvaras bija palikuši pārdroši un neuzmanigaki un negaidija ienaidnieka. No rīta agri, vēl tumsā, kuršu kaŗaspēks slepeni pielīda pie pilsētas, sakāpa pār sētu pilsētā un izlaupija un nodedzinaja pilsētu. Kronists raksta:
– Soģis tad tā gāja ar savu pulku, ka tos ātraki nepamanija, kā kad jau bija pie kalna un sakāpuši pilsētā. Tur tie modinaja dažu labu guletaju, ka tas pēc vairs ne sauktin neatsaucās un tie nokāva vaj saķēra pirmajā burzā kādus trīssimts cilvekus, tiklab sievas kā vīrus. Kas pilī neiebēdza, visi nāca kristigajiem rokās, un viņu pilsētu tie nodedzinaja, tur sajēmušies daudz laupijuma. Kaŗa pulku tad sapulceja, kā piederas, un griezās atpakaļ uz Kuldigu, priecigu prātu, jo pilsētā tie bija sajēmušies laupijuma pilnas rokas. Bet zemgaliešiem bija ļoti žēl, ka no Kurzemes tik bieži jāja pie viņiem uz Dobeli. –
Kurši gan nodedzinaja Dobeles pilsētu, tomēr pili nevareja iejemt. Zemgalieši bija cietuši pie Dobeles zaudejumus, bet viņi par to nodomaja atmaksat.
—–

V. Ķēniņš Nameitis grib iejemt Rigu un sagūsta ordeņa maršalu.

Zemgales ķēniņš Nameitis redzeja un saprata, ka cīņa iet par dzīvibu un nāvi un tapēc viņš sadomaja dot Sv. Marijas valstij lielu, negaiditu spērienu, kas būtu apdraudejis pat šīs valsts pastāvešanu. Kā kurši slepeni bija uzbrukuši Dobelei un nodedzinajuši pilsētu, tā Nameitis slepeni un piepeši gribeja uzbrukt Rigai un to iejemt un izpostit. Plāns bija pārdrošs un būtu ari izdevies, ja caur nodevibu tas nebūtu nācis zinams Rigā. Kāds nodevejs bija paziņojis Nameiša nodomu ordeņa brāļiem un no turienes to paziņoja uz Rigu arķibīskapam. Rīdzinieki sapulcinaja kaŗaspēku no visas Latvijas un sagaidija Nameiti. Kad Nameitis ar lielu zemgaliešu kaŗaspēku rīta krēslā pienāca pie Rigas, tad viņu tur sagaidija arķibīskapa pulki, gatavi kauties. No Rigas iejemšanas tagad gŗūti bija domat, kadēļ ari Nameitis taī pašā dienā
64.lpp.
griezās atpakaļ uz Tērveti. Pats viņš ar jātnieku pulku sargaja kaŗaspēka muguru un pie tam viņam izdevās sagūstit ordeņa maršalu, kuŗš ar saviem jātniekiem zemgaliešiem uzbruka. Rīmju kronists šo atgadijumu atstāsta plaši, no kam pievedisim sekošo:
– Nameitis, Zemgales ķēniņš, sadomaja atriebties par zemgaliešu likstām un jāja uz Daugavas pusi, pajēmis līdzi brašus daroņus, apbruņotus pa zemes paradumam. Ši gaita nāca kristigajiem zinama, tie tūdaļ sūtija vēstnešus uz Rigu, un to pavēstija maršalam Ģērtam (Gerhard von Katzenellenbogen). Dzirdedams, ka Nameitis taisas nākt, maršals priecajās par tādu brīdinašanu, tad viņš aizsūtija pie kaŗaspēka un lika knaši saposties un izjāt klajumā. Maršals ari tur nonāca. No Cēsim bija zemes sargi atnākuši uz Rigu. Tie ari braši, glīti gāja turpu, ar kaŗogu sarkanā krāsā, baltu strīpu pa vidu, pa latviešu parašai. Bet par Cēsim sauc kādu pili, kuŗai šāds kaŗogs, un ta atrodas latviešu zemē, kur sievietes pa paradumam jāj gluži kā vīri. Tas latviešu kaŗogs, to varu jums patiešam sacit. Maršals izmekleja kaŗaspēkam kādu vietu un lika tam turpu jāt. Tur blakam atradās kāda muiža, kuŗā piemita mazums ļaužu. Bet kaŗaspēks vaj apnika, tur stāvedams, jo bija auksts un plika, klaja vieta. Tad izsūtija izlūkus. Nameitis tiem uzbruka un noķēra vienu brāli un nebūtu Nameitis to pazinis, tam būtu izgājis nelāga. Tas tūdaļ viņu izprašņaja, pavēledams tam pavēstit, kā labi stāv ar brāļiem. Bet izlūks briesmās liegtin liedzās ko ziņot, bīdamies no negantas nāves. Bija agrs rīta laiks un zemgalieši steidzās uz Rigas pusi. Tad Nameitis ar savu pulku pāri klajumam ieraudzija Sv. Jaunavas kaŗogu un kaŗaspēku. Tūdaļ prāts viņam nesās griesties atpakaļ un zemgaliešu pulks nonāca pie kādas upes, kuŗu sauc par Lielupi. Kristigie žigli sapulcejās iet pagāniem pakaļ. Bet maršals knaši steidzās iepriekš un uztapa pagāniem uz pēdām. Kaŗogi tam tūdaļ sekoja un tie visi dzinās tik pārmērigi, ka dažs labs zirgs to neizcieta. Iekams tad pienāca pusdiena, maršals jau bija tik tuvu, ka ieraudzija ienaidniekus; viņš skrēja tiem virsū ar savu pulku. Kādiem trīsdesmit zemgaliešiem ielūstot cauri ledum, tie taču bija tik prātigi, ka nežēloja savus zirgus, bet aizgāja kājām. Maršals tiem dzinās pakaļ, gar laupijumu nelikdamies ne zinis. Bet tie citi bija prātā kā pārjemti un brāļus neiegādajās. Redzēdami zirgus ūdenī, tie gribeja tos dabut rokā. Bet maršals nepamanija, ka viņu pulks tik mazs. Nameitis tikmēr pamanijis
65.lpp.
brāļus, nāca tiem klātu ar savu pulku un pazina maršalu, un brāļi tomēr nepamanija, ka tiem no muguras nāk ienaidnieku pulks. Nameitis uz tiem dūra dusmu pilns, un tas tiem bija par postu; dažus brāļus nokāva, bet citus sagūstija, un viņiem bija auļiem jāskrej līdzi, un tos noveda Tērvetē. Viens no tiem bija ordeņa maršals. Bet tiem, kas ar Jaunavas Marijas kaŗogu nāca nopakaļš, prāts nesās iet ienaidniekam virsū. Nonākuši tik tuvu, ka redzeja zirgus, kas no ledus bija izpestiti, tie tūdaļ prasija: “Kur tad maršals palicies?” Tie ļaudis sacija: “Viņš dzenas pakaļ. Bet steidzaties, varoņi; viņš aizgāja ar mazu pulku.” Tad ilgaki vairs nekavejās; dažs labs zirgs dabuja piešus baudit, un tie drīz nonāca, kur bruņinieki guleja nokauti; tas viņiem nepatika, un tie ātraki nenostājās skriet, iekams redzeja, ka maršals pazudis; tas tiem bija par žēlumu un dusmām. Vēl gājuši kādu brīdi zemgaliešiem pakaļ, viņi griezās tad atpakaļ uz Rigu. Bet ordeņa maršalu ķēniņš Nameitis aizsūtija tālaku zemē iekšā pie leišu ķēniņa Traideņa. Tur to piespieda kauties ar otru bruņinieku un abi cīnitajies palika pagalam. Tā nomira maršals Ģērts. Lai Dievs iepriecina viņa dvēseli tur debesu valstibā; to visi viņam vēlē. –
Šis Nameiša uzbrukums notika ziemu 1280. gada sākumā. Zemgaļi iebruka pa Lielupi, pa senajiem Zemgales Vārtiem.
—–

VI. Uzbrukumi Dobelei un Tērvetei.

Arķibīskaps nolēma, ka jaatriebjas nevien par Nameiša uzbrukumu, bet ari Zemgale jaiekaŗo galigi. Šaī nolūkā 1280. gada rudenī sarīkoja uzbrukumu Dobelei.
– Kaŗaspēku nopulceja pa kaŗogiem un tas nonāca Zemgalē. Dobeli sauc to pilsētu, kuŗai tie uzbruka, nodaridami tai visai daudz ļauna, jo kas neiebēga pilī, tam bija japamet dzīviba. Uzcēla kādu lielu blidi (akmeņu sviežamo mašinu) un nostādija to pils grāvja malā. Bet tad sajēma ziņu, ka no leišiem atskrējis kaŗaspēks. Tad kristigie nostājās brukt Dobelei virsū, nocirta blidi un nopulceja savu kaŗeivjus, ka tureties leišiem preti. Leiši atskrēja kādā vietā, ko sauca par Slakenkapi. Kristigie jēmās tiem iet preti, bet nonākot tuvumā, leiši aizgāja bez kaujas. Kaŗaspēks pēc tam atgriezās uz Rigu. –
Piesteigušies leiši, kā redzejām, aizdzina rīdziniekus un izglāba šoreiz Dobeli. Tad nākošā gada vasarā no Rigas
66.lpp.
sarīkoja ar lielu spēku jaunu kaŗa gaitu pret Tērveti. Leiši šoreiz tērvetiešiem nevareja palīdzet un tapēc Nameitis, atsitis pirmos uzbrukumus Tērvetes cietoksnim, noslēdza padošanās līgumu, paturedams Tērveti savās rokās un vadibā. Bet padošanās ari šoreiz nebija domata galigi un taī pat rudenī Nameitis lauza miera līgumu.
Kauju pie Tērvetes rīmju kronists apraksta šādi:
– Kad nu kaŗaspēks bija nodalits pa dažadiem kaŗogiem, kā jau gaitās ejot, tas nonāca pie Tērvetes. Tad pagānu spēks, to pamanijis, izskrēja tiem klajumā pretim; bet tiem labi sadeva, un tie sagāja atpakaļ cietoksnī. Viens no zemgaliešiem bija pagalam. Tad Tērvetes priekšā uzcēla daudzas teltis, košā klajumā, un ar lielu spēku tie tur dzīvoja visapkārt postidami. Bet tas bija taī laikā, kad labiba jau gatava; tad to nopļāva kā zāli un novāca pie kaŗaspēka. Pēc pusnakts tomēr pagāni paši izdarija kādu darbu: tie nodedzinaja savu pilsētu klaji skaidri, visapkārt cietoksnim. Bet kristigo spēks bija liels un dižans un bija apmetušies tur visapkārt. Tad otrajā dienā uztaisija kādu kaŗa torni ar pili vienā augstumā un piestūma to pie grāvja. Bet mestrs jau iepriekš bija aizsūtijis pēc Kurzemes kaŗaspēka, un tas zemgaliešiem Dobelē nodarija tādu postu, ka tie sauca vaimanas. Nodedzinajis viņu pilsētu, tas aizgāja projam no pils un nokļuva pie mestra. Tad kaŗaspēka lielums bija pavisam četrpadsmit tūkstoši. Torni, par kuŗu jau dzirdejāt, nostūma pie grāvja līdz ar dažu labu bīdamu nojumi, un jēmās brukt ar joni virsū. Tur saveda malkas kopā pa daudz simtu vezumiem un iekūra visapkārt uguni. Tad pilī aizdedzās dažas ēkas, bet zemgalieši tās apdzēsa ar varoņa roku; tomēr, iekams beidza tiem brukt virsū, zemgalieši lika priekšā, ka viņu ķēniņš noietu pie mestra. Tie labprāt došot meslus bīskapam par labu un dzīvošot ar tiem mierā, kā agrāk. Mestram viņu valoda nemaz nepatika, iegādajoties, ka tur nebija nekādas uzticibas. Tie bieži bija kaŗojuši un kristigos apkrāpuši. Tad nu tur bija kāds vecs bruņinieks; to pamanijuši zemgalieši tūdaļ sauca, lai tas darot to labumu un pierunajot mestru, deret ar tiem mieru, jo gribot pareizi dzīvot. Bet Rigas prāvests ari bija tur un brāļi baznickungi, tas tiesa. Tos pajēmis, vecais bruņinieks nogāja pie mestra un runaja par labu zemgaliešiem. Bet brāļi sacija uz tām pašām pēdām: “Mums tas nebūs par labu.” – “Tie prasas pēc kristigas ticibas,” tā atteica vecais bruņinieks, – “par to jums japriecajas un tadēļ jaņemas citads prāts. Tas mums visiem liekas derigi.” –
67.lpp.
Ko tad ari pretim nerunaja, zemgaliešu prāts notika: ar tiem dereja mieru, lai tie maksā baznicas meslus, bet kristigajiem nekad vairs nedara ļauna. Miera deribu apstiprinaja, kā piederas, ar lielām nosolišanām. Tad ilgi vairs nekavejās, un viss kaŗaspēks sataisijās iet. Torni nocirta un visi griezās atpakaļ uz Rigu, kur mestrs tiem patencinaja jo laipni. Tas notika pļaujamā laikā. –
—–

