Krievijas impērijas Valsts Politiskā pārvalde. Uzbrukums rietumzemei. Volfgangs Munds, 1942 (Ievads Krievijas politikā).

(Pirmais kristīgā laikmeta demokrātijas paraugs ir lēmums Jēzu naglot krustā. Kur tobrīd palika mīlestība? Kas bija tauta?

1000 gadus pirms Jēzus jau irāņu monarham Kīram bija labi nodomi: “Kopš šā brīža, kamēr vien Mazda (Vieda) dāvā man valsts labvēlību, es neuztiepšu savu valdīšanu nevienai tautai. Katra ir brīva to pieņemt, bet ja kāda to noraida, es nekad nelemšu karot varas dēļ. Kamēr esmu Irānas, Babilonijas un tautu četrās debess pusēs ķēniņš, es nekad nekad nekam neļaušu apspiest citus, un ja tas notiks, es atņemšu tam tiesības un apspiedēju sodīšu.
Un kamēr esmu monarhs, es nekad nevienam neļaušu atņemt citam kustamu un zemes īpašumu ar spēku vai bez atlīdzības. Kamēr esmu dzīvs, es novērsīšu neapmaksātu, piespiedu darbu. Šodien es pasludinu, ka katrs ir brīvs reliģijas izvēlē. Cilvēki ir brīvi dzīvot visās reliģijās un uzņemties darbu nodrošinot, ka viņi nekad nepārkāps citu tiesības.Neviens nevar tikt sodīts par savu radinieku vainu. Es novēršu verdzību, un manu pārvaldnieku un pakļauto pienākums ir aizliegt vīriešu un sieviešu kā vergu mainīšanu viņu pārvaldītajos īpašumos. Tādas tradīcijas ir jāizskauž visā pasaulē. ”.
No tiem pašiem laikiem zaratuštriešu ticības apliecinājuma: “Par Vieduma pielūdzēju, zaratuštrieti uzskatu sevi slavēšanā un ticībā. Mani pazīst pēc domas labvēlīguma. Mani pazīst pēc vārda svētīguma. Mani pazīst pēc darbu labdarīguma.”.
Vai esam jau apziņā tā sačakarēti, ka robežu starp labu un ļaunu lemsim demokrātiski? Vai tirgus var būt brīvs? Vai brīvās pasaules starpnacionālā dispersā naudas (t.i., ideālistiskā??) impērija ir labāka vai sliktāka par Kremļa noziedzīgās materiālistiskās vardarbības impēriju? Jeb tas ir viens un tas pats. Un tomēr mēs esam gatavi balsot par to, vai labs ir ļauns, vai priekša ir pakaļa, vai augša ir apakša, vai vārda nozīme ir īsta vai pretēja… Un algoritms – sameklēt minoritāti, sataisīt apjukumu, sanaidot, noslaukt piķi un pārskriet pretējā nometnē – manuprāt, vēl nostrādā.
Kuri kurus mācīja – Gestapo NKVD vai drīzāk jau kopš 1918.gada roku piešāvušie NKVD? (https://en.wikipedia.org/wiki/Gestapo%E2%80%93NKVD_conferences)
Vai tiešām K.Ulmanis un padomnieki 1938-39.g. nenojauta par šajā rakstā minēto? Vai drīzāk cerēja sildīt kājas krievu bardakā. Arī mūsu laiks ir izvēle, – šoreiz starp Kremli, Briseli vai globālo drukātai naudai atvērto sabiedrību. Vai Intermarium un NATO.
Skat. arī https://anews.com/razvlechenija/105430321-pered-smertyju-isterichno-plakal-chto-stalo-s-glavnymi-stalinskimi-palachami.html http://infoportal-riga.blogspot.com/2020/06/blog-post_54.html I.L.)


DIE GPU. (Angriff auf das Abendland) – WOLFGANG MUND – 1942. Verlag: Franz Müller Verlag, Dresden.

1918.g. 5.sept, Maskavā un Pēterpilī atskanēja vēsturiskie dubultšāvieni. Kā zināms, Ļeņins nekad vairs neatspirga no atentāta sekām. Mozes Urickis [Моисе́й Соломо́нович Ури́цкий, 1-й Председатель Петроградской ЧК]

bija uz vietas beigts. Taču ar šo dienu vēl tikai sākās īstais masu terora periods. Dzeržinskis ievadīja šo akciju ar ‘pavēli par ķīlniekiem’, ko iespieda ‘Čekas nedēļas lapā’, un kurā starp citu teikts:

“Tagad jādara beigas katrai līdzjūtībai un rīcībai “ar samta ķepiņām”. Visām vietējām padomēm pazīstamie labo sociālrevolucionāru vadoņi un piekritēji nekavējoties jāapcietina. No buržuāzijas un virsnieku aprindām jāņem ķīlnieki. Katras niecīgākās pretestības vai vismazākās baltgvardu kustības gadījumā tūdaļ jāuzsāk masu nošaušanas. Vietējām izpildkomitejām šai virzienā jāattīsta sevišķi rosīga iniciatīva… Par katru vienas vai otras vietējās padomju nodaļas svārstīšanos priekšsēdim nekavējoties jāziņo iekšlietu tautas komisariātam. Masu terora lietošanā nav pieļaujama ne mazākā nenoteiktība vai svārstīšanās… ”

Šo pavēli izpildīja tik pamatīgi un tā 1916.gada rudenī boļševisma pārvaldītajos apgabalos izraisīja tādu asins pirti, ka ar to nu šis šausmu valdīšanas laiks varētu beigties un dot vietu kārtīgai jaunuzbūvei. Taču notika gluži pretējais. Šiem žīdiem un citu tautību kriminālistiem, kas bija tikuši pie varas ar īpašiem “ķērieniem” [хватка], vēl par daudz gulēja kaulos bailes no tikko pie zemes nospiestās virskārtas. Tautas masas, sevišķi zemnieki, nesajuta ne mazāko cieņu pret saviem jaunajiem “kungiem”, šiem pa daļai terorizētājiem, pa daļai terorizētajiem žīdiem un bijušiem trimdiniekiem. Tādēļ boļševiki uzsāka vispirms radikāli iznīcināt visus, kas līdz šim bija baudījuši vispārēju cieņu, to viņi izdarīja jo pamatīgi un modinot šausmas, lai arī tautas dvēselē pret notiesātiem iznīcinātu katru cieņas sajūtu un paklausību tiem. Bet arī ar šo soli viņi nenostiprināja savu “mazvērtīgo valdīšanu” [mazturīgo valdību], bet jutās spiesti turpināt terora metodes, kas tagad nu vērsās pret zemākiem slāņiem.

“Terora ceļš ir mūsu vienīgais un nepieciešamais ceļš”.

Šis Ļeņina izteiciens palika veidotājs sauklis visā turpmākā boļševiku valdīšanas laikā. Par īstenā boļševisma valdīšanas formu kļuva GPU [Государственное Политическое Управление]. Marksistiski-žīdiskai varas idejai ir raksturīgs tas, ka visus tās dzīvei svešos un tālos plānus realizēt darbā un saglabāt dzīvus ļāva vienīgi, pirmkārt, radikāla visu pretoties spējīgo slāņu iznīcināšana, otrkārt, vēl neatlaidīgāka pārējā tautas sastāva vājināšana. Tā praktiski boļševiku valdīšana bez GPU terora nemaz nav iedomājama. Bet līdz ar to jau ir izteikts spriedums par boļševisma sistēmu.

Visasiņainākais tomēr bija sākums.

Pilsoņu kara laiks Padomju Savienībā pauž visnecilvēciskāko, kas jebkad noticis starp cilvēkiem uz mūsu zemes lodes. Ķīlnieku principa dēļ katra pretošanās čekistu trakošanai bija salauzta. Ar zvērisku spīdzināšanu čekas izmeklēšanas tiesneši panāca arvien jaunu pilsoniskā elementa piederīgo nodošanu teroristu rokās.
Lai tos iznīcinātu, bija vajadzīgi “tikai” iemesli nāves spriedumiem. Bet čekā nenotika ne atklātas, ne slēgtas tiesas sēdes (vēl līdz šai dienai ne), un nebija iespējas ne attaisnoties, ne aizstāvēties, tur protokolēja vienīgi tikai izdomātus pierādījumus, resp.б izspiestas atzīšanās, lai piespriestu “augstāko soda mēru”; piespriestos nāves sodus nepārtrauktā plūdumā parakstīja tā laika čekas kollēģija un vadītājs, un tā reiz iekustināta slepkavošanas mašinērija darbojās tik ilgi, kamēr iznīdēšana bija pabeigta.
Maskavā toreiz kļuva pazīstams Unšlichta [Ио́сиф (Юзеф) Станисла́вович У́ншлихт] vārds

  • kā Viskrievijas čekas priekšsēža (tātad Dzeržinska) vietnieks un militārās informācijas dienesta augstākais vadītājs. Šī čekas žīda vārdu sastopam atkal 1927.gadā sakarā ar viņa apcerējumu čekas-GPU desmitgadu jubilejas gadījumā ‘Izvestija’ 1927.g. 13.dec. numurā, kur viņš pilnīgi atklāti par GPU darba mērķi apzīmē šķiras naidnieku

“nesaudzīgu likvidāciju”.

[Kas tas ir, ka žīdi nes nelaimi? Viņu nenoliedzami un apskaužami rosīgais spekulatīvais prāts un “brīvība” no vietējiem tikumiem nedod viņiem miera. (-I.L.) H.Heine: “Vai tiešām žīdu būšana ir neārstējama slimība?” … Cionisma teorētiķis un veicinātājs Teodors Hercls: “Žīdu jautājums pastāv visur, kur žīdi dzīvo ievērojamā skaitā. Tur, kur tas pastāv, to ienes žīdi savu migrāciju gaitā”.

… paradokss – daudz Aleksandra II no aizliegumiem un ierobežojumiem atbrīvoto žīdu Krievijā nostājās (pret viņu) uz terorisma un revolūcijas ceļa (brīvība ir atļauja uzkundzēties, vājuma signāls?). Pirmās žīdu revolūcijas Krievijā (1878-1881.gados) gaitā 1979.gadā sakarā ar sazvērestību pret imperatoru tika arestēti teroristu līderi … neraugoties uz sekojušajām žīdu represijām viņu teroristi 1881.gadā Aleksandru II nogalināja. Tas bija jau principiāls karš no abām pusēm, ko novēroja visa “civilizētā” Eiropa, kas cītīgi palīdzēja vienai no pusēm. Turpretim Krievijas varai palīdzēja Krievijas pilsoņi, kas uz to laiku jau bija zem žīdu ekonomiskā spiediena… “Mēs žīdus sitām ne tāpēc, ka viņi mums dīrāja ādu, – tāpēc jau žīdi, lai plēstu ādu, – bet par to, ka viņi mūs aptīrīdami grib mums uzkundzēties”. ”.
… Harkovas žīdu kopienas vadītājs E.Hodoss savā grāmatā ir atzīmējis: “Žīdu dominances virsotne represīvajos orgānos izveidojās uz 1936.gadu, uz “Lielā Terora” – valdošās elites attīrīšanas no “Leņina gvardes”, tas ir, no uz pasaules revolūciju vērstajiem, kas nospiewdošā vairākumā bija žīdu izcelsmes, sākuma brīdi.”
… Ņemot vērā NKVD un Staļina tuvākā palīga Lazara Kaganoviča aprindu sastāvu, ainu 1936.gada augusta beigās var iztēloties šādu – notiesātie žīdi sazvērnieki-trockisti ir gatavojuši sazvērestību pret Staļinu, lai atņemtu tam varu PSRS, bet citi Staļinam uzticamie žīdi: L.Kaganovičs, Jankels Sorenzons-”Agranovs”, “divkosis” Geršels Jehuda-Jagoda aizstāvēja Staļinu un grāva savus ciltsbrāļus sazvērniekus. …
http://flibusta.site/b/404347/read ]

Tā šie žīdi svētku rakstos atklāti drīkstēja izteikt nāves spriedumu miljoniem un atkal miljoniem Padomju savienības iedzīvotāju!
Kāds cits žīds, Mesings [Мессинг, Станислав Адамович 3-й Начальник советской внешней разведки (ИНО ОГПУ-НКВД)],

bija Maskavas čekas priekšsēdis. Viņš redzams arī nepārtraukti Dzeržinska kollēģijas vadītājās vietās, kādu laiku arī par priekšsēdi Ļeņingradas čekā. Urala apgabalā trakoja jau pieminētie žīdiskie cara slepkavas Gološčekins [Фили́пп Иса́евич Голощёкин = Шая Ицикович, 2-й Главный государственный арбитр при СНК СССР Один из организаторов расстрела царской семьи] un Jurovskis [Я́ков Михайлович Юро́вский = Янкель Хаи́мович, Непосредственный руководитель расстрела последнего российского императора Николая II и его семьи] blakus žīdam Safarovam [Георгий Иванович Сафаров = Сафарян = Вольдин?]. Krimā iznīcināšanas darbu veica Bela Kuns, alias Arons Kohns [Кун Бела Морисович = Béla Kohn], savas žīdiskās sekretāres Zemlačkas [Роза́лия Само́йловна Земля́чка, dz. Залкинд] atbalstīts.
Briesmu darbu ierosinātājs Charkovas apgabalā bija Charkovas čekas vadītājs loceklis Kohns, Charkovas izpildkomitejas priekšsēdis; tam sekundēja žīdiskais izmeklēšanas tiesnesis Fuchs, kāds tikpat uzpūtīgs cik bīstams asinssuns. Ukrainā bez tam sastopam žīdu Švarcu [Исаак Израилевич Шварц] kā čekas priekšsēdi, tad vēl Kijevas čekas vadītājus locekļus Finkelšteinu [Финкельштейн (еврей) — командир Особого Отрада при Че-Ка.], Elenkrīgu un Gruenšteinu. Kijevas čekas galvenā miteklī valdīja Dzeržinska uzticamākais palīgs [Лацис Мартын Иванович (Ян Фридрихович Судрабс)] Lācis.

Tas par savu darbību bija atstājis “piezīmes”, kuru cinisms un atklātība varēja vismaz noderēt par autentisku materiālu šo gadu šausmu apjomam. No šīm piezīmēm citēsim sekojošo:

“Pilsoņu karā neņēma nevienu gūstekni, jo ienaidnieks ir galīgi jāiznīcina. Tautas atriebīgā roka vajā visus agrākos bendes un asinssūcējus, proti: junkurus, virsniekus, bijušos ierēdņus, muižniekus, fabrikantus, tirgotājus, māju īpašniekus, bagātos zemniekus (kulakus), garīdzniekus, pa daļai arī ģimnāzistus un studentus.”

