Tautsaimnieciskā liberalisma kriterija un solidarisms. Virsleitnants Pavlovskis. Militārais Apskats. 1939.g. 1.jūlijs

(Ne bez finanšu kapitālisma un “atvērtās sabiedrības” pūliņiem ideoloģija pašlaik ir drīzāk jau apzināti salaista pilnīgā sviestā. Un neizskatās, ka te palīdzētu tagadējo universitāšu zinātnieki vai Eiropas Savienības rēgulas. Iznākums ir par “indivīdiem” pašsauktu “brīvu ērgļu” pūlis, kas necieš sabiedriskus ierobežojumus, bet prasa sabiedrības atbalstu, neiedomājamu vienlīdzību reizē ar neiedomājamu egoismu. Un brīvība melot, brīvā tirgū pirkt netaisnīguma tiesiskumu ir kā karaļūdens, kas grauj klintis. Šis raksts, kas tapis pirms krievu ienākšanas 1939.gadā, nudien ir sakarīgāks par tagadējo viltusliberāļu brēkāšanu, tomēr pēdējos balsta bezmaz neizsīkstoša nauda. Un degradācija uz bezdzimuma amēbu vienlīdzību pieņem draudošus apmērus. Varbūt mērķis ir indivīdu darbaspēka robotizācija, kas to zin… Raksta autors vedina uz dažu pētnieku ieteiktu solidaritātes ideoloģiju. “Katrs savā darbā, visi valsts darbā” – K.Ulmanis)

Zem liberālisma saprotama mācība, kas grib, pēc iespējas vairāk, atbrīvot individu no visām saitēm un ierobežojumiem, dodot tam gandrīz visās lietās pilnīgu rīcības brīvību. Liberālisma sākumi meklējami 17., pat 16. gadusimtenī. Uz liberālisma pamatiem tautsaimnieks Adams Smiss (Adam Smith) 18.g.s. cēla savu mācību. Pilnībā liberālisma programu dzīvē neizveda nekur un nekad. Tagad to gandrīz visi noraida.
Liberālisms grib mazināt bēdas un vairot prieku, piegriežot visu savu uzmanību cilvēka ārējām, materiālām vajadzībām. Par iekšējām, garīgām cilvēku vajadzībām tas nerūpējas.

Cilvēks pēc savas dabas ir garīgā un laicīgā būtne, un tamdēļ tas apmierināts tikai tad, kad tiek gādāts par visām cilvēkam nepieciešamām vajadzībām, t.i. arī par garīgām. Atstājot garīgās vajadzības novārtā, mēs nevarēsim runāt par prieku. Savā ziņā arī liberāļi tam piekrīt, jo saka, ka prieks un apmierinātība nav atkarīga no barības, apģērba un dzīvokļa, bet gan no tā, ko cilvēks domā un kā viņš savu iekšējo dzīvi veido. Iekšējās dzīves veidošanas priekšnoteikumu viņi saskata materiālā labklājībā.
Apmierinātību var atrast tur, kur nav lielas bagātībās, bet bagātība nespēj mazināt bēdas. Pazīstamais Vakareiropas tautsaimnieks H.Pešs (H.Pesch) domā, ka cilvēku laimes cēloņi
meklējami, pa lielākai daļai, ārpus materiāliem labumiem; laime, pēc viņa domām, saistīta ar garīgi-moralisko kārtību, un tamdēļ nabagiem bieži vieglāk sasniedzama nekā bagātiem.
Liberaļi savu augstāk minēto uzskatu, ka iekšējās dzīves veidošanas priekšnoteikums meklējams materiāla labklājībā, aizstāv ar aizrādijumu, ka vienīgi bagātību var pavairot ar politikai pieejamiem līdzekļiem, un ka citādā veidā ārējiem līdzekļiem nevar cilvēkus iepriecināt. Vislielākās bēdas cilvēkam parasti sagādā līdzcilvēki, sabiedrība. Sabiedrību var audzināt, piespiežot atsevišķu individu, kā arī visu sabiedrību, gan ar labu, gan ar varu, ievērot mūžīgos morales likumus, kas garantē saticību. Cilvēku no bērnības pavada alkas pēc laimes. Sasniegtie materiālie labumi vien to nevar apmierināt. Tam piekrīt, acīmredzot, arī liberāļi, jo tie saka, ka cilvēki cenšas nepārtraukti uzlabot savu materiālo stāvokli, bet caur to laimīgāki nepaliek.
