Spraudziņa uz indoirāņu, kalāšu, baltu, latviešu kultūras avotiem. Daži izvilkumi

(Ja gribam atgūt mugurkaulu, pamatu zem kājām šajā prātā jūkošajā pasaulē, ir jāatpazīst pašiem sevi, un šī spraudziņa var palīdzēt. Nav jānoslīkst strīdos, teorijās, ģenētikā, nav jāatgriežas pagātnē, bet pašos pamatos sevi, dievturību, arī Jēzus mācības dziļākās saknes izprast ir vitāli nepieciešams. I.L.)

No PARSIS OF ANCIENT INDIA. With References from Sanskrit Books, Inscriptions, &c. BY SHAPURJI KAVASJI HODIVALA. 1920.

https://www.google.com/url?sa=t&rct=j&q=&esrc=s&source=web&cd=&cad=rja&uact=8&ved=2ahUKEwjQhvLfprbqAhXMlosKHU1kDSw4ChAWMAt6BAgFEAE&url=http%3A%2F%2F8.provancemebel.ru%2F401&usg=AOvVaw3bfaq7MmDX6mVo-YnfmkAh

……
81.lpp.
Magi esot cēlušies no uguns, bramīni no Mēness un bhodžaki no saules, tāpēc viņi ir pazīstami kā dievišķi.
……
Tādējādi, ak, Krišnas dēls (Sāmba), bhodžaki, šie Višnu (viens no āditjām) radījumi, cēlušies no Āditjas (Saules), šie ļaužu godātie bija dzimuši.
……
83.lpp.
Cilvēki esot 4 veidu: Maga (arī Mriga; galvenokārt priesteri), Magagā (kšatriji), Mānasā (vaišjas), Madangā (šūdras).
85.lpp.
Magu paradumi un ceremonijas Brahma Parva, 140.nodaļa.
[Daļu no Bhavišja Purānas sauc par Brahmaparvan.

Neviena purāna nav rakstīta agrāk par m.ē.400.gadu. Bhavišja Purānu nav iespējams datēt precīzi, bet ne agrāka par 400.gadu. Ir zināms, ka Bhavišja Mahā Purāna skaidri izskatās pēc senas purānas paplašinājuma, un piederas ļoti nesenam laikam; tāpēc ‘Pratisarga Parv’ā ir nodaļas, kas satur interesantus sīkumus par Ādamu, Noasu, Kristu, Muhamedu, Taimurlangu, Kabiru, Nānaku un pat Akbaru.
Apsverot šīs liecības, mēs secinām, ka magi nebija zoroastrieši. Tie izskatās bijuši 5. vai 6.gadsimta Mitras priesteri un nodevušies Saules tēla godāšanai. Viņu reliģija ir bijusi hinduisma un zoroastrisma sajaukums un laika gaitā viņi ir iekļauti hindu kastā.
……
Tā nu, atvedis magus, šis Dižā Dvēsele Sāmba paņēma viņus uz pilsētu Čandrabhāgā upes krastos: un nolicis svētnīcā Sauli (tēlu); viņš savāca daudz naudas un deva to bhodžakiem (bhojaka, siev. bhojikī, arī mahā-bhoja. Nozīme – priesteris, priesteru šķiras nosaukums; salīdz. ar tamilu ‘pośar’. Tāds, kas priecājas par lietām, īpašnieks (sal. ar ‘bagātība’?). Minēti senos sanskrita, prākrita, dravīdu valodu uzrakstos). (§§ 1-2.) Tā pilsēta, kas bija svētīta Saulei, ir ievērojama trijās pasaulēs, un tiek saukta par Sāmbapur’u, jo to būvējis Sāmba. Tās pilsētas vidū tiek svēti glabāts Saules dievs: un tika darīts viss, lai apmestos pie tā tajā pilsētā, kas nes viņa vārda zīmogu. (§§ 3-4.). Magu darbība bija vērtīga ģimenēm, kuras bija pieredzējušas (tādus darbus); viņu dievkalpošana tika skandēta Vēdās minētos ritos (§§ 5.). Tad jaunais un svētais Sāmba, kura mērķis bija sasniegts, iegūstot labvēlību, palocījies Saulei, pirmajam un vienīgajam dievam un tad magiem un tos sveicinājis, devās uz Dvāravati pilsētu (§§ 6-7.). (Tad) cildenais Vasudevā mazdēls ar dižu dvēseli aicināja Bhodžas meitas, lai izdotu šiem magiem. Visas šīs meitenes bija rotātas ar korāļiem un dārgakmeņiem (§§ 8-9.) Visas šīs meitenes tika (Sāmbas) godinātas un nosūtītas uz Saules templi. Tad Sāmba, atkal turp aizgājis, lūdza Saules dievu: – “Stāsti man par vēsturi, Vēdām un magu jostu (avyang’a, persiešu aivyanghan, indoirāņu svētā josta, latviešu un kalāšu rakstīto jostu priekštece).” Dzirdējis šos Sāmbas vārdus Saule teica: – “Ej pie Nāradas un vaicā viņam; viņš tev pastāstīs visu.” Tā uzrunāts Sāmba devās pie Nāradas……
Nārada, atzīstot nezināšanu, lūdza viņu iet pie Vjāsas (Vēda-Vjāsa, Vēdu sakārtotājs). Sāmba atkārtoja stāstu un teica: – “Apcerot Sauli, domājot par bhodžakiem un viņu vēsturi, manā prātā ir šaubas (§ 22.). Kā viņi godā (Sauli)? Kas ir magi? Kas ir bhodžaki? Kas ir labākais, kas jāzina par viņiem? Kurš viņu vidū ir ievērojams? (§§ 2-3.) Kāpēc tie tiek saukti par dievišķiem, kāpēc viņi tur (svētās) ‘kuša’ zāles kušķi (kūrča, koorcha; skaidrojuma variants – spieķis), kāpēc viņi godā Sauli, kāpēc viņus sauc par teicējiem (vāčaka, vācaka, ‘vārds’)?”
Kāpēc un kālab viņi Vēdas skandē sparīgi, un kāds ir vidukļa [jostas? čūskas ādas? persiešu kusti?] pārējās (ietītās?) daļas izmērs? (§ 25.)
“Kā viņi skandē dieviem un kā viņi veic ziedojumus, upurēšanas? (§ 26.)” Kas ir viņu svētais ugunskurs (agnihotra); kas ir viņu 5 svētki? Stāsti man par visām šīm bhodžaku paražām (§ 27.)”.
Dzirdējis šos Sāmbas vārdus, diži starojošais zintnieks Krišna-dvaipājana (Vjāsa), Kāli dēls, teica tādus cildenus vārdus: – “Ak labākais no Jadu dzimtas, labi, ļoti labi; tu esi man vaicājis labas lietas; ak, tu stingrais solījumu pildīšanā, bhodžaku paražas nešaubīgi ir grūti iepazīstamas (§§ 28- 29.). Saules labvēlībā arī es esmu (tos) mācījies no atmiņu rakstiem (smriti, Parsi Smriti, kas teic, ka arī persieši ir godājuši Sauli, ēduši klusumā?), teikšu tev pilnībā, kā tos ir pieminējis Vasištha (§ 30.). Ak, Krišnas dēls, magu paražas ir labākās; uzklausi. Viņi ir pieredzējuši zinībās un nodevušies reliģiskiem un pasaulīgiem ritiem (§ 31.). Visi šie reģi ir pazīstami ar klusas uzvedības noteikumu ievērošanu, un visi šie dižie zintnieki ēd klusumā (§ 32.). Bez tam, šie Saku zemes (Sāka-dvīpa) iedzīvotāji ir visu rituālu veicēji, ko dara zintnieki. Tāpēc tas, kurš nevēlas sodu, lai ēd klusumā (§ 33.). Viņi ir pazīstami kā vienmēr Sauli godājoši (§ 34.). Viņi ir pazīstami kā bhodžaki, jo ir Bhodžas meitu pēcnācēji. Tāpat kā bramīniem ir zināmas četras Vēdas – Rigvēda, Jadžurvēda, Sāmavēda un Atharvavēda, tā, ak labo solījumu cilvēk, ir zināmas arī magu Vēdas (§§ 35-36.). Viņu Vēdas tiek sauktas par nepareizām, (tās ir) Veda (Avesta?), Vishvamada (Vispard?), Vidvata (Vidævodāt?) un Vahni-rasa (Atash Nyāsh?) (§ 37). Kādreiz šīs Vēdas magiem devis zināmas Radītājs Pradžāpati (Brahma)” (§ 38).
“Tāpat kā godāšanas laikā bramīni izkārto ziedus, kā ‘darbha’ (līdzīga kuša zālei) zāle tiek izkārtota iesvētīto (divkārt dzimušo) vidū visos ritos un ziedojumos, un tāpat kā tie viņu vidū tiek uzskatīti par svētiem, tā arī ir ar magiem – patiesi, ar tiem magu galvenie gūst veiksmi tajā salā (§§ 41-42.).
Viņi ir mācīti, viņi ir no labākajām dzimtām, viņiem ir svētas paražas, viņi ir piesaistīti ziedošanām, viņi ir dievbijīgi, un viņi iesvētībās skandē mantras (§ 43.). Ak, labākais no Jadu dzimtas, visu bramīnu Sāvitri (arī Gājatri) mantra ir: “Kaut mēs sasniegtu to dieva Savitara (modinātāja saule) lielisko slavu, kaut tas mūs mudinātu uz lūgsnām”. Gājatri atgādina persiešu ‘Ahunavar’, Vendidad XIX-9) un tiek uzskatīta par mūsu vislabāko, galveno teicamo (§ 45). Tas tomēr ir pienācīgi, ka viņi ēd klusumā, pazemībā un brīvi no rijības; kas attiecas uz Smriti (Kas ir Smritika? Vai tā neatsaucas uz Viedību (Mazda, Myazda), kas nav jāaiztiek svešinieka rokām?), tā viņiem nav jāskar (§ 46.).
Lai gan dzīvi nekāro, viņi dzīvo. Viņi iet apkārt viņu dārgajai Saulei (tēlam) un vienmēr tai paklanās ar ziedojumu un Vēdās minētām mantrām un ritiem (§ 47). Tā kā magu, kuri tic Patiesībai (Tatva), ziedojumi tiek veikti ar vairākām mantrām, viņus pazīst kā ziedotājus (§ 48).
Tāpat kā divkārt dzimušo vidū ir labi pazīstama Agnihotra, tāpat magu vidū tiek veikta Adhvahotra. Šā ziedojuma nosaukums ir ‘Achcha’ (sanskritā – tīrs, skaidrs); tāds nešaubīgi ir reģu (rishi) apgalvojums (§ 49).
Vīraks ir jāziedo piecas reizes; tas vienmēr nes veiksmi pasaulē.”.

