Trīs Baltijas trusīši un Krievijas-Vācijas pitonu tango, jeb Latvijas vēstures reizrēķins.


(Nav saldākais lasāmais, bet noderīgs ļoti. Skolotāji, skolnieki, visi, lietojiet. Mazapjoma tautu glābiņš ir pieredze, vērīgums, veselais saprāts un viedums, saliedētība. Skarbu piedzīvojumu latviešiem trūcis nav; vai esam sapratuši, mācījušies, vai rīkojamies viedāk? Mans iespaids ir tāds, ka Krievijas/PSRS taktika ir sīki izprātot kā būtu “dabiski” rīkojušies paši un tādus nodomus apsteidzoši uztiept upurim. Kamēr upuris pilnīgā neizpratnē pūlas pielabināt apmelotāju, tiek sagatavots uzbrukums, vainojot apmeloto. Par pārspēku skaidrs, runāt par godaprātu Krievijas varas gadījumā būtu smieklīgi. Mani visvairāk mulsina “Население встретило их восторженно, с красными знаменами” (Iedzīvotāji tos sagaidīja jūsmīgi, ar sarkaniem karogiem) attiecībā uz triju valstu pilsētām. Cik % tur bija patiesu valsts pilsoņu? Cik pielaizīties gatavo? Cik krievžīdu saskrēja līdzi krievu karaspēkam? Nav ne mazāko šaubu, ka šis tiešām sātaniskais revolūcijas eksports Baltijas valstīs ir bijis rūpīgi un veikli sagatavots krietni laikus un tikpat veikli īstenots 1939-40.gadā. Vienmēr atcerieties par Sarkanarmijas Politpārvaldes priekšnieku 1.ranga armijas komisāru Ļevu Mehlisu (savdabīgs Staļina spoguļattēls – fanātisks, dzēlīgs, paranoidāls. Dzimis Odesā žīdu ģimenē, bija Sarkanarmijas galvenais politkomisārs, Galvenās politpārvaldes (ГУПП РККА) priekšnieks. Vēlāk pat Hruščovs viņa kantori saucis par “traku suņu būri”.) Latvijā 1940.g.20.jūlijā par politisko darbinieku Propagandas kultūras pārvaldē iecelts Mauriks Vulfsons. Diemžēl jāatzīst, ka tagadējā pseidoliberālajā Latvijā Sor+Gob-zemes ieviešanas mēģinājumi ir atkal no divām pusēm un ar “Visu zemju (S) proletārieši (G), savienojieties” līdzīgu pieskaņu. Tam piespēlē likumīgās varas katra zara katra paviršība, katra kļūda, katra rijība – katra nekompetence. Mēģiniet iedomāties, ja austrumu kaimiņvalstij izdotos iepotēt Latvijas rietumvalstu lielā mērā par pūli degradētajai sabiedrībai sajūtu par Krievijas uzplaukumu.
Kompilāciju veidoju ‘Прибалтийская операция 1940 г.’ http://hrono.ru/sobyt/1900war/1940prib.php hronoloģijas ietvarā – trekninātais teksts)

1939

Valsts Prezidenta KĀRĻA ULMAŅA vēstījums 1939. g. 12. oktobrī.



Pēdējā laikā notikumi kara laukos un valstsvīru kabinetos ir risinājušies nepieredzētā un nepiedzīvotā straujumā, nesdami tautu un valstu dzīvē, tautu un valstu savstarpējās robežās un attiecībās pārvērtības, pārgrozības un pagriezienus, kuri ne tikai jauni, neparasti, bet patiesi vēsturiski.
Mēs esam bijuši visam tam liecinieki, patiesībā vēl vairāk – zināmos brīžos un posmos arī aktivi līdzdalībnieki, jo nevarējām un negribējām palikt malā Un ļaut notikumiem iet pāri mūsu galvām un pašiem tikt līdzaizrautiem nezināmā virzienā.
Ir pagājušas tikai nedaudz nedēļas, kopš dienas, kad sākās svarīgu līgumu virpulis. Bez panākumiem tapa pārtrauktas Anglijas, Francijas, Krievijas līguma sarunas, tad 19.augustā sekoja vācu-krievu saimnieciskā vienošanās, tad 23.augustā Maskavā tapa izstrādāts un parakstīts vācu-krievu neuzbrukšanas un sazināšanās pakts, 1.septembrī sākās Vācijas un Polijas karš, tam sekoja kara darbība rietumu frontēs starp Franciju, Angliju un Vāciju; tam sekoja Baltijas jūras noslēgšana un gandrīz pilnīga tālsatiksmes pārtraukšana. 17.septembrī Padomju Savienības karaspēks iesoļoja Polijā. 20. septembrī demarkācijas līnija starp Vāciju un Padomju Savienību. 28.septembrī seko jauns Vācijas un Padomju Savienības līgums, tiek nospraustas robežas uz Polijas bijušās teritorijas; Polija, mūsu lielais kaimiņš dienvidos, izbeigusi būt spēka faktors Austrumeiropā; nospraustas robežas mūsu lielo austrumu un rietumu kaimiņu Vācijas un Padomju Savienības interešu un ietekmju izplatījumam. Un 6./7.oktobrī no Berlīnes nāk rīkojums Baltijas valstīs dzīvojošiem vāciešiem izbraukt uz Lielvāciju, kas līdzinās paziņojumam, ka izbeidzas Vācijas tautiskās intereses šinīs valstīs. 28.septembrī parakstīts Igaunijas un Padomju Savienības savstarpējās palīdzības pakts, kam 5.oktobrī seko līdzīgs pakts starp mūsu valsti un Padomju Savienību. Un 10.oktobrī nāca Lietavas-Padomju Savienības pakts, bet 11.oktobrī Maskavā ierodas Somijas valdības pilnvarotais politiskām un saimnieciskām sarunām.

Mūsu līguma saturs mums visiem zināms, bet ja es šodien gribu runāt arī par šo līgumu, tad pats šis līgums un visas attiecības, visi uzdevumi un pienākumi iekšējā un ārējā politika arī jāapsver un jāvērtē, izejot no jaunradušās stāvokļa, kura svarīgākos posmus es nupat atzīmēju.
Mierīgi un aukstasinīgi atskatīsimies atpakaļ un jautāsim, vai mēs esam rīkojušies pēc labākās ziņas un sirdsapziņas, vai esam rīkojušies tā, kā tas vislabāk atbilst tautas un valsts interesēm ? Vai būtu pamatota vieta balsīm, kas teiktu, ka mums būtu bijis jārīkojas citādi un, apsvērušiem visus apstākļus, nevajadzīgi padot draudiem mūsu pilsoņu mierīgo darbu un visu dzīvi? Mēs izsargājāmies no ieraušanas Vācijas-Polijas karā, mēs izsargājāmies no ieraušanas Vācijas karā ar lielvalstīm rietumos.

Bet gāja un iet pāri mūsu spēkam apturēt straujās un dziļās pārmaiņas, kas līdztekus karam norisinās starptautiskās attiecībās un varas samēros. Būtu ģeķība domāt, ka mēs būtu varējuši ietekmēt kaut vācu-poļu kara iznākumu, vai Vacijas-Padomju Savienības attiecību izveidošanos un no tā izrietošas sekas, lai gan tās skāra arī mūs. Mēs arī nevaram grozīt stāvokli, ka mūsu kuģniecība un tirdzniecība ārpus Baltijas jūras ir gandrīz nomirdināta.
Mūsu līgums ar Padomju Savienību par savstarpējo palīdzību. Pēc tam, kad uz Maskavu bija braukuši Vācijas un Igaunijas pārstāvji un mājās atgriezušies ar parakstītiem zināmiem paktiem, arī mēs, apsvēruši jaunradušos stāvokli, uzklausījām Maskavas valdības atgādinājumu apspriesties par politiskām attiecībām un panākt to noskaidrošanu.
Mēs atzinām, ka skaidrība nepieciešama savstarpējās attiecībās, lai radītu drošu pamatu turpmākai rīcībai. Arī mūsu pilnvarotie Maskavā parakstija savstarpējās palīdzības paktu.
Pakta saturs un noteikumi pilnīgi pieskaņoti un atbilst pakta virsrakstam un apzīmējumam. Sākumā, atgādinot draudzīgās attiecības sākot ar 1920.gada 11.augustā noslēgto miera līgumu, kurš paredz abpusēju neatkarības atzīšanu un neiejaukšanos otrās valsts iekšējās darīšanās, pirmajā pantā ir noteikums par savstarpējās, arī militārās palīdzības sniegšanu ienaidnieka uzbrukuma gadījumos. Tālāk tad noteikts, ka Padomju Savienības palīdzība Latvijai izteiktos gatavībā pārdot Latvijai uz atvieglotiem noteikumiem armijas apbruņojumu un citus kara materiālus. Mēs arī mūsu neatkarības nodrošināšanas nolūkos no savas puses izpildām Padomju Savienības vēlēšanos pēc flotes bāzēm Liepājā un Ventspilī un dažiem aerodromiem aviācijai, kā arī pēc bruņotu spēku turēšanas uz mūsu zemes iepriekš noteiktās vietās un daudzumā. Paktā ir arī skaidri pateikts, ka tā izvešana dzīvē nekādā ziņā nedrīkst aizskārt abu līgumslēdzēju valstu suverenās tiesības, valsts iekārtu, saimniecisko un sociālo sistēmu un militāro rīcību. Tie ir pakta galvenie punkti.
Man jāsaka, ka pakts, kā tas parasts Padomju Savienības paktos, izceļas ar savu skaidrību un noteiktību, kā arī ar otrās puses interešu atzīšanu un ievērošanu – un patiesi ir savstarpējs. Bet ja viņš ir savstarpējs, tad ne viena, ne otra puse nevar sagaidīt un prasīt, lai tai nebūtu jāuzņemas noteikti pienākumi. Tādus pienākumus šis pakts uzliek abām pusēm.
Mēs šos pienākumus apņemamies pildīt un mūsu piedzīvojumi ar miera līgumu un neuzbrukšanas paktu dod mums vajadzīgos pamatus ticēt, ka arī Padomju Savienība pildīs viņas parakstīto līgumu.
Pakts ir slēgts nevis miera laika apstākļos, bet tieši kara laika troksnī un tuva kara saspīlējumā, tāpēc tas ir arī neparastāks savos noteikumos. Bet par to tas liek pamatus skaidrām un pastiprināti labām attiecībām starp mums un mūsu lielo kaimiņu austrumos. Un mēs augsti ievērtējam šīs labās attiecības kaimiņu starpā. Nepiegriežot pelnīto vērību taisni labām kaimiņu attiecībām un draudzībai, meklējot draugus tikai tālumā, daža tauta ir bijusi spiesta samaksāt par to ļoti dārgi, samaksājot pat ar savu patstāvību un neatkarību. Tāpēc, vai draudzība un savstarpēja palīdzība kaimiņu starpā nedrīkst prasīt arī zināmu piekāpību, ja laiks un vieta uz to mudina, šis pakts ar lielo kaimiņu, kas slēgts abpusējās uzticības, uzticēšanās un labas ticības garā, nes mums drošību, kā arī kara draudu attālināšanu vai pat novēršanu. Vēl vairāk, tas pavairo arī Padomju Savienības drošību, un tas pats zīmējas uz mūsu kaimiņiem ziemeļos un dienvidos, Igauniju un Lietavu. Pie tam, Padomju Savienības labo ticību un patiesu gribu sadarboties pierāda Padomju Savienības gatavība Viļņu atdot atpakaļ Lietavai.
Bez tam, reizē ar līgumu atklātībai sniegtā oficiālā paziņojumā ir uzsvērts, ka Padomju Savienības un Latvijas valsts sistēmu izšķirība nav bijusi un nav šķērslis auglīgai sadarbībai abu valstu starpā. Tāpēc arī abas valsts līgumā ir apliecinājušas apņēmību neskārt otrās valsts iekārtu un sadzīves normas, atstājot līdz ar to neskārtu mūsu iekšējo un ārējo politiku.
Vēl viena piezīme. Līgumā ir minēta arī militāra palīdzība un paredzēti Padomju Savienības garnizoni uz Latvijas zemes.
Bet še nav jāaizmirst, ka šo garnizonu mērķis un uzdevums ir noteikta iecirkņa aizsardzība, bet nevis mūsu valsts aizsardzība vispārīgi, kas joprojām piekrīt un arvien piekritīs mūsu pašu armijai. Tas mūsu valstī, kuras patstāvību un neatkarību, kuras suverenās tiesības arī šinī līgumā atzīst Padomju Savienība, citādi arī nevar būt.
Un vispārīgi – mums pašiem un tikai mums pašiem piekritīs un tikai no mums pašiem atkarāsies tautas un valsts spēka un stipruma celšana un saglabāšana. Nekas, nekas, arī neviens līgums, ne pakts mums šo uzdevumu nav atņēmis, ne arī šo pienākumu no mūsu pleciem noņēmis. Un mēs nevienam neatdosim un neviens mums neatņems mūsu rīcības brīvību.
To apzinādamies, tad arī paliksim un būsim tagad un visos laikos stipri un nelokāmi drosmē un paļāvībā, skaidri apzinādamies un nekad neaizmirsdami – neviens – savus pienākumus un uzdevumus valsts un sava šaurākā darba dzīvē un gaitās, paliksim un būsim karstie un pašaizliedzīgie, bet arī nešaubīgie patrioti, kādi esam arvien bijuši arī mūsu tautas un valsts visgrūtākos brīžos, nesatricināmu ticību liksim domās, vārdos, darbos – it visi, kā karavīri kara laukā, jo arī tur ceļu un mērķi zina tikai pavēlnieks, visiem pa priekšu iedams uguns līnijās.
Mūsu valsts ir patstāvīga un neatkarīga, un brīva iekšējā un ārējā politikā un tāda arī paliks. Mēs paši to tādu uzturēsim.
Ir taisnība, ka pašreiz mēs piedzīvojam grūtību pilnu laikmetu tautas un valsts dzīvē. Katrs uzmanīgs vērotājs zina un arī jūs zināt, kādas dabas ir šās grūtības iekšzemē un kādas nāk no ārienes. Valdība apzinās savu atbildību un savu atbildību arī nesīs. Bet šinī laikā liela atbildība gulstas uz ik katra pilsoņa, un pilsoņiem jāzina, ka valdība no visiem prasa atbildību visās vietās un lietās.
Divas svarīgākās lietas, no kurām atkarājas mūsu nākotnes gaitas: pirmkārt, mūsu pašu spēks un stiprums, un otrkārt – kara norise. Pēdējo mēs nespējam un nevaram paredzēt un izrēķināt, kā to visskaidrāk jau pierādija pēdējās 6 nedēļas.
Tāpēc daudzkārt lielāku nozīmi iegūst mūsu pašu spēks un stiprums – saimnieciskais, politiskais, garīgais.
Saimnieciskais spēks un stiprums būs uzturēts un saglabāts, ja jo drīzāk mums izdosies piespiest sevi piemērot visu saimniecību jaunajiem kara ietekmētiem apstākļiem ražošanā, ražojuma sadalīšanā šā vārda plašākā nozīmē – un patēriņā, kā arī apdomīgā taupībā; ja drīz panāksim ārējās tirdzniecības piemērošanu jaunajiem apstākļiem, tiklab importā, kā eksportā, ja izkopsim un iespējami paplašināsim tirdzniecību ar Padomju Savienību, ar kuru nupat slēdzam jaunu tirdzniecības līgumu, paplašinot pastāvošā līguma apjomu, bet tāpat arī ar Vāciju, Angliju un citām valstīm, kuras mums sasniedzamas. Un – par visām lietām darīsim visu, lai mēs paliktos ārpus kara darbības.
Saimnieciskā plāksnē darbs ir jau grūts un var palikt vēl grūtāks. Pasaulē jau tikpat kā pilnīgs saimniecisks sastrēgums : neitrāli kuģi vairs nav droši, pasaules ostas tukšas, sliežu ceļu satiksme pārtraukta, dzelzi un degvielas aprij kara lauki, pārtikas vielas pirmā vietā aiziet armijām.
Nav noliedzams, ka arī mums uzliktā nasta ir smaga, rūpēs un izrīcībā. Bet vai šodien ir kāda valsts, kura nenes tādu pat smagumu? Un dažām valstīm bez tam vēl jāpanes kara apstākļi, vai vismaz mobilizācija un tieši kara draudi pie robežām.
Mēs neesam visgrūtākā stāvoklī, un padomāsim, vai gadi, kad esam dzīvojuši pārpilnībā, mums neuzliek pienākumu mazliet paciesties, kad uznāk grūtāki brīži. Kad būsim pilnīgāki piemērojušies jaunajiem apstākļiem – vēl jau tikai 6 nedēļas pagājušas, kad atjaunosies ārējā tirdzniecība, tad atkal atbrīvosies plašākas izredzes un būs jaunas darba iespējas. Bet darba un izpeļņas arī tik un tā mūsu zemē netrūks. Mums ir uzkrāti darāmi darbi, uzkrāti līdzekļi. Tiklīdz būs darba roku pārpalikums, darbus sagādāsim. Tikai atminēsim, ka jaunais stāvoklis prasa sadarbību, nevis pretdarbību, vienalga, kur un kādā veidā. Valdība gādās par sadarbību un sastrādāšanu ar ārvalstīm, uzturēs sadarbību arī valsts iekšējā dzīvē. Valdība arī turpmāk netaupīs pūles, lai mēs paliktu ārpus kara sarežģījumiem un nekad neapstāsies rūpēs par mūsu drošību.
Armijas cīņas gars jāuztur, cīņas spējas un spēks jāvairo. Bet līdz ar cīņas garu jāuztur un jāstiprina arī pilsoniskās drosmes gars pilsoņos, atbildīgās vietās jo sevišķi, šo pienākumu mums uzliek arī jaunais savstarpējās palīdzības pakts, jo mums jābūt sagatavotiem kritiskā brīdī, ja kara darbība draudētu atkal mums tuvoties, pildīt savu pienākumu arī pakta noteikumu robežās. Tāpēc valdība armijai piegriezīs augošu vērību.
Valdība gādās arī par drošību zemes iekšienē. Vispirms man jānoraida visas šaubas un aizdomas, ka drošība mūsu zemes iekšienē varētu tikt apdraudēta no ārienes, un ja taisni šinīs dienās šādas baumas top iznēsātas, tad jāzina visiem, ka tās ir bez pamata un šādu baumu fabricētāji un iznēsātāji dara to šauru aprēķinu dēļ, bet arī uz sava riska, vienalga, kādā valodā šās baumas top izplatītas. Ar visu vajadzīgo stingrību valdība apklusinās baumu fabricētājus un atbrīvos sabiedrību no visādiem citiem nīkoņām, nespēka, baiļu un briesmu sludinātājiem un iekšējās vienības šķēlējiem.
Neviens no ārienes mums jaunu iekārtu neuzspiež, bet ja pie mums rastos kādi, kas tā domā, tad mēs paši dosim viņiem arī piemērotu atbildi.
Zināmu satraukumu sabiedrībā ir radijusi arī vāciešu masu izceļošanas kustība. Man jāsaka, ka viņi darītu pareizāk, ja paši savā labā stingri nostātos pret satraukuma radīšanu. Pavisam aplams ir ļaunprātīgais izdomājums, ka vāciešu izceļošana stāvētu kaut kādā sakarā ar jauno līgumu ar Padomju Savienību. Cik nepamatota ir šī iedoma, redzams jau no tā, ka līdzīga izceļošana sākusies no tādām valstīm, kuras nekādus tamlīdzīgus līgumus nav noslēgušas. Vāciešu aizsaukšana izriet vienīgi no Vācijas valdības apsvērumiem, neatkarīgi no kaut kādiem citiem apstākļiem. Mūsu vēlēšanās ir braucējiem tikai palīdzēt izceļošanas grūtības atvieglot, bet katrs satraukums strādā tam pretī un var pat iznīcināt valdības labos nodomus.
Viens satraukuma veids šinī sakarībā ir stāsti, ka arī daži latvieši gribot izceļot reizē ar vāciešiem. Kāpēc – to laikam viņi paši zina, bet viņi maldas, ka pie mums drošība varētu tikt traucēta un ka tādēļ viņiem jāaizbraucot. Un bez tam, ja kādas briesmas draudētu, tad taču visiem, ne jau viņiem vien.
Bet lai kādi viņu iemesli – ja kāds grib braukt, lai, bet lai zina, ka izbraukšana šinīs dienās ir iespējama tikai līdzīgā kārtā kā vāciešiem – Latvijas pilsoņiem, proti, uz neatgriešanos.
Protams, ka tiklab valdība, kā arī sabiedrība zinās un mācēs šādu rīcību novērtēt pēc nopelna. Šo «konjunktūras latviešu», no kuriem daži sevi veltīgi pieskaita inteliģencei, nevienam nebūs žēl. Varbūt šīs dienas un viņu pārbaudījumi ir svētīga lieta. Mēs redzam ne tikai īsto patriotismu, bet arī cilvēku raksturu. Mēs redzam, kam vārdi ir bijuši tikai vārdi, atšķirībā no tiem, kam vārdi pārvērtušies dziļā, stingrā pārliecībā, šī nosodāmā parādība rāda atkal par jaunu, cik nepieciešama mums vēl taisni garīgā augšana, cik liels spēks ir garīgam stiprumam un cik gļēvu padara cilvēku garīga stipruma trūkums. Uguns šķīsta zeltu, grūtības – cilvēku.
Lai māca šās dienas mūs visus arvien vairāk dzīties pēc iekšējā garīgā spēka un stipruma, dzīties pie dziļākas atziņas par to, cik augstu stādams viss garīgais. Ir taisnība, ja prof. Ziemelis nupat vēl teica: jāapzinās, ka mūžīgs ir tikai tas, kas sasniegts ar garu. Ticības un paļāvības, vienības un vienprātības gars ir bijis mūsu dziļākais, dzidrākais spēka avots visos – grūtos un smagos, bet arī izšķirošos brīžos. Atskatoties mūsu neatkarīgās Latvijas vēsturē, nevaram atrast salīdzinājumu mūsu tagadējiem pārdzīvojumiem, kā tikai taisni pašā pirmajā pastāvēšanas gadā. Arī tad ap mums plosījās karš, un katra diena nesa smagas ziņas no ārpasaules, kas nodarbināja mūsu sirdis un prātus. Arī toreiz mums bija jābūt gataviem katru dienu piedzīvot apstākļu maiņu un bija jābūt gataviemtaisīt jaunus lēmumus. Arī toreiz valdija šaubas un bažas. Un tomēr, neskatoties uz visu to, Latvijas vārds, reiz izteikts, vairs nepazuda no mūsu lūpām un no mūsu sirdīm. Un vēl jo vairāk – Latvijas valsts nepazuda no Eiropas kartes.
Bet ir arī milzīga atšķirība starp toreizējo un tagadējo stāvokli. 20 gadi neatkarīgas dzīves, noorganizēta valsts un visas iestādes, pašu armija, apgāde, ceļi, skolas. Ir viss tas, no kā mums toreiz nebija nekā. Un arī ticības, paļāvības un vienības gars mūsos ir stiprāks tapis, arvien stāvēdams sarga vietā par Latvijas valsti.
Un lai šis spēka un stipruma gars mūžīgi stāvētu sarga vietā par mūsu brīvo, nacionālo valsti Latviju, kuras, arī šodien neskārtās suverenās tiesības mēs izkarojām, nostiprinājām miera un citos līgumos ar ārvalstīm. Tas tēvzemes mīlestības gars, kas mūs māci ja upurus nest un visu ziedot Latvijas labā, tas rādija mums, ka tikai patstāvīgā nacionālā valstī latviešu tauta sevi patiesi atradīs un tikai še varēs pastāvēt ne tikai miera dienās, bet arī vētrās un viesuļos.
Par mieru mēs aizlūdzam baznīcās. Arī no šās vietas, es raidu brīvas tautas aicinājumu, tās tautas, kas pārdzīvojusi pasaules karā vissmagākos pārbaudījumus, es raidu aicinājumu karojošām pusēm – apdomāties, kamēr vēl nav galīgi par vēlu.
Bet, mūsu pašu spēks ir mūsu ziņā. Pagātnes pieredzē smelsimies atziņu nākotnei, ka arī visgrūtākie brīži ir pārciešami un pārvarami, ja netrūkst ticības, drosmes, izturības, neatlaidības un vienības.
http://www.periodika.lv/periodika2-viewer/view/index-dev.html?lang=fr#panel:pa|issue:/p_001_miap1939n11|article:DIVL40|issueType:P

