Raiņa ‘dodot gūtais neatņemams’ pret finanšu kapitālisma melno caurumu? Prabakaran Madhu versija.

(No P.Madhu (School of Social Sciences, Mahatma Gandhi University) ‘The Mythology of Mahābalī &The Economy of Flow’, 2015. Skaidrs, ka jautājums ir tālu virs manas kompetences, bet ir un paliek. Kā Latvijai izkulties no finanšu kapitālisma atvara? Vai tiešām naudas gravitācija beigsies melnajā caurumā? I.L.)

Kādā brīdī uzkrājošā-naudas-augļotāju-ekonomika (kapitāla uzkrāšana nozīmē aktīvu palielināšanu no investīcijām vai peļņas, un tā ir viens no kapitālisma ekonomikas pamatķieģeļiem. Mērķis ir palielināt sākuma investīcijas vērtību ar peļņu) tika aizsargāta ar semītisma birkām. Tās loģikas apšaubīšana tika pasniegta it kā slepkavniecisks mēģinājums iznīcināt kultūrminoritāti, kas pieder pie žīdu ticības.

Būtībā tā bija ekspluatējoša ‘naudasmijēju’ ekonomika – naudas taisīšana no naudas – lai gan tika demonstrēta kā tīra ‘produktīvistu’, ražotāju ekonomika. ‘Pieaugums’ bez ražojuma tagad tiek saukts par ekonomikas parādību. Cīņa pret uzkrāšanu un aizturēšanu ir bijusi ilgstoša kauja. Interesanti, ka tie, kas apšaubījuši uzkrāšanas ekonomiku, ir bijuši pasaules labākie garīgie skolotāji: Buda, Mahāvīrs, Jēzus un Muhameds, ja nosaucam redzamākos.

To aizstāv varenie, jo tā sekmē peļņas pieaugumu sākot no apakšas (raw-earth) līdz visaugstākajiem. Šajā kustības norisē tā baro tās nesēju tieksmes. Ekonomikas iztirzāšanā tā pastāv kā neuzvarama epistēma (var attiekties uz zināšanām, zinātni vai sapratni) ar tās labvēļu un jaunu tīkotāju atbalstu. Pakļauts diskursīvam spēkam sociālais ir pārvērsts par tās rīku, tai pakļautajiem atstājot maz alternatīvu.

Un tomēr, pret uzkrāšanas ekonomiku var atrast neskaitāmus argumentus ‘iezemiešu’ vidū visā pasaulē, ko ne visai novērtē, ja ne apsūdz viņu ‘muļķībā’. Daži no tiem ir pragmātiski un ceļu lauzoši, taču mākslīgi ar spēku apspiesti. Varam redzēt kauju starp ekonomikas slēgtību un atvērtību programmatūru jomā, kas jau ir atļauta ar Linux un Android programmatūrām un interneta infrastruktūru. Nav noslēpjams, ka atvērtība un plūsma (plūsma ir ekonomisks lielums, kas apraksta uzvedību laikā un ir tam ir laikā relatīva jēga, piem., eksports gadā. Pretstats uzkrājumam) piedāvā labāku ekonomikas pragmatismu iepretim mākslīgi uzturētām īpašuma tiesībām, ekspansijai, uzkrāšanai un kolonizācijai.

Modernisms un tā piedēkļi ir saraustīti uzkundzēšanās sadomājumi, taču ir izvirzīti, it kā tie uzlabotu civilizācijas attīstītāko cilvēku pilnvaras. Interesanti, tas pretojas tālākiem ‘apdeitiem’, kas neizbēgami grauj paša pamatus. Modernisms ir koloniālistisks ne tāpēc, ka ir civilizācijas veikuma uzlabojums, bet tāpēc, ka ir pirmkārt koloniālistisks. Vēlīna modernisma atšķirība ir, ka koloniālais izkārtojums tajā ir apdeitots ar likumdošanas un pārvaldes mehānismiem, kas padara likumīgu tā izsūcošo uzkrāšanu sākot no apakšas līdz elitēm. Tomēr, likumiski atbalstītas elites kā īpašnieku privilēģiju nevajadzīgums absolūti sofistiskā formātā nav gluži neredzams. Uzkrāšanas ekonomika ‘resursus’ ceļ no apakšējā līmeņa līdz elitēm acīmredzami bagātinot to nesējus. Tās vienvirziena plūsma tiek rādīta kā brīvais tirgus. Tā ir brīva tādā veidā, ka brīva ir elite augšā.