Gluži izcila loma ziemeļu apgabalā bija arī vadītājam čekistam Kedrovam [Михаил Сергеевич Кедров] ar viņa žīdisko sievu Maizeli-Kedrovu [Ревекка Майзель-Кедрова = Ревекка Акибовна Пластинина]

Šis slavenais laulātais pāris parasti atradās ceļā pa visu viņu “darba lauku” starp Balto jūru un Uraliem. Viņi nonāvēja savus upurus kopēji, drudžainā uzbudinājumā, abi būdami sadisti.
Dzeržinskis, šis sistēmas ass un vadītājs, apzinīgi ierādīja pirmo vietu noziedzīgi sadistiskiem elementiem ka saviem rokas puišiem un pavēļu izpildītājiem; jā, viņš pat personīgi tos izvēlējās un uzskatīja par visuzticamākiem šai īpašajā darba laukā. Jau sen viņam vairs nebija savas privātdzīves, no ģimenes viņš bija atsvešinājies jau kopš 1905.gada. Viņa laika biedri apgalvo, ka no tā laika viņš burtiski aizmirsis savu sievu un bērnu. Azaidu viņš iebaudīja savā birojā, bieži vien ēdiens palika neaizkārts. Tad viņš vēlu naktī palika nomodā, prātoja un kombinēja, izgudroja jaunas nopratināšanas un izmeklēšanas metodes, jaunu spīdzināšanas techniku, izdomāja jaunas “sazvērestības”, ar kurām provokatoriski ievilināt tīklos jaunus upurus; jau sen viņš provokāciju bija padarījis par sava darba vadītāju principu.
Piecus gadus, no 1917.gada oktobra līdz 1922.gada ziemai, ilga tā sauktais pilsoņu karš, boļševistiskās varas uzbūves asiņainākais posms, kurā blakus cīņai ar kontrrevolūcionārām akcijām ziemeļos, dienvidos un Ukrainā norisinājās konsekventas masu slepkavības pārvaldītajos apgabalos, lai iznīcinātu “šķiras ienaidniekus”. Cik lieli bijuši upuri, ko šie baismu gadi prasījuši no Padomju savienības iedzīvotāju kopskaita? Dienvidiem vien Deņikina komisija uz savu izmeklēšanas materiālu pamata aprēķinājusi 1,7 miljonus mirušo, kas visi ir čekas upuri 1918. un 1919.gadā. Terrorā nonāvēto skaitu var minēt tikai aptuveni. 52 guberņās katrā darbojās pa 1 čekai, pa 1 sevišķai nodaļai un pa 1 revolucionāram tribunālam. Tām vēl pievienojās daudzās rajonu transporta čekas, dzelzceļu tribunāli, iekšējās aizsardzības tribunāli, “ceļojošās” komisijas, “sevišķās nodaļas” un tribunāli armijā un toreizējās 18 divīzijās. Kopā ar apriņķu čekām, kas darbojās pārejoši, tādēļ pastāvīgi darbā varēja būt ap 1000 šādu nāves institūtu. Tiem pievienojas čekas un tribunāli Sibīrijā, Krimā un Tālajos austrumos. Bet ja aprēķina kopā tikai 1000 čekas un pieņem, ka katrā ik dienas ar nāvi notiesāti tikai 5 cilvēki, tad jau rodas skaitļa kopsumma 1,5 milj. gadā. Tā jāpieņem, ka laikā no 1917.g. oktobra līdz 1922.g. rudenim čekas asinspļauja sasniegusi 7—10 milj. upuru, kas aizgāja bojā blakus pilsoņu karā šais gados kritušiem un sērgās un badā nomirušiem. No 1917-22.g. bada upuru skaits vien – pēc boļševiku pašu statistikas – sasniedz 10.240.000.
Parakstīto nāves spriedumu lapiņu blāķi no šiem gadiem sver vairākas tonnas: šīs vienīgās liecības par iznīcināto “šķiras ienaidnieku”, t.i., kādreizējo inteliģenci vēlākie proletārisko cietumu iemītnieki un nāves kandidāti čekas cietumos atrada kā makulatūru mētājoties blakus smirdīgajām kameru “paraškām”.

Jagodas laikmets

Kad 1923.gada 15.novembrī notika čekas pārdēvēšana par OGPU, “apvienoto valsts politisko pārvaldi”, – kas, dabiski, bija par iemeslu svinīgai likuma publicēšanai, – šis iestādījums jau sen bija tā noorganizēts, ka arī ar pirmo acu uzmetienu dažādajām jaunajām, “apvienotai valsts politiskai valdei” piešķirtajām funkcijām tajās varēja pazīt pārfrizētas līdzšinējās čekas uzbūves sastāvdaļas.
Čekā pēdīgi bija izveidojies šāds darba iedalījums: IZMEKLĒŠANAS NODAĻĀ darbojās izmeklēšanas tiesneši, kam trūka jebkādas juridiskas izglītības, toties, kā oficiāli apzīmēja, tie bija cilvēki ar proletārisku instinktu. Ka īstenībā tie izmeklēti noziedznieku tipi, un pa lielākai daļai žīdi, to bez daudzajiem uzkrītošajiem žīdu vārdiem liecina arī veids, kādā notika izmeklēšana. Viņu uzdevums taču nebija, kaut gan tie to apgalvoja, ar pamatotiem pierādījumiem apvainot valsts nodevībā “šķiras ienaidniekus”, bet gan piegādāto cilvēku materiālu ar zināmu apiešanos novest līdz tādam sabrukuma stāvoklim, kad seko vēlamā “atzīšanās”, t.i. šķietamais iemesls nāves sodam.
Tā strādāja šī nodaļa kopā ar OO (osobij otdjel), SEVIŠĶO DAĻU, kuras uzdevums bija organizēt politisko spiegu aparātu. Te bija runa par visslīpētāko, visviltīgāko, kas kopš inkvizīcijas laikiem šai lauka darīts un sasniegts. Šī sevišķā daļa bija pratusi katru divpadsmito Padomju savienības
iedzīvotāju saistīt par savu līdzstrādnieku, neizdodot pie tam ne kapeikas, bet visu panākot ar viszemiskāko spaidu palīdzību, spīdzināšanu, draudēšanu ar nāvi. Spiegošanas aparātā kā sevišķa organizācija darbojās ”strādnieku un sādžu korespondenti”, kam pastāvīgi bija jāiesūta ziņojumi par “noskaņojumu” . Lielākā tiesa ziņotāju bija piespiesti ar varu šo darbu veikt. 1926.gada sākumā jau bija vairāk nekā 200.000 šo korespondentu. Līdzīgā veidā šo pieredzi vēlāk izlietoja arī armijā, un tādējādi GPU sev nodrošināja slepeno iespaidu arī karaspēka daļās.
Šis spiegu tīkls nepārtraukti un akurāti piegādāja izmeklēšanas nodaļai arvien jaunus upurus. To piegādāšanu pārzināja OPO (operativnij otdjel), OPERATĪVA DAĻA, kam piederēja čekas bruņoto spēku vadība. No pāris simtu kareivjiem Smoļnijā tagad to skaits sniedzās vairākos tūkstošos – vesela labi apģērbtu un ēdinātu benžu, iedzimtu noziedznieku, cilvēku medīšanas speciālistu, profesionālu nāvētāju armija. Šis armijas “virsnieku korpuss” rekrūtējās no visrupjākajiem revolūcijas pārstāvjiem, kas “šķiras ienaidnieku” apkarošanā bija apliecinājuši savu “bagāto fantāziju”; arī no komjauniešiem un vispār ļaudīm, kas aklā paklausībā zvērēja saviem darba devējiem uzticību, jo tikai viņiem tie varēja pateikties par pārtikušo, pat ļoti labo dzīvi posta, bada, trūkuma un baismu vidē, ko tie paši bija radījuši.
Par viņu labklājību pārpilnīgi rūpējās SAIMNIECISKĀ DAĻA. Tā pārvaldīja ievērojamos apķīlājamos laupījumus un notiesāto personīgos īpašumus. Redzams, ka cilvēku iznīcināšana taču atnesa kādu ieguvumu: tā sniedza vismaz iespēju gūt personīgu labklājību tiem, kas ar savu terroru
visu Padomju savienības dzīvi dzina arvien lielākā nabadzībā un postā.
Vienkāršāk vairs nevarēja realizēt jaunu divu šķiru sistēmu. Pilsētas iecirknī pie Lubjankas atradās kluba telpas, kurās čekistiem bija jārod saviesīgums un izklaidēšanās. Tur viņiem bija savi laikraksti, tur viņus pastāvīgi skoloja un pamazām izveidoja par īpatu, ļoti pašapzinīgu šķiru, kas nicinoši nolūkojās uz pārējiem padomju pilsoņiem.

  1. bija KOMANDANTA – visnodarbinātākā un visatbildīgākā vīra nodaļa. Tas viens pats darbojās 3 amatos. Kā dienesta komandants viņš bija sardzes priekšnieks. Otrkārt, viņš vadīja personālo daļu, t.i., pārvaldīja visu čekas dienesta personālu, ierēdņu kadru, virtuves personālu, sardzes un, dabiski, ieslodzītos. Treškārt, viņš bija atbildīgs par nāves spriedumu izpildīšanu.

http://www.periodika.lv/periodika2-viewer/view/index-dev.html?lang=fr#panel:pa|issue:/p_001_tevj1943n24|article:DIVL323|page:4|block:P4_TB00004|issueType:P

Pēc šīs 5 nodaļu schēmas Dzeržinskis bija izveidojis visas iecirkņu, kā arī nacionālo republiku čekas, tāpat strādāja arī visas vietējās un arodu grupās un savienībās, organizācijās u.c. patstāvīgās ieceltās speciālās čekas.
Un šo iz- un uzbūvi, kas sen jau bija atstājusi Ļeņina 1917.g. 7.novembrī ieceltās čekas pirmatnējos ietvarus, tad nu noteica ar likumu 1923.g. 15.novembrī; pazudis bija vienīgi bīstamais vārds ‘čeka’.
1924.gada 21.janvārī nomira Ļeņins, no augstākās likumdevējas varas viņš jau bija atstājies kopš diviem gadiem. NEP periods vēl atradās iekšējās cīņas zīmē turpinājuma dēļ, bet nākamais virziens iezīmējās jau no paša sākuma. Taču svarīgāka bija pamazītēji notiekošā kulišu maiņa. Žīdisko teorētiķu fronti acīm redzami nobīdīja sāņus, resp. no tās atraisījās citādi noskaņota žīdu grupa, kas pulcējās ap L.M.Kaganoviču [Ла́зарь Моисе́евич Кагано́вич – железный нарком,
Заместитель/Первый заместитель Председателя СНК СССР – Совета Министров СССР].

Nepārprotami, kaut arī uz ārpusi nemanāmi, tas pats notika jaunajā GPU vadībā. Te, Kaganoviča kliķes atbalstīta, pamazām uz priekšu izvirzījās žīda Jagodas [Ге́нрих Григо́рьевич Яго́да (имя при рождении — Генах Гершенович Ягода, Энох-Генрих (Енох) Гершенович Иехуда, Генрих Гершенович, (ВЧК, ГПУ, ОГПУ, НКВД), первый в истории генеральный комиссар государственной безопасности, Народный комиссар внутренних дел СССР (1934—1936)] figūra, kļūdama arvien noteicošāka.

JAGODA, kopš 1907.gada boļševiku partijas loceklis, jau 1920.gadā atradās čekas centrālajā kollēģijā, laikā pēc pilsoņu kara pārņēma slepenās — operatīvās pārvaldes vadību un 1924.gadā kļuva GPU priekšsēža vietnieks.
GPU iekšzemes aparāta milzīgā izbūve ir viņa darbs. Viņš bija fanātiskais mudinātājs izveidot arvien varenākas GPU karaspēka daļas un tā sevišķās formācijas. Pilsoņu karā viņš bija ieguvis mācību, ka terrora režīmam jābūt stiprākam par jebkuru citu varu valstī un spējīgam “rotaļājoties” [играючи] veikt katru, lai cik nedzirdētu akciju. Padomju armija varēja kļūt cik vien plaša un varena gribēdama, ar GPU vadīto polītkomisāru sistēmu un tās spiegiem tā pilnīgi atradās varas vīru rokās.

Tā nonāca līdz tam, ka GPU organizāciju it kā identificēja ar visu valsts pārvaldi. Ievērojot, ka “iekšējā pārvalde” tādā veidā bija sev pakļāvusi visu Padomju savienības politisko un saimniecisko dzīvi un paslepen arī komunistisko partiju, būtu bezprātīgi runāt par kādu “sociālistisku strādnieku un zemnieku republiku”: organizētais terrors bija virsotņu varas ierocis, virsotne bija terrors. Valdīšanas vienīgais līdzeklis bija pastāvīgs beztiesīgums. Pēc pilsoņu kara izbeigšanas un NEPa perioda šis beztiesīgums boļševiku despotisma valsts izbūvē un izveidojumā izpaudās un nostiprinājās tiklab atklāti, kā arī režīma aizkulisēs. Ceļš uz Staļina personīgo diktatūru, ar Kaganoviča kliķi aizmugurē, vienlaikus bija arī ceļš uz GPU diktatūras iestādījuma absolūto varu.
Terrora sistēma pa to laiku sen bija atmetusi pilsoņu kara gadu “stilu”, nemaz jau nerunājot par Nepa periodā iestājušos “maigumu”. Toties cietumi ar “valsts ienaidniekiem” un aizdomās turamiem pildījās atkal tik ļoti, ka vajadzēja radīt kādu ventili. Un nu IZSŪTĪŠANA, ko mazākos apjomos sāka jau 1922.gadā, izrādījās par ērtāko līdzekli, kā “bez asins izliešanas” pazudināt cilvēkus. Veselām masām apcietinātos izsūtīja uz Narimas apgabalu un citām attālākām Sibīrijas vietām. 1924., “Sibīrijas gadā”, no Padomju savienības dzīves pazuda pēdējās izglītoto un turīgāko iedzīvotāju slāņu atliekas. Tai vietā, lai tiktu nošauti, viņi Sibīrijas bargajā ziemā aizgāja nāvē mazliet gausāk, taču pilnīgi droši un nenovēršami. Kādā no izsūtīšanas apgabaliem, kura platība divreiz lielāka par Ukrainu, bija tikai viena slimnīca un viens ārsts. Tur no visiem apcietinātiem ar malāriju, tuberkulozi, bada tīfu, skorbutu, melnajām bakām u.c. saslima gandrīz 90proc. 1923.gadā, pēc tieslietu komisariāta oficiālām ziņām, izsūtītas 72.658 personas. Apmēram trīs reizes lielāku skaitli uzrādīja 1924.gads.
1926.g. 19.jūlijā pēkšņi nomira Fēlikss Edmundovičs Dzeržinskis. Viņa dzīves gaitā gadi neko vairs nebija grozījuši. Savā fanātiskajā kalpošanā viņš bija pārgājis no Ļeņina pie Staļina un līdz ar to iekļāvies neredzami līdzvaldītājā Kaganoviča kliķē. Tādēļ viņš arī bija pieļāvis, ka Jagoda arvien vairāk izvirzījās par GPU “iekšējo” organizatoru, kas jo sevišķi gādāja par tās žīdu darbinieku skaita ievērojamu palielināšanu.
Oficiāli Dzeržinska pēcnieka amatā par GPU priekšsēdi nāca viņa tautas brālis un oficiālais vietnieks MENŽINSKIS. Menžinskis dzimis 1874.g. skolotāja ģimenē, kā apgalvots, arī dižciltīgs tāpat ka Dzeržinskis, neveiksmi cietis jurists, kas sākumā gribējis nodoties diplomāta karjerai. Studiju laikā Pēterpilī 1895.g. pieslējies marksistu kustībai. Arī 1906.g. nemieros viņš aktīvi piedalījies, par ko apcietināts, bet jau nākoša gadā viņam izdevies izbēgt, pēc kam no 1907 -1917.g. dzīvojis ārzemes, lielāko tiesu Parīzē.
Emigrācijā viņš nodarbojies ar žurnālistiku, aģitēdams presē. Starp citu toreiz viņš savos rakstos nostājās pret Ļeņinu, kuru apzīmēja par “fantastu bez zemes”.
1917.gadā arī viņš parādījās Pēterpilī apvērsuma rīkotāju rindās un piedalījās armijas sagraušanā. Pēc oktobra revolūcijas viņš kļuva finanču tautas komisārs, tad 1918.g. ģenerālkonsuls Berlīnē. 1919.gadā boļševiku partija deleģēja viņu kā prezidija locekli čekas kollēģijā. Trockis sauca viņu par “vīru ar dzeltenām acīm”. Terroristu vidū viņš pārstāvēja intelektuālistu tipu; viņš esot pilnīgi pārvaldījis japāņu un ķīniešu valodu.
Čekā un vēlākā GPU Menžinskis pastāvīgi palika Dzeržinska ēnā, sākumā blakus Unšlichtam, tad Jagodam. Viņš esot – domājams, kopā ar Triliseru [Ме́ир (Меер) Абра́мович Трили́ссер Михаи́л Алекса́ндрович Москви́н, Мурский Анатолий, заместитель Председателя ОГПУ]

