Laikmeta saziņas vīruss ir sofistika. Izvilkumi no ‘Retorika un prezentēšanas prasme’ Lekciju konspekts. Alberta koledža, Mg. philol. Inga Milēviča. 2010

(Tas ir jālasa viss (https://www.alberta-koledza.lv/upload/old/downloads/retorika.pdf ), izvilkumus šeit ielieku kā apziņas kairinātāju. Ārkārtīgi vajadzīgas zināšanas, īpaši Latvijā un īpaši vēlētājiem pirms vēlēšanu kampaņām. Skaidrs, ka nav jau viegli būt krietnam un patiesam, kad zem astes iesprausts naudas kušķis, tomēr jāatceras, ka īslaicīgi ienākumi tiešām ir īslaicīgi. Pats šo tekstu uziedams biju autorei ļoti pateicīgs, kaut oratora māksla man nemaz nav vajadzīga. Svarīgi ir arī mācēt saprast, ko saka. Anekdote no Krievijas: Kāds cilvēks Sarkanajā laukumā kaisa lapiņas. Viņu sagrābj čeka, skatās tās lapiņas, bet tās ir tukšas abās pusēs. – Ko tad tu tukšas lapiņas kaisi?!! – Ko gan rakstīt, tāpat viss skaidrs!… Un vēl padoms: sofisti pirmkārt veikli izmanto nepietiekamu tēmas uzstādījumu strīdos, izsmērē tēzes. Loģikas spraugas viņi aizpilda ar pašiem vajadzīgu saturu. Iznākumā tēze piedzīvo brīnumainas pārvērtības Sofista vārdu slazdi, kurš pret upuri pagriež viņa paša labākos argumentus, baņķiera un tirgoņa prasme kā iluzionistam taisīt naudu no nekā … Sofisms, lai gaužām vienkāršs, nostrādā droši. I.L.

Galā pieliku vēl rakstu par sofismu mūsdienu dzīvē: Sātana advokāts – modernā sofisma attīstība! Ashutosh Jain, 2018)

Retorikas pamatjēdzieni

  • Komunikācijas mērķis un uzdevumi nosaka runas struktūru, līdzekļu izvēli un izvietošanu.
  • Komunikatīvā loma ir runātāja izvēlētais tēls saziņas mērķu sasniegšanai: prasītājs, bezpalīdzīgais, prastais, eksperts, asais, apķērīgais u.c.
  • Komunikatīvā veiksme / neveiksme parasti raksturo saziņas gala rezultāta sasniegšanu /nesasniegšanu, vai pat saziņas izgāšanos (komunikatīvais fiasko).
  • Komunikatīvā situācija nosaka komunikatīvās lomas izvēli, veicina saziņas veiksmi: laiks, vieta, sarunas biedru pieredze, vecums, dzimums, izglītība u.c.
  • Argumentācija, argumenti, stratēģijas un taktikas pieder pie stratēģiskiem retorikas jēdzieniem, kuru zināšana un ievērošana veicina komunikatīvās veiksmes sasniegšanu.

Retorikā aktīvi izmanto modusa (no lat. modus – mērs, veids, paņēmiens) jēdzienu: pastāv trīs runas pārliecināšanas modusi (veidi). Etoss ir runas saskaņošana ar klausītāja tikumiskām gaidām (kas nozīmē cīņu ar klausītājiem); pārliecināšana ar morāliem principiem. Patoss ir runas veidotāja iecere, ko attīsta klausītāju priekšā (kas nozīmē, ka tēzē ir koncentrēta runātāja pozīcija, viņa pārliecība); pārliecināšana ar emocijām (prieks, naids, cerība, bailes, bēdas, entuziasms, lepnums u.c.). Logoss ir valodas līdzekļi, kā arī loģika, ko orators izmanto mērķa sasniegšanai, sarunas biedra pārliecināšanai; pārliecināšana ar saprātu, ar loģiskiem argumentiem.

No retorikas vēstures. Retorika kā praktiska zinātne parādās Senajā Grieķijā, un tad terminu retorika izmantoja vārda tiešajā nozīmē – oratora māksla, publiskās uzstāšanās māksla. Senā retorika iekļāva sevī ētisko un morālo komponentu: retorika bija ne tikai labas runas zinātne, bet arī zinātne un māksla darīt labu un pārliecināt par to ar runas palīdzību.

Tieši no Senās Grieķijas nāk divi uzskati par to, ko dēvēt par labu runu: 1) loģisks virziens: laba runa ir pārliecinoša, efektīva runa (Aristotelis); 2) literārs virziens: laba runa ir dekorēta, krāšņa, estētiski grezna runa (Isokrāts). Senajā Romā ellinisma laikaposmā literārais virziens bija izplatītāks sakarā ar to, ka mazinājās politiskās daiļrunības loma (situācija saglabājās arī Viduslaikos). Viduslaikos retorika savienojas ar homilētiku – mācību par kristietības baznīcas sprediķošanu. Homilētikas speciālisti izmantoja retoriku kā instrumentu sprediķu veidošanā. Līdz 18.gs. retorika attālinājās no loģiskā virziena, tādējādi zaudējot pārliecinošas argumentācijas aspektu, kas nevarēja nebeigties ar retorikas krīzi. 20.gs. retorika attīstīja loģisko virzienu, un zinātnieki sāk runāt par jaunas retorikas (neoretorikas) izveidi. 20.gs. retorikas izveidē liela loma pieder loģikai, tāpēc aktīvi attīstījās argumentācijas teorija. Taču šodien arī literārais virziens nav pazudis pilnībā, tas reducējies līdz runas estētiskām prasībām. Mūsdienu retorika atvēl lielu lomu politiskai un darījumu runas mākslai, kā arī masu informācijas retorikai, kuru pētīšana kļuva iespējama pateicoties attīstītai retorikas teorijai un praksei.