Cilvēki reti kad pasaulē var realizēt visus savus plānus. Ļoti daudzi, bet sevišķi liberāli noskaņotie, ir neapmierināti ar savu dzīvi. Dabīgi, ka tie meklēs kādu izskaidrojumu. Daži
vainu saskata citos cilvēkos, citi – pastāvošā iekārtā. Liberāļi šos cilvēkus nosauc par fiziski slimiem, ieteic tiem iedziļināties sevī, izprast sabiedrības pamatlikums un tad samierināties ar savu likteni. Paklausot tādam ieteikumam, kā to grib liberāļi, nevarēs mazināt bēdas un pavairot prieku, jo paši liberāļi atzīst, ka katrs ierobežojums laicīgu labumu iegūšanā padara cilvēkus tikai īgnus un nelaimīgus.
Kritiku neiztur arī nākošais liberāļu aizrādijums. Pēc viņu domām, sabiedrības vadību var iekārtot pēc kāda vienkārša un lietderīga šablona. Tas esot tikpat viegli, kā būvēt dzelzceļu vai izstrādāt dzīvokļa iekārtu. Te jāaizrāda vispirms uz to, kā katrs šablons brīvību ierobežo, un otrkārt uz to, ka nevar salīdzināt valsts iekārtu un valsts vadību ar kādas fabrikas iekārtu un vadību. Valsts mērķis ir pilsoņu labklājība, uzņēmuma mērķis – peļņa. Ar vieniem un tiem pašiem līdzekļiem nevar sasniegt dažādus mērķus.
Liberālisms piegriež visu vērību pasaules labklājībai. Cilvēce esot individu apvienība kopīgam darbam, šo kopīgo darbu, vislabāk varot veikt, kad darbojošām personām piešķirot brīvību, jo tikai brīvībā katrs atsevišķs individs resp. saimniecība varot gūt vislabākos panākumus. Tirdzniecību nevedot tautas, bet gan individi resp, atsevišķas saimniecības, Anglija netirgojas ar Vāciju, to dara atsevišķas saimniecības ar Vācijas atsevišķām saimniecībām, domā liberāli noskaņotais tautsaimnieks G.Haberlers (G. Haberler).
Kulturālās valstīs pazīstamam obligatoriskam skolas apmeklējumam liberāļi nepiekrīt, un brīvības vārdā prasa atcelt narkotisko vielu lietošanas aizliegumu. Viņi saka, ja vairākums
savu gribu diktēs mazākumam, tad katra kultūras un technikas attīstība būs ierobežota.
Mēs zinām, ka cilvēkam ir daudz un dažādas tieksmes un kaislības. Kaislības attīstās pamazām. Sākumā tās var viegli ierobežot, bet vēlāk šis darbs paliek arvien grūtāks. Pie neierobežotās brīvības ne katrs rēķinoties ar savu, līdzcilvēku, savas tieksmes un kaislības ierobežos, bet gan, paklausot viņām, centīsies tās apmierināt. Tādā kārtā drīz vien radīsies chaoss un noziedzībām būs brīvs ceļš. Vērā ņemot cilvēka dabu, individu labklājība ir atkarīga no apvienošanās valstīs. Lai sasniegtu savu mērķi, t.i. pavalstnieku labklājību, valstij ne tikai jāsargā, bet arī jāaudzina pavalstnieki, un tamdēļ valsts no aizliegumiem un ierobežojumiem atteikties nevarēs. Ja līdz ar liberāļiem metam skatu uz visu pasauli un gribam panākt visas pasaules labklājību, tad to varēs sasniegt tikai, kad cilvēce apvienotos kādā visu pasauli aptverošā valstī. Ja arī tāda lielvalsts varētu nodibināties, tad tai būs grūti ilgstoši pastāvēt. Tāpat kā pagātnē, arī nākotnē lielvalstis sadrups un radīsies jaunas valstis. Bez tam tāda pasauli aptverošā valsts nespēs veikt savus uzdevumus, jo katra intensīvākā kultūras attīstība prasa samērā nelielu kulturali-politiski-ekonomisku cilvēku apvienību, kas saistīta ciešām iekšējām saitēm, kā to pareizi aizrāda H.Pešs.
