Demokrātija un brīvais tirgus: apstrīdama prioritāte pārejas perioda praksē. Armens Darbiņans, 2004

(Армен Дарбинян, Krievijas-Armēnijas universitātes rektors, Armēnijas premjerministrs 1998-1999.gados, doktors ekonomikā. Tagadējā Latvijā viņš varbūt brīnītos, cik omulīgi eiropeiskās liberāļu, demokrātu dekorācijās uz boļševistiskajiem “pirmkārt mūsējo vara”, āķiem var karāties politikāņu ņurņiki, cik ļoti sofistiski var izkropļot politisku terminu nozīmes, cik visvarena un koruptīva var būt tukša nauda, cik melīga un pērkama var būt eiropeiska liberāla pilsoniska sabiedrība, cik iluzors var būt brīvais tirgus, cik netaisnīga var būt tiesiska valsts, cik bagāti var būt advokāti, cik manipulatīva var būt plašsaziņa, cik necildena un dumja var būt politiskā elite, cik iluzora var būt demokrātija dezinformācijas un psīholoģiskā kara apstākļos un cik katastrofāli var beigties vēlēšanas. Bet viņa pārdomas ir izsāpētas smagos pūliņos un tāpēc derīgas mums izlasīt. Latvijai ir vai nu jābeidz malt politkorektumu, kas ir uzspiesti meli, kā arī komjaunietisko neoboļševismu=globālisma uzvaru visā pasaulē un anarhiju, vai nākotne nebūs spoža. Es būtu Darbiņanu izvēlējies Godmaņa vietā. Tagad es balsotu par Austrumeiropas bloku Eiropas Savienībā. Treknināju dažviet tekstu, lai uzsvērtu manuprāt vājas vietas šodien Latvijā. I.L.)

Vēlos apspriest jautājumu par to, kas ir pirmais, kas jāliek reformatoru rīcības pamatā. Ja lietojam terminu ‘demokrātija’, tad, dabiski, saprotam vēlēšanu demokrātiju, kas paredz sacensīgu, konkurējošu politisko vidi un sacensīgu politisko norisi. Elektorāla demokrātija ietver trīs sastāvdaļas:

– vēlēšanu periodiskumu;

vēlēšanu brīvību, t.i., gribas izpausmes brīvību;

vēlēšanu taisnīgumu.

No šīs triādes vairumā pārejas perioda valstu ir izdevies izpildīt tikai pirmo – periodiski veicamas vēlēšanas. Teikt, ka mēs tās veicam brīvi un ka taisnīgi, varētu ar lielu piespiešanos, jo vairāk tāpēc, ka pastāv atbilstoši Eiropas un pasaules institūtu vērtējumi.

Es izceltu divus principiāli svarīgus kritērijus, kas var vēstīt par demokrātijas esamību valstī.

Pirmais – vai ir politiķu paaudze, kas gatava atteikties no varas, kuriem vara nav pašmērķis. Ne jau velti Borisa Nikolaja dēla Jeļcina gājiens 2000.gadā guva tik plašu atsaucību. Vai tik tas nav pirmais brīvprātīgais varas nodošanas gadījums Krievijas vēsturē. (Tomēr, manuprāt, vara ir jānodod ar smaidu sejā. Un lūk, šis smaids nudien nebija redzams).

Otrais – politiskas sistēmas esība, kas spēj atražot nacionālus demokrātiskus līderus.

Diemžēl, vairumā valstu pēcpadomju telpā (varbūt pat visās šajās valstīs) abi šie iedibinājumi iztrūkst. Šajā sakarā atceros anekdoti:

Pacients ortopēdiskajā slimnīcā ieradies ar salauztu roku un jau pēc operācijas iztaujā ārstu: “Dakter, vai roka man darbosies, vai varēšu rakstīt?” Ārsts atbild: “Protams, viss būs normāli!” “Dakter, vai varēšu spēlēt klavieres?” Ārsts saka: “Protams!” Pacients priecīgs: “Cik brīnišķīgi, es tak līdz šim klavieres spēlēt nemācēju!”

Man šķiet, ka mēs dažkārt pūlamies spēlēt klavieres, kuras nekad agrāk neesam spēlējuši. Dabiski, sanāk ne visai. Un mēs sākam izdomāt visādas atrunas, kāpēc nesanāk.

Krievijā ir sākuši runāt par demokrātiskas suverenitātes doktrīnu jeb suverēnu demokrātiju. Tā ir apspriešanas vērta kategorija. Protams, Krievijai ir jāiet kopā ar pasaules sabiedrību, jāiet demokrātijas ceļš. Tomēr droši vien ne ierindas solī, bet brīvā. Droši vien Krievijai ir uz to tiesības – apzinoties savu nacionāli-valstisko identitāti un suverenitāti, savas tiesības uz rīcību, uz soli. Pēdējā laikā Krievijā redzam šīs nacionāli-valstiskās identitātes demonstrāciju pārejas laikā un demokrātisku suverenitāti. Tomēr jāatzīst – un par to jārunā tieši – tādas politikas īstenošana nozīmē pietiekami spēcīgas, organizētas valsts izveidošanu ar tieksmi uz autoritārismu. Un jāatceras, ka autoritārisms vienmēr tiecas uz totalitārismu. Diemžēl, attīstība pēdējos gados [no 1999.gada 31.decembra Krievijas Federācijas Prezidenta pienākumus jau pildīja Putins] noved pie izvēles nevis starp demokrātiju un totalitārismu, bet gan starp autoritārismu un totalitārismu. Un šajā kontekstā, protams, autoritārisms šķiet patīkamāks par totalitārismu.

Modeļa centrā ir tā sauktā pusotras partijas sistēma ar vienas vadošas un virzošas partijas spiedienu. Tīrā veidā šāds modelis pastāv Ķīnā, arī tādā vai citādā veidā – Singapurā, Malaizijā, Taivānā. Starp bijušajām padomju republikām – Kazahstānā. Pie kam prezidentam Nursultanam Abiša dēlam Nazarbajevam ir pavisam dabisks aizbildinājums. Viņa pamatojums ir šāds: mūsu tauta ir austrumnieciska, galvenokārt musulmaniska. Un nevaram akli kopēt amerikāņu vai eiropiešu demokrātijas modeli, Rietumu modeli. Rietumi pašlaik šo aizbildinājumu pieņem pavisam mierīgi, tomēr nav gatavi to darīt, piemēram, Baltkrievijas gadījumā. To, ka Aleksandrs Grigorija dēls Lukašenka par savu aizbildinājumu piedāvā atteikšanos no kodolieročiem, bet pretī prasa attīstības iespēju saskaņā ar nacionālu suverenitāti vai nacionālu mentalitāti, Rietumi nepieņem.

Armēnijai ir savs aizbildinājums – un tas ir Karabahas konflikta nenoregulējums. Lai gan valstī ir vairāk kā 80 politisku partiju, Armēnijā notiek noslīdēšana uz pusotras partijas sistēmu.

Azerbaidžāna ir unikāls gadījums. Notiek varas nodošana no tēva dēlam, situācijā, kad viņu Konstitūcijā ir nostiprinātas visas galvenās rietumu pilsoniskās brīvības un tiesības. Tas droši vien ir jauns vārds projektēšanā, tāda kā dinastiska demokrātija, kas Azerbaidžānā acīmredzot nostiprinās.

Sākumam ir jāatzīst, ka padomju sociālistiskajā centralizētas plānotas saimniekošanas sistēmas nomaiņa uz tādu, kāda kopumā ir izveidojusies mūsu valstīs, ir revolūcija. Kaut kur tā noritēja ar upuriem, kaut kur bez asinīm. Bet būtību tas nemaina. Tika veiktas revolucionāras pārmaiņas. Lai šādas pārmaiņas būtu veiksmīgas, nepieciešams ievērot divus obligātus noteikumus.

Pirmais – ātra reformu veikšana, otrais – lietpratīgas atražojamas demokrātiskas politiskās elites esība, tādas, kas spēj sev līdzi vest tautu un padarīt to par reformu galveno dzinējspēku.

Diemžēl, tas ir izdevies retajiem. Bet tieši tāpēc ir vajadzīgas straujas reformas tūlīt pēc revolūcijas, tāpēc, ka jo ilgāks laiks, jo mazāks reformu potenciāls, jo mazāks sabiedrības atbalsts tiem politiskajiem spēkiem, kuri šīs reformas īsteno. Un protams, kā gaiss ir vajadzīga atražojama demokrātiska politiskā elite.

Tikmēr tāda elite mūsu valstīs neizveidojās, un tur varbūt ir pati galvenā mūsu reformu traģēdija. Kāpēc? Kāds ir iemesls? Iemesls tāds, ka, piemēram, Armēnijai traucēja karš Karabahā. Pie kam Armēnija parādīja pavisam unikālu politiskās un ekonomiskās sistēmas reformācijas modeli kara stāvoklī. Īstas kaujas darbības apstākļos sapņot par ekonomikas reformu bija pārāk romantiski. Tomēr reformas tika veiktas tieši kara laikā, un tas ir visnopietnākā vērtējuma un visnopietnākās atzinības vērts. Pamatā tieši šīs reformas ir svarīgākais Armēnijas virzības uz priekšu faktors. Pie kam Armēnijā, un arī tas ir acīmredzami unikāls gadījums, notika pilnīga elites nomaiņa.

Pēc revolūcijas 1991.gadā pie varas nāca cilvēki, kuri nebija nekādi saistīti ar iepriekšējo partijas-valdības nomenklatūru. Viņi pasludināja divas visnopietnākās reformu sastāvdaļas:

– politikā rietumu parauga politiskā demokrātija;

– ekonomikā brīvais tirgus.

Diemžēl, jaunā politiskā elite nokļuva kara stāvoklī, un tiešām tālākai attīstībai pietiekami ietekmīgu rezultātu sasniegšanai vajadzīgais laiks tika zaudēts.

Arī Krievijā radās sajūta, ka demokrātija tā kā jau bijusi – no 1991.gada līdz kaut kādam gadam, trīs-četrus gadus. Dažkārt rodas sajūta, ka mēs esam demokrātijai jau “aizbraukuši garām”. Ļoti žēl, ka tas izskatās pēc patiesības.

Revolūcijai ir jānoved pie materiālās labklājības paaugstināšanās. Ja tas nenotiek, rodas priekšnoteikumi kontrrevolucionāru spēku atriebībai. Tāda atriebība tādā vai citādā mērā notika visās pārejas laika valstīs. Nenodalīšu tagad Armēniju no Krievijas vai Kazahstānas. Es runāju par vispārēju noslieci, vispārēju likumsakarību. Pieņemu, ka toreiz mūsu valstīm sniegtajai rietumu palīdzībai bija jāietver materiālās labklājības celšanās sasaiste ar reformu gala mērķi. Tomēr arī tur acīmredzami šis apstāklis netika ņemts vērā. 12-15 gados mēs tik tikko sasniedzām iekšējā kopprodukta līmeni, kāds bija pirms šīs revolūcijas.

2001–2004. – tie ir gadi, kad bijušās Padomju Savienības valstis pārkāpa 1989.gada robežu. Dabiski, 12-15 gadi ir pārāk ilgs laiks, lai cerētu, ka visu šo laiku var reformēt, gūstot gan politisku, gan sabiedrisku atbalstu.

Vēlos vēl teikt par konverģenci jeb sociālo pārveidi. Pārveides ‘pūlis – tauta – sabiedrība‘ nepieciešamība ir ļoti nopietna obligāta prasība sociālām reformām mūsu valstīs. Armēnijā, manuprāt, robeža ‘pūlis – tauta’ jau ir pārieta. Uzbūvējot nacionālā suverenitātē dibinātu nacionālu valsti, mēs īstenojāmies kā tauta. Tālāk jābūvē demokrātija, jākļūst par sabiedrību. Demokrātija nav iedomājama bez pilsoniskas sabiedrības. Pie reizes, pilsoniskas sabiedrības trūkums bieži ir aizbildinājums mūsu varām. Prātojumu ķēdīte apmēram tāda: pilsoniskas sabiedrības nav – sabiedrība vēl nav gatava pieņemt, uztvert demokrātiju, un sākt dzīvot pēc demokrātiskām mērauklām. Tas kļūst par attaisnojumu izgāztām vēlēšanām, netaisnai privatizācijai vai dažādām sociālām problēmām, kas rodas dēļ un sakarā ar reformām. Acīmredzot galvenā reformas sociālā prasība ir pilsoniskas sabiedrības radīšana, tautas pārveidošana par sabiedrību.

Apkoposim.

Komandai, nākot pie varas, ir trīs iespējamie virzības ceļi.

Pirmais, visvēlamākais – veidot liberālu sabiedrību ar varas dalīšanu un vienlaikus brīvā tirgus veidošanu. Tas pie mums ir sludināts un neīstenots.

Otrais – izveidot autoritāru tirgus sistēmu, kurā tiek upurētas demokrātijas idejas un vērtības, bet priekšplānā izvirzās liberālisma un tirgus ekonomikas idejas. Tas ir modelis, kas ar tādiem vai citādiem panākumiem tiek īstenots virknē minēto valstu.

Trešais – administratīvi-valstiska kapitālisma izveidošana, balstoties uz spēka aparātu.

Diemžēl, mūsu izvēle pašlaik (2006) ir nevis starp pirmo un otro, bet starp trešo un ceturto modeli. Un labi, ja izdosies otrais modelis.

Tomēr tas viss veido reformatoriem milzīgu darba lauku mūsu spēku un rindu saliedēšanai.

Официальный сайт Института экономической политики им. Е. Гайдара. http://www.iet.ru. 2006.

https://docplayer.ru/59055072-Demokratiya-i-svobodnyy-rynok-osparivaemaya-pervichnost-v-praktike-perehodnogo-perioda.html

https://docplayer.ru/36315507-K-voprosu-o-pragmatizme-ergonimov-v-nekonkurentnoy-srede.html

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com logotips

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s

This site uses Akismet to reduce spam. Learn how your comment data is processed.