Latvieši revolūcijās. Vēsturiska izziņa par latviešu leģionāru krievu pusē 1.PK J.F.Fabriciusu. (ГАНИПО), 1968

No ГАНИПО – Государственный архив новейшей истории Псковской области (ГАНИПО), 1968
(No gada skaitļa un autora sapratīsit, kā te jāsaprot tādi vārdi kā bandas, atbrīvošana, strādnieku sacelšanās, sarkanais utml. Izrādās, Fabriciuss ir bijis tas komandieris, kura karaspēks gandrīz iznīcināja Latvijas cerības uz brīvību. Bet arī atsita vācu karaspēku uz rietumiem. Viņš tiešām bijis lielisks, krietns, pašaizliedzīgs karavīrs, kura prātus diemžēl saindējis naids pret bagātniekiem un ilūzija par proletariāta taisnības uzvaru. Kurpretim Stučka nekavējās latviešu strēlnieku uzvaru pār vāciem pārvērst par Staļina līmeņa neiedomājami asiņainu teroru. Ilustrācijai iestarpināju gabaliņus no boļševiku kara romantikas un Stučkas terora pārskata. Tulkoju un te ielieku, lai, īpaši jaunkomjaunieši sorosīti, varbūt apjēgtu, kāds ir līdzskrējēju liktenis. I.L.)

1920.gad, Fabriciuss ar 4 ordeņiem Sarkanarmijas komandieru vidū (Рабо́че-Крестья́нская Кра́сная Армия – РККА). Cik tur latviešu?

1925.g. Vissavienības Padomju X kongresa karavīru delegācija. Cik tur latviešu?