Pirmie liberāļi bija optimistiski noskaņoti, jo domāja, ka brīvības mācība pie visiem viegli un ātri atradīs piekrišanu. Jaunlaiku liberāļi šo domu nosoda. Lielā tautas masa neesot spējīga loģiski domāt un labprāt cenšoties sasniegt kādu acumirklīgu pārejošo labumu, nekā nest upurus paliekošām vērtībām, šā uzskata secinājums ir audzināšanas nepieciešamība, kas runā pretim aprakstītai brīvības un neiejaukšanās politikai.
Privātīpašumu liberāļi atzīst. L.Mizess (L.Mises) aizrāda, ka visi mēģinājumi privātīpašuma vietā radīt kādu citu ražošanas-patērēšanas kārtību, esot ātri bijuši jāatmet. Aizstāvot privātīpašumu pie ražošanas līdzekļiem, liberāļi ar to noraida sociālisma mācību, bet nepiekrītot iejaukšanās politikai, viņi naidīgi nostājas pret intervencionismu.
Kas attiecas uz privātīpašumu, tad šīs tiesības jāatzīst, jo tās dibinājās uz:
1) pienākuma un līdz ar to tiesībām dzīvot, jo šo tiesību nepieciešamais secinājums ir uzturēt līdzekļu iegūšanas tiesības,
2) cilvēka tieksmēm rūpēties par nākotni,
3) cilvēka vēlēšanos nodrošināt eksistenci saviem bērniem
un
4) tiesībām saņemt sava darba augļus.
Bet ar to negribam teikt, ka šīs tiesības jādod bez ierobežojumiem.
Liberāļi izceļ darba dalīšanas nozīmi. Viņi aizrāda, ka tad, kad cilvēce būtu atstājusi novārtā darba dalīšanas principu, mēs tagad atrastos uz tā paša attīstības līmeņa, uz kāda atradās mūsu senči tūkstots vai pat desmit tūkstots gadus atpakaļ. Uz darba dalīšanas principa liberāļi pamato brīvtirdzniecības mācību, kura, pēc viņu domām, tik saprotama un skaidra, ka katru mēģinājumu to apšaubīt var viegli atspēkot. – Ar darba dalīšanu bez šaubām tiek pacelta ražība, bet darba dalīšanas vien nepietiek, vēl nepieciešama apvienība. Tikai uz apvienības un darba dalīšanas principa dibinājas cilvēces sasniegumi. Pie brīvtirdzniecības mācības kritikas te neapstāsimies, tas novestu pārāk tālu. Tikai aizrādīsim uz to, ka brīvtirdzniecība, pilnā vārda nozīmē, nekad un nekur vēsturē nav atrodama.
Sabiedrība, kas dzīvo pēc liberālisma mācības, t.i. sabiedrība, kurā valda brīva konkurence, ir kapitālistiskā sabiedrība.
Pēc liberāļu domām tautā, valstī, sabiedrībā interešu harmoniju rada brīvā konkurence. Konkurence izslēdzot pārmērīgo egoismu. Savas lielās bagātības kapitālistiskā sabiedrība esot sasniegusi tikai tamdēļ, ka šeit strādniekam darbā arvien jāpieliekot visus savus spēkus, jo alga esot atkarīga no veiktā darba, un rūpnieks, konkurences spiests, cenšoties ražošanas izmaksu samazināt līdz minimumam. Vērā ņemot atalgojumu par veikto darbu, uz priekšu tiekot tikai spējīgākie. Birokrātisma sistēmas nevēlamās sekas kapitālistiskā sabiedrība neuzrādot, jo uzņēmēji, dzenoties pēc peļņas, cenšas visu racionalizēt.