Valsts Prezidenta pavēle armijai un flotei. 1939.g. 11.novembrī.

Karavīri! Šodien visa tauta un zeme piedalās mūsu armijas nodibināšanas 20.gada dienas svinībās. Armija mūsu pašu valstī sāka organizēties reizē ar valsts proklamēšanu jau pirmo dienu cīņās, un 1919.gada 11.novembrī bija tā izveidojusies un bija jau pierādijusi cīņās savas spējas un uzvarās kaldinājusi neuzvaramas varonības garu, ka šo dienu nozīmēja par mūsu armijas dibināšanas dienu, šī pati diena, būdama vēsturiska kā Rīgas pilnīgas un galīgas atbrīvošanas diena, ir arī Lāčplēša kara ordeņa un kara invalidu diena, šī diena atcerējumā un godinājumā vieno visu pilsoņu prātus un domas ap mūsu, no pašu tautas izaugušo armiju ap mūsu pirmo dienu armijas vadoņiem, ap tiem, kas pirmie bija cīņās, kas izšķīra sadursmes mūsu tēvzemes labā, kas mājās pārnāca kā uzvarētāji, līdzatnesdami varoņu nāvē zaudētos, līdzatvezdami tos, kuru dzīvības gan bija paglābtas, bet viņu tēvijas godam un drošībai izlietās asinis viņus atstāja kā invalidus.
Karavīri, kas jūs tagad stāvat mūsu armijas rindās, šodien tautas un manas domas veltītas arī jums, šo varoņu gaitu turpinātājiem, cīņās un uzvarās radīto un kaldināto tradiciju tālāknesējiem, glabātājiem, sargātājiem un stiprinātājiem.

Cīņās mūsu armija guva uzvaras ne tikai ar ieroču un bruņojuma spēku, jo ieroču un bruņojuma bija maz, bet šīs uzvaras tika gūtas vairāk gan ar gara stiprumu, dzelzs gribu, nesalaužamu ticību un stingro pašdisciplīnu, šos tēvzemes mīlestības apgarotos karavīrus vadija priekšnieki, kas paši bija priekšzīme un paraugs visiem padotajiem, un jo zīmīgu un ievērojamu man un arī jums, karavīri, šo 20.atceres dienu padara tas, ka tagadējais kara ministrs ģenerālis Jānis Balodis toreiz bija mūsu armijas virspavēlnieks un visus šos 20 gadus par mūsu armiju vai nu tieši gādāt varējis, vai to arvien ir savās rūpēs ieslēgtu turējis. Un kopā ar viņu, armijā savu atsevišķo daļu priekšā, uzvaras ceļā to veda tagadējais armijas komandieris ģenerālis Krišjānis Berķis. Tas lai jums, karavīri, un visiem citiem ir atgādinājums un pierādījums, cik stipra ir vienība mūsu armijā. Tas lai stiprina apziņu visiem, ka tur, kur valda vienības gars, tur nezudīs arī varonības gars.
Un šinī svinīgā brīdī es izsaku savu atzinību mūsu armijas piederīgiem, virsniekiem, instruktoriem, kareivjiem par labi un apzinīgi pildīto dienestu un par sekmēm dienesta gaitās. Mana pateicība lai izteikta visiem, kas izaudzinājuši krietnus, uzticamus tēvzemes dēlus tām jaunajām maiņām, kuras ik gadus nāk un iet caur mūsu armijas un flotes rindām. Slava un mūžīga piemiņa tiem, kas cīņu ugunīs deguši un vislielāko upuri – savu dzīvību atdevuši par tautas svētāko ilgu piepildījumu, par brīvo, neatkarīgo Latviju.
Karavīri – virsnieki, instruktori, kareivji, kara jūrnieki – turiet svētu zvērestu, ko nodevāt karavīru goda tērpu uzvilkdami, pildiet savu pienākumu apzinīgi un disciplinēti, topiet sava tērpa cienīgi valkātāji, tad labi sagatavoti jūs būsat kalpošanai valstij un tautai, tauta jūs mīlēs un cienīs, valsts un valdība rūpēsies un gādās par jums – un droši pasargāta tagad un visos laikos dienās un nedienās, būs mūsu zeme, mūsu valsts un viņas pilsoņi, mūsu valsts reiz novilktās, neskaramās robežās. Pildiet savu pienākumu – tad arī Dievs svētīs Latviju.
Valsts Prezidents Kārlis Ulmanis.
http://www.periodika.lv/periodika2-viewer/view/index-dev.html?lang=fr#panel:pa|issue:/p_001_miap1939n11|article:DIVL61|issueType:P

Vilhelms Munters 1940.gadā Lavrentijam Berijam. PSRS Iekšlietu Tautas Komisāram no V.Muntera

…[280.] Pēc [1939] savstarpējās palīdzības pakta noslēgšanas starp PSRS un Latviju radās tik daudz tehnisku, tiesisku un sadzīvisku problēmu, ka to atrisināšanai nācās radīt speciālas iestādes. Tādā kārtā tika izveidots speciāls īpašu uzdevumu ģenerāļa amats pie armijas komandiera (šajā amatā tika iecelts ģen/erālis/ Hartmanis) un garnizonu apgādes komiteja pie zemkopības ministra (priekšsēdētājs agronoms Krisbergs). Līdzīgas iestādes izveidoja arī Igaunijā un Lietuvā.

Kopumā jautājumi, kas saistīti ar padomju karaspēka atrašanos Latvijas teritorijā, sadalījās trijās grupās:
1) garnizonu izvietošana, 2) disciplināri tiesiskie jautājumi, 3) apgāde, ieskaitot celtniecību. Pirmos divus pārzināja armijas štābs, pēdējo apgādes komiteja.

Kas atteicas uz garnizonu izvietošanu, tad valdības vadošā līnija jau no pirmā brīža bija šāda: pēc iespējas sašaurināt izvietojuma joslu, kurai būtībā un atbilstoši līgumam rietumu robeža bija jūras krasts. Latvijas delegāti ar ģen/erāli/ Hartmani priekšgalā saņēma norādījumu stingri ierobežot izvietojuma zonu no ziemeļiem uz dienvidiem, bet īpaši austrumu virzienā, t.i., nepieļaut garnizonu izvietošanu pārāk tālu no jūras krasta. Tādas valdības līnijas galvenais motīvs bija vēlēšanās izolēt padomju karaspēku no iedzīvotājiem. To atzina par vēlamu divu iemeslu dēļ: 1) valdība baidījās radīt pārāk lielas neērtības zemniekiem, kurus vajadzēja pārvietot un atlīdzināt par ciestajiem zaudējumiem, 2) valdība baidījās no komunistiskās propagandas. Turklāt valdība cerēja, ka tad, ja padomju karaspēku izvietos Liepājas (Libavas) un Ventspils (Vindavas) jūras kara bāzu tuvumā, tad sakarus starp garnizoniem un Padomju Savienību galvenokārt uzturēs pa jūras ceļu un tādā kārtā kontakts starp padomju karaspēku un vietējiem iedzīvotājiem būs vēl vairāk ierobežots. Turklāt valdībai nācās rēķināties vēl ar to, ka vajadzēja izstrādāt pilnīgi jaunu Latvijas karaspēka dislokācijas plānu valsts rietumu daļā, jo armija zaudēja Liepājas [281.] kara pilsētiņu, kur bija izvietota (nesalasāmi, laikam domāta Kurzemes. Tulk.) divīzija. Pēdējo tagad vajadzēja izvietot pa Kurzemes un Zemgales mazajām pilsētām, kas nebija viegls uzdevums atbilstošu kazarmu un dzīvojamo telpu trūkuma dēļ. Katrs provinciāls centrs, kas tika atdots padomju garnizoniem, nozīmēja pašu karaspēka dislokācijas iespēju sašaurināšanu. Pieļaut to, lai kādā vietā, vai pareizāk, apvidū, padomju un Latvijas karaspēks izvietotos “pamīšus”, Kara ministrija un armijas štābs uzskatīja par pilnīgi nepieļaujamu.

Dzīvē padomju karaspēka izvietošana Latvijā tika atrisināta visai labvēlīgi (no Latvijas redzespunkta). Vienīgais punkts, par kuru iebilda, bija Ezere, kas atradās uz Latvijas un Lietuvas robežas, visai tālu uz austrumiem no jūras krasta. Šo piekāpšanos pārmeta personiski ģenerālim Balodim (par to es sīki rakstīju jau citā ziņojumā). Taču ar to samierinājās, vēl jo vairāk tāpēc, ka padomju korpusa pavēlniecība atzina Ezeri par ne visai noderīgu vietu un apsolīja izvest karaspēka daļas no turienes uz Priekuli vai Vaiņodi (precīzi neatceros), t.i., tuvāk jūras krastam.

Daudz sliktāks stāvoklis bija Igaunijā un Lietuvā, kur, izvietojot padomju karaspēku, neizdevās īstenot principu, pēc kura vadījās Latvijas valdība.

Pēc padomju karaspēka ievešanas visu uzmanību pievērsa attiecību sakārtošanai starp padomju (karaspēka) daļām un vietējo militāro un civilo varu, kā arī garnizonu apgādei, sadzīves jautājumiem (pārvietošanās jautājumiem ārpus garnizona, komandieru un karavīru atvaļinājumiem, ģimeņu
atbraukšanai u.tml.).
Šie jautājumi bija aktuāli arī Lietuvā un Igaunijā, un, kad 1939. gada decembrī (?) notika kārtējā Baltijas Antantes konference, atzina par vēlamu apmainīties ar informāciju visos jautājumos, kas saistīti ar padomju karaspēka ierašanos Baltijas valstīs. Līdzīgā veidā tika atzīts par vēlamu saskaņot triju valstu taktiku sarunās ar padomju valdību par atsevišķām vienošanām, kas izrietēja no savstarpējās palīdzības pakta, piemēram, par dz/elzceļa/ transportu, par telegrāfu un telefonu, par atsevišķu karavīru un karaspēka daļu došanos pār robežu, par celtniecību utt. Visi trīs ārlietu ministri: Pīps, Urbšis un es uzskatījām, ka vislabāk būtu bijis vest tehniskās sarunas ar PSRS kopīgi visām trijām valstīm. Tomēr mēs atzinām, pirmkārt, ka diezin vai tas būs pieņemams pašu valdībām un, otrkārt, tomēr konkrētie [282.] apstākļi katrā valstī bija atšķirīgi, tāpēc saskaņot taktiku bija iespējams tikai galvenajos jautājumos.
Tādēļ nolēma dibināt kontaktus starp iestādēm, kas pārzina padomju garnizonu izvietošanu un apgādi. Šo kontaktu sakarībā notika divas (vai trīs) atbilstošo personu (no Latvijas puses ģen/erālis/ Hartmanis vai Krisbergs, no Igaunijas puses, liekas, Kāsins, un vēl kāds militārais darbinieks no Lietuvas puses uzvārdu neatceros) apspriedes. Tomēr katra valsts turpināja rīkoties vairāk vai mazāk patstāvīgi, un parasti mēs uzzinājām par noslēgtajām vienošanām tikai tad, kad vajadzēja runāt par saskaņošanu (sakarā ar to, ka visi šie jautājumi man ir sveši un ir tīri tehniski, es nevaru bez šiem ziņojumiem precizēt atsevišķus konkrētus faktus).

Cits kontakta veids bija šāds. Mums izveidojās paradums, ka katrs Baltijas valstu ārlietu ministrs, ja iespējams, reizi nedēļā pieņēma abu pārējo valstu sūtņus, lai apmainītos ar kārtējo informāciju. Šinī gadījumā apmainījās arī ar ziņām jautājumos, kas skāra padomju garnizonus. Šī metode dublēja, tā sacīt, attiecīgo iestāžu tiešos kontaktus, par kuriem minēts augstāk. Šo pašu jautājumu apstrāde veidoja mūsu Maskavas misijas galveno darbību. Gandrīz nepārtraukti tur bija delegācijas un delegāti, saimnieciskie, militārie darbinieki, dzelzceļnieki, politiskai informācijai atlika maz laika. Īpašas instrukcijas ar politisko informāciju netika sniegtas, bet, pats par sevi saprotams, sūtnis zināja, ka mūs visvairāk interesēja attiecības ar Angliju un Franciju. Protams, nedrīkst aizmirst Baltijas valstu misiju kontaktus, kas bija izveidojušies sen, atbilstoši lēmumiem vienā no pirmajām Baltijas konferencēm, ko realizēja visās galvaspilsētās, kur tika informēti Baltijas valstu diplomātiskie pārstāvji.

No Tautas komisāru padomes priekšsēdētāja referāta (liekas, 1940.g/ada/ 16.III) mēs izdarījām secinājumus, ka padomju valdība ir apmierināta ar pakta īstenošanu.

[283.] Man tika uzdots jautājums, vai Latvijā bija vērojamas svārstības sakarā ar orientāciju uz PSRS vai Vācijas pusi. Par šo jautājumu es jau izteicos iepriekšējos ziņojumos, bet varu vēlreiz paskaidrot sekojošo:

Latvijas tautas un politisko darbinieku nospiedošais vairākums pret visu vācisko izturējās ar neuzticību, pat naidīgi. Demokrātiskās iekārtas pastāvēšanas laikā Vācijā tas izpaudās mazāk spilgti, bet ar nacionālsociālistu nākšanu pie varas pretvācu noskaņojums krasi pastiprinājās. Daudziem bija zināmas Hitlera grāmatas tēzes par “pagriezienu uz austrumiem” pret Padomju Savienību un “tai pakļautajām nomaļu valstīm”. Atmiņā tika atsaukta t.s. “Drang nach Osten” ideoloģija; atcerējās arī vācu nodevīgo politiku 1918., 1919.g./adā/. Turklāt vietējā vācu minoritāte izvērsa spēcīgu propagandu un bieži draudēja latviešiem ar to, ka, lūk, atnāks Hitlers, Latvijas nebūs un zemniekiem atkal atņems zemi.
Kad Latvijā 1934.gadā nodibinājās autoritārs režīms, viens no galvenajiem Ulmaņa uzdevumiem bija vācu saimnieciskās ietekmes izskaušana Latvijā un vāciešu sabiedrisko organizāciju (ģilžu u.c.) iznīcināšana.
Tas viss kopā radīja to, ka attiecības ar Vāciju bija ļoti saspīlētas. Protams, mēs ievērojām zināmu uzmanību, lai lieta nenonāktu līdz atklātam kofliktam un lai netiktu pārtrauktas svarīgās ārējās tirdzniecības attiecības ar Vāciju. “Zemapziņā” cerējām uz to, ka PSRS personā mums ir, tā sacīt,
potenciāls aizstāvis, lai gan konkrēta pamata šādam pieņēmumam mums nebija.