VII. Ordeņa briesmu darbs.

Nameitis jau agrak bija saistijies ar leišu ķēniņu Traideni un ari tagad ar pēdejā palīdzibu cereja atkal nokratit Sv. Marijas valsts virskundzibu.
Vēl ta paša 1281. gada rudenī Traidenis sarīkoja pret teitoņu ordeni Prūsijā lielu uzbrukumu. Par šīs kaŗa gaitas vadoni Prūsijā Traidenis uzaicinaja Zemgales ķēniņu Nameiti, kuŗš labi pazina ordeņa kaŗa vešanas veidu un, kā jau zinams, no ordeņa bija savā laikā atkaŗojis ari Tērveti. Nameitis piejēma uzaicinajumu un liela leišu, sudaviešu un zemgaliešu kaŗaspēka priekšgalā uzbruka ordenim Prūsijā. Par šo Nameiša vadito kaŗagaitu rīmju kronists īsumā ziņo sekoši:
– Rudenī pēc tam (1281. gadā) leiši izsūtija kaŗaspēku uz prūšu zemi. To sūtija ķēniņš Traidenis un ķēniņš Nameitis tur bija priekšgalā. Prūšos ir kāda pils, kuŗu sauc par Kristburgu (Neu Christburg, dažus km no Alt Christburg, tagad Stary Dzierzgoń Vācu ordeņa nopostītās prūšu apmetnes Grewose vietā). Tur par Nameiti dzirdeja un tur viņu redzeja pārkāpjam mieru, kuŗu viņš Tērvetē bija derejis. Viņa nosolišanās nebija patiesa. Bet viņš vairs nepārnāca taī zemē, kuŗu sauc par Zemgali. Tā pārkāpa miera deribu ar zemgaliešiem. –
Vēsturnieks Kojalovičs par šo Nameiša iebrukumu Prūšos stāsta, ka Nameitis iebrucis, “ordeņa zemēs nodaridams lielu postu, ar zobenu un uguni iznīcinadams nevien visu, kas uz laukiem bija pieietams viņa dusmām, bet ari daudz piļu un pilsētu, kā Kristburgu, Marienverderi, Graudenci u. c., t. i. līdz Vistulai.
No šīs kaŗa gaitas, kā jau teikts, Nameitis vairs nepārnāca Zemgalē, bet kur viņš palicis, par to nav kronikās nekādu ziņu.
Ordenis šo Nameiša iebrukumu Prūšos uzskatija par Tērvetē slēgtā miera laušanu un izdomaja atriebšanos. Tuvaku ziņu par šo atriebšanos un ordeņa briesmu darbiem rīmju
68.lpp.
kronists nesniedz, bet rakstidams par to, kā 1279. gadā zemgalieši Nameiša vadibā iekaŗoja atpakaļ Tērveti, viņš tumši stāsta:
– Nevaru visu diezgan isteikt, kādu godu un cienišanu ordeņa brāļi Nameitim bija devuši. Bet viņš atmaksaja to ar viltibu, kas tomēr viņa dzimumam nebija par prieku. Drīz pēc tam viņa ļauno darbu bija tik daudz, ka daudzi no viņiem to mantoja, ka mira pēc taisnibas aiz pašu vainas, –
Kādā veidā miris Nameiša dzimums, to, redzams, rīmju kronists dēļ kāda iemesla kautrejas teikt, bet to tomēr izteic kāds sūdzibas teksts, kādu ap 1310. gadu Rigas pilsēta iesniedza pāvestam par dažadiem ordeņa briesmu darbiem.
Šaī sūdzibas rakstā starp citu teikts, ka “ordeņa brāļi ielūguši zemgaliešu kungus un bajārus pie sevis viesos, itkā uz miera sarunām, bet tad visus atnākušos neģēligi nodevīgā kārtā noslepkavojuši, tiem galvas nocirsdami, lai zemgaliešiem pietrūktu vadoņu.” Tādu pat briesmigu slepkavibu ordenis bija izdarijis ari Prūšos ar prūšu vadoņiem un muižniekiem.
Šis ordeņa asiņu darbs gan notika drīz pēc Nameiša iebrukuma Prūšos, vaj ari nākošajos gados, bet visadā ziņā pirms 1286. gada, kad ordenis no jauna uzbruka Tērvetei. Pēc ši uzbrukuma, kad iesākās pēdejais kaŗš uz dzīvibu un nāvi, zemgaliešu kungi ordeņa uzaicinajumu gan vairs nebūtu klausijuši. Pēc ši briesmu darba ordenis vairs nevareja ceret uz zemgaliešu labprātigu padošanos un tapēc uzsāka pret zemgaliešiem uzbrukumus, kas vairs nebija kaŗš, bet nepārtraukta rinda slepkavibu, laupišanu un dedzinašanu. Ordenis nespēja zemgaliešus uzvaret, tadēļ viņš gribeja tos iznīcinat. Visi ordeņa ilggadigie kaŗi ar ķēniņu Nameiti tika vesti p ēc visiem toreizejiem sabiedriskajiem un kaŗa likumiem. Kā redzejām, šajos kaŗos zemgalieši palika tomēr patstāvigi un Zemgale nebija uzvarama līdz pat 1286. gadam. Zemgales uzvarešana iesākās tikai tad, kad iepriekš neģēligi noziedzigā kārtā ordenis bija nokāvis un noslepkavojis zemgaļu kungus un vadoņus, kuŗus ordenis pie sevis viesos bija ielūdzis. Zemgale palika bez vadoņiem un tapēc vairs nespēja tureties. Te ordenis pieturejās pie barbariskā likuma: “Labako no taviem ienaidniekiem tev būs nokaut.” Te japiezīmē, ka ordenis taī laikā garigā ziņā bija jau pavisam pagrimis; viņā iestājās dažādi noziedznieki, slepkavas, laupitaji, dedzinataji u. t. t., kuŗi
69.lpp.
caur to mantoja grēku atlaišanu. Ordenis nonāca pat tik tālu, ka sadumpojās pret Rigas arķibīskapu, savu virskungu, un izlaupija pat Rigas pilsētu. Aiz dažiem vēsturiskiem apstākļiem ši slepkavu un noziedznieku sabiedriba dabuja vēlak virsroku, nogāza arķibīskapa varu, iznīcinaja Sv. Marijas jeb baznicas valsti un nodibinaja savu ordeņa valsti, kuŗas iesākumu var skaitit ar XIII. gadusimteņa beigām. Ši ordeņa valsts apspieda netikvien zemes iedzīvotajus, bet apspieda ari baznicu un padarija arķibīskapu par savu kalpu. Zobenbrāļu ordenis Latvijā bija apmēram tas pats, kas senajā Romā leģionari (kuŗi sagrāba savās rokās ķeizara varu un noveda Romu pie sagrūšanas) un Turcijā janičari, kuŗi ieveda Turcijā valsts iziršanu. Šīs bija prasto kaŗeivju partijas, kuŗas iznīcinaja valsts idejiskos pamatus. Tāpat ari Rigas arķibīskapa un katoļu baznicas vara tika iznīcinata no organizeta kaŗaspēka jeb ordeņa.

~~~~~~

VII. ZEMGALES PATSTĀVIBAS BEIGAS.

I. Ordenis ceļ Svētkalna pili pie Tērvete un kaŗo tur.

Kā jau teikts, 13. gadusimteņa beigās iesākās nopietni strīdi un kaŗi starp Sv. Marijas valsts valdnieku Rigas arķibīskapu un viņa pastāvigo kaŗaspēku jeb ordeni. Var izprast, ka tieši pēc ordeņa briesmu darba Zemgalē izcēlās pirmās šīs pretejibas, jo baznica tikai ar riebumu vareja novērsties no mežonigā ordeņa briesmu darba. Tāpēc ari pēdejo kaŗu pret zemgaliešiem veda ordenis viens pats. No arķibīskapa zemēm (zemes sargiem) un no Rēveles dāņiem piedalijās tikai “daži varoņi”, kā kronists stāsta, jo arķibīskaps tiem to nenoliedz, tapēc ka viņam atklāts kaŗš ar ordeni vēl nebija izcēlies. Pēdejā zemgaliešu kaŗā no 1286. līdz 1290. gadam piedalijās ari vairs ne visa Zemgale, bet tikai ordeņa virsvaldibai padotie apgabali, t. i. Tērvetes, Dobeles, Auces, Žagares (Raktes) un Sidrabenes (Jānišķes) novadi. Viss Bauskas un Mežotnes apgabals labprātigi un ar mieru pievienojās arķibīskapam un kaŗā nepiedalijās.
70.lpp.
1286. gada sākumā, ziemā, ordenis sacēlās pret Zemgali, ar nolūku, to galigi piespiest pie jaunās kārtibas.
Zemgales pašā sirdī, blakus Tērvetei, uz zemgaliešu Svētā kalna (pie visiem ievērojamakiem pilskalniem Zemgalē, tāpat kā visā Latvijā, atradās tā saucamie svētkalni, kur bija senas svētnicas un dzīvoja krīvi ar vaidelošiem (priesteŗiem)) ordenis cēla apcietinajumu un ielika tur savu garnizonu, kuŗa uzdevums bija postit un dedzinat zemgaliešu laukus un mājas un apkaut ļaudis. Zemgalieši ar leišiem gan tūlit mēģinaja šo apcietinajumu iekaŗot un izpostit, bet tas neizdevās. Šo notikumu kronists apraksta šādi:
– Mestrs Vilekins (Willekin v. Hatzgenstein) joprojam domāja uz to, kā zemgaliešiem nodarit postu, lai reiz taptu ar tiem galā, un apprasijās pie ordeņa brāļiem, kā tas panākams. Tie deva mestram padomu, lai ceļ Zemgalē kādu pili. Mestrs par to priecajās un viņam nebija miera, līdz visu bija sadabujis, kas priekš tam vajadzigs, gan drēbēm, gan pārtikai, ko tad visu noveda uz Mintavu. Tad nākamo ziemu mestrs vedinaja iet kaŗa gaitās un no arķibīskapa un dāņu ķēniņa vīriem dabuja dažu varoni un no ordeņa ļaudim dažu labu pulku. Kaŗaspēkam Rigā sanākot, mestrs priecajās un noveda to pa ceļiem pie Baložu ezara. Kaŗaspēkā bija daudz kaŗogu un tas bija liels un dižans. Tad jāja uz Mintavu, piekrāva tur daudz ragavu un tā kaŗaspēks nonāca pie Tērvetes. Tur mestrs nosprieda celt pili (apcietinajumu) uz kāda kalna, ko ari izdarija, un to pili sauc par Svētkalna pili. Šo pili apgādaja ar pārtiku un visu kas vajadzigs; ari divas lielas akmeņu metamās mašinas ievāca tur iekšā. Kad grāvis un valnis bija gatavi un pils ar visu apgādata, tur ielika vīrus un tad pārejais kaŗaspēks atgriezās uz Rigu.
Otrajā dienā, kad ordeņa ļaudis bija atgriezušies uz Rigu, pie Svētkalna atskrēja liels leišu kaŗaspēks. Pils priekšā uz līdzenuma pagāni uztaisija žagaru būdas. Zemgalieši priecajās par leišu kaŗaspēku un prāts viņiem nesās tikt pilī iekšā. Viņi atbrauca ar kokiem un dēļiem un nokrāva tos klajumā; tad viņi desmit dienas taisija bīdamas nojumes un citus uzbrukšanas piederumus. Rīdzinieki Svētkalna pilī ari uz visu rīkojās pretī tureties, neatpūsdamies ne dienu, ne nakti; viņi taisija apcietinajumus, raka grāvjus un cēla ari kaŗa torni ar pili vienā

71.lpp.
augstumā. Tad vienpadsmitajā dienā pagāni iesāka uzbrukumu un piedzina pie grāvja malas daudz nojumju un kaŗa torņu; bet no šāvieniem daudzi no viņiem dabuja galu, iekam uzkļuva kalnā. Kristigie aizstāvejās varonigi un nošāva daudz pagānu, bet zemgalieši un leiši tomēr nemitejās brukt virsū un stāveja kā mūris; no bultām daudzi no viņiem dabuja galu un tos aiznesa vaj ievainotus, vaj nokautus. Baltais sniegs palika sarkans kā asinis un viss klajums bija asiņu krāsā. Pēdigi brāļi sāka šaut no abām lielajām kaŗa mašinām akmeņus; tad pagāniem gāja gŗūti un viņi atkāpās no kaujas lauka.