Plūsmas ekonomikām un krājumu ekonomikām ir savas atbalsta mītoloģijas un ideāli. Piemēram, Adams Smits bija izgudrojis sen atpakaļ pastāvoša ‘bartera’ ekonomikas mītoloģiju, kas pagrima līdz pilntiesīgai monetārai ekonomikai (modernā monetārā teorija apraksta valūtu kā publisku monopolu un bezdarbu kā pierādījumu tam, ka valūtas monopolisms pārmērīgi ierobežo finanšu aktīvu piedāvājumu. kas vajadzīgi nodokļu maksāšanai un peļņas vēlmes apmierināšanai).

‘Tirgus ekonomika’ ir maldinošs hibrīds, kas attaisnoja uzkrāšanu plūsmas terminoloģijā. Plūsmas ekonomika ir došanas, dāvāšanas, uzklausīšanas un ziedošanas ekonomika. Uzkrāšanas ekonomika ir ņemšanas, krāšanas, uzkrāšanas un īpašnieciskuma ekonomika. Tā godā īpašniekus jeb uzvarētājus, bet ir akla pret saistību tīklu. Uzkrāšanas ekonomika meklē varoņus un ‘grupējumu guru’. Tāpat kā ūdens uzkrāšana acīmredzami izkaltē zemi, tā ir ekonomiska ‘parasto ļaužu traģēdija’. ‘Tirgus ekonomika’ iestāsta, ka ņemšana ir došana, patērēšana ir izaugsme, uzkrāšana ir aprite, iestāstīšana ir uzklausīšana un iegūšana ir ziedojums. Apbrīnojami muļķošanas (oksimorona) komplekti. Visveiklākā praktizēšana, kā tas ir tagad, paātrina uzkrāšanu uz trūcīgas dzīves rēķina cilvēkiem apakšā un iekarotu dabas resursu rēķina.

============

Skat. arī https://en.wikipedia.org/wiki/Stock-Flow_consistent_model

============

Un vēstījums neoliberāļiem un progresistiem:

“Nedomāju, ka kāds zina, kā tālāk (pēc Covid19) attīstīsies kapitālisms”, – Soross laižas lapās.

https://www.marketwatch.com/story/george-soros-i-do-not-think-anybody-knows-how-capitalism-will-evolve-amid-the-coronavirus-pandemic-2020-05-11

https://www.lsm.lv/raksts/zinas/ekonomika/dzordzs-soross-kapitalisma-un-es-nakotni-pec-covid-19-nav-iespejams-prognozet.a359826/

Gaiša prāta tikums (krieviem jau nobombardējot Jelgavu). Daugavas Vanagi, 28.07.1944

(Vēl nāks nacionāldemokrātiskais Piektais gads, Asins lietus līs…

Pēc tam vēl bija nācis Pirmais Pasaules karš ar latviešu nacionālo strēlnieku dūšu un upuriem, uzausis nacionāldemokrātiskais 18.Novembris, deviņpadsmitā gadaatkritiens asiņainā latvju boļševika Stučkas terorā,cerīgie un kašķīgie divdesmit nacionālas brīvvalsts gadi smagā un ražīgā atjaunotnes darbā, tad asiņainais Staļina-Višinska-Šustina-V.Lāča Baigais Gads zem krievu boļševiku stobriemunslepkavībām, ar latviešu pirmo izsūtīšanu, tad līksmā bēgošo krievu pavadīšana uz neredzēšanos 1941. ienākot Vērmahtam, negaidītā Reichkommisariat Ostland augstprātība, lielas varonīgo latviešu leģionāru kaujas un smagi zaudējumi.