NKVD ģēnijs Meirs Abramovičs Trilisers arī Mihails Moskvins, Anatolijs Murskis
  • izstrādājis ārzemes GPU rafinēto pievilinātaju spiegu sistēmu, viņam piedēvē arī dažādu spīdzināšanas instrumentu izgudrošanu. Neapšaubāmi viņa iecelšana par Dzeržinska pēcnieku notika maskēšanās nolūkā jo īstais pēcnieks bija Jagoda. 1926.g. Menžinskis jau bija smagi slims, viņš acīm redzot sirga ar progresīvo paralīzi, kas to piespieda palikt guļus.
    Viņš tikai retumis piecēlās no dīvāna savā priekšnieka istabā, kur dažreiz viņu apgrūtināja tā “lietpratēji”, nākdami pēc paraksta nāves spriedumiem.
    Skaidrs, ka viņš ļāva Jagodam brīvi rīkoties. Tomēr GPU desmitgadu jubilejas gadījumā viņš saņēmās un uzrakstīja “Izvestijai” svētku rakstu (1927.g. 13.dec.), kurā bez aplinkiem runāja par veselu šķiru “iznīcināšanu” un “galīgu izsvilināšanu”. Tad viņš galīgi pazuda no redzes loka un nomira 1934. gadā.

http://www.periodika.lv/periodika2-viewer/view/index-dev.html?lang=fr#panel:pa|issue:/p_001_tevj1943n25|article:DIVL387|page:6|block:P6_TB00009|issueType:P

Katrā ziņā 1926.gadu jau var uzskatīt par Jagodas faktiskās iestāšanās laiku GPU vadībā. Pa tam aizkulisēs bija beigusies arī spēku sacensība, Staļina vara bija nodrošināta, un tamlīdz arī Kaganoviča kliķe, kas izvirzīja Jagodu par savu pārstāvi terrora organizācijas priekšgalā, sākumā to maskējot ar vārgo intelektuālistu Menžinski.
Jagodas izcelšanās slēpjas tumsā. Pēc dažiem avotiem viņš ir žīds no Latvijas, pēc citiem, kam var piešķirt vairāk ticamības, viņš cēlies kādas poļu pilsētiņas geto, domājams, Viļņas apgabalā. Citi avoti atkal apgalvo, ka Jagodas vecāki bijuši katolismā pārgājuši poļu žīdi [7 (19) ноября 1891, Рыбинск Ярославской губернии].
Vienalga, vai Jagodas tēvs bijis “kristīts polis” vai neviltots geto žīds un vecu drānu tirgotājs no Berdičevas geto, skaidrs tomēr tas, ka Jagoda pats, būdams GPU visvarenais, nodarbojās ar tik krasu žīdisku personālpolitiku, cik vien iespējams. Stāsta, ka viņš bijis vecākiem vienīgais dēls veselā meitu virknē, un sākumā savā dzimtenē arī bijis visai neievērojams. Beidzot viņš ieguvis drogista palīga apliecību, pēc kam redzams kādā pieticīgā darba vietā Ņižņijnovgorodā.
Revolūcijai viņš piebiedrojās pēkšņi pilsoņu kara laikā. Tad viņu atklājām kā politisko komisāru 5.armijā. Bet arī te viņš nemantoja slavu. Proti, kādas cīņas laikā viņš ar visu pulka štābu bēga. Kad Trockis, visu bijātais virspavēlnieks, viņu sauca pie atbildības, Jagoda novēla visu vainu uz komandieri, kuru līdz ar vairākiem virsniekiem Trockis lika nošaut.
Jagoda nu ātri ierīkojās čekā Kazaņā. Vēlāk viņš jau redzams Dzeržinska darba štābā un drīz vadīja kādu sevišķu akciju pie rietumrobežas. Te viņa pienākums bija laikus notvert bēgošos aristokrātus un tiem atņemt līdz vedamās dārglietas. To var dēvēt arī par lielceļa laupīšanu [salīdzināsim ar Dž.Sorosa pirmo miljonu]. Attieksmē pret savu pirmo upuru likvidāciju viņš jau no paša sākuma izrādījās īstais vīrs. Vispār, salīdzinot ar Dzeržinski, viņš izrādījās par vēl lielāku asinssuni, un proti, savai rasei atbilstoši pret augstākiem līdējs, pret zemākiem nesaudzīgs.
Ar Jagodas vārdu uz visiem laikiem saistās Padomju savienības zemnieku – zemes īpašnieku iznīcināšana, tas milzu uzbrukums veseliem pieciem miljoniem ļaužu – vīriem, sievām un bērniem, ko spaidu darbu nometnēs nomocīja līdz nāvei. Lēmumu šai akcijai pieņēma 1927.g. decembrī partijas konferencē. Toreiz apsprieda pirmo piecgades plānu, ko sāka realizēt 1928.g. 1.oktobrī. Plāna izpildīšanai vēl trūka dažu palīglīdzekļu, proti, naudas un devīžu [ārzemju maksājumu]. Nekad nebūs iespējams noskaidrot, vai šis stāvoklis pamudināja pieņemt lēmumu par patstāvīgo zemnieku iznīcināšanu, vai arī faktiski, kā to pauž oficiālie padomju raksti, abi faktori te “laimīgi” savijušies: pirmkārt, varas vīru atziņa, ka pret viņiem pēc kādreizējās pilsoņu šķiras pilnīgas iznīcināšanas miljonu “kulaku” veidā nostājies vēl lielāks un bīstamāks “sociālisma” ienaidnieks, kura priekšā viņiem vai nu jākapitulē, vai arī tas jāiznīcina; — un, otrkārt, “patentideja”, ka ar miljoniem spaidu kārtā nodarbinātiem varēs ietaupīt mašīnas un radīt dempingu, kas padomju valstī iepludinās devīzes. Šai vergu armijai rekorda laikā būtu jānocērt milzīgi meži, kuru materiālus mestu pasaules tirgū, būtu jārok ogles, jābūvē šosejas un dzelzceļi un jāveic iepriekšējie zemes darbi plānoto rūpniecības kombinātu būvei. Viss tas nedrīkstēja maksāt ne kapeikas, gluži pretēji, te izmantojamiem darba spēkiem ar viņu pēdējo elpas vilcienu vajadzēja veikt pāri cilvēku spēkiem ejošo un tad pazust no “sociālisma” skatuves. Visbeidzot varas vīri cerēja no spaidu kollektīvizācijas iegūt arī lauksaimniecības produkcijas kāpinājumu, zināma veida rūpniecisku graudkopību, kuras ražām tāpat kā meža materiāliem par vislētākām cenām vajadzēja ieplūst ārzemju tirgos.
Jau 1926.gadā valdība, aizliegdama privāttirdzniecību, mēģināja piespiest zemniekus nodot savus ražojumus valstij, un proti, par valdības noteiktām ārkārtīgi zemām cenām. Ievērojot naudas nepieciešamību piecgades plāna vajadzībām, zemniekiem maksājamās lauku ražojumu cenas turēja nemainīgā zemā līmenī, kamēr cenas par rūpniecības ražojumiem un zemnieku nodokļus pastāvīgi paaugstināja; tam vēl pievienojās kāpjošā inflācija. Zemnieks centās atvairīt saimnieciski pret viņu vērstos uzbrukumus ar apsējamas platības un lopu skaita samazināšanu, pāriedams uz ražošanu tikai paša vajadzībām. Kā senākos laikos mājās atkal dūca ratiņi un klabēja stelles. Zemnieki prasīja no valsts brīvas tirdzniecības atjaunošanu un brīvu cenu veidošanos, kā arī tiesības brīvi rīkoties ar zemi.
Tā zemnieki, vēl būdami šķietamā kopības spēka apziņā, jaunajai žīdiskajai valdītāju kliķei, kas ne spēja, ne arī gribēja patiesi atrisināt lauksaimniecības jautājumus, iespēlēja tieši rokās šo sātanisko “produktīvās” iznīcināšanas metodes lēmumu. Un tādēļ XI partijas kongress nolēma uzsākt zemes kollektīvizāciju spaidu kārtā. Aiz šī lēmuma atradās: partijas lauksaimniecības nozares vadītājs Lazars Mozus dēls Kaganovičs, centrālās politiskās pārvaldes priekšnieks, un MT [mašīnu-traktoru] staciju vadītājs A.Kriņickis [Криницкий Александр Иванович, Начальник Политуправления МТС НКЗ СССР], kam uzdota bija kollektīvizācijas veikšana, lauksaimniecības tautas komisārs J.A.Jakovļevs-Epšteins [Я́ков Арка́дьевич Я́ковлев (настоящая фамилия Эпште́йн, 1-й Народный комиссар земледелия СССР], Heršels Jagoda — GPU priekšnieka vietnieks [?] un visu izsūtīšanas un spaidu darbu iestādījumu atbildīgais vadītājs, un Baumans [Карл Янович Бауман родился 29 августа 1892 г. в Вилькенской волости в Латвии В 1923—1924 годах — заместитель заведующего Организационно-Инструкторским Отделом ЦК РКП(б), в 1928 году заведующий Отделом по работе в деревне ЦК ВКП(б). Один из самых ревностных сторонников коллективизации любыми средствами С 11 апреля 1928 года по 4 февраля 1932 года — член Организационного бюро ЦК ВКП(б). Одновременно с 11 апреля 1928 года по 29 апреля 1929 года — кандидат в члены Секретариата ЦК ВКП(б), с 29 апреля 1929 года по 4 февраля 1932 года — секретарь ЦК ВКП(б). С 29 апреля 1929 года по 26 июня 1930 года — кандидат в члены Политбюро ЦК ВКП(б). ], partijas centrālkomitejas aģitācijas un propagandas daļas vadītājs.

Pieci žīdi te bija atbildīgie plānotāji un atbildīgie izpildītāji drausmīgā iznīcināšanas akcijā, kas skāra piecus miljonus cilvēku, – visu toreiz vēl darba un dzīves spējīgo vadošo zemnieku slāni Padomju savienībā.
Centrālās izpildkomitejas un tautas komisāru padomes lēmumu par kulaku likvidāciju publicēja vēl tikai 1931.g. 1.februārī, t.i. divus gadus pēc likvidācijas gaitas sākuma. GPU slepenā pavēle noteica sekojošus rīcības pamatprincipus:

  1. visi kulaki, kas zināmi kā slepeni kontrrevolucionāri, jāapcietina un tūlīt jānošauj, lai aizkavētu kulaku sacelšanos, t.i., viņiem jānolaupa visi to iespējamie vadoņi;
  2. kulakiem, kas līdz šim nodarbinājuši pastāvīgu darba spēku (kalpus), jāatņem viņu īpašums un paši tie jāizsūta;
  3. visiem pārējiem kulakiem tāpat jāatsavina viņu īpašums, konfiscējot arī viņu personīgos mājturības priekšmetus, bet viņi paši no sava rajona jāpadzen.

Tieši sekojot šiem norādījumiem, 1929.gadā sākās nelaimīgo zemnieku un viņu ģimeņu masu iznīcināšana. Sodu izpildīja kāds noziedznieku štābs, kurā gandrīz pilnīgi, līdz pat zemākai dienesta pakāpei, ietilpa vienīgi žīdi ar Jagodu priekšgalā. Viņš un viņa pavadoņi šo ārprāta pasākumu bez baiļošanās varēja turpināt līdz galam, jo Staļins pats sargādams stāvēja aiz Jagodas un katru radušos iebildumu vai pārdomas politbirojā apzīmēja par “labo novirzienu”.
Marksistisko agrārpolītiķu konferencē Staļins izteicās sekojoši:

“Kāds pašreiz ir lietu stāvoklis? — Pašreiz mūsu rīcībā ir pietiekams materiāls pamats, lai dotu triecienu kulakiem, salauztu viņu pretestību, likvidētu viņus kā iedzīvotāju šķiru un viņu produkciju aizstātu ar sovchozu un kolchozu produkciju… Tādēļ pēdējā laikā mēs no kulaku pelņas kāro tendenču ierobežošanas politikas esam pārgājuši uz kulaku kā šķiras iznīcināšanu. Pašreiz
atbrīvošanās no kulakiem rajonos, kur notiek galīga kellektīvizācija, nav tikai vienkāršs administratīvs solis; pašreiz atbrīvošanās no kulakiem ir kolchozu izveidošanas un attīstības sastāvdaļa. Tādēļ ir smieklīgi un bezprātīgi pašreiz izteikties plašāk par atbrīvošanos no kulakiem. Ja galva ir nost, tad par matiem vairs neraud.
Ne mazāk smieklīgs liekas cits jautājums; vai kulakus var ielaist kolchozos? To nedrīkst darīt, jo kulaks ir zvērināts kolchozu kustības ienaidnieks. Man liekas, ar to lieta ir skaidra.”

http://www.periodika.lv/periodika2-viewer/view/index-dev.html?lang=fr#panel:pa|issue:/p_001_tevj1943n27|article:DIVL125|page:2|block:P2_TB00006|issueType:P

“Lieta” bija ļoti skaidra. GPU devās darbā ar lielu dedzību, ar postīšanas kaisli, it kā būtu jādzēš kāds prēriju ugunsgrēks. Naktī uzbruka ciemiem, pārtikušākos zemniekus ar sievām un bērniem burtiski izmeta pa logu uz ielas un nošāva. Vidējo zemnieku masu ar ģimenēm sadzina vienkopus un sablīvēja transporta vagonos. Visur, dabiski, tādu apmēru izsūtīšanai trūka ripojošā materiāla. Kā dzīvniekus nelaimīgos cilvēkus sadzina vagonos. Viņi nedrīkstēja paņemt līdz pat nepieciešamo, arī virsdrēbes pa lielākai daļai atņēma. Pārējos ciemus pārņēma paniskas bailes, ik brīdi gaidīja soda ekspedīcijas. Zemnieki līdz ar savām ģimenēm masveidīgi devās pašnāvībā. Uznāca arī gripas un tīfa epidēmijas, lauku darbi pilnīgi apstājās. Tūkstošiem padzīto kulaku ģimeņu klejoja apkārt saldamas un badu ciezdamas; tās kļuva par visas zemes postu, pakrita un mira ceļmalas. Pārējie vilkās uz pilsētām, kļuva par klaidoņiem un par iznīcības upuriem. Bet Staļins te piebilda:

“Revolūcija prasa upurus; ja pilnīga sociālizēšana uz laukiem prasītu pat 20 miljonus, tad tomēr mēs no tās neatteiksimies.”