Magi prec bhodžaku meitenes. Brahma Purva, 141. nodaļa

Sāmba teica: – “Bhodžaku vidusjosta, magu josta (avyanga), par ko teici, un kas šķīsta ķermeni, esot dievbijības saite. Kāda ir viņu kasta?” Vjāsa teica: – “Kad tu vaicāji visiem šiem bhodžaku dēliem, ko viņi tev teica. Pasaki to man pilnībā” (§§ 1-2), Sāmba teica: – “Esmu tev teicis pilnībā par bhodžaku ieradumiem. Tu man pastāstīsi pilnībā, kāda ir viņu kasta” (§ 3).
Tad šis izcilais, runā prasmīgais, teica tādus vārdus: – “Ak Sāmba, bhodžaku jaunieši, par kuriem tu runā un klausies, ir jāzina kā mani magi. Astoņi no viņiem ir bijuši šūdras, saukti par ‘madanga’ ”.
“To zinot un ar paklanīšanos Saulei prātā, desmit bhodžaku ģimenēs dzimušas meitenes tika izdotas desmit (jaunekļiem). Un arī šiem astoņiem madangiem tika izdotas astoņas meitenes. (§§ 4-6.). Tad, ak Sāmba, es iegāju viņu pilsētā. Atceroties, ka vergu meitenes bija astoņas un Bhodžas meitenes bija desmit – šīs desmit un astoņas ir jāzin kā šo jaunekļu (sievas). Divkārt dzimušie dzemdināja dēlus Bhodžas meitenēm; tos dēlus sauca par bhodžakiem, un tie bija bramīni, saukti ‘dievišķie.’ Tie, kurus vergu meitenēm dzemdināja madangi, sauca par ‘pazeminātajiem’, un tie īstenībā bija madangi (šūdras), kuri godā Sauli. Tiem apkārt bija sievas un dēli tajā bramīnu pilsētā (§§ 7-10.). Tie reģi, kas bija sākuši ziedot atbilstoši saviem reliģiskajiem pienākumiem Sākadvīpā, Sauli tika godājuši ar dažāda veida vēdiskām mantrām (§ 11.). Šie vīri uzlikuši svēto jostu (avjangu) pielūdz Sauli. Redzot viņu avyangu, mana ziņkāre bija uzbudināta.” (§ 11.)
Sāmba, vēlreiz paklanījies, teica Satjavati dēlam (Vjāsam): – “Ak labākais no zintniekiem, kas ir tā izcilā magu josta (avyanga), par kuru tu runā. No kā tā ir darināta, kāpēc to uzskata par šķīstu?” Kad tā jāapsien, kāpēc tā jāuzliek, kas, Kungs, ir teikts par šīs magu jostas izmēru?” (§§ 13-14.)
Dzirdot šos Džāmbavati (Jāmbavati) vārdus , Kāli dēls teica Sāmbam (tā): – “Ak, Kuru lauva, viņu kasta ir nešaubīgi tieši tāda kā tev teicu. Pateikšu arī par magu jostas (avjangas) raksturīgām pazīmēm; klausies, kā tiek minēts”.

Magu josta (avyanga) jeb (persiešu) kusti – Brahma Parva, 142.nodaļa

Vjāsa teica: – “Padievi, zintnieki, čūskas, gandharvi, daudz debesu meiču, jakši un rakšasi dzīvo uz Saules dažādos gadalaikos kārtnā secībā. (§ 1.) Tur (debesu čūska) Vāsuki ir aši radījusi mākoni – Saules ratus – un ar paklanīšanos Saulei ātri atgriezusies savā vietā (§ 2.). Kā goda zīmi tā deva Saulei avjangu, kas bija debešķīga, rotāta ar debesu Gangā upi, un ne ļoti sarkana, nedz ļoti balta (§ 3.) (varbūt nostāsts ir saistāms ar leģendu Haoma Yašt’ā § 26., kur Kungs Viedība nesis Haomai kusti, rotātu ar zvaigznēm [vai tik nav par arī varavīksni?]). Saule ar patiku apsēja to apkārt; tāpēc (avjangu), kas darināta no čūsku ķēniņa ķermeņa valkāja Saule (§ 4.). Tāpēc Saulei pieķērušies bhodžaki, alkstot to godāt, to valkā un kļūst svēti ar ceremonijām un patiesību (§ 5.). Ja tā tiek valkāta ik dienas, Saule līksmo. Bet tie bhodžaki, saules godātāji, kuri to nevalkā, nešaubīgi paliek ārpus saules godātāju loka, nav godājami, ir nešķīsti. Tie nav derīgi nest Svēto rakstu prasītos pienākumus un nav vērti godāt Sauli (§§ 6-7.) Ja tādi pielūdz Sauli, tad krīt Raurava ellē; tie nedz smaida, nedz pieceļas, lai noplūktu savu lūgsnu (augļus) (§ 8.)”
……Tā (magu josta avjanga) ir jādarina vienā krāsā, lai nes veiksmi darbos, izmērā tai jābūt 100+100 (tas ir, 200) pirksta platumu garai. Tāda magu josta (avyanga) ir garākā, vidēja ir 20+100 pirksta platumu, un īsākajai jābūt 8+100. Par to īsāka nedrīkst būt (§§ 10-11.)
Tās veidu ir radījis un darinājis Višva Karma (Visvarenais); pie bhodžakiem avjangu sauc ‘parasshata’ (§ 12.). Lai gan tīrais bez tās šķīsts nekļūst; tāpēc, ak varoni, to valkājot viņš kļūst šķīsts laikā (§ 13.), (kad) notiek ziedošanas, upurēšanas utml. (§ 14.) ……
Tā kā tā ir darināta no čūskas ķermeņa, to sauc par avjangu (§ 15.).
…… Ak labākais no Jadu dzimtas, tie, kuri godā Sauli bez tās (magu jostas), negūst balvu par godāšanu, un tie nonāk ellē” (§ 27.)