Ar Vācijas politiskās aktivitātes palielināšanos Eiropā un ar pretpadomju propagandas izvēršanu Vācijā Latvijā auga bažas. Radās jautājums, ko darīt padomju un Vācijas koflikta gadījumā. Atbildēt uz šo jautājumu neviens neprata. Iet ar Vāciju? Nekad! Iet ar Padomju Savienību arī nav vēlams: ienāks
padomju karaspēks un neaizies. Čehoslovākijas notikumi izsauca jaunu sabiedriskās domas sašutumu vilni. Visas simpātijas bija čehu pusē. Publiskās vietās, tramvajos asi nosodīja vāciešus. Nereti bija vērojami naidīgi izteicieni un publiski izlēcieni pret vāciešiem. Valdībai nācās pārliecināt tautu. Kad es atgriezos no Ženēvas pēc Minhenes līguma noslēgšanas, Vācijas sūtnis fon Šaks iedeva iesniegumu par Latvijas sabiedrībā pret Vāciju vērstu jūtu izpausmi. Nācās viņu mierināt. Viņš un viņa pēctecis fon Kotce man uzdeva jautājumu, vai starp mums un PSRS nepastāv kāda slepena vienošanās. Tāpat kā Čehoslovākiju sauca [284.] par padomju aviācijas māti, Vācijas presē aizvien biežāk un biežāk sākās uzbrukumi Latvijai, pārmetot, ka tā nodod savu teritoriju kā placdarmu pad/omju/ karaspēka rīcībā (norādu uz sarunu ar Vērmanu par Latvijas teritorijas pārlidošanu un uz atšķirībām Latvijas un Igaunijas orientācijā, par ko es rakstīju jau agrāk). Neuzbrukšanas līgums ar Vāciju (no 1939.g/ada/ 7.(?) jūnija) nesa zināmu nomierināšanos. Jau pieklājības pēc vācu presei vajadzēja atturēties no uzbrukumiem, bet Vācijas sūtnis man divreiz norādīja uz to, ka Berlīne turpina būt neapmierināta ar Latvijas politiku.
Neuzbrukšanas līgumam deva divējādu skaidrojumu: runāja, ka tas ir tikai taktisks manevrs, lai apkaunotu Rūzveltu, kurš bija vērsies pie Hitlera ar prasību publiski paziņot, ka viņam nav nodoma uzbrukt veselai virknei vārdā nosauktu valstu. Tā līgumu novērtēja arī diplomāti. Tika izteikts, bet visai
reti /viedoklis/ (no vadošām personām es to nekad nedzirdēju), ka neuzbrukšanas līgums nozīmē, ka Vācija ies uz Padomju Savienību dienvidu virzienā.

Kad tika noslēgts Padomju Savienības un Vācijas līgums par neuzbrukšanu, Latvijā jūtami nomierinājās: tiešās briesmas tikt samaltiem starp diviem lieliem “dzirnakmeņiem” bija pagājušas garām. Vai uz ilgu laiku? Šo jautājumu neviens sev neuzdeva. Bet pretvāciskās noskaņas nemazinājās. Piemēram, ar lielu prieku man sabiedrisko lietu ministrs Bērziņš paziņoja, ka kāds no padomju pārstāvniecības viņam teicis, ka, lūk, Ribentrops jau divas reizes lidojis uz Maskavu, bet Molotovs pat nedomā braukt uz Berlīni. Uzskatīja, ka Vācija tagad ir atkarīga no Padomju Savienības un ka tāpēc var drošāk paust savu pretvācisko noskaņojumu. Lai novērstu nevajadzīgus kritiskus uzbrukumus Vācijai sarunās un presē, bija jāiegulda liels darbs. Es daudzas reizes norādīju uz padomju preses piemēru tam pašam Bērziņam un atsevišķām redakcijām par korektu Vācijas militārās un politiskās darbības apgaismošanu.

Tagad dažus vārdus par noskaņojumiem Latvijā sakarā ar savstarpējās palīdzības līguma noslēgšanu ar PSRS. Tos nekādā gadījumā nevar nosaukt par vienveidīgiem, bet, gluži pretēji, tie bija ļoti, ļoti pretrunīgi. Pati Padomju Savienības prasība par Padomju Savienības un Latvijas savstarpējo attiecību
noskaidrošanu, ko sarunā ar sūtni Kociņu izteica Tautas komisāru padomes priekšsēdētājs (1939./gada/ 29. vai 30.septembrī) bija pārsteigums tikai laika ziņā. Mēs domājām, ka pēc padomju un igauņu pakta būs kāds starplaiks un tikai tad nāks mūsu kārta. Jautājums būtībā visai valdībai bija skaidrs, ka Padomju Savienības prasības vajadzēs pieņemt, nebija tikai zināms, kādas tieši šīs prasības būs. Pats Ulmanis, kura viedoklis katrā ziņā bija izšķirošais, domāja, ka mums tiks uzstādītas analoģiskas prasības tām, kas rada savu izpausmi padomju un igauņu paktā, [285.] ka Padomju valdība aprobežosies ar savstarpējās palīdzības paktu, bez karaspēka ievešanas mūsu teritorijā; galējā gadījumā, es domāju, ka padomju puse pieprasīs bāzi Liepājā (Libavā). Visi kabineta locekļi piekrita tam, ka nav citas izejas, kā pieņemt padomju prasības. Iekš/lietu/ ministrs Veidnieks izteica viedokli, ka vajag pretoties prasībām ievest karaspēku Latvijas teritorijā, ja vajag, ar ieročiem rokās, bet, kad viņam pierādīja tādas rīcības neiespējamību un bezcerību, tad arī viņš piekrita pārējo viedoklim. Tādā kārtā sarunām es saņēmu visai plašas pilnvaras.
Pats līguma saturs tika uzņemts dažādi. Es to iezīmēju kādā publiskā runā, atkārtojot Staļina vārdus, ko viņš man teica sarunu laikā: daži teiks pakts, tā ir laba lieta; citi teiks nodevība, trešie paskatīsimies.
Īpaši asi paktu nosodīja militāristu vidē. Par to man deva mājienu ģen/erālis/ Balodis, sakot: “Nu, jums tagad uzbrūk un man nākas jūs aizstāvēt. Lai gan pakts smaga lieta, bet es esmu pārliecināts, ka jūs izdarījāt visu, kas no jums atkarīgs.” Pēc pakta noslēgšanas sākās zīlēšana par to, kāds mērķis ir PSRS, slēdzot šos paktus ar Baltijas valstīm. Visi bez izņēmuma domāja, ka pakts vērsts pret Vāciju. Ģen/erālis/ Berķis un ģen/erālis/ Rozenšteins, kā arī daži valdības locekļi, ar kuriem nācās apmainīties domām (arī neatceros, kas tieši, bet, liekas, Bērziņš un Einbergs) uzskatīja, ka pad/omju/ karaspēku uzturēšanās Latvijas teritorijā nebūs ilgstoša. “Ja karš beigsies, tad, vienalga, kas uzvarēs, bet padomju karaspēku šeit neatstās,” tā viņi izteica savu viedokli. Tika apspriests (bet tikai militārajās aprindās) arī jautājums, kā rīkoties padomju un vācu savstarpējo attiecību jauna pagrieziena un bruņota konflikta rašanās apstākļos. Līdz speciāla plāna izstrādāšanai lieta nenonāca un augstākajā kara padomē par to nekad netika runāts. Es varu spriest par to tikai pēc savām gadījuma sarunām ar ģenerāli Balodi, Berķi un Rozenšteinu, ka vadošie militārie darbinieki sliecās uz to, ka Padomju Savienības un Vācijas konflikta gadījumā Latvijas armiju vajag censties sakoncentrēt valsts dienvidu daļā, lai a) nezaudētu dzīvo spēku pirmajā vācu uzlidojumā, b) lai /Latvijas armiju/ atkāpjoties nenoslaucītu padomju karaspēka daļas.
Jo karš ieilga (Somijas un Norvēģijas notikumi), jo vairāk ziņu nokļuva pie mums no vācu okupētās Polijas daļas, jo labvēlīgāk sāka novērtēt savstarpējās palīdzības paktu ar PSRS. Man atklāti un anonīmās vēstulēs izteica atzinību par pakta noslēgšanu, bet sākumā bieži bija dzirdami kritiski vārdi.

Tikai pēc š.g. 15. 21.jūnija notikumiem atsevišķu personu noskaņojums sāka mainīties. Bija dzirdami pārmetumi padomju valdībai, ka tā izrādījusies tāds pats plēsoņa kā agrāk vācieši. Ulmanis cerēja, [286.] ka lieta aprobežosies ar valdības maiņu, turklāt viņš pat domāja, ka daži no vecās valdības sastāva var palikt, konkrēti Birznieks, Blumbergs un Auškāps.
Pēc valdības maiņas es izbraucu uz vasarnīcu un ne ar vienu no bijušajiem ministriem nesatikos, izņemot Ulmani (par ko es rakstīju citā ziņojumā)…
https://www.vestnesis.lv/ta/id/32388

… Uz 1939.gadu juridisks spēks bija līgumiem: Par mieru (1920); Par visu jautājumu miermīlīgu risināšanu (1932.g. februāris … Baltijas pievienošanu PSRS nosacīja:
1. Neuzbrukšanas parta starp Vāciju un PSRS slepenais papildu protokols.

2. Paktu par savstarpēju palīdzību parakstīšana (1939.gada augusts-septembris-oktobris)

Sarunā ar G.Dimitrovu 1939. 25.oktobrī Staļins ir teicis: “Padomju valdība uzskata, ka ar savstarpējas palīdzības paktiem ar Igauniju, Latviju un Lietuvu ir atrasts veids, kā ļaut Padomju Savienībai iekļaut savā orbītā vairākas valstis. Tomēr šajā nolūkā ir stingri jāievēro ti iekšējais režīms un suverenitāte, necenšoties sovjetizēt. Nāks laiks, turpināja Staļins, kad viņi paši to izdarīs”.

K.E.Vorošilova 1939.gada 15.oktobra ziņojums J.V.Staļinam un V.M.Molotovam. РГАСПИ. Ф. 17. Оп. 166. Д. 615. Л. 59 (подлинник, машинописный текст)
[Ierobežots Sarkanarmijas kontingents (Latvijā savstarpējās palīdzības līguma pielikuma slepenā protokolā bija saskaņots padomju karaspēka apjoms 26 tūkstoši cilvēku, kas ir aptuveni vienāds ar Latvijas armijas apjomu.) tika ievests ar Baltijas valstu prezidentu atļauju, un tika noslēgtas vienošanās. 1939.gada 5.novembrī Rīgas avīze “Газета для всех”publicēja paziņojumu: “Pamatojoties uz draudzīgo līgumu, kas noslēgts starp Latviju un PSRS par savstarpēku palīdzību, Pirmie padomju karaspēka ešeloni 1939.gada 29.oktobrī pārgāja Zilupes robežpunktu. Padomju karaspēka sagaidīšanai bija nostādīta goda sardze ar militāro orķestri…” Присоединение Прибалтики к СССР

Aizsardzības savienība sākotnēji pastāvēja starp Latviju un Igauniju, bet pēc 1939.gada novembra sarunās aktīva kļuva Lietuva. Sarunas bija slepenas. Drīz tika izveidota Baltijas Antante. 1940.gada janvārī-februārī Lietuvas, Latvijas un Igaunijas armiju štābi pastiprināja savstarpējos sakarus.
https://istoriarusi.ru/cccp/prisoedinenie-pribaltiki-latviya-litva-estoniya-1940.html


NKVD aģentūras tīkls Baltijas valstīs:

Klāvs Lorencs (1885–1971). Viens no Latvijas sociāldemokrātiskās strādnieku partijas vadītājiem, Latvijas Saeimas četru sasaukumu deputāts, Latvujas Republikas labklājības ministrs Jāņa Pauļuka valdībā.

Roberts Dambītis (1881–1957). Latvijas armijas ģenerālis, Ģenerālštaba priekšnieka vietnieks, 1.Pasaules karā poručiks 2. latviešu strēlnieku brigādē;

Roberts Kļaviņš (1885–1941). Latvijas armijas ģenerālis, 2.Vidzemes divīzijas komandieris;

Petras Vituļskas (K-3). Kauņas apriņķa kriminālpolicijas priekšnieks.

Vladimirs Vladimirovičs Zubovs, grāfs, sabiedrisks darbinieks;

Jaan Tinisson (1868–1941). Igaunijas valsts vecākais 1927–1928. gados, 1933.gadā.
http://www.sool.lv/doigralis-v-mnogovektornost-rassekrechennye-arhivy-rasskazali-kak-litva-latvija-i-estonija-stali-sovetskimi-respublikami-spetsialnyj-proekt-rubaltis-ru-i-fonda-istoricheskaja-pamjat/
1939.gada 21.decembrī no NKVD rezidentūras Latvijā ienāk ziņojums № 308, kurā sīki aprakstīts sarunas ar ģenerāli Kļaviņu apraksts, kurš ir asi noskaņots pret Ulmani un pārliecināts, ka “latviešu tauta ienīst vāciešus … Ka Baltijas vācieši līdz līdz pakta par savstarpēju palīdzību starp PSRS un Latviju bijuši pārliecināti, ka Vācija iekaros arī Latviju, un veikuši sagatavošanās darbu. Pie viņiem atklāti saraksti, no kuriem redzams, kāds liktens sagaida gandrīz katru latvieti. Piemēram, visus kreisos un opozicionārus paredzēts ieslodzīt koncentrācijas nometnēs, bet Ulmaņa piekritējiem viņiem jāpalīdz… Ka Ulmanis aplaidies ar blēžiem un lišķiem, kas viņam pieglaimojas un dara visu, ko viņš vēlas. Ka armijas vadība atrodas netalantīgu ģenerāļu rokās, kuri saistīti ar vāciešiem”. Kļaviņš ir uzskatījis, ka “pēdējā laikā PSRS ir sasniegusi milzīgus panākumus ārpolitikā. Padomju Savienības autoritāte starptautiskajā dzīvē ir pacēlusies tik augstu, ka tagad bez Padomju Savienības ir grūti risināt starptautiskas problēmas… Baltijas valstis ir pareizi izlēmušas noslēdzot paktu par savstarpēju palīdzību ar PSRS. Bet paktu noslēgušiem ir godīgi tas jāpilda. Ulmanis diez vai šo ceļu ies, – pārāk naidīgu nostāju attiecībā uz Padomju Savienību viņš ieņēmis visā laikā būdams pie varas. Viņš un viņa piekritēji vienmēr ir meklējuši atbalstu Rietumos pret PSRS. Tagad Ulmanis ir gājis uz vienošanos ar PSRS, bet tas ir darīts ne patiesi, bet piespiesti, un Ulmanis labprāt no šī līguma tiktu vaļā, ja būtu iespējams. Par to liecina, pirmkārt, naidīgā propaganda, kas tagad tiek izplatīta ar varas ziņu pret padomju karaspēku, kas atrodas Latvijā, otrkārt – ziedojumu kampaņa aizsardzībai. Ar šo kampaņu ir komēdija: avīzēs raksta, ka iemaksas aizsardzībai tiek veiktas brīvprātīgi, bet īstenībā tas viss notiek zem spiediena vai draudiem, bet no kalpotājiem vienkārši atskaita no algas.”
Šo ziņojumu pēc tikšanās ar Kļaviņu sagatavojis NKVD ārzemju nodaļas rezidents Ivans Andrejevičs Čičajevs (pseidonīms Džons).
Tikšanās laikā ar Čičajevu 1940.gada 4.februārī ģenerālis ir sašutis, ka “Latvijas sabiedriskajai domai tiek iedvests uzskats, ka Sarkanā armija nespēj tikt galā ar somiem. No tā jāsecina, ka Sarkanā armija ir vāja, slikti bruņota, un tāpēc no tās nav jābaidās. Pie pirmās iespējas, kad PSRS starptautiskais stāvoklis pasliktināsies, Latvijas armija padomju karaspēku no šejienes padzīs. Nepatika pret padomju karaspēku Latvijā tiek kultivēta uz katra soļa. Vienlaikus notiek Latvijas armijas daļu pārgrupēšana. Galvenie spēki tiek pārsviesti uz austrumiem, kur tiek izvietoti pilsētiņās un miestiņos gar Padomju Savienības – Latvijas robežu.” Kļaviņš stāsta par kadru pārvietošanām un atvaļināšanām armijā, jo viņš uztur sakarus ar bijušiem dienesta biedriem. Izskatījis aģentūras materiālus par Kļaviņu Robertu PSRS NKVD Galvenās valsts drošības pārvaldes 5. daļas 9. nodaļas operatīvais pilnvarotais leitnants Meļņikovs 1040.gada 21.martā ir uzskatījis, ka tas “ir interesants kā vervēšanas objekts”. Valsts drošības galvenās pārvaldes (ГУГБ) 5.nodaļas priekšnieka vietnieks valsts drošības majors Prudņikovs ir 25.martā apstiprinājis lēmumu par lietas – formulāra ievešanu.
1940.gada jūnijā Roberts Kļaviņš ir “Tautas” armijas komandieris, jūlijā ievēlēts Latvijas “Tautas Saeimā”. No 1940.gada decembra – Latvijas PSR 24.teritoriālā korpusa komandieris, Strādnieku-zemnieku sarkanās armijas ģenerālleitnants (Постановление СНК СССР № 2685 от 29.12.1940 г.).
1941.gada 10.jūnijā [kopā ar Jāni Liepiņu, Andreju Krustiņu. Artūru Dannebergu un Artūru Dalbergu. Nedēļu iepriekš Litenes nometnē NKVD karaspēks Ivana Serova vadībā bija arestējis 560 latviešu virsniekus, instruktorus un kareivjus] izsaukts uz augstākā komandējošā sastāva kursiem Maskavā, kur 1941.gada 22.jūnijā arestēts. 1941.gada 29.jūlijā PSRS Augstākās tiesas kara kolēģijas (ВКВС) notiesāts uz augstāko soda mēru apsūdzībā par dalību kontrrevolucionārā sazvērnieku organizācijā. Nošauts Maskavā 1941.gada 16.oktobrī. Aprakts nošaušanas poligonā Komunarkā.
Клявиньш Роберт Юрьевич
… Sarunās ar Latvijas delegāciju Staļins 1939.gada 2.oktobrī solīja: “Ne jūsu konstitūciju, ne varas orgānus, ne ministrijas, ne ārpolitku, ne finanšu politiku, ne ekonomikas sistēmu mēs neaiztiksim. Mūsu prasības radās sakarā ar Vācijas karu pret Angliju un Franciju” … un brīdināja, “ka ar Vāciju mums nav nesaskaņu arī attiecībā uz Baltijas valstīm… Teikšu jums atklāti: ietekmes sfēru sadale ir notikusi… Ja ne mēs, tad vācieši var jūs okupēt”. Tālāk Staļins ieteicis ievest Latvijā 40 tūkstoš cilvēku karaspēku. Uz mazāku apjomu viņš nav piekritis, jo “igauņi smiesies”, jo viņi jau piekrituši uz 25 tūkstošiem. Staļins solījis, ka garnizoni paliks tikai uz patreizējā kara laiku, bet “kad tas beigsies, izvedīsim.” Latvijas delegācija piekrita uz 20 tūkstošiem ar obligātu to atsaukšanu tūlīt pēc kara beigām. Kompromisa veidā līguma par savstarpēju palīdzību pielikumā tika saskaņots padomju karaspēka apjoms 25 tūkstoši cilvēku. … Somu vēsturnieks S.Miliniemi raksta, ka Molotovs un Dekanozovs tikšanās reizē ar Lietuvas ārlietu ministru V.Kreve-Mickevičus 1940.gada jūnijā paziņojis, ka “pateicoties 2.Pasaules karam Eiropa iekritīs mums rokās kā nobriedis ābols”…
http://militera.lib.ru/research/semiryaga1/06.html


