Psīholoģija kā karadarbības joma. Sarah Soffer, Carter Matherly, Robert Stelmack + PŪĻA PSĪCHOLOĢIJA. Dr. phil. J. Students, Kadets, 01.07.1937

(Pēdējās divās vēlēšanās ASV neuzvarēja ne demokrāti, ne republikāņi. Uzvarēja Krievija un/vai Ķīna, kam diez vai bija svarīgi, kura puse. Galvenais, ka uzvar līdz ar nagiem, un ASV sabiedrība ir sašķelta. Dezinformācija, manipulācija. tikšana tautas galvās liek nekavējoties domāt, kā mēs un kā Satversmes tiesa saprotam Latvijas Republikas Satversmes jēdzienus; manuprāt, gaužām kropli. Kurš psīholoģiskā kara apstākļos nopietni uzticas ‘tauta ir suverēns’ spēkam? Pēdējās Latvijas Saeimas vēlēšanās un valdības veidošanā nācās riebumā skurināties, redzot kā nezin kas caur vietējo“varas psīhologu” galvām bezmaz dzīvnieciski spēlējas ar tautu un valsti. Kad izsakāt vārdu ‘demokrātija’, katrreiz padomājiet, kas tas pašlaik ir.

2020.gada 12.decembra muļķības praids 121212 bija tik satriecošs, ka steidzīgi meklēju tālāk padomu rakstos. Atradu 1937.gadā. Divas okupācijas plus karstais un aukstais karš plus “modernais” globālisms, var teikt, pūļa nezāļu izkopšana, kopš tā laika nudien ir panākusi ne vien Latvijas varas tīkotāju, bet arī Latvijas tautas kopumā pagrimumu. Un tagad ir arī abpusgriezīgs rīks – interneta sociālie, diemžēl arī pūļa mēdiji. Daļa no mums jau ir sasniegusi nezin kam garšīgā planktona līmeni, kas pieaugoši redzams “demokrātiskajās” vēlēšanās. Citēju no raksta – kā naglai uz galvas: “… Pūlis ir augstākā mērā uzbudinātu cilvēku kopums … nemiera izsaucējam (kaireklim) vajaga būt sevišķai parādībai, savdabīgam notikumam … pūlis seko jūtām un afektiem, atsevišķs cilvēks – ja ne vienmēr, tomēr galvenām kārtām – prātam … viens psīchisks saviļņojums ar fizioloģisku nokrāsu, kur visi pūļa ļaudis vienādi … notiek visu vienlīdzināšana … Kur ir prasība pēc vienlīdzības, tur prātam nav vietas un nozīmes … pūlī augstākā mērā strauji izplatās iespaidi un uzbudinājumi, ko izsauc sevišķi sadzīves notikumi … uztver jaunumu “tikai pa ausu galam”, pamostas ārkārtīga ziņkārība, un šīs ziņkārības apmierināšanas nolūkos cilvēki, kā mēdz teikt, “skrien vai no ādas ārā” … Pūlis ir māņticīgs … vairāk tic nekā domā, vairāk pieņem vai atraida nekā pārdomā, pārbauda un novērtē …liela nozīme ir pūļa vadoņiem, kas izmantodami pieminēto pūļa vājību, var grozīt pūli [vēlētājus] pēc savas patikas … pūlim vadonis ir vajadzīgs … senātori ir labi, bet senāts ļauns muļķis [padomāsim par mūsu izglītības, partiju un vēlēšanu sistēmu! I.L.] … vēsturiskais materiālisms garīgās dzīves virzītājas pamatus redz materiālās ražošanas kārtībā un ļaužu masās … kas atzīst pūli kā pozitivu faktoru, dažkārt sajauc pūli ar sabiedrību … Pūļa un masu laikmeti vēsturē ir tumsības un postīšanas laikmeti. Tie ir sabiedrības sairšanas posmi …” . Varas tīkotāji pārsteidza jau iepriekšējās Saeimas vēlēšanās, un manāma tautas daļa izpaudās tagad. I.L.)

Nylan 2020: “Ienaidnieks nav jāiznīcina. Jāiznīcina vien tā gatavība uzņemties”

Maldināšana, slazds un aprēķins? Padomju informācijas operācijas Aukstajā karā

Propagandas, dezinformācijas un psīholoģiskā kara paņēmienu perināšanas telpa, līdzīgi kā 2.Pasaules karā, bija Aukstais karš – no abām pusēm. Lai pretotos Padomju propagandai, Prezidents Trumens uzsāka nacionālo Patiesības kampaņu (Campaign of Truth). Šīs kampaņas mērķis bija pretdarboties dezinformācijai ar “godīgu informāciju par brīvību un demokrātiju” (Wolfe 2018). Kamēr Savienotās Valstis nodevās patiesībai kā psīholoģiskā kara paņēmienam (papildus pieaugoši pievēršoties psīholoģiskajam karam), Padomju Savienība mēģinājumos pārspēt ASV lietoja citādus paņēmienus. Īpaša uzmanība tur bija pievērsta tās uztveres pārvaldīšanas teorijas (reflexive control theory – RCT; теория рефлексивного управления – ТРУ) attīstīšanai, noslīpēšanai un izpildei.

Uztveres pārvaldīšana ir “līdzekļi īpaši sagatavotas informācijas novadīšanai līdz partnerim vai pretiniekam, lai novirzītu to brīvprātīgi izdarīt operācijas sācējam vajadzīgus iepriekšparedzētus lēmumus” (Kamphuis 2018).

RCT nodrošina, ka, diviem pretiniekiem nonākot sadursmē, visdrīzāk uzvarēs tas, kurš labāk izprot sava pretinieka lēmumpieņemšanas norisi un to izmanto pret pretinieku. Tā gūtai lielākai veiksmes varbūtībai seko rekursīvs algoritms. Piemēram, ja pretinieks A paredz pretinieka B lēmumpieņemšanas paņēmienus, visdrīzāk veiksmīgs būs pretinieks A. Ja pretinieks B paredz, ka pretinieks A ņems vērā pretinieka B lēmumpieņemšanas norisi, tad veiksmīgs būtu pretinieks B, un tā tālāk, līdz galīgā priekšrocība būs spēcīga ietekme, ko gūs precīzākas zināšanas ieguvušais un veiksmīgāk izmantojušais pretinieks. Galīgais vēlamais veiksmīgas uztveres pārvaldīšanas iznākums ir pretinieka lēmumpieņemšanas norises nolaupīšana, lai pretinieks atspoguļojoši pieņemtu RCT spējīgajam vajadzīgus lēmumus.

Lai patiesi izprastu RCT, vispirms ir jāizprot tās sākumi ‘Maskirovkā’ (Маскировка – maskēšanās), Krievijas stratēģiskās domāšanas jēdzienā, kas definēts kā

“pretinieka tīša maldināšana savās interesēs, liekot tam pieņemt nepareizus lēmumus un tādējādi rīkoties maldinātāja labā” (Kamphuis 2018).

Maskirovka ir krāpšanas un psīholoģiskas manipulācijas veids. Krievija Maskirovku apguva plašā mērogā un nekavējoties izmantoja pret Savienotajām Valstīm pēc 2.Pasaules kara. Krievija tiecās pārvaldīt veidu, kā Savienotajām Valstīm uztvert Padomju kodolieroču attīstības spējas un pieļaut kodolieroču sacensību (Ziegler 2008). Kopumā, Maskirovkas izpratne ir būtiska, lai izprastu, kā Padomju doktrīna iekļauj maldināšanu, un tās naidīgos priekšstatus.

Kā Maskirovka iederas RCT? Kamēr Maskirovka par sevi ir būtisks maldināšanas jēdziens, RCT ir vairāk kā

“ienaidnieku uztveres pārvaldība” – tā ir to lēmumpieņemšanas pārvaldība.

Maldināšana ir tikai viens visas problēmas gabaliņš. RCT dibināja (Владимир Александрович Лефевр, Vladimir Alexandrovich Lefebvre; piem., http://berezkin.info/wp-content/uploads/2016/08/Lefevr-refleksia-2003.pdf ), kurš viņa vārdiem sakot, uzskatījis, ka

dezinformācijas jēdziens militārajā doktrīnā “šķitis pārāk šaurs, jo svarīga ir ne tikdaudz ienaidnieka piekrāpšana, kā tā lēmumpieņemšanas pārvaldīšana un refleksīvas pārvaldīšanas vadība, mums ir jāsāk ar ienaidnieka modeļa uzbūvēšanu” (Murphy 2018).