Retorikas vēstures gaitā notika asa konkurence starp trim tās veidiem: eristika, dialektika, sofistika. Eristika kā strīda māksla paredz uzvaru neatkarīgi no tā, kādus līdzekļus izmanto. Eristikas paņēmienu ir daudz, taču to principi ir viendabīgi: nedot sarunas biedram sakarīgi un secīgi attīstīt domu, lai noskaidrotu lietas būtību. Tādējādi, eristika ir dialogs ārpus dialektikas noteikumiem. Dialektikas noteikumi ir pretstatīti eristikas likumiem. Te galvenais ir kopīgi meklēt objektīvu patiesību. Dialektika prasa: Pieturēties vienai termina nozīmei visa strīda laikā. Nemainīt diskusijas formu. Neizlaist faktus, kas attiecas uz tēmu. Visi fakti ir jāizskata. Emocionāli nespiest oponentu. Neskatīt lietu aizspriedumaini. Starp dialektikas un eristikas pretējām prasībām atrodas sofistika. Tās uzdevums ir sekot dialektikai, bet ar eristikas mērķiem sasniegt uzvaru strīdā. Novešana pie absurda ir raksturīgākā sofistikas iezīme.

Sal., Karstens Brēdemeiers savā grāmatā “Melnā retorika” raksta: “Melnā retorika ir manipulatīva un sarunas gaitu noteicoša iespēja izmantot visus nepieciešamos retorikas, dialektikas, eristikas …mākslinieciskos līdzekļus, lai ne tikai risinātu sarunu, bet arī lai to mērķtiecīgi ievirzītu vēlamajās sliedēs un vienlaikus tuvinātu sarunas partneri vai publiku iecerētajam rezultātam”.[2, 26.lpp.] Ja lietojam šādu metaforisku apzīmējumu, varam izveidot opozīciju melnā retorikabaltā retorika. Kādiem retorikas veidiem atbilstu baltā retorika un kādiem – melnā?

Runas retoriskajā izstrādē eksistē šādi posmi: inventio, dispositio, elocutio, memoria un actio, kurus dēvē arī par retoriskiem kanoniem. Tie tika izstrādāti jau antīkajos laikos, un to sastāvs mūsdienās praktiski nav mainījies.

Inventio jeb runas (teksta) materiāla piemeklēšana vai izgudrošana. Runas autors definē (pēc vajadzības precizē) tēmu, izvēlas veidus, kā to iztirzāt, meklē argumentus galvenajai tēzei u.c. Galvenie kritēriji ir komunikatīvais nodoms un topošās / potenciālās auditorijas īpatnības. Tādējādi, inventio ir attiecināms uz runas plānošanas procesu. Veiksmīgai komunikācijai rekomendē aktivizēt visus trīs pārliecināšanas modusus (etoss, patoss, logoss), kā arī runas izstrādāšanas procesā izmantot t.sauc. toposus jeb retoriskās vietas (arī jēdzieniskie modeļi,tēmas), katrs no kuriem veido saturisko sfēru:

1) Kas? Ko? Priekšmeta definēšana, daļa un veselais, kopējais un atšķirīgais. Piem., priekšmets (kas?) – portrets; auditorija (kam?) – topošajiem sabiedrisko attiecību speciālistiem; portreta definējums, tā sastāvdaļas, veidi; salīdzinājums: portrets un fotogrāfija, portrets un apcerējums.

2) Kā? Ar kā palīdzību / dalību? Metodes, darbības veidi, savstarpēji saistīti objekti / subjekti, instrumenti u.c. Piem., kā glezno portretus, kādas krāsas izmanto u.c.

3) Kur? Kad? Ģeogrāfiskā (arī sociālā) vieta, attālums (tuvu-tālu); laiks, laikaposms u.c. Portreta vēsture: kur parādījies, attīstījies kā žanrs, kādas transformācijas vērojamas21.gs.

4) Kāpēc? Priekš kam? Iemesli, mērķi, sekas u.c. Piem., kāpēc radušies portreti, kādi ir / bija mākslinieku nodomi u.c.

Izmantojot šos toposus, jāņem vērā, ka to struktūra nav identiska runas struktūrai. Toposi palīdz precīzāk piepildīt runas saturu.

Dispositio jeb materiāla izvietojums vai kompozīcija, kas māca, kā veidot runas / teksta daļas, kā veidot struktūru. Galvenās struktūras daļas: ievads – pamatdaļa – nobeigums. Dažreiz struktūru iedala sīkāk: nosaukums – ievads – tēmas definēšana – izklāsts – atkāpe (digresija, ekskurss) – argumentācija – noliegums – nobeigums.

Elocutio jeb verbāla izteiksme vai dikcija, kas ir konkrēta valodas materiāla organizācija, sākot ar vārdu izvēli un līdz pat teikumu struktūras izveidei. Eksistē daži kritēriji verbālo līdzekļu izvēlē: pareizums (gramatikas un pareizrunas likumu ievērošana), precizitāte (saprotami vārdi pieņemamās konstrukcijās, pēc iespējas BEZ abstraktas, internacionālas leksikas), daiļums (verbālo līdzekļu estētiska izvēle) un piemērotība (verbālo līdzekļu un tēmas savstarpējā atbilstība). Lielu lomu šajā aspektā spēlē stilistiskās figūras un tropi.

Memoria jeb atmiņa, iegaumēšana. Kanons ir domāts tam, lai oratori iegaumētu savas runas. Kanons piedāvā dažādus veidus, kā iegaumēt tekstu. Viens no tādiem veidiem ir vizualizācija, jeb kompleksu vizuālu tēlu izmantošana. Par palīglīdzekļiem tiek uzskatīti konspekti, plāni, tēzes, kas palīdz runātājam saglabāt savas runas domas / idejas / tēzes.