Tik spožās krāsās nevar tēlot reālo dzīvi. Tēlotais būs pareizs tikai tur, kur darbojas vienlīdzīgi spēki. Vienlīdzību pašreiz grūti atrast. Visā pasaulē ir redzama cīņa, cīņa starp stiprāko un vājāko. Pat cilvēku garīgās spējas pasaule bieži neņem vērā.

No vēstures mēs redzam, ka 18.g.s. tirdzniecība un rūpniecība atradās uz ļoti augstas attīstības pakāpes, bet lielākā daļa no zemākiem tautas slāņiem dzīvoja nabadzībā un postā. Algas bija tik zemas, ka valdības bija spiestas maksāt pabalstus. A.Smisa liberālo mācību, kā zināms, savā laikā ar prieku un sajūsmu uzņēma fabrikanti un tirgotāji; šo mācību var nosaukt arī par mūsu kapitālisma laikmeta pamatdoktrinu. To apstiprina sekojoši tautsaimnieka V.Zombarta (W.Sombart) vārdi: “Sekojot tādam nesaimnieciskam mērķim kā peļņai, simts miljonu cilvēkiem… ir dota dzīves iespējamība… ir izdevies pašos pamatos pārveidot kultūru… Viss tikai tamdēļ, ka sauja cilvēku vadījās no kaislības “pelnīt naudu”. Paceļas jautājums: vai šī “kultūras, pārveidošana” un šī “dziņa pēc peļņas” ir nesusi svētību? Pārprodukcija un krizes dod negativu atbildi.
Mūslaiku raksturīgā parādība ir cenšanās pavairot savās bagātības un varu. Kapitālisma laikmeta cilvēku vairums ir mūžīgā steigā, viņi grib darboties. Viņi visu cenšas racionalizēt, lai sasniegtu savus bezgalībā nospraustos mērķus. Viņi negrib padoties autoritātei. Visu savu vērību tie piegriež savām personīgām, individuālām vajadzībām.

Uzņēmumu vadība mūsu laikos, pa lielākai daļai, pieder vairākām personām. Tas dod iespēju katra nozarē izbīdīt par vadītāju attiecīgu speciālistu. Bet šai labai lietai ir tomēr daudz ēnas puses. Vadītāji pa lielākai daļai nāk no šaurām aprindām un šķirām, pat no zināmām nācijām, kas vislabāk prot piemēroties mūsu kapitālisma laikmeta prasībām; to vairs nesaista senās ģimeņu tradicijas, uzņēmumā ieguldītais kapitāls, un tirgotāju vecās parašas. Šie vadītāji veido pasauli pēc savās gribās un savām tieksmēm.
V.Zombarts domā, ka visur tur, kur bagātība, vara vai vienkārši vēlēšanās nodarboties, šos vadītājus nemudina uz darbību; tur tos labākā gadījumā, ietekmē, pirmkārt, ticība panākumam, otrkārt, pienākuma apziņa, kas izpaužas darba pārvērtēšanā, jo šo darbu uzskata par vienīgo labklājības avotu, un, treškārt, pārspīlēta darba mīlestība. Tieši darba mīlestībai V.Zombarts pieraksta ļoti svarīgu lomu mūsdienu saimniecībā. Uzņēmēji, kas pārkrauti darbiem līdz pēdējai iespējamībai, nevar nodarboties ar mākslu un literatūru. Daba un pat ģimene tiem prieku nesagādājot. Atstājot savu darbu, tos apņem tukšuma sajūta. Darba mīlestība te esot vienīgā, kas tiem vēl dodot cīņas sparu. Morales un reliģijas saites tie atzīst tikai retos gadijumos un tādēļ maz ierobežo savas kaislības. Daļa no mūslaiku kapitālistiem ir pat pārliecināti, ka viņiem tiesība iegūt un izlietot savas lielās bagātības pēc patikas, citi, tautas masai labvēlīgi noskaņotie kapitālisti, domā, ka liktenis tos, nostādijis tautas vadītāju lomā ar uzdevumu rūpēties par savas zemes labklājību, šie pēdējie domā, ka pat valsts vara nedrīkst ierobežot šīs iedomātās tiesībās.
