DIVTŪKSTOŠ VĀRDU. Ludviks Vaculiks u.c.

(Neatradis latvisko tulkojumu, pārtulkoju pats. 1968.gadā strādāju un mācījos RPI vakara nodaļā, dzīvoju darbavietas kopmītnēs un Brīvo Eiropu dzirdēju reti. Žēl, būtu agrāk sācis apjēgt. Šis manifests būtībā nav novecojis, pilsoniskās sabiedrības problēmas tās pašas, kreislabējuma ziņā esam tikai otrā, bet tāpat marksisma grāvī. Gan par manifesta teksta sirdsprāta augstumiem vairs varam tik sapņot. To ir uzvarējis cinisms, varbūt reizē ar KGB uzvaru. Pēc 52 gadiem vārda brīvībai pretī likta melu brīvība, vēlēšanas ir brīvā tirgus daļa, komjaunieši atkal sludina bezdzimuma un bezkrāsas utopijas pasauli, parlamentārā demokrātija nereti ir līdzīga tam murgam, kuru apturēt nācās Kārlim Ulmanim… Bet mācīties nekad nav par vēlu. I.L.)

DIVTŪKSTOŠ VĀRDU,
ar kuriem vēršamies pie strādniekiem, zemniekiem, zinātniekiem, mākslas darbiniekiem un visiem citiem.

1969.gadā kādā no pazīstama Čehoslovākijas nedēļas izdevuma pēdējiem numuriem, pirms krievi to aizliedza, bija iespiests zīmējums. Tas bija pazīstama plakāta no 1918.gada pilsoņu kara laikiem Krievijā, imitācija: zaldāts ar sarkanu zvaigzni uz ķiveres ar baisi bargu skatās jums acīs un stiepj roku ar uz jums tēmējošu pirkstu. Sākotnējais krievu teksts skanēja: “Vai pierakstījies brīvprātīgajos?” Šis teksts bija nomainīts ar čehu tekstu: “Vai parakstīji divtūkstoš vārdus?”

Divtūkstoš vārdibija pirmais slavenais 1968.gada [publ.27.jūnijā, Literarní Noviny un divās dienas avīzēs] pavasara manifests, kas aicināja uz radikālu komunistiskā režīma demokratizāciju. To parakstīja milzums intelektuāļu, pēc tam nāca un parakstīja vienkāršie cilvēki; galu galā parakstu bija tik daudz, ka vēlāk tos tā arī nespēja saskaitīt. Kad Čehijā iebruka padomju armija un sākās politiskās tīrīšanas, viens no jautājumiem, ko pilsoņiem uzdeva, bija: “Vai tu arī parakstīji divtūkstoš vārdus?” Tos, kuri atzinās par savu parakstu, bez runas izmeta no darba.

(Milans Kundera. ‘Nepanesamais esības vieglums’)

‘Divtūkstoš vārdu’ teksta autors bija čehu rakstnieks Ludviks Vaculiks. [Vaculiks uzskata, ka 1968.gads ir mācība arī kreisajiem ideālistiem ārpus ČPSR. «1968.gada procesiem ir pat lielāka nozīme Eiropā nekā šeit,» teica Vaculiks intervijā Radio Brīvā Eiropa. «Kreisi noskaņotā inteliģence Eiropā saprata, kas ir Padomju Savienība, kāds ir tās spēks, un saprata arī, ka sociālisms padomju izpildījumā ir nereformējams.»]

 

Mūsu tautas dzīvību vispirms apdraudēja karš. Pēc tam atkal nāca draņķīgie laiki ar notikumiem, kas apdraudēja tautas garīgo veselību un raksturu. Liela tautas daļa ar cerību uztvēra sociālisma programmu. Bet pie tās iemiesošanas ķērās nepareizie cilvēki. Draņķīgi ir ne tas, ka viņiem nepietika valsts darba pieredzes, speciālo zināšanu vai filosofa izglītības; kaut viņiem būtu bijis vairāk gudrības, parastās gudrības un godaprāta, lai viņi spētu uzklausīt citu viedokļus un ļautu sevi pamazām nomainīt ar apdāvinātākiem cilvēkiem.