Un šā raksta ‘Gaiša prāta tikums’ laikā krievi jau ir sākuši bombardēt Jelgavu,

katjušas apšauda centru, sākas Jelgavas nodedzināšana, pretī ir leģionāru 15.divīzijas puikas (mūsu radu grupa ratos ar mantām un gotiņām izbrauc no Svētes uz Abavas krastiem; ir gandrīz 4 mēneši līdz manai nākšanai pasaulē). Vēlnāks smagās leģionāru atkāpšanās un krievu galīgās apturēšanas kaujas… Vēl rakstītājs nezin, ka leģionāru upurus brīvā pasaule nodos, pēc kara beigām nāks tāds murgs, ka Latvijā akmens uz akmens nepaliks. Un sāksies izdzīvojušo dzīve 45 gadu melos, izsūtīšanas, nāves un Gulaga bailēs boļševistiskisofistiskā sātanisma apstākļos.

Raksts zin un prātā patur gan karu, gan austrumu Antikrista tuvošanos, bet vēsta par nečīkstēšanu – latviešu garu, dūšu, valodu un domāšanas veidu. Visi redz, ka būs ārkārtīgi grūti laiki, bet rakstītājs atgādina, kā latvietim izdzīvot.

Tagad ir brīvās pasaules it kā atvainošanās, latviešu Trešā Atmoda, čekas jaunkapitālistu bandītiskie deviņdesmitie, okupācijas apstākļos invadēto “atbrīvotāju”, tostarp NKVD un politcietumu teicamnieku nasta, nesodāmi boļševistiski-finanškapitālistiski banku noziegumi, latviešu masveida izceļošana gan netaisnīgu apstākļu, gan “kur labi tur tēvija” dēļ. Tagad ir Latvijā palikušo meli naudas sātanisma apstākļos ar nacionālisma piesmiešanu zem “tautas varas” saukļa, ir runas un melu-manipulācijas brīvības, globalizācijas un ciniska vēlēšanu populisma trakomāja.

(Izlasīsit tikko teikto un teiksit – čīkstuli, ko gramsties ap rakstiem par smaida tikumu -kur tava dūša bija pēdējās krievu okupācijas gados. Vārds vietā, izdzīvoju, bailēs no apziņas šizofrēnijas tajā sofistikā mēģināju atrast kādu loģiku komunistu debesmannas melos, tomēr vismaz nesasmērējos – pat ne pionieros. Lai gan – vienīgajā pratināšanā 18 gados, tikai mutiskā terorā – vēl nedaudz, un es būtu padevies (traģikomiski, nebija pat ko nodot). Bet tagad saprotu, cik trausla ir robeža.)

Tagad puspadzītās krievu okupācijas un ienākušās globālās naudas varas okupācijas laikā dūšas un mugurkaula atcerēšanās atkal ir īpaši vajadzīga, un šoreiz – blakus meliem tomēr ir arī runas brīvība.

Grozies kā gribi, latviešu kultūras saknes ir Dainās un senākajās Vēdās. Sanskritā ir vārds ‘smajana’ – smaidīšana, smaids,viegli smiekli, atplaucis garastāvoklis. Vēdiskā viedība teic:

Lai neviens man neatņem līksmi par zeltaino gaismu, ko izplata Rīta Saule. (Rig Vēda, III, XXXVIII (38),8)

Nav jēgas ļauties bēdām, tās ir spēcīgākā inde; garā vājo tās nogalina kā bērnu saniknota čūska. Kurš nākot nedienām ļaujas bēdām, to pamet spēki un vīrišķība. Ļaujoties izmisumam nekādu labumu negūst.” (Mahābhārata (Lielbārta?); 98; 206; 20-24.)

Un ne tikai:

…Es kapā gulēdams

Spļauj griestos svilpodams…”

Dainas ir katram degungalā. Ir laiks atrakt katram saknes sevī, ja negribam dzīvot jobtvajumaķ, fakjū un ekspektāciju vidē. I.L.)

Gaiša prāta tikums. Daugavas Vanagi, 28.07.1944

Starp daudzām citām tikumu līnijām, kas veidojušas senā latvieša garīgās sejas vaibstus, gaišā, priecīgā prāta tikums atviz kā krāsains zieds starp vārpām un stiebriem. Šķiet, kāda gan sevišķa lietderība tādam līksmes ziedam? Tas nesveras lejup līdzīgi graudu glabātājas vārpas vērtīgajam smagumam. Tas tikai mirdz, izstarodams pats sevi, atstarodams debess saulainumu.