1940


… NKVD gatavojas īpašas nometnes 50-70 tūkstošiem šo valstu kara gūstekņiem… Naktī no 15. uz 16.jūniju V.G.Dekanozovs PSRS KGB ēkā ir vadījis apspriedi, kurā paziņojis par lēmumu nosūtīt uz Baltiju trīs padomju pārstāvju grupas “apstākļu radīšanai”, kādos Sarkanarmija varēs aizsargāt “mūsu sociālistiskās tēvzemes ziemeļrietumu robežas”.Viņš paziņojis arī, “ja Latvijas un pārējo Baltijas valstu strādnieki izteiks vēlēšanos, lai viņu jaunās valdības sauktos par “padomju” un “sociālistiskām”, tad Staļins ir teicis, ka viņu prasībām neiebildīs”… Rīgā “kārtība atjaunota” vien ar karaspēka palīdzību. Pēc dažām dienām padomju valdība atzina, ka Baltijas valstīs atrodas “ne vairāk kā 18-20 divīzijas”, bet pie reizes atspēkoja baumas, ka “karaspēka koncentrēšanu izraisījusi Padomju Savienības neapmierinātība ar Vācijas panākumiem rietumos un ka tas atspoguļo Padomju Savienības un Vācijas attiecību pasliktināšanos”… Naktī no 1940. gada 14. uz 15. jūniju padomju karaspēka vienības sarīkoja bruņotu provokāciju Masļenku un Šmaiļu robežpunktos, nogalinot 4 cilvēkus un aizvedot līdz uz padomju teritoriju 38 cilvēkus. Tad sekoja Padomju Savienības ultimāts Latvijas valdībai. Neuzticēdamies padomju sūtniecību iespējām un spējām ātri un izlēmīgi pildīt Maskavas uzdevumus Staļins uz Baltijas valstīm kā savus ārkārtējos pilnvarotos, lai gan tiem bija PSRS Augstākās Padomes Prezidija mandāti, nosūtīja tādus darboņus kā A.A.Ždanovs (uz Igauniju), A.J.Višinskis (uz Latviju) un V.G.Dekanozovs (uz Lietuvu). Tiem bija piešķirtas būtībā neierobežotas pilnvaras nesaudzīgai ultimātu ieviešanai, un jau tad viņi uzvedās kā savdabīgi padomju ģenerālgubernatori. Viņu kontrolē un zem viņu spiediena visās trijās republikās notika tūlītēja valdību nomaiņa… Latvijā izveidoja valdību, kurā taktisku apsvērumu dēļ nebija komūnistiskās partijas pārstāvji. Jau pirmajās dienās tā veica tādus politiskus un ekonomiskus pasākumus, kas vairāku latviešu vēsturnieku uzskatā nozīmēja “sociālistiskas revolūcijas” sākumu. Ne bez Višinska spiediena tika anulēts Baltijas Antantes līgums. Pirms sava Latvijas prezidenta amata atstāšanas1940.gada 21.jūlijā K.Ulmanis ar savu parakstu apstiprināja visus “tautas” valdības likumdošanas aktus. Tie stājās spēkā tūlīt…
http://militera.lib.ru/research/semiryaga1/06.html


1940.g. janvāris-februāris
PSRS. Maskava. Sācies PSRS militārās pavēlniecības sarunu ar Baltijas valstu pārstāvjiem par konkrētiem padomju karaspēka dislokācijas un statusa jautājumiem otrais raunds.1940.02.28
Speciāls PSRS Tautsaimniecības padomes lēmums “Par pasākumiem, saistītiem ar Padomju Bruņoto spēku izvietošanu Igaunijas, Latvijas un Lietuvas teritorijās”.
1940.03.14-16
Igaunija. Tallina. Baltijas Antantes – Igaunijas, Latvijas, Lietuvas valstu XI konference. Konference izraisa baumas par Lietuvas pievienošanos Igaunijas-Latvijas militārajai savienībai, kas pēc padomju diplomātu uzskata vērsta pret PSRS.
1940.04.01
Vācija. Berlīne. Šajā dienā izdotās vācu ģeogrāfiskajās kartēs Igaunijas, Latvijas un Lietuvas teritorijas apzīmētas kā Padomju Savienības sastāvdaļas.1940.04.23
PSRS. Maskava. Karaspēkam nosūtīta Aizsardzības tautas komisāra direktīva No 177122, ar kuru prasīts no 1940.g. 1. līdz 15.jūnijam veikt Baltijā kopš 1939.g. rudens esoša karaspēka nomaiņu.
1940.04.23
Lietuva. Kauņa. PSRS politiskais pārstāvis Lietuvā savā ziņojumā Ārlietu Tautas komisariātam, paziņojot par Igaunijas militārā atašeja iecelšanu Lietuvā atzīmē, ka “šis cikcaks skaidri norāda, ka Lietuvai ir radušās kaut kādas saistības attiecībā uz Latviju un Igauniju”.
1940.05
PSRS. Maskava. Turpinās PSRS kara pavēlniecības pārrunas ar Baltijas valstu pārstāvjiem par padomju karaspēka dislokācijas un statusa jautājumiem Baltijā. Kā savai valdībai ziņo Igaunijas sūtnis Maskavā A.Rei un ģenerālmajors A.Traksmā, viņu pūliņi pazemināt apspriežamo dokumentu tiesisko statusu līdz kādam “valdības tehniskam rīkojumam” un ar to izvairīties no ratifikācijas nav veiksmīgi. Padomju pārstāvji dokumentiem piešķir svarīgu nozīmi un uzstāj uz to ātrāku pieņemšanu. Igaunijas delegācija liek priekšā, ka padomju kara bāzes paliek tikai uz kara laiku. Bet padomju pārstāvji uzstāj, ka šīm bāzēm jāpaliek uz visu pakta darbības termiņu. Igaunijas delegācijai neizdodas panākt arī, lai piešķiramajās teritorijās saglabātu savu režīmu un līdz minimumam novestu no šīm teritorijām evakuējamo iedzīvotāju apjomu. V.Molotovs kategoriski iebilst pret šiem ierosinājumiem. “Tā ir militāra nepieciešamība, un viss pārējais ir jāupurē tai,- viņš teic.- Mēs savā valstī tādos gadījumos prasām daudz lielākas aizliegtās zonas un daudz stingrāku režīmu”.
1940.05.01
Maija sākumā padomju karaspēka grupējums Baltijā ir šāds: Igaunijā izvietots divīzijas komandiera A.Tjurina 65. Sevišķā strēlnieku korpusa karaspēks, Latvijā divīzijas komandiera N.Morozova 2. Sevišķā strēlnieku korpusa karaspēks, Lietuvā divīzijas komandiera A.Korobkova 16. Sevišķā strēlnieku korpusa karaspēks. Šo karaspēku padomju galvenā kara pavēlniecība uzskata par “Sarkanarmijas avangarda aizsardzību pret iespējamiem atentātiem no ienaidnieku puses pret Padomju Savienību” un Baltijas republikām. Tā apjoms ir 67 tūkstoši cilvēku un 1065 tanki, kurpretim trijās republikās nacionālajām armijām ir 65 tūkstoši cilvēku.
1940.05.02
PSRS. Maskava. Aizsardzības Tautas komisārs ziņo kompartijas Centrālkomitejai (ЦК ВКП(б)) un Aizsardzības komitejai pie PSRS Tautas komisāru padomes (СНК СССР) par karaspēka nomaiņas Baltijā termiņa pārcelšanu uz laiku starp 1. un 15.jūliju un nosauc konkrētās nomainīšanai gatavotās daļas. Tiek paredzēts uz Igauniju virzīt 90.strēlnieku divīziju, 13.tanku brigādi, 77.atsevišķo mehanizēto vienību, 23.atsevišķo sakaru bataljonu, 38.korpusa zenitartilērijas garnizonu, 11.tālo bumbvedēju un 7.iznīcinātāju aviapulku, 420. un 470.autotransporta bataljonus. Uz Latviju – 48.strēlnieku divīziju, 1.tanku brigādi, 8.tanku pulku, 54.atsevišķo sakaru bataljonu, 12.korpusa zenitartilērijas divizionu un 633.autotransporta bataljonu. Uz Lietuvu – 27.strēlnieku divīziju, 27.tanku brigādi, 30.atsevišķo sakaru bataljonu, korpusa zenitartilērijas divizionu , 31.iznīcinātāju aviapulku un autotransporta bataljonu.

1940.05.05
PSRS. Maskava. Sarkanarmijas Politpārvaldes priekšnieks 1.ranga armijas komisārs Ļevs Mehliss nosūta Ļeņingradas, Kaļiņinas un Baltkrievijas Sevišķā kara apgabala Politpārvalžu priekšniekiem “Uz Baltijas valstīm nosūtīt paredzēto daļu sarkanarmiešu un jaunāko komandieru politapmācību plānu” , pie kā izpildes jāķeras nekavējoši.
1940.05.30
PSRS. Maskava. Avīzē ‘Известия’ publicēts “Ārlietu Tautas komisariāta paziņojums par Lietuvas varas provokatorisko darbību”, kurā uzskaitīti sarkanarmiešu nozušanas gadījumi no Lietuvā izvietotajām daļām, visu atbildību par to uzliekot Lietuvas pusei.
1940.gada 1.-13.jūnijs
Gatavošanās iebrukumam.
1940.06.01
PSRS. Maskava. Lietuvas sūtnis PSRS no jauna mēģina ievirzīt padomju pusi uz rūpīgu apsūdzību izmeklēšanu par Lietuvas varas līdzdalību sarkanarmiešu “nozušanā” no Lietuvā izvietotajiem padomju garnizoniem, bet V.Molotovs no jauna šo ideju neatbalsta.
1940.06.02
PSRS. Maskava. TASS atbildīgais vadītājs Jakovs Havinsons (псевдоним – М. Маринин) nosūta vēstuli ārlietu tautas komisāram V.Molotovam, kurā ieteic “pievērst visnopietnāko uzmanību tā sauktās Baltijas Antantes darbībai”, kas orientējas uz Angliju un Franciju. Vēstules autors, norādot uz baumām, apsūdz Igauniju, Latviju un Lietuvu trīspusējas militāras savienības izveidošanā, tieksmē uz saimniecisku un valstisku apvienošanos. “Kādu citu mērķu, ja ne pretpadomju rosīšanās mērķu labad pašlaik pastāv Baltijas Antante? … Nevar būt nekādu šaubu par to, ka Baltijas Antante ir Anglijas-Francijas ietekmes Baltijā legāla forma, ka pašlaik Baltijas Antante nodarbojas ar pretpadomju rosīšanos aizkulisēs. Nav izslēgts, ka ņemot vērā notikušās izmaiņas starptautiskajā stāvoklī Baltijas Antante var mēģināt (ja jau nemēģina) “pārorientēties” uz Vāciju.” Konstatējot speciāla žurnāla ‘Revue Baltique’ esamību un Baltijas preses PSRS nelojālo nostāju Havinsons uzdod jautājumu: “vai nav nobriedis brīdis mūsu pusei pieņemt reālus pasākumus Baltijas Antantes likvidācijai?”
1940.06.03
PSRS. Maskava. PSRS Augstākās Padomes prezidija dekrēts, saskaņā ar kuru “sakarā ar sarežģīto starptautisko stāvokli” noteikts “līdz 1941.gada 1.janvārim aizturēt Sarkanarmijas rindās 3.dienesta gada sarkanarmiešus ” un “līdz īpašam rīkojumam iesaukto … komandējošo un vadošo rezerves sastāvu”. Aizsardzības tautas komisāra pavēle No 0028, saskaņā ar kuru Baltijas teritorijā izvietotais karaspēks ar 1940.gada 5.jūniju tiek izslēgts no Ļeņingradas, Kaļiņinas un Baltkrievijas kara apgabalu (ЛВО, КалВО, БОВО) sastāva un pāriet tiešā Aizsardzības tautas komisāra pakļautībā ar viņa vietnieka 2.ranga armijas komandiera A.Loktionova starpniecību.
1940.06.03
Lietuva. Kauņa. Lietuvā PSRS lietās pilnvarotā V.Semjonova pārskata ziņojums par stāvokli Lietuvā. Padomju politiskā pārstāvniecība pievērš Maskavas uzmanību Lietuvas valdības tieksmei “nodoties Vācijas rokās”, “Vācijas piektās kolonas darbības un strēlnieku apvienības apbruņošanas” aktivizācijai, mobilizācijas gatavošanai. Ka tas viss atmasko “Lietuvas valdošo aprindu īstos nodomus”, kas konflikta atrisināšanas gadījumā vien nostiprinās “savu līniju pret līgumu, pārejot pie “lietišķas” vienošanās ar Vāciju, vien nogaidot izdevīgu brīdi tiešam triecienam pret padomju garnizoniem”.
1940.06.04
PSRS. Sevišķo Ļeņingradas, Kaļiņinas un Baltkrievijas kara apgabalu karaspēks tiek pacelts trauksmē un sāk tēlojot apmācības virzīties uz Baltijas valstu robežām, vienlaikus kaujas gatavības stāvoklis tiek ievests padomju garnizonos Baltijā.
1940.06.07
PSRS. Maskava. Lietuvas premjerministrs A.Merķis ierodas Maskavā, kur sākušās Padomju Savienības – Lietuvas sarunas. V.Molotovs apsūdz Lietuvas valdību nelojālā attieksmē pret PSRS, kas pēc viņa domām ir izpaudusies sarkanarmiešu nolaupīšanā un citās provokācijās, izmeklēšanas novilcināšanā, lietuviešu apkalpojošā personāla padomju garnizonos arestos, pārāk biežās “šaulistu” sanāksmēs. Molotovs neizskatot noraida katru Merķa attaisnojumu, uzskatot, ka visā vainojama Lietuvas politiskā policija. Molotovs noraida Merķa piedāvājumu ieviest pilnīgas padomju karaspēka izolācijas no iedzīvotājiem režīmu, lai izvairītos no jaunām problēmām, un iesaka Lietuvas pusei pašai noteikt sev soda mēru par savu naidīgo uzvedību. Pabeigta Ļeņingradas, Kaļiņinas un Baltkrievijas apgabalu karaspēka pārvietošana pie Baltijas valstu robežām (4-7.06.1940).
1940.06.07
Lietuva. Kauņa. Uz Lietuvas – Padomju Savienības robežu Švenčionėliai rajonā pārgājiena kārtībā devušies divi [Lietuvas] kājnieku pulki.
1940.06.08
PSRS. Maskava. Aizsardzības tautas komisāra maršala S.Timošenko pavēle Baltijā izvietotā padomju karaspēka komandierim 2.ranga armijas komandierim A.Loktionovam sagatavot Baltijā dislocētās padomju aviadaļas iespējamai karadarbībai, pastiprināt aerodromu apsardzi un sagatavot tos desantu nosēšanās aizsardzībai un pieņemšanai. Aviapulkiem jābūt gataviem darbībai pret ienaidnieka aerodromiem un karaspēku un pārgrupēšanai uz padomju karaspēka vairāk aizsargātiem aerodromiem.
Ģenerālštaba priekšnieka telegramma No 16284/III ЛВО, КалВО, БОВО pavēlniecībai ar rīkojumu “evakuācijas punktu un hospitāļu aizvēršanu un to darbinieku pārcelšanu uz miera laika darbinieku sarakstiem līdz īpašam rīkojumam neveikt. Hospitāļus turēt gatavības stāvoklī.” Tiek pārtraukta atvaļināšana rezervē no šīm iestādēm.
1940.06.08
PSRS. Lida. Vakarā notiek slepena trauksmē paceltā Baltkrievijas kara apgabala karaspēka komandējošā sastāva apspriede, kurā apgabala karaspēka komandiera vietnieks ģen. F.Kuzņecovs (viņš arī 11.armijas komandieris) informē sanākušos par “iespējamu darbību pret Lietuvu”.
Baltijas un Kaļiņinas kara apgabalu karaspēka pastiprināšanai sākusies Maskavas kara apgabala 1.mehanizētās strēlnieku divīzijas, 17. un 84.strēlnieku divīzijas, 39. un 55.vieglo tanku brigādes, Arhangeļskas kara apgabala 128.mehanizētās strēlnieku divīzijas un Orlas kara apgabala 55.strēlnieku divīzijas daļu pārsviešana.
1940.06.09
Lietuva. Pie robežas ar PSRS Švenčionėliai rajonā ieradies Lietuvas armijas kājnieku pulks (1600 cilvēki, 10 lielgabali), kavalērijas pulks (600 zobeni), 15 tanketes, 6 prettanku lielgabali. Pļaušķu ciema apvidū (6km uz austrumiem no Švenčionėliai) lietuvieši uzstādījuši 16 zenītložmetējus. Lietuvas – Padomju Savienības robežas aizsardzībā iesaistīti militarizētās organizācijas ‘Žaulis’ (Жаулис ) dalībnieki.
1940.06.10
PSRS. Maskava. Ierodas Lietuvas ārlietu ministrs J.Urbšis.
Pie Lietuvas un Latvijas dienvidaustrumu robežām sakoncentrējas 3.armija – 4., 24.strēlnieku korpusa un 3.kavalērijas korpusa sastāvā, kuru vadība no Molodečno pilsētas 10.jūnijā pārvietojusies uz Postavas pilsētu.
1940.06.10

Igaunija. Padomju kara bāzēs Igaunijā pasludināta kaujas gatavība.
1940.06.11
PSRS. Maskava. Jaunas V.Molotova sarunas ar Lietuvas ārlietu ministru J.Urbšis. Visus Lietuvas puses priekšlikumus vienoties un noregulēt incidentu Molotovs noraida un prasa veikt pasākumus kā liek PSRS pretenzijas, atlaist iekšlietu ministru K.Skučas un politiskās policijas departamenta priekšnieku A.Povelaitis.
1940.06.11
PSRS. Ļeņingrada. No Ļeņingradas apgabala NKVD karaspēka komandiera ģenerālmajora Rakutina pavēles: “Saskaņā ar esošajām ziņām Igaunijas un Latvijas reakcionārās aprindas nolūkā noārdīt pastāvošās līgumattiecības gatavo provokatīvus uzbrukumus Sarkanarmijas daļām un garnizoniem, kas dislocēti šajās valstīs, un pierobežas daļām, kas sargā Padomju Savienības robežu. Provokatīvu izgājienu gadījumā Sarkanarmijas daļas ir gatavas palīdzēt savām daļām Igaunijā un Latvijā, lai garantētu Padomju Savienības drošību…”
1940.06.11
PSRS. Lida. 11.armijas pavēlniecības apspriede ar dienu iepriekš par Baltkrievijas kara apgabala komandieri kļuvušā ģenerālpulkveža D.Pavlova piedalīšanos, kurš izklāsta kaujas darbības plānu un karaspēka uzdevumu, kam jāveic strauja Lietuvas armijas sakāve un jānovērš tās atkāpšanās uz Austrumprūsiju un 3-4 dienās jāieņem Lietuva.
1940.06.12
PSRS. Minska. БОВО karaspēka ģenerālpulkveža D.Pavlova kaujas pavēle No 002/оп par padomju karaspēka darbību Lietuvā: 11.armijas karaspēkam kopā ar 16оск daļām jāielenc un jāiznīcina pretinieks Kauņas rajonā. Lietuvā izvietotajam -16оск uzdots noturēt savas dislokācijas apvidu, ieņemt galvenos tiltus uz Nemunas un Neris upēm un nodrošināt 214вдбр nosēšanos 5km uz dienvidiem no stacijas Gaidžūni, kur paredzēts desantēt 953 cilvēkus. Desantniekiem kopā ar 16оск jāieņem Kauņas galvenie objekti, kuras aerodromā jābūt izmestiem vēl 475 desantniekiem. Operācijas sagatavošana jābeidz uz 15.jūnija rītu.
1940.06.12
Lietuva. No Lietuvā dislocētās padomju 5.strēlnieku divīzijas nozudis jaunākais leitnants V.Golovins.
1940.06.12
Lietuva. Kauņa. PSRS pagaidu pilnvarotais Lietuvā V.Semjonovs ziņo PSRS Ārlietu tautas komisariātam, ka “Lietuvas varas orgāni veido ap padomju garnizoniem ārkārtas režīmu, cenšas tos pilnīgi izolēt no iedzīvotājiem, pārpludina padomju karaspēka apmešanās vietas ar saviem policijas aģentiem, šajā nolūkā rada īpašus policijas iecirkņus, ņem policijas uzskaitē visas personas, kam ir sakars ar padomju karaspēku un kas dzīvo tā apmešanās apvidū”.
1940.06.13
PSRS. Maskava. Politiskā darba nodrošinājumam Baltijas operācijas sagatavošanas laikā Ļ.Mehliss ir apstiprinājis grāmatu par Igauniju, Latviju un Lietuvu izsūtīšanas plānu Ļeņingradas (attiecīgi 20000, 20000, 2000), Baltkrievijas Sevišķajā (attiecīgi 2000, 2000, 20000) un Kaļiņinas (attiecīgi 4000, 4000, 4000) kara apgabalā [Vai ne nākošo “Baltijas pilsoņu” sagatavošanai?].
1940.06.13
Lietuva. Desantēšanas vietas sagatavošanai pie Gaidžūnu stacijas izmesta padomju parašutistu 7 cilvēku grupa.