Kompartija, kas pēc kara tautā iekaroja lielu uzticību, pamazām sāka to izmainīt pret amatiem, kamēr tos saņēma visi, un tad tai nekas pāri nebija palicis. Mums tas jāpateic tieši; to apzinās arī tie komunisti mūsu vidū, kuru vilšanās iznākumā ir tikpat liela kā pārējiem. Vadības kļūdainā līnija pārvērta partiju no politiskas idejiskas apvienības partijas par varas orgānu, kas kļuva par pievilkšanas spēku varaskāriem egoistiem, gļēvuļiem un cilvēkiem ar netīru sirdsapziņu. To uzplūdi ietekmēja partijas raksturu un uzvedību; tās iekšējā uzbūve bija tāda, ka godīgs cilvēks tajā ietekmi varēja gūt, vien izejot kaunpilnu pārvērtību; tajā nebija cilvēku, kuri to spētu noturēt mūsdienu uzdevumu augstumā. Pret šo pagrimumu cīnījās daudzi komunisti, bet viņiem neizdevās pretoties notiekošajam.

Kompartijas ieražas bija cēlonis un paraugs tādiem pat ieradumiem valstī. Tās saikne ar valsti [administrāciju] noveda tik tālu, ka zuda priekšrocība redzēt izpildvaru no malas. Valsts administrācijas un saimniecisko organizāciju darbība netika analizēta. Parlaments vairs neprata apspriest, valdība – vadīt, bet vadītāji – vadīt. Vēlēšanas zaudēja jēgu, likumi – svaru. Vairs nevarējām uzticēties saviem pārstāvjiem nevienā komitejā, un ja būtu gribējuši, nevarētu no viņiem neko prasīt, jo tie tā kā tā nevarēja neko panākt. Vēl sliktāk bija, ka jau nevarējām ticēt cits citam. Personīgais un kolektīvais gods bija zudis. Panākt kaut ko godīgā ceļā nebija iespējams, bet par atalgojumu pēc spējām nemaz nerunāsim. Tāpēc vairākums zaudēja interesi par sabiedrības lietām un rūpējās vien par sevi un naudu, pie kam pat uz naudu nevarēja paļauties. Sabojājās attiecības starp cilvēkiem, zuda darba prieks, īsāk, sākās laiki, kas apdraudēja tautas garīgo veselību un raksturu.

Par mūsu tagadējo stāvokli atbildīgi esam visi, bet īpaši komunisti mūsu vidū, tomēr galvenā atbildība gulstas uz tiem, kuri bija nekontrolējamās varas līdzdalībnieki vai ieroči. Tā bija cietsirdīga grupējuma vara, ko no Prāgas ar īpaša [partijas varas] aparāta palīdzību izplatīja uz katru rajonu un katru ciemu. Šis aparāts lēma, ko kurš drīkst vai nedrīkst darīt, tas zemnieku vietā vadīja kooperatīvus [kolhozus], strādnieku vietā fabrikas un pilsoņu vietā tautas komitejas. Neviena organizācija īstenībā nepiederēja tās locekļiem, pat komunistiskā. Galvenā šo valdītāju vaina un maldināšana ir, ka savu patvaļu viņi pasniedza kā strādnieku gribu. Ja mēs gribētu šiem meliem noticēt, mums tagad būtu jāuzskata par strādnieku vainu mūsu ražošanas pagrimums, noziegumi pret nevainīgiem cilvēkiem, cenzūra, kas neļāva rakstīt par to visu; strādnieki būtu vainīgi par nesaprātīgiem kapitālieguldījumiem, zaudējumiem tirdzniecībā, dzīvojamās platības trūkumu. Neviens prātīgs cilvēks tādai strādnieku vainai nenoticēs. Visi zinām, bet strādnieki īpaši, ka paši strādnieki neko nelēma. Strādnieku pārstāvjus uz vēlēšanām izvirzīja kāds cits. Laikā, kad daudzi strādnieki domāja, ka vada valsti, īstenībā valsti vadīja īpaši audzināta partijas un valsts darboņu kārta. Īstenībā viņi ieņēma gāztās šķiras vietu un par jaunajiem kungiem kļuva paši. Taisnības labad tomēr jāatzīmē, ka daudzi no viņiem paši jau sen ir atminējuši šo vēstures ironiju. Tos mēs atpazīsim no tā, ka viņi novērš netaisnību, labo kļūdas, atdod organizāciju locekļiem un pilsoņiem lemšanas tiesības, ierobežo ierēdņu aparāta kompetences un skaitlisko sastāvu. Viņi kopā ar mums nostājas pret atpalikušiem uzskatiem.

<…>

Bet liela ierēdņu daļa vēl pretojas, un tai ir svars! Tās rokās vēl ir varas līdzekļi, īpaši rajonos un vietās, kur ierēdniecība var tos lietot slepus un neriskējot tikt tiesāti.