Lai iegūtu varu, kā arī aizsardzības nolūkos, dibinājas karteļi un tresti. Strādnieki apvienojas savienībās un plaši attīstās kooperācijas kustība. Valstis cenšas radīt vājāko aizsardzību un grib saimniecību ietekmēt, dibinot jauktus un valsts uzņēmumus. Amatniecība savu agrāko viduslaiku nozīmi zaudējusi un stāvoklis nav spožs. Lai gan lauksaimnieku grūtā stāvokļa cēloņi visur nav vieni un tie paši, tomēr V.Zombarts saskata visur kā vienu no cēloņiem lauksaimnieku izmantošanu no kādas nelielas kapitālistu grupas. Tagadējā laikmetā pa lielākai daļai kapitālam cenšas ierādīt pirmo vietu. Matērija grib cilvēka garīgās vajadzības nomākt. Kapitālistiskā laikmetā noteicošā lomā pieder kapitālam; darbojošais cilvēks nobīdīts otrā vietā. Pēc H.Peša domām, ražošana ir gan sasniegusi savu augstāko pakāpi, bet vienlīdzīgā saražotu produktu sadalīšana neizdodas.
Visvairāk individuali-kapitalistiskā sistēmā cieš tautas masa, Meklējot palīdzību, tā to bieži saskata individuālismam pretējā virzienā – sociālismā. Nav mūsu nolūks šeit tuvāk apstāties pie sociālisma; gribam to raksturot tikai dažos vārdos, nobeidzot liberālisma kriteriju.
Pēc sociālisma mācībās, sabiedrība vada vai nu tikai ražošanas procesu, pārņemot ražošanas līdzekļus sava īpašumā, vai kā to redzam komūnismā, pārņemot visās saimniecības funkcijās un pārzinot arī patērēšanas līdzekļus. Indivīdam kolektivistiska sabiedrībā patstāvības nav, tas ir tikai sabiedrības loceklis, un tādēļ sociālisma piekritēju solītā tautas labklājība ir un paliks nereāla.
Kapitālistiskā sistēmā tautā ir kapitāla verdzībā, socialistiskā-komūnistiskā – sociālās aristokrātijas absolūtā atkarībā.
Vislielākās grūtības komunistiskai sabiedrībai rada patērēšanās līdzekļu vienmērīgais sadalijums. Patērēšanas līdzekļus var sadalīt tikai autoritativi, jo atstājot to katrās personas ieskatam, sabiedrības bankrots nenovēršams. Autoritativi patērēšanas līdzekļus var sadalīt pēc ražīguma vai pēc vajadzībām. Sadalijums pēc ražīguma, kas tik dažāds pie dažādiem cilvēkiem, neatbilst komūnistiskam vienlīdzības principam, bet sadalijums pēc vajadzībām, ko nosaka autoritativi, ir sliktāks par verdzību.
H.Pešs aizrāda, ka tie, kuri komūnistiskas sabiedrības pastāvēšanai tic, nepazīst to spēku, ar ko cilvēks tiecas pēc taisnības un brīvības, tie nezina, cik smagi cilvēks cieš no necienīšanas un apspiešanas.
Kapitālisms cilvēku sabiedrībai negarantē vajadzīgo garīgi-materialo labklājību, to tai nedod arī sociālisms.

Liberāļi atzīst tikai divas sistēmas: liberālismu un sociālismu. Kādam vidējam, trešam virzienam viņi nepiekrīt. Tomēr tāds vidējais virziens pastāv un tas ir – solidarisms. Vienīgi vadoties pēc viņa, var apmierināt visas cilvēku vajadzības.
“Katrs savā darbā, visi valsts darbā”, runājot Valsts Prezidenta Kārļa Ulmaņa vārdiem, ir šīs sistēmas viena no galvenām prasībām.