1940.06.14
PSRS. Maskava. Ārlietu tautas komisārs V.Molotovs izsūta PSRS politiskajiem pārstāvjiem Somijā, Igaunijā, Latvijā un Lietuvā orientējošu informāciju par attieksmi pret Baltijas Antanti, kurai “īstenībā ir pretpadomju raksturs” un kas ir “paktu, kas liedz piedalīties Vienošanās pusēm naidīgās koalīcijās, pārkāpums”.
1940.06.14
PSRS. Maskava. PSRS Ārlietu tautas komisāra vietnieks V.Dekanozovs pieņem ārlietu ministru J.Urbšis, kurš, paziņojis par Skučas un Povilaitis atstādināšanu, no jauna noliedz Lietuvas orgānu sakaru ar padomju karavīru nozušanu un Baltijas Antantes pretpadomju raksturu.
1940.06.14
Baltijā dislocētās padomju karaspēka raidstacijas ir pārgājušas uz tikai uztveršanu, gaidot nosacīto kara operācijas sākuma signālu.
1940.06.14
PSRS. Maskava. V.Molotovs izsauc J.Urbšis un iesniedz viņam padomju valdības ultimātu ar prasībām:

  1. Nekavējoties arestēt un nodot tiesai Lietuvas iekšlietu ministru K.Skučas un politiskās policijas priekšnieku A.Povelaitis “kā tiešus provokatīvas darbības vaininiekus pret padomju garnizonu Lietuvā”.
  2. Nekavējoties izveidot tādu valdību, “kas būtu spējīga un gatava nodrošināt godīgu Padomju Savienības – Lietuvas savstarpējās palīdzības līguma ieviešanu dzīvē”.
  3. Nodrošināt brīvu papildus padomju karaspēka daļu ielaišanu Lietuvas teritorijā, lai tās izvietotu svarīgākajos centros.
    Paskaidrojis, ka paredzēts ievest papildus 3-4 korpusus (9-12 divīzijas) visos Lietuvas svarīgajos punktos, V.Molotovs sola, ka karaspēks nekur neiejauksies, bet jaunajai valdībai jābūt padomiskai. Lai lietuviešus nomierinātu, viņiem tiek paziņots, ka tie ir pagaidu pasākumi, lai gan tas “būs atkarīgs no Lietuvas nākošās valdības”. Molotovs brīdina, ka ja prasības netiks izpildītas, tik un tā karaspēks tiks ievests nekavējoties. Atbildes termiņš ultimātam – 15.jūnijs, 10:00.

    1940.06.14
    PSRS. Maskava. Ģenerālštaba priekšnieks ar savu telegrammu No ОМ/952 norīko uz 1940.gada 16.jūniju 24:00 iesaukt visu personālo sastāvu un automašīnas evakuācijas hospitāļu un kara-sanitāro vilcienu nokomplektēšanai, mobilizāciju pabeigt līdz 17. un 20.jūnijam attiecīgi. Visiem mobilizējamiem paziņot, ka tā ir parastā mācību savākšanās.
    Ar PSRS Aizsardzības tautas komisāra (НКО) pavēli ievesta Baltijas gaisa un jūras blokāde.

1940.gada 15.jūnijs
PSRS Minska. БОВО karaspēka komandieris ģen. D.Pavlovs izdod pavēli par apiešanos ar lietuviešu karagūstekņiem, saskaņā ar kuru to nodošana NKVD jāveic 3.armijai uz robežas stacijā Bigosovo un Švenčionys, 11.armijai Solas un Marcinkancu [stacijā?].
Tiek noteiktas apgādes normas karagūstekņiem, tiek aizliegta personīgo lietu atņemšana (izņemot ieročus), bet par rekvizētajām vērtībām jāizdod kvīts.
1940.06.15
PSRS. Padomju karaspēks pabeidz koncentrēšanos un izvēršanos sākšanas rajonos uz Lietuvas robežas.
1940.06.15
3:30 Latvija. 14.posteņa robežsargu vienība iznīcinātāju grupas priekšnieka ltn. Komisarova vadībā simboliski pāriet Padomju Savienības – Latvijas robežu, sagrauj un nodedzina Latvijas kordonu Masļenki un, nolaupījuši 5 robežsargus, 6 vīriešus, 5 sievietes un 1 bērnu, atgriežas savā teritorijā. Šā paša posteņa iecirknī 2.iznīcinātāju grupas priekšnieks poļitruks Beiko, dzirdējis apšaudi un granātu sprādzienus, arī pārgājis Latvijas robežu un uzbrucis Latvijas kordonam Blanti un, sagrābis 1 seržantu, četrus robežsargus un piecus bērnus, atgriezies savā teritorijā. Apšaudē nogalināti 4 Latvijas robežsargi. Leitnants Komisarovs un poļitruks Beiko arestēti un konvojēti apriņķa karaspēka štaba priekšnieka b.Rakutina rīcībā.
1940.06.15
Lietuva. Kauņa. Saņēmis Padomju Savienības ultimātu, Lietuvas prezidents A.Smetona uzstāj pretoties Sarkanajai armijai un atkāpināt Lietuvas karaspēku uz Austrumprūsiju, bet ģen. Vitkauskas, izsakot pretvāciski noskaņotu virsnieku intereses, atsakās. Valdības locekļu vairākums izsakās par PSRS ultimāta pieņemšanu.
1940.06.15
7:00 PSRS. Minska. БОВО komandiera ģenerālpulkveža D.Pavlova pavēle par kara operācijas pret Lietuvu apturēšanu.
1940.06.15
8:00 Lietuva. Gudokai. Sākas Lietuvas armijas komandiera Vitkauskas un БОВО ģen-p. D.Pavlova sarunas par papildus padomju karaspēka ievešanu Lietuvas teritorijā. Sarunu laikā БОВО karaspēks saņem kaujas pavēli No 2, kas noteic Lietuvas robežas pāriešanas laiku (15:00) un vietu.

1940.06.15
9:45 PSRS. Maskava. Lietuvas ārlietu ministrs J.Urbšis paziņo V.Molotovam par padomju prasību un jaunas valdības sastāva ģenerāļa Raštiķis vadībā apmierināšanu. Atbildot Molotovs paziņo, ka jautājums par valdības sastāvu tiks risināts Kauņā, kur ieradīsies padomju pārstāvis.
1940.06.15
15:15 Lietuva. Padomju 11. un 3.armija ieiet Lietuvas teritorijā. 16.ОСК daļas ieņem Kauņu un tiltu pār Jonavu ar uzdevumu to noturēt līdz 11.armijas galveno spēku pienākšanai. Neraugoties uz ģen. Vitkauskas pavēli par lojālu attieksmi pret padomju daļām robežas pāriešanā notiek atsevišķas sadursmes ar Lietuvas karavīriem, kuras tiek vai nu apspiestas, vai atrisinātas sarunu ceļā. Piemēram, 185.strēlnieku divīzijas izlūku grupa sagrābj Lietuvas robežposteni, nogalinot vienu lietuviešu kareivi.
23:10 Lietuva. Gudokai. Ģen. Vitkauskas un БОВО komandiera ģen-p. D.Pavlova sarunas beidzas ar “Vienošanās par Sarkanarmijas karaspēka papildus izvietošanu” parakstīšanu, kurā uzrādīti 11 karaspēka pagaidu dislokācijas rajoni, dzelzceļa pārvadājumu, darbaspēka algošanas, lopbarības iepirkumu kārtība padomju karaspēkam.

1940.06.15
Lietuva. Viļņā, Kauņā, Šauļos notiek demonstrācijas pret valdību. Naktī uz 16.06.1940 Lietuvas prezidents un valdība bēg uz Vāciju. Turp ir jau evakuējusies daļa Lietuvas armijas.
1940.06.16
PSRS. Padomju karaspēks pabeidzis koncentrēšanos un izvēršanos pie Latvijas un Igaunijas robežām. Kopā Baltijas kampaņai iedalītas 3 armijas, 7 strēlnieku un 2 kavalērijas korpusi, 20 strēlnieku, 2 motorizēto strēlnieku, 4 kavalērijas divīzijas, 9 tanku un 1 gaisa desanta brigāde. Bez tam NKVD karaspēks operācijai iedala vienu operatīvo pulku un 105-o, 106-o, 107-o robežsardzes vienību, kas koncentrētas Grodņas pilsētā.

1940.06.16
14:00 PSRS. Maskava. V.Molotovs uzaicina uz 14:00 Latvijas sūtni F.Kociņu, bet uz 14:30 Igaunijas sūtni A.Reju un iesniedz viņiem padomju ultimātus, kuros negatīvi vērtēta Baltijas Antantes darbība un ietvertas prasības izveidot padomiskas valdības, ielaist papildus Sarkanarmijas karaspēku. Karaspēka ievešanu (2 korpusus Latvijā un 2-3 korpusus Igaunijā) Molotovs atkal iztēlo kā pagaidu pasākumu. Kā viņš paskaidro, jaunās valdības tiks veidotas piedaloties padomju pārstāvjiem Rīgā un Tallinā. Kociņš dara zināmu incidentu uz Padomju Savienības – Latvijas robežas 5.06.1940, un Molotovs sola noskaidrot. Igaunijas sūtnis A.Rei pievērš sarunas biedra uzmanību tam, ka 1939.gada rudenī Baltijas Antante PSRS iebildumus neizraisīja, un mēģina mīkstināt ultimāta nosacījumus, jo nekādas provokācijas nav bijušas, bet Molotovs šos jautājumus apspriest netaisās. Ultimāta termiņš beidzās 16.jūnijā Latvijai 23:00, bet Igaunijai 24:00.

1940.06.16
Latvija. Rīga. Saņēmis padomju ultimātu, prezidents K.Ulmanis vēršas pie Vācijas sūtņa G. fon Koces ar lūgumu atļaut valdībai un armijai evakuēties uz Austrumprūsiju, bet saņem atteikumu.
Rīgas rajonā ar parašutu desantējās Baltkrievijas sevišķā kara apgabala gaisa karaspēka desanta parašutu-dienesta priekšnieks kapteinis Starčaks.
1940.06.16
19:45 PSRS. Maskava. Latvijas sūtnis PSRS F.Kociņš atkal apmeklē Ārlietu tautas komisāru un paziņo V.Molotovam par savas valdības piekrišanu apmierināt padomju prasības.
1940.06.16
22:40 PSRS. Maskava. Latvijas sūtnis atkal apmeklē V.Molotovu, informējot par Latvijas valdības atkāpšanos. Molotovs paziņo, ka uz Rīgu nosūtīts Tautas komisāru padomes priekšsēdētāja vietnieks A.Višinskis.
1940.06.16
23:00 PSRS. Maskava. Igaunijas sūtnis PSRS A.Rei paziņo V.Molotovam, ka Igaunijas valdība pieņem padomju ultimātu. Puses saskaņo militāro pārstāvju kandidatūras praktisko jautājumu risināšanai.
1940.06.16
Lietuva. Kauņa. Ir publicēts Lietuvas valdības paziņojums, ka tā A.Smetonas izbraukšanu uz ārzemēm uzskata par viņa atkāpšanos no prezidenta amata; atbilstoši republikas Konstitūcijas 72.pantam prezidenta pienākumus uzdots pildīt premjerministram A.Merķim. Tajā pašā dienā premjerministrs pa radio vēršas pie tautas. Viņš apgalvo, ka jaunu padomju karaspēka daļu ienākšana vērsta gan uz Padomju Savienības, gan Lietuvas drošības garantēšanu. Tālāk viņš paziņo, ka šim faktam nav jāskar Lietuvas iekšējās sociālās, kultūras un politiskās lietas. Prezidenta pienākumu izpildītājs aicina iedzīvotājus neticēt nepamatotām baumām un skatīties nākotnē ar uzticēšanos. Visā valstī turpinās ielu mītiņi un demonstrācijas ar prasību izveidot “tautas valdību”. Lietuvas armija ģen. Vitkauska vadībā demonstrāciju un mītiņu apspiešanā nepiedalās.
1940.06.16
Lietuva. Šauļi. 720 padomju 214.gaisa desanta brigādes desantnieki 63 lidmašīnās ТБ-3 ir pārsviesti uz Šauļu aerodromu, kur kā tanku desants pievienoti 3.armijas 2. un 27.tanku brigādei, kas dienas beigās sakoncentrējusies Jonišķu stacijas rajonā pie Latvijas robežas.
1940.06.16
Vācija. Sākusies Vērmahta koncentrēšanās pie Lietuvas robežas1940.gada 17.jūnijs.
Padomju karaspēks ienāk Igaunijā un Latvijā. Lietuvā “Tautas frontes” valdība.
1940.06.17
1:00 PSRS. Maskava. PSRS ārlietu tautas komisārs V.Molotovs informē Igaunijas sūtni A.Rei par padomju karaspēka robežas šķērsošanas laiku (5:00) un vietām, un par to, ka uz Tallinu tiks nosūtīts A.Ždanovs.
1940.06.17
1:10 PSRS. Maskava. PSRS ārlietu tautas komisārs V.Molotovs paziņo Latvijas sūtnim F.Kociņam, ka Sarkanarmija pāries Latvijas robežu piecos no rīta, bet Novoaleksandrovskas un Jonišķu rajonā astoņos no rīta.
1940.06.17
PSRS. Maskava. V.Molotovs oficiāli informē Vācijas sūtni Maskavā par Igaunijas, Latvijas un Lietuvas notikumu cēloņiem un gaitu.
1940.06.17
5:00 PSRS. 8.armijas karaspēks ir šķērsojis Padomju Savienības – Igaunijas robežu un sācis pārvietošanos Igaunijā un Latvijas ziemeļaustrumu rajonos.
1940.06.17
9:00 Igaunija. Narva. Sākušās Igaunijas (armijas komandieris ģen. I.Laidoners) un PSRS (aizsardzības tautas komisāra vietnieks ģen. K.Mereckovs) militāro pilnvaroto sarunas.
1940.06.17
9:00 Latvija. Joniškis. PSRS (ģenerālpulkvedis D.Pavlovs) un Latvijas (pulkvedis O.Ūdentiņš) militārie pilnvarotie sāk sarunas par padomju karaspēka ievešanas kārtību Latvijas teritorijā.
1940.06.17
10:20 Latvija. Padomju karaspēka 3.armija (2 un 27тбр, 121 un 126сд) šķērso Latvijas robežu.

1940.06.17
13:00 Latvija. Rīga. Pirmās padomju karaspēka daļas ieiet Latvijas galvaspilsētā. Iedzīvotāji to sagaida jūsmīgi, ar sarkaniem karogiem.
Joniškis. Ir parakstīta vienošanās starp PSRS (ģenerālpulkvedis D.Pavlovs) un Latvijas (pulkvedis O.Ūdentiņš) militārajiem pārstāvjiem par papildus padomju karaspēka (9 divīziju) ievešanas kārtību Latvijas teritorijā.
1940.06.17
14:00 Latvija. Rīga. Galvaspilsētas stacijas laukumā notiek PSRS rīcības atbalstam rīkotas strādnieku demonstrācijas dalībnieku sadursme ar policiju un aizsargiem. Nogalināti 2 un ievainoti 27 strādnieki, ievainojumus guvuši arī 16 policisti.
1940.06.17
Latvija. Rīga. Rīgā ienākušais padomju karaspēks ieņem staciju, pastu, telegrāfu, radio. Visi radio raidījumi, tostarp prezidenta K.Ulmaņa uzruna, tiek pārraidīti tikai ar iepriekšēju padomju varas atļauju.
Daugavpils. Pilsētā ierodas padomju Dvinas (Daugavas) vieglo kuģu flotiles vienība.
Jelgava. Svinīga padomju karaspēka sagaidīšana.
1940.06.17
PSRS. Maskava. Aizsardzības tautas komisārs maršals S.Timošenko nosūta J.Staļinam ziņojuma vēstuli No 390сс. “Ar mērķi nodrošināt ātrāku Baltijas karadarbības teātra (Прибалтийский театр военных действий – ТВД) sagatavošanu uzskatu par nepieciešamu nekavējoši stāties pie šādu pasākumu īstenošanas ieņemto republiku teritorijās:

  1. Robežu ar Austrumprūsiju un Baltijas piekrasti nekavējoties ieņemt mūsu robežsardzes karaspēkam, lai novērstu spiegošanas un diversijas darbību no rietumu kaimiņa puses.
  2. Katrā ieņemtajā republikā (sākumam) ievest pa vienam NKVD karaspēka pulkam iekšējās kārtības uzturēšanai.
  3. Iespējami ātrāk atrisināt jautājumu par ieņemto republiku “valdībām”.
  4. Ķerties pie ieņemto republiku armiju atbruņošanas un izformēšanas. Atbruņot iedzīvotājus, policiju un esošās militarizētās organizācijas.
  5. Objektu apsardzi, sardzes un garnizona dienestu uzdot mūsu karaspēkam.
  6. Izlēmīgi ķerties pie ieņemto republiku sovjetizācijas.
  7. Ieņemto republiku teritorijā izveidot Baltijas kara apgabalu ar štabu Rīgā.
    Par apgabala karaspēka komandieri iecelt Vidusāzijas kara apgabala (Краснознамённый Среднеазиа́тский вое́нный о́круг (САВО)) komandieri ģenerālpulkvedi Apanasenko [vēlāk, piemēram, Litenē parādās aziātiski kareivji, kas neprot pat krieviski].
    Apgabala štabu izveidot no 8.armijas štaba.
  8. Apgabala teritorijā ķerties pie tās kā karadarbības teātra (nocietinājumu būve, dzelzceļa pārslēgšana, ceļu un autoceļu būve, noliktavas, rezervju izveidošana un pārējais) sagatavošanas.
    Karadarbības teātra sagatavošanas plānu iesniegšu papildus.”
    1940.06.17
    Lielbritānija. Londona. Valdības sēdē ārlietu ministrs E.Halifakss, skarot notikumus Baltijā, paziņo: “Nevar būt šaubu, ka aiz Krievijas rīcības slēpjas tieksme pastiprināt tās pozīciju pret Vāciju, kuras kara panākumi tai galīgi nepatīk.”
    1940.gada 18.jūnijs
    Vācija. Berlīne. Vācijas Ārlietu ministrijas valsts sekretārs E.Veiczekers savā apkārtraksta vēstulē visām Vācijas diplomātiskajām misijām ārzemēs informē, ka Krievijas uzvedība Baltijā attiecas tikai uz Krieviju un Baltijas valstīm. “Sakarā ar mūsu nemainīgi draudzīgajām attiecībām ar Padomju Savienību mums nav nekāda iemesla satraukumam, kādu mums atklāti piedēvē kāda ārzemju preses daļa. Izvairieties no plašiem izteikumiem.”
    1940.06.18
    PSRS. Maskava. Vācijas sūtnis PSRS V.Šūlenbergs nosūta ziņojumu Vācijas Ārlietu ministrijai par savu sarunu ar V.Molotovu. Padomju tautas komisārs paziņojis sūtnim, ka padomju darbības Baltijā mērķis ir izbeigt Anglijas un Francijas intrigas, kuru mērķis ir sēt neuzticību starp PSRS un Vāciju. Tālāk viņš informē Vācijas sūtni par to, ka uz Baltiju papildus akreditētām politpārstāvniecībām nosūtīti vēl arī īpaši emisāri.