Actio jeb izpildīšana, runāšana. Āriene. Kanonā aplūko tās iemaņas, kas pārsvarā pieder pie aktiermākslas: balss pārvaldīšana, akcentēšana un intonēšana, mīmika, pozas un žestu māksla. Kopumā tiek piedāvātas šādas rekomendācijas: demonstrē auditorijai pārliecību sevī, draudzīgumu, ieinteresētību, objektivitāti, artistismu.

2.1. Orators un tā tikumi

Orators [lat. orator < orare runāt, lūgt] „1. runātājs sanāksmē, sapulcē u.tml.; 2. cilvēks, kas pārvalda runas mākslu, daiļrunīgs cilvēks”. [4, 525.lpp.] Izsakoties tēlaini, oratora tēlu veido pozīciju nemainība jaunu domu kontekstā.

Par oratora labajām īpašībām (tikumiem) tika runāts jau kopš seniem laikiem. Antīkajās retorikās tika minētas šādas oratora īpašības: taisnīgums, dāsnums, cēlsirdība, nesavtība, rāmums, saprātība, gudrība (Aristotelis „Retorika”). Demosfēna princips: par oratoru var kļūt praktiski jebkurš, kas atvēlēs tam pietiekami laika un darba. Cicerons nosaucis trīs oratora uzdevumus: 1) pierādīt savu tēzi; 2) dāvāt estētisku baudu; 3) ietekmēt cilvēku gribu, mudināt aktīvai darbībai. Kristietība prasījusi no cilvēka kopā ar ticību arī: pazemību, rāmumu, pieticību, pacietību, strādīgumu, žēlsirdību, paklausību, uzmanību pret citu cilvēku bēdām, spēju pieņemt citu cilvēku kā pašu sevi. 17.gs. franču diplomāts Ferdinands de Kaljērs norāda šādas diplomāta īpašības:

1) uzmanīgs un cītīgs prāts, kas neļauj novērsties uz izpriecām un frivoliem priekiem (uzmanība un cītīgums veido ne tikai īpašu personības tipu, bet arī runas īpatnības);

2) veselais saprāts, kas precīzi uztver lietas tādas, kādas tās ir (prasme klausīties un pareizi vērtēt sarunas biedrus, apkārtējo vidi ir dialoģiskās runas pamats), kas sasniedz mērķi īsākajos un dabiskajos ceļos, neiedziļinoties smalkumos un nevajadzīgās viltībās, kas parasti novērš tos, ar kuriem tev ir pārrunas (optimālā mērķu sasniegšana runā);

3) vērīgums, kas ļauj minēt, kas notiek cilvēku sejās, un prasme ņemt vērā to kustības un citas kaislību pazīmes, kas rodas pat visnoslēgtākajiem cilvēkiem (tradicionāls padoms oratoriem – būt uzmanīgam pret auditoriju, pārvaldīt savas kaislības);

4) ātrs prāts, spējīgs tikt galā ar grūtībām un samierināt dažādas intereses, kas sastāda pārrunu priekšmetu;

5) gars, kas nepieciešams, lai atbildētu uz neparedzamiem jautājumiem un ar piesardzīgām replikām izvairītos no riskantiem soļiem (oratora prasme pārvaldīt sevi, psihofiziska sagatavotība);

6) mierīgs, pacietīgs raksturs, pastāvīga gatavība uzmanīgi uzklausīt to, ar ko ir darīšanas (nosvērtība, mierīgums un pacietība veido uzmanīgas, konsekventas runas tipu);

7) maigums, pieklājība, patīkama saziņa, nepiespiesta maniere, kura palīdz panākt sarunas biedra labvēlību;

8) īpaši nepieciešams, lai diplomāts pietiekami labi pārvaldītu savas jūtas un prastu pretoties grūti pārvaramai vēlmei ierunāties, pirms viņš rūpīgi nepārdomās to, ko grib pateikt; lai viņš nesteigtos atbildēt uzreiz.

F.Kaljera prasības var salīdzināt ar vēsturiski vēlākām retorikas prasībām: uzmanība, cītība, veselais saprāts, vērīgums, atjautība, pacietība, gatavība un prasme uzklausīt, atvērtība, pieklājīgums, patīkamas manieres, patīkama saziņa, jūtu pārvaldīšana, pārdomāta runa.

Kopumā mūsdienu laba oratora īpašības retorikā ir šādas:

  • izcila pareizība vārdu lietošanā un frāzes veidošanā;
  • vispusēja sarunas priekšmeta zināšana;
  • prasme loģiski saistīt apspriežamo problēmu ar reāliem uzdevumiem un cilvēku interesēm;
  • prasmīga jautājumu nostādīšana, ar kuru palīdzību sarunas biedri tiek iesaistīti problēmas apdomāšanas un risināšanas procesā;
  • prasme ar savu kaislību aizraut auditoriju;
  • prasme dziļi un līdz ar to vienkārši izskaidrot savas domas;
  • labvēlīgs tonis saziņā ar auditoriju.

Šo plašo labu īpašību klāstu retorikā nereti papildina ar izcilu domātāju, filozofu, filologu sastādītiem sarakstiem:

P. Graisa Kooperācijas principa Maksimas:

  • maksimums pilnas informācijas (Runā par nepieciešamo!);
  • maksimums kvantitātes (Runā patiesību!)
  • maksimums relevances (Nenovirzies no tēmas!)
  • maksimums manieres (Runā skaidri, īsi, konsekventi!)
  • Dž. Līča Laipnības principa Maksimas:
  • maksimums takta (Ievēro cita intereses, nepārkāp viņa personiskās sfēras robežas!)
  • maksimums atzinības (Nenopel citu!)
  • maksimums pieklājības (Izvairies no sevis slavēšanas!)
  • maksimums piekrišanas (Izvairies no iebildumiem!)
  • maksimums simpātijas (Izrādi labvēlību!)