Kauja vilkās visu dienu; vakarā, kad kauja beidzās, pagāni savus kritušos savāca un sadedzinaja. Pagānu prāts bija noskumis, ka viņu tik daudz nošauti; pusceturta simta bija pagalam. Ar saviem ievainotiem leiši atgriezās uz mājām, aiziedami no Svētkalna pils. –
Zemgaliešu un leišu uzbrukums Svētkalna pilij bija nikns, kritušo vien uzbruceji zaudeja 350 vīrus. Tie krita vairak no bultu šāvieniem un akmeņu sviedieniem. Ka apcietinajuma neizdevās iejemt ar joni, tas gan tapēc, ka tas atradās augsta un stāva kalna galā un uzbrukt vareja tikai no vienas puses, pret grāvi un augsto valni, tikai kādu 50 asu platumā. Šo vietu tad nu aizstāvetaji varēja ar bultām un šautiem akmeņiem kā ar krusu apbērt.
Šis ordeņa apcietinajums, kuŗš bija celts uz zemgaliešu Svētā kalna pie Tērvetes, vēl tagad redzams – ar dziļo grāvi un augsto valni uz tagad tā sauktā Zviedru kalna pie Kalnmuižas, blakus lielajam Tērvetes cietokšņa kalnam un senās pilsētas vietai.
—–

II. Zemgalieši atstāj un nodedzina Tērveti. Turpmakās kaujas pie Svētkalna. Zemgales valsts beigas.

Trešajā dienā pēc uzbrukuma Svētkalna pilij Tērvetes zemgalieši izdarija priekš Zemgales valsts likteņa izšķirošu darbu, tie nodedzinaja pilsētu un pils ēkas, atstāja savu zemi un aizgāja tālak zemē iekšā uz Rakti (Žagari). Ordenis bija nonācis līdz pārmēribām un apkaŗoja mierigus iedzīvotājus, dedzinadams mājas un muižas un apkaudams mierigus iedzivotājus. Ordeņa
72.lpp.
kaŗaspēks uzbruka no visām pusēm un postija nežēligi. Tērvetes novada zemgaliešiem nekas neatlika pāri, kā atstāt savu zemi.
Kronists raksta:
– Tā brāļu neaizdzina, un viņi palika Svētkalna pilī, bet zemgaliešiem ne par prieku. Tad trešajā dienā pēc uzbrukuma zemgalieši apspriedās savā starpā. Viņi bija neganti savā prātā, un vienojās savā starpā, ka Tērvete nodedzinama. Tad tūdaļ tie aizgāja uz Rakti (Žagari); tā sauc kādu pilsētu Zemgalē. Bet kas bija Svētkalna pilī, pateica Dievam, par to priecadamies. Tas brālis, kas bija par pilskungu Svētkalna pilī, kuŗai nule uzbruka un kas gan palika sveika, vesala aiz visām briesmām, tas nekavedamies visu notikušo paziņoja mestram, kā jau dara draugs draugam. Viņš lika tam visu patiesigi izstāstit, kas Zemgalē noticies un ka Tērvete nodedzinata. To dzirdedams, mestrs priecajās par tādu vēsti un teica Dievu, kas debesu augstibā. –
Tiešam ordenis vareja priecaties, jo taisni to, ko viņš bija vēlejies, t. i. tērvetiešu galigu padošanos vaj iznīcinašanu, ko tērvetieši no savas pils aiziedami paši bija izdarijuši. Zemgaļi bija maldijušies, aiziedami un domadami caur to no ordeņa atkratities; to pierādija jau tuvakā nākotne. Ordeņa garnizons no Svētkalna pils tūlit pēc tam un visu 1286. gadu postija, laupija, kāva un dedzinaja tiklab uz Raktes (Žagares), kā ari uz Dobeles pusi. Daudzreiz ari zemgalieši atnāca pie Svētkalna, kur tad nikni kāvās. Par ša laika notikumiem kronists raksta:
– Pils, tik bieži minama, stāveja kā vien tik vareja vēleties. Viņas vārds pazīstams; to sauc par Svētkalna pili. Kas bija pilī, tos redzeja tā rīkojamies, kā tas viņu ienaidniekiem nebija par labu. Dažu labu reizi tos redzeja pie Raktes (Žagares), vaj pie Dobeles; tās pilsētas no tam vaļā netika. Brāļi ar savu pulku nereti turpu nogāja, tām par postu, un zemgaliešiem bija žēl, ka tie tik bieži pie viņiem nojāja. Tad ta pils tiem bija par lielu nastu, un no tiem notika dažs zaudejums gan pie mantām, gan pie ļaudim; ja gribetu to visu izstāstit, tad valodas iznāktu par gaŗām. Zemgalieši dziedaja gaudu dziesmas par saviem nokautajiem draugiem un radiem. Bet tie ari sadomaja to atmaksat ar ļaunu, un daudzreiz tie ar ienaidu nonāca klajumā, Svētkalna pils priekšā. Pret tiem tomēr kristigie droši izgāja aiz vārtiem pretim, atgaiņaties, un zemgalieši atrada brāļus priekšā
73.lpp.
līdz ar drošiem izlasitiem kaŗa vīriem. Kad nu zemgalieši tad atnāca pret kristigo pulku, tie tā viens otram skrēja virsū, ka Ecelim (hunnu ķēniņam Attilai (Attila the Hun), kuŗš dzīvoja 5. gadusimtenī pēc Kr. un iekaŗoja pusi Eiropas) un Veronas Teodorikam (slavenajam gotu ķēniņam Theoderic the Great, Theodoric, Flāvius Theodericus, Theuderikhos, Theoderich) patiešam būtu slavas papilnam, ja vien tie tā agrak būtu darijuši. Tur tad dažu labu reizi drasat drasaja; bet stopiem šaujot, zemgalieši griezās atpakāl uz mājām. Tā dažs labs palika nokauts guļam, un laika kaveklim tā pilī kaitejās dažu labu dienu. Brāļu pūliņš bija liels, bet neviens no viņiem to neatrada par gŗūtu. Tie vienumēr bija nomodā un dzīvoja gan cirsdami, gan rakdami, ari baļķus celdami un nesdami.
Katrs otram parādija visu godu; tie vienumēr bija ienaidnieku pretinieki, un zemgalieši pieredzeja daudz briesmu. Pēdigi zemgaliešiem apnika tā niekoties, jo dažu labu no tiem nokāva un tie nāca turpu retaki. Bet viņi uzmanija ceļus, kas veda uz pili, un kuŗu viņi noķēra, tam bija jādara pēc viņu prāta, vaj nu jāmirst, vaj jaizpirkas.
Tādā kārtā 1286. gads ir ļoti ievērojams Zemgales vēsturē.
Šaī gadā izbeidzās Zemgales patstāviba ar Tērvetes atstāšanu. Tikai dažas atsevišķas pilis vēl turejās: Dobele, Rakte (Žagare), Jānišķe (Sidrabene) u.c. Ordenis ar saviem briesmu darbiem, ar ievērojamako zemgaliešu kungu un bajāru noslepkavošanu un zemes izdedzinašanu, kā ari mierigu iedzīvotaju apkaušanu, bija panācis, ko gribejis. Svarigakais bija, ka zemgaliešiem tagad trūka galvas, trūka vadoņu. Pēc Nameiša neredzam pie zemgaliešiem kāda apvienojoša spēka. Nameitis bija pēdejais Zemgales ķēniņš un vadonis, Nameiša dzimums bija nodevigā kārtā noslepkavots. Vadibas trūkums pie Zemgaliešiem sevišķi bija nomanams pie Svētkalna pils apkaŗošanas. Šo pili vareja iegūt nevis ar ātru uzbrukumu, bet ar aplenkšanu, kā 5 gadi atpakaļ Nameitis bija iejēmis atpakaļ Tērveti.
Tāpat ari Tērvetes nodedzinašana un atstāšana notiek bez apdomata plāna, sekojot acumirkļa iespaidiem. Tas bija iesākums no gala. Trūka galvas un stingra pavēlnieka, kuŗam klausitu visa Zemgale un rīkotos pret ordeni pēc izstrādata kaŗa plāna. Daļa Zemgales (Mežotne) bija padevusies arķibīskapam. Tāpat plašie Jānišķes, Žagares, Žeimes, Biržu un Linkavas novadi, kuŗi agrak piedereja pie Zemgales un bija apdzīvoti no latviešiem, pievienojās tagad pie Lietavas un no ta laika nu jau vairak kā
74.lpp.
600 gadus nav no Lietavas šķirti. No ta laika sākot Zemgales dienvidus daļa tagadejos Šauļu un Paneviezes apriņķos ir pārleišojusies un tagad te lielakā daļa runā leitiski. Tikai nedaudzas draudzes no tiem laikiem vēl uzglabajušas savu senču, varonigo zemgaļu valodu, kā Brunava, Radvilišķi (pie Mēmeles) un pa daļai Žeime, Sosti, Jānišķe, Žagare, Veģere, Laižuva.
Tādā kārtā Zemgale sašķīda trijās daļās – sadalijās starp arķibīskapu, ordeni un Lietavu – 1286. gadā pēc tam, kad Zemgale pameta savu galvas pilsētu Tērveti. Šis 1286. gads tapēc skaitams par Zemgales valsts beigām. Ar Tērvetes pamešanu bija pamesta Zemgales valsts patstāviba. Kā no kronikām izprotams, tad zemgalieši gan vēlak nožēloja, ka tik ātri Tērveti bija pametuši.
Turpmako četru gadu cīņas, līdz 1290. gadam, ir tikai vairs Zemgales traģedijas šausmigais un lieliskais beigu skats. Vēl turejās dažas pilis, kas pie Lietavas vēl nebija pievienotas, kā Dobele un citas, bet ari neilgi.
Līdz Zemgales valsts beigām, t. i. 1286. gadam, bija pagājuši taisni 100 gadu no cīņu iesākuma ar Sv. Marijas valsti, t. i. 1186. gada, kad Ikšķilē tika iecelts pirmais Latvijas bīskaps Meinards, ar kuŗu zemgaliešiem bija pirmā sadursme pie Ikšķiles.
—–

III. Zemgaliešu uzbrukums Rigai un Ikšķilei.

Lai gan zemgalieši 1286. gadā savu galvas pilsētu Tērveti pārsteigumā bija pametuši un viņu valsts bija sašķēlusies vairakās daļās, tomēr caur to galigi salausti zemgaliešu tautas spēki vēl nebija un tie turpinaja cīņas. Visu 1286. gadu notika pastāvigi uzbrukumi Svētkalna pilij, lai gan caur to nekādus paliekamus panākumus neieguva. Tad 1287. gada sākumā, ziemā uz pavasara pusi, viņi sadomaja atkārtot agrako ķēniņa Nameiša plānu, t. i. izdarit uzbrukumu Rigai. Bet ari šoreiz nodevaji paziņoja šo nodomu ordenim un tas savāca Rigā lielaku kaŗaspēku. Tomēr ari šoreiz zemgaliešiem veicās labi un ordeņa kaŗaspēku viņi gluži sakāva. Ari Rigu viņi tikko neiejēma, jo vārti bija bijuši vaļā, bet kaujā pirms tam viņi nokavejās un pilsētnieki vārtus aizslēdza. Kronists raksta:
75.lpp.
– Gaveņa laikā notikās, ka zemgalieši gribeja nākt uz Rigu. To sazinaja Svētkalna pilī un no turienes par to paziņoja Rigā. Tad ordeņa maršals lika brāļiem bruņoties un ar ordeņa kaŗaspēku viņš izgāja pilsētas priekšā.