Skaidrs, ka Lefevra RCT teorijas formulējums prasīja plašu domātā ienaidnieka izpratni, un PSRS rīkojās tieši tā. 1982.gadā James Philips, vecākais pētnieks ‘Heritage Foundation’, uzrakstīja

‘Institute for US and Canadian studies’, Padomju dibinātas organizācijas,

kas apgalvoja esam parasta ASV, Vašingtonā dibināta domātava, atmaskojumu. Īstais stāsts bija daudz ļaunāks. Tāls no akadēmiskas institūcijas, kas virzītu akadēmisku kultūras pētniecību, šis institūts saņēma norādījumus no PSRS Kompartijas Centrālkomitejas un, precīzāk, tās Starptautisko lietu nodaļas. Šis institūts, pilns ar sakariem uz Padomju Politbiroju, Padomju Akadēmiju, un GRU, nodrošināja izcilu informācijas centru īstai RCT izmantošanai (Phillips 1982).

Krievija vēlāk izmantoja RCT noteiktā piemērā Aukstā kara pašā karstumā. Militāras parādes un starptautisku spēku izrādīšanas gaitā Padomes pacentās no visa spēka, lai izrādē Rietumu militārajiem atašejiem un citiem izlūkiem izliktu tīši piespēlētus paraugus. Sevišķi, padomes izgatavoja visādus viltojumus, lielas starpkontinentālas ballistiskās raķetes (ICBM), kas izskatījās nodrošinām tālākus kā tolaik uzskatīts maksimālos rādiusus un spēju izmantot daudzas kodolgalviņas uz vienu raķeti. Izmantojot RCT principus, padomju plānotāji to darīja ar nodomu, ka sanākušie novērotāji atgriezīsies pie Rietumu lēmumpieņēmējiem un virzīs viņus uz lēmumu par turpmāku izlūku sanākšanu. “Ietiekot lēmumpieņēmēju galvās” padomisti bija jau radījuši daudzas netiešas izlūku sliedes, kuras var derēt citās izlūku piekļuvēs un apstiprināt tīši paredzētiem slēdzieniem (Thomas 2004). Aprakstītajā gadījumā izpratne par ASV lēmumpieņēmēju psīholoģiskajiem raksturojumiem ļāva Krievijai konkurēt ar psīholoģisku manipulāciju.

Aukstais karš bija auglīga vide netradicionālu ieroču radīšanai. Divas lielvaras bija aci pret aci cīņā par pārākumu neprotot paļauties uz tradicionālajām starptautisko attiecību un militārās stratēģijas domāšanas skolām. Abas puses sāka pārākumu gaisā un apņēmīgas cīņas aizvietot ar spiegošanu un karu ar citu rokām (proxy war). Sākusi ar savu Maskirovkas attīstību divdesmitajā gasimtā, Padomju Savienība bija labi sagatavota attīstīt RCT – matemātiski, kibernētiski balstītu risinājumu savu pretinieku lēmumpieņemšanas spēju pārvaldīšanai. Šī jaunā pieeja pārākuma cīņā kopā ar spraigu ASV un Kanādas pētījumu institūta darbību darīja iespējamu RCT veicināšanai vajadzīgo slīpējumu. Padomju Savienība varēja efektīvi izmantot RCT, lai nolaupītu amerikāņu ‘Vēro, Orientējies, Izlem un Dari (OODA)’ vijuma paņēmienu, kas bija radīts piecdesmitajos gados un parasti ASV karaspēkā plaši lietots lēmumpieņemšanas aprakstīšanai. Saprotot kā mērķa objekts orientējas un lemj,

RCT ļāva Padomju Savienībai iepriekšnoteikt tā uzvedību un iestarpināt pretsitienu, lai izraisītu “virziena maiņu”.

Tā ir esoša un zīmīga liecība, ka Padomju Savienība spēja radīt jaunu inovatīvu ievirzi pelēkās zonas veida sadursmei, un tai nevarētu būt bijis iemesls atteikties no tādas noderīgas domāšanas skolas pēdējos gados. Bijusī Padomju Savienība ir turpinājusi ietekmēt ASV lēmumpieņemšanu arī pēdējos gados, ko autori izklāsta tālākā tekstā.

Viltus ziņu šļūtene: dezinformācija informācijas laikmetā

Psīholoģiskie ieroči pasaules spēku starpā turpina izvērsties un tiek lietoti arī šodien. 2016.gada ASV prezidenta vēlēšanu laikā amerikāņu publika iepazina tādus vārdus kā

‘troļļi’, ‘boti’ (roboti) un ‘viltus ziņas’.

Kamēr Krievijai militāru izlūku pasākumi un RCT izmantošanas paņēmieni nebija jaunums, ASV sabiedrības virzība uz internetu un sociālajiem medijiem kā informācijas avotiem sekmēja jaunus šo paņēmienu veidus. Krievija 2015.gadā veica savu lielāko mērķēto uzlaušanas kampaņu ar nolūku sameklēt kompromitējošus materiālus par ASV politiskajiem līderiem. Viņiem izdevās piekļūt informācijai no Demokrātu Nacionālās Komitejas (Democratic National Commitee – DNC) serveriem, tomēr tiek pieņemts, ka Republikāņu Nacionālās Komitejas (Republican National Commitee – RNC) serveros bijis mazāk izmantojamas informācijas dēļ pārejas uz jaunāku aparatūru (Watts 2019).

Krievijas uzbrukums ASV demokrātiskajiem procesiem sastāvēja no troļļu, botu, hakeru uzbrukumiem un Krievijas valsts vadītas propagandas pūliņiem.

Krievijas troļļi izmantoja dezinformācijas izplatīšanu un faktu izvēršanas stratēģisku koordināciju laikā ar nolūku izraisīt iespējami lielas jukas un neuzticību ASV iedzīvotājos. Troļļi kopā ar botu izmantošanu ļauj Krievijai izplatīt milzumu “informācijas” pa dažādiem kanāliem, lai pārplūdinātu cilvēku galvas un samazinātu viņu spēju atšķirt patiesību no meliem.

Šis paņēmiens, saukts par “melu šļūteni” (Paul and Matthews 2016), darbojas pretēji tradicionālajiem ietekmes līdzekļiem, kas balstās uz uzticību, ticamību un vēstījuma sinhronizāciju.

Mēnešos pirms 2016.gada vēlēšanām “troļļu armija sāka izcelt kandidātu Donaldu Trampu ar augošu spraigumu, tik lielu, ka to kompjūterpropaganda sāka kropļot dabisku Trampa atbalstu, liekot viņa sociālo mediju uzsaukumam izskatīties lielākam kā tas īstenībā bija” (Watts 2019). Tiklīdz aptaujas sāka rādīt, ka Tramps var neuzvarēt, Krievija pievērsās idejas izplatīšanai, ka balsošanas mašīnas ir uzlauztas, un vēlēšanas ir kompromitētas – tā ir taktika, kas izraisīja pretēju efektu, kad Tramps vēlēšanās uzvarēja.

Pēc gadiem ASV joprojām izskatās sadalīta, cilvēku ticība ievēlētiem līderiem un demokrātijai turpinot mazināties.

Dezinformācija tiek izplatīta ar sociāliem botiem, kas izvērš melīgus apgalvojumus, izlaižot tos kā vīrusus Tviterim līdzīgās interneta lapās. Tie savijas jau minētā “melu šļūtenes” metodē, jo ar dažādām atšķirīgām stāsta versijām var plaši dalīties, līdz plaša audience to uzceļ un pastiprina vēstījumu. Tviters vērtē, ka ir 1,4miljoni ar krieviem saistīti konti (Watts 2019), no kuriem daudzi ir boti, kas pastiprina troļļu un valsts sponsorētas propagandas ziņojumus. Botus var izmantot hakeru salaupītas informācijas izplatīšanai. Tvitera dati, kas sniegti ASV Pārstāvju Palātai, uzrāda vairāk kā 36 000 ar krieviem saistītu botu kontus, kas tvīto par ASV vēlēšanām, un vairāk kā 130 000 tvītus, kas tieši saistīti ar Krievijas ‘Internet Research Agency’ – IRA (US House of Representatives 2018).

Sagatavojot 2016.gada vēlēšanas, Krievija izmantoja daudzus paņēmienus, lai provocētu nesaskaņas amerikāņu vidū un izplatītu dezinformāciju. Viens no paņēmieniem bija Feisbuka reklāmas ar vairāk kā 3500 IRA reklāmām, un 11,4miljoni amerikāņu bija pakļauti šīm reklāmām, kā arī 470 IRA piederošas Feisbuka lapas ar 80 000 satura vienībām tajās, un 126miljoni amerikāņu bija pakļauti šim fundamentālajam saturam (US House of Representatives 2018). Šie ir pārsteidzoši skaitļi, kas rāda, cik IRA ir bijusi iedarbīga Amerikas kultūras izpratnē un izmantošanā.