Mahatmas Gandija 10 nevarmācīgas mijiedarbības noteikumi:

1. Neizvairies no konfrontācijas.

2. Esi atklāts saziņai un paškritikai.

3. Atrodi risinājumu un ātri virzies tam.

4. Attiecies pret savu oponentu kā pret potenciālo sabiedroto.

5. Izvēlies mērķim atbilstošu taktiku.

6. Esi elastīgs.

7. Proti uzvarēt laiku.

8. Esi nosvērts savās rīcībās.

9. Esi disciplinēts.

10. Zini, kad jāapstājas.

6.1. Argumentācija. Argumentu tipi

Argumentācija [lat. argumentatio] – argumentu kopums; pamatojums; argumentu minēšana; izteikšana (argumentēšana)”. [4, 67.lpp.] “Arguments [fr. argument < lat.argumetum] – 1. spriedums vai vairāki spriedumi, ar kuriem cenšas pierādīt kādu citu spriedumu vai teoriju; 2. mat. viens no funkcionālā sakarībā saistītiem mainīgiem lielumiem, pēc kura atrod citu mainīgo lielumu; neatkarīgs mainīgs lielums”. [4, 67.lpp.]

Tradicionālajā retorikā argumentus pieņemts nošķirt no siloģismiem. Siloģisms ir slēdziens, kurā no diviem spriedumiem neseko trešais (secinājums). Slavenākie siloģismi: Ragu siloģisms: ko tu neesi pazaudējis, tas tev ir, tu neesi pazaudējis ragus, tātad tev ir ragi. Sorīts (gr. soros– kaudze) – “kaudzes” siloģisms: tā senatnē dēvēja sofistiskās loģikas slēdzienu, ar kuru šķietami pierādīja, ka viens grauds ir kaudze. Liekot graudu pie grauda, beidzot izveidojam kaudzi; pēdējais grauds, pirms kura vēl nebija kaudzes un ar kuru nu rodas kaudze, tātad pats ir kaudze. Atņemot no kaudzes pa vienam graudam, varam secināt, ka pēdējais grauds ir kaudze. “Krokodila” sliedziens: krokodils, nolaupot sievietei bērnu, saka: “Ja tu teiksi patiesību, es tev atdošu bērnu”. Sieviete atbild: “Tu neatdosi, tātad atdod, jo es teicu patiesību”. Krokodils rezumē: “Tieši otrādi, ja es atdošu, tu nebūsi teikusi patiesību”.

Argumentus mēdz nosaukt arī latīņu valodā. Izplatītākie latīņu valodas termini:

Argumenta ab impossibili – Pierādījumi no neiespējamā.

Argumenta a contrario – Pierādījumi no pretējā (pierādot, ka pieņēmums, kas ir pretējs pierādījumam, nav iespējams).

Argumenta ambigua (jeb communia). – Argumenti, kas izmantojami abām pusēm, abējādi.

Argumentum ad ignoratiam. – Arguments, kura pamatā ir pretējās puses nekompetence.

Argumentus ad em. – Arguments, kas balstās uz faktiem, uz patiesajiem laika apstākļiem.

Argumentum ad verecundiam. – Arguments, kas apelē pie godaprāta.

Argumentum ad veritatem. – Arguments, kas balstās uz patiesību, objektīvs arguments.

Argumentum baculium. – Nūjas arguments (t.i. varmācība).

Argumentum ex contrario. – Pierādījums, pamatojoties uz pretējo.

Argumentum es silentio. – Pierādījums, kam pamatā noklusēšana (kādas parādības neminēšana).

1. tabula

Argumentu klasifikācija

Apliecināti fakti: Faktiskais materiāls, proti, statistiskie dati. Piem. Sabiedrībai publiskotie tirgus un sabiedriskās domas izpētes firmas “Latvijas fakti” socioloģiskās aptaujas rezultāti liecina, ka 2003.gada decembrī Latvijas dalību NATO atbalstīja 68,7% jeb vairāk nekā divas trešdaļas mūsu valsts iedzīvotāju. Kopš 2003. gada jūnija, kad tika veikta iepriekšējā aptauja,Latvijas dalības NATO atbalstītāju skaits pieaudzis par 1,3procentpunktiem.

Definīcija: Jēdziena satura vai tā raksturīgāko pazīmju noskaidrošana. Piem. Leģenda ir patiesība par nepatiesību. Klasiķis ir tas, kuru slavē nelasot. Netaisnības te nav; te vienkārši cieņa pret cilvēces secinājumiem un gaumi.(G.Čestertons)

Aksiomas un postulāti: Aksioma ir spriedums, ko pieņem bez loģiskā pierādījuma tā pārliecības dēļ. Postulāts (no lat. pieļāvums) ir prasība, ko nav iespējams pierādīt un arī grūti atspēkot. Piem. Aksioma: jebkuras ēkas izskats atkarīgs no pasūtītāja un arhitekta subjektivitātes. Pasūtītājs var diktēt, arhitekts arī var savā ziņā diktēt. Ja viņi ir racionāli cilvēki. Jo racionālāks cilvēks, jo racionālāka fasāde. Vai arī tā vairāk atbildīs paredzētajam mērķim. Jo viņš ir romantiskāks un fantāzijas bagātāks, jo vairāk centīsies fasādi izskaistināt. Un būs grūtāk noteikt, kas tur ir iekšā. (Ligita Liepa). Vienlīdzības princips un cilvēka dzīvības absolūta vērtība ir kļuvuši par nenoliedzamu postulātu.

Agrāk pierādīti zinātnes likumi un teorēmas: Sabiedriski akceptēti normatīvi akti un zinātniski akceptēti atzinumi. Piem. Absolūto priekšrocību teorijas (Adams Smits 1776.g.) divi galvenie postulāti: 1) katras valsts bagātību nosaka preču un pakalpojumu apjoms, kas ir šajā valsti; 2) katra valsts specializējas tajās nozarēs, kur tai ir absolūtās priekšrocības (monopols). Vilsona teorēma: naturāls skaitlis n > 1 ir pirmskaitlis tad un tikai tad, kad (n − 1)! + 1 dalās ar n.