Saules tēla godāšana – Brahma Parva, 143.nodaļa

Šis viedais Sāmba, tādā veidā dzirdējis no Vjāsas, Satjavati dēla, par magu jostas (avjangas) izcelsmi, devās projām. Kad izcilais Sāmba devās atkal uz lieliski spējīgā Nāradas vienatnieka mītni, teica tam, “Ak, dižais reģi, kādi ir Saules vīraka dūmi (ziedoti godinot), ko radījuši bhodžaki, un kā, ak Dižā Dvēsele, (viņi veic) apmazgāšanos, ūdens iemalkošanu pirms reliģiskām ceremonijām un godājamus ziedojumus”? Dzirdot šos vārdus no Sāmbas, dižais zintnieks Nārada teica (§§ 1-4.): – “Ak, Kuru lauva, es labprāt stāstīšu tev par vīraku, dūmiem un ceremonijām (ko ziedo) Saulei; arī par apmazgāšanos, ūdens iemalkošanu un zelta dāvanām. Trīsreiz sīki iemalkojušam ūdeni, apmazgājušamies (nopeldējušamies) un uzvilkušam tīras un šķīstas drēbes, kas nedrīkst būt mitras, viņam (bhodžakam) ir jāstāv ar seju uz ziemeļiem un austrumiem (§§ 5-7.) un dievbijīgi jāiedzer. Viņam nav jādzer ūdenī esot, bet sirsnīgi, iznākušam no ūdens, (jo) ūdenī ir Saule, uguns un arī dieviete māte Sarasvati (§ 8)…… Nomazgājušam rokas un kājas līdz ceļiem, viņam dievbijīgi un līksmi jāiedzer ūdens, kas ir kārtīgi iesmelts trīs reizēs (§ 10.). Viņam divas reizes jāizdara (tēla) iesvaidīšana ar eļļu un trīsreiz (tas) jāapslaka ar ūdeni, pirms pieskaroties (ar ūdeni) savai pierei un auguma caurumiem.
Iemalkojušam ūdeni un turpinot klusēt, viņam jāiet uz dievības mājokli; aizklājot elpošanas orgānus (muti un degunu, lai novērstu elpas pieskārienu svētām lietām) un dievbijīgi apklājušam galvu, lai nosegtu ūdeni matos, viņam jāveic Saules godāšana ar dažādām svētām puķēm (§§ 15-16.)” (Kungs G.Bhandarkar’s teic: – “ūdens tiek iemalkots ar mantru, kas izteic vēlmi, lai Saule, Manju un Manjupati pasargā dievbijīgo no grēka. Pēc tam trīs ūdens ziedojumi ar vai bez piejaukuma tiek darīti Saulei pēc Gājatri skaitīšanas, un tad dievbijīgais griež (burtiski, virpina) ap galvu, atkārtojot mantru (Šis Āditja (saules dievība) ir bramīns)”. No Varshnavism (Višnuisms) &c., p.151).
Skandējušam Gājatri ar paklanīšanos un pielūgsmi, viņam ir jāziedo ugunij vīraks ar ‘guggula’ (smaržviela) ziedojumu (§ 17.). Tad, dievbijīgi paturējušam puķu pušķi liesmā, viņam, skandējušam Deva-Mantr’u, tas jāliek uz Saules (tēla) galvas. (§ 18.)…… Vīraka ziedošanas reizes ir zināmas kā piecas; piecos vīrakos (dhūpa). Es aplūkošu šīs piecas ceremonijas, proti, piesaukšanas (havana)” &c…… Ar Saules parādīšanos (rītausmu) tās godāšana jādara trīs reizes. Priekšpusdienā saule ir pa pusei augšā; tad spēks ir pus saulei. Priekšpusdienā (tālāk) ir jāziedo rīta saulei (Heli), pusdienlaikā dedzinošajai saulei (Džvalana) – proti, lotosa ziedi iejaukti sandala ūdenī, un ar smaržūdeni un ‘Kara-vera’ koka lapām un sarkano krītu (§§ 22-24.). Ielikušam puķu – ūdens maisījumu, ‘kurunta’ ziedus un burvīgu smaržvielu u.t.t. vara traukā un ziedojušam vīraku un ziedojot ugunī guggul, ak varoni, un paņēmušam ziedošanas trauku (arghya) viņam ir jāuzrunā Saule (šādi) (§§ 25-26.): – ”Ak, tu Saule ar tūkstoš stariem, spozmes pilnā, pasaules kungs, esi man žēlīgs. Ak Saules dievs, pieņem ziedojumu” (§ 27.). Ar šo ir jāveic piesaukšana; un krītot ceļos pie zemes, un pieejot Saules (tēla) krūtīm viņam ir ziedojums jāsniedz Saulei (§§ 28.). “Om, paklanos Saulei, kungam, Visumam (dievam Višva), kas dus Debesīs, Brāhmam, pasauļu radītājam, tūkstošacainajam valdniekam, paklanos tev, Somai, Rik (Ṛk – Rig Vēda, burt. Lūgsna, sākotnēji asuru mācīta Vēda), Jadžus (Godāšanas Vēda) un Atharvai (Svētās uguns Vēda); (paklanos) zemei, gaisiem, debesīm, Mahar (ceturtā no 7 pasaulēm, kurā mājo pasaules galu pārdzīvojušie svētie, it kā virs polārzvaigznes), Džanah (Janah – dievišķotu mirstīgo pasaule), Tapas (arī Tapah – svētīto pasaule) un Satja (Satya – Patiesības pasaule, visaugstākā). Paklanos Brāhmam, Saulei – tās virsai, vidum un priekšai (§§ 29-30.) (Nešaubīgi, šī lūgsna nav zoroastriešu).”
…… Ziedojušam šajā ceremonijā vīraku Saulei, bhodžakam jāieiet iekšējā mājā. (§ 37.) Tur iegājušam, viņam jāziedo vīraks tēlam šādi ar mantru: – “(Tas ir), gan Mihira’m (Saulei, iesp. no persiešu val.), gan Nikšubhā (apsara (nimfa, kas mājo gaisos, bet ierodas arī uz zemes; dzīvodama saku salā. Krišnas dēls Sāmba pilnvarojis veikt ritus Saules templī Sāmbapurā. Dzemdējusi Saules dievam daudz bērnu, viņas dēli apprecējuši Bhodžu meitas). Tad paklanos Rādni (Saules sievai), tad paklanos Nikšubhā; paklanos tam, kurš nes vārdu Dandanājaka (soģis); paklanos Pingala’m (Saules palīgs); un paklanos kungam Srauša (śrauṣaṭ – izsauciens ziedojot dievībām vai aizgājušiem gariem ar uguni; varbūt zoroastriešu eņģelis. Magi un bhodžaki ir piesaukuši gan hindu, gan zoroastriešu dievības) un kungam Garuda (visu aprijošie Saules stari; arī mītisks putns) (§§ 38-40.).
Tad, veikušam apgājienu apkārt (pa saulei), jāziedo debess pušu dievībām (§ 40.) (tālāk lasāms, ka jāpaklanās visām dievībām, Rudrām, čūskai Šeša, Daitjām, Dānavām un Pišāčām no Tala, Sutala, Pātala, Atala, Vitala, Rasātala un citām ellēm).
Ja labākās puķes nav pieejamas, var ziedot lapas. Ja nav lapu, tad vīraku. Ja nav vīraka, tad ūdeni. Ja nav pieejams nekas no tā, tad jāgodā krītot garšļaukus. Ja kāds nespēj krist garšļaukus, tam jāgodā Saule prātā. Visi šie (alternatīvie) ziedojuma riti tiek prasīti, ja nav naudas. Tam, kam ir nauda, ir jāziedo (tā) visa (§§ 51-53.). Kad Saulei ziedo vīraku ar mantrām un ceremonijām, Saule ielīksmojas par skandējumu vīraku (§ 54.) Viņam, dievbijīgi un pienācīgi apklājušam savu galvu, degunu un muti, jāgodā Saule un nav jābūt paviršam (§ 52.)”.

Vārdu ‘maga’ un ‘bhodžaka’ izcelsme, Brahma Parva, 144.nodaļa

Ak, labākais no cilvēkiem, tie, kuri pareizi meditē par Omkāru (skaņa Omkāra, AUM), ko veido trīs burti (Akara – nomods, radīšana; Ukara – sapņu miegs, saglabāšana; un pāri tiem Makāra – dziļš miegs, izšķīšana – AUMnnn skaņas izsīkšana) un par to Omkāru, kas sastāv no trim pusszilbēm; kuri izrunā Makāru (skaņu m), kas ir līdzskanis, (uzskatīts) par puszilbi, un kuri apcer apjēgu, ko satur Makāra, kas ir pati Patiesība – Makāru zinot kā kungu Saules dievu – dēļ Makāras apceres un meditācijas ir zināmi kā magi (§§ 23-25.).
Tāpēc, ka viņi ar vīraku, puķēm un ziedojumiem liek tūkstošstaru Saulei līksmot, viņus sauc par bhodžakiem.

Vēstījums par bhodžakiem – Brahma purva, 145.nodaļa

Vasudēva teica: – “Ak dižais zintniek, labākais no bramīniem, vēstī man par bhodžakiem, jo mana ziņkāre ir ļoti liela. (§ 1.)”. Vjāsa teica: – “Mācies manu vēstījumu, kā es saku.” Viņš (bhodžaka) atmet drēbes, ko aptraipa kauli, kas ir saskarē ar (miesīgajiem) muskuļiem, ko aptraipa miesa un asinis, kas ir tīts ādā, kas riebīgi smird, ko sabojājuši mīzali un izkārnījumi, ko valkājuši veci cilvēki un bēdas, un ko aptraipījušas menstruācijas (§§ 2-3.) ……

Kas ir zemākie bhodžaki? Brahma Parva, 146.nodaļa

Tas bhodžaks, kura sieva ir šudrā un kurš nevalkā avjangu, nešaubīgi jāpazīst kā nevērtīgs sēdēt pusdienās ar visiem vienā rindā (§ 12.). Ak, godājamais Jadu lauva, tā bhodžaku dievbijīgā mājās, kas Sauli godā ceremonijās (bet nemazgājies un bez magu jostas (avjangas), kas ēd no šudras rokām, kas ar zemi (varbūt zemākā slāņa, vaišju, pienākums tajā laikā), kas iztiek pat bez dievības tēla, kas neveic bērna piedzimšanas ceremonijas &c., kas rītausmā neskandē Gājatrī ar mantrām, bramīns, kas ēd tajās nelabajās bhodžaku mājās, nav (rituāli) tīrs (§§ 13-15.)). Tas, kurš ēd neveicis Saules, cilvēku dievību, (dievbijīgu) cilvēku un būtņu godāšanu, ir bezdievis. Tas, kurš ir bez abhjangas (magu jostas avjangas) un bez śaṅkha’s (mūzikas instruments, gliemežvāka taure) un kurš nēsā matus uz galvas, jāpazīst kā viduvējs bhodžaks (§§ 16-17.)
Visi bhodžaki, kas veic dievību godāšanas, Homas ziedošanas ceremoniju, apmazgāšanos, kas ziedo cilvēkiem, sniedz bramīniem veltes un lūgsnas, bet ir bez magu jostas (avjangas), kļūst neauglīgi (§ 18.). Ak Jadu lauva, šī magu josta (avjanga) ir zināma kā tīra un labākā, un ir visu dievību un Vēdu aizsardzībā. Ak Jadu lauva, bhodžaku magu jostas (avyanga)s galā ir Hari (Višnu), vidū Brahmā ar dižo spozmi un sākumā Šiva. Tās galā ir Rig Vēda, tās vidū viscaur Sāma Vēda un arī labākā Jadžur Vēda ar Atharva Vēdu. (Arī) trijas ugunis un trijas pasaules (tur) ir pareizā kārtībā; tāda ir bhodžaku svētā magu josta (avyanga) (§§ 19-22.). Tas bhodžaks, kam tās nav, ir zems bhodžaks, tas nav kopīgu pusdienu vērts (§ 23.) Ēdamā ziedojums, sarkanais krīts (kunkuma), kas (ziedots) dievībām un Saulei, ir šķīsts. Tie bhodžaki, kas to dod vai pārdod šūdrām un ņem lietas, kas pieder dievam, ir jāpazīst kā viszemākie bhodžaki (§ 24.)……

Labi un slikti bhodžaki – Brahma Parva, 147.nodaļa

Tie bhodžaki, kas nelaupa citu sievas un dārgumus, kas nezākā dievības, vienmēr ir mani izredzētie (§ 3.) Tie bhodžaki, kas tirgojas un kopj zemi, un runā ļaunu, visi ir mani ienaidnieki (§ 4.). Tie (bramīni), kas atņem citu sievas, kas ar (zemi) vai ir ķēniņu kalpi, ir jāpazīst kā krituši, tie, kas ēd šūdru (gatavotu) ēdienu, ir mani ienaidnieki (§ 5.) ……
Tie, kuru galvas ir vienmēr skūtas, kas valkā avjangu, kas pūš šankhu, ir domājami kā dievišķi bhodžaki (§ 12.). Tie, kas ir labi mazgājušies un bez naida, kas vienmēr godā mani trīs reizes, ir mani dārgie bhodžaki (§ 13.). Tie, kas ietur gavēni manas dienas (svētdiena) naktī un 6. un 7. mēness dienā (tithi) un Sankramana dienā (kad Saule pāriet no viena zodiaka otrā. Zoroastrieši atšķirībā no bhodžakiem negavē un nepūš gliemežvāku), ir pazīstami kā bhodžaki, dievišķi bramīni un mani (Saules) godātāji (§§ 14-15.).
Ak varoni, tie viedie vīri, kas manā dienā (svētdienā) un arī mēness 6.dienā naktī neēd, ir mani dārgie magi (§ 20.)
Tie bhodžaki, kas neziedo ik gadus tēvu un māšu (nāves gadadienā), nav mani dārgie (§ 21.)……
Bhodžaki esot godāti īpaši pie sauras [no sūrja, sāvitar – saule; r~l] ticīgajie, Tāpat kā vīrus godā sievas un skolotājus mācekļi, tā bhodžakus, ak Jādavu princi, godā sauras. (§ 33.)……
visi tie sauras, kuri bez svārstīšanās ēd bhodžaku gatavotu ēdienu, ir brīvi no grēka un aiziet Saules valstībā (§ 35.).