Un tomēr. Pats cilvēks ir pasaules mērs. Mēs nezinām daudz par pasauli ārpus mūsu individuālās uztveres, nezinām par to gandrīz nenieka. Uztvere ir tā, kas vienu un to pašu bēdu vienam liek teikt salmiņa vieglu, otram – akmens smagu. Kā caur dzidru, dažādās krāsās niansētu vai tumšu, apmiglotu prizmu pasaule ienāk mūsos caur mūsu uztveri. Un līdz ar pašu uztveres “krāsas” maiņu un pārveidošanu šķiet maināmies un pārveidojamies arī visa apkārtējā pasaule. Nav šai jēgā nozīmīgāka tikuma par gaišā prāta tikumu. Gaišā prāta cilvēks iet caur dzīvi kā tāds, kas kādā sudraba birzē būdams, nolauzis vienu spodru zaru un nu nes to sev līdzi.

Jā, taisni sudraba starojumā staigā gaišā prāta cilvēks. Un to izjūt ne tikai viņš pats, to izjūt visa dzīvā radība ap viņu. Neviens asaru apslacīts un nopūtu apmiglots darbs neveicas tā, kā veicas gaišā prātā padarītais. Droši vien arī tas atbilst patiesībai, ka īgnai saimniecei ne lopi, ne puķes nepadodoties. Kurš cilvēks gan bez sava bēdu mēra, īpaši šobrīd, kad daudzu dzīve aizcirsta pie pašas saknes, dārgi tuvinieki aizvesti, citi ik brīdi gatavi likt dzīvību ķīlā par dzimtās zemes drošību un mieru? Bet bēdām piemīt dīvaina īpašība – pievērsies tikai tām, ļauj sevi pārmākt, un, lūk, tās aug augumā, tās tiecas plašumā kā klejojošās kāpas, līdz viss ap tevi šķiet viens vienīgs neauglīgu smilšu klajs. Maza varonība šo bēdu apsaukšanā, neliels solis uz gaišā prāta pusi turpretī liek bēdām un baigumiem atkāpties un rauties mazumā.

Ir daudz ļaužu, kas sacīs – jā, kur lai šo gaišo prātu ņem, ja tāda nav? Tie domā, ka noskumšana un sadrūmis prāts jāpieņem tikpat padevīgā fatālismā, kā Dieva dabā negaiss, krusa, lietus. Itin kā nebūtu cilvēcīgajos spēkos locīt savu prātu saskaņā ar savas labākās gribas, drosmīgākās, varonīgākās gribas pavēli. Bēdas neceļ. Bēdas nepalīdz. Bēdas nenes augļus. Veci ļaudis zina sacīt: no kā baidās, to saņem. Bailes pievelk postu, bēdas – bēdas. Bezbailība un varonība ir pirmais gaišā prāta balsts. Ticība labo spēku uzvarai – otrs. Ja bailes pievelk postu, tad ticība tuvina tam, kam noticēts. Ticība labajam, rītdienas cerība – tās ir kā spēcīgākais burvestības vārds, tām piemīt gluži brīnumdarītājas spējas. Pat laiku un likteņu zvani un ieroči ir nespēcīgi stāties gaišā prāta bruņām.

Nevar runāt šai valodā pat to mūsu tautiešu bēdām, kuru tuviniekus nelaikā aizrāvuši veļupes tumši sakultie ūdeņi. Šīs bēdas pārāk svētas, lai tām pieskartos sveša roka. Bet ne jau visiem, kas šobrīd liec zemu bēdu pārmāktās pieres, iet līdzi patiesu ciešanu svētums. Nē jel, taisni tagad jo bieži redz un dzird bēdājamies par simtiem dzīvei pietrūkušu sīkumu, ērtību un izvaļas. Taisni kauns, par kādiem niekiem cilvēks prot bēdāties turpat līdzās īstai izjūtu traģikai. Lūk, taisni šai sīko bēduļu ģintij gan gribētos ieteikt no sirds – met bēdu “zem kumeļa kājiņām.”