Ari no pilsētniekiem tur iznāca ārā kāda daļa un brangs pulks krustnešu. Kas no latgaliešiem un lībiešiem bija atnākuši Rigā, tos visus ari pajēma līdzi. Kaŗaspēks visu dienu gaidija zemgaliešu, bet tie neieradās; tad pret vakaru kaŗaspēks sagāja ordeņa muižiņā Marstalī (pie tagadejās Marstaļu ielas), pameta vārtus vaļā un izlika sargus. Bet zemgaliešu kaŗaspēks pienāca pie Rigas, sargiem nemanot, jo nakts bija salta un tumša un zemgaļi iekļuva pa vārtiem Marstalī. Tas tapa pilns ienaidnieku, bet gulošajiem zemgalieši neka ļauna nedarija, līdz gulošie uzmodās. Lībieši aizbēga; brāļi ar saviem kaŗeivjiem jēmās tureties pretim un zemgalieši svieda uz viņiem dažu labu šķēpu. Bet pagānu spēks bija ordeņa brāļiem par lielu; brāļi nāca briesmās ar visu atgainišanos. Trešdaļu no viņiem uz vietas nokāva un pārejos ievainoja, no kuŗiem vēlaku tikai nedaudzi atžirga. Ari no brāļu ļaudim apkāva lielu daļu. Tos varoņus tad pēc ļoti nožēloja. Marstalu zemgalieši tad nodedzinaja un griezās pret pilsētu, priecigā prātā. Pilsētnieki tomēr aiztaisija savus vārtus un pameta ienaidnieku ārpus. Tad drīz pēc tam ausa gaisma un zemgalieši ātri aizgāja projam. –
Zemgalieši šoreiz neiejēma Rigu tapēc, ka nebija uz reizi iejēmuši Rigas vārtus uz Daugavas pusi, kuŗi bija vaļā bijuši. Bet drīz pēc tam zemgalieši ieguva atkal jaunu panākumu pie Ikšķiles.
No Prūsijas atsītija uz Latviju jaunus brāļus. Tie nesa ziņas no lielmestra. Tadēļ Rigā notureja ordeņa sapulci, kas notika divpadsmitajā dienā pēc zemgaliešu uzbrukuma. Kronists raksta:
– Otru (sapulces) dienu steigšus atskrēja kāds vēstnesis mestram paziņodams, ka zemgaliešu kaŗaspēks to pašu nakti dzīvojis postidams gar Ikšķili. No pils to gan atsargajuši, bet posta noticis diezgan, jo Ikšķiles miestu zemgalieši nodedzinajuši un sajēmušies tur lielu laupijumu. Bet zemgaliešu kaŗaspēks bija pa lielakai tiesai kājnieki, kapēc tad būtu drīz panākams. Tā vēstnesis stāstija. To uzzinajis, mestrs visiem tūdaļ lika saposties, cik vien brāļu bija Rigā; palika atpakaļ tikai Vilandes un
76.lpp.
Veisensteines (Weißenstein; cietoksnis Livonijā) pilskungi. Nāca līdzi ari brāļu kaŗa kalpi, ari rīdzinieki un krustneši un tāpat jēma līdzi visus no Latgales un Lībijas, cik viņu bija. Tad kaŗaspēks nonāca Ikšķilē. Tur redzeja visu patiesibu, kāds posts bija nodarits. No Ikšķiles mestrs ar savu pulku sāka dzīties zemgaliešiem pakaļ; kur pagāni papriekšu bija gājuši, tur kristigie dzinās tiem pa pēdām pakaļ. Bet zemgaliešu kaŗaspēkam bija trīs reiz vairak bruņotu vīru, nekā ordenim. Tad sacija mestrs Vilekins: “zemgaliešiem padarisim briesmas, vaj iesim visi bojā!” Brāļiem mestra drošā valoda patika. Tad kaŗaspēks dabuja iet pa dažu nelāga ceļu. Trīs dienas (no Rigas skaitot) tie bija gaitās, ciesdami lielas grūtibas, un tie palika slapji dažā upē. –
Pēc tam tad zemgalieši šo ordeņa kaŗaspēku gluži iznīcinaja, kā to turpmaku redzesim.
—–

IV. Zemgaliešu pēdejā uzvara pār ordeni pie Garozas 26. martā 1287. gadā.

Šo uzvaru zemgalieši ieguva pār to ordeņa spēku, kas viņiem pēc Ikšķiles izpostišanas gāja pakaļ caur Ikšķili, par ko augšā teikts. Kauja notika pēc triju dienu gājiena no Rigas caur Ikšķili pār Daugavu uz Lielupes pusi. Rīmju kronists kaujas vietu tuvaki neapzīmē, bet mazajā Vartberga kronikā teikts, ka kauja notikusi pie Garozas 26. martā 1287. gadā. No ziņām izredzams, ka kaujas vieta bija uz Garozas upes tuvu pie tagadejās Emburgas, kur zemgaliešiem no Ikšķiles ejot vajadzeja iet pār Lielupi. Šo kauju rīmju kronists apraksta plaši un dzejiski-traģiski šādā kārtā:
“Trešajā dienā, vakaram pienākot, ordeņa kaŗaspēks apmetās nometnē pie upes mežā, gribedams tur atpūsties. Mežs bija biezs un tādejadi nebija vajadzigi nekādi mieti, kur zirgus piesiet. Ietaisija ugunskurus un piekusušie ļaudis un zirgi apmetās atpūsties. Tad daudzi nolikās gulet, kas nekad vairs nepārnāca. Pagāni bija sadzirdejuši, ka viņiem nāk pakaļ; viņi lika brašiem varoņiem uzlūkot ordeņa spēku un viņa nometni. Zemgaliešu izlūki pienāca tik tuvu, ka aplūkoja visu kaŗaspēku. Tūlit taī pašā naktī viņi pārgāja atpakaļ un sacija: “Mums ordeņa
77.lpp.
kaŗaspēks no Daugavas jau pienācis klāt.” Tad kāds zemgaliešu kungs sacija: “Mums visiem zinams, ka ordeņa ļaudis ir nodarijuši mūsu zemei daudz posta, tapēc jemsimies kauties, tagad laiks. Ja pārvaresim brāļus, tad Svētkalna pilij jaiet bojā, jo tie tūdaļ atstās šo pili un tad mūsu zemei būs miers. Bet mums jaiziet no savas zemes, ja ši pils paliek. Tad labak lai mirstam, nekā tā aizejam postā; tadēļ netaupisim savu dzīvibu. Bet gribēs mums Dievs dot laimi, tad mūsu spēks še diezgan liels, lai kaujamies ar to kaŗaspēku, kas mums no Daugavas nācis pakaļ.” – “Šis padoms ir labs un derigs,” – atsaucās zemgalieši, – “un par to visi priecajamies.” Tad Ikšķilē un Rigā sajemto laupijumu viņi tūdaļ aizsūtija uz Zemgali un paši ari vairs ilgak nekavejās. Kaŗeivjus nopulcinajuši, viņi kārtigi gāja virsū ordeņa spēkam.
Patlaban gaisma ausa. Tad ordeņa mestrs sasauca brāļus un tie sanāca pie mestra, cik vien viņu bija. Mestrs sāka ar tiem apspriesties, bet pirms lūdza kādu brāli, lai tas pārlūkotu sargus un vaj nav redzamas svešas pēdas. Izsūtija izlūkus, bet tie tūdaļ nāca atpakaļ un teica: – “Ienaidnieks nāk!” – Mestrs ar brāļiem sēdeja vēl sapulcē, bet tādu valodu dzirdedami, viņi vairs nekavejās un steidzās tureties pretī. Kaŗoga nesajs brālis Bērtulis (Berthold v. Schauenburg) pajēma kaŗogu un tūdaļ izgāja kādā klajā vietā. Brāļi steidzās pie kaŗoga. Ari pārejie kaŗeivji pulcejās ap saviem kaŗogiem. Tad zemgaliešu spēks dižani tuvojās pa mežu. Brālis Folmars (Wolmar v. Bernhusen), pagānus ieraudzijis, droši skrēja tiem virsū un viss viņa pulks spiedās viņam pakaļ. Tad tur redzeja cērtam un duram un no pagāniem nokāva dažu labu vīru. No brāļu spēka ari daudzi kaŗotaji guleja nokauti. Brālis Folmars varonigi atbēga atpakaļ pie sava kaŗoga. Bet viņš saskubinaja savu zirgu no jauna un otrureiz devās pret ienaidnieku. Tad to varoni nokāva. Bet mestrs uzsauca brāļiem, lai tie nāk laukumā, kuŗš tomēr bija par mazu, tā ka taī burzā viņi kā pienākas nevareja uz cīņu nostāties. Tad redzeja nākam kādu lielu pulku bruņotu zemgaliešu, kuŗiem nācās stāties preti. Brāļi nebija skubinami, viņi droši cīnijās pie sava kaŗoga un ari citi kaŗa vīri bija labprātigi kāvejies. Bet nāca vēl kāds cits pulks zemgaliešu un iegāja starp brāļiem un viņu zirgiem. Brāļi griezās ar savu kaŗogu pret šo zemgaliešu pulku. Zemgalieši ordeņa spēku gluži ielenca. Tad iesāka kauties un kāvās ari mestrs. Viņu redzam kaujamies; tad nu notika daža laba dižana cīņa, Brāļi kāvās kājām, bet ari zemgalieši nebija

78.lpp.
jāšus. Uz abām pusēm gāja gŗūti un sarkanus sviedrus redzeja spiežamies cauri bruņām. Tur dzirdeja zobenus skanam un redzeja bruņu cepures pāršķeļam un uz abām pusēm daudzi nokauti pakrita uz kaujas lauka. Abās pusēs krita daudz brašu varoņu. Bet no ordeņa brāļiem šaī vietā 33 dabuja galu; tie citi apklusa kauties. Sešus brāļus ievainotus sagūstija un tikai viens uz zirga uzlēcis aizbēga, lai gan ievainots. Bet mestru Vilekinu nokāva; viņš ordeni bija savaldijis 5 gadus un 5 mēnešus.
Kaŗalauks bija sarkans no asinīm. Tad kas no kaujas ar mokām izglābās, tam prāts nesās bēgt uz Rigu. Bet zemgalieši tiem dzinās pakaļ un veda tos saķertus atpakaļ; tikai čaklakie pārnāca Rigā un izstāstija par kaŗaspēka apkaušanu.
Bet ari zemgaliešiem notika ta nelaime, ka viņu augstakais kungs tika nokauts, un tapēc viņiem sacēlās dusmas uz tiem brāļiem, kas bija sagūstiti. Vienam tā notikās, ka viņu uzsēja uz zirga un meta uz viņu ar šķēpiem, līdz kamēr tas bija pagalam. Kad tas bija pagalam, tad jēma otru brāli, uzlika viņu uz restēm un dzīvu izcepa. Tad 35 brāļi bija pagalam un tikai 4 palika dzīvi, lai gan sagūstiti; tos vēlak, kā ari citus sagūstitos par naudu izpirka. Tā kauja beidzās. Zemgalieši priecajās, ka viņiem tā veicies un viņi pateica Dievam par uzvaru. Viņi sajēmās ieročus un zirgus lielā naudas vērtibā un atgriezās ar laupijumu un sagūstitiem uz savu zemi. Bet pa visu Sv. Marijas zemi žēlojās, ka mestrs ar brāļiem un kaŗaspēku pagalam apkauti. No 40 ordeņa brāļiem, kas kaujā bija izgājuši, 35 bija pagalam, 4 sagūstiti un tikai viens izbēga; bet tas zemgaliešiem vēlak par to atmaksaja. –
Ši kauja pie Garozas ir viena no slavenakām zemgaliešu cīņām par patstāvibu, jo šaī kaujā viss ordeņa kaŗaspēks tika apkauts. Tomēr zemgaliešu galigā vēlēšanās nepiepildijās. Viņi bija cerejuši, ka tāpat, kā 1260. gadā pēc Durbes kaujas ordenis atstāja Dobes pili, tā tas tagad aizies no Svētkalna pils un tad viņi varēs atgriesties Tērvetē un galvaspilsētu atjaunot; bet tas nenotika. 1260. gadā ordenis vēl nebija tik stiprs, kā 1287. gadā. Tagad turpreti, kad ordenis bija stipraks un pastāvigi dabuja jaunus pastiprinajumus no Vāczemes (no ķeizara Rudolfa Habsburga), pametumi pie Rigas un Garozas, kur