Sauru ticība – Brahma Parva, 151.nodaļa

Šī labākā un slavenā visu cilvēku saura (atcerēsimies Eiropas sauromatus, kas ir bijuši vistuvākajā sakarā ar baltiem vai paši balti) ticība, kas grimusi pasaulīgās dzīves okeānā, tika veidota pasaules labklājībai (§ 16.). Tie, kuri būdami nodevušies Saulei, ar rāmu prātu un vēlmi gūt laimi, kalpo šai dižajai reliģijai, nešaubīgi ir sauras. (§ 17.). Tie, kuri piemin Sauli ar lūgsnu vienu vai divas vai trīs reizes ik dienas, ir uzreiz brīvi no visiem grēkiem, lai gan pārkāpuši septiņās iedzimšanās (§ 18.)……
Saura reliģijas būtība ir, ka bez Saules godāšanas iztikt nevar. To, sastāvošu no 16 daļām, dievībām ir teikusi Saule: – (§ 21.), proti,
(1) apmazgāšanās no rīta;
(2) lūgsnu murmināšana;
(3) svētā dzēriena (uzmundrinošs, viegli reibinošs, garīgs) Homas ceremonija;
(4) dieva godāšana;
(5) dievbijīga bramīnu godāšana;
(6-7) govs (arī sauli sauc par govi; arī Gauja) un svētā vīģes koka (aśvattha) godāšana;
(6-9) seno nostāstu un teiku (Purāṇa) klausīšanās dievbijībā un ticībā;
(10) Vēdu pētīšana;
(11) cilvēkmīlestība ar manu (Saules) godāšanu;
(12) paļāvība lūgsnā, kas ir cieņas vērta;
(13) grāmatu lasīšana balsī ar dievbijību uz mani – tas man vienmēr ir dārgi;
(14) vienmēr manu stāstu klausīšanās;
(15) balss un acu un auguma (kustības ) mainīgums, kustīgums;
(16) manis pieminēšana ar lūgsnu un paļāvību ……
Tam, kas godbijīgi ziedo man, saulei, lapas, puķes, augļus un ūdeni, es nekaitēšu, nedz viņš kaitēs man (šis apraksts rāda, ka tā varētu būt mitraisma reliģija, kas bija tālu un plaši izplatīta dažus gadsimtus m.ē. sākumā) (§§ 21-25,28.).

Bhodžaku reliģiskās paražas. Brahma Parva, 117.nodaļa

…… Par bhodžakiem tos sauc tāpēc, ka viņi neēd neēdamo; tos, kas vienmēr domā par magu, sauc par magadhiem…. Galvai jābūt skūtai, un matu cekuls jāuztur neatlaidīgi (§§ 55-56.)
————————

No ‘Origins of the Vedic Religion And Indus-Ghaggar Civilisation’. Sanjay Sonawani.

https://www.google.com/url?sa=t&rct=j&q=&esrc=s&source=web&cd=&cad=rja&uact=8&ved=2ahUKEwjYk9nfqbbqAhXBtYsKHTGzD-QQFjAEegQIBRAB&url=https%3A%2F%2Fwww.academia.edu%2F36573085%2FOrigins_of_the_Vedic_Religion_and_Indus-Ghaggar_Civilisation&usg=AOvVaw3m6TK3ouWyJ5J9jnCMNgqD

… No Indijas vai otrādi, no Eirāzijas uz Indiju… abām teorijām ir būtiskas kļūmes, un tās dažkārt ir apkrautas ar tīši nepareiziem skaidrojumiem, kas samērā vienkāršu problēmu ir padarījuši ļoti sarežģītu. Telpā no Vidusāzijas līdz Dienvidāzijai ir attīstījušās dažādas civilizācijas, zēlušas, kad laiki labvēlīgi un sabrukušas dēļ tehnoloģiju pārmaiņām, klimata pārmaiņām, politiskiem apvērsumiem vai kultūras revolūcijām. “Tas ir noticis Dižās Irānas kultūrtelpā, kur ienākušas indoirāņu un indoāriju valodās runājošās kustīgās ganu tautas. Pēkšņs visu kultūru pagrimums šajā telpā, no Divupes līdz Indai un no Baktrijas līdz Bahreinai un Omānai otrās tūkstošgades sākumā liek domāt, tomēr to nevar skaidrot vienkārši ar “āriju ordu iebrukumu”. Stāvoklis visos šajos apvidos ir pārāk atšķirīgs, un tie ir arī pārāk tāli ģeogrāfiski (piem., Omāna), lai pieļautu tik vienkāršu viencēlonīgu skaidrojumu.” . Tā apgalvo Michael Witzel’s.
… Ir daudz teoriju, kas pretrunīgas gan izcelsmēs, gan hronoloģijās. Mēģināsim īsi aplūkot izplatītos pieņēmumus. Daži teorētiķi liek priekšā, ka Andronovo kultūras cilvēki migrējuši no Krievijas teritorijas uz Anatoliju, Irānu un Dienvidāziju. Viņi apgalvo, ka indoirāņu tautas grupējušās etniski kā indoāriju, irāņu, dardu un nuristāņu tautas. Pieņem, ka Andronovo kultūras priekštece bijusi Sintashta kultūra, ko pārmantojuši protoindoeiropieši. Ka migrācija no Andronovo kultūras notikusi divos viļņos. Saskaņā ar šo teoriju pirmais vilnis bijusi migrācija uz Anatoliju, Hetu impērijas un Mitānijas ķēniņvalsts dibināšana, bet vēlāks vilnis migrējis uz dienvidaustrumiem pāri Hindukuša kalniem uz Indiju.
Kā teic Asko Parpola, irāņu vilnis ir bijis otrais. Saskaņā ar šiem zinātniekiem irāņi Melno jūru pirmoreiz sasnieguši 8.gs.pr.m.ē. un galu galā apmetušies Irānas plakankalnē.
Saskaņā ar Dr. Rajesh Kochhar’u, ir bijuši trīs viļņi:
a. Ar ‘Murgham’u (Baktrija-Margiana, BMAC) saistāma tauta, kas ieradusies Beludžistānā pie Pirak’as (Mehrgah’as dienvidu kapsēta u.t.t.) un vēlāk vēlajā harapiešu ‘Jhukar’ fāzē (2000-1800.gg.pr.m.ē.) saplūdusi ar post-urbānajiem harapiešiem;
b. Swat’as IV vilnis, kas piedalījies Harapas kapsētas H fāzes veidošanā Pendžabā (2000-1800gg.pr.m.ē.);
c. Rig Vēdas indoāriji no Swat’as V, kas uzsūkuši H kapsētas tautu un devuši sākumu pelēkās krāsotās keramikas (Painted Grey Ware) kultūrai (līdz 1400.g.pr.m.ē.).

Avestas ģeogrāfija nav skaidra, tomēr tajā ir minētas dažādas vietas ārpus senās Irānas. Dažādi zinātnieki uzskata, ka iespējamā ‘Airyanam Vaeja’ ir vai nu Hindukuša kalni, vai Sir Darjas ziemeļu daļa, vai Irānas vai Afganistānas augstkalnu ziemeļaustrumu daļa u.t.t., kur Pourushasp’am piedzimis Zoroastrs. Daži zinātnieki atrod, ka Airyanam Vaeja identitātes problēma ir neatrisināma, vai pat šī zeme vienkārši ir bijusi mītiska, īsti nepastāvējusi. Šīs zemes izvietojums tiek uzskatīta par svarīgāko, jo tur esot dzimis un pirmo sprediķi teicis Zoroastrs.
Whitney’s 19.gs. ir vedinājis uz domu, “Attiecībā uz reģionu, kurā Avesta radīta, ar lielāko pārliecību varam teikt: tā nešaubīgi ir Baktrija un tās apkārtne, irāņu tautas okupētās neizmērāmās teritorijas ziemeļaustrumu daļa.”
Gherardo Gnoli apgalvo, “Ja salīdzinām Vidēvdād pirmo nodaļu ar ģeogrāfiska satura izteikumiem, ko sastopam galvenokārt lielajās yašt’ās, varam secināt, ka Avestas ģeogrāfiskā vide ir bijusi pārsvarā ar Hindukuša grēdu vidū, rietumu robežas iezīmē Margianas, Areias un Drangianas apgabali, austrumu robežas indoirāņu robežreģioni kā Gandhāra, Bunēr’a, ‘Septiņupes’ zeme; Sogdiana, un varbūt Horezma (kas tomēr ir pašā galā) iezīmē ziemeļu robežu, Sīstān’a un Beludžistāna – dienvidu robežu.”