Tautsaimniecībā plaši pazīstamā A.Smisa liberālā mācība apskata tautas saimniecību neatkarīgi no politiskiem un sociāliem jautājumiem. Tādu pieeju tautsaimniecisko jautājumu atrisināšanā nevar atzīt par pareizu. Politiskie, sociālie un saimnieciskie jautājumi cieši saistīti savā starpā, šos jautājumus šķirot nevar, jo katras kultūras veicināšana un attīstība ir iespējama tikai slēgtā, ciešām saitēm saistītā, vidēji lielā cilvēku sabiedrībā – valstī, kas saviem pilsoņiem dod vajadzīgo brīvību.
Valsts labklājībai ir nepieciešama laba saimniecība. To panāk un veido valsts vadība. No otras puses, atsevišķām saimniecībām nepieciešamā zināma pašnoteikšana. Tā tad, tikai valstīs, kur atsevišķiem saimniecības uzņēmumiem ir zināma pašnoteikšana un kur šie uzņēmumi labprātīgi pakļaujas valsts norādījumiem, tautas saimniecība veidojas un stiprinājās. “Katram saimnieciskam pasākumam ir sava sociālā un sava individuālā puse”, saka prof. C.C.Čapmens (C.C.Chapman). Individuālisms un nacionālisms ir virzieni, kas cieši saistīti ar cilvēka dabu.
Katram individam ir neatņemamas dabīgās tiesības. Pie šīm tiesībām prof. C.C.Čapmens pieskaita dzīvību, brīvību un tiekšanos pēc laimes. Arī ģimenēm ir dabīgās tiesības. Pie ģimenes tiesībām minētais profesors pieskaita eksistēšanas, attīstīšanās un vairošanās tiesības, un, kā secinājumu no minētām ģimeņu dabīgām tiesībām, tiesības uz zemes resp. mītnes iegūšanu un izglītību.
No otras puses, cilvēks ir ne tikai individs, bet arī sociālā būtne, kas saistīta sabiedrībā. Viņš papildina citus un pats papildinājās no citiem. Cilvēku sabiedrībā valda kopības likums. Katra atsevišķa individa darbība atsaucas uz citiem pozitivi vai negativi, un tāpēc, saka H.Pešs, katram cilvēkam jādomā ne tikai par sevi vien, bet arī par citiem.
Katrs cilvēks tā tad ir individs ar dabīgām tiesībām, bet līdz ar to tas ir arī sociāla būtne, kas cieši saistīta sabiedrībā. Liberālisma vai sociālisma mācība kā tāda cilvēku dabai neatbilst.
Ekonomisko sistēmu, kas cenšas saskaņot cilvēka individuālās un kolektīvās vajadzības, H.Pešs sauc par solidārismu, šī sistēma uzlūko visus pasaules iedzīvotājus par viena Dieva-Tēva bērniem. Atsevišķi individi apvienojas ģimenēs nesaraujamām, nešķiramām saitēm. Individi un ģimenes savukārt cieši saistīti valstīs. Valsts ir dabīgi – morāliskā vienība. Valstī individi savas dabīgās tiesība nezaudē, bet, neskatoties uz to, pilnīgi pakļauti valsts varai. Valsts vara sargā savu pilsoņu dabīgās tiesības un palīdz tiem sasniegt dzīves gala mērķi.
Tautsaimniecība ir valsts apvienotās tautas kopēja saimniecība. Pilsoņu un atsevišķu uzņēmumu pienākums ir kopējiem spēkiem vairot valsts labklājību. Šinī kopējā valsts saimniecībā tomēr katrs atsevišķs uzņēmums patur, līdzīgi indivīdiem, savu patstāvību un atbild par katru savu rīcību. Solidaritāte prasa privātas intereses nostādīt otrā vietā tikai tur, kur tās nenovēršami saduras ar tautas labklājību.
Runājot par solidaritātes principu, H,Pešs starp citu saka, ka sociālai kopdzīvei jābūt par svētību cilvēkiem un tai jāveicina labklājības attīstība, tā nedrīkst kļūt par lāstu. Lai gan katrs cilvēks arvien var ievērot savas personīgās intereses, tam tomēr jārespektē citu personu tiesiskās intereses, jo visiem ir tiesības uz laimi, labklājību un visiem citiem sabiedriskās kopdzīves labumiem.