Ir lieliski – laikus apjēgt, cik daudz lieku bēdu mēs nēsājam kamiešos līdzi. Un cik bezgala postīgs un katrai dzīvībai bīstams ir tāds nevarīgu bēdu, vaimanāšanas un sūrošanās sazāļots gaiss.

Iesākumā var iemācīt smaidīt kaut tikai muti un acis – palēnām piespiestā smaida spožums piekļaujas būtībai, iesakņojas noskaņojumā un iedabā. Krāšņi un brīnumaini tas ir – uzlūkot pasauli, vērties visbargākajiem likteņiem acīs ar apņemšanos: “Es tevi pieveikšu! Es tevi locīšu pēc sava prāta, ne tu mani!” Un kurš gan negribēs būt savas pasaules valdnieks!

Ja mēs sevi apzināmies kā līdzgaitniekus un līdzdarītājus Dieva dārzos un druvā, ja apzināmies, ka arī caur ikvienu no mums ik brīdi pasaule vēl top radīta savai pilnvērtībai pretī, tad jāatceras arī, ka ne mijkrēslī, bet saulē pieriest zieds ar mirdzumu un auglis stiprām sulām. Ne noskumšanas rūgtenajā tīksmē, bet gaišā prāta dzidrajā gaisā aug un nobriest cilvēka cienīgais darbs.

Dīvaini, ka šo laiku dziesminieki samērā vairāk kavējušies noskumšanas bālajā mēnesnīcā nekā slavinājuši un teikuši gaišā prāta rīta ausmu un dienvidus balto kvēli. Taisni pretēji dainu gaišajam vadmotīvam, gaišā, dziesmotā prāta vadmotīvam. Bet es redzu arī kādu citu latvieti – dainotāju paceļam galvu no rītdienas vēl neizpētītā klēpja. Viņš ir gaišā prāta bruņinieks, viņa acis nemeklē pusnakts pusi, tās modri un spulgi veras saullēktam pretī. Ne kā sēru vītols, bet kā dainu ozols tas ļauj visu nedienu viesuļiem skriet pār sevi – nedrebēdams, kamiešiem neļaudams noslīdēt zemāk, rokas neatraudams darbam, lai cilātu nēzdogu, šo šņukstētāju dārgumu. Drosme un izturība, cerība un nelokama griba ir viņa valstības pamati. Mīļuma pilns viņa skatiens pārslīd visu Dieva laisto pasauli, dzīvības apliecinātāja, teicēja un sargātāja skatiens. Lai viņa rokā zobens vai lira, arkla balsts vai svētku dienas vainags – viņš pieņem to visu ne kā smagu pienākumu, bet kā lepnu vīra tiesu.

Un, lūk, no šī zobena “lēc saule”, no šīs liras atskan gaviļains un modrs dzīvības suminājums. Gaišā prāta bruņiniek, gaišās dziesmas dainotāj, esi sveicināts! Tādu mēs tevi mīlam, tādu tevi alkst visa dzīvība, jo vēlreiz – saulē, ne ēnās top iznēsāta, sargāta un piepildīta īstenā dzīvība un īstenā darbošanās!

Šauteni pie pleca. Alfrēds Kvālis

Sviež liesmu jūru austrumi

Pār tevi, mīļā dzimtene!

Vējš pelnus gaisā jauc un mētā,

Kur maizes koki tavas sētas

Ar šalkšanu no laikiem tin.

– Nu lemesi par šķēpu trin.

No asins upēm varavīksne dzer

Un kara zirgi samīt tevi kārpās.

Kas druvas malā glāstīs smagās vārpas, –

Cits pļaujas laiks ar nākšanu

Tev pasniedz spožu zobenu!

No dievnamiem, kur zvani gāžas

Un torņos zelta gaiļi kliedz,

Kāds nolaist rokas dīkā liedz,

Bet pacelt šauteni pie pleca,

Lai skarbu ložu krusas sists

Bēg, krustu metot, Antikrists.

Mūs sāpes liedējušas kopā

Kā bultas uzvilktās, kas stopā

Māk ienaidnieku zemē gāzt.

Lai diena staro gaišu vaigu

Tam laikam, ko mēs izkarosim,

Kam asinis un sirdis dosim.