1940.06.18
Latvija. Rīga. Lielbritānijas sūtnis K.Ords nosūta uz Londonu šifrētu telegrammu N 286: “Vakar vakarā Rīgā notika nopietnas nekārtības, kad iedzīvotāji, kuru vērā ņemama daļa padomju karaspēku sagaidīja ar saucieniem un ziediem, stājās sadursmē ar policiju. Šorīt viss ir mierīgi.”
1940.06.18
Latvija. Rīga. Dienā galvaspilsētā notiek jaunas demonstrācijas pret valdību, sadursmes ar karaspēku un policiju. Prezidents K.Ulmanis valstī izsludina aplenkuma stāvokli. Vakarā Rīgā ierodas padomju emisārs A.Višinskis, kurš ķeras pie jaunas valdības veidošanas.

1940.gada 19.jūnijs
Baltija vārās.
1940.06.19
Latvija. Rīga. Turpinas demonstrācijas pret valdību. No pagrīdes iznāk Latvijas komūnistiskā partija. PSRS politiskais pārstāvis Latvijā V.Derevjanskis paziņo uz Maskavu: “Es pieprasīju Latvijas varai neierobežot mierīgās demonstrācijas un nekādi nelietot ieročus. Nepieļaut tautas kaitināšanu ar policejiskiem pasākumiem. Nodrošināt demonstrāciju norisi mierīgos apstākļos uzdots mūsu pavēlniecībai Liepājā (в Либаве)”.
1940.06.20
Latvija. Rīga. Ir izveidota Latvijas “tautas-demokrātiska pagaidu valdība” ar prof. A.Kirhenšteinu vadībā, kas atceļ valstī aplenkuma stāvokli.

1940.06.21
Latvija. Rīga. 70 tūkstošu apjoma manifestācija A.Kirhenšteina valdības atbalstam. Tās dalībnieki prasa gāzt prezidentu K.Ulmani, organizēt padomju varu un pievienot Latviju Padomju Savienībai. Demonstrāciju sveic A.Višinskis un PSRS politpārstāvis Rīgā V.Derevjanskis. No galvaspilsētas cietuma atbrīvo politieslodzītos. Lielbritānijas sūtņa K.Odsa šifrēta telegramma N 301: “Brāļošanās starp iedzīvotājiem un padomju karaspēku sasniegusi vērā ņemamus apmērus”.
1940.06.22
Latvija. Rīga. Publicēta A.Kirhenšteina valdības deklarācija.
PSRS pārstāvis Latvijā A.Višinskis telegrafē uz Maskavu, ka jaunie Latvijas ministri nav nodrošināti ar uzticamiem palīgiem, ka viņš nodarbojas ar kadru atlasi un lūdz “atsūtīt no Maskavas 10-15 cilvēkus, ko izvietot pa dažādām ministrijām kā ministru palīgus.”
1940.06.23
Latvija. Rīga. Demonstrācija sakarā ar strādnieka P.Kriša bērēm, kurš nogalināts 17.06.1940 sadursmē Stacijas laukumā. A.Kirhenšteina valdība pieņem lēmumu par aizsargu atbruņošanu. Tiek nodibināts policijas palīgdienests, kas sastāv no strādniekiem. Ir izdots rīkojums, kas ļauj izplatīt padomju izdevumus. Pierobežas ciemā Barousi??? (Бароусы) notiek 2000 apjoma mītiņš ar saukļiem “Nost Ulmani!”, “Lai dzīvo Sarkanā armija!” un “Visu zemju proletārieši, savienojieties!”
1940.06.28
12:00 Latvija. 2000 [???] apmēra krievu zemnieku demonstrācijas ar sarkaniem karogiem pierobežas ciemu Горбунова Гора, Кочаново и Линово rajonā.
1940.06.30
PSRS. Maskava. Strādnieku-zemnieku Sarkanās armijas (РККА) ģenerālštaba priekšnieks iesniedz Aizsardzības tautas komisāram direktīvas projektu par Sarkanās armijas dislokāciju, kas sastādīts ņemot vērā Baltijas kara apgabala (ПрибВО) veidošanu, kurā ieteikts Igaunijā, Latvijā un Lietuvā izvērst 10 strēlnieku, 2 tanku, 1 motorizēto, 2 kavalērijas divīziju un 1 tanku brigādi.
1940.06.30
Latvija. Rīga. Ar A.Kirhenšteina valdības lēmumu atļauta Latvijas komūnistiskās partijas legāla darbība.
PSRS. Maskava. PSRS politpārstāvis Latvijā V.Derevjanskis ziņo ārlietu ministram V.Molotovam par notikumiem Rīgā 1940.gada jūnijā.

[1940.07.01
Militārais apskats. Nr.7. 01.07.1940
Kā izmantot sociālās dziņas militārās audzināšanas darbā cīņas gribas vairošanai. Kapteinis (Indulis?) Skrastiņš
Cilvēks ir tieksmju jeb dziņu būtne. Šo tieksmju viņā daudz. Tieksmes jeb dziņas ir apziņas aktīvais elements, kurš parādās tendencēs, impulsos, vēlmēs un gribas aktos. Dziņas cilvēkam var būt arī apzinīgi sprausti mērķi, kurus tas tiecas sasniegt pēc nopietnām pārdomām. Dziņu jēdzienā ietilpst instinkti kā iedzimtas dziņas un apzinīgas tieksmes, apzinīgi veidoti ieradumi. Savā kopumā tās sastāda “apslēpto gribu”, kura ir apzinīgās gribas un apzinīgās darbības svarīgākais pamats. Šī apcerējuma uzdevums ir apskatīt cilvēka tieksmes jeb dziņas, kuras tam piemīt kā sabiedriskai būtnei, un to, kādā veidā tās ievirzīt noderīgā gultnē militārās dzīves svarīgākā faktora – cīņas gribas vairošanai. Šādas dziņas ir tautas kopības, biedriskuma, pienākuma, goda, pašcieņas, pašaizliedzības, uzupurēšanās, uzbrukšanas, reliģiskās u.c. dziņas. Pirms apcerēt minētās dziņas tuvāk, jāiztirzā cīņas veidi un cīņas gribas būtība, kā arī faktori, kas veicina vai mazina cīņas gribu, lai noskaidrotu atsevišķo dziņu nozīmi cīņas gribas vairošanā vai mazināšanā.

  1. Cīņas veidi un cīņas griba. Apcerot cīņas veidus pēc to cēloņiem, jāapstājas pie dzīvības uzturēšanas un garīgo interešu ierosinātās cīņas.
    Dzīvības un dzīves uzturēšanas cīņa, var teikt arī bioloģiskā cīņa, ir visparastākais un visbiežāk sastopamais cīņas veids: tā vērojama tiklab dabā kā cilvēku dzīvē, un to sauc arī par eksistences cīņu. Ikviens grib dzīvot un pēc iespējas labāk. Eksistences cīņa nepazīst žēlastības. Tā ir dabas nepieciešamība un negrozāma likumība. Katrs cilvēks, kam vien veselīgs dzīves instinkts, grib dzīvot un pastāvēt. Griba dzīvot cilvēkā ir tik spēcīga, ka viņš parasti tai ziedo visu un dzīvošanu uzskata par augstāko mērķi – pati dzīvošana kļūst galvenais, un viss cits blakus lieta. Tas pats sakāms par tautām – arī viņām ir nepieciešama dzīves elpa un telpa un kā zināms, šīs elpas un telpas dēļ tautu starpā bieži vien norisinās niknas cīņas. Ir tautas, kas ātrāk vairojas un tādējādi straujāk piepilda savu zemi. Lai iegūtu un nodrošinātu eksistences iespējas, viņām jāpaplašina pamats, uz kā dzīvot. Tā tautu attiecībās rodas konflikti, neizslēdzot ielaušanos citu tautu dzīves telpā. Kari starp tautām un valstīm bieži vien ir dzīvības uzturēšanas dziņas izpausme.
    Cīņa uz garīgo interešu pretešķību pamatiem ir vienīgi cilvēku īpatnība. Interešu pretešķību ir ļoti daudz. Lai minam tikai nesaskaņas politiskā un saimnieciskā laukā; tāpat nevienādības uzskatos audzināšanā, mākslā, literatūrā, zinātnē, filozofijā, reliģijā u.t.t. Cīņas uz garīgo pretešķību pamatiem var saukt arī par idejiskām cīņām. Eksistences cīņa ir vienkāršāka un nav tik izsmalcināta kā idejiskā cīņa. Cīnoties eksistences dēļ, cīnītāji pielieto paņēmienus, kas vērsti pretinieka fiziskās būtnes pieveikšanai. Idejiskā cīņā turpretim galveno vērību pievērš pretinieka garīgās būtnes uzvarēšanai. Pirmajā cīņas veidā pretinieks ir miesīgais, otrajā – garīgais cilvēks. Tiesa, ka arī runājot par eksistences cīņu cilvēku dzīvē, garam piekrīt galvenā nozīme; tomēr te nekad nav nepieciešami tik izsmalcināti un izkopti cīņas paņēmieni, kā idejiskā cīņā. Garīgās cīņas laukā nav reti gadijumi, kad interešu pretešķības kļūst iemesls fiziskām cīņām, piem., revolūcijās, reliģiskos un pilsoņu karos.
    Eksistences un vienlaicīgi idejisku pretstatu cīņas ir viszīmīgākais cīņu veids. Tā tad iespējams, ka divi spēki nonāk sadursmē tādēļ, ka tos šķir ne vien idejiskā dažādība, bet arī eksistences prasības. Nav grūti saprast, ka šādos apstākļos cīņa var kļūt ļoti asa un nežēlīga.
    Tāds pašreiz ir Rietumeiropas valstu karš.
    Mūsu dienās par tautu un valsti (ar retiem izņēmumiem) var runāt kā par ļoti radniecīgiem jēdzieniem, jo kulturālā pasaulē gandrīz vienmēr sastopamies ar tautu, kam sava valsts ir vai arī, kas cieši saistīta ar citas tautas valsti. Bet ne vienmēr tautu karš ir valstu karš, tāpat ir izšķirība starp pilsoņu karu un karu uz rases dažādības pamatiem, pie kam sevišķi spilgti izceļas tautu brīvības kari, kas savukārt atšķiras no saimnieciskiem kariem. Mūs sevišķi var interesēt brīvības cīņas, un cīņas par brīvības un patstāvības uzturēšanu.
    Ikvienai tautai ir neapšaubāmas tiesības pašai noteikt savu likteni un tiklīdz kādā tautā mostas tautiskā apziņa, tā tiecas pati lemt par sevi. Citas tautas apspiestai, tai rodas neatvairāma griba izcīnīt brīvību. Brīvības cīņas un cīņas par savas brīvības un patstāvības uzturēšanu ir visspilgtākais cīņu veids tautu un valstu starpā, jo tās ir taisnības un goda pilnas cīņas. Brīvības, goda un taisnības princips te ir pārsvarā. Runājot par šāda rakstura cīņām, kā noteicošs faktors jāmin tautiskā pašjūta un tēvzemes mīlestība. Katrs cīnītājs pieder savai tautai un, ja vien viņš pietiekami apzinīgs, tas nevar uzņemties cīņas pienākumus, noliegdams savu tautību. Viņam jācīnās un jādarbojas, kā savas tautas dēlam, jo tad cīņā izpaudīsies lielāka drosme un pašaizliedzība. Ja katrā cīņas veidā gods ir svarīgs faktors, tad šeit tam ir divkāršs svars, jo te notiek cīņa par tautisko jeb nacionālo godu, kura dēļ neviens upuris nav par grūtu un neviena nasta par smagu.
    Visspilgtāko apstiprinājumu teiktam dod mūsu tautas atbrīvošanas cīņas, šinī laikā ikvienā cīnītāja sirdī kvēloja drosmes, pašpaļāvības un pašaizliedzības gars, kas nereti jau īstā varonības apgarotībā, kā, piem., kpt. Zolta rotas varonīgā cīņa pret pārspēku pie Kauguriem un kpt. Baumaņa rotas cīņas drūmajās, 1919.gada oktobra dienās pie Ķekavas pret daudzkārtīgā pārsvarā uzbrūkošām Bermonta vienībām. Pārliecība savas lietas taisnīgumā deva spēku mūsu, skaitliskā un techniskā ziņā vājākiem, vēl nenorūdītiem pulkiem gūt uzvaru pār lieluma un apbruņojuma ziņā daudz pārākiem ienaidnieka spēkiem. Mūsu tautas brīvības cīņas spilgti rāda, ka uzvara pieder tam, kam neatlaidīgāks un stiprāks cīņas gars, un kam šā gara pamatos guļ savas taisnības un goda apziņa.
    Ir svarīgi iztirzāt tos faktorus un apstākļus, kas sekmē un nodrošina cīņu uzvaras virzienā. Nav jāaizmirst, ka cīņai ir savi nosacījumi, kurus neievērojot un neizpildot, uzvaras izredzes kļūst ļoti miglainas.
    Faktori, kas veicina cīņas garu un sekmē uzvaru, ir visai dažādi. Tie viens otru atbalsta un papildina, ja dažkārt trūkst viens vai otrs mazāk stiprs, citā atrodams lielāks spēks; šo faktoru apcerēšanu sāksim ar nelokāmu un nesatricināmu ticību savai lietai. Tikai tas ir īsts cīnītājs, kas nešaubīgi tic saviem uzdevumiem. Ikvienam mums ir savs centienu un reizē cīņas mērķis, ko cenšamies sasniegt mierīgā darbā vai drudžainā un spraigā piepūlē. Tā tad, ļoti svarīga jau ir šī skaidrā uzdevuma apziņa.
    Katram jāzina, kāds mūsu uzdevums un ko īsti gribam sasniegt. Jābūt pārliecībai arī par to, cik dibināts šis uzdevums. Cīņas sparam jābūt brīvam un nepiespiestam. Nevis tas spēj sekmīgi cīnīties, kas citas varas piespiests, bet kas dodas cīņā, pašpārliecības mudināts. Brīvas pašnoteikšanas apziņa ir ievērojams cīņas faktors. Ikviena piespiesta cīņa ir nebrīva, un tai nav un nevar būt redzamāku panākumu. Tiesa, ka karš, ievērojot arī valsts prasības, neatkarājas no atsevišķa individa un pēdējais šai cīņā ne reti jāpiespiež, bet tomēr neapstrīdams paliek fakts, ka individs cīņā būs nesalīdzināmi spējīgāks, ja viņš brīvi apzināsies, par ko un kādēļ tam jācīnās un reizē atzīs, ka šai cīņai arī no viņa viedokļa ir savs dibināts pamats. Tāpēc arī karavīri, kas armijā iestājušies brīvprātīgi, ir caurmērā sekmīgāki cīnītāji, nekā mobilizētie un iesauktie.
    Brīvu un nepiespiestu cīņu veicina savas taisnības apziņa. Savas taisnības apziņa, par kuru jau runāts sakarā ar tautas brīvības cīņām, ir viens no vissvarīgākajiem apstākļiem cīņas gara stiprināšanai. Nekas nedod tādu cīņas sparu, kā pārliecība par savu taisnību. Savas taisnības apziņa ir milzīgs spēks, bet gan vienīgi pilnīgi objektiva taisnības apziņa. Ne jau uz katru var paļauties un ticēt tā taisnības apzvērējumos – dažs uzstāda prasības taisnības vārdā, nebūdams cieši pārliecināts par savu prasību pamatotību. Tādam arī nevar būt īsta cīņas spara. Tikai tad, ja cīnītājam ir nešaubīga, objektīvos apsvērumos pamatota pārliecība par savas lietas taisnību, viņš cīņā spēj ielikt sevi visu.
    Cīņas gars kļūst jo neatlaidīgāks un spēcīgāks, jo vairāk cīnītājs paļaujas uz sevi. Vienīgi tas ir garīgi stiprs, kas balstās vispirms uz sevi, bet negaida citu palīdzības. Gan tiesa, ka citu palīdzība ir laba lieta, bet cīņas izredžu dibināšana uz palīdzību no ārienes, tai pašā laikā sevi nestiprinot, var smagi atriebties. Tas sakāms tiklab par individu, kā tautu cīņām. Pašpaļāvība vienmēr drošina cīnītāju un liek viņam nepārtraukti gatavoties cīņām, kas dažkārt var pārsteigt negaidot. Vienīgi tas, kas, paļaudamies uz sevi, jau laikus būs rūpējies par sevis stiprināšanu, nepiedzīvos nepatīkamus un smagus pārsteigumus.
    Pašpaļāvībai nepieciešami jāsaistās ar pašcieņu. Ja runājam par cīnītājiem tautu dzīvē, nekad nav jāaizmirst viņu tautiskā jeb nacionālā apziņa. Vēl vairāk – tautiskā apziņa nepieciešama ikvienam cīnītājam. Katrs cīnītājs pieder savai tautai. Svarīgs ir nacionālais gods. Nacionālā goda dēļ neviena cīņa nav par grūtu, neviena nasta par smagu. Jo stiprāks cīnītājs ir tautiskā apziņā, jo neatlaidīgāks viņš būs savā cīņā. Tiklīdz jācīnās par tautas lietu, kas stāv ciešā sakarā ar tautiskuma apziņu, cīņas gars pieaug daudzkārtīgi.
    Visur, kur vien cīnās par taisnību, patiesību un citām augstākām gara vērtībām, cīnītājos vēlama arī reliģiskā apziņa, sajūsma un pacilātība. Nevajaga aizmirst, ka visām augstākām garīgām vērtībām – patiesībai, taisnībai, skaistumam, svētumam, brīvībai, godam – ir reliģiska, t.i. dievišķa, mūžīga sakne.
    Pievēršoties apstākļu iztirzāšanai, kas mazina cīņas garu un līdz ar to uzvaras izredzes, varam teikt, ka tie pilnīgi pretēji cīņas garu
    veicinātājiem faktoriem.
    Iesāksim ar šaubām, šaubas uzskatāmas kā liels kavēklis spraustā mērķa sasniegšanai, šaubās nav ticības savai lietai. Cīņas apstākļos un gaitā šaubas jāpārvar un jāatvieto ar ticību. Ticība ceļ, šaubas posta un nāvē. Cīņas gars nedrīkst būt šaubu gars. Cīņas garu traucē nebrīvība. Ja jācīnās piespiestam, nevar būt redzamu pozitivu sekmju. To sevišķi apliecina kara vēsture – kur karavīri sūtīti cīņā bez skaidras pašu pārliecības, kādēļ īsti jākaro, tiem nav bijis vajadzīgā cīņas spara. Nebrīvība pa daļai ir arī nezināšana. Nezināt, kādēļ tas vai cits jādara, un kādēļ jārīkojas
    tā un ne citādi, nozīmē atrasties garīgās nebrīvības važās, un tas ir smags iekšējs stāvoklis. Par cik brīvība cīņas garu veicina, tik nebrīvība to traucē.
    Ja karavīrs nav pārliecināts par savu taisnību, bet tam ir vairāk vai mazāk izteikta savas netaisnības apziņa, viņam nav nekāda prieka un spara cīnīties. Paša netaisnības apziņa nevar radīt cīņas sparu. To liecina tiklab atsevišķu individu, kā arī valstu cīņas.
    Ja valsts uzsāk cīņu, padodamās varmācības dziņai, piem., nolūkā iegūt otras valsts īpašumus vai pat pilnīgi to apspiest, šis solis agri vai vēlu izrādās kaitīgs pašai uzbrucējai. Netaisnība vājina, bet taisnība stiprina. Cīņas spēku un uzvaras izredzes mazina pašpaļāvības trūkums. Jo vājāks atbalsts pašam sevī, jo mazākas izredzes uzvarēt. Ikviens cīnītājs ir pats sev visdrošākais balsts. Tiklīdz šis balsts šķobās, vājinās cīņas spars, un mazinās uzvaras izredzes. Trūkstot pašpaļāvībai, iezogas nevien šaubas, bet zūd iespējamība izsargāties no traucētāju apstākļu iespaida. Tādā gadijumā apstākļi turpina savu grāvēju darbību, jo trūkstot pašpaļāvības spēkam, nav iespējams iedzīvināt nepieciešamo pretdarbību.
    Ļoti kaitīga ir bezdarbība. Ar saviem izpausmes veidiem – slinkumu, kūtrumu, miegainību, izlaidību – bezdarbība ļauj ierūsēt visām aktivitātes izpausmēm. Darbības spēja dota, lai darbotos – vienīgi darbā attīstās tās spējas, kuru pamati ikvienā cilvēkā jau doti līdz ar dzimšanu. Tamdēļ viegli saprotams, cik bīstams ir bezdarba stāvoklis – vēlāk, dodoties cīņā, parasti izrādās, ka cīnītājs nav sagatavots savam uzdevumam. Bezdarbība ir sevišķi kaitīga bruņotiem spēkiem, jo, ievērojot viņu īpatnējo stāvokli, bezdarbība ārkārtīgi grauj šo spēku morālās vērtības.
    Cīņas un līdz ar to uzņēmības garu ļauni iespaido arī mazvērtības apziņa. Ar mazvērtības apziņu neviens nav bijis, nevar būt un arī nebūs cīnītājs. Jo mazāk cilvēku ar mazvērtības apziņu, jo labāk, šie ļaudis ir bez pašcieņas un lepnuma, un sakarā ar to viņiem nav arī goda apziņas un iespējas par to cīnīties.
    Parasti savas mazvērtības apziņa saistīta ar dzīves prieka trūkumu. Vienīgi tas, kam patīk dzīvot, spēj par dzīvi arī cīnīties. Pesimisti, tāpat kā skeptiķi un nihilisti, ir pavisam vājš un pat nenozīmīgs cīņas spēks. Varbūt šādi ļaudis vēl daudz maz noder miera apstākļos, bet nopietnu cīņu brīžos, piem., kara laukā viņi ir drīzāk traucējums nekā atbalsts.
    Viens no vislielākiem šķēršļiem cīņas gara dzimšanai, uzliesmojumam un uzvarai ir bailes. Jo vairāk kādam bail no nāves, jo mazāk viņā drosmes, un reizē zemāks tā cīņas spars. Bailīgais nav spējīgs likt svara kausos savu dzīvību, šāds cilvēks nopietnas cīņas gadijumā var būt tikai par traucējumu citiem, jo sekmē paniku.
    Cīņas un uzvaras garam – sevišķi tautas un valsts interešu lokā – lielus šķēršļus sagādā nacionālās apziņas trūkums. Jo vājāka kādam nacionālā apziņa, jo mazāk tas būs cīņas spējīgs. Arī nenoteiktība šai virzienā ir ļoti kaitīga lieta. Vienīgi tad, ja cilvēks skaidri apzinās piederību savai tautai un ir spējīgs viņas labā nest vissmagākos upurus, cīņas gars šai cilvēkā, kad apstākļi to prasīs, neatturami pieņemsies. Tādā gadijumā tautas un valsts intereses tam izvirzīsies pirmā vietā. Vienaldzība tautas un valsts lietās ir arī cīņas gara vājības pazīme, no kuras nav tālu pat līdz nodevībai.
    Tas pats sakāms par reliģiozitātes trūkumu. Kur jācīnās par taisnu lietu, tur nepieciešama Dieva atziņa un paļāvība uz to, jo Dievs ir visu augstāko garīgo vērtību simbols.
    Skats faktoros un apstākļos, kas cīņas un uzvaras garu veicina vai traucē, dod iespēju atbildēt arī jautājumam, kas ir cīņas gara būtība.
    Cīņas gara būtība slēpjas cīņas gribā. Griba cīnīties noteic cīņas gara stiprumu. Gribu mēs te saprotam nevien kā zināmu dispozīciju darboties, bet arī kā pašu darbošanās varēšanu, izturību un neatlaidību. Cīņas gars izteicas gribas gatavībā vienmēr tiekties spraustā mērķa virzienā.
    Cīņas gribas uzturētājs faktors ir iestāšanās un pārliecība par savu nodomu, pie kam šī iestāšanās ir jo noteiktāka, jo spēcīgāka ir savas taisnības apziņa. Taisnības apziņai cīņas gribā ir milzīga nozīme. Cīņas griba savu spilgtāko pakāpi sasniedz tad, kad cīnītājs iekaist un iekarst par savu taisnību, šī iekaišana un iekaršana ir degšana par savu lietu. Jo dedzīgāka iekaišana, jo lielāka ir bezbailība un pilnīgāka atdošanās cīņai spraustā mērķa dēļ. Iekaisdams cīņas norisē, cīnītājs dažkārt aizmirst sevi visu, paturot gara acu priekšā vienīgi savu mērķi un līdzekļus tā sasniegšanai. Tas iespējams visās karstās cīņās, bet it sevišķi cīņās par godu, brīvību, taisnību un patiesību.
    Vai cīņas gribu, kas izteic cīņas gara būtību, var ieaudzināt? Katrā ziņā, jo cīņas gribu var iedvest un stiprināt. Mūsu nolūks apskatīt, kā izmantojamas sociālās dziņas šinī audzināšanas darbā, tādēļ pievērsīsimies šam jautājumam.
  2. Sociālo dziņu loma cīņas gribas vairošanā.