Dzīve pēc solidaritātes principa dod iespēju ideāli izmantot katra atsevišķa cilvēka spējas, novirzīt tās katram vispiemērotākā darba vietā. Solidaritātes sistēmā darba dalīšanas un darba apvienošanas principi ir saskaņoti. Katrs strādā savā darba vietā, bet visi kopīgiem spēkiem rūpējas par valsts labklājību. Šeit darbs tiek stādīts pirmā vietā un to prasa no katra pilsoņa.
Valsts labklājība atkarīga no rīcībā esošiem vajadzību apmierināšanai nepieciešamiem līdzekļiem un no tā, ka šos līdzekļus iespējams sadalīt, lai pēc iespējas lielāks valsts iedzīvotāju skaits savas vajadzības varētu apmierināt. Šim nolūkam solidarisms prasa pavairot un uzlabot valsts saimniecību, piekopjot sapratīgu ārējās tirdzniecības politiku un pēc iespējas koncentrējot saimniecību iekšzemē.
Lai produktu ražošana arvien būtu piemērota tautas vajadzībām, tiek prasīta ražošanas kontrole. Ar šo kontroli solidaritātes sistema individu rīcību pilnīgi ierobežot negrib. Indivīdam jāatstāj iespējamība pelnīt, jo tikai tad var gaidīt sekmīgu darbu. “Pilnīgi bez patmīlības un bez jebkādām personīgām interesēm parasti intensīvi un neatlaidīgi individus nodarbināt nevar”, saka H.Pešs.
Solidaritātes sistēmas piekritēji konkurenci principā atzīst, bet prasa to ierobežot tur, kur saimnieciskie un citi apstākļi nav vienādi, kur stiprākais ar varu savu gribu var uzspiest vājākam. Konkurence pielaižama tad, kad tā miermīlīgā izlasē pašķir ceļu stiprākam.
Atsevišķa cilvēka sirdsapziņa (1), valsts vara (2) un arodorganizācijas (3) ir solidaritātes sistēmas kontroles faktori. Katra sabiedrība ir augsti vērtējama, kad tās locekļi ir morāliski augsti stāvošas personas, kad cilvēku rīcību nenosaka kaislības, bet gan prāts un sirdsapziņas balss. Kur cilvēku rīcību nosaka tieksmes un kaislības, tur taisnības nav, tur sabiedrība uzrāda tikai nevēlamas parādības. Ikviens cilvēks gan var laboties, bet tā kā ne katrs to spēj izdarīt, solidaritātes sistēmas piekritēji prasa valsts varas ietekmi gan likumdošanas ceļā, gan citādā veidā.
Trešais regulējošais faktors šinī sistēmā ir arodorganizācijas. Solidaritātes sistēmā arodorganizācijām piekrīt liela loma, jo tās uzskatamas par atsevišķiem orgāniem lielajā valsts organismā.
Solidarisms prasa izbeigt arī klasu cīņu, t.i. cīņu starp bagātākām un nabadzīgākām tautas šķirām. Šim nolūkam tiek ieteikta politika, kas censtos radīt lielāku un stiprāku vidusšķiru. Katram pilsonim solidaritātes piekritēji grib dot to, kas tam tiesiski pienākas. Strādnieku un uzņēmēju attiecību uzlabošanai viņi piegriež sevišķu vērību.
Solidaritātes sistēmā taisnība stāv pirmā vieta. Uz taisnības pamatiem kārtojas visas valsts iekšējās lietas un to ievēro valstu starptautiskā satiksmē. Blakus taisnībai, ar uzdevumu taisnību papildināt, solidaristi min mīlestību. Taisnība un taisnību papildinoša mīlestība ir tās saites, ar kurām šinī sistēmā grib vienot visus spēkus valsts stiprināšanai un pilsoņu labklājībai.

http://www.periodika.lv/periodika2-viewer/view/index-dev.html?lang=fr#panel:pp|issue:/p_001_miap1939n07-08|article:DIVL166|query:liberalism|issueType:P

Atbildēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com logotips

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s

This site uses Akismet to reduce spam. Learn how your comment data is processed.