Apaļi 400.000 cilvēku ikvienā lielajā Padomijas lauksaimniecības novadā bija padoti šim liktenim. Pusotra miljona “kulaku” jau 1930.gadā pildīja toreiz ierīkotās deviņdesmit spaidu darbu nometnes. Kopš 1926./27.g. norisinājās darbi Dņeprostroja spēkstacijā, pie Turksibas dzelzceļa, Magņitogorskas rūpniecības kombinātā un Staļingradas traktoru fabrikās. Bet visvairāk cilvēku bija vajadzīgs meža darbu nozarē, jo pēc tirdzniecības līgumiem uz ārzemēm bija jāsūta lieli
daudzumi koku. GPU tāpēc dzina strādniekus spaidu darbos uz cirsmām Karelijā, tālajos ziemeļos Sibīrijas mūža mežos. Tā kā tur trūka lietpratīgas organizācijas un attiecīgo technisko palīgierīču, tad paredzēja, ka šiem darbiem gada laikā būs vajadzīgi 5 miljoni strādnieku. Tālākus miljonus cilvēku prasīja kara rūpniecība, kas bija sākusi attīstīties Tālajos austrumos, kur Blichera vadībā
veidojās stipra armija.

Jau 1929.gadā GPU nodibināja centrālu galveno pārvaldi visām spaidu darbu nometnēm. Vispirms to vadīja žīds Garbokins [?]. Tai pašā gadā ar varu sāka pārcelt uz citurieni 18.000 ingermanlandiešu [ingru] un tūkstošiem somu kareļu; arī te GPU centās vienā akcijā sasniegt divējādus mērķus: iznīcināt zināmu tautisku nacionalitāti pie Skandināvijas vārtiem, kurus tad tūliņ varēja izveidot par stratēģisku bāzi, un reizē ar to aizsūtīt uz Sibīrijas darba vietām jaunas cilvēku masas.

Šai Jagodas uzsāktai masu verdzināšanas un spaidu darbu metodei bija arvien vairāk jātop par īsteno līdzekli Padomijas imperiālistiski-stratēģiskā uzbūvē. Astoņu gadu laikā šai strādājošo “nāves sektorā” bija jāatrodas caurmērā 7—8 miljoniem abējāda dzimuma un visāda vecuma cilvēku, kas vispār būtu darba spējīgi. Jo šo spaidu darbu drausmīgo nāvīgumu pierāda tūkstošiem ziņojumu un liecību, bet it sevišķi vēl tā centība, ar kādu GPU allaž jaunos viļņos rāva no iedzīvotāju vidus jaunas verdzināmo masas, lai papildinātu nometņu sastāvu. Kad sen jau vairs nebija “šķiras ienaidnieku”, tas sāka ķert “kaitētājus”, kuri visi tāpat piederēja strādnieku šķirai vai arī bija proletārizēti zemnieki. “Pielietojot” žīdu smadzenēs radušos šķiru cīņas ideju šāda “sociālisma” realizēšanai dzīvē, šī valsts tā paturēja sev tiesības atkal it kā atjaunot piramīdu būvju un darba vergu laikmetu, lai gan tādās formās un apmēros, kas pavisam atšķiras no tā, ko mēs zinām no vēstures.
Šeit minēsim svarīgākās nometnes un nometņu kompleksus, ko GPU dažos gados ierīkoja un apgādāja ar vergiem Padomijas plašās telpas tālajos ziemeļos un dienvidos, kā arī tālu austrumos. Vispirms te minams Solovecu salu komplekss, “Slon” nometne, kur sūtīja vienīgi tikai politiskos “noziedzniekus”, kas tur visīsākā ceļā bija “fiziski jāiznīcina”, kā to mēdza teikt; nometnes vadītājs bija žīds Serpuchovskis. Tad nometne Kolas pussalā pie Kirovskas, agrākās Chibinogorskas. Tad pie Murmanskas, kur izmantoja apatīta slāņus, ar galveno pārvaldi pie Murmanskas dzelzceļa Maigubas stacijas. Agrākās Archangeļskas, Vologdas un Vjatkas guberņās žīda Finkelšteina vadībā bija koncentrētas lielās nometnes meža darbiem. Tāpat izcirta mežus Karelijā.
Īpaši Karelijai, kur nometnes vadīja žīds Kogans, bija drīz jātop par vislielāko un visdrausmīgāko verdzinātavu: 800.000 nāvei nolemto tur bija jābūvē Baltās jūras kanālis. Tur pie Karchumeki bija pat bērnu pārmācības nometne pusaudžu “noziedzniekiem”. Bez tam Petroskoju izbūvēja par čekas karaspēka novietni; tur atradās bīstamās mednieku komandas, kas bija specializējušās ķert no spaidu darbiem izbēgušos strādniekus.
Ļeņingradas apgabalā ierīkoja nometnes Sviras upes (savieno Oņegas un Ladogas ezerus) regulēšanas darbiem; purvu dēļ šinīs nometnēs apmira vairāk ļaužu nekā citur. Tālākas nometnes apgādāja Volgas regulēšanas darbus un Volgas spēkstaciju pie Jaroslavļas, Šaturas regulēšanu pie Čornajas – Grīvas (Maskavas – Kazaņas dzelzceļa malā). No tālākām nometnēm Maskavas apgabalā sevišķi minama Dimitrova nometne ar pusmiljonu cilvēku Maskavas-Volgas kanāla būvei.
Bet visvairāk spaidu darbos notiesāto bija sakoncentrēts Uralu apgabalā. Sverdlovskā GPU ierīkoja galveno izdales vietu visiem apgabaliem. No Uralu nometnēm svarīgākās bija nometne pie Višeras un “tranzīta” nometņu komplekss Magnitogorskas būvei. Visas šīs nometnes kalpoja rūdu un akmeņogļu iegūšanai, kā arī mežu ciršanai lielā stilā. Sverdlovskā mita šo nometņu vadītājs žīds Pogrebinskis.
Rietumsibirijā, kur valdīja žīds Sabo, nometnes atrodas telpā starp 85. un 95. austrumu garuma grādu un 50. un 75. platuma grādu, t.i., līdz Taimira pussalai, ar galveno centru Novosibirskā. No tām vispirms pieminamas nometnes Petrovskaja un “Boļšaja Rečka”. Austrumsibirijā nometnes atrodas starp 60. un 70. platuma grādu un 95. un 130. austruma garuma grādu, ar galveno pārvaldi Irkutskā. Austrumsibirijas nometnes deva darba spēku turienes akmeņogļu raktuvēm.
Kas tur pielikti pie darba, tie atpakaļ vairs netiek. Nometnēm Tālajos austrumos, kurām bija jādod darba spēks turienes kara rūpniecībai, galvenais centrs bija Chabarovskā.
Arī uz Kazachstanu sūtīja ļaudis spaidu darbos. Tos vadīja žīds L.B.Solins, un to galvenais centrs bija Taškenta. Kara saimniecībā liela nozīme ir abām lielajām nometnēm Karagandā un Temirā pie Cholodas upes, kas dod darba spēku naftas laukiem.

1930.g. pavasarī varas vīriem bija jāapstādina šīs spaidu kollektīvizēšanas drausmīgais temps un jādod kādu laiciņu miers; bet šī pauze ilga tikai līdz tā paša gada vasarai. Tad atkal sākās Padomijas tautu produktīvā slāņa pastiprināta izsūkšana, turpinādamās neatlaidīgi līdz 1936.g. vasarai.
Tad ierēdņu balsis lielīgi pavēstīja, ka “atkulakošana” pašreiz esot pilnīgi nobeigta. Cik daudz no miljonu miljoniem zemnieku ar viņu ģimenēm šajos septiņos gados gājuši bojā spaidu darbu nometnēs, tas nebūs vairs skaitļos noteicams; tikai nelielas to paliekas būs vēl palikušas pāri. Tomēr savu nolūku ar pārspīlēto lauksaimniecības “sociālizēšanu” veicināt labības eksportu, šie varas vīri nepanāca. Bet gribēdami šādā ceļā iegūt valūtu, viņi iegrūda briesmīgajos 1932./33.gados visus Padomijas iedzīvotājus bada postā, kurš pēc aplēsumiem, kas pamatojas uz pašas padomju statistikas, prasīja desmit miljonus upuru. Tas notika tai pašā laikā, kad GPU, plaši lietojot terrora un varmācības politiku, uzsāka pārspīlētu bruņošanos un ar lielu sparu cēla stratēģiskas būves.
Ar 1931.g. 18.februāra dekrētu padomju valdība nolēma tālajos ziemeļos būvēt Baltās jūras kanāli. Savienojot Oņegas ezeru ar Balto jūru, tam bija jārada nepārtraukta kuģniecības līnija no Baltijas jūras uz Barenca jūru. Kanālis bija jānobeidz tādā rekorda laikā, kas pārsteidz katru lietpratēju. Un pie tam bija jāizdara bez jebkādiem techniskiem palīglīdzekļiem, bez mašīnām, vienīgi ar izsalkušo, salstošo darba vergu dzīvo spēku, kurus bez tam vēl tīši dzina turp no dienvidu novadiem.
Izpildīt šī milzīgā kanāla būvi uzdeva čekai. Līdz ar to čekas darbībā iesākās jauns posms. Šoreiz tā figurēja kā vislielākā stila būvuzņēmējs. Tai piešķīra iniciatīvu visu Padomijas stratēģisko būvju plānu sastādīšanā un izpildīšanā. Par visām lietām tai bija jārūpējas par darba spēka sagādi. Pa daļai lieluma ārprātā, pa daļai neapvaldītā slepkavošanas kārē čeka tagad uzsāka tik nežēlīgu jaunu vergu armiju izķeršanu tās varā pilnīgi atdotajās Padomijas tautās, ka visa padomju zeme drīz vien pārvērtās par vienu vienīgu milzu cietumu. Šī cietuma iemītnieki bija izbadojušies, pārpūlējušies cilvēki, kas ik brīdi baidījās no čekas apcietināšanām, tie bija miljoni absolūti beztiesīgu ļaužu, kurus terrora režīma patvaļa svaidīja, kurp vien gribēdama, neaprakstāmos darba apstākļos atņemot tiem pēdējos spēkus un liekot viņiem bez jebkādas gādības nobeigties, kad tie vairs nespēja turēties rindā.

Šai laikā (1931.gadā) līdzšinējā centrālās izsūtīšanas pārvaldes vadītāja žīda Garbokina vietā nāca Jagodas kreatūra, bīstamais žīds Matvejs Dāvidsons Bermans. Pēc Menžinska nāves (1934.g.) Jagoda iecēla Bermani par savu vietnieku čekas prezidijā. Bermans palika šai vietā kā Ježova žīdiskā aizmugure arī pēc Jagodas krišanas un nāves (līdz 1938.gadam). Arī citiem vadītājiem čekas pārvaldē un Baltās jūras kanāla būves vadībā bija tikai žīdiski uzvārdi. Tas toreiz kļuva par principu un palika tāds arī vēlākos laikos, ka katrs žīds, kas ieņēma kādu vietu, izraudzīja savu vietnieku vai pēcnācēju tikai no “pašu ļaudīm”. Pie šī principa turējās ne tikai čeka, bet arī visas organizācijas, it īpaši saimnieciskajā sektorā, kur sevišķi izdalījās Kaganoviča radinieki un draugi.
Kanāla būves priekšnieks bija Karelijas koncentrācijas nometņu vadītājs Lazars Jozefsons Kons, kas sauca sevi par Koganu. Abi, Kons un Bermans, izraudzīja par savu pilnvaroto vietnieku Jakobu Dāvidsonu Rapoportu. Kanāla nometnes priekšnieks bija Simons Grigorjevičs Firins (līdz 1938.g.) un darbu vadītājs Naftalijs Aronsons Frenkels. Šefinženieris bija Grigorijs Davidsons Afanasjevs, politiskais audzinātājs Sāmuēls Davidsons Kvasņickis. Viena no visdrausmīgākajām personām bija pārmācības rotas priekšnieks Ābrams Izaksons Rotenbergs. Viņa uzdevums bija ar attiecīgiem līdzekļiem atkal dabūt uz kājām tos spaidu darbu strādniekus, kas fiziski taisījās galīgi sabrukt. Šis Rotenbergs savā biogrāfijā iepazīstināja pasauli ar izieto gangstera praksi Amerikas Sav. Valstīs. Viņš bija visas pasaules kriminālpolicijām pazīstams kā bīstams noziedznieks, zaglis, slepkava un krāpnieks. Čeka uzdeva viņam arī bezdievju akcijas vadību.
Papildinot šo vārdu rindu, vēl pieminams nometnes ārsts Ginsburgs, sardzes komandants Brodskis un čekas nometnes finanču nodaļas vadītāji Berensons, Dorfmanis, Kagners un Angerts.

Mūsu priekšā te ir spilgta žīdiskas necilvēcības izlase, noziedznieku un sadistu bars, kas varēja pēc patikas rīkoties ar visiem 800.000 pie Baltās jūras kanāla rakšanas nodarbinātiem cilvēkiem. Protams, ka Maskava šos izdzinējus visādi atbalstīja, jo viņiem nodotie cilvēki taču bija nosūtīti turp likvidēšanai. Tikai tad, ja šī ļaužu straume uz nometni varēja apstāties, viņiem būtu jārīkojas saudzīgāk.
Bet straume neapstājās. Atkal un atkal tiem sūtīja cilvēkus klāt. Viņi varēja šos nelaimīgos vīriešus un sievietes izmantot kā vien patīkas, līdz pat nāvei, saņemot par to no valdības vēl augstus ordeņus.

http://www.periodika.lv/periodika2-viewer/view/index-dev.html?lang=fr#panel:pa|issue:/p_001_tevj1943n28|article:DIVL339|page:4|block:P4_TB00008|issueType:P

Pēc 2 gadu darba 1933.g. 1.maijā Baltās jūras kanāli, kur dabūja galu simttūkstoši cilvēku, pabeidza. Gadu agrāk iesākto Maskavas – Volgas kanāli pabeidza 1937.gadā. Tā cita pēc citas nāca jaunas būves, līdz GPU verdzībā bija nonākuši bez maz 8 miljardi spaidu darbu strādnieku.
Tiem miljoniem “kulaku”, kurus nosūtīja bojā ejai uz nometnēm no 1929.-1936.gadam, 1932./33.g. ziemā pienāca klāt vēl pēdējo “šķiras ienaidnieku” vilnis: 1932.g. 27.decembrī čeka izdeva jaunus pasu noteikumus, kuri tai deva iespēju notvert un aizsūtīt uz nometnēm visus vēl pilsētās un laukos paslēpušos pilsoņus, bezdarbniekus, izpostītos zemniekus, pieklīdušos u.t.t. Ar 1935.g. 28.okt. dekrētu CPU rīcībā nodeva arī visas ceļu būves; tas nozīmē, ka nelaimīgo armijas būvējušas arī visus tagadējos Padomijas autoceļus.
Tā viņiem bija jābūvē arī Baikala – Amuras dzelzceļš, pa kuru karaspēks devās uz Tālajiem austrumiem. Šī būve prasīja pusmiljona cietumnieku. Tā par modernu autoceļu izbūvēja agrāko karavānu ceļu no Bijskas pāri Altajam uz Ārējo Mongoliju. Tai pašā laikā iesāka būvēt Maskavas – Minskas, Minskas – Ķijevas un Maskavas – Ķijevas autoceļus.