Apcerējuši cīņas veidus un cīņas gribu iespaidotājus faktorus,
iztirzāsim atsevišķo sociālo dziņu nozīmi un to, kādā virzienā pēdējās
ietekmēt audzināšanas darbā.

a) Tautiskās kopības dziņa.

Tauta cilvēkam ir pēc ģimenes tuvākā lielākā cilvēku kopība, ar kuru tas saistīts dziļām organiskām saitēm. Tā ir viņa tauta, kas veidojusi viņa prātu, viņa jūtas un gribu. Pilnīgu cilvēcīgu dzīvi katrs var dzīvot tikai savā tautā, jo vienīgi šeit viņu pilnīgi saprot un vienīgi šeit rod atbalsi viņa dažādās neizteiktās un neizteicamās emocionālās, bieži irracionalās dispozīcijas, ko veidojusi tautas kopdzīve. Katrs cilvēks saņem no savas tautas visu savu psichisko konstitūciju – valodu, domāšanas un jušanas veidus, darbības uzdevumus un, vispār, visas kultūras vērtības. Ja to jaunākos laikos pilnīgi noskaidrojusi tikai socioloģija, tad instinktīvi cilvēki to jutuši jau vissirmākā senatnē, un rūpes par tautu tiem vienmēr ir bijušas pirmās un galvenās.
Audzināšanas uzdevums ir kāpināt šo, jau instinktīvi nojausto, ikviena tautas locekļa, vēl vairāk, ikviena karavīra apziņā esošo tautisko apziņu, lai katrs izprastu, ka vissvarīgāks ir tas fakts, ka cilvēks ir nesaraujamās un liktenīgās saistībās ar savu tautu, un ka savas dziļākās ilgas tas nevar cerēt piepildīt viens pats, bet tikai kopā ar to vidi, kurā tas ir audzis. Saistīdamies ar savu tautu un tās mērķiem, cilvēks gūst dziļāku saturu arī savā paša dzīvē, pie tam ne mākslīgi izdomātu, bet tādu, kas radies pilnīgi dabiski. Auglīga sadarbība iespējama tikai garā līdzīgos cilvēkos, un galvenais, kas nosaka cilvēku garīgo līdzību, ir kopēja valoda, asinsradniecība, kopēja vēsture, kopēji paradumi un līdzīgi dzīves apstākļi. Te ir minēts viss, kas nosaka tautas kopību. Lielām tautām ir iemesls lepoties ar varenumu un dižiem notikumiem pagātnē. Bet bieži vien, neskatoties uz daudzkārt nelabvēlīgākiem apstākļiem un mazākiem spēkiem, arī nelielās tautas ir pratušas veikt savā un cilvēces labā ievērojamus darbus gan militari-politiskā, gan garīgās kultūras laukā, pie tam daudzreiz ar paliekamāku nozīmi nekā lielās un varenās tautas.
To skaitā mazās tautas ir veikušas tad, kad katrs tautas loceklis ir apzinājies, ka tas pieder savai tautai, cieši pie tās turējies un tās labā darbojies. Ar darbošanos tautas labā saistās daudzi cilvēces ieguvumi. Ja aizrāda, ka ar tādu darbošanos saistās arī daudz posta un nelaimes, tad jāsaka, ka arī tas neaizkar savai tautai veltītas mīlestības un darbības absolūto vērtību, šīs vērtības būtībā neliek uzbrukt citai tautai, un ja tas notiek, tad īstais cēlonis nekad nav šī mīlestība un darbība kā tādas, bet vai nu viņu greizā iztulkošana, vai arī kaut kas gluži cits, kas te slēpies zem pozitivas izkārtnes. Arī daudz citas augstākas vērtības šādā kārtā deformē un nelietīgi izlieto.
Dzīve tautas dēļ nav jāizdomā, gatavība un nosacijumi šādai dzīvei snauž jau visos, varbūt, pat visinertākos; tā ir vienīgi jāmodina, jāatraisa un jāapskaidro. Daudzi pūlas to noliegt, bet velti, jo viņa eksistē. Katrs tautas loceklis ir savas tautas veidots un pārtiek no tās kultūras un labklājības, lai arī cik trūcīgs tas būtu. Neviena sirdij, par spīti visām tautības noliedzēju pūlēm, nav vienaldzīgi, vai darba biedrs tam blakus ir tautietis, vai cittautietis – likteņa dotām saistībām nevar izbēgt neviens, šo lietu būtība un sakarība jāizprot; tad būs arī griba cīnīties par savas tautas neatkarību, tad cīņā būs ticība savai lietai, pašpārliecība un sava taisnības apziņa.

b) Pašaizliedzības un uzupurēšanās dziņa.

Cilvēks alkst pēc kaut kā lielāka par to, ko parasti sauc par personīgo laimi un labklājību. Cilvēkā ir tieksmes, kas prasa, lai tas kalpotu arī kaut kam citam – augstākam un mūžīgam. Cilvēkā, tā māca Platons, esot iedzimtas nedzesējamas slāpes pēc nemirstības. Viens šo tieksmju izpauduma veids ir varonība – dzīvot nevien sev, bet arī kādiem augstākiem mērķiem, liekot to labad ķīlā savu dzīvību. Varonībā cilvēks atrod savas dzīves vispilnīgāko izteiksmi un iegūst tai noslēdzošo piepildījumu. Varonība ir augstākais, par ko cilvēks var sapņot, un pēc kā tiecas. No šā viedokļa varam teikt, ka cilvēks alkst varonības. Tautas un tēvzemes labklājība no laika gala ir un būs darbības mērķis, kuram atdodoties labākie tautas locekļi ir visur un vienmēr mēģinājuši pārspēt savas personīgās dzīves ierobežotību. Kalpojot šim mērķim traģisku sarežģījumu gadijumos, tie arī guvuši varoņu slavas vainagojumu. Tēvzemes mīlestība neskaitāmiem cilvēkiem ļāvusi pacelties pāri tīri egoistīgai dzīvei vienīgi sev.
Šīs mīlestības izpratne laika gājumā grozījusies, un tai bieži bijis dažāds saturs. Mūsu laikā šis saturs ir ļoti sarežģīts. Tā, vispirms, ir gluži organiska mīlestība pret dzimto zemi, tās kalniem un lejām, pļavām un upēm, no šā viedokļa tā ir dzimtās zemes balss, kas skan mūsu sirdīs. Bet vēl vairāk tā ir tikpat organiska, bieži neizteikta simpātija pret ļaudīm, kas šo zemi apdzīvo; kas runā tas valodu, kas seko tās paradumiem, kas domā un jūt tās īpatnējā veidā.
Šī mīlestība iet vēl tālāk – tā izpaužas saistībā ar tautas pagātni, ar visu, ko tauta pieredzējusi, ar visiem tās priekiem un bēdām, tās uzvarām un zaudējumiem, tās laimi un nelaimi. Bet nevien uz pagātni – tā iet arī nākotnē – tā ir saistīšanās ar tautas spraustiem mērķiem, ar viņas dzīvot gribu, ar viņas apslēptām ilgām, bažām un cerībām.
Mūsu tēvzemes mīlestība nav agresiva pret citām tautām. Kā pagātnē, tā vēl tagad, mēs esam arvienu bijuši spiesti aizsargāties, cīnīties pret citu tieksmēm padarīt mūs par savas izmantošanas objektiem. Mūsu brīvības cīņu vēsturē un mūsu brīvības cīņu vietās varam mācīties un mācīt upurēties valsts un tautas labā.

c) Biedriskuma dziņa.

Cilvēks meklē sabiedrību, grib būt starp citiem cilvēkiem, ar tiem kopīgi priecāties, vērot citu darbus u.t.t. Atņemt cilvēkam šādu iespēju, nozīmē viņu sodīt. Sabiedrība tam nepieciešama kā gaiss, kur elpot, tā viņam vajadzīga kā darbības vide, kā to darbības mērķu spraudēja, bez kuriem viņa dzīve paliktu tukša, šī tieksme mudina ikvienu uz visu krietnu un cēlu, lai sabiedrība to cienītu un neizstumtu no sava vidus. Sabiedrība vieno kopēja darba darītājus, rada savstarpēju uzticību, atvieglo sadzīvi un dod spēku panest grūtības. Cilvēkā jāieaudzina pārliecība, ka sabiedrība, kurā tas dzīvo, prasa visas enerģijas koncentrēšanu kopējā mērķa sasniegšanai, ar to ne tikai nemazinot viņa dzīves morālo vērtību, bet taisni ceļot to.
Viss, kas mēs esam, mēs topam caur sabiedrību, kurā dzīvojam, jo esam viscaur atkarīgi no tās. Tā veido ne tikai mūsu materiālo apkārtni, bet arī mūsu dvēseli. Sevišķi tas sakāms par karavīru sabiedrību, jo šeit atsevišķi individi savstarpēji daudz ciešāki saistīti kā dzīves, tā darba cīņā, nekā citā sabiedrībā. Cilvēkam vislabākā apziņā jāpilda pienākumi pret to sabiedrību, kuras loceklis tas ir, jo sabiedrības gods un intereses jācienī un jāliek pirmā vietā. Karavīra uzdevums ir cīņa par valsts un tautas neatkarību un pastāvēšanu, un viņa gods ir ziedot šā uzdevuma pildīšanā sevi visu. Sabiedrība cienīs tikai to, kuram būs griba cīnīties un tā attaisnot tautas cerības.

d) Pienākuma dziņa.

Pienākuma jēdziens ir visu reliģisko un morales mācību pamats. Cilvēku vairumam tas iedzimis, vismaz runājot par vadošiem pienākumiem – nenokaut, nezagt, nemelot. Pienākums ir tas, ko noteic morale, likumi, rīkojumi, pieklājība. Militārā dzīvē pienākums prasa neatlaidīgu uzlikto dienesta prasību pildīšanu, šo apziņu audzina jau pati militārā vide, kā arī personīgais piemērs jeb priekšzīme. Sevišķi pēdējais ir neatsverams līdzeklis, jo dzīvais piemērs sajūsmina un aizrauj. Sajūsma savukārt iespaido apziņu, noliekot vadošo pienākumu tās centrā, bet visu citu pakārto tam. Sajūsma padara kādu ideju par pastāvīgu domu priekšmetu, padara skatu dziļāku un tā liek atrast tās iedzīvināšanai līdzekļus un spēkus, par kuriem citādi nevarētu iedomāties. Varam teikt, ka visu lielo darbu vairumu cilvēki veikuši ar kaislību nododamies kādai idejai.
Mums netrūkst spilgtu piemēru pienākumu pildīšanā gan kaujās, gan citās darbības nozarēs. Tos papildinot ar audzinātāju personīgo priekšzīmi, netrūks arī sekotāju.

e) Goda un pašcieņas dziņa.

Pašcieņas pamatā ir savas personības vērtības apziņa. Pašvērtības apziņa savukārt veido pamatu pašlepnumam. Tas liek rūpēties par savas personības vērtības saglabāšanu, uzturēšanu un veicināšanu. To ievērodams, cilvēks nepielaiž otra rīcību vārdos un darbos, kas varētu kaitēt viņa godam. Jo cilvēks jūtīgāks un inteliģentāks, jo vairāk viņš spējīgs sava pašlepnuma un goda aizstāvēšanai likt svaru kausos savu materiālo labklājību un pat dzīvību. Dziņa pēc goda, ir dzenulis sacensībai, kura militārā dzīvē ieņem redzamu vietu.
Sacensību apdraud skaudība un pārgalvība, kas abas ir kaitīgas. Lai tās novērstu, sacensības organizējamas vienādu spēku starpā, jo citādi vājākos radīsies mazvērtības apziņa un skaudība, bet stiprākos pārgalvība. Arvien jāizceļ tas, kas iegūts paša spēkiem. Tas stiprinās paļāvību sev, kam liela nozīme cīņas gara uzturēšanā.
Jāizkopj nevien indivīda pašcieņas dziņa, kura izriet no viņa personīgiem sasniegumiem un spējām, bet vēl vairāk tā pašcieņa, kas izriet no piederības savai tautai. Ikvienam karavīram jābūt lepnam ne vien uz sevi, bet arī uz to, ka tas ir savas tautas loceklis. Mēs varam būt lepni uz mūsu cīņām patstāvības dēļ, kā arī uz sasniegumiem visās dzīves nozarēs, sevišķi pēdējā laikā. Ar saviem sasniegumiem esam aizsteigušies priekšā daudzām vecām valstīm.