Agrīnajos Rig Vēdas slavējumos agrīnajai augstākajai dievībai Varunam ir bagātīgi piedēvēts apzīmējums ‘asura’ – līdz ar citām dievībām kā Mitra, Agni, Rudra, Pūṣan, Marut, Sōma un Savitṛ. Pārsteidzoši, Rig Vēda (7.65.2) Mitru-Varunu apraksta pat kā “Devanam asura”, tas ir, asuru dievība.
Tomēr Rig Vēdā šī asuru vieta nav uzturēta viscaur vienādi.
Dr.Bhandarkar’s mums vēsta, ka Indra un Agni vēlāk iegūst asuru iznīcinātāju (asurahan) pozīciju (RV 6.22.4, 7.13.1). Dažās vārsmās asuri tiek saukti par bezdievjiem. Bhandarkar’s no dažādajām pārbīdēm attiecībā uz asuriem secina, ka vārds ‘asura’ ir lietots divās nozīmēs, viena – kā augstākā dievība, otra – kā cilvēks. Viņš vedina arī domāt, ka asīrieši ir apmetušies Indijas teritorijā pirms āriju ienākšanas (‘Some Aspects of Ancient Indian Culture’, by D. R. Bhandarkar, Pub.: Asian Educational Services, Reprint 1989, p. 32-34)
Tomēr mēs rodam, ka pats apzīmējums ‘asura’ augstākajai dievībai Rig Vēdā ir piedzīvojis krasu pārbīdi. Tādējādi vārdam ‘asura’ divas nozīmes nav bijušas, bet viena un tā pati, tas ir, [ne cilvēka, bet] augstākās dievības vai [vēlāk] ļaunā gara un tā sekotāju apzīmējums. Kad Vēdu ļaudis atmetuši Asuru kā savu augstāko dievību un pieņēmuši dēvu kultu, viņi pārstājuši būt asuri jeb vērsti uz Asuru.
Doma, ka asīrieši ir dzīvojuši Indijas teritorijā pirms tā sauktās āriju ienākšanas, ir Dr.Bhandarkar’a un Malati J.Shendge’s iztēlots uzvedinājums; attiecībā uz Asuru paliek spēkā fakts, ka asuras jēdziens līdz ar dēvas jēdzienu bijis izplatīts no Indijas līdz Asīrijai, kaut kur spēcīgi, kaut kur mazāk. Zoroastrs ir atjauninājis nīkstošo uz Asuru (Ahura – Kungs, Mazda – Viedība) vērsto reliģiju Ziemeļaustrumu Irānā [Vidusāzijā], no kurienes tā atkal izplatījusies Dienvid- un Rietumāzijā un bijusi kādu laiku valdošā. Dēvu reliģija vai kultūra, šķiet, ir bijusi valdoša pirms Zoroastrs ieviesis savu reliģiju. Arī Rig Vēda agrīnajā sacerēšanas laikā ir sekojusi šim paraugam vai arī viņi joprojām sekojuši asūriskajai kultūrai un reliģijai pat pirms sākuši sacerēt Rig Vēdas himnas.
Tādējādi dēvu un asuru, Šivu ieskaitot, jēdzienu izcelsme ir ļoti antīka, tie var būt radušies pat tālu pirms 15000 gadiem pr.m.ē. Cilvēki vēl bijuši klejotāji un dalījušies un savstarpēji attīstījuši kādus pirmatnējus dualitātes – tas ir, dievišķie spēki pret ļaunajiem – nojēgumus. Nosaukti kādos kopīgos vārdos, tie palikuši gandrīz tie paši vai ir neatkarīgi pārveidoti, nometinoties un pieņemot gandrīz neatkarīgus savas kultūras un valodas ceļus uz pagātnē uzkrātiem sākuma pamatiem.
Laika gaitā vārdi, šķiet, ir ieguvuši atšķirīgas nozīmes. Rig Vēdā ir labi saglabājušās pat vēdisko ļaužu pārvirzes no asuriem uz dēvām. Lielākoties pārvirzes varēja būt dēļ konkurences starp blakus reģioniem un to pārliecībām vai neatkarīgām patikām – nepatikām. Lai gan daudzi saglabāja kādus pagātnes jēdzienus, tie arī attīstīja neatkarīgu dievību un turklāt ļauno garu panteonu, par ko liecina katras kultūras mītoloģija. Tāpēc dzīvojot ģeogrāfiski tiešām tuvu, kā iznākums ir daudzas līdzības valodā un reliģijā, Avestas panteons tomēr nav gluži līdzīgs vēdiskajam panteonam.
————————————

No Zoroastrian Heritage. Saka. Author: K. E. Eduljee

Vidusāzijas, dahu zemes irāņu-āriju tautu migrācija.

Saku sākotnējā dzimtene

Spēcīgs kandidāts uz saku sākotnējo dzimteni ir ‘Airyana Vaeja’, senā ‘Airya’, ap Sirdarjas jeb ‘Jaxartes’ vidus- un lejteci. Mūsdienās šis reģions plešas no Fergānas ielejas Tadžikistānā līdz taškentai Uzbekistānā.
Saskaņā ar ‘Justinus’, iekšējas nesaskaņas saku starpā piespiedušas partiešus pamest viņu sākotnējo dzimteni un migrēt uz jaunām zemēm. To pašu darījuši dahi (dahae), un abas tautas migrējušas apmēram 1500km uz rietumiem – uz Kaspijas jūru. Visu apvidu starp Sirdarjas augšteci un Kaspijas dienvidiem apdzīvojušas dažādas saku tautas. Dažas saku grupas varētu būt migrējušas arī uz austrumiem, mūsdienu Kirgizstānu.
Saku sakars ar Austrumirānas ‘Sistan’u varētu būt noticis divās norisēs. Pirmā un senākā ir bijis sakars ar seno ‘Parthava’ (partiešiem), ar ‘Iran-shahr pahlavans jeb paladins’. Otra ir notikusi, ‘Iran-shahr’ atbrīvojoties no maķedoniešu-grieķu varas apmēram pirms 2100 gadiem, kā iznākums bijusi Sagastānas (Sakastānas) izveidošanās. Neizmērojamās Sakastānas zemes ir mūsdienu Seistana un Beludžistāna Irānā, Afganistānā, Ziemeļpakistānā, Kāšmīrā un lielā daļā Ziemeļindijas.

http://www.heritageinstitute.com/zoroastrianism/saka/index.htm
————————————

No The Armies of Ancient Persia: The Sassanians. By Kaveh Farrokh

https://books.google.lv/books?id=KAXMDwAAQBAJ&pg=PT156&lpg=PT156&dq=saka-paradraya&source=bl&ots=uaEvwGMDOC&sig=ACfU3U1-t5iHJAi2ABDmNGDdbbg5ioBYBg&hl=en&sa=X&ved=2ahUKEwjhjaOdhK_qAhXo-ioKHXb9BS8Q6AEwD3oECAcQAQ#v=onepage&q=saka-paradraya&f=false

Partiešu šaušanas paņēmiens attēlots asīriešu mākslas darbā, kas rāda mīdiešu jātnieku pagriezušos sedlos atpakaļ, lai izšautu bultas, jājot projām. Arī ziemeļirāņu aizjūras (Melnās jūras ziemeļu krastu) saki (saka paradraya; ir arī tulkojuma versija ‘aizupes saki’) tiek attēloti izmantojam partiešu šāvienu, kas varētu norādīt, ka šis kaujas paņēmiens radies saku-skitu stepēs.

Horezmas ulāni (šķēpneši) valkāja zvīņu vai plākšņu bruņu tunikas, kādas redzamas ziemeļirāņu tautām, piemēram, ‘saka paradraya’ (Eiropas skitiem)… Horezmas militārā attīstība, kam drīz sekoja Ahemenīdu Persijas attīstība, izplatījās arī uz citām irāņu valodā runājošām tautām stepēs, sasniedzot saka paradraja. Virkne arheoloģisku ekspedīciju pie Staikin Verh Ziemeļukrainas mežos ir atklājusi vērtīgu informāciju par bruņu veidiem un bruņojumu, kādu lietoja saka paradraja. Viens no šiem atradumiem bija smagas bruņas, kas sastāvēja no metāla plāksnēm, kas piešūtas pie ādas pamatnes. Tas īstenībā bijis “bruņots tērps”, kas sastāvējis no vestes, kas devusi lielisku aizsardzību visam rumpim, un bruņas gar “bikškostīmu” nodrošinājušas līdzīgu aizsardzību kājām. Aizjūras saku bruņotā kavalērija bijusi bruņota ar plašu ieroču dažādību, kā zobeniem, šķēpiem, kaujas cirvjiem un loka šaušanas piederumiem, ar vairogiem, kas nodrošināja aizsardzību. Izskatās, ka aizjūras saki ir atšķīrušies no pārējiem irāņu valodā runājošiem radiniekiem tālāk austrumos Vidusāzijā vai Persijā ķiveru ziņā. Vietējs aizjūras saku jauninājums, atrasts Novoroznovkas apgabalā, bijušas metāla zvīņu uzšuves uz ādas cepurēm…
Ceturtā gadsimta vāze no aizjūras saku jeb Eiropas skitu apvidus Čertomlikā rāda jātnieku ar sedlu segu, kas sarullēta priekšā lai ļautu labāku ‘tvērienu’ triecienam pret mērķi uzbrukumā ar šķēpu.