Viņi ne tikai izplatīja dezinformāciju, bet arī izmantoja cilvēku emocijas: piemēram, viņi mudināja cilvēkus ticēt, ka viņu balsīm nav nozīmes, tā ka viņiem jābalso par trešo partiju vai pavisam jāatturas balsot (Thompson and Lapowsky 2018).

Krievijas mēģinājumi izraisīt Amerikas tautas dalīšanos vai šķelšanos veda uz jautājumiem, kā pretoties informācijas videi, kas piesūcināta ar viltus ziņām.

Cilvēki vispār pret dezinformācijas šļūdoni ir uzņēmīgi; mēnešos pirms 2016.gada vēlēšanām ar viltus stāstiem dalījās 23% pieaugušo (Anderson and Rainie 2017). Vecākās un jaunākās paaudzes ir uzņēmīgas dažādu iemeslu dēļ;

vecāki pieaugušie neizprotot interneta un valsts darbinieku brīdinājums, kamēr pie jaunāko paaudžu ievainojamības noved interneta maldīgā intimitāte.

Jauniem pieaugušajiem augot kultūrā, kurā informācija ir viegli pieejama ar Google meklētāju, un jebkurš var sevi iztēloties par lietpratēju, var būt grūti pārliecināt jaunos pieaugušos analizēt rakstus un to avotus (Conger 2019).

Šī Amerikas tautas manipulācija nav mitējusies, un maldināšanas un dezinformācijas apkarošana ir viens no patreizējiem cīniņiem, ar ko sastopas ietekmes operāciju kopiena.

Atrast veidu, kā pretoties dezinformācijai, lai saglabātu pasaules spēka statusu, ir Savienotajām Valstīm izšķiroši.

Informācijas ieroči pašlaik

Savienotās Valstis turpina pētīt, kā veidot lēmumpieņēmēju uzvedību, sākot no darba draudzīgo nāciju ASV uztveres celšanā, caur stratēģisko komunikāciju, līdz pretinieku ietekmēšanai vai nu izbeigt sadursmes, vai vairot notiekošā kara pūliņus. Mūsdienu panākumi tehnoloģijās un psīholoģijas teorijā ir ļāvuši nacionālām valstīm sasniegt cilvēkus tādos veidos, kas līdz šim uzskatīti par neiedomājamiem. Ar informācijas un dezinformācijas radīšanu un izplatīšanu saistītie finansiālie izdevumi vairs nav izšķiroši. Kā rāda vēsture, informācijas operāciju (IO – Information Operations) arēna un iespējas ietekmēt cilvēka izziņas un domāšanas norises ir kļuvušas vien graujošākas un vieglāk veicamas. Lai gan ir kādi šķēršļi, kas kavē ASV būt tikpat veiksmīgām dezinformācijas izplatīšanā un apkarošanā kā citām valstīm.

Mūsdienu psīholoģisko operāciju vieglums un iespaids ir to izmantošanu padarījis ārkārtīgi pievilcīgu daudzām nācijām. Piemēram, Krievija ir rūpīgi strādājusi, lai unificētu savas operācijas ārējas ietekmes nolūkā. Ķīna ir izvēlējusies citādu ievirzi, ieguldot novērošanas kampaņās pret saviem pilsoņiem. Arī Ziemeļkoreja ir izmantojusi psīholoģisku ievirzi, bez tehnoloģijas – savas populācijas ietekmēšanai izmantojot kultūras faktorus (Matherly 2019). Augot spēkā šo nāciju iespējām,

Savienotās Valstis atpaliek tālāk aizmugurē. Nošķirtas un vāji definētas operācijas bieži izveido varas vakuumu vai pārsātina informācijas vidi, novedot pie juceklīga vēstījuma un vājām kampaņām. Iznākums ir neiedarbīgs un rada vēstījumu bez vēlamās ietekmes.

Savienotās Valstis informācijas operāciju vidē riskē atpalikt no visai līdzīgiem pretiniekiem. Militārā sistēmā, kas balstās uz kara darbības jomām, ir pienācis laiks nosaukt jaunu cīņas jomu: psīholoģisko jomu. Tas ASV ļautu pastiprināt iespējas līdzīgi ASV pretinieku iespējām. Līderiem nevajag raudzīties tālu, jo izcilības krājumi Aizsardzības departamentā (DOD – Department of Defense) jau pastāv. Tostarp ASV Armijas Psīholoģisko operāciju komanda (PSYOP – Psychological operation) komanda, Amfībiju korpusa informācijas operāciju komanda, Jūras kara flotes informācijas ieroču sistēmu komanda un ASV Gaisa spēku (USAF – United States Air Force) nesen izveidotais informācijas operāciju virsnieks jeb 14F kopiena, ko atbalsta arī nesen izveidoti 16-tie Gaisa Spēki, kas paredzēti īpaši kā centralizēta informācijas ieroču vienība. Diemžēl, pašlaik iztrūkst komandvienība starp šīm kopienām, un ir neskaidrība par ziņojumu komunikāciju. Tas ir tikai sākums ceļā uz pilnībā noderīgu un operatīvu psīholoģiskās jomas izpratni. Lai gan militārie līderi arvien vairāk informāciju saredz kā jomu, tie nepievēršas cīņai izziņas vidē, tā vietā izvēloties pievērsties statiskiem efektiem, kā programatūras un elektroniskiem ieročiem. Kā rāda vēsture, psīholoģiskā joma ir stratēģisks ierocis ar darbību, kas aptver visas jomas un izplatīšanas paņēmienus, kas balstās uz to pašu.

Psīholoģiskie ieroči sastopas arī ar grūtībām, kuru pamatā ir publikas un to lēmumpieņēmēju, kuri lemj, izmantot vai neizmantot ietekmes operācijas, uztvere.

Vidē, kur tēma ir “uztvere ir viss”, ietekmes operācijām trūkst uztveres vadības.

Tādās programmās kā CIP prāta vadības programma MK Ultra (CIA Program of Research in Behavioral Modification 1977), kurā CIP veica prāta vadības eksperimentus ar ASV pilsoņiem, parastajiem iedzīvotājiem bija pamats neuzticēties nekādām psīholoģiskām operācijām.

Internetā izpatītajā maldināšanas un dezinformācijas pāpilnībā cilvēki parasti ir vai nu pārāk kritiski pret patiesu informāciju, vai uzticas tikai informācijai, kas apstiprina viņu aizspriedumu noslieces.

Cilvēki parasti nesaprot psīholoģiju, daļēji tādēļ, ka tiešsaistes informācijas pārpilnība ir novedusi pie populācijas, kas tic, ka nepraša var būt tikpat zinošs, cik lietpratējs (Nichols 2017).

Tiešsaistes viktorīnas liek cilvēkiem ticēt, ka viņi izprot personības testus un tāpēc psīholoģiju kopumā. Šāda uztvere var likt galvenajiem lēmumpieņēmējiem atteikties no psīholoģiskās taktikas izmantošanas, lai pievērstos tradicionālajiem cīņas paņēmieniem.

Informācijas operāciju praktizētājiem ir jāsaprot, ka Savienotās Valstis nevar un tām nevajag izmantot psīholoģijas jomu tajā neapdomīgajā veidā, kā to dara Krievija. ASV tiecas parādīt pārējai pasaulei, ka mēs rosinām uz uzticību un godīgumu. Viltus stāstu radīšana un izplatīšana iznākumā ātri saēstu ASV uzticamības tēlam, ko tās vēlas sekmēt. Jo ASV vērtību viengabalainības dēļ saziņas līdzekļi aiztur izplatīšanu, lai pārbaudītu faktus;

stratēģijas vājums informācijas vidē atstāj tukšumus, kuros citās valstīs var uzkundzēties stāsti ar uzbudinošiem un viltotiem virsrakstiem. Viltusziņu un mulsinošu virsrakstu pasaulē pirmais pielīp pirmais redzētais, neatkarīgi no patiesības.

Ja ASV atteiktos no uzticības patiesībai, mēs nodotu mūsu kultūras vērtības, un ASV zaudētu ticamību pārējās pasaules acīs (Watts 2019). Laimīgā kārtā parasti labākā propaganda ir patiesa, tā ka ASV ir jāturpina strādāt, lai būtu izšķirošs līderis ietekmes operācijās, nenododot ASV vērtības. Tas var prasīt moderno frāžu radošus un inovatīvus risinājumus, pētot jaunus vēstījumu izplatīšanas līdzekļus, izšķiroši pretojoties dezinformācijas kampaņām.