GUGOBES

Jagodas darbības laikā notiek GPU otrā pārdēvēšana, kas ir savienota ar sarežģītu virsinstanču sistēmas organizēšanu. Ar centrālās izpildkomitejas 1934.g.10.jūlija lēmumu tiek nodibināts NKVD, jaunais ‘Iekšlietu tautas komisariāts’. Šajā tautas komisariātā GPU ietilpa kā ‘valsts drošības pārvalde’, Upravļeņije gosudarstvennoi bezopasnosķi, saīsinājumā ‘Gugobes’.
Īstenībā šīs GPU-Gugobes bija pats tautas komisariāts, un iekšlietu tautas komisārs bija Jagoda. Būdams reizē iekšlietu tautas komisārs un valsts drošības pārvaldes vadītājs, Jagoda dabūja valsts drošības ģenerālkomisāra titulu. Bet lai uz ārieni, īpaši greizsirdīgai armijas vadībai, liktos, ka šī tautas komisariāta svarīgākās akcijas notiek “ārpus GPU” stāvošā instancē, to pakārtoja ‘NKVD-GPU prezidijam’. Šī Jagodas vadītā prezidija goda locekļi bija Vorošilovs, Kaļiņins un žīdi Lazars M.Kaganovičs un Mechliss. Ļ.S.Mechliss [vēlāk armijas politiskās pārvaldes (PUR) vadītājs] tai laikā bija ‘Pravdas’ šefredaktors, 1937.g.novembrī kļuva par partijas preses nodaļas vadītāju. Tālāk prezidijā sēdēja čekas žīdi Bermanis, Beļskis un Frenkels.

Vorošilovs, Valsts Politpārvaldes priekšnieks Mehliss, Staļins, Molotovs

Jagodas laikā čekas centrālē par vadītājiem bija šādi žīdi: pirmās pakāpes komisārs un Jagodas vietnieks I.S.Agranovs-Sorensons; otrās pakāpes komisāri nodaļu vadītāji: M.I.Gajs (Sevišķā nodaļa), A.A.Sluckis (ārzemju nodaļa), A.M.Šaņins (transporta nodaļa), A.J.Estrins (Šaņina štābā), K.B.Paulers (operatīvā nodaļa), V.J.Dobrodickis (speciālā nodaļa), J.J.Jofe (antireliģiskā nodaļa, agrāk ‘Bezbožņika’ galvenais redaktors), L.J.Vals (kriminālā policija), I.N.Beļskis (milicijas vadītājs), B.J.Mogiļskis (ārējās un iekšējās apsardzības galvenās pārvaldes vadītājs), S.L.Širvinds (robežsardzes inspektors). Kā atsevišķo apgabalu pārvaldes vadītājus minēsim žīdus: Blatu (Rietumapgabalā), Fridbergu (Azovas-Melnās jūras novadā), Rapoportu (Staļingradā), Raiski (Orenburgā), Abrampoļski (Gorkijā), Faiviloviču (Ziemeļkaukāzā), Selikmanu (Bašķīrijā), Trocki (Austrumsibīrijā), Kacnelsonu (Ukrainas iekšlietu komisāra vietnieks). Tā Jagoda visās iekšlietu komisariāta svarīgākās nodaļās bija ielicis savus žīdiskos līdzgaitniekus. Tāpat viņš plašā mērā piepildīja ar žīdiem arī vidējo un zemāko ierēdņu aparātu. Tikai čekas karaspēka izpildinstancēs žīdu elementa bija maz.
Pēc apgabalu un “brīvo republiku” skaita Gugobes iekārtoja 77 pārvaldes, kuras savukārt bija organizētas pilnīgi pēc Maskavas centrāles parauga. Pēdējā gan, no GPU pārvēršoties par Gugobesu, bija ļoti stipri mainījusi savu organizātorisko seju, lielā mērā diferencēdama un paplašinādama savas funkcijas. Dzeržinska laikā bijušo piecu nodaļu vietā tagad pastāv 12 galvenās nodaļas. Mēs te minēsim šīs līdz pat šai dienai pastāvošās organizācijas:

  1. KONTRRAZVEDOČNIJ OTĢEL, saīsinājumā KRO (1.galvenā nodaļa pretrevolūcijas un spiegošanas apkarošanai), atbilst agrākai izmeklēšanas nodaļai, bet tagad papildināta ar sevišķām sekcijām, kas uzrauga ārzemju sūtniecības, konsulātus, tirdzniecības pārstāvniecības, firmu nodaļas, “specus” un tūristus, pastu un satiksmes līdzekļus, viesnīcas un restorānus, kā arī vada pretspiegošanu visā pasaulē.
  2. INOSTRANNIJ OTĢEL, saīsinājumā INO (2.galvenā nodaļa, t.s. ārzemju nodaļa). To noorganizēja Trilisers, otrs žīdiskais palīgs centrālajā vadībā, un tā izplēta savu maskēto spiegu tīklu pa visu pasauli, rosīgi atbalstot arī kominternu un militāro ziņu vācējus. INO darbs bija sadalīts 5 sekcijās. 1.sekcijai ar spiegu palīdzību visās zemēs bija jāpētī to politiskais un saimnieciskais stāvoklis, lai varētu sniegt materiālus Maskavas kominterna vadībai. 2.sekcija specializējās uz padomju diplomātijai un kominterna ārdīšanas darbam noderīgu ārzemju dokumentu piesavināšanos un fotografēšanu. Atsevišķas šīs sekcijas nodaļas un laboratorijas strādāja, protams, ciešā saziņā ar Padomijas slepeno militāro ziņu dienestu. 3.sekcija, saziņā ar kominternu, saņēma tikai tīri provokātoriskus uzdevumus; tai bija labi maskētā veidā jādibina starptautiskas organizācijas, kas tad strādāja roku rokā ar kominternu. 4.sekcijai bija jārūpējas par slepenām emigrantu savienībām. Tā īstenībā ir ārzemju nodaļas pirmšūna, jo sākumā bija jādabū pie malas emigrantu vadītāji un ar spiegošanu, provokātoriskām metodēm un kompromitēšanu jāizjauc emigrantu savstarpējie sakari. 5.sekcijas uzdevums bija uzraudzīt Padomijas pilsoņus ārzemēs.
  3. ČASTNIJ OTĢEL, saīsinājumā ČO (īsta “privātā nodaļa”, agrāk saukta arī par speciālo nodaļu), ir tā saucamais GPU iekšējais dienests. Sekcijām ir pa daļai tādi paši uzdevumi kā KRO. 1.sekcijai bija jāsargā Padomijas noslēpumi no ārzemju spiegiem. 2.sekcijai bija jāstudē un jāatšifrē sveši kodi. Tā patiesībā bija iekšzemes darbnīca, kas izvērtēja INO padarīto darbu. 3.sekcija sastādīja kodus un šifrus visu Padomijas institūtu lietošanai pašu vajadzībām. 4.sekcija uzraudzīja cietumus, koncentrācijas, spaidu darbu un izsūtīto nometnes. 5.sekcija vadīja visu cilvēku un materiālu transportu uz nometnēm.
  4. EKONOMIČESKIJ OTĢEL, saīsinājumā EKO (saimnieciskā nodaļa) sastāvēja no 4 sekcijām. 1.sekcija cīnījās valsts iekšienē pret jebkādu saimniecisku sabotāžu, krāpšanām, nekārtīgu saimniekošanu. t.i., uzraudzīja visus Padomijas tirdzniecības, rūpniecības un finanču uzņēmumus. 2.sekcija pārņēma kontroli pār piecgades plāna norisi, meklējot visus tā neizpildes cēloņus. 3.sekcijas uzdevums bija novērst ārzemju saimniecisko spiegošanu Padomju savienībā.
    4.sekcija turpretim vadīja saimniecisko spiegošanu ārzemēs.
  1. INFORMACIONNIJ OTĢEL, saīsinājumā INFO (informācijas nodaļa), pārorganizēta no agrākā sevišķās nodaļas civilā sektora un iedalīta 4 sekcijās. To uzdevums bija pētīt un uzraudzīt noskaņojumu un eventuālas politiskas tendences Padomijā, kā arī starp Padomijas pilsoņiem ārzemēs, reizē kontrolējot visu padomju pilsoņu iekš- un ārzemju vēstules.
  2. OPERAĶIVNIJ OTĢEL, saīsinājumā OPO (operatīvā vai sevišķā politiskā nodaļa). Tā aptver agrāko čekas laiku OPO kopā ar “komandanta” funkcijām un sadalās 4 sekcijās. Te stādās priekšā, tā sakot, pats GPU personīgi, jo šī nodaļa uzraudzīja kriminālā un politiskā ziņā visus Padomijas pilsoņus un organizācijas, izrakstīja apcietināšanas pavēles un izdarīja pašas apcietināšanas, kā arī dzīvokļu kratīšanu. Visbeidzot tā saucamā “iznīcināšanas nodaļa” izdarīja arī notiesāto eksekūciju.
  3. VOSTOČNIJ OTĢEL, saīsinājumā VO (austrumu nodaļa). Šī nodaļa pārņēma no INO visas tās ārzemes, kas atrodas uz austrumiem no “pasaules viduspunkta Maskavas”, tātad Ķīnu, Japānu, Austrāliju un Indiju, Pacifiku, Ziemeļ- un Dienvidameriku, arktiskās un antarktiskās zemes. Tātad zemes lodi te sadalīja divi daļās, no kurām mazajai Eiropai piešķīra tikai vienas puses nozīmi un tās “apstrādāšana” palika INO kompetencēs.
  4. ŽEĻEZNODOROŽNIJ OTĢEL, saīsinājumā ŽEO (dzelzceļu un satiksmes aizsardzības nodaļa) uzraudzīja Padomijas dzelzceļu tīklu un ūdensceļus, arī kravu transportu un civilo gaisa satiksmi. Tās sevišķais uzdevums bija nodrošināt uz satiksmes ceļiem cilvēkus un mantas pret atentātiem un sabotāžām, kā arī novērst spiegošanu militārās un bruņošanās saimniecības satiksmē.
  5. POGRAŅIČNIJ OTĢEL, saīsinājumā PO (robežapsardzības nodaļa), sadalās 4 sekcijās: a) robežapgabalu uzraudzībai, b) pie robežām nodarbināto padomju ierēdņu kontrolei (kareivji, muita, tirdzniecība un satiksme), c) visu Padomijas robežposteņu savstarpējai savienošanai, d) slepenai pašas čekas robežsatiksmes uzraudzīšanai,
  6. ADMIŅISTRAĶIVNO-ORGANIZACIONNIJ OTĢEL, saīsinājumā AOO, tīri iekšēja administratīva un organizācijas nodaļa ar 2 sekcijām, no kurām viena gādā par Gugobesa personāla papildināšanu, tātad par jaunu līdzstrādnieku izvēli un apmācību, kamēr otrai jāpārzina un jāvada finanču un zinātniskie resori. Šajā pēdējā sekcijā tātad tika vadīts visām citām valdības iestādēm pavisam tumšs un nezināms GPU darbinieku štāts.
  7. OSOBIJ OTDJEL, saīsinājumā OO (sevišķu uzdevumu nodaļa), tagad otra, valstspolītiski svarīgākā agrākā OO daļa, kas sadalās 5 sekcijās tikai boļševiku armijas, flotes un aviācijas vienību politiskai pārraudzībai, uzmudināšanai un politiskai apmācībai.
    Pie tā piederēja īpašu propagandas un aģitācijas nodaļu noorganizēšana visās trijās ieroču šķirās. Protams, ka šis plaši sazarotais uzraudzības un aģitācijas tīkls strādāja cieši roku rokā ar žīda Ļeva Zacharoviča Mechlisa noorganizēto armijas politisko pārvaldi (PUR). Nesen par virsniekiem ieceltie armijas poļitruki starp citu ir pa lielākai daļai maskēti GPU aģenti, ar ko Staļina personīgai diktatūrai un viņa žīdiskai aizmugurei tagad tāpat kā agrāk visi savas armijas locekļi atrodas cieši rokās.
  8. SEKRETNIJ OTĢEL, saīsinājumā SO (slepenā nodaļa) ir Gugobesa organisma iekšējākais un uzticamākais kodols, GPU pašā GPU, pašpārraudzības orgāns, kurā darbojas vislabākie, visuzticamākie un rutinētākie līdzstrādnieki. Pie tās pieder pašu slepenā tiesa līdz ar izpildu nodaļu un, protams, ka šai nodaļai jāgādā arī par diktatora un viņa intīmo tuvinieku personīgo aizsardzību.
    Šāds milzu aparāts, dabiski, lika Lubjankā nodarbināto ierēdņu skaitam pieaugt līdz divi un pus tūkstošiem.
    Šis veikala uzņēmums, kā pierādīts, tomēr bija vienīgais Padomju savienībā, kas darbojās vairāk nekā priekšzīmīgi. Nebeidzamās kartotēkās un archīvos saplūda visu aptverošā spiegu darba rezultāti, kam nāca vēl klāt ziņas no ārzemēm. Bija izveidojusies īpaša zinātnes nozare – zinātne par cilvēku “apgūšanu” un nobeigšanu; jo plašāka tā vērtās, jo lielāka kļuva vēlēšanas pēc iespējas visus aptvert, izprast, vismaz visus Padomju savienības pilsoņus. Uzmanīja un izsekoja visus Padomijas pilsoņus īstenībā līdz pašam virsotnēm, un pat tautas komisāru istabās slepeni iebūvēja mikrofonus. Katram armijā par poļitruku nodarbinātam GPU aģentam bija vesels spiegu bars visās karavīru vienībās, līdz pat vissīkākām, kuri nepārtraukti pētīja biedru noskaņojumu un viņus visādi terrorizēja. Līdzīgā veidā apstrādāja strādniekus uzņēmumos un fabrikās. Sevišķa aģenta specialitāte bija kontrrevolucionaru skrejlapu izdalīšana. Kas ņēma pretim šādu skrejlapu, vai arī tūdaļ neuzrādīja dalītāju, nonāca GPU rokās.
    Šādai līdz sīkākiem sīkumiem izdomātai, negodīgai sistēmai dabiski bija nepieciešama vesela attiecīgo speciālistu armija. Ar pilsoņu kara laika veterāniem un vecajiem masu slepkavām jau sen vairs nepietika. Tādēļ SO uzdevums bija attiecīgi izskolot GPU personālu, izglītot pēcniekus. Tam nolūkam izveidoja sekojošus internus iestādījumus: 1. mācības iestādi kurjeriem un viņu palīgiem, 2. tipogrāfisko institūtu ar mācības iestādi dokumentu pasu un spiedogu viltošanai, 3. fotogrāfisko institūtu ar mācības iestādi foto un grafoķīmijā. 4. intendantūru, 5. kooperatīvus, 6. klubu, 7. fiziskās audzināšanas un sporta akadēmiju, 8. medicīniskās izmeklēšanas institūtu, 9. ķīmiski bakterioloģisko institūtu un laboratoriju, 10. institūtu parastās un augstsprieguma strāvas pētīšanai ar radio laboratoriju; 11. agronomijas institūtu, 12. ballistikas un ieroču zinības institūtu, 13. izglītošanas institūtu ar praktiskām apmācībām sabiedriskas uzvedības formās, 14. sevišķo spēju īpašas izkopšanas institūtu, 15. vispārējo zinātņu akadēmiju, ar visu dzīvo valodu, rakstu un reliģiju semināriem, 16. psīcholoģijas un fizioloģijas institūtu, 17. GPU aģenšu izglītošanas institūtu, 18. institūtu ar praktiskiem kursiem sevišķu spēju izkopšanai (ielaušanās technika, uzbrukumi u.c.), 19. grafoloģijas institūtu (meistarskola parakstu viltošanai), 20. kriminālistikas institūtu, 21. ģeogrāfijas un kartogrāfijas institūtu.
    Tā boļševisms izveidoja noziedzības augsto skolu, ko vadīja sava aroda meistari; izmeklētais audzēkņu pulks pēc skolas absolvēšanas bija lieliski piemērots veikt šīs politiskās pagrīdes cīņu visas zemēs, kur ass valstu vadībā vēl nebija padzīts boļševistiskais rēgs.