Analoģija: Salīdzina līdzīgo ar līdzīgo, nevis atšķirīgo. Neprasa no runātāja izdarīt slēdzienus. Piem. Pirms 200-300 gadiem īstens kareivis mēdza nēsāt garus matus, izrotāt sevi ar auskariem un rokassprādzēm un izmantot līdzekļus, kas mūsdienās tiek dēvēti par dekoratīvo kosmētiku, – viņa ārējais izskats bija krāšņs un pamanāms. Šādi izrotājoties, kareivji uzsvēra savu vīrišķību un spēku, un nevienam ne prātā nenāca doma dēvēt viņus par homoseksuāļiem. Mūsdienās krāšņa āriene, rotas un gari mati parasti tiek uzskatīti par feminizācijas pazīmi. Savukārt homoseksuālis asociējās ar vājumu un vīrišķas uzvedības trūkumu. Bet… vienu no vecākajām, agresīvākajām un prasmīgākajām Senās Grieķijas armijām, kas izcīnīja simtiem uzvaru, veidoja tikai homoseksuāli pāri…

Salīdzinājums: Atšķirībā no analoģijas – salīdzina atšķirīgus jēdzienus, parādības, kas prasa no runātāja izdarīt secinājumu. Z.Freids: Analoģijas nekoneizšķir, tas tiesa, bet tās ļaujcilvēkam justies kā mājās. Sal.: tas, ka Kongo platība ir 2,3mln kvadrātkilometru,vēl maz par ko liecina. Taču ja salīdzina: Kongo ir desmit reizes lielāka platības ziņā,nekā Vācija, tad tēls kļūst precīzāks. Piem. Falesam jautā: Ar ko atšķiras dzīve no nāves?

-Ne ar ko. Kāpēc tad tu nemirsti? -Tāpēc ka nav nekādas starpības. Nācijām, tāpat kā cilvēkam ir savs bērnības laiks. (HenrijsSentdžons Bolingbroks, vikonts Bolingbroks). Atšķirība starp drošu un gļēvu cilvēku ir tāda, ka pirmais, apzinoties draudus, nejūt bailes, bet otrais – jūt bailes, neapzinoties draudus. (V.Kļučevskis). Vēsture ir tas pats, kas gaļas pastēte: labāk neredzēt, kā to gatavo. (anonīms aforisms).

Piemērs: Šis ir universāls arguments. Piem. Karls Poppers, pierādot „trešās pasaules” (domāšanas satura objektīvā pasaule) eksistēšanu: piemēram, lai grāmata kļūtu par grāmatu, nav nepieciešams, lai to kāds rakstītu vai lasītu.

Loģiskais pamatojums: Šis ir universāls arguments. Piem. Ja K – kolektīvs, tad 1+K ir vairāk par 1, pat ja šis 1 ir izcils cilvēks.

Tradīcija: Labprāt un bieži izmanto tādās sabiedrībās, kurās cieņā ir tradicionālās vērtības un kurās tās nereti tiek vērtētas pat augstāk par saprātu. Parasti – runājot par morālām tēmām. Piem. Dziesmu svētki ir publisks identitātes rituāls, kas latviešiem ļauj reizi piecos gados apzināties piederību nācijai un savai kultūrai un paust to uz āru. Dziesmu svētkos saplūst folkloras mantojums, kordziedāšanas tradīcija ar vairāk nekā gadsimtu ilgu vēsturi un sava laika profesionālā mūzika. 2003.gadā Baltijas valstu dziesmu un deju svētku tradīcija un simbolisms ir iekļauti UNESCO Nemateriālā kultūras mantojuma meistardarbu sarakstā. (Latvijas Avīze).

Autoritāte: (“ipse dixit”): Ieteikumi izmantot autoritātes spriedumus kā argumentu kāda apgalvojuma pierādīšanai.. Piem. Franču aktrise: „Iedodiet man franču kosmētiku, un es parādīšu, kāda ir mana īsta ādas krāsa”.

Antropomorfais dendromutants. Aivars Kļavis: Klausoties visas šīs nejēdzības un gruzīnu „agresoriem” adresētas lamas, neviļus nāca prātā Ziedoņa atmodas laikā rakstītais par ziloņa minoritāti un skudru majoritāti. Atcerieties? Par to, kā zilonis sadusmojās, ka skudras tam sāka kost pēc tam, kad viņš bija iekāpis skudru pūznī. Jo varenā skudru majoritāte taču uzbruka nabaga ziloņa minoritātei, tāpēc, lai glābtu sevi, tam neatlika nekas cits kā uzčurāt pūznim, tādējādi to noskalojot no zemes virsas uz visiem laikiem.

Intuīcija: Pēkšņa, spontāna patiesības atskārsme, kas rodas bez prātojumiem un pierādījumiem. Intuīcija atkarīga no zināšanām un indivīda kultūras līmeņa. Subjektīvs arguments. Piem. Man liekas; es jūtu, ka… Tāda sajūta, ka… „Pēdējā laikā ir tāda sajūta, ka pie mums ik pa laikam nolaižas marsieši un iedod paketi ar normatīvajiem aktiem, kuros mēs esam bezspēcīgi kaut ko mainīt.” (valsts kontroliere Inguna Sudraba).