Kopš šā gada sākuma mēs esam demokratizācijas atdzimšanā. Šī norise sākās kompartijā. Mums tas jāteic tieši, un to zin pat tie bezpartejiskie mūsu vidū, kuri no partijas neko labu nav gaidījuši. Jāteic tomēr arī, ka tas nevarēja sākties citā organizācijā. Jo taču tikai komunisti varēja 20 gadus dzīvot kaut cik politisku dzīvi, tur, kur pieņēma lēmumus, bija tikai komunistiska analīze, tikai opozīcijai kompartijā bija priekšrocība atrasties kontaktā ar pretinieku. Tāpēc demokrātisko komunistu iniciatīva un pūliņi ir ne vairāk kā visas partijas maksa un parāda dzēšana bezpartejisko priekšā, kurus viņu turēja nelīdztiesīgā stāvoklī. Tāpēc pateikties kompartijai nav par ko, tai varbūt jāatzīst, ka tā nereti cenšas izmantot pēdējo izdevību saglābt savu godu un savas tautas godu. Atmaksa sevī nenes kaut ko jaunu. Tā nes domas un minējumus, no kā daudz kas ir vecāks par mūsu sociālisma kļūdām, bet cits izspiedies virs redzētu noteikumu virsas, tam bija jābūt sen izteiktam, bet bija apspiests. Nebūvēsim ilūzijas, ka tagad šīs domas uzvarēs patiesības spēkā. To uzvaru veicināja drīzāk vecās vadības vājums, kurai acīmredzot pirmo reizi nācās nogurt no 20 gadu kundzības bez jebkādiem traucējumiem. Acīmredzot bija vispirms galīgi jānobriest visiem kļūdainajiem priekšnoteikumiem, kas slēpjas šīs sistēmas ideoloģijas pamatos. Tā ka nav vērts pārspīlēt kritikas nozīmi no studentu un rakstnieku puses. Sabiedrības pārmaiņu avots ir ekonomika. Patiess vārds ir labs tad, kad to jau sagatavojuši apstākļi. Ar sagatavotiem apstākļiem mūsu gadījumā diemžēl jāsaprot mūsu nabadzība un tās pārvaldes sistēmas pilnīgs sabrukums, kurā zināma tipa politiķi varēja mierīgi un nesteidzīgi sevi kompromitēt. Un tā, patiesība neuzvar, patiesība vienkārši paliek, kad pārējais jau iztirgots! Jāsecina, ka nav iemesls visas tautas līksmībām, ir vien iemesls jaunai cerībai.

Šajā cerības brīdī vēršamies pie jums, cerības, kas tomēr vēl ir briesmās. Vajadzēja vairākus mēnešus, lai daudzi no mums noticētu, ka drīkst izteikties, bet daudzi netic vēl līdz šim. Bet mēs jau tik daudz esam pateikuši un tik daudz atklājuši, ka nekas neatliek kā novest līdz galam mūsu nodomu cilvēciskot šo režīmu. Citādi veco spēku revanšs būtu pārmērā cietsirdīgs. Mēs pirmkārt vēršamies pie tiem, kuri līdz šim nogaidīja. Laiks, kas nāk, lemj mūsu likteni uz daudziem gadiem.

Nāk vasara ar brīvdienām un atvaļinājumiem, kad mēs pēc ieraduma gribēsim visu atmest. Bet taisnība taču, ka mūsu cienījamie pretinieki sev atpūtu neatļausies, viņi sāks mobilizēt savus cilvēkus, tos, kuri viņiem parādā, lai jau tagad nodrošinātu sev mierīgus Ziemassvētkus. Pacentīsimies uzmanīgi sekot notikumiem, centīsimies nākt pie prāta un atbildēt uz to. Atteiksimies no nepiepildītās cerības, ka kāds augstākstāvošais dos mums vienīgo pareizo notiekošā skaidrojumu un vienīgo risinājumu. Lai katrs izdara savus secinājumus, uz savu atbildību. Sabiedrībai pieņemamu risinājumu var atrast tikai apspriežot, un tam vajadzīga vārda brīvība, kas būtībā ir vienīgais šā gada sasniegums.

Uz dienām, kas nāk, mums jāiet ar savu ierosmi un saviem risinājumiem.