Lai minam tikai mūsu dainas [un senāku mantojumu, kā sanskr. vīravrata- vīravārds, godavārds, apņemšanos cieši pildoša vīra rīcība, varonība;
vīrēšvara – varoņu vadonis, virsaitis; vīrja- vīrišķība, varoņdarbs, vīra spēks, spars, drosme, dedzīgums, sīkstums, dūša, varonība, cīņas spēja, veiklība, treniņos un novērojumos gūts spēks, spējas, karavīri, sperma, spermas enerģija; vīrjabala- neizsmeļamas attīstības spēja, viena no piecām morālajām spējām I.L.], sociālo likumdošanu, agrārreformu. Līdz pēdējai vēl daudzas valstis nav tikušas. Lepnums uz savu valsti un tautu dos gribu un spēku arī par tām cīnīties.

f) Uzbrukšanas dziņa.

Šī dziņa ir saistīta ar fiziskās varas lietošanu. Tā iet roku rokā ar dusmu emociju. Karā šai dziņai ievērojama loma, un tādēļ militārā audzināšanas darbā tā nav izskaužama, bet gan ievirzāma pareizā gultnē. Tā jāpielieto ne savstarpējai apkarošanai, bet karavīriem spraustā mērķa sasniegšanai. Daudzām tautām uzbrukšanas dziņa ļoti spēcīgi attīstīta. Arī mūsu tautai, kā to pauž mūsu vēsture, uzbrukšanas tieksmes
nav svešas, bet tās izraisās gan tikai tad, kad jācīnās pret iebrucēju. Mums jāsargās, lai šī vērtīgā dziņa nezustu.

g) Reliģiskā dziņa.

No seniem laikiem cilvēkā mīt tieksme ticēt dzīvei pēc nāves. Savā laikā kristīgā ticība solija kritušiem karavīriem mūžīgu dzīvošanu. Muhamedāņi pat līdz šai dienai sola paradīzi kritušiem ticības aizstāvjiem. Tagadējos laikos reliģiskie ideāli kristīgajos gan pavājinājušies, bet nenoliedzami, ka grūtu pārbaudījumu brīžos tie atdzimst no jauna. To rādija pasaules kara laikā atdzimusē reliģiozitāte, kad pat sāka runāt, ka karš atgriezis Franciju pie Dieva. Tāpat bieži bijušas dzirdamas garīgas dziesmas vācu rotās un bataljonos.
Nāves briesmu priekšā cilvēks paceļas pāri dzīves tīri dzīvnieciskai pusei. Bez reliģisko, nacionālo, tēvzemes mīlestības un citu jūtu radītas pacilātības, cilvēki spēj iet nāvē vienīgi afekta stāvoklī, vai cietas varas piespiesti.
Ja cilvēka tieksmēm pēc nezināmā, neizskaidrojamā brīnuma aizsprostotu dabisko gultni, tās meklē un atrod apmierinājumu dažādos surogātos, kā apvārdošanā, talismanos u.c. Jāseko vienīgi, lai ticības sludinātāji nevirzītu draudzes locekļus tādos ceļos un gaitās, kas
nesaskan ar valsts un tautas interesēm. Ticīgiem jāsludina un jāmāca dzīvot ne vien vispārcilvēcīgiem ideāliem, bet arī savai valstij
un tautai.

  1. Audzināšanas līdzekļi un paņēmieni. Kā audzināšanas līdzeklis minama izpratnes radīšana par tēviju. Jāgādā, lai audzināmais gūtu plašu priekšstatu par savu tēviju. To panāk, viņu iepazīstinot ar tēvijas vēsturi, ģeogrāfiju un tautas gara mantām, sevišķi tām, kuras attēlo tēvzemes mīlestību, uzupurēšanos tās labā, vai rāda tautas ierašas. Ģenerālis Buivids saka:
    “Latvju karavīram tēvija ir viņa dzimtene, tie kapi, kur guļ viņa priekšgājēji, tas apvidus un tās ģimenes, kuru starpā viņš izaudzis, tā skola, kur viņš mācijies, tā baznīca, kur viņš iesvētīts, vārdu sakot, visa tā teritorija, kur dzīvo viņa tauta, kur runā viņai valodu, ar kuras palīdzību viņš sācis sajust un domāt, tās ierašas un tradīcijas, kuras dārgas viņa atmiņai, jo arī tās pieder pie tēvijas. Tēvijā ir mūsu senču pieminekļi, Brāļu kapi, Ložmetēju kalns, Nāves sala un visas tās vietas, kur mūsu dēli cīnījušies un savu galvu likuši tēvijas labad. Tēvija ir visi tie pieminekļi, kuri celti un būs celti par piemiņu viņiem un Latvijas atbrīvošanas un viņas tapšanas svarīgākiem momentiem, tēvija ir Latvijas vēsture. Tēvija ir arī
    Latvijas dēlu gara ražojumi, sākot no tautas dziesmām un beidzot ar viņas līdzšinējiem rakstniekiem, zinātniekiem, māksliniekiem. Tā ir Latvijas pilsoņu lepnums.”
    Savas tēvijas jēdziena izpratni ievērojami veicina mātes valodas laba pārzināšana un cieņā turēšana. Sava valoda katrai tautai, bet sevišķi mazām tautām augsti jāciena un jāmīl, kā neizsīkstošs tautiskās apziņas un tēvzemes mīlestības stiprinātājs spēks. Saprotams, tas nedod iemeslu nonicināt un likt novārtā citu tautu, sevišķi valsts mazākuma tautību, valodas bet gan uzliek pienākumu pašiem savas valsts valodu vajadzīgā vietā, laikā un atbilstošos apstākļos lietot, audzinot un stiprinot tautiskās apziņas un tēvu zemes mīlestības jūtas katrā patiesā sava zemes dēla un meitas sirdī.
    Tēvijas izpratnes izkopšanai jāgādā par bibliotēkām un lasītavām ar patriotisku literatūru un citu, galvenā kārtā pašu rakstnieku, lasāmvielu. Jāsarīko kino un teātra izrādes ar patriotiska satura lugām, tāpat koru un orķestru koncerti ar tāda paša satura dziesmām un pašu skaņražu darbiem.
    Pārrunas saskaņojamas visas armijas mērogā. Temati var būt vēsturiski, militari, politiski, saimnieciski, kulturāli u.t.t., ar vārdu sakot vispusīgi. Šīm pārrunām jābūt tiešam pārrunām vārda īstā nozīmē, bet ne lekciju lasīšanai. Bez tam ik dienas būtu pārrunājami, kaut nedaudz minūtes, presē atreferētie svarīgākie notikumi valsts dzīvē. Kur iespējams, sarīkojama muzeju un vēsturisko vietu apmeklēšana. Ne vienmēr tās visiem būs iespējams apmeklēt ekskursiju veidā. Bet bieži manevros, mācībās un citos gadijumos gar tām ejot, būs iespējams kaut pāris vārdiem atgādināt šeit notikušo.
    Jāsaka, ka pielietojami visi iespējamie līdzekļi un paņēmieni cilvēkā snaudošo dziņu rosināšanai un modināšanai un to ievirzīšanai vēlamā gultnē, lai stiprinātu gribu un spēku stāvēt par savu valsti un tautu.
    http://www.periodika.lv/periodika2-viewer/view/index-dev.html?lang=fr#panel:pa|issue:/p_001_miap1940n07|article:DIVL39|issueType:P]

1940.07.04
PSRS. Maskava. Aizsardzības tautas komisārs S.Timošenko un РККА ģenerālštaba priekšnieks ģen. B.Šapošņikovs ziņojuma vēstulē kompartijas centrālkomitejas politbirojam (ЦК ВКП(б)) un PSRS Tautas komisāru padomei galīgi noformulē Baltijas kara apgabala militāri-teritoriālās struktūras ideju un precizē topošā apgabala sastāvu, kam jāiekļauj 11 strēlnieku, 2 tanku, 1 motorizēto strēlnieku divīzijas un 9 artilērijas pulki.
1940.07.04
Latvija. Rīga. Ministru kabinets pieņem lēmumu par jaunām Saeimas vēlēšanām, lai gan saskaņā ar Latvijas konstitūcijas 81.pantu tādu lēmumu var pieņemt nevis izpildvara, bet tikai pašas Saeimas iepriekšējais sastāvs. Kandidātu sarakstu iesniegšanai atstātas vien 5 dienas.
1940.07.05
Latvija. Rīga. Sakarā ar valdības lēmuma publikāciju par Saeimas vēlēšanām galvaspilsētā notiek demonstrācijas, kuru dalībnieki nes padomju vadoņu portretus, kā arī daudz saukļu ar prasību pievienot Latviju Padomju Savienībai, nodibināt Latvijā padomju varu. Ir arī tādi “ne visai politkorekti” saukļi kā piemēram “Dot varu Staļinam un Molotovam”. Arī PSRS politiskās pārstāvniecības priekšā notiek mītiņš. Tajā ar runu uzstājas A.Višinskis. Noraidot Višinska aicinājumu aktīvi piedalīties Saeimas vēlēšanās, demonstranti kliedz, ka Saeimai neuzticas, vēlēšanas nevajag, un viņi prasa nodibināt padomju varu un nekavējošu pievienošanu Padomju Savienībai.
1940.07.08
Latvija. Rīga. Publicēts Latvijas “Darba tautas bloka” kandidātu saraksts Saeimas vēlēšanām. Kandidātu saraksts no pilsonisko partiju bloka publicēts nav.

1940.07.13
ASV. Vašingtona. ASV Federālā rezervju banka saņem Lietuvas, Latvijas un Igaunijas valsts banku telefoniskus rīkojumus pārskaitīt uz PSRS Valsts bankas depozītu zeltu, ko PSRS oficiāli “nopirkusi” no Baltijas republiku bankām.
1940.07.14
Latvija. Rīga. Tautas Saeimas “vēlēšanas”. “Darba tautas bloka” priekšvēlēšanu programmā nav nekas teikts par padomju varas nodibināšanu Latvijā un par tās iekļaušanu Padomju Savienības sastāvā.
1940.07.15
PSRS. Maskava. Pēc NKVD ziņām iedzīvotāju un militarizēto organizāciju atbruņošanas operācijā mēneša laikā atņemtas 36214 šautenes un karabīnes, 21250 pistoles, 433 vieglie un 17 statīva ložmetēji, 4654 aukstie ieroči, 2835 granātas, 608 tola kluči, 1 tanks un 5510013 patronas
1940.07.15
Latvija. Rīga. Paziņo Tautas saeimas “vēlēšanu” rezultātus. Piedalījušies 94,8 % vēlētāju, (1246214 cilvēku). Par “Darba tautas bloka” kandidātiem balsojuši 1155807 pilsoņi jeb 97,8 % no nobalsojošo kopskaita.
1940.07.15
ASV. Vašingtona. Prezidents F.Rūzevelts ‘Izpildvaras pavēlē No 8484’ aizliedz operācijas, kas skar Baltijas republiku un to pilsoņu īpašumus bez ASV Finanšu ministrijas izdotām licencēm.
1940.07.21
Latvija. Rīga. Tautas saeimas sesija savā pirmajā sēdē pieņem lēmumu par padomju varas nodibināšanu valstī un Latvijas PSR izveidošanu. LPSR TS apelācija PSRS valdībai ar lūgumu pieņemt LPSR PSRS sastāvā. Latvijas prezidents K.Ulmanis pirms amata atstāšanas ar savu parakstu apstiprina visus Tautas valdības likumdošanas aktus.
1940.07.22
LPSR. Rīga. Ar LPSR Tautas saeimas dekrētu “Par nacionalizāciju” par valsts īpašumu pasludināti visi lielie rūpniecības un celtniecības uzņēmumi un privātbankas. Pieņemts arī dekrēts par zemes nacionalizāciju. No Rīgas pils pēc A.Višinska norādījuma, tieši piedaloties PSRS sūtnim Rīgā V.Derevjanskim, maldinot ar solījumu nosūtīt uz Šveici, uz Padomju Savienību izvests bijušais Latvijas prezidents K.Ulmanis.

1940.g. 22.jūlijs, uz “Šveici”

1940.07.22
PSRS. Maskava. Saņemtas Igaunijas, Latvijas un Lietuvas PSR “valdību” apelācijas ar lūgumu pieņemt tās PSRS sastāvā.
1940.07.23
LPSR. Rīga. PSRS pārstāvis Latvijā A.Višinskis nodod PSRS Ārlietu tautas komisariātam nacionalizējamo uzņēmumu sarakstus, paziņojot, ka Latvijas ministru kabinets tos var apstiprināt tikai pēc to akcepta Maskavā.
1940.07.23

ASV. Vašingtona. Valsts sekretāra pienākumu izpildītājs S.Velless (Sumner Welles) paziņo: “Šajās pēdējās dienās ir strauji līdz galam nonācis viltīgais aplinku ceļš, kura gaitā triju nelielu Baltijas valstu politisko neatkarību un teritoriālo integritāti ir tīši iznīcinājis viens no spēcīgākajiem kaimiņiem… Mūsu valdības politika ir visiem zināma. Savienoto Valstu tauta ir pret laupītāju darbību neatkarīgi vai tā tiek īstenota ar spēku vai spēka draudiem.”

1940.07.24
Vācija. Berlīne. Ārlietu ministrijas darbinieks Vormans savā memorandā paziņo: “Šodien draudzīgi atdevu Lietuvas un Latvijas sūtņiem viņu notas sakarā ar šo valstu iekļaušanu PSRS sastāvā … Atbilstoši instrukcijai nenorādīju, ka notas atdotas atpakaļ pēc Impērijas ārlietu ministra rīkojuma. Igaunijas sūtnis gribēja tāpat šodien man nodot analoģisko notu. Es lūdzu viņu no tā atturēties…”
1940.07.26
Lielbritānija. Londona. Avīze ‘Times’ par notikumiem Baltijā: “Vienprātīgais lēmums pievienoties Padomju Krievijai atspoguļo: nevis Maskavas spiedienu, bet atklātu atzīšanu, ka tāds iznākums ir labāka par iekļaušanu jaunajā nacistiskajā Eiropā alternatīva.”
1940.07.27
LPSR. Rīga. Latvijas kompartijas centrālkomitejas sekretariāts izveido Latvijas jaunatnes komūnistiskās savienības (КСМЛ – Коммунистический союз молодёжи Латвии) organizācijas komiteju.
1940.07.30
IPSR. Tallina. Bijušais Igaunijas prezidents K.Petss ar ģimeni un kalponi deportēts uz PSRS.
1940.08.01
PSRS. Maskava. Darbu sāk PSRS Augstākās Padomes VII sesija. Savā ziņojumā V.Molotovs augstu novērtē Igaunijas, Latvijas un Lietuvas “cenšanos” nonākt Padomju Savienības sastāvā. Viņš paziņo, ka to iekļaušana PSRS tām nodrošinās ātru ekonomisko pacēlumu un vispusīgu nacionālās kultūras uzplaukumu, ka tiks nostiprināta to drošība. Tomēr galveno uzmanību Molotovs pievērš militāri-stratēģiskajam izdevīgumam Padomju Savienības labā: “Sevišķi svarīga nozīme mūsu valstij ir tam faktam, ka no šodienas Padomju Savienības robeža tiek pārnesta uz Baltijas jūras krastu. Ar to mūsu valsts iegūst savas neaizsalstošas ostas Baltijas jūrā, kas mums tik ļoti vajadzīgas.”
1940.08.03
PSRS. Maskava. Augstākās Padomes VII sesijas lēmums par Lietuvas un Moldāvijas PSR pieņemšanu PSRS sastāvā.
1940.08.05
PSRS. Maskava. Augstākās Padomes VII sesijas lēmums par Latvijas PSR pieņemšanu PSRS sastāvā.
1940.08.06
PSRS. Maskava. Augstākās Padomes VII sesijas lēmums par Igaunijas PSR pieņemšanu PSRS sastāvā.
1940.08.12
ASV nosūta Padomju Savienībai memorandu, kurā Baltijas republikas nosauktas par “okupētām valstīm”, kam atņemta brīvība rīkoties ar savu īpašumu. [Drīz Kauņā, Rīgā un Tallinā tiek slēgtas ASV misijas. Bet ASV aizturēti vairāki kuģi, kas pieder Baltijas republikām].
1940.08.17
PSRS. Maskava. Aizsardzības tautas komisariāta pavēle No 0190 par Baltijas Kara apgabala pārdēvēšanu par Baltijas Sevišķo kara apgabalu un Igaunijas PSR teritorijas iekļaušanu tā sastāvā, Kaļiņinas apgabala rietumu rajoni tiek nodoti Maskavas Kara apgabalam. Tajā pat dienā izdota pavēle par Baltijas republiku armiju reorganizāciju par Sarkanarmijas teritoriālajiem strēlnieku korpusiem – Lietuvas (29-ais strēlnieku), Latvijas (24-ais strēlnieku) un Igaunijas (22-ais strēlnieku).

2 comments on “Trīs Baltijas trusīši un Krievijas-Vācijas pitonu tango, jeb Latvijas vēstures reizrēķins.

  1. Andris G saka:

    Gribu pajautāt. No kurienes informācija, ka Ulmanis 1940.07.22. vests it kā uz Šveici un no kurienes attēls? Vai tas tiešām ir 1940.07.22.?
    Meklēju internetā, bet neatradu atbildes.

  2. Ivars Līdaka saka:

    Diemžēl Ulmanis jūnijā un jūlijā, nomināli vēl skaitoties valsts vadītājs, bija parakstījis ne vienu vien dokumentu, kas radīja iespaidu, ka varas nomaiņa notiek ar viņa piekrišanu. Viņam bija solīts pēc tam ļaut emigrēt uz Šveici, un 20. jūlijā Ulmanim patiešām izsniedza ārzemju pasi. Izbraukšanas dienā Ulmanis vēl iesniedza Tautas labklājības ministrijai lūgumu pēc pensijas nepilnu 400 latu apmērā. Iespējams, tā bija iecerēta iztikšanai trimdā. https://www.la.lv/1940-gada-22-julija

    Kurā brīdī Ulmanis saprata, ka piekrāpts, grūti pateikt.

    Par izsūtīšanu no Latvijas viņu informēja PSRS sūtnis Vladimirs Derevjanskis un nu jau padomiskotās Latvijas iekšlietu ministrs Vilis Lācis. Pēc vienas no versijām, Ulmanim tikai vilcienā pateikts, ka nekādas Šveices nebūs, tajā pašā laikā no viņa sekretāra Ruduma liecībām čekas pratināšanās izriet, ka Ulmanis mierināts – “pāris mēnešu” būšot jāpadzīvo PSRS, lai “norimst satraukums Vakareiropā”, un tad ļaušot tomēr doties uz Šveici.

Atbildēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com logotips

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s

This site uses Akismet to reduce spam. Learn how your comment data is processed.