Ticība: Pauž dziļu, patiesu, emocionāli piesātinātu pārliecību par kādas koncepcijas vai uzskata pareizumu. Pārliecināšanas tehnika, emocionāls arguments. Piem. “Ticiet man, budžeta grozījumi būs smagi” (Šlesers).“Ticiet man, nekādi jūsu sasniegumi nav iespējami, ja jūs nenostājaties uz Hierarhijas pakāpiena un nepakļaujat visu savu dzīvi Lielajam Likumam, kas pastāv šajā visumā”.(Mācība par apziņas pārveidošanas alķīmiju. Iemīļotais Sen Žermēns. 24.decembris 2007.gads)

Veselais saprāts: Svarīga ir dzīves pieredze, novērošanas spējas, jo veselo saprātu nevar iemācīties. Subjektīvs arguments.Piem. Kā noteikt zirga vecumu? -Pēc zobiem. Un vistas vecumu? -Arī pēc zobiem. Maniem. Var uzvilkt pingvīnam šlipsi, taču tas nepadarīs viņu par džentelmeni.

Analfabētisma arguments: Šis ir sofisms-. Piem. Vai jūs varat pierādīt, ka neviens nespēj lasīt citu domas? -Nevaru. Tātad, jums jāpiekrīt, ka kāds ir spējīgs to darīt.

Līdzjūtības arguments: Šis ir sofisms. Piem. Ja tevi pametusi 24-gadīgā, atceries – vēl ir 23-gadīgās. Ādams Smits: Es dodu ubagam naudu tāpēc, ka varu iztēloties sevi viņa vietā. … Vispār mēs esam vairāk spējīgi just līdzi morālām ciešanām, nekā fiziskām, jo pēdējās grūtāk piemērot sev. Patiešām: kājas zaudējumu var uzskatīt par reālāku nelaimi, nekā mīļākās zaudējumu.

Tautas arguments: Šis ir sofisms. Piem. Tauta negribēs izmest naudu vējā! Visi cilvēki ir vienādi…

Nūjas (varas) arguments: Šis ir sofisms. Piem. Tāda ir likuma vara. Ja to prasa likums, tas ir pareizi. Ko teiks izpilddirektore?

Lielāka skaita / Vairākuma arguments: Šis ir sofisms. Piem. Mani apsūdz ikvienā nāves gadījumā, izņemot Pasaules karā kritušos. (Als Kapone (1898-1974), ASV gangsteris). Viens cilvēks var šaubīties, miljoni nekad! Kas vēsturei ir 100-200 gadi? Nekas, nemanāms mirklis. Mušas ēd mēslus. Vairākums nevar šaubīties! Ja visi piekrīt, kāpēc lai es iebilstu?

Cilvēka arguments: Šis ir sofisms. Piem. Autobiogrāfiskais arguments. Katrs cilvēks ir unikāls. Variants klīniskās pieredzes arguments: Ārsts, kas stājas slimnieka viedoklī, pārstāj būt ārsts, un kļūst par slimnieku.

Korelāciju un iemeslu identificēšana: Šis ir sofisms. Piem. Ja jūs esat tik gudrs, kāpēc jums nav naudas? Dāma uz svariem: ja var ticēt tabulai, man trūkst 20cm auguma.

Tautoloģija: Šis ir sofisms. Piem. Zirgs gluži vienkārši ir zirgs. (Avicenna). Korupcija ir un paliek korupcija. (sal. tautoloģija visunikālākais).

Rekomendācijas argumentācijā:

1. Sekot pierādījumu loģiskai shēmai: tēze – arguments – pierādījums.

2. Tēzei jābūt loģiskai, skaidrai un precīzai. Ļoti bieži cilvēki savā runā nevar precīzi formulēt 2-3 tēzes, lai tās pēc tam argumentēti izklāstītu.

3. Tēzei jāpaliek vienai un tai pašai visā pierādījuma vai atspēkošanas laikā. Pārkāpjot šo noteikumu, rodas kļūda „tēzes maiņa”. Piem., jāpierāda, ka uz ievas nevar augt āboli; tā vietā tiek pierādīts, ka āboli parasti aug uz ābeles un neaug uz ķirša.

4. Argumentiem jābūt patiesiem. Tāpēc labākie argumenti ir fakti – apliecināti dati.

5. Argumentiem jābūt pietiekamiem pamatojumiem tēzes pierādījumam. Argumentiem jābūt spriedumiem, kuru patiesība ir pierādīta, neatkarīgi no tēzes. Gadījumu, kad tiek lietoti nepatiesi spriedumi netīši, dēvē par paraloģismu. Ja šī kļūda ir tīša, tad tas ir sofisms, kura mērķis ir maldināt cilvēkus. Nereti maldinoši argumenti tiek formulēti ar šādu vārdu palīdzību: visiem zināms, sen pazīstams, pilnīgi skaidrs u.tml.

6. Tēzei jābūt ar noslēgumu, loģiski izrietošu no argumentiem pēc kopējiem noteikumiem. Dažreiz argumentus savieno ar tēzi tikai ar vārdu palīdzību (bet ne loģiku) – tādējādi, sekojoši, kopsummā u.tml., tādi demonstrējot šķietamo saikni starp argumentiem un tēzi. Šāda kļūda raksturīga cilvēkiem, kas pamatojas uz intuīciju un veselo saprātu.

7. Argumentiem jābūt ne vairāk kā trim! Ir psiholoģisks fenomens: 1=1, 2=2, 3=daudz. Divi argumenti ir tikai divi argumenti jūsu labā, bet trīs argumenti uztverti kā „daudz”– tātad vairāk kā trīs. No citas puses, atcerieties par likumu 7+- 2 (pūlim 3+-2). Ja argumentu ir vairāk kā pieci, tos jauks un neatcerēsies.

8. Argumentiem jābūt 1) trim, 2) spēcīgiem trim! Jūsu argumentācijas spēku vērtēs pēc vājākā argumenta: ja starp jūsu 10 stipriem argumentiem būs viens vājš, tieši šo vājo argumentus atcerēsies un pēc tā vērtēs visu jūsu argumentāciju.