Psīholoģijas joma pārstāv jaunu lielu pārbīdi ieroču lietās. Citas nācijas izvēlas investēt šajā jomā, lai izplatītu melus un sētu globālu šķelšanos. ASV ir izteikumos ilgi stāvējušas kā cieti patiesības aizstāvji, tāpēc nereti izplatot saziņai izbālējušus un novēlotus faktus.

Šo oficiālo faktu izplatīšanas brīdī publiku jau bija pārliecinājušas viltus ziņas.

Ja ASV ir jāatgūst sava gatavība, Aizsardzības departamentam ir sestajai cīņas jomai ne vien jāpiešķir oficiāls statuss, bet arī jāstrādā, lai tvertu vēstījumu. Kā rāda lielu cīņas operāciju vēsture, Aizsardzības departaments ir šo spēju veiksmīgi veicinājis. Galvenā atšķirība informācijas jomā pašlaik un 2.Pasaules kara laikā vai Aukstajā karā ir viegli pieejama. Mūsdienu apdraudējums, briesmas un neveiksmes risks informācijas vidē ir īsts, un palīdzēt var uzsvars uz psīholoģisku ievirzi.

Tālāki pētījumi dotu labumu no Aizsardzības departamenta attīstības ceļa formulēšanas, tostarp, kā jāizskatās komandstruktūrām un varas orgāniem. Šā raksta psīholoģijas kā cīņas jomas lietojuma pagātnē pārskats ir uzsvēris tāda mēģinājuma svarīgumu. Autoru izceltie gadījumu pētījumi rāda, ka cilvēku psīholoģijas izpratne maina veidu, kā nācijas vada karošanu. Informācija ir nacionālā spēka avots, bet bez apvienotas un skaidri definētas jomas nav iespējama šā spēka izšķirīga pārvaldība un lietderība.

Psīholoģijas jomā ir izdevība saskatīt sadursmi pirms tā sākas, kā pirms gadsimtiem apgalvojis Sun Tzu.

Psīholoģiskajiem ieročiem ir dažāda bet zīmīga vēsture, un tie ir lietoti gan kā rīks cīņai ar ienaidnieku, gan kā paņēmiens pašu iedzīvotāju iedvesmošanai un ietekmēšanai.

Klasiskajā laikmetā Trojas zirgs tika izmantots nekrietni kā maldinoša ierīce, kas var piespiest padoties ienaidnieku. Pasaules karos propaganda tika veiksmīgi izmantota gan lai iedvesmotu draudzīgas populācijas, gan lai atturētu pretinieku populācijas no piedalīšanās viņu kara pūliņos. Globālos konfliktos un turpmāk izvērstā metodoloģija un psīholoģijas zinātne, īpaši Padomju Savienībā, veda uz RCT, tas ir, informācijas operāciju līmeņa plānošanas rīka, izsmalcināšanu un attīstīja taktiku un aprīkojumu psīholoģisko operāciju un ietekmēšanas operāciju izmantošanai taktiskā līmenī. Informācijas operācijas turpināja savu attīstību mūsu dienās, kad elektroniskie ieroči, kiberoperācijas un trešā industriālās revolūcija pārdefinēja informācijas operācijas kā nekad agrāk, pateicoties jaunam ātrumam, ar kādu cilvēki var radīt, pārnodot un uzņemt informāciju. Neraugoties uz nozīmīgām pārmaiņām informācijas pārvaldībā izšķirošie informācijas operāciju (IO) principi, pamatā cilvēku ietekmēšana, ir palikuši stingri un turpinās tādi būt, kamēr nemainīsies cilvēka daba.

No Psyhology as a Warfighting Domain. Sarah Soffer, Carter Matherly, Robert Stelmack

https://www.researchgate.net/publication/343084135_Psychology_as_a_Warfighting_Domain

——–

Sarah Soffer – maģistrs psīholoģijā (Missouri U) un maģistrs antropoloģijā (Purdue U). Intereses – sociālie mediji, veterānu un militāristu organizatorisks atbalsts. Kalpo kā IO virsnieks ASV Gaisa spēkos.

Carter Matherly ir doktors psīholoģijā un maģistrs izlūkošanas analīzē.

Robert Stelmack ir bakalaurs politikas zinātnē (ASV Gaisa spēku akadēmija). Intereses – nacionālās identitātes nozīme.

======================================

PŪĻA PSĪCHOLOĢIJA. Dr. phil. J. Students, Kadets, 01.07.1937

1. Sabiedrība un pūlis

Notikumi cilvēku sociālajā un vēsturiskajā dzīvē rodas un izpaužas ne tikai miera, bet arī nemiera apstākļos. Lieli notikumi cilvēka psīchi pārveido, un viņš savā psīchiskajā pasaulē miera apstākļos nav gluži tāds pat kā nemiera apstākļos. Tamdēļ teiktais par cilvēku vienā apstāklī nav vienmēr spēkā par viņu citādā apstāklī; un ja par individa vienu otru īpatnību zinām miera laikā, tas vēl nenozīmē, ka tas pats par viņu sakāms arī nemiera apstākļos. Tā rodas nepieciešamība cilvēka psīchisko dzīvi pētīt, vērojot viņu ne vien parastos, bet arī neparastos apstākļos.
Mēs cilvēku pazīstam ne tikai kā atsevišķu būtni vien, bet arī kā sabiedrības locekli. Cilvēks nav sastopams tikai savā norobežotajā un individuālajā dzīvē, bet arī kā sabiedrības, kā citu ļaužu sastāvdaļa. Pirmajā acumirklī izliekas, ka atsevišķais cilvēks ir kaut kas svarīgāks un pirmatnējāks nekā sabiedrība, jo sabiedrība sastādās no atsevišķiem cilvēkiem. Tomēr dziļāki ieskatoties tā nav.

Jau slavenais grieķu filozofs Aristotelis izsaka domas, ka sabiedrība pirmatnējāka nekā atsevišķs cilvēks. Sabiedrību Aristotelis pielīdzina veselam skaitlim, atsevišķu cilvēku daļas skaitlim, un nāk pie pārliecības, ka sabiedrība pirmatnējāka par atsevišķu cilvēku, tāpat kā vesels skaitlis pirmatnējāks par daļas skaitli. (Aristoteles: Pol. I 1., 6.)
Protams, ka sabiedrība nav pirmatnējāka par atsevišķu cilvēku no sabiedrības izcelšanās viedokļa. No izcelšanās (ģenētiskā) viedokļa raugoties pirmatnība tomēr piekrīt atsevišķajam cilvēkam, jo tikai no atsevišķiem cilvēkiem sastādās sabiedrība. Sabiedrības pirmatnība vērojama no attīstības viedokļa. Atsevišķais cilvēks nav spējīgs attīstīties, ja nav sabiedrības, sabiedrība ir atsevišķa cilvēka attīstības iespējamība un noteikums. [Cilvēce soļo uz divām – indivīds-sabiedrība – kājām I.L.] Nav šaubu, ka taisni tā ir jāsaprot Aristoteļa zīmīgais salīdzinājums.

Ka no atsevišķa cilvēka attīstības viedokļa raugoties sabiedrība svarīgāka par atsevišķu cilvēku, tas daudzkārt pierādīts. Ārpus sabiedrības audzis cilvēks nespēj izveidoties. Viņam trūkst valodas un arī citādā ziņā vientulībā uzaugušais, kā to it pareizi uzsver pazīstamais sociālpaidagogs P.Bārts (P.Barth: Geschichte der Erziehung 14.lapp., 9. un 10.izd.), ārkārtīgi strauji tuvojas primitīvajam stāvoklim.
Tā tad lai cilvēks spētu izveidoties, nepieciešams, lai viņš augtu sabiedrībā, lai viņš būtu starp citiem cilvēkiem, jo sabiedrība ir tā, kas cilvēku padara par cilvēku.
Ja sabiedrībai atsevišķa cilvēka attīstībā tik liela nozīme, nebūs lieki jautāt, kas ir sabiedrība? Sabiedrība – šis daudz pārrunātais jēdziens un strīdus jautājums – nav nekas cits kā tādu cilvēku kopums, kam daudz maz vienādas intereses – izglītības, mantas, nodarbošanās un stāvokļa ziņā. Cik cilvēku ietelp kādā sabiedrībā, tas nekrīt svarā. Lai būtu sabiedrība, nepieciešami mazākais trīs cilvēki. Divi cilvēki vien nav sabiedrība, jo viens cilvēks var gan būt divu sabiedrībā, bet nekad viena sabiedrība, tamdēļ arī sabiedrības mazākais skaitlis nav 2, bet 3. Tāpat sabiedrība nav jāsaprot kā bezgalīgi daudzu individu kopums. Tā, piem., būtu aplami runāt par visu to cilvēku sabiedrību, kas dzīvo virs zemes. Jo visos cilvēkos, kas dzīvo, ir pārāk daudz dažādu interešu un nevienādības, lai tos nosauktu par sabiedrību. Visi dzīvojošie cilvēki iztaisa cilvēku daudzumu, kas ir daudz plašāks jēdziens nekā sabiedrība. Ja tā, tad var runāt, piem., par “latviešu sabiedrību”, t. i. cilvēkiem, kas ir vienas tautības u.tml. un ar saviem centieniem un dzīvi no pārējām tautībām atšķiras. Tāpat vēl var runāt par “lauku sabiedrību”, bet daudz grūtāki jau izteikties par “pilsētas sabiedrību”, jo te kaut gan var būt runa par sabiedrību, tomēr ir pārāk daudz dažādu interešu.