Pirmkārt, mēs pretosimies viedoklim, ka iespējams veikt jebkādu demokrātisku atdzimšanu bez komunistiem vai par spīti tiem. Tas būtu ne vien netaisnīgi, bet arī nesaprātīgi. Komunistiem ir organizācijas, viņu gaišajam spārnam vajadzīgs mūsu atbalsts. Viņiem ir pieredzējuši funkcionāri, viņiem joprojām rokās ir izšķirošie kloķi un pogas. Lai kā būtu, viņi ir piedāvājuši sabiedrībai darbības programmu, kas vienlaikus ir lielāko netaisnību pirmo labojumu programma, bet nevienam citam tādas programmas nav. Jāprasa, lai viņi liek priekšā savu programmu sabiedrības vietējai darbībai katrā apgabalā, katrā ciemā. Un te mēs sākam runu par pavisam dabiskām un pareizām darbībām, kas notiek tik sen. Kompartija gatavojas kongresam, kam jāievēl jauna Centrālkomiteja. Prasīsim, lai tā ir labāka par veco. Ja tagad kompartija saka, ka savu vadošo lomu tā turpmāk balstīs uz pilsoņu uzticību nevis vardarbību, mēs tam ticēsim tādā mērā, kādā varam ticēt tiem cilvēkiem, kurus tā jau tagad virza par delegātiem uz rajonu un apgabalu konferencēm.

Pēdējā laikā cilvēkus satrauc, ka demokratizācijas temps ir pamiris. Šāds iespaids ir daļēji no noguruma satraucošajos notikumos, daļēji atbilst īstenībai: sākusies negaidītu atmaskojumu, atlaišanu no augstiem amatiem un reibinošu neparastas vārdu drosmes priekšnesumu sezona. Tomēr spēku cīniņi ir kļuvuši vien mazāk redzami, bet notiek – cīņa par likumu saturu un tekstu, par praktisku pasākumu vērienu. Bez tam jaunajiem cilvēkiem – ministriem, prokuroriem, priekšsēdētājiem un sekretāriem ir jādod laiks pastrādāt. Viņiem uz to ir tiesības, viņiem vajadzīgs laiks, lai parādītu sevi no labās vai sliktās puses. Bez tam, no centrālajiem politiskajiem orgāniem tagad nevar sagaidīt vairāk. Tie jau tā ir izrādījuši negaidītus brīnumainus tikumus.

Mūsu topošās demokrātijas praktiskā kvalitāte atkarīga no notikumiem ar uzņēmumiem un uzņēmumos. Neraugoties uz visām mūsu diskusijām mūs savās rokās tur mūsu saimnieciskie darbinieki. Labi ekonomisti ir jāmeklē un visādi jāvirza uz vadošiem amatiem. Tiesa, salīdzinājumā ar attīstītām valstīm viņiem slikti maksā (bet dažiem vēl sliktāk). Mēs varētu paprasīt vairāk naudas – to sadrukāt nav grūti, bet vienlaikus padarīt nevērtīgāku. Labāk prasīsim no direktoriem un priekšsēdētājiem, lai viņi paskaidro, ko un par kādu cenu grib ražot, kam un par cik pārdot, cik, kas nopelnīs, cik naudas aizies ražošanas pilnveidošanai, cik varēs izdalīt. Avīzēs zem pirmā skatā apnicīgiem virsrakstiem redzam skarbas cīņas ainu – par demokrātiju vai par sili. Strādnieki, būdami ražotāji, var ietekmēt cīņas iznākumu, atkarībā no tā, ko viņi ievēlēs ražošanas padomēs. Visiem, kā strādniekiem, būs labāk, ja viņi arodbiedrību orgānos ievēlēs savus dabiskos vadoņus neatkarīgi no partijas piederības.