Īsais zobens ‘tour’ … varbūt ir pēctecis Akenakes tipa īsajam zobenam, kādu lietoja Ahemenīdu armijas mīdiešu-persiešu un saku karaspēki, kā arī irāņu valodā runājošie senās Ukrainas saka paradraja.
———————————-

No Абдуллаев Казим. Культ хаомы в древней Центральной Азии. Международный Институт центральноазиатских исследований, 2009.

http://www.nauka.x-pdf.ru/17kulturologiya/381763-1-kazim-abdullaev-samarkand-kazim-abdullaev-2009-kabdullaev-yahoocom-glavniy-redaktor-shirinov-abdullaev-kult-haomi.php

Starp kritiskajām piezīmēm attiecībā uz V.I.Sarianidi (В.И.Сарианиди) (12) ir bijusi norāde uz ziņu pretrunu avotos, kuri liecina, ka persieši nav cēluši tempļus. Tomēr, vai ir pamats tik kategoriskam apgalvojumam, kad runa ir par laikmetu pirms zoroastrisma izveidošanās par reliģiju?
Kā rāda vēstures zinātne, pilnīga sakritība, kur rakstītās liecības un arheoloģiskais materiāls saskanīgi papildina un apstiprina viens otru, ir rets ideāls gadījums. Arheoloģisko datu salīdzināšana ar vēsturiskiem izklāstiem ne vienmēr ļauj to vēlamo iznākumu, uz kādu tiecas katrs zinātnieks. Nonākam pie savstarpēji izslēdzošām iespējām – ticēt savām acīm vai tam, ko rakstījis sens autors, ko slīpējuši daudzi atkārtojumi un kas kļuvis hrestomātisks?
Pēdējo gadu arheoloģiskie pētījumi pierāda, ka zoroastriskās reliģijas sākotne arvien vairāk savelkas Vidusāzijā un ved uz Baktrijas-Margianas arheoloģisko kompleksu (БМАК, BMAC), kas sniedz arvien iespaidīgākus materiālus un saistās tieši ar šo apvidu (2.zīm.). Tomēr vairāku tempļu kompleksu kopā ar citām kulta būvēm arheoloģiskie atklājumi ir pretrunā ar Hērodota apgalvojumu: “Kas attiecas uz persiešu paradumiem, tad varu pavēstīt par viņiem lūk, ko. Būvēt statujas, tempļus un altārus pie persiem nav pieņemts. Bet tos, kuri tā dara, viņi uzskata par muļķiem, jo, kā es domāju, dievus nemaz neuzskata par cilvēkiem līdzīgām būtnēm, kā to dara helēņi” (1, 131,).(13) No kādas informācijas Hērodots izdarījis šādu apgalvojumu – te uzdevums drīzāk filosofiem; vai tas, ka persieši nav būvējuši tempļus kādā noteiktā vietā, kādā noteiktā laikā, ka viņi nav būvējuši tempļus vispār? Jeb tas nozīmē, ka autoram nav bijusi informācija par persiešu būvētiem tempļiem? Un par kuriem tieši persiešiem ir runa? Tik milzīgā teritorijā izkliedētie irāņu valodā runājošajiem etnosiem nevarēja nebūt kultūras-reliģijas atšķirības. Un beidzot – jāņem vērā arī paša autora grieķiskais pasaules uzskats, kas starp citu izpaužas citāta otrajā daļā.
Salīdzināsim šo vēstījumu ar informāciju, ko sniedz Strābo (15.3. 13): “Persiešu paradumi ir vienādi abām šīm tautībām, mīdiešiem un daudzām citām ciltīm. Lai gan daži par to jau vēstījuši, man jāteic tas, kas attiecas uz manu tēmu. Persieši nebūvē statujas vai ziedokļus, bet nes ziedojumus uz pakalniem, godājot debesis kā Zevu. Viņi godā Hēliosu (sauli), saukdami to par Mithru, arī Selēnu un Afrodīti; tad uguni, zemi, vējus un ūdeni: ziedojumus viņi veic rituāli attīrītā vietā pēc lūgsnām, pievedot upura dzīvnieku ar vainagu. …”. (Strabo. Geography. With an English translation by Horace Leonard Jones. London-New York, The Loeb Classical Library, 1930, p. 175 : 15. 3.)

Skarot reliģiju un tempļu arhitektūru, tās it kā materiālo iemiesojumu Hērodota laikā, nedrīkst apiet dažus aspektus, kas atspoguļoti rakstītos avotos un citos kultūras pieminekļos.

Par Dievu-Radītāju Ahemenīdu laikā.

Ahemenīdu dinastijas valdnieku sludinātā reliģiskā ideoloģija ir atspoguļota klinšu uzrakstos (Darius Behistun inscription, IV.37-40), kur viņi pasludina sevi par Kunga-Viedības (Ahura Mazda) godātājiem. Viņi tic arī mītam par augstākās dievības veiktu pasaules radīšanu. Kā rāda tie paši uzraksti, katra formula sākas ar vārdiem, ka dižais dievs Ahura Mazda ir radījis zemi, debesis, cilvēku, ka tas ir cilvēkam radījis laimi (Darius Naqsh-e Rustam inscription, 1-8). Par citu dievišķu darbu Ahemenīdu valdnieki uzskatījuši likumus un viņsaules dzīvi.
“Cilvēks, kurš ir cienījis Kunga-Viedības nolikto likumu un godā to un Patiesību (senpersu Aṛta , Avestas Aša), kļūst laimīgs gan dzīves laikā, gan pēc nāves”. (Xerxes Persepolis inscription, 46-56). Tāda Ahemenīdu valdnieku reliģiska uzticība acīmredzami ne mazā mērā dibinājusies priesteru kārtas sludināšanās un rosīgā darbībā. Tur pirmajā vietā izvirzās magi, ja var teikt, reliģiskā elite, kurai būs svarīga loma Irānas politiskajā vēsturē daudzus gadsimtus.
Nosaukums ‘mags’ irāņu reliģijā nāk no ‘priesteris (senpersu magu’, babil.maguš, grieķu mágos [μάγος], latīņu magus). Agrīnajā mīdiešu laikā, kā savā ‘Vēsture’ liecina Hērodots (I.120), magi bijuši sapņu tulki un valdnieku padomnieki. Par to, ka viņi Ahemenīdu Irānas sabiedrības hierarhijā (pārvaldē) ieņēmuši nepavisam ne pēdējo vietu, liecina gan oficiāli avoti (klinšu uzraksti un dokumenti) gan arī antīkie autori (Aeschylus, Herodotus, Ktesius, Xenophon, Plato, Pompeius Trogus, Ploutarkhos, Strabo, Polien).
Viens no svarīgiem un apjomīgiem avotiem, kas sniedz spilgtu priekšstatu par magu ārējo izskatu, tēlu un svētdarbības raksturu, ir zīmogi, tāpat saturīgi šajā ziņā ir, piemēram, Persepoles un Sūzu reljefi. Visai liela zelta plākšņu grupa ar magu attēliem ir Oksas dārgumos (Oxus, Амударьи́нский клад, tadžiku Ганҷинаи Омударё; Oxus Treasure).
Daži no tiem visai sīki parāda priestera-maga izskatu rituāla ainā, kurš ģērbies mīdiešu tērpā ar (Avestas barəsman – haomas vai granātkoka) zariņu saišķīti un mutes un deguna apsēju; to mūsdienu zaraostrieši sauc par ‘padām’. Tomēr vienmēr vienāds maga tērps nav, piemēram, kad ceremonijā ir klāt valdnieks, kurš stāv ugunsaltāra un priestera priekšā, tad pēdējais vienmēr ir attēlots persiešu apģērbā ar plakanu maga galvassegu. Kā rāda Sūzu glazētās plāksnes, maga galvassega ir baltā krāsā, kas irāņu reliģijā skaitās svēta (15). Uz mākslas pieminekļiem mags vienmēr attēlots bārdains, tomēr viena no Sūzu glazētajām plāksnēm rāda bezbārdainu personāžu (magu) ar baltu galvassegu (3.zīm.). Priesteri bez bārdas un ar skūtu galvu, kā zināms, ir raksturīgi Tuvo Austrumu (Asīrija, Elama, Ēģipte) attēlu tradīcijai, un visai iespējams, ka tās var būt to augstā stāvokļa pazīmes (16).
Kaut kādu informāciju par magu sabiedrisko stāvokli sniedz Dārija I laika Persepoles arhīva (cietokšņa sienas, Persepolis Fortification Tablets) teksti. Tie cita starpā atgādina dažādus magu titulus, kamēr elamītu priesteri saukti vienkārši ‘šatin’ (atin). Magiem ir bijuši tādi irāņu tituli kā ‘haturmaka’ vai ‘pirramasda’. ‘Lan’ ceremonijā piedalījušies magi ir nosaukti ar titulu ‘lan-lirira’. Kā liecina Persepoles arhīva teksti, elamītu ‘šatin’ reizēm bijuši atbildīgi par ziedojumiem irāņu dieviem, savukārt magi uzņēmušies maksāt elamītu dievībām. Tas viss liecina par sadarbību magu vidū, lai gan, jāpieņem, ka šo divu vēstures-kultūras reģionu reliģijas bijušas atšķirīgas (17).
Magu augstais stāvoklis Ahemenīdu valdnieku galmā ir atspoguļots kādā vēsturiskā epizodē, kas apraksta maga Gaumātas [salīdz. ar sanskr. Gava – govs, saule, Māta – māte] kāpšanu tronī. Neskarsim šā notikuma sīkumus, kas pretrunīgo rakstīto avotu dēļ ir strīdīgi un mīklaini kā ass detektīvromāna sižets. Atzīmēsim vien, ka sevi par Bardiju (gr.Smerdis), valdnieka Kambisa brāli un valdnieka Kīra dēlu, saukušais Gaumāta savas īsās valdīšanas laikā sasniedzis samērā labu politisko stabilitāti (18). Visas sacelšanās un nemieri plašajā Ahemenīdu lielvalstī sākušies tieši pēc Gaumātas gāšanas un nogalēšanas, ko veikuši septiņi persiešu augstmaņi, un Dārija I nākšanas pie varas 522.g.pr.m.ē. (19). Gaumāta-Bardijas politika nav skaidri zināma. Kā vēsta Behistunas uzraksts, viņš ātri ieguvis piekritējus, un daudzas tautas pārgājušas no Kambisa pie viņa. Bez, pēc visa spriežot, veiksmīgās iekšpolitikas mags Gaumāta savas valdīšanas laikā veicis arī reliģiska rakstura darbību. “Svētnīcas, kuras Gaumāta – mags nopostīja, es (Dārijs) atjaunoju” (20; DB 1.63f.: āyadanā tayā Gaumāta haya maguš viyaka adam niyaçārayam).
Par kādām svētnīcām ir runa? Noteikti var teikt, ka tāda naidīga akcija liecina, ka šīs svētnīcas ir darbojušās pretēji magu reliģijas politikai un sabojātas ar magu nākšanu pie varas. Tomēr jāņem vērā arī cita oficiālā avota īpatnība, kurš visai neslēpti dod mājienu, ka visi valdnieka Dārija darbi, labi savā būtībā, ir pret maga Gaumātas nelikumīgajiem darbiem. Kā teicis M.A.Dandamajevs, pat tādiem jēdzieniem kā ‘tauta’, ‘persieši’, visu, ko ‘atņēmis’ mags, Dārijs ir ‘atdevis’ bijušajiem īpašniekiem, pasludinājumu kopējā krāsu paletē ir nedaudz cita jēgas nokrāsa (21). Strīdīgs joprojām paliek arī jautājums, kāds tempļu (svētnīcu) veids domāts uzrakstā, teicot par Gaumātas un sekotāju veikto izpostīšanu (22). No Persepoles arhīva tekstiem zināms, ka pat pašā Persijā ir bijuši tempļi un svētnīcas, kas saņēmuši dotācijas (naudu) irāņu, elamītu un pat babiloniešu dieviem. Pilnīgi iespējams, ka tāds stāvoklis ne gluži apmierinājis mīdiešu magus (23), kam bija milzu ietekme galmā, un kuri sargāja pirmkārt savas reliģijas intereses. Un tā, nopostītos tempļus atdevis Dārijs. Viņš lieto vārdu ‘āyadana’, kas drīzāk nozīmē senpersu tempļa vispārēju jēdzienu un cēlies no ‘āyada’ – godāt, pielūgt. [Terrasses sacrées de Bard-è Neshande et Masjid-i Soleiman, Paris, 1976; http://www.iranicaonline.org/articles/ayadana-place-of-cult ]. Citi vārdi, kas Persepoles arhīvā lietoti svētvietām, ir ‘kushukum, kuukum’ vai ‘hapidanush’ (PF 352:11; PF 329:7; PF 2009:22; PF 2085:13; PF-NN 2023).(24) Ja Hērodots (I. 131) un Strabo (XV.3.13) teic, ka persieši nebūvē tempļus un dievkalpošanas un ziedojumus veic ārā pakalnos, to par visaptverošu formulu attiecībā uz visu Ahemenīdu lielvalsti nebūtu auglīgi.
Katrā ziņā Ahemenīdu laika tēlotājmākslas darbi šajā lietā var kalpot par visai drošu avotu. Šajā sakarā vēlos atgādināt reljefu no Mazāzijas (Дескалейон, Daskyleion), kurā piedalās priesteri – magi.
Jāņem vērā arī reliģijas attīstība, kas visā savā garajā vēsturē ir vairāk vai mazāk mainījusies, skaldījusies strāvojumos un novirzienos, ieguvusi jaunas formas vai zināmu vai nezināmu iemeslu dēļ izsīkusi. Tas raksturīgs gandrīz visām pasaules reliģijām, un zoroastrisms šajā ziņā nav izņēmums. Piemēram, zoroastriešu kanonizētajā apbedīšanas praksē neievietojas Vidusāzijā Sasanīdu laikā plaši izplatītais apbedīšanas rituāls osuārijā. Osuāriji, tik spilgtais un izteiksmīgais Vidusāzijas reģiona (tostarp Sogdas, Čačas, Horezmas, Margianu (25) materiāls; te nevaram pieskaitīt Baktriju, manuprāt, teritoriju uz dienvidiem no Hisara nogāzēm (Baisuntau un Kugitangtau), kur atrodas Dzelzs vārti ar nocietinājumu būvju sistēmu (mūsdienu Surhandaras apgabals), kur līdz šim nav dokumentēti kādi osuāriji vai to fragmenti), ir ārkārtīgi reta arheoloģisko atradumu kategorija pašas Irānas teritorijā, kur spēcīga priesterība sludināja ortodoksālo zoroastrismu. Nosaukto vēstures-kultūras reģionu osuāriju apbedījumu un nekropoļu bagātība un apbedījumu prakse keramikas kastēs ir vedinājusi daudzus zinātniekus runāt par īpašu zoroastrisma reliģijas variantu, kas praktizēts Sasanidu valsts ziemeļaustrumu provincēs (26). Tas viss liecina, ka ievirze vēsturiski skaidrot Vidusāzijas kultūras kompleksu ar ortodoksālu zoroastrisma doktrīnas mēru ne vienmēr var būt efektīva. Jādomā, ka tieši tādā stāvoklī pašlaik atrodas haomas identifikācijas ar īstenībā sastopamu augu problēma. Principiāli svarīgs bija kulta telpu atklājums tempļu kompleksos, kuros darīti svētie dzērieni.
Tomēr vairums esošo teoriju ir būvētas uz lingvistiskas analīzes pamata. Uz šo brīdi uzkrājušos pretrunīgo ziņu dēļ ir nobriedusi asa nepieciešamība tās sasaistīt ar faktoloģiskiem datiem, ko sniedz galvenokārt 20.gs. pēdējo desmitgažu arheoloģiskie atklājumi, kas ļauj jaunā veidā aplūkot zoroastriešu reliģijas veidošanās vēsturi un noteikt Vidusāzijas, īpaši Baktrijas un Margianas, nozīmi zoroastrisma sākotnē.