Šis valsts atbalstītās profesionālās noziedzības dibinātājs ir tomēr Ļeņins pats. Viņš bija tas, kas tūdaļ, revolūcijas sākumos, – kā jau to redzējām – modināja dzīvei organizēto terroru, skaidri apzinādamies, ka viņa dibinātā “diktatūra no apakšas” būs spējīga dzīvot vienīgi vislielāko spaidu un pastāvīga nāves terrora atbalstīta. Viņš arī čekas pēcnieku jautājumā no paša sākuma sniedzis nepārprotamus norādījumus:

“Pārliecība, padevība un pārējas teicamās īpašības politiskā laukā pavisam nav nopietni ņemamas.”

http://www.periodika.lv/periodika2-viewer/view/index-dev.html?lang=fr#panel:pa|issue:/p_001_tevj1943n30|article:DIVL318|page:4|issueType:P

“Cilvēku ķeršanai mums jāizskolo – es neteikšu nelieši, bet kaut kas līdzīgs, un jāizgudro arī īpaši viltīgi paņēmieni, lai noslēptu mūsu cīņas veidus, sagatavošanos u.t.t., īstenībā katram komunistam vajadzētu noteikt par pienākumu strādāt par čekas aģentu, t.i. novērot un denuncēt.”

Kā liela stila būvuzņēmuma izveidotāja GPU-Gugobes tātad bija sasniegusi savu iespēju augstāko punktu. Nu atlika vēl līdz pilnībai izveidot militāro izbūvi NKVD formācijām, kas bija attīstījušās par īpatnēju, augstākā mērā cīņas spējīgu un ļoti moderni apgādātu sevišķu motorizētu armiju ar saviem tankiem, savu aviāciju, savu īpašu ziņu dienestu. Jagoda pārklāja plašus Padomju savienības apgabalus ar savu tālruņu un radio tīklu, un tā pamazam savās rokās apvienoja tādu varas un līdzekļu pilnību, aiz kuras pārējās padomju ziņu un satiksmes ierīces palika tālu iepakaļ.

Taču – Jagoda nebija Staļins. Viņš bija tikai Kaganoviča kliķes eksponents, un viņu nu upurēja tai mirklī, kad iekšpolitisku iemeslu dēļ kliķei maiņa likās ieteicama. Jagoda, cilvēks bez sirdsapziņas, lielākais asinssuns, kādu līdz šim pazīst vēsturē, savu pienākumu bija padarījis: viņš bija palīdzējis dabūt pie malas opozīcijas vadoņus, iznīdējis pēdējās šķiras ienaidnieku paliekas, bija likvidējis kulakus, ar saviem baigajiem varas līdzekļiem devis iespēju sākt piecgades plānu un izbūvēt lielos stratēģiskos uzņēmumus un bruņošanās rūpniecības, viņš bija režīma spiedienu kāpinājis līdz nepanesamajam un pats sevi padarījis par vispārēja ienaida objektu. Vispirms iekšējas saspīlētības draudi nāca no armijas vadītājām aprindām, kas greizsirdīgi vēroja GPU militāro nostiprināšanos. Aiz Jagodas stāvošie varas vīri tagad gribēja viņu izlietot pēdējam pakalpojumam: tam bija jākļūst par viņu grēku āzi.
Pēc Menžinska nāves (1934.g.) viņš tikai divus gadus palika GPU priekšsēža amatā, tad sākās kritiens, kam pēc turpmākiem diviem gadiem sekoja viņa uzstāšanās “galvenajā lomā” 1933.g. lielajā prāvā, no kuras tam bija jāaiziet ar šāvienu pakausī. Viņa ”likvidēšana” kļuva par signālu tālejošai tīrīšanai pašā GPU, kas notika sevišķi tādēļ, lai neļautu vējiem pūst militārās opozīcijas burās.

Ježova asins dzīres

Jagodas krišana nobrieda pamazām. Jau sen pirms uzdotā šķietamā iemesla, atentāta pret Kirovu (1934.g. 1.dec.), Staļins slepeni bija uzticējis jaunajam valdītājas kliķes luteklim Ježovam [Народный комиссар внутренних дел СССР. 1936.gada 25.septembrī, būdami atvaļinājumā, J.V.Staļins un A.A.Ždanovs nosūtīja uz Maskavu šādu šifrotelegrammu:

“ЦК ВКП(б). Тт. Кагановичу, Молотову и другим членам политбюро ЦК. Первое. Считаем абсолютно необходимым и срочным делом назначение тов. Ежова на пост наркомвнудел. Ягода явным образом оказался не на высоте своей задачи в деле разоблачения троцкистско-зиновьевского блока ОГПУ, опоздал в этом деле на 4 года. Об этом говорят все партработники и большинство областных представителей наркомвнудела. Замом Ежова в наркомвнуделе можно оставить Агранова… Что касается КПК, то Ежова можно оставить по совместительству, а первым заместителем Ежова по КПК можно было бы выдвинуть Яковлева Якова Аркадьевича… Ежов согласен с нашими предложениями…
Само собой понятно, что Ежов остаётся секретарём ЦК.”

1940.gada 4.februārī Ježovu nošāva. Apsūdzēja sadarbībā ar Polikas un Vācijas izlūkošanu, valsts apvērsuma un Staļina slepkavības gatavošanā, kas it kā plānota 1938.gada 7.novembrī, kā arī homoseksuālismā, kas kopš 1935.gada PSRS atzīts par kriminālnoziegumu.
Tāpat kā vairums arestēto augstu stāvošo partijnieku, Ježovs ļoti nožēlojis grēkus. “Neraugoties uz secinājumu bardzību, kurus esmu pelnījis un pieņemu atbilstoši partijas pienākumam, es tev no sirds apliecinu, ka uzticīgs partijai, biedram Staļinam palikšu līdz galam”, viņš rakstījis Berijam no Suhanovkas. Dienu pirms tiesas cietumā ieradies Berija un sarunājies ar Ježovu aci pret aci.
Vēl vakar Berija sarunā man teica: “Nedomā, ka tevi noteikti nošaus. Ja tu atzīsies un visu godīgi izstāstīsi, tev dzīvību saglabās”, pēdējā vārdā paziņojis Ježovs.
Viņš nosaucis par “tautas ienaidniekiem” maršalus Budjonniju un Šapošņikovu, ārlietu tautas komisāru Ļitvinovu un ģenerālprokuroru Višinski, kā arī paziņojis, ka: “esmu notīrījis 14 tūkstošus čekistu, bet mana milzīgā vaina ir tā, ka par maz.” Īstenībā Ježova laikā arestēto NKVD darbinieku skaits bija 1862. Kā apgalvojis valsts drošības ģenerālis Pāvels Sudoplatovs, Ježovs, vests uz sodīšanu, dziedājis Internacionāli.]

nobīdīt ēnā Jagodu.

Nikolajs Ivanovičs Ježovs ar Staļinu

Jagodam nezinot, ap Ježovu izveidojās slepens darba štābs, kaut kas līdzīgs paralēlai GPU, kuras nodibināšanās bija zināma vienīgi Staļinam. Kad nu 1934.g. 1.decembrī Ļeņingradā atskanēja nāvīgie šāvieni pret Kirovu, Ježova slepenais aparāts tūdaļ varēja sākt darbu. Oficiāli šī lieta norisinājās tā, ka Staļins personīgi, nepaziņojot GPU, devās uz Ļeņingradu. Jagoda, kura pēdas dzinēji suņi nebija stāvējuši dīkā, mēģināja vēl steigā novērst negaisu. Viņš ar lokomotīvi traucās tūdaļ aiz Staļina speciālvilciena, lai vēl pirms Staļina nonāktu uz perona. Taču diktators, kas vēlējās spožu saņemšanu, pārējo bonzu un preses pārstāvju priekšā nekautrēdamies rupji un strupi izturējās pret savu valsts drošības ģenerālkomisāru un Ježovam – Jagodas vietā – uzticēja Kirova atentāta izmeklēšanu.
Tomēr pagāja vēl divi Ježova un Jagodas slepenās divkaujas gadi, iekams pēdējais “nogatavojās”. Ko visu Ježovs bija sagatavojis sava priekšteča gāšanai, to izbrīnītā pasaule dabūja zināt lielajā 1938.g. prāvā. Tas bija gluži neticams, nejauks materiāls. Pēc tā Jagoda jau kopš gadiem cītīgi nodarbojies ar sazvērestību pret vadītājiem varas vīriem un TAI PAŠĀ LAIKĀ savu plānu neizdošanās gadījumam nodrošinājies ar bagātīgiem līdzekļiem ārzemēs. Ka Jagoda atkal un atkal uz Ameriku nogādājis un noguldījis bankā ievērojamas vērtības, lielāko tiesu laupījumu, kas iegūts no likvidētiem īpašniekiem, tas šķietas puslīdz pierādīts. Taču apsūdzībā viņam pārmeta vēl tālāk, ka viņš vairākkārt mēģinājis nonāvēt savu “atriebēju” Ježovu (izsmidzinot ieelpojamas indes), taču visi šie mēģinājumi sabrukuši pret viņa pēcnieka stabilo dabu.
1938.gadā Jagodu atcēla no amata un vispirms formas pēc iecēla par pasta komisāru. Un nu Ježova vadībā sākas lielā “tīrīšana”. Vispirms, Kirovam par godu, tā vērsās pret “trockistiem un zinovjeviešiem”. Tālāk vajadzēja pārveidot arī pašas GPU ”garnitūru”. Šī plašā tīrīšana kā trīsas gāja cauri visām instancēm. “Tīrīšanas periodā” GPU centrālā archīvā divas reizes izcēlās ugunsgrēks, kurā, domājams, aizgāja bojā ne viens vien Jagodas audzēkņus kompromitējošs materiāls.
1937.gadā ar šāvienu pakausī izbeidza dzīvi: Jagodas palīgs Prokofjevs, tieslietu komisārs Kujenko, ārzemju nodaļas vadītājs Sluckis, pretizlūkošanas daļas vadītājs Artuzovs. GPU šefs Tālajos austrumos ģenerālis Lušnovs paguva laikus aizbēgt uz Japānu.
Par to nošāva valsts drošības komisāru Tālajos austrumos Zapadniju. Kā pēdējais šo virkni 1938.gadā nobeidza Jagoda pats. Lielajā prāvā viņu notiesāja ar nāvi, un viņš tāpat kā visi kritušie varenie bez žēlastības saņēma šāvienu pakausī.

Jagodam piedēvē Kirova nogalināšanu, kas bija tīrs GPU aranžējums tāpat kā tai sekojoša līdzzinātāju “likvidēšana” ar indi un “autosadursmi”.
Tālāk Maksims Gorkijs [Алексей Максимович Пешков, miris1936.g.18.jūnija] un viņa dēls Pleškovs [Максим Пешков (1897-1934)] beidza dzīvi ar saindēšanās pazīmēm.

Maksi Hoelz’u klusībā noslīcināja ārpus Maskavas. Klāra Cetkina 1933.gada 20.jūnijā pamazam nomira lēnā nāvē no indes devām, ko tai GPU uzdevumā sniedza viņas pašas vedekla žīdiete Milovida [Миловидова, Эмилия. Женский вопрос и женское движение: хрестоматия / Э.Миловидова; под ред. и с введением Клары Цеткин. – Москва;Ленинград: Гос. изд-во, 1929.].

Jagodas darbiem pieskaitāms arī atentāts pret vācu sūtniecības padomnieku F.Tvardovski; atentāts īstenībā bija vērsts pret neērto sūtni J.Dirksen’u (1931.). Uzbrukumam bija tīri provokatorisks raksturs un tam vajadzēja pasliktināt vācu-padomju attieksmes, ja iespējams, pavedinot Vāciju uz militāru dēku, pie kam cerēja, ka Vācija boļševizēsies. Vēlāk abus nelaimīgos GPU strēlniekus bez žēlastības pielika pie sienas.
Kad asiņainais vilnis bija apsīcis, kā Ježova padotie daudzus noteicošus amatus ieņēma žīdi Agranovs-Sorensons, Gajs, Šaņins, Estrins, Paukers, Dobrodickis, Jofe, Vuls, Bjeļskis, Mogiļskis, Širvindts. Pirmajā vietā arī turpmāk palika Ježova vietnieks Matvejs Davidsons Bermans, kurš par savu vietnieku savukārt izraudzīja žīdu Ļevu Nikolajeviču Bjeļski.
Jaunais šefs Nikolajs Ivanovičs Ježovs bijis dzimis pēterpilietis, pēc izcelšanās tā saukts “strādnieks”, piedzimis 1895.gadā kā ķestera dēls, kam tēvs iecerējis garīdznieka karjēru. Sākumā viņš partijā nav ieguvis nekādu ievērību. Ježovs bija ļoti maza auguma, līkam kājām, bālu seju un dusmīgam acīm, cilvēks, kurš akli un kaislīgi ienīda visu, kas pacēlās pāri viņam, bija inteliģentāks.
Taču apprecot minskieti Eiženiju Salomoni, viņš sev radīja lēcamo dēli lielajai karjerai. “Ženijas” tēvs, sākumā žīdu labības tirgotājs, savas meitas labo attieksmju dēļ ar Kaganovičiem kļuva par Minskas saimniecības komisariāta vadītāju. Jo Ženija un Roisla (Kaganoviča meita, Staļina illeģitimā sieva) bija labas draudzenes. Ježovs nu no neievērojama pilsoņu kara laika armijas poļitkomisāra izveidojās par vadītāju vīru atbildīgajos partijas amatos, 1927.g. iekļuva Ukrainas komunistu partijas centrālā komitejā, 1929./30.g. kļuva zemkopības tautas komisārs un līdz 1934.g. citu pēc cita ieņēma izdalīšanas un kadru daļas vadītāja vietu un citus amatus.

http://www.periodika.lv/periodika2-viewer/view/index-dev.html?lang=fr#panel:pa|issue:/p_001_tevj1943n31|article:DIVL142|page:2|block:P2_TB00019|issueType:P