Tā tad sabiedrība ir daudz maz vienādām interesēm apveltītu ļaužu kopums, kas savu vienādīgumu patur kā mierā, tā darba stāvokli. Sevišķi te jāpasvītro vienādīgums miera stāvoklī, jo, kā redzēsim, pūlis ir tāda sabiedrība, kur vērojamas vienādas intereses sevišķas darbības stāvoklī. Par to vēlāk.

Vēl jājautā, vai piem., skolnieki klasē, publika teātra zālē, soļojošu karavīru pulks u.tml. ir sabiedrība? Protams, tā ir sabiedrība, jo kā skolēnus, tā publiku un karavīrus vieno daudz maz līdzīgas intereses un vienāds mērķis: skolēnu mērķis klasē ir mierīgi klausoties, saprast un izzināt tos uzdevumus, ko ceļ priekšā skolotājs; publikas uzdevums uztvert, kāda izrāde; karavīru – izpildīt attiecīgu pienākumu. Te visur ir it kā viena apzināta griba, viena interese, viens mērķis.

Vai to pašu var teikt par skolēniem starpstundas laikā, par publiku, kas trauc ārā no degošas teātra zāles, par kareivjiem, kas bēg no ienaidnieka? Acīm redzot, te ir jau darīšana ar sabiedrību citādā stāvoklī. Šī sabiedrība ir pūlis. Pūlis ir augstākā mērā uzbudinātu cilvēku kopums, pie kam šo cilvēku griba gluži neapzinīgi seko it kā vienam likumam. Vissvarīgākais un raksturīgākais pūlī tas, ka pūlim ir vienota griba, gribas vienība. Šo raksturīgo pūļa pazīmi franču psīchologs Gustavs Le Bons (Le Bon) nosauc par pūļa gribas vienības likumu (loi dc l’unitē mental dc foules).
Te atklājas pūļa un sabiedrības izšķirība. Sabiedrībā šāda gribas vienības likuma nav. Kaut gan, kā redzējām, tur ir interešu līdzība, tomēr tas ir tikai vispārīgā nozīmē. Īstenībā ņemot, katrs sabiedrības loceklis dzīvo savu individuālu dzīvi, katram ir sava griba, savas intereses, savi prieki un savas bēdas. Sabiedrībai šķiet esam kopīgi mērķi un vienādas intereses raugoties uz visu sabiedrību, bet nevis atsevišķi uz katru sabiedrības locekli. Bez tam ļoti bieži sabiedrības kopīgās intereses noteic antropoloģiskais un rasu princips: visdrošāk var runāt par vienas tautas, par vienas rases sabiedrību. Pūlī turpretim šāds princips nav vērojams: pūli var iztaisīt dažādu tautu un dažādu rasu [sakarā ar atšķirīgiem dzīves apstākļiem evolūcijas gaitā izveidojies cilvēku tips, kuram ir savas raksturīgas iedzimtas morfoloģiskās un fiziskās pazīmes], pat dažādu šķiru pārstāvji. Bez tam pūļa pareizai izpratnei jāievēro vēl viens apstāklis.

Par pūli nevar uzlūkot cilvēkus parastajā miera stāvoklī. Cilvēkos, kas ir pūlī, vienmēr plosās nemiers un dažādi pārdzīvojumi. Zināms, dažreiz pūlis gan it kā sastingst, bet šis sastingums ir tikai pūļa gribas sasprindzinājums, tā sakot, aizdambējums, kas kurā katrā mirkli spējīgs pāriet pēkšņā kustībā. Tādos gadījumos pūlis ir it kā lavīna, kas uz laiku apstājusēs, lai pēc tam atdzīvinātos un briesmīgā brāzienā dotos tālāk. Šo pūļa nemieru modina dažādi apstākļi, par ko runāsim tālāk, bet te tikai piemetināsim, ka tas nemiers un tā saviļņošanās, kas mostas pūlī, notiek sevišķos apstākļos, pie tam nemiera izsaucējam (kaireklim) vajaga būt sevišķai parādībai, savdabīgam notikumam. Tas pūļa izpratnei ir pats svarīgākais moments.
Cilvēkus par pūli padara nevis paši cilvēki, kas pūlī atrodas, un šo pūli izveido, bet sevišķi notikumi, kas pūli tā vai citādi pārsteidz, un tie īpatnējie apstākļi, kādos šie cilvēki atrodas. Ir gan taisnība, ka daudz atkarājas no pašiem cilvēkiem. Visi vienādā mērā nav spējīgi radīt pūli. Zināma nozīme piekrīt cilvēku izglītībai, rakstura noteiktībai, reliģiskai pārliecībai, politiskajam viedoklim, organisma izjūtām, saimnieciskiem apstākļiem u.tml., bet tomēr šiem momentiem nav izšķīrējas lomas. Izšķīrēja nozīme tiem notikumiem, kas uz pūli iedarbojas vai, citādi sakot, tiem faktoriem, kas liek pūlim darboties, un tiem apstākļiem, kādos pūlis atrodas.

2. Pūļa īpatnības

Pēc pūļa vispārīga raksturojuma pieiesim pūļa psīcholoģijas īpatnējākām pazīmēm.
Pūlis sastāv no atsevišķiem cilvēkiem. Tamdēļ pūlim zināmā mērā arvien būs tās pazīmes, kādas atsevišķam cilvēkam. Tomēr ir daudz pazīmju, kas raksturīgas tikai pūlim. Vispirms pakavēsimies pie tām īpašībām, kas gandrīz vai būtiski šķir pūli no atsevišķa individa.
Viena no svarīgākām pūļa vispārīgām īpatnībām atšķirībā no atsevišķa cilvēka tā, ka pūlis seko jūtām un afektiem, atsevišķs cilvēks – ja ne vienmēr, tomēr galvenām kārtām – prātam. Pūli noteic neapzinīgais, individu apzinīgais faktors. Protams, bieži ir tā, ka arī atsevišķs cilvēks seko jūtām un kaislībām, bet tādā gadījumā viņš pats to zina, pats apzinās, ko darījis. Pūlī tādas pašapziņas nav. Atsevišķs cilvēks klausa savai galvai, pūlis – mugurkaulam; citādi sakot, atsevišķa cilvēka darbību un domāšanu vairāk noteic tie smadzeņu centri, kas guļ galvaskausā, pūlī turpretim tā centrālās nervu sistēmas daļa, kas guļ mugurkaulā.
Protams, ja galvas smadzenes pārzin augstāko gara dzīvi (prātu, apzinīgu gribu v. tml.), tad atsevišķa cilvēka darbība būs vairāk saprātīga, loģiska un apsvērta nekā pūļa darbība, jo pūli vada instinkti, neapzinātas jūtas un impulsi, ko noteic mugurkaula smadzenes. Zināms, var jau būt, ka arī pūlī sastopami saprātīgi ļaudis, kas domā pareizi ne tikai vienatnē, bet arī atrodoties starp citiem ļaudīm, tomēr zīmīgi, ka pūlī pat saprātīgais cilvēks rīkojas bez iepriekšēja apdoma. Kā tas izskaidrojams un saprotams?

Kā izskaidrojama tā dīvainā parādība, ka pūlī ļaudis zaudē saprātu un bieži vien ir it kā apmāti, ko dzen nezināmi spēki? Atbildes nolūkā uz šo jautājumu pieiesim otrai svarīgākai un vispārīgai pūļa īpatnībai, proti apstāklim, ka pūlis nepazīst individuālu dažādību, un pūlī visi ļaudis ir it kā vienlīdzīgi. Ar šo pūļa īpašību arī izskaidrojams tas, ka pūlī izjūtas, afekti un instinkti ir pārsvarā par saprātu. Iedomāsimies, ka uztraukts ļaužu pūlis bēg no kaut kā vai kaut ko vajā (piem., revolūcijas laikā). Vai šādā pūlī ir atsevišķi cilvēki, kuru rīcība patstāvīga un skaidra? Novērojumi liecina, ka tādu cilvēku šādā gadījumā nav. Tas viegli saprotams, jo šādos apstākļos ļaudīm ir viena doma, viens pārdzīvojums, viens nolūks (piem., tieksme izbēgt no nāves). Vai šādā mirklī var būt runa par atsevišķas individuālitātes sevišķu rīcību? Domājams, ka ne, bet ja tas arī kādreiz notiek, tad ļoti reti. Lūk, kamdēļ arī visos ir viena instinktīva dziņa, neapzinīgs straujš pārdzīvojums, vai tas būtu saistīts ar tieksmi izbēgt no nāves, ar dusmām šķērsli iznīcināt, vai citādi. Te ir tikai viens psīchisks saviļņojums ar fizioloģisku nokrāsu, kur visi pūļa ļaudis vienādi.