79.lpp.
zemgalieši bija gan apkāvuši kādus ordeņa brāļus un vairakus tūkstošus kereivju, ordeni nevareja galigi satricinat. Ordeņa garnizons Svētkalna pilī palika un zemgalieši nevareja atgriesties Tērvetē.
—–

V. Ordenis izposta Dobeli un Rakti 1288./1289. gada ziemā.

Tā ka ordeņa zaudejumi 1287. gada pirmajā pusē pie Rigas un Garozas bija lieli un sāpigi, tad šie zemgaliešu dotie triecieni aptureja ordeņa tālakos uzbrukumus Zemgalei uz diviem gadiem. Tikai 1288. gada vasarā atnāca uz Latviju jauns mestrs, vārdā Kuno (Kune v. Hertogenstein). Viņš turejās pie jaunas taktikas: izvairities no atklātas kaujas ar zemgaliešiem un zemi tikai postit un noslepkavot mierigus iedzīvotajus. Ar šādiem pajēmieniem tad ari neuzvareja, bet apkāva vaj aizdzina zemgaliešus. 1288./1289. gada ziemā mestrs sapulcinaja tad lielu kaŗaspēku līdz ar krustnešiem un uzsāka savus posta darbus Zemgalē. Viņam ari izdevās izpostit un nodedzinat Dobeles un Raktes pilsētas, lai gan pašu šo zemgaļu cietokšņu neiejēma. Rīmju kronists stāsta:
“Tad kādu daļu no kaŗaspēka aizsūtija no Mintavas un Dobeli, lai brūk tur ar joni virsū. Tie labprāt gāja, ar prieku nogriesdamies uz Dobeli, un kādu rītu agri tos redzeja pilsētai skrejam virsū. Bet nonākuši pie pilsētas vārtiem, tie zemgaliešus atrada jau priekšā. Tie brāļu kaŗaspēkam tūdaļ jēmās kauties pretim un cīnijās par savu mantu un dzīvibu, sievas un bērnus saveduši cietoksnī; ari savu pilsētu tie aizstāveja. Bet brāļi tomēr sakāpa pie tiem iekšā. Tad nevarēja būt citādi, zemgaliešiem bija jaatkāpjas pa piespiešanai. Lielako daļu no pilsētas iedzīvotajiem apkāva; tomēr citi iekļuva savos cietokšņa vārtos, un ordeņa kaŗaspēks tur iekšā palika stāvot, pilsētā ārpus cietokšņa. Steigšus pilsētai pielaida uguni uz visām pusēm un nodarija daudz posta, nokaudami ari visus lopus un pamesdami tos visus ugunī. Tad kaŗaspēks atkāpās no Dobeles, vairs nebrukdams virsū, un aizgāja pie mestra ļaudim, kas bija atnākuši ar pārtiku, ko pajēma Mintavā. Atvesto pārtiku pameta Svētkalna pilī, pie Tērvetes, un mestrs tur lika brāļiem, lai uzceļ savas teltis. Tad pils priekšā, klajumā, tie apmetās nometnē, un visam spēkam sanākot kopā,
80.lpp.
to pārraudzija, kāds tam skaits; bija pavisam kādi seši tūkstoši bruņotu vīru. To nakti tie labi atpūtās. No rīta tad, gaismai austot, pa kaŗaspēku nodziedāja mišas un drīz pēc tam, kad bija paēduši, tie saposās iet. Tad kārtigi tos redzeja nonākam Raktes (Žagares) priekšā, bet lielā kaŗaspēka ātraki nemanija, kamēr tas nonāca pie pašiem pilsētas vārtiem. Tur tam maz turejās pretim un tas iebruka Raktes pilsētā. Tad redzeja uz cietoksni bēgam vīrus, sievas un bērnus ar lielu pulku zirgu un govju, bet savu mantibu tie pameta, atstādami pilsētā pa namiem, un steidzās uz cietokšņa vārtiem. Tur tie jēmās tureties pretim un nogāza savu paceļamo tiltu; tas pēc tiem bija par laimi, kad gāja tiem ar joni virsū. Cietokšņa valnis tomēr bija noledojis glums, tā ka nevareja uz ta nostāvet, ne ari pa to uzkļūt augšam, kaut gan to daudzreiz izmēģinajās. Pilsētā tomēr apkāva visus, kas vien neiekļuva pilī, un tur sajēmās ļoti daudz laupijuma, tiklab lopus kā naudu un mantu, tā ka kaŗaspēks bija priecigu prātu. Bet vakaram pienākot, tas apmetās nometnē un klajumā pie cietokšņa uzcēla sev teltis. Tā brāļu spēks Raktes cietokšņa priekšā palika līdz trešajai dienai un nokāva dažu labu vīru, bet cik īsteni, to nemāku pateikt. Toreiz ari Raktes pilsētu (Žagari) nodedzinaja līdz pašiem pamatiem, un ši zemgaļu pilsēta bija liela un plaša. Bet zemgaliešiem nepatikās redzet savu un savas tēvu pilsētas postu, un tas ķērās viņiem pie sirds, ka tiem notika tikdaudz ļaunuma. Tad saposies ordeņa kaŗaspēks griezās atpakaļ uz Rigu, un tas tur nonāca sveiks un vesals, teikdams Dievu, kas debesu augstibā, ka tiem tā bija veicies. –
Divas ievērojamas un bagatas zemgaliešu pilsētas nu atkal bija izpostitas un viņu iedzīvotaji aplaupiti un pa daļai apkauti. Naudu, labibu un dārgakas mantas glabaja gan cietoksnī un to ienaidnieks nenolaupija, bet liela daļa zirgu, lopu un citas mantas, kuŗu visu cietoksnī nevareja savest, krita uzbruceju rokās. Nodedzinato ēku vietā vajadzeja celt jaunas. Viss tas bija zemgaliešiem ļoti smags zaudejums. Bet turpmakie ordeņa posta darbi bija vēl niknaki, kā to redzesim tālaku.
—–
81.lpp.

VI. Zemgalieši un leiši iebrūk Lībijā un ordenis izposta Sidrabenes (Jānišķes) pilsētu.

Caur Dobeles un Raktes pilsētu izpostišanu zemgalieši nejutās vēl satriekti; par to viņi gribeja vēl atmaksat. Tūlit viņi aizsūtija vēstnešus uz Leišiem un aicinaja leišus palīgā. Atnāca stiprs leišu kaŗaspēks, kuŗam pievienojās zemgalieši, un savienotais zemgaliešu-leišu spēks, 7000 vīru, vēl taī pat 1289. gada ziemā iebruka pār Daugavu Lībijā un sāka postit ordeņa un arķibīskapa zemes. Ordeņa mestrs izsūtija gan uz visām pusēm vēstnešus, lai pulcinatu kaŗaspēku, ar ko stāties zemgaliešiem preti, bet pie mestra Rigā sapulcejās tikai kādi 2500 bruņotu vīru. Atrada, ka ar tik mazu spēku nav iespējams stāties pretim zemgaliešiem un leišiem, bet ka izdevigaki ir uzbrukt Zemgalei pa to laiku, kamēr zemgaļu kaŗeivji nav mājās. Uzbrukumu nolēma Sidrabenes pilsētai (tagadejai Jānišķei). To ari izdarija, sadalot kaŗaspēku divās daļās. Kronists raksta:
– Tas viens kaŗaspēks jāja uz Sidrabeni, bet pie ta otra piejēma tos klātu, kas bija atnākuši no Kurzemes, un tie ar brāļu pulku jāja uz Dobeli Zemgalē. Tad redzeja tos ejam uz kaušanos, un tiem ari būtu bijusi laime, nebūtu vien tos jau iepriekš ieraudzijuši. Ļaudis sabēdza Dobeles cietoksnī, tomēr tie nokāva daudz vīru un sajēmās laupijuma pilnas rokas; ari pilsētu, cik bija atlicies un no jauna celts, tie nodedzinaja, un pret klajā palikušo cietoksni tiem nekādas pūles nebija par gŗūtām cauru augu dienu. Tā to gaitu tur gana pabeidza, un tie griezās atpakaļ uz Kurzemi.
Nu ļaujiet pasacit, kā labi veicās tam otram kaŗaspēkam, par kuŗu runaju. Sidrabene, par kuŗu mineju, atrodas zemgaliešu zemē; tad uz to pilsētu tiem prāts nesās, un tos noveda turpu pa purviem un dažu labu negantu mežu; ceļi tur tādi izskatas. Bet no brāļiem tur bija dažs labs varonis, un no tiem kādu izlasijās, kam uzticeja kaŗogu. Tas tomēr bija tas pats, par kuŗu jau stāstiju un kas taī kaujā (pie Garozas) izbēdza zemgaliešiem, kas bija toreiz, kad zemgaļi sakāva mestru Vilekinu. Viņš tad steidzās turpu ar savu pulku, un tad ieraudzijis pilsētu, tas kā vīrs noskrēja vārtu priekšā. Nokāpuši no zirgiem, tie visi kopā bruka pa tiem iekšā, kas tiem bija par lielu prieku. Ļaudis atrasdams pilsētā bez ieročiem, brāļu kaŗaspēks dzīvoja cirsdams un durdams. Tikai neliels pulks vīru un sievu iebēdza cietoksnī.
82.lpp.
Bet kāda daļa no tiem palika pie vārtiem, tā ka brāļi ļaužu dēļ nevareja pakļūt cauri līdz turienei. Tie pirms bija gaŗ zemi nocērtami, un brālis, kaŗogu nesdams, ar vienu roku cirta uz tiem, kas tam stāveja ceļā, un ko viņš aizsniedza, tas sveikā nepalika, bet ar otru roku viņš tureja kaŗogu. Brāļi tomēr nebija skubinami, un tiem visiem bija diesgan darba, kamēr tie ļaudis un bērnus apkāva. Bija ari pie tiem dažs labs brašs kaŗa kalps, kas gan kā piederas dzīvoja durdams un cirsdams. Tad gribeja tos iebaidit, kas glābās pilī un gāja kājām vārtiem virsū līdz ar kaŗogu; bet tur stāveja pretim braši zemgaliešu varoņi. Karoga nesaju vārigi ievainoja un brāļus drīzumā aizdzina nost no vārtiem, un tie aizšāva tur priekšā nolaižamos vārtus. Brāļi atkāpās pa piespiešanai, bet pie viņu kājām ļaudis gubām guleja nokauti, tikpat vīri, kā sievas un bērni. Tad uzsauca visam kaŗaspēkam un lika tam brukt ar joni cietoksnim virsū. Līdzko tas notika, ieraudzija atstāto pilsētu degam, brāļiem par žēlumu, jo nu tiem bija jaatkāpjas. Bet kas vien atradās pilsētā, tie sveikā nepalika, lai lopi vaj cilvēki. Nu tomēr ļaujiet aizrādit, cik tur posta bija noticies; teikšu visu patiesibu. Nekādas mantibas zemgalieši nedabuja ievākt cietoksnī, no tām brāļi sajēmās daudz laupijuma. Tad burzā apkāva simtiem cilvēku un daļu sagūstija. Tā ši gaita beidzās un brāļu kaŗaspēks aizgāja no pils, Dievu teikdams un priecadamies par saviem darbiem; jo gods un teikšana Tam patiesi nākas, un ko Viņš dara ar saviem draugiem, par to tiem jāpateicas, kā piederas, un Dievs par to jāslavē; bet kas to nedara, tas patiesi bezprātigs. Kaŗaspēks tad joprojam sveiks un vesals pārnāca Rigā, un kas no kristigajiem to dzirdeja, teica Jezu Kristu, kas patiešam visas slavas cienigs.