Vispēdīgi Ježovs iekļuva iestādē, kuru visi ļoti baidījās – centrālajā kontrolkomisijā par augstāko partijas tiesnesi, un no turienes tad arī viņam izdevās raidīt izšķirīgos cirtienus pret Jagodu.
Nu Ježovs pats atradās terrora iestādījuma priekšgalā. Viņam stājoties amatā, ”šķiras ienaidnieku” likvidēšanas laikmets bija beidzies, Pēdējie pilsoņi un PATSTĀVĪGIE ZEMNIEKI no padomju dzīves loka bija nozuduši.
Pēc Staļina pavēles jaunajam vīram iznīcības mašinērija bija jāvērš pret pašu boļševiku rindām. Vēl Jagodas darbības laikā Staļins augstāk pieminētam prezidijam bija radījis jaunu visslāni, stingri slepenu padomdevēju štābu, kas sanāca Kremlī: TOS, NKVD slepeno operatīvo padomi. TOS toreiz bija nodibināta bez Jagodas ziņas. Apspriedēs Staļins piedalījās personīgi, bet bieži to pārstāvēja arī viņa personīgais referents Ārons Mandelštams.
Dabiski, ka padomē ietilpa arī Kaganovičs. Pretēji Jagodam TOS’ā tad uzņēma arī Ježovu, vēl Bermani, Bjeļski un Mechlisu. TOS joprojām bija īstenā slepenā boļševisma pavēļu devēja, kurā vispirms saplūda svarīgākie visu augstāko padomju instanču lēmumi.
No šīs vietas tad Staļins varēja, apejot partiju un tautas komisāru padomi, realizēt savu personīgo vadību.
Kā Staļina pārstāvis Ārons Mandelštams diktēja paklausīgajam Ježovam jaunos rīkojumus un nepieciešamo sagatavošanos.
PARTIJAS TĪRĪŠANA notika ar moto: jāiznīcina trockisti un zinovjevieši. To jau sen vairs nebija, taču GPU lieliskā spiegu sistēma aizdomīgajam Kremļa diktatoram diendienā piegādāja pierādījumus, ka vēl arvienu ap viņu, pat augstākajos amatos atrodas pretinieki un kritiķi. Viņa tādēļ pavēlēja tik ilgi turpināt tīrīšanu, kamēr tam likās, ka nu beidzot visas viņa valdīšanas aparāta instances ir mēmas kā kaps. Staļina paklausīgais ierocis Ježovs sarīkoja partijā tādu “izķemmēšanu”, kas liekas vienkārši neticama: 1937.gadā no partijas izslēdza ne mazāk kā 240.296 biedrus, t.i., viņus vienādi vai otrādi nogādāja pie malas. Šai laikā notika dažādas lielas “izrāžu” prāvas, kas bez izņēmuma beidzās ar it visu ievērojamo apsūdzēto notiesāšanu. Bez tiesas prāvām savu dzīvi beidza daudzi nežēlastībā kritušie iekšējās pārvaldes un ārlietu dienesta augstāki darbinieki. No Ļeņina laika vecajiem cīņas biedriem dzīvs nebija gandrīz neviens. Beigti bija Zinovjevs, Kameņevs, Bucharins, Rikovs, Uglanovs. Trockis dzīvoja trimdā, līdz beidzot viņu tur sasniedza GPU lode. Nošauti tika: smagās rūpniecības tautas komisāra vietnieks Pjatakovs, kādreizējais oktobra apvērsuma Maskavā vadītājs Muralovs, no ārlietu komisariāta, resp, diplomātijas vadītājiem vīriem Krestinskis, Karachans, Rozenbergs (vadītājs vīrs Valencijā), Rakovskis, Šterns, Jukermans, Mironovs; no vadītājiem politiķiem vai viss Baltrutenijas padomju republikas vadītājs štābs ar tautas komisāru padomes priekšsēdi Servjakovu priekšgalā, kara rūpniecības tautas komisāra vietnieks Gurevičs, arodsavienības ģenerālpadomes pr-ks Tomskis, finanču komisārs Sokoļņikovs, veselības tautas komisārs Semaško, iekšlietu tautas komisāra vietnieks Prokofjevs, tautas komisāru padomes priekšsēdis [Jānis] Rudzutaks, vieglās rūpniecības tautas komisāra vietnieks Ellava, tautas komisāra vietnieks Pašukaris, arī Uzbekistanas tautas komisāru padomes priekšsēdis Feisuls Khodjaijevs līdz ar tā vadītājiem komisāriem, tāpat vadītāji boļševiki Grūzijā, ukraiņu centrālkomitejas 2.sekretārs Postiševs, ukraiņu valsts ģenerālprokurors Žeļeznogorskis, valsts prokurori Benediktovs, Achmātovs un Levkraini, 13 Ukrainas vadītāji darbinieki, Donas izpildkomitejas priekšsēdis Uvanovs, Odesas izpildkomitejas priekšsēdis Boiko un viņa vietnieks Karga, Moldavas republikas tautas komisāru padomes pr-is Starijs, ukraiņu Ļeņina-Marksa institūta locekļi Dzenis, Gitels, Kostjušenko, Voitinskis, Saradževs, Smolnijs, Sazanovs, Berezins, Senčenko… Iznīcības vilnis Ukrainā vien aizrāva projām 18.000 boļševiku darbiniekus. Tas ir nāves saraksts bez gala …

[Boriss Bermans Dāvida dēls, Берман, Борис Давыдович, еврей. Зам. нач. 4 отд. ГУГБ НКВД СССР 25.12.36—04.03.37; нарком внутр. дел БССР 04.03.37—22.05.38; нач. ОО ГУГБ НКВД БВО 04.03.37—22.05.38; нач. 3 упр. НКВД СССР 25.05.38—24.09.38. комиссар ГБ 3 ранга 14.03.37. Входил в состав особой тройки НКВД СССР. Смерть: 23.02.1939. Pēc poļu operācijas Rietumbaltkrievijā Bermans ķērās pie latviešu operācijas. 1937.g. maijā iecelts par Baltkrievijas NKVD priekšnieku. Šajā lomā bijis pirmais ierēdnis, kurš pavēlējis padotajiem spīdzināt un bijis “sadists pat uz NKVD standartu fona”. Viņa upuru skaitā bijusi bijušu augstu stāvošu kumunistu, rakstnieku un dzejnieku grupa, kas sodīti 1937.g. 29-30.oktobrī. Bermana masu slaktiņi Baltkrievijā bijuši vērsti uz izglītotu eliti un Baltkrievijas kultūras pārstāvjiem. Dedzība Bermanam nav palīdzējusi. Ticis arestēts, un Baltkrievijas NKVD vadītāja postenī viņu 1938.g. nomainījis Aleksejs Nasedkins. Pirms došanās uz Minsku Nasedkinu pieņēmis Staļins un teicis tikt skaidrībā ar Bermana “mantojumu”, nododot tam sūdzības par nepamatotām represijām.
Nasedkins Bermanu ir saucis par “īstu sātanu, kas izsprucis no elles”.
“Svētdienās, – viņš vēlāk, pats arestēts, stāstījis kameras biedram, – Bermans rīkoja ražošanas apspriedes. Izsauca uz skatuves pēc sagatavota saraksta sešus no izmeklētājiem – trīs labākos un trīs sliktākos. Bermans sāka tā: “Te ir viens no mūsu labākajiem darbiniekiem, Ivanovs Ivans Nikolajevičs. Nedēļas laikā biedrs Ivanovs pabeidza simts lietas, četrdesmit uz nošaušanu, sešdesmit uz termiņu – kopā tūkstoš gadiem. Apsveicu, biedri Ivanov. Paldies! Staļins par jums zin un atceras. Jūs esat izvirzīts uz apbalvošanu ar ordeni, bet tūlīt saņemat naudas prēmiju 5000rubļi!Te ir nauda. Sēdieties!” Pēkšņi nāves klusumā Bermans skaļi nosauca uzvārdu… “Lūk, Mihailovs Aleksandrs Stepanovičs. Skatieties uz viņu, biedri! Nedēļā viņš pabeidzis trīs lietas. Nevienas nošaušanas, iesaka 5 un 7 gadu termiņus.” Kapa klusums. Bermans lēnām pieiet pie nelaimīgā. “Sardze! Savākt viņu!” ”.
Ievērojama loma “nackontingenta”represiju izpildē bija UNKVD vietējās vadības iniciatīvai. Tā, piemēram, bija ar “latviešu” operāciju. “Latviešu” operācija kļuva par tiešu PSRS Rietumu apgabala UNKVD priekšnieka A.A.Nasedkina iniciatīvas rezultātu. Tas bija PSRS NKVD augstu stāvošs darbinieks Lielā terora laikā (Алексей Алексеевич Наседкин (18 февраля 1897 – 26 января 1940. зам. нач. КРО – 3 отд. УГБ УНКВД Московской обл. 11.36-09.37; нач. 3 отд. УГБ УНКВД Московской обл. 09.37-20.10.37; нач. УНКВД Смоленской обл. 20.10.37-22.05.38; нарком внутр. дел БССР 22.05.38-17.12.38.) – valsts drošības majors (20.05.1938)), kurš izrādījis īpašu dedzību 1937-1938.gadu masu represijās.

1937.g.novembrī viņš ieradās Maskavā, lai ziņotu tautas komisariātam par veicamo operāciju gaitu. Sarunas gaitā Nasedkins izstāstījis par latviešu nacionālo centru. Latviešu centrs tika priekšstatīts kā sazarota organizācija, kurai ir savi dalībnieki Kominterna latviešu sekcijā, biedrībā Prometejs un citās biedrībās.
Nasedkins ieteica arestēt 500 cilvēkus, vadoties no 5000 cilvēku lielās operatīvās uzskaites datiem. N.Ježovs deva sankciju ne mazāk kā 1500 cilvēku arestam.
Jau pēc divām dienām tautas komisariāts “latviešu” operācijas izpildi saskaņoja ar ЦК ВКП (б).
1937.gada 30.novembrī uz NKVD pārvaldēm tika nosūtīta šifrtelegramma (memorands) №49990.
Tajā bija ieteikts ar 3.decembri sākt visu latviešu aresta operāciju, kuri turēti aizdomās par spiegošanu, diversijām, pretpadomju nacionālistisku darbību.
Tika izdalītas astoņas arestējamu latviešu kategorijas:
1) uzskaitē un izmeklēšanā esošie;
2) politemigranti no Latvijas, kas ieradušies PSRS pēc 1920.g.;
3) pārbēdzēji;
4) vadītāji, valžu locekļi un vietējo biedrības Prometejs filiāļu un latviešu klubu darbinieki;
5) latviešu strēlnieku biedrības pie Осовиахим vietējo nodaļu vadītāji un biroju locekļi;
6) bijušie bijušo akciju sabiedrību Продукт un Лесопродукт vadītāji un valžu locekļi;
7) Latvijas pavalstnieki, izņemot diplomātisko pārstāvniecību darbiniekus;
8) latvieši, kuri iebraukuši PSRS kā tūristi un apmetušies PSRS.
Tāpat kā pavēlēs par poļu, harbiniešu represēšanu, īpašu uzmanību tika ieteikts pievērst rūpīgai militāras nozīmes, transporta uzņēmumu, ar aizsardzību, mobilizācijas, šifrēšanas darbu saistītu, īpaša režīma zonu un aizliegto zonu iestāžu “iztīrīšanai” no latviešiem. Lietas noformēt pavēles № 0048559 6.punkta kārtībā.
“Latviešu” operācijā tikai pēc datiem uz 1938.gada 10.septembri visā PSRS teritorijā tikušas izskatītas 17851 lietas, piespriežot nošaušanu13944 cilvēkiem
Kopā 1937 – 1938.gados PSRS NKVD orgāni “atmaskojuši” 18861 “latviešu spiegus”.
Notiesāti 21300 cilvēki, no kuriem 16575 cilvēki nosisti – nošauti.
http://www.kubanmemo.ru/library/Kropachev01/poland.php]

A.Nasedkins ir krasi “vienkāršojis” jau tā “vienkāršos” “izmeklēšanas” paņēmienus. Lūk. viņa “jaunievedumi”:

  1. aresta orderu vietā – “aresta izziņas”, kam nevajadzēja ne prokurora parakstu, nedz bija jāparāda arestētajam;
  2. tika noteikta arestējamo diennakts norma katrai NKVD rajona nodaļai, kā arī ikdienas “spiegu” notveršanas “norma”, katrai rajona nodaļai bija obligāti “jānoķer” Nasedkina stingri noteikts japāņu, vācu, angļu un citu “spiegu” skaits. Atsevišķa “norma” bija uz “diversantiem”;
  3. bija norādīts, ka katram izmeklētājam dienā “jāatmasko” ne mazāk kā 1,5 arestētie;
  4. “Radīt arestantiem tādus apstākļus, kas tos piespiestu atzīties viņu izdarītos noziegumos” – tā ir rinda no Nasedkina oficiālas pavēles, kas sankcionēja spīdzināšanas;
  5. nāves spriedumi tika izlemti neizsaucot arestētos, bieži tie netika pat nopratināti; visu sacerēja “izmeklētājs”.
    A.A. Nasedkinam bija rokaspuiši. Visvairāk spīdzināšanās, krimināllietu falsifikācijās un nelikumīgās nošaušanās izcēlušies izmeklētāji: V.A.Jermolajevs (Ермолаев Василий Андреевич – Baltkrievijas boļševiku partijas Minskas apgabala birojā ievēlēts 1938 г., bijis Baltkrievijas УГБ НКВД 4.nodaļas priekšnieks; 1939.g. piespriesta nošaušana, kas nomainīta uz 10gadiem brīvības atņemšanas), I.M.Morevs (Морев Иван Михайлович, 1939.g. notiesāts uz 6 gadiem, miris lāģerī), Meirs Ābramovičs Volftrubs (Вольфтруб Мейер Абрамович, vēlāk 2.PK laikā strādājis Padomju armijas NKVD specdaļās un BPSR NKVD; atvaļināts no NKVD, 1990.g. vēl bijis dzīvs), Kuncevičs (Кунцевич), Bihovskis (Быховский), Kaļamins (Василий Калямин; 1942.g. dezertējis no armijas, izsludināts meklēšanā, liktenis neskaidrs), Šlifensons (Самуил Иосифович Шлифенсон
Samuils Josifovičs Šlifensons

11.04.38–11.38 – Gomeļas apgabala УНКВД priekšnieks; par nesaudzīgu spiegu un kaitnieku iznīcināšanu dabūjis valsts apbalvojumu; 1939.gada 26.sept. nošauts, apsūdzot spīdzināšanā un krimināllietu falsifikācijās), Tolpinskis (Толпинский; nošauts 1941.g.), Drozdovs (Дроздов), Vinokurovs (Винокуров), Aļeksejevs (Алексеев) un citi.
[Mogiļevā Šlifensons vietējā cietumā izvērsis 2 īpašas “režīma kameras”, t.i., spīdzinātavas (парилка – sutinātava). Kā aprakstījuši Šlifensona priekšnieki, apstākļi tajās ir bijuši daudz sliktāki kā karcerī. Tur nav bijušas nāras un guļamlāvas, un tajā ielaisti īpaši “aģenti”, kas ar “fiziskas iespaidošanas metodi” piespieduši ieslodzītos dot vajadzīgas liecības. No Šlifensona slepenas zīmītes aģentiem: “Viss, ko jūs darāt ar arestētajiem, uz mani neattiecas, man vajag tikai viņu liecības”. Un viņa atbilde uz pretenzijām par spīdzināšanām: “Ko dara pagrabos, uz mani neattiecas, mani interesē tikai atzinušos daudzums”. https://kobylaki.by/besslavnyj-konecz-orshanskogo-palacha-shlifensona/ ]
http://protivpytok.org/sssr/antigeroi-karatelnyx-organov-sssr/nasedkin-a-a