Pūlī, vai tā būtu lielāka vai mazāka ļaužu masa, visi ir vienādi. Pūlis nemīl dažādību. Tur visi vienādi. Pūlī visi it kā nolīdzināti (nivelēti), tur neredzam personību un individuālitāti, bet notiek visu vienlīdzināšana (egalizēšana).
Pūlī nav saimnieku, nav kalpu, nav bagātu un nabagu, nav skolotāju un skolēnu, nosodītāju un nosodāmo, drošsirdīgo un bailīgo, bet visi ir vienādi un vienlīdzīgi. Ja tā, tad pūlim nav apsvēršanas, nav prāta skaidrības. Prāts savu spēku var rādīt tikai tur, kur nav apstākļu, kas to traucē un apgrūtina. Kur ir prasība pēc vienlīdzības, tur prātam nav vietas un nozīmes.

Šai ziņā pūlis līdzinās bērnam: līdzīgi tam, kā bērns nav spējīgs novērtēt lietas apstākļus, un par labu pieņem patīkamo, tāpat arī pūlim vienīgi patīkamais ir labais. Mēs zinām, ka patika vai nepatika ir jūtu stāvoklis, kam nav ne radniecības, ne sakara ar prātu. Prāts vienlīdzību necieš, jūtas taisni vienlīdzību prasa. Tamdēļ arī pūlis, ko valda dažāda veida afekti un jūtas, visus padara par līdzīgiem. Pūlī nav izcilu personu, nav talantu un ģēniju, ir tikai vienlīdzība. Zināms, ir gadījumi, kur pūlim ir savi vadoņi, bet tas iespējams sevišķos brīžos un savdabīgos apstākļos, par ko būs runa turpmāk.
Bez aplūkotajām pūļa vispārīgajām īpašībām ir vesela virkne speciālu pazīmju, kas spilgti raksturo pūļa pārdzīvojumus. Ļoti zīmīga šai ziņā ir īpašība, ko var izteikt šādos vārdos: pūlī augstākā mērā strauji izplatās iespaidi un uzbudinājumi, ko izsauc sevišķi sadzīves notikumi. Protams, ne katra parādība, ne katrs notikums spēj pūli saviļņot. Notikumam vajaga būt sevišķam. Tādi sevišķi notikumi ir parādības, kas cilvēkus spēj uzbudināt vai patīkamā vai nepatīkamā nozīmē. Šie notikumi pa lielākai daļai ir jauni, nebijuši, ārkārtīgi. Nav teikts, ka jauni un strauji notikumi saviļņo vienīgi pūli. Tie spēj uzbudināt arī visplašāko sabiedrību. Tikai pūlī, kas nav nekas cits kā neorganizēta sabiedrība, saviļņojums izplatās nesalīdzināmi straujāk.
Interesants piemērs šai ziņā ir Gribojedova luga “Gore ot uma” [Prāta nelaime]. Lugā starp citu tēlotas viesības Fāmusova namā. Gluži vienkārša pārpratuma dēļ viesos izplatās ziņa, ka Čackis, kas arī atrodas starp viesiem, kļuvis ārprātīgs. Šī ziņa izplatās zibeņātrumā, vēl jo sevišķi tamdēļ, ka šie ļaudis kāri uz jaunumiem. Čackim neatliek nekas cits kā viesības atstāt, jo visi no viņa izvairās.
Iespaidu straujais uzliesmojums pūlī izskaidrojams ar to, ka pūlī, kas aptver vairāk vai mazāk lielu cilvēku vairumu, vienam iespējamība tieši griezties pie otra. Ja cilvēks ir viens, tad kaut arī viņš dzird uztraucošu ziņu, tomēr paliek samērā mierīgs, tamdēļ ka viņam tai brīdī tūdaļ nav iespējas griezties pie citiem. Turpretim vairāku ļaužu sabiedrībā šī iespējamība ir, un tā kā interese liela, tad viens, griezdamies pie otra un izjautādams otru, jauno ziņu strauji izplata. Sakarā ar jaunās ziņas izplatīšanos tais ļaudīs, kas vēl neko skaidri nezina, bet uztver jaunumu “tikai pa ausu galam”, pamostas ārkārtīga ziņkārība, un šīs ziņkārības apmierināšanas nolūkos cilvēki, kā mēdz teikt, “skrien vai no ādas ārā”. Zīmīgi, ka tie iemesli, kas izsauc pūļa saviļņojumu, ne vienmēr paši par sevi ir nopietni un svarīgi. Tas pūlim nemaz nav vajadzīgs. Galvenais tas, lai pūļa iztulkojumā tie būtu svarīgi. Ja – kā jau redzējām – pūlis neklausa galvai, bet mugurkaulam, tad viegli saprotams, cik strauji pūli iespaido bieži vien mazsvarīgi iemesli.

Zināms, ar to nav teikts, ka lieliem notikumiem pūļa psīcholoģijā nebūtu nozīmes. Gluži otrādi: ne tikai pūlī, bet visplašāko sabiedrību saviļņo lieli notikumi, turpretim mazsvarīgām parādībām plašā sabiedrībā nav nozīmes. Piem., sabiedrībā nepazīstama cilvēka nāve plašākas ļaužu masas nesaviļņo. Turpretim ievērojama vīra nāve izsauc saviļņojumu ļoti plašās aprindās. Ja cilvēks jau sevišķi ievērojams kā zinātnieks, valstsvīrs, mākslinieks u.tml., tad ziņa par viņa nāvi iet pāri valsts robežām. Tāpat valsts kases apzagšana dara uzmanīgu lielu ļaužu vairumu, bet ja cieš vienkāršs pilsonis, par notikumu uztraucas vienīgi viņa tuvinieki.
Smagas epidēmijas, briesmīgas zemestrīces, karš, revolūcija u.tml. notikumi jau saviļņo visu pasauli.
Uzbudinājuma pēkšņais uzliesmojums ir par iemeslu tai pūļa īpašībai, ko var saukt par māņticību. Pūlis ir māņticīgs. Māņticības jēdziens te nenozīmē vienīgi ticēšanu spokiem un citām parādībām, kā īstenībā nav, bet vispār lētu noticēšanu, lētticību. Pūļa ticība augstākā mērā zīmīga. Pūlis vairāk tic nekā domā, vairāk pieņem vai atraida nekā pārdomā, pārbauda un novērtē. Ar šo pūļa īpatnību izskaidrojama arī baumu izplatīšanās sabiedrībā, kam bieži vien nav nekāda pietiekoša pamata.
Baumām pūļa dzīvē ir ārkārtīgi iespaidīga (suģestīva) vara. Tās pūli satver savā varā un liek tam darboties pilnīgi mēchaniski un nebrīvi. Še tad arī dažreiz liela nozīme ir pūļa vadoņiem, kas izmantodami pieminēto pūļa vājību, var grozīt pūli [vēlētājus]pēc savas patikas. Par pūļa un masu vadoņiem var būt cilvēki, kas izprazdami pūļa psīcholoģiju, māk pūlim izpatikt vai arī to pārliecināt. Šādi vadoņi ar savu uzstāšanos, runām un iedvesmi prot ļaužu prātus grozīt pēc patikas. Sākumā, varbūt, pūlim vadonis liekas pavisam nepieņemams, bet apstākļi grozās, tiklīdz vadonis sāk runāt pūlim pa prātam. Šī runāšana pa prātam nav nekas cits, kā patikas pārdzīvojuma izsaukšana pūlī. Pūlis klausīs savam vadonim tad, ja pēdējais pūļa apziņā izsauks patīkamā priekšstatu. Zināms, ka arī tādos gadījumos, kur vadonis nerunā to, kas patīkams, bet aizrāda uz nepatīkamo, tāpat kļūst par pūļa noteicēju. Še viņš, ja tikai grib, pūli var maldināt ar neīstiem priekšstatiem un modināt ļaudīs nepareizus uzskatus. Ļoti zīmīgi, ka dažos gadījumos pūļa māņticību var pamodināt kurš katrs pūļa loceklis, ja tikai nāk ar pēkšņu, jaunu un nedzirdētu ziņu. Šī ziņa visus pārsteidz un satver savā varā.
Gustavs Le Bons atstāsta vairākus patiesus notikumus, kur pūļa lētticība bijusi par iemeslu masu hallūcinācijām. Viņš min, piem., klāja leitnanta Žiljena Fēliksa stāstu par kuģa ļaudīm, kas visi, sakarā ar viena matroža izsaucienu, ieraudzījuši degam kādu kuģi. Patiesībā uz jūras bijis tikai zarains koka stumbrs. Tā tad – masu hallūcinācija.

Šāda ārkārtīga lētticība bieži un ļoti ātri var iestāties skolas bērnos. Sevišķi daži nostāsti par spokiem, vienačiem tā uzbudina bērnu apziņu, ka vakarā pietiek tikai vienam iesaukties, tūdaļ vai visi redzēs to, kā īstenībā nav, pie kam ārkārtīgi baidīsies.
Tālākajā aplūkojumā apstāsimies pie tādām pūļa pazīmēm, kas pūļa pārdzīvojumos norāda it kā uz divi poliem, diviem virzieniem, t.i., ka pūlis vienā mirklī ir tāds, otrā pavisam citāds, pat pretējs iepriekšējam stāvoklim. Šī pūļa psīcholoģijas divpolainība apliecina, ka pūlim radniecīgi ir ekstrēmi stāvokļi, t.i., pretstati, krišana no vienas galējības otrā. Kā redzēsim, šādus pretstata stāvokļus izsauc savi iemesli.
Vispirms pasvītrosim, ka pūlis var būt varonīgs un arī bailīgs. Varonības un baiļu pretstats novērojams sevišķi revolūcijas laikā. Tiklīdz ļaužu masas pārņem domas par tām nodarīto netaisnību, tūdaļ rodas instinktīva dziņa netaisnības jūgu nokratīt. Šai dziņā pūlis var uzrādīt apbrīnojamu varonību un iet tīšu prātu nāvē. Šī pati ļaužu masa jo ātri var nonākt bailēs. Pietiek tikai niecīga kairiena (piem., vienas personas izsauciena par draudošām briesmām), un tas būs itin kā dzirkstele, kas izsauks ugunsgrēku, t.i., pūlis no drošsirdības kritīs baiļu pretstatā, un tādā gadījumā saturēt iebaidēto pūli vairs nebūs iespējams.
Ne mazāk zīmīgs ir pūļa pārdzīvojums, kas svārstās starp tikumību un noziedzību. Pūlis spēj būt ar viscēlākām tikumības jūtām un turpat viņā mostas visnežēlīgākā nozieguma kāre. Nav šaubu, ka pūļa tikumiskās jūtas tālu pārsniedz atsevišķa individa tikumību, bet tikpat skaidrs, ka pūļa nežēlība iet nesalīdzināmi tālāk par individa nežēlību. Pūlis var glabāt sevī cildenas un cēlas jūtas, līdzjūtību, līdzcietību, bet līdz ar to slēpt sevī visbriesmīgāko bezjūtību, kas nepazīst žēluma un līdzjūtības.
Tamdēļ arī pūļa noziegumi ir visai pateicīgs temats noziegumu pētniekiem.
Tālāk minēsim pūļa konservātīvismu un revolūcionārismu. Tās pašas masas, kas vienā mirklī konservātīvas, otrā varbūt revolūcionāras. Viens cilvēks, ņemts pats par sevi, vienmēr būs dzīvāks, liberālāks, kustīgāks. Masa turpretim ārkārtīgi miegaina un nejūtīga. Kur atsevišķs cilvēks zināmus grūtumus nav spējīgs panest, tur ļaužu masas visu pacieš mierīgi, pat bez kurnēšanas. Citādi sakot, masas ir konservātīvas.

Tomēr tikai zināmu laiku. Kad mērs pilns, arī masas sāk kustēties; sākumā neievērojama kustība pāriet saviļņojumā, bet saviļņojumam seko bangas un brāzieni, kas nepazīst šķēršļu, neapstājas nekādu pretekļu priekšā un noslauka savā ceļā visu, gandrīz vai tāpat kā dabas spēki. Protams, šī pazīme ir revolūcionārisms, kas gaužām skaidri vērojams lielu nemieru un revolūciju laikos.
Nav jāaizmirst arī pūļa bezdievība un reliģiozitāte. Tas atkal zīmīgs pretstats. Pūlis, sevišķi plašāku masu formā, spēj uzrādīt neticamu bezdievību un savā bezdievības ārprātā iznīcināt visus svētumus un nekalpot nekam citam, kā tikai sev un savām aklajām iegribām. Atkal šis pats pūlis spēj būt tik paklausīgs un dievbijīgs, ka piespiedīs rūgti samaksāt katram, kurš uzdrošināsies svētumus gānīt. Tāpat kā citas augšminētās pūļa īpatnības, arī bezdievība un reliģiozitāte bieži vien vēsturē novērojama, un viens no viszīmīgākiem piemēriem ir krusta karotāju izturēšanās iekarotajās zemēs. To pašu novērojām arī krievu tautā pirms revolūcijas, revolūcijā un pēc revolūcijas.
Bez tikko minētajām pūļa īpatnībām ļoti zīmīga ir viena cita pūļa pazīme, kur arī pa daļai vērojami pretstati, proti, pūļa pakļaušanās individam un individa pārvarēšana. Jau augšā redzējām, ka nereti pūlim ir vadoņi, kaut gan caurmērā pūļa instinkts prasa vienlīdzību. Te rodas šāda pamatdoma: kur pūlis individam pakļaujas, tur viņš šo individu dievina kā autoritāti un ir spējīgs par šo individu cīnīties. Turpretim ja sevišķi apstākļi masās pret šo individu modinās neuzticību, pūlis viņu pārvarēs, nogāzīs, pat iznīcinās un meklēs jaunu vadoni, ko dievināt.

Šis apstāklis skaidri pierāda, ka pūlim vadonis ir vajadzīgs, ir nepieciešams cilvēks, kam paklausīt un ko dievināt. Nereti masu pakļaušanās autoritātei izliekas pat neticama, bet tomēr ir patiesa.
Piem., vēsturnieks Fistels de Kulandžs (Fustel de Coulanges) apraksta kā 30 leģionāri varējuši pārvaldīt Romas Galliju ar simts miljonu cilvēkiem. Kulanžs ir tais domās, ka šī pārvaldīšana bijusi iespējama, iepriekš modinot un nostiprinot pakļautajos paklausību un ticību Romas autoritātei. Tādējādi nedaudzi cilvēki vada un rēgulē milzīgu cilvēku daudzumu, tāpat kā mēchanikā niecīgs pogas spiediens liek kustēties milzīgām matērijas masām.

Kā izskaidrot šās pūļa un masu parādības? Kā izskaidrot un saprast pūļa galējības, t.i., krišanu no viena pretstata otrā? Kamdēļ tas pats pūlis, kurš vienā gadījumā, vienā mirklī labs un tikumīgs, otrā nežēlīgs, ļauns un noziedzīgs? Kamdēļ vienā mirklī pūlis dievbijīgs, otrā bezdievīgs? U.t.t. Pūļa galējības izskaidrojamas ar pūļa pārdzīvojumu, pāreju no apzinīga stāvokļa neapzinīgā un otrādi.

Ja pūlis vienā brīdī drošsirdīgs, otrā bailīgs, vienā momentā ticīgs, otrā neticīgs u.t.t., tad te notiek strauja pārdzīvojumu maiņa, kas norisinās neapzinīgi, pie kam tas pārdzīvojumu stāvoklis, kādā ļaužu masas iekrīt, viscaur neapzinīgs. Tikai tā saprotami augšā aplūkotie pretstati.

Pūļa rīcības divpolainība un ekstrēmi nav nekas cits kā neapzinīgā un apzinīgā momenta pretstati (kontrasti), un gājiens no apzinīgā uz neapzinīgo atsevišķa cilvēka dzīvē pūlī ir gājiens no viena pretstata uz otru, no viena pola otrā. Zināms, lai šie pretstati mostos, ir vajadzīgi sevišķi apstākļi, sevišķi notikumi, un kaut arī tie nebūtu ievērojami, tomēr tiem jābūt neparastiem. Šie neparastie notikumi, apstākļi un gadījumi liek pūlim darboties un izsauc tik straujas rīcības maiņas, kas liek brīnīties pat vislielākajam skeptiķim. Tomēr ja arī mūsu laikos vēl ir daudz neizskaidrotu parādību cilvēku sociālajā dzīvē, tikdaudz tomēr ir skaidrs, ka pūlī vērojamas tādas parādības, kas vai nemaz, vai tikai pa daļai sastopamas atsevišķā cilvēkā, un ka pūļa psīcholoģija ir citāda nekā psīchiskās parādības atsevišķā cilvēkā.