Haomavarga saki

Visinformatīvākie tādam salīdzinājumam ir V.I.Sarianidi izrakumi pieminekļos Gonur (27), Togolok 1, Togolok (21), par kuriem runa būs tālāk. Jāatzīmē šā arheoloģiskā kompleksa principiāli svarīga īpatnība:
Visas telpas ir bijušas daļa no tempļa saimniecības, un tātad ir bijušas saistītas ar kulta procedūrām un svētdarbībām reliģiskos svētkos un ceremonijās.
Arheoloģiskais konteksts rāda, ka šajā gadījumā runa ir tieši par kulta dzēriena gatavošanu, kas teorētiski var būt saistīts ar haomu vai tai līdzīgu dzērienu. Izrakumu autors ir nācis pie secinājuma, ka Margianas tempļos darināts nekas cits kā haoma (sal. ar Rig Vēdas somu).
Pie kam tieši Vidusāzijas reģions tiek tieši saistīts ar kulta rituālu un Haomas rituālo praksi. Tieša norāde uz šā dzēriena lietojumu šajā apvidū ir Ahemenīdu laika rakstītie avoti – Ahemenīdu valdnieku klinšu uzraksti. Runa ir par cilti, kuras etnonīms ir saglabājis norādi uz tās kulta rituālu – par haomavarga sakiem.
Pirms skart šo jautājumu, uzreiz jāpaskaidro, ka jau gandrīz pusotru tūkstoti gadu zinātniskajā literatūrā pastāv viedoklis, ka persiešu uzrakstu haomavarga saki ir tie paši Hērodota amjurgi (амюрги, 28).
Strīdīga paliek šīs cilts precīza lokalizācija, lai gan tās Vidusāzijas izcelsme šaubas neraisa. Savā laikā G.Roulinsons ir saistījis haumavarga sakus ar austrumskitiem uz robežas ar Indiju, tomēr tādu lokalizāciju pieņēma ne visi zinātnieki (29).
Andreass ir izvirzījis pieņēmumu par trim lielām saku ciltīm,: sakiem, tigrahauda (tigraxaud) sakiem, haomavarga sakiem (30) Ir bijis arī viedoklis par persiešu uzrakstu vienkārši ‘saku’ identitāti ar haomavarga sakiem, ko vēlāk pamatojis M.A.Dandamajevs (31). Salīdzinoši saku cilšu sarakstu pētījumi Ahemenīdu uzrakstos ļauj secināt, ka agrīnos uzrakstos, kad persieši saskārušies ar vienu saku cilti, viņi tos saukuši vienkārši par sakiem. Vēlāk, kad persieši pakļāvuši arī citus sakus, viņi sākuši to vidū atšķirt vairākas ciltis.
Dārija uzraksts no Sūzām (DSe) 15. un 16.vietā piemin haumavarga sakus un sakus ar smailām cepurēm. Bet Dārija uzrakstā no Nakš-i Rustam (DNa 25…Sak: haumavarg: Sa 26 k: tigraxaud: Bbirush: …) 14. un 15.vietā minētas abas šīs ciltis, bet 25,vietā parādās aizjūras skiti (saka-paradraya).
Dārija uzrakstā no Hamadanas minēta “Skitija aiz Sogdas” kā Persijas lielvalsts austrumu robeža, Kserksa uzrakstā no Persepoles (XPh) 26. un 27.vietā norādīts uz haumavargas un smailcepuru sakiem. Tālāk M.A.Dandamajevs nonāk pie šāda secinājuma: “Tādā veidā visos uzrakstos haumavarga un smailcepuru saki lokalizējas kaimiņos Vidusāzijas satrapijām, bet aizjūras saki – starp Joniju un Trāķiju. Tātad haumavarga un smailcepuru saki dzīvojuši Vidusāzijas teritorijā, bet aizjūras saki Melnās jūras ziemeļu krastos.”
Behistunas uzraksta V kolonā zem liela uzraksta “Saki, kuri valkā cepuri ar smailu galu” ir minēta saku cilts tigrahauda. Dārija uzrakstā no Nakš-i Rustam pazūd kopējais apzīmējums ‘saki’, un parādās skaidras haumavarga, tigrahauda un “aizjūras saku” ciltis. Haumavarga saki bija pirmie no skitu ciltīm, kurus pakļāva persieši, domājams, jau Kīra laikā. Viņus zināja arī grieķi ar nosaukumu ‘amjurgu skiti’ (32). Daudzu Austrumpamira nogāzēs koncentrētu kurgānu arheoloģiskie izrakumi, ko pētījis A.N.Bernštams (33) un vēlāk B.A.Ļitvinskis, ir izvirzījuši pirmajā plānā jautājumu par šo teritoriju senatnē apdzīvojušo cilšu identifikāciju (34). Analizējot toponīmijas datus B.A.Ļitvinskis nonāk pie slēdziena, ka Austrumpamira ciltis varējušas būt tieši persiešu uzrakstu haomavarga saki un Hērodota amjurga skiti (35). Un šis zinātnieks sniedz arī citu viedokli par haomavarga saku lokalizāciju: “Nosaukumu ‘amjurgijs’, ‘Haumavarga’ daudzi pētnieki salīdzina ar hidronīmu Murgab Turkmēnijas dienvidaustrumos, bet ‘Amjurgijas ieleju’ meklē tieši turpat” (36).
Ja iezīmējam šīs trūcīgās rakstiskās ziņas Murgabas ielejas Turkestānā arheoloģisko pieminekļu kartē, tad sakritība lec ārā pati, lai gan neizslēdzam B.A.Ļitvinska viedokli (37). Ieskicējot haomavarga saku aptuvenu dzīvesvietas ģeogrāfiju, kas ietilpst Vidusāzijas reģionā, mēs, šķiet, necik tuvāk atrisinājumam tikuši neesam, tas ir, kas tad bija haomas dzēriens un no kāda auga tas gatavots. Tomēr sāk iezīmēties noteikts reģions, kurā haoma godāta, un kur jāmeklē tās izelvielu bāze – tā mīklainā Avestas floru, kas tik divdomīgi apdziedāta senajos slavējumos.
Ja ņem vērā Ahemenīdu valdnieku ekspansiju uz ziemeļiem un ziemeļaustrumiem, tas ir, pāri Ragai, Kaspijas vārtiem, tālāk pāri Hirkānijai uz Partu un Margianu, tad ticamāka izskatās versija, ka pirmos savā ceļā Ahemenīdi varēja sastapt haomavarga saku ciltis, kas pilnībā sakrīt ar to lokalizāciju mūsdienu Turkestānas teritorijā. Ciltis, kas apdzīvojušas Austrumpamīru, šķiet tālākas un grūtāk “pieejamas” Ahemenīdu varai.