Bet ja no tagadējiem centrālajiem politiskajiem orgāniem tagad vairāk sagaidīt nevar, tad jāpanāk vairāk rajonos un ciemos. Jāprasa atlaist personas, kuras ļaunprātīgi izmanto savu varu, kuras kaitējušas sabiedriskajam īpašumam, darbojušās negodīgi un cietsirdīgi. Jāatrod veidi kā likt viņiem aiziet. Piemēram: publiska kritika, rezolūcijas, demonstrācijas, dāvanu vākšana viņu aiziešanai pensijā, demonstratīvi subotņiki, streiki, viņu durvju boikotēšana. Tomēr jānoraida rupji, nelikumīgi un negodīgi cīņas paņēmieni, jo viņi to izmantotu spiedienam uz Aleksandru Dubčeku. Mūsu riebumam pret rupju vēstuļu rakstīšanu jābūt tik vispārējam, ka katru tādu vēstuli, kuru viņi saņems, varētu uzskatīt par viņu pašu sūtītu sev. Dzīviniet Tautas frontes darbību. Prasiet Tautas komiteju publiskas sēdes. Veidojiet pilsoņu komitejas un komisijas tādu problēmu risināšanai, kādas neviens negrib skart. Tas ir vienkārši: sanāk vairāki cilvēki, ievēl priekšsēdētāju, kārtīgi protokolē, publicē savu paziņojumu, prasa risinājumu, neļauj sevi iebiedēt; rajona un vietējo prese, kas vairumā gadījumu ir pagrimusi līdz birokrātiskas stabules līmenim, ir jāpārvērš par visu labdabīgo politisko spēku tribīni, jāveido redakciju kolēģijas no Tautas frontes pārstāvjiem vai arī jādibina jaunas avīzes. Veidojiet vārda brīvības aizsardzības komitejas. Sasaucot sapulces, organizējiet savu pašu kārtības sargu dienestu. Uzzinot satraucošus jaunumus, tos pārbaudiet, nosūtiet delegācijas uz kompetentiem orgāniem, to atbildes publicējiet kaut uz žogiem. Atbalstiet drošības orgānus, kad tie vajā īstus noziedzniekus. Mūsu mērķis nav izraisīt bezvaras un vispārējas nedrošības stāvokli. Izvairieties no kaimiņu strīdiem, nespriediet par politiku dzērumā. Atmaskojiet stukačus.

Dzīva kustība pa visu valsti vasarā izraisīs interesi par valsts-tiesisko attiecību sakārtošanu starp čehiem un slovākiem. Federalizāciju mēs uzskatām par vienu no nacionālā jautājuma risināšanas veidiem, un tomēr tas ir tikai viens no pasākumiem mūsu dzīves demokratizācijai. Pats par sevi šāds pasākums var arī neatnest slovākiem labāku dzīvi. Ieviest atsevišķu režīmu čehiem un slovākiem – tas vēl nav problēmas risinājums. Partijas-birokrātiskā vara Slovākijā tad var saglabāties pilnā spēkā, ja jau “izkarojusi lielāku brīvību”.

Lielu nedrošību pēdējā laikā izraisa iespējama ārzemju spēku [tā arī notika ar krievu tankiem 1968.gada 20.augustā] iejaukšanās. Nonākot aci pret aci ar pārspēku, mums būs tikai jāpastāv uz savu, neielaižoties provokācijās. Savai valdībai varam apliecināt, ka sekosim tai pat ar ieročiem rokās, lai tikai tā turpina darīt, uz ko saņēmusi mūsu pilnvarojumu, bet mūsu sabiedrotajiem varam apliecināt, ka savienības, draudzības un tirdzniecības attiecības izpildīsim. Mūsu dusmīgas apsūdzības un nepamatotas aizdomas tikai apgrūtinās mūsu valdības stāvokli un lietā nepalīdzēs. Līdztiesīgas attiecības mēs spēsim nodrošināt tikai pie nosacījuma, ka uzlabojas mūsu iekšējais stāvoklis, un atdzimšanas norise aizies tik tālu, ka vēlēšanās izdosies ievēlēt tādus valsts darbiniekus, kuriem pietiks drosmes un goda, politiskā prāta, lai pietiek tādu attiecību iedibināšanai un noturēšanai. Tāda, cita starpā ir problēma visām mazajām valstīm visā pasaulē, bez izņēmuma!

Šā gada pavasarī, tāpat kā pēc kara, mēs stāvam jaunu iespēju priekšā, mums atkal ir iespēja ņemt mūsu kopējo lietu, kuras darba nosaukums ir sociālisms, savās rokās, un piešķirt tam veidu, kas labāk atbildīs mūsu kādreiz labajai slavai un samērā labajam pašnovērtējumam. Šis pavasaris ir beidzies un vairs neatgriezīsies. Ziemā uzzināsim visu.

Ar šo beidzas mūsu vēstījums strādniekiem, zemniekiem, ierēdņiem, mākslas cilvēkiem, zinātniekiem, tehniķiem un visiem pārējiem. Tas tika uzrakstīts pēc zinātnieku iniciatīvas. Paraksti nav pilns mūsu piekritēju saraksts, tas ir vien vēstulei piekrītošu cilvēku no dažādiem sabiedrības slāņiem paraugs – to, kurus sastapām mājās.

Kopā 70 paraksti.

Avots: samizdata rokraksts

http://antology.igrunov.ru/70-s/memo/2000-words.html

p { margin-bottom: 0.25cm; line-height: 115% }
a:link { so-language: zxx }

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com logotips

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s

This site uses Akismet to reduce spam. Learn how your comment data is processed.