9. Argumentiem jābūt viegli saskatāmiem. Ja runā bez pauzēm, monotoni, rezultātā liekas, ka runātājs izklāstījis vienu garu argumentu 10 minūtes, un tas, ka realitātē bija10 argumenti, klausītājiem gājis garām ausīm. Paņēmieni, kā akcentēt savus argumentus:

  • uzskaitīt:pirmkārt, otrkārt, treškārt…(ar vai bez žestiem)
  • izmantot pauzes starp argumentiem
  • pārvietoties telpā tā, lai katrs punkts telpā atbilstu vienam argumentam
  • izmantot ievadus: nākošais, ko gribētos pateikt, vēl viens svarīgs moments… utt.

10. Argumentiem jābūt īsiem. Pēc psihologu pētījumiem, pūlī cilvēka intelekts pazeminās. Ar pūli jārunā maksimāli vienkārši un īsi. Argumentu, iepakotu piecos teikumos, labāk sapratīs un iegaumēs, nekā desmit teikumos. Un arī mazākā auditorijā īsuma princips darbojas.

11. Spēcīgs sākums un spēcīgs nobeigums. Zināms, ka vislabāk paliek atmiņā pirmais un pēdējais. Taču atcerieties arī zelta griezuma likumu!

Tātad: jūs pateicāt tēzi un 3-5 spēcīgus, īsus, viegli iegaumējamus argumentus, sākot ar spēcīgu un beidzot ar spēcīgu. Atspēkojot kāda argumentus, ievērojiet arī šādus noteikumus:

1. ņemt vērā adresāta pasaules ainu, zināšanas, iemaņas;

2. uzrunāt adresāta stereotipus;

3. sākt ar argumentiem, kuriem adresāts jau piekritis;

4. neatkārtot vienu un to pašu argumentu vienā un tai pašā formā;

5. iesaistīt adresātu pretrunību meklējumos viņa kontrargumentos;

6. piekrist spēcīgiem argumentiem pēc shēmas „ja, bet…”;

7. atspēkot pirmām kārtām vājākos adresāta argumentus.

! Ja loģikas līmeņi tiek nediferencēti neapzināti, tad tā ir loģiskā kļūda!

! Ja loģikas līmeņi tiek nediferencēti apzināti, tad tā ir manipulācija!

https://www.alberta-koledza.lv/upload/old/downloads/retorika.pdf

========================================

Sātana advokāts – modernā sofisma attīstība! Ashutosh Jain, 2018

Sofisms ir miris! Lai dzīvo sofisms!!
Sākotnējie sofisti ir dzīvojuši 5.gadsimtā pirms mūsu ēras, bet būtu liela kļūda pieņemt, ka sofisms ir miris. Pretēji, populārā modernā kultūra smird no sofistu idejām, vairāk kā jelkad.

Tajā 5.gadsimtā grieķiski runājošajā pasaule, īpaši Atēnās, sofisti bijuši klejojoši intelektuāļi, kas mācījuši ‘Arête’ (pārākumu jeb spožumu) katram, kas varējis pienācīgi samaksāt. Tā nav bijusi filosofu skola, un tie nav izdomājuši vai sekojuši kādai filosofijas sistēmai, bet ir izcēlušies ar loģiskas argumentācijas mākslu – dialektiku un ar pārliecinošas runas mākslu – retoriku.

Sofisti ir bijuši spoži oratori, publiski runātāji un pērkamas mutes!
Pilnīgi vienaldzīgi pret katru tikumību vai ētiku šie publikas mīluļi ir apžilbinājuši katru ar savu gudro spriešanu, bet parasti maldinošiem argumentiem. Tie ir ieguvuši pūļa aizrāvēju slavu, kuri spēj katru pārliecināt, ka labs var būt slikts vai otrādi, vai pat, ka diena ir nakts!

Slavenais Koraksa un Tisiasa gadījums…

Korakss, retorikas skolotājs Sirakūzās, Sicīlijā, ap 476.g.pr.m.ē., iesūdzējis tiesā savu mācekli Tisiasu par mācību maksas nemaksāšanu.

Tiesā Tisiass apgalvojis, ka viņam nav bijis jāmaksā, neatkarīgi no iznākuma, jo:

Vai nu viņš pierādīs savu stāvokli un tāpēc nebūs jāmaksā dēļ uzvaras prāvā; vai viņš zaudēs prāvu, un tas būs pierādījums, ka Korakss viņu nav mācījis pietiekami labi, lai būtu pelnījis samaksu par mācīšanu.

Korakss apgalvojis, ka jāmaksā, neatkarīgi no iznākuma, jo:

Ja viņš prāvā uzvar, tad tiesa prasīs, lai viņam samaksā, un ja viņš prāvā zaudē, tas būs pierādījums, ka viņš mācījis Tisiasu pietiekami labi, lai viņu pārspētu, un tāpēc viņam jāsamaksā.

Kam taisnība?

Tiesnesis nicinājumā šūpojis galvu un lēmis – Mali corvi, mali ovum. Slikta vārna – slikta ola.

Galu galā sofistu nostāja kopā ar neizvēlīgu dzīšanos pēc bagātības novedusi pie tautas aizvainojuma pret sofistiem un viņu idejām. Nākot tādiem filosofiem kā Sokrāts, Platons un Aristotelis, tie pamazām grima aizmirstībā un iznīka.
Mūsu ēras 1.gadsimts rādīja ļoti īslaicīgu sofisma atdzimšanu, kas pazīstama kā ‘Otrā Sofistika.

Un tā tika pieņemts, ka pēc tam sofisms ir nobeidzies nelāgā nāvē. Bet visiem par pārsteigumu kapitālisma sabiedrības un tirgus vadītas augstākās izglītības barota, sofistika ir cēlusies kā Fēnikss no pelniem.
Kā aprakstīts Džanana Ganeša (Janan Ganesh) rakstā Financial Times, modernajā sabiedrībā izredzētās profesijas ir advokāti un vadības konsultanti, polittehnologi un reklāmas šefi, publisko attiecību stratēģi un pat noteikti investīciju baņķieru tipi: tie visi ir tirgū ar to pašu sofistikas prasmi!