Trešo dienu pēc ši notikuma zemgaliešu un leišu kaŗaspēks no Lībijas dižani atjāja atpakaļ Zemgalē, apzinadamies savu ieroču stiprumu, un leiši griezās atpakaļ uz mājām. Bet dažs labs zemgalietis noskuma, redzedams Sidrabenē nodarito postu un ka ši jaukā pilsēta bija nodedzinata un izpostita. Tie vēlejās, kaut nebūtu gājuši no mājām projam. Leiši no sirds nožēloja zemgaliešu postu, kas tiem bija uzbrucis. Neilgi pēc tam zemgalieši atkal uzcēla savu Sidrabenes pilsētu, bet ordenis to otrureiz nodedzinaja. Tad zemgalieši to uzcēla citā vietā.-
1288./9. gada ziemā ordenis bija izpostijis visas trīs pēdejās zemgaliešu pilsētas: Dobeli, Žagari (Rakti) un Jānišķi (Sidrabeni)., kuŗas ar saviem kungiem vēl pretojās ordenim. Bet caur to
83.lpp.
zemgalieši vēl nebija satriekti, viņi nepadevās un ari neatstāja savu zemi. Tapēc ordenis izdomaja pret viņiem nežēligu apkaŗošanas līdzekli.
Sidrabenes izpostišanas atstāstijums jo spilgti tēlo sevišķi ordeņa nežēlibu. No tam redzams, ka ordenis pēc sava garigā rakstura bija jau pilnigi pagānisks.
—–

VII. Bads Zemgalē. Zemgalieši aiziet no Dobeles un Raktes 1290. gada iesākumā.

Tas līdzeklis, ar kuŗu ordenis izdomaja veikt zemgaliešus un ari veica, bija bads. Atklātās kaujās zemgalieši pastāvigi kāva savus ienaidniekus; zemgaliešu kungu un vadoņu noslepkavošana, laupišanas un pilsētu un dzīvokļu nodedzinašana vēl galigi nebija zemgaliešus satriekušas; bads, briesmigais bads nogurdinaja zemgaliešu roku, tā ka ta nogura vairogu un šķēpu nest un zobenu cilat. Visu 1289. gada vasaru ordenis rīkojās, lai uzlaistu zemgaliešiem badu. Šaī nolūkā no visām pusēm pastāvigi izsūtija gan lielakus, gan mazakus kaŗaspēka pulkus, kas zemgaliešiem neļāva zemi iestrādat, ne iesēt; bet to, kas bija iesēts, to iznīcinaja un sadedzinaja. Lopus visus apkāva. Rudenī augligie lauki neka nedeva zemgaliešiem. Un kad vecie krājumi bija iztēreti, tad uznāca Zemgalei nežēligs bads. Nu vairs atlikās divas izejas: vaj padoties ordenim, vaj aiziet no sentēvu zemes. Zemgaliešu lepnā dvēsele nepanesa pazemošanos, ka padodas nicinamam pretiniekam, un zemgaliešu kaŗeivji, kā ari brīvibas mīletaji iedzīvotaji, lai ar rūgtumu un sāpēm, lepni ar zobenu un šķēpu rokā aizgāja no Zemgales uz saviem ciltsbrāļiem leišiem. Šo Zemgales bēdu gadu kronists apraksta šādi:
– Svētkalna pils bija tur tuvumā, un no tās zemgalieši nekad netapa vaļā. Kad tie domaja art un tiem bija jāsēj, tad atnāca viņu kaimiņi un pajēma tiem vīrus līdz ar visiem zirgiem. Bet izbailēm pārejot, ordeņa brāļi tūdaļ atkal salasijās kopā un iejāja no jauna viņu zemē, laupidami un dedzinadami. Dažureiz pat notikās, ka tos ar diviem kaŗaspēkiem redzeja dedzinam mājas, ciemus un pilsētas, un tā
84.lpp.
tie bieži nodarija varoņu darbus tiklab Raktē (Žagarē), kā Dobelē. Zemgalieši nevareja vien atstāveties pretim, brāļiem uzbrūkot, lai bija agri, lai vēlu, un kas cietokšņos neiegāja, zaudeja savu dzīvibu, vaj ari tos sagūstija. Zemgaliešiem pajēma un iznīcinaja ari gan lopus, gan mantu, un tie visai noskuma savā prātā. Nāca viņu labiba gatava, tad nokapaja to gar zemi kā zāli. Tādu labumu tiem nodarija. No tam Zemgalē izcēlās bads, un kad tie tad laukus atkal domaja iekopt un mazliet palika drošaki, brāļi steigšus bija atkal gatavi un gāja tiem no jauna virsū ar kaŗaspēku. Tie izraudzijās turpu ari citus ceļus, ka nedabuja pamanit viņu kaŗaspēku, t. i. gar jūŗmalu. Tāpat uz Dobeli atrada citus ceļus, un tiem nekas nelīdzeja. Tā bieži tiem nodarija postu un tiem bija visadi ko ciest. Daudzus no tiem nokāva un apšāva līdz ar sievām un bērniem. Sevišķi tie brāļi, kas bija Svētkalna pilī, bieži gāja ar savu kaŗaspēku un sajēmās lielu laupijumu Zemgalē. Bet ko vien viņu mājokļu vārtu priekšā atrasdami, tie sagūstija vaj apkāva. Tad bieži tiem bija ko žēloties un zemgalieši palika pliki un nabagi. Pēdigi zemgaliešiem apnikās tādi laiki un tie iejēmās kādu padomu prātā, ko tad patiešam izdarija. Tie atstāja Dobeli un tos redzeja no turienes aizejam nožēlojamā kārtā, gan braukšus, gan kājām. To ziniet patiešam, un nu tie gana vareja nožēlot savu vainu; jo tiem nekad vēl nebija noticies tik liels posts, kā taī laikā. Tad kāda daļa no tiem nonāca Raktē (Žagarē), bet tie citi sev par laimi aizgāja uz Leišiem. Dobeli pēc tam drīzumā nodedzinaja. Tas atlikās zemgaliešiem no viņu piederuma un mantojuma. Raktei ķērās tāpat klāt, kā to darija ar Dobeli. Kādu laiku raktieši dūšigi turejās pretim, bet pie tiem bieži nogāja ar kaŗaspēku un nodedzinaja tur visapkārt visu tik tīri un klaji, ka tiem tā apnika dzīvot; bez tam tie cieta badu, un daudzus no tiem ari apkāva. Tad Rakti zemgalieši atstāja un aizgāja uz citu zemi, pamesdami savu mantojuma tiesu ordenim par ķīlu. Kāds ļaunums tur tiem noticies, gar to man nav nekādas daļas. Pilskungs tomēr, kad mestra uzdevumā pārvaldija Svētkalna pili, par to vēsti priecadamies, nodedzinaja pamesto pilsētu un izpostija cietoksni Raktē. –
Viss Dobeles un Raktes (Žagares) apgabals nu bija zemgaliešu atstāts un uz ilgiem laikiem galigi izpostits.
—–
85.lpp.

VIII. Zemgalieši aiziet no Sidrabenes (Jānišķes) 1290. gadā.

Līdzigi Dobelei un Raktei (Žagarei) ordenis postija 1289. gada vasarā ari Sidrabeni ar tās apgabalu. Drīz pēc tam, kad aizgāja uz Lietavu dobelieši un raktieši, ari Sidrabenes zemgalieši vēl ta paša 1290. gada sākumā un aiz tiem pašiem cēloņiem atstāja Sidrabeni (Jānišķi) un ari aizgāja svešumā. Tomēr daļa no viņiem, kam žēl bija tēvu zemes, padevās. Vēlaku gan šis apgabals, tāpat kā Rakte, tika no leišiem atkal iekaŗots un nāca pie Lietavas.
Par Sidrabenes (Jānišķes) izpostišanu rīmju kronists raksta:
– Kad Rakte bija nodedzinata un izpostita, kā nupat stāstiju, tad vēl atradās zemgaliešu zemē Sidrabenes pilsēta un cietoksnis; tanī atradās braši varoņi, un turpu bija jajāj vaj jaiet pa dažu labu lielu mežu. Tie šķīstajai Kristus ticibai bija nodarijuši daudz ļauna, Dieva bruņiniekiem par žēlumu. Talabad tie gāja Sidrabenei virsū lai agri, lai vēlu, un nekādas pūles tiem nebija par gŗūtām. Ūdeņi uzplūsdami nekad nebija par lieliem; lai bija silts, lai salts. Kad brāļi gribeja iet gaitās, tie no saviem apakšniekiem neviena netaupija, un nedz ari drīksteja kāds no tiem atrauties no sava pienākuma, lai bija muižnieki, lai kalpi. Tie visi gāja, un tas bija viņu pienākums. Ari kurši atnāca ar savu pulku, kad tiem lika, jo prasija no tiem tikai to, kas viņu pienākums. Tā saposās dažs labs stiprs kaŗaspēks un gāja uz Sidrabeni, gan jāšus, gan kājām, un nodarija tiem lielisku postu. Viņu pilsētu redzeja biežaki degam, nekā tiem vareja būt paprātam, un kas neglābās cietoksnī, to sagūstija vaj nokāva. Tad zemgaliešus tur dzirdeja žēlojamies un dziedam to pašu gaudu dziesmu, ko tie bija dziedajuši Dobelē un Raktē. Viņu prāts bija noskumis, ka tiem tik bieži pajēma viņu mantibu; dažu labu ari mocija bads, un tā tie savā prātā palika šaubigi. Tad kāda daļa no tiem iejēmās prātā kādu padomu un ari patiešam to izdarija. Tie darija, kas vēl tiem bija darams; tie pajēma savus piederigos un lika tiem saiet cietoksnī, tā atstādami pilsētu. Bet savu iedzīvi un visu mantibu tie gana noglabaja un ari ievāca cietoksnī, nevienam nemanot. Tad paši tie turpu nogāja pakaļ. Tiklīdz tas bija noticies, tie skaļi un gaiši sāka saukt un runaja uz citiem: kas pret ordeni gribot tureties, lai visā mierā pie viņiem ejot iekšā, un drīz tie zinaja, kas pie tiem
86.lpp.
gribeja ieiet vaj neieiet. Kas palika pilsētā, tie pavadija savu laiku ar gŗūtibām kaudamies. Bet tie vairs nebija tur ilgam, tiem bija jaaiziet uz citurieni. Bads tos mocit mocija, un viņi baidijās ari no nāves, ka brāļi atnākdami tos neapkauj. Tad no Sidrabenes tiem prāts nestin nesās projam. Tomēr tas tiem bija par žēlumu, ka ši zeme tiem bija japamet un jaiet projam. lai braukšus vaj kājām. Tie aizgaja uz Leišiem. Bet tas tiem bija visai par ļaunu, ka tie izraudzijās kādu svešu zemi; tie zaudeja tā savu mantojuma tiesu. –
Visi Zemgales novadi, kas ordenim bija pretojušies: Dobele, Rakte (Žagare) un Sidrabene (Jānišķe), nu bija pārmākti. Bet tie bija galigi izpostiti un izdedzinati un bez iedzīvotajiem. Tad bija tuksnesis agrakās bagātibas un pilsētu vietā. Sacitais attiecas uz apgabalu uz dienvidiem un rietrumiem no Jelgavas. Bauskas jeb Mežotnes plašo apgabalu, kā Rigas arķibīskapa piederumu, šīs kaŗa briesmas neķēra, jo pāvests bija licis Zemgali saudzet.
Rietrumu Zemgales izpostišanu un zemgaliešu aiziešanu rīmju kronists vēl tā apraksta, sajemdams īsumā kopā visus notikumus no 1286. līdz 1290. gadam:
– Sidrabeni nodedzinot, zeme gana bija izpostita, un neviens nekad nav dzirdejis stāstam, ka jebkad agrak tā noticis. Gribetu tomēr mazuliet pieļaut, tad sacišu visu patiesibu, kādā laikā tas notikās, kad redzeja to zemi izpostam. Tas notikās tad, kad uz Dievu paļaudamies Zemgalē cēla kādu pili, kuŗu sauca par Svētkalna pili (pie Tērvetes). Divpadsmit dienu pēc tam, kad tā bija uzcelta, tērvetieši sanāca vienos prātos, ka viņu pilsēta un cietoksnis nodedzinami pašu lielā posta labad. Bet tie gana to pēc vareja nožēlot. Tad ceturtajā gadā pēc tam, kad tiem notika ši pirmā nelaime, tie nodedzinaja tās pilsētas, kas jums te iepriekš minetas; minešu tomēr tās vēl reizi, lai tās stipri pazīstiet. Tās ir Rakte, Dobele un Sidrabene, kuŗas visas trīs jau mineju. Tās nevareja attureties pretim, un tās nodedzinaja pēc Dieva piedzimšanas tūkstots divi simti un deviņdesmitajā gadā. Tolaik ar gudru ziņu valdija kāds mestrs, brālis Kuno vārdā. Tā tad nu jums esmu to laiku pateicis un ari tam valdot tas notikās, ka Zemgali redzeja izpostam. Kas tomēr vairak ko piedzīvojis, lai raksta tālak. –
—–
87.lpp.

IX. Notikumi Zemgalē pēc 1290. gada.

Rīmju kronists nestāsta, cik zemgaliesu 1290. gadā pēc ordeņa briesmu darbiem aizgājuši no Tērvetes, Dobeles, Žagares un Jānišķes uz Leišiem. Bet tikpat no daudzām bagatām pilsētām, kā ari no lielajiem kaŗapulkiem, kuŗus zemgalieši uzstādija, ir skaidri redzams un saprotams, ka Zemgale bija biezi apdzīvota kulturas zeme. Bet ari par aizgājejiem mēs tiekam pie noteikta skaitļa. Nākošajos gados pēc zemgaliešu aiziešanas, t. i. pēc 1290. gada, izcēlās strīdi un kaŗi starp mežonigo teitoņu ordeni un Rigas arķibīskapu, kuŗa pusē turejās ari Rigas pilsēta. Ordenis visādi apspieda katoļu baznicu, nicinaja un apsmēja savu kungu Rigas arķibīskapu un pat pašu pāvestu, kuŗa rīkojumu vairs neklausija. Ar vācu ordeni katoļu baznica bija sev ieguvusi visniknako ienaidnieku, kuŗš pēc 200 gadiem katoļu baznicu Latvijā un Prūsijā galigi izpostija. Baznica arvienu stāveja latviešu tautas pusē un vienumēr protesteja pret ordeņa briesmu darbiem. Vienu laiku Rigas arķibīskaps pat noslēdza sabiedribu ar leišiem, kuŗus tureja par cilvēcigakiem, nekā ordeņa briesmoņus, lai gan leiši tolaik vēl bija pagāni. Par ordeni arķibīskaps rakstija daudz sūdzibu pāvestam un vienā šādā sūdzibā teikts, ka ordenis ar saviem briesmu darbiem aizdzinis uz Lietavu vairak nekā 100 000 zemgaliešu.
Tagad, mūsu jaunakajos laikos, šaī Tērvetes, Dobeles, Žagares un Jānišķes apgabalā, no kuŗa zemgalieši aizgāja, ir nepilni 75 000 iedzīvotaju. Ja nu pieskaita kaujās kritušos zemgaliešus un tos, kuŗi vēl palika Zemgalē, skaidri redzams, ka XIII. gadusimtenī Zemgale bija divreiz biežāki apdzīvota, nekā tagad.
Ar 100 000 kaŗeiviskiem zemgaliešiem palika bagāta Lietava, sevišķi Žemaite (tagadejā Kauņas guberņa). Bet taī pašā laikā, kad ordenis kaŗoja ar zemgaliešiem, ordeņa otra nodaļa Prūsijā veda tāpat iznīcinašanas kaŗu pret senajiem prūšiem, latviešu ciltsradiem. Ari tie nepadevās ordenim un tie prūši, kas kaujās palika dzīvi, tūkstošiem, un ja vēl ne lielakā skaitā nekā zemgalieši, pārgāja uz Lietavu un Žemaiti, ari uz Krieviju. Šinī vācu vajāšanas laikā izgāja no Prūšiem uz krievu zemi ari Romanovu valdnieku nama ciltstēvs Jānis Kambila (Vācijas 19.gs. historiogrāfijas viedoklis, ka valdošais Romanovu nams bija cēlies no senas rusu bajāru dzimtas, kad 1280. g. no Prūsijas vai Lietuvas Krievijā ieceļojis Kambila. Tā pēcteči bijuši vojevodas un saradojušies ar vietējiem kņaziem, līdz ievēlēti par Krievijas lielkņaziem.), prūšu-latviešu kungs, kuŗa novads bija ap Kaŗalaučiem. No ziemeļiem
88.lpp.
un rietrumiem tā tad pieplūda Lietavā kaŗeiviski ļaudis, kas palīdzeja leišiem viņu turpmakajos asinainos un nebeidzamos kaŗos pret vācu ordeni. Un taisni drīz pēc zemgaliešu un prūšu ieplūšanas Lietavā nodibinajās stiprā Lietavas valsts, kuŗa 1410. g. kaujā pie Zaļgiriem (Zaļgires jeb Grunvaldes jeb Tannenbergas) galigi satrieca ordeņa spēkus. Ievērojamas leišu bajāru ģimenes cēlušās no zemgaļiem un prūšiem, tā piem. ievērojamā Radviļu (Radvili, Radivili, Radzivili, Radvilos, Radwilli, Radewilli, Радзівілы, Radziwiłłowie) ģimene cēlusies no Radvilišķiem pie Mēmeles, kuŗš apgabals senlaikos piedereja pie Zemgales un bija vienigi latviešu apdzīvots.
Tālu visapkārt ordeņa Svētkalna pilij Zemgalē viss bija, kā jau teikts, izpostits un pārvērsts par tuksnesi. Nebija vairs ordenim ne ko kaut, ne postit, ne ari no kā ievākt nodevas, pēc kuŗām tas tik ļoti dzinās. Tapēc ari Svētkalna pils pastāvešanai nebija vairs nozīmes un, kā kronists raksta, “mestrs ar brāļiem nolēma, ka Svētkalna pils (pie Tērvetes) noplēšama.” Tas gan laikam notikās drīz pēc 1290. gada, kad turienes zemgalieši aizgāja uz Lietavu.
Bet Rietrumu Zemgale (ap Tērveti, Dobeli, Žagari un Jānišķi), kuŗa ir visaugligakais apgabals Latvijā, ilgi nevareja palikt par postašu. Mazpamazam ta sāka pildities ar ļaudim no apkārtejiem un tālakiem Zemgales novadiem un tāpat ari pēc izpostišanas palikušie ļaudis pievairojās. Pēc pāris desmit gadiem vācu ordenis jau vareja sākt domat uz nodevu ievākšanu savos piederumos Zemgalē. Dēļ tam bija jaietaisa ari pārvaldišanas centri ar garnizoniem, kaut ari nelieliem. Tadēļ ordenim vajadzeja stāties pie seno apcietinato vietu atjaunošanas un jaunu piļu ietaisišanas.
Par šādu apcietinajumu celšanu kronists Vartbergs raksta īsumā šādi:
– 1321. gadā ap Lieldienām (19. aprilī) mestrs uzcēla Zemgalē pret pagāniem Mežotnes pili. –
– 1335. gadā gaveņa laikā (no 1. marta līdz 16. aprilim) mestrs cēla pret pagāniem Dobeles pili. –
– 1339. gadā, pēc Ziemas svētkiem (t. i. pēc 25. decembra 1338. g.) viņš cēla Tērvetes pili. –
Raktes (Žagares) un Sidrabenes (Jānišķes) apgabala cietokšņu ordenis nav no jauna cēlis, no kam redzams, ka šie apgabali jau taī laikā bija pārgājuši zem Lietavas valsts, kuŗa toreiz bija sevišķi stipra zem varenā ķēniņa Ģedimina
89.lpp.
valdibas. No ta laika sākās Jānišķes un Žagares, kā ari pārejās Leišmales pārleišošanās.
Jaunie ordeņa apcietinajumi nebija lieli, nebija no mūra, bet no zemes vaļņiem ar koka ēkām aiz tiem.
Ordeņa Mežotnes pils atradās uz Lielupes kreisā krasta pie tagadejās Mežotnes mācitaja muižas. Apcietinajuma augstais valnis vēl tagad redzams, bet koka ēkas, pili vēlak apkaŗojot, tika nodedzinatas. Ordeņa Dobeles pils atradās uz Dobeles pilskalna senā zemgaliešu cietokšņa vietā un ari sastāveja no zemes vaļņa un koka ēkām aiz ta. Tās vietā tagad redzamas mūŗa pils drupas, kas celta vēlakos laikos. Ordeņa toreiz celtā Tērvetes pils atradās uz zemgaliešu cietokšņa kalna pašā ziemeļu galā un bija maza un neiejēma ne desmitās daļas no senā zemgaliešu cietokšņa. Gŗāvis un augstais valnis vēl redzami. Daži maldas, noturedami šo vietu aiz augstā vaļņa par seno zemgaliešu cietoksni. Tas tā nav, un vēl reiz jaatkārto, ka senais zemgaliešu cietoksnis iejēma visu lielo Tērvetes (tagad Kalnamuižas) pilskalnu (arī to daļu, kur pēdējās vācu pils drupas), bet 1339. gadā celtā ordeņa pils tikai pilskalna ziemeļu galu.
Bet ordeņa jaunceltās Tērvetes un Mežotnes pilis ilgi nepastāveja, jo leiši tās iejēma un izpostija. Par to ari ziņo kronists Vartbergs, kuŗš raksta:
– Šaī laikā, 1345. gadā, kad mestrs dēļ igauņu dumpja bija Sāmusalā, leišu ķēniņš (Alģirds, Algirdas, Альгерд, Olgerth) sapulcinaja stipru kaŗaspēku un uzbruka ordeņa zemēm. Caur kāda zemgaliešu bajāra Pāles (Johans Pāle, Johannes de Pala; vēl tagad Zemgalē ir bajāru (muižnieku) ģimene grafi un baroni Pāleni, von der Pahlen – sena līvu; pēc citas leģendas, prūšu no Pomerānijas izcelsmes vācbaltiešu bruņniecības dzimta Livonijā) nodevibu viņš iejēma Tērvetes pili un izpostija to ar uguni līdz pamatiem, pie kam ari 8 ordeņa brāļi ar daudziem kaŗa vīriem tika nokauti. Pēc tam leišu ķēniņš gāja uz Mintavas pili, kuŗu viņš ar visu pilsētu iejēma. Bet tā ka ši pils bija no plieņa akmeņiem celta, tad viņš tās nenodedzinaja, tomēr viņš aizveda visus priesteŗus, 8 ordeņa brāļus un 600 ievērojamakos ļaudis uz Leišiem gūstniecibā, –
Tad vēl raksta Vartbergs:
– Ap Lieldienām (16. aprilī) 1346. gadā leiši gluži izpostija Mežotnes pili, pie kam nokāva komturu (pils pārvaldnieku) līdz ar ordeņa brāļiem un daudziem kaŗa vīriem. –
90.lpp.
No ta laika Mežotnes pils nav vairs tikusi atjaunota, ne ari Tērvete, kuŗa pat par pilsētu vairs neattīstijas. Vēlaku, Zemgales lielkungu laikos, uz Tērvetes pilskalna celta mūra pils, kuru 1701. gadā zviedru ķēniņš Kārlis XII. no Svētkalna ar lielgabaliem sagŗāva; no ta laika Svētkalnu mēdz saukt ari par Zviedru kalnu.
XV. gadusimteņa pirmajā pusē ordenis nolaupija Rigas arķibīskapam ari visu Bauskas jeb senās Mežotnes apgabalu un cēla tad 1445. gadā uz senās Mežotnes jeb Bauskas pilskalna savu mūŗa pili, kuŗas drupas vēl tagad redzamas.
Ordeņa asinainā valdiba beidzās 1560. gadā, pēc kam Zemgale kopā ar Kurzemi palika par lielkunga valsti, zem Lietavas virsvaldibas.