Laertas Diogens apraksta (Diogenes Laertius. Lives of Eminent Philosophers. English translation by R.D. I, 6): “Magi pavada laiku dievkalpošanā, upurēšanā un lūgsnās, apgalvojot, ka tikai viņiem ir dievu ausis … ” “Bez tam viņi teic, ka gaiss ir pilns ar rēgiem () kas plūst kā garaiņi un nonāk asredzīgu reģu acīs”.

Katrā ziņā maģisko (burvju) spēju ‘xsatra’, ar kuru priesteris var sasniegt “apskaidrību” ‘cisti’ (109; Par cisti jeb cista skat.: Benveniste-Renou, Vrtra et Vrtragna. Etude de mythologie indo-iranien in : Cahiers de la Societe Asiatique, III, Paris, 1936, pp. 56-63; Nyberg, Religionen, 81 sqq., 440; Widengren, Stand und Aufgaben, 93; Id., Religionen, 71; A.), var iegūt vien tas, kurš piedalās maģijā. Šo neparasto izziņu un īpašo uztveri nesniedz fiziskie orgāni un sajūtas. (Y.LI,16: “tam kava vistaspo magahya xsatra nasat vanheus padebis mananho yam cistim…, – ar maga spēju kavi Vištaspa Labās Domas takās ieguva šo apskaidrību…”). Jēdziens, par kādu runā itāļu zinātnieks (Benveniste-Renou), ir saistīts ar prāta acīm vai apziņas iekšējo pusi ‘ xrateus doithrabyo’, ar kuru ‘Zamyad Yašt’ visu miesīgo pasauli padarīs nemirstīgu (110).

Izrakumos Koštepas agrīno viduslaiku piemineklī Kaškadiras apgabalā m.ē. 5-7.gs slāņos tika atrasts terakotas disks ar skulpturālu magoņu attēlu, izgatavots no parasta keramikas traukiem lietojama māla. Pirmais tā publicētājs to sauc par kulta priekšmetu un nekļūdās atpazīstot magoni (123). Tomēr viņš to pieskaita krāsniņu kategorijai. Mūsuprāt tas ne tikai nav krāsniņa, bet tam nav bijusi nekāda lietojuma nozīme. To izskaidrot nav īpaši grūti. Uz tā sauktas “krāsniņas” nav nekādu uguns pēdu, nedz citas mehāniskas vai fiziskas iedarbības pēdu. No stilistikas viedokļa “krāsniņas” noformējums ir izgatavots galēji primitīvā veidā. Bet kā uzrāda virkne priekšmetu, kas parasti tiek skaidroti kā kulta lietas, šāda maniere Dienvidsogdas plastiskajā mākslā raksturīga agrīnajiem viduslaikiem. Tempļa izrakumos (Nr.1) Erkurganas apmetnes teritorijā ir savākta kulta priekšmetu kolekcija, to starpā ir kvēpekļi, gaismekļi, krāsniņas, bronzas spoguļi, atsevišķi juvelierizstrādājumi (124).
Visi šie izstrādājumi atšķiras ar apmēram vienādu dekoratīvā noformējuma manieri.
Parasti kulta priekšmetu trauciņiem nav nekādu uguns iedarbības pēdu, loģiski ir pieņemt, ka tie kalpojuši kulta uzliešanām – zoroastrisma rituālajā praksē ne mazāk svarīgām ceremonijām kā iedegšana vai kvēpināšana. Uguns pēdu nav arī uz minētās terakotas kompozīcijas ar magones attēlu (126). Tā ir disks ar malās un pa diametru uzlipinātām ārkārtīgi primitīvām figūriņām (30.zīm., а, б, в, г-rekonstrukcija).

Diametra līnijā paceļas divi “kolonu” stumbri. Viena galā ir magones galviņa, otra – divas dzīvnieku galviņas.
Kolonas ar magoni stumbrs tāpat kā pārējās detaļas ir veidots grubuļains ar iespiedumiem un nedaudz šķībs. Apgalvot, ka tā ir tieši kolona, droši nevar, pilnīgi iespējams, ka tas simbolizē magones stublāju. Magones galviņa uzsvērta ar zobainu “kronīti”.
Otrs vertikālais stumbrs (kolona) atrodas noapaļotā diska-pamatnes malā (127). Augšējā daļa ir neliels trauciņš, kura mala izveidota sešu vertikālu smailu izaugumu veidā. “Trauciņš” stāv uz īsas kājiņas – pamatiņa. Zemāk abās “trauciņa” pusēs jau uz masīvākas pamatnes uzlipinātas divas dzīvnieka galvas.
Tas pats primitīvais stils neļauj skaidri noteikt dzīvnieka sugu. Galva ar smailu purnu, ar lieliem apaļiem uzlipinājumiem, kas attēlo acis, un masīvi izaugumi uz galvas, vairāk līdzīgi ragiem nevis ausīm, atgādina drīzāk buļļa galvu. Vēl interesanta detaļa – uzlipinājums pieres vidū, kas visdrīzāk nozīmē iezīmi vai plankumu. Kopumā šo kompozīcijas detaļu ar lielu varbūtību var saistīt ar altāri, ko grezno buļļu galvas, droši vien priekšstatot upura dzīvniekus.
Šīs divas dominantes veido kompozīcijas pamatu un ļauj skaidrot visu ainu. Jāatzīmē, ka galējais primitīvisms atsevišķu detaļu attēlojumā maldina, nosakot šā priekšmeta uzdevumu.
Ja abstrahējamies no priekšmeta pamatnes un iztēlojamies šo sīki bet shematiski izstrādāto kompozīciju telpiski, tad iegūstam apaļu laukumiņu, kurā notiek rituāla darbība (30.г zīmējums), kuru senais “meistars” nav varējis ar plastiskās mākslas paņēmieniem attēlot citādi kā vienlaidus disku, uz kura pēc tam izkārtota pati kompozīcija (128).
Primitīvajās vertikāli stāvošajās figūriņās ar īsām līmeniskām rokām – izaugumiem ir grūti atpazīt cilvēkveidīgus tēlus, tomēr noteiktos skata leņķos tie kļūst izteiksmīgāki. Ja ņem vērā atlūzuma vietas, figūras bijušas četrdesmit. Pa 16 katrā puslokā un 8 diametra garumā. Un tā, redzam ainu, kas attēlo neko citu kā gājienu pa apli. Lai gan figūras lipinātas ar roku un galīgi primitīvi, kā uzmetumā, viegli var uzminēt roku stāvokli – tās izstieptas līmeniski – žests, kas kristīgajā mākslā zināms kā ‘oranta’. Tomēr senajā irāņu valodu tautu mākslā gandrīz nav sastopama poza, kuru iztēlojamies uz diska. Līdzīgu pozu ar plaši sānis izplestām rokām var redzēt uz dažiem Sasanīdu laika kristiešu zīmogiem (131). Līdzīgas kompozīcijas, veidotas uz diskveida pamatnes senās pasaules mākslā ir zināmas. Tās rāda riņķa dejas ainas ap kādu objektu, kas šajā gadījumā ir (svēts) koks.
Var pieņemt, ka viņi tērpti garos līdz pēdām svārkos.
Šī terakotas kompozīcija ir unikāls Sogdas agrīno viduslaiku mākslas paraugs, kas rāda kulta ainu, saistītu ar magones godāšanu un ziedošanu tai, kas varbūt simbolizē haomu, vai arī jebkādu citu ceremoniju, kurā piedalās 40 personāži. Tie acīmredzami ir priesteri (magi), kas iet pa riņķi, ar noteiktām kustībām un burvju vārdiem.
Varbūt kompozīciju ar gājienu pa apli var saistīt ar ainu no ‘Jaunākās Jasnas’ 9.daļas, kas veltīta Haomas slavēšanai, kur skandējums pēc uzbūves ir ar repetitīvu raksturu.
“Šajā pirmajā riņķī, Haoma, es pielūdzu tevi, kas novērš nāvi, par labāko spožo pasauli. Viscaur starojošo.
Šajā otrajā riņķī, Haoma, es pielūdzu tevi, kas novērš nāvi, par sava auguma veselību.
Šajā trešajā riņķī, Haoma, es pielūdzu tevi, kas novērš nāvi, par ilgu dvēseles dzīvi.” (132).

Margiana. Kulta deja ap objektu

One comment on “Spraudziņa uz indoirāņu, kalāšu, baltu, latviešu kultūras avotiem. Daži izvilkumi

  1. […] izmantojot Spraudziņa uz indoirāņu, kalāšu, baltu, latviešu kultūras avotiem. Daži izvilkumi — Mazās… […]

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com logotips

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s

This site uses Akismet to reduce spam. Learn how your comment data is processed.