Mūsdienu sabiedrībā advokāti ir īsti modernie sofisti – pērkami strīdnieki. Un tiesa ir to cīņas laukums, kur tie nicināmā sofistikas izrādē pūlas pārspēt cits citu spožumā! Prokuroram ir tikpat likumīgs pienākums cik var pārliecinoši strīdēties savu klientu labākajās interesēs, neatkarīgi no to nevainīguma!

Kā jau visi zinām, mūsu politiķi savu lielāko laiku tērē darbinot sofistiku ‘sevis pārdošanā’. Drīzāk bieži kā reti katram politiķim ir jāķeras pie vārdiskiem uzbrukumiem ar niknām apsūdzībām, baumām un mājieniem pret saviem sāncenšiem, pie pārliecinošām reklāmām, polittehnologiem un savas karjeras neveiksmju minimizēšanas.

Izcili sofistiska ir reklāmas pasaule! Reklamētāja darbs ir pārliecināt publiku tērēt naudu par viņa ražojumiem. Daļa reklamētāju pat paļaujas uz skaidriem meliem un krāpšanu, vairākums no viņiem vienkārši paļaujas uz pierunāšanu kā īsti sofisti.

Mūsdienu vēsture ir pilna ar piemēriem, kur kāda sekta apmelo konkurējošu grupu ar retorikas un propagandas palīdzību. Pat šodien daudzas reliģiskas grupas gūst varu un pat kulturālu apstiprinājumu caur melīgu propagandu, lai piebeigtu vai mocītu kādu, kas aizskar viņu reliģiskās jūtas.

Runas brīvība vairs netiek cienīta kā patiesības ceļš. Tā ir sofistika, ko šodien nekaunīgi izmanto propagandā, lobismā un pārdošanā, lai maldinātu līdzcilvēkus, lai krāptu, blēdītos vai tukšotu kabatas.(Walter Lippmann, Essays in the Public Philosophy, 1955)

Edward Louis Bernays, Austrijas-Amerikas sofistu, sauktu par “publisko attiecību tēvu”, ‘Life magazine’ nosauca par vienu no 100 ietekmīgajiem 20.gadsimta amerikāņiem. Šis jaunā laikmeta sofists gūst panākumus publikas viedokļu manipulācijā viscaur pasaulē. Viņš mainīja sofistikas lietojuma nosaukumu par “propagandu” un tad par “publiskajām attiecībām”. Hitlera propagandas ministrs lietoja ‘Bernay‘ grāmatu kā galveno rokasgrāmatu, lai veidotu personības kultu ap Fīreru, publikas prāta štancēšanai!

Viņš izveidoja daudzas veiksmīgas reklāmas kampaņas, izmantojot maldinošus argumentus un palīdzēja ar sofistiku piešķirt veidolu daudziem lieliem 20.gadsimta notikumiem; liekot tiem iluzori izskatīties citādi kā tie bija un pārdodot cilvēkiem viņu pašu nāvi un postu.

Šodienas augsto tehnoloģiju pasaulē sofistu ietekme ir sasniegusi žilbinošus augstumus; to rīcībā tagad ir neierobežoti instrumenti. Varenākais no tiem ir mediji! Televīzija un internets ir pilni ar apšaubāmiem avotiem, kas no pirmā skata izskatās esam godīgākie un uzticamākie, bet parasti tajos ir slēpts nodoms. ‘Fake news’ vietnes ir mērķētas īpaši dezinformācijas izplatīšanai ar gala mērķi propagandēt noteiktu viedokli vai politisku plānu.
Politi
skās partijas, prezidenti, policija, akciju sabiedrības un pat reliģiskas grupas izmanto aģentus, lai izkārtotu preses konferences medijiem, kādi sniedz patīkamus ziņojumus par viņu darbību un politiku. Šie ‘pīara cilvēki’ (spin doctors), kas darbina sofistiku publikas muļķošanai ietekmējot cilvēkus pieņemt pārdodamo patiesības versiju, ir pats ‘dialektikas‘ un ‘retorikas‘ kodols.

Sātans, kuru katrs domājām uzvarētu un sagrautu, ir cēlies atkal: spēcīgāks un pretīgāks kā līdz šim.

Labs arguments nevar balstīties uz nepatiesām premisām! Sabiedrībai ir jāmostas un jāatpazīst jaunā laikmeta sofisti, un jāizturas pret tiem kā meļiem. Tāpēc, ka tie nav nekas cits kā afēristi un meļi, kas inficē mūsu domas ar idejām, kas liek mums rīkoties tā, ka viņu klienti var gūt labumu.
Var jau būt, ka sākotnējā sofisma ‘pārliecināšanas prasmes’ un ‘retorikas’ vai pat pamatidejas ‘arguments’ nav bijis slikts, tomēr sofisti ir ilgi savu pārliecinošas runas tehniku ļaunprātīgi izmantojuši cilvēku manipulēšanai, un viņu ceļš ir bijis uz īstenības un patiesības rēķina!

Vērtēsim rūpīgi! Mums kā sabiedrībai ir jāmainās un jāpierod, ka plūdena valoda un harizma ir vien aizklājs, nevis būtība. Varbūt ja mēs spētu mācīties ielūkoties aiz šā pievilcīgā propagandas un pārliecināšanas aizklāja un dziļāk meklētu lietu morālo un ētisko būtību, tad varbūt mēs no sofistu burvestībām paglābtos!

https://medium.com/indian-thoughts/devils-advocate-the-new-age-sophists-bf25c928eefd

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com logotips

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s

This site uses Akismet to reduce spam. Learn how your comment data is processed.