Latvijā, Kurzemes guberņā, Vindavas [Ventspils] apriņķī, Zlēku miestā [Vangstrēbēju mājās] 1877.gada 26.jūnijā ir dzimis Jānis Friča dēls Fabriciuss. Pēc pilsētas skolas teicamas beigšanas Jāņa vecāki viņu sūtījuši mācīties Rīgas Aleksandra ģimnāzijā. Pēc Rīgas ģimnāzijas beigšanas 1894.gadā viņš varējis iekārtoties darbā tikai par kalpu. Gadu nokalpojis cara armijā, Jānis Fabriciuss strādājis mašīnbūves rūpnīcā Rīgā. Nodibinājis sakarus ar organizāciju, kas izplatījusi avīzi ‘Iskra’. Pats saņēmis nelegālo literatūru. Policija viņu arestē, bet pierādījumu trūkuma dēļ bijusi spiesta viņu izlaist. Fabriciuss aizbraucis uz Vindavu, jo mašīnbūves rūpnīcā vairs nav pieņemts. Tur viņš turpina nodarboties ar revolucionāru darbību. Vindavas policijmeistars, redzot, ka ap viņu pulcējas revolucionāri noskaņoti strādnieki, pavēl Fabriciusu arestēt. Žandarmi nav spējuši revolucionāra gribu salauzt. Viņš ir uzvarējis. Apsardzes nodaļa, nesavākusi materiālus, kas atmaskotu Fabriciusa “noziedzīgu darbību”, bijusi spiesta viņu izlaist. Pēc ilgas klaiņošanas Jānis Friča dēls brauc uz Rīgu. 1903.g. viņš iestājas Baltijas sociāldemokrātiskās strādnieku partijas locekļos. Ar savu lielo pagrīdes darbības pieredzi Fabriciuss kļūst par profesionālu revolucionāru. 1904.gada februārī Rīgas Apgabaltiesa ir viņam piespriedusi četrus gadus katorgas cietuma ar sekošu izsūtījumu uz Jakutskas apgabalu. 1915.gada beigās pēc ilga izsūtījuma viņš ieskaitīts 1-ajā latviešu bataljonā. Sākoties revolūcijai, Jānis Fabriciuss tajā aktīvi piedalījies. Pēc revolūcijas strādā pie Sarkanās Armijas izveidošanas. Kopš pilsoņu kara pirmās dienas Fabriciuss atrodas visatbildīgākajos iecirkņos. Ar nelielu nodaļu, kas sastāvēja no 43 Narvas posteņa sarkangvardiešiem, ir devies uz pierobežas Gdovskas rajonu. Pie stacijas Treķij razjezd [Trešā starpstacija] viņš ir aizturējis no Rīgas frontes atkāpjošos bijušā Kaporskas pulka zaldātus, saformējis apkopotu robežsardzes vienību un 1918.gada 27.februārī ieņēmis Gdovu. Uz Petrogradas aizsardzības komiteju viņš nosūtījis telegrammu: “Ieradāmies Gdovā plkst.14. Vietējā padome vakar ir izbēgusi. Ķērāmies pie jaunas padomes vēlēšanām. Ir veikti pasākumi pilsētas apsardzei no laupītājiem. Par vāciešu tuvošanos precīzu ziņu nav. Izsūtīsim izlūkus uz Pleskavas pusi.”
Gdovā Jānis Fabriciuss ir izvērsis lielu darbu. Ir ievēlēta jauna Izpildkomiteja. Pēc trim dienām Jāņa Fabriciusa apkopotā vienība ir sagrāvusi vāciešu kavalērijas pulku Peipusa ezera (Чудское озеро) krastā. Būdams Viskrievijas Centrālās Izpildkomitejas (Всеросси́йский Центра́льный Исполни́тельный Комите́т – ВЦИК) loceklis, Ļeņina sūtnis, kara komisārs Fabriciuss droši piesedza no vācu daļu iebrukuma pierobežas Gdovas rajonu. Balstoties uz izveidoto partijas organizāciju Jānis Fabriciuss marta beigās sasauc Ārkārtējo Gdovskas apriņķa Padomju kongresu, kurā galvenā uzmanība tika pievērsta Tautas Deputātu Padomes pirmo dekrētu ieviešanai dzīvē. 1918.g. augustā Jānis Fabriciuss tika iecelts par Lugas-Toročino-Gdovas rajonu ārkārtējo kara komisāru un vadīja budžu-dezertieru sacelšanos apspiešanas. 1918.gada rudenī Torošinas kaujas apgabala daļas saņēma pavēli pāriet uzbrukumā un atbrīvot Pleskavas pilsētu. Kauja ilga 34 stundas. 25.novembrī plkst.19 Fabriciuss nosūtīja telegrammu ar šādu saturu:
“Maskava. Kremlis.
Tautas Komisāru Padomes priekšsēdētājam
V.I.Ļeņinam.
Vakar, šā gada 25.novembra vakarā plkst.16:30 varonīgās Torošinas iecirkņa sarkanarmiešu daļas ar kauju ieņēma Pleskavas pilsētu. Baltgvardu bandas zem daļu vienprātīgā spiediena aizbēga.
Pilsētā ir sākta Padomju varas atjaunošana.”