~~~~~

GALA VĀRDS.

Vēl dažkārt un dažur pastāv pasaciņa jeb vēstures viltojums, ka XIII. gadusimtenī kādi “vācieši” ienākuši un iekaŗojuši Baltiju.
Tas ir maldu un nezinašanas ieskats.
Tie bija toreizejo krustakaŗu un katoļu ticibas un varas izplatišanas centieni, kas uz toreizejā pasaules valdnieka pāvesta pavēli atveda katoļu garīdzniekus un krustnešus Daugavas grīvā. Un latviešu apvienošanās centieni bija tie, kas labprātigi pulcinaja latviešus ap Rigas bīskapu, kā pāvesta vietnieku. Riga bija no iesākuma īsta latviešu pilsēta. Visu XIII. gadusimteņa pirmo pusi rīkojas Latvijā gandriz vienigi pāvests jeb viņa vietnieks, Rigas arķibīskaps, un par kādu “vācietibu” toreiz nebija ne runa; vācietiba jeb pareizaki sakot pārvācošanās ieviesās tikai XIII. gadusimteņa beigās un vēlakos gadusimteņos caur tā saukto vācu jeb teitoņu ordeni. Iekaŗošanas pasaciņu jau ari pilnigi apgāž zemgaliešu kaŗi, kuŗos pret zemgaliešiem, ap piekto daļu no Latvijas, bija jakaŗo vesals gadusimtenis. Un kaŗotaji bija Vidzemes, Latgales un Kurzemes latvieši, jo krustnešu no Rietrumu Eiropas nekad nebija vairak Latvijā par pāris tūkstošiem.
Politiskie apstākļi XIII. gadusimteņa sākumā Latvijā bija tādi, ka latviešu tauta atradās sadališanās stāvoklī. Tas tāpat bija tolaik ari kaimiņu Lietavā un Krievijā. Latvijā taī laikā bija daudz atsevišķu valstju (Latgale, Tālava, Vidzeme, Lībija,
91.lpp.
Zemgale, Kurzeme, Sēlija) ar saviem ķēniņiem un valdniekiem priekšgalā; lielakās un stiprakās valstis bija Latgale un Zemgale. Latviešu tautas sadališanās bija aizsniegusi galejās robežas un nedeva pietiekošas aizsargašanās pret ārejiem ienaidniekiem.
XIII. gadusimteņa iesākumā latviešos bija pamodušies apvienošanās centieni, kuŗiem bija ari labas ceribas uz piepildišanos. Kā reiz slāvi apvienošanās nolūkā atsauca no aizjūŗas (senprūšu) zemēm valdnieku Ŗuriku, zem kuŗa pēcnācejiem līdz Ķijevas Valdmiera Svētā laikiem notika krievu tautas apvienošanās vienā valstī, tā latvieši apvienošanās nolūkā, piejemdami labprātigi kristigo ticibu, sāka apvienoties ap pāvesta vietnieku, Rigas bīskapu, un nodibinaja Latvijā Sv. Marijas valsti ar valdibas centru Rigā. Visa Latgale, Lībija, Tālava un Vidzeme, t. i. visas latviešu zemes uz ziemeļiem no Daugavas, tūlit pašā iesākumā labprātigi pievienojās pie jaunās valsts, šīs zemes nekad nav tikušas iekaŗotas, bet viņas gan arvienu citas zemes piekaŗoja klāt.
Lībijas ķēniņš Kaupis bija pirmais katoļu baznicas patrons un atļāva bīskapam apmesties Rigā, kuŗa līdz tam bija Kaupja īpašums.
Jaunajai valstij pēc tam labprātigi pievienojās sēļi jeb augškurzemnieki un pēc tam lejaskurzemnieki jeb kurši. Jaunā valsts solija latviešiem lielus politiskus labumus, jo savienoja latviešu tautu par spēcigu valsti zem baznicas virskundzibas, kuŗai latviešu īpatnigā tautiskā dzīve nebūt nebija pretiga. Latvieši nezaudeja ne brīvibas, ne valodas, ne ierašu, ne ari politiskās pašnoteikšanās. Vēlak šos latviešu apvienošanās centienus un Sv. Marijas valsts pastāvešanu izpostija vācu jeb teitoņu ordenis, kas XIII. gadusimteņa beigās sāka apspiest baznicu un tūlit pēc zemgaliešu kaŗiem iesāka niknus kaŗus ar Rigas arķibīskapu un pēdigi ieguva Latvijā pilnigu virsvaldibu. Vācu ordenis un tas vāciskais gars, kas ordenī valdija, izpostija visu to labo darbu, ko baznica Latvijā bija sākusi strādat.
Atgriezisimies atkal pie Zemgales latviešiem. Vienigi viņi bija tie, kas nepievienojās Sv. Marijas valstij. Paraduši dzīvot pilnigā patstāvibā, viņi neatzina jaunās valdibas Rigā, ari savas sentēvu ticibas viņi negribeja atstāt, kuŗa pēc savas būtibas ari nestāveja daudz zemak par kristigu ticibu, jo atzina tāpat vienu Dievu un visus labus tikumus. Tā tad sadūrās zemgaliešu
92.lpp.
īpatnibas un visu pārejo latviešu apvienošanās centieni. Ķēniņa Viestarta laikā Zemgale dzīvoja draudzibā ar Rigas bīskapu un Viestarts bija pat ar mieru zem zinamiem nosacijumiem iestāties Sv. Marijas valstī. Bet pretigais teitoņu ordenis ar saviem briesmu darbiem zemgaļus vēlak pavisam atsvešinaja no pārejās Latvijas un jaunās Rigas valdibas. Tas tad noveda pie zemgaliešu cīņām par patstāvibu. Zem bīskapa valdibas Vidzemes latvieši 20 gadu ilgā asinainā iznīcinašanas kaŗā sadragaja igauņus un pievienoja tos Sv. Marijas valstij un tad vērsa ieročus pret zemēm uz dienvidiem no Daugavas. Šis latviešu kaŗš pret latviešiem, kuŗā vēlakos gados ordenis vairak izlietoja igauņus, izliekas mums pretigs, bet nevajaga aizmirst, ka ordenis tīši sēja naidu starp Sv. Marijas valsti un zemgaļiem (ari kuršiem), lai vēlak varetu sagrābt visu varu pār Sv. Marijas valsti, Zemgali un pašu bīskapu. Naidigā teitoņu ordeņa vara jauca latviešu ceļus, cik daudz ari baznica necentās tos nolīdzinat.
Vesalus 100 gadus zemgalieši cīnijās pret lielu pārspēku: pret visu pārejo Latviju, pret bīskapu, un visniknak pret ordeni, ar kuŗu kaŗoja uz dzīvibu un nāvi. Ši ilgā cīņa bija augstakā mērā varoniga un var mēroties ar slavenakajiem grieķu un romiešu kaŗiem, kādi no vēstures pazīstami. Visā cilvēces vēsturē atradisies maz tamlīdzigu un tik ilgu brīvibas kaŗu, kā šis lielais zemgaliešu kaŗš. Pie tam šis kaŗš visus simts gadus ir vairak zemgaļu uzvaras kaŗš. Cik daudz reizes gan zemgaļi šaī laikā nav sakāvuši Sv. Marijas valsts, ordeņa un igauņu pulkus! Tikai pašas kaŗa beigas ir zemgaļiem nelabvēligas, tapēc ka teitoņu ordenis bija Latvijā un Prūsijā jau pārlieku nostiprinajies un vareja Zemgali galigi izpostit un padarit par tuksnesi. Ari zemgaļu draugi un sabiedrotie – leiši, taī laikā, pēc ķēniņa Mintauta nāves, bija vājinati un nevareja palidzibas sniegt. Bet ari galu galā zemgaļi vis nepadevās, bet visi brīvibas mīletaji, skaitā pāri par 100 000 dvēseles, aizgāja uz Leišiem. Tā tad Zemgale gan tika iekaŗota, bet zemgaļi netika uzvareti.
Zemgaliešu cietokšņi, apbruņojums, ieroči un kaŗa māksla tolaik bija tādi paši kā citās Rietrumu Eiropas kulturelajās zemēs. Zemgaļi pa jūŗas ceļu ieveda dažadus metalus un tos savā zemē māksligi izstrādaja par ieročiem un rotas lietām, kā tas tagad it sevišķi no Zemgales arķeoloģijas redzams. Tapēc ari zemgaļi tik ilgi ar sekmēm vareja cīnities. Bet kad beigās teitoņu ordenis noslēdza Zemgali no jūŗas, iekaŗoja Zemgales Vārtus (pie Babites
93.lpp.
un Slokas) un Zemgales ostu Mintavu, tad zemgaliešiem tapa gŗūtak kaŗot, jo metala ievedumi no Zviedrijas un Rietrumu Eiropas apstājās. Caur Krieviju un Poliju metala ievešana bija stipri apgrūtinata, jo te ceļš bija tāļš un šis zemes bieži atradās kaŗā ar latviešiem-leišiem. Kad Kurzeme pievienojās pie Sv. Marijas valsts XIII. gadusimteņa vidū un ordenis iekaŗoja Prūsiju, tad zemgalieši un leiši tika galigi atspiesti no jūŗas, un tapēc XIII. gadusimteņa beigās zemgaļu stāvoklis palika gŗūtaks.
Zemgaliešu un vispārigi latviešu kaŗeiviskās īpašibas XIII. gadusimteņa kaŗos izrādijās spožā kārtā. Vidzemes latvieši pilnigi satrieca toreiz igauņus un daudzreiz sakāva pleskaviešus, naugardiešus un leišus, bet Zemgales latvieši ar labakajām sekmēm kaŗoja pret Rietrumu Eiropas bruņotiem spēkiem un krustnešiem.
Sevišķi cilvecibas, godprātibas un garigas attīstibas ziņā zemgaļi tālu pārsniedza apkārtejās tautas. Viņi prata cīnities ar godu, un var noderet par paraugu jaunlaiku Eiropas kaŗotajām tautām.
Stipri janožēlo, ka zemgaļi, no mežonigā teitoņu ordeņa aizkaveti, nevareja pievienoties pie Sv. Marijas valsts jeb pārejās Latvijas. Tad Sv. Marijas valsts būtu attīstijusies par stipru īpatnigi latvisku politisku vienibu, tāpat kā vēlak Lietava. Teitoņu ordenis ieveda Latvijā vācisku garu un pārvācoja latviešu augstakās kārtas – kungus un bajārus, kuŗu pēcteči ir tagadejie Latvijas vāciski runajošie muižnieki, kas no tautas stipri atsvešinajušies pa ilgajiem gadusimteņiem. Tāpat ordenis apspieda pirmo latviešu apvienošanās iedvesaju – baznicu, un ieveda to nožēlojamo politisko stāvokli mūsu zemē, kuŗš tikai tagad, pateicoties Krievijas valdibas gādibai, sāk laboties. Zemgaļi bija pirmie un varenakie cīnitaji pret ikkatrai augstakai kulturai naidigo garu, kuŗš tolaik izteicās teitoņu ordenī, un šis gods zemgaļiem uz visiem laikiem paliks.

======

One comment on “ZEMGALIEŠU SIMTGADU CĪŅAS PAR PATSTĀVĪBU. Latviešu Etnogrāfiskā biedrība, 1915

  1. Skaisti. Valoda kā skaista upe plūst, kā latvieši vienā dziesmā dzied, ‘sava skaistuma neapzinoties’. Lasot tik mēs redzam, cik daudz esam pazaudējuši. Bet, tur nekā nevar darīt. Daži var ielūkoties tajā skaistumā un pakavēties, bet vairākums nepamanīs. Laiks, laikmets ir mainījies, un mēs visi esam spiesti dzīvot jaunajos apstākļos. Ar mūsdienīgām ‘vērtībām’, ne tikai tās senās, bet arī īstas, mūsu dienās nozīmīgās, neapzinoties. Mūs nes kopēja straume, kuru veido miljonu kopējās darbības, un katra redzoša un saprotošā indivīda vienīgā iespēja ir – pieņemt to, kas notiek, pieņemt faktus, un saprātīgi izvēlēties savu ceļu. Kādreiz citiem kaut ko var iedot. Kā Autors. Paldies. Imants Vilks

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com logotips

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s

This site uses Akismet to reduce spam. Learn how your comment data is processed.