Kāda izdzīvojušā ticīgā boļševika liecība:
“Es, Sterņins N.K., apņemos nekam un nekad nerunāt par to, ko par NKVD orgānu darbu uzzināju laikā no 1938.g. 11.jūnija līdz 1939.gada 11.jūlijam. Esmu brīdināts, ka par šīs apņemšanās pārkāpšanu atbildēšu atbilstoši visai revolucionāro likumu bardzībai kā par valsts noslēpumu izpaušanu.
1938.g. 11.jūnijā mani arestēja BPSR NKVD, ienaidnieku apmelojuma un NKVD orgānos ielīdušu atsevišķu provokatoru un karjeristu zemisku mahināciju dēļ … Esmu izturējis cietsirdībā, ilgumā un izsmalcinātībā neticamas piekaušanas un spīdzināšanas, ņirgas, draudus, karceri, 13 smagā režīma mēnešus – tāpēc, ka man bija nelokāma ticība Ļeņina-Staļina partijai, tās ļeņiniski-staļiniskajai vadībai, mūsu Staļinam… Man nācās stāvēt 45 “pratināšanās” no 7.jūlija līdz 13.augustam ieskaitot, ik dienas, dienā no 11-iem rītā līdz 18-iem un naktī no 21-iem vakarā līdz 6-iem rītā, atskaitot 5 diennaktis karcerī un izejamās dienas. Visā šajā laikā mani pastāvīgi piekāva, spīdzināja un neticami izņirgājās pēc izmeklētāju Jermolajeva, Kunceviča, Bihovska un Volftruba noteiktas programmas ar nolūku iegūt no manis melīgas “liecības”, vai arī panākt manu fizisku iznīcināšanu un nosūtīšanu uz trakomāju. Kad es paziņoju, ka man ir divpusēja bruka, kas var nest saspiešanu un nāvi, izmeklētājs Morevs, liekot veikt piesēšanās vai sperot ar zābaku pa vēderu vai cirkšņiem, parasti atbildēja: “Jo ātrāk tev zarnas no vēdera izlīdīs, jo labāk. Būs mazāk ar tevi jānoņemas”. Aplejot mani ar ūdeni un tīši izliekot caurvējā, izmeklētājs Morevs pēc vairākām tāda paņēmiena reizēm runāja: “Nu gan dzīvelīgs!” ”
Par “slepeno” spīdzināšanas paņēmienu – “smadzenes griestos” Sterņins stāsta:
Šis paņēmiens ir tāds, ka kaklā uzmet siksnu un ar spēcīgu triecienu satricina smadzenes un smadzenītes. Pēc pirmā trieciena iestājas ārkārtīgi spēcīgas galvas sāpes, visa galva burtiski deg. Pēc otrā – trešā trieciena tu krīti uz grīdas gandrīz bezsamaņā.
No grīdas Morevs mani piecēla parasti ar zābaku spērieniem pa vēderu un ribām un aplejot ar ūdeni.”.
Morevs bija liels izgudrotājs spīdzināšanu ziņā, atzīmē Sterņins:
Palīdzot man nezināmam izmeklētājam (blondīns, mati uz sāniem, pliks pauris), Morevs lietoja šādus paņēmienus: svieda uz grīdas, lieca kājas pie galvas un tā turēja, izmeklētājam pa to laiku sitot ar ādas portfeli ar metāla sprādzēm un ar siksnu ar sprādzi. Pēc tam Morevs un otrs izmeklētājs ņēma mani aiz kājas, pacēla no grīdas ar galvu lejup un sita ar galvu pret grīdu”.
[Sterņins ir izdzīvojis, iztēlojieties kā spīdzināja neizdzīvojušos. Un – cik acīmredzami NKVD ir iznīcinājuši savus slepkavas tūlīt pēc operāciju beigām]
https://narodna.pravda.com.ua/politics/5254f1874d839/

[https://anton55555.wordpress.com/2011/05/08/%D0%BF%D1%8B%D1%82%D0%BA%D0%B8-%D0%B2-%D0%BD%D0%BA%D0%B2%D0%B4%D0%B7%D0%B0%D1%80%D0%B8%D1%81%D0%BE%D0%B2%D0%BA%D0%B8/3.]

Tā blakus miesas verdzībai rūpniecības un spaidu darbu nometnēs sākās morāliska verdzināšana augstākajā valdītāju slānī. Necieta ne mazāko “ģenerāllīnijas niansēšanu”. Dabiski, ka GPU savās metodēs pret ievērojamākiem un prominentākiem upuriem uz ārieni prata aranžēt “visticamākos” iemeslus viņu “izraidīšanai viņpasaulē”.
Pa lielākai daļai šis uzbrukums sākās ar attiecīgi un veikli ievadītu preses kampaņu. Bieži tik satriecošo “atklāto” kritiku oficiālajos padomju laikrakstos allaž, protams, no sākuma līdz beigām vadīja GPU. Vienmēr tur, kur kādu nevēlamu darbinieku vajadzēja dabūt pie malas, žīdiskie žurnālisti pēkšņi atklāja pret debesīm brēcošas nekārtības, korrupciju, nevīžību u.t.t. Tā, līdzīgi kā senāk ar visiem aģitācijas līdzekļiem vērsa atklātības naidu pret “šķiras naidniekiem” un vēlāk pret “kulakiem”, Staļins arī turpmāk prata katrā jaunā uzbrukumā kādam no boļševiku dižvīriem panākt akli vadītās masas piekrišanu.
Tā kā šīs “atveseļošanās” sākumā vispirms pašā GPU notika pamatīga “tīrīšana”, Staļins varēja iedrošināties ar Ježova starpniecību pakļaut pamatīgai tīrīšanai arī PADOMJU ARMIJU, kurai viņš iepriekš bija upurējis Jagodu līdz ar tā uzticamākajiem palīgiem. Šī veselas armijas traģēdija, kurai vēsturē nav piemēra, norisinājās 1937.gadā. Tā sakās ar armijas polītiskās pārvaldes priekšnieka Jankela Gamarņika [Ян Бори́сович Гама́рник (партийная кличка – товарищ Ян при рождении – Яков Цудикович Гамарник [14] июня 1894, Житомир – 31 мая 1937, Москва) — советский военачальник, государственный и партийный деятель, армейский комиссар 1-го ранга] pašnāvību.

Jakovs Cudikovičs Gamarņiks

Tad Tuchačevskim sarīkoja prāvu, kas beidzās ar maršala un 7 citu ģenerāļu nošaušanu.
Šīm nošaušanām sekoja lielā likvidācijas norise, kas prasīja tālākus 379 ģenerāļu uņ apmēram 35.000 virsnieku upurus. Tik daudzu militāru vadītāju nonāvēšana praktiski nozīmēja, ka no 5 maršaliem no ierindas izsvītroja 2, no 6 armijas grupu komandieriem —3, no 13 armijas komandieriem — 10, no 85 korpusa komandieriem — 57, no 193 divīziju komandieriem — 110 un no 400 brigāžu vadītājiem — 202!

Berija līdz pilnībai izveido Staļina spaidu valsti

Diktators pēc armijas lielās “tīrīšanas” vairs nevarēja greznoties ai savu “ieroci” Ježovu, šis “darba rīks” bija nolietojies, un nu viņu ķēra likvidācijas prāva. Krestinska krišana 1938.g. lielajā prāvā pārāk kompromitējoši bija atklājusi GPU “mazā niknā suņa” režiju un lietotos “līdzekļus”; tas bija signāls viņa pazudināšanai, Aizkulisēs, domājams, Vorošilovs būs teicis dažus enerģiskus vārdus. Tā nu atkal pēc tikko divi gadiem situācija bija nobriedusi jauna grēku āža atrašanai, sevišķi par slepkavošanu armijā, bet arī par partijas aparāta decimēšanu [iznīcināšanu].

http://www.periodika.lv/periodika2-viewer/view/index-dev.html?lang=fr#panel:pa|issue:/p_001_tevj1943n32|article:DIVL163|page:2|block:P2_TB00016|issueType:P

Nometnē esošās sievietes darba ziņā pielīdzinātas vīriešiem; tās dzīvo tāpat teltīs vai zemes būdās. Bads daudzas tās piespiež uz prostitūciju, t.i. atdod rokās nometnes žīdiem: līdz ar to viņas jau skaitās pie nometnes “privileģētām” sievietēm. Pie tām pieder, pats par sevi saprotams, arī nometnē esošās kriminālnoziedznieces, kuram kā priekšnieku “sekretārēm” dzīve ir drusku ciešamāka. Sieviešu kopmītnēs notiek arī dzemdības. Nedēļniecēm gan nedod brīva laika savu zīdaiņu apkopšanai. Pēc kāda laika (2 gadiem) bērnu atņem un tas nonāk pie bezpajumtniekiem kādā valsts bērnu audzinātavā (jauna GPU paaudze).
Par spīti pārliecīgai izsūkšanai un mocīšanai, spaidu darbu strādnieki tomēr izmēģina arī zināmu pretestību, slepenas obstrukcijas un sabotāžas. Šad un tad viņi uzsāk bada streikus, kam GPU tad atbild ar daudzām nošaušanām. Ļoti daudzi meklē glābiņu nāvē, pakaroties no drēbju gabaliem savītā saitē. Citi paši sakropļojas, lai iekļūtu slimnīcā: nocērt sev pirkstus, pat uzšķērž sev vēderu, iekaisa sev acīs kopējamo zīmuļu pulveri, kas rada aklumu u.t.t.
No otras puses — ārpus 12 kailu [?] politikas — GPU cenšas kāpināt darba intensitāti vēl ar sevišķiem, īsti apšaubāmiem labumiem. Par atalgojumu tā uzskata arī piešķirtās tiesības nopirkt nometnes veikaliņos par augļotāju cenām iekārojamas lietas: mazvērtīgu machorku, nelabas konfektes, appelējušu kēksu, sabojājušos sviestu, saskābušu marmelādi u.c. galīgi nederīgas vai pavisam mazvērtīgas preces, kuras žīdiskie tirgotāji sapērk par smieklīgi lētām cenām, bet pārdod par fantastiskām summām. Šiem “priekšrocības” iepirkumiem vajadzīgo naudu ieslodzītie saņem, kā jau teikts. īpašu prēmiju veidā, t.i., nometnes žīdi to izmaksā, lai tad veikaliņu pelņas veidā to atkal iebāztu savā kabatā.
Beidzot šīs metodes nežēlīgā pamatnoskaņa: ieslodzītiem patiesībā šis liktenis visiem nolemts uz visu mūžu. Kas, piemēram, izcieš tam piespriestos piecus gadus un vēl ir dzīvs, to nekādā gadījumā nepalaiž brīvībā, bet tikai nosūta uz citu nometņu apgabalu, un tā vienmēr tālāk.
Bet notiek arī tā, ka viņš paliek turpat kā “vietējais” bezpasinieks. Tā rodas “stroja pilsētas”, un tā rodas mēģinājumi padarīt nometņu apgabalus pat par īpašām padomju republikām.
Jo neviens, kas savā mūžā pārdzīvojis šo verdzināšanu, vairs nedrīkst atgriezties atpakaļ pie pārējiem padomju ļaudīm vai pat atstāt Padomiju. Sibirija ir liela, bezgalīgs klusums ietin visu laiku lielāko noziegumu…
Tāpēc šis režīms labprāt aizraida uz “mirušo dvēseļu” zemi arī nepatīkamas ievērojamas personas, kurām pienācis laiks pazust no skatuves. Par izsūtītiem nav iegūstamas nekādas izziņas, tos uzskata par mirušiem. Padomju kara laikā ar Somiju boļševiki apgalvoja, ka somi nogalinot gūstekņus. Tātad toreiz sagūstītiem virsniekiem un kareivjiem, kad tie atgriezās no gūsta, bija klusām jāpazūd: visus tos izsūtīja uz visu mūžu!

Nobeigsim šo rakstu ar skatu vislielākajā no 13 nometņu apgabaliem VORKUTAS – PEČORAS – UCHTAS APGABALĀ Ziemeļsibirijā, Karam sākoties, šai apgabalā atradās puse no visiem izsūtītiem, kādi 15 miljoni.
ZIEMEĻU DAĻA aptver veselas vergu pilsētas, bez tam vēl 340 telšu un zemes būdu nometnes, ikkatrā pa 30.000 vīru. Dzelzceļu un ceļu būves strādnieki mitinās pārceļamās telšu nometnēs, vairāk nekā 2 miljoni uz 730 km gara ceļa, ik pa 3 vīriem uz katra metra. Ziemeļu upju kuģniecībā strādā 50.000. Rudņika ogļu raktuvēs kādi 30.000 un 400 lauksaimniecības nometnēs kādi 120.000. Šī apgabala VIDUSDAĻĀ ir gatavas 35-40 vergu pilsētas, ikkatra ar 10.000 cilvēku; bez tam daudzas mazākas nometnes ar 7-8.000 iemītniekiem. Autoceļu būvē, ceļu uzturēšanā un vispārējā satiksmē te uz 500 km gara ceļa gabala nodarbināti viens miljons vergu, ik pa 2 vīriem uz metru. Tāpat viens miljons būvē dzelzceļus. 40 lielās lauksaimniecības nometnēs savākti ikkatrā kādi 10.000 sieviešu un jauniešu. Zvejā un transportā pa Pečoras upi nodarbināti 60.000. Šī apgabala vidusdaļā ir vēl vairāk nekā 1000 mītņu izsūtīto ģimenēm un piespiedu kolonistiem, kopsummā kādi 2 miljoni cilvēku.
DIENVIDU DAĻĀ petrolejas apgabalā nometināts vairāk nekā miljons vergu, hēlija-radija apgabalā Krutajā viens miljons, Ribinskas asfalta apgabalā viens miljons; 2000 meža nometnēs, katrā pa 600 vīru vai kopā 1,2milj. cilvēku izcērt mūža mežus. Simts tūkstoši strādā audzētavās, dzirnavās, konservu fabrikās, dārzāju žāvētavās, tad rūpniecības kombinātos Ustuchtā,
Kņazpogostā. Ustvimā, Jarenskā. Ceļu būvēs strādā 2,5miljoni, Kamas-Pečoras kanāla būvē 2,8miljoni, transportā pa Vimas, Jachmas, Višas u.c. upēm
kādi 2 miljoni, lauksaimniecībā (audzētavās, lopkopībā) 1,5miljoni, tas ir 60.000 gimeņu.

Šiem trim milzīgajiem spaidu darba sektoriem Ziemeļsibirijā ir viena kopēja centrāle ar savu pasta pārvaldi; tur nodarbināti 50.000 cilvēku. Centrālās pārvaldes lidmašīnu satiksmē līdz ar lidlauku uzturēšanu kārtībā nodarbina 120.000 strādnieku. Neaizmirsīsim beigās ari invalidu un ārprātīgo nometni ar 180.000 nelaimīgo iemītnieku!
Pēc Staļina nodoma Vorkutas-Pečoras-Uchtas apgabalā līdz 1945.gadam jābūt ne mazāk kā 35miljoniem SPAIDU DARBU STRĀDNIEKU, un tas jāpadara par “autonomu padomju republiku”. Līdz ar to boļševistiskais vergu valsts princips parādās vairāk nekā skaidri! Varas vīri savā 1917.gada revolūcijā, balstoties tikai uz čekas terroru, līdz ar to galīgi radīja savas varmācīgās valdības sistēmu. Uz GPU terrora sistēmas balstījusies arī visa līdzšinējā Padomju savienības attīstība. “Autonomā” vergu ”republika” Ziemeļsibirijā šo GPU spaidu valsts sistēmu cienīgi vainago.
[Vācijas] Ass valstis pieteikušas šai žīdiskai spaidu valstij cīņu uz dzīvību vai nāvi. Nav nemaz iedomājams, kas notiktu ar rietumu valstīm, ar visas zemes lodes iedzīvotājiem, ja Staļins uzvarētu, ja uzvarētu žīdiskā “pasaules revolūcija”! Vēl to neapjēdz tikai plūtokratiskās valstis, kas Staļina pusē cīnās pret ass valstīm, šīs aklās varas, kuras visur, slepeni un atklāti, dzen un vada žīds. Bet Dievs ir to pusē, kuri niknās kaujās apkaro šo elles lāstu – Dievs, visu cilvēku tēvs, ir gan pieļāvis ļaunajam triumfēt pār padomju tautām, tomēr ne uz laiku laikiem – un Viņš nepieļaus, ka visa cilvēce ietu boja terora ellē…

http://www.periodika.lv/periodika2-viewer/view/index-dev.html?lang=fr#panel:pa|issue:/p_001_tevj1943n34|article:DIVL120|page:2|block:P2_TB00009|issueType:P

Vēl skat. [Сталин Вышинский Бухарин Ежов 1937 Stalin Vyshinsky Ezov:
https://www.youtube.com/watch?v=MmdRogY_s70 ]

Višinskis Rīgā 1940.gada jūnijā PSRS sūtniecības balkonā. Atpūtas foto.

Atbildēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com logotips

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s

This site uses Akismet to reduce spam. Learn how your comment data is processed.