18.novembrī Pleskavā ieradās Pītera rūpnīcu strādnieku delegācija un atveda kaujās izcēlušamies 39.Gdovskas pulkam kaujas apbalvojumu – Godpilno Sarkano karogu, kaujiniekiem-varoņiem – dāvanas. Jānim Fabriciusam pienesa zobenu sudraba apdarē. Kara komisāram Fabriciusam ir nācies pielikt daudz spēka un enerģijas, lai Pleskavā atjaunotu kārtību vietējo iedzīvotāju un karavīru daļu vidū. Drīz Pleskavā ieradās latviešu padomju pulki. Decembrī Jāņa Fabriciusa komandēts karaspēks pārgāja uzbrukumā un drīz ieņēma Pečorus, atbrīvoja Tartu, Cēsis. Sacēlušos strādnieku atbalstīti, sarkanie pulki iegāja Rīgā. [Stučkas teroristiskā] Padomju Republika augsti novērtēja kara komisāra kaujas darbību. 1919.gada 13.februārī viņš tika apbalvots ar Sarkanā Karoga ordeni.
Uzvarošā Sarkanarmijas virzība Baltijā stipri satrauca Antantes imperiālistus. Viņi sūta pastiprinājumu baltgvardu daļām. Spēki kļuva nevienlīdzīgi, noasiņojušajiem nogurušajiem pulkiem nācās atkāpties. Kara komisārs Jānis Fabriciuss vienmēr atradās kaujinieku vidū ugunslīnijā. Smagu aizsardzības kauju periodā Pleskavas virzienā Fabriciusam nācās vērsties pēc palīdzības tieši pie Aizsardzības padomes priekšsēdētāja V.I.Ļeņina. Tā, 1919.gada maija sākumā J,Fabriciuss nosūtīja Ļeņinam un VCIK priekšsēdētājam Kaļiņinam sīki izstrādātu ziņojumu, kurā asi kritizēja dažus Trocka vadītā Kara un Jūras lietu Tautas komisariāta lēmumus un pavēles. Maijā baltgvardu daļas, izmantojot igauņu divīzijas priekšnieka Ritta (Leonhard Ritt, arī Emil Alexander Grünwaldt (Krünwald)) nodevību, izlauzās līdz Pleskavai. Kā grāmatā “Я.Фабрициус” norāda N.Kondratjevs, J.Fabriciuss Pleskavas aizsardzībā pret baltgvardu bandām 1919.gadā ir veicis lielu darbu.
{[te gabaliņš no Kondratjeva boļševiku kara daiļliteratūras:] Uz Latvijas padomju valdības priekšsēdētāja Pētera Stučkas lūgumu komisārs Fabriciuss izbrauca uz Vendeni [Cēsīm], lai personīgi vadītu kaujas operācijas. Neauglīgu asiņainu pieres uzbrukumu vietā viņš nolēma uzbrukt ienaidnieka nocietinājumiem no flangiem. Triecienvienībās tika atlasīti labākie kaujinieki-komunisti.
Jaungada naktī Hincenbergas nocietinātā sektora labajā un kreisajā flangā sākās spēcīga šauteņu un ložmetēju apšaude. Un tūlīt pēc Fabriciusa pavēles atklāja līdz pašai augstienei pievesto lielgabalu uguni. Tā izsita caurumus kājniekiem drāšu žogos, sagrāva iepriekš izlūkotās ienaidnieka ložmetēju ligzdas.
Negaidītās biežās ložmetēju kārtas flangos, bet pēc tam arī aizmugurē Hincenbergas nocietinājumu aizsargājošos vācu zaldātus noveda apjukumā. Tie panikā bēga mežā…
Uz rītu vācu Dzelzs divīzijas komandieris ieveda kaujā rezerves. Pret uzbrūkošajiem latviešu strēlniekiem izbrauca bruņuvilciens. Aiz tā izvērstās ķēdēs gāja zaldāti. Sarkanarmieši apstājās, nogūla. Ienaidnieka bruņuvilciens nenovēršami tuvojās. No bērzu birzs dobji nodārdēja lielgabala šāviens. Visi redzēja: lādiņš trāpīja bruņuvilciena durvīs un ar šņirkstu tās izsita. Otrs šāviens sasita borta lielgabalu. Strēlnieki saprata: pie tēmekļa stāv pieredzējis tēmētājs.
Bruņuvilciens gāza uz bērzu birzi atbildes uguni. Kokus ietina biezs dūmu un sniega mākonis. Bet no melnās birzes nodārdēja jauns šāviens, un pie pašas tvaika lokomotīves uzšāvās baisa sārta liesma.
Kad nokrita zemes kunkuļi un nosēdās sprādziena putekļi, kaujinieki kliedza priecīgi un skaļi: bruņuvilciens kāpās atpakaļ.
Bet bērzu birzē tēmētājs ar šineļa piedurkni notrauca sviedrus un kliedza: ātrāk padod, ātrāk, viņi brauc prom!
Atbildes nebij. Tēmētājs atskatījās un pie šķembu sasistās lādiņu kastes redzēja lādētāju. Tas gulēja uz sāniem, krampjaini sažņaudzis lādiņu ar mirušiem pirkstiem. Ievainotais lielgabala komandieris pielīda pie vairoga, piecēlās ceļos, kliedza: no kura pulka esi, biedri? Atzīmēšu.
Tēmētājs noglaudīja garās ūsas un viltīgi piemiedzis teica: Paldies par godu. Redzu, ka no jaunajiem. Būsim pazīstami. Kara komisārs Fabriciuss.