3. Vai pūlim ir nozīme vēsturē?

Pūļa nozīme vēsturē un dzīvē bieži pārrunāta. Daži pūļa lomu vērtē pārāk zemu, citi atkal pūlim piešķir pārāk lielu nozīmi, kamēr patiesība, varbūt, meklējama pavisam citā virzienā. Vispirms minēsim vēsturē pazīstamu autoru domas, lai pēc tam nāktu pie zināmiem slēdzieniem.
Pret pūli un ļaužu masas domām jau senlaikos nostājās Homērs, izteikdamies, ka daudzu valdība tautai neko labu nedod; vislabāk tad, ja ir viens kungs un viens valdnieks. Herodota acīs nekas nav neprātīgāks par aklu pūli. Pēc Tacita domām pūlim nekad nav mēra izjūtas, tas ir neapmierināms un nepiepildāms. Horacijs par pūli runā kā par rupju nejēgu (profanum vulgus); Senēka ienīst pūļa lēmumus, jo tie ir nepārdomāti; Livija acīs pūļa rīcība ir vai verdziska, vai iedomīga un lepna, bet Juvenāls visu tautu dēvē par nožēlojamu komediantu. Kā zināms, romiešiem pat bija paruna, ka senātori ir labi, bet senāts ļauns muļķis. (Senatores boni viri, Senātus autem mala bestia), kas norāda uz viena cilvēka pareiziem spriedumiem, bet uz kļūdām un muļķīgiem lēmumiem, ja spriedēju ir daudz. Arī vēlākajos laikos par pūli un ļaužu masām negātīvus spriedumus devuši: Makiavelli, Hobss, Fenelons, Ruso, Manteskjē, Šillers, Gēte, Karleils, Nīcše, Šovs, D’Anuncio, Le Bons, Baldvīns, Sorokins u.c. Piem., Maksis Šēlers visai zīmīgi izsakās, ka pūlis ir tas, kas cilvēks kā “bērns”; pūlis ir palielināts bērns.

Pūļa un pat tautas muļķīgumu apdziedājuši daži dzejnieki, īpaši Šillers. Zīmīgi, ka pašā tautā arvien ir radušies izteicieni, kas pūli negātīvi raksturo. Šādi izteicieni ir, piem.: “lielā publika”, “nepateicīgais pūlis”, “daudzgalvainā bestija”, “misera plebs”, “profarium vulgus”, “odi profanum vulgus et arceo”, “tautas balss ir jūras viļņi”, “daudz galvu, daudz prātu” u.t.t. Protams, ja šādi raksturojumi nav mākslīgi izdomājami, bet radušies tautas slāņos, tad tiem ir savs pamats un daļa taisnības.
Blakām šiem negātīvajiem pūļa, masas un tautas raksturojumiem, kas pūli zemu novērtē, ir uzskats, kas pūlim un ļaužu masām vispār vēsturē un dzīvē piešķir izšķīrēju nozīmi.

Šis uzskats visskaidrāk izteikts vēsturiskajā materiālismā. Kā zināms, vēsturiskais materiālisms garīgās dzīves virzītājas pamatus redz materiālās ražošanas kārtībā un ļaužu masās. Kā garīgās dzīves seju noteic materiālie apstākļi, tāpat atsevišķa cilvēka domas un pārdzīvojumus noteic masu impulsi. Nevis individs noteic pūli, masas un sabiedrību, bet masas izceļ individu. Vēsturi darina masas, nevis atsevišķs individs. Pareizi runāt par masu, nevis individu vēsturi. Masas attiecībā pret individu ir tāpat kā cēlonis pret sekām.
Arī A.Odēns (sk. A.Odin: Genese des grands hommes, Paris 1895.), K. Lamprechts (sk. Deutsche Zeitschrift fūr Geschichtswissenschaft 1896/97, 2.Vierteljahrsheft, 75.-77.lpp.), u.c. aizstāv kollektīvisma teoriju, pasaules vēsturnieks Leopolds Ranke, kas – sevišķi savas dzīves pēdējos gados – par lielo personību radošo ietekmi vēsturē negribēja neko ne dzirdēt, u.c. Tādi ir divi pretējie uzskati. Kur slēpjas patiesība?
Mums šķiet, ka pūlim nav pozitivas nozīmes vēsturē. Tie, kas atzīst pūli kā pozitivu faktoru, dažkārt sajauc pūli ar sabiedrību, kamēr šos jēdzienus nepieciešams šķirot, un ja to nedara, tad tā ir kļūda. Nevajaga aizmirst, ka – uz ko jau iepriekš norādījām – pūlis ir sabiedrība nemierīgā resp. dezorganizētā stāvoklī. Bet ko vērtīgu no dezorganizētas masas var gaidīt? Vai ļaužu masa chāotiskā stāvoklī var būt pozitivs faktors? Kas labs gaidāms no cilvēku sablīvējuma, kur nav nekādas kārtības?

Pavisam cita lieta, ņemot sabiedrības jēdzienu. Sabiedrības nozīmi tiklab atsevišķa individa dzīvē, kā arī visā cilvēces vēsturiskās attīstības gaitā nav nekāda iemesla un vajadzības noliegt. Tamdēļ, ja sociologs F.Vīzers (F.Wieser: Masse (Handwörterbuch der Staatswissenschaften 513.lapp, 6.sēj. 1925.) atrod, kā arī vadoņa parādīšanās ir vispārīga un mūžīga sabiedrības parādība, un nav izskaidrojama tikai no individuālisma viedokļa, tad pret šādu domu nav ko iebilst. Turpretim, ja pasaules vēsturnieks T.Lindners (Th.Lindner: Geschichtsphilosophie 55.lapp. 1921.) izsakās, ka masa sastāv no individiem, un neviens individs nevar pastāvēt citādi kā masas sastāvdaļa, tad te var iebilst pret masas jēdziena lietošanu nevietā, jo socioloģijas valodā masa nav nekas cits kā palielināts pūlis, bet atsevišķam cilvēkam, nerunājot jau nemaz par spilgtu personību resp. vadoni, nav nepieciešami jābūt pūļa elementam.
Pūļa valdīšana un masas vara neko vērtīgu un paliekošu nav devusi. Pūlis ir svārstīgs, nedrošs un nodevīgs. Ja Česterfīlds (Chesterfield) aizrāda, ka pūlim nav prāta, bet tomēr ir acis un ausis (sk. G.Stieler: Person und Masse 7.lapp. 1929.), tas taisni apstiprina pūļa nenoteiktību, jo jutekļiem nav tās stabilitātes un drošības, kāda piemīt prātam, bet prāts, kā jau redzējām, ir individa īpašums. Lūk, kamdēļ runāt par pūļa nozīmi vēsturē un šo nozīmi apstiprināt nav pietiekoša pamata. Ja nu jāatzīst pūļa priekšrocības, salīdzinot ar individu, tad dzīve slīd uz leju.

Pūļa un masu laikmeti vēsturē ir tumsības un postīšanas laikmeti. Tie ir sabiedrības sairšanas posmi. Šie sairšanas sprīži turpinās tik ilgi, kamēr nāk vadoņi, kas sabiedrībā atkal rada kārtību. Atdzimšanas un veselīgas dzīves laikmeti nāk līdz ar vadoņiem. Vadoņi ne tikdaudz skaita kā sevī izlobīdami [izloba] vērtīgo no nevērtīgā, derīgo no nederīgā.
Pūlis nav nekāds vēstures taisītājs. Vēsturi ceļ un veido personības, kas sabiedrībai neļauj sakrist pūļa stāvoklī vai arī to saved kārtībā, ja iepriekš tā sairusi.

Bet atminiet, ka patiesi mūžīgam pamatā arvien ir, bija un būs gars un garīgais, tas ir, idejas un ideāli.
Tas ir pamatā katrai lietai un sasniegumam, kas uzstāda prasību par mūžīgu palikties, tas ir katras augstākas, cēlākas parādības un darba pamatos.
Dr. K. Ulmanis

http://www.periodika.lv/periodika2-viewer/view/index-dev.html?lang=fr#panel:pa|issue:/p_001_kade1937n06-07|article:DIVL88|page:11|block:P11_TB00004|issueType:P

Atbildēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com logotips

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s

This site uses Akismet to reduce spam. Learn how your comment data is processed.