Redz kāds jūs esat, biedri komisār, – iesmējās lielgabala komandieris. – Labāku tēmētāju es neatradīšu.

Sameklēsim, – teica Fabriciuss un steidzīgi aizgāja pie strēlnieku ķēdes.
Vācu grenadieru ķēdes tika atsistas ar zalves uguni.
Davai uz Rīgu! – noskanēja gar visu fronti, un latviešu strēlnieki devās pa dziļo sniegu uz pieklusušo tumši zilo mežu.
Ienaidnieks bēga. Sarkanie kaujinieki sagrāba artilērijas bateriju, 30 ložmetējus, vagonu ar lādiņiem.
3.janvāra rītā Rīgā iegāja 2.latviešu brigādes pulki un 10.Novgorodas pulks. Fabriciuss pilsētā ieradās kopā ar Pēteri Stučku no ienaidnieka izcīnītā bruņuvilcienā.
Tad pienāca gaidīto tikšanos laiks ar draugiem-pagrīdniekiem, līksmošanās un prieka laiks. Vēl dūmoja vācu aizdedzināto veco ēku sienas, vēl atšaudījās uz Liepāju atejošie kuģi, bet uzbudinātās Rīgas ielās jau no rokas rokā gāja pēc tipogrāfijas krāsas smaržojošās avīzes ‘Наша правда’ un ‘Циня’, kas vēstīja par lielo sacēlušos strādnieku un sarkano latviešu strēlnieku uzvaru, par padomju varas nodibināšanos Latvijā.
Tajā pašā dienā ārkārtējais kara komisārs Fabriciuss nosūtīja telegrammu:
“Maskava. Tautas Komisāru Padomes priekšsēdētājam biedram V.I.Ļeņinam.
VCIK priekšsēdētājam J.M.Sverdlovam.
31.[dec.] un 1.janvāra kaujās zem drošsirdīgo latviešu strēlnieku spiediena krita Rīgas priekšējais cietoksnis, Hincenbergas muiža, ko vācieši bija nocietinājuši jau pagājušajā gadā. Baltie tika sakauti galīgi, visu viņu artilēriju un ložmetējus sagrāba varoņi-latvieši. Šī kauja noteica Rīgas krišanu. Šodien, 3.janvārī, mūsu drošsirdīgie latviešu strēlnieki Latvijas proletariātam uzdāvināja Rīgu.
Lai kopš šodienas un uz visiem laikiem dzīvo Sarkanā Rīga. Sveicam Jūs, mūsu galvenos proletāriskos vadoņus, ar šo lielo sarkanā karaspēka uzvaru.”

Visu 1919.gada ziemu komisārs Fabriciuss atradās Petrogradas frontes visatbildīgākajā sektorā pie Pleskavas [jāteic, pats dievs viņu bija pasargājis no piedalīšanās Stučkas terorā]…}

https://biography.wikireading.ru/236759 }

{Zīmīgi ir P. Stučkas vārdi: “Teikšu atklāti, ka (tribunāli) drīzāk pat darbojās pārāk ātri, varbūt pārāk neievērojot formalitātes.” Ziņas par lielinieku zvērībām pienāca no visdažādākajām Latvijas vietām. Piemēram, tieslietu komisārs F.Linde 12.februārī, ziņojot par kolēģu darbību Cēsu apriņķī, informēja, ka mēneša laikā ir izskatītas 38 lietas un piespriesti 27 nāves sodi. Pats P.Stučka vēlākajos rakstos pieļāva, ka sarkanā terora laikā Latvijā ar tribunālu spriedumu nošāva ap 1000 cilvēku (turklāt puse no šā skaita, pēc pašu lielinieku datiem, attiecās uz Malienu, kur represijas bija īpaši nežēlīgas). Rīgā esot apšauti apmēram 500 cilvēki, un, pēc Stučkas domām, šis skaitlis nebija pārāk liels. Lielinieks J.Fabriciuss pēc daudzu pilsoņu apšaušanas Valkā un tās apkārtnē (šī masu eksekūcija notika, Valkai pārejot igauņu rokās) teica: “Mēs Valku neatdosim. Mēs celsim no buržujiem barikādes.” Sevišķi rosīga bija tribunālu darbība Gulbenē, kur vēlāk atrada vairākus simtus nogalināto.
Viena no nežēlīgākajām terora epizodēm saistās ar 14. – 15. marta notikumiem Biķernieku mežā, kur lielinieki nošāva 60 Rīgas pilsoņus. Šajā pašā laikā risinājās arī asiņainā nakts Rīgas cietumos, kuras laikā komunisti nogalināja vairākus simtus cilvēku. Lielinieki plaši izmantoja arī ķīlnieku saņemšanu un aizvešanu uz Krieviju. No vēlāko komunistu prāvu dokumentiem izriet, ka Latvijā šajā laikā pastāvēja arī koncentrācijas nometnes. Cik to bija, tas vēl pētniekiem jānoskaidro. Zināms, ka tās ierīkoja galvenokārt “vietējām” vajadzībām. Viens no lēģeriem atradās mācītāja Neilanda muižā netālu no Valmieras. Smagu likteni piedzīvoja arī apcietinātie Gulbenes un Pļaviņu (toreiz — Stukmaņu) koncentrācijas nometnēs.
Represijas īpaši pastiprinājās lielinieku varas pēdējos mēnešos. 1919.gada aprīlī un maijā norisinājās ķīlnieku masveida apšaušanas Rīgā un Jelgavā (P.Stučka stāsta, ka 13.aprīlī CK esot nolēmusi, atbildot uz vācu aeroplāna uzlidojumu, nogalināt vismaz 25 cilvēkus, un šī ir tikai viena no daudzām līdzīgām epizodēm).
Latviešu pretlielinieciski noskaņotā prese 20.gados, rakstot par sarkanā terora mēnešiem, min, ka laikā no 3.janvāra līdz 22.maijam bojā gājuši 7000 Latvijas pilsoņi. Pēc oficiālajām publikācijām komunistu izdevumos redzams, ka lielinieki nošāvuši Rīgā 1549, bet uz laukiem — 2083 cilvēkus (kopā 3632). Tomēr latviešu trimdas vēsturnieks Ā.Šilde uzskata, ka ne visi upuri bija reģistrēti, un to skaitu palielina līdz vismaz 5000 cilvēkiem.
Komunistu varas pieci mēneši 1919.gadā iegājuši vēsturē kā latviešu tautas traģiska pieredze, kas, šķiet, uz visiem laikiem izravēja no tās apmātību ar lielinieciskumu. Tomēr, pēc komunistu vadoņu domām, upuru skaitam vajadzēja būt vēl lielākam. Pēc Rīgas krišanas 1919.gada 22.maijā J.Peterss pārmeta latviešu komunistiem pārāk lielu mīkstsirdību pret buržujiem.
http://lpra.vip.lv/1919.htm }
Pēc hospitāļa Fabriciuss tika nosūtīts uz dienvidu fronti Ļivno-Jeļeckas nocietinātā rajona aizsardzības priekšnieka amatā. 1919.g. oktobra vidū viņš tika iecelts par XIII divīzijas 7.strēlnieku brigādes komandieri. Fabriciuss ir ne vien lielisks komandieris, bet arī kara komisārs, prasmīgs propagandists un aģitators. Vērtīgas partijas īpašības, kas iegūtas jau revolucionārās pagrīdes gados, viņš plaši un nemitīgi izmanto armijā. Visa sava kaujas ceļa gaitā dienvidu frontē Fabriciuss vienmēr seko savam noteikumam – ne vien graut baltos ģenerāļus, bet arī atņemt tiem zaldātus. Pēc veiksmīgām kaujām dienvidu frontē, kad radās draudi rietumos 1920.gada jūnijā, Fabriciusa 48.brigāde tika nosūtīta uz rietumu fronti. Pēc kaujas operācijas par Smorgoņu viņš tika apbalvots ar otru Sarkanā Karoga ordeni. Ar trešo Sarkanā Karoga ordeni Fabriciuss tika apbalvots par Varšavas atbrīvošanu. 1921.g. martā Jānis Friča dēls bija 300 delegātu skaitā, kurus X partijas kongress nosūtīja apspiest Kronštates sacelšanos. Fabriciusa pulks pirmais ielauzās Kronštatē. Par Par personīgu drošsirdību un varonību, kas izpausta uzbrukumā Kronštatei, Fabriciuss tika apbalvots ar ceturto Sarkanā Karoga ordeni. Pēc kara beigām viņš neatlaidīgi strādā pie Padomju Armijas veidošanas, veic lielu valsts un sabiedrisko darbu. Ir bijis VCIK loceklis vairākos sasaukumos. Sākot ar X kongresu Fabriciuss ir visu nākošo kongresu dalībnieks. Viņa dzīve traģiski aprāvās aviācijas katastrofā 1929.gada 29. augustā [it kā glābjot kādu māti un tās meitiņu, pie Sočiem].
Историческая справка о Я.Ф. Фабрициусе. 1968 г. ГАНИПО. Ф.1048. Оп.42. Д.60. Л.66-70. (5)

Atbildēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com logotips

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s

This site uses Akismet to reduce spam. Learn